Podcasts about atliek

Atliekų rūšiavimas, atsakingas vartojimas, antrinis daiktų panaudojimas ir tvaresni kasdieniai pasirinkimai – temos, kurios vis dažniau skamba ne tik suaugusiųjų pokalbiuose, bet ir mokyklose. Apie tai laidoje „Vaikų pasaulis mūsų pasaulyje“ Eglė Malinauskienė ir Livita Kuncaitė kalbėjo su Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro aplinkosauginio ugdymo specialiste Inga Jakimavičiene.

Siekiant išvengti gaisrų, kuriuos sukelia į mišrių atliekų konteinerius išmetamos baterijos, parlamentarai siūlo įvesti baterijų depozitą. Labiausiai užstatą siūloma taikyti elektroninėms cigaretėms, kurių baterijų mišrių atliekų konteineriuose randama daugiausia. Ar pritariate idėjai įvesti baterijų depozitą?Diskusijoje dalyvauja aplinkos tvarkymo bendrovės „Ecoservice“ generalinė direktorė Jurgita Nacevičienė, Aplinkos ministerijos Atliekų tvarkymo grupės vyriausiasis patarėjas Mindaugas Kauzonas ir Aplinkos apsaugos instituto vadovas Alfredas Skinulis.

Kā Rīga pārtop par īstu laikmetīgās mākslas galvaspilsētu? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar Rīgas Mākslas nedēļas galveno kuratori Elīnu Drāki, mākslas centra "kim?" programmas direktori Zani Onckuli un fotomākslinieku Filipu Šmitu, kura izstāde skatāma bijušās fabrikas "Veldze" telpās. Diskusijā netrūkst arī intriģējošu jautājumu. Vai mūsdienu māksla kļūst atvērtāka un rotaļīgāka pēc ilgiem morāles un politikas gadiem? Kā orientēties notikumu bagātajā vasaras programmā un nepalaist garām spilgtākos mākslas brīžus? Klausieties un uzziniet, kāpēc šovasar Rīga kļūst par mākslas mednieku galamērķi! Vasarā būs krietni jāiespringst! Vēl pirms vasaras saulgriežiem Rīgas pilsētvidē vērojama rosība, kas liek domāt par Eiropas kultūras metropoļu pulsu: galerijas, pamestas fabrikas, biroju ēkas un pat kafejnīcas pārtop par laikmetīgās mākslas oāzēm. Šovasar īpašu uzmanību pelna trīs notikumi: Rīgas Mākslas nedēļa, festivāls "Ēdene" mākslas centrā "kim?" un Filipa Šmita fotoprojekts "Saules skūpsti" bijušās fabrikas "Veldze" telpās. Jūlija sākumā mākslas dzīve Rīgā turpināsies ar laikmetīgās mākslas gadatirgu "Hanzas peronā". "Pagājušogad bija negaidīti liela apmeklētība, un šogad piedalīsies vēl vairāk galeriju – arī no Čikāgas, Austrumeiropas, Amerikas un Āzijas," norāda Zane Onckule. Šis tirgus ne tikai nostiprina Rīgu kā reģionālu mākslas tirdzniecības centru, bet arī veido platformu jaunu sadarbību un diskusiju dzimšanai. "Gatavojāmies karstai, bet relaksētai vasarai, bet iznāk, ka mums būs krietni jāiespringst, lai visu redzētu un nepalaistu garām," ar smaidu rezumē raidījuma vadītājs Vilnis Vējš. "Šī vasara Rīgā piedāvā retu iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu visdažādākajās formās un vidēs – no rūpīgi kūrētām izstādēm līdz eksperimentālām performancēm, no intīmiem fotostāstiem līdz lieliem tirgus notikumiem. Atliek tikai atvērt acis, kartē iezīmēt maršrutus un ļauties pilsētas kultūras virpulim!" Pārraides producente – Inga Saksone.  

Pasak draudikų, pavasarį užfiksuojama daugiausiai dviratininkų ir paspirtukininkų klaidų keliuose.LRT GIRDI. Kokios statybų ir remonto atliekų surinkimo tvarkos reikia Lietuvoje, kad kuo mažiau taršių medžiagų būtų išmetama pamiškėse?Molėtų rajone nufotografuotas beveik 20-ties metų sulaukęs juodasis gandras. Kiek gyvena paukščiai ir kaip visi galime padėti mokslininkams stebėti jų įpročius?Ved. Giedrė Čiužaitė

Kokios statybų ir remonto atliekų surinkimo tvarkos reikia Lietuvoje, kad kuo mažiau taršių medžiagų būtų išmetama pamiškėse? Laidoje – VšĮ „Žiedinė ekonomika“ vadovas Domantas Tracevičius, Vilniaus apskrities atliekų tvarkymo centro Aikštelių eksploatacijos komandos vadovė Aušra Kričenienė, žurnalistas Vidmantas Balkūnas ir LRT šią temą pasiūlęs Martynas Sviklas.

Į LRT GIRDI kreipėsi Algirdas, kuris piktinasi, kodėl už šiukšlių išvežimą turi mokėti ir Vilniaus, ir Molėtų atliekų įmonėms. Algirdas sako, kad sodyboje Molėtuose būna retai, o savo šiukšles iš ten išsiveža pats. Kada reikia už atliekų išvežimą mokėti kelis kartus, o kada – ne?„Žmonės pamiršta, kad ne tik jie, bet ir mes, fotografai, juos renkamės“, – sako 10 metų vestuves fotografuojantis skrydžių palydovas Valdas Aglinskas, kuriam iš tiesų patinka fiksuoti vestuvių akimirkas.Seimas pradėjo svarstyti įstatymus, kuriais plečiamas Tauragės poligonas ir netoli Kapčiamiesčio kuriamas naujas. Kaip bus su Lazdijų rajono miškais, saugomomis rūšimis ir apskritai – kaip mums pavyksta derinti žmogaus ir gamtos interesus? Valstybinės saugomų teritorijų tarnybos vadovės Agnė Jasinavičiūtės-Trakimienės interviu.Ką šiandien daro privatus detektyvas? Privataus detektyvo iš Vilniaus Olego Rimano pasakojimas.Ved. Edvardas Kubilius

„Socialinis ryšys smegenims yra ne prabanga. Tai bazinė informacija, kad pasaulis yra prasmingas“, – pažymi neuromokslininkė Laura Bojarskaitė. Kaip vienatvė veikia žmogų, ji pasakoja naujame „Smegenų DNR“ epizode.Šią žiemą Lietuvą sukaustę rekordiniai šalčiai paliko pėdsaką ne tik termometruose, bet ir mūsų piniginėse. Daržovių kainos kyla, o augintojai sako – dalis derliaus paprasčiausiai sušalo sandėliuose. Situaciją dar labiau apsunkina išaugusios sąskaitos už elektrą ir šildymą.Vasaris šiemet žada būti ypatingas ne tik kalendoriuje, bet ir danguje. Kalbama apie planetų rikiuotes, neįprastus dangaus reiškinius ir net kelias datas – vasario 17-ąją, 26-ąją ir 28-ąją, kai esą verta pakelti akis į dangų. Kas iš tiesų vyks kosmose, ką galėsime pamatyti iš Lietuvos, o kas – labiau skambios antraštės nei realūs stebuklai?Į LRT girdi kreipėsi vilnietis Martynas. Jis teigia nemaloniai nustebęs, kai buvo paprašytas susimokėti už priduotas statybų atliekas. Anot jo, anksčiau gyventojams skirtos aikštelės skatino tvarumą ir atliekas priimdavo nemokamai. Atliekų tvarkytojai teigia, kad tvarka pasikeitė, nes gyventojams skirtomis aikštelėmis ėmė naudotis ir verslas.Ved. Paulius Selezniovas

Kaip vertinate imigrantų vairavimo įgūdžius? Statistika rodo, kad didžiausios yra ukrainiečių, baltarusių, rusų, uzbekų, tadžikų, kirgizų indų, pakistaniečių bendruomenės.Atliekų tvarkytojai sako, kad per šventes padaugėja atliekų, todėl prašo gyventojų jas atsakingai rūšiuoti. To nepadarius – gali kilti ir gaisrų.Tuoj bus metai, kai įsiskolinę žmonės, norėdami labiau atsistoti ant kojų, gali pasiimti skolų atostogas. Tokias atostogas galima pasiimti ne daugiau kaip 2 kartus, jų trukmė – iki 6 mėn. Ar skolų atostogos pasiteisina?Ved. Edvardas Kubilius

Atliekų tvarkytojai sako, kad per šventes padaugėja atliekų, todėl prašo gyventojų jas atsakingai rūšiuoti. To nepadarius gali kilti ir gaisrų.

Kodėl vis daugiau žmonių Lietuvoje renkasi investuoti į gynybos obligacijas? Užvakar pradėta platinti 14-oji gynybos obligacijų emisija. Pastarosios emisijos metu surinkta rekordinė suma: daugiau nei 53 mln. Eurų.Lietuva yra viena iš nedaugelio ES šalių, kurioje kolektyvinės sutartys apima vos apie 20 proc. darbuotojų, kai, pavyzdžiui, Skandinavijos šalyse šis rodiklis siekia 70–90 proc. Kodėl privačiame sektoriuje vis dar trūksta pasitikėjimo tarp darbdavių ir profesinių sąjungų?Kur ateityje dėsime nenešiojamus drabužius? Europos Parlamentas spalio 16-ąją patvirtino Atliekų pagrindų direktyvos pokyčius. Gamintojai ir importuotojai turės prisiimti atsakomybę už produktą per visą jo gyvavimo kelią – nuo gamybos iki surinkimo, pakartotinio naudojimo ir perdirbimo. Kaip tai atrodys realybėje?Kur kreiptis, jei studijuojant iškyla psichologinių sunkumų pagalbos? Domėsimės, kaip didžiausias Lietuvoje Vilniaus universitete teikia psichologinę pagalbą.Auga gynybos obligacijų populiarumas. Kaip ateityje perdirbsime nenešiojamus drabužius? Kodėl vis dar trūksta pasitikėjimo tarp darbdavių ir profesinių sąjungų?Ved. Darius Matas.

Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras (ARATC) gyventojams teikia patogią paslaugą – žaliųjų atliekų surinkimą ir išvežimą didmaišiais. Paslauga skirta tiek daugiabučių namų kvartalams tiek gyventojams, kuriems patogiau užsisakyti atliekų transportavimą iš savo kiemo pagal poreikį.Radijo stoties FM99 studijoje - ARATC direktoriaus pavaduotojas Janis Laurinaitis. Pašnekovą kalbino Liudas Ramanauskas.

Dėl cigarečių kontrabandai iš Baltarusijos naudojamų meteorologinių balionų anksčiau uždarytas Vilniaus oro uostas atnaujino darbą.Europos Sąjungos valstybės pirmadienį susitarė iki 2027 m. pabaigos palaipsniui nutraukti dar likusį dujų importą iš Rusijos. EP siūlo atsisakyti ir naftos produktų.Rudenį nukritę lapai skaičiuojami tonomis. Atliekų tvarkytojai negali jų greitai surinkti. Kaip juos tvarkyti ir kur panaudoti?Po vagystės Luvre, kuomet iš muziejaus buvo pavogti vertingi juvelyriniai dirbiniai, imta kelti klausimus apie muziejinių vertybių apsaugą Lietuvoje. Kaip jos saugomos ir kiek kultūros paveldo vertybių yra dingę Lietuvoje?Ved. Rūta Kupetytė

Dažnėjant gaisrams atliekų tvarkymo įmonėse, gyventojai jų pasekmių bemaž nepajuto. Vilniuje, nors išdegė kiek mažiau nei pusė atliekų rūšiavimo gamyklos ploto, atliekų surinkimas nebuvo sutrikdytas.Dėl dalies gaisrų pradėti ikiteisminiai tyrimai, tyrimus vykdo ir specialistai iš Priešgaisinės apsaugos ir gelbėjimo departamento. Jie sako, kad gaisrai kyla dėl įvairių priežasčių, tačiau iki šiol nebuvo rasta piktavališko padegimo požymių. Konkrečiau gaisrų priežastis žada atskleisti pabaigę tyrimus.Tuo metu ekspertai pažymi, kad mažesniais gaisrais atliekų tvarkytojai susiduria bene kasdien. Pasak jų, gaisrų gerokai sumažėtų, jei įvairius elektroninius prietaisus ir baterijas išmestume į jiems skirtas dėžutes, o ne į mišrių komunalinių atliekų konteinerį.Autorė Inga Janiulytė-Temporin

Premjerė mano, kad kol kas situacija dėl Kultūros ministerijos yra išspręsta. Taip ji sako po to, kai iš ministro pareigų pasitraukė Ignotas Adomavičius ir vadovavimas ministerijai buvo patikėtas švietimo ministrei Ramintai Popovienei. Kultūros atstovai atsako – tai nieko nekeičia.Europos Parlamentas nepalaikė nei radikalios kairės, nei kraštutinės dešinės nepasitikėjimo Europos Komisija ir jos vadove. Du europarlamentarai iš Lietuvos - Petras Gražulis ir Waldemaras Tomaszewskis balsavo už Komisijos nušalinimą.Seimui nepritarus prezidento Gitano Nausėdos siūlymui atsisakyti su „čekutininkais“ susijusių Baudžiamojo kodekso pataisų, teisingumo ministrė Rita Tamašunienė akcentuoja, kad netinkamai biudžeto lėšas naudoję vietos politikai bausmių neišvengs.2025 metų Nobelio literatūros premija paskirta vengrui Laslui Krasnahorkajui „už įtaigią ir vizionierišką kūrybą, kuri apokaliptinio teroro įkarštyje dar kartą patvirtina meno galią“.Jau daugiau nei metai privalomas maisto ir virtuvės atliekų rūšiavimas, tačiau sistema veikia ne visur. Kai kurios savivaldybės vykdyti šios tvarkos neskuba ir maisto atliekų nuo bendro šiukšlių srautų vis dar neatskiria. Atliekų tvarkytojai sako - galėtų priimti gerokai didesnius kiekius atliekų, nei dabar.Ved. Agnė Skamarakaitė

Radijo stoties FM99 studijoje - Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro direktorius Aurimas Uldukis. Pašnekovą kalbino Liudas Ramanauskas. Laidoje kalbėta apie atliekų kainas, pilotinius projektus, ličio baterijas atliekų tvarkymo centruose.

Gaisrai atliekų tvarkymo įmonėse tampa masiniais – kokios jų priežastys ir kokių pokyčių būtina imtis? Žurnalisto Liudo Ramanausko pokalbis radijo stoties FM99 eteryje su Aplinkos apsaugos instituto vadovu Alfredu Skinuliu.

Pasaulyje populiarėja simbolių sistema, leidžianti spalvas atpažinti žmonėms, turintiems daltonizmą. Tai spalvų jutimo sutrikimas, dėl kurio tam tikras spalvas atskirti būna sunkiau. Šiais simboliais žymimi daiktai, kai spalva atlieka svarbų vaidmenį – reikalinga ką nors atpažinti, susiorientuoti. Ką reiškia gyventi su daltonizmu, kaip veikia Portugalijoje gimusi idėja padėti, pasakoja Ieva Radzevičiūtė.

Lietuvoje pastaruoju metu kilę gaisrai atliekų perdirbimo įmonėse kelia klausimą, ar tai įvyko atsitiktinai, ar tai – diversijos. Tai aiškinsis Vilniaus apygardos prokuratūros tyrėjų komanda. Lietuvos pareigūnai sako, kad tyrimui pagrindo yra, nes tai gali būti tyčiniai veiksmai, siekiant destabilizuoti padėtį.Varšuva pirmadienį paskelbė uždaranti dar vieną Rusijos konsulatą dėl sudeginto prekybos centro, o užsakovais įvardinamos rusų specialiosios tarnybos. Lenkija skelbia bendradarbiaujanti su Lietuva, nes padegėjas susijęs su „Ikea“ gaisru Vilniuje. Ar reiktų sunerimti dėl gaisrų atliekų įmonėse?Laidoje dalyvauja Lietuvos komunalininkų ir atliekų tvarkytojų asociacijos ekspertė atliekų tvarkymo klausimais Marina Curko-Notkuvienė, buvęs vidaus reikalų ministras Regimantas Čiupaila, Priešgaisrinės apsaugos ir gelbėjimo tarnybos Valstybinės priešgaisrinės priežiūros viršininkas Aurimas Gudžiauskas, LRT bendradarbis Lenkijoje Laurynas Vaičiūnas, įmonės „Energesman“ vadovas Algirdas Blazgys, atsargos pulkininkas Saulius Guzevičius.Ved. Marius Jokūbaitis.

„Šiuo sudėtingu laikotarpiu svarbu rodyti solidarumą tarp savivaldybių. Alytus turi technines galimybes laikinai priimti dalį Vilniaus atliekų, todėl tiesiame pagalbos ranką“, – sakė Aurimas Uldukis, Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro direktorius.

Vilniuje, Gariūnuose, atvira liepsna dega atliekų tvarkymo gamykloje esančios šiukšlės.Vašingtonas atmeta Kremliaus reikalavimą, kad Ukraina trauktųsi iš dalies okupuotų sričių.Kelioms dešimtims Lenkijos medikų pateikti kaltinimai dėl melagingos informacijos skleidimo apie vakcinas per kovidą.Estija planuoja įkurti karinę bazę Narvoje, taip parodydama, kad šis miestas yra neatskiriama valstybės dalis.Pasak specialistų, amerikiečių pradėtas muitų karas atsilieps ir Klaipėdos uosto krovai.Ved. Madona Lučkaitė

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet. Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies. Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija? Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā. Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī,  kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa  izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”.  Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja. Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.

Kultūros publikacijų spaudoje apžvalga.Kaip turime vartoti negaliai jautrią kalbą?Paskelbtas penktasis anotacijų konkursas „Pasaulis mano knygų lentynoje“.Kuo įdomios Jonnio Greenwoodo muzikinės kompozicijos?Ąžuolyno bibliotekoje Kaune atrasta 1639 metais išleista poeto, pamokslininko Motiejaus Kazimiero Sarbievijaus knyga „Odė palaimintajam Stanislovui Kostkai“.Kokias savo ateities strategijas dėlioja anglakalbiai leidiniai?Kelmės kultūros centre pristatyta dailininko Ričardo Garbačiausko darbų paroda „Šaknys“.Šiuo metu atnaujinamas Sugiharos namų muziejus Kaune sulaukė gerų žinių – įsteigtas neliečiamojo kapitalo fondas, kuris sieks sukurti nepriklausomą pasyvių pajamų srautą.Atliekų kultūros apdovanojimuose „Metų kūrėjo '23“ apdovanojimas, visuomenės ir komisijos sprendimu skirtas Milda Paukštei.Ved. Marius Eidukonis

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība. Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”. 49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.  20. gadsimta 70. gados  Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju. 1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības. Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem. Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni  ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam. Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos. Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus. Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa. Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums. Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu.

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Visos septynios savivaldybės, kuriose atliekų tvarkymą administruoja Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras, patvirtino atliekų prevencijos ir tvarkymo 2021-2027 metams planus.

Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras yra egzamino „Atliekų kultūra“ partneris. Penkta kartą vykusį egzaminą laikė 1338 gyventojai iš septynių Alytaus regiono atliekų tvarkymo sistemą kuriančių savivaldybių.

Alytaus apskrityje rūšiuoja net 97 proc. respondentų (59 proc. visada, 38 proc. dažniausiai, 2 proc. tik retais atvejais, o 1 proc. – niekada). Pokalbis šia tema su „Žaliojo taško" Marketingo ir komunikacijos vadovė Asta Burbaite bei Alytaus regiono atliekų tvarkymo centro Atliekų tvarkymo paslaugų organizavimo ir kontrolės padalinio vadovu Martynu Krasausku.

Elektromobiliai, rūbai iš antrų rankų ir tik augalinis maistas tiek ekrane, tiek už jo – taip tvarumo kino aikštelėje siekė ir Lietuvoje populiarumo sulaukęs švedų serialas „Young Royals“. Pasak „Netflix“, tai pirmas jų projektas šiaurės šalyse, turėjęs tvarumo koordinatorę ir bendras produkcijos anglies dvideginio emisijas sumažinęs 47 proc.„Negali tikėtis, kad visiems tai atrodys geras sumanymas. Visada bus tokių, kurie abejoja ir baiminasi pokyčių, visi mes žmonės“, – sako šio serialo tvarumo konsultante dirbusi Hanna Nybeson. „Esame virsmo procese globaliai, o tai yra fantastiška. Turime bendradarbiauti ir rasti būdą kitaip kurti filmus ir televizijos projektus.“Lietuvos kino centras (LKC), kino kūrėjams, besikreipiantiems valstybės finansavimo, taip pat suteikia papildomų balų už tvarumo principų taikymą – socialinių, ekonominių, o taip pat ir aplinkosaugos. LKC Filmų sklaidos, informacijos ir paveldo skyriaus vedėja Jana Mikulevič įsitikinusi, kad tvarumo reikšmė kino projektuose ateityje tik augs, o reikalavimai griežtės.Kino kūrėjas Romas Zabarauskas sako, kad pats būdamas veganas, veganizmo principus taiko ir savo filmų aikštelėse: siūlo komandai veganišką maitinimą ir ragina vengti vilnos ir odos gaminių kostiumuose. Naujausiame jo filme „Rašytojas“ veganizmo tema įpinta ir į patį pasakojimą. „Bet ar tai gali padėti pritraukti žiūrovą? Manau, kad ne“, – nusijuokia filmo režisierius. „Aš manau, kad niekas neis į filmą dėl to, kad jis sukurtas tvariai.“Tuo metu aktorė Viktorija Žukauskaitė pernai vasarą viename tarptautiniame projekte dirbo filmavimo aikštelės tvarumo konsultante. Padedama specialistės iš Vokietijos ji ieškojo būdų įgyvendinti daugiau kaip 20 reikalavimų – nuo transporto iki maitinimo ir atliekų tvarkymo. „Kai pamačiau tuos skaičius, kiek yra išmetama filmo aikštelėje, aš nebegaliu pirkti kavos išsinešimui,“ – ji sako, kad atidesnis žvilgsnis į industrijos poveikį aplinkai paveikė ir jos asmeninio gyvenimo įpročius.Kaip kino industrija siekia mažinti savo poveikį aplinkai ir kaip jiems sekasi?Autorė Vaida Pilibaitytė

Mokslo rubrikoje pokalbis apie karjeros pasirinkimus. Kodėl kartais būna taip sunku apsispręsti ir ką daryti, kad pasirinktume teisingą kryptį? VDU Psichologijos katedros tyrėjų grupės tyrimas.Ekspedicija „Išsaugokime Baltiją“. Kur šiuo metu yra ekspedicijos dalyviai ir kaip jiems sekasi vykdyti užsibrėžtus tikslus?Antrą laidos valandą – pokalbis apie elektronikos atliekas.Taip pat pasakojimas apie ponį senjorų globos namuose.Ved. Urtė Korsakovaitė

Trumpa informacinė RADIOCENTRO laida apie mokslo naujienas ir naujausius pasiekimus.Klausyk šiokiadieniais 13.30 val. per RADIOCENTRĄ arba mūsų podkaste „Mokslas šiandien“.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece. Vai zini, ka Emīlam Dārziņam bija dēls Volfgangs, kurš tādu vārdu dabūja – nav grūti iedomāties – kam par godu. Anšlavs Eglītis jokojot ir teicis: „Volfgangs Dārziņš? Kas tas tāds? Ja jau mēs sakām Volfgangs, tad turpinām: Mocarts. Un, ja sakām Dārziņš, tad domājam: Emīls.“ Volfgangs Dārziņš dzimis 1906. gadā, tēvu traģiski zaudējis četru gadu vecumā. Nav nevienas fotogrāfijas, kurā abi būtu redzami kopā. Dēlam pieaugot, līdzība ar tēvu kļūst acīmredzama. Šīs līdzības dēļ Volfgangam uztic tēva lomu Viļa Lapenieka filmā „Melanholiskais – valsis“. Šo filmu režisors sāk uzņemt 1939. gadā, uzreiz pēc „Zvejnieka dēla“ pabeigšanas. Diemžēl 1940. gadā filmēšanu pārtrauc padomju okupācija. Toties abi satiekas mūzikā. Dēls mantojis ne tikai tēva izskatu, bet arī mūziķa talantu. Nav daudz gadījumu latviešu mūzikas vēsturē, kad kori Dziesmu svētkos uz vienas skatuves izpilda tēva un dēla skaņdarbus – Astotajos, Devītajos un arī vēlāk. Kāpēc mēs, kas mācījāmies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā 60. un 70. gados,  par viņu – komponistu un pianistu, publicistu, klavieru skolotāju un folkloras pētnieku – neko nezinājām? Atbilde vienkārša. Tāpēc, ka Volfgangs Dārziņš 1944. gada rudenī devās trimdā. Ierakstot viņa vārdu Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodika.lv meklētājā, atradīsiet pāri 3000 pieminējumu. Tostarp – paša Dārziņa rakstus. Volfgangs rakstīja par dažādām tēmām, ne tikai par mūziku. Viņam piemita lieliska humora izjūta. Piemēram, feļetonu par Latvijas dzintaru, kas publicēts laikrakstā „Latvju ziņas“ 1947. gada janvārī, Dārziņš iesāk šādi: „Vecie rīkļu rāvēji foiniķieši it labi zināja, kāpēc viņi airējās to trako gaisa gabalu ap visu Eiropu, riskējot nolauzt kaklu Biskajas vētrās. Kaut kur smilšainā krastā mita ļaudis, kas mirdzināja zeltainu akmeni…“ Vai par savu draugu un vienaudzi viņa 40 gadu jubilejai veltītā rakstā „Latviešu ziņās“ 1946. gada oktobrī: „Ar Anšlavu Eglīti iepazinos trīs gadu vecumā. Toreiz viņš bija bērns kas bērns un vēl nezināja no galvas nedz  konverzācijas vārdnīcu, nedz Bedekeru…“ (Tas ir ceļotājiem un tūristiem domāts ceļvedis!) Savukārt savam skolotājam Jāzepam Vītolam veltītas šādas rindas: „Tas ir ļauns liktenis — astoņdesmit četru gadu vecumā trimdā būt. Un, diemžēl, mēs tur nekā nevaram līdzēt. Atliek tikai gribēt. Stipri gribēt, kaut savā 85. dzimšanas dienā Profesors varētu atkal elpot dzimtenes gaisu un vērot dzimtenes debesis. Brīvas dzimtenes gaisu un brīvās dzimtenes debesis.“ (1947. gads, „Latviešu ziņas“ Eslingenā) Dārziņš apprecas 1939. gada Ziemassvētkos, un pēc bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem abi ar sievu, mākslinieci Annu Dārziņu pārceļo uz Ameriku. Vispirms uz Spokenu, pēc tam – Sietlu. Dārziņu pāris ir viens no retajiem trimdā, kas var nodrošināt dzīvi, darbojoties savās radošajās profesijās. Par Dārziņa mūziku un tās atpakaļceļu uz Latviju var izlasīt jo daudzajos rakstos jau pieminētajā periodika.lv. Vispamatīgāk komponista dzīvi un daiļradi pētījis Arnolds Klotiņš. Brīnišķīgo klaviermūziku ir spēlējis Ventis Zilberts, Imants Zemzaris, Jautrīte Putniņa un citi mūsu pianisti. Mana iepazīšanās ar Volfgangu Dārziņu sākās pagājušā gadsimta beigās, atverot  Kopenhāgenas „Latviešu tautasdziesmu“ 1956. gadā iznākušo 11. sējumu, kur viņam pamatīgs apcerējums „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības“. Pāršķirstu, bet neiedziļinos. Pirms gadiem 20, kādas „Iļģu“ Amerikas tūres laikā, viesojos bijušajā Dārziņu ģimenes mājā Sietlā.(Tur, starp citu, joprojām atrodas Dārziņa spēlētās klavieres). Grāmatu plauktā atrodu Volfganga Dārziņa „200 latviešu tautasdziesmas solo balsij un klavierēm“, kuras izdevis Alfrēds Kalnājs Čikāgā. Esmu pārsteigta, jo lasot notis, saprotu – vairums dziesmu ir nevis vispārzināmās, bet Latviešu folkloras krātuvē, Emiļa Melngaiļa materiālos atrastas melodijas. Sajūtu prieku par muzikālās gaumes sakritību. Gatavojot šo materiālu, atrodu, ko Dārziņš rakstījis vēstulē Knutam Lesiņam: „Viens gan man dara prieku: no visām 200 apmēram 190 ir pilnīgi jaunas, ko neviens vēl nepazīst.“ Tiesa, tekstus daļai dziesmu Volfgangs, gluži tāpat kā komponisti pirms un pēc viņa, ir mainījis pēc savas patikšanas. Nevienai melodijai no Latgales nav latgaliski vārdi. Volfgangs Dārziņš arī aicinājis trimdiniekus atsākt tautas melodiju vākšanu, rakstot, ka „diemžēl, visi mani materiāli palika dzimtenē un vienīgais ko paguvu paņemt līdz, ir ap 500 folkloras krātuvē norakstītu melodiju, kuras atzinu par vērtīgām“. Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja Māra Vīksna stāsta, ka komponists 1944. gada vasarā nedēļām ilgi strādājis folkloras krātuvē – to apliecina precīzi ieraksti krātuves žurnālā. Mūžībā Volfgangs Dārziņš tiek aizsaukts 1962. gada Jāņu dienas rītā, nepiedzīvojot Pirmos ASV Rietumkrasta latviešu dziesmusvētkus, kas Sietlā  sākušies 22. jūnijā. Arī šajos svētkos skan tēva un dēla – Emīla un Volfganga Dārziņu – dziesmas.

"Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko man!” Lk 9:23 Mūsdienās diezgan bieži var pamanīt cilvēkus, kas ir nomocīti ar stresu, nemitīgu steigu, bet vēl vairāk – cieš no sevis nepieņemšanas, nomāktības, nespējas tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem. Atnākot uz baznīcu, viņi bieži vien uztver tās mācību kā papildus prasību, papildus nastu, kuru tie vairs nav spējīgi nest un tiem "nolaižas rokas". Tieši šie cilvēki ir šodienas Evaņģēlija komentāra adresāti. Psiholoģija daudz runā par sevis pieņemšanu, mīlestību uz sevi pašu. Vai tas būtu pretrunā ar Jēzus Vārdiem "lai aizliedz pats sevi? Patiesībā šodienas fragmentā vairāk runa ir par pieņemšanu nevis par atteikšanos. Domāju, ka mūsdienu garīgumā būtu dziedinoši runāt par savas ikdienas realitātes pieņemšanu un tās savienošanu ar Jēzus Krustu. Ko tas nozīmē, praktizēt realitātes pieņemšanas garīgumu? Tas nozīmē, ka ikdienā nav jāmeklē nekādu īpašu mērdēšanas veidu, lai līdzinātos Krustā sistajam Jēzum. Labāk savu enerģiju virzīt tajās sāpīgajās vietās, kas Tevi ikdienā nomāc: slimībās, neveiksmēs, attiecībās, kas sāpina, pazemojumos, vientulībā, cīņā ar atkarībām, vienu vārdu sakot, tajā visā, kas veido grēka ievainotu mūsu ikdienas realitāti. Un tad var izrādīties, ka visgrūtākais garīgajā dzīvē ir pieņemt un pacelt līdz Jēzus Krusta augstumiem tieši šis " sāpīgās vietas". Cik daudz "atteikšanās no sevis paša" prasa pieņemt, ka ir lietas dzīvē, kas sāp katru dienu un kas netiek dziedinātas! Tieši šajā vietā Jēzus aicina mūs ieiet tajā, kas ir visdārgākais Viņa Sirdij – Krustā, kas Viņu savienoja ar mums un mūs savieno ar Viņu. Jēzus jau ir iegājis visas pasaules sāpīgajās vietās un mēs nekad neesam tur vieni paši. Atliek vien pieņemt ikdienas krustu un vienot to ar Jēzus Krustu. Tik maz un tik daudz… Kas ir šis sāpīgās vietas, mans ikdienas krusts, kuru man joprojām ir grūti pieņemt? Pieņemt un paņemt savās rokās, lai atdotu Jēzum? Mans Jēzu, tieši tā ir mana satikšanās vieta ar Tevi, mīlestības mierinājums, kas plūst no mūsu vienotības! Tevī mana nasta kļūst viegla. Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Bendrovės „Ekologistika“ gaisravietėje Alytuje pradėtos tvarkyti padangų atliekos, jomis rūpinasi bendrovė „Ekobazė“. Kaip ketvirtadienį pranešė Aplinkos apsaugos departamentas, tokia galimybė atsirado teismui panaikinus bendrovei „Ekologistika“ taikytus apribojimus. Atliekų tvarkytojui perduotos tvarkyti po Alytuje kilusio gaisro likusios padangų atliekos. Jas planuojama išvežti iki gegužės 21 dienos.

Klimato kaitos rubrikoje pokalbis apie tai ką reiškia „žalia“ komunikacijos agentūra? Kaip tvarumo reikalavimus pritaikyti ne gamybos, o paslaugų srityje? Komunikacijos industrijos asociacija parengė komunikacijos paslaugų įmonių Tvarumo standartą. Kaip tas standartas bus įgyvendinamas praktikoje?Mūsų šalyje gyvena per 500 rūšių vorų, ką apie juos turėtume žinoti? Pokalbis su pirmos tokios knygos lietuvių kalba „Pažinkime Lietuvos vorus“ vienu autorių Gintautu Steibliu.Į LRT girdi kreipėsi Mantas ir sako, kad Vilniaus miesto savivaldybės mokestis už šiukšlių išvežimą visiškai neskatina miestiečių rūšiuoti. Taip pat į mus kreipiasi klausytojai su klausimais dėl maisto atliekų rūšiavimo. Į klausytojų klausimus atsako Vilniaus miesto savivaldybės Atliekų tvarkymo poskyrio vedėja Eglė Bernotavičienė.Devintą kartą išdalyti Lietuvos kultūros centrų asociacijos apdovanojimai „Auksinis Feniksas“, skirti kultūros kūrėjams ir puoselėtojams. Kokį vaidmenį šiandien atlieka kultūros centrai?Ved. Agnė Skamarakaitė

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju. Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu. Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama. Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu.  Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums. Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju. Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem. Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves.  Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji. Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu. Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus. Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā. Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai. Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.

2023-ieji metai jau baigiasi, per šiuos metus Alytaus regiono atliekų tvarkymo centre (ARATC) įvyko nemažai pokyčių. Apie šiuos pasikeitimus, besibaigiančią kadenciją ir apskritai visus metus pasakojo ARATC vadovas Algirdas Reipas.

Menininkė Agnė Kišonaitė prieš šv. Kalėdas pristato instaliaciją „Choras“, kuria siekia priminti atsakingo vartojimo svarbą ir aplinkoje atliekų paliekamą pėdsaką. Paspaudus specialų mygtuką „choristai“ atlieka lietuvių liaudies sutartines primenančius kūrinius.Gruodžio 22-ąją minime vieno žymiausių operos kūrėjų – Giacomo Puccini 165-ąsias gimimo metines. Apie jo sudėtingą charakterį, kuris dažnai prišaukdavo kompozitoriui bėdų, pomėgį rizikuoti ir kurti geriausias visų laikų operas – Ievos Buinevičiūtė pasakojimas.Šiauliuose „Laiptų galerijoje“ jau veikia kalėdinių miniatiūrų paroda. Lietuvoje tai ilgiausiai, beje, be pertraukos, gyvuojantis toks renginys. 31- ojoje parodoje Lietuvos ir užsienio autoriai pristatė beveik 300 miniatiūrų. Iš Šiaulių „Laiptų galerijos“ – kolega Tomas Mizgirdas.Klasikinės muzikos naujienose: patvirtinta naujoji Anglijos nacionalinės operos būstinė, pianisto Igorio Levito naujas albumas kaip reakcija į išpuolį prieš Izraelį, Danielio Barenboimo ir Marthos Argerich gautas apdovanojimas ir įvykusi pirmoji pasaulinė operos apie translytį istorinį veikėją premjera.Ved. Gerūta Griniūtė

*Kungs, tu esi tuvu, un visi tavi baušļi ir patiesība. Jau sen no tavas atklāsmes man ir zināms, ka tu tos nostiprināji uz mūžiem. /Sal. Ps 119, 151-152. Adventa I nedēļas ceturtdienas introits/* Nākot cilvēkam pretī, Dievs ir vēlējies noslēgt derību. Sinaja kalnā noslēgtā Derība ir izteikta desmit vārdos, jeb baušļos, kas aptver visu cilvēcisko eksistenci. Iet baušļu ceļu nozīmē uzticīgi, pat ja atšķirīgos tempos, virzīties pretī pilnībai. Nav svarīgas nedz gaismas, nedz gaismekļi, nedz saule un mēness. Ir vajadzīgas tīras un atvērtas acis, spējīgas redzēt Dieva godību (Selma Lāgerlēva). Svētais Ambrozijs visu cilvēka dzīvi redz kā ceļojumu un pats cilvēks ir homo viator, ceļinieks. «Cilvēk, tu esi ceļā», viņš raksta, «kusties, lai nonāktu galā un ceļā tevi nepārsteigtu nakts; lai dzīves diena nebeidzas, pirms tu sasniedz izaugsmi tikumos! Tu esi ceļinieks šai dzīvē: viss pāriet, viss beidzas tev aiz muguras, viss, ko šai ceļā apbrīno - pāriet. […] Tāda ir šī dzīve: laimīgs liktenis nepaliek ilgi un nelaimes pāriet. Rēķinies, ka esi ceļā: lai nedz fortūna tevi cildina, nedz lai nelaimes tevi pieviļ; lai veiksme tevi nekavē, nedz aptur neveiksmes. Steidzies pretī mērķim, steidzies nokļūt galā. Bet izvēlies labi ceļu, pirms to mērot» (Explanatio psalmi I,24). «Nāc, Kungs Jēzu!», saka Baznīca Kungam (Atkl 22,20). «Nāc, seko man!», nenogurstoši saka Kungs katram no mums. Advents atklāj kristīgās dzīves pozitīvo spriedzi starp šīm divām nākšanām: es nāku pretī Kungam, kurš nāk man pretī. Atliek izvēlēties ceļu. **Šodien tu vari pāršķirstīt savas vēstures lappuses un ieraudzīt, uz cik diženām lietām Dievs tevi līdz šim ir aicinājis.**

Tyrime dėl Vilniaus apskrities atliekų tvarkymo centro darbuotojų įvykdyto turto pasisavinimo ir galimos korupcijos sulaikyta 12 asmenų, jie įtariami pasisavinę per 600 tūkst. eurų, taip pat gavę daugiau kaip 100 tūkst. eurų kyšių.Ukrainos vidaus reikalų ministras praneša, kad dėl stiprios pūgos žuvusiųjų padaugėjo iki 10, sužeista daugiau nei 20, tarp jų ir vaikai. Žmonės žuvo Odesos, Charkivo, Mykolajivo ir Kyjivo regionuose. Ukrainos tarnybos skelbia toliau intensyviai dirbančios siekiant atkurti elektros tiekimą. Pasak pranešimų, elektros tiekimas nutrūko daugiau kaip 400 gyvenviečių.Paliaubos Gazos ruože pratęstos dar dviem dienoms.Paskelbti tarptautinio pilietinio ugdymo ir pilietiškumo tyrimo rezultatai liudija, kad Lietuvos aštuntokai pasižymi tokiu pat pilietiškumo lygiu, kaip ir jų bendraamžiai Europoje, o Lietuvos naryste ES mūsų mokiniai didžiuojasi labiausiai – 95 proc. aštuntokų.Vyksta tarptautinė konferencija „Neapykantos ir vilties ideologijos šiuolaikinėje žydų istorijoje“ – tai paskutinysis Vilniaus geto antinacistinio pasipriešinimo ir likvidavimo 80-mečio minėjimo renginys.Konferencijos svečiai pažymi, kad vykstant Izraelio kovai su Hamas grupuote, pasaulyje kyla naujų antisemitizmo apraiškų.Žinomas amerikiečių žodynas „ Merriam-Webster“ populiariausiu 2023-iųjų metų žodžiu išrinko būdvardį „autentiškas“ Žodyno sudarytojai pažymi, kad šis žodis šiais metais tapo labai populiarus paieškų naršyklėse. Manoma, kad tai galėjo lemti padidėjęs domėjimasis dirbtiniu intelektu ir įžymybių kultūriniu gyvenimu.Ved. Darius Matas

„Nesipakuok!“ – toks yra šiemetės Europos atliekų mažinimo savaitės šūkis. Alytaus regiono atliekų tvarkymo centras, palaikydamas savaitės idėją, ragina kiekvieną asmeniškai prisidėti prie atliekų mažinimo – atsisakyti spausdintų mokėjimo pranešimų ir naudoti daugkartinius maišelius sveriamiems produktams. FM99 studijoje ARATC direktorius Algirdas Reipas.

Per gaisrą senelių namuose Vilniuje žuvo du žmonės, dar trys išvežti į ligoninę.Po masinio kapų lankymo kapinių tvarkytojai skaičiuoja išaugusį atlieų kiekį. Didelė dalis jų – netinkama perdibti. Kiek Lietuvos gyventojai kapus susitvarko ne tik prieš Vėlines, bet ir po jų?Seimas linkęs nuo kitų metų vidurio sugriežtinti fejerverkų prekybą ir naudojimą – taip siekiama sumažintų jų prieinamumą. Taigi šio ryto klausimas klausytojams – ar reikia griežtinti prekybą fejerverkais?Jungtinių Valstijų valstybės sekretorius Antonis Blinkenas apkaltino Rusijos prezidentą Vladimirą Putiną mėginant pasinaudoti Izraelio ir „Hamas“ karu siekiant sumažinti Vakarų paramą Ukrainai. Kiek Izraelio ir “Hamas” karas nustūmė karą Ukrainoje ir paramą jai į antra planą?Ved. Rūta Kupetytė

Atliekų pakelėse nemažėja. Priešingai, kelininkai sako, kad šiemet iš pakelių išvežė jau daugiau šiukšlių nei pernai per visus metus. Kaip sudrausminti pakelėse atliekų atsikratančius piktavalius?Aktualus klausimas. Minint Konstitucijos dieną, rengiamas ir kasmet vykstantis Konstitucijos egzaminas. Kiek išmanote Konstituciją? Ar ketinate laikyti Konstitucijos egzaminą?Kaimyninės šalys ieško būdų, kaip sumažinti palūkanas, turintiems būsto paskolas. Ar ir Lietuvai reikia imtis kitokių priemonių? Apie tai – „Verslo laike"60 proc. apklaustųjų mano, kad Baltarusijos piliečiams turėtų būti taikomos tokios pačios patekimo į Lietuvą sąlygos, kokios dabar taikomos Rusijos piliečiams. Kodėl valdžiai niekaip nepavyksta to padaryti?Ved. Edvardas Kubilius

Gyventojams, neištraukiantiems ištuštinimui maisto atliekų konteinerių, jau išsiųsti pranešimai, kurių tikslas – priminti apie kiekvieno atliekų turėtojo pareigą laikytis atliekų tvarkymo taisyklių ir naudotis maisto atliekų konteineriais bei rūšiuoti maisto atliekas.  FM99 eteryje apie rūšiavimo naudą kalbėjo ARATC direktorius Algirdas Reipas.

2019-ųjų spalį Alytuje kilus gaisrui įmonėje „Ekologistika“ imtasi galvoti apie griežtesnę atliekų tvarkytojų verslo kontrolę. Tačiau pastaruoju metu kilo dar keletas didelių gaisrų atliekų tvarkymu užsiimančiose įmonėse. Paskutinis - šeštadienį šalia Vilniaus veikiančiame „Ecoservice“ atliekų rūšiavimo centre.Kaip išvengti tokių gaisrų ir ar pakankama atliekų tvarkymo verslo kontrolė?Laidoje dalyvauja aplinkos viceministrė Raminta Radavičienė, Seimo narys Kęstutis Mažeika, Priešgaisrinės apsaugos ir gelbėjimo departamento direktoriaus pavaduotojas Giedrius Sakalinskas ir Lietuvos komunalininkų ir atliekų tvarkytojų asociacijos ekspertė atliekų tvarkymo klausimais Marina Curko - Notkuvienė.Ved. Liepa Želnienė

Per Lietuvą slenka audra. Pasak sinoptikų, Vilniaus, Kauno ir Alytaus apskrityse susidarę intensyviausi liūčių ir perkūnijų židiniai.Klaipėdoje surengtas skubus pasitarimas dėl miestą apsėmusios stichinės liūties.Aplinkosaugininkai tiria taršos mastą po gaisro atliekų rūšiavimo įmonėje „Ecoservice“.Ukraina patvirtina, kad šalies pajėgos okupuotose teritorijose sėkmingai atakavo du tiltus, kuriais rusai perveža karinę techniką.Vilniuje kariai pradėjo vykdyti inžinerinę tiltų žvalgybą.Ved. Madona Lučkaitė

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

LRT tyrimų skyriaus duomenimis, Vilniaus rajone rinkimų komisijose didžiąją dalį sudaro žmonės, siejami su rajoną ilgus metus valdančia partija – Lietuvos lenkų rinkimų akcija. Taip vyksta todėl, kad partijos dalinasi žmonėmis ir tai pripažįsta patys politikai. Dėl to komisijose gali būti neužtikrinamas rinkimų skaidrumas.Prasideda kelias dienas truksiančios krizių valdymo pratybos, kuriose Lietuva dalyvaus kartu su kitomis NATO sąjungininkėmis. Pratybų tikslas – įvertinti NATO valstybių bendradarbiavimą politiniu-kariniu lygiu.Apklausa rodo, kad daugiau kaip pusė gyventojų nežino, kaip atskirti, ar atliekų tvarkytojas dirba legaliai. „Aktualaus klausimo“ rubrikoje klausiame, kaip jūs atskiriate, ar žinote, kad atliekų tvarkytojas dirba legaliai, jas tvarko pagal taisykles ir jūsų jiems atiduotų atliekų neišmeta pamiškėse?„Verslo laike“ – apie elektros tiekėjų maržas.Vilniuje rengiamas bandomasis matematikos egzaminas, laikyti ji kviečiamos ir kitos Lietuvos mokyklos. Kaip Lietuvai sekasi gerinti matematikos mokymą, kai pernai jo neišlaikė 35 proc. abiturientų?Šiandien planuojamos Turkijos, Švedijos ir Suomijos derybos dėl šių dviejų šalių stojimo į NATO. Ar bus koks nors proveržis?Ved. Edvardas Kubilius

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.