Podcasts about strei

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

6. majā 110. dzimšonys dīnā atguoduojom literatu Juoni Klīdzieju. “Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz vaira pastuosteis par Klīdzieja eseju “Sapuļce pi Kolumbejis upis”, kas veļteita latgalīšu rakstnīceibai. Juoņs Klīdziejs, īspiejams, ir vīns nu Latvejā zynomuokūs latgalīšu rakstnīku. Tū nūteikti veicynuojuse Juoņa Streiča filma “Cylvāka bārns”, kas radeita piec Klīdzieja romana motivu. Ari pats romans ir atrūnams pamatškolys literaturys stuņžu vuiceibu programā. Cyta Klīdzieja daildorba – romana “Sniegi” – motivi atrūnami kai Streiča filmā “Likteņdzirnas”, tai Daugovpiļs teatra izruodē “Kliedzēji” Viestura Ruoziņa režejā. Tok na vysi zyna, ka Klīdziejs nimoz tik daudz latgaliski nav rakstejs – leluokuo daļa juo literarūs dorbu radeiti latvīšu literarajā volūdā, ari jau pīmynātais romans “Cilvēka bērns”. Vystik jis cīši daudz rakstejs taišni par latgalīšim. Šaļtim Juoni Klīdzieju sauc par “latvīšu rakstnīku nu Latgolys”. Jis skaiteja, ka latvīšus, eipaši apstuokļūs, kod Latveja ir okupāta, navajag daleit, bet vīnuotīs kūpeigim ceņtīnim tautys lobā. Reizē Klīdziejs sovūs dorbūs raudzeja ruodeit Latgolu i tuos dzeivuotuojus taidus, kaidi tī eistyn ir, na stereotipizātus, kai tūs nareši apraksteja puornūvadnīki. Latgaliskuo gora juo literaturā eistyn natryukst, ari latgalīšu volūda nareši meistareigai integrāta latvyskajā tekstā. Publicejūtīs presē, Juoņs Klīdzējs jau nu 20. godu symta 30. godu puorsvorā raksteja tamā latvīšu volūdys paveidā, kaidā izguoja konkretais izdavums – Latgolys auditorejai paradzātajā – latgaliski, kūpnacionalajā – latvyski. Latgaliski jam izdūtys ari gruomotys. 1944. godā Vladislava Luoča izdevnīceibā izguoja Klīdzieja eisprozys izlase “Guojputnu dzīsme”, tok, kai nūruoda Klīdzieja dailradis pietneica literaturzynuotneica Ilona Salceviča, ari vairuoki tamā atrūnamī stuosti vysapyrma ir pīraksteiti latvyski i tik piečuok puorlykti latgaliski. Leidzeigi ir ar 1968. godā trymdā izdūtū stuostu i noveļu kruojumu “Debešu puse”, kurā asūšūs dorbus pat latgaliskuojuši izdevnīceibys darbinīki ar autora atļuovi, na jis pats. Tok ari, dzeivojūt ASV, Klīdziejs latgaliski raksteja kai publicistikys, tai literarus dorbus, kū publicēja latgalīšu periodiskajūs izdavumūs. Vīns nu taidu ir ari 1970. godā laikrokstā “Dzeive” publicātuo eseja “Sapuļce pi Kolumbejis upis”. Tei ir kai diveju latgalīšu – Klīdzieja i volūdnīka Jezupa Leļa – saruna latvīšu jaunīšu nūmetnē “2x2” ASV. Īprīšk jī sasatykuši pyrma 22 godu biegļu nūmetnē, niu obeji ir lektori, kas trymdys jaunīšim vuica latvīšu literaturu i literaturu. Piec sovu nūdarbeibu jī sasarunoj Kolumbejis upis krostā i iztielē sateik īvārojamus Latgolys kulturys darbinīkus, kuri īt vīns piec ūtra, nūcitej kaidu sovu raksteitu ryndu i otkon pagaist. Par vairuokim nu jūs, pīmāram, sovim nūvadnīkim Fraņci i Jezupu Trasunim, Klīdziejs sovulaik sarakstejs ari atseviškus publicistikys dorbus. Esejā “Sapuļce pi Kolumbejis upis” atspīgeļuotū sapuļci puotrauc jaunīši, kas aicynoj vakareņuos i lyudz kūpā padzīduot latgaliski. Tok saruna i sasatikšona ar lelajim latgalīšim turpynojās nuokušajā vokorā. Tī nūteik ari sasatikšona ar Aļbertu Sprūdžu, kas beja vīns nu tyvuokajim Klīdzieja dūmubīdrim literaturā. Ari jis puorsvorā raksteja latvīšu literarajā volūdā, par kū tyka kritizāts nu latgalīšu pusis. Sprūdžs guoja būjā Rēzeknis bombardiešonys laikā 1944. godā, i Klīdziejs emigracejā na reizi viņ rakstejs jam veļteitus pīminis rokstus, kur izsacejs puormatumus par Sprūdža kai Latgolys īvedieja vyspuorejā latvīšu literaturā naatzeišonu sovejūs vydā. Esejis “Sapuļce pi Kolumbejis upis” izskaņā skumeigi atīt ari tī, kas tymā laikā dzeivoj okupātajā Latvejā i lyudz najimt ļaunā, ka jim ir juoklusej. Tys nūzeimoj, ka Klīdziejs bejs vīns nu tūs trymdys autoru, kas atziņs i pījiems ari tūs literarūs procesus, kas turpynuojušīs Latvejā. Tok cereibu esejā dūd trimdinīki, kas turpynoj dorbu latgaliskajā. Beiguos palīk vaicuojums – voi myusu tauta, volūda i kultura īīt voi aizīt? Taišni itei eseja pīruoda, cik svareiga Juoņam Klīdziejam bejuse latgalīšu volūda, literatura i kultura, tuos darbinīki. I tei vys vēļ ir aktuala ari piec vaira nakai 50 godu jau breivā i naatkareigā Latvejā. 

8404 Muldoon Court, Unit #01 - 6,000, 848 SF (built in 1983), from Michael Everette Scott Estate to Beau LLC. 2805 Magnus Lane - 0,000, 1,092 SF (built in 1970), from Hortense M. Bland Estate to Thomas J. Strei Jr. and Niamh M. Strei. 7451 Ansley Road - 3,500, 2,040 SF (built in 1969), from Troy F. Barnett and Shawn Duvall Estate to Sonia Topey-Smith. 7906 Dalmain Drive - 0,000, 1,239 SF (built in 1949), from Katherine M. Bradshaw Estate to Caceres Ever Orellana. 5516 Cottage Street - 0,000, 1,548 SF (built in 1939), from Daniel E. Payne and Leslie...Article LinkSupport the show

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

Režisora Jāņa Streiča dzīvesstāsts.

Dr. Jörg Streißle, Experte für aufsichts-, zivil- und gesellschaftsrechtlichen Themen, erklärt, wie die EU-Kommission Schleichwerbung bei Finfluencern Einhalt gebieten will.

Dr. Jörg Streißle, Experte für aufsichts-, zivil- und gesellschaftsrechtlichen Themen, erklärt den Staged-Approach-Ansatz für das Retail Investment Package und die Implikationen, die sich daraus für die nächsten Jahre ergeben.

Dr. Jörg Streißle, Experte für aufsichts-, zivil- und gesellschaftsrechtlichen Themen, erklärt, wie das Retail Investment Package und Provisionsgeschäfte in Deutschland miteinander in Verbindung stehen.

Dr. Jörg Streißle, Experte für aufsichts-, zivil- und gesellschaftsrechtlichen Themen, erklärt das Retail Investment Package und seinen Bezug zu MIFID II.

Smējīgi stāstnieki esot visi Streiči, bet šoreiz Radio mazā lasītava sarunājas ar kinorežisoru Jāni Streiču un lasa viņa brāļa Ērika Streiča grāmatu "Latviešu dēkainis krievu armijā", kuru Ēriks nesagaidīja. Gundars Āboliņš lasa par to, kas ir armijnieka gulta, kādas dziesmas dziedātas un stāstu par slēpēm Leonoru un kādu aktrisi. Visi kopā vienojamies, ka, liekot kopā visus daudzos piedzīvojumus krievu armijā, varētu sanākt viena īsti laba filma. Ar asprātību un pašironiju karoja arī krietnais kareivis Šveiks. Ērikas Streiča grāmatu "Latviešu dēkainis krievu armijā" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

EXP Realty Icon Podcast with Alanna Strei Why EXP Realty - EXP Realty Explained You're probably asking yourself, "Why should I choose EXP Realty over any other company?" We'll give you great reasons here in our video! Want to Hire a Virtual Assistant? Visit → https://www.sphererocketva.com

Chris Strei is an incredible Canadian Singer Songwriter with a new single called "Annabella". This song comes out of a tragic experience for Chris and become a wonderful tribute! Find out how the power of music can help heal, and hear is new song...it's all for you here on Overtime With Rob!

Lufthansa 20 Euro Voucher +++ Streik an 8 deutschen Flughäfen +++ Boeing 737 Absturz im FokusNews vom 22.03.202200:00 Themenvorschau00:52 Boeing 737 Absturz – Was bekannt ist03:54 Vermutung zur Absturzursache06:06 Flotten Grounding der 737-800 bei China Eastern07:44 Heute Warnstreik bei Sicherheitskontrollen10:16 Personalmangel bei benachbarten Flugsicherungen12:30 20 Euro Gutschein bei Lufthansa 14:24 LOT Deal nach NordamerikaDamit Du von unserem Wissen profitieren kannst, kannst du ein mindestens 60 minütiges und vor allem auf dich zugeschnittenes Punkte, Meilen, Status Coaching buchen. Nach dem Call bekommst du ein Jahr Zugang zu dieser Gruppe und zahlst so nur 10 Euro pro Monat und kannst sofort profitieren. Hier ist nun der Link zu deinem neuen Punkte,Meilen und Status Deals.Der Consulting Link - https://FTCircle.as.me/Basic oder unterstütze uns auf Patreonhttps://www.patreon.com/FQTTVMY SOCIALSWhatsApp - https://wa.me/message/H4VQT6XX7L6WJ1FACEBOOK | Lars F Corsten - https://www.ftcircle.com/g4pyFACEBOOK | FQT.TV - https://www.ftcircle.com/d1alFACEBOOK | FTCircle - https://www.ftcircle.com/fumiTWITTER | Lars F Corsten - https://www.ftcircle.com/2xrhINSTAGRAM | Lars F Corsten - https://www.ftcircle.com/55fsLINKEDIN - https://www.ftcircle.com/ck8iClubhouse - @LFCorsten

Rīgas Kinostudijas veidotā mākslas filma "Teātris" televīzijas ekrānos parādījās 1978. gadā. Ideja ekranizēt britu rakstnieka Somerseta Moema romānu radusies režisorei Virdžīnijai Lejiņai, kura  par to ieminējusies kinostudijas redaktorei Irinai Čerevičņikai. Vijai Artmanei tuvojās 50 gadu jubileja un likās, ka ģeniālās aktrises – Džūlijas Lambertes – loma būtu lielisks veids, kā to atzīmēt.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Sestdien, 5. martā, Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā no 30 nominantiem tiks noskaidroti 10 balvas saņēmēji par paveikto latgaliskajā kultūrā 2021. gadā. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Savukārt no 15. februāra līdz 1. martam balvas publikas simpātiju balsojumā atbalstīt savu favorītu aicina Latvijas sabiedrisko mediju portāls lsm.lv un latgaliešu kultūras  ziņu portāls lakuga.lv. Publikas simpātijas balsojuma balvas „Žyks” saņēmējs „Boņuka” pasniegšanas ceremonijā tiks noskaidrots jau ceturto reizi. Balsot par savu favorītu var vienu reizi dienā un balsojuma uzvarētājs saņems keramiķes Kristīnes Nicmanes darināto māla statueti, kurā atveidots Boņuka suns Žyks, kurš arī tika iepazīts caur režisora Jāņa Streiča filmu “Cilvēka bērns”. Tāpat 5.martā Latgales vēstniecībā Gors latgaliešu kultūras gada balvā tiks pasniegta balva arī par mūža ieguldījumu. Un šogad balvu „Boņuks” par mūža ieguldījumu  latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Jānis Gruduls ir viens no Latgales vīru koru kustības redzamākajiem pārstāvjiem. Viens no spilgtākajiem mirkļiem diriģenta karjerā ir 20 gadus vadītā vīru kora "Olūts" uzvara XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos, kas notika 1998.gadā.  Vīru kora „Olūts” pamati veidojušies no kora Viļānos, kas Rēzeknē izauga līdz skaitliski varenam un savā varēšanā stipram kolektīvam, kurā dziedāja gan profesionāli mūziķi, gan arī skolēni. Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies un darbojas dzimtajā Stirnienes pusē, kur ir gan dzimis, gan arī mācījies.

Latvijā pirmo reizi tapusi grāmata par Latgales fotogrāfiem „Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX – XXI gadsimtā”. Tajā vienkopus lasāma un skatāma informācija par vairāk nekā 300 Latgales fotogrāfiem divu gadsimtu garumā. Apjomīgajā izdevumā iekļauts ap 2000 fotogrāfiju un zīmogu, kā arī raksti par fotogrāfiem. Grāmatas idejas autors un īstenotājs ir fotogrāfs un uzņēmējs Igors Pličs, grāmatas tapšanā iesaistījies arī fotovēsturnieks Pēteris Korsaks un vēl daudzi citi, kas palīdzējuši tapt vērienīgajam izdevumam. Vēsturiska izziņu grāmata par Latgales fotogrāfiem ir 600 lappušu biezs, pamatīgs (un arī smags) izdevums, tāpēc Pēteris Korsaks man grāmatu atved, lai varu iedziļināties, lasīt un pētīt pirms sarunas. Norunāju tikšanos ar grāmatas autoriem, un zvanu Igoram Pličam uz Preiļiem, bet mēs ar Pēteri esam radio studijā. Par grāmatas idejas aizsākumu Igors daudzkārt jau esot stāstījis, tomēr atkārtošot, kas rosinājis ķerties pie tik vērienīga darba – sapulcēt Latgales fotogrāfus vienuviet. Un sākums bijis Viesītē fotogrāfijas vēsturei veltītajā konferencē „Buclera lasījumi” un kāda klātesošā izteikumi. Gan Pēteris Korsaks, gan Igors Pličs paši piederīgi Latgales fotogrāfiem, tāpēc viņu interese tik dziļa un pamatīga. Grāmatā fotogrāfi rindoti  alfabēta secībā, par dažiem informācija bagāta, par citiem skopāka, ir fotogrāfi, par kuru darbību liecina tikai viena fotogrāfija ar zīmogu, pēc zīmoga ortogrāfijas tad secināts, kurā  laikā fotogrāfs darbojies. Grāmatā atrodu interesantus stāstus par fotogrāfiem, minēšu tikai pāris, tā režisors Jānis Streičs dalījies zināšanās par kinorežisora Herca Franka tēvu fotogrāfu Vulfu Franku, ar interesi lasu fotogrāfa Ilmāra Znotiņa atmiņu stāstījumu par sava  tēva Henriha Znotiņa fotogrāfa gaitām. Abi fotogrāfi Igors Pličs un Pēteris Korsaks viens otram velta atzinīgus vārdus, grāmatas veidošana bijis auglīgs kopdarbs. Tā uzzinu, ka izdevuma tapšanas laikā abi sazinājušais vai katru dienu, un Pēteris Korsaks saglabājis mapi, kurā fiksējis, ko Igors jautājis un ko Pēteris atbildējis. Kad interesējos, kur grāmatu var iegādāties, uzzinu, ka daudzas bibliotēkas un muzeji to saņēmuši kā pateicību par atbalstu, (apmēram 200 grāmatas dāvinātas), neliels skaits vēl palicis un grāmatu „Latgales fotogrāfi” var iegādāties pie abiem autoriem, grāmatveikalos gan nemeklējiet.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

"Man likās, ka cilvēki, to gadu nastu jūt uz pleciem. Ne velna nejūt – izrādās," smej kinorežisors Jānis Streičs, kuram nupat apritējuši 85 gadi. Viņš uzsver, ka viss ir laicīgs, tāpēc jādzīvo sakarīgi šodien, bet no vecmāmiņas iemācījies dzīvot priekam.

Itūreiz iz sarunu asam aicynuojuši tautys meilātū i gūdolguotū kinorežisoru, ari akteri, rakstnīku, muokslinīku, publicistu, sabīdrysku i kulturys darbinīku, Latgolys patriotu Juoni Streiču. Juo 85 godu jubileja, kas byus jau 26. septembrī, prīškvokorā runuojom kai par padareitū, tai niulinejuom aizaraušonom, byušonu Latgolā, jubileja svieteišonys planim i daudzi kū cytu. Jau lobu laiku Juoņs dzeivoj myusu sābru zemē Leitovā, ari niu jubilars ar mums runuoja nu turīnis.  „Jau 40 godu dzeivoju ite, tikai daudzi tū nazyna. Gon „Cylvāka bārns”, gon „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, vysi kinu scenareji tyka raksteiti ite. Ite beja sīvys tāva sāta. Suokumā maņ ni dīzkū patyka, maņ Reigys tyvumā beja apbyuvis zemis gobols, gribieju tī dzeivuot. Bet, kotru godu braukojūt, es tai pīrodu, maņ tai īsapatyka, bet vīta teišom loba, azara krostā, meža molā. Tuoli gon ir" Te gon Juoņs pīzeimej, ka attuolums myusu dīnuos ir nūsaceits jiedzīņs – vysus var sazvaneit, tīšsaistē sasaslēgt, voi ari īsēst mašynā i nūbraukt. Taipat jis pīzeist, ka niu jau ir pagaisuse starpeiba storp piļsietnīku i laucinīku, vysmoz Latvejā. „Vysa Latveja mums ir vīna moza piļsāta… Pat agruok jau, boļševiku laikūs, ka teatris beja lelā cīnā, ka brauce iz teatri. Kas brauce leluokūtīs? Laucinīki, rynduos autobusi stuovieja pi teatrim i tī, kas meiļuoja teatri, beja redziejuši vysys izruodis. Reidzinīki tik daudzi naredzieja, kai sabrauce nu rajonu i skatejuos. Mums Latvejā, mes navarātu itū vacū īdalejumu lītuot. Nu Reigys vēļ tai patuoļuok leidz Rēzeknei, Preilim, a nu Preiļu iz Reigu pavysam tyvai.” Vaicuots par tū, cik bīžai niu saīt nūbraukt iz dzymtū pusi, Juoņs atkluoj, ka nazkod vaira saguojs, bet ari niu vys pa laikam brauc. „Pādejū reizi es beju saleidzynūši naseņ. Apbraukuoju Ludzu, gon apleicīni, gon vysu ceļu nu Ludzys leidz Bolvim i atpakaļ. Maņ ite vīns rokstu dorbs niu teik veikts i maņ vajadzēja tuos vītys, kurys es aprokstu, uzzynuot, muzejā, bibliotekuos. Vaicuoju taidys paguotnis vītys, patīseibā līceibys, jo vītu vaira nav.” Ar nostalgisku nūpyutu jis stuosta, ka vysod, nūbraucūt iz Latgolu, pīvierš viereibu tam, kai mainuos Latvejis ainova, mes palīkam arviņ zaļuoki i zaļuoki. Tys pats vārojams arī Leitovā. Daudzys agruok pazeistamys vītys, kur pasavēre skaisti, ploti lauki, aiz kuru tuoļumā redzējuos azari, niu aizauguši ar kūkim. Taipat jis atkluoj, ka ainaviski jam lauki i zeme vystik meiluoki i acei teikamuoki. „Pādejā laikā maņ uorkuorteigi pateik zeme. Zemis kruosa. Cik mums ir kruosaina i boguota zemeite. Es asu daudzi redziejs, par pīmāru, Suomeja, breinojūs kai tī vyspuor kas ni aug, zeme bolta kai myusu jiurmolys smiļkts. Ukrainā zeme tai kai zuoboks, malna. Bet mums ite cik kruosaina, cik dažaida. I taisni uzorta maņ pateik. Ar skaudeibu verūs, ak, koč varātu taidu uzgleznuot. Naprūtu. Cīši meilu taidu.” Nu aktivuo dorba kinu sferā Juoņs Streičs jau kaidu strēči kai paguojs molā, niu jam cyti dorbi doromi. „Lauku dzeive taipat ari. Ari gleznoju, rokstu cīteigi. Kaut varātum paspēt, raugu cīteigi raksteit par tū, kas skar myusu viesturi, paguotni. Daudzi dorbi aizsuokti raksteit. Šur tur aicynoj bez gola, Zoomi niu. Aizjimts ni mozuok. Apgrīzīni vys tik palīk lānuoki.”   Juoņa Streiča jubileja, ari īprīškejuos, parosti teik atzeimātys krītnā laika periodā ar vysaidim svineigim pasuocīnim Preiļūs, Rēzeknē i cytvīt Latvejā. „Redzi, es asu īmeslis koč kam. Tī ir tautai svātki. Es tymā laikā jiutūs tai kai dorbā, kaids maņ tī prīks, kas maņ labi. Maņ tok nabeja apsveikumi, kai parosti, kū es nagrybu. Maņ tak 80 godu jubilejā, es saraksteju, naticiesi, maņ beja treisdesmit dažaidi sareikuojumi. Tys ir Latvejā. Preiļūs viņ beja vairuoki, Preiļu apleicīnē, Rībeņūs, Sutrūs, Rēzeknē. Vysur beja. Dīveņs deve maņ taidys jubilejis kai reši kuram, vysys, suocūt jau nu 40, 50 godu. Kuo maņ vajag nu dzymšonys dīnys? Pagūdynuojums dzierdēt, nu dabeigi. Duovonys nagaidu nikaidys. A kū maņ vajag, naspēs nivīns izduovynuot, veseleibu vajag.” Nav nūslapums, ka rodūši procesi kai uzluodej, tai ari izmeļ pošus radeituojus. Juoņs stuosta par tū, kai jis atsapyuš i kur jem spāku. „Vysu laiku pyušūs niu, na nu ari vysu laiku doru. Saceišu tai, ka beju jauns, navarieju saprast, deļ kam cylvākim vajadzeigs atvalinuojums. Tik intensivi, kai es struoduoju jauneiba, pats sevi apbreinoju. A piec kaida laika saprotu, vai cik labi, ka sastdīne, svatdīne ir. Paīt vēļ koč kaidi godi. Es dūmoju, labi, ka atvalinuojums ir. A maņ guoja laikam kaidi septeni godi, ka es beju nu kinys kinā. Vīna nabeja beigusēs, ka es jau suoku nuokamajai struoduot, bez atvalinuojuma. Tik intensivs tys dorbs beja. Navajadzēja nazkod taidu atpyutu, laikam lela iztureiba beja. Veseleiba nav stypra, bet iztureiba ir lela.” Juoņs pīmiņ dorbu filmiešonys laukumā. „Ka filmiešona ir, es nikod nasiežu. Maņ tys krāsls ir, bet es nasiežu. Ka es struodoju, maņ vajaga byut kuojuos. Juodora. Golvonais, ka tu pats vēļ esi ari vadeituojs i nu teve atkareigi puorejī. Tu navari atsaļaut sēdēt, ta vysi sēdēs. Maiņa paīt tikai kuojuos, vysu dīnu ... Moz nuocēs struoduot kai padūtajam, bet kaids prīks ir struoduot, ka ir gudrs vadeituojs. Maņ beja eiss laiks, ka es beju kai asistents. Pastruoduoju pi taida Rolanda Kalniņa, jam niu cytugod byus jau 100 godu. Dūd, Dīvs, jam lobu veseleibu. I jis tūlaik vēļ daudzys kinys nataiseja i pats ari beja taids organizāts ūtrais režisors. Voi kur labi, voi kur sakareigi, kaids prīks beja struoduot. Ak, es ar lelu prīku struoduoju pi sova skūluotuoja Aleksandra Leimaņa. Jis maņ cīši uzaticieja, tei beja taida skūla. Del kam labi, ka teve momentā nūviertej. Voi tu esi izdarejs labi, voi naesi, ta ruoj. Kotru dīnu. A režisoram tys vyss vēl prīškā, tu nikuo nazyni. Taisu šudiņ, struodoju, vot ka byus rezultats, tod es tikai zynuošu. A kai asistents, kai ūtrais režisors, es kotru dīnu zynu. Tī ir sovs lobums, bet golvoinais, lai ir gudrs vadeituojs.” Režisors atkluoj, kas ir svareigi, kab kina nūsadūtu loba i dorbs pi juos labi vastūs. Jis pīmiņ kai struoduoja pi kinys „Mans draugs nenopietns cilvēks”. „Pyrmais, uzskateit vysu par spēli. A spēlei ir nūsacejumi. Styngri nūsacejumi. I tūlaik es sadaleju, Bolislavs atbiļdēs par vysu planavuošonu i ite es jam pasakļaunu, kinys direktore par finaņsem, mes vysi jai pasakļaunam itymūs vaicuojumūs. Sovpus muokslinīciskā ziņā jī pasakļaun maņ. Kotram sovs gola vuords. I tai vysu laiku struoduojom. Cīši labi. I ūtrais, kū vajag, ceļt cylvāku vierteibu. Maņ daudzi tai atzeimej, ka vysi, kas pi mane beja struoduojuši, izreiz koč kur teik atzeiti, lobuok veicās. Vysaidi ir bejs… Kuodreiz es pats vysu varēju izdareit. Ar laiku jau jutu, ka maņ vajag asistentus. Es tik daudzi vysu puorredzieju, bolss ītrenāta skaļa. Deļ kam? Deļ tam, ka megafonu nabeja. Plerkst vyss, matu molā, klīdzu pa vysu laukumu.” Ir juostruodoj cylvākim par prīcu, lai kū tu ari dareitu. Taipat ari režisora dorbā, veidojūt kinu. „Golvonais byus pošam skateituojam. Radzāt kai pyrmū reizi. Ari rokstūt vysu laiku dūmoju par tū, kas teve klausuos, ar kū tu runoj, voi jis teve dzierd, nadzierd. Taipat, voi cylvāki teve saprass, lai byutu saprūtams. I limuzins ( kina „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”) jau spylgts paraugs tam, ka tī jau skateituojs ir gudruoks par varūnim, skateituojs losa jim cauri, smejas par tū, ka jis radz, kū tys cylvāks dūmoj. Tur tei līta itamā kinā. Es taids solidars kūpā ar skateituoju asu. Ruodu i skateituojs saprūt. Cylvākim par prīku… Tys ir golvonais, lai jebkuru tu lītu dori, jebkuru, voi tu cierva kuotu taisi, voi maizi cep, vajag, lai tu cytim tū dori. Cylvāki tū lītuos. Es asu pret tū, ka soka, muna pošizpausme, kaba munys kinys vārtūs, kai Dostojevska gruomotys. Deļkam ir vīns taids genejs, kurais tai soka. Deļ tam ir gruomotys, kam maņ tovys kinys vajag. Kinys vajag atslūdzei, koč kaidam pozitivam styprynuojumam. Idejai dzeivuot itymā pasaulī. Muoksla ir styprynuojums idejai dzeivuot. Labi dzeivuot, gūdeigi. Nikaidam pošaplīcynuojumam, seve izteikšonai, es itū napīzeistu. Tys taids egoisms, kritiku snobisms, tai tuoluok. Puorsaāduši pa daudzi ir. Tai es vīnai meitai saceju, tu navari komedeju taiseit, tev puoruok vīgla, loba dzeive ir bejuse. Kurim ir smogi guojs, kas puori tam stuov, šom te sovom bādom, prūt pasasmīt, tī var taseit komedejis. Tim saīt. Ar ironeju.” Vielejam Latvejis kulturys personeibai Juonam Streičam 85 godu jubilejā stypru i lobu veseleibu, kaba vēļ ilgi prīceitu myus ar sovim dorbim i atziņom.    

Itūreiz iz sarunu asam aicynuojuši tautys meilātū i gūdolguotū kinorežisoru, ari akteri, rakstnīku, muokslinīku, publicistu, sabīdrysku i kulturys darbinīku, Latgolys patriotu Juoni Streiču. Juo 85 godu jubileja, kas byus jau 26. septembrī, prīškvokorā runuojom kai par padareitū, tai niulinejuom aizaraušonom, byušonu Latgolā, jubileja svieteišonys planim i daudzi kū cytu. Jau lobu laiku Juoņs dzeivoj myusu sābru zemē Leitovā, ari niu jubilars ar mums runuoja nu turīnis.  „Jau 40 godu dzeivoju ite, tikai daudzi tū nazyna. Gon „Cylvāka bārns”, gon „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, vysi kinu scenareji tyka raksteiti ite. Ite beja sīvys tāva sāta. Suokumā maņ ni dīzkū patyka, maņ Reigys tyvumā beja apbyuvis zemis gobols, gribieju tī dzeivuot. Bet, kotru godu braukojūt, es tai pīrodu, maņ tai īsapatyka, bet vīta teišom loba, azara krostā, meža molā. Tuoli gon ir" Te gon Juoņs pīzeimej, ka attuolums myusu dīnuos ir nūsaceits jiedzīņs – vysus var sazvaneit, tīšsaistē sasaslēgt, voi ari īsēst mašynā i nūbraukt. Taipat jis pīzeist, ka niu jau ir pagaisuse starpeiba storp piļsietnīku i laucinīku, vysmoz Latvejā. „Vysa Latveja mums ir vīna moza piļsāta… Pat agruok jau, boļševiku laikūs, ka teatris beja lelā cīnā, ka brauce iz teatri. Kas brauce leluokūtīs? Laucinīki, rynduos autobusi stuovieja pi teatrim i tī, kas meiļuoja teatri, beja redziejuši vysys izruodis. Reidzinīki tik daudzi naredzieja, kai sabrauce nu rajonu i skatejuos. Mums Latvejā, mes navarātu itū vacū īdalejumu lītuot. Nu Reigys vēļ tai patuoļuok leidz Rēzeknei, Preilim, a nu Preiļu iz Reigu pavysam tyvai.” Vaicuots par tū, cik bīžai niu saīt nūbraukt iz dzymtū pusi, Juoņs atkluoj, ka nazkod vaira saguojs, bet ari niu vys pa laikam brauc. „Pādejū reizi es beju saleidzynūši naseņ. Apbraukuoju Ludzu, gon apleicīni, gon vysu ceļu nu Ludzys leidz Bolvim i atpakaļ. Maņ ite vīns rokstu dorbs niu teik veikts i maņ vajadzēja tuos vītys, kurys es aprokstu, uzzynuot, muzejā, bibliotekuos. Vaicuoju taidys paguotnis vītys, patīseibā līceibys, jo vītu vaira nav.” Ar nostalgisku nūpyutu jis stuosta, ka vysod, nūbraucūt iz Latgolu, pīvierš viereibu tam, kai mainuos Latvejis ainova, mes palīkam arviņ zaļuoki i zaļuoki. Tys pats vārojams arī Leitovā. Daudzys agruok pazeistamys vītys, kur pasavēre skaisti, ploti lauki, aiz kuru tuoļumā redzējuos azari, niu aizauguši ar kūkim. Taipat jis atkluoj, ka ainaviski jam lauki i zeme vystik meiluoki i acei teikamuoki. „Pādejā laikā maņ uorkuorteigi pateik zeme. Zemis kruosa. Cik mums ir kruosaina i boguota zemeite. Es asu daudzi redziejs, par pīmāru, Suomeja, breinojūs kai tī vyspuor kas ni aug, zeme bolta kai myusu jiurmolys smiļkts. Ukrainā zeme tai kai zuoboks, malna. Bet mums ite cik kruosaina, cik dažaida. I taisni uzorta maņ pateik. Ar skaudeibu verūs, ak, koč varātu taidu uzgleznuot. Naprūtu. Cīši meilu taidu.” Nu aktivuo dorba kinu sferā Juoņs Streičs jau kaidu strēči kai paguojs molā, niu jam cyti dorbi doromi. „Lauku dzeive taipat ari. Ari gleznoju, rokstu cīteigi. Kaut varātum paspēt, raugu cīteigi raksteit par tū, kas skar myusu viesturi, paguotni. Daudzi dorbi aizsuokti raksteit. Šur tur aicynoj bez gola, Zoomi niu. Aizjimts ni mozuok. Apgrīzīni vys tik palīk lānuoki.”   Juoņa Streiča jubileja, ari īprīškejuos, parosti teik atzeimātys krītnā laika periodā ar vysaidim svineigim pasuocīnim Preiļūs, Rēzeknē i cytvīt Latvejā. „Redzi, es asu īmeslis koč kam. Tī ir tautai svātki. Es tymā laikā jiutūs tai kai dorbā, kaids maņ tī prīks, kas maņ labi. Maņ tok nabeja apsveikumi, kai parosti, kū es nagrybu. Maņ tak 80 godu jubilejā, es saraksteju, naticiesi, maņ beja treisdesmit dažaidi sareikuojumi. Tys ir Latvejā. Preiļūs viņ beja vairuoki, Preiļu apleicīnē, Rībeņūs, Sutrūs, Rēzeknē. Vysur beja. Dīveņs deve maņ taidys jubilejis kai reši kuram, vysys, suocūt jau nu 40, 50 godu. Kuo maņ vajag nu dzymšonys dīnys? Pagūdynuojums dzierdēt, nu dabeigi. Duovonys nagaidu nikaidys. A kū maņ vajag, naspēs nivīns izduovynuot, veseleibu vajag.” Nav nūslapums, ka rodūši procesi kai uzluodej, tai ari izmeļ pošus radeituojus. Juoņs stuosta par tū, kai jis atsapyuš i kur jem spāku. „Vysu laiku pyušūs niu, na nu ari vysu laiku doru. Saceišu tai, ka beju jauns, navarieju saprast, deļ kam cylvākim vajadzeigs atvalinuojums. Tik intensivi, kai es struoduoju jauneiba, pats sevi apbreinoju. A piec kaida laika saprotu, vai cik labi, ka sastdīne, svatdīne ir. Paīt vēļ koč kaidi godi. Es dūmoju, labi, ka atvalinuojums ir. A maņ guoja laikam kaidi septeni godi, ka es beju nu kinys kinā. Vīna nabeja beigusēs, ka es jau suoku nuokamajai struoduot, bez atvalinuojuma. Tik intensivs tys dorbs beja. Navajadzēja nazkod taidu atpyutu, laikam lela iztureiba beja. Veseleiba nav stypra, bet iztureiba ir lela.” Juoņs pīmiņ dorbu filmiešonys laukumā. „Ka filmiešona ir, es nikod nasiežu. Maņ tys krāsls ir, bet es nasiežu. Ka es struodoju, maņ vajaga byut kuojuos. Juodora. Golvonais, ka tu pats vēļ esi ari vadeituojs i nu teve atkareigi puorejī. Tu navari atsaļaut sēdēt, ta vysi sēdēs. Maiņa paīt tikai kuojuos, vysu dīnu ... Moz nuocēs struoduot kai padūtajam, bet kaids prīks ir struoduot, ka ir gudrs vadeituojs. Maņ beja eiss laiks, ka es beju kai asistents. Pastruoduoju pi taida Rolanda Kalniņa, jam niu cytugod byus jau 100 godu. Dūd, Dīvs, jam lobu veseleibu. I jis tūlaik vēļ daudzys kinys nataiseja i pats ari beja taids organizāts ūtrais režisors. Voi kur labi, voi kur sakareigi, kaids prīks beja struoduot. Ak, es ar lelu prīku struoduoju pi sova skūluotuoja Aleksandra Leimaņa. Jis maņ cīši uzaticieja, tei beja taida skūla. Del kam labi, ka teve momentā nūviertej. Voi tu esi izdarejs labi, voi naesi, ta ruoj. Kotru dīnu. A režisoram tys vyss vēl prīškā, tu nikuo nazyni. Taisu šudiņ, struodoju, vot ka byus rezultats, tod es tikai zynuošu. A kai asistents, kai ūtrais režisors, es kotru dīnu zynu. Tī ir sovs lobums, bet golvoinais, lai ir gudrs vadeituojs.” Režisors atkluoj, kas ir svareigi, kab kina nūsadūtu loba i dorbs pi juos labi vastūs. Jis pīmiņ kai struoduoja pi kinys „Mans draugs nenopietns cilvēks”. „Pyrmais, uzskateit vysu par spēli. A spēlei ir nūsacejumi. Styngri nūsacejumi. I tūlaik es sadaleju, Bolislavs atbiļdēs par vysu planavuošonu i ite es jam pasakļaunu, kinys direktore par finaņsem, mes vysi jai pasakļaunam itymūs vaicuojumūs. Sovpus muokslinīciskā ziņā jī pasakļaun maņ. Kotram sovs gola vuords. I tai vysu laiku struoduojom. Cīši labi. I ūtrais, kū vajag, ceļt cylvāku vierteibu. Maņ daudzi tai atzeimej, ka vysi, kas pi mane beja struoduojuši, izreiz koč kur teik atzeiti, lobuok veicās. Vysaidi ir bejs… Kuodreiz es pats vysu varēju izdareit. Ar laiku jau jutu, ka maņ vajag asistentus. Es tik daudzi vysu puorredzieju, bolss ītrenāta skaļa. Deļ kam? Deļ tam, ka megafonu nabeja. Plerkst vyss, matu molā, klīdzu pa vysu laukumu.” Ir juostruodoj cylvākim par prīcu, lai kū tu ari dareitu. Taipat ari režisora dorbā, veidojūt kinu. „Golvonais byus pošam skateituojam. Radzāt kai pyrmū reizi. Ari rokstūt vysu laiku dūmoju par tū, kas teve klausuos, ar kū tu runoj, voi jis teve dzierd, nadzierd. Taipat, voi cylvāki teve saprass, lai byutu saprūtams. I limuzins ( kina „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”) jau spylgts paraugs tam, ka tī jau skateituojs ir gudruoks par varūnim, skateituojs losa jim cauri, smejas par tū, ka jis radz, kū tys cylvāks dūmoj. Tur tei līta itamā kinā. Es taids solidars kūpā ar skateituoju asu. Ruodu i skateituojs saprūt. Cylvākim par prīku… Tys ir golvonais, lai jebkuru tu lītu dori, jebkuru, voi tu cierva kuotu taisi, voi maizi cep, vajag, lai tu cytim tū dori. Cylvāki tū lītuos. Es asu pret tū, ka soka, muna pošizpausme, kaba munys kinys vārtūs, kai Dostojevska gruomotys. Deļkam ir vīns taids genejs, kurais tai soka. Deļ tam ir gruomotys, kam maņ tovys kinys vajag. Kinys vajag atslūdzei, koč kaidam pozitivam styprynuojumam. Idejai dzeivuot itymā pasaulī. Muoksla ir styprynuojums idejai dzeivuot. Labi dzeivuot, gūdeigi. Nikaidam pošaplīcynuojumam, seve izteikšonai, es itū napīzeistu. Tys taids egoisms, kritiku snobisms, tai tuoluok. Puorsaāduši pa daudzi ir. Tai es vīnai meitai saceju, tu navari komedeju taiseit, tev puoruok vīgla, loba dzeive ir bejuse. Kurim ir smogi guojs, kas puori tam stuov, šom te sovom bādom, prūt pasasmīt, tī var taseit komedejis. Tim saīt. Ar ironeju.” Vielejam Latvejis kulturys personeibai Juonam Streičam 85 godu jubilejā stypru i lobu veseleibu, kaba vēļ ilgi prīceitu myus ar sovim dorbim i atziņom.    

Jau piekto reizi augusta nogalē, leģendārā Baltijas ceļa laikā, notiks Baltijas filmu dienas – bezmaksas seansi, kuros kinoskatītājiem katrā no trim Baltijas valstīm tiek piedāvātas vairākas kaimiņvalstu filmas. Rīgā Baltijas filmu dienas tradicionāli notiks kinoteātrī "Splendid Palace", 24. augustā tiks demonstrētas divas filmas no Lietuvas, 25. augustā – divas filmas no Igaunijas. Kultūras rondo ar Baltijas filmu dienu programmu iepazīstina Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju – Nacionālā Kino centra, Lietuvas Kino centra un Igaunijas Filmu institūta – iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Visās trijās valstīs Baltijas filmu dienas šogad norisinās vienos un tajos pašos datumos, katra valsts demonstrēs divus kaimiņu darbus. No Latvijas filmām Igaunijas un Lietuvas kolēģi izvēlējušies demonstrēšanai Reiņa Kalviņa debijas spēlfilmu “Maiņa” (2020) un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālo animācijas filmu “Mans mīļākais karš” (2020). Kinoteātrī “Splendid Palace” 24. augusts būs Lietuvas diena, un tajā tiks demonstrētas divas spēlfilmas. Seansā plkst. 17.30 paredzēta Linas Lužītes pieaugšanas drāma “Pils” (2020), tās galvenā varone Monika ir 13 gadus veca lietuviešu meitene, kas kopā ar māti un demences pārņemto vecmāmiņu nesen pārcēlusies uz Dublinu. Aizrautīgā dziedātāja Monika panāk, ka māte, kas ir profesionāla pianiste, turpina spēlēt kopā ar meitu. Bet mamma, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, sākusi strādāt zivju pārstrādes rūpnīcā. Kad abas uzaicina spēlēt Pilī, Monikas mamma atsakās un neatvēl arī klavieru īrei nepieciešamos 120 eiro. Apņēmusies par katru cenu uzstāties, izmisusī Monika nolaupa savu vecmāmiņu un pieprasa mammai izpirkuma maksu. Latvijas skatītāju uzmanībai jāpiebilst, ka epizodiskā Daivas lomā filmā redzama aktrise Viktorija Streiča, Latvijas kinorežijas klasiķa Jāņa Streiča meita. Otra Lietuvas spēlfilma, režisora Jurģa Matuleviča debija “Īzaks” ir “film noir” stilistikā veidots stāsts par mīlestību un draudzību, nožēlu un pašattīrīšanos vēsturiski sarežģītos laikos. Viss sākas 1941. gadā, reālā Lietuvas holokausta vēstures epizodē – Kauņas ebreju slaktiņā Lietūkis garāžās, kur filmas galvenais varonis Andrjus aiz atriebības nogalina savu kaimiņu, ebreju Īzaku. Daudzus gadus vēlāk, jau pēckara padomju Lietuvā, viņu vajā pagātnes tēli un arvien pieaugoša vainas izjūta. Filma “Īzaks” 2020. gadā bija nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā “Eiropas atklājums” jeb “Prix Fipresci” (kinokritiķu balva). Igaunijas diena šogad ir 25. augusts, pirmajā seansā plkst. 18 tiks demonstrēta dokumentālā filma “Freds Jisi. Esības skaistums” (2020, režisors Jāns Totsens). Freds iekārtojis savu dzīvi krustcelēs starp dabu un kultūru, viņš ir patiess brīvās dabas filozofs, kurš rūpīgi apcerējis fundamentālo jautājumu, ko nozīmē būt cilvēkam. Mūsdienās daudz runā par panākumiem un smagu darbu, bet šī ir filma par auglīgu slaistīšanos – slavas dziesma saldajai nekā nedarīšanai un lēnai dzīvei. Bezmērķīgi klaiņodami pa dabas slepenajām takām, stundām ilgi vērodami garām peldošos mākoņus un iekrizdami nometnes ugunskura dūmu saldajās skavās, mēs atstājam pilsētas troksni un ekonomisko izaugsmi kaut kur ļoti, ļoti tālu. Kā saka Freds Jisi – reizēm jākļūst apgrēcīgi laiskam un jābūt pilnīgi vienam. Otra igauņu filma ir komisks pieaugšanas stāsts, režisora Lauri Randla debijas spēlfilma “Ardievu, PSRS” (2020). Vientuļās mātes studentes dēlu Johannesu audzina vecvecāki, kamēr viņa hipijiskā mamma protestē pret karu Afganistānā. Spēcīgie raksturi nespēj sadzīvot, un māte ar VDK palīdzību slepus dodas strādāt uz Somiju, bet Johannesam vienam jātiek galā ar dzīves grūtībām. Viņš neglābjami iemīlas klasesbiedrenē Verā, riskē, iesaistās kautiņos un saņem sodu… kamēr fonā risinās Ļaunuma impērijas sabrukums. Ļeņini krīt un viņus nomaina Bārbijas, krokodils Gena un moskviči spiesti paiet malā, lai dotu ceļu Rietumiem, kas nu ir plaši vaļā! -- Valstī noteikto epidemioloģiskās drošības nosacījumu dēļ filmu seansi būs pieejami personām, kas var uzrādīt derīgu Covid-19 sertifikātu. Ierodoties uz seansu, sertifikāts var tikt uzrādīts vai nu digitāli (kā QR kods viedtālrunī vai tml.), vai arī papīra izdrukas veidā; līdzi jābūt personu apliecinošam dokumentam. Respektējot šādu ieejas kārtību, apmeklētājiem uz seansu jāierodas savlaicīgi.

„Panorāmas” žurnāliste Maija Migla-Streiča ir tik pazīstama no televīzijas sižetiem, tomēr izrādās – ļoti nepazīstama, jo to, ka pirms televīzijas viņa kā Maija Līcīte rakstījusi dzeju, droši vien zina tikai tuvākie draugi. „Matildes gadsimts” ir viņas pirmais romāns, kurā dažus savus senčus autore sauc vārdos, citiem dod jaunus vārdus. Tikai Liepāja ir Liepāja, un vecmamma Matilde ir Matilde. Sarunājoties ar autori Maiju Miglu-Streiču, lasām viņas romānu „Matildes gadsimts”. Maijas Miglas-Streičas romānu "Matildes gadsimts" izdevis apgāds „ Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Ģeogrāfijas doktora kandidāts Jānis Matvejs pievērsies pilsētvides atainojumam Latvijas kino – fragments no viņa promocijas darba šobrīd ir lasāms tīmekļa žurnālā “Kino Raksti”. Par to, kā pilsēta ataino sociālās un politiskās pārmaiņas 20. gadsimta gaitā, saruna ar pētnieku. Ikdienā Jānis Matvejs strādā mediju vidē – TV3 grupā, digitālās pārdošanas nodaļā. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā, kultūras teorijas un vadības zinātņu katedrā. Šajā laikā parādījusies pastiprināta interese par arhitektūru un pilsētvidi, kas rezultējusies maģistra studijās Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātē. Jāņa promocijas darbs pētī pilsētvides atainojumu trijās Latvijas kinofilmās: tās ir Leonīda Leimaņa 1959. gadā uzņemtā filma “Šķēps un roze”, Rolanda Kalniņa “Elpojiet dziļi jeb četri balti krekli” (1967. gads) un Jāņa Streiča darbs “Mans draugs – nenopietns cilvēks” , kas uzņemts 1975. gadā. Tiek pieminētas arī citas Latvijas kino klasikas filmas. Nozīmīgu ieguldījumu šīs tēmas izvēlē devusi bērnības pieredze. Promocijas darba fragmentā, kurš lasāms vietnē “Kinoraksti.lv”, Jānis Matvejs skaidro: “Kino kā mākslas forma ir radusies laikā, kad cilvēka attiecības ar telpu bija pakļautas nozīmīgām ģeogrāfiskām pārmaiņām. Jau pirmajās kinematogrāfiskajās liecībās telpa tika izmantota kā nozīmīga metafora, tomēr interese par kino kā ģeogrāfisku izpētes lauku parādījās 20. gadsimta 90. gados, un pirmie kino pētījumi ģeogrāfijā skaidroja pilsētas nozīmi filmas naratīvā. Ģeogrāfu interese par filmu kā ainavas izpētes objektu ir veidojusies no trim metodoloģiskiem virzieniem – humānisma idejām, ainavu studijām un sociokultūras pētījumiem. Pētījumos ģeogrāfi filmas izmanto, lai raksturotu ainavu, nošķirot cilvēku veidotu ainavu (pilsētas, viensētas, infrastruktūru u.c.), dabas radītu ainavu (senlejas, piekrasti, pļavas u.c.), un asociatīvo kultūras ainavu (militāras zonas, reliģiskas apkaimes u.c.)” Mūsu sarunu turpinām par arhitektūru kā ģeopolisko norišu ilustrētāju. Pieminu, ka nesen par to domāju saistībā ar Cēsīm, kur pagājušajā nedēļas nogalē piefiksēju, piemēram, 1930. gada nacionālā klasicisma līdzāspastāvēšanu ar padomju laika norieta funkcionālismu. Tās ir SEB bankas un Cēsu novada domes ēkas Raunas ielā. Ģeogrāfa Jāņa Matveja publikāciju „Rīgas mājokļi filmās. 1945-1993” meklējiet žurnālā Kinoraksti.lv.

No 4. janvāra pārraidē „Rīta regtaims” skan jauna izzinoša rubrika „Vai zini?”, kurā kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām. Kinovēsturniece Kristīne Matīsa stāsta interesantus faktus par Jāņa Streiča filmu “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kuras pirmizrāde notika 1976. gada 18. janvārī kinoteātrī “Rīga” (tagad Splendid Palace). Tā ir režisora sestā filma, līdz tam tika uzņemtas pilnmetrāžas spēlfilmas, bet visas - filmētas un ieskaņotas krievu valodā. “Mans draugs – nenopietns cilvēks”  - spoža satīra par padomju laiku - bija pirmā Streiča filma, kura spēlēta un filmēta latviešu valodā.

Rīt, 23.decembrī, dzejniekam, māksliniekam, kultūras darbiniekam, savulaik Ludzas mākslas skolas direktoram, zināmam arī kā Jāņa Streiča kinofilmas “Cilvēka bērns” Kazača lomas atveidotājam – Antonam Kūkojam apritētu 80. gadu jubileja. Antons Kūkojs mūžībā aizgāja jau pirms 13 gadiem. Godinot daudzpusīgo, radošo Latgales personību, ir pārizdots Antona Kūkoja dzejas krājums latgaliski “Mīlesteiba – Lelais Līpu kolns” un iestudēta izrāde. Dzejas izrāde “Pa mīlesteibu brīnūt” tapusi kā filma ar Antona Kūkoja dzeju, kurā piedalās aktieris Kristaps Rasims un nedzirdīga aktrise Jolanta Znotiņa. Tas ir stāsts dzejā, kas vēsta par divu cilvēku satikšanos, iemīlēšanos, nesaprašanos, un tas ir stāsts arī par divām dažādām pasaulēm. Aktrise Jolanta Znotiņa Antona Kūkoja dzeju izstāsta zīmju valodā, savukārt aktieris un mūziķis Kristaps Rasims vārdos un mūzikā. Dzejas izrāde ir kopīgs projekts ar pārizdoto Antona Kūkoja dzejas grāmatu “Mīlesteiba – Lelais Līpu kolns”, kas publicēta 1995.gadā, kad dzejas krājums iznāca ne visai labā tipogrāfiskā kvalitātē un mazā tirāžā. Pārizdoto dzejas krājumu vizualizē fotogrāfijas no dzejas izrādes, pietam 12 dzejoļi lasāmi braila rakstā. Idejas autore šim projektam ir Antona Kūkoja mazmeita Katrīna Kūkoja, Jura Soikāna Ludzas mākslas skolas direktore Sandra Vorkale un teātra pedagoģe un režisore Marika Čerņavska. Dzejas grāmatas beigās atrodams QR kods, to noskenējot, var noskatīties dzejas izrādi. Savukārt lasāmie teksti braila rakstā ir arī kā vēstījums redzīgajiem. Rosinot skolēnus iepazīties ar Antona Kūkoja daiļradi, Jura Soikāna Ludzas mākslas skolā šobrīd vēlas iedibināt jaunu tradīciju, veidojot vizuālās mākslas konkursu “Antona Kūkoja Portfelis”. Šobrīd ikviens var iesūtīt konkursa logo, kas sevī ietver vārdus “Ontona Kūkoja portfeļs”, simbolus un zīmes, kas raksturo mākslinieka personību, daiļradi, dzīvi. Zīmējumus var sūtīt fotogrāfiju veidā uz uz epastu maksla@ludza.lv. “Facebook” ir izveidota arī Antona Kūkoja lapa “OKa”.

Streit, weil Sie zu viel zu Hause sind? Streit bei der Arbeit? Oft entsteht Strei

Streit, weil Sie zu viel zu Hause sind? Streit bei der Arbeit? Oft entsteht Strei

30.jūlija vakarā festivāla „RojaL” atklāšanā uz lielā ekrāna pirmizrāde režisora Matīsa Kažas filmai un vienlaikus – teātra izrādei „Kino un mēs”, kuras dramaturģiju veido triju aktieru kopdarbs: Andris Keišs, Egons Dombrovskis un Jānis Skutelis pētījuši Rīgas Kinostudijas oficiālo un kuluāru vēsturi, kā arī padziļināti pētījuši trīs leģendāras latviešu kinofilmas. Izrādes centrālā tēma ir Latvijas padomju laiku aktierkino. Tās līdzautori un arī visu lomu atveidotāji ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, Liepājas teātra aktieris Egons Dombrovskis un improvizācijas teātra aktieris, stand-up komiķis Jānis Skutelis. Kopā ar režisoru Matīsu Kažu trijotne pēta leģendāras Rīgas Kinostudijā uzņemtas kinolentes, cenšoties rast atbildes uz dažādiem jautājumiem, piemēram, vai Voldemāra Pūces brāļu Kaudzīšu klasiskā romāna “Mērnieku laiki” ekranizācijā aktierspēles ekspresīvā groteska ir laikmeta zīme vai vienkārši pārspīlēta stilizācija; kāpēc Vara Braslas “Ezera sonātē” Gunārs Cilinskis savu kaislīgo mīlestību spēlē tik introverti; un kādus noslēpumus slēpj Aloiza Brenča kriminālfilma “Dubultslazds” – kuras varoņi šķiet neticami naivi. Jānis Skutelis vērtē, ka var tikai aptuveno nojaust, kāds bijis klimats filmēšanas laukumā.  "Salīdzinot ar mūsdienu pasauli, tie ir cita kalibra cilvēki. Tajā laikā Brenčs [Aloizs] un Streičs [Jānis] ir grandi, kas var darīt brīnumu lietas. Arī aktieru mijiedarbība ar režisoru, mūsdienās ko tādu ir grūti novērot. Sajūta ir. Ir ceļojums laikā, vismaz man," atzīst Skutelis. Andris Keišs uzskata, ka šis darbs ir radīšana, atsperoties no citu radīšanas.  "Citu radīšana ir notikusi 70.-80.gados, tā ir nostaļģijas un salda piegarša tam visam ir. Tas ir ļoti patīkami," uzskata Keišs. Egons Dombrovskis min, ka viņi arī devušies uz Kino muzeju, kur pētījuši dokumentālos ierakstus, sēžu protokolus, kas sagādājuši daudz pārsteigumu. Iepazinuši arī filmu oriģinālos scenārijus. Reizē “Kino un mēs” ir arī izrāde par Rīgas Kinostudiju. Tāda apjoma un nozīmes centralizēta kino ražošanas uzņēmuma, kāda mūsdienu Latvijā vairs nav, tāpēc izrādes veidotāji pievēršas laikam, kad tajā vēl kūsāja dzīvība. Režisors Matīss Kaža atklāj, ka iecere, ko varēs redzēt Rojā un, iespējams, vēl kaut kur, ir viens variants. Bet ir doma šo darbu pārcelt citā formātā uz skatuves, bet tā būs cita izrāde.  Režisors arī min, ka viņam ir personiska saikne ar Rīgas kinostudiju, jo viņa vectēvs bijis otrais režisors, tas, kurš organizē dzīvi filmēšanas laukumā. "No viņa arī palikuši visādi stāsti par dzērājiem operatoriem, dziesmām, kas viņam tika dziedātas un citām kinostudijas aizkulisēm. Viņš starp citu tieši ar Brenču strādāja pie vairākām filmām," atklāj Matīss Kaža. Izrādes “Kino un mēs” operators, kurš to uzņems vienā dublī, būs Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece Līga Krāsone, skaņu režisors Jevgenijs Načiss. Izrādes dramaturģiju veidojuši paši aktieri, pētot Rīgas Kino muzeja materiālus, filmu scenārijus, kino vēstures un teorijas grāmatās, intervējot Rīgas Kinostudijas aktierus un darbiniekus, kā arī smeļoties pašu fantāzijā. Filmu-teātra izrādi „Kino un mēs” 30. jūlijā pulksten septiņos iespējams skatīties arī tiešsaistē, biļetes meklējamas tīmeklī.  

Izdevniecība “Neputns” drīzumā laidīs klajā kinozinātnieces Ingas Pērkones pētījumu “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Kultūras Rondo šonedēļ piedāvājam sarunas ar Ingu Pērkoni par grāmatā aplūkotajām tēmām. "Lasot pasaulē sarakstīto teorētisko literatūru par aktiera fenomenu kino, pakāpeniski kļuva skaidrs, ka šai tēmai un iespējamajiem skatpunktiem uz to faktiski nav robežu… Tāpēc šīs grāmatas mērķis nav monolīts un izsmeļošs pētījums par aktiermākslu Latvijas filmās, bet drīzāk rizomātiska, t. i., asamblāžas stila daudzveidīga un antihierarhiska tēmas “Kas ir aktrise/ aktieris un kā viņi parādās Latvijas kinomākslā” interpretācija," atzīst Inga Pērkone, raksturojot, kāpēc izvēlējusies pievērsties šai tēmai. Ingas Pērkones monogrāfija piedāvā teorētisku skatījumu uz kino tēlotājiem kā unikālu parādību – aktieri ir radošas personības, un vienlaikus no filmiskā aparāta gandrīz pilnībā atkarīgi ekrāna elementi. Grāmatas pirmajā cēlienā “Viss par aktiermākslu” pētītas tās latviešu filmas, kas stāsta stāstus par aktieriem – pasaules kino tas kļuvis par savdabīgu virsžanru ar kopīgām vizuālām zīmēm, līdzīgiem raksturiem un sižeta līnijām. Pirmais jautājums autorei iešaurināts padomju Latvijas kino procesa kontekstā. Vai apstāklis, ka aktieris bija, iespējams, kā filmas stāsta galvenais varonis, ir saistāms ar politisko un kultūras atkusni? Proti, ka skatītāji uz ekrāna nu varēja iepazīt arī citu profesiju pārstāvju pārdzīvojumus, ne tikai tos, kas saistāms ar komunisma cēlējiem strādniekiem, naidnieka uzvarētājiem karalaukā un tamlīdzīgi? "Ja runājam par padomju laiku, pārskatot arī filmas, kurās aktieris parādās kā tēls, kā raksturs pašā filmā, patiešām iznāk tā, ka vairāk šādu filmu vai nu pakāpeniski tās sāk parādīties ar atkušņa laiku, sākot ar 50. gadu beigām," vērtē Inga Pērkone. "Ja tomēr skatās plašāk padomju kino, tad skaidri redzams, ka jau kopš sociālistiskā reālisma kā vienīgās pareizās metodes sākumu, aktieri, arī plašāk skatuves mākslinieki, priekšnesumu mākslinieki un mākslinieku vispār ir tomēr ļoti svarīgi varoņi un ļoti populāri varoņi." Pērkone norāda, ka arī filmā "Rainis", pats galvenais mūsu sociālistiskā reālisma pamatdarbs kino, kur tieši Rainis tiek padarīts par galveno tā brīža  sociālisma ideju ruporu. "Principā, ja plašāk skatās padomju kultūrā, aktieris vienmēr bijis derīgs ideoloģijas paušanai, bet, protams, ka vēlākajos gados, atkušņa laikā, māksla parādās vairāk un tā atšķirība tiešām ir tāda, ka tomēr māksla attālinās no tās oficiālās ideoloģijas un tomēr pakāpeniski parādās arvien vairāk privāto stāstu vai stāstu," skaidro Pērkone. "Piemēram, kā filma " Teātris" kur, protams, ir arī kaut kādā mērā padomju ideoloģija iekšā, un, pateicoties prasmei, to it kā izcelt, Jānis Streičs varēja strādāt pie šīs filmas. Bet būtībā tur skaidrs, ka tie ideoloģiskie motīvi ir pilnīgi mazsvarīgi."    

Stuosteisim par Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2018”, tuos sajiemiejim i svineiguos ceremonejis nūtikšonu. Ar īvarojamū Latgolys i Latvejis muokslinīku, kuram ituo goda martā gaidoms 75 godu jubilejs, Latvejis Muokslys akademejis profesoru, Rēzeknis Muokslys i dizaina vydsškolys direktoru i “Boņuka” bolvys par myuža īguldejumu latgalīšu kulturys atteisteibā sajiemieju Osvaldu Zvejsalnieku sasatyka Lāsma Zute. Kai stuosta pats muokslinīks, Rēzeknē jis suocs dzeivuot pyrma 50 godu, izreiz piec studeju pabeigšonys Latvejis Muokslys akademejā. "Asu pateiceigs Dīvam i liktiņam, ka tai saguoja, ka es pyrma pīcdesmit godu tyku Rēzeknē. Nikur cytur maņ nabyutu bejs lobuok. Asu cīši pateiceigs Rēzeknei i rēzeknīšim." Osvalds atkluoj, ka zeimiešona jū interesiejuse jau nu bierneibys i tai tys pamozom ari puoraudzs koč kamā leluokā i nūpītnuokā. "Bejuši vysaidi apstuokli, kas tū ir veicynuojuši, saprūtams, beja cyti laiki. Muokslys i muokslinīku prestižs sabīdreibā beja pavysam cyts. Bet, nasaverūt ni iz kū, ka maņ niule koč kaids “hotabičs” ļautu suokt vysu nu gola, es vysā vysu dareitu taipoš. Maņ patyka zeimēt i maņ ari nivīns natraucēja, nalīdze. Vys tik beja problemys ar vysaidom lītom, kas šudiņ ir gryuši saprūtamys – papeirs, kruosys i tml., jo tī beja pieckara godi, kod nikuo eisti nabeja. Školā īdeve būrtneicu i vyss, veikalā nikuo nabeja. Reigā vēļ varēja dabuot, bet ite iz vītys nikuo nabeja." Osvalds ir muokslinīks ar sovu, sovpateigu rūkrokstu, kuram rakstureigys spylgtys kruosys i pādejūs godūs juo dorbi kliust arviņ kruošņuoki i pamonomuoki. "Vysu myužu struodoju ar kruosom, nūsprīgoju kruosys. Vīns nu veidim ir ari cīši spylgtai tū dareit, panuokūt gleznai emocionalu skaniejumu taišņi caur spylgtumu. Caur klīdzīni panuokt tū nūskaņu i kompoziceju, kaba glezna skaneitu. Poša par sevi kruosa vēļ nikuo nanūzeimoj." Osvalds Rēzeknē i Latgolā ir stuoviejs kluotu i aktivi īsasaistejs pi daudzu nūzeimeigu projektu i nūtykumu. Nazkod taišni jis beja tys cylvāks, kurš kūpā ar kolegim i audzieknim nu propulšonys izgluobe Rēzeknis Muokslys nomu. Itū pats muokslinīks viertej kai vysa svareiguokū. Taipoš jis atzeist, ka par myuža īguļdejumu sajimtais muola “Boņuks” jam asūt cīši svareigs. "Lai cik tas varbūt nasalyktu čudnai, maņ tys nūzeimoj cīši daudz. Man ir Trīs Zvaigžņu ordenis i Rēzeknis gūda pylsūņs. Eipaši tagad, iz vacumu, arviņ duorguokys i nūzeimeiguokys palīk taišņi sovu laužu dašķiertos bolvys, jūs viertejums." *** {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="189929" layoutid="0" layout="" static=""} Gunys Igavenys sižetā klausitēs par Latgolys viestnīceibā GORS nūtykušū Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2018” svineigū ceremoneju. 24. februara vokorā ite jau vīnpadsmitū reizi tyka padūti muola “Boņuki”, kas atainoj Juoņa Streiča kinys “Cylvāka bārns” Boņuka tālu. Kas gods tūs sajem personeibys, nūtykumi, aktivitatys i projekti, kas pārnejā godā beja eipašuoki, veicynuoja latgaliskū kulturvidi i latgalīšu volūdu. Kai vysod “Boņuka” svineiguo ceremoneja ir vīta i laiks, kod cīši daudzi latgalīšu, latgaliskuo patriotu i meiļuotuoju, kai vītejūs, tai puornūvadnīku sabrauc vīnuvīt, tai pīzeist ari apmaklātuoji "Īspaidi maņ vysod ir sylti, taidi gimeniski, jo itymā vītā var sajust taidu latgalīšu kulturys bleivumu kai nikur, nikod navar vīnā laikā i vītā sajust." Storp aizvadeituo goda desmit spylgtuokūs i plotu rezonaņsi dabuojušūs latgaliskuos kulturys nūtykumu i projektu 2018. godā atzeiti ari Anna Rancāne i juos dzejis kruojums “Prīca i klusiešona”, latgalīšu muzykys grupa “Bez PVN”, dzīsminīks Kārlis Kazāks ar raidejumu “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, kas atkluoja ari latgalīšu volūdys izlūkšņu skaistumu, i apvīneiba “Latgalīšu Reps”. Taipoš diveji “Boņuki” aizceļuoja iz Zīmeļlatgolu pi Slišānu saimis puorstuovu. Vīns Annelei Slišānei par projektu #100dečiLatvijai, kur leidz ar audiejis 100 unikalim i sovpateigim dečim pārn izdūdūta ari gruomota, kurā atkluots kotra deča topšonys stuosts. Sovpus ūtrys Andrim Slišānam ar saimi, kuri pārn eipašūs pasuokumūs pīminēja tymā saulē nūguojušuo dzejnīka i sabīdryskuo darbinīka Ontona Slišāna septeņdasmytū godadīnu, gruomotā “Vuss apleik maņ munā volūdā skaņ” apkūpojūt i izdūdūt bārnim veļteitūs dzejūļus nu kūpumā pīcpadsmit Ontona Slišāna gruomotu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="189931" layoutid="0" layout="" static=""} "Stypri lels prīks. Maņ beja prīks par muosu, jo tuo lykuos, ka muosai byus “Boņuks”. Bet par ūtru maņ cīši lels prīks i puorsteigums. Mes tū taisejom Ontona pīmiņai, na jau “Boņuka” deļ, bet saguoja ari “Boņuks”," tai pīzeist pats Andris Slišāns. Pi “Boņuka” tyka ari bārnu dzīšmu gruomota i diskys “Zalta puče” i ari latgalīšu kulturys aktivists i muzikis Arņs Slobožanins – itūreiz par dokumentalū kinu “Latgalīši Pīterpilī”. "Ilgus godus “Boņuki” maņ beja par muzyku, bet itūgod pyrmū reizi “Boņuks” par dokumentalū kinu. Respektivi, es izmontoju sovu pamata izgleiteibu, kas ir viesture. Tei mīlesteiba pret Latgolu napuorīt, mīlesteiba iz Mikeļa Bukša, Fraņča Trasuna i Fraņča Kempa dorbu, iz latgalīšu atmūdu Pīterpilī, i tys ir tikai pyrmais stuosts. Tei ir jauna puslopa munā dzeivē. Tys ir lobs nūviertiejums. Pateikami. Tys dūd ari stimulu dorbuotīs tuoļuok itymā jūmā. Byus kina, kuru vystycamuok izruodeis ari Latvejis TV, Latgolys kongresa dīnā, kuru Saeima jau ir pījiemuse oficiali. Skaidruos vysys kongresa nūtikšonys. Byus ari vēļ vīna kina, ari par latgalīšu darbeibu kaidā cytā vaļstī, bet vaira par itū cikom naatkluošu." Sovpus ituo goda jaunumu, boltū muola “Žyku” kai latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv skaiteituoju simpateja sajieme rekonstruātuo Vydsmuižys sīvys tārpa autore Iveta Seimanova. Cyta storpā ari poši bolys reikuotuoji vēļ rauga saprast i atrast vysa pīmāruotuokū ceremonejis formu, bolvys sajiemieju skaitu, pretendentu izviertiešonys procesu, nominaceju byušonu ci nabyušonu i cytys svareigys lītys. *** Vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins itūreiz runuos par vuordu “Boņuks”, ka niule vysim asociejas na viņ ar slovonū latgaliskuo kinys “Cylvāka bārns” varūni Bonifaceju Paulānu, bet ari ar Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks”. “Boņuks” patīseibā ir hipokoristika aba saeisynuota, vysaidi puortaiseita vuorda forma. Boņuks – sovs, sovpateigs vuords, kuram prīškā vēļ lels ceļš īmams. Boņuks pīsoka ceļu.  

Brandon and Jason are joined by their first guest while Jason goes for a walk around the neighborhood. Paul teaches us about the triangle of fun.

Pieskaramies pagājušajām gadsimta, raugoties uz to caur nozīmīgu personību prizmu. Viens no viņiem noteikti ir Jānis Streičs, kino režisors, publicists, gleznotājs un sabiedrisks darbinieks. Sarunā pirmām kārtām tiek aplūkots Padomju Savienības pēdējās pāris desmitgades – stagnācija, Brežņeva laiki. Jānis Streičs arī piemin to laiku, kad izvēlējās savu dzīves ceļu – tas saistās ar 1958. gadā notikumu – Latgales kultūras nedēļu Rīgā.

Vārda un spalvas meistar, radio leģenda un radio vēsture, dzīves svinētāj un joku plēsēj… Tu dzīvoji viegli (tiesa, smagos brīžus Tu apkārtējiem nerādīji un nekad nesūrojies), un Tu aizgāji viegli. Ar gaišām skumjām un atmiņām Tevi atcerēsies kolēģi no „Dzirksteles”, no bērnu un jauniešu raidījumu redakcijas, ziņu cilvēki un Tavi laikabiedri no radiomājas. Skanēs Tava balss un Tavas iemīļotās dziesmas. Aizvadītājā nedēļā 71. dzīves gadā negaidīti mūžībā aizgājis Latvijas Radio ilggadējais darbinieks, populārais radio žurnālists Raitis Kalniņš. Ar radio viņa ceļi kopā vijušies jau kopš skolas gadiem, kad viņš ar savu žiperīgo balsi piedalījies bērnu radio iestudējumos. Vēlāk viņš pats bijis bērnu raidījumu redaktors, kā arī veidojis savulaik ļoti populāros radio raidījumus „Dzirkstele” un „Būsim pazīstami!”. Ciklā Reiz radio Raita Kalniņa balss dzirdama raidījumā Labdabīgie Radio huligāni - dzirkstelieši un raidījumā Hertas Naudiņas radio iestudējumi bērniem, kurā viņš atminas, kā puikas gados piedalījies radio iestudējumu veidošanā. Raiti! Tu jau zini šo melodiju no filmas „Teātris”, Tev ļoti patika Raimonda Paula mūzika, Tava iemīļotākā aktrise bija Vija Artmane un arī filmas režisors Jānis Streičs bija viens no tiem daudzajiem kultūras un inteliģences lauka cilvēkiem, kurus Tu intervēji. Tāpēc šis raidījums sākas ar mūziku no šīs kinofilmas. Mums Tevis pietrūkst… Tavu joku, Tavu svētku, Tavu vārdu. Man visvairāk trūkst uzrunas - Bērniņ! Un vēl vairāk apziņas, ka vairs nevarēšu Tev piezvanīt un pajautāt savai radio vēstures vācelītei faktus un notikumus par mūsu darbavietu un tās cilvēkiem, es vairs nesaņemšu Tavas īsziņas, kuras Tu parakstīji atkarībā no ziņojuma satura - Stukačs, Ziņotājs, mūžam tavs Padre, Spalvas meistars… Es piederu pie tās paaudzes, kas Tavu vārdu iegaumēja, klausoties raidījumu „Būsim pazīstami” un, sākot strādāt radiomājā, dzirdēju, kā vecākie kolēģi palaikam piemin, kā Raitis ir teicis šo vai to, kādu anekdoti stāstījis vai izspēlējis joku. Tu jau tad biji leģenda. Bet, skatoties pagājušā gadsimta 50. gados, šī "leģenda" vēl nealka pēc darba radio. Kā pats raksti grāmatā „Lustīga strādāšan'”, Tu gribēji strādāt avīžu kioskā par pārdevēju, tur lasīt žurnālus un ēst īrisus „Kis-kis”. Radio interese nāca nedaudz vēlāk, droši vien tad, kad Tava mammiņa Vilhelmīne strādāja par radio apkopēju, un Tu viņai nāci palīgā vaskot un bonierēt grīdas. Kā raksti savās atmiņās: diktoros esi spēlējis kopā ar pagalma bērniem un centies atdarināt tolaik jau zināmo žurnālistu, Tavu vēlāko kolēģi, bērnu raidījumu redakcijas vadītāju Gunāru Jākobsonu. Tavs radio draugs bija arī diktore Sandra Glāzupa un, starp citu, Raiti, saruna ar Sandru un Gunāru tika ierakstīta tualetē. Mums trim tiekoties šai intervijai, radiomājā pazuda elektrība. Taustoties pa Radio 2 tumšo koridoru uz tobrīd gaišāko un klusāko vietu, Sandra Glāzupa bilda, “ka tas nu ir pilnīgi Raicīša garā”, un Tev tas patiktu. Tātad mūsu rekvizīti: pods un izlietne, aiz loga bars aurējošu Vecrīgas zvirbuļu un šī raidījuma redaktore ar diviem ļoti cienījamiem kolēģiem draudzīgi sarunājas Radio 2 tualetē. Gunārs Jākobsons minēja, ka viena no Tavām iecienītām dziesmām bija par stārķiem, kuri aizlido augusta nogalē. Aizlido prom… tāpat kā tu no mums. Radio bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā Tu iepazinies ar savu kolēģi, raidījuma „Atbildam jums Kāpēcīši” veidotāju Jāni Gulbi. Ilgus gadus strādājat kopā radio un vēlāk Jānis kā žurnāla „Skola un ģimene” galvenais redaktors tevi uzaicināja rakstīt šim žurnālam. Jānis Gulbis, atceroties dziesmotos rītus redakcijā, sacīja, ka bieži vien Tu atskaņoji grupu „Boney M”. Daudzi kolēģi Tevi iepazina kā spožu „Dzirksteles” plejādes zvaigzni, kā cilvēku, kas atļāvās iziet ārpus padomju laika noteiktajiem atskaņojamo raidījumu rāmjiem. Tev patika svinēt dzīvi un Tu biji brīvdomātājs, tā teica toreizejā Dzirksteles kolēģe Indira Ozola. Izrādās, ka tagadējā Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule ir gatavojusi savus pirmos sižetus „Dzirkstelei” un Tu, Raiti, esi bijis respektējamākais šo sižetu vērtētājs. Raiti, Tu taču zini, ka Tavus stāstus, kur daile, vēsture un kultūra mijās ar piparotiem jokiem labprāt klausījās dažāda gadagājuma ļauži. Tevi atceras ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Tad, kad Tu biji Uģa vecuma grupā, tā ap 30 – 40, tad pats brauci pa toreizējo Padomju Savienību un intervēji māksliniekus, tad arī Tev radās draudzība ar dziedātāju Edīti Pjehu, kura, atbraucot koncertos uz Rīgu un zinot, ka Tu esi publikā, allaž veltīja Tev kādu dziesmu, sakot, ka tā ir “brīnišķīgajam žurnālisatam Raitim”. „Esmu laimīga un gandarīta, ka man bijis tāds gods strādāt kopā ar Raiti. Viņš ir vērtība,” tā saka Tava bijusī “būrīša priekšniece” - atceries, tā Tu sauci bērnu un jauniešu raidījumu programmu producenti Sendiju Burku. Arī viens Tavs “radio- bērniņš”. Pavisam nopietni žurnālista arodā Tu skoloji savu radinieci, raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītāju Dainu Jāņkalni. Kopā ar Tevi draugu ballītes bija Inga Bēdele, Tava ilggadīgā raidījumu montāžas operatore. Pēdējās svinībās, Tavos rīkotajos dārza svētkos, bija ilggadīgs radio cilvēks Lia Guļevska. Vienojāmies, ka mums - palicējiem bez Tevis ir skumji, bet labi ir tas, ka Tu paspēji nosvinēt savu aiziešanu. Mīļo, Raiti Kalniņ, Spalvas Meistar, Častušku tēv, žilbinošais dzirkstelieti un mikrofonieti, dzīves svinētāj, paliec sveiks! Tu esi atstājis lielu daļu radio ēterā, tā vēsturē, žurnālos un grāmatās un ļoti lielu daļu savas personības mūsu sirdīs un domās. Ardievas visu radiokolēģu vārdā Tev saka Zane Lāce.