Podcasts about straume

24. maijā noslēdzās Kannu kinofestivāls, kura noslēguma ceremonijā ar festivāla galveno balvu Zelta palmas zaru tika godalgota irāņu režisora Džafara Panāhi filma "It Was Just an Accident". Festivālā dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds. Kultūras rondo uzklausām Latvijas kinoindustrijas pārstāvjus par šī gada festivālā pieredzēto. Stāsta Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, filmu, kino producente, studijas "White Picture" vadītāja, filmas „Divi prokurori” kopproducente Alise Ģelze, kinokritiķe Dārta Ceriņa un režisors un producents Matīss Kaža. Latvija šogad festivālā piedalījās ļoti plaši un dažādos statusos – gan kā konkursam atlasītas filmas kopražotājvalsts, gan aktīva filmu tirgus dalībniece platformās „Producers on the Move” un „Cannes Docs” un citur. Īpašs notikums – Kannu Animācijas dienas ietvaros Latvijas producents Matīss Kaža bija aicināts stāstīt par filmu „Straume”, kas tieši pirms gada Kannās sāka savu pasaules triumfa ceļu. Nupat noslēdzies 78.starptautiskais kinofestivāls Kannās, kur bez elektrības zudumiem, nepieejamām superzvaigznēm un īpašiem sarkanā paklāja noteikumiem dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds.  Par kannu kinofestivālā  klātienē pieredzēto jau tūdaļ saruna ar četriem kinopasaules profesionāļiem.

„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Hva er altruisme og hvor har den blitt av?I denne episoden går vi i dybden på altruisme (vår evne til å føle og handle for andre, både nære og fjerne). Ikke minst hvordan altruismens posisjon har endret seg i våre liv. Du får møte psykologen Sivert Straume som har brent for temaet siden han undersøkte dens posisjon i vårt samfunn som en del av sin masteroppgave. Han forklarer de ulike lagene av altruisme og hvordan det både fungerer som motivasjon og kompass for verdiene våre. Han løfter frem koblingen mellom altruistisk apati og samfunnsutviklingen mot mer selvaktualisering.Sammen med Jimmy ser de på hvordan altruismen møter vårt privilegium som innbyggere av et av verdens rikeste land, men også hvordan den nære altruismen er en av nøklene til å snu samfunnstrendene på psykisk uhelse.Sivert Straume er grunnlegger og daglig leder av Bypsykologene i Bergen. Han er utdannet psykolog ved UiB og har videreutdanning i kognitiv- og metakognitiv terapi. Han har erfaring fra det private hos Aleris medisinsk senter, spesialisthelsetjenesten for tverrfaglig spesialisert rusbehandling ved Bergensklinikkene, pedagogisk psykologisk tjeneste (PPT), helsesstasjon og klinisk søvnforskning. I 2013 startet Sivert Bypsykologene der visjonen er å gi rask og god hjelp til klientene sine samtidig som de skal bidra til en bedre verden utenom kjernevirksomheten.God lytting!Vi trenger din hjelp for å fortsette å lage Hverdagspsyken!

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Par filmas "Straume" Oskara balvas (2025) iegūšanu, par skandalozo mākslu Brektes izpildījumā. ASV prez.Trampa un Ukrainas prez. Zeļenska sarunas, kas pārvērtās publiskā strīdā un kā tas ietekmē Eiropas ģeopolitisko situāciju.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Režisora Ginta Zilbaluoža (Zilbaloža) radeitū “Straumis” kači īmeiļuojs vyss pasauļs. Animacejis kina jau sajāmuse vaira nakai 70 storptautyskys bolvys gondreiž vysūs kontinentūs, tymā vydā ASV Kinuakademejis “Oskaru”, taipat “Zalta globusu” i, saprūtams, vairuokus pošu sātys “Lelūs Kristapus”. Puorsteidzūšu slavi dabuojušajā animacejis kinā radzamī skoti – sātys, piļsātys i laiva, kas izvad skateituoji cauri vysai kinai –, ir Daugovpiļs Dizaina i muokslys školys “Saules skola” absolventa Artūra Goris rūku dorbs. Muokslys ceļu kinys “Straume” vodūšais vidis konceptmuokslinīks Artūrs Gore aizsuocs Špogu muzykys i muokslys školā. Niu jis sevi sauc par 3D muokslinīku i pīzeist naviņ Saulis školys, bet i Špogu muzykys i muokslys školys lelū īguļdejumu juo muokslys pamatu īlikšonā. “Cīši svareigi, cik vaļsts atbolsta itaidus projektus i cylvākus i cik roda taidu augsni, kur tys vyss var izaugt voi veiduotīs. Tys ir cīši svareigs aspekts,” soka Artūrs Gore, kurs vys vēļ naspiej saprast kūpeiguo “Straumis” animacejā īguļdeituo dorba rezultatus i sabīdreibys miļzeigū atsauceibu. “Tys cylvākus vīnoj i cylvāki varbyut iz kaidu laiku aizmierst par tū, kur mes asam atškireigi, i vaira dasagrīž tam, kas mums ir kūpeigs, koč kaidim kūpejim mierkim.” Artūrs Gore pīzeist, ka prīca par cylvāku reakcejom nav mozuoka kai prīca par “Oskaru” voi “Zalta globusu”. “Saprūtams, ka vysaidys bolvys, tys vyss ir cīši labi, bet pats golvonais, ka cylvāku sirdīs palīk i ka tys cylvākim līk aizadūmuot voi nazkai īdvesmoj.”

Jau vairāk nekā 50 gadu Latviešu fonds Amerikā iedrošina aizokeāna latviešus noticēt sapņiem un uzdrīkstēties īstenot idejas un projektus. Fonds atbalsta savējos, tostarp Latvijā tapušas filmas un latviešu kultūras norises visā pasaulē. To starpā ir Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronikas” un “Janvāris”, pagājušajā gadā aizvadītie Kanādas dziesmu svētki un tikko notikušais Bostonas Baltijas filmu festivāls, kurā izrādīta arī, piemēram, Oskara balvu ieguvusī “Straume”, “Marijas klusums” un “Patrīcija”.  Par to, kur gadu no gada rod finansiālo atbalstu un ko Latviešu fonds iecerējis nākotnē, interesējamies raidījumā, kad studijā viesojas Latviešu fonda priekšsēdētāja Renāte Kenney un mūziķe, folkloriste un grupas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece, kuras projektus ir atbalstījis Latviešu fonds. Savukārt attālināti no ASV un Kanādas mums pievienojas Latviešu fonda valdes locekle Rita Grendze no Čikāgas un Latviešu fonda valdes locekle, mediju koordinatore Žubīte Streips.  

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Edgars Masaļskis ir atpakaļ no golfa un Straume ir ieguvusi Oskaru! Kā arī vai Daugaviņš atgriezīsies izlasē un vai Eduards Tralmaks gada sportists? Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss.  97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.  

"Manuprāt, sajust jebkuru pozīciju kā lamatas ir visbīstamākais, kas ar mums var notikt, jo tas nozīmē, ka tu neredzi izeju. Ja tu esi līderis un jūties iesprostots, tas jau pats par sevi ir signāls, ka kaut kas jāmaina." – Agnese LāceŠajā HR Podcast CEO epizodē sarunājos ar Agnesi Lāci, Latvijas kultūras ministri, par līderību, atbildību un to, kā radīt vidi, kurā indivīds vai komanda var sasniegt pasaules līmeni. Mēs runājam par to, kā līderis aug un attīstās, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīves, un kā šos lēmumus pieņemt ar skaidru pārliecību, nebaidoties no sarežģītības.Agnese dalās ar pieredzi Valsts līderības programmā, kur viņa guva jaunu izpratni par uzticēšanos un atbildības nozīmi. Viņa uzskata, ka labs līderis nav tas, kurš zina visas atbildes, bet gan tas, kurš nebaidās jautāt, uzklausīt un nepārtraukti mācīties.Viena no svarīgākajām sarunas tēmām ir atbildības sajūta – ko nozīmē vadīt, zinot, ka tavi lēmumi ietekmē citus? Agnese atzīst, ka atbildība nav slogs, bet privilēģija – iespēja veidot sabiedrību, kurā dzīvojam.Runājām arī par valsts lomu izcilības veidošanā. Kā rodas pasaules mēroga sasniegumi, kā, piemēram, filma "Straume"? Agnese uzsver, ka izcilība nenotiek nejauši – aiz tās stāv gan personīgais darbs un augsti standarti, gan sistēmisks valsts atbalsts.Un, protams, kā saglabāt līdzsvaru starp lieliem pienākumiem un privāto dzīvi? Kā palikt cilvēcīgam un enerģiskam, vadot valsts mēroga procesus un vienlaikus esot mamma? Agnese dalās savās metodēs, kā neizdegt, saglabāt skaidru skatu uz būtisko un turpināt mācīties.Šī ir saruna par līderību bez klišejām – par drosmi, par lēmumu smagumu un par to, kā būt cilvēcīgam un stipram vienlaikus. 0:00 Ievads un iepazīstināšana ar kultūras ministri Agnesi Lāci1:59 Ko uz doto brīdi ministrei izsaka vārds “lamatas”4:16 Kāda nozīme mūsdienās ir jēdzienam – līderība6:45 Vai cilvēcība ir vājuma vai līderības pazīme9:29 Agneses Lāces profesionālā dzīve līdz kultūras ministres amatam12:54 Atslēgvērtības līdera ceļā14:34 Kā ministre tiek galā ar neērtām sadursmēm un cilvēku specifiskām vajadzībām16:56 Atbildība kā privilēģija, nevis nasta19:58 Nozīmīgākās mācības, kas paņemtas līdzi pēc dalības Valsts līderības programmā24:04 “Neviens līderis nevar būt līderis viens pats”26:12 Kādēļ ir tik svarīgi būvēt spēcīgas institūcijas un pilsonisku sabiedrību28:20 “Šāda izpratne neveidojas vakuumā” – vērtības, kas nodrošināja panākumus filmai “Straume”34:26 Kas var palīdzēt būvēt līderības prasmes jaunajiem profesionāļiem37:20 “Tas ir OK būt arī kaut kur neiederīgam” – mācība, ko kultūras ministre būtu gribējusi izprast jaupirms desmit gadiem41:31 Kā veidot līdzsvaru un atbalstīt sevi, lai neizdegtu46:54 Resursi un prakses, ko citiem līderiem iesaka kultūras ministre Agnese Lāce51:42 Vai mākslas pienākums ir kaut ko mainīt un kāpēc – atbilde uz Satori kārts jautājumu53:22 Kas Tev šobrīd sniedz cerību – atbilde uz Satori kārts jautājumuKlausies un atbalsti manu darbu buymeacoffee.com/medne  

“Straumei” ir ļoti spēcīga konkurence “Oskaros”, bet labas izredzes uzvarēt – tā uzskata Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents Roberts Eibelijs (Robert Abele). Viņš pats kopš “Straumes” noskatīšanās ir pārliecināts filmas fans un uzskata to par labāko animācijas filmu daudzu gadu laikā. “Ceru, ka šī filma iedrošinās animatorus domāt plašāk par to, kā iespējams stāstīt stāstus un attiekties pret filmas varoņiem,” sarunā ar Māru Rozenbergu Losandželosā saka Roberts Eibelijs. Roberts Eibelijs ir amerikāņu kinokritiķis, kurš Losandželosā dzīvo jau 30 gadu, un viņa recenzijas visbiežāk publicē laikrakstā "Los Angeles Times". Tieši tur es atradu viņa apskatu par filmu "Straume" un uzrunāja intervijai. Eibelijs pašlaik ir arī pirms 50 gadiem dibinātās Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents. Losandželosas kino kritiķu asociācija ir viena no vairākām ASV profesionālajām organizācijām, kas apbalvojusi tieši "Straumi". Vai šāds iznākums jums ir pārsteigums? Roberts Eibelijs: Nē, nepārsteidza, jo es decembra sākumā, kad mēs balsojām, jau bija jūtams, kā šī filma kļūst arvien populārāka. Bet šis ir bijis ļoti spēcīgs animācijas gads – iznāca “Robots savvaļā”, iznāca jauna “Volisa un Gromita” filma, mūsu kritiķu vidū daudziem patika arī “Chicken for Linda”, kas balsojumā palika otrā. Bet, kad es redzēju “Straumi”, bija skaidrs, ka skatos kaut ko diezgan unikālu, neparastu un brīnišķīgu filmu, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Jūs savā recenzijā nosaucāt "Straumi" par bezvārdu animācijas triumfu. Kas šajā filmā jūs tā aizķēra? Roberts Eibelijs: Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza – ka šie dzīvnieki nerunāja kā cilvēki un nebija cilvēciskoti, bet uzvedās vienkārši kā dzīvnieki. Nav daudz animācijas filmu, kas mēģinātu iepazīt radības tādas, kādas tās ir. Un tad ir šis stāsts par plūdiem, kur īsti netiek paskaidrots, kāpēc tie sākušies, nav neviena cilvēka, nav plaša konteksta, tikai šie dzīvnieki, kas sagadās vienā laivā un kopā mēģina izdzīvot. Kaut kādā ziņā tas likās cilvēcīgi, jo cilvēkiem patīk domāt, ka viņi prot sadarboties problēmu risināšanā, bet te tavā priekšā ir dzīvnieki. Un es sāku domāt: droši vien dzīvnieki bez mums ļoti labi varētu iztikt. Nezinu, vai tieši to Gints ar savu filmu gribēja pateikt, bet man šī doma ļoti patika: ka tas ir stāsts par izdzīvošanu, bet ne par cilvēku izdzīvošanu. (..) Pēdējos divus gadus Losandželosas kinokritiķu izvēle Animācijas filmu kategorijā ir sakritusi ar Kinoakadēmijas izvēli, piešķirot balvas “Giljermo del Toro's Pinnochio” un Mijadzaki “Zēns un gārnis”. Kādas, jūsuprāt, ir “Straumes” izredzes šā gada "Oskaros"? Roberts Eibelijs: Domāju, ka “Straumei” ir labas izredzes uzvarēt. Es jau sen esmu atmetis mēģinājumus prognozēt, un cilvēki saka, ka šogad “Oskari” ir vēl neparedzamāki kā iepriekš. Bet man šķiet, ka “Straumei” ir labas izredzes, jo balsotājiem varētu patikt iedot balvu šādai mazai filmai no valsts, kas agrāk nav bijusi pārstāvēta “Oskaros”. Filmai ar brīnišķīgu, jēgpilnu stāstu. Cilvēki novērtē, ka Gints šo filmu uztaisīja gandrīz paša spēkiem, ar ļoti nelielu komandu. Ir tik daudz lietu ap šo filmu, kas padara to simpātisku, un tas reizēm ir izšķiroši. (..) Par kuru animācijas filmu jūs pats balsojāt Losandželosas kinokritiķu balvu pasniegšanā? Roberts Eibelijs: Protams, par “Straumi”. Manuprāt, tā ir labākā animācijas filma, kādu esmu redzējis daudzu gadu laikā. Un tā neiekļaujas klasiskā animācijas filmas rāmītī. Reizēm tu skaties kādu animācijas filmu un uzreiz atpazīsti, no kurienes tā nāk un kādām priekštecēm līdzinās. Es ļoti ceru, ka “Straume” iedvesmos animācijas filmu veidotājus domāt citādāk par to, kā iedzīvināt savus varoņus un kā stāstīt stāstus. Ne viss ir jāpaskaidro. Un vēstījumi par mieru un saticību šobrīd ir ļoti svarīgi. Redzēt varoņus, kuri atrod kopīgu valodu, - tas radīja ļoti cerīgu sajūtu. Tu vēro kaķi, kurš pamazām iemācās stūrēt laivu, un domā: tas it kā ir neiespējami, bet varbūt tomēr nē! Man bija sajūta, ka šajā filmā redzu kādu evolūcijas pagriezienu – varbūt tieši tā sugas attīstās!   Lasi par filmu "Straume" vairāk.

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

No visām animācijas filmām, kas šogad nominētas ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, Ginta Zilbaloža „Straume” piedāvā vislielāko jaunradi, uzskata leģendārās animācijas filmas „Ledus laikmets” režisors Kriss Vedžs (Chris Wedge). Viņš ir ASV animācijas veterāns, kurš strādājis pie pirmajām ar datoru veidotajām animācijas filmām un pieredzējis nozares attīstību 50 gadu garumā. Vedžs ir „oskarots” režisors – viņa animācijas filma „Bunny” 1998.gadā saņēma „Oskaru” kā labākā animācijas īsfilma, un arī vēlāk viņa kontā ir bijis daudz kritiķu un skatītāju atzinību guvušu filmu. Pērnruden viņš piedalījās sarunā ar filmas „Straume” komandu Baltijas filmu festivālā Ņujorkā. "Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc filmai „Straume” ir tādi panākumi, ir tās neverbālā daba. Tā momentā padara šo filmu universālu. Ja tā strādā vienā pasaules malā, strādās arī citā. Gan “Straume”, gan Ginta iepriekšējā filma “Projām” skatītājam rada sajūtu, ka viņš vēro kādu spēlējam videospēli," sarunā atzīst Kriss Vedžs. "Tu redzi filmu caur galvenā varoņa acīm un seko viņa ceļam. Tev interesē, ko viņš tālāk darīs, bet vienlaikus tev pašam nav šis varonis “jāspēlē”. Tu vari izdarīt vairāk, nekā tas būtu videospēlē. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc gan kritiķi, gan skatītāji šo filmu novērtē. Es pazīstu šo formātu! Un tas ir interesanti! Un nav arī vārdu! Tomēr skatīšanās prasa mazliet pacietības. “Straume” nav ļoti strauja filma. Kriss Vedžs: Protams. Es arī nedomāju, ka šāda filma varētu kļūt par kases grāvēju ASV, bet domāju, ka kritiķus uzrunā tās fantastiskais stāsts. Arī es uzskatu, ka tas ir fantastisks stāsts: ka viens vai divi cilvēki var uzrakstīt visu scenāriju, ka viens cilvēks var uztaisīt faktiski visu filmas karkasu, un pēc tam dažas nelielas mākslinieku grupas un studijas Eiropā palīdz viņam ar animāciju. Un tas viss top par – cik – septiņiem miljoniem dolāru? Trīsarpus miljoniem eiro. Kriss Vedžs: Trīsarpus! Jā, pareizi, atceros, ka dzirdēju šo finansēšanas stāstu vienā no “Straumes” seansiem Ņujorkā, kur piedalījos. Tā ka tas nudien ir neticams stāsts. Protams, Gints Zilbalodis arī ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks. Viņam vajadzēja komandu, jo šoreiz viņš negribēja visu darīt viens, bet vispār man liekas, ka viņš to būtu spējis izdarīt arī vienatnē. Un tas patiešām ir interesanti. „Straume” patiešām atšķiras no citām šā brīža animācijas filmām. Būšu godīgs – pērn tika radītas dažas labas animācijas filmas, bet neviena no tām nepiedāvāja nekādas inovācijas. Un tieši to dara „Straume” – tā nāk ar kaut ko jaunu.  Vai atceraties, kad pats pirmoreiz redzējāt “Straumi” un ko domājāt, to skatoties? Kriss Vedžs: Redzēju to pērn rudenī, pirmoreiz to skatījos nevis ar publiku, bet savās mājās – man te ir kino cienīgs ekrāns. Un mani pārņēma apbrīna par tās vienkāršību. Sapratu, ka tieku ievilkts šīs filmas puzlē. Tas ir tas, kas mazliet rada šo videospēles sajūtu: tu it kā risini puzli, kurā mēģini saprast, kas notiek ar šo kaķi, kāpēc tas ir viens pats, kur ir palikuši cilvēki, kas ar viņiem notika… Tev neviens nedur ar pirkstu acī, un tu pats liec šo puzli kopā. Tas ir tas, ko publika sagaida, bet ko filmu veidotāji un studiju šefi ne vienmēr saprot: publika grib mazliet pastrādāt. Un, lai skatītos “Straumi”, ir mazliet jāpastrādā. Un tā ir laba sajūta. Tas tevi ievelk un notur šajā stāstā. (..) "Bet es domāju, ka „Straume” varētu pārstāvēt jaunu tendenci, kur tehnoloģijas ļauj animācijas filmām būt neatkarīgākām. Tā tika veidota brīvpieejas programmā „Blender”, ko jebkurš var lejupielādēt savā datorā. Jūs pašlaik runājat ar večuku, kurš cīnījās ar datoranimācijas tehnoloģijām to pašos pirmsākumos, kad tas bija ļoti sarežģīti un ar to vēl neko daudz nevarēja izdarīt. Bet tagad, 40 gadus vēlāk, tehnoloģijas ir ļoti augušas, un tās ir visapkārt," vērtē Kriss Vedžs. "Mums savulaik vajadzēja apmācīt savus animatorus darbam ar jaunajām tehnoloģijām, bet pašlaik jaunieši tās apgūst jau daudz agrākā vecumā, viņiem tas viss ir pazīstams un viņi to visu var izdarīt daudz ātrāk un daudz lētāk. Domāju, ka „Straumes” gadījumā ir ļoti veiksmīgi sakritušas divas lietas – talantīgs režisors komandas vadībā un šis brīdis animācijas evolūcijā, kad tehnoloģijas ir kļuvušas ļoti pieejamas. Bet es domāju, ka kopējā animācijas ainavā šī filma pašlaik ir izņēmums." -- Māras Rozenbergas sarunas ar ASV kinoindustrijas profesionāļiem un kritiķiem, kā arī reportāžas no „Oskaru” aizkulisēm drīzumā varēsiet dzirdēt gan Kultūras rondo, gan Latvijas Radio Ziņu dienesta programmās, jo, pateicoties divām „Straumes” Oskara nominācijām, Latvijas Radio pirmo reizi vēsturē kā akreditēts medijs ziņos no ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas.  

Kā tehnoloģiju ietekmē mainās animācijas stils -3D animācijas tehnikas popularitāte un pieejamība. Klasiskās tehnikas ekskluzivitāte. Skats uz Latvijas animācijas filmu ainu. Kultūras rondo studijā izvaicājam animācijas filmu režisoru un mākslinieku, animācijas studijas „Atomart” vadītāju Edmundu Jansonu.   Pēc Ginta Zilbaloža „Straumes” starptautiskajiem panākumiem ir sperti papildu soļi animatoru izglītības atbalstam. Tostarp - Kultūras ministrijai līdz 1.jūnijam jāiesniedz Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par animatoru augstākās izglītības studiju programmas izveides plānu, iespējamiem risinājumiem un detalizētu nepieciešamā finansējuma aprēķinu. Bet ko tas nozīmē realitātē tiem, kas nupat izlēmuši studēt audiovizuālo mākslu? Ko par to saka jau esošie profesionāļi un mācībspēki? Kā animācijas māksla mainās līdztekus tehnoloģiju attīstībai? Sarunu papildina arī fragments no intervijas ar Krisu Vedžu. Viens no ASV animācijas veterāniem, kurš piedzīvojis industrijas attīstību no pirmajiem datoranimācijas darbiem līdz mūsdienām, ir režisors Kriss Vedžs (Chris Wedge), kura pazīstamākais darbs Latvijā ir animācijas filma "Ledus laikmets". 2024. gada novembrī Vedžs piedalījās sarunā ar filmas "Straume" veidotājiem Baltijas filmu festivālā Ņujorkā. Māra Rozenberga nupat tikās uz attālinātu interviju ar Krisu Vedžu, kura pilnībā skanēs kādā no nākamajiem Kultūras rondo raidījumiem.

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

Šis Latvijas kultūras dzīvē ir aktīvs laiks. Visvairāk uzmanības piesaistījusi animācijas filma "Straume" ar savu uzvaras gājienu. Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste Anete Ašmane un "360TV ZIŅneši" kultūras zurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste.  

Šis Latvijas kultūras dzīvē ir aktīvs laiks. Visvairāk uzmanības piesaistījusi animācijas filma "Straume" ar savu uzvaras gājienu. Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste Anete Ašmane un "360TV ZIŅneši" kultūras zurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste.  

Animācijas filmas „Straume” fenomenālie panākumi radījuši vēlmi ne vienam vien komersantam uzdrukāt filmas varoņus uz krekliem, krūzītēm, izmantot marketinga pasākumos un vēl daudzos citos veidos. Tik vienkārši gan nebūs, ka tikai drukās un viss. Ko un kā drīkst un nedrīkst darīt ar aizsargātiem autordarbiem un preču zīmēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības izpilddirektore Liena Edvardsa, Patentu valdes Attīstības un starptautiskās sadarbības departamenta direktore Ilze Grava un AKKA/LAA padomes prezidents Kārlis Kazāks. "Ja gribas izmantot cita radītu darbu, vienmēr visdrošāk ir pavaicāt atļauju," atzīst Kārlis Kazāks. "Sabiedrībai ir svarīgi saprast: autors radīja darbu, tas viņa īpašums. Tikai viņš var izlemt, vai viņš grib to redzēt uz krūzītēm. Viņš var pateikt - es negribu šo redzēt uz krūzītēm, un viss. Tas nedrīkst nonākt uz krūzītēm, jo autors negrib savu tumši pelēko kaķi, piemēram, redzēt uz krūzītēm. Tā nav runa tikai par naudu. Parasti to asociē ar naudu. Tā ir runa par autora tiesībām izvēlēties, ko ar savu darbu tālāk darīt.  Jā, mūsdienās tas ir sarežģīti, jo bieži ir pārstāvju pārstāvji, producentu kompānijas, tiesību īpašnieki. Ja tu izdomā ražot krūzīti pats uz savu galvu, tu dabūt krāgā ne jau Matīsu Kažu vai Gintu Zilbalodi, tu dabū krāgā kaut kādus cilvēkus, kas kaut ko saprot no juridiskām lietām." "Ir jāciena cita īpašums," norāda Kārlis Kazāks. Ilze Grava pieblist, ka "saistībā ar autortiesībām, gan ar rūpniecisko īpašumu preču zīmēm, dizaina paraugiem, ja mājās izcepsi kūku vai sev uztaisīsi T kreklu, to var lietot. Arī izglītības nolūkos. Ja tas ir komerciālos nolūkos, ir jāprasa atļauja". Runājot konkrēti par filmu "Straume" un tās tēliem, arī producents Matīss Kaža jau ir norādījis, ka režisora Ginta Zilbaloža filmas "Straume" tēlu skiču izmantošana komerciālos nolūkos bez licences ir likuma pārkāpums. To viņš minējis, komentējot iespēju iegādāties dažādas preces ar animācijas darba personāžu atveidojumu.

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" kļuvusi par pirmo Latvijas filmu, kas nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram". Esam tikai ceļa sākumā un būs vajadzīgs laiks, lai izstrādātu stratēģiju attiecībā uz noregulējumu Ukrainā - Tā atzinis prezidents Edgars Rinkēvičs. Teju par piekto daļu pieaudzis sankciju pārkāpumu skaits. Visvairāk liedz izvest automašīnas. Turpmāk pārtikas iepakošanai vairs nevarēs izmantot uzpūstu un presētu putuplasta iepakojumu Latvijas čempioni RFS savās mājās uzņems slaveno Amsterdamas Ajax.

Studijā Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma un LTV žurnāliste, kinokritiķe Daira Āboliņa.

Filma "Straume" turpina nest Latvijas vārdu pasaulē. Otrdien raidījumā #1pret1 saruna ar filmas producentu un scenārija līdzautoru Matīsu Kažu. Runāsim arī par izmantotajām iespējām un tām, kas vēl būs.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai. 1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta. 1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses. Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša. Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas. Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta –  tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums. Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē. Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē. Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”  

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”. Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss. Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša. Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru. 1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju. 1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū. Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski. “Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam. Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

Fecha de Grabación: Miércoles 8 de enero de 2025. Algunos temas comentados: ¿Tenemos planes o metas comiqueras para este 2025? Actualizaciones y rediseños de personajes que no funcionaron Las distintas "historias finales" que ha tenido Daredevil El impacto y longeva influencia de Daredevil: Born Again La impresionante producción de clásicos instantáneos a mediados de los 1980 Comentario de cómics: I Heart Skull-Crusher, cómic escrito por Josie Campbell, con arte de Alessio Zonno, color de Angel de Santiago y rótulos de Jim Campbell. (Boom Box!/Boom Studios) Batman & Robin: Year One, cómic coploteado por Mark Waid y Chris Samnee, escrito por Waid, con arte de Samnee, color de Matheus Lopes y rótulos de Clayton Cowles con Samnee. (DC Comics) Comentario de películas: Straume (Flow), película animada coescrita y dirigida por Gints Zilbalodis. (Dream Well Studio/Sacrebleu Productions) Nosferatu, película de horror gótico escrita y dirigida por Robert Eggers, con las actuaciones de Bill Skarsgård, Nicholas Hoult, Lily-Rose Depp, Aaron Taylor-Johnson, Emma Corrin, Ralph Ineson y Willem Dafoe. (Maiden Voyage/Universal Pictures) Pueden escuchar el podcast en uno de estos reproductores: Descarga directa MP3 (Botón derecho del mouse y "guardar enlace como"). Peso: 83.1 MB; Calidad: 128 Kbps. El episodio tiene una duración de 1:30:45 y la canción de cierre es "New Slang" de The Shins. Además de usar nuestras redes sociales (Twitter, Bluesky, Facebook, Instagram), también puedes interactuar con nosotros en nuestro servidor de Discord, donde una pequeña comunidad comparte recomendaciones, arte, ofertas, memes y más, y la conversación gira alrededor de muchos temas además de los cómics. ¡Únete a nuestro servidor en Discord! También tenemos una página en Patreon. Cada episodio se publica ahí entre 24 y 72 horas antes que en otros canales, y hay un especial mensual exclusivo para suscriptores de esa plataforma, con contenido adicional exclusivo a partir de cierto nivel de aporte. Puedes ser uno de nuestros patreoncinadores™ aportando desde 1 dólar, ya sea cada mes y por el tiempo que decidas, o como aporte de una sola vez. También puedes encontrar nuestro podcast en los siguientes agregadores y servicios especializados: Comicverso en Spotify Comicverso en iVoox Comicverso en Apple Podcasts Comicverso en Amazon Music Comicverso en Archive.org Comicverso en I Heart Radio Comicverso en Overcast.fm Comicverso en Pocket Casts Comicverso en RadioPublic Comicverso en CastBox.fm ¿Usas alguna app o servicio que no tiene disponible el podcast de Comicverso? En la parte alta de la barra lateral está el feed del podcast, el cual puedes agregar al servicio de tu preferencia si éste ofrece la opción. Nos interesa conocer tus críticas y opiniones para seguir mejorando. Si te gusta nuestro trabajo, por favor comparte el enlace a esta entrada o a nuestro perfil en el servicio de tu preferencia, cuéntale a tus amigos sobre el podcast, y recomiéndalo a quien creas que le pueda interesar. Deja tus comentarios o escríbenos directamente a comicverso@gmail.com

Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē. Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus. 10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji. Visvairāk nominācijas – 12 – saņēmusi režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma "Marijas klusums" un 11 nominācijas daudzsēriju filma "Pansija pilī". Deviņas nominācijas – daudzsēriju filmai "Dumpis" un spēlfilmai "Mūžības skartie", savukārt spēlfimai "Cildenie" septiņas nominācijas. Animācijas filmu kategorijā ar septiņām nominācijām priekšā pārliecinoši izvirzījusies animācijas filma "Straume", savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar piecām nominācijām ir dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija, un laureāti tiks paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī. Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv no rītdienas, 14. janvāra būs arī skatītāju balsojums par 2024. gada filmām. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2024" nominantu saraksts.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija. Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente. Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī. 1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills. Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju. “Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju, astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ  – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas. 2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”.

Latviešu režisora Ginta Zilbaloža veidotā filma "Straume" saņēmusi balvu "Zelta Globuss" kā gada labākā animācijas filma. Pēc 32 dienām visa Baltija atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas jeb tā dēvētā BRELL loka un pievienosies Eiropas energosistēmai. Pirmdienas vakarā un naktī uz otrdienu visā Latvijā gaidāmi nokrišņi - sniegputenis, kas no dienvidrietumiem pāries atkalā, prognozē sinoptiķi. Pēc "airBaltic" paziņojuma par 4760 šovasar plānoto reisu atcelšanu gada sākumā izskanējuši aicinājumi mainīt uzņēmuma vadību. Valdību veidojošo partiju sadarbības padome skata Zaļo un zemnieku savienības rosinājumu par "airBaltic" vadītāja Martina Gausa atsaukšanu no amata.

Normunda Naumaņa tekstu izlase “Kultūrnieze II” un kritikas pavērsieni mūsdienās. Pieturas punkti Kultūras rondo kopā ar Naumaņa vārdā nosauktās Gada balva mākslas kritikā nominantiem un krājuma sastādītāju. Dienā, kad animācijas filma „Straume” pārraksta Latvijas kultūras vēsturi un saņem „Zelta Globusu”, kā arī 17. janvārī gaidāms „Oskaru” nominantu saraksts, tiekamies ar mākslu kritiķiem, kuri šogad nominēti Normunda Naumaņa gada balvai kritikā. Tie ir Ēriks Apaļais, Jūlija Dibovska, Aivars Madris un Ieva Viese. Sarunā piedalās arī Naumaņa biedrības vadītāja Sarmīte Ēlerte.

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem vaibstus gadam iezīmē arī režisors un producents Matīss Kaža. Matīss ir ne tikai nu jau pasaulslavenās animācijas filmas "Straume" producents, bet arī režisors, kurš "Spēlmaņu naktī" saņēma balvu "Gada jaunais skatuves mākslinieks" par izrādi "Maigā vara" Nacionālajā teātrī.

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Kad vēl, ja ne gada pēdējās dienās ir vērts nedaudz atskatīties uz iepriekšējos divpadsmit mēnešos padarīto un veidot arī nelielu ceļa karti nākamajam gadam. To arī darīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesrore Dace Zavadska, psihoterapeite Aina Poiša, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, sertificēts ergoterapeits , fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava. Aina Poiša atminas epizodi no filmas "Straume", kur kaķītis ieskatās ūdenī, un mudina arī cilvēkus ieskatīties sevī, lai atrastu spēku.  "Pagājušais gads man saistās ar zināmu nogurumu sakarā ar Ukrainas karu, ka mēs atbalstījām, bet izjutām arī zināmu nogurumu un tādu jau drusku bezcerības sajūtu. Ka, man liekas, ieskatīties sevī un noticēt, ka vienmēr ir rezerves arī tad, kad ir bijušas labas epizodes pagājušā gadā un ir bijušas sliktas epizodes, bet vienmēr noticēt, ka mums ir rezerves, skatīties uz priekšu," atzīst Aina Poiša. Dace Zavadska norāda, kā aizvadītais gads pierādījis, ka iepriekš zināmas vērtības paliek vērtības.  "Tas, ko mēs zinām, kas ir pierādījumos balstīts un kā mēs varam dzīvot labāk un novērst to, ko mēs varam novērst, to nevajag apšaubīt. Un, ja mēs to apšaubām vai mums liekas, ka tas vairs nav vajadzīgs vai tas neeksistē, tad vecās slimības nāk atpakaļ, un to mēs esam redzējuši šajā gadā," bilst Dace Zavadska. Gints Mālkalnietis aicina paņemt līdzi nākamajā gadā DNS mūra aplikāciju.  "Cilvēki tiešām nogurst, viņi ir neuzmanīgi. Tāpēc mums ir jāpalīdz pašiem sev atvieglojot dzīvi. Lai mēs netīšām nesadarām kaut kādas muļķības, vienkārši piespiežot nelaikā kādu saiti vai ievadot kaut kur paroli. Ir grūti vienmēr visām sekot līdzi. Šis ir tāds neliels palīgs, kas vismaz mobilajās iekārtās vai datoros daļu no kaut kādiem apdraudējumiem novērsīs automātiski, jums pašiem pie tā ļoti nepiedomājot, un jums būs nedaudz mierīgāka dzīve," mudina Gints Mālkalnietis. Rūdolfs Cešeiko atzīst, ka šis gads ir bijis sekmīgs viņa jomā, kā savienota pētniecība un fiziskās aktivitātes.  "Es gribētu teikt, ka šis ir bijis fizisko aktivitāšu tieši saistībā ar veselību, nevis ar sportu vai ar amatiersportu, bet saistībā ar veselību tāds uzvaras gājiena gads. Mums ir arī vērtīgi rezultāti, vērtīgas publikācijas, kā fiziskās aktivitātes palīdz veselības jautājumos - gan onkoloģijā, depresijā, kardioloģijā, cukura diabēta gadījumos. Tas ir uz pierādījumiem balstītas fiziskās aktivitātes, kas ir piemērotas cilvēkam. Un ar šo visu vērtīgo bagāžu, vērtīgām atziņām mēs dodamies uz priekšu," gandarīts Rūdolfs Cešeiko. "Bet pats svarīgākais ir tas, ka mēs arī spējam - un tas ir mūsu galvenais uzdevums - šos rezultātus, ko mēs iegūstam no pētījumiem, praktiski pārnest uz sabiedrību. Tas, manuprāt, ir visvērtīgākais, un to mēs turpinām arī darīt šodien, rīt un nākošajā gadā."  

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

Kopš maija, kad animācijas filma "Straume" tika izrādīta Kannu kinofestivālā, tās režisors Gints Zilbalodis vairāk laika pavadījis ceļā un dažādās pasaules valstīs, nekā mājās, Latvijā. Ir svarīgi, ka filmas veidotāji ir klāt festivālos un filmas pirmizrādēs visā pasaulē, atzīst "Straumes" producents un scenārija līdzautors Matīss Kaža. Tomēr tas prasa arī daudz spēka, atzīst viņi abi. Latvijas Televīzijai bija iespēja būt klāt Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanā un vērot kino un balvu industrijas aizkulises - sarunas, nebeidzamas intervijas, fotografēšanos. Un patiesībā - būt uz sarkanā paklāja nav nemaz tik vienkārši.

“Mani neinteresē taisīt “Šreku 10”, un man ir skaidrs, ka gribu turpināt strādāt Latvijā,” pēc filmas “Straume” lielajiem panākumiem saka režisors Gints Zilbalodis. 7. decembra vakarā “Straume” tika kronēta par Eiropas labāko animācijas filmu, apsteidzot sāncenšus no Francijas, Spānijas, Čehijas un Šveices. Eiropas Kinoakadēmijas balva, kuras rezultātu nosaka nevis žūrija, bet vairāki tūkstoši Kinoakadēmijas biedru, ir būtiskākā kino balva Eiropā. Un tās iegūšana palielinājusi “Straumes” izredzes arī uz Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb “Oskaru” nomināciju. Kolēģe Māra Rozenberga nedēļas nogalē bija balvu pasniegšanā Šveices pilsētā Lucernā un aprunājās gan ar “Straumes” radošo komandu, gan citvalstu žurnālistiem par šīs filmas fenomenu. Uzvarētāja paziņošana izsauc gaviles ne vien zālē, bet arī mediju centrā tai līdzās, kur ap pussimt Eiropas žurnālistu vienlaikus skatās ceremoniju un strādā. Vēlāk uzzināšu, ka par “Straumi” turējuši īkšķus arī vairāki citu valstu kolēģi. Vēlāk preses konferencē pēc balvu pasniegšanas žurnālisti grib zināt, kā tik mazai valstij kā Latvija izdevies radīt Eiropas labāko animācijas filmu, vai komanda jau domā par “Oskariem” un kāpēc “Straumē” nav slikto varoņu. Par pirmo jautājumu Gints Zilbalodis saka: jābūt labām idejām, gatavībai riskēt un nekopēt lielās studijas; par “Oskariem” diplomātiski atbild, ka tad jau redzēs, bet kāpēc slikto varoņu filmā nav tāpēc..., ka viņu tie garlaiko. Gintam patīk veidot varoņus, kam ir trūkumi kā mums visiem, bet ne apzināts ļaunums. Jo tiem var just līdzi. Bet tādas filmas taisīt ir grūtāk nekā vienkārši sadalīt varoņus labajos un sliktajos, saka Gints un piebilst: es taisīju tādu filmu, ko pats gribētu skatīties, nevis darīju “kā vajadzētu”. Angliski pēdējā pusgada laikā Gintam Zilbalodim nācies runāt daudz vairāk nekā latviski, jo “Straumes” starptautiskie panākumi liek sniegt simtiem interviju visās pasaules malās. Klātienē redzot, kā tas notiek, var tikai apbrīnot viņa un arī citu nominēto režisoru un aktieru izturību. Dienā pirms ceremonijas Gintam Zilbalodim ir sarīkotas četras apaļā galda intervijas, katrā pa pieciem, sešiem žurnālistiem. Vairums grib zināt vienu un to pašu: kā radās filmas ideja, kas viņu iedvesmoja, vai kaķa balss ir īsta, vai filma ir mājiens par klimata pārmaiņām, un tā tālāk. Un Gints Zilbalodis nesatricināmā mierā pacietīgi atbild. -- Savukārt 9. decembrī saņēmām ziņas, ka “Straume” ir uzvarējusi arī Losandželosas Kinokritiķu asociācijas un Bostonas Kinokritiķu asociācijas balsojumā. Iepriekš to par labāko animāciju atzina arī Ņujorkas Kinokritiķu asociācija. Vai “Straume” oficiāli pietuvosies ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskara” nominācijām, uzzināsim 17.decembrī, kad tiks izziņoti pretendentu “īsie saraksti”, bet nominantu pieciniekus izsludinās janvāra vidū.

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

-Vi som foreldre må leve det vi preiker, seier Daniel Sæbjørnsen, pastor i menigheta Passion i Åsane utanfor Bergen. Fyrste helga i november deltok han på Indremisjonsforbundet sin leiarkonferanse på Straume forum, på Sotra. I eit intervju med Radio Sunnmøre deler han sine tankar om korleis ein skal klare å bevare unge i den kristne tru som har vakse opp med søndagsskule og kristent ungdomsarbeid. Han meiner at det kristne kunnskapsholet er større, og at ein må bli flinkare til å undervise born og unge om lære i Bibelen. Han meiner det er viktig å lære og å leve trua. Foreldre må også kvar dag gi evangeliet vidare til sine born ved å leve det ein lærer. Høyr heile intervjuet med Daniel Sæbjørnsen. 

Ivars Šulcs atsakās no darba Latvijas sabiedriskā medija valdē; tālākais atkarīgs no SEPLP. Ekonomisti un tirgotāji ir skeptiski par valdošās koalīcijas partiju plāniem ierobežot pārtikas cenas un uzskata, ka brīvā tirgus apstākļos šāda cenu regulēšana ir apšaubāma. ASV norit valsts prezidenta vēlēšanās. Gruzijā nerimst protesta akcijas pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Paziņoti Eiropas Kinoakadēmijas balvas nominanti; Ģinta Zilbaloža animācijas filma "Straume" pretendē uz labākās animācijas un labākas Eiropas filmas titulu. Turpinās darbs pie regulējuma valsts naudas saņemšanai lielo sporta pasākumu rīkošanai Latvijā

Saeimas komisija virza ieviešanai CVK piedāvātās jaunu vēlēšanu zīmes ar krāsām rombiņu vietā. Studenti iebilst Izglītības ministrijas iecerei nepiešķirt iepriekš solīto sociālo stipendiju pieaugumu. Ukrainas tiesībsargi atvēruši izmeklēšanu par kārtējā ukraiņu karagūstekņa nogalināšanu Krievijas gūstā. līdz svētdienai Rīgā un Pierīgā aizritēs militārās mācības „Namejs”. Vairākās vietās izspēlēs epizodes un tas notiks īpaši izvēlētās industriālās vietās. NATO austruma flanga jeb tā sauktā Bukarestes devītnieka aizsardzības ministru sanāksmē šodien pārrunāts, kā stiprināt mūsu kolektīvo aizsardzību. Eiropas Komisija šonedēļ varētu nākt ar priekšlikumu par turpmāko finansiālo atbalstu Ukrainai. Plašu starptautisku atzinību ieguvusī režisora Ginta Zilbaloža animāciju filma "Straume" nosaukta arī kā viena no LUX skatītāju balvas nominantēm.

Stihiju postījumi ir viens no jautājumiem, ko šodien ar Valsts prezidentu pārrunāja arī Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība). Sesto dienu turpinās Ukrainas armijas iebrukums Krievijas teritorijā - Kurskas apgabalā. Militāro ekspertu ieskatā tas ļāvis Ukrainai kaut vai uz laiku pārtvert iniciatīvu vismaz vienā frontes daļā. Jau vairākas dienas video straumēšanas platformas "YouTube" darbības ātruma bremzēšana vairo neapmierinātību Krievijas sabiedrībā. Vēstures un sociālo zinātņu mācību priekšmetos būs jaunas programmas. Latvija ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” izvirzījusi režisora Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmu "Straume".  

Harkiva piedzīvo smagus Krievijas uzbrukumus. Polija apsver iespēju notriekt Krievijas raķetes virs Ukrainas. Saeima vērtēs ieceri pirmsvēlēšanu debates rīkot tikai valsts valodā un pielīdzināt aģitācijai. ASV kompānija iegādājusies Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straume" demonstrēšanas tiesības. Pētījums: Trešdaļai Latvijas veikalos pieejamo preču ir apgrūtināta vai neiespējama iepakojuma pārstrāde.

Neatbalsta ieceri samazināt slieksni kriminālatbildībai par partiju nelikumīgu finansēšanu. Finanšu ministram plāno piešķirt pilnvaras valsts kapitālsabiedrību fiksēta ienākuma vērtspapīru iegādei. Kara izpētes institūts: Kremlis pastiprinājis informatīvo kampaņu, lai cilvēki pamestu Harkivu, kas ir otra lielākā Ukrainas pilsēta un šopavasar piedzīvo ļoti smagus uzbrukumus. Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" iekļauta Kannu kinofestivālā.

Hello everybody and welcome to the Dark Finds podcast. On toady's episode we have tattoo artist Anrijs Straume.Anrijs' style is dark trash realism, and I have to say it's one of my favourite styles. I've linked his Instagram in the description so you can check out some of his work. He has a really interesting story, moving from Latvia to the UK in his early 20s. We dive into horror movies, his motivation, aliens, music, advercity, and so much more.Anrijs Instagram - https://www.instagram.com/anrijsstraume/Dark Finds - https://www.instagram.com/dark.finds/Dark Finds Podcast - https://www.instagram.com/darkfindspodcast/Dark Finds Book - https://www.instagram.com/darkfindsbook/#TattooPodcast, #Horror #Thriller #Aliens #UFO #alien #InkArtists #TattooTalk #TattooDesigns#TattooCulture #InkMaster #TattooTips#TattooStories #TattooArt #TattooLife #BodyArt#TattooTechniques #TattooIdeas #TattooLovers #TattooInspiration#Tattoo #Tattooart #Podcast Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.