Podcasts about atliek

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet. Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies. Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija? Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā. Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī,  kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa  izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”.  Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja. Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.

Kultūros publikacijų spaudoje apžvalga.Kaip turime vartoti negaliai jautrią kalbą?Paskelbtas penktasis anotacijų konkursas „Pasaulis mano knygų lentynoje“.Kuo įdomios Jonnio Greenwoodo muzikinės kompozicijos?Ąžuolyno bibliotekoje Kaune atrasta 1639 metais išleista poeto, pamokslininko Motiejaus Kazimiero Sarbievijaus knyga „Odė palaimintajam Stanislovui Kostkai“.Kokias savo ateities strategijas dėlioja anglakalbiai leidiniai?Kelmės kultūros centre pristatyta dailininko Ričardo Garbačiausko darbų paroda „Šaknys“.Šiuo metu atnaujinamas Sugiharos namų muziejus Kaune sulaukė gerų žinių – įsteigtas neliečiamojo kapitalo fondas, kuris sieks sukurti nepriklausomą pasyvių pajamų srautą.Atliekų kultūros apdovanojimuose „Metų kūrėjo '23“ apdovanojimas, visuomenės ir komisijos sprendimu skirtas Milda Paukštei.Ved. Marius Eidukonis

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība. Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”. 49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.  20. gadsimta 70. gados  Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju. 1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības. Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem. Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni  ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam. Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos. Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus. Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa. Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums. Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu.

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Visos septynios savivaldybės, kuriose atliekų tvarkymą administruoja Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras, patvirtino atliekų prevencijos ir tvarkymo 2021-2027 metams planus.

Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras yra egzamino „Atliekų kultūra“ partneris. Penkta kartą vykusį egzaminą laikė 1338 gyventojai iš septynių Alytaus regiono atliekų tvarkymo sistemą kuriančių savivaldybių.

Alytaus apskrityje rūšiuoja net 97 proc. respondentų (59 proc. visada, 38 proc. dažniausiai, 2 proc. tik retais atvejais, o 1 proc. – niekada). Pokalbis šia tema su „Žaliojo taško" Marketingo ir komunikacijos vadovė Asta Burbaite bei Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro Atliekų tvarkymo paslaugų organizavimo ir kontrolės padalinio vadovu Martynu Krasausku.

Elektromobiliai, rūbai iš antrų rankų ir tik augalinis maistas tiek ekrane, tiek už jo – taip tvarumo kino aikštelėje siekė ir Lietuvoje populiarumo sulaukęs švedų serialas „Young Royals“. Pasak „Netflix“, tai pirmas jų projektas šiaurės šalyse, turėjęs tvarumo koordinatorę ir bendras produkcijos anglies dvideginio emisijas sumažinęs 47 proc.„Negali tikėtis, kad visiems tai atrodys geras sumanymas. Visada bus tokių, kurie abejoja ir baiminasi pokyčių, visi mes žmonės“, – sako šio serialo tvarumo konsultante dirbusi Hanna Nybeson. „Esame virsmo procese globaliai, o tai yra fantastiška. Turime bendradarbiauti ir rasti būdą kitaip kurti filmus ir televizijos projektus.“Lietuvos kino centras (LKC), kino kūrėjams, besikreipiantiems valstybės finansavimo, taip pat suteikia papildomų balų už tvarumo principų taikymą – socialinių, ekonominių, o taip pat ir aplinkosaugos. LKC Filmų sklaidos, informacijos ir paveldo skyriaus vedėja Jana Mikulevič įsitikinusi, kad tvarumo reikšmė kino projektuose ateityje tik augs, o reikalavimai griežtės.Kino kūrėjas Romas Zabarauskas sako, kad pats būdamas veganas, veganizmo principus taiko ir savo filmų aikštelėse: siūlo komandai veganišką maitinimą ir ragina vengti vilnos ir odos gaminių kostiumuose. Naujausiame jo filme „Rašytojas“ veganizmo tema įpinta ir į patį pasakojimą. „Bet ar tai gali padėti pritraukti žiūrovą? Manau, kad ne“, – nusijuokia filmo režisierius. „Aš manau, kad niekas neis į filmą dėl to, kad jis sukurtas tvariai.“Tuo metu aktorė Viktorija Žukauskaitė pernai vasarą viename tarptautiniame projekte dirbo filmavimo aikštelės tvarumo konsultante. Padedama specialistės iš Vokietijos ji ieškojo būdų įgyvendinti daugiau kaip 20 reikalavimų – nuo transporto iki maitinimo ir atliekų tvarkymo. „Kai pamačiau tuos skaičius, kiek yra išmetama filmo aikštelėje, aš nebegaliu pirkti kavos išsinešimui,“ – ji sako, kad atidesnis žvilgsnis į industrijos poveikį aplinkai paveikė ir jos asmeninio gyvenimo įpročius.Kaip kino industrija siekia mažinti savo poveikį aplinkai ir kaip jiems sekasi?Autorė Vaida Pilibaitytė

Mokslo rubrikoje pokalbis apie karjeros pasirinkimus. Kodėl kartais būna taip sunku apsispręsti ir ką daryti, kad pasirinktume teisingą kryptį? VDU Psichologijos katedros tyrėjų grupės tyrimas.Ekspedicija „Išsaugokime Baltiją“. Kur šiuo metu yra ekspedicijos dalyviai ir kaip jiems sekasi vykdyti užsibrėžtus tikslus?Antrą laidos valandą – pokalbis apie elektronikos atliekas.Taip pat pasakojimas apie ponį senjorų globos namuose.Ved. Urtė Korsakovaitė

Trumpa informacinė RADIOCENTRO laida apie mokslo naujienas ir naujausius pasiekimus.Klausyk šiokiadieniais 13.30 val. per RADIOCENTRĄ arba mūsų podkaste „Mokslas šiandien“.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece. Vai zini, ka Emīlam Dārziņam bija dēls Volfgangs, kurš tādu vārdu dabūja – nav grūti iedomāties – kam par godu. Anšlavs Eglītis jokojot ir teicis: „Volfgangs Dārziņš? Kas tas tāds? Ja jau mēs sakām Volfgangs, tad turpinām: Mocarts. Un, ja sakām Dārziņš, tad domājam: Emīls.“ Volfgangs Dārziņš dzimis 1906. gadā, tēvu traģiski zaudējis četru gadu vecumā. Nav nevienas fotogrāfijas, kurā abi būtu redzami kopā. Dēlam pieaugot, līdzība ar tēvu kļūst acīmredzama. Šīs līdzības dēļ Volfgangam uztic tēva lomu Viļa Lapenieka filmā „Melanholiskais – valsis“. Šo filmu režisors sāk uzņemt 1939. gadā, uzreiz pēc „Zvejnieka dēla“ pabeigšanas. Diemžēl 1940. gadā filmēšanu pārtrauc padomju okupācija. Toties abi satiekas mūzikā. Dēls mantojis ne tikai tēva izskatu, bet arī mūziķa talantu. Nav daudz gadījumu latviešu mūzikas vēsturē, kad kori Dziesmu svētkos uz vienas skatuves izpilda tēva un dēla skaņdarbus – Astotajos, Devītajos un arī vēlāk. Kāpēc mēs, kas mācījāmies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā 60. un 70. gados,  par viņu – komponistu un pianistu, publicistu, klavieru skolotāju un folkloras pētnieku – neko nezinājām? Atbilde vienkārša. Tāpēc, ka Volfgangs Dārziņš 1944. gada rudenī devās trimdā. Ierakstot viņa vārdu Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodika.lv meklētājā, atradīsiet pāri 3000 pieminējumu. Tostarp – paša Dārziņa rakstus. Volfgangs rakstīja par dažādām tēmām, ne tikai par mūziku. Viņam piemita lieliska humora izjūta. Piemēram, feļetonu par Latvijas dzintaru, kas publicēts laikrakstā „Latvju ziņas“ 1947. gada janvārī, Dārziņš iesāk šādi: „Vecie rīkļu rāvēji foiniķieši it labi zināja, kāpēc viņi airējās to trako gaisa gabalu ap visu Eiropu, riskējot nolauzt kaklu Biskajas vētrās. Kaut kur smilšainā krastā mita ļaudis, kas mirdzināja zeltainu akmeni…“ Vai par savu draugu un vienaudzi viņa 40 gadu jubilejai veltītā rakstā „Latviešu ziņās“ 1946. gada oktobrī: „Ar Anšlavu Eglīti iepazinos trīs gadu vecumā. Toreiz viņš bija bērns kas bērns un vēl nezināja no galvas nedz  konverzācijas vārdnīcu, nedz Bedekeru…“ (Tas ir ceļotājiem un tūristiem domāts ceļvedis!) Savukārt savam skolotājam Jāzepam Vītolam veltītas šādas rindas: „Tas ir ļauns liktenis — astoņdesmit četru gadu vecumā trimdā būt. Un, diemžēl, mēs tur nekā nevaram līdzēt. Atliek tikai gribēt. Stipri gribēt, kaut savā 85. dzimšanas dienā Profesors varētu atkal elpot dzimtenes gaisu un vērot dzimtenes debesis. Brīvas dzimtenes gaisu un brīvās dzimtenes debesis.“ (1947. gads, „Latviešu ziņas“ Eslingenā) Dārziņš apprecas 1939. gada Ziemassvētkos, un pēc bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem abi ar sievu, mākslinieci Annu Dārziņu pārceļo uz Ameriku. Vispirms uz Spokenu, pēc tam – Sietlu. Dārziņu pāris ir viens no retajiem trimdā, kas var nodrošināt dzīvi, darbojoties savās radošajās profesijās. Par Dārziņa mūziku un tās atpakaļceļu uz Latviju var izlasīt jo daudzajos rakstos jau pieminētajā periodika.lv. Vispamatīgāk komponista dzīvi un daiļradi pētījis Arnolds Klotiņš. Brīnišķīgo klaviermūziku ir spēlējis Ventis Zilberts, Imants Zemzaris, Jautrīte Putniņa un citi mūsu pianisti. Mana iepazīšanās ar Volfgangu Dārziņu sākās pagājušā gadsimta beigās, atverot  Kopenhāgenas „Latviešu tautasdziesmu“ 1956. gadā iznākušo 11. sējumu, kur viņam pamatīgs apcerējums „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības“. Pāršķirstu, bet neiedziļinos. Pirms gadiem 20, kādas „Iļģu“ Amerikas tūres laikā, viesojos bijušajā Dārziņu ģimenes mājā Sietlā.(Tur, starp citu, joprojām atrodas Dārziņa spēlētās klavieres). Grāmatu plauktā atrodu Volfganga Dārziņa „200 latviešu tautasdziesmas solo balsij un klavierēm“, kuras izdevis Alfrēds Kalnājs Čikāgā. Esmu pārsteigta, jo lasot notis, saprotu – vairums dziesmu ir nevis vispārzināmās, bet Latviešu folkloras krātuvē, Emiļa Melngaiļa materiālos atrastas melodijas. Sajūtu prieku par muzikālās gaumes sakritību. Gatavojot šo materiālu, atrodu, ko Dārziņš rakstījis vēstulē Knutam Lesiņam: „Viens gan man dara prieku: no visām 200 apmēram 190 ir pilnīgi jaunas, ko neviens vēl nepazīst.“ Tiesa, tekstus daļai dziesmu Volfgangs, gluži tāpat kā komponisti pirms un pēc viņa, ir mainījis pēc savas patikšanas. Nevienai melodijai no Latgales nav latgaliski vārdi. Volfgangs Dārziņš arī aicinājis trimdiniekus atsākt tautas melodiju vākšanu, rakstot, ka „diemžēl, visi mani materiāli palika dzimtenē un vienīgais ko paguvu paņemt līdz, ir ap 500 folkloras krātuvē norakstītu melodiju, kuras atzinu par vērtīgām“. Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja Māra Vīksna stāsta, ka komponists 1944. gada vasarā nedēļām ilgi strādājis folkloras krātuvē – to apliecina precīzi ieraksti krātuves žurnālā. Mūžībā Volfgangs Dārziņš tiek aizsaukts 1962. gada Jāņu dienas rītā, nepiedzīvojot Pirmos ASV Rietumkrasta latviešu dziesmusvētkus, kas Sietlā  sākušies 22. jūnijā. Arī šajos svētkos skan tēva un dēla – Emīla un Volfganga Dārziņu – dziesmas.

"Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko man!” Lk 9:23 Mūsdienās diezgan bieži var pamanīt cilvēkus, kas ir nomocīti ar stresu, nemitīgu steigu, bet vēl vairāk – cieš no sevis nepieņemšanas, nomāktības, nespējas tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem. Atnākot uz baznīcu, viņi bieži vien uztver tās mācību kā papildus prasību, papildus nastu, kuru tie vairs nav spējīgi nest un tiem "nolaižas rokas". Tieši šie cilvēki ir šodienas Evaņģēlija komentāra adresāti. Psiholoģija daudz runā par sevis pieņemšanu, mīlestību uz sevi pašu. Vai tas būtu pretrunā ar Jēzus Vārdiem "lai aizliedz pats sevi? Patiesībā šodienas fragmentā vairāk runa ir par pieņemšanu nevis par atteikšanos. Domāju, ka mūsdienu garīgumā būtu dziedinoši runāt par savas ikdienas realitātes pieņemšanu un tās savienošanu ar Jēzus Krustu. Ko tas nozīmē, praktizēt realitātes pieņemšanas garīgumu? Tas nozīmē, ka ikdienā nav jāmeklē nekādu īpašu mērdēšanas veidu, lai līdzinātos Krustā sistajam Jēzum. Labāk savu enerģiju virzīt tajās sāpīgajās vietās, kas Tevi ikdienā nomāc: slimībās, neveiksmēs, attiecībās, kas sāpina, pazemojumos, vientulībā, cīņā ar atkarībām, vienu vārdu sakot, tajā visā, kas veido grēka ievainotu mūsu ikdienas realitāti. Un tad var izrādīties, ka visgrūtākais garīgajā dzīvē ir pieņemt un pacelt līdz Jēzus Krusta augstumiem tieši šis " sāpīgās vietas". Cik daudz "atteikšanās no sevis paša" prasa pieņemt, ka ir lietas dzīvē, kas sāp katru dienu un kas netiek dziedinātas! Tieši šajā vietā Jēzus aicina mūs ieiet tajā, kas ir visdārgākais Viņa Sirdij – Krustā, kas Viņu savienoja ar mums un mūs savieno ar Viņu. Jēzus jau ir iegājis visas pasaules sāpīgajās vietās un mēs nekad neesam tur vieni paši. Atliek vien pieņemt ikdienas krustu un vienot to ar Jēzus Krustu. Tik maz un tik daudz… Kas ir šis sāpīgās vietas, mans ikdienas krusts, kuru man joprojām ir grūti pieņemt? Pieņemt un paņemt savās rokās, lai atdotu Jēzum? Mans Jēzu, tieši tā ir mana satikšanās vieta ar Tevi, mīlestības mierinājums, kas plūst no mūsu vienotības! Tevī mana nasta kļūst viegla. Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Bendrovės „Ekologistika“ gaisravietėje Alytuje pradėtos tvarkyti padangų atliekos, jomis rūpinasi bendrovė „Ekobazė“. Kaip ketvirtadienį pranešė Aplinkos apsaugos departamentas, tokia galimybė atsirado teismui panaikinus bendrovei „Ekologistika“ taikytus apribojimus. Atliekų tvarkytojui perduotos tvarkyti po Alytuje kilusio gaisro likusios padangų atliekos. Jas planuojama išvežti iki gegužės 21 dienos.

Klimato kaitos rubrikoje pokalbis apie tai ką reiškia „žalia“ komunikacijos agentūra? Kaip tvarumo reikalavimus pritaikyti ne gamybos, o paslaugų srityje? Komunikacijos industrijos asociacija parengė komunikacijos paslaugų įmonių Tvarumo standartą. Kaip tas standartas bus įgyvendinamas praktikoje?Mūsų šalyje gyvena per 500 rūšių vorų, ką apie juos turėtume žinoti? Pokalbis su pirmos tokios knygos lietuvių kalba „Pažinkime Lietuvos vorus“ vienu autorių Gintautu Steibliu.Į LRT girdi kreipėsi Mantas ir sako, kad Vilniaus miesto savivaldybės mokestis už šiukšlių išvežimą visiškai neskatina miestiečių rūšiuoti. Taip pat į mus kreipiasi klausytojai su klausimais dėl maisto atliekų rūšiavimo. Į klausytojų klausimus atsako Vilniaus miesto savivaldybės Atliekų tvarkymo poskyrio vedėja Eglė Bernotavičienė.Devintą kartą išdalyti Lietuvos kultūros centrų asociacijos apdovanojimai „Auksinis Feniksas“, skirti kultūros kūrėjams ir puoselėtojams. Kokį vaidmenį šiandien atlieka kultūros centrai?Ved. Agnė Skamarakaitė

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju. Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu. Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama. Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu.  Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums. Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju. Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem. Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves.  Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji. Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu. Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus. Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā. Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai. Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.

2023-ieji metai jau baigiasi, per šiuos metus Alytaus regiono atliekų tvarkymo centre (ARATC) įvyko nemažai pokyčių. Apie šiuos pasikeitimus, besibaigiančią kadenciją ir apskritai visus metus pasakojo ARATC vadovas Algirdas Reipas.

Menininkė Agnė Kišonaitė prieš šv. Kalėdas pristato instaliaciją „Choras“, kuria siekia priminti atsakingo vartojimo svarbą ir aplinkoje atliekų paliekamą pėdsaką. Paspaudus specialų mygtuką „choristai“ atlieka lietuvių liaudies sutartines primenančius kūrinius.Gruodžio 22-ąją minime vieno žymiausių operos kūrėjų – Giacomo Puccini 165-ąsias gimimo metines. Apie jo sudėtingą charakterį, kuris dažnai prišaukdavo kompozitoriui bėdų, pomėgį rizikuoti ir kurti geriausias visų laikų operas – Ievos Buinevičiūtė pasakojimas.Šiauliuose „Laiptų galerijoje“ jau veikia kalėdinių miniatiūrų paroda. Lietuvoje tai ilgiausiai, beje, be pertraukos, gyvuojantis toks renginys. 31- ojoje parodoje Lietuvos ir užsienio autoriai pristatė beveik 300 miniatiūrų. Iš Šiaulių „Laiptų galerijos“ – kolega Tomas Mizgirdas.Klasikinės muzikos naujienose: patvirtinta naujoji Anglijos nacionalinės operos būstinė, pianisto Igorio Levito naujas albumas kaip reakcija į išpuolį prieš Izraelį, Danielio Barenboimo ir Marthos Argerich gautas apdovanojimas ir įvykusi pirmoji pasaulinė operos apie translytį istorinį veikėją premjera.Ved. Gerūta Griniūtė

*Kungs, tu esi tuvu, un visi tavi baušļi ir patiesība. Jau sen no tavas atklāsmes man ir zināms, ka tu tos nostiprināji uz mūžiem. /Sal. Ps 119, 151-152. Adventa I nedēļas ceturtdienas introits/* Nākot cilvēkam pretī, Dievs ir vēlējies noslēgt derību. Sinaja kalnā noslēgtā Derība ir izteikta desmit vārdos, jeb baušļos, kas aptver visu cilvēcisko eksistenci. Iet baušļu ceļu nozīmē uzticīgi, pat ja atšķirīgos tempos, virzīties pretī pilnībai. Nav svarīgas nedz gaismas, nedz gaismekļi, nedz saule un mēness. Ir vajadzīgas tīras un atvērtas acis, spējīgas redzēt Dieva godību (Selma Lāgerlēva). Svētais Ambrozijs visu cilvēka dzīvi redz kā ceļojumu un pats cilvēks ir homo viator, ceļinieks. «Cilvēk, tu esi ceļā», viņš raksta, «kusties, lai nonāktu galā un ceļā tevi nepārsteigtu nakts; lai dzīves diena nebeidzas, pirms tu sasniedz izaugsmi tikumos! Tu esi ceļinieks šai dzīvē: viss pāriet, viss beidzas tev aiz muguras, viss, ko šai ceļā apbrīno - pāriet. […] Tāda ir šī dzīve: laimīgs liktenis nepaliek ilgi un nelaimes pāriet. Rēķinies, ka esi ceļā: lai nedz fortūna tevi cildina, nedz lai nelaimes tevi pieviļ; lai veiksme tevi nekavē, nedz aptur neveiksmes. Steidzies pretī mērķim, steidzies nokļūt galā. Bet izvēlies labi ceļu, pirms to mērot» (Explanatio psalmi I,24). «Nāc, Kungs Jēzu!», saka Baznīca Kungam (Atkl 22,20). «Nāc, seko man!», nenogurstoši saka Kungs katram no mums. Advents atklāj kristīgās dzīves pozitīvo spriedzi starp šīm divām nākšanām: es nāku pretī Kungam, kurš nāk man pretī. Atliek izvēlēties ceļu. **Šodien tu vari pāršķirstīt savas vēstures lappuses un ieraudzīt, uz cik diženām lietām Dievs tevi līdz šim ir aicinājis.**

Tyrime dėl Vilniaus apskrities atliekų tvarkymo centro darbuotojų įvykdyto turto pasisavinimo ir galimos korupcijos sulaikyta 12 asmenų, jie įtariami pasisavinę per 600 tūkst. eurų, taip pat gavę daugiau kaip 100 tūkst. eurų kyšių.Ukrainos vidaus reikalų ministras praneša, kad dėl stiprios pūgos žuvusiųjų padaugėjo iki 10, sužeista daugiau nei 20, tarp jų ir vaikai. Žmonės žuvo Odesos, Charkivo, Mykolajivo ir Kyjivo regionuose. Ukrainos tarnybos skelbia toliau intensyviai dirbančios siekiant atkurti elektros tiekimą. Pasak pranešimų, elektros tiekimas nutrūko daugiau kaip 400 gyvenviečių.Paliaubos Gazos ruože pratęstos dar dviem dienoms.Paskelbti tarptautinio pilietinio ugdymo ir pilietiškumo tyrimo rezultatai liudija, kad Lietuvos aštuntokai pasižymi tokiu pat pilietiškumo lygiu, kaip ir jų bendraamžiai Europoje, o Lietuvos naryste ES mūsų mokiniai didžiuojasi labiausiai – 95 proc. aštuntokų.Vyksta tarptautinė konferencija „Neapykantos ir vilties ideologijos šiuolaikinėje žydų istorijoje“ – tai paskutinysis Vilniaus geto antinacistinio pasipriešinimo ir likvidavimo 80-mečio minėjimo renginys.Konferencijos svečiai pažymi, kad vykstant Izraelio kovai su Hamas grupuote, pasaulyje kyla naujų antisemitizmo apraiškų.Žinomas amerikiečių žodynas „ Merriam-Webster“ populiariausiu 2023-iųjų metų žodžiu išrinko būdvardį „autentiškas“ Žodyno sudarytojai pažymi, kad šis žodis šiais metais tapo labai populiarus paieškų naršyklėse. Manoma, kad tai galėjo lemti padidėjęs domėjimasis dirbtiniu intelektu ir įžymybių kultūriniu gyvenimu.Ved. Darius Matas

„Nesipakuok!“ – toks yra šiemetės Europos atliekų mažinimo savaitės šūkis. Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras, palaikydamas savaitės idėją, ragina kiekvieną asmeniškai prisidėti prie atliekų mažinimo – atsisakyti spausdintų mokėjimo pranešimų ir naudoti daugkartinius maišelius sveriamiems produktams. FM99 studijoje ARATC direktorius Algirdas Reipas.

Per gaisrą senelių namuose Vilniuje žuvo du žmonės, dar trys išvežti į ligoninę.Po masinio kapų lankymo kapinių tvarkytojai skaičiuoja išaugusį atlieų kiekį. Didelė dalis jų – netinkama perdibti. Kiek Lietuvos gyventojai kapus susitvarko ne tik prieš Vėlines, bet ir po jų?Seimas linkęs nuo kitų metų vidurio sugriežtinti fejerverkų prekybą ir naudojimą – taip siekiama sumažintų jų prieinamumą. Taigi šio ryto klausimas klausytojams – ar reikia griežtinti prekybą fejerverkais?Jungtinių Valstijų valstybės sekretorius Antonis Blinkenas apkaltino Rusijos prezidentą Vladimirą Putiną mėginant pasinaudoti Izraelio ir „Hamas“ karu siekiant sumažinti Vakarų paramą Ukrainai. Kiek Izraelio ir “Hamas” karas nustūmė karą Ukrainoje ir paramą jai į antra planą?Ved. Rūta Kupetytė

Atliekų pakelėse nemažėja. Priešingai, kelininkai sako, kad šiemet iš pakelių išvežė jau daugiau šiukšlių nei pernai per visus metus. Kaip sudrausminti pakelėse atliekų atsikratančius piktavalius?Aktualus klausimas. Minint Konstitucijos dieną, rengiamas ir kasmet vykstantis Konstitucijos egzaminas. Kiek išmanote Konstituciją? Ar ketinate laikyti Konstitucijos egzaminą?Kaimyninės šalys ieško būdų, kaip sumažinti palūkanas, turintiems būsto paskolas. Ar ir Lietuvai reikia imtis kitokių priemonių? Apie tai – „Verslo laike"60 proc. apklaustųjų mano, kad Baltarusijos piliečiams turėtų būti taikomos tokios pačios patekimo į Lietuvą sąlygos, kokios dabar taikomos Rusijos piliečiams. Kodėl valdžiai niekaip nepavyksta to padaryti?Ved. Edvardas Kubilius

Gyventojams, neištraukiantiems ištuštinimui maisto atliekų konteinerių, jau išsiųsti pranešimai, kurių tikslas – priminti apie kiekvieno atliekų turėtojo pareigą laikytis atliekų tvarkymo taisyklių ir naudotis maisto atliekų konteineriais bei rūšiuoti maisto atliekas.  FM99 eteryje apie rūšiavimo naudą kalbėjo ARATC direktorius Algirdas Reipas.

2019-ųjų spalį Alytuje kilus gaisrui įmonėje „Ekologistika“ imtasi galvoti apie griežtesnę atliekų tvarkytojų verslo kontrolę. Tačiau pastaruoju metu kilo dar keletas didelių gaisrų atliekų tvarkymu užsiimančiose įmonėse. Paskutinis - šeštadienį šalia Vilniaus veikiančiame „Ecoservice“ atliekų rūšiavimo centre.Kaip išvengti tokių gaisrų ir ar pakankama atliekų tvarkymo verslo kontrolė?Laidoje dalyvauja aplinkos viceministrė Raminta Radavičienė, Seimo narys Kęstutis Mažeika, Priešgaisrinės apsaugos ir gelbėjimo departamento direktoriaus pavaduotojas Giedrius Sakalinskas ir Lietuvos komunalininkų ir atliekų tvarkytojų asociacijos ekspertė atliekų tvarkymo klausimais Marina Curko - Notkuvienė.Ved. Liepa Želnienė

Per Lietuvą slenka audra. Pasak sinoptikų, Vilniaus, Kauno ir Alytaus apskrityse susidarę intensyviausi liūčių ir perkūnijų židiniai.Klaipėdoje surengtas skubus pasitarimas dėl miestą apsėmusios stichinės liūties.Aplinkosaugininkai tiria taršos mastą po gaisro atliekų rūšiavimo įmonėje „Ecoservice“.Ukraina patvirtina, kad šalies pajėgos okupuotose teritorijose sėkmingai atakavo du tiltus, kuriais rusai perveža karinę techniką.Vilniuje kariai pradėjo vykdyti inžinerinę tiltų žvalgybą.Ved. Madona Lučkaitė

Atliekų perdirbimo įmonėje Vilniuje kilęs gaisras išplito ir į sandėlius. Tarptautiniame susitikime Saudo Arabijoje ieškoma Ukrainos Taikos formulės – ko realu tikėtis? Į tradicinį sąskrydį Ariogaloje susirinko Lietuvos politiniai kaliniai ir tremtiniai. Specialistai įspėja: Lietuvoje šiuo metu yra bent keturi gerai žinomi vandens telkiniai, kurie neatitinka nustatytų reikalavimų. Senatvė globos įstaigose: kiek lietuviams patraukli artimųjų priežiūra šiose vietose?Ved. Simona Vasiliauskaitė

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Spaudos apžvalgoje – kultūros žurnalas „Literatūra ir menas“.Šiais metais atlikti tyrimai rodo, kad autoimuninėmis ligomis, kurios išsivysto sutrikus normaliam imuninės sistemos funkcionavimui, serga apytiksliai vienas iš dešimties žmonių. Daugelis šios grupės ligų gydymo, kuris nesukeltų stiprių šalutinių poveikių vis dar neturi. Lenkijoje dirbantis mokslininkas Piotras Trzonkowskis vysto terapiją, kuri, tikimasi, artimoje ateityje pakeis šią situaciją.Telšiuose vyksta seniausia Europoje 39-oji medalininkų stovykla. Ji subūrė per 20 menininkų iš Lietuvos ir Lenkijos. Šiųmetė stovykla skiriama Dariaus ir Girėno skrydžio per Atlantą 90-mečiui.Penktadienio knygų apžvalgai literatūrologė Eglė Baliutavičiūtė pasirinko dvi knygas – Pietų Korėjos filmų kūrėjos ir rašytojos Sohn Won-Pyung debiutinį kūrinį „Migdolai“, knygą, pelniusią keletą apdovanojimų, ir debiutinį amerikiečių rašytojos Kiley Reid romaną „Toks smagus amžius“.Šiandien Klaipėdoje prasideda tradicinė Jūros šventė, kurioje pirmą kartą vyks karšto oro balionų čempionatas, lauks tradicinė eisena, laivų lankymas, muzikiniai koncertai. Šiemet šventė pasitinka šūkiu „Ant denio visa Lietuva“.Šiandien LRT KALSIKOS eteryje – šeštasis laidos „Bandymai suprasti žmogų“ epizodas. Laidos vedėjas Tomas Ramanauskas kviečiasi būrį jam imponuojančiųjų mąstytojų, kūrėjų, mokslininkų ir klausia jų asmeninių patirčių ir įspūdžių. Šįkart epizode klausiama, kodėl žmogui tokia svarbi auditorija?Minint LITUANIKOS skrydžio 90-metį, LRT KLASIKA drauge su Lietuvos aviacijos muziejumi pristato pasakojimų ciklą apie lakūnus Steponą Darių ir Stasį Girėną. Šio pasakojimų ciklo tikslas – pristatyti lakūnus, nušviečiant jų asmenybes bei istorines aplinkybes. Šeštajame pasakojime išgirsite apie tai, kad Steponas Darius ne tik grįžta į Ameriką, bet ir susipažįsta su Stasiu Girėnu.Šiandien, pačiame sezono įkarštyje, Nidos meno kolonijoje atidaroma kasmetinė paroda „Apsėdimas“, kurią kuruoja menininkė Anastasia Sosunova, pakvietusi dešimt tarptautinių ir Lietuvoje gyvenančių meninink(i)ų sukurti naujus arba įkurdinti esamus kūrinius ypatingoje Neringos atliekų surinkimo ir perdirbimo aikštelės aplinkoje bei Nidos meno kolonijos parodų erdvėje.Ved. Urtė Karalaitė

Pasaulyje vis labiau populiarėjant atsakingam požiūriui, Lietuvos nulinių atliekų filosofijos, kuri kalba apie tvarumą, atsakingą gamybą bei vartojimą, sostine pretenduoja tapti Mažeikiai! Laidoje svečiuojasi dvi draugės: VšĮ „Būk su manimi“ įkūrėja Jolita Butkienė ir VšĮ „Dirbinyčia“ įkūrėja Almantė Karpienė.„Matome, kiek visko žmonės išmeta. Kai stebi prie konteinerio stovinčią močiutę, kuri jame ieško dar galinčių praversti daiktų, o šalia purvinoje baloje mėtosi balta siuvinėta palaidinė, supranti, kad reikia kažko imtis, jog taip nebūtų“, – sako pašnekovės.Ved. Žydrė Gedrimaitė

Sestdien, 15. jūlijā, sāksies sešpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Viena pēc otras tiks atklātas trīs vizuālās mākslas izstādes, bet plkst. 19.00 koncertzālē "Cēsis" dienu noslēgs Latvijas Radio kora programma „Dziesmas bez vārdiem”, kurā mūzika runās glezniecības valodā. Sigvarda Kļavas vadībā kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavartu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža, Andersa Hillborga un Santas Ratnieces mūzika. Kā nonācāt pie šādas koncertprogrammas, kurā mūzika, kā rakstīts anotācijā, runās vizuālās mākslas valodā? Bija sajūta, ka Cēsu Mākslas festivālam piestāvētu tāds skaņuraksts vai muzikāla izteiksme, kas regulāros koncertos varbūt nav tik bieži sastopama. Programmas, vismaz manā gadījumā, veidojas no vairāku sakritību kopuma. Daļai no šīs programmas mēs plānojam veikt ierakstu mūsu izdevējkompānijai Ondine, daļa skaņdarbu ir jau iegūlušies „zelta repertuārā”. Ja runā par Džonu Keidžu, šo laiku un viņa mūziku, mūsu pagājušgad izdotā plate plūca laurus tieši par mūsu izpildījumu, to, kā mēs redzam šo Džona Keidža provokāciju. Es nevis lielos, bet apmēram stāstu, kā veidojās programma. No vienas puses, tie ir dažādi autori, bet viņi visi runā ar cilvēka balsi kā brīnumainas skaņutelpas veidotāju. Tā caur un cauri būs balss veidota mūzika, kuras spēles noteikumi ir daudz tuvāki orķestrālai krāsai nekā dziesmai. Plānojam šo programmu vēl attīstīt ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem, bet tas lai paliek mans mazais noslēpums. Noslēpums provocē uz citām sajūtām. Ja ar to sapratīsim, ka šī būs kormūzika, kurā nav valodas un vārdu, tas būs tas vēstījums, ko es vēlos pateikt.  Koncertprogramma ar diezgan gleznainu muzikālās valodas ievirzi ļoti labi saskan ar Cēsu Mākslas festivāla pirmās dienas programmā paredzēto trīs izstāžu atklāšanu, taču šajā koncertā otas un krāsas būs koristu balsis un sitaminstrumenti. Kā instrumenti papildinās kori? Vai varbūt būs tieši otrādi? Līdzīgā koncertā jau esam muzicējuši kopā ar Miku Čavartu. Tas ir brīdis, kurā šajā muzikālajā dialogā sarunājas kora balsis un muzikālās gleznas veidojošā mūzika un perkusionists, kas spēlē ar pagalam neikdienišķiem un netradicionāliem perkusiju instrumentiem. No mēģinājumiem man iesēdusies sajūta, ka tās ir viena otru papildinošas lietas un koncertprogrammu attīstošas lietas. Miks spēlēs uz ļoti interesantiem skaniskiem dēļiem ar nosaukumu klangas, otra instrumentālā palete būs ar daudziem dažādu izmēru gongiem. Perkusijas noteikti koncertprogrammā ienesīs savu jaunu etapu un nogriezni. Man patīk, ka programma ir viens stāsts un viena dramaturģiska līnija. Ceru, ka arī klausītājiem ceļš būs redzams. Par Džonu Keidžu mums nu ir skaidrs, bet cik labi Latvijas Radio koris ir pazīstams ar Žibokles Martinaitītes un Andersa Hillborga vārdiem un viņu mūziku? Hillborga opusa nosaukumu nevar izlasīt, jo tas ir dažādu burtu sakopojums. Kādu laiku tas bija viņa vienīgais kora opuss, tagad vēl daži ir nākuši klāt. Kora repertuārā tas ir viens no skaņdarbiem, ar kuru starptautiskā arēnā cenšamies rādīt, ko ar cilvēka balsi var izdarīt. Mūzika ir caurcauri minimāla un eskētiska, bet tās skaņu bilde brīžiem ir ļoti fascinējoša. Programmā nav pieminēts vēl viens uzvārds – mūsu pašu Santa Ratniece, kura arī ar mazu bezvārdu skaņu glezniņu tiks pārstāvēta. Skaņdarbu sauc „Pēcgaisma”. Tuvākajā laikā grasāmies ierakstīt Žibokles Martinaitītes albumu. Viņa mums raksta jaunu opusu, kurš solās būt gatavs augustā, lai septembrī mēs to šeit, Rīgā, varētu pirmatskaņot. Ļoti interesanta mūzika un ļoti interesanta meitene – viņa ir Ņujorkā dzīvojoša lietuviete, kas līdz šim kormūziku raksta ar sevis izdomātu valodu, patskanisko izteiksmību. Kad klausījos šo Hillborga opusu Latvijas Radio kora sniegumā, tad patiešām likās, ka tā ir mirguļojoša, gandrīz vai kosmiska mūzika. Keidžs, iespējams, visā šajā galaktikā ienāk ar solfedžējošiem un ne tikai skaņurakstiem, bet Martinaitīti dēvē par faktūras burvi, iluzionisti, kura, veidojot mūzikas telpu, to piepilda ar augstu spriedzi, klausītāju nostādot starp realitāti un pārpasaulīgiem stāvokļiem. Vai mūzika, ko šajā koncertā atskaņosiet, būs atbilstoša šim raksturojumam? Kad mūzikas pirmavots ir tava muzikālā fantāzija, nevis poēzija, vēstījums vai saturiskais ietvars, tad šī fantāzija liek spēlēties un to piepildīt ar savas valodas vai balss paņēmieniem. Atliek tikai fantazēt, ko tik visu ar cilvēka balsi nevar izdarīt. Manuprāt, tas nav tikai tāds triks, ko komponiste ir izdomājusi pamēģināt. Es jūtu, ka tas ir viņas muzikālās domāšanas veids, jo visi viņas kora opusi ir veidoti ar tādu kā instrumentālās domāšanas klājienu, kas mūsu korim, manuprāt, piestāv – katrai balsij ir atsevišķas skaņu un tembra iespējas, līdz ar to esmu pilnīgi pārliecināts, ka katram korim viņas skaņdarbi skan pilnīgi savādāk, jo tie veidojas no katra dziedātāja individuālās varēšanas, talanta un savpatības.  

LRT tyrimų skyriaus duomenimis, Vilniaus rajone rinkimų komisijose didžiąją dalį sudaro žmonės, siejami su rajoną ilgus metus valdančia partija – Lietuvos lenkų rinkimų akcija. Taip vyksta todėl, kad partijos dalinasi žmonėmis ir tai pripažįsta patys politikai. Dėl to komisijose gali būti neužtikrinamas rinkimų skaidrumas.Prasideda kelias dienas truksiančios krizių valdymo pratybos, kuriose Lietuva dalyvaus kartu su kitomis NATO sąjungininkėmis. Pratybų tikslas – įvertinti NATO valstybių bendradarbiavimą politiniu-kariniu lygiu.Apklausa rodo, kad daugiau kaip pusė gyventojų nežino, kaip atskirti, ar atliekų tvarkytojas dirba legaliai. „Aktualaus klausimo“ rubrikoje klausiame, kaip jūs atskiriate, ar žinote, kad atliekų tvarkytojas dirba legaliai, jas tvarko pagal taisykles ir jūsų jiems atiduotų atliekų neišmeta pamiškėse?„Verslo laike“ – apie elektros tiekėjų maržas.Vilniuje rengiamas bandomasis matematikos egzaminas, laikyti ji kviečiamos ir kitos Lietuvos mokyklos. Kaip Lietuvai sekasi gerinti matematikos mokymą, kai pernai jo neišlaikė 35 proc. abiturientų?Šiandien planuojamos Turkijos, Švedijos ir Suomijos derybos dėl šių dviejų šalių stojimo į NATO. Ar bus koks nors proveržis?Ved. Edvardas Kubilius

Pastaruoju metu itin padaugėjo gaunamų bylų Vilniaus apygardos administraciniame teisme, todėl sprendimo teks laukti ilgiau. Teigiama, kad per dieną teismas gauna iki 200 administracinių bylų, įskaitant gerokai padidėjusį prašymų priimti teismo įsakymą dėl nesumokėtos vietinės rinkliavos už komunalinių atliekų surinkimą ir tvarkymą priteisimo skaičių. Kaip dėl nesumokėtos rinkliavos už komunalinių atliekų surinkimą galite atsidurti teisme? Paaiškina Vilniaus apygardos administracinio teismo teisėjas Gediminas Užubalis.Seime pagrindinio svarstymo laukia Draudimo propaguoti totalitarinius, autoritarinius režimus ir jų ideologijas įstatymo projektas. Kaip ketinama drausti propaguoti totalitarinius, autoritarinius režimus ir jų ideologijas, kaip tai veiks praktikoje, kaip draudimus vertina teisininkas ? Komentuoja advokatų kontoros „Glimstedt“ advokatas Mindaugas Jablonskis.Apsaugos ekspertai sulaukia vis daugiau gyventojų klausimų, kokiu atveju ir kas gali peržiūrėti daugiabučių laiptinėse ar lauke įrengtų kamerų vaizdo įrašus. Mat įvykus galimai vagystei ar kitam nusikaltimui, neaišku, kur kreiptis ir kas atsakingas už vaizdo įrašų, galinčių padėti išsiaiškinti įvykio aplinkybes, peržiūrą. Atsako apsaugos bendrovės „GRIFS AG“ Apsaugos departamento vadovas Žydrūnas Bukauskas.Ved. Artūras Matusas

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Kokia nauda iš atliekų rūšiavimo? Akivaizdi. Be visų kitų teigiamų dalykų, iš jų galima pagaminti didelį kiekį elektros energijos, kuri brangsta kone kasdien, o nerūšiuodami atliekų mes netiesiogiai prie to prisidedame. Vien iš išrūšiuotų maisto ir kitų biologiškai skaidžių atliekų Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras per mėnesį pagamina apie 300 tūkstančių kilovatvalandžių elektros energijos. Jos užtenka visiems įmonėms padaliniams aprūpinti, o apie pusė kiekio parduodama į rinką. FM99 pasakojo Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro direktorius Algirdas Reipas.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vladimiras Putinas jau kalba apie branduolinio ginklo panaudojimą. Be to, į Ukrainą įsiveržę Rusijos kariai kontroliuoja Černobylio atominę elektrinę. Elektrinės darbuotojai laikomi įkaitais.Ukrainos prezidentūra sako, kad tai yra grėsmė visai Europai, nes branduolinių atliekų saugumas yra nežinomas.Kodėl rusų kariams yra svarbu kontroliuoti neveikiančią elektrinę? Ekspertai pateikia keletą spėjimų – nuo šantažo įrankio ir karo trofėjaus ir purvinų bombų.Ką Putinas gali padaryti su branduolinių atliekų turinčia Černobylio atomine elektrine? Ir ką reiškia jo žodžiai apie branduolinio ginklo panaudojimą?Laidoje dalyvauja Valstybinės atominės energetikos saugos inspekcijos (VATESI) viršininko pavaduotojas Darius Lukauskas, Lietuvos energetikos instituto branduolinės saugos ekspertas, Branduolinių įrenginių saugos laboratorijos vyriausiasis mokslo darbuotojas Algirdas Kaliatka, buvęs energetikos ministras Arvydas Sekmokas, karybos ekspertas Darius Antanaitis, Radiacinės saugos centro direktoriaus pavaduotoja, laikinai vykdanti direktoriaus funkcijas, Ramunė Marija Stasiūnaitė.Ved. Marius Jokūbaitis

Vilnietė Daiva Šniukaitė džiaugiasi, kad su savo šuniuku Dore traukiniu gali keliauti, o autobusais – ne. Kiek viešasis transportas yra draugiškas augintiniams?Psichologai sako, kad vyrai nenori arba nesugeba aplinkiniams pasipasakoti, kaip jie jaučiasi. Dėl to būtent vyrai dažniau skambina emocinės pagalbos linijoms, prisigeria arba nusižudo. Kodėl vyrai yra tokie uždari ir kodėl jiems reikėtų atsiverti?Šiukšlinė darbe po stalu – patogu, bet ar gerai? Atliekų tvarkytojai sako NE. Štai Vilniaus atliekų sistemos administratorius kviečia verslą bei kitas organizacijas panaikinti šiukšlines po stalu ir taip prisidėti aktyviau rūšiuojant atliekas.LRT teisininkams kelerius metus vadovauja Lina Joskaudaitė-Dmitrijeva, kuri prieš tai dirbo teisininke Seime. Kaip atrodo teisininko darbas parlamente ir LRT – didžiausioje žiniasklaidos grupėje Lietuvoje?Ved. Edvardas Kubilius

Lietuvoje griežtėja baudos už šiukšlinimą prie konteinerių. Palikus prie jų didelių gabaritų ar kitokias atliekas nustatyti pažeidėjai nebus įspėjami, kaip buvo daroma iki šiol – jiems iš karto bus skiriamos piniginės baudos. Apie tai kalbame su ARATC Atliekų tvarkymo paslaugų organizavimo ir kontrolės padalinio vadovu Martynu Krasausku.

Svarbiausias Estijos žiniasklaidoje aptariamas temas apžvelgia LRT RADIJO bendradarbis Taline Vaidas Matulaitis.Ką jaučia nusižudžiusių žmonių artimieji? Ar ir kaip galima jiems padėti? Apie tai – pokalbis su psichologe Austėja-Agniete Čepuliene.Projekto „LRT ieško sprendimų“ diskusija: ko imtis, kad po vaiko priežiūros atostogų mamoms ir tėvams būtų lengviau sugrįžti į darbo rinką? Kokios priemonės veikia jau dabar ir kokių dar reikėtų? Įžvalgomis dalijasi keturių vaikų mama, mokslininkė Dovilė Stumbrienė ir Vytauto Didžiojo universiteto Ekonomikos ir vadybos fakulteto dekanė Rita Bendaravičienė.Jau reikėjo pasikeisti padangas. Apie tai, ką daryti su senosiomis ir kas pagaminama iš perdirbtų – pasakoja Aplinkos apsaugos departamento Atliekų tvarkymo kontrolės skyriaus patarėjas Paulius Rutkauskas.LRT FAKTAI – sklinda melagienų apie Lietuvoje esą fiksuojamas mirtis nuo COVID-19 skiepo. Kaip yra iš tiesų? Jurgos Bakaitės reportažas.Ved. Giedrė Trapikaitė

Pamokos gali vykti ne tik klasėse ar namuose. Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras (ARATC) kviečia ir į pamokas atliekų tvarkymo technologijų parke. Čia laukia užsiėmimai ne tik realybėje, bet ir virtualioje klasėje, kuri savo veiklą pradeda šį rugsėjį. Klasė įrengta Alytaus regiono atliekų tvarkymo technologijų parke. Nors pati klasė nauja, naujų baldų jai nebuvo pirkta – panaudota tai, kas rasta daiktų mainų punktuose ir jų centre „TikoTiks“.

Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai. Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā. Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā – Haralds Sīmanis sēdās pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas ērģelēm, un – viss bija vaļā. Šobrīd Guna Rukšāne ir dārzniece. “Jaunrūjās”, uz kurām dodamies no Cēsīm. Sarunas laikā pilnziedā ir peonijas, ik pa brīdim sētā iebrauc stādu pircēji, nupat iznākušo grāmatu kaudzīte ir turpat pie ieejas dārzā. Grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir pirmā, ne tikai Haralda Sīmaņa biogrāfija, bet arī Cēsu dumpīgās intelektuālās vides, sākot no pagājušā gadsimta 70.gadiem, skicējums. Guna Rukšāne daudz grāmatā ļāvusi runāt laikabiedriem, ar iejūtīgu klātbūtni, precizējot faktus, raksturojot pašus runātājus. Grāmata veidota kā Haralda laikabiedru, cēsnieku likteņu kaleidoskops, un arī pašas autores – Gunas Rukšānes dzīvesstāsts, tajā ir svarīgs. Cēsu kultūras centrā Guna Rukšāne esot sākusi strādāt spontāni pieņemta lēmuma rezultātā. Studējusi jurispudenci Rīgā, vienā brīdī sapratusi, ka nevēlas strādāt esošajā sistēmā, un krasi izmainījusi savu dzīvi. Pēc grāmatas izlasīšanas, es saprotu, ka nevaru pat iedomāties citu cilvēku kā Gunu Rukšāni, kurš varētu izstāstīt Haralda Sīmaņa stāstu. Tas ir dziļi personībā balstīts pasaules skatījums katru cilvēku, varbūt pat pretēji mākslā izplatītajam biogrāfiju rakstīšanas kanonam, redzēt kā daļu no dzimtas, pilsētas, kāda lielāka stāsta. Un tas prasa arī zināmu morālu uzdrošināšanos, ietver neizbēgamu morālu vērtējumu, un ko tādu darīt drīkst tikai tuvu klāt stāvējušais, draugs un cīņu biedrs. Vēl viena no Cēsu leģendām, bez kura nebūtu Haralda Sīmaņa stāsts, ir viņa tēvs – Harijs Sīmanis. Vecais Sīmanis ir arī tas, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos sapulcināja kompāniju, kas divarpus gadus mainīja jumtu Cēsu Svētā Jāņa baznīcai. Ilgi strādāja, līdz noķēra to īpašo augstienes sajūtu, Haralds iemācījās spēlēt ērģeles un satika savu dziesmu vārdu autoru Arvīdu Ulmi. Cēsu baznīca, kā vēlāk ikviena baznīca, kurā šī komanda tādā vai mainīgā sastāvā lika jumtu, kļuva par brīvdomīgo svētceļojumu mērķi. Guna Rukšāne saka, ka 1975. gadā Haralds Sīmanis vēl komponējis šlāgerīšus, Miervaldis Kalniņš savās atmiņās raksta, ka 1977. - 78. Sīmanis esot bijis pavisam gatavs. Tad iznāk, ka tie ir bijuši tikai pāris gadi, kas Sīmani izmainījuši, un tie aizrit Cēsu baznīcas tornī. Miervaldis Kalniņš – neparasta personība, kas padomjlaikā uz Sibīriju braucis vairākkārt un labprātīgi. Peļņā. Un arī tāpēc, ka kopā ar citiem no Latvijas atbraukušajiem, paralēli strādājot celtniecībā, Sibīrijā varēja dzīvot daudz brīvestīgāku dzīvi – lepojas, ka tieši viņš ir bijis tas, kas noorganizējis Haralda Sīmaņa pirmos ierakstus. Pateicoties tiem, viņa balsi Liepājā pirmo reizi izdzirdējusi jauniņā aktrise Ieva Akurātere, magnetofona lentē viņa balss aizceļoja no Cēsīm uz Rīgu, pie mūzikas profesionāļiem. Kad 1980. gadā "Mikrofona" aptaujā uzvar dziesma "Ezers", Haralds Sīmanis ir profesionāls mūziķis, Latvijas Filharmonijas paspārnē koncertējošajā grupā “Tip Top”. Taču es teiktu, ka Haralda Sīmaņa patiesais slavas mirklis ir divus gadus agrāk, 1978. gadā, kad muzikologs Artemijs Troickis Maskavā sarīko folkfestivālu, viss kā pienākas – veltot to Ļeņina komjaunatnes 60. gadadienai – no Latvijas turp aizbrauc Haralds Sīmanis un … iegūst galveno balvu. Taču koncertos Haraldam Sīmanim joprojām piedevās prasa “Ezeru”. Latvijas folkmūzikas vēsture vēl nav uzrakstīta, varbūt publika vienkārši nezina šīs citas dziesmas. Kad leģendārajā 1988. gada folkfestivālā publikai bija iespēja balsot par visu laiku labāko dziesminieku kustības dziesmu, Ilze Grunte, manā izpratnē mūziķe ar absolūto mūzikas gaumi, ailītē ierakstīja šo Haralda Sīmaņa dziesmu ar Arvīda Ulmes vārdiem. Agni jeb Uguns revolūcija. Iespējams, visu laiku labākā folkdziesma. 1988. gada Cēsu folkfestivāls. Jura Vilcāna organizēts, tas izvērtās par būtisku ceļa stabiņu ceļā uz Latvijas valstiskumu. Lai nostiprinātu Notikumu kā notikumu arī kolektīvajā atmiņā, 2018. gadā Cēsīs tika rīkots pasākums. Haralda Sīmaņa dziesmas vinilā pārskatāmā nākotnē iznāks kultūras menedžmenta centra “Lauska” izdevniecībā. Jautāju arī par nākotni, vai top kas jauns. Izrādās, Haralds Sīmanis nolēmis pārskatīt dziesmas, kas skanēja 1986. gadā, kādā neparastā iestudējumā, kuru režisors Viktors Jansons bija radījis īpaši paša Eduarda Smiļģa projektētajai mājas teātra telpai, tagadējā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens”. Lorkas dzeju tajā lasīja Marina Janaus, uz skatuves ar ģitāru rokās Haralds Sīmanis. Tā bija leģendāra izrāde, scenogrāfiju – pār skatuvi novilktu virvi un logu telpas dibenplānā, tai bija veidojis Ilmārs Blumbergs. Viena no Marinas Janaus, arī Haralda Sīmaņa, protams, izcilākajām lomām. Izrāde vēlāk apceļoja arī citus Latvijas muzejus, un pat nekvalitatīvā tā laika ierakstā var sagaršot spriedzi. “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir grāmata, kas tapusi ciešā sazobē ar Haraldu Sīmani, bet pats viņš tajā runā maz. Ir tikai viena, agrāk presē publicēta viņa intervija.

Jaunais Dobeles novads, kurš tiks izveidots apvienojot pašreizējos Dobeles, Auces un Tērvetes novadus, pēc savām robežām būs vienāds ar Dobeles rajonu. Šeit pilsētā no rajona laikiem pat ir saglabājusies shēma, kā tas izskatījās. Atliek vienīgi nomainīt nosaukumu no “rajons” uz “novads”. Atkalapvienotajā Dobeles novadā būs vairāk nekā 28 000 iedzīvotāju un novada budžets pārsniegs 41 miljonu eiro.

Šodien raidījumā “Šodienas Jautājums” runājām par situāciju valdībā un koalīcijā. Viesi: koalīcijas politiķi Raivis Dzintars (NA), Arvils Ašeradens (JV) un Krišjānis Feldmans (JKP)

„Telpa kā mākslas darbs; Neērta un izaicinājumu pilna, tādi vērtējumi izskan par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zāli. Ciklā „Rītdienas mantojums. Piecu gadu pieredze muzejā” uzmanību pievēršam LNMM Kupola zālei un dažādajiem izstāžu projektiem tajā. Pēc muzeja ēkas rekonstrukcijas zāle kļuva par jaunu vietu izstāžu rīkošanai, lai arī sākotnēji tā nebija domāts. Kopš 2016.gada šajā zālē notikušas daudzas spilgtas izstādes. Esam izvēlējušies savus spilgtus akcentus, arī ieskatu gaidāmajā Ievas Epneres izstādē „Cirks zem kupola”. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra sagatavotā izstāde „Juris Boiko. Sāls kristāli” bija pirmā izstāde Kupola zālē. Ekspozīcijā skatītāji ieraudzīja rekonstruētas autora 20.gadsimta 90.gados īstenotās instalācijas, kurās tika izmantots sāls, stikli, foto un video. Latvijas laikmetīgās mākslas centra kuratore Māra Žeikare, kura veidoja izstādi, stāsta par sadarbību ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un par izaicinājumiem. Kupola zālē notikusi gan Jurim Boiko veltīta izstāde „Sāls kristāli”, gan Janas Kukaines veidota piecu mākslinieču grupas izstāde „Es pieskaros sev”, gan vēl nesen - Laikmetīgās mākslas centra rīkotā starptautiskā izstāde „Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”. Savukārt Ieva Kalnača izceļ Edgara Vērpes izstādi „Intereses. Konflikts” un Aijas Zariņas „Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Elita Ansone 2018.gadā Kupola zālē veidoja Vijas Celmiņas izstādi „Vienpadsmit darbi un filma”, iepazīstinot ar muzeja krājumā esošajiem mākslinieces darbiem, kopumā 11 grafikas lapām. Turpinot par gaidāmajām izstādēm, telpa nav nobaidījusi gluži pretēji aizrāvusi mākslinieci Ievu Epneri. Viņa ir nākamā, kas Kupola zālē drosmīga izstādīt darbus. Izstādes nosaukums arī zīmīgs „Cirks zem kupola”. Uzaicinājumu veidot izstādi šajā zālē Ieva saņēmusi pēc Purvīša balvas iegūšanas: Atliek gaidīt Ievas Epneres izstādi „Cirks zem kupola”, un kā uzzinu no mākslinieces, atklāšana bija paredzēta 2020.gada oktobrī, sakarā ar pandēmiju tā pārcelta jau četras reizes.

Alytaus mieste, savivaldybės parinktose ir su gyventojais suderintose vietose, jau įrengta ir nuo praėjusių metų vasaros eksploatuojama 131 pusiau požeminių konteinerių aikštelė. Šiemet jų tinklas bus plečiamas – numatyta įrengti dar 33 konteinerių aikšteles.

Turpinām iepazīstināt ar Dejas balvas nominantiem - šodien pievēršamies laikmetīgajai dejai. Šajā jomā divos aizvadītajos gados pieteikts visvairāk darbu. Ne velti ir izveidotas divas kategorijas - Laikmetīgās dejas iestudējums un Laikmetīgās dejas notikums. Protams, vērtēti arī laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāji. Notikumu un iestudējumu laikmetīgajā dejā aizvadīto divu gadu periodā bijis daudz, tāpēc šoreiz piecas izrādes nominētas kategorijā "Laikmetīgās dejas iestudējums", un seši projekti kategorijā „Laikmetīgās dejas notikums”. Šādu dalījumu pamato žūrijas pārstāve, laikmetīgās dejas eksperte Agnese Bordjukova. Agnese min, ka daudzi darbi paplašina izpratni par to, kas ir izrāde, kas ir laikmetīgā deja un kā to var piedzīvot. Kā piemēru minot autoru kolektīva veidoto izrādi „Un pēkšņi gulbji”. Kristīnes Brīniņas izrādi - instalāciju „Atkāpšanās” varēja piedzīvot Laikmetīgās mākslas festivālā "Survival Kit". Un tā sacentīsies ar pārējiem darbiem kategorijā „Laikmetīgās dejas notikums”. Tā kā Kultūras Rondo esam cītīgi sekojuši līdzi laikmetīgās dejas izrādēm, turpinājumā par tām, kas izvirzītas balvai „Laikmetīgās dejas iestudējums”. Kā pirmā minēta horeogrāfes Janas Jacukas izrāde „Baiļu rutīna”, viņa izvirzīta arī Dejas balvas nominācijās „Laikmetīgās dejas horeogrāfe” un "Laikmetīgās dejas dejotāja". Balvai nominēta arī horeogrāfes Evas Krūmiņas izrāde „Drosmes projekts”, un viena no iestudējuma dejotājām Elīna Gediņa, kas izvirzīta balvai kā "Laikmetīgās dejas dejotāja". Dejas balvai izvirzīta izrāde „Labrys”, ko veidojusi apvienība "IevaKrish"; abi mākslinieki Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants nominēti arī balvai kategorijā "Laikmetīgās dejas horeogrāfs". Izrāde rādīta dažādās vietās, es to skatījos 2019.gada vasarā uz AB dambja, kur arī tikos ar tās veidotājiem. Vēl šajā nominācijā Agates Bankavas izrāde „Kut tu esi kad es guļu” un Elīnas Gaitjukevičas „Otrā pusē”. No horeogrāfiem uz balvu pretendē jau minētā mākslinieku apvienība "IevaKrish", Elīna Gaitjukeviča, Jana Jacuka, kā arī Agate Bankava, viņa par labāko horeogrāfi atzīta 2019.gadā, kad saņēma Dejas balvu. Izrādē „Kur tu esi kad es guļu” summējas dejotājas ceļš profesijā. Agnesi Bordjukovu gandarījis kolēģu prieks par izvirzīšanu Dejas balvai, jo dienā, kad paziņoti nominanti, sociālajos tīklos valdījis patiess prieks. Atliek secināt - sezona bijusi bagātīga, tapuši vairāk nekā 25 darbi un, salīdzinot ar citām nozarēm, tas ir vērā ņemami. Turklāt mākslinieki laikmetīgajā dejā izvēlas runāt par sev svarīgām tēmām vai sociāli nozīmīgiem procesiem.

Kodėl Vilniuje nesusitvarkoma su šiukšlėmis? Net ir pasibaigus šventiniam laikotarpiui, gyventojai skundžiasi kalnais išrūšiuotų, bet neišgabentų atliekų.Ar pandemija pažadino verslo ir žmonių dosnumą? Pokalbis su Gydymo įstaigų paramos fondo vadove Olga Zimanaitė.Vilniaus savivaldybė nustatė, dėl ko viename daugiabučių vasarą iš penkiolikto aukšto nukrito balkono atitvarai. Anot specialistų, nelaimė įvyko dėl nekokybiškų statybinių medžiagų ir netinkamos namo priežiūros.Taip pat psichologės patarimai, kaip neperdegti darbe.Ved. Darius Matas

Dažādu ierobežojumu ieviešana diemžēl nav nesusi cerētos rezultātus, un veselības aprūpe nonākusi nopietnas izturības robežu pārbaudes priekšā. Valdība ir noteikusi stingrākus ierobežojumus, lai cilvēki mazāk pulcētos, tomēr vēl tikai redzēsim, kādus rezultātus tie nesīs, jo jāpaiet vairākām nedēļām pirms var spriest par to ietekmi. Atliek vien cerēt, ka tie nesīs vēlamos rezultātus un mediķi izturēs slodzi. Kādā situācijā esam, par to Krustpunktā Lielajā intervijā pārrunājam ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli.

Dažādu ierobežojumu ieviešana diemžēl nav nesusi cerētos rezultātus, un veselības aprūpe nonākusi nopietnas izturības robežu pārbaudes priekšā. Valdība ir noteikusi stingrākus ierobežojumus, lai cilvēki mazāk pulcētos, tomēr vēl tikai redzēsim, kādus rezultātus tie nesīs, jo jāpaiet vairākām nedēļām pirms var spriest par to ietekmi. Atliek vien cerēt, ka tie nesīs vēlamos rezultātus un mediķi izturēs slodzi. Kādā situācijā esam, par to Krustpunktā Lielajā intervijā pārrunājam ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli.

Būs gan atdzimšana, pārdzimšana, pārdabiskais, gan arī cilvēciskais – tā par jaunāko iestudējumu „Smiļģis”, kas top uz  Dailes teātra Lielās zāles skatuves, saka tā režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Māra Zālīte pie lugas „Smiļģis” strādājusi divus gadus, cenšoties atklāt Smiļģa daudzdabību un viņa garīgo enerģētiku. Pirmizrāde bija paredzēta 20.novembrī, cik zināms, tā notika, taču bez skatītājiem. Atliek cerēt, ka izrādes varēs notikt janvārī. Kultūras Rondo Dailes teātrī viesojās un vēroja, kā rit darbs pie Māras Zālītes lugas „Smiļģis” iestudējuma. Režisors Viesturs Kairišs strādā pie izrādes fināla, un šo procesu uzmanīgi vēro arī lugas autore, un atzīst, ka tas ir emocionāli, taču uzticas šim režisoram. "Es jau esmu aizmirsusi, ka tā ir mana luga, es tikai skatos, lai būtu rezultāts, esmu gatava īsināt, svītrot. Šis ir gadījums, kad ļauju režisoram darīt, ko vēlās, jo uzticos Kairišam. Viņš ir veicis vislabāko manas lugas iestudējumu un tā ir "Margarēta" Jaunajā Rīgas teātrī. Man ar Kairišu ir saskaņa lielajās idejās un domās," atkļaj Māra Zālīte. Lugas tapšanas vēsture ir tāda, ka Dailes teātris aicināja Māru Zālīti rakstīt lugu par Smiļģi, un tas dramaturģei prasījis divus gadus. Dramaturģe atzīst, ka nav iespējams aptver tiņa mūžu lugā, tāpēc jācenšas Smiļģa garu atklāt, Smiļģa daudzdabību, viņa garīgo enerģētiku. Tas prasījis laiku. Viesturs Kairišs pēc mēģinājuma atzīst, ka šis ir supersarežģīts iestudējums, bet tieši tas viņam arī patīk. "Vēriens un inscinējums vienmēr bijuši arī mani galvenie balsti. Man vienmēr licies, kas stiprāk jūtos neprātīgā inscinējumā. Tur es radu. No šāda aspekta mani vienmēr facinējis Smiļģis," atzīst Viesturs Kairišs. Režisors vērtē, ka galvenā kļūda būtu būvēt pieminekli ar šo iestudējumu Smiļģim. "Bet mēģināt strādāt ar viņa paša piegājienu, censties saprast, kas ir īstā teātra demiurģija, kā top, kā notvert netveramo. Līdz ar to netaisīt biogrāfku, dokumentālu izrādi, bet izrādi, kas blastās uz viņa dzīvi un ir tikpat vājprātīgi radoša kā pats Smiļģis, kurš vienā sezonā uztaisīja 20 izrādes un pats tajās nospēlēja 20 galvenās lomas," atklāj Viesturs Kairišs Smiļģa tēlu veido seši aktieri -  Dainis Grūbe, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots. Iestudējumā piedalās arī aktrises Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, Vita Vārpiņa vai Kristīne Nevarauska, Olga Dreģe vai Lidija Pupure. Māras Zālītes vērojums, ka arī aktieri ir iedvesmoti gan no Smiļģa, gan no Kairiša, arī no lugas un strādā azartiski. Atliek gaidīt tikšanos ar skatītājiem.

Čehoslovākijas jaunais vilnis un Milošs Formans; arhitektūra un kino – tās ir tikai divas no desmit tematiskajām programmām, kuras šoruden piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF) ar devīzi “Apzinot nezināmo”. Kā orientēties plašajā festivāla programmā un izvēlēties savu filmu klāstu, Kultūras Rondo atklāj festivāla mākslinieciskā direktore Sonora Broka un īsfilmu programmu kuratore Anna Zača. Rīgas Starptautiskais kino festivāls sāksies 15. oktobrī. 11 dienās festivāla rīkotāji piedāvā noskatīeies 129 filmas desmit programmās. "Mums šogad būs tā saucamais hibrīdfestivāls jeb festivāls, kurš notiek gan kinoteātrī, gan tiešsaistē. Mēs esam parūpējušies par to, lai tas būtu maksimāli ērti. Atliek tikai ieiet festivāla mājas lapā, izvēlēties filmu un pie filmas jau ir norādītas abas biļetes, gan biļete uz kinozāli, gan biļete uz virtuālo kinozāli,"skaidro Sonora Broka. "Tad tālāk ir arī norādes, kā nokļūt šajā virtuālajā seansā, kurš, kas ir jāatceras, notiks tajā pašā laikā, kad seanss kino zālē, jo tas tomēr ir festivāla kino seanss. Virtuālajā kinozālē varēs noskatīties lielāko daļu festivāla filmu. Ir atsevišķas filmas, kurām nav atļaujas izrādīt ārpus kinozāles, kā arī pilnmetrāžas konkursa programma būs skatāma tikai kinoteātrī. "Ļoti ceram, ka  kino apmeklējums būs iespējams nākamnedēļ un aiznākamnedēļ," bilst Sonora Broka. "Festivāla atklāšana būs kino koncerts, kura ietvaros mēs izrādīsim senāko Latvijas teritorijā tapušo spēlfilmu. Tā ir 1913. gada filma "Kur patiesība", kurā mēs redzam arī tālaika Rīgu. Arī šī filma ir uzņemta Ventspilī. Šo filmu apskaņos kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē mūziķi Jēkabs Nīmanis un Artūrs Liepiņš, kuri radījuši tieši šai filmai īpašu skaņdarbu," turpina Sonora Broka. Biļetes uz festivāla atklāšanas seansu klātienē vairs nav pieejamas, bet šo filmu varēs noskatīties visā pasaule bez maksas portālā lsm.lv. Ar plašo filmu piedāvājumu var iepazīsties festivāla mājaslapā.  

Soduose, sodybose pats darbymetis – genėjami medžiai, vaiskrūmiai, grėbiami lapai, tvarkomas daržas. Susidaro žaliosios atliekos. Žaliųjų atliekų negalima mesti į buitinių atliekų konteinerius, o jų deginimas gali užtraukti piniginę baudą. Kompostavimas yra tvariausias žaliųjų atliekų tvarkymo būdas.Šeštadienį kauniečiai kviečiami į Vilijampolę – čia vyks ekskursijų festivalis. Ar kauniečiai domisi miesto istorija ir ar dalyvauja ekskursijose?Pavasarį kruize prie Italijos su vyru užstrigusi Dalia Kutraitė-Giedraitienė šiandien Klaipėdos knygų mugėje pristato savo knygą ATSITIKO.Taip pat laidoje – nacionalinės ir užsienio spaudos apžvalga.Ved. Alvyda Bajarūnaitė.

Naujas tyrimas rodo, kad lietuvis per metus nusiperka vidutiniškai 10 kilogramų drabužių ir kitos tekstilės. Didelė dalis jos tampa neperdirbamomis atliekomis. Aplinkosaugininkė Viktorija Nausėdė, socialinio verslo „TexTale“ įkūrėja – apie būdus tvarkyti perpildytas spintas, atsakingai pirkti, skalbti ir suteikti naują gyvenimą naudotai tekstilei. Kalbina Giedrė Čiužaitė.Tinklalaidė parengta pagal Vokietijos ambasados remiamą audio platformos projektą.

Sabiedriskie mediji un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” projektā „Mūžīgie bērni” stāsta par ģimenēm, kurās aug neārstējami slimi bērni. Raidījumā Krustpunktā saruna ne tikai par šīm ģimenēm un kā panākt sabiedrības attieksmes maiņu, bet arī par ziedojumiem, kas centralizēti vākti un prasmīgi koordinēti daudzkārt izglābuši dzīvības vai atvieglojuši smago ikdienu. Un par mums visiem arī kā atsaucīgu sabiedrību. Intervija ar Ziedot.lv vadītāju Rūtu Dimantu. "Tēmas, kas skar visus, tās daudz vieglāk nonāk politiķu un izpildvaras dienas kārtībā, kas skar šaurāku loku, ir grūti tai balsij tikt sadzirdētai. Ja ir apmēram 8000 ģimenes, kurās aug bērni invalīdi, bērni ar īpašām vajadzībām, uz mūsu nepilniem diviem miljoniem viņu nav tik daudz, lai viņi būtu tik skaļi," atzīst Dimanta. "Otra lieta, šiem vecākiem nav spēka iet, runāt un iestāties par sevi, jo viņu ikdiena ir nodrošināt savam bērnam pamatvajadzības. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka kāds iestājas." Dimanta atzīst, ka mazaizsargātām grupām nav sava lobija, lai kaut ko panāktu Saeimā. "Tieši tāpēc ir tik svarīgi, ka sabiedrībai tiek pavērts priekšstats uz šo ģimeņu ikdienu, gan politiķiem, gan izpildvarai," projektu "Mūžīgie bērni" vērtē Rūta Dimanta. Sarunā Dimanta norāda, ka ir svarīgi runāt par "mūžīgiem bērniem", jo Latvijā ir svarīgs katrs bērns. "Mani ļoti uzrunāja sižetu sērija "Mūžīgie bērni", jo paši vecāki runāja un stāstīja tās lietas, kas ir aktuālas. Arī vēstulē, kas nosūtīta izpildvarai un politiķiem, tās galvenās tēmas ir parādītas. Atliek tagad sekot," bilst Dimanta.

Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos. 2 Tim 4:7-8 Sludina Vilnis Gleške.

Visame pasaulyje koronaviruso pandemijos paveiktos šalys susiduria su naujais pavojingų atliekų tvarkymo iššūkiais. Skelbta, kad Kinijos Uhano miesto ligoninėse per piką jų srautas išaugo iki 6 kartų. Italija ėmėsi ypatingų priemonių apsaugoti nuo užkrato atliekų tvarkytojus, o Indijoje prie didmiesčių atsirado nauji nelegalūs sąvartynai, kuriuose buvo kaupiamos panaudotos apsaugos priemonės galimam perpardavimui.Atliekų tvarkytojai Lietuvoje irgi pastebėjo pasikeitusios srautus. Nors teigiama, kad per du karantino mėnesius medicininių atliekų kiekiai ženkliai nepasikeitė, regionuose padaugėjo buitinių atliekų, o dažnas jau matė miško takuose besimėtančias ir net medžiuose įstrigusias vienkartines kaukes ir pirštines.Kaip tvarkytis, kad neištiktų dar viena – atliekų pandemija?Autorė Vaida Pilibaitytė

Visame pasaulyje koronaviruso pandemijos paveiktos šalys susiduria su naujais pavojingų atliekų tvarkymo iššūkiais. Skelbta, kad Kinijos Uhano miesto ligoninėse per piką jų srautas išaugo iki 6 kartų. Italija ėmėsi ypatingų priemonių apsaugoti nuo užkrato atliekų tvarkytojus, o Indijoje prie didmiesčių atsirado nauji nelegalūs sąvartynai, kuriuose buvo kaupiamos panaudotos apsaugos priemonės galimam perpardavimui. Atliekų tvarkytojai Lietuvoje irgi pastebėjo pasikeitusios srautus. Nors teigiama, kad per du karantino mėnesius medicininių atliekų kiekiai ženkliai nepasikeitė, regionuose padaugėjo buitinių atliekų, o dažnas jau matė miško takuose besimėtančias ir net medžiuose įstrigusias vienkartines kaukes ir pirštines. Kaip tvarkytis, kad neištiktų dar viena – atliekų pandemija? Autorė Vaida Pilibaitytė

Noslēdzot raidījumu sēriju par Rihardu Zariņu, izceļam viņa prasmes heraldikas veidošanā un  īpaši pievēršot uzmanību Latvijas valsts lielajam ģerbonim, kā arī skaidrojam, cik aktīvi grafikas meistars piedalījies  Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē. Šajā tematā palīdz iedziļināties heraldikas speciālists Imants Lancmanis. Savukārt Zariņa pētniece Kristīne Ducmane uzbur ainas no dzimtas fotoalbuma un stāsta par Riharda Zariņa pēctečiem. Rihardam Zariņam uzticēja valstiski nozīmīgus pasūtījumus, viņš bija viens no Latvijas Republikas ģerboņa veidotājiem un  aktīvi piedalījies Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē, bija 1923.gadā dibinātās Heraldiskās komitejas loceklis. Heraldikas speciālists un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis vispirms uzsver Riharda Zariņa fenomenālo tehnisko perfekciju. Kopā ar grafiķi Vili Krūmiņu Zariņš 1921.gadā izstrādāja Latvijas valsts ģerboņa heraldisko risinājumu, kurā līdzās lauvas un grifa figūrām iekļāva arī nacionālus motīvus. Laiks, kad notika Zariņa talanta uzplaukums Pēterburgā, viņa stila izslīpēšanās, tas ir arī heraldikas uzplaukuma laiks, sevišķi Vācijā, un kā norāda Imants Lancmanis, Zariņš to visu ir iesūcis sevī un vienlaikus pārveidojis. Pētām tuvāk Latvijas valsts ģerbonī attēloto. Bet Zariņa loma un vārds Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē parādās it kā netieši. Imants Lancmanis izstāsta  interesantu epizodi, kurā pats iepazinis Zariņa perfekto līniju. 1967.gadā Bauskas rajons gribējis izveidot pilsētas ģerboni, seko stāsts, kā mēģinājuši iesmērēt Bauskas lauvu ar rudzu kūli un piecstaru zvaigzni ķepās, kā Imants Lancmanis mēģinājis zīmēt savu lauvu, taču pašam nav un nav paticis rezultāts, tad devies uz Valsts arhīvu. Fināls bijis tāds, ka jaunradītais ģerboņa variants ar lauvu netika atbalstīts, tomēr Imants Lancmanis līdz šai dienai atceras Riharda Zariņa pārliecinošo līniju. Noslēdzot ciklu, vēl pētnieces Kristīnes Ducmanes stāstījums par Zariņu dzimtu, viņa iepazinusies ar Zariņa mazdēlu Aivaru Celmiņu un mazmazdēlu Andri Briezi. Cikla piecos raidījumos esam kaut nedaudz esam pietuvojušies  grafikas meistara Riharda Zariņa personībai un atklājuši viņa darbības plašumu un daudzpusību, taču nebūt ne visu. Atliek gaidīt izstādi  „Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc”, to paredzēts atvērt 3.jūlijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Žinios iš Lietuvos ir pasaulio. Atliekų rūšiavimas šventiniu laikotarpiu. Ved. Irina Andrianova.

Ar ir jus kartais apima siaubas pamačius šiukšlių kiekius aplinkui? Ar ir jums skaudą širdį, kai turite išmesti ką nors? Ar žinote kur padėti dar gerus, bet jums jau nebereikalingus daiktus? Ar tikrai žmonijos išlikimas priklausys nuo to, kaip tvarkysimės su savo šiukšlėmis? Ieškosim atsakymų į dažniausiai kylančius klausimus apie atliekas. Apie šiukšles ir bendruomeniškumą, tinkamą rušiavimą, atliekų kultūrą. Vedėja Beata Nicholson.

Svētrīts. Studijā bīskaps Kaspars Šterns. Lasījums no Pāvila 2. vēstules Timotejam Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.

Žinios iš Lietuvos ir pasaulio. Didžiausias maisto atliekų kiekis maisto grandinėje Europos šalyse susidaro namų ūkiuose. Iniciatyva „Linkėjimai, maistas“. Kaip sumažinti maisto atliekų kiekį? Rekomendacijos ir patarimai. Šiandien prasideda festivalis „Nepatogus kinas“

Prieš 15 metų visas atliekas vežusi į sąvartynus, šiandien Liubliana yra geriausiai atliekas rūšiuojanti Europos sostinė, o atliekų tvarkymo kaštai išlieka vieni mažiausių visame žemyne. „Mes labai aiškiai pasakėme – jeigu norime siekti geresnės gyvenimo kokybės, turime kažką keisti. Prireikė laiko suvokti, kad vežti atliekas į sąvartynus neapsimoka, nes tai per brangu, užima daug vietos. Kai pasikeitė požiūris į atliekų surinkimą, pradėjome kalbėti apie rūšiavimą ir perdirbimą“, - sako Liublianos komunalinės įmonės atstovė Nina Sankovič. Ko iš šio pavyzdžio gali pasimokyti šalys, kuriose sąmoningo vartojimo kultūra dar tik žengia pirmuosius žingsnius? Ar toks atliekų tvarkymo modelis galėtų būti pritaikytas Lietuvoje? Apie tai – pokalbiai su Lietuvos ir užsienio ekspertais. Autorė Karolina Panto

Nesutvarkantiems atliekų priklauso skirti baudą arba atimti veiklos licenciją. Tačiau yra schema, kuri patogiai leidžia to išvengti. Apie tai – nauja R. I. T. A. Aptikai korupcijos atvejį? Pranešk! – www.rita.lt

Vasara – atostogų metas. Vieni jų laukia nesulaukia, kiti turi prikaupę net už kelerius metus. Tačiau teisininkai primena, kad atsostogų neišnaudojusiems ar vengiantiems imti darbuotojams derėtų žinoti, jog jos amžinai nesikaups. Įsigaliojus naujam Darbo kodeksui, dalis sukauptų dienų gali būti prarasta ir už jas užmokama nebus.Dėl ko reikėtų susirūpinti ir ką turėtų žinoti turintys daug neišnaudotų atostogų? – pataria advokatė Edita Radzevičiūtė. Po Prezidento inauguracijos, liepos 15 dieną, Seime turėtų būti balsuojama dėl nepasitikėjimo Seimo pirmininku Viktoru Pranckiečiu.Ar turės įtaką kainoms minimalios algos pakėlimas?Pirmalaikiai rinkimai Graikijoje.Nors vis dažniau kalbama apie moterų ir vyrų lygybę, tačiau stereotipus bei pasąmoninį šališkumą pakeisti nėra taip paprasta. Šiaulių universiteto Regionų plėtros instituto vyriausioji mokslo darbuotoja dr. Virginija Šidlauskienė sako, kad lyčių lygybė labai svarbi visų pirma harmonizuojant lyčių santykius visuomenėje ir geresniam vienas kito supratimui. Atliekų rūšiavimo konteinerių rikiuotę prie gyvenamųjų namų turi papildyti atskiri konteineriai, skirti maisto atliekoms.Kodėl žmonės vis daugiau skolinasi, nors jų turtas neauga taip sparčiai? Kokias tai gali turėti pasekmes?Ved. Darius Matas.Ved.

"Atsperi" šoreiz vada Gunda Vaivode no "Klasikas" un diriģents Normunds Šnē, bet Rīta intervijā tiekamies ar arhitektiem Andi Sīli un Gati Didrihsonu - jau pavisam drīz būs jāpieņem lēmums par Nacionālo koncertzāli... Turpinām "vingrot" ap Nacionālo koncertzāli, darām to jau padsmit gadu garumā. Šobrīd un vēl turpmākajās dienās notiks intensīvas diskusijas par to, kur, kāpēc un kādai jābūt Nacionālajai koncertzālei. Apkopoti ļoti daudzu speciālistu viedokļi, maijā notiks arī starptautiska konference par šo tēmu, bet 23. maijā Kultūras ministrija paredzējusi iesniegt Ministru kabinetā konceptuālu ziņojumu, kā rezultātā valdībai būs jāpieņem lēmums. 2006. gadā jau notika starptautisks konkurss, kurā piedalījās 12 projekti, un anonīmā balsojumā uzvarēja Anda Sīļa vadītā biroja projekts uz AB dambja. Iestājās krīze, sapnis izgaisa. Šobrīd kultūras ministre Dace Melbārde uzsver, ka pirms 13 gadiem iesākto projektu aizkavēt vairs nav vēlams un atlikt to vairs nevaram. Ir svarīgi pieņemt lēmumu un virzīties uz priekšu. Viennozīmīgs atbalsts - AB dambim Arhitekti un kultūras darbinieki atkal pauduši atbalstu Nacionālajai koncertzālei uz AB dambja, tāpēc studijā ir šī projekta autors Andis Sīlis, bet vispirms jautājums arhitektam Gatim Didrihsonam – Nacionālās arhitektūras padomes vadītājam. Kas nostrādāja par labu šim lēmumam – atkārtoti atbalstīt tieši šo projektu? Zinām, ka tika apskatītas vismaz 9 koncertzāles iespējamās vietas. Gatis Didrihsons: "Šo vietu varbūt bija pat vairāk. Kad uzzinājām, ka šis projekts ir dzīvs un top joprojām, pirmā reakcija bija izbrīns. Sapratu, ka arhitektiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, bija informācijas vakuums. Zinājām, ka mums jāpauž kāds padoms ministrijai un arī Arhitektu savienībā lēmām, ka vajadzētu ar šo jautājumu iepazīties un izteikt savu viedokli. Sākām apkopot informāciju, kādi ir pretargumenti. Andis Sīlis nāca ar savu prezentāciju, viņš bija pārskatījis savu projektu, šo informāciju uzklausījām, un paralēli Kultūras ministrija pasūtīja birojam "Nams" Sergeja Ņikiforova vadībā papildināt jau 2014. gadā veikto scenāriju analīzi. Rezultātā sapratām, ka reāli ir trīs iespējamas vietas. AB dambis joprojām ir viena no labām alternatīvām." Pārējās vietas, kuras vērts pieminēt, ir Andrejosta un Andrejsala, kā arī Raņķa dambis, Uzvaras parka tuvākais gals pie Āgenskalna līča. “Manī ir divas reakcijas, kuras izjūtu: kāpēc mēs vispār skatāmies uz citām vietām, ja reiz mums ir bijis starptautisks konkurss un jau 15 gadu garumā mēs mērķtiecīgi virzāmies uz AB dambi?! Tā ir kultūras ministres gudra rīcība – jūtam, ka komunikācija jāmaina, esam gatavi atkāpties – laiks pagājis, esam pārdzīvojuši krīzi un varbūt tiešām ir kāda laba alternatīva? Varbūt vērts ieguldītos līdzekļus nolikt malā un sākt visu no jauna tās lietas skatīties? Bet tas, ko redzam – īsti citas vietas jau nav, visur ļoti lec ārā skaļi “pret”. AB dambis ir diezgan nepārprotama prioritāte." Jautāts, cik nospiedošs bijis lēmums par labu AB dambim no arhitektu puses, Didrihsons atklāj: "Abās padomēs sanāca tā, ka bija kvorums, un bija 18 "par" – gan Latvijas Arhitektu savienības padomē, gan Nacionālajā arhitektūras padomē. Arhitektu savienības padomē bija divi “pret” un trīs atturējās, bet Nacionālā padomē neviena “pret”, bet divi atturējās. Izteikts atbalsts." Mītu kliedēšana 2006. gadā Lielajā Pils ielā tika saskandinātas glāzes uz jaunā projekta veselību. Visi gatavojās, ka 2008. gadā viss būs gatavs un svinēsim mūzikas svētkus. Esam tajā pašā punktā. Kas ir galvenie mīti, kurus Andis Sīlis vēlētos kliedēt? Andis Sīlis: “Iespējams, ne pārāk veiksmīgi projekts tika komunicēts brīdī, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, un ne tik vienkārši paskaidrots, parādīts, kas un kā uz AB dambja iecerēts. Viens no galvenajiem mītiem – ka tā ir būve ūdenī. Tas tā nav. Jo pašu koncertzāli, ja tā atradīsies uz AB dambja, būvēsim ar visparastākajām tehnoloģijām. Tie ir pāļi, kas Rīgā plus mīnus visur ir vienādā dziļumā. Un tā būs nevis būvēšana no ūdens, bet būvēšana no dambja, kas ir normāla, transportam vai smagajai tehnikai pieejama platforma, kur varam ērti pāļus ieurbt. Jā, ir zināma taisnība, ka koncertzāle uz esošā dambja nav uzbūvējama, jo pats dambis ir avārijas stāvoklī, tam ir vairāk nekā simt gadu. Tā perimetrs ir būvēts no koka pāļiem, kas laika gaitā zaudējuši stingrību, un dambis jārekonstruē jebkurā gadījumā: jādzen jauna rievsiena tam apkārt, jānostiprina dambja perimetrs. Darbi būtu jāveic jebkurā gadījumā – jo vēlāk to darīs, jo dārgāk izmaksās, tāpat kā ar visām šādām nesošajām struktūrām. Savukārt lai koncertzāle tur ērti izvietotos, dambi, kas ir 400 metru garš, simt metru garā posmā vajadzētu paplašināt par metriem divdesmit. Tātad rievsienu iespiežam salīdzinoši seklā līcītī starp dambi un viesnīcu Radisson, tur ir apmēram četri līdz seši metri dziļš ūdens. Rievsiena ir saprotama, vienkārša tehnoloģija – tā tiek stiprinātas visas ūdens malas Latvijā, kuru ir ārkārtīgi daudz. Ja dambi simt metru garajā posmā paplašinām, aizberam ar turpat no Daugavas izsūknēto smilti, rodas eleganta platforma ar visnotaļ labiem ģeoloģiskajiem apstākļiem, jo tieši nesošais slānis, kur ir AB dambis, ir tuvāk grunts virsmai nekā Uzvaras parkā vai Skanstē. Ja domājam par Uzvaras parku kā alternatīvu – tur ir diezgan ūdeņaina vieta, tur ir purvs. Būvbedre izmaksātu dārgāk. Būvēt purvā ir tehniski sarežģītāk nekā būvēt uz dambja, kas nekad nav bijis dabīga ģeoloģiska struktūra – tas ir mākslīgi veidots, tur ir sausa smilts, kas no Daugavas izsmelta. Tas ir pilns ar savu smilti. Tāpēc mīts, ka būvēt tur ir dārgāk, nav pamatots – tur kā reiz šo struktūru ir uzbūvēt lētāk! Vienīgais, kas ir dārgāks – paša dambja perimetra nostiprināšana un šīs platformas izveidošana. Pašai koncertzālei, kā mēs labi zinām, šobrīd budžetā naudas nav, jo ir daudz citu vajadzību. Ints Dālderis jau sen izcīnījis un koncertzāles vajadzībām rezervējis Eiropas fonda līdzekļus 23 miljonu apmērā. Bija ideja šos fondus novirzīt un koncertzāli būvēt kādā alternatīvā vietā degradētās teritorijās – tas ir stāsts par Skansti, bet privātā partnerība tur nebija iespējama tāpēc, ka tā ir privāta zeme. Eiropas fondu procedūra paredz, ka 23 miljoni jāiegulda un jāsasniedz pabeigts rezultāts, un šobrīd fondi varētu tikt tērēti arī tādā veidā, ka tiek savests kārtībā AB dambis – inženiertehniskā būve, kas nosacīti ir vēsturisks mantojums kultūrvēsturiskajā centrā. Savedam kārtībā milzīgu publisko ārtelpu, uzlabojam vēsturisko centru un projekts noslēdzas ar to, ka esam uzbūvējuši divus tiltus uz AB dambi, nostiprinājuši perimetru, izveidojuši tur stāvvietu simt automašīnām un uztaisījuši jaunu, skaistu labiekārtojumu. Nauda tiek iztērēta tādā veidā, ka Rīgas koncertzālei ir jau pievilkts ārējais inženiertīkls un atrisināta transporta pieejamība un viss nosacītais sadārdzinājums, kas saistīts ar AB dambi, tiek finansēts ar līdzekļiem no Eiropas fondiem. Atliek tikai beigās uzlikt tos smukos klucīšus virsū." Tumšais stikls un atspulgi par velti Tiesa gan, daži to neganti saukā par akmeņogļu kaudzi. "Jāatzīst, ka brīdī, kad pirms padsmit gadiem prezentēju publikai šo projektu, bija neizpratne, kāpēc tieši tā. Tagad vairs neesmu dzirdējis negatīvus komentārus. Toreiz ideja bija tāda, ka uz Daugavas panorāmas, kas ir pilsētas un valsts galvenā ass, iezīmējas bibliotēka, kas ir gaiša - caurspīdīga informācija staro no tās ārā. Koncertzāle man šķita tāda, kuru vajag ietērpt mazliet citā vizuālajā tēlā – klasiskās mūzikas mūzikas klausīšanās ir introverts process, iekšējs pārdzīvojums. Nevajag kairinājumu uz āru. Melnas, lakotas klavieres un svinīgā atmosfēra... Tā ir viena lieta. Bet otrs iemesls, kāpēc tur ir melns – rezidentu orķestriem vajadzēs pietiekami daudz mēģinājumu telpu, kur cilvēki uzturēsies ikdienā, kur viņi strādās, pavadīs visu savu laiku, un skaidrs, ka tur vajadzīga dabīgā gaisma. Ja skulpturālam tēlam uztaisām parastus ofisa logus, tas zaudē savu skulpturālo kopumu. Savukārt cauri tumšajiem stikliem varam nodrošināt labu dienas gaismu visā zālē." Savukārt stiklos spoguļojas gan Daugava, gan Vecrīga, gan Rīgas panorāma. Kā diskusijā atzina Aigars Bikše – tas taču viss ir par pliku velti, isi silueti, kas atspoguļojas. 1400 vietu - Rīgai adekvāti Kāds ir Normunda Šnē viedoklis - vai plānotās 1400 vietas koncertzālē ir labi? "Jā, domāju, Rīgai tas ir optimāli – arī skaniski, jo lielākās zālēs sēžot kur tālāk bieži ir sajūta, ka gribas “to radio pagriezt skaļāk”. Mūzika ir ārkārtīgi dažāda. Kā jau Andis saka, ir brīži, kas ir absolūti intīmi, personiski, bet ir arī tādi, kuros jumts un debesis atvēras. Man pašam pēdējā laikā vislabāk patīk mūziku klausīties mājās un vienatnē, bet tas ir cits jautājums. Pusotrs tūkstotis vietu Rīgai ir vislabākais variants, vairāk mums nevajadzētu." Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!

Lietuvoje per metus surenkama apie 8 tūkst. tonų tekstilės atliekų. Didžioji dalis jų pašalinama sąvartynuose, sudeginama arba išvežama į kitas šalis, ir tik penktadalį pavyksta perdirbti. Kasmet šių atliekų tik daugėja, o problema tampa vis opesnė – tekstilės atliekos suyra lėtai, o, pavyzdžiui, sintetiniai pluoštai ir visai nesuyra.Atliekų tvarkymo įstatyme nustatyta, už tekstilės atliekų surinkimą atsakingos savivaldybės. Tačiau jos neužtikrina, kad vartotojui ši paslauga būtų patogi ar prieinama. Aplinkos apsaugos instituto direktorius Alfredas Skinulis sako, kad rūšiavimo galimybių Lietuvoje trūksta. „Tekstilės atliekoms skirti konteineriai atsiranda, bet jie neretai būna perpildyti ar toli nuo namų. Nėra išvystytos infrastrūkturos, kadangi turime per mažą rinką.“Tuo metu darnaus vystymosi entuziastai mano, kad išspręsti šią problemą padėtų ne atliekų tvarkymas, o jų prevencija. „Svarbu surasti sprendimą, kuris skatintų edukaciją ir motyvaciją vartoti mažiau, pirkti kokybiškus daiktus, kad susidarytų mažiau atliekų“, – sako socialinio verslo, skatinančio drabužių prikėlimą antram gyvenimui, įkūrėja Viktorija Nausėdienė.

Lietuvoje per metus surenkama apie 8 tūkst. tonų tekstilės atliekų. Didžioji dalis jų pašalinama sąvartynuose, sudeginama arba išvežama į kitas šalis, ir tik penktadalį pavyksta perdirbti. Kasmet šių atliekų tik daugėja, o problema tampa vis opesnė – tekstilės atliekos suyra lėtai, o, pavyzdžiui, sintetiniai pluoštai ir visai nesuyra.Atliekų tvarkymo įstatyme nustatyta, už tekstilės atliekų surinkimą atsakingos savivaldybės. Tačiau jos neužtikrina, kad vartotojui ši paslauga būtų patogi ar prieinama. Aplinkos apsaugos instituto direktorius Alfredas Skinulis sako, kad rūšiavimo galimybių Lietuvoje trūksta. „Tekstilės atliekoms skirti konteineriai atsiranda, bet jie neretai būna perpildyti ar toli nuo namų. Nėra išvystytos infrastrūkturos, kadangi turime per mažą rinką.“Tuo metu darnaus vystymosi entuziastai mano, kad išspręsti šią problemą padėtų ne atliekų tvarkymas, o jų prevencija. „Svarbu surasti sprendimą, kuris skatintų edukaciją ir motyvaciją vartoti mažiau, pirkti kokybiškus daiktus, kad susidarytų mažiau atliekų“, – sako socialinio verslo, skatinančio drabužių prikėlimą antram gyvenimui, įkūrėja Viktorija Nausėdienė.

Forumo „Atliekų tvarkymas 2018“ svečiai. Kokius plastiko vartojimo pokyčius įgyvendino ir planuoja įgyvendinti Švedija, kurios gyventojai bene labiausiai susirūpinę klimato kaita, bet kuri taip pat turi rekordiškai daug atliekų deginimo jėgainių? Kaip Europa planuoja užtaisyti gamintojų atsakomybės principo skyles ir įveikti šį principą administruojančių organizacijų neskaidrumą? Pokalbiai su Druskininkuose vykusio konferencijos-diskusijų forumo „Atliekų tvarkymas 2018“ svečiais – Briuselyje įsikūrusios Išplėstinės gamintojo atsakomybės aljanso vadovu Joachimu Quodenu ir Švedijos atliekų sektoriaus eksperte Åsa Stenmarck. Autorė Inga Janiulytė

Forumo „Atliekų tvarkymas 2018“ svečiai. Kokius plastiko vartojimo pokyčius įgyvendino ir planuoja įgyvendinti Švedija, kurios gyventojai bene labiausiai susirūpinę klimato kaita, bet kuri taip pat turi rekordiškai daug atliekų deginimo jėgainių? Kaip Europa planuoja užtaisyti gamintojų atsakomybės principo skyles ir įveikti šį principą administruojančių organizacijų neskaidrumą? Pokalbiai su Druskininkuose vykusio konferencijos-diskusijų forumo „Atliekų tvarkymas 2018“ svečiais – Briuselyje įsikūrusios Išplėstinės gamintojo atsakomybės aljanso vadovu Joachimu Quodenu ir Švedijos atliekų sektoriaus eksperte Åsa Stenmarck. Autorė Inga Janiulytė

Orų prognozė.Spaudos apžvalga. Kalbos valandėlė.Ieva Zasimauskaitė dainuos „Eurovizijos“ finale. Socialinių tinklų apžvalga. Žurnalas „Reitingai“: švietimo sistema. Donaldas Trampas paskelbė savo sprendimą, kad traukiasi iš Irano branduolinio susitarimo.Europos dieną Lietuvoje vienas pagrindinių renginių – „Europos egzaminas“. Savaitės komentaras (parengė Rūta Vainienė). Atliekų tvarkymo sistema Vilniuje. Užsienio spaudos apžvalga.Verslo naujienos: Švedijos nekilnojamo turto rinka. Kultūros renginiai: Nacionalinės ekspedicijos knygos „Vysla per Lenkiją“ pristatymas. Praeivių nuomonė: Ar mes jaučiamės tikrais europiečiais?Knygų apžvalgoje – lietuvių autorių knygos vaikams. Šiandien pristatomas naujas LRT istorinis dokumentinis filmas “Prisilietimas”.Kuriose srityse daugiausia neblaivių darbuotojų?

Orų prognozė.Spaudos apžvalga. Kalbos valandėlė.Ieva Zasimauskaitė dainuos „Eurovizijos“ finale. Socialinių tinklų apžvalga. Žurnalas „Reitingai“: švietimo sistema. Donaldas Trampas paskelbė savo sprendimą, kad traukiasi iš Irano branduolinio susitarimo.Europos dieną Lietuvoje vienas pagrindinių renginių – „Europos egzaminas“. Savaitės komentaras (parengė Rūta Vainienė). Atliekų tvarkymo sistema Vilniuje. Užsienio spaudos apžvalga.Verslo naujienos: Švedijos nekilnojamo turto rinka. Kultūros renginiai: Nacionalinės ekspedicijos knygos „Vysla per Lenkiją“ pristatymas. Praeivių nuomonė: Ar mes jaučiamės tikrais europiečiais?Knygų apžvalgoje – lietuvių autorių knygos vaikams. Šiandien pristatomas naujas LRT istorinis dokumentinis filmas “Prisilietimas”.Kuriose srityse daugiausia neblaivių darbuotojų?

Motinos diena. Panevėžio pataisos namai. Atliekų išvežimas Vilniuje.Rusijoje protestai prieš prezidentą Putiną.Vabzdžių įkandimai. Sportas. Kultūros renginiai.Pavasario paukščių giesmės.

Motinos diena. Panevėžio pataisos namai. Atliekų išvežimas Vilniuje.Rusijoje protestai prieš prezidentą Putiną.Vabzdžių įkandimai. Sportas. Kultūros renginiai.Pavasario paukščių giesmės.

Atliekų tvarkymą Lietuvoje ir Švedijoje lyginusi mokslininkė Jūratė Miliūtė-Plepienė ir aplinkosaugos konsultantė Lina Šleinotaitė-Budrienė teigia, jog atliekų deginimą ir perdirbimą galima suderinti, tik turi būti aišku, kam valstybė teiks pirmenybę – energijos gamybai ar žaliavų išsaugojimui. „Lietuvoje kolkas perdirbimas yra tik pačių perdirbėjų reikalas“, – sako L. Šleinotaitė-Budrienė. Iki šiol atrūšiuotų atliekų perdirbimo infrastruktūrai vystyti pinigų skirta gerokai mažiau nei mechaninio biologinio apdorojimo įrenginių ir būsimų deginimo įrenginių statyboms.Diskusijos dėl planuojamų statyti dviejų šilumą ir elektros energiją gaminsiančių atliekų deginimo jėgainių, kurias valdo valstybinė įmonė „Lietuvos energija“ netyla ne tik Lietuvoje. Europos Taryba šiuo metu derasi dėl naujų atliekų direktyvų 2030-iesiems metams. Kaip šių jėgainių atsiradimas galėtų paveikti atliekų tvarkymo politiką ateityje, kokiu būdu suderinsime deginimą su atliekų mažinimo, daugkartinio panaudojimo ir perdirbimo tikslais?

Atliekų tvarkymą Lietuvoje ir Švedijoje lyginusi mokslininkė Jūratė Miliūtė-Plepienė ir aplinkosaugos konsultantė Lina Šleinotaitė-Budrienė teigia, jog atliekų deginimą ir perdirbimą galima suderinti, tik turi būti aišku, kam valstybė teiks pirmenybę – energijos gamybai ar žaliavų išsaugojimui. „Lietuvoje kolkas perdirbimas yra tik pačių perdirbėjų reikalas“, – sako L. Šleinotaitė-Budrienė. Iki šiol atrūšiuotų atliekų perdirbimo infrastruktūrai vystyti pinigų skirta gerokai mažiau nei mechaninio biologinio apdorojimo įrenginių ir būsimų deginimo įrenginių statyboms.Diskusijos dėl planuojamų statyti dviejų šilumą ir elektros energiją gaminsiančių atliekų deginimo jėgainių, kurias valdo valstybinė įmonė „Lietuvos energija“ netyla ne tik Lietuvoje. Europos Taryba šiuo metu derasi dėl naujų atliekų direktyvų 2030-iesiems metams. Kaip šių jėgainių atsiradimas galėtų paveikti atliekų tvarkymo politiką ateityje, kokiu būdu suderinsime deginimą su atliekų mažinimo, daugkartinio panaudojimo ir perdirbimo tikslais? Autorė Inga Janiulytė.

Atliekų rūšiavimo problema Vilniaus Naujamiesčio mikrorajone.Turizmas Europoje.Kaip teisingai maitintis, judėti ir jaustis gerai vyresniame amžiuje?

Kaip žiedinę ekonomiką, šiuos ir kitus jos principus, tarkim dalijimąsi, suprantame, ir kaip taikome čia Lietuvoje? Šį klausimą – itin svarbų planų Vilniuje ir Kaune statyti atliekų deginimo gamyklas akivaizdoje – iškėlė Atliekų tvarkymo konferencijos-diskusijų forumo, praėjusią savaitę vykusio Druskininkuose, organizatoriai.Renginyje kalbėta apie iniciatyvas ir judėjimus, rodančius, kaip sumažinti švaistymą. Verslą tvaraus vystymosi klausimais konsultuojančios įmonės „Exitus“ direktorė Valda Chošnau pasakoja apie tai, kodėl tvariame renginyje svarbu atsisakyti mėsos, batus iš naudotų automobilių padangų gaminantys Vilius Benetis ir Aivaras Bončkus dalijasi savo mintimis apie antrinį panaudojimą, o Vismantas Satkauskas iš Lietuvos ekobendruomenių asociacijos paaiškina, kodėl pokyčiai prasideda nuo vidinės švaros. Autorė Inga Janiulytė

Kaip žiedinę ekonomiką, šiuos ir kitus jos principus, tarkim dalijimąsi, suprantame, ir kaip taikome čia Lietuvoje? Šį klausimą – itin svarbų planų Vilniuje ir Kaune statyti atliekų deginimo gamyklas akivaizdoje – iškėlė Atliekų tvarkymo konferencijos-diskusijų forumo, praėjusią savaitę vykusio Druskininkuose, organizatoriai.Renginyje kalbėta apie iniciatyvas ir judėjimus, rodančius, kaip sumažinti švaistymą. Verslą tvaraus vystymosi klausimais konsultuojančios įmonės „Exitus“ direktorė Valda Chošnau pasakoja apie tai, kodėl tvariame renginyje svarbu atsisakyti mėsos, batus iš naudotų automobilių padangų gaminantys Vilius Benetis ir Aivaras Bončkus dalijasi savo mintimis apie antrinį panaudojimą, o Vismantas Satkauskas iš Lietuvos ekobendruomenių asociacijos paaiškina, kodėl pokyčiai prasideda nuo vidinės švaros.

"Tu vari stāvēt saulē, es iznākšu no ēnas. Mēs iepriekš viens par otru neko nezināsim." Vai šīs rindas veltītas mūsu raidījumam? Atliek vien pajautāt pašam dzejniekam, mūsu šī vakara viesim - Eduardam Aivaram.