Podcasts about viesis

Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”. Tēma - Kristieša Klusās nedēļas atziņas. Viesis – gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis Raidījuma vadītājs: Rakstnieks Jānis Ūdris. COVID-19 pandēmijas laikā Imants Lancmanis jau saskatījis kara elpu un šodienas situāciju raksturo mierīgā skarbumā: “Ir Trešais pasaules karš, kurā pie mums par laimi neiet bojā cilvēki. Bet kara situācija prasa aktīvu bruņošanos un aizsardzības spēju stiprināšanu. Cerot, ka tās nevajadzēs likt lietā”.

Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”. Tēma - Kristieša Klusās nedēļas atziņas. Viesis – gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis Raidījuma vadītājs: Rakstnieks Jānis Ūdris. COVID-19 pandēmijas laikā Imants Lancmanis jau saskatījis kara elpu un šodienas situāciju raksturo mierīgā skarbumā: “Ir Trešais pasaules karš, kurā pie mums par laimi neiet bojā cilvēki. Bet kara situācija prasa aktīvu bruņošanos un aizsardzības spēju stiprināšanu. Cerot, ka tās nevajadzēs likt lietā”.

Raidījumā Pievienotā vērtība stāsts par uzņēmumu, kurš ar visai ambicioziem mērķiem jau vairākas reizes naudu piesaista, biržā izlaižot obligācijas. Tas ir tehnikas nomas uzņēmums „Storent”.  Ja akciju tirgus Baltijā un jo īpaši Latvijā klibo, tad obligāciju tirgus ir karsts. Un birža ir kļuvusi par vietu, kur naudu attīstībai meklē aizvien vairāk uzņēmumu. Raidījumā par vienu no tādiem – tehnikas nomas uzņēmumu „Storent”, kurš obligāciju tirgū ir biežs viesis un ar pieredzi.

Žurnāla "Svētdienas Rīts" redaktores Ingas Rečas stāstījums par žurnālu. Aktuālas tēmas un interesanti cilvēki.

Stāsts par Latvijas Universitātes profesoru Henrihu Strodu.

Kā Dievs mani atrada

Stāsts par saldējuma ražošanu Latgalē - "SoltAis" lauku gardums

Saruna ar pedagoģi un maizes meistari Ingūnu Šūlbergu no Rēzeknes novada

Jēzus pieskarās, glābj, pārveido un sūta kalpot! Mūziķis no Dobeles.

Guntis Karelis ir neirologs, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, kurā ir 150 darbinieku. Pirms tam viņš desmit gadu vadījis Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu. Profesors izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, ir "GK Neiroklīnikas" vadītājs un galvenais speciālists. Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri. Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam. Raidījumā skan: Dailes teātra aktieru grupa "DO RE MI". "Mans bišu koks" (U. Stabulnieks/ J. Peters) Daumants Kalniņš. "Nepiesauc mani vēl" (R. Pauls/ A. Rancāne) Henrick Claim Goldschmidt. "Gabriel Oboe" (mūz. Enio Maricone) Andris Bērziņš. "Svētvakars" (R. Pauls/ Im. Ziedonis)

Viesis - Twitter konvojs iniciātors Reinis Pozņaks

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkosimies leģendām apvītā jaunlatviešu izdevuma “Pēterburgas Avīzes” dzimšanā. Uzklausīsim, kāpēc avīzes vietējās valodās 19.gadsimta vidū kļuva arvien pieprasītākas, kāda bija to loma nācijas veidošanā un ar kādu spiedienu nācās saskarties Krišjānim Valdemāram trijos “Pēterburgas Avīžu” iznākšanas gados. “Pēterburgas Avīzes” – šo leģendām apvītā jaunlatviešu preses izdevuma vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs, lai gan tas iznāca tikai trīs gadus – no 1862. līdz 1865.gadam. Tomēr tas sasniedza savam laikam iespaidīgu tirāžu un pamatīgi sašūmēja vietējo vācbaltiešu sabiedrību. Kāpēc “Pēterburgas Avīzes” kļuva par jaunlatviešu galveno laikrakstu, ko tās vēstīja un kādus nospiedumus atstāja tobrīd vēl topošajā latviešu sabiedrībā? Un kādu pamatu “Pēterburgas Avīzēm” ielika laikraksts “Mājas Viesis”? Par to raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals. 19.gadsimta vidus ir laiks, kad visā Eiropā aug pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā – “Latviešu Avīzes” iznāk jau 30 gadu un Krimas kara laikā piedzīvo lielu uzplaukumu, pārsniedzot četrtūkstoš eksemplāru tirāžu, kas tam laikam ir fantastisks rādītājs pat visas Krievijas impērijas kontekstā. Cilvēki lasa kara ziņas, sāk orientēties politikā un valstu savstarpējās attiecībās... Redzot biznesa iespēju, tirgū sāk ienākt jauni preses izdevumi. Pirmais ir “Pēterburgas Avīžu” priekšgājējs “Mājas Viesis”. Avīze, kurai pirmoreiz ir redaktors latvietis un kurā pirmoreiz runā tieši par latviešiem svarīgām sabiedriskām, kultūras un valodas lietām. Sākas latviešu nacionālās avīžniecības laiks. Ansis Leitāns ir dzejnieks, publicists, tulkotājs. Tas pats, kurš desmit gadus iepriekš ir iztulkojis tā laika dižpārdokli “Grāfa lielmāte Genoveva”, par ko stāstījām iepriekš šajā raidījumu ciklā, un vairojis popularitāti arī ar citiem tulkojumiem. Leitāns, kurš bērnībā smagi slimojis un pārsvarā izglītojies pašmācībā, kļūst par pirmo latviešu tautības periodiskā izdevuma redaktoru. Tieši viņa vadībā “Mājas Viesī” tiek iedibināts mūsdienīgs ziņu rakstīšanas stils, saka mediju vēstures pētniece Vita Zelče. “Mājas Viesim” rakstīja latviešu skolotāji, skrīveri, Tartu Universitātes studenti, viņu vidū – arī tobrīd dzimstošās jaunlatviešu kustības līderi Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Viņu raksti rada satraukumu un nepatiku vietējā vācu garīdzniecībā un aristokrātijā. Redaktora piekāpība un gatavība kompromisiem “latviešu lietās” aktīvākos autorus neapmierina un viņi aiziet. Un te arī nonākam pie stāsta, kāpēc tieši Pēterburgas, nevis kādas citas pilsētas avīzes. Laikraksta dibinātājs Krišjānis Valdemārs pastāvīgi dzīvo Pēterburgā no 1858. līdz 1867.gadam un strādā dažādos ierēdņa amatos Krievijas Impērijas ministrijās. Jau tobrīd klīst leģendas, ka Valdemāra idejas par jūrniecības reformu pamanījis cara brālis, kura pārziņā bija visas impērijas reformu plāni. Valdemāram sākotnēji izdodas panākt, ka viņš ir gan avīzes izdevējs, gan cenzors, bet viņa draugs un skolasbiedrs Juris Alunāns – avīzes redaktors. Pirmos mēnešus to var uzskatīt par brīvāko laikrakstu Krievijas impērijā. Naudu tā iznākšanai samet Pēterburgas latvieši. Tomēr, kā norāda vēsturnieks Gints Apals, arī savā tam laikam gana radikālajā liberālismā par neatkarīgu Latvijas valsti “Pēterburgas Avīzes” vēl nesapņo. Bet lielu lomu “Pēterburgas Avīžu” vēlākajā mērenībā noteikti spēlē fakts, ka Krišjānim Valdemāram savu gudri izkārtoto avīzes cenzora amatu ilgi neizdodas saglabāt. Galu galā 1865.gadā “Pēterburgas Avīzes” izput un Valdemārs ir spiests pārcelties uz Maskavu. Citiem laikrakstus izdot gribētājiem cara administrācija vairākkārt atsaka atļaujas, līdz tikai pēc vairākiem gadiem uz skatuves parādās cits nopietns spēlētājs – “Baltijas Vēstnesis” ar Bernhardu Dīriķi priekšgalā. Bet leģenda par “Pēterburgas Avīzēm” paliek. Ja vēlaties tās palasīt, vienkārši atveriet vietni “periodika.lv”, tur tās ir. Plašāk par projektu šeit:

Meklē spēli Kur Prikols - https://www.kurprikols.lv/ Ar kodu "bizevala" saņemsi 10% atlaidi! Pēdējās biļetes uz pasākumu - https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala... Balso par Aglonas radio dziesmu te - https://bizevala.lv/pages/aglonasradio Merchu meklē - https://bizevala.lv/

Mums jubilejas - 200. epizode! Viesojamies SIA "Ieroči" tādēļ, ka kompānija bijusi līdz šim mūsu labākais un lielākais atbalstītājs. Runājam ar Arvidu Baumani par medībām, medību piedzīvojumiem, dažādiem atgadījumiem, un vispār - sanāca jautri parunāt! Epizodes sadarbībā ar SIA Ieroči! INTERNETVEIKALI www.siaieroci.lv www.medniekbode.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

Kas ir saņurcīta anekdote? Šo Daces Smirnovas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos savā 25 gadu jubilejā min žurnāla "Mājas Viesis" radošā komanda: Dace Terzena, Vita Krauja, Signe Mengote, Ilze Pētersone, Andris Tiļļa un Zigmunds Bekmanis.

Īss ievads Vatikāna II koncila dokumentiem. Kas ir Vatikāna II koncils? Kāpēc tika sasaukts un kādi jautājumi tika risināti. Viesis atbild par to kā iepazinās ar šiem dokumentiem un kādā veidā tas ietekmē personīgo, bet arī Baznīcas un kristīgās ticības dzīvi.

Īss ievads Vatikāna II koncila dokumentiem. Kas ir Vatikāna II koncils? Kāpēc tika sasaukts un kādi jautājumi tika risināti. Viesis atbild par to kā iepazinās ar šiem dokumentiem un kādā veidā tas ietekmē personīgo, bet arī Baznīcas un kristīgās ticības dzīvi.

Šovakar raidījumā "Šodienas Jautājums" runājām par to, cik naudas būs nepieciešams atbalsta pasākumiem inflācijas ietekmes mazināšanai Latvijā. Viesis - finanšu ministrs Jānis Reirs (JV)

Šobrīd, kad Ukrainā un daudzviet citur notiek karš, mēs piedzīvojam lielu satraukumu, bailes, pat paniku. Ar jezuītu tēvu Tadeušu pārrunājam, ko varam darīt piedzīvojot lielus satricinājumus dzīvē. Viesis mums skaidro, ka vispirms ir jāsaprot kā mēs jūtamies, kādas emocijas mani ir pārņēmušas un jāpārdomā, ko ar tām varam iesākt. Tāpat svarīgi tajā visā meklēt Dievu. Neskatoties uz lielo ļaunumu, mēs tā visa vidū varam iemācīties saskatīt labas lietas. Tāpat nevaram aizmirst par cilvēcību, kas piemīt ikvienam cilvēkam. Visbeidzot varam izvērtēt situāciju, savas iespējas un pārdomāt, kā mēs varam rīkoties un kādus lēmums pieņemt un attiecīgi rīkoties. Tēvs Tadeušs norāda arī, cik būtiski ir 4 tikumi: apdomība, taisnīgums, stiprums, mērenība, kuri palīdz saglabāt mieru un pieņemt konstruktīvus lēmumus.

Šobrīd, kad Ukrainā un daudzviet citur notiek karš, mēs piedzīvojam lielu satraukumu, bailes, pat paniku. Ar jezuītu tēvu Tadeušu pārrunājam, ko varam darīt piedzīvojot lielus satricinājumus dzīvē. Viesis mums skaidro, ka vispirms ir jāsaprot kā mēs jūtamies, kādas emocijas mani ir pārņēmušas un jāpārdomā, ko ar tām varam iesākt. Tāpat svarīgi tajā visā meklēt Dievu. Neskatoties uz lielo ļaunumu, mēs tā visa vidū varam iemācīties saskatīt labas lietas. Tāpat nevaram aizmirst par cilvēcību, kas piemīt ikvienam cilvēkam. Visbeidzot varam izvērtēt situāciju, savas iespējas un pārdomāt, kā mēs varam rīkoties un kādus lēmums pieņemt un attiecīgi rīkoties. Tēvs Tadeušs norāda arī, cik būtiski ir 4 tikumi: apdomība, taisnīgums, stiprums, mērenība, kuri palīdz saglabāt mieru un pieņemt konstruktīvus lēmumus.

Turpinām vēstījumu par latviešu drukātās preses vēsturi. Otrā saruna veltīta latviešu preses attīstībai 19. gadsimta vidū, latviešu nacionāli politiskās preses aizsākumiem, kas saistās ar laikrakstu "Mājas Viesis" un "Pēterburgas Avīzes" iznākšanu. Stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis. Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, ietekmē pozitīvi arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā. Kāda ir tā avīžniecības aina pirms brīža, kad parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā, tā ir avīze "Mājas Viesis". "Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturo Vita Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas." "Tieši piecdesmitajos gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva, pateicoties preses izdevumiem, tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpina Vita Zelče. "Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, diezgan varbūt zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā." "Mājas viesis" sāka iznāk 1856. gadā un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze. Vita Zelče skaidro, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. "Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau 30. - 50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," skaidro Vita Zelče.  Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, pieņemsim, latīņu valodā, vai Latvijas kontekstā tā būtu vācu valoda, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par tādu super preci kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga. Sākotnēji "Mājas viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, tātad jauni ļaudis ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte.  Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet, un tie, kas paliek ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. "Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji iziet cauri Valdemāra plāns kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami. "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Voldemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu - vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksts cenzoram un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam," norāda Vita Zelče. Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau pavisam citi cilvēki ar to nodarbojas, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi", "Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr tās iznāk, ir brīvs, drosmīgs ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām. Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.  

Tāpēc ar Kārli Bardeli šoreiz izpļāpājāmies īpaši sirsnīgi!

Tāpēc ar Kārli Bardeli šoreiz izpļāpājāmies īpaši sirsnīgi!

Vakara viesis: Mārcis Pētersons

No 13. – 15.augustam klātienē Susējā vai digitālajā vidē varēsim sekot līdzi astotajam alternatīvās kamermūzikas festivālam "Sansusī". "Klasikā" uz sarunu aicinām festivāla saimnieku Armandu Siliņu un kādu noslēpumainu viesi...

Šodien raidījumā “Šodienas Jautājums” runājām par aktuālo ārpolitikas lauciņā. Viesis: ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Raidījumā “Šodienas Jautājums” runājām par Covid-19 ierobežojumu kontroli. Viesis – iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV).

Atskats uz darba nedēļu - viesis: Andrejs Luters, Vape House Vadītājs: Helmuts Meškonis, hostmaria.com #ibf #ibflv #latviski #piektdiena

Apzīmējums “noderīgie idioti” ("useful idiots") bija zināms un bieži izmantots Aukstā kara gados, kad ar to tika raksturoti Padomju Savienības piekritēji Rietumu valstīs. Bet, cik tas ir aktuāls mūsdienās un vai tādi ir arī Latvijā? Vēl šoreiz par internetā izplatītajiem paziņojumiem, ka Latvijā vērojamas “nacistiskas noskaņas”, kas var izpausties pacientu šķirošanā, pieaugot saslimstībai ar Covid-19. “Izveidos īpašu sistēmu – pilsoņi, latvieši, jaukteņi, Eiropas Savienības pilsoņi, tad nepilsoņi un visbeidzot Krievijas pilsoņi, kas te dzīvo. Tas ir tāpat kā galvaskausus mērīt, tāds nacistu princips,” apgalvo Vladimirs Lindermans. Šajā epizodē arī par Valsts prezidenta Egila Levita aicinājumu rūpīgāk vērtēt informāciju pirms dalīties ar to. Cik plašu atsaucība tas ieguvis un vai ar to pietiek? Sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs un žurnāla “Mājas Viesis” galvenās redaktores vietnieks Ģirts Kasparāns. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Viesis - bokseris Reinis Porozovs, kurš sarūpējis Kristapam Zutim vienīgo zaudējumu un kā sparinga partneris piedalījies treniņnometnēs pie Dereka Čiusovars un Kšištofa Glovacka

Viesis - bokseris Ņikita Smirnovs, kurš 31.oktobrī aizvadīs revanša cīņu ar Kristapu Zuti

Piektdienas Vakara Viesis: Edmunds Kalniņš-Kalnarājs

Treneris Roberts Štelmahers dalīsies savās pārdomās par aizsardzības niansēm darbā ar Latvijas izlasi un basketbola klubā!

Ainars Bagatskis sarunā mums pastāstīs par saviem konceptiem spēlei uzbrukumā un nedaudz ielūkosies augstākā līmeņa komandu iekšienē.

Jānis Gailītis sarunā pastāstīs par video skautingu profesionālā komandā. Kā piemēru minēs VEF Rīga gatavošanos pret Khimki komandu un Alekseju Švedu!

Sarunā ar Artūru Visocki-Rubeni runāsim par jauno spēlētāju meistarības kvalitātēm, kur kā piemērs tiks minēts Artūrs Kurucs. Tāpat arī runāsim par Pick and Roll aizsardzības un uzbrukuma veidiem.

Sarunā Agris Galvanovskis pastāstīs par redzēto novērojot vairākas sporta skols un trenerus klātienē, kā arī dalīsies ar redzēto U16 izlasē!

Sarunas viesis būs Rūdolfs Rozītis, kurš stāstīs par darbu ASV augstskolā Trinity International University! Kā pielietoja zonu 1-3-1 šajā sezonā Atirau Barsy komandā un statistikas analīzi basketbolā!

Matīsa Rožlapas “Trenera kabinets”: profesionālas sarunas ar profesionāļiem: “Iespēja smelties jaunas idejas un labāk iepazīt kolēģus,”Treneru kabineta 2. sērijā uz sarunu aicināts Edgars Jaunzems, treneris, kurš 7 gadus strādā Spānijas basketbola sistēmā un trenējis dažāda līmeņa komandas. Šosezon darbojies Katalonijas ""CB Cantaires Tortosa" sistēmā, kur strādājis ar U12 un U18 vecuma zēniem un U16 meitenēm. Saruna par to kas padara Spāniju par tik spēcīgu basketbola lielvalsti, kā arī runāsim par treneru filozofiju niansēm treniņu darbā!

Jūs prasijāt, mēs dabujām! Viesis studijā, un šoreiz tas nav neviens cits kā lieliskais Rīgas Dinamo spēlētājs, topošais ugunsdzēsējs – Colton Gillies. Izrunājam visas viņa karjera gaitas, no mazotnes līdz nhl, no nhl līdz khl. Klausies jau tagad!

Šovakar mums ir filosofisks vakars un plaši domājošs viesis Edvards Edvards (Edvards Kokars). Papildus būs 1959. gada franču sarkanvīna izsole.

Ceturtdienas MLM Vakars ar Viktoru. Viesis: Jolanta JP Vadītājs: Viktors Belasiks

Piektdienas vakara viesis:

Mūsu šodienas viesis - komiķis Jānis Skutelis - no savas pieredzes iesaka jebkurai prezentācijai vai publiskai runai maksimāli sagatavoties un nepaļauties uz to, ka neveiklos mirkļos spēsiet ar improvizāciju labi tikt ārā no situācijas: "Esmu nonācis pie secinājuma, ka laba improvizācijas uzstāšanās ir tā, kurā ir maz vietas improvizācijai, bet vide apkārt ir maksimāli sakārtota. Ja būs jāimprovizē kādā mirklī, tad to varēsi izdarīt, bet, ja jāimprovizē visu laiku, tad tas nekam neder." Tāpat Jānis iesaka pirms katras uzstāšanās saprast pasākuma kontekstu un savu vietu šajā kontekstā, un iet uz savu mērķi. Šāda "savākšanās" jūs noturēs uz sliedēm un neviens jūs nespēs no tām izsist. Šīs un vēl citas vērtīgas atziņas klausies mūsu podkāstu epizodēs Spotify, iTunes, SoundCloud, kā arī Facebook (@Dienapec). Raksti mums: pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Arī tehnoloģijas ietekmē publisko runu - tās pielietojumu, tendences un stilu. Arvien vairāk virs apvāršņa parādoties influenceriem, mēs arī citādāk uztveram to, kā informācija pie mums nonāk. Šodienas epizodes galvenā varone Signe Meirāne, kuras Instagram kontam seko teju 30 tūkstoši cilvēku, uzsver to, cik nozīmīga ir atbildība par informāciju, kuru šodien sniedzam cilvēkiem. Signe dalīsies ar savu pieredzi publiskajā runā, kā arī uzsvērs temata pārzināšanas nozīmi pirms kāpšanas uz skatuves dēļiem. Dalies savās pārdomās un komentāros, rakstot mums - pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Tiešraide no jauna mirdzoša stūrīša. Viesis: uzņēmēja Datsa Gaile (Dace Gaile)

"Atsperes" studijā - tulkotāja Dace Meiere un Orests Silabriedis, bet Rīta intervijas viesis šoreiz ir dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viņa tulkojumā apgāds "Neputns" izdevis igauņu tautas eposu "Kalevdēls". Frīdriha Reinholda Kreicvalda eposs "Kalevdēls" (Kalevipoeg) ir mūsdienās visvairāk tulkotais igauņu valodā sarakstītais daiļdarbs, igauņu kultūras vizītkarte pasaulē. Gandrīz 90 gadus pēc tā pirmā izdevuma latviešu valodā apgāds "Neputns" laidis klajā jaunu eposa atdzejojumu. "Šogad gan Latvija, gan Igaunija svin savas valsts simtgadi. Lai igauņu tautas eposa „Kalevdēls" tulkojums ir mana dāvana mūsu valstīm jubilejā," par savu lielo veikumu raksta atdzejotājs Guntars Godiņš.

Piektdienas vakara intervija: "Kas ir Lotārs?" + jūsu #live jautājumi Lotāram. Viesis ir viens no kolorītākajiem, pretrunīgākajiem latviešiem Facebook sociālajā tīklā Lotars Novkunskis Latvietis.

Piektienas vakara viesis: Svetlana Grigorjeva no Lion Laser Art un Stencils Shop (Lielbritānija).

In this epsiode of Behind the Mod I interview Viesis, creator of the ViesCraft mod which adds airships to Minecraft. He's a lot of fun and we discuss his history along with some general modded discussion. Support the show on Patreon: http://patreon.com/amaxter Download Viescraft: https://minecraft.curseforge.com/projects/viescraft-airships

Šoreiz raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Itālijai un Vācijai. Itālijā jau tuvākajā laikā gaidāms premjera Mateo Renci ierosināts referendums par izmaiņām konstitūcijā. Ja gada sākumā šķita, ka premjeru gaida uzvara, tad tagad analītiķi drīzāk velk paralēles ar Kameronu un "Brexit" referendumu. Referendumā, kuru tautā mīļi dēvē par Renci referendumu, tiks piedāvātas izmaiņas konstitūcijā, kas paredz samazināt senāta varu un ievēlēšanas kārtību. Premjers ir pārliecināts, ka uzvarēs, tomēr viņš ir paudis gatavību atkāpties no amata zaudējuma gadījumā. Atkāpšanās var nozīmēt dažādus ceļus - var tikt iecelts pagaidu premjers, kuram būtu jāvada valsts līdz nākamajām valdības vēlēšanām 2018. gadā, vai arī prezidents var izsludināt ārkārtas vēlēšanas, kas rada bažas, ka vairākumu varētu nodrošināt populistu un eiroskeptiķu partija “Piecu zvaigžņu kustība”. Itālijas premjerministrs Mateo Renci, kurš amatā stājās 2014. gadā, ir jaunākais premjers kopš Itālijas apvienošanas 17. gadsimtā. Renci ir arī viens no jaunākajiem Eiropas Savienības līderiem, atpaliekot tikai no Igaunijas premjera Tāvi Reivasa. Stājoties amatā Renci bija ceturtais Itālijas premjers trīs gadu laikā un toreiz viņš smaidot medijiem paziņoja “es nezinu, vai tā ir laba vai slikta lieta, bet domāju, ka kādu laiku citus neredzēsiet”. Renci valsts vadību uzņēmās sarežģītā brīdī: no vienas puses Itālija aizvien ir iestigusi ekonomiskajā, no otras - bēgļu krīzē, kas viena otrai īpaši nepalīdz. Studijā saruna par Angeles Merkeles straujo popularitātes kritumu. Ko tas varētu nozīmēt Eiropas Savienībai, ja nākamajā gadā pēc vēlēšanām Vācijas zaudēs spēcīgu līderi un Eiropa morālo kompasu? Viesis studijā: Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un politologs Latvijas universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Pa tālruni sazināmies ar Latvijas vēstniecības Vācijā vadītājas vietnieku Jāni Bērziņu. Vēl raidījumā pievērsīsimies Sīrijas konfliktam un starptautiskās diplomātijas kapitulācijai tā atrisināšanā, kā arī pāvesta Franciska izteikumiem par ziņu veidošanu uz tenku un melu pamata.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, vai tas, kādu nākotnes vīziju Eiropai zīmē Eiropas Komisija, un vai šis redzējums risina tos jautājumus, par kuriem uztraucas paši eiropieši. Studijā saruna par Eiropas Savienības sāpju bērniem, pēc Briseles domām, "nepaklausīgajām" dalībvalstīm - Poliju un Ungāriju. Viesis studijā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Vēl raidījumā skaidrojam, cik gatavi „Brexit” sarunām ir gan Eiropas Savienības, gan britu pārstāvji, kā arī analizējam, vai ASV un Krievijas Sīrijai uzspiests pamiers vispār var būt noturīgs.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā meklēsim iemeslus, kāpēc Latvija ir palikusi viena no pēdējām Eiropas Savienības valstīm, kas nav ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Kā arī spriedīsim par Latvijas politisko ietekmi vai tās trūkumu Eiropas Parlamentā. Viesis studijā: Kārlis Bukovskis, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks. Rubrikā "Komentārs": Februāra otrajā pusē ASV un Krievija spēja ar karojošām pusēm vienoties par pamieru Sīrijā. Žurnālists Andis Sedlenieks komentē Sīrijas pamieru un tā ilgtspēju.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Latvijas un Eiropas Savienības šī gada ārlietu prioritātēm, kā arī stāstīsim par daudzu valstu vadītāju, politiķu, uzņēmēju un slavenību izvirzītajām un Pasaules Ekonomikas Forumā Davosā apspriestajām 2016. gada globālajām prioritātēm. Viesis studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Rubrika "Komentārs". Čehijas prezidents Milošs Zemans tikko atzinis, ka "pieredze Rietumeiropas valstīs, kurās ir geto un izolētas apkaimes, liecina, ka musulmaņu kopienas integrācija ir praktiski neiespējama". Publicists Otto Ozols komentē - Vai būs iespējams (un vai vispār vēlamies) Latvijā integrēt pavisam citas kultūras pārstāvjus?  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par korupcijas apkarošanu Austrumeiropā. Skaidrosim, vai, piemēram, Ukrainas ierēdniecība ir gatava veikt nepieciešamās reformas un apkarot sistēmisko korupciju, lai izpelnītos iespēju iekļauties rietumizpratnes un vērtību kopienā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde. Rubrikā "Viedokļi": Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē iedarbināts Lisabonas līguma 42. pants jeb solidaritātes pants, kas paredz pārējo dalībvalstu palīdzību jebkuriem līdzekļiem, ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā. Taču, kā tas izskatīties un ko Francija lūgs - vēl nav zināms. Terors turpinās. Piektdien, 20. novembrī, Francijas bijušajā Āfrikas kolonijā Mali divdesmit septiņi cilvēki tika nogalināti, kad islāmistu teroristi, bruņojušies ar ieročiem un pašnāvnieku vestēm, iebruka un saņēma gūstekņus kādā starp rietumniekiem populārā viesnīcā. Sestdien, 21. novembrī, Beļģijas galvaspilsētā Briselē terora draudu līmenis tika paaugstināts līdz augstākajam līmenim un pilsēta tika slēgta. Sporta spēles un koncertus atcēla, veikalus slēdza, sabiedriskais transports nekursēja un cilvēkus mudināja palikt mājās, kamēr armijas vienības patrulēja ielās, jo uzskatīja, ka pastāv "nopietni un nenovēršami draudi", ka varētu tikt veikts Parīzes tipa terora uzbrukums. Tālab nav pārsteigums, ka pēc Parīzes „Melnās piektdienas” uzbrukumu virknes, Francija kļuvusi par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti bloka vēsturē, kas ir iedarbinājusi Lisabonas līguma solidaritātes pantu. Tas paredz- ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums palīdzēt ar visiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā. Šī panta iedarbināšana nāca kā pārsteigums. Iepriekšējās diskusijas galvenokārt koncentrējās uz NATO piektā panta iedarbināšanu, kas ir alternatīva šai Eiropas klauzulai. Tiesa, tas ir daudzkārt spēcīgāks un paredz smago resursu iedarbināšanu, taču Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns vairāk kārt uzsvēra, ka vēlas spert tikai politisku soli: “Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Mēs to pieņemam pirmo reizi. Es gribu, lai tas visiem būtu skaidrs. Kā tas strādās? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan arī atbalsts Francijai citās operācijās. Gribu uzsvērt saviem kolēģiem, ka Francija nevar visu paveikt viena." Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā Par korupciju jau senajos laikos paredzēja bargus sodus. Tā pastāv laikam visās sabiedrībās, tāpēc pilnīgi brīva no korupcijas nav neviena valsts. Arī visās bijušajās PSRS republikās, kas tagad ir neatkarīgas valstis, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijis izaicinošs mērķis apkarot korupciju. Īpašus centienus pirms vairāk nekā desmit gadiem demonstrēja Baltijas valstis, tagad ļoti aktīvi ar korupcijas lietām strādā Moldovā un ar valsts nozagšanu aktīvi cīnās arī Ukrainā. Lai arī bieži vien korupcijas apkarotāju politiskie aizstāvji paši ir ar to saistīti. Informatīvā saspringuma laikā krievu valodā vēstošie mediji aktīvi atgādina par to, ka Ukrainā pati valdība ir viens no lielākajiem korupcijas perēkļiem. Skaidrs, ka pilnīgi tīrs nav neviens, šādus secinājumus pauž arī vairāki Latvijas pētnieki, kas bijuši Ukrainā, lai sniegtu savu redzējumu par korupcijas apmēriem. Bijusī „Sabiedrības par atklātību Delna” vadītāja Inese Voika salīdzina Ukrainas korupciju ar mums labāk izprotamo Latvijas līmeni. "Viens veids, kā saprast korupcijas apjomu Ukrainā, ir pēc korupcijas uztveres indeksa. Latvijai no 100 ballēm ir 55, tātad mēs esam tikuši pāri pusei, dažas problēmas atrisinājuši, savukārt Ukrainai šis vērtējums ir 26 balles, kas ir divas reizes mazāks vērtējums. Ukrainā korupcija ir attīstījusies dažādos līmeņos dažādā veidā, bet valsts attīstībai traucējošais noteikti ir tas, ko mēs saucam par valsts nozagšanu. Korupcija varas augstākajā līmenī, varas struktūru savstarpējā sadarbība, atbalsts konkrētam biznesa interesēm. Tās ir ieilgušas tradīcijas, kā ukraiņi pārvalda savu valsti," skaidro Voika. Ukrainā šobrīd tāpat risinās karš ar separātistiem, tomēr liela daļa iedzīvotāju ir vīlušies. Ne jau tāpēc, ka valsts atrodas kara stāvoklī, bet gan tāpēc, ka lielākā prasība – samazināt oligarhu ietekmi uz valsts pārvaldi, nav notikusi. Žurnālisti Ukrainā ir šokējuši ar materiāliem, kas atklāja, ka noteiktu preču grupām ir jau iepriekš noteikti izvešanas muitas tarifi. Šajā gadījumā tie būtu liekami pēdiņās, jo „tarifi” nav oficiālie valsts muitas tarifi.  Nelikumīgās nodevas piemēro negodīgu ierēdņu grupējumi. Ukraina, piemēram, ir liels valriekstu eksportētājs, bet, lai izvestu uz ārzemēm kravu šādu riekstu, vietējai pārvaldes amatpersonai jāsamaksā no 8-12 tūkstošiem eiro. Ko tad vēl runāt par darījumiem, kur iesaistīt nafta, gāze vai derīgie izrakteņi. Šobrīd ukraiņi ir gatavi braukt uz ārzemēm, mācīties, kā labāk apkarot korupciju, jautājums tikai, vai Ukrainā cilvēki ir gatavi mainīt paši savus paradumus.

Eiropas Komisija nākusi klajā ar savu 23 punktu darbības un prioritāšu plānu 2016. gadam. Plāna ievadā ir brīdinājums „Nevaram vairs atļauties darboties kā ierasts”. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kā šis plāns ietekmēs Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta darbību nākamajā gadā un par kādiem priekšlikumiem būs vislielākās domstarpības. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Eiropas Komisijas prioritātes Eiropas Komisija (EK) bez savām ilgtermiņa prioritātēm ir izvirzījusi galvenās iniciatīvas arī nākamajam gadam. Šajā darba uzdevumu sarakstā Eiropas Komisija noteikusi 23 iniciatīvas, kur galvenā uzmanība tiek veltīta ekonomiskajai attīstībai un sociālajai drošībai, migrācijai un enerģētiskajai drošībai, kā arī ilgtermiņa izaugsmei. Jau pirmo izmetumu šim nākamā gada darba sarakstam EK prezidents ieskicēja septembrī. Galvenā Junkera kabineta doma ir, ka EK jābūt elastīgākai problēmu risināšanā. Tāpēc katra gada plāns paredz aktīvāku problēmu jautājumu iekļaušanu darba kārtībā. „Pilna atbildība”, tā varētu raksturot EK ideju par savu darba plānu. Skaidrs, ka nākamajā gadā tiks turpināta liela daļa jau iesākto darbu, piemēram, virzība pretim enerģētiskajai savienībai, vienotajam tirgum un arī vienotam digitālajam tirgum. Taču tūlītēju rīcību prasa tādas problēmas, kā bēgļu jautājums, Eiropas kopējo robežu drošība un arī, protams, Eiropas ekonomiskā attīstība. Jau gadiem ilgi tiek spriests, ka ES stratēģiskajam partnerim austrumos ir jābūt Turcijai. Lai arī daļa valstu nevēlas Turciju redzēt ES, EK amatpersonas uzskata, ka ar Turciju ir jāpastiprina dialogs. EK viceprezidents Franss Timermans ir uzsvēris nepieciešamību pierādīt, ka šī EK strādā citādi nekā priekšgājēji, tāpat Timermans uzsver nepieciešamību rast risinājumu bēgļu problēmai Eiropā, jo ir skaidrs, ka līdzšinējā sistēma nedarbojas. Rubrika "Viedokļi". Pēc kvotu sistēmas no Grieķijas uz Luksemburgu pārvietoti pirmie 30 bēgļi un patvēruma meklētāji. Septembrī tika panākta vienošanās turpmāko divu gadu laikā no krīzes smagāk skartās Itālijas un Grieķijas uz pārējām Eiropas Savienības valstīm pārvietot 160 tūkstošus migrantu, taču jaunākie dati liecina, ka līdz šim Eiropas Savienības plāns bēgļu pārvietošanai ir palīdzējis vien 116 migrantiem. 86 cilvēki bez lielas preses uzmanības pirms kāda laika tika pārvietoti no Itālijas, bet 30 cilvēki īpašā ceremonijā aizvadītajā nedēļā no Atēnām. Pavadot viņus lidostā, Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs uzsvēra, ka šis ir tikai simbolisks programmas sākums. 30 cilvēki ir niecīgs skaits – vien 0,1 procents no tā cilvēku skaita, par kuru tika panākta vienošanās, taču sevišķas cerības uz lielāku pārvietojamo skaitu nav. Uz šo brīdi pārvietošanas plānā piekritušas piedalīties tikai 14 valstis, kas kopumā ir atvēlējušas 1418 vietas. Analītiķi uzsver, ka Eiropas Komisija ir zaudējusi savu ietekmi šajā jautājumā – tā ir pārtapusi par nacionālo valdību izvēli. Daudzas valstis atsakās piedalīties, bet tās, kas piekrīt – dara to nelabprāt. Problēmu uzsver arī Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs: “Ja mums ir jāizvieto, piemēram, miljons bēgļi starp 507 miljoniem savienības iedzīvotāju – tad problēmu nav. Bet ja mēs samazinām to valstu skaitu, kas piedalās līdz dažām, tad šī situācija pārējām valstīm kļūst par problēmu.”

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par imigrantu pieplūduma radīto neizpratni, par bailēm un naidu Eiropas cilvēkos, kā arī par vērtībām un normām, ko savukārt akcentē tie, kuri naidīgos nosoda. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs. Rubrikā "Viedokļi". Pieaug spriedze starp ASV un Ķīnu. Pēc ASV karakuģa iebraukšanas Dienvidķīnas jūras ūdeņos, uz kuriem pretendē Ķīna, saasinājušās Pekinas un Vašingtonas attiecības. Pēc ASV lēmuma nosūtīt karakuģi uz pretrunīgi vērtētajām salām Dienvidķīnas jūrā, Ķīnas mediji kritizēja šo soli, sakot, ka ASV spēlējas ar uguni un jau sen gatavoja provokāciju Ķīnas teritoriālos ūdeņos. Daļa taisnības sacītajā ir – ASV varasiestādes jau mēnešiem ilgi apsvēra kuģu sūtīšanu uz reģionu, kur Ķīna būvē mākslīgās salas. To zināja arī Ķīna, kas bija draudējusi ar pretreakciju. Par laimi šoreiz nekāda atbildes reakcija nesekoja, bet Pekinai visticamāk būs daudz iespēju. Lielākā daļa drošības ekspertu ir pārliecināti, ka šī ASV operācija nebūs vienīgā – visdrīzāk tā ievadīs ilgstošas ASV jūras un gaisa patruļas vairākas turpmākās nedēļas.   Bēgļi Eiropā - cilvēku dažādā attieksme pret viņiem Aizvien biežāk mēs dzirdam, ka bēgļi, kas pārņēmuši eiropiešu prātus, izraisa arī vardarbību un nekārtības. Te ziņu portālos parādās reportāžas par nodedzinātām bēgļu mītnes vietām, kurām uzbrukuši nacionāli noskaņoti radikāļi, vai arī pašu bēgļu vidū izcēlušās nekārtības, kuru rezultātā jāiesaista policijas vienības, sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Skaidrs, ka bēgļu krīze Eiropā ir viena no lielākajām, ko Eiropas Savienība piedzīvojusi. Kāds aicina atcerēties pašu tautiešu bēgļu gaitas, citi atkal uzstāj, ka nav jāpieņem svešu zemju laimes meklētāji. Piemēram, kāda nezināma patvēruma meklētāja sacītais Zviedrijas televīzijas kanālam varētu šķist neizprotams, jo bēgļu nometnē esošie vīrieši atsakās no ēdiena, kas viņiem neesot pieņemams. "Nē, mēs nevēlamies šo ēdienu, tas ir tik slikts un dīvains, ka mēs to neēdīsim. Pat dzīvnieki tādu neēd. Tāpēc mēs gribam savu naudu, lai paši varam nopirkt visu, ko vajag lielveikalā. Mēs jau šeit esam 13 dienas un ēdiens nav labs, tāpēc mēs prasām naudu. Ūdens arī mums ir no tualetes, pat dzīvnieki nedzer ūdeni no tualetes," sacījis kāds neapmierināts bēglis. Var jau būt, ka šāda citāta izmantošana ir tendencioza, bet skaidrs ir tas, ka bēgļi ir dažādi. Turklāt, jāņem vērā, ka arī viņu valodas zināšanas mēdz būt sliktas, kas nozīmē, ka mums ir vieglāk viņus pārprast. Lielas diskusijas, kā izturēties pret bēgļiem, skārušas vairākas valstis. Zviedrijā, piemēram, valsts premjerministrs aicinājis iedzīvotājus būt līdzjūtīgiem, uzklausīt bēgļus un padomāt, kā viņiem palīdzēt. Kaut vai tikai apraugot un parunājot. Tikmēr Vācijā bēgļu jautājumā aktīvi iesaistījušies labēji noskaņotie nacionālie grupējumi, kuri ir gatavi paši izrēķināties ar nevēlamajiem iebraucējiem. Par Ungāriju nemaz nerunājot, kur pat vadošu politiķu vidū jūtama klaji rasistiska attieksme. Tikmēr, piemēram, Drēzdenes viesnīcas īpašnieks Daniels Molitors ir nolēmis izmantot savu īpašumu bēgļu izmitināšanai.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”. Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā. Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības. Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru” Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās. ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā. Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja. Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”. Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda. Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm. Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par iemesliem kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Bet organizācijas “Al Kaida” Sīrijas filiāles vadonis Al Jolani sociālos medijos nesen pārmetis Putinam iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, sakot: "Šis karš liks Krievijai aizmirst tās šausmas, ar kurām agrāk saskārās Afganistānā." Vai tiešām Sīrija draud Krievijai izvērsties par līdzīgu neveiksmi kā Afganistāna Padomju Savienībai pagājušā gadsimta 80. gados? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas loceklis un Afganistānas pārzinātājs Atis Lejiņš. Krievijas intereses Sīrijā Krievijas uzlidojumi Sīrijai šokēja lielu daļu Eiropas, ASV un, protams, arī pierobežā esošo Baltijas valstu iedzīvotājus. Starptautiskās politikas pētnieki noteikti pasmīnētu, sakot, ka Krievija dara to pašu, ko ilgus gadus darīja ASV, bet galvenais jautājums, kas satrauc, kāpēc Krievija nolēmusi veikt aviouzlidojumus Sīrijā esošajiem spēkiem. Motivācija mēdz būt dažāda, daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka Krievija vēlas novērst uzmanību no Ukrainas, citi atkal uzskata, ka tam iemesls ir iekšpolitiskā nepieciešamība parādīt, ka Krievija atkal ir lielvara. Kopš PSRS sabrukuma Krievija vēl nekad nebija izmantojusi savu militāro klātbūtni ārvalstīs. Tāpēc šādas operācijas Sīrijā varētu tiešām liecināt, ka Krievijas spēki ir moderni un pasaules līmenī. Sīrija šobrīd ir valsts, kurā karo „pasaules smagsvari”. Skaidrs, ka Sīrijas pilsoņu karš nav tikai un vienīgi Sīrijas iekšpolitiskā lieta. Prezidenta Bašara al Asada oponentus uztur un bruņo Saūda Arābija, aiz kuras stāv tās partnere ASV. Tikmēr Asada režīmam talkā iet Irāna un Krievija, ierastas ASV pretinieces. Krievijas Islāma komitejas vadītājs Geidars Džemals uzskata, ka karš, kurā ielīdusi ir Krievijas vadība, nav saistāms ar vērtībām un mērķiem. Viņš uzskata, ka nevis Krievija karo Sīrijā, bet to dara Krievijas prezidents un viņam pietuvinātās personas. Iemesls tam ir resursi un mērķis tos pārdalīt par labu savām interesēm. Krievijai, no politiskās vadības skatu punkta, nav nekādu ideoloģisku mērķu. Krievija nedomā augstāk, kā tikai par materiālo cilvēka dabu. „Putina grupējumam nekādu citu mērķu, kā tikai nauda, nav. Tā ir cīņa par naudu, ar resursu koncentrēšanu savās rokās jeb kā mēdz teikt, tas ir fiziskā ķermeņa arguments. Un viņiem nav citu mērķu, kā tikai apmierināt fiziskās vēlmes. Tāpēc arī valstij kopumā nav nekādu augstāku mērķu. Tā vienkārši tirgo izejvielas jeb jēlnaftu. Kas šo stāstu sarežģī, Krievijas vara nav starptautiska vara. Piemēram Lielbritānija tāda ir, jo realizē savu politiku caur bijušajām kolonijām, Francija tāpat, ASV saņem ietekmi un labumu caur globālo dolāra valūtas lietojumu. Putins ar saviem cilvēkiem, resursus saņem tikai no naftas un no Krievijas pilsoņu nodokļiem. Viņiem nav veidu kā paņemt resursus no Kazahstānas vai Lukašenko pārvaldītās Baltkrievijas,” vērtē Geidars Džamals. Baltijai Krievijas karaspēka līdzdalība Sīrijā nozīmē bažas, ka kādreiz tas varētu tikt vērsts pret mums, kamēr ASV karaspēka uzturēšanās Irākā vai Afganistānā tādus draudus nekad neradīja. Vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Andris Sprūds spēj iztēloties, ko viņš teiktu Vladimiram Putinam, ja būtu viņa ārpolitikas padomnieks. Kāds būtu izdevīgums apsvērt manevrus Sīrijā? "Ja būtu jādod padoms Putinam, kas noteikti nebūtu viegli, jautājums būtu par to gala spēli, ko Putins un šī brīža Krievijas vadība cenšas sasniegt. Noteikti kāds norādītu uz riskiem, ka klāt esot Sīrijā, nav jau zināms, kā šis purvs beigsies un vai iestigšana tajā nenozīmē „sejas zaudēšanu”. Bet Krievijas gadījumā ir pamats teikt, ka ir risks neuzņemties risku. Putins parāda, ka ir spējīgs spēlēt uz vairākiem šaha galdiņiem vienlaikus. Klāt esot šajā reģionā, viņš spēj veidot dienaskārtību dažādos jautājumos, gan politiskos, kas attiecas uz reģionu, gan globālos, kas attiecas uz imidža jautājumiem – kuras valstis vispār spēj rīkoties un Krievija šobrīd to cenšas demonstrēt, gan arī kaut vai tas, ka šajā reģionā veidojas naftas cenas," analizē Sprūds. Rubrikā Viedokļi. Nīderlandes izmeklētāji paziņojuši, ka “Malaysian Airlines” reisa MH17 pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas pagājušajā gadā notrieca Krievijā ražota "Buk" raķete. Tomēr Krievija aizvien mēģina apstrīdēt secinājumus un nomelnot Nīderlandes izmeklētājus. Nīderlandes starptautiskās izmeklēšanas grupas gala ziņojums par “Malaysian Airlines” pasažieru lidmašīnas notriekšanu nav atbildējis uz galveno jautājumu – kas pie tā bija vainojams. Kaut arī starptautiskie izmeklētāji nav precīzi noteikuši vietu, no kuras raķete tika izšauta, kartē, kas tika parādīta žurnālistiem, skaidri iezīmēts apvidus Doņeckas reģionā, kas atradās prokrievisko kaujinieku kontrolē. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pārliecināts – nemiernieki vieni ar šādu ierīci nebūtu spējuši rīkoties, tādēļ viņaprāt - separātistiem palīdzējušas Krievijas militārpersonas.„Ir pilnīgi skaidrs, ka piedzērušies separātisti nezina kā vadīt BUK sistēmas. Tas nozīmē, ka šīs sistēmas tikai un vienīgi vadīja profesionālas Krievijas militārpersonas” Tieši nepasakot, ka lidmašīnas avārijā ir vainojama Krievija - visticamāk, nekāda vienprātība par lidmašīnas avārijas apstākļiem tā arī netiks panākta, lai gan pagājušajā nedēļā publiskotais Nīderlandes ziņojums ir līdz šim visnopietnākais un laikietilpīgākais pētījums par lidmašīnas avārijas iemesliem.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. ANO 70. gadskārta Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas. Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt. „ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda. Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks: „Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks. Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot. Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt. „Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste. Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī  Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.

Putins vaino Rietumus teju vai visos šībrīža konfliktos, jo neesot rēķinājušies ar Krievijas interesēm. Ja Krievija apmeklētu psihoterapeitu, kāda diagnoze tiktu uzstādīta? Šonedēļ "7 dienas Eiropā" šādu diagnozi arī uzstādīsim. Turklāt spriedīsim par šībrīža drošības politikas aktualitātēm - analizēsim Krievijas stratēģijas maiņu Ukrainas konfliktā, Dienvidosetijas robežsargu „patvaļīgo” robežstabu pārvietošanu, Somijas un Baltijas drošību, kā arī par Turcijas cīņām ar kurdiem pie tās robežām. Viesis studijā: nākamais Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš. Rubrikā "Viedokļi": Vācija tikusi pie sava "Snoudena skandāla". Diviem žurnālistiem izvirzītas apsūdzības par slepenas informācijas publiskošanu. Iedzīvotāji savu sašutumu pauduši demonstrācijā. Atlaists prokurors.  

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas tika spriests Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) samitā, kas pagājušā nedēļā notika Parīzē. Kādi šobrīd ir globālās attīstības uzsvari un kādu ekonomisko nākotni prognozē mums - Latvijai un Eiropai. Kā arī uzzināsiet, par ko nevar vienoties Grieķija un starptautiskie kreditori. Viesis studijā: Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš piedalījās samitā un tikās ar OECD ģenerālsekretāru Anhelu Guriju, lai pārrunātu Latvijas pievienošanās procesa OECD gaitu. Skandāli starptautiskajā futbola federācijā Rubrikā "Viedokļi": Starptautisko futbola federāciju FIFA satricinājuši skandāli: ASV varasiestādes aizturējušas vairākas augstas amatpersonas aizdomās par ilggadīgu korupciju, FIFA prezidents Seps Blaters, kurš organizāciju vadījis jau ilgus gadus, nepilnu nedēļu pēc kārtējās pārvēlēšanas amatā atkāpies. Pēc korupcijas skandāla nākšanas atklātībā un negaidītās FIFA prezidenta Zepa Blatera atkāpšanās vien dažas dienas pēc viņa pārvēlēšanas – teju no visiem pasaules medijiem un ekspertiem izskanēja, ka FIFA jau gadiem bijusi korumpēta un nevienam sporta aprindās tas nebija noslēpums. Konsultāciju firmas „Landor” priekšsēdētājs Alens Ādamsons skaidro, ka ‘šis ir sporta pasaulē vissliktāk glabātais noslēpums. Visi zināja, ka tur kaut kas notika, kaut kas burbuļoja”. Viens no galvenajiem neatbildētajiem jautājumiem ir, kādēļ, neskatoties uz skandālu, Zeps Blaters tika pārvēlēts FIFA prezidenta amatā. Pret pašu Blateru nav izvirzītas apsūdzības korupcijā, taču aiz restēm šobrīd ir vairākas amatpersonas, kas pasaulē turīgākās un ietekmīgākās sporta pārvaldes institūcijas hierarhijā atrodas tiešā viņa pakļautībā. Anglijas Futbola asociācijas vadītājs Gregs Daiks skaidro, ka Blaters bija spiests atkāpties, jo Vašingtona draudēja izvirzīt apsūdzības arī viņam. „Jautājums ir kādēļ Blaters neatkāpās pirms balsojuma? Ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas notika starp piektdienu un otrdienu. Kad es atstāju FIFA kongresu piektdien vakarā- es medijiem teicu – hei, tās vēl nav beigas, tas puisis nekad neizvilks vēl četrus gadus amatā. Taču pat es nedomāju, ka tas notiks jau otrdien,” bilst Gregs Daiks. Laikraksta „Wall Street Journal” redaktors Pols Kregs Roberts uzskata, ka FIFA skandāls ir drīzāk jāskata kā Vašingtonas un Maskavas cīkstēšanās par ietekmes zonu. Notiekošais, viņaprāt, ir tas pats, kas notika ar Soču olimpiskajām spēlēm. Vienīgā atšķirība ir, ka – tad ASV nevarēja apturēt olimpisko spēļu norisi Sočos, taču tagad tā cer izmantot notiekošo FIFA, lai atspēlētos organizācijas lēmumam piešķirt Krievijai tiesības organizēt Pasaules kausa izcīņu futbolā 2018. gadā. Grieķijas parādi vai nauda, kuras iespējams nav un nekad nav bijis Nauda, kuras iespējams nav un nekad nav bijis, vai tomēr parāds, ko iespējams norakstīt vai pārcelt vēlākam atmaksas brīdim, tādas varbūtības tika izskatītas pagājušajā nedēļā, kad Grieķijas premjerministram bija jāspēj atrast kopēja valoda ar starptautiskajiem aizdevējiem sarunās Briselē. Šo sarunu nopietnību vēl vairākas nedēļas iepriekš uzkurināja Grieķijas iekšlietu ministrs, kurš izrunājās, ka naudas valsts kasē nav. Tātad nav vairs runa par iespējām maksāt vai nemaksāt kreditoriem, bet gan par iespējām izmaksāt pensijas un algas Grieķijas iedzīvotājiem. Tik tiešs savā paziņojumā bija Nikos Vutsis. Nikos Vutsis baiļu pilnajā paziņojumā minēja tikai to naudas summu, kas jāsamaksā Starptautiskajam Valūtas fondam. Bet jūnijā jau vēl paliek saistības par vairāk nekā 5 miljardiem eiro. Skaidrs, ka tādas naudas Grieķijas kasē nav un ar vienu roku nauda ir jāaizņemas, lai ar otru to tūlīt pat varētu atdot. Tikmēr pirms sarunām Briselē Grieķijas premjerministrs bija kā ierasts ass savos izteikumos. Arī vairāki ārpolitikas eksperti ir norādījuši, Aleksis Ciprs turpina uzturēt nepiekāpīga politiķa tēlu.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par to, cik spēcīgs „spēlētājs” Tuvo Austrumu reģionā ir Irāna un kāda ir Irānas vienošanās stratēģiskā nozīme Eiropas Savienībā? Vai esošā ģeopolitiskā situācija likusi pārskatīt Irānas pagātnes "pārkāpumus”? Viesis studijā: Hosams Abu Meri, deputāts un Saeimas sadarbības grupas ar Irānas parlamentu biedrs. Rubrikā "Viedokļi": Līdz vēlēšanām Apvienotajā Karalistē ir palicis tikai mēnesis. Premjera Deivida Kamerona Konservatīvo partija joprojām savā popularitātē iet roku rokā ar tās galvenajiem konkurentiem – leiboristiem. Socioloģiskajās aptaujās abas partijas šķir tikai viens procentpunkts. Tiesa, nevienai no šīm partijām parlamentā vairākumu neparedz. Visdrīzāk tām nāksies sadarboties ar mazākajām partijām, kuras var iegūt krēslus apgabalos, kur iedzīvotāji ir vīlušies politikā kopumā.  “Varētu izrādīties, ka mazajām partijām būs daudz lielāka ietekme, nekā to varētu prognozēt, un neviena no abām galvenajām partijām – leiboristi vai konservatīvie, nebūs ne tuvu vairākumam. Tādēļ nākošajā parlamentā daudzām partijām nāksies dalīt šīs 326 vietas. Nāksies sadarboties. Domāju, ka mazajām partijām šoreiz būs daudz lielāka iespēja tiešām tikt pie teikšanas,“ vērtē starptautiskā tirgus pētījumu uzņēmuma „YouGov” analītiķis Lorenss Lipinskis. Tas ir rets gadījums, kad mazajām partijām varētu būt tik nozīmīga loma, tādēļ mediji un sabiedrisko aptauju veicēji rūpīgi analizē, kādus panākumus varētu gūt eiroskeptiskā UKIP un Zaļo partija. Irānas kodolprogramma: vienošanās ar Rietumiem Pirms aptuveni trīs gadiem, kad ANO un ASV ierosinātās sankcijas pret Irānu darbojās ar pilnu jaudu, toreizējais Irānas prezidents Mahmuds Ahmedinedžads norādīja, ka, lai gan Rietumvalstis ar savām sankcijām ir uzsākušas ekonomisko karu, tas nepiespiedīs Irānu atteikties no savas kodolprogrammas. Savukārt 10. aprīļa vakarā Šveices pilsētā Lozannā seši pasaules līderi apsveica cits citu un ikvienu zemeslodes iedzīvotāju par „vēsturisko vienošanos“ ar Irānu. Uzrunājot medijus Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni sacīja, ka Irānas atomenerģijas „jauda un krājumu bagātināšana būs ierobežota“, bet apmaiņā pret to tiks atceltas ekonomiskās, finanšu un citas sankcijas, ko Irānai bija noteikušas  ANO, ES un ASV. „Šodien mēs esam spēruši izšķirošu soli: ir rasts risinājums par galvenajiem parametriem kopīgam un izsmeļošam rīcības plānam. Tā ir visu pušu politiskā apņemšanās, labā griba un smags darbs, kas to ļāva īstenot. Šajās dienās izstrādātais risinājums un nozīmīgais lēmums ir kā pamats vienošanās tekstam. Tā kā Irāna īsteno miermīlīgu kodolprogrammu, tad Irānas urāna bagātināšanas jauda, ​​bagātināšanas līmenis un krājumi būs ierobežoti noteiktā termiņā, un nebūs neviena cita iekārta  kā tikai Natanzā. Irānas pētniecība un attīstība tiks veikta tādos apjomos un grafikos, kas notiks pēc savstarpējas vienošanās,” norādīja Mogerīni. Šis Irānas un pasaules lielvaru strīds ir ildzis kopš 2002. gada, kad Irāna sāka savu kodolprogrammu. Togad Irāna liedza ANO inspektoriem pieeju Arkas un Natanzas kodolreaktoriem, un tas bija viens no iemesliem, lai norādītu uz aizdomām, ka Irānas rīcībā ir būtiski bagātinātā urāna krājumi. Savukārt, informējot par jaunākajiem šī notikuma rezultātiem, BBC vēstīja, ka Irānas ārlietu ministrs Džavads Zarifs un Federika Mogerīni norādījuši, ka sasniegtais rezultāts ir Irānas urāna bagātināšanas programmas un tās kodolprogrammas ierobežošana, tomēr tiek akcentēts arī, ka sankcijas tiks atceltas tikai tad, kad Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra būs apstiprinājusi, ka Irāna ievēro vienošanos. Zarifs žurnālistiem paziņoja, ka vienošanās parādīs to, ka strīda iemesls – Irānas kodolprogramma ir un vienmēr ir bijusi miermīlīga. Pēc tikšanās ar pasaules līderiem Šveicē, atgriezies Teherānā, Irānas ārlietu ministrs  tika sveikts ar gavilēm, jo vienkāršo iedzīvotāju vidū dominē viedoklis, ka sarunu rezultāts varētu uzlabot Irānas stāvokli pārējā pasaulē, jo tā daudzus gadus pavadījusi kā izstumtā – ziņoja aģentūra AFP. Panākto vienošanos ASV prezidents Baraks Obama akcentēja ar norādi, ka tā ir balstīta nevis uz uzticību, bet uz „bezprecedenta pārbaudi” un gadījumā, „ja Irāna krāpsies, tad visa pasaules to zinās”. Tikmēr Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu vienošanos komentēja kā „iespējams vēsturiski sliktu vienošanos, jo tā atstāj teroristu valstij attīstītu kodolinfrastruktūru,” un sarunā ar telekanālu NBC Netanjahu norādīja, ka panāktā sākotnējā vienošanās ar Irānu ir drauds Izraēlas drošībai un aicināja nekavēties ar galīgās vienošanās panākšanu. Pasaules lielvaru nākamais mērķis ir līdz jūnija beigām vienoties, lai pārtrauktu 12 gadus ilgušo konfliktu. Kā atzīst eksperti, šā brīža situācija joprojām ir trausla un nepieciešams sagaidīt 30. jūniju, kad tiks izstrādāta pilnīga vienošanās, kuru saskaņot, iespējams, būšot daudz grūtāk. Tāpat joprojām ir bažas par to, ka nav atklātas vienošanās dokumenta detaļas.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par aktuālajiem jautājumiem, saistītiem ar Eiropas Savienības ārējās robežas drošību – robežas stiprināšanu un vīzu kontroli, cīņu pret nelegālo migrāciju un terorisma draudu apkarošanu ar datu ievākšanu pie katras robežšķērsošanas. Viesis studijā: iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Rubrikā "Viedokļi". Ko tik Grieķija nedara, lai aizdevēji Atēnām piešķirtu tik ļoti nepieciešamos finanšu līdzekļus. Vai visas šīs sarunas, solījumi un spriešana tiešām spēs glābt Grieķiju no bankrota? Tuvāko dienu laikā kļūs zināms, vai Grieķija paliks eirozonā. Atēnas joprojām apgalvo, ka reformu programmu iesniegs tuvākajās dienās, taču Eiropa to gaida jau divus mēnešus. Finansists un miljardieris Džordžs Soross, ziņu aģentūrai „Bloombergs” ir paudis, ka iespēja, ka Grieķija izstāsies no eirozonas ir 50 pret 50. Lai gan Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs intervijā Itālijas laikrakstā „La Repubblica” pauda, ka vienošanos, kas atbloķēs glābšanas aizdevuma maksājumus, Grieķija un Eiropas Savienība panāks vēl aizvadītajā nedēļā – Grieķija kārtējo reizi būtisko lēmumu atlika. Reformas Grieķijā ir ļoti sensitīva tēma. Kā skaidro izdevums „The Wall Street Journal” Grieķijas premjers Alekss Ciprs uzskata, ka Grieķijas glābšanas programma ir izgāzusies. Taču programmas mērķis nebija garantēt Grieķijas iedzīvotājiem augstus dzīves standartus – programmas mērķis bija atjaunot Grieķijas pieeju tirgiem. Kā skaidro izdevums – no šī aspekta programma ir izdevusies. Jauni drošības pasākumi Eiropas Savienībā vērsti pret terorismu „Eiropas Savienība (ES) sāks aktīvi kontrolēt pases un veiks personu pārbaudes arī ES pilsoņiem, gan ieceļojot, gan dodoties ārpus ES. Tas ir viens no pasākumiem, ko plānots ieviest, lai cīnītos pret terorismu Eiropā. Viena no aktīvākajām valstīm būs Francija, kas virzīs „sistemātisku un koordinētu” kontroli. Vēl ES šāgada lēmumu - aktuālo diskusiju sarakstā ir strīdīgs jautājums par to, ka nepieciešams vākt privāto informāciju par gaisa pasažieriem,” ziņo raidstacija „Euranet Plus”. Nesenie teroristu uzbrukumi Parīzē un Kopenhāgenā ir sava veida spiediens, lai ES rīkotos - iestātos pret terorismu. Viens veids, kā to izdarīt, ir, uzlabots robežkontroli ES pilsoņiem, iebraucot ES. Pirms pāris nedēļām, Briselē tikās ES iekšlietu ministri un nolēma ieviest šādu kontroli jau šā gada vasarā. ES meklē arī citus veidus, lai cīnītos ar teroristiem, piemēram, pastiprināti strādājot ar trešajām valstīm. Plānotie pasākumi iecerēti, kā iespēja novērst radikalizāciju un palielināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm. Vēl viens instruments, kas tiek raksturots kā būtisks, lai arī pretrunīgs, ir sistēma, kas apkopotu informāciju par gaisa pasažieriem  - Pasažieru datu reģistrs (Passenger Name Records). Tas nozīmē, ka tiktu apkopota un veikta apmaiņa ar privātu informāciju par pasažieriem, kas ielido un izlido no ES. Tā būtu ne tikai informācija, kas atrodama pasē, bet arī informācija par maksājumiem, par to, ar ko ceļojat kopā, un pat par to, ko ēdat. Eiropas digitālo tiesību organizācijas direktors Džo Makneims norāda, ka šāda sistēma varētu mazināt ES pilsoņu pamattiesības Eiropas Parlaments jau iepriekš bija Pasažieru datu reģistra projektu apturējis, jo tika fiksētas iespējamās problēmas saistībā ar pilsoņu privātuma apdraudējumu. Bet pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem situācija mainījās. Un Francija, kuru satrieca uzbrukumi Parīzē, tuvākā laikā cer panākt vienošanos ar Eiropas Parlamentu. Tomēr daudzi ES parlamentārieši joprojām uzskata, ka nepieciešams domāt par lielāku datu aizsardzību, strādāt pie tā un tikai tad iesniegt galīgo Pasažieru datu reģistra projekta apstiprinājumu. Džo Makneimam gan ir sava nostāja, viņš uzskata, ka nebūs nekādas atšķirības, ar vai bez stingrākas datu aizsardzības – Pasažieru datu reģistra sistēma joprojām ir nepieņemams projekts. Analītiķi atzīst: ņemot vērā nesenos teroristu uzbrukumus, ES mērogā Pasažieru datu reģistra sistēma tomēr var kļūt par realitāti. Tāpat aktīvi tiek plānoti arī citi pasākumi, lai cīnītos pret terorismu Eiropā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam. Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi. Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.   Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība. Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka. Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai. „Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs. Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā. Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai. „Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola. Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī. „Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda. Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi. Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā. Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā. Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauno populisma vilni Eiropas Savienībā un par iemesliem, kāpēc iedzīvotāji un vēlētāji drīzāk izvēlas ticēt jaunu, nepārbaudītu politisko spēku radikāliem solījumiem. Viesis studijā: Latvijas Universitātes pasniedzēja, politikas zinātnes doktore Ilze Balcere. Rubrikā "Viedokļi": Situācijas "spīlēs" -  sarunu process starp Rietumiem un Irānu par valsts kodolprogramas kontroli un kodolieroču izstrādes ierobežojumiem. Vai tiks arī panākta vienošanās par gāzes piegādēm no Irānas? Demokrātijas krīze pret radikāliem solījumiem Eiropā Līdz ar populistu partiju popularitāti Eiropā, pēdējos gados ir vērojama iedzīvotāju neapmierinātība ar pastāvošo kārtību un arī straujš protestu kustību pieaugums. Pētnieku aplēses liecina, ka nozīmīgas protesta kustības pēdējo piecu gadu laikā parādījušās vairāk nekā 90 valstīs. Politikas analītiķis Dimitris Sotiropoulos pērn norādīja, ka ekstrēmistu partijas, piemēram, „Zelta Rītausma” Grieķijā aug un aizpilda to tukšumu, ko radījuši tradicionālie politiķi. Sotiropoulos min, ka Eiropas Savienības nenovērtē ļaužu grupas ar zemākiem ienākumiem un jaunākās paaudzes pārstāvjus. Tas rada auglīgu augsni populistiem un vienkāršotas politikas izpratnes uzplaukumam. Portāla „Delfi” ārzemju ziņu komentētājs Filips Lastovskis akcentē, ka skaidrojums populistu partiju uzvaras gājienam ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ekonomisko stāvokli. „Tradicionālās un centriskās kreisās partijas nespēj uzturēt pienācīgu labklājības līmeni valstīs, iedzīvotājiem jāpiedzīvo krīzes, tāpēc liela iedzīvotāju daļa meklējot alternatīvas, vēršas pie radikālāk noskaņotām partijām. Kā tas tikko, piemēram, ir noticis Grieķijā – ar „Syriza”. Un iedzīvotāji ir gatavi radikālām pārmaiņām, īpaši, ja šīs partijas sola populistiskus solījumus,” uzskata Lastovskis. Analītiķi skaidro, ka tā ir nopietna demokrātijas krīze, turklāt pašlaik tai nav iespējams rast risinājumu. Nav skaidrs, kāds varētu būt jaunais „Eiropas Savienības naratīvs”, jo trūkst vienprātības, kā politiķu, tā iedzīvotāju vidū. Iedzīvotāju ekonomiskās problēmas kā arguments populisma pieaugumam ir ļoti daudzās ES valstīs, tomēr ir arī atšķirīgi pamatojumi. Lielbritānijā, piemēram, populistiskās partijas skaļi runā par imigrantiem ES ietvaros, savukārt Spānijā un Itālijā pievērš uzmanību imigrantu plūdiem no trešajām valstīm, solot tos „apkarot”, kad nonāks pie varas. Filips Lastovskis atzīst, ka “šis populisms turpināsies un visticamāk nesīs zināmus augļus Spānijai un arī Francijā.” No citām valstīm, kur vēlēšanās var būt gaidāmi neparedzami rezultāti, pētnieku skatījumā būtu izceļamas Dānija, Somija, Spānija, Francija, Zviedrija, Īrija un Vācija. Visās šajās valstīs pieaug populistu partiju popularitāte. Īpaši Francijā, kur pēc terora aktiem žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijā ar skaļiem izteikumiem ne reizi vien ir uzstājusies Francijas „Nacionālās frontes” partijas priekšsēdētāja Marina Le Pena. Cilvēku nogurums, neticība un šaubas ir cēloņi tam, ka zudusi interese, un arī vienaldzība ir būtisks akcents, uzskata Lastovskis un norāda, ka pie mums Latvijā, lai arī nav spēcīgu populistu partiju kā Rietumeiropā, tomēr arī nacionāli noskaņotie spēki nav tik jaudīgi, lai spētu piedāvāt vēlētajiem to, ko viņi gribētu sagaidīt un par ko it kā dodas vēlēt. „Pietuvinātie, kas varētu būt Nacionālā apvienība, bet viņi ne tuvu nav ar tik radikāliem gājieniem. Un Latvijas – Austrumeiropas gadījumā mēs aptuveni 25 gadus esam piedzīvojuši liberāro partiju dominanci, kuras nav nesušas vēlamo rezultātu. Aizvien ir augsta korupcija, aizvien problēmas ar preses brīvību, nopirkti mediji, korupcijas skandāli, tiesas prāvas. Mēs 25 gadu laikā neesam redzējuši, kā valsts tiek savesta kārtībā. Rietumeiropā daudzās valstīs arī cilvēkos ir vilšanās par demokrātiju, par liberālām vērtībām. Līdz ar to tas paver iespēju tādiem politiskiem spēkiem, kas savas idejas pamato ar tādiem saukļiem kā – „nu, sorosīti!”, „nu, (atvainojos) liberasti!” un sāk gūt virsroku,” vērtē Lastovskis.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par  Eiropas Savienības jaunajām drošības prioritātēm. Vai dažādas valstis atšķirīgi skatās uz kontinenta drošību nākotnē un ko Latvija cer un var panākt līdz noteicošai Eiropadomes drošības un aizsardzības diskusijai jūnijā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes docents un Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Rostoks atzīst, ka, runājot par Eiropas drošību, šobrīd svarīgāki ir praktiski pasākumi, ne stratēģijas izstrāde, lai arī iepriekšējā ir novecojusi, jo tikai pieņemta laikā, kad galvenais drauds drošībai bija terorisms. "Šajā brīdī tas, kas prasās Eiropā, ir skaidra izpratne par tiem diviem pašreizējiem lielajiem izaicinājumiem, kas ir Krievija un Tuvie Austrumi/ Ziemeļāfrika, un būtu vēlams, lai Eiropas valstis būtu gana vienotas, lai tās spētu realizēt pretpasākumus, kas ir vērsti, ja ne uz šo draudu neitralizēšanu, tad vismaz uz to, lai ES valstis spētu apturēt šo draudus – noturēt izstieptas rokas attālumā," vērtē Rostoks. Rubrikā „Viedokļi”: Krievija turpina censties sašķelt ES vienotību, šoreiz ar Ungārijas un Orbana labvēlību. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir pirmais ES politiķis, kas sagaidījis Putinu vizītē savā valstī kopš pagājuša gada jūnija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins Budapeštā teica runu, ko daudzi uzskata par cinisku ņirgāšanos par pamieru un karu Ukrainā. Eiropas Savienības aizsardzības izaicinājumi Jauni drošības izaicinājumi Eiropai un Transatlantiskajai savienībai, hibrīdkarš Ukrainā, kas varbūt pat līdz galam nav izprotams un sarežģītais jautājums, kā būt tālāk? Vai Krievijas ārpolitiskā apetīte nozīmē, ka tiešām varētu būt mēģinājumi „raustīt” ES un NATO valstu aizsardzības līnijas, vai arī tomēr Ukraina ir viena milzīga ģeopolitiska spēle, kuras galvenais uzdevums ir izslēgt šo valsti no iespējamas dalības ES un NATO? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes jāmeklē ES politiķiem un NATO pārstāvjiem. Skaidrs, ka drošības situācija Eiropā ir mainījusies un par to runā ne tikai Eiropas vai NATO amatpersonas, bet nu jau arī Latvijas valstsvīri. Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme. „Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai, savas drošības dēļ, šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un, šajā gadījumā, es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus,” uzrunājot klātesošos Rīgā, uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem. Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni. „ Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse,” vērtē Ozoliņa. Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku. Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Rīgas apmeklējuma laikā NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs teica, ka alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas. „Pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā un darīt visu, lai Minskas sanāksmes vienošanās tiktu izpildīta,” norādīja Stoltenbergs. Kā arī piebilda: „Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru.” To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, LTV „Rīta Panorāmai” atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija. Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus tāpat galvenais ir spēja adekvāti reaģēt. Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu. Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija  prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.   Putina vizīte Budapeštā Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn Kremlī uzņēma Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, iecere par Krievijas prezidenta ierašanos atbildes vizītē Eiropā – likās atbilstoša, taču aizvadītajā nedēļā, kad Putins tiešām Budapeštā ieradās, viņa vizīte atgādināja ne tik daudz diplomātisku soli, kā tā demonstrēja Krievijas līdera centienus sašķelt Eiropas vienotību. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="65593" layoutid="0" layout="" static=""} Kā izdevumam "The New York Times" skaidroja Budapeštas Politiskā institūta direktors Pēters Kreko  - tā nebija nejaušība, ka Ungārija centās šo vizīti plaši neatspoguļot. Ungārija centās nesaasināt attiecības ar Rietumiem, jo Eiropas Savienība ir mudinājusi distancēties no Krievijas līdera. Kad Putins oktobrī apmeklēja Serbiju, viņš tika uzņemts kā goda viesis, valsts līderi viņam par godu bija sarīkojuši militāro parādi ar gaisa akrobātikas elementiem un Putinam tika pasniegts Serbijas augstākais apbalvojums. Taču Budapeštā Putins ieradās ar pāris enerģētikas jomas amatpersonām un tika turēts nostatus no sabiedrības redzes loka. Vienīgais plašākais notikums bija preses konference, kurā Putins tāpat iemanījās izpelnīties nosodījumu. Runājot par aplenktajiem Ukrainas karavīriem Debaļcevas pilsētā Kremļa saimnieks sacīja, ka Kijevai ir jāpieņem ka tā ir zaudētāja: „Skaidrs, ka zaudēt vienmēr ir slikti. Zaudētājiem tā vienmēr ir bēda, īpaši, ja zaudē tiem, kas vēl vakar bija traktoristi, taču šī ir īstā dzīve, tā turpināsies; nedomāju ka mums vajadzētu uz to pārāk koncentrēties”. Krievija esot PIEPRASĪJUSI Ungārijai sarīkot šo vizīti,  izdevumam "The New York Times" skaidroja bijušais Ungārijas valdības padomnieks ārlietu jautājumos Zoltāns Biro. Orbānam par to bijis kauns, taču viņš neesot varējis atteikties. Enerģētikas sektorā Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas gāzes. Tā veido 60 procentus no kopējām gāzes piegādēm. Eksperti gan norāda, ka Putinam šī vizīte bija daudzkārt svarīgāka nekā Ungārijai. Viņš vēlējās Rietumiem parādīt, ka Krievija nav izolēta un tai Eiropas Savienībā joprojām ir sabiedrotie. Lai gan Orbāns atbalstīja Eiropas sankcijas pret Krieviju, viņš vienlaikus apšaubīja to efektivitāti, paziņojot, ka savienība, sperot šādu soli, ir iešāvusi pati sev kājā: “Esmu pārliecināts, ka sadarbība un labas attiecības ar Krieviju nav tikai Ungārijas, bet arī visas Eiropas interesēs. .. Izslēgt Krieviju no Eiropas nav racionāli. Reģiona drošība nevar tikt veidota pret Krieviju, tikai sadarbojoties ar Krieviju, tādēļ mums ir jārunā, jārunā un jārunā”. Ungārija zina, kādas ir soda sankcijas sliktām attiecībām ar Krieviju. 2009. gadā valsts bija spiesta samazināt dabas gāzes piegādes saviem klientiem, jo Krievija apturēja gāzes plūsmu caur Ukrainu.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par vienu no Prezidentūras izvirzītajām prioritātēm: Eiropas vietas un lomas stiprināšanu pasaulē, kā arī par to kāda šobrīd īsti ir Latvijas vieta Eiropā un pasaulē. Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Jaunajā rubrikā piedāvāsim dažādus viedokļus par Eiropas vārda brīvības sadursmi ar teroristiski noskaņotiem pretiniekiem. Imigrācijas politika, islāma vaina un agresīva islāma kariķēšana Uzbrukums franču satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai ne tikai satricinājis sabiedrību un mudinājis solidarizēties atbalsta akcījā 'es esmu čārlijs', bet arī aizsācis plašas debates par Francijas imigrācijas politikas fiasko, islāma vainu un to, cik pieņemama ir agresīva islāma kariķēšana, kas dažkārt robežojas ar ksenofobiju un rasismu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62240" layoutid="0" layout="" static=""} Politikas analītiķis Žeroms Sent-Marī britu laikrakstam „The Guardian” prognozēja, ka Francijā, kur jau līdz šim bija negatīva attieksme pret islāmu un ir vāja valdība, apšaude kļūs par pagrieziena punktu un tai būs ļoti nopietnas un ilgstošas sekas Francijas politiskajā dzīvē. Eksperts lēš, ka visdrīzāk lielākie cietēji būs vienkāršie musulmaņi. Imigrantu kopienas jau līdz šim Eiropā tika uzlīkotas ar lielām aizdomām. Īpaši Francijā un Vācijā. Francijā dzīvo vislielākais musulmaņu skaits visā Eiropā - pieci miljoni, bet Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu jeb pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Šāvēji turklāt nebija iebraucēji, bet gan imigranti trešajā paaudzē. Daudziem tas licis secināt, ka Francijas piekoptā integrācijas politika ir izgāzusies. Musulmaņu organizācijas Francijā un citviet Eiropā ir paudušas viennozīmīgu nosodījumu notikušajam, skaidrojot, ka starp islāmu un terorismu nav liekama vienlīdzības zīme. Tikai neliels musulmaņu skaits apšaudē vaino islāmu. Lielākā daļa uzskata, ka vardarbības iemesls ir aizvainojums un arābu tautu apspiešana, nevis teoloģija. Stīvens Fišs, politologs no Kalifornijas universitātes Bērklijā, savā grāmatā “Vai musulmaņi ir atšķirīgi” ir izpētījis saikni starp islāmu un vardarbību un secina, ka valstīs, kur musulmaņi veido lielāko iedzīvotāju daļu, slepkavību skaits ir daudzkārt zemāks. Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Rads al Huseins, kurš pats ir musulmanis, skaidro, ka islāms nav vainojams notikušajā. „Mums šobrīd visiem ir nepieciešams nomierināties, mums nevajag atmaksāt ar to pašu. Ne islāms, ne arī Eiropas multikulturālisms ir vainojams asiņainajos uzbrukumos, kā daži labējā spārna politiķi ir sākuši apgalvot,” norāda Zeids Rads al Huseins. ANO komisāra aicinājums dzirdīgas ausis Francijas sabiedrībā pagaidām liekas gan nav atradis. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka pie visa ir vainojama tieši islāma reliģija, tādēļ aicina ierobežot imigrāciju. Kareivīgā Francijas „Nacionālās frontes” partijas līdere Marina Le Pena ir gājusi vēl tālāk un ierosinājusi sarīkot referendumu par nāves soda atjaunošanu, kā arī Šengena zonas atcelšanu. Pret imigrācijas noskaņotās partijas visā Eiropā tagad veikli izmanto Parīzes apšaudes kā pierādījumu, ka viņu bažas un brīdinājumi par Eiropas islamizāciju bijuši patiesi. Prezidentūra ES padomē: Latvijas loma globālās spēlēs „Junkers, apskāvis Straujumu, ieved Latviju ES prezidentūrā” pagājušā nedēļā vēstīja laikraksts „Diena”, jo vienā no oficiālo pasākumu fotogrāfijām tieši šāds mirklis fiksēts. Žestu kultūras pētniekiem šeit būtu savs skaidrojums, bet acumirkļa vērtējums liek domāt, ka tas ir saudzīgs, bet stingrs „mājiens” – „jums būs jātiek galā ar daudziem izaicinājumiem”. 8. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu,  Latvijas valdību un Eiropas komisāriem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apsprieda prezidentūras prioritātes. Līdz ar „darba uzdevumu listes” oficiālo sakārtošanu turpmākiem sešiem mēnešiem, rodas nepieciešamība saprast šī perioda Latvijas lomu pasaulē, jo viena no Latvijas prezidentūras izvirzītajām prioritātēm ir Eiropas lomas stiprināšana pasaulē. Latvija ir Eiropa, mēs esam Eiropa – kas mums būs jādara, lai veicinātu ES un Latvijas globālā spēlētāja lomas attīstību? {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62334" layoutid="0" layout="" static=""} Preses konferencē EK priekšsēdātājs Junkers uzsvēra mazo valstu spēju koncentrēties uz svarīgajiem jautājumiem, līdz ar to norādot, ka tās nereti ir spējīgākas prezidentūras īstenošanā kā lielās valstis: „Pēc pieredzes varu teikt, ka mazo valstu prezidentūras bieži vien ir krietni veiksmīgākas nekā lielajām valstīm,” atzina Junkers. Neprognozējami „spēles noteikumi” būs uzdevuma, censties nokārtot „domstarpības” starp ES un Krieviju. No Latvijas tiek gaidīta vidutāja loma šo attiecību noregulēšanā. „Attiecībās ar Krieviju jāievēro dažādas stratēģijas - sankcijas un atvērtus komunikāciju kanālus, lai varētu baudīt sankciju augļus, un Latvija var nodrošināt sabalansētu pieeju šajā jautājumā, ” diskusijā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Mogerīni akcentēja arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmo vizīšu mērķi un uzdevumus. Rinkēvičs savas vizītes uz Kijevu un Maskavu pats nedaudz jokojot nodēvējis par „izlūkmisiju”, lai ziņotu, kā „varētu virzīties tālāk gan kopīgas Eiropas Savienības stratēģijas izstrādē attiecībā pret Krieviju, arī par jautājumiem, ko ES varētu virzīt tālāk uz priekšu politiska dialoga veidā”. Augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos pauda pārliecību, ka Latvijas prezidentūra ES var palīdzēt stiprināt ES vienotību un Rinkēviča redzējumu vērtēja atzinīgi. Arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks akcentēja Latvijas nozīmi ES attiecību ar Krieviju noregulēšanā, īpaši uzsverot, ka ES īstenos mierīgu līdzāspastāvēšanas politiku – tā nebūs vērsta „pret Krieviju”. Viņš arī atzina, ka Latvijai šāds politikas virziens maksās augstāku cenu nekā daudzām citām ES valstīm, taču pašreiz nav citas iespējas. Tāpat Tusks vērtēja Latviju kā labu piemēru tam, kā veiksmīgi izkļūt no krīzes un kā pieņemt drosmīgus lēmumus par strukturālām reformām, lai atjaunotu ekonomisko stabilitāti. „Es esmu pārliecināts, ka prezidentūra Laimdotas Straujumas vadībā būs aktīva, efektīva un produktīva,” Latviju uzteica Tusks. Pagaidām jaunais Latvijas statuss ES mērogā vairāk akcentēts ir tieši ārpolitiskā līmenī, bet ko par to domā cilvēki Latvijā? Vai viņi jūtas kā īpaša ES sastāvdaļa, vai prezidentūrai būs kāda loma arī ikviena ikdienas dzīvē turpmāko pusgadu un ilgāk, to rādīs laiks un notikumi, un katra paša pārdomas un secinājumi. Analītiķi atzīst, ka par prezidentūras sākumu grūti sniegt vērtējumu, jo pirmās dienas noritēja svinīgā gaisotnē, visiem iesaistītajiem iepazīstot prezidentūras īstenošanas komandu, politiķus un ierēdņus. Svarīgs aspekts ir arī, ka Latvijas prezidentūru ES Padomē atklāšanas pasākumu dienaskārtību ietekmēja terora akts Parīzē.  Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Vai Parīzes terorakts izrādīsies mūsu prezidentūras noteicošais notikums? Latvijas lomu pasaules ģeopolitikā var tikai prognozēt, ņemot vērā mūsu valsts pirmās prezidentūras ES Padomē uzdevumus un izaicinājumus. Rezultātus varēsim sākt analizēt jau visai drīz, pirmos  – pēc Rinkēviča kunga vizītēm pie mūsu austrumu kaimiņiem.

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par to, ko palestīniešiem nozīmē pasaules valstu atzinība un spriedīsim, kādi varētu būt priekšnosacījumi mierīgai Palestīnas un Izraēlas līdzāspastāvēšanai. Viesis studijā: Arābu kultūras centra vadītājs, Saeimas deputāts, ārts Hosams Abu Meri. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Berlīne paziņojusi, ka pret Krieviju nepieciešams vērst papildus ekonomiskās sankcijas. Petro Porošenko taisās rīkot referendumu par pievienošanos NATO un Lietuva gatava piegādāt ieročus Ukrainai. Palestības valsts - būs vai nebūs? Vairāk nekā simts valstu Palestīnas valsti jau ir atzinušas – liela daļa Āzijā, Tuvajos Austrumos un Dienvidamerikā. Arī vairākas Eiropas Savienības valstis. 30. oktobrī Zviedrija oficiāli atzina Palestīnas valsti. Ungārija, Slovākija un Polija šo soli katra veica pirms iestāšanās ES. Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vallstrēma noraidīja pārmetumus, ka šis lēmums nācis par ātru, tas drīzāk nācis par vēlu. Tāpat sava paziņojumā Vallstrēma uzsvēra Izraēlas – Zviedrijas sadarbību daudzu gadu garumā: “Šodien Zviedrija pieņēmusi lēmumu par Palestīnas valsts atzīšanu. Lēmums pieņemts, balstoties starptautiskās likumdošanas kritērijos. Ir teritorija, cilvēki un valdība. Neatzīt Palestīnu tādēļ, ka tā ir okupēta, nozīmētu pretrunu principam, ka agresija nedrīkst nest pozitīvus augļus. Ievērojiet, ka jau vairāk nekā 130 valstis atzīst Palestīnu. Zviedrija šajā uzskaitījumā ir 135. [..] Mēs ceram, ka Izraēla šo mūsu soli pieņems līdzsvaroti un konstruktīvi. Un ceram, ka mūsu lieliskā sadarbība turpināsies”. Savukārt Latvijas dienaskārtībā jautājums par Palestīniešu pašpārvaldes kā neatkarīgas valsts atzīšanu joprojām nav, tā ziņu aģentūrai LETA, komentējot Zviedrijas lēmumus, sacīja Ārlietu ministrijas  preses sekretārs-vēstnieks Kārlis Eihenbaums un norādīja, ka Latvija pieturās pie Eiropas Savienības nostājas par divu valstu risinājumu. Tikmēr novembra vidū simboliskā balsojumā Palestīnas valsti atzina Spānijas parlaments. Tā mērķis ir veicināt Izraēlas un palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu un Izraēlas atgriešanos pie sarunu galda. Lai gan iniciatīva nenozīmēja būtiski mainīt Spānijas Tuvo Austrumu politiku, Madride cerēja injicēt impulsu, kas palīdzētu rast risinājumu divām valstīm – Izraēlas un palestīniešu. Žurnālistiem Briselē pirms pāris nedēļām pozīciju skaidroja Spānijas ārlietu ministrs Hose Manuels Garsia-Margallo: „Mums ir sajūta, ka nav atlicis daudz laika. Vai nu ir jādara kaut kas ātri, vai divu valstu risinājums būs fiziski neiespējams”. Uz šo Spānijas rīcību Izraēla reaģēja ar vilšanos, tā vēstīja ziņu kanāls euronews.com. Spānijas simboliskais solis, kas bija iecerēts kā miera veicināšanas piemērs starp palestīniešiem un Izraēlu, no Izraēlas puses tika noraidīts. Izraēlas Ārlietu ministrijas pārstāvis Emmanuels Našons pauda, ka šāda nostāja rada greizu situācijas risinājumu. Savukārt Rietumkrastā palestīnieši Spānijas parlamenta pretimnākšanu sveica. Palestīniešu pašpārvaldes amatpersona Hanana Ašravi sacīja, ka tas ir būtisks impulss miera veicināšanā: „Tagad ir impulss konstruktīvi iesaistīties atzīt Palestīnas valsti un ieguldīt tikai miera veicināšanā. Citādi Izraēla turpinās savu politiku, iznīcinot divu valstu risinājumu, iznīcinot izredzes par dzīvotspējīgu Palestīnas valsti”. Novembra sākumā Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni vizītes laikā Gazā paziņoja, ka pasaule „nevar atļauties” vēl vienu karu Gazas joslā un aicināja izveidot Palestīnas valsti: „Mums ir vajadzīga Palestīnas valsts – tāds ir galīgais mērķis un tāda ir Eiropas Savienības nostāja. Ne tikai Gazas iedzīvotāji nevar atļauties ceturto karu, visa pasaule to nevar atļauties. Mēs nevaram vienkārši sēdēt un gaidīt. Ja mēs sēdēsim un gaidīsim, tas ilgs vēl 40 gadus. Mums ir jārīkojas tagad”. Tikmēr Izraēla, kā norāda euronews.com, plāno būvēt 1000 mājokļus ebreju kolonistiem pārsvarā arābu Austrumjeruzalemē. ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos Džefrijs Feltmans, tiekoties ar ANO Drošības padomi septembrī, sacījis „ [..] šie plāni atkal rada nopietnas šaubas par Izraēlas apņemšanos sasniegt ilgstošu mieru ar palestīniešiem, jo ​​jaunās apmetnes apdraud Palestīnas valsts dzīvotspēju nākotnē”. Filosofs Noams Čomskis intervijā Emijai Goldmanei vietnē democracynow.org oktobra otrā pusē runājot par Palestīnas un Izraēlas konflikta iespējamo risinājumu un ASV lomu sacīja, ka svarīgs pasākums, ko ASV varētu veikt, ir dzīvot un rīkoties līdz ar saviem likumiem. „Viens no tiem ir tas, ko sauc par Leihī likumu. kas aizliedz nosūtīt ieročus jebkādām militārajām vienībām, kas iesaistītas konsekventos cilvēktiesību pārkāpumos. Nav ne mazāko šaubu, ka Izraēlas armija ir iesaistīta masveida cilvēktiesību pārkāpumos. Un tas nozīmē, ka ASV ieroču nosūtīšana Izraēlai ir pretrunā ar ASV tiesību aktiem. Amnesty International, piemēram – jau gadiem ir aicinājusi ieviest ieroču embargo pret Izraēlu šā iemesla dēļ,” atzīst Čomskis. Palestīnieši meklē valstiskumu Izraēlas okupētajā Rietumkrastā un Gazā. Jāatgādina, ka 2012. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja ar vairākuma dalībvalstu atbalstu paaugstināja palestīniešu valdības statusu līdz novērotājvalstij, de facto atzīstot Palestīnas valsti. Toreiz lielākā daļa ES dalībvalstu šajā balsojumā atturējās. Tikmēr Izraēla ar tās sabiedrotā ASV atbalstu turpina uzstāt, ka Palestīnas valsts var tikt izveidota vienīgi sarunu ceļā starp izraēliešiem un palestīniešiem. Tāpat tiek norādīts, ka pēdējās miera sarunas, kuras ilga deviņus mēnešus un to vidutājs bija ASV, izjuka aprīlī. Izredzes, kad tās varētu atsākties, ir visai neskaidras. Gaidāmās izmaiņas gāzes tirgū 3. decembrī Klaipēdā oficiāli atklās Baltijā pirmo peldošo sašķidrinātās dabasgāzes termināli. Kas mainīsies enerģētikas jomā Latvijā līdz ar šādu notikumu? Komentē enerģētikas jomas eksperts Juris Ozoliņš: „Lietuvas patērētāji, kas ir izvietojušies Klaipēdā un tās apkārtnē no 15. novembra, saņem gāzi, kas ir Norvēģijas izcelsmes. Līdz ar to enerģijas ainava Lietuvā ir pilnīgi mainījusies – ir nopietna konkurence, ir parādījušās iespējas, ir pieeja globāliem tirgiem. Jautājums par Latviju, protams, ir pilnīgi atklāts tādā nozīmē, ka mūsu likumdevējs nolēma, ka Latvijas patērētājam tiesības pieiet citiem tirgiem ir atliktas līdz 2017. gada aprīlim. Tomēr ir viens nozīmīgs moments šajā lietā, jo faktiski ir izbeigusies Baltijas valstu izolācija no citiem tirgiem, piemēram, Krievijas. Līdz ar to mēs faktiski esam zaudējuši tā sauktās derogāciju tiesības saskaņā ar direktīvu par iekšējo gāzes tirgu neliberalizēt vai neļaut patērētājiem iziet tirgū. Līdz ar to ir gaidāmas nopietnas, juridiskas cīņas starp tiem, kuri ir pretinieki tirgus pārmaiņām un valsts pienākumiem attiecībā pret Eiropas Savienības likumdošanu”.  

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas. Taupība un investīcijas Eiropā Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku. Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības. Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas. Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas. „No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt. „Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte: Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu? „Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte. Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi. Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu. Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris 9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga. Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija  pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.

Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos  karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka. Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem. Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību. Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu. Žurnālistu darbs  „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.  „Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča. Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem. Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam,  kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības. „Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs. Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis,  un tas nebeidzas ar draudiem. Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā.  Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām,  lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot  jaunāko video, vērtēja, ka  tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.  Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot  esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”. Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un  apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija. „Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.

Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Milānā tikko notikušo nodarbinātības samitu, kur pulcējās Eiropas Savienības līderi, lai meklētu ceļus, kā radīt darbavietas 25 miljoniem Eiropas bezdarbnieku. Kas īsti Milānas samitā tika spriests un kādus soļus Eiropas valstis plāno spert, lai panāktu nesamērīgi lielo jauniešu bezdarba mazināšanu? Viesis studijā: Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne. Atskatā par aizgājušo nedēļu - prognozes par Ebolas vīrusa saslimušo skaita strauju pieaugumu līdz gada beigām, arī analītisks skats, vai jaunā Eiropas Komisijas veidošana jau ir finiša taisnē?  Jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā Bezdarbs ir problēma, ar kuru cīnās katra valsts. Pat iedomāti ideālajā komunisma sabiedrībā nekad nav tā, ka bezdarba nav nemaz. Eiropas Savienībā bezdarba rādītāji tiek uzskatīti kā diezgan augsti. Pēdējie dati liecina, ka bez darba ir 10,8% darbaspējīgo eiropiešu. Taču lielākās bažas sagādā tieši jauniešu nodarbinātības grūtības. Viņiem visvairāk pietrūkst pieredzes, tāpēc nereti gadās, ka uzreiz pēc mācību iestādes pabeigšanas, potenciālais darbinieks profesionāli nekā nedara. Vēl viena problēma, kas parādījās ekonomiskās krīzes laikā, jauniešus sāka izmantot kā lēto darba spēku. Viņiem maksāja ļoti niecīgas algas, domājot, ka strupceļa dēļ, darbinieki veiks pilnu darba apjomu par ierobežotiem resursiem. Vissmagāk krīze un jauniešu bezdarbs vērojama ES dienvidos - Grieķijā, Spānijā un Itālijā. “Mana meita tagad dzīvo Londonā. Paaudzei no 20 līdz 30 gadiem tur ir visas iespējas. Viņa saka, ka dzīve ir lieliska,” atzīst kāda grieķu sieviete Bet kāda jauniete grieķu žurnālistam Atēnās atzinusi ka aizbraukšanas ideja rada divējādas sajūtas. Jo vairāk cilvēku aizbrauks, jo mazākas iespējas, ka kaut kas uzlabosies. Latvija Jaunatnes padomes prezidente Karīna Vītiņa uzskata, ka šobrīd vienīgais, kas izstrādāts, lai cīnītos ar jauniešu bezdarba problēmām, ir jauniešu garantiju shēma. Bet galvenais, par ko vajadzētu runāt katras valsts nacionālajā līmenī, ir, kā ieinteresēt jauniešus būt aktīviem. Pirms darba, kurā prasīt lielu algu, jaunieši var uzkrāt pieredzi dažādās nevalstiskajās organizācijās vai specifisku mērķu domubiedru grupās. “Nodarbinātībā lielākā jauniešu politikas iniciatīva ir tikai jauniešu garantijas, kuras šobrīd kārto ministriju līmenī, lai saprastu kā tās ieviest. Bet, manuprāt, būtiskākais aspekts, uz ko jāskatās tomēr ir nacionālais līmenis katrā valstī. Bezdarba rādītāji, īpaši jauniešu jomā, nevienā valstī nav iepriecinoši. Bet skaitļi paši par sevi jau nav svarīgi. Svarīgas ir iespējas pirms jaunietis vēl ir kļuvis par bezdarbnieku. Būtiski uzsvērt, ka jaunietim ir ļoti daudz dažādu iespēju jauniešu organizācijās vai caur Valsts izglītības attīstības aģentūru iegūt pieredzi, spējas, prasmes, kas viņam būs nepieciešamas brīdī, kad jādodas darba tirgū,” vērtē Karīna Vītiņa. Spēja pārkvalificēties vai “ekonomiskā trimda” ir sāpīga lieta lielā daļā ES valstu. Skaidrs, ka ekonomiskās krīzes ietekmē, Eiropā ar nodarbinātību ir grūtības ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Tāpēc noteiktu popularitāti iegūst tādi priekšlikumi, kā vienotas minimālās algas, kopēja sociālā garantiju sistēma un, kas zina, varbūt arī līdzvērtīgas pensijas. Itālijas pārstāve Elena Džentile pat aicina savas valsts premjerministru, aktīvā iesaistīties kopēju sociālo garantiju sistēmas veidošanā. Un Itālija šobrīd ir prezidējošā valsts ES. Protams, lai saņemtu Eiropas līmeņa pensijas, jāmaksā tāda paša līmeņa nodokļi. Jebkurā gadījumā dienvidu valstīs šādiem argumentiem ir lielāks klausītāju loks. Dienvidu valstīs labpatīk sacīt, ka tieši “taupības valstu” iniciatīvas novedušas pie sliktajiem rādītājiem. Mārtiņš Zemītis no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā to viennozīmīgi neapstiprina, nav tādu datu, ka “taupības valstīs” būtu lielākas bezdarba grūtības. Viņš norāda, ka Nīderlandē, Vācijā un Austrijā – valstīs, kas nostājušās taupības pusē, situācija ar bezdarbu, tostarp jauniešu, ir relatīvi labāka. Cik liela ir iespēja, ka jau tuvākajā laikā piedzīvosim kādas visai Eiropai saistošas izmaiņas nodarbinātības politikā? Marta Rībele no Eiropas Parlamenta pārstāvniecības uzskata, ka tas jau ir jaunās EK un jaunā parlamenta darba kārtības jautājums. “Potenciālo komisāru uzklausīšanas laikā jau izskanēja dažādas idejas par vienotām sociālām garantijām. Kādā mērā tas virzīsies tālāk, tas ir jautājums. Protams, jāņem vērā, ka viena lieta ir izpētīt faktoloģisko daļu, to, ko dara EK, un tad iestājas divas intereses. Viena no tām ir, ko pilsoņi vēlas, un parlaments pārstāv pilsoņu intereses, bet otra - ko vēlas dalībvalstis,” komentē Marta Rībele. Skaidrs, ka kaut kāds bezdarba apjoms saglabāsies pie jebkāda scenārija. Ir līdz apnikumam atrunātas strukturālās reformas, inovāciju trūkums un tamlīdzīgas lietas. Galvenais, ko atcerēties jauniešu bezdarba jomā, pazaudējot paaudzi, kura šobrīd ir gatava aktīvi ieiet darba tirgū, palielināsim visas Eiropas risks zaudēt cīņā ar citiem reģioniem. Tas nenozīmē tikai jauniešu anarhiju dienvidos, bet arī lielāku imigrācijas risku ES un augstāku iespējamību, ka vietējā mēroga uzņēmumi plānos savu biznesu citās pasaules valstīs. Pētera Grestes lieta Pašlaik Pēterim Grestem Ēģiptes tiesā ir cerības uz kasācijas tiesas lēmumu. Dokumenti ir iesniegti. Diemžēl Pētera tēvs Juris Greste nav optimistiski noskaņots par sagaidāmo. "Vispirms jāsaka – nekādu speciālu ziņu mums nav. Tas stāvoklis, kāds bija pāris mēnešus atpakaļ, turpinās. Mūsu patreizējās lielākās rūpes ir par to, ka mums ir apliecinājums jeb kvīts, ka tie apelācijas dokumenti ir iesniegti. Vairāk nekas nav zināms. Vārdu sakot, tai lietai nav nekāds numurs piešķirts, lai mēs varētu sekot tam, kur iesniegums pašreiz ir. Un jāsaka – tas mūs kreņķē. Bet citādi – nekādu jaunumu nav. Mums ir prieks teikt, ka Pēteris ļoti labi turas. Viņš turas ļoti drosmīgi, bet saprotiet, ka vīri, kas ir cieti koki, dažreiz sāk drupt, ja pārāk ilgi ir jādzīvo nenoteiktībā. It sevišķi, ja ir pārliecība, ka tu esi simtprocentīgi nevainīgs. Un tā lieta dienu no dienas nemainās. Iesniegums lietas pārskatei ir sprostā, ka nekas nekust. Tā ir vienkārši minēšana, jo nekāda faktiska informācija mums par to nav. Tā ir vienkārši cerība," skaidro sirmais vīrs.

Jaunākajā 7 dienas Eiropā analizēsim situāciju par Ebola vīrusa iekļūšanu "Eiropas cietoksnī". Kādi ir Eiropas Savienības, Pasaules veselības organizācijas un vietējo iestāžu plānotie pasākumi un gatavības pakāpe šī un citu epidēmiju izplatības ierobežošanai. Viesis studijā: Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, infektologs Jurijs Perevoščikovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu ziņas par to, ka "Islāma valsts" pietuvojās Turcijai, savukārt jaunais NATO ģenerālsekretārs vizītē Polijā, solījis Turciju aizsargāt. Vēsts arī par to, kā Putina līdzgaitnieki sākuši savstarpēju karu par ietekmi. Savukārt Valdis Dombrovskis saņēmis pozitīvu balsojumu Eiropas Komisijas viceprezidenta amatam. Ebola vīruss: ES un pasaules reakcija Kādā no savām uzstāšanās reizēm Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebola vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems. Lai gan komisārs paudis pārliecību, ka ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pagājušā nedēļā tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā jau pirmais upuris. Mediji ziņoja, ka Spānijas slimnīcā, kurā miruši divi Āfrikā ar Ebola vīrusi inficējušies cilvēki, ar nāvējošo vīrusu saslimusi medmāsa. Tāpat Spānijas tiesa izdevusi rīkojumu iemidzināt ar Ebola vīrusu inficētas medmāsas suni, jo pastāv iespēja, ka dzīvnieki var pārnēsāt šo nāvējošo slimību. Eiropā visvairāk apdraudēti ir tie cilvēki, kuri aprūpē Ebola vīrusa pacientus, kā arī aprūpētāju tuvinieki. Lai gan tiek norādīts, ka šādi gadījumi būs, vienlaikus tiek atgādināts, ka Rietumeiropa ir visspēcīgāk aprīkotā pasaules daļa, lai spētu cīnīties ar vīrusa tālāku izplatību. Vēl septembra sākumā diskusijā ar Eiropas Parlamenta Vides un sabiedrības veselības komitejas deputātiem Tonio Borgs sacīja, ka Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai palīdzēt: „Eiropas Savienībai ir „morāls pienākums” palīdzēt valstīm, kuras skāris Ebola uzliesmojums. Jo aktīvāk mēs centīsimies to apturēt, jo lielākas būs izredzes, ka slimība nesasniegs Eiropu. Risks, ka slimība varētu izplatīties Eiropā, saglabājas zems”. Diskusijas dalībnieki piekrita, ka jāsniedz lielāks atbalsts epidēmijas skartajām valstīm, taču bažījās par budžeta ierobežojumiem. Par to, ka nepieciešams palīdzēt vīrusa skartajām valstīm Āfrikā norādīja arī EP deputāts Pīters Līse, jo „pretējā gadījumā mūs sagaida nopietna katastrofa”. Šādu virzienu atbalstīja arī citi diskusijas dalībnieki, taču tika jautāts, kā ES atradīs nepieciešamo finansējumu. Uz šīm bažām veselības komisārs Borgs atbildēja, ka Eiropas Komisija ir paredzējusi palielināt finansējumu, novirzot humānajai palīdzībai daļu no attīstības fonda līdzekļiem. Kopš 2014. gada marta cīņai ar epidēmiju Eiropas Savienība ir piešķīrusi 11,9 miljonus eiro. Diskusijā tika arī akcentēts, ka nepieciešams finansēt pētījumus bez komerciāla izdevīguma. Pašlaik Oksfordas universitātē strādā pie vakcīnas pret vīrusu. Deputāte Katrīna Bērdere norādīja, ka „tikai pateicoties ES finansējumam bija iespējams veikt šos pētījumus”. Kopīgā paziņojumā  Eiropas attīstības komisārs Andris Piebalgs norādīja, ka ir apspriests, kā koordinēt turpmākos pasākumus, lai veiktu epidēmijas apkarošanu Eiropas mērogā. „Esam galvojuši par 150 miljonu eiro, lai sniegtu tūlītēju un ilgtermiņa palīdzību. Un tā ir mana spēcīga cerība un ticība, ka mēs šodien varam vienoties par vairākiem konkrētiem priekšlikumiem, piemēram, transporta, lauku slimnīcām, ārstiem un medicīnas iekārtām. To darot, mēs speram soli tuvāk, lai apkarotu šo briesmīgo epidēmiju, ” skaidroja Andris Piebalgs. Ziņu aģentūra „Reuters” vēstīja, ka Pasaules Veselības organizācijas reģionālā direktore Zuzana Džeikaba intervijā norādījusi, ka paredzams aizvien lielāks ar Ebola vīrusu saslimušo skaits, slimībai nenovēršami izplatoties Eiropā, jo notiek ļoti intensīva cilvēku pārvietošanās no Eiropas uz vīrusa skartajām valstīm un pretējā virzienā. Vienlaikus Džeikaba norādīja ka šī pasaules daļa ir labi sagatavota slimības kontrolei. Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne atzīst, ka būtiski ir jāpalielina starptautiskā palīdzība vīrusa skartajās valstīs. Lielu uzmanību Ebola vīrusa apkarošanai pievērš pētnieki visā pasaulē.  Profesors Pīters Piots, beļģu mikrobiologs, augstu stāvošs Pasaules Veselības organizācijas padomnieks intervijā izdevumam  „Spiegel” stāstīja par Ebola vīrusa niansēm un vērtēja situāciju Āfrikā un pasaulē. „1976. gadā es atklāju Ebola vīrusu, tagad es baidos par neiedomājamu traģēdiju. Šogad jūnijā es sapratu, ka šis uzliesmojums ir citāds, ka iepriekš, tad es sāku pamatīgi raizēties,” atzīst Pīters Piots un par epidēmijas tālāko izplatību bilst „ka mums tagad nav citas izvēles, kā izmēģināt visu, tiešām visu. Tas ir labi, ka ASV un dažas citas valstis beidzot sāk palīdzēt. Bet Vācijai un arī Beļģijai, piemēram, ir jādara daudz vairāk. Un lai būtu skaidrs, mums visiem: tā vairs nav tikai epidēmija. Tas ir humānā katastrofa. Mums nav vienkārši nepieciešams tikai aprūpes personāls, bet arī loģistikas eksperti, kravas automašīnas, apvidus auto un pārtikas produkti. Šāda epidēmija var destabilizēt veselus reģionus. Es varu tikai cerēt, ka mēs spēsim to kontrolētu. Es tiešām nekad nebiju domāji, ka varētu būt tik slikti”. Savukārt raidsabiedrības BBC raidījumā Piots prognozēja, ka ārpus Āfrikas vīruss tik strauji tomēr un cerams neizplatīsies. Slimību profilakses un kontroles centra infekciju riska analīzes departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs komentē, ja gadījumā, piemēram, Stradiņu slimnīcā ienāktu kāds cilvēks, kurš teiktu “esmu bijis Libērijā un es patlaban jūtos nevesels", medicīnas personāls zinās, kā rīkoties.  "Jau epidēmijas pašā sākumā tika sagatavotas vadlīnijas, kuras periodiski aktualizē: ko darīt ārstiem, medmāsām, slimnīcām, ģimenes ārstiem un tas ir izsūtītas jau augustā," norāda Perevoščikovs. Ķopumā viņiem ir zināms, ja ir aizdomas par šo slimību, vajag izmantot individuālus aizsardzības tērpus, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un šis cilvēks ar aizdomām par Ebola vīrusa slimību jāpārved uz specializēto slimnīcu - Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes Slimnīcu, kur stacionārā infektoloģijas centrā ir speciālā nodaļa aprīkota tā, lai sniegtu palīdzību pacientiem ar īpaši bīstamām slimībām, ieskaitot Ebola vīrusa slimību." Joņeva grāmata – paaudzes kliedziens Pagājušā nedēļā Frankfurtes grāmatu gadatirgū Eiropas Savienības Literatūras balvu saņēmis Jānis Joņevs par grāmatu Jelgava 94. Notikumu komentē komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns. „Notikums ir fantastisks. Latviešu autors, turklāt par ļoti mūsdienīgu tēmu, ir novērtēts. Tā ir grāmata par konkrētu paaudzi. Man gribētos nebaidīties un vilkt paralēles, ka šī grāmata tāpat kā slavenais dzejolis, Alana Ginsberga poēma, tāda bitņiku himna „Kliedziens” ir paaudzes kliedziens. Arī Joņeva grāmata ir paaudzes kliedziens. Lai arī post factum – tajā ziņā, ka paaudze jau ir izaugusi no tā vecuma, par kuru viņš raksta un atskatās retrospektīvi, bet tā joprojām ir kliedziens „ar pēcgaršu”, ar sekām. Sekas izrādās uzrunā ne tikai Latviju un Latvijas auditoriju. Un acīmredzot 90. gados sociālā un kulturālā ziņā dzimusī paaudze, un tās „kliedziens” šeit uz vietas un varbūt postsociālistiskajā telpā, bet acīmredzot tur ir pieturas un pieskares punkti, kas uzrunā krietni lielāku lasītāju grupu. Protams, tur būs izaicinājums, kad tā tiks tulkota, jo tur ir ļoti daudz specifisku, ar Latviju saistītu lietu, ar Jelgavu saistītu lietu, bet esmu pārliecināts, ja grāmatu veiksmīgi pārtulko, un, ja autors pats piekrīt nedaudz koriģēt kaut kādas lietas, tad Jelgavu var radīt kā ļoti jaudīgu metaforu deviņdesmitajiem gadiem. Kā viņš pats ir teicis – 90. gadi tagad ir ļoti pieprasīta lieta. Deviņdesmitie gadi ir modē."

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par mūsu austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdiem un darbiem, un, vai starptautiskajā ārpolitiskā retorikā šobrīd pastāv kādi skaidri zemteksti. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: ASV un sabiedroto cīņa ar „Islāma valsti” - uzlidojumi Sīrijai, jaunākais par Ukrainas konfliktsituāciju, ANO rezolūcija, kas aizliedz algotņiem karot citas valstīs, kā arī Lielbritānijas premjera Kamerona meklējumi, kā rīkoties pēc referenduma Skotijā. Krievu pasaules ideja Zem tik cēlas idejas – kā „Krievu pasaules ideja” – slēpjas milzums traģēdiju: militārs uzbrukums Ukrainai, arī būtībā nepārtraukts, informatīvs uzbrukums, mistiski zaļi cilvēciņi, Malaizijas lidmašīnas katastrofa un vēl virkne citu notikumu. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir, lai līdzsvarotu situāciju, ka tā ir cīņa par demokrātiskām tiesībām pret „ultrancionālistiem” un „fašistiem”, un lai palīdzētu „brāļiem”. „„Krievu pasaules ideja”, kur ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību, izveidojies tāds pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas. Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu, un ar Maskavu. Tad šī ideja no maigās varas idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors. Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcības Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā. Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju  vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Vai šinī hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos?  „Tās pretrunas ir tik lielas, un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom,” skaidro Andis Kudors. Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs. Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica intervijā  Ilmāram Šlāpinam, kas šonedēļ skatāma interneta žurnālā www.satori.lv  runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā, un kāda loma ir Krievijai. „Tas, ko mēs redzam no Eiropas puses, ir pilnīga neizpratne. Apmēram šādi: kāda problēma? Par ko jūs runājat?” bilst Sergejs Lozņica. Zaļi dzīvojot, dzīvot zaļi Pagājušonedēļ Ņujorkā  pasaules valstu galvas aicināja visas pasaules valstis sadarboties cīņā pret klimata izmaiņu radītajiem draudiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu sacīja: „Mēs esam Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas procesā”. Vai šādas uzstāšanās ir tikai vārdi, vai ir arī kāda reāla apņemšanās? Eksperti Eiropas Savienībai pārmet, ka tā tikai runā, neko jaunu neievieš un izliekas par klimata čempioniem. Komentē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš: "Nav tā, ka ES tikai stāstītu par skaisto nākotni un neko neparedzētu darīt. Var sagaidīt, ka samita laikā, kas notiks šī gada oktobrī, ES apstiprinās diezgan ambiciozus mērķus, tai skaitā CO2 izmešu samazināšanai, un tie būs vēl ambiciozāki nekā tie ir bijuši līdz šim. Taču jāsaprot arī, ka viena pati ES globāli nevar ietekmēt visu. Ir citi svarīgi spēlētāji - industriāli attīstītās valstis un arī valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Piemēram, būtiski, lai arī Ķīna un ASV iesaistās šajā visā. Lai Indija un Brazīlija iesaistās. Jo viena pati Eiropas Savienība CO2 izmešu apjomu globālā mērogā nevar ietekmēt. Viens no soļiem, ko ES ir apņēmusies darīt, ir nākamo septiņu gadu laikā 14 miljardu eiro finansējumu veltīt klimata pasākumu atbalstam arī ārpus ES, jo nevar tikai domāt par sevi. Ja grib kaut ko izmainīt globāli, tad ir jābūt politiskai gribai atbalstīt citus, kuriem ir par maz politiskās gribas vai kuriem nav pietiekami daudz resursu, lai kaut ko mainītu globāli."      

Šonedēļ raidījumā runājam par “maigo varu”, kā pasaules valstis cenšas ietekmēt citus ar sava tēla, kultūras un pievilcības palīdzību. Spriedīsim arī par vācu un krievu kultūrtelpu ietekmi Latvijā caur gadsimtiem un, vai mūsdienu apstākļos mums no tā ir kāds labums. Viesis studijā: Rīgas Stradiņu Universitātes asociētais profesors komunikācijas zinātnē Deniss Hanovs. Atskatā par pagājušo nedēļu informējam par šādiem notikumiem:  Ukrainā apšaudes infrastruktūras objektiem nodara miljardiem dolāru lielus zaudējumus, Eiropas Komisija sola piešķirt ārkārtas palīdzību augļu un dārzeņu audzētājiem, kuri cietuši no Krievijas noteiktā pārtikas importa embargo, un arī par to, ka satraukumu Rietumu pasaulē izraisa grupējuma „Islāma valsts” panākumi.

Raidījumā 7 dienas Eiropā runājam par ceturtdienas notikumu, kad virs Ukrainas austrumiem tika notriekta Malaysia Airlines pasažieru lidmašīna. Lidmašīnas katastrofā nogalināti gandrīz 300 cilvēki. Kam jāuzņemas atbildība par lidmašīnas notriekšanu un kādai jābūt Eiropas un pasaules valstu reakcijai? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Atskatā par pagājušo nedēļu - ziņas no Eiropas Komisijas. Junkers ievēlēts par EK prezidentu. Izteikts aicinājums dalībvalstīm nominēt kandidātus komisāru amatiem.

http://podcast.ylr.lv/kompass-nr-4-zilupe-un-krievija-viesis-arvids-urbanovics/feed/ 0 0:46:16 Kompass [Nr.4] Zilupe un Krievija, Viesis – Arvīds Urbanovičs Kompass admin@ylr.lv no no

http://podcast.ylr.lv/kompass-nr-3/feed/ 0 0:34:24 Kompass [Nr.3] Seda un Baltkrievija, Viesis – Gatis Kampernavs Kompass admin@ylr.lv no

http://podcast.ylr.lv/kompass-nr-2/feed/ 0 0:37:00 Kompass [Nr.2] Daugavpils un Lietuva, Viesis – Lauris Magezeins Kompass admin@ylr.lv no

1. tūrisma raidījums kompass! Viesis Jānis Lārmanis un runājam par Sabili un Igauniju.