Podcasts about sabiedrisk

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Šodienas jautājums": Kāda būs jaunā vienotā Latvijas Sabiedriskā medija darbība? by LTV Ziņu dienests

Nākamā gada janvārī visi sabiedriskie mediji - Latvijas Radio un Latvijas TV - sāks strādāt kā vienots uzņēmums. Jau ir izvēlēts, kuri cilvēki ieņems apvienotā uzņēmuma valdes locekļu amatus. Par sabiedriskā medija nākotni ar topošajiem valdes locekļiem runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena, valdes locekle programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ieva Aile, valdes locekle finanšu pārvaldības jautājumos Inese Tanne, valdes loceklis tehnoloģiju pārvaldības jautājumos Ivars Šulcs un valdes locekle personāla pārvaldības jautājumos Ilze Ogle.  

Nākamā gada janvārī visi sabiedriskie mediji - Latvijas Radio un Latvijas TV - sāks strādāt kā vienots uzņēmums. Jau ir izvēlēts, kuri cilvēki ieņems apvienotā uzņēmuma valdes locekļu amatus. Par sabiedriskā medija nākotni ar topošajiem valdes locekļiem runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena, valdes locekle programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ieva Aile, valdes locekle finanšu pārvaldības jautājumos Inese Tanne, valdes loceklis tehnoloģiju pārvaldības jautājumos Ivars Šulcs un valdes locekle personāla pārvaldības jautājumos Ilze Ogle.  

Valdības koalīcijas spējas šonedēļ pavisam tiešā veidā tika pārbaudītas Saeimā, kad sākās nākamā gada budžeta izskatīšana. Koalīcijas pārsvars Saeimā ir tik knaps, ka pietika ar nedaudzu deputātu neierašanos, lai opozīcija mierīgi varētu – kā mēdz teikt – noraut kvorumu. Beigās jau viss izdevās, bet viela pārdomām ir. Opozīcija nesnauž, arī čakli izsaucot pie sevis ministrus, cita lieta – kurš atsaucas uz aicinājumu un kurš ne. Par to runājam mūsu nedēļas notikumu apskatā, pievēršamies arī sabiedrisko mediju lietām, jo beidzot ir izvēlēta jaunā Sabiedriskā medija valde, kura līdz šim vairāk apspriesta lielo algu kontekstā. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 producente Lauma Spridzāne un TVNET Group galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Valdības koalīcijas spējas šonedēļ pavisam tiešā veidā tika pārbaudītas Saeimā, kad sākās nākamā gada budžeta izskatīšana. Koalīcijas pārsvars Saeimā ir tik knaps, ka pietika ar nedaudzu deputātu neierašanos, lai opozīcija mierīgi varētu – kā mēdz teikt – noraut kvorumu. Beigās jau viss izdevās, bet viela pārdomām ir. Opozīcija nesnauž, arī čakli izsaucot pie sevis ministrus, cita lieta – kurš atsaucas uz aicinājumu un kurš ne. Par to runājam mūsu nedēļas notikumu apskatā, pievēršamies arī sabiedrisko mediju lietām, jo beidzot ir izvēlēta jaunā Sabiedriskā medija valde, kura līdz šim vairāk apspriesta lielo algu kontekstā. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 producente Lauma Spridzāne un TVNET Group galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Ko nozīmē strādāt kara apstākļos, kad nezini, vai pēc pāris dienām vēl būs iespēja darīt savu darbu, varbūt tevi arestēs? Krustpunktā Lielā intervija ar Ukrainas sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju Mikolu Černotickiju.  

Ko nozīmē strādāt kara apstākļos, kad nezini, vai pēc pāris dienām vēl būs iespēja darīt savu darbu, varbūt tevi arestēs? Krutspunktā Lielā intervija ar Ukrainas sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju Mikolu Černotickiju.  

Ko nozīmē strādāt kara apstākļos, kad nezini, vai pēc pāris dienām vēl būs iespēja darīt savu darbu, varbūt tevi arestēs? Krustpunktā Lielā intervija ar Ukrainas sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju Mikolu Černotickiju.  

Ko nozīmē strādāt kara apstākļos, kad nezini, vai pēc pāris dienām vēl būs iespēja darīt savu darbu, varbūt tevi arestēs? Krutspunktā Lielā intervija ar Ukrainas sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju Mikolu Černotickiju.  

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

Pasaulē sāk runāt par klimata nogurumu - jautājumi, kas skar klimata pārmaiņas un vides aizsardzību kļūst aizvien smagāki, zinātnieku novērojumi un modeļi - aizvien skarbāki, bet sabiedrībā mijas bailes par nākotni un vēlme atslēgt prātu par notiekošo. Vai dabai ir veiksmīgas sabiedriskās attiecības un kā šajos laikos runāt par tādiem sarežģītiem konceptiem kā emisijas, bioloģiskā daudzveidība un ilgtspēja? Zinātnieki un nevalstiskās organizācijas mudina cilvēkus saudzīgāk un apdomīgāk izmantot dabas resursus, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un mazinātu tempus, kādos uzkarst mūsu planēta. Taču šīs ziņas neuztveram vienādi - aizvien ir zināms skepticisms par klimata pārmaiņām, aizvien ir atšķirīga izpratne par to, kas ir un kas nav saudzējams. Vai pie vainas ir ziņotājs, ziņojuma sarežģītā valoda vai ziņas saņēmēja nevēlēšanās uzklausīt? Vai dabas un vides aizsardzībai ir efektīvas sabiedriskās attiecības? Varbūt sabiedrība ir nogurusi no biedējošām klimata prognozēm? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošo pētnieci, ģeogrāfi Guntu Kalvāni, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāju Lieni Brizgu-Kalniņu un Latvijas Universitātes Literatūras, fokloras un mākslas institūta pētnieci, vides komunikācijas speciālisti Kitiju Balcari.

Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti.  "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama.  Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas.  "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai.  Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās.     Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.  

Sociālās zinātnes Latvijā un pasaulē. Mūsu viešņa Monopolā ar jaunu un stipru tvērienu vērusi starpdisciplināru fakultāti, apvienojot vairākas vienā. Iepzīstamies - zvērināta advokāte, pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Karina Palkova. Karinai ir ievērojama izglītības bagāža - ieguvusi bakalaura grādu publiskajās tiesībās Valsts Policijas akadēmijā, maģistra grādu starptautiskajās un ES tiesībās Rīgas Juridiskajā augstskolā, kā arī doktora grādu medicīnas tiesībās Rīgas Stradiņa universitātē. Karjeras laikā Karina darbojusies vairākās vietās un amatos - kā projektu vadītāja, direktora vietniece, juriskonsulte un, protams, advokāte. Vairāk nekā septiņus gadus aizvadījusi kā Jūrmalas pilsētas domes Sabiedriskās padomes vadītāja. Arī RSU Karina ir ievērojamu laika posmu - savu ceļu tajā sākusi kā lektore, bet nu jau ir Juridiskās fakultātes docente, Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, kā arī vadošā pētniece. Milzīga enerģija, darbaspējas, kā arī māka iedvesmot apkārtējos - tikai pāris no atslēgvārdiem, kas spēj raksturot Karinu.

Sabiedriskā labuma komisija rekomendē atņemt sabiedriskā labuma statusu biedrībai „Dzīvnieku pansija „Ulubele””, kas nodarbojas ar klaiņojošo dzīvnieku izmitināšanu. Latvijas hokeja izlase precīzi pēc nedēļas, proti, 1. aprīlī, sāks oficiālo treniņnometni, gatavojoties pasaules čempionātam Čehijā. Maskavas tiesa četrus cilvēkus apcietinājusi, apsūdzot pagājušās piektdienas terorakta īstenošanā koncertzālē Krievijas galvaspilsētā. Notiek virkne pasākumu, lai atcerētos un pieminētu 1949. gada 25. marta deportācijas.

Zinātne nevar eksistēt bez sabiedrības, un ne tikai tāpēc, ka liela daļa zinātnes tiek finansēta ar sabiedrības naudu. Arī tāpēc, ka vairumā zinātnisku pētījumu ir svarīga pašu cilvēku līdzdalība ar saviem sniegtajiem datiem. Kā sabiedrība var būt noderīga pētījumiem? Par to drīzumā plānots runāt konferencē Latvijas Universitātē, bet raidījumā par to runājam jau šobrīd. Diskutē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne. Kādi temati konferencē tiks skarti un kādos veidos mēs katrs varam iesaistīties zinātnē un sadarboties ar zinātniekiem? Sabiedriskie inspektoru loma maluzvejniecības apkarošanā Aivars Ruņģis ir Valsts Vides dienesta sabiedriskais vides inspektors kurš jau 15 gadus. Šobrīd visā Latvijā darbojas 75 sabiedriskie vides inspektori, kas uzmana, lai mūsu ūdeņos notiek likumīga zivju ķeršana.  Ikviens labas gribas vadīts, ja ir pilngadīgs, pārzina valsts valodu un nav bijis sodīts pārkāpumos saistībā ar vidi un zivju ķeršanu, nokārtojot pārbaudi, var kļūt par šādu sabiedrisko inspektoru. Par to, kādi ir inspektora pienākumi un pilnvaras un kas tiek prasīts pārbaudē, stāsta Aivars Ruņģis. Viņš arī atklāj, kas pašu pamudināja uzsākt sabiedriskā vides inspektora gaitas. Savukārt teic Valsts Vides dienesta Zvejas kontroles departamenta iekšējo ūdeņu kontroles daļas vecākais inspektors Juris Vēveris stāsta par to, kā var kļūt par  sabiedrisko inspektoru un kas  topošajiem vides inspektoriem  jāzina,  kārtojot pārbaudi. Sabiedriskie inspektori  darbojas  visu gadu, Viņi  var pārbaudīt gan zemledus makšķerniekus , arī vēžotājus un zemūdens medniekus, kuri savu lomu iegūst ar harpūnām. Taču sabiedriskie inspektori nedrīkst konfiscēt zvejas likumu pārkāpēja tīklus vai makšķeres, skaidro Juris Vēveris. Būt par sabiedrisko vides inspektoru nozīmē arī reizumis sakopt piemēsloto krastmalu, ko aiz sevis atstājuši neapzinīgi  makšķernieki, tas nozīmē arī sēdēt  slēpnī  24 stundas un gaidīt, kad nelikumīgais zivju tīkotājs ieradīsies pēc saviem tīkliem, laivas vai murdiem. Bet, kā teic sabiedriskais vides inspektors Aivars Ruņģis,  ne vienmēr sods ir tas, kas pienākas likuma pārkāpējam, bieži vien  pietiek ar sarunu un aicinājumu iegādāties makšķerēšanas atļauju. Mēs esam palīgi gan Valsts vides dienestam, gan arī makšķerniekiem, saka Aivars Ruņģis, pamatojot savu izvēli darboties sabiedriskā vides inspektora statusā.

Liepājas autobusu parks jau vairākas dienas atceļ reisu šoferu trūkuma dēļ. Sabiedriskās organizācijas atklātā vēstulē vēršas pie Satiksmes ministrijas saistībā ar izstrādāto Ceļu satiksmes noteikumu grozījumu projektu. "Human Rights Watch": Saūda Arābijas robežsargi nogalinājuši simtiem etiopiešu migrantu. Noslēgusies kampaņa "Mana jūra". Latvijā atgriezusies šāvēja Agate Rašmane, kura svētdien Baku pasaules čempionātā šaušanā sacensībās 25 metru distancē ar mazkalibra pistoli izcīnīja trešo vietu un nopelnīja Parīzes olimpisko spēļu kvotu.

Krustpunktā saruna par nosacīti vasarīgu tematu, jo riteņbraucēji un it īpaši tie, kas pārvietojas ar skrejriteņiem uz ielām lielākoties ir siltajā gada periodā. Pēdējās dienās sociālajos tīklos izvērtās plašas diskusijas par to, vai riteņbraucējiem un arī elektrisko skrejriteņu lietotājiem vajag obligāti lietot ķiveres. Izprovocēja to ziņa, ka Satiksmes ministrija virzot šādu priekšlikumu pieņemšanai. Vēlāk gan tika skaidrots, ka ministrijā par to vien diskutē un šobrīd runa varētu būt par nepilngadīgajiem satiksmes dalībniekiem. Bet jautājums ir aktuāls, kādi ir plusi un mīnusi no prasības obligāti lietot ķiveres, kas satrauc riteņbraucējus un kādi ir abu pušu argumenti? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas Sabiedriskā transporta pakalpojumu departamenta direktore Annija Novikova, apvienības "Pilsēta cilvēkiem" valdes priekšsēdētājs Kārlis Krēķis un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas centra vadītāja Anna Ivanova.  

Sākusies vienota sabiedriskā medija finansēšanas modeļa apspriešana. Tam speciāli veidotā darba grupa šodien savā pirmajā sēdē vienojās par aprēķinu precizēšanu nolūkā piecu gadu laikā sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo finansējuma līmeni sabiedriskajam medijam. Attiecīgus likuma grozījumus iecerēts sagatavot šopavasar, lai Saeima tos pagūtu pieņemt līdz Jāņiem. Par to vairāk pastāstīs Jānis Kincis.  

Uzmanības lokā starppilsētu pasažieru pārvadājumi, kas lielā mērā atkarīgi no tā, vai būs, kas sēdīsies starppilsētu autobusam pie stūres. Pasažieru pārvadājumi Latvijā ir sadalīti 16 zonās un konkursa kārtībā tiek izvēlēts pārvadātājs, kurš nodrošinās konkrētus maršrutus. Ar to ir bijušas problēmas un kā galvenais iemesls tiek minēts autobusu šoferu trūkums. Līdzās tam šodien, 17. janvārī, mūs sasniedza ziņa, ka Konkurences padome ir konstatējusi aizliegtu vienošanos starp trim pakalpojuma sniedzējiem, par ko piemērots kopā 2 miljonu eiro sods. Kas notiek šajā tirgū, kā tiek risināta problēma ar šoferu trūkumu,  Krustpunktā diskutē Latvijas pasažieru pārvadātāju asociācijas vadītājs Ivo Ošenieks, satiksmes ministra padomnieks Jānis Iesalnieks, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristians Godiņš, Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un Transporta darbinieku arodbiedrība LAKRS priekšsēdētājs Juris Kalniņš un Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Uldis Riekstiņš.  

9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

2023. gadā sabiedriskā transporta lietotājus gan starppilsētu autobusu maršrutos, gan galvaspilsētā skars virkne būtisku izmaiņu. Kas īsti mainīsies, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāja Džineta Innusa, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš un Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis. Kristiāns Godiņš skaidro, ka reģionālajos pārvadājumos sabiedriskajā transportā izmaiņas saistībā ar personalizētas e-ID kartes izmantošanu stāsies spēka vasarā un būs arī pārejas periods līdz 2023. gada beigām, ja kādam nav e-ID kartes, viņš atvieglojumus varēs saņemt, izmantojot esošo kārtību. "Aicinām jau laicīgi cilvēkus, lai nebūtu, ka pēdējā brīdī kaut ko mēģina skriet un kārtot, paskatīties, vai esošā e-ID karte ir atbilstoša," norāda Kristiāns Godiņš. Viņš aicina cilvēkus paskatīties, kad karte ir izdota, ja izdota līdz 2019. gada 1. septembrim, tajā nav iestrādāts risinājums, kas ļauj to izmantot sabiedriskajā transportā. Šī karte būtu jāmaina. Jaunajā kartē visa informācija būs pieejama un atlaides sabiedriskajā transportā piemēros automātiski, uzrādot karti. Ja karte ir izdota līdz 2021. gada 27. decembrim, tajā ir iestrādāta aplikācija, bet tā jāaktivizē. Nekas nav jāmaina cilvēkiem, kuru e-ID karte ir izdota pēc 2021. gada 28. decembra un arī nav vajadzīgs neviens cits papildus dokuments sabiedriskajā transportā. Džineta Innusa atklāj, ka no nākamā gad nebūs Rīgā sabiedriskajā transportā specifiskas atlaides tieši rīdziniekiem. "Visi pasažieri ir vienādi un saņems vienādus produktus, tajā skaitā visas atlaides, gan braukšanas maksa mēnesim, gan attiecīgās statusa atlaides. Speciāli rīdziniekiem veidoti produkti no nākošā gada 2. janvāra nebūs," atzīst Džineta Innusa. Jau no 2022. gada janvāra nevar iegādāties biļetes pie transporta vadītāja, tas darīts ar domu, lai attiektos no skaidras naudas aprites un tas arī atvieglo vadītāja darbu. Vienīgi 22. maršruta autobusā, kas dodas uz un no lidostu "Rīga", var iegādāties biļetes, izmantojot skaidru naudu.

Sestā vecākā valsts Eiropā un astotā vecākā karaliste pasaulē ar pastāvošo monarhiju - Zviedrijas Karaliste - varētu būt  zināma ar daudzām lietām. Noteikti daudzi to varētu arī asociēt ar dažādiem pazīstamiem preču zīmoliem. Pazīstama Zviedrija būs arī mūzikas grupu un mākslinieku dēļ - "ABBA", Zara Larsson, "Avicii", "Swedish House Mafia". Starp citu, Zviedrija ir trešā lielākā mūzikas eksportētāja pasaulē. Un noteikti daudzi zinās, "Roxette", "Europe" un "Ace of Base", kas gadu gaitā ir snieguši pasaulei populārus hitus. Tomēr tikpat daudzas lietas par Zviedriju var būt arī nezināmas. Piemēram, 10 miljonu liela iedzīvotāju valstī ir lielākais "Mcdonald's" restorānu skaits Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Un noteikti zviedri nav par sevi radījuši neveselīgu tēlu.   Iepriekšējā raidījumā par Botsvānu izskanēja, ka tai ir punkts, kurā savienojās četras valstis un var uztvert mobilo sakaru signālu no visām četrām valstīm. Zviedrijai ir tāds trīs valstu vienošanās punkts. Konkrētais punkts iezīmē Zviedrijas tālāko ziemeļu punktu, kur savienojas Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas starptautiskās robežas. Starp citu, tas ir  arī pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošais starptautiskais trīspunkts. Mūsdienu situācijā nevar nerunāt par aktuālajiem politiskajiem notikumiem un Zviedrijas neitrālo politiku un drošību. Vēsturiski Zviedrija, kas 17. gadsimtā bija militāra lielvara, trīs gadsimtus nav piedalījusies nevienā karā. Abos pasaules karos valsts saglabāja striktu bruņotu neitralitāti. Zviedru neitralitāte sākās Napoleona karu laikā, kad toreizējais Zviedrijas karalis izraisīja karu, kurā Zviedrija zaudēja trešo daļu savas teritorijas. Pēc 1809. gada apvērsuma, kas gāza karali, jaunās valdības ārpolitika pasludināja Zviedriju par neitrālu. Un kopš tā laika Zviedrija ir īstenojusi veiksmīgu ekonomisko formulu, pieturoties pie savas pozīcijas. Iekšpolitiski, valsts pārvaldības sistēma paredz konstitucionālo monarhiju un parlamentārā sistēmu. Sabiedriskās domas aptaujas pēdējo trīs gadu desmitu laikā liecina, ka nedaudz vairāk nekā puse no visiem zviedriem atbalsta monarhijas saglabāšanu. Un uzskata monarhiju par labu diplomātijai. Līdz ar 2022. gada 24. februārim Zviedrija ieturēja neitrālu pozīciju, bet līdz ar Ukrainas karu 18. maijā Zviedrija ir pārizvērtējusi  savu lēmumu neitralitātes jautājumā un iesniedza pieteikumu dalībai NATO. Skaidrojumu par Zviedrijas drošības politiku pēdējos 200 – 300 gados, kā tā nonāca pie neitralitātes politikas un kāpēc tagad to atceļ par labu dalībai NATO, skaidro pētniece Gunila Herlofa. Zviedrija asociējas ar tā saucamo ziemeļu ekonomisko modeli, kas paredz brīvā tirgus, kapitālisma un sociālo labumu kombināciju, kura ir radījusi augsti attīstītu sabiedrību ar bezmaksas izglītību.  Neskatoties uz to, Zviedrija joprojām ir ārpus eiro zonas, galvenokārt bažoties, ka pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai mazinātu valsts suverenitāti pār tās labklājības sistēmu. Zviedrijas ekonomiku raksturo jaukta uz eksportu orientēta ekonomika, ko galvenokārt virza eksports telekomunikāciju, automobiļu rūpniecības un farmācijas nozare. Tas veido vairāk nekā 44% no IKP un ir pamata atslēga uz Zviedrijas panākumiem. Zviedrijā pastāv lielākais patentu skaits uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Un skatoties uz tās inovatīvo ekonomiku, kas galvenokārt ir saistīta ar bezmaksas kvalitatīvu izglītību, dzimumu līdztiesību un ciešu sadarbība starp pētniecības institūtiem un privāto un publisko sektoru, tad var minēt, ka Zviedrija pētniecībai un attīstībai tērē 3,6% no IKP, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas joprojām cenšas sasniegt mērķi 3% apmērā. Mazāk zināms ir fakts, ka Zviedrija ir arī devītais lielākais ieroču eksportētājs, tomēr valsts svarīgākie resursi ir hidroenerģija un kokmateriāli un dzelzrūda. Zviedrijas mazā, atvērtā un konkurētspējīgā ekonomika ir sasniegusi apskaužamu dzīves līmeni, apvienojot brīvā tirgus kapitālismu un plašas labklājības priekšrocības.

No 1. janvāra pie Rīgas sabiedriskā transporta vadītājiem vairs nav iespējams nopirkt braukšanas biļetes.  Toties, ir parādījusies „koda” biļete. Kas tā tāda, kā arī, par citām izmaiņām, kas skars galvaspilsētas sabiedriskā transporta lietotājus, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar izmaiņām iepazīstina "Rīgas Satiksmes" sabiedrisko attiecību speciāliste Inese Rozīte. Braukšanas biļetes pie vadītāja vairs nevar iegādāties, jo šo iespēju izmantoja neliels pasažieru skaits, kā arī tas ļauj samazināt līdz minimumam skaidras naudas apriti un uzlabot vadītāju darbu. Vienīgi 22. maršruta autobusā, kas kursē uz lidostu „Rīga”, var iegādāties biļeti pie vadītāja, bet nevar norēķināties ar skaidru naudu. Rozīte norāda, ka pagaidām nav informācijas, ka plānots mainīt biļešu cenas Rīgas sabiedriskajā transportā. Šīs izmaiņas gan nosaka Rīgas dome. Savukārt "koda" biļete ir pirmais solis uz 2021. gadā uzsāktajām izmaiņām, lai ieviestu jaunu biļešu sistēmu Rīgas sabiedriskajā transportā.

Trešajā podkāsta "Saturs nav semočkas" epizodē kopā ar Latvijas Universitātes lektori un ziņu aģentūras LETA redaktori Anastasiju Teterenko un LTV raidījuma “Šodienas jautājums” redaktori, bijušo “Forbes Latvija” galveno redaktori Alīnu Lastovsku spriežam, kādas ir žurnālistu prakses un standarti, strādājot ar sabiedrisko attiecību speciālistiem un materiāliem.

Sabiedriskā labuma loteriju vēsture Latvijā un pasaulē ir tradīcijām bagāta. Piemērm Lielbritānijā loterijas radās, lai vāktu līdzekļus labdarībai. Arī Latvijā loterijas palīdzēja pēc Pirmā pasaules kara daudziem vienkārši nenomirt badā. Ar loterijas palīdzību līdzekļi ir vākti gan trūkumcietējiem, gan tiltu būvei. Bet kam ar loteriju palīdzību līdzekļi tiek vākti 21. gadsimtā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar loteriju vēsturi iepazīstina “Latvijas Loto” valdes priekšsēdētājs Edgars Lediņš, bet Latvijas olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks jau konkrētāk stāsta par loteriju, ar kuras palīdzību īsteno aktīva dzīvesveida atbalsta iniciatīvu "Kustība, kas vieno". Šīs iniciatīvas mērķis ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un sportiskās aktivitātes visās vecuma grupās, vienlaikus ar loterijas palīdzību piesaistot līdzekļus atbalstam jauniešu sportam. Līdzīgi kā "Simtgades loterijai", arī "Sporta loterijai" ir sabiedriskā labuma mērķis, šajā gadījumā – līdzekļu piesaiste sporta dzīves uzlabošanai Latvijas skolās. Uz piesaistītajiem līdzekļiem pretendēs projekta Sporto visa klase dalībnieku skolas. Par loterijām, kā arī citām aktivitātēm līdzekļu piesaistē stāsta arī biedrības "Latvijas Sarkanais krusts" ģenerālsekretārs Uldis Līkops un “Rotary Club” pārstāve Dace Penke. Uldis Līkops ir zināmā skeptisks par loteriju kā līdzekļu vakšanu sociāliem mērķiem, jo neuzskata to par labdarību, jo tas saistās ar peļņu, kā arī ar azartspēļu risku.

Ilze Dzenovska kosultē privātpersonas un uzņēmumus efektīvu komunikācijas metožu izmantošanā konfliktu novēršanai un risināšanai. Jogas un personiskās pilnveides centra "Pa saulei" dibinātāja un vadītāja. Vēl viņai ir bakalaura grāds Jurisprudencē un Politikas zinātnē, vairāk nekā piecu gadu pieredze politikas veidošanā un projektu vadībā krimināltiesību jomā Sabiedriskās politikas centrā "PROVIDUS". Sarunā pasīvi piedalās arī četrkājainais draugs Dharmo.Raidījumu "Jautā-Jums" skaties katru darbdienu 16.00 kanālā ReTV vai labākās epizodes klausies podkāstu platformās. Raidījumu vada Lauris Kļaviņš.Raidījums ReTV ēterā: 22.03.2021.

Krievijā ir noslēdzies tautas balsojums par valdības pieņemtajām un faktiski jau apstiprinātajām izmaiņām konstitūcijā. To ir daudz, un tās ir dažādas, sākot ar pensijām un beidzot ar Dieva Tā Kunga pieminēšanu pamatlikumā. Taču gan daļas Krievijas sabiedrības, gan ārvalstu satraukumu izraisījis piedāvājums faktiski ļaut prezidentam Vladimiram Putinam atrasties šai krēslā vēl nieka 16 gadus. Ko šādas izmaiņas nozīmē pašai Krievijai, reģionālajai stabilitātei un arī Krievijas globālajām ambīcijām? Ne mazāk svarīgs balsojums pagājušajā nedēļā notika arī Polijā, kura tika vēlēts nākamais Valsts prezidents. Vēl maijā, kad bija paredzētas sākotnējās vēlēšanas par pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas uzvaru neviens nešaubījās. Dažu mēnešu laikā situācija ir mainījusies, un nākamajā nedēļā konservatīvais Duda otrajā balsošanas kārtā sacentīsies ar liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, kuram daži pat prognozē uzvaru. Kā var attīstīties situācija Polijā un pie kā var novest Polijas sabiedrības polarizācija. Prezidentūru Eiropas Padomē ir uzņēmusies Vācija. Tas notiek laikā, kad Eiropas Savienībai priekšā stāv sarežģītas diskusijas par atkopšanās fonda finansējuma sadali daudzgadu budžetu. Un mūždien arī klātesošo breksitu. Ko gaidām no prezidentūras, kuras priekšgalā atrodas Eiropas Savienības ietekmīgākā valsts un ne mazāk ietekmīgā kanclere Angela Merkele. Aktualitātes komentē Latvijas ārpolitikas institūta direktors Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Apspriežot tematu par Vācijas prezidentūru ES, sarunai pievienojas arī Eiropas Parlamaneta deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). „Kopā – Eiropas atlabšanai” „Kopā Eiropas atlabšanai” - tāds ir moto Vācijas prezidēšanas pusgadam Eiropadomē, kuru tā 1. jūlijā pārņēma no Horvātijas. Ar šiem vārdiem domāta ne tikai atgūšanās no koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas sabremzēšanās, bet arī plašāka Eiropas Savienības lomas stiprināšana pasaulē. Apvienotā Eiropa, kas pēdējā desmitgadē lielāko daļu enerģijas bijusi spiesta veltīt iekšējām problēmām – finanšu un ekonomikas stabilizācijai pēc iepriekšējās globālās krīzes, bēgļu problēmai un Breksitam – vairākos aspektos zaudē ASV un Ķīnai globālajā konkurencē. Savā prezidēšanas perioda prezentācijā Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Pēters Altmeijers sacīja: „Ekonomikas motors jāpārstartē visā Eiropā. Tas būs centrālais uzdevums mūsu prezidentūrai Eiropadomē un, konkrētāk, Eiropas ekonomiskās politikas virzīšanā. Eiropas industriālajam sektoram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un daudzajiem apņēmīgajiem eiropiešu privātuzņēmējiem jāvar ātri atgūties no krīzes. Lai tas notiktu, mums jāpadara Eiropas Savienība konkurētspējīgāka, jāpieņem Industriālā stratēģija, jāmodernizē konkurences likumdošana, jāgriež sarkanās lentītes, jāsaglabā spēcīgs uz nākotni vērsts fokuss un jāīsteno būtisks progress digitalizācijā un uz nākotni vērstās tehnoloģijās, sevišķi klimata tehnoloģijās.” Jāteic, Vācija nu reiz ir tā valsts, kurai ir ne vien vēlēšanās, bet arī līdzekļi šādas programmas īstenošanai, sākot ar Urzulas fon der Leienas prezidentūru Eiropas Komisijā, beidzot ar faktu, ka apmēram 50% līdzekļu plānotajā ekonomikas atlabšanas fondā varētu veidot Vācijas ieguldījums. Salīdzinoši mazāk pārliecības par mērķu īstenojamību ir tajās programmas sadaļās, kur finanšu un ekonomikas resursiem ir mazāka nozīme: Eiropas interešu un vērtību stiprināšanai globālā kontekstā, jaunas patvēruma politikas izveidē, likuma varas stiprināšanā savienības dalībvalstīs un sarunu procesā ar Lielbritāniju. Pārtrumpot Staļinu Ja prezidentam Vladimiram Putinam ir vēlēšanās kļūt par ilglaicīgāko Krievijas valdītāju pēdējo pārsimts gadu laikā, šai ziņā pārtrumpojot Josifu Staļinu un 19. gadsimta Romanovu dinastijas imperatorus, tad tagad viņam ir šāda iespēja. Nedēļu ilgusī nobalsošana par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā noslēdzās vakar, 1.jūlijā, astoņos vakarā pēc Latvijas laika, slēdzoties iecirkņiem Kaļiņingradas apgabalā. Pirmie rezultāti tika publiskoti vēl pirms balsošanas beigām, savukārt šobrīd, kad apkopoti jau gandrīz visi rezultāti, oficiālie dati pauž, ka grozījumus pamatlikumā atbalsta vairāk nekā ¾ balsojušo. Izmaiņu pakete ir visai nozīmīga, tai skaitā paredzot pasludināt Krievijas Konstitūciju par prioritāru attiecībā pret starptautiskiem likumiem un līgumiem, starptautisko organizāciju nolēmumiem, nostiprināt pamatlikumā nozīmīgu statusu līdz šim marginālajam orgānam – Valsts Padomei, ieviest stingrākas prasības prezidentam un augstākajām valsts amatpersonām ārvalstu pilsonības ziņā. Tomēr uzmanības centrā nepārprotami ir viens vārds ‘pēc kārtas’,kuru paredzēts svītrot no Konstitūcijas 81. panta 3. daļas, nosakot, ka turpmāk viena un tā pati persona nevarēs būt Krievijas prezidents ne vien divus termiņus pēc kārtas, bet vispār vairāk nekā divus termiņus. Praksē šīs izmaiņas nozīmē, ka termiņu uzskaite sākas no jauna, un Putina iepriekšējie termiņi tiek, kā iegājies sacīt kopš dažiem mēnešiem, „atiestatīti uz nulli”. No likumdošanas viedokļa viņš tagad var palikt amatā līdz pat 2036. gadam. Kā jau tas ierasts Krievijas vēlēšanu un nobalsošanu sakarā, procedūras korektums un caurskatāmība ir visai apšaubāma, tomēr ir pamats domāt, ka arī bez manipulācijām atbalsts grozījumiem varētu būt pietiekams. Kā jau martā rakstīja austriešu laikraksta “Der Standard” apskatnieks Andrē Ballens: „Jaunā Krievijas Konstitūcija ir kā liels ragū. Tajā ir kaut kas visiem. Vieniem – Otrā pasaules kara uzvarētājas valsts statuss, citiem – aizsardzība laulībai, kura Krievijā var būt tikai „starp vīrieti un sievieti”. Trūcīgajiem ir šis tas par sociālo palīdzību, patriotiem – aizliegums atdot pat pēdu dzimtenes zemes. Ir arī acīmredzami nesavienojamas lietas: no vienas puses, Krievija ir ateistiskās Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, no otras, konstitūcijas pavāri „senču piemiņai” receptē ietilpinājuši arī „ticību Dievam”.” Prezidenta vēlēšanas Polijā – gaidāms spraigs fināls Kā jau bija paredzams, Polijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notika 28. jūnijā, uzvarētājs netika noskaidrots, un otrajā kārtā 12. jūlijā sacentīsies divi: esošais prezidents, valdošās partijas „Likums un taisnīgums” pārstāvis Andžejs Duda un pašreizējais Varšavas mērs, lielākā opozīcijas spēka „Pilsoniskā platforma” kandidāts Rafals Tšaskovskis. Dudas rezultāts ir nepilni 44%, Tšaskovskim – nedaudz vairāk par 30% balsu. Šāds rezultāts vedina domāt par ticamu nacionālkonservatīvās, labēji populistiskās „Likums un taisnīgums” pārstāvja ievēlēšanu uz vēl vienu prezidentūras termiņu, taču uzvara viņam vēl ne tuvu nav rokā. Kā atzīst kā poļu, tā citu valstu preses apskatnieki, Duda ir mobilizējis teju visu iespējamo elektorāta atbalstu, savukārt Tšaskovskis var cerēt uz tiem vēlētājiem, kuri pirmajā kārtā balsoja par citiem – pamatā liberālu, mēreni labēju vai kreisu partiju kandidātiem. Pie tam esošā prezidenta priekšvēlēšanu retorika bija izteikti antagonizējoša, pozicionējot savu galveno konkurentu kā draudu „poliskām vērtībām” un nacionālajām interesēm. Kā raksta kreisi centriskais laikraksts “Gazeta Wyborcza”, Polijas sabiedriskais telekanāls priekšvēlēšanu periodā kalpojis kā īsta esošā prezidenta propagandas mašīna, taču neesot spējis būtiski mazināt Rafala Tšaskovska reitingus. Sabiedriskā telekanāla partejiskumu jau kritizējusi arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, norādot, ka medijs nav bijis neitrāls un tā vēstījumā izskanējuši ksenofobiski un antisemītiski akcenti. Kā zināms, Polijas sabiedrisko mediju pakļaušana tiešai valdības kontrolei 2016. gadā izpelnās pastāvīgu kritiku no Eiropas Savienības struktūru un starptautisko organizāciju puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Polijas vārds pēdējā laikā reti pazūd no mediju redzes loka, turklāt vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Pēc Latvijai eksotiskākām vietām kā Dienvidkoreja, Mali un Bolīvija, kuras aplūkojām iepriekšējos raidījumos, tagad atgriežamies pie netāliem kaimiņiem un mums stratēģiski nozīmīgiem partneriem. Neskatoties uz to, ka viedokļi par sabiedrības pārvaldību mums var atšķirties, gan Polija, gan Baltijas valstis ļoti labi izprot reģionu, kurā mēs visi atrodamies, ģeopolitiskos izaicinājumus un arī kopīgu risinājumu nozīmīgumu. Un bieži vien kopīgie risinājumi ir jāmeklē pat par spīti tam, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos tomēr atšķiras. Šeit, protams, jāatgādina, ka Polijā izteikti dominējošās partijas “Likums un taisnīgums” politika pēdējo gadu laikā visai bieži ir daudziem likusi raukt pieres gan pašā Polijā, gan ES partneru vidū. Vēl atmiņā ir nesenā konstitucionālā krīze Polijā, kas raisīja plašu sašutumu daudzos. Bet, interesanti, ka Polijā vai šajā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospoļitā 1791. gada 3. maijā tika pieņemta otrā pasaules zināmajā vēsturē rakstītā konstitūcija. Un tā bija arī pirmā modernā tipa konstitūcija Eiropas vēsturē. Pirmā pasaulē, protams, bija piecus gadus agrāk pieņemtā ASV konstitūcija, kas vēl jo projām ir spēkā. Polijas konstitūcijas mūžs gan beidzās pēc 14 mēnešiem un trīs nedēļām otrās Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas rezultātā. Valsts ar garu un raibu vēsturi! Un, kā bieži vien dzirdēts Latvijā – valsts, no kuras mēs varētu daudz ko mācīties. Nenoliedzami, Polijā notikušās pārmaiņas savulaik veicināja arī Padomju Savienības izjukšanu vēlāk, un pēc tam tūkstošgades mijā Polija arī ātri iekļāvās NATO un Eiropas Savienībā. Tie nav tikai mūsdienu sasniegumi, bet visas valsts agrākā, sevišķi impēriskā vēsture. Tā ir ļāvusi mūsdienu politiķiem aktīvi apelēt pie patstāvības, vienlīdzības ar lielākajām valstīm Eiropas Savienībā un reģionā kopumā, prezentēt sevi kā atslēgas partneri ar savām vēlmēm un ietekmi. Polijas tautas vēsturiskā pieredze un lepnums ir kļuvis, acīmredzot, par vienu no iemesliem, kādēļ gan politiķi, gan arī sabiedrība kopumā vēlas, lai valsts tiktu uztverta kā vienlīdzīgs spēlētājs starptautiskajā sistēmā. Un tādēļ Polijas valdošā politiskā elite nevēlas vienpusēji vairs pieņemt pārnacionālo institūciju stingrās rekomendācijas. Pēc pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanām, kad valdošā partija “Likums un taisnīgums” saglabāja varu, bet zaudēja kontroli Polijas parlamenta augšpalātā jeb senātā, opozīcijas politiķu aktivitāte vienu brīdi pieauga. Un prezidenta vēlēšanas tiek uzskatītas par vienu no iespējām mainīt pastāvošo politisko situāciju Polijā. Londonā bāzētā pētniecības institūta Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Pāvels Zerka uzskata, ka pašreizējā situācijā pat vispār ir apdraudēta opozīcijas dalība vēlēšanās. Sabiedriskās domas aptaujās pašreizējais prezidents Andžejs Duda, nenoliedzami, ir populārākais kandidāts. Arī Pavels Zerka norāda, ka viņu veiktā aptauja liecina, ka, ņemot vērā vēlētāju noskaņojuma atšķirību, pašlaik Duda pirmajā kārtā uzvarētu ar aptuveni 60 vai pat vairāk procentiem balsu. Taču, ja vēlēšanas notiktu normālos apstākļos, Duda pirmajā balsošanas kārtā iegūtu vien 40 procentus balsu un otrajā kārtā cīņā pret jebkuru citu opozīcijas kandidātu viņa izredzes būtu 50 pret 50. Šo nevēlēšanos pakļauties starptautiskajām rekomendācijām un spriedumiem kā nozīmīgu robežšķirtni pirms gaidāmajām vēlēšanām min arī Varšavā bāzētās neatkarīgās domnīcas “Wise Europe” pārstāvis Adams Balcers. 10. maijā Polijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Arvien vēl tikai paredzētas, jo vismaz brīdī, kad top raidījums, oficiāli vēl nav zināms, vai, kad un kā šīs vēlēšanas notiks. Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas izraisītajiem riskiem un ierobežojumiem, valdošā elite tomēr lūkojas noturēt vēlēšanas plānotajā grafikā un, iespējams, iztikt bez otras vēlēšanu kārtas. Lai vispār noturētu vēlēšanas, atšķirībā no daudzām pasaules valstīm, kuras tās ir atlikušas vai pārcēlušas, Polijas politiķi pieņēma lēmumu valstī noteikt nevis ārkārtas stāvokli, bet epidēmijas situāciju. Ārkārtas stāvokļa noteikšana nebūtu ļāvusi rīkot vēlēšanas, jo to nepieļauj Polijas konstitūcija. Vienubrīd izskanēja arī priekšlikums pagarināt pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas pilnvaras par diviem gadiem, vai arī pārcelt vēlēšanas par gadu. Taču pašlaik parlamentam steigā tiek bīdīts cauri likums, kas ļautu organizēt vēlēšanas pa pastu, un to par antikonstitucionālu uzskata arī vairāki Konstitucionālās tiesas tiesneši.

Krustpunktā atgriežamies pie diskusijas par jauno Sabiedrisko mediju pārvaldības likumprojektu, kurš jau ilgāku laiku iesprūdis Saeimā: pagājis vairāk nekā gads, kopš deputāti par to nobalsoja 1.lasījumā, bet līdz 2.lasījumam projekts nav ticis. Tomēr pēdējo nedēļu laikā diskusijas Saeimas atbildīgajā komisijā atsākušās ar jaunu sparu. Ko jaunais likums īsti mainīs, vai atrisinās tās problēmas, ar kurām ilgstoši saskaras Latvijas TV un Latvijas Radio? Diskutējam, par ko dažādām pusēm ir izdevies vienoties un kas ir lielākie izaicinājumi. Raidījuma viesi: abu sabiedrisko mediju vadītāji – Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne un Latvijas Televīziju šobrīd vadošais valdes loceklis Ivars Priede, kā arī Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Tērauda, Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāve Aurēlija Ieva Druviete un Sabiedriskās konsultatīvās padomes Nozares attīstības apakšpadomes pārstāvis Toms Meisītis.

Vakar diskutējām par minimālo algu un nodokļiem, šodien šo tematu turpināsim, pievēršoties vienai konkrētai nozarei - ēdināšanas biznesam. Ar to daudzi no mums saskaras ik dienu, tajā strādā daudzi darba ņēmēji, bet sabiedriskā ēdināšana līdz šim raksturota arī kā piemērs ēnu ekonomikai valstī. Vai godīgi maksājot nodokļus un cienīgas algas darbiniekiem, ēdināšanas bizness Latvijā var pastāvēt bez konflikta ar Valsts ieņēmumu dienestu - par to saruna šodien Krustpunktā. Sarunā piedalās: Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste, HOTEL ROMA pārvaldniece Linda Mūrniece un šefpavārs Māris Jansons.

2018. novembrī stājušās spēkā vairākas izmaiņas Darba likumā. Kā grozījumi ietekmē mūs, darba ņēmējus un arī darba devējus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Izmaiņas skaidro maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā, Darba likuma komentāru un Dokumentu un biroja pārvaldības rokasgrāmatas sadaļas Personāla dokumentu pārvaldība autore Karīna Platā un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības tiesību konsultants Kaspars Rācenājs. Grozījumi paredz, ka darba sludinājumā jānorāda darba algas amplitūda. Raidījuma viesi skaidro, ka tas nenozīmē, ka tā ir darba samaksa. Iesaka painteresēties, tieši kāda ir darba samaksa, ne tikai darba alga.Ja darba devējs norādījis ārkārtīgi plašu atalgojuma amplitūdu, jāpadomā, vai ir vērts izvēlēties šo darbu, bet arī ir vērts painteresēties, kas tajā ir ietverts. Darba devējs nedrīkst nepamatoti pieprasīt svešvalodas prasmes darba sludinājumā un darba pienākumu izpildē. Nevar pieprasīt valodas prasmi, ja tā nav objektīvi nepieciešamā. Sabiedriskā sektorā jebkuram strādājošam ir tiesības apkalpot klientus valsts valodā. Daudzus strīdus raisīja pants par arodbiedrības lomu darba devēja uzteikuma gadījumā. Darba devējs bez arodbiedrības piekrišanas drīkst uzteikt darbu darbiniekiem, kas ilgstoši slimo, vairāk nekā sešus mēnešus vai vienu gadu triju gadu periodā; ja darbinieks vairs nespēj turpināt darba attiecības veselības stāvokļa dēļ un to apliecina ārsta atzinums. Tomēr vienkārši atbrīvot nevar, darba devējam ir šādā gadījumā jāvēršas pie ardbiedrības, lai konsultētos, kā darba attiecībās iiespējami labvēlīgāk turpināt vai izbeigt. Ja cilvēks arodbiedrībā mazāk nekā sešus mēnešus, darba devējam viņa atbrīvošana ilgstošas slimības gadījumā nav jāsaskaņo.

Nav jābūt zinātniekam, lai būtu noderīgs dažādos pētījumos - "citizen science" jeb sabiedriskā zinātne ir sevi pierādījusi kā brīnišķīgu veidu, kā ikvienam interesentam kļūt par pētījuma datu vācēju, vai tā būtu ornitoloģija, astronomija, botānika vai jebkas cits. Kādi ir aizraujošākie sabiedriskās zinātnes projekti pasaulē un kā tādos var darboties Latvijā, stāsta Vides Risinājumu institūta pētniece Baiba Prūse, bioloģe, Latvijas Dabas fonda eksperte un portāla dabasdati.lv redaktore Ilze Priedniece un Mazā meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Vieta, kur uz mirkli justies kā ārpus Zemes izplatījumā Planetāriji ir vietas, kur var iepazīt zvaigznes un kosmosu jau no bērna kājas. Kā planetāriji darbojas un kas tajos darāms arī pieaugušajiem, stāsta zinātnes centra „Tehnoannas pagrabi” dibinātājs un vadītājs Alvis Balodis.  

“Kolnasātā” viesojas Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns. Lielu daļu sava darba viņš velta intereses radīšanai bērnos par latgaliešu valodu, Latgales kultūru un vēsturi. Kopā ar vairākiem citiem Latgales kolēģiem darbojas Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijā, kura šogad 18. reizi organizē skolēniem domātu skatuves runas konkursu “Vuolyudzāni” un atklāto latgaliešu rakstu valodas un kultūrvēstures olimpiādi. Imanta darbs latgaliešu valodas un Latgales kultūras popularizēšanā bērnu un jauniešu vidū novērtēts, savulaik piešķirot Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” un Nikodema Rancāna balvu. I. Slišāns ir arī Baltinavas novada domes deputāts, kā arī daudzi viņu atpazīst kā Ontona lomas atveidotāju izrāžu ciklā par Ontona un Annes piedzīvojumiem Latvijas pierobežā. Sarunā ar Imantu Slišānu par gaidāmo skatuves runas konkursu un olimpiādi, par to, kādas ir iespējas Latgales skolās padziļinātāk apgūt reģiona vēsturi un kultūras mantojumu, kā arī par to, ar kādām sajūtām tiek gaidītas plānotās izmaiņas izglītības sistēmā. 24. martā atzīmē Pasaules tuberkolozes dienu. Statistika rāda, ka Latvijā ar šo slimību visvairāk sirgst Latgalē, un kopumā Latvijai ir viens no augstākajiem saslimšanas rādītājiem Eiropas Savienībā. Tēmu pētīja Vineta Vilcāne.

Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv === Mihails Papsujevičs: “Cilvēks spēj mainīties jebkurā vecumā.” === Mihails Papsujevičs ir bijis vecākais inspektors Rīgas Pašvaldības policijas Ziemeļu rajona pārvaldes Sabiedriskās kārtības sargāšanas nodaļā, ir palīdzējis reformēt ieslodzījuma vietu sistēmu Kirgistānā un šobrīd ir Valsts probācijas dienesta vadītājs. Valsts probācijas dienests ir radīts, lai sekmētu noziedzības novēršanu valstī, nodrošinātu sabiedrībā izciešamo sodu kvalitatīvu izpildi un koordināciju, un atslogotu pārējo tiesību aizsardzības iestāžu darbu. Ja tagad vari podkāstam veltīti tikai piecas minūtes, dodies uz sarunas 21. minūti un 38. sekundi, kur apspriedām, kas notiek likuma pārkāpēja prātā, brīdī kad cilvēks veic pārkāpumu. 00:00 - Ievads par Mihailu. 03:43 - Ko Mihails uzskata par savu galveno pienākumu, vadot Valsts probācijas dienestu. 05:30 - Kādi ir visbiežāk veiktie pārkāpumi Latvijā un kāds ir vidējais likuma pārkāpējs. 07:43 - Smadzeņu un prāta attīstības loma likuma pārkāpēju rīcības vadīšanā. 11:24 - Kādi ir visbiežāk noteiktie sodi Latvijā. 14:10 - Kāda veida piespiedu darbus likuma pārkāpējiem ir jāveic. 16:16 - Vai Valsts probācijas dienests saņem spiedienu no sabiedrības par to, ka likuma pārkāpējiem nevajag palīdzēt. 21:38 - Kas notiek likuma pārkāpēja prātā, brīdī kad cilvēks veic pārkāpumu. 25:52 - Kādas psiholoģiskās vajadzības likuma pārkāpējs apmierina pārkāpuma brīdī. 27:21 - Kāda ir Latvijas recidīvisma statistika pa dažādiem soda veidiem. 32:57 - Kāds ir minimālais un maksimālais piespiedu darba stundu skaits, ko var piespriest. 36:06 - Kāda ir cietumnieka ikdiena. 38:33 - Kā darbojas atklātie cietumi, kuri ļauj cietumniekiem iziet no cietuma telpām soda izciešanas laikā. 40:20 - Kāds ir sodīšanas mērķis. 44:33 - Kas ir taisnīguma atjaunošana. 50:13 - Kā izlīgums palīdzēja kopienai, kurā vīrietis netīši atņēma dzīvību svai draudzenei. 53:33 - Kā norit izlīgšanas process starp likuma pārkāpēju un cietušo. 56:08 - Kā noritēja izlīgšanas process starp 3 pāri darītājiem un 96 cietušajiem. 57:18 - Cik bieži kāda no pusēm pieprasa izlīgšanu. 58:00 - Kāda ir cietušo motivācija izvēlēties izlīgšanu. 01:00:10 - Vai publisks dzimumnoziegumu reģistrs ir efektīvs līdzeklis šādu noziegumu novēršanai. 01:04:24 - Vai ķīmiskā kastrācija Latvijā ir tikusi veikta kā soda sankcija. 01:05:50 - Kas ir elektroniskās aproces, ko izmanto soda izciešanas laikā. 01:07:55 - Par ko Valsts probācijas dienests diskutēs sarunu festivālā Lampa. 01:08:38 - Kā Mihailu un Valsts probācijas dienestu atrast internetā. 01:09:36 - Kas ir labākais padoms, ko Mihails ir saņēmis. 01:09:48 - Vai Mihailam ir kāds uzskats par, ko citi viņam nepiekrīt. 01:10:07 - Ja Mihails varētu jebkur pasaulē izlikt kādu baneri, kur viņš to liktu un kas uz tā būtu rakstīts. 01:10:28 - Kā Mihails definē panākumus. Valsts probācijas dienesta mājaslapa: www.probacija.lv Valsts probācijas dienests twiterī: @probacija Mihails twiterī: @MPapsujevics Es twiterī: @JurisBaltacs

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.