Podcasts about roberts z

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Silvija Grosa Vecrīgas siluets ir Rīgas pilsētas vizītkarte un identitātes zīme, kas iekļauta kultūras kanonā un atzīta par UNESCO un Eiropas kultūras mantojuma vērtību. Kaut arī to ir izdevies saglabāt salīdzinoši neskartu, tomēr daudzos fotoattēlos, kas uzņemti pirms Otrā pasaules kara, tas izskatās citādi, jo netālu no Doma baznīcas to papildina tornīši, kas mūsdienās ir zuduši. Arī krastmala 20. gadsimta pirmās puses fotoattēlos izskatās citādi, jo Bīskapa gātes un Brēmiešu ielas stūrī paceļas monumentāla piecstāvu ēka ar mansardu ar diviem tornīšiem. Varenais nams tikai šķietami atgādina vēsturisko stilu laikmetus. Tā bija neogotiska celtne, kura uzcelta pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna 1898. gada projekta un piederēja Kārlim Robertam Zēbergam – vienam no rēderejas "Brāļi Zēbergi" īpašniekiem. Zēberga nama pirmais stāvs tika izīrēts veikaliem, bet augšstāvi – dzīvokļiem. Rēderejas kantoris atradās nama otrajā stāvā un jau ienākot vestibilā bija redzams vērienīgs sienas gleznojums – tvaikonis, kas šķērso nemierīgus jūras ūdeņus – mākslinieka Fridriha Alfrēda Lieknēja darbs. Lieknējam gadsimta sākumā piederēja daiļkrāsotāju uzņēmums Rīgā, vēlāk viņš darbojās ASV un Āzijas valstīs un kļuva pazīstams kā orientālists. Rīgā vienīgā šobrīd zināmā liecība par viņa darbību interjera jomā ir tagadējās Kultūras ministrijas kamīna zāles noformējums. Zēberga nama sākotnējais projekts, kas tika apstiprināts 1898. gadā, ir citāds. Arhitekta skicē redzams, ka tornīšu vietā celtni vainago dzeguļu mežs. Gadu vēlāk projekts ir mainīts un tad arī parādās abi gotiskie tornīši, ka tik skaisti iekļaujas Rīgas siluetā. Starp citu, šo ideju, kas palika nerealizēta Daugavmalas ēkas izbūvē, Pēkšēns lika lietā, trīs gadus vēlāk ceļot namu Mihaelam Pečakam Meža ielā 3. Diemžēl Zēberga nams cieta apšaudēs jau Pirmā pasaules kara laikā, bet Otrā pasaules kara laikā namā izcēlās postošs ugunsgrēks un pēc kara nams tika nojaukts. Zēberga nams bija spilgta liecība Rīgas izaugsmei 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mainījās  pilsētas veidols un tās etniskais sastāvs. Rīga pārtapa par lielpilsētu, kuras namīpašnieku vidū strauji pieauga latviešu skaits. Arī Kārlis Roberts Zēbergs, tāpat kā "Berga bazāra" (kura arhiekts arī ir Pēkšēns) īpašnieks Kristaps Bergs (Krauklīšu Pētera prototips Augusta Deglava romānā "Rīga"!) piederēja šo uzņēmīgo latviešu paaudzei.

Studijā Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA).

Studijā Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA) un Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs (“Saskaņa”).

Studijā Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA).

Across the world, the rise of various forms of authoritarianism and ethno-nationalism seems to be on an ever upward trend. This creates huge uncertainties across multiple dimensions – personal, cultural, political, and not least of which in challenges business leaders face as they attempt to navigate across this uncertainty. All of this turmoil is, according to Larry Kramer - the Vice Chancellor and President of the London School of Economics - to be expected. Neo-liberalism, the once dominant political/economic paradigm, is no longer able to explain or order our understandings of our world. This triggers a search for, and creation of, alternatives. If, or until a different liberal paradigm emerges, we are destined to contend with illiberal, authoritarian and often ethno-national alternatives. In this podcast Larry and I discuss the fall of neo-liberalism and the emerging contours of what may come to replace it. How and when this new paradigm emerges and whether it will successfully defeat the existing alternatives is perhaps the most important question we will face in the next decade(s). Larry provides a thoughtful and provocative framework in which to understand these macro trends. Prior to being appointed to lead the LSE, Larry was the President of the Willam and Flora Hewlett Foundation for 12 years. With assets of over $14 billion, the Foundation is one of the largest sources of grants in the USA. Prior to his work at the Foundation, Larry was the Dean of the Stanford Law School and is a world expert in US Constitutional law and the role of judicial review within that system.Not wanting to miss the opportunity to discuss recent shifts in the US Supreme Court with such an expert, at the end of our conversation we discuss these developments as an example of the power of a paradigm shift - the rise of ‘originalism' as a reaction to the state-led expansion of individual rights – to take on real world consequences. In this context, we discuss the Dobbs decision, the overturning of the Chevron defence and the emerging presidential immunity doctrine.My discussion with Larry reminded me of how fortunate we are at TRIUM to have the LSE as a partner. The depth of analysis and understanding of the macro trends affecting the environment in which business operates continues to be a unique selling point of our EMBA. Enjoy the show!CitationsOperation Mincemeat by Cummings, D. Hodgson N. and Roberts Z. at the New Diorama Theatre,London.A Picture of Dorian Gray by Oscar Wilde and adapted by Kip Williams, with Sarah Snook at the Theatre Royal Haymarket, London.Labatut B. (2024) The Maniac. Pushkin Press. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Roberts Zīle no Nacionālās apvienības (saraksts nr. 3), otrajā - Vilis Krištopans no partijas "Latvija pirmajā vietā" (saraksts nr. 4).  

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Roberts Zīle no Nacionālās apvienības (saraksts nr. 3), otrajā - Vilis Krištopans no partijas "Latvija pirmajā vietā" (saraksts nr. 4).  

Augstākās amatpersonas: Ukrainas uzvara ir vienīgais ceļš uz miera atjaunošanu Eiropā. Pie Brīvības pieminekļa vairāki tūkstoši cilvēku pauda atbalstu Ukrainai karā pret Krieviju. Pētījums atklāj Krievijas propagandas atskaņas Latvijas sabiedrībā. Roberts Zīle: Ukrainas lielums un politiķu atšķirīgā mentalitāte var kļūt par šķērsli tās uzņemšanai ES. Autotransporta direkcija gatava lauzt līgumus ar kartelī iesaistītajiem pasažieru pārvadātājiem.

Pirms gada šajā laikā gaisā valdīja pamatīga spriedze. Iepriekšējā vakarā Krievijas televīzijā bija parādīta Drošības padomes sēde, kurā valsts augstākās amatpersonas padevīgi klanījās Putinam, skaidrojot, kāpēc ir jāpalīdz Donbasa iedzīvotājiem atgūt neatkarību jeb iegūt neatkarību. Tajā brīdī faktiski daudzi saprata, ka karš būs. Rietumvalstu vadītāji vēl steidza pēdējo reizi zvanīt un Kremli, brīdinot, ka Krievijai tas pārāk dārgi maksās.  Ir pagājis gads un šī gada laikā ir veikti divi secinājumi: Krievijas armija, kas tik ļoti biedēja, izrādījās krietni vājāka, nekā bija gaidīts, bet ekonomika un finanses dzīvotspējīgākas, nekā daudzi gaidīja. Ukrainā nav beigusi pastāvēt, un Krievija arī nav sabrukusi. Tās spējas pārvarēt finanšu un ekonomiskās sankcijas izrādījās lielākas, nekā daudzi sākumā domāja. Kara gadadienas noskaņās Krustpunktā runājam par gada vilšanos, ja to tā varēt nodēvēt, kāpēc Rietumu sankciju ietekme bijusi vājāka, nekā daudziem sākumā šķita? Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas Pirmā divpusējo attiecību departamenta direktore Katarina Plātere, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis, advokātu biroja "Cobalt" zvērināts advokāts Edgars Pastars un Latvijas LTV raidījuma "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns.  

Ir palikuši četri gadi, līdz, atbilstoši plāniem, būtu jāpabeidz "Rail Baltica" projekts. Tomēr, kad projektu uzsāka, neviens pat nenojauta, cik problemātisks laiks sagaida pasaules un Eiropas ekonomiku, ko vēl ārkārtīgi sarežģījis karš Ukrainā. Būvniecības sadārdzināšanās ietekmē arī "Rail Baltica" realizāciju. Grūti ir gājis arī ar zemju atsavināšanu un izrādījies arī, ka apstākļi Daugavas kreisajā krastā, pa kurieni paredzēts loks uz lidostu "Rīga", projektēšanai ir sarežģītāki, nekā parādīja sākotnējā izpēte. Krustpunktā diskusija: Vai "Rail Baltica" projekts neiestrēgs un tiks pabeigts iecerētajā apjomā? Diskutē AS "RB Rail" valdes priekšsēdētājs Agnis Driksna, Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis, satiksmes ministrs Tālis Linkaits un Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle.  

Ir palikuši četri gadi, līdz, atbilstoši plāniem, būtu jāpabeidz "Rail Baltica" projekts. Tomēr, kad projektu uzsāka, neviens pat nenojauta, cik problemātisks laiks sagaida pasaules un Eiropas ekonomiku, ko vēl ārkārtīgi sarežģījis karš Ukrainā. Būvniecības sadārdzināšanās ietekmē arī "Rail Baltica" realizāciju. Grūti ir gājis arī ar zemju atsavināšanu un izrādījies arī, ka apstākļi Daugavas kreisajā krastā, pa kurieni paredzēts loks uz lidostu "Rīga", projektēšanai ir sarežģītāki, nekā parādīja sākotnējā izpēte. Krustpunktā diskusija: Vai "Rail Baltica" projekts neiestrēgs un tiks pabeigts iecerētajā apjomā? Diskutē AS "RB Rail" valdes priekšsēdētājs Agnis Driksna, Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis, satiksmes ministrs Tālis Linkaits un Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle.  

Krišjānis Kariņš nu ir oficiāli nominēts premjera amatam, bet līdz valdības apstiprināšanai vēl kādu brīdi jāgaida. Ir arī skaidrs, ka jauno gadu sagaidīsim bez pieņemta valsts budžeta. Bet Saeimas komisijas ir izveidotas un bijuši arī pirmie balsojumi, kas atgādina, ka jaunajai koalīcijai nav liels pārsvars parlamentā. Tikmēr Eiropas parlamentā Krievija atzīta par terorismu atbalstošu valsti. Lēmumam nav juridiska spēka, tomēr, kā norāda parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, tam ir jāpaver iespējas tālāk virzīt starptautiska tribunāla īstenošanu. Aktualitātes Krustpunktā komentē žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Krišjānis Kariņš nu ir oficiāli nominēts premjera amatam, bet līdz valdības apstiprināšanai vēl kādu brīdi jāgaida. Ir arī skaidrs, ka jauno gadu sagaidīsim bez pieņemta valsts budžeta. Bet Saeimas komisijas ir izveidotas un bijuši arī pirmie balsojumi, kas atgādina, ka jaunajai koalīcijai nav liels pārsvars parlamentā. Tikmēr Eiropas parlamentā Krievija atzīta par terorismu atbalstošu valsti. Lēmumam nav juridiska spēka, tomēr, kā norāda parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, tam ir jāpaver iespējas tālāk virzīt starptautiska tribunāla īstenošanu. Aktualitātes Krustpunktā komentē žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Raidījumā par šobrīd lielāko un aktuālāko bubuli ekonomikā – energocenu krīzi un kā, to risinot, no viena grāvja neiebraukt jau otrā, bet atrast pareizāko un izdevīgāko ceļu Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem. Energocenu krīze – tā praktiski ir visu citu ekonomisko nebūšanu pamatā. Nokāpšana no Krievijas energoresursu atkarības adatas Eiropas Savienības valstīm nav bijis viegls un lēts uzdevums. Baltijas valstis gan šajā ziņā maksā vienu no augstākajām cenām, ja palūkojamies elektrības un siltuma tarifos. Viens ir tas sadārdzinājums, ko mēs redzam kā vienkāršie patērētāji, bet uzņēmējiem tie jau ir mazliet citi skaitļi. Situāciju nesen notikušajā Ekonomistu apvienības konference “Enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Eiropas savienībai un Latvijai” raksturo „Balticovo” Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps. Mums, lai konkurētu ar citu valstu ražotājiem, nevajag lētāko enerģiju, bet nodrošiniet vismaz tā, lai nebūtu dārgāk nekā citiem reģionā, saka uzņēmēji. Kāpēc ir dārgāk? Uz šo jautājumu atbild Roberts Samtiņš “AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs. Baltijas valstīm trūkst aptuveni 40% no nepieciešamās ražošanas jaudas. Mazas atomelektrostacijas, vēja parku attīstība, atbalsts saules paneļiem privātmājām un biznesiem – tie ir piedāvātie risinājumi. Interese par jaunu elektrības ražošanas jaudu radīšanu šobrīd ir milzīga, un tas tuvāko pāris gadu laikā spēs nodrošināt konkurētspējīgu elektrības cenu, mierina A/S “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste, protams, nodrošināt lētāko cenu reģionā nebūs iespējams. Uzņēmēji pēdējo gadu laikā ir daudz domājuši un darījuši, lai nodrošinātu sev ne tikai labāku cenu, bet vispār būtu droši, ka tiem būs nepieciešamā enerģija, lai turpinātu ražošanu. Un savā ziņā visi ir spiesti kļūt daļēji par enerģētikas uzņēmumiem. Ttas nav labi, saka Latvijas darba devēju konfederācijas padomes loceklis un uzņēmuma Latvijas finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Diemžēl tāda šobrīd ir realitāte – vismaz tuvākajā nākotnē uzņēmējiem būs jādomā, kā ražot elektrību pašiem - tā saka šobrīd vēl par enerģētikas politiku atbildīgā ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Visā šajā ažiotāžā un jaunu atjaunojamu un bāzes jaudu radīšanā, nevajadzētu arī iebraukt otrā grāvī un radīt sistēmu, kurā jaudas un infrastruktūras ir par daudz un mēs to nespējam noslogot, bet maksājam bargu naudu, lai to uzturētu. Vai arī ieguvēji ir ārvalstu investori, bet mums no tā pašiem nav nekāda labuma. Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle saka, viss nav jāatļauj un jāuzbūvē, jo, ja tiek īstenotas visas ieceres, Latvija saražotu četrreiz vairāk enerģijas nekā nepieciešams. Tādēļ, viņaprāt, laba ir doma par Latvijas valstij piederošu vēja parku būvniecību.  Runājot un domājot par Latvijas energoneatkarību, ir skaidrs, ka ļoti daudz ko mēs neesam izdarījuši, jo ir bijis ērti paļauties uz lētu Krievijas gāzi un, piemēram, mūsu reģiona kaimiņi ir bijuši gudrāki. Kā mēdz teikt, pagātni neizmainīsi un šajā ziņā simpātisks un vienlaikus, protams, ar ironisku smīnu šķita ekonomikas ministres Indriksones skaidrojums, kāpēc būt lēniem, tūļīgiem un atpalicīgiem ir labi.

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijā būvēs sašķidrinātās gāzes termināli, šādu lēmumu pagājušajā nedēļā pieņēma valdošās koalīcijas partijas, 19. aprīlī to konceptuāli atbalstīja arī valdība. Ekonomikas ministrija aktīvi strādā pie tālākās izpētes un nosacījumiem. Šīs ziņas ir svarīgas saistībā ar atteikšanos no Krievijas dabasgāzes, bet publiskajā telpā ir atskanējušas arī vairākas satrauktas balsis. Ja termināli cels Skultē, kas ir viena no reālākajām vietām, projekta īstenotāji varētu prasīt valsts garantijas. Latvijā iepriekš ir bijusi bēdīga pieredze ar garantijām, sākot ar "Lattelecom" privatizāciju, beidzot ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK) elektrības maksājumiem. Kaut ko garantēt privātam investoram ir riskanti. Ir svarīgi emociju uzplūdā nepieņemt lēmumu, ko vēlāk nožēlosim un no kā būs grūti tikt vaļā. Arī jāapzinās, ka nākotnē primāri vieta būs zaļajai enerģijai un gāzes nozīme mazināsies. Vai Latvijā ir vajadzīgs šāds terminālis un kādiem vajadzētu būt nosacījumiem tā būvniecībai, Krustpunktā diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas prieksšedētājs Edmunds Cepurītis un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs ekonomiskās antropoloģijas pētnieks Andris Šuvajevs.

Ir skaidrs, ka būtiski mainīsies dabas gāzes piegāžu tirgus Eiropā. Jau šī gada laikā daudzas valstis ir solījušas samazināt Krievijas dabas gāzes izmantošanu, bet Eiropa pilnībā no Krievijas gāzes varētu atteikties divu gadu laikā. Tik optimistisks pirms dažām dienām bija Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels. Tajā pašā laikā no Briseles atskan arī citas, krietni pieticīgākas balsis. Vēl arī nav skaidrs, kas notiks tuvākajās dienās. Krievijas prezidents ir cieti noteicis, ka no aprīļa samaksu par dabas gāzi sagaida tikai rubļos, savukārt Rietumi paziņojuši, ka rubļos nemaksās. Vai nav tā, ka Krievijas gāze pazudīs pavisam drīz? Ir daudz neskaidrā, bet galvenais jautājums, kas tuvākajos mēnešos un tuvākajos pāris gados notiks, lai mēs tiešām varētu iztikt pilnībā bez Krievijas gāzes piegādēm? Par gāzes tirgu Krustpunktā diskutē enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, Ekonomikas mininistrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Saeimas deputāts Ivars Zariņš.

Latvijas pārstāvis Roberts Zīle kļuvis par vienu no Eiropas Parlamenta viceprezidentiem. Šajā augstajā amatā līdz šim nav bijis ievēlēts neviens deputāts no Baltijas valstīm. Eiroparlamenta deputāts, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas pārstāvis Roberts Zīle ir Krustpunktā Lielās intervijas viesis. Saruna ne tikai par amatu un pienākumiem, kas ar to saistās, bet arī par svarīgiem jautājumiem, kas satrauc visu Eiropu, energoresursu cenu kāpumu un situāciju Ukrainā.

Šodien raidījumā "Šodienas jautājums" runājām par energokrīzes radītajiem izaicinājumiem un ģeopolitisko situāciju. Studijas viesis - Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA).

Kāds pasaulei bijis 2021. gads? Kas mūs gaida nākamajā? Kurš šobrīd ir ietekmīgākais pasaules cilvēks? Un kurš – bīstamākais? Gada izskaņā – saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu ROBERTU ZĪLI. Projektu «Villas Sarunas» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Villas Sarunas saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa. #SIF_MAF2021

Mēs visi redzam, cik strauji tagad aug degvielas, elektrības un gāzes cenas. Nākotnē Eiropas Savienības “zaļais kurss" varētu dzīvi padarīt vēl dārgāku. Kādai jābūt Eiropas un Latvijas zaļajai politikai? Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesis - Eiroparlamenta deputāts, kādreiz vairāku valdību ministrs, ekonomists Roberts Zīle.

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Ceļošana nekad vairs nebūs tāda kā līdz pandēmijai. Par to vienisprātis vairums nozares ekspertu. Pandēmijas laikā būtiski mainījās cilvēku ceļošanas iespējas un paradumi. Pieprasīta kļuvusi ceļošana ar vilcieniem un autobusiem un nereti vilcienu biļetes ir dārgākas nekā avio. Eiropas Savienības klimata mērķu sasniegšanā, dzelzceļš ir definēts kā videi draudzīgākais pārvietošanās līdzeklis. Avio industrija, savukārt, tiks aplikta ar papildus izmaksām un tas ietekmēs arī biļešu cenas. Kāpēc valstis šajā krīzē tomēr atbalsta savas nacionālās aviokompānijas un kā mūsu nākotnes pārvietošanos Eiropā ietekmēs “Rail Baltica”, par to “Būrī” ar LTV korespondenti Briselē diskutē divi EP deputāti no Latvijas, kuri abi darbojas EP Transporta komitejā – Andris Ameriks un Roberts Zīle.

Iesākumā par to ziņoja vien tādās specifiskās ekonomikas ziņās, tagad par to runā visur - energoresursu cenas sit nebijušus rekordus. pirmo izjutām elektrības cenu pieaugumu, tur nepatīkamās tendences vērojamas jau ilgāku laiku, bet pēdējās nedēļas, neapšaubāmi, situācija ir krietni dramatiskāka. Naftas cenas arī ilgstoši kāpj, tiesa, krietni mērenāk, nekā kādreiz pieredzēts. Bet paralēli nebijušus rekordus sit arī dabasgāzes cenas. Tas viss rada pat panisku noskaņojumu. Nav šaubu, ka tas ietekmē un ietekmēs ikvienu no mums. Elektrības rēķinos to jau redzam, tūlīt būs siltumam, gāzei. Tad tā ķēdes reakcija sekos preču cenās, jo galu galā viss jau ir cieši saistītas. Kāpēc tā notiek, vai šis process ir likumsakarīgs, cik prognozējami bija šie notikumi un kas būs tālāk? Par situāciju energoresursu tirgū Krustpunktā diskutē enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš, enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un Saeimas tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans.

Iesākumā par to ziņoja vien tādās specifiskās ekonomikas ziņās, tagad par to runā visur - energoresursu cenas sit nebijušus rekordus. pirmo izjutām elektrības cenu pieaugumu, tur nepatīkamās tendences vērojamas jau ilgāku laiku, bet pēdējās nedēļas, neapšaubāmi, situācija ir krietni dramatiskāka. Naftas cenas arī ilgstoši kāpj, tiesa, krietni mērenāk, nekā kādreiz pieredzēts. Bet paralēli nebijušus rekordus sit arī dabasgāzes cenas. Tas viss rada pat panisku noskaņojumu. Nav šaubu, ka tas ietekmē un ietekmēs ikvienu no mums. Elektrības rēķinos to jau redzam, tūlīt būs siltumam, gāzei. Tad tā ķēdes reakcija sekos preču cenās, jo galu galā viss jau ir cieši saistītas. Kāpēc tā notiek, vai šis process ir likumsakarīgs, cik prognozējami bija šie notikumi un kas būs tālāk? Par situāciju energoresursu tirgū Krustpunktā diskutē enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš, enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un Saeimas tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Eiropas Komisija rosina izveidot digitālo zaļo sertifikātu brīvai ceļošanai Eiropā, tajā būtu norādīts, ka cilvēks ir vakcinēts, pārslimojis Covid-19 vai nesen saņēmis negatīvu testa rezultātu. Vai tas ir labs risinājums, lai cilvēki atkal varētu brīvāk ceļot, Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Tiesībsarga biroja sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Eiropas Komisija rosina izveidot digitālo zaļo sertifikātu brīvai ceļošanai Eiropā, tajā būtu norādīts, ka cilvēks ir vakcinēts, pārslimojis Covid-19 vai nesen saņēmis negatīvu testa rezultātu. Vai tas ir labs risinājums, lai cilvēki atkal varētu brīvāk ceļot, Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Tiesībsarga biroja sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Divi miljardi no Eiropas atveseļošanās naudas un 500 eiro katram Latvijas bērnam. Vai mākam ņemt to, kas mums pienākas, un dot tiem, kas pelnījuši? Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesi - finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle.

Eiropas Savienība un Ķīna 2020.gada nogalē panāca konceptuālu vienošanos par investīciju līgumu, kas Eiropas uzņēmumiem ļautu vieglāk piekļūt strauji augošajam Ķīnas tirgum. Ko paredz šī vienošanās un vai ir kādi šķēršļi tās noslēgšanai? Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš, SAF valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs un Latvijas Bankas ekonomiste Inese Allika.

Eiropas Savienība un Ķīna 2020.gada nogalē panāca konceptuālu vienošanos par investīciju līgumu, kas Eiropas uzņēmumiem ļautu vieglāk piekļūt strauji augošajam Ķīnas tirgum. Ko paredz šī vienošanās un vai ir kādi šķēršļi tās noslēgšanai? Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš, SAF valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs un Latvijas Bankas ekonomiste Inese Allika.

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis. Pāris triljonus vērtā piekāpšanās Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien. Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk. Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro. Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi. Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums. Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties. Sporta sankcijas Lukašenko klanam 8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību. Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūriens Baltkrievijas autoritārajam valdītājam, apliecina viņa emocionālā reakcija, publiski nodēvējot Starptautiskās olimpiskās komitejas vadību par bandu. Vēl nepatīkamāka neatzītajam prezidentam varētu būt nākamgad Minskā un Rīgā plānotā pasaules hokeja čempionāta izjukšana. Hokejs ir Lukašenko īpaši mīļš sporta veids, un viņš pats mēdz reizumis demonstrēt fizisko formu uz slidām un ar nūju rokās. Kopīgi ar Latviju organizēts hokeja čempionāts būtu varens pienesums Baltkrievijas režīma starptautiskajam prestižam, taču pašreizējos apstākļos būtu politisks nonsenss no Latvijas kā demokrātiskas valsts viedokļa. Starptautiskā hokeja federācija, kas pazīstama ar savu apolitiskumu, joprojām nav oficiāli mainījusi savu nostāju par nākamā gada čempionāta norises vietu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Savienība pēdējo gadu laikā ir saskārusies ar daudziem pārbaudījumiem, piemēram, migrācijas krīzi un Breksitu. Tomēr, iespējams, grūtākais pēdējo gadu eksāmens ir nācis no negaidītas puses. Koronavīrusa pandēmija ir pārbaudījusi gan dalībvalstu veselības aprūpes un ekonomiku kapacitāti, gan savstarpējo solidaritāti un sadarboties spēju. Kā ar to veicies un ko no tā esam mācījušies, kā kopīgiem spēkiem tikt laukā no krīzes, par to diskusija šajā stundā. Diskusijā piedalās Eiropas parlamenta deputāti - Roberts Zīle no Nacionālās Apvienības, Inese Vaidere – Jaunā Vienotība, Andris Ameriks, ievēlēts no Saskaņas un Gods kalpot Rīgai saraksta, bet Ivars Ījabs – no „Attīstībai Par” saraksta.

Eiropas Savienībā Latvija ir jau vairāk nekā 15 gadus, un nu esam piedzīvojuši arī vienu no nozīmīgākajiem notikumiem savienības vēsturē, proti, Lielbritānijas aiziešanu no tās. Par dzīvi pēc breksita, savienības daudzgadu budžetu, arī par jau aizsākto milzu projektu "Rail Baltica" - Krustpunktā sarunas temati šodien. Mūsu studijā - Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Šodien Krustpunktā - ekonomika. Runājam par tuvākās nākotnes perspektīvām. Arvien biežāk gan pasaules medijos, gan arī Latvijā runā par ekonomikas sabremzēšanos. Ekonomikā esot vērojams cikliskums, arī krīzes ir neizbēgamas. Kā zināms, Latvijā jau ir sāpīga pieredze ar krīzēm, tāpēc tikai loģisks ir jautājums, ko šīs runas nozīmē? Par kādu perspektīvu mēs runājam, ko iespējams darīt, lai izvairītos no nepatīkamā un kā mūs ietekmēs tie lēmumi, kurus pieņēmusi Eiropas Centrālā banka, lai stimulētu visas Eiropas izaugsmi? Studijā: Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns, uzņēmuma "CBL Asset Management" Investīciju direktors Zigurds Vaikulis, ekonomists, Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš un Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms.

Pēdējo pāris nedēļu laikā Lietuvā daudz locīts Latvijas vārds: mēs kaimiņus esot pievīluši, lauzuši savstarpējo vienošanos, rīkojamies savtīgi tikai savu interešu vārdā… Pārmetumi ir izskanējuši no visām augstākajām amatpersonām, tajā skaitā valsts prezidenta. Runa ir par Latvijas valdības lēmumu iepirkt elektroenerģiju no Krievijas. Visam pamatā ir Baltkrievijā būvētā atomelektrostacija, kas ļoti uztrauc mūsu dienvidu kaimiņus. Viņi jau vairākus gadus nesekmīgi ir centušies apturēt šīs stacijas būvniecību. Tagad šajā ilgajā konfliktā gribot negribot ierauta arī Latvija. Kāpēc tā? Ko tad latvieši ir tādu nolēmuši un kā tas ietekmēs savstarpējās valstu attiecības, analizējam Krustpunktā. Raidījumā diskutē ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, enerģētikas jomas eksperts Juris Ozoliņš un ārlietu jomas eksperts Ojārs Skudra. Sazināmies ar Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukašēvicu.

Esot visai drošs par to, ka Roberts Zīle no Nacionālās apvienības tiks ievēlēts Eiropas Parlamentā, Guntars Meluškāns tomēr izvēlas veikt riskantāku prognozi. Tās pamatojums meklējams situācijas, kas nosaka NA elektorāta aktivitāti, izmaiņās. Pirms pieciem gadiem šis saraksts saņēms gandrīz 15% balsu. Kāpēc šoreiz būs mazāk nekā 10%?

Raidījuma „Krustpunktā” laikā turpinām otrdienās un ceturtdienās izvaicāt politisko partiju sarakstu lokomotīves pirms nākamnedēļ gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Šodien studijā - Nacionālās apvienības līderis Roberts Zīle.  

Pirmdienas un trešdienas Krustpunktā ir priekšvēlēšanu debašu dienas. Studijā aicinām četru partiju pārstāvjus, lai diskutētu par kādu konkrētu tematu. Šoreiz uzmanības lokā būs migrācijas jautājumi un iekšējā drošība. Eiropā tieši šī tematika nosaka pirmsvēlēšanu gaisotni. Kāds ir Latvijas deputātu kandidātu noskaņojums, kāda varētu būt nākamā Eiropas parlamenta loma, risinot drošības izaicinājumus, par šo runāsim raidījumā, kad studijā būs Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti: Sandra Kalniete no “Jaunās Vienotības”, Roberts Zīle no Nacionālās apvienības, Edvards Smiltēns no Latvijas Reģionu apvienības un Armands Agrums no partijas „Atmoda”.

Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle. Breksits Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns. Kāds gan tas varētu būt? Terēza Meja paziņojusi, ka turpmākajās dienās intensīvi konsultēsies ar pārējām Parlamenta partijām. Visticamāk, sekos kārtējais sarunu cikls ar Eiropas Savienības līderiem, mēģinot izkaulēt kādus vienošanās labojumus. Šādu „kosmētiski uzlabotu” vienošanos tad vēlreiz varētu piedāvāt britu tautas priekšstāvjiem, cerot, ka ar otro reizi izdosies. Ja nē, tad praktiski neizbēgama ir vai nu izstāšanās bez vienošanās 29. martā, vai arī izstāšanās perioda pagarināšana. Pēdējais variants tad ļautu īstenot kādu no jau daudzkārt piesauktajiem vai līdz šim tikai hipotētiski minētajiem scenārijiem. Tas varētu būt atkārtots referendums, ārkārtas vēlēšanas, kurās konservatīvo partijas programmas pamatā būtu esošās vienošanās īstenošana, valdības demisija vai vēlreizējs uzticības balsojums, varbūt pat nacionālās vienības valdības izveide vai Breksita procesa nodošana kādas Parlamenta struktūras ziņā. Tikām presē viss notiekošais  jau tiek atklāti dēvēts par ‘Brexit bedlam’ – „Breksita trakomāju”. Eiropas Savienības institūciju un vairāku nozīmīgu dalībvalstu līderu izteikumos arvien skaidrāk saklausāmas nīgras notis. Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstādamies pilsētu mēru kopsapulcē Normandijā, raksturoja 2016. gada referendumu par Lielbritānijas izstāšanos kā manipulācijās un viltus ziņās balstītu. Viņš teica: „Cilvēkiem ir samelots, un viņi ir izvēlējušies neiespējamo. Vēlu veiksmi tautas priekšstāvjiem, kuriem jāīsteno tas, kas nevar būt, un jāieskaidro tas ļaudīm!” Gdaņskas slepkavība 13. janvārī Polijas ostas pilsētā Gdaņskā notika organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” ikgadējais finālpasākums. Uz skatuves līdz ar citiem bija arī ilggadējais Gdaņskas mērs, partijas „Pilsoniskā platforma” politiķis Pavels Bogdans Adamovičs. Svētku salūta laikā pie mēra Adamoviča pienācis kāds vīrietis un trīs reizes iedūris viņam ar nazi vēderā un sirds rajonā. Pēc tam uzbrucējs paķēris mikrofonu un paziņojis, ka esot ticis nepamatoti notiesāts un ka cietumā viņu spīdzinājuši ļaudis no mēra Adamoviča pārstāvētās „Pilsoniskās platformas”. Nākamajā dienā Pavels Bogdans Adamovičs slimnīcā mira. Uzbrucējs, kura pilns vārds netiek minēts, izrādījies 27 gadus vecs vairākkārt krimināli sodīts Gdaņskas iedzīvotājs, kurš nesen atbrīvots pēc piecus ar pusi gadus ilga cietumsoda. Cietumā viņam diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija, veikta terapija, taču pēc atbrīvošanas viņš ārstēšanos pārtraucis. Pavels Bogdans Adamovičs bija viens no prominentākajiem Polijas politiķiem. Viņš dzimis 1965. gadā Gdaņskā, kurp viņa vecāki pārcēlušies no Viļņas. Jau ģimnāzijas gados Pavels kopā ar vecāko brāli Pjotru iesaistījās tobrīd nelegālās arodorganizācijas „Solidaritāte” darbībā. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Polijā valdošais totalitārais režīms ieviesa karastāvokli un izvērsa represijas pret demokrātisko opozīciju, Pavels Adamovičs bija starp pirmajiem disidentisko studentu grupu dibinātājiem. Pēc studiju beigšanas viņš kļuva par tiesību un valsts institūciju vēstures pētnieku, taču aktīvā darbošanās kustībā „Solidaritāte” loģiski noveda jauno zinātnieku pie politiskās darbības. 1990. gadā Pavels Bogdans Adamovičs tika ievēlēts Gdaņskas Pilsētas padomē, bet 1998. gadā uzvarēja pilsētas galvas vēlēšanās un nemainīgi ieņēma šo amatu līdz pat savai traģiskajai bojāejai. Viņš saņēmis vairākus augstus Polijas un ārvalstu apbalvojumus, tai skaitā Svētā Krēsla Goda medaļu, Polijas Nopelnu krustu, Francijas Goda Leģiona ordeni un Igaunijas Māras Zemes ordeni. Nožēlu par notikušo un līdzjūtību tuviniekiem pauduši gan Polijas valsts vadītāji, gan vairāki Eiropas Savienības līderi. Organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” dibinātājs un līdzšinējais vadītājs Ježijs Ovsjaks atkāpies no amata. Gdaņskā un citās Polijas pilsētās tūkstošiem cilvēku pirmdien pulcējās piemiņas mītiņos. Pavela Bogdana Adamoviča bēru datums Polijā būs oficiāla sēru diena.

Krustpunktā diskusija par projekta „Rail Baltica” virzību un nākotni. Vai pamats bažām par tā realizāciju laikā? Projekta ieviešanai ir izveidots kopuzņēmums „RB Rail”, kurā darbojas visu triju Baltijas valstu pārstāvji un kuru līdz septembra beigām vadīja Latvijas pārstāve Baiba Rubesa. Tomēr viņa īsi pirms darbības termiņa beigām iesniedza atlūgumu, to pamatojot ar nepieciešamību vērst uzmanību uz trūkumiem projekta pārvaldības modelī. Par šiem trūkumiem un galvenais sekām, kādas tie var radīt, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars, bijusī Baltijas valstu kopuzņēmuma AS "RB Rail" izpilddirektore un valdes priekšsēdētāja Baiba Rubesa, kapitālsabiedrības „Eiropas dzelzceļa līnijas" Attīstības un komunikācijas departamenta direktors Agnis Driksna un bijušais Satiksmes ministrs, 12.Saeimas deputāts Anrijs Matīss. Pa tālruni viedokli izsaka Baltijas valstu kopuzņēmuma AS "RB Rail" koordinators Ģirts Bramans, Eiropas Komisijas Latvijā pārstāvniecības vadītāja vietas izpildītājs Andris Kužnieks un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle.

Šonedēļ raidījumā „7 dienas Eiropā” spriedīsim par vienoto digitālo tirgu Eiropas Savienībā. Fokusā - diskusija par ES pilsoņu digitālajām tiesībām. Piedāvājam diskusiju, veidotu sadarbībā ar Euranet Plus, ko vada Latvijas Radio korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Diskusijā piedalās: Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Mūsdienās internets ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tas faktiski ir visur un mēs to izmantojam, lai lasītu ziņas, lai klausītos radio, lai sazinātos sociālos tīklos, iepirktos, paustu viedokli. Gados jauni cilvēki internetu uzskata par daļu no cilvēktiesībām.  „Domāju, ka tās ir cilvēktiesības tādā izpratnē kā Eiropā to saprot,” uzskata Roberts Zīle. „Kāpēc? Tāpēc, ja mēs saprotam, ka ir arī tiesības uz pasta pakalpojumiem vai universālajiem pakalpojumiem, ka jebkurš var attiecīgajā laikā tikt pie pasta, vai tikt pie ārsta utml. Jebkurā gadījumā šīs ir pamatcilvēktiesības un, ja Jums nav interneta pieejamības, tad jūs esat “handicapped”. Piedodiet par žargonu, bet jūs nevarat izmantot tās lietas un iespējas, kas šajā pasaulē ir iespējamas tikai ar interneta palīdzību.” „Nenoliedzami, ka pasaule tehnoloģiski pēdējos 10 – 15 gados ir mainījusies. Internets ir pamatsastāvs tagad. Ekonomikas attīstībai faktiski tas ir pilnīgi nepieciešams,” vērtē Krišjānis Kariņš. „Saucot tās par cilvēktiesībām, par pamattiesībām, par nepieciešamību, jebkurā gadījumā internets ir daļa no tās dzīves, un ir ļoti svarīgi, ka visiem būtu iespēja izmantot tās priekšrocības, kas ir.” Mūsu sasniegumi interneta attīstībā ir bijis par pamatu tam, kāpēc arī Latvija prezidentūras laikā kā vienu no savām prioritātēm ir izvēlējusies internetu, tiešsaistes un digitālos jautājumus. „Internets var nest cilvēktiesības, kā mēs to redzam īpaši totalitārās valstīs vai attīstības valstīs, kur interneta klātbūtne dod pieeju informācijai, saziņai – tad tas veicina cilvēktiesību klātbūtni,” vērtē Zanda Kalniņa-Lukašēvica. „Attiecībā par Latvijas izvēli ir skaidrs, ka ir nepieciešama datu aizsardzība ES augstākā un labākā līmenī, ir nepieciešams vienots digitālais tirgus, tiesības labāk tirgoties, veidot e-komerciju, kas pastarpināti ļauj veidot darbavietas. Mums ir tam pieredze, protams, ka mums ir ļoti ātrs internets ar ko mēs varam lepoties. Mums ir nozare, kas ir ļoti atbalstoša un, saliekot kopā politisko aktualitāti, ekonomisko aktualitāti, kur tieši elektroniskajā jomā ir lielas izaugsmes iespējas, un mūsu resursus un kompetenci, ir pilnīgi skaidrs, ka šī bija viena no mūsu prioritātēm.” „Divi viedokļi”: par jaunām sankcijām pret Krieviju un Grieķijas nostāju šajā jautājumā. Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās iepriekš paustās aizdomas, ka Grieķijas kreiso ekstrēmistu partijas “Syriza” valdība var satricināt Eiropas trauslo solidaritāti Krievijas sankciju jautājumā. Kas aiz tā slēpjas - Grieķijas vēsturiskās attiecības ar Krieviju, vai mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, par to ekspertu viedokļi dalās. Grieķija un Krievija jau vēsturiski bijušas sabiedrotās, taču ātrums, kādā jaunā Grieķijas valdība paziņoja par savu labvēlīgo attieksmi pret Krieviju, satrauca daudzus. Krievijas vēstnieks bija pirmā oficiālā amatpersona, ar ko jaunievēlētais premjers tikās pirmdien, bet divas dienas vēlāk Grieķija atsauca savu parakstu no kopīgā Eiropas Savienības paziņojuma un vēl pēc dienas neļāva pret Krieviju ieviest jaunas sankcijas. Toties nedēļas beigās grieķi tomēr vienojās kopā ar pārējo Eiropu par papildus sankcijām.  “Mēs nevēlamies plaisu starp Eiropas Savienību un Krieviju tādēļ vismazākais ko varam darīt ir dot pēdējo iespēju sākt diskusijas, politiskas diskusijas starp Eiropu un Krieviju. Tādēļ mēs piekritām, ka esošās sankcijas var palikt spēkā līdz septembrim. Līdz ar to mēs neesam pret jebkāda veida sankcijām. Mēs vienkārši esam pret jaunām sankcijām,” pēc ārlietu ministru sanāksmes Atēnu nostāju skaidroja jaunais Grieķijas finanšu ministrs Nikos Kotzias. Laikraksta “The Wall Street Journal” uzrunātie analītiķi pieļauj, ka atteikšanās pastiprināt pret Krieviju vērstās sankcijas varētu būt arī taktisks mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, lai tā atvieglotu  nosacījumus aizdevumiem pašiem grieķiem.  Kā laikrakstam norāda “Royal United Services Institute” direktors Džonatans Ejals, maz ticams, ka Grieķija spēs izpildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus, tādēļ vienīgā taktika, kas tai atliek, ir būt sliktajai, un Krievija šīm mērķim noder lieliski. Ejals prognozē, ka Grieķijas gatavība bloķēt sankcijas būs atkarīga no tā, vai un cik Eiropa nāks pretim un samazinās Grieķijas parādsaistības. Pagaidām visi ES līderi ir kategoriski noraidījuši iespēju atlaists valsts parādus. Daži eksperti jau iepriekš bija norādījuši, ka, atbalstot eiroskeptiski noskaņotās partijas dažādās valstīs, Krievija cenšas iedragāt Eiropas vienotību. Nesen nopludinātā e-pasta sarakste atklājusi, ka Grieķijas jaunajai valdībai ir stipras saites ar Kremļa ideologu Aleksandru Duginu un vienu no Ukrainas separātistu finansētājiem -  krievu oligarhu Konstantīnu Malofejevu. Vēstulēs runa ir par Dugina un Malofejeva centieniem izveidot Krievijai simpatizējošu Eiropas politiķu un inteliģences pārstāvju loku. Vienā no sarakstēm “Syriza” padomnieks Nikolas Laoss Duginam raksta: “Zinu ļoti labi, kā darbojas ienaidnieks, un ar jūsu patronāžu es varu dot prettriecienu efektīvi un spēcīgi”.