Podcasts about gaidot

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Latvijas hokeja izlasei šovakar, 19. maijā,  izšķiroša spēle par vietu ceturtdaļfinālā. Puksten. 21.20 jāspēlē pret Slovākiju, un šī cīņa arī izšķkirs to, vai latvieši turpinās cīņu par iekļūšanu labāko astoņniekā šajā pasaules čempionātā. VakarL atvijas hokeja valstsvienība Ostravā ar 2:7 piekāpās Zviedrijas izlasei, kas pasaules čempionāta grupas kārtā nav zaudējusi nevienu punktu. Slovāku sastāvs ir nopietns, bet Latvijas komandai galvenais ir spēles laikā izpildīt treneru izstrādāto plānu. Līdz šim tieši individuālas paviršības un sarunātā nepildīšana novedusi pie viļņveidīga snieguma, kā arī pamatīgiem zaudējumiem Vācijai un Zviedrijai. Gaidot spēli, uzklausām Latvijas izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu. Slovākijas izlasi raksturo bijušas Latvijas izlases aizsargs Jānis Andersons, kurš dzīvo un strādā Slovākijā.

25. aprīlī Jelgavā un 26. aprīlī Rīgā izskanēs Anitras Tumševicas simfonijas "Petra" pirmatskaņojums. To programmā iekļāvis diriģents Kaspars Ādamsons un JVLMA simfoniskais orķestris, kas ar šiem koncertiem noslēgs savu sezonu. Tiekamies ar komponisti, lai uzzinātu par simfonijas tapšanu un tematisko plašumu, par Anitras vēlmi mūzikā nest gaišumu un spēku, par īpašo piegājienu, radot jaundarbu studentu orķestrim, kā arī par jaundarbu, kas top šobrīd. Simfonijas nosaukums tapis, iedvesmojoties no zīmīgas rakstu vietas Jaunajā derībā, kur atklāsme par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir nosaukta par PETRU (latviskā tulkojumā – Pēteris), un uz tā pamata ir tapusi dibināta draudze. Anitra Tumševica: Pirmais iedvesmas mirklis un ideja par nosaukumu bija, lasot Jaunajā Derībā rakstu vietu par to, kā Pēteris tiek nosaukts par klinti, atklāsmi, uz kuras tiek būvēta draudze. Tas garīgais pamats man bija kā impulss Domāt tālāk un risināt filozofiski, kā tas muzikāli varētu turpināties. Atklāsme ir kaut kas liels, skaists, drošs, spēcīgs, kaut kas tāds, ko cilvēki vispirms baidās pieņemt, bet tad, kad ar to sastopas, tomēr pieņem. Gribēju, lai mana mūzika šajā simfonijā "Petra" būtu tāda, kas nes gaismu, drošību un, klausoties šo mūziku, cilvēkiem rastos ticība, cerība, ticība saviem spēkiem, cerība, ka viss notiks, ka būs labi, ka viņi cīnīsies, ka viņi uzvarēs. Katrā ziņā motivējoša sajūta, lai, klausoties manu mūziku, negribētu ieslīgt depresijā vai atkal turpināt skatīties šausmu filmas. Es apzināti gribu rakstīt tādu mūziku, to izvēlos jau pēdējos gadus, domājot par vissvarīgāko - klausītāju, arī par saviem līdzcilvēkiem. Es izjūtu atbildību klausītāju priekšā vest viņus labās pļavās. Tātad Jums ir svarīgi, ka Jūsu mūzika ne tikai sniedz patīkamus mirkļus un klausīšanos koncertā, bet iedvesmo klausītāju, stiprina viņu un varbūt izrauj no tā visa, ko piedzīvojam ikdienā un redzam arī šodien? Jā, tas būtu ļoti brīnišķīgi, ja cilvēks, noklausoties manu mūziku, justos drusku atpūties un viņam rastos kāda jauna ideja. Es būtu ārkārtīgi laimīga, ja mana simfonija izraisītu kādas jaunrades, motivētas uz ko jaunu, attīstošu, kaut ko ekstra, kaut ko, kas nav bijis un ka kaut ko tādu gribētos darīt. Es būtu ļoti iepriecināta. Ja skatāmies Jūsu daiļradē iepriekš, tad kamersimfonijas un simfonijas žanri Jums nav sveši, roka jau iemēģināta. Vai, radot simfoniju "Petra", darba process arī bija paredzams, tāds kā iepriekš, vai tomēr kādas citas sajūtas, jauninājumi tieši darba procesā? Ārkārtīgi netipiska sajūta, jo šī ideja atnāca pēkšņi un gribējās to pēc iespējas labāk atveidot, iedzīvināt mūzikā. Pirms tam man sanāca labs pārmaiņu brīdis, kad varēju ilgākā laika posmā rakstīt, un šis bija ļoti straujā laika posmā tapis, bet tas nemazina kvalitāti, manuprāt, ideju es centos pēc iespējas akurātāk pierakstīt, lai tā saskanētu ar to, kā to esmu dzirdējusi. Nevaru pat izstāstīt, tā mūzika vienkārši atnāk, viņa ir tādā kā 3D dimensijā - tas ir kaut kas neaptverams, pārdabisks. Un to brīdi vienkārši negribējās pazaudēt. Man ir bijuši tādi mirkļi - ja idejas pierakstīšanu atlieku, man tās idejas vairs nav, un, lai nepazaudētu šo visu lielo skaistumu, ko redzēju savā priekšā, centos to pēc iespējas skrupulozāk un pareizāk iedzīvināt uz papīra. Sākumā uz papīra - es vienmēr strādāju ar papīru, zīmuli un dzēšgumiju, un pēc tam pārlieku datorrakstā."  

durée : 00:04:25 - Le coup de coeur FB Orléans - Franck Gaidot du magasin le géant de la fête de la Ferté-Saint-Aubin organise sur le parking du lieu, le salon de la fête du mariage ce samedi 6 entre 09h et 19h, et ce dimanche 7 avril entre 10h et 18h. L'entrée est gratuite !

Pirms Lieldienām uz koncertu aicina Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris un jauktais koris diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā. Mūziķu sastāvu kuplinās solisti: tenors Artjoms Safronovs un baritons Eduards Vācietis, kā arī Rīgas projektu kora grupa. Koncerts notiks 13. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā plkst. 19. Gaidot koncertu, saruna ar diriģentu Vilhelmu Vācieti. Koncerta programmā divu itāliešu maestro mūzika – par koncerta krāšņu uztakti ir iecerēta Džoakīno Rosīnī uvertīra opera “Seviljas bārddzinis” un lielākais uzsvars ir likts uz Džakomo Pučīnī “Messa di Gloria”. Sarunā Vilhlems Vācietis atklāj, ka ar šo vokāli simfoniskās mūzikas programmu vēlas parādīt skolas kolektīvus - simfosniko orķestri un kori. "Kopš šī mācību gada, kad sāku vadīt diriģešanas nodaļu un arī simfonisko orķestri Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, manā pakļautībā ir arī koris. Plānojot orķestra sezonu sapratu, ka varam lepoties ar diviem kolektīviem - simfonisko orķestri un kori, kāpēc neizveidot kopīgu vokāli simfonisko programmu," bilst Vilhelms Vācietis. Ar šo ideju viss aizsācies, bet repertuāra izvēle saistīta ar viņam pašam tuvo komponistu Pučīni, kurš ir koncerta centrā.

Gaidot Dmitrija Krimovu pirmo iestudējumu Latvijā, Rīgā runā par visdārgāko izrādi "Pīters Pens. Sindroms", "Art Forte" sarīko "Splendid Palace" Krimova radošā darba vakaru, kurā videoierakstā parāda viņa izrādi "Kostiks", kas Maskavā iestudēta pirms trim gadiem, gadu noturējusies repertuārā, tad noņemta. Tāpat kā noņemtas vēl sešas Krimova izrādes, kad viņš, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, kopā ar sievu aizlidoja uz Ameriku, kur viņam bija paredzēts iestudējums. Divas izrādes Maskavā turpina izrādīt, gan noņemot režisora uzvārdu. Tagad Dmitrijs Krimovs strādā Ņujorkā ar savu aktieru studiju, iestudē Amerikā, Klaipēdā un Rīgā, bet tas nav mājas... Saruna pēc filmizrādes "Kostiks", kas veidota pēc A. Čehova "Kaijas", ir tik intelektuāli un emocionāli piepildīta un tik lielas bezcerības pilna, ka vispār negribas runāt. Neliela cerība parādās, ka māksla ir pretošanās ar to vien, ka tā pastāv. Tiem, kas Dmitrija Krimova vārdu dzird pirmo reizi, šī saruna būs svarīga, jo tie, kas nav teātra speciālisti, nav sekojuši līdz "Zelta maskas" izrādēm, ko varēja noskatīties arī Latvijā, būs būtiski, ko par Dmitriju Krimovu un arī viņa tēvu režisoru un pedagogu Anatoliju Efrosu var pateikt cilvēki, kas ar viņa daiļradi ir bijuši saistīti. Kultūras rondo sarunājas teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķis un žurnālists Atis Rozentāls un režisors, šobrīd arī Dmitrija Krimova asistents Rīgā – Dmitrijs Petrenko.  Raidījumā skan arī fragmenti no Dmitrija Krimova radošā darba vakara janvārī. 1. februārī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē gaidāma pirmizrāde Dmitrija Krimova sarakstītajai un iestudētajai nostalģiskajai drāmai pieaugušajiem "Pīters Pens. Sindroms", kas vienlaikus būs pasaulē pazīstamā režisora debija Latvijas teātrī. Par Ņujorkā dzīvojošā krievu režisora Dmitrija Krimova izrādēm kritiķi mēdz teikt – tās ir kā dzīvas gleznas, kas top, visai iesaistītajai komandai kopā radot savu īpašo pasauli. Latvijas teātra skatītāji līdz šim varējuši skatīt "Krimova Laboratorijas" viesizrādes festivālā "Zelta maska", informēja teātrī. "Pīters Pens. Sindroms" ir autobiogrāfisks Dmitrija Krimova darbs, kas caur Pītera Pena fabulu stāsta par mākslinieka nenogurstošo sekošanu savai misijai – mākslas brīnumu radīšanai, uzticami kalpojot teātrim visa mūža garumā un nespējot pamest skatuvi.

*Izvēlētā tauta, lūk, Kungs nāks atpestīt visas ciltis. Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi, lai iepriecinātu jūsu sirdis. /Is 30:19,30. Adventa II svētdienas introits/* Viens no tēliem, kas pavada mūs adventa ceļā, ir Jānis Kristītājs jeb Priekštecis (ο Πρόδρομος), kā viņu godbijīgi dēvē austrumu tradīcijā. Viņa izskats, balss, žesti mūsu ceļā pretī cilvēktapšanas noslēpumam kļūst par atgādinājumu, ka Dievs katra cilvēka sirdī ir ielicis neremdināmas slāpes pēc taisnīguma. Šīs slāpes ir Dieva klātbūtnes zīme pasaulē, kas cenšas iztikt bez Dieva klātbūtnes. Šī patiesības klusā balss turpina skanēt netaisnības troksnī: «Sagatavojiet Kungam ceļu; dariet taisnas viņa takas» (Mk 1,3). Dažreiz kristietis gaida zīmi, lūdz žēlastību sadzirdēt Dieva balsi, izprast Viņa nodomu… Tomēr, visbiežāk, tas nenotiek tā, kā esam iedomājušies… «Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi», tomēr tā būs vismazāko, vispazemotāko, visatstumtāko balss. Advents ir brīdis, kad varam pārdomāt un no jauna ieraudzīt veidu, kādā Dievs ir klātesošs šajā pasaulē un mūsu dzīvē, atskārstot, cik paradoksāla, neiedomājama, šķietami neloģiska var būt šī Klātbūtne. Jānis Kristītājs pats nav šī Klātbūtne, tomēr viņa vēstījums sagatavo atnākšanu un kaut kādā mērā jau ļauj mums ņemt tajā dalību — gaidot. Gaidot kādu svarīgu ciemiņu, gatavojoties viņu uzņemt, tu, visbiežāk, centies radīt mājīgu, draudzīgu, dialogu veicinošu gaisotni. Jānis dodas tuksneša klusumā, lai atgrieztos pie būtiskā, sagatavojoties uzņemt kāda cita Klātbūtni. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai paliktu pie tevis. **Šodien tu vari pārdomāt, kas ikdienā tevi dara nepacietīgu un ko tu esi gatavs pacietīgi gaidīt.**

Pirmā priekšā lasītāju diena Siguldā un stāsts par Latvijā pirmos bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas norisināsies oktobrī. Par sapņiem redzēt lasošu sabiedrību, kurā literatūra iekļaujas tikpat organiski kā zobu tīrīšana vai sports, Kultūras rondo sarunā ar festivāla rīkotājiem un lasītmīļiem Siguldā. Siguldas bērni kopā ar režisoru Jāni Znotiņu un Luīzi zīmēja Pasaulē labāko lasītāju. Raidījuma laikā jūs uzzināsit, ka labākajam lasītājam vajag galvu, sirdi un elpvadu, čības, drēbes un grāmatplauktu. Savs festivāla grāmatu skapītis tagad ir arī Siguldas Raiņa parkā, bet pirmā Priekšālasītāju diena pieteica 1. Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas notiks oktobrī. Kultūras rondo bija klāt pirmajā Priekšālasītāju dienā, jo gribēja redzēt, ko Sigulda iesaka darīt situācijā, kad mūsu rīcībā ir neiepriecinoši rezultāti par lasītprasmi Latvijā. Šopavasar tika publicēti starptautiskā lasītprasmes pētījuma jaunākie rezultāti par bērnu lasītprasmi 50 valstīs, un Latvijai tie ir šokējoši: seši procenti bērnu desmit gadu vecumā neprot lasīt. Varam šokēties, bet varam arī rīkoties. Varam veidot īpašu festivāla skolu, kas varētu palīdzēt skolotājiem un bērnudārza pedagogiem, veidot notikumus, kas paredzēti visai ģimenei, kuros klātesoši ir multimediji, grāmatu autori, ilustrāciju izstādes. Un pats galvenais - būt klāt ar grāmatu un autoriem tur, kur ir bērni un jaunieši, piemēram, smilšukastē un skeitparkā. Skeitparkā Siguldā Reinis Janulis lasīja Luīzes Pastores "Laimes bērnus".  Siguldā tiek domāts par dažāda vecuma bērniem, gan tiem, kas savu laiku pavada skeitparkā, gan tiem, kurus uz grāmatu notikumiem atved bērnudārza audzinātāja, vai tiem, kuri atnāk uz bibliotēku kopā ar mammu vai tēti. Vissarežģītākais vecums esot no 4.-9. klasei. Iespējams, ka tur vislielāko lomu var nospēlēt kāds iedvesmojošs skolotājs, kā , piemēram Kristaps Zaļais, kurš kovidlaikā lasīja skolēniem priekšā. Nu gan viņš vairs nav skolotājs, bet pēc priekšālasīšanas Siguldā saņēma kādu svarīgu komplimentu – viņu uzaicināja uz bērnudārzu pabeigt lasīt iesākto stāstu. Kamēr top pasaulē labākais lasītājs, apgāda "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale ir gatava atvest uz Siguldu autorus oktobra sākumā, kad norisināsies Pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Savos kalendāros varat atzīmēt, ka šoruden jābrauc uz Siguldu ne tikai skatīties krāsainās lapas, bet 6.,7. vai 8. oktobrī Siguldā jābrauc grāmatas lasīt vai vismaz atrast sev kādu labu ierosmi lasīšanai un lasītmācīšanai. Tas nekas, ja pa īstam esat sākuši lasīt tikai studiju gados, kā piemēram, režisors Jānis Znotiņš, kurš tagad ir kļuvis par Latvijā pazīstamāko bērnu izrāžu režisoru. Un Siguldā literatūras festivālā būs arī teātra izrādes. Tiem bērniem un pusaudžiem, kuriem šķiet, ka grāmatu lasīšana ir viena garlaicīga nodarbe, Sigulda pierādīs, ka grāmata var būs bezgala aizraujoša, gan izrādēs un ilustrācijās, gan arī, izmantojot multimedijus. Par festivāla multimediju programmu stāsta Marta Kontina. Siguldā būs gan "Kaķu darbnīca" ar Inesi Zanderi, gan "Brīvrunu projekts" pusaudžiem, gan igauņu izcelsmes zviedru mākslinieces Ilonas Vīklandes izstāde. Pirmoreiz Latvijā būs skatāmi viņas darbi no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām. Un vēl daudz kas cits tikai jāizpēta festivāla programmā, piemēram, atbilde uz jautājumu "Vai grāmatai ir knābis?". Pasaulē labākais lasītājs Siguldā ir uzzīmēts. Iespējams, Kuldīgā, Cēsīs, Naukšēnos vai Liepājā tam būs citādas ausis vai acis, citāds grāmatplaukts un varbūt čību vietā būs gumijnieki. Droši zinām, - pasaules labākajam lasītājam noteikti būs galva un sirds. Rīkojot Latvijā pirmo bērnu un jauniešu literatūras festivālu Siguldā, par to domājuši visi šajā radošajā procesā iesaistīties, arī Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja Dace Krecere-Vule.  Tiekamies Siguldā 6.,7.un 8. oktobrī vai jau tagad Raiņa parkā pie grāmatu skapīša. Tiekamies grāmatās!

Gaidot tautas mūzikas koncertu "Trejdeviņi spēlmanīši", kas norisināsies 6. jūlijā Hanzas peronā, Kultūras rondo laikā Svētku studijā viesojas Latvijas Universitātes deju folkloras kopa "Dandari", kas protams, gan muzicē gan dejo. Bet par gaidāmo koncertu, kur savīsies tautas mūzika un laikmetīgā deja, stāta „Dandaru vadītāja Inga Holsta un Laikmetīgās dejas māksliniece Agate Bankava. Muzicē Dzintra Zveja, Baiba Kūlaine, Oskars Patjanko, Madra Lūka, Ieva Artmane, dejo –Lija Petrova un Egons Rebainis.  

57 pieteikumi iesniegti balvai par Latvijā veikto pagājušajā gadā ainavu arhitektūrā. Tos vērtēs nacionālā un starptautiskā žūrija, bet arī mums katram ir iespēja izteikt savas domas par to kā dažādās vietās ir veidota ainava, līdz 9.jūnijā uzzināsim labākos pagājušajā gada risinājumus. Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājamies ar Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas priekšsēdētāju, Rīgas pilsētas galveno ainavu arhitekti Indru Purs.

Gaidot mazuli, ikviena māte cenšas domāt labas domas un nepieļaut iespēju, ka varētu notikt kas slikts. Tā visticamāk ir pareizāk, bet – kā mēdz teikt – pasargāts ir tas, kas apdrošināts. Izvēloties par labu cilmes šūnu saglabāšanai dzemdību laikā, mēs iegūstam “apdrošināšanu” savam mazulim un, iespējams, arī pārējiem ģimenes locekļiem dažādu slimību ārstēšanai. Kas ir tās slimības, kuras var ārstēt ar cilmes šūnām? Cik ilgi cilmes šūnas ir derīgas? Cik tas izmaksā? Atbildes uz šiem jautājumiem noskaidro DIENA PĒC autora Oskara Priedes sarunā ar SIA "Cilmes šūnu banka" biznesa attīstības vadītāju Inesi Bolmani.

Gaidot 7. marta vakaru, kad tiks sadalītas Lielās mūzikas balvas par aizvadītā gada izcilākajiem notikumiem, sarunājamies ar Latvijas Nacionālās operas un baleta galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu, kura sniegums izcelts kategorijā "Gada uzvedums", nominējot Jāņa Kalniņa operas "Hamlets" iestudējumu. Atsaucam atmiņā gan 2022. gada sākumā iestudēto "Hamletu", gan pavisam nesen, pirms nedēļas, pirmizrādi piedzīvojušo Leoša Janāčeka "Jenūfu", gan arī ieskatāmies nākotnes plānos, jūnijā gaidot pirmizrādi Frančesko Čileas operai "Adriāna Lekuvrēra". Pievēršamies arī latviešu operu iestudēšanas procesam un biežumam, kā arī jaunu opusu tapšanai, uzzinām interesantas nianses par operu redakcijām un instrumentācijas atšķirībām, kā arī vaicājam Mārtiņam par viņa pieeju, gatavojoties jauniem iestudējumiem un to darba procesu. "Strādāju ar partitūru, kamēr mūzika kļūst saprotama un pieņemama," sarunas gaitā uzsver diriģents.  

Testi noslēgušies un tajos bija pāris pārsteigumi - gan patīkami, gan ne visai. Gaidot pirmo posmu Bahreinā, izteiksim prognozes, nosauksim favorītus un autsaiderus.

Tuvojas labdarības maratons “DOD PIECI”, kas šogad veltīts Ukrainas bēgļu bērnu atbalstam.Gaidot maratonu, #5BREINUMI dodas uzzināt, kā cilvēki Latvijā palīdz Ukrainai cīņā pret ļauno.  Kopš kara sākuma darbojas vairākas organizācijas un entuziasti, kuri dažādos veidos sniedz palīdzību Ukrainai un tās cilvēkiem. Šajā raidījumā dzirdēsi rubriku no “Boršč - garšīgi pie ukrainietēm”, kur par savu ziedojumu pretī saņem pašu ukrainiešu gatavoto maltīti. Rubriku no ierakumu sveču darbnīcas, kuru regulāri Rēzeknē rīko “Latgolys atteisteibys centrs”. Ka arī rubriku no pašas robežas, kur pirmo palīdzību Ukrainas bēgļiem sniedz biedrības “Tavi Draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” brīvprātīgie. Raidījumu veido Līna Lontone, Baiba Baltace-Sukāne un Daiga Laizāne aba DJ Deila. Breinojamīs kūpā! #DienaBezSprādzieniem #DodPieci #PalīdzēsimUkrainasBērniem  

Tuvojas labdarības maratons “DOD PIECI”, kas šogad veltīts Ukrainas bēgļu bērnu atbalstam.Gaidot maratonu, #5BREINUMI dodas uzzināt, kā cilvēki Latvijā palīdz Ukrainai cīņā pret ļauno.  Kopš kara sākuma darbojas vairākas organizācijas un entuziasti, kuri dažādos veidos sniedz palīdzību Ukrainai un tās cilvēkiem. Šajā raidījumā dzirdēsi rubriku no “Boršč - garšīgi pie ukrainietēm”, kur par savu ziedojumu pretī saņem pašu ukrainiešu gatavoto maltīti. Rubriku no ierakumu sveču darbnīcas, kuru regulāri Rēzeknē rīko “Latgolys atteisteibys centrs”. Ka arī rubriku no pašas robežas, kur pirmo palīdzību Ukrainas bēgļiem sniedz biedrības “Tavi Draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” brīvprātīgie. Raidījumu veido Līna Lontone, Baiba Baltace-Sukāne un Daiga Laizāne aba DJ Deila. Breinojamīs kūpā! #DienaBezSprādzieniem #DodPieci #PalīdzēsimUkrainasBērniem  

Tuvojas labdarības maratons “DOD PIECI”, kas šogad veltīts Ukrainas bēgļu bērnu atbalstam.  Gaidot maratonu, ciemos uz #5BREINUMI studiju esam paaicinājuši Railiju Zagorsku, jaunieti no Kārsavas, kura jau kādu laiku veic brīvprātīgo darbu Grebņevas robežkontroles ukraiņu palīdzības punktā, sniedzot atbalstu bēgļiem. Kā arī Alinu Ggribenuku, jauno māmiņu, kura kopā ar meitu patvērumu no kara Ukrainā atradusi Rēzeknē.  Kā norisinās darbs palīdzības punktos uz robežas un kā ukraiņi iedzīvojas Latvijā, uzzini šajā raidījumā. Raidījumu vada Līna Lontone un Daiga Laizāne aba DJ Deila. Breinojamīs kūpā!  

Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu šogad  kļuvis igauņu rakstnieks Juhani Pitseps par romānu "Ir mēness zelta kuģis" un tulkotāja Marika Muzikante. Ar Mariku Muzikanti un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu Kultūras rondo studijā pārrunājam, kā mainījies bērnu un jauniešu literatūras klāsts un raksturojam balvai izvirzīto nominantu darbus, par kuriem balsojums notiek no 11. jūlijā portāla LSM.lv, kas norit līdz 22. jūlijam. 24. jūlijā, kā katru gadu, tiks svinēta ievērojamā dabas dzejnieka un bērnu kultūras atbalstītāja Jāņa Baltvilka dzimšanas diena, jau 18. reizi pasniedzot viņa vārdā nosaukto valsts nozīmes balvu bērnu literatūrā. Uz Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā pretendē: Inese Paklone "Zvēru barošana" ("Pētergailis", 2022); Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis" ("Liels un mazs", 2021); Inese Zandere "Divas Almas" ("Liels un mazs", 2021); Laura Vinogradova "Tētis un suns" ("Zvaigzne ABC", 2021); Luīze Pastore "Laimes bērni" ("Liels un mazs", 2021).   Uz Jāņa Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē: Anna Vaivare par ilustrācijām Guntas Šnipkes dzejoļiem "Ineses māja" ("Liels un mazs", 2022); Gundega Muzikante par ilustrācijām Juhani Pitsepa romānam "Ir mēness zelta kuģis" ("Jāņa Rozes apgāds", 2021) un Ineses Paklones dzejoļu krājumam "Zvēru barošana" ("Pētergailis", 2022); Anete Bajāre-Babčuka par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai "Divas Almas" ("Liels un mazs", 2021); Ūna Laukmane par ilustrācijām Arnolda Auziņa dzejoļu krājumam "Triks un čiks" ("Liels un mazs", 2021); Sabīne Baumane par ilustrācijām Renātes Bērantes grāmatai "Kur es biju, kad es nebiju jeb stāsts par Monti" ("Monte Stories", 2021). Pretendenti AS "Latvijas Valsts meži" balvai "Jaunaudze" par debiju bērnu/jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā: Evija Pintāne par ilustrācijām Luīzes Pastores garstāstam "Laimes bērni" ("Liels un mazs", 2021); Renāte Bērante un Sabīne Baumane par grāmatu "Kur es biju, kad es nebiju jeb stāsts par Monti" ("Monte Stories", 2021);  Iveta Troalika par romānu "Tūlīt paliks labāk" ("Mansards", 2021).

Etnogrāfe Daina Kraukle grāmatā „Gadatirgi Latvijā. Rīga” raksta: „Gadatirgus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā” ir unikāls pasākums. 1971. gadā, kad tas tika rīkots pirmo reizi, neviens cits pasākums Latvijā nepulcēja tik daudz tautas daiļamatnieku, sniedzot tiem iespēju izstādīt pārdošanai savus darbus”. Šajās brīvdienās muzejs aicina uz jubilejas, proti, 50. andelēšanās reizi. Piedāvājam ieskatu muzeja vēsturē un šī gadatirgus tradīcijas nozīmīgumā. Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais norāda, ka muzeja tapšanas laikā īpaša vērība tika pievērsta tam, lai tas būtu saprotams ikvienam apmeklētājam, ne tikai izmeklētiem estētiem, kuri savu laiku kavē mākslas galerijās. Pirmais par šāda mēroga vēsturiskā mantojuma saglabāšanu pēc 1.pasaules kara iestājās arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš. Turpina Mārtiņš Kuplais. Interesants ir arī Bonaventuras muižas stāsts. Par apdzīvotību Berģos esošās apdzīvotās vietas Baložu teritorijā ir saglabājušās liecības no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. 1582. gadā par Bonaventuras muiža muižas īpašnieci kļuva Nikolausa Mollera atraitne, kura pēc tam to atstāj mantojumā savam dēlam Bonaventuram Mollers, kura vārdā tad arī muižiņa ir nosaukta. 1780. gadā par muižas īpašnieku kļuva namnieks Jānis Balodis (Johann Ballod) no kura uzvārda cēlies latviskais muižas, kroga, kalna un visas tuvākās apkaimes nosaukums. Kā turpmākos muižas īpašniekus var minēt Franci Gustavu fon Lēvisu un Ādolfu Heinrihu fon Vulfu. 1919. gadā pēc zemes reformas muiža tika atsavināta un kļuva par Valsts Bankas īpašumu. 1934. gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Mežsaimniecības fakultāte un Berģu astoņgadīgā krievu skola. Bet nu atgriezīsimies pie stāsta par Brīvdabas muzeja tapšanu. Tā kā visu ēku un būvju aprakstam būtu nepieciešami vairāki Kultūras rondo raidījumi, jo kopējais apskates objektu skaits ir pāri simtam, ilustrācijai jāizvēlas kas konkrēts, un, ņemot vērā Mārtiņa Kuplā pieminēto izstādi  „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, kura šobrīd ir iepazīstama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dodamies sīkāk iepazīties ar brāļu draudzes saiešanas namu, kurš uz muzeju atceļojis no Plāņu pagasta „Jaunmežuļiem”  Valkas pusē. Otra apskates vieta: rija Vidzemes sētā, kurā ieejot, Mārtiņš Kuplais vispirms pievērš uzmanību klona klājumam. Gaidot 50., tātad, jubilejas Brīvdabas muzeja gadatirgu, kurš norisināsies šajā sestdienā un svētdienā, satiekos ar podniekiem Diānu Dzelmi un Nauri Galviņu, kuri darbojas savā darbnīcā „Ciparnīca” Talsos. Muzeja gadatirgos abi ar saviem darinājumiem piedalījušies vairakkārt, tādēļ mani interesē viņu līdzšinējā pieredze, kurā dalās Diāna. Ar vai bez gadatirgus, bet sevišķi zaļajā gadskārtu ritumā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no labākajiem galamērķiem, ja nevēlaties braukt pārāk tālu pāri pilsētas robežām. 

„Dzintars Sodums ir savas paaudzes ikonoklasts, un kā visi viņa gara radinieki, kādu nekad nav trūcis cilvēces vēsturē, viņš visiem spēkiem mēģinājis izrauties no tradīcijas. Taču viņa protests vairāk vēršas pret virspusējām parādībām mūsu literatūras tradīcijā – pret pozitīvismu, pret vācisko sentimentu, kas tagad ir jau krietni izvēdināti lielajos pasaules vējos, tā -kā nav vairs cīnīšanās vērts.” Šādi rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja Dzintara Soduma romānu „Taisām tiltu pār plašu jūru” 1957. gadā raksturojis  literatūrkritiķis Jānis Andrups. Šodien atzīmējam 100 gadus, kopš dzimis izcilais valodas meistars Dzintars Sodums, kurš mūžībā devās 2008. gadā Ikšķilē. Gaidot arī gadskārtējo Soduma balvas pasniegšanu, kura paredzēta jūnijā, Toma Treiberga sagatavotais ieraksts par literāta nozīmīgumu mūsu kultūras vēsturē. Dzintara Soduma balss, kuru dzirdējāt ierakstā, skan režisores Ināras Kolmanes dokumentālajā pasāžā „Pasaules nepasaule”, kuru varat noskatīties videovietnē YouTube.

Pirms 2022.gada sezonas jāsāk pamazām iepazīties ar to, kas mūs sagaida. Tikmēr Luiss Hamiltons pazudis no sabiedrības acīm un nezinām viņa plānus uz 2022.gadu - deja vu no 1990.gada un Sennu? Neliels apskats par F4 un F3 talantiem, paturot prātā mūsu labāko kartinga braucēju Tomasu Štolcermani.

13. janvārī pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvos viens no spožākajiem darbiem latviešu opermūzikā – Jāņa Kalniņa (1904-2000) muzikālā traģēdija “Hamlets”, stāsts par spēku un maigumu, kas veidots desmit ainās ar starpspēlēm. Gaidot pirmizrādi Kultūras rondo saruna par Jāņa Kalniņa muzikālo traģēdiju “Hamlets”- vēsturisko kontekstu un mūsdienu interpretāciju. Stāsta Latvijas Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš un dramaturgs Mikus Čeže. Jaunuzvedumu veido izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Kristīna Vuss (Kristina Wuss), scenogrāfs Andris Eglītis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs Agris Daņiļevičs un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Iestudējuma patrons ir Latvijas Nacionālās operas ģilde (ASV). Galvenajās lomās – Raimonds Bramanis vai Andris Ludvigs (Hamlets), Jānis Apeinis vai Rihards Mačanovskis (Klaudijs), Evija Martinsone vai Inga Šļubovska-Kancēviča (Ofēlija), Ilona Bagele vai Dana Bramane (Ģertrūde). Ierakstos uzklausām citus izrādes veidotājus. Režisore Kristīna Vuss ļauj nojaust, kāds būs jaunais „Hamleta” iestudējums, un ar ko tas atšķirsies no diviem iepriekšējiem iestudējumiem uz mūsu Baltā nama skatuves. Mākslinieks Andris Eglītis operas „Hamlets” scenogrāfijai radījis astoņas lielformāta gleznojumus – skatuves iekarus. Lai to paveiktu, Eglītis izmantojis dažādus pašdarinātus instrumentus, lielformāta otas un tehniskās konstrukcijas. Līdz šim veidojis scenogrāfiju teātra izrādēm, taču ar operas scenogrāfiju saskaras pirmo reizi. Jaunajā iestudējumā Hamleta loma uzticēta diviem operas solistiem - tenoriem Raimondam Bramanim un Andrim Ludvigam. Andris Ludvigs raksturo Hamleta partiju Jāņa Kalniņa operā. Iestudējuma patrons ir Latvijas Nacionālās operas ģilde (ASV ). Ģilde darbojas jau 30 gadus un šajā laikā palīdzējusi gan operas nama atjaunošanā, gan devusi ieguldījumu operas mākslinieciskā līmeņa celšanā, gan atbalstījusi latviešu oriģināloperu un baletu iestudējumus. Latvijas Nacionālās Operas ģildes prezidents Ivars Slokenbergs par mērķi, kāpēc atbalsta Jāņa Kalniņa operas „Hamlets” iestudējumu. Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” pirmiestudējums Jāņa Zariņa režijā Latvijas Nacionālajā operā notika 1936. gadā ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Atkārtoti, nu jau muzikāli pārveidotā redakcijā, iestudējums Jāņa Zariņa režijā tika īstenots 1943. gadā. Abos uzvedumos titullomu dziedāja ievērojamais latviešu tenors Mariss Vētra, bet Klaudija lomu – harizmātiskais baritons Ādolfs Kaktiņš. Jaunais iestudējums būs šīs operas trešais uzvedums Latvijas Nacionālajā operā. “Opera “Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā.

Gaidot pirmizrādi, iespēja apskatīt kostīmu skices –  to piedāvā Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris”.  Akvareļa tehnikā veidotie gleznojumi atklāj Dailes teātrī topošās izrādes „Pavasaris” tēlus. Izrādi teātris plāno rādīt janvārī, tikmēr varam ielūkoties procesā, kas skatītājiem parasti nav redzams. Pieminām arī Spēlmaņu nakts balvas guvušo Dailes teātra  iestudējumu „Smiļģis”, kam kostīmus veidojusi  Ilze Vītoliņa. Ilze Vītoliņa ir viena no vadošajām izrāžu kostīmu māksliniecēm Latvijā, veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros, arī Krievijā. Mākslinieci raksturo spēja strādāt ar vērienīgiem plaša diapazona projektiem. Par vērienīgu uzskatāms arī Dailes teātra iestudējums „Smiļģis” , kas „Spēlmaņu naktī” ieguva  Grand Prix. Arī kostīmi ir svarīga izrādes daļa. Atziņās par darbu, kas nu jau nogūlis pie padarītajiem, dalās Ilze Vītoliņa. Kaut kādā ziņā negaidīta ir kostīmu mākslinieces sarīkotā izstāde galerijā „Istaba”, pie galvenās sienas eksponētas kostīmu  skices izrādei „Pavasaris”, ko veidos igauņu režisors Prīts Pedajass. Dažām skicēm klāt pievienotas fotogrāfijas, arī auduma gabaliņi, piezīmēs varam lasīt kas par tēlu un kāds aktieris to atveidos. Pirmizrāde gaidāma janvārī. Igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” darbība risinās nomaļā igauņu ciematā, tas ir sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par rakstnieka skolas gadiem ciema baznīcas skolā un kostīmos  atspoguļojas konkrēts vēsturiskais laiks. Lutsa romāna „Pavasaris” dramatizējums  savulaik 1980.gadā uzvests uz Jaunatnes teātra skatuves, to veidoja  igauņu radošā komanda. Ilzei iestudējums spilgti iespiedies atmiņā. Bez izstādes darbiem, kas skatāmi galerijā, Ilze atnesusi mapi ar kostīmu  skicēm no dažādiem iestudējumiem. Taisot projektus, vienmēr paliek pāri skices, kostīmu  varianti. Arī  tie pieejami galerijas apmeklētājiem. Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris” galerijā „Istaba” būs skatāma līdz 7.janvārim.

Eduarda Smiļģa 135. dzimšanas dienā un Teātra muzeja 45. gadskārtā par gaidāmo „Spēlmaņu nakti” un Teātra muzeja aktivitātēm Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktoru Jāni Siliņu. Bet vakarā pulksten 19 tiekamies „Spēlmaņu nakts” ceremonija tiešraidē no Dailes teātra. „Spēlmaņu nakts” ceremonija šogad būs citāda. Tā kā teātru izrādes skatītājiem pagājušajā sezonā tikpat kā netika spēlētas, arī ceremonija to atspoguļos un būs veidota pēc citiem principiem nekā ierasts. Proti, šoreiz nebūs kategoriju un nominantu, bet tiks pasludināti 12 laureāti par īpašiem sasniegumiem aizvadītajā sezonā. Tāpat visi 12 Latvijas teātri uzstāsies katrs ar savu īpašo teātra stāstu. "Galvenais ir pateikt, ka esam kopā, ka esam skatītājiem," domājot par gaidāmo pasākumu bilst Ojārs Rubenis. Savukārt runājot par kategorijām un nominācijām, viņš bilst, ka „izrādes, kuras teātri izvirzīja, kuras žūrija nevarēja noskatīties, iekļausim nākamās sezonas žūrijai noskatīties”. „Kopumā teātri strādājuši mazāk, bet ļoti kvalitatīvi,” vērtē Ojārs Rubenis. „Bet jāatceras, ka „Spēlmaņu nakts” nav teātra kopējās kvalitātēs novērtējums, cik labi, veiksmīgi strādājis. Balvām jābūt tam, ka tā ir virsvērtība, ka tā ir pērle, ka tas ir savādāks: savādāks izrādes koncepcijā, teātra virzībā, konkrēta mākslinieka virzībā.” Viņš skaidro, ka žūrija ir skatījusies ko konkrētais mākslinieks vai teātris ir pateicis savā darbībā jaunu, varbūt izgājis ārpus komforta zonas, varbūt, piemēram, aktieris ir parādījis kādā šīs sezonas lomā kā tādā jaunā kvalitātē, kas līdz šim nav bijis. „Savā ziņā tas nav nemaz tik slikti. Turpmāk būs jādomā, kā nominācijas sabalansēt. Tas būs grūts uzdevums, it sevišķi, ja turpināsies šāda situācija,” turpina Ojārs Rubenis.

Gaidot 1941. gada deportāciju piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Šodien plašāk par Kadetu skolas komandieri, arhitektu Vili Sniķeri, kas zīmīte raksta atvadu vārdus sievai. 47 gadus veco Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu Vili Sniķeri 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja no Rīgas dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī viņa dēlu Vili Romanu Sniķeri. Vagonu sastāviem braucot no pilsētas, tēvs paguva uzrakstīt un izmest nelielu zīmīti no sevis un dēla, nezinot, ka dēls, atrodoties citā vagonu sastāvā, arī uzrakstīja vēstuli. Šodien plašāk par tēva Viļa Sniķera sīkiem burtiem ar parasto zīmuli rakstīto vēstuli sievai Lidijai Jansbergai-Sniķerei. "Mīļo, Lidij! Mums ar Romanu klājas labi, savas mantas, kā klavieres, radio, lampas, liekos galdus, krēslus un tā tālāk, kopā ar savu draudzeni tūlīt vajag likvidēt. Nepašūtā uzvalka un mēteļa drēbi vari nodot pirmajā universālveikalā. Sudraba karotes kopā ar māsīcu paturiet vai pārdodiet. Nekavējies atbrīvot dzīvokli no šīm mantām. Mēģināšu tavu jauno adresi noskaidrot caur Kļaviņiem. Aizej uz Mednieku ielu 6b un palūdz, lai tev izmaksā manu izpelnīto algu. Tur priekšnieks inženieris Pētersons. Pasaki, ka es darbā vairs neiešu. Aiznes tos pirts pārbūves projektus jūrnieku štābam Jura Alunāna ielā 2 un lūdz, lai viņi tev izmaksā man pienākošos par projektiem daļu, vismaz rubļi 500. Tur mašīnrakstītājas prot latviski, paņem līdzi to līgumu krievu valodā, ko esmu parakstījis, tas palika uz loga vai tagad galdā. Galvenais steidz aizgādāt prom mantas, tas mums aizbraucot no priekšniecības tika teikts un tev atstātā rakstā teikts. Atrodi piemērotu darbu. Palieci no mums abiem mīļi sveicināta. Vilis un Romans." Vilis Sniķeris dzimis 1894. gadā Ventspils apriņķa Zūru pagastā, taču pirms aresta dzīvoja Rīgā Vāgnera ielā 2. Izsūtīto personu lietā rakstīts, ka Sniķeris bija bezpartejisks, zināja arī krievu un vācu valodas, augstāko izglītību ieguva Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē un bija studentu korporācijas ‘'Tērbata'' biedrs, iepriekš viņš pabeidza arī Vladimira kara skolu Petrogradā. Piedalījās Brīvības cīņās un pēdējos gados pirms Latvijas okupācijas bija militārās brīvprātīgo organizācijas Aizsargi biedrs – piektā Rīgas aizsargu pulka Jūras diviziona rotas komandieris. Taču īsi pirms represijām viņš strādāja savā profesijā - Rīgas pilsētas projektēšanas birojā, kas nojaušams arī pēc zīmītē rakstītā. 1941. gada 14. jūnijā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķā apspriede Sniķeri ārpustiesas kārtā arestēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā Aizsargu organizācijā  n notiesāja, piespriežot augstāko soda mēru - nošaušanu. Viļa Sniķera izsūtīšanas lietā nav ziņu par sievu, bet arestā norādīts, ka mantu jākonfiscē. Sniķeris aptuveni gadu atrādās Ieslodzījumā Soļikamskas rajona Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu, arhitektu Vili Sniķeri ieslodzījuma nometnē nošāva 1942. gada 6. aprīlī . Latvijas PSR prokuratūra represēto Vili Sniķeri reabilitēja 1989. gadā.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Gaidot piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Šodien plašāk par izsūtītā - jauna Latvijas armijas leitnanta Pētera Lejas atvadām no draudzenes. Latvijas armijas leitnantu Pēteri Leju 1941. gada 14. jūnijā arestēja Litenē un izsūtīja uz ieslodzījuma vietu Krasnojarskas novadā. Pirms izvešanas tolaik 27 gadus jaunais Pēteris uz kādas veidlapas uzrakstīja atvadas draudzenei Dailai Andersonei. Viņš ar parasto zīmuli sīkiem burtiem pierakstīja abas lapas puses un dodoties jau uz ieslodzījuma vietu izmeta to no vagona. Salocītas lapiņas ārpusē rakstīts: "Nododiet Skolas ielā 2, blondai meitenei ar zeltītām bizēm, Siguldā" Jau vēstules ārpusē Pēteris uzrunā tuvo paziņu: "Dzīvo sveika, saki, ka mūsu visu liktenis vienāds, sveicieni Hermīnei, arī viņas brālim. Braucam nezināmā virzienā." Vēstule: ‘'Godīgais atradējs, vai nu tu esi mūsu draugs vai naidnieks, bet cilvēks vien esi un varbūt, ka arī tev dzīvē pienāks tāds pat brīdis, kā mums tagad. Esi tik mīļš un labs un, ja tevī ir kaut kas tāds, ko sauc par uzticību savam pienākumam, līdz kamēr mēs visi būsim līdzīgi tur, kur neviens vēl neesat bijis. Nododat pēdējo sveicienu meitenei, kura bija man mīļa, kaut liktens mūs tagad šķir. Sakiet, ka viņas bildīte stāv vēl man klāt, ja tikai kāds neiekāros pat šo niecīgo papīra strēmelīti. Mīļo daiļo meitene, mans gars un domas mūžam paliks pie Tevis, kamēr beigs pukstēt mana latvieša sirds. Godīgais atradēj nodod šo vēstuli Skolas ielā 2, Siguldā, meitenei ar zeltītām bizēm. Varbūt liktenis ļaus kādreiz mums redzēties – ja ne dzīviem, tad mirušiem.'' Zīmītes malā rakstītais: "Vilciens, kas atgāja uz Rīgu. 15. jūnijs 1941. gads plkst. 20. Gipsy" Pēteris Leja dzimis 1914. gadā Madonas apriņķa Kalsnavas pagastā, Debešu mājās. Tieši pirms aresta viņa dzīves vieta bija Sigulda, Pionieru iela. Izsūtīšanas dokumentos par Leju raksta - vidējā izglītība, neprecējies, bezpartejisks, nav tiesāts. Bijušais Latvijas armijas oficieris. Nāk no kulaku zemnieku dzimtas (par kulakiem tolaik dēvēja gandrīz visus zemniekus, kam piederēja mājas un patstāvīga saimniecība). Pētera Lejas apcietināšanas iemesls, kā lielākajai daļai deportēto ierakstīts – naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu, kā arī nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un kontrrevolucionāru propagandu. Šoreiz Tautas komisariāta sevišķās izmeklēšanas daļas lēmumā par apcietināšanu pie apsūdzības pierakstīts plašāk, proti, ka līdz ar to ka bijis Latvijas armijā un kulaks, tātad naidīgi attiecies pret Sarkanās armijas daļu ienākšanu un Padomju varas nostiprināšanu Latvijā. Pēteri Leju nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un arī viņu, līdzīgi, kā citus pēdējo atvadu zīmīšu autorus, izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā. Latvijas PSR prokuratūra Pēteri Leju reabilitēja 80. gadu nogalē. Tiesa gan izsūtīšanas dokumenti liecina, ka vēl 2000. gadu sākumā Latvijas Reabilitācijas un specdienestu prokuratūra vērsās pie Krievijas Federācijas institūcijām, lai precizētu represētā atrašanās vietu pēc aresta vai noskaidrotu, kurp viņš pārvietots. Tomēr zināms, ka Leja nomira jau 1942. gadā ieslodzījumā Noriļskas nometnē.

Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas. Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses. ‘'Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads. Mīļo sieviņ, Martiņ! Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars.'' Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘'Āboliņu mājās''(tagad tas ir Alūksnes novads). Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā. Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs. Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka. Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Gaidot nākamās pašvaldību vēlēšanas, turpinām partiju diskusijas par pilsētās un novados svarīgajiem jautājumiem. Pagājušajā nedēļā deputātu kandidāti sprieda par to, vai un kā sekmējama uzņēmējdarbība reģionos, un visi bija vienisprātis, ka būtisks nosacījums, lai uzņēmēji varētu tur darboties ir laba infrastruktūra. Ar to, pirmām kārtām, tiek domāti labi ceļi, tomēr tas nav viss. Ir jādomā arī par to infrastruktūru, kas konkrēto vietu padara pievilcīgu vienkārši dzīvošanai. Tas arī būs diskusijas temats šodienas raidījumā. Krustpunktā diskutē deputāta kandidāti no četrām partijām: Edgars Logins pārstāv apvienību „Iedzīvotāji” un kandidē Ogres novadā, Jurģis Miezainis ir no partijas KPVLV Jelgavas novada saraksta, Jānis Vilnītis - Latvijas Reģionu apvienības Liepājas domes deputāta kandidāts un Hardijs Vents kandidē Cēsu novadā no Latvijas Zemnieku savienības saraksta.

Gaidot nākamās pašvaldību vēlēšanas, turpinām partiju diskusijas par pilsētās un novados svarīgajiem jautājumiem. Pagājušajā nedēļā deputātu kandidāti sprieda par to, vai un kā sekmējama uzņēmējdarbība reģionos, un visi bija vienisprātis, ka būtisks nosacījums, lai uzņēmēji varētu tur darboties ir laba infrastruktūra. Ar to, pirmām kārtām, tiek domāti labi ceļi, tomēr tas nav viss. Ir jādomā arī par to infrastruktūru, kas konkrēto vietu padara pievilcīgu vienkārši dzīvošanai. Tas arī būs diskusijas temats šodienas raidījumā. Krustpunktā diskutē deputāta kandidāti no četrām partijām: Edgars Logins pārstāv apvienību „Iedzīvotāji” un kandidē Ogres novadā, Jurģis Miezainis ir no partijas KPVLV Jelgavas novada saraksta, Jānis Vilnītis - Latvijas Reģionu apvienības Liepājas domes deputāta kandidāts un Hardijs Vents kandidē Cēsu novadā no Latvijas Zemnieku savienības saraksta.

“Lielā mūzikas balva ir forši, bet tā gribētos ar visiem satikties,” komentējot savas sajūtas par šo laiku un tiešsaistes koncertus, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzīmēja dziedātāja Beāte Zviedre – viena no šī gada Lielās mūzikas balvas nominantēm. Arī balvai nominētais operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko uzskata – šis laiks dziedātājam ir psiholoģiski sarežģīts.

Gaidot pelnu trešdienu, kurā senie latvieši svinēja jaunu saimniecību dibināšanu, bet kristieši uzsāk lielo gavēni, Ritvars Toms Logins stāsta par pelnu izmantošanu kulinārijā, kas tieši pēdējā desmitgadē guvusi lielu popularitāti kulinārajā pasaulē, lai arī skandināvu zemēs šis produkts, kā lielisks konservants, zināms jau izsenis. Kā pašam pagatavot kulinārijā izmantojamus pelnus? Kā tos pielietot ēdienu gatavošanā? Klausies un izmēģini pats!  

Gaidot pelnu trešdienu, kurā senie latvieši svinēja jaunu saimniecību dibināšanu, bet kristieši uzsāk lielo gavēni, Ritvars Toms Logins stāsta par pelnu izmantošanu kulinārijā, kas tieši pēdējā desmitgadē guvusi lielu popularitāti kulinārajā pasaulē, lai arī skandināvu zemēs šis produkts, kā lielisks konservants, zināms jau izsenis. Kā pašam pagatavot kulinārijā izmantojamus pelnus? Kā tos pielietot ēdienu gatavošanā? Klausies un izmēģini pats!  

11. janvārī uzzināsim šī gada Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā laureātu un Jaunā kritiķa/-es veicināšanas balvas ieguvēju. Šobrīd zināmi vien nominantu vārdi - Valda Čakare, Santa Hirša, Ivars Šteinbergs. Ņemot vērā ierobežojumus, šogad nenotiks tradicionālā "NN NAKTS" ceremonija, tādēļ Normunda Naumaņa biedrība veidos virtuālas sarunas ar nominantiem. Sarunā ar Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāju Sarmīti Ēlerti un NN gada balvas mākslas kritikā žūrijas priekšsēdētāju Ilmāru Šlāpinu raidījuma vadītāja, mākslas zinātniece un izdevēja Laima Slava centīsies noskaidrot, kādai  jābūt labai kritikai, varam vai nevaram bez tās iztikt.    

Saruna ar rakstnieci Lauru Vinogradovu, šoruden iznācis viņas garstāsts “Upe”. Jaunā grāmata ir stāsts par atgriešanos tēva mājās. Vilksim paralēles ar rakstnieces pašas pieredzi, stāstu krājumā “Lāču kalns” notikušo izlīdzināšanos ar dzimto Popi. Laura Vinogradova raksta arī bērniem, un arī garstāsts “Upe” šķiet pašdziedinošs, tajā ir kaut kas no pasakas. Gaidot iznākam rakstnieces Adventa laika stāstu grāmatu, runāsim par brīnumiem, kas notiek, un to, ka beigas vienmēr ir labas. Laura Vinogradova literatūrā ienāca salīdzinoši nesen, 2016. gadā uzvarēja Kurzemes Prozas lasījumos, debitēja ar bērniem domātu grāmatu par Snīpulīti no Snīpuļciema, pirmajam pieaugušajiem domātajam stāstu krājumam “Izelpas” tā paša gada nogalē sekoja “Lāču kalns”, veltījums dzimtajai Popei. Fakts, ka rakstnieces Lauras Vinogradovas debija literatūrā, 2018. gadā iznākušais stāstu krājums “Izelpas” togad tā arī netika pie balvām, nav mazinājis pārliecību, ka Laura ir laba rakstniece. Varbūt rakstītā iekšējā temperatūra atbilst manai, varbūt viņas valodā ir kas pasauli atklājošs, vārdu plūdumā kaut kas dziedinošs. Un arī sarunāties ar Lauru Vinogradovu man ļoti patīk, viņas atbildes ir apdomīgas, dziļas, teiktais izceļ brīžam piemirstas dzīves vērtības. “Upe” ir Lauras Vinogradovas trešā pieaugušajiem domātā grāmata. Lauras Vinogradovas garstāsts “Upe” ir par atgriešanos. Cilvēciska apjukuma brīdī Rūta dodas uz lauku mājām. Mājām, kurās reiz dzīvojis viņas tēvs. Tēvs tagad ir miris, un pēc vecāku šķiršanās viņa viņu tā arī nav iepazinusi. Savu tēvu Jūli viņa iepazīst tagad, no apkaimē mītošo stāstiem par dīvaini, kurš ļāvis savā mājā sildīties dzīves nogurdinātajiem, vien uzstājot, ka lasīs viņiem priekšā. Lauras Vinogradovas iepriekšējā grāmata “Lāču kalns” bija par Popi. Un lai arī grāmatā nebija nekā par atgriešanos, taču pati šīs grāmatas tapšana – tās izdevējs ir Popes aktīvistu radīta sociālās uzņēmējdarbības platforma “Pope Hope Love”, tās atvēršanas svētki notika 2018. gada Ziemassvētkos Popes muižā – izvērtās par sava veida atgriešanos. Sociālajā tīklā Facebook, ik pa brīdim Laura Vinogradova “iemet” pa svaigi ceptam dzejolim “ventiņ’mēlē”, vēl viena liecība, ka dzimtā puse ir tuvāk nekā Rīgas ikdienā liekas.

Willa teātris uz mēnesi pārtrauc izrāžu rādīšanu, tas saistīts ar Covid-19 plašo izplatību valstī. Šovakar, 2.novembrī, Willa teātrī bija paredzēts dzejmūzikas vakars „Bahs un Brodskis”, kas ir atcelts. Tomēr teātra veidotāji nav zaudējuši optimismu un turpina strādāt pie diviem jauniestudējumiem, kā arī izveidojuši izglītības projektu „Willa Education”. Oktobrī izrādes vēl notika, tai skaitā krievu autora Igora Gatina luga „Petuški” Dž.Dž.Džilindžera režijā. Kopš pirmizrādes augustā „Petuški” spēlēti trīs reizes mēnesī, arī oktobrī. Interesējamies, kāda situācija neatkarīgajā teātrī, ko iespējams plānot un kādi iestudējumi gaidāmi. Igora Gatina lugā „Petuški” satiekas leģendāras personības – amerikāņu dzejnieks un rakstnieks Čārlzs Bukovskis, krievu rakstnieks Venedikts Jerofejevs un franču aktrise Marina Vladi. Ģēniju sarunām pa vidu rosās tāds kā Mefistofeļa līdzinieks – kaitinot, mulsinot un provocējot. Bet Petuški ir vieta, kur neviens nav nokļuvis, daudzi turp dodas, nožēlo to, un atkal dodas. Iestudējumam režisors Dž.Dž. Džilindžers pulcējis netradicionālu aktieru ansambli –Valmieras drāmas teātra aktieri Aigaru Vilimu, aktierus Mārtiņu Vilsonu un Vari Vētru, kā arī Dailes teātra aktrisi Leldi Dreimani. Izrāde ir latviešu valodā, lugu tulkojusi Evita Mamaja, savukārt Igora Gatina dziesmu teksti izrādē skan krievu valodā. Bet mūzikas autori ir Mārtiņš Vilsons un Varis Vētra. Starp skatītājiem aktrise Marija Daņiļuka, kuru uzreiz neatpazīstu, tāpēc sarunu iesākam krievu valodā. Un viņa atklāj, ka nākusi šurp, lai redzētu šo vietu, kurā izrāde tiek spēlēta. Iestudējums viņai paticis, mūzika brīnišķīga. Arī aktieri lieliski, un negaidīts šķitis Džilindžera darbs, ja nezinātu, ka to iestudējis viņš, nekad nepateiktu. Pēc Marijas domām, vajag radīt bilingvālus darbus, jo tas ir aktuāli. Willa teātris uz mēnesi pārtrauc izrāžu rādīšanu, tas saistīts ar Covid-19 plašo izplatību valstī. Lai skaidrotu, kā teātra darbība plānota nākamos mēnešus, tiekos ar teātra vadītāju Kalvi Lasmani. Viņš norāda, ka šobrīd daļēji apturēta jauniestudējumu veidošana, jo tās ir izmaksas, bet šī brīža apstākļos nav skaidrs, kad iestudējumus varēs realizēt. Iecerēto četru jauniestudējumu vietā līdz gada beigām taps divas izrādes, bet nav arī zināms, kad tāds parādīs  skatītājiem. Willa teātris savu darbību pieteica šā gada sākumā, un šajā īsajā laikā skatītājiem parādīti vairāki jauniestudējumi, rosīga izvērtās arī vasaras sezona ar vairākām brīvdabas izrādēm fon Stricka Villas dārzā. Willa teātra vadītājs atzīst, ka sākuši darbību ar lielu optimismu, un tas nekur nav zudis. Gaidot laiku, kad izrādes atkal varēs spēlēt, tikmēr radusies jauna iecere – Willa teātris oktobra beigās uzsāk jaunu izglītības projektu, piedāvājot nodarbības aktiermeistarībā, objektu teātrī un fotogrāfijā. Šī ideja radusies brīdi pirms atkal sekojuši kārtējie ierobežojumi, tomēr šī iecere īstenosies, pārliecināts Kalvis Lasmanis. Vēl atgriežoties pie izrādēm, ko skatītājs gaida no šī teātra. Teātra vadītāja vērojums, ka tā ir vieta, atmosfēra, un atšķirīgi darbi nekā lielajos teātros, tāda arī bijusi sākotnējā ideja un pie tās Willa teātra veidotāji grib palikt arī turpmāk.

Gaidot ārkārtas domes vēlēšanas augusta beigās Rīgā, reizi nedēļā trīs partijas aicinām uz diskusiju raidījumā "Krustpunktā", lai izjautātu un uzklausītu. Šajā pārraidē piedalās ”Gods kalpot Rīgai” pārstāvis Oļegs Burovs, Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Latvijas Reģionu Apvienības pārstāve Ieva Siliņa un "Jaunās Vienotības" pārstāvis Vilnis Ķirsis. Katrā priekšvēlēšanu raidījumā deputātu kandidātus aicinām izteikties par četriem rīdziniekiem svarīgiem tematiem: pilsētas infrastruktūra, pašvaldības uzņēmumi, izglītība un vide, kā arī skaidrojam, kādas partijas redz savstarpējās sadarbības iespējas.

Gaidot ārkārtas domes vēlēšanas augusta beigās Rīgā, reizi nedēļā trīs partijas aicinām uz diskusiju raidījumā "Krustpunktā", lai izjautātu un uzklausītu. Šajā pārraidē piedalās ”Gods kalpot Rīgai” pārstāvis Oļegs Burovs, Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Latvijas Reģionu Apvienības pārstāve Ieva Siliņa un "Jaunās Vienotības" pārstāvis Vilnis Ķirsis. Katrā priekšvēlēšanu raidījumā deputātu kandidātus aicinām izteikties par četriem rīdziniekiem svarīgiem tematiem: pilsētas infrastruktūra, pašvaldības uzņēmumi, izglītība un vide, kā arī skaidrojam, kādas partijas redz savstarpējās sadarbības iespējas.

Gaidot ārkārtas domes vēlēšanas augusta beigās Rīgā, reizi nedēļā trīs partijas aicinām uz diskusiju raidījumā "Krustpunktā", lai izjautātu un uzklausītu. Šajā pārraidē piedalās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvis Viktors Valainis, Ralfs Nemiro no "KPV LV" un Miroslavs Mitrofanovs (Latvijas Krievu savienība (LKS)). Katrā priekšvēlēšanu raidījumā deputātu kandidātus aicinām izteikties par četriem rīdziniekiem svarīgiem tematiem: pilsētas infrastruktūra, pašvaldības uzņēmumi, izglītība un vide, kā arī skaidrojam, kādas partijas redz savstarpējās sadarbības iespējas.

Šonedēļ piecos raidījumos atklāsim mākslinieka, izcilā latviešu grafiķa Riharda Zariņa daudzpusību. Kopā ar dažādu jomu pētniekiem ielūkosimies Riharda Zariņa stājgrafikas darbos, noskaidrosim, kuras mākslinieka radītās naudas zīmes tiek uzskatītas par šedevriem un kā izveidojis Latvijas Valstspapīru spiestuvi. Pētīsim ģerboņus un noskaidrosim, kāpēc aizrāvies ar etnogrāfiju un tautastērpu. Gatavojoties plašai mākslinieka darbu izstādei, kas tiks atklāta jūlijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, piedāvājam tuvāk iepazīt Riharda Zariņa darbības plašumu un daudzveidību. Izstādi „Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc” paredzēts atvērt 3.jūlijā, un tā ilgs līdz oktobra vidum. Tiek gatavots arī rakstu krājums. Latviešu grafiķis, Grafikas meistardarbnīcas vadītājs, Latvijas ekslibra pamatlicējs, naudaszīmju un monētu autors, poligrāfijas speciālists, tautas mākslas popularizētājs, „Latvju rakstu” izdevējs, - tā par Rihardu Zariņu rakstīts enciklopēdijās, taču aiz vārdiem, faktiem un skaitļiem slēpjas daudz kas vairāk. Un iedziļinoties Riharda Zariņa personībā, atklājumi rodas, ar kuriem labprāt dalāmies. Stāāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Riharda Zariņa pētniece Kristīne Ducmane turpina par Zariņu dzimtu, ko pētījusi Zariņa meita Maija, un par uzvārdu, ko konsekventi Rihards Zariņš rakstījis ar diviem rr burtie. Tiek gatavots rakstu krājums par Rihardu Zariņu un tuvojas izstādes atklāšana. Pērn Rihardu Zariņu pieminējām viņa 150.gadskārtā, šopavasar (24.aprīlis) bija iecerēta Riharda Zariņa darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde būs un tā tiks atklāta jūlijā ar nosaukumu „Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc”. Tāds nosaukums arī Zariņa ofortu ciklam, atklāj Māra Lāce. Cik plaša būs izstāde varam nojaust, uzklausot izstādes projekta vadītāju Ievu Kalnaču un izstādes mākslinieci Daci Džeriņu.

Ārkārtas situācija vieš korekcijas arī Latvijas Radio programmā, tāpēc šobrīd liekam daudzpunktu raidījumam “Vietu lietas Latvijā” par pagātnes mantojumu muzejos, kungu namos un baznīcās. Sākot no šīs svētdienas līdz 1. novembrim, kad svinēsim Latvijas Radio 95. dzimšanas dienu, svētdienās pulksten 9.30 skatīsim Radio vēsturi, tā attīstību un cilvēkus šajā darbavietā, turpinot ciklu “Reiz radio...”. Gaidot Latvijas Radio 95.dzimšanas dienu, pārlapojam mūsu darbavietas vēsturi, senus un ne tik senus ierakstus, lūkojam, kā norit radio attīstība un kādi cilvēki te ir strādājuši un strādā. Pirmajā šī cikla raidījumā stāsts par Radio dzimšanu 1925. gadā, radio torņu būvi 20. gadsimta 30. gados un arī šodiena, kad mēs raidām gan skaņu, gan attēlu no multimediju studijas. Radio pirmsākumi Rīgā šinīs dienās pabeigta uzstādīt radiofona raidstacija. Pašlaik staciju izmēģina un pēc pāris nedēļām tā jau varēs sākt kārtīgi strādāt. Šī stacija ir tik spēcīga, ka viņu varēs dzirdēt ne vien visas mūsu valsts attālākās vietās, bet arī aiz viņas robežām. Radiofona stacija pēc ārzemju parauga sniegs saviem abonentiem pa radiofonu koncerta priekšnesumus, deklamācijas, dziedāšanu, jaunākās ziņas, tirgus cenas, meteoroloģiskās ziņas, kas varēs interesēt plašāku sabiedrību. Pasta-telegrāfa virsvalde jau uzstāda radiouztvērējus aparātus arī ārpus Rīgas. Aparāti izgatavoti pasta-telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcās un ar viņiem var sadzirdēt arī mūsu kaimiņu valstu radio, rakstīja “Latvijas Kareivis” 1925.gada 16.jūlijā. Runājot par radio sākumu, jāmin 1924.gada 28 marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 7 miljonus rubļu vecajā jeb 140 tūkstošus latu jaunajā naudā radiofona stacijas izveidei. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, šo uzdevumu uzticēja Francijas firmai “Societe Francaise Radioelektrique” (Francijas radio elektriskā sabiedrība) un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkā atved antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolemj uzstādīt līdzās jaunajai radiostacijai, kuru tajā pašā laikā iekārto Pasta telegrāfa virsvaldes ēkā, namā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes fakultātes. Radio vēlas klausīties visā Latvijā Gan mūziku, gan ziņas ar radio palīdzību vēlējās dzirdēt ļaudis daudzviet Latvijā, bet divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pārraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītāju būve citviet mūsu dzimtenē. 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes elektrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. Par to stāsta Kuldīgas novada muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška. Mūsdienās radio ir arī redzams Un kas gan pagājušā gadsimta 30.gados varēja iedomāties, ka pēc nepilniem simts gadiem radio varēs ne tikai klausīties, bet arī skatīties. Šajā tehnoloģiju laikmetā tas vairs nav nekāds jaunums un 2018.gada vasarā mūsu radio ēkā sāka multimediju studija. Kā notiek šajā vietā, par to šajā ārkārtas situācijas laikā, sazvanīts caur viedtālruni, stāsta Multimediju daļas audiovizuālā satura veidotājs Miks Jeluškins, kurš ne tikai pārvalda šīs studijas aprīkojumu, bet arī ikdienas fotografē un filmē, tādējādi gan dokumentējot Radio notiekošo, gan veidojot reklāmas klipus un attēlus par mums. Viena no tām, kas izmanto multimediju studijas piedāvājumu, ir Signe Lagzdiņa, kur Latvijas Radio 3 Klasika veido un vada raidījumu “Pagrabs”, aicinot studijā gan mūziķus, gan arī vizuālās mākslas pārstāvjus. Tā uzskata mana kolēģe no Radio klasika- Signe Lagzdiņa, kura ir viena no tām, kas izmanto nule pieminēto multimediju studiju. Signe te lieliski izmanto tehnoloģiju piedāvājumu uz raidījumu „Pagrabs”. Iespējams, ka pēc vairākiem desmitiem gadu kāds, pētot radio vēsturi, teiks vārdus un tolaik Latvijā pirmo reizi radio kļuva arī redzams, gluži tāpat kā tagad var lasīt senā preses izdevumā, ka viens no 20. gadsimta sākuma zināmākajiem operdziedātājiem Enriko Karuzo bija viens no pirmajiem, kas dziedājis pa radio, un tas noticis 1910. gadā. “Taisnība, toreiz vēl nebija radiofona staciju mūsdienu izpratnē, bet 1910. gada 13. janvārī notika mēģinājums pārraidīt pa radio operu „Toska" no Metropolitēna Operas Ņujorkā, un toreiz starp dziedoņiem    

Rīt, 12.novembrī, „Lielā Kristapa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiks pasniegtas balvas labākajām Latvijas filmām 23 kategorijās. Kā arī īpašās žūrijas un atbalstītāju balvas un balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā. Kultūras Rondo turpinām uzklausīt kino nozares ekspertus un skatītājus par aizvadītā gada spilgtākajiem iespaidiem kino nozarē.

Kas aktuāls, gaidot Pasaules latviešu kultūras konferenci. Diskutējam par to, kāda ir tā kultūrtelpa, ko apdzīvo diaspora, kāds ir ārlatviešu kultūrpatēriņš, kādās formās latviskais (nacionālais) pastāv ārpus Latvijas un kādu lomu diasporas kultūras dzīvē spēlē biedrības un fondi. Un, protams, uzzināsit, kas un kādus jautājumus apspriedīs Pasaules latviešu kultūras konferencē. Sarunā piedalās: PBLA Kultūras fonda valdes priekšsēdis Juris Ķeniņš, Amerikas latviešu apvienībs kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe un Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja, Latviešu koncertapvienības valdes priekšsēdētājs Artūrs Jansons no Kanādas un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā Kultūras dokumentācijas nozares vadītāja Inese Auziņa - Smita.

Rudens tuvojas lieliem soļiem un tam līdz arī daudzie dārza darbi, kas jāveic jau tuvākajā laikā. Par tiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot ar dārzkopības speciālistēm Marutu Kaminsku un Viju Rožukalni. Šobrīd zeme ir sausa un ļoti izkaltusi. Tāpēc, lai arī ir rudens, ir jālaista. Tā kā lietu tomēr sola tuvākajās dienās, var izkaisīt minerālmēslus, jo tos lieto. Kad līs, tie iesūksies zemē. Mēslo gan dekoratīvos augus, gan ēdamlietas. Fosfors un kālijs visvairāk vajadzīgs rudenī augiem, arī kalcijs. Kālijs un kalcijs veicina augiem ziemcietību. Bet ar fosforu var arī pamatīgi sabojāt dārzu, jo tas bremzē slāpekļa uzņemšanu augiem pēc tam. Var griezt bukšus, tūjas, īves. Nevajag atlikt šo darbu uz pavasari, jo pēdējos gados, ja apgriež agri pavasarī, tomēr spēcīgajā saulē bieži apdeg. Stādot tūjas, jo nabadzīgāka augsne, jo dziļāka jāveido stādīšanas bedre. Jāsagatavo laba augsne, nevajag gan aizrauties ar kūtsmēsliem, bet kūdras substrāts noteikti vajadzīgs. Ja rozes ir skārusi miltrasa, kailos dzinumus rozei nogriezt. Slimības skartās lapas aizvākt.

Spiegi un spiegošana ir temats, kas allaž radis vietu gan filmu scenārijos un grāmatu lappusēs, gan drošības iestāžu dienaskārtībā, un, protams, arī ikdienišķās sarunās. Drīzumā pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma  “Spiegs, kurš mans tēvs”, kas vēsta par dubultaģentu Imantu Lešinski. Savukārt izdevniecība “Latvijas mediji” nule kā izdevusi somu žurnālista Marti Bakmana grāmatu “Spiegi”, kas vēsta par latvieti Mariju Emmu Tiltiņu – dobelnieci, kas, kā izrādās, vadījusi ievērojamu spiegošanas tīklu Padomju Savienības vajadzībām. Tas vedināja mūs skaidrot, cik daudz ir izpētīts par spiegiem un spiegu lietām Latvijā. Rraidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski. "Spiegošana ir tikpat veca, kā civilizācijas rašanās. Kad rodas  valstiski veidojumi, kad sākas nopietnāka karadarbība, kad gribas zināt, ko otra puse darīs, kādi ir nolūki. Pirmās ziņas par spiegošanu Latvijā ir sastopamas līdz ar rakstīto avotu par šo reģionu rašanos. Ar Indriķa hroniku 13. gadsimtā var atrast jau konkrētus piemērus par spiegošanu," atklāj Zigmārs Turčinskis. Viņš pats vairāk ir pievērsies tēmai par spiegošanu pagājušā gadsimta 40.-50. gados, kad Latvijas valsts ir zudusi un kad šeit notiek bruņota pretošanās un patriotiski cilvēki no Rietumiem vēlētos uzņemt sakarus. Filma par dubultaģentu Imantu Lešinski Rīga, Maskava, Roma, Ņujorka – uz dažādām debess pusēm ir veduši latviešu izcelsmes dubultaģenta Imanta Lešinska ceļi. Strādājis kā žurnālists un redaktors, pēc tam savas zināšanas un prasmes pielietojis padomju varas pīlārā jeb Valsts drošības komitejā, visbeidzot no 60. gadiem sadarbojies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Imanta Lešinska dzīves gājums un īpaši mūža nogale ir mīklaina ar daudziem neatbildētiem jautājumiem, bet daļu skaidro jaunā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Stāsta  filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe. Valsts drošības komiteja, saīsinājumā VDK, bija viens no Padomju Savienības varas balstiem. Šai represīvajai struktūrai, kuras mērķis bija atbrīvoties no politiskā režīma pretiniekiem, laika gaitā dažādi mainījās nosaukumi, tāpēc līdztekus VDK pastāvēja arī agrīnais apzīmējums – čeka. Šīs struktūras valgos par sabiedrotajiem kļuva gan tie, kam šis režīms simpatizēja, gan tie, kuri, iespējams, to nemaz nevēlējās vai par to nenojauta. Imants Lešinskis bija Aukstā kara dubultaģents, kura darbība ciešā veidā saistīta ar VDK, bet, neskatoties uz to, dzīves nogalē viņš publiski nāca klajā ar VDK darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem. Ko mēs zinām par Imantu Lešinski un viņa profesionālajām gaitām? Gaidot 5. septembrī dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” pirmizrādi par Imantu Lešinski un viņa meitas Ievas Lešinskas-Geiberes personisko stāstu par dzīvi spiega ģimenē, filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe atklāj daudz vērtīgu faktu.

Brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs „Kalna Kaibēni” svin 90 gadu jubileju, arī spēlējot „Mērnieku laikus”. Kultūras Rondo tiekamies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli. “Runājot par latvieti, var teikt, ka mūsos visos mazliet ir "Kalna Kaibēni"," atzīst Līva Grudule. "Mēs visi mazliet nākam no Piebalgas, ar to pašapziņu un identitāti, ko tur varam meklēt." Ar dārza svētkiem, kas veltīti brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja “Kalna Kaibēni” 90.jubilejai, 5.jūlijā sāksies svētki “Vecpiebalga atver durvis”. Vecpiebalga ciemos aicina jau astoto reizi. Gaidot šos dārza svētkus, savā jubilejas gadā pošas arī muzejs ar vairākiem jaunumiem. Grudule atklāj, ka šogad maina muzeja galvenajām ēkām jumtu.  "Memoriālās ēkas jumts jau ir nomainīts, mainīs arī klētiņai jumtu. Vasaras laikā mēs uzbūvēsim jaunu skatu platformu, kas ir neatņemama sastāvdaļa no Reiņa un Matīsa Kaudzīšu laikiem," skaidro Grudule. Desmit gadus šī platforma nebija, tagad rasta iespēja to atjaunot. Svētkos "Vecpiebalga atver durvis", kas norisināsies visu jūliju nedēļas nogalēs, būs iespēja noskatīties arī "Mērnieku laiku" iestudējumu. "Ideja par to, ka piebaldzēniem vajadzētu iestudēt "Mērnieku laikus" jau vairākus gadus klejojusi, šogad cītīgi kultūras un muzeju cilvēki pie tā strādājām. Šobrīd varu teikt, ka pēc 27 gadu pārtraukuma, kad notika pēdējās "Mērnieku laiku" izrādes Alauksta estrādē, ko toreiz spēlēja Nacionālais teātris, šogad atkal 20. jūlijā Alauksta estrādē būs "Mērnieku laiki"," atklāj Grudule. Iestudējumi veido vecpiebaldzēni kopā ar draugiem, no romāna izveidots dramatizējums ar atsevišķiem akcentiem, bet būs gan Ķenča lūgšana, gan Pietuka Krustiņa augstā dziesma un goda mielasts. Dramatizējumā saglabāta Kaudzīšu laiku valoda, kas varētu iepriecināt literatūras gardēžus, bet izaicinājums aktieriem, lai arī viņi ir piebaldzēni.

Šodien ir pēdējā reize, kad raidījumā „Krustpunktā” piedāvājam klausītājiem izvaicāt politisko partiju sarakstu lokomotīves pirms parīt gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Šodien uz jautājumiem atbild Valdis Dombrovskis no partiju apvienības "Jaunā Vienotība".

Strauji tuvojas Eiropas parlamenta vēlēšanas, mums atlikusi tikai viena partiju diskusija un divas dienas, kad iztaujājam partiju sarakstu lokomotīves. Šodien ir līderu diena, un kārta pienākusi politiskajai apvienībai „Atmoda”. Apvienība „Atmoda” iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu „No sirds Latvijai”, un mūsu studijā - apvienības saraksta līdere Inguna Sudraba.

Strauji tuvojas Eiropas parlamenta vēlēšanas, mums atlikusi tikai viena partiju diskusija un divas dienas, kad iztaujājam partiju sarakstu lokomotīves. Šodien ir līderu diena un kārta pienākusi Centra partijai. Krustpunktā iztaujājam „Centra partijas” kandidātu ar numuru viens Normundu Grostiņu.

Raidījuma „Krustpunktā” laikā turpinām otrdienās un ceturtdienās izvaicāt politisko partiju sarakstu lokomotīves pirms nākamnedēļ gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Šodien studijā - Nacionālās apvienības līderis Roberts Zīle.  

Raidījuma „Krustpunktā” laikā turpinām otrdienās un ceturtdienās izvaicāt politisko partiju sarakstu lokomotīves pirms nākamnedēļ gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Šodien uz jautājumiem atbild Einārs Graudiņš no Rīcības partijas.

Pirmdienas un trešdienas Krustpunktā ir priekšvēlēšanu debašu dienas. Studijā aicinām četru partiju pārstāvjus, lai diskutētu par kādu konkrētu tematu. Šoreiz uzmanības lokā būs migrācijas jautājumi un iekšējā drošība. Eiropā tieši šī tematika nosaka pirmsvēlēšanu gaisotni. Kāds ir Latvijas deputātu kandidātu noskaņojums, kāda varētu būt nākamā Eiropas parlamenta loma, risinot drošības izaicinājumus, par šo runāsim raidījumā, kad studijā būs Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti: Sandra Kalniete no “Jaunās Vienotības”, Roberts Zīle no Nacionālās apvienības, Edvards Smiltēns no Latvijas Reģionu apvienības un Armands Agrums no partijas „Atmoda”.

Krustpunktā turpinām iztaujāt Eiropas parlamenta deputāta kandidātus, šodien kārta pienākusi partijai „Saskaņa”, un studijā - partijas "Saskaņa" saraksta kandidāts ar otro numuru Andris Ameriks.

Krustpunktā turpinām iztaujāt Eiropas parlamenta deputāta kandidātus, un šodien kārta pienākusi partiju apvienības „Attīstībai/Par” - saraksta līderis Ivars Ījabs mūsu studijā būs drīz pēc ziņām vienos.

Raidījums Krustpunktā aicina aktīvi gatavoties gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Otrdienās un ceturtdienās raidījuma veidotāji piedāvā klausītājiem izvaicāt visu pieteikto vēlēšanu sarakstu līderus. Nepilna pusstunda tiek piedāvāta katram no pārstāvjiem, un klausītājiem ir iespēja uzdot savus jautājumus politiķiem. Šodien studijā no Jaunās Konservatīvās partijas, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.

Raidījums Krustpunktā aicina aktīvi gatavoties gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Otrdienās un ceturtdienās raidījuma veidotāji piedāvā klausītājiem izvaicāt visu pieteikto vēlēšanu sarakstu līderus. Nepilna pusstunda tiek piedāvāta katram no pārstāvjiem, un klausītājiem ir iespēja uzdot savus jautājumus politiķiem. Tiesa, šodien ēterā ir izņēmums, jo no saraksta „Jaunā Saskaņa” līderis Juris Žuravļovs nav Latvijā, tāpēc studijā ir cits Žuravļovs - Sergejs Žuravļovs.

Gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, sākam diskusiju ciklu raidījumā Krustpunktā par Eiropai un Latvijai svarīgiem tematiem. Pirmajā diskusijā saruna par Eiropas Parlamenta uzdevumiem turpmākajiem pieciem gadiem un arī to – kā tur aizstāvēt Latvijas intereses. Mūsu studijā būs pārstāvji no četrām partijām bez līdzšinējas parlamentāras pieredzes un ar zemākiem reitingiem. Raidījuma viesi: Rīcības partijas Eiropas Parlamenta (EP) deputātu kandidāts Einārs Graudiņš, Centra partijas EP deputātu kandidāts Jānis Valtervitenheims, „Jaunās Saskaņas” EP deputātu kandidāts Oļegs Vasiļonoks un apvienības „Latviešu Nacionālisti” EP deputātu kandidāts Jānis Mencis.  

Gaidot 2019. gada "Optibet" Virslīgas sezonas turpinājumu, Sportacentrs.com futbola apskatnieki Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis analizēja komandu sekmes 1. aplī un 2. apļa ievadā. Skaties podkāstu video: ej.uz/VirsligasPodkasts

Šodien turpinām Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu iztaujāšanu. Tas notiks pēc ziņām vienos, un šodien kārta pienākusi vēlēšanu piektā un sestā saraksta pārstāvjiem. Vispirms mūsu studijā - partijas KPVLV kandidāts Kaspars Ģirģens.  

Šodien turpinām Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu iztaujāšanu. Stundas otrajā pusē kārta sestā saraksta pārstāvei - partijas „Progresīvie” saraksta līderei Guntai Ančai.  

Šodien raidījumā Krustpunktā turpinām Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu iztaujāšanu, uz studiju aicinām kandidātus, kas partiju sarakstos startē ar pirmo numuru, arī aicināšana notiek tajā secībā, kāds kārtas numurs ir katram sarakstam. Šodien iztaujājam Latvijas Reģionu apvienības līderi Edvardu Smiltēnu.

Ar šodienu Krustpunktā sākas Eiropas Parlamenta pirmsvēlēšanu laiks. Līdz pat vēlēšanām mums būs gan diskusijas par Eiropai un Latvijai svarīgiem tematiem, gan arī sarunas ar katras partijas sarakstu līderiem, turklāt dosim iespēju viņus iztaujāt arī klausītājiem. Šodien ir diena, kad iztaujājam partiju pārstāvjus. Mēs viņus uz studiju aicinām secībā, kas atbilst sarakstu kārtas numuriem vēlēšanām. Līdz ar to stundā pēc vieniem mūsu studijā Latvijas Krievu savienības valdes līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka.

Dienu pirms šīs sarunas biju aizdevies uz tikšanos. Gaidot kolēģi, tinu cauri savu draugu un paziņu sarakstu, prātojot, ar ko varētu parunāties par mīlestību. Atradis meklēto, sāku rakstīt ziņu un biju jau gatavs to nosūtīt, kad uzgaidāmajā telpā ienāca Kaspars. Mazliet parunājuši par ikdienu, nolēmu piedāvāt parunāt arī par mīlestību.

Podkāsta tēmas: F1 transācijas Latvijā, podkāsta nākotnes plāni, komandu analīze pirms sezonas + skatītāju jautājumi.

Saruna ar Tālu Meļķi par gaidāmo MotoGP sezonu: favorīti, starpsezonas galvenie notikumi un prognozes.

Ziemassvētki tuvojas, gribas ko siltu un gaišu, tomēr reizēm, iespējams, svētkus uztveram ne tā, kā to vajadzētu, līdz ar to arī sekas ir grūti pārvaramas. Vai dāvināšana un Ziemassvētku uztvere neietekmē mūsu attieksmi pret dabu, pret lietām, pret to, kā vispār rīkojamies?  Nesaudzīga dabas resursu izšķērdēšana un patērētāju domāšana apdraud gan klimatu, gan dzīves kvalitāti nākamajām paaudzēm. Kā mainīt attieksmi un ko darīt, lai novērstu iepriekšējo paaudžu radīto postu un bezatbildības sekas, par to raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sociālantropoloģe Latvijas Universitātes asociētā profesorē Aivita Putniņa un žurnāliste Pasaules Dabas fonda pārstāve Sarmīte Kolāte. Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas cieš no globālās sasilšanas vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100.gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° - 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums garāks. Kā šo scenāriju iespējams novērst? “Ziemassvētki lielākais patēriņa svētku laiks. Ja mēģinām vērsties pret laiku, kad šī problēma visvairāk izgaismojas, tas liek visvairāk aizdomāties,” vērtē Sarmīte Kolāte. “Ziemassvētki ir spļāviens jūrā, salīdzinot ar mūsu dzīves stilu, ka esam paēduši, pārēdušies, ka mums ir ne tikai viens liels ledusskapis mājās. Mēs dzīvojam daudz jaukāk, komfortablāk, bet tam ir zināmas sekas. Varam piedalīties mazos darbos, kas veido jaunas grupas piederības, tas arī sniedz cilvēkiem gandarījumu,” norāda Aivita Putniņa. Manta kompensē zaudētās attiecības. Ziemassvētkos mēģinām salabot attiecības, dāvinot mazus nieku. Attiecības kompensējam ar kādu lietu iegādi un sevis gandarīšanu. Ja izvēlas dāvanas pirkt, raidījuma viešņas iesaka iegādāties vietējo cilvēku darinātas lietas, tā atbalstīt viņus, viņu darbu. Dāvanas ģimenes locekļiem un draugiem, krāšņs svētku mielasts, kā arī brīvdienu ceļojumi ir starp populārākajiem iemesliem, kādēļ Latvijas iedzīvotāji pirms svētkiem mēdz aizņemties naudu. Kā rāda Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) veiktais pētījums, naudu svētku tēriņiem mēdz aizņemties 18% aptaujāto. Pētījumā arī atklājies, ka vairāk nekā citi mēdz aizņemties iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem līdz 300 eiro mēnesī. PTAC direktore Baiba Vītoliņa, iedzīvotāju paradums svinēt svētkus uz parāda liecina par sabiedrības zemo finanšu pratību.  

Šajā svētrunā sludinātājs Kārlis Kārkliņš aicina domāt, kāpēc Jēzus dzimšana ir tik svarīga un ko tā nozīmē mums šodien? 02.12.2018.

Anšlava Eglīša romānā "Homo Novus" atdzīvojas pagājušā gadsimta 30. gadu Rīga un tās mākslas dzīve ar neiztrūkstošo bohēmu krodziņos un darbnīcās. Un te - no Cesvaines ienāk jaunais mākslinieks Juris Upenājs. Gaidot filmas "Homo novus pirmizrādi, "Radio mazajā lasītavā fragmentus no Anšlava Eglīša romāna "Homo novus" lasa Gundars Āboliņš, sarunājoties un smejoties kopā ar režisori Annu Viduleju. Projektu atbalsta:

Saruna ar Tālu Meļķi par gaidāmo MotoGP sezonu: favorīti, starpsezonas galvenie notikumi un prognozes.