Podcasts about ierakst

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drošības jautājumi muzeju vidē ir kļuvuši ne tikai aktuāli, bet eksistenciāli svarīgi. Sarunas par drošību, par pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijām it īpaši pierobežā Kultūras rondo izvaicāsim muzeju darbiniekus. Diskutē domnīcas "Creative museum" vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, Latvijas Kara muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere, Latgales kultūrvēstures muzeja krājuma glabātāja Renāte Vancāne un Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs. Ierakstā uzklausām Viļakas muzeja vadītāju Ritu Gruševu. Domnīca "Creative Museum" sarunu ciklā “Sarunas par drošību” ir apzinājusi un dokumentējusi drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā, īpaši Latgales pierobežas muzejos. Intervijas ar muzeju vadītājiem un krājuma glabātājiem lasāmas domnīcas mājaslapā. 17. jūnijā būs cikla noslēguma diskusija.

Šķirot, ziedot un dot lietām otro iespēju – tā ir aprites ekonomika. Kur tās principi jau darbojas un kur vēl jāpiestrādā? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Latvijas Universitātes Banku augstskolas asociētā profesore Inga Uvarova, Latvijas Universitātes profesore Natālija Cudečka-Puriņa un "CleanR" operacionālās vadības direktore Liene Rumpane. "Cilvēku uztvere par lietām mainās, aizņemties, izmantot otrreiz kļūst par stila lietu arī jauniešiem. Tas ir ir pozitīvi, ka nav tendence, ka vienmēr grib kaut ko jaunu, bet sākas apmaiņa. Tā aptver lielu tirgu, gan pagarinot produktu dzīves ciklu, gan ilgmūžību, gan dodot pievienoto vērtību," vērtē Natālija Cudečka-Puriņa. Nedēļas nogalē - svētdien, 14. jūnijā, notiks pirmais Viskaļu krāmu tirgus Rīgā, Čiekurkalnā. No pulksten 10.00 līdz 17.00 ikviens, kam pagrabā vai skapī glabājas lietas, kas pašam nav vajadzīgas, var atnest tās uz krāmu tirgu un dot tām otru dzīvi. Ierakstā saruna ar vienu no Viskaļu ielas komūnas pārstāvjiem, šefpavāru Havjeru Garsiju.

Pirms mesties pirmajā šīs sezonas peldē, ir vērts sev pajautāt: vai tiešām protu peldēt tik labi, kā domāju? Kādas ir būtiskākās prasmes atklātos ūdeņos un kā izvairīties no bīstamām situācijām? Par peldēšanas drošības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par drošību uz ūdens atgādina biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Rīgas domes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināsanas nodaļas priekšnieks Jānis Skrims. Ierakstā viedoklis par pludmaļu tīrību. Kampaņas "Mana jūra" pārstāvis un Zilā karoga programmas koordinators Jānis Ulme vērtē, ka ar pludmaļu un peldvietu tīrību Latvijā pagaidām lepoties nevaram. "Ūdens ir superīga lieta, jo vairāk vasarā, bet svarīgi ir iemācīties peldēt, jo peldētprasme ir dzīvību saglabājoša prasme. Mēs iemācamies vienreiz dzīvē peldēt, uzturam šīs prasmes regulāri vasarā vai arī ziemā, aizejot uz peldbaseinu. Varbūt tas iepatīkas kā fizisko aktivitāšu veids. Tas ir ļoti saudzīgs ķermenim visās vecuma grupās," atzīst Zane Gemze. "Arī pēc traumām tieši peldes palīdz atjaunot kustību amplitūdas. Ūdens dara brīnumlietas. Ja neesam iemācījušies peldēt un ja 50 gados operē, piemēram, menisku un ārsts rekomendē iet peldēt, cilvēks nevar, jo nemāk peldēt. Tad jau iemācīties peldēt kļūst apgrūtinoši." Viņa dalās pieredzē, ka pati nav peldējusi līdz līdz 27 gadu vecumam, bet šīs prasmes apgūšana izmainījusi viņas dzīvi. 

Daugavpilī šonedēļ norisinās „Teātra festivāls Nr. 5”, kas jau trešo gadu pulcē Latvijas un ārvalstu skatuves māksliniekus. Piecu dienu garumā festivāls piedāvā izrādes, lasījumus, profesionāļu diskusijas un tikšanās ar māksliniekiem. Aktīvi šajā procesā iesaistās Daugavpils teātris. Ierakstā plašāk stāsta Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs Oļegs Šapošņikovs un aktrise, māksliniecisko projektu koordinatore Kristīne Veinšteina.

Kaķi neprot pateikt, ka viņiem kaut kas sāp, un bieži vien slimības pazīmes ir tik nemanāmas, ka saimnieki tās pamana novēloti. Kādas izmaiņas kaķa uzvedībā un pašsajūtā var liecināt par veselības problēmām? Par to un citiem svarīgiem kaķu veselības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro veterinārārsti  Lita Konopore, Vladislavs Lapinskis un Māra Vasiļevska. Ierakstā uzklausām rīdzinieci Gundu Karnīti, kura darbojas biedrībā "9 dzīvības" un pamestiem un klaiņojošiem kaķiem dod pagaidu mājas. Viņai pašai ir divi kaķi, bet šobrīd pie viņas uzturas vēl trīs kaķi. "Ir kaķi, kas no laukiem atvesti uz pilsētas dzīvokli, laimīgi pavada vecumdienas dīvānā, bet ir tie, kas vienmēr pārdzīvos, ka vairs netiek ārā. Tas var radīt stresu un tālāk urīnpūšļa iekaisumu, kas ir viena no biežākajām ar stresu saistītām saslimšanām," skaidro Māra Vasiļevska. "Stresa faktori var būt dažādi kaķim. Dzīvniekiem, kas ir ciešā kontaktā ar saimniekiem stresu var radīt saimnieka aizbraukšana uz dažām dienām. Stresu var radīt, ka ierodas svešs kaimiņš, kurš ienāk dzīvoklī pabarot. Stresu var radīt remonts, pārvākšanās, blakus telpās rejoši suņi," turpina Māra Vasiļevska. "Jebkura slimība slimība, kas rada sāpes, rada stresu kaķa organismam," papildina Vladislavs Lapinskis. Tāpat viņš min, ka problēmas ar zobiem kaķim var radīt stresu. Turklāt tās ne vienmēr uzreiz var pamanīt, jo kaķis tās slēpj "Ja kaķis ēd, tas vēl nenozīmē, ka viss kārtībā ar mutes dobuma veselību," atzīst Vladislavs Lapinskis. Pirmā pazīme, ka iespējams, kaut kas nav kārtībā kaķis ar zobiem, viņš atsakās no sausās barības. Var parādīties nepatīkama elpa. Protams, uztraukumam ir pamats, ja apskatot mutes dobumu, ir redzamas asinis vai strutas. Reizēm kaķi nekopj sevi, jo ir sāpīgi. Lita Konopore noteikti iesaka kaķim bojātos zobus noteikti izraut. Kaķis var lieliski ēst bez zobiem, ja viņam ir sagatavota pārtika. "Kaķis var brīnišķīgi dzīvot bez zobiem, nekā ar sapuvušiem un kustīgiem zobiem. Katra kustība mutē ir kā adatas dūriens, sapuvušie zobi jāmudina izraut," skaidro Lita Konopore. Nieru mazspēja ir bieža slimība ir vecākiem kaķiem. Vecus kaķus iesaka svērt reizi trijos mēnešos, svara zudums liecina par veselības problēmām. Ārsti arī iesaka profilaktiskas asins analīzes reizi gadā veikt kaķim.  

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus. "Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova. Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam? Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.  Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē. Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši? Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību. Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam? "Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece. Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?  Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas. Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.  -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu.

Sestdien, 23. maijā, noslēdzās 79. Kannu kinofestivāls. Festivāla galvenā balva – "Zelta palmas zars" – tika piešķirta rumāņu kinorežisora Kristiana Mundžiu filmai "Fjords". Bet arī Latvijai bijuši vairāki zīmīgi notikumi – starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Uļa", aizvadīta industrijas diskusija "Why the Baltics? Co-Producing and Connecting with Baltic Talent". "Ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis Gints Zilbalodis," tā  aktieris Kārlis Arnolds Avots piezīmēs pēc Kannām "Kinorakstos".  Kulturas rondo sarunājas Nacionālā kinocentra direktore Dita Rietuma un kinokritiķe Kristīne Simsone. Ierakstā uzklausām producenti, studijas "White Picture" dibinātāju Alisi Ģelzi. Mūs, protams, vairāk interesē, kā uzņēma filmu "Uļa" un norises Baltijas paviljonā. Runājam ne tikai par filmām, iespaidiem un latviešu kino nākotni, bet arī par krievu režisora Andreja Zvjaginceva teikto ceremonijā, saņemot festivāla "Grand Prix" par filmu "Mīnotaurs".     

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

Luga “Indrāni”, kas sarakstīta pirms vairāk nekā 120 gadiem, tapusi Jaunā Rīgas teātra interpretācijā. Rūdolfs Blaumanis lugas “Indrāni” sākumā raksta: “Darbība notiek mūsdienās”. Iestudējuma veidotāji apliecina, ka “Indrāni” būs par Latviju šodien. Kultūras rondo iztaujājam režisoru Gerdu Lapošku un scenogrāfi Moniku Korpu. Latviešu literatūras klasiķa un drāmas meistara Rūdolfa Blaumaņa darbi turpina nodarbināt režisoru prātus un trāpīt aktieru un skatītāju emocijās. Šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm Blaumani atkal iestudē daudz, un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma viņš atgriezies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānus” ar Lielās zāles vērienu iestudējis Gerds Lapoška radošā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Korpu. Par izvēli iestudēt "Indrānus" Gerds Lapoška saka, ka visiem atbild, ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt. "Tas ir tik precīzi šobrīd un sāpīgi, un skaisti. Šis Blaumaņa teksts, kas uzrakstīts pirms 122 gadiem, šodien skan ļoti skaļi un spēcīgi," vērtē Gerds Lapoška. Monika Korpa neslēpj, ka bijusi pārsteigta, kad Gerds Lapoška uzrunājis viņu sadarbībai iestudēt Blaumaņa "Indrānus", jo šķitis, ka jaunajiem būtu jāstrādā ar savas paaudzes autoriem. "Tā kā tas ir mans pirmais Blaumanis, es nevarēju teikt nē. Mani daudz kas interesē arī kā scenogrāfei, kā risināt "Indrānos" iekodētās lietas," stāsta Monika Korpa. Ierakstā uzklausām arī Indrānu māti Baibu Broku un jauno Indrānu Tomu Harjo, kuriem Blaumanis nebūt nav ikdienas repertuārs. Liela nozīme šajā izrādē ir arī fotogrāfijām, kā arī grupas “Alejas” dziesmām ar Kirila Ēča dzeju. “Alejām” tas ir pirmais tik liela mēroga teātra darbs, tāpat kā izrādes režisoram Gerdam Lapoškam. "Alejas" režisors izvēlējies, jo mūziķi ir viņa draugi, ar kuriem kopā veidojuši arī pirmo izrādi.  "Viņi ir talantīgi mākslinieki un manas paaudzes balss. Tas "Indrānos" un šim iestudējumam ir svarīgi," atzīst Gerds Lapoška. "Viņi ir jaunā paaudze, kas ienāk. Es ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad kaut kur ieskanēsies "Alejas", es teikšu - tā ir mana jaunība."  

Siltā sezonā nāk ar atpūtniekiem Latvijas ūdenstilpēs. Tur nereti saskaras vairākas intereses - miers, ko vēlas zemes īpašnieki un iedzīvotāji, kas apdzīvo šīs teritorijas, piedzīvojums, ko vēlas tūristi, un vēl jau, protams, dabas liegumi un noteikumi. Ko drīkst, ko nedrīkst laivojot un atpūšoties upju un ezeru krastos?  Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Administratīvās daļas direktores vietnieks Artūrs Jansons, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE IS SALACA" koordinatore un saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska un tūrisma gids Valdis Čeičs. Ierakstā uzklausām Lindas Krūmiņas pieredzi darbā ar atpūtniekiem. Viņa ir kempinga „Jaunzāģeri saimniece. Kempings atrodas Krimuldas pagastā, Gaujas Nacionālā parkā un saimnieki atpūtniekiem nodrošina gan nakšņošanas vietas, gan arī iznomā laivas braukšanai pa Gauju un Braslu.

Miegs var būt salds kā medus, bet var arī izrādīties caurs kā nelāpīta zeķe. Kā miega traucējumi izpaužas dažādos vecumos un kā ārstēt miega traucējumus, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un sertificēta neiroloģe ar specializāciju miega medicīnā Madara Mičule. Ierakstā uzklausām Natāliju Bērziņu. Viņa ir ārste psihiatre un medicīnas zinatņu doktore. Ārste vērtē, ka pēc palīdzības pie psihiatra jāvēršas, ja bezmiegs ilgst vairāk nekā trīs mēnešus un parādās noteikti simptomi. "Pamošanās epizodēm nakts laikā ir diezgan fiksētas, cilvēks principā kāpēc pulkstenis mostas divos vai trijos," skaidro Madara Mičule. "Šo mēs saistām ar to, ka cilvēkam aizejot gulēt, joprojām ir diezgan aktīva simpātiskā nervu sistēma, kura mūs dienas laikā dzen uz priekšu, darbina. Bet, lai mēs varētu kvalitatīvi gulēt, no simpātiskās ir jāpārslēdzas uz to parasimpātisko [nervu sistēmu], kas ir mūsu mierīgā daļa, kura palīdz atgūt atgūt resursus. Ja pāreja pārāk veiksmīgi nenotiek, jo ir trauksme, esam varbūt pārguruši, sastresojušies, kā jau mūsdienās notiek. Tad vienā brīdī šī mūsu simpātiskā nervu sistēma liek par sevi manīt un mēs uzmostamies. Kādēļ tas notiek vairāk ap pulksten trijiem vai četriem? Tuvojas rīts, vēl tīri fizioloģiski sāk pastiprināti izdalīties arī kortizols, un reizēm tas sakrīt ar šo kortizola pīķi. Ja tas notiek ilgstoši un sāk ietekmēt cilvēka pašsajūtu, un viņš pēc tam nevar aiziet gulēt, tad skaidrs, ka ir jāmeklē jāmeklē risinājumi, lai miega kvalitāti atkal stabilizētu." "Optimālā miega nepieciešamība ir atkarīga no vecuma, bet, ja mēs runājam par pieaugušu cilvēku, kā pietiekamu uzskatām nakts miegu, kas ir 7 līdz 9 stundas. Gulēt mazāk kā septiņas stundas lielākajai daļai no mums būs nepietiekami," norāda Madara Mičule. Tāpat gulēt vairāk nekā deviņas stundas arī nav labi. Vēl jāņem vērā, ka senioriem nepieciešamība pēc miega samazinās, un tad nevar gaidīt, ka cilvēks vairāk nekā 80 gadu vecumā gulēs astoņas stundas. Tas bieži vien tīri fizioloģiski nav iespējams.

Aktualizējam dubultpilsonības jautājumu diasporā. Cik svarīgi bērnam ir izvēlēties ne tikai mītnes zemes, bet arī Latvijas pilsonību, kas motivē izvēlēties dubultpilsonību, kādi no tās ieguvumi un vai ir kādi apgrūtinājumi? Saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas vietniece Ilze Kalniņa, PMLP Metodiskās vadības nodaļas vadītāja Dace Kupče, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības vadītāja Renāte de Karvaļo-Albrehta, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas vadītāja Ilvija Birkhāne. Ierakstā uzklausām Laumu Vlasovu, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdi.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Darba vide ir mainīga. Mūsdienās panākumus nodrošina spēja elastīgi pielāgoties pārmaiņām. Kā to izdarīt, cik grūti vai viegli tas ir un kā pieaugušam cilvēkam atsākt mācīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, automātisko vārtu servisa un apkopes speciālists uzņēmumā "Sajos un Portress" Jānis Emīls Ozols, kurš izmantojis profesionālās tālākizglītības programmu "Elektromontieris", lai veiksmīgāk darbotos izvēlētajā jomā, un sertificēta psiholoģe klīniskās un veselības psiholoģijas jomā Marta Rubīna. Ierakstā uzklausām cilvēku domas Lietuvas pierobežā par to, cik droši jūtas darba tirgū un kā vērtē iespēju mācīties vai pārkvalificēties. "Mūsdienās darba tirgus tik strauji mainās, ka pieaugušo izglītība jau kļūst par normu. Cilvēki saprot, ka bez mācīšanās vairs nevar strādāt esošajā darbā. Tāpat arī ir iespēja pārkvalificēties un iegūt pilnīgi jaunu profesiju. Pēc statistikas datiem, pēc sabiedriskās domas aptaujas redzam, ka vismaz 90% cilvēku savas dzīves laikā maina darbavietu. Iemesli, protams, ir dažādi - strauji ienāk tehnoloģijas, cilvēkiem ir nepieciešams mācīties ik dienu," atzīst Elīna Purmale-Baumane. Valsts izglītības attīstības aģentūras īstenotajā projektā Individuālie mācību konti ir izveidota prasmju pārvaldības platforma "Stars" stars.gov.lv, kurā redzam, ka jau vairāk nekā 55000 ir izveidojuši savus individuālos mācību kontus un vairāk nekā 56000 jau ir pieteikušies dažādām mācībām. Vairāk nekā 30000 ir pabeiguši dažādas izglītības programmas.  "Prasmju pārvaldības platformā var atrast tik tiešām ļoti dažādas gan digitālo prasmju programmas, gan profesionālo prasmju paaugstināšanai, gan arī pārkvalifikācijai, dažādas programmas, kas dod jaunu profesiju. Kopumā prasmju pārvaldības platformā "Stars" ir pieejamas 216 izglītības programmas," norāda Elīna Purmale-Baumane. Ļoti motivēti mācīties ir cilvēki ar augstāko izglītību. Elīna Purmale-Baumane atgādina par nepieciešamību izveidot savu kontu, lai pieteiktos mācībām. Ja cilvēkam nav prasmju to izdarīt vai arī nav autentifikācijas rīku, var vērsties savā pašvaldībā pie pieaugušo izglītības koordinatora.  

Runājot par diasporu, nevaram nepieminēt Latvijas cittautiešus – vai sasniedzam un uzrunājam arī viņus? Kam viņi jūtas piederīgi un kā Latvijas diasporas politikas veidotājiem uzrunāt arī viņus? Saruna par šo raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas intitūta vadošais pētnieks, Mihails Hazans, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors un vadošais pētnieks, un Ingūna Mieze, portāla "Baltic-ireland.ie" žurnāliste. Ierakstā uzklausām Jūliju Norveli, Luksemburgas latviešu kora vadītāja. Latvijas diaspora nav tikai etniskie latvieši. Vienlaikus publiskajā telpā citas balsis un tradīcijas mēs diezgan maz dzirdam. Tomēr ir maldīgi domāt, ka no Latvijas aizbraukuši tikai latvieši, tie ir arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Dzirdot stāstus, ka latvieši tieši pēc aizbraukšanas ir sajutuši sevī īstu latvieti, mēs uzdodam jautājumu: vai, esot svešumā, ir vieglāk kļūt par latvieti arī cittautietim? Vai gluži pretēji – tā ir varena iespēja norobežoties no piederības Latvijai?  Diskutējam, kā sevi identificē diasporā dzīvojošie mūsu cittautieši, vai Latvijas diasporas politika sasniedz un uzrunā arī viņus un vai viņiem to vajag? 

Burāšana noteikti ir elitārs laika pavadīšanas veids, bet tas gan ir mīts, ka lai nodarbotos ar to, nepieciešama liela nauda. Tiešām? Skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas burātāji Askolds Hermanis, Dārta Ošeniece un Silards Kamergrauzis. Ierakstā uzklausām Edgaru Budreviču. Viņš ir burātājs otrajā paaudzē un ziemā strādā par kravas auto šoferi Anglijā, bet sezonas laikā, vismaz četrus mēnešus gadā, velta savai sirdslietai - burāšanai. Viņš uzskata - tas ir mīts, ka burāšana ir dārgs vaļasprieks.

Lasītprieks, lasītpatika, lasītrosme, lasītbauda – šādus un līdzīgus vārdus, kas uzsver lasīšanu nevis kā garlaicīgu pienākumu, bet kā prieka hormonus vairojošu nodarbi, kas vienlaikus palīdz mums veidot domājošu sabiedrību un kopienu, aplūkojam Kultūras rondo sarunā, kurā tiekamies ar četrām aizrautīgām un izdomas pilnām bibliotēku speciālistēm no Olaines, Ogres, Salaspils un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Runājam gan par to, vai lasīšanai mākslīgā intelekta laikmetā ir risks kļūt par elitāru nodarbi, gan par bibliotēku kā drošu vietu, kur būt, gan par lasošu un kritiski domājošu kopienu kā sabiedrības drošības pamatu. Sarunājas Olaines 1. vidusskolas bibliotēkas vadītāja un Latvijas Bibliotekāru biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja Aija Jankava, Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste Aija Bremšmite un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Ierakstā uzklausām Salaspils novada bibliotēkas pārstāvi Baibu Īvāni. -- 27. martā Olaines novadā notiks Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru 3. lasītpatikas forums "Lasošās kopienas Latvijā", ko rīko Latvijas Nacionālā bibliotēka, Olaines novada pašvaldība un Latvijas Bibliotekāru biedrība. Pasākuma mērķis ir pulcināt, iedvesmot un veicināt sadarbību starp skolu un publisko bibliotēku bibliotekāriem un pedagogiem, rosinot kopīgas lasītveicināšanas aktivitātes un iepazīstot dažādas lasošās kopienas Latvijā.

Radio klausās arī vājdzirdīgi cilvēki, un tas nav jādara, uzgriežot radio uz "pilnu klapi". Pasaules dzirdes dienā runājam par iespējām uzlabot dzirdi, arī izmantojot mehāniskis līdzekļus. Plašāk stāsta Surdotehniskās palīdzības centra audioloģe Rita Legzdiņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas otolaringologs Arturs Barščevskis. Ko nozīmē būt cilvēkam ar vāju dzirdi? Ierakstā uzklausām Ineses Immures pieredzes stāstu. - 3. martā, Pasaules dzirdes dienā, Surdocentrs plāno izglītojošas aktivitātes, lai atbalstītu cilvēkus ar dzirdes traucējumiem un veicinātu sabiedrības izpratni par dzirdes veselību. Bet par bērnu dzirdes problēmām saruna raidījumā "Ģimenes studija".

Pievēršamies filosofiskam un praktiskam jautājumam – vai šodien var ticēt tam, ko redzam? Ja lūkojamies sociālajos medijos, aizvien vairāk jūtam skepsi par to, vai redzētais attēls vai video ir īsts vai viltojums. Dziļviltojumu kvalitāte jau ir tik laba, ka dažubrīd par rūdīta acs vairs nevar noteikt, kas īsts un kas nav. Šobrīd dziļviltojumus izplata ne tikai politiski vai sociālie piesātinātā saturā, bet pat šķietami nekaitīgā dabas un zinātnes jomā, kas vēl vairāk liek domāt - kādus "caurumus" savās zināšanās varam netīšām "aizlāpīt" ar šādiem meliem. Kā saprast, vai video un attēli, ko redzam internetā ir īsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un politologs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs. Ierakstā uzklausām Rīgas Nacionalā Zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu, kuram ikdienā jāskaidro dažādi patiesi un mazāk patiesi apgalvojumi par dabu un dzīvniekiem, video, kas radīti ar mākslīgā intelekta palīdzību. Arī savi medicīnas dati ir rūpīgi jāsargā Personas datu drošība pēdējos gados kļuvis par aizvien aktuālāku tematu. Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula skar arī mūsu ikdienu, un, protams, ka mēs katrs vēlamies, lai informācija par mums nenonāktu tur, kur tai nav jānonāk. Bet, ja runājam par pacientu veselības datiem, tad tiem ir īpašs statuss. Tas saistīts ar medicīnas ētikā būtisko personas autonomijas principu un tiek saprasts kā divējādas tiesības - tiesības uz neiejaukšanos un privātuma sfēru, tostarp pacienta datu privātumu, un tiesības uz pašnoteikšanos, proti, pacienta tiesībām pieņemt lēmumu par datu lietojumu. Par veselības datu noplūdes riskiem un reāliem gadījumiem plašāk stāsta Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks Ivars Neiders. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar lauka cīruli.

Vadīšana ir darbs, kuru kādam jāuzņemas, tomēr vadītājs arī ir cilvēks un, protams, arī darbinieks. Kādam vajadzētu būt labam vadītājam un ko mēs ar to saprotam? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē setificēta supervizore Rūta Bumbiere, emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un "Sense of Team" vadītājs Valdis Vanags. Ierakstā uzklausām Agneses Alksnes-Bensones pieredzi. Viņa ir Latvijas korporatīvās sociālās atbildības platformas valdes priekšsēdētāja un uzņēmuma "Sustainability Partners" vadītāja. Viņas kā vadītājs pienākums ir komunicēt ar ļoti daudziem sadarbības partneriem, jo, piemēram, biedrībā gada laikā ir sadarbība ar vairāk nekā 100 partneriem. Jana Strogonova vērtē, ka vadītājam vispirms jābūt cilvēcīgam un jāmīl strādāt ar cilvēkiem. Tas var būt liels izaicinājums, jo reizēm par vadītājiem kļūst tie, kas nemīl cilvēkus. Vadītājam vienlaikus jāspēj būt cilvēcīgam un prasīgam. Jāspēj rast balanss. Rūta Bumbiere atzīst, ka vadītāja darbā ir daudz bailes un nedrošības, ir jāmācās godīgi un konstruktīvi sniegt atgriezenisko saiti. Protams, ir jāstrādā ar darbiniekiem, bet vadītājam ir arī jāmāk labi vadīt savu laiku un saprast savas emocijas. „Organizācijām vajadzētu mācīt vadītājus,” norāda Rūta Bumbiere. Kā arī bilst, ka vadītāja darbā ir daudz izaicinājumu. Jana Strogonova skaidro, ka vadītājam ir jārunā ar cilvēkiem. „Galvenais uzdevums, kam būtu jāaizņem 90 procentus vadītāja laika, ir komunikācija,” uzskata Jana Strogonova. "Komunikācija ir pamatprasme." Rūta Bumbiere piebilst, ka arī klausīšanās ir būtiska prasme. Ekstravertiem vadītājiem tā ir problēma. "Ja cilvēki baidās no vadītāja, tur nav nākotnes," vērtē Valdis Vanags.

Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā pateicības vārdi tika teikti arī brīvprātīgajiem. Bet brīvprātīgā darba veicēji ir sastopami ne tikai lielos sporta pasākumos. Vēl ir neskaitāmas jomas, kur bez brīvprātīgā darba iztikt nevar. Par brīvprātīgo darbu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas Nodarbinātības valsts aģēntūras Attīstības un analītikas departamenta vadītāja vietniece Ilona Rute, "Caritas Latvija" valdes priekšsēdētāja Inese Švekle, kura 2025. gadā nominācijā "Gada brīvprātīgā darba organizētājs" saņēma goda zīmi, Brīvprātīgā darba konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Agnija Jansone un Sieviešu sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja, cilvēktiesību aizstāve Inete Ielīte. Ierakstā uzklausām brīvprātīgo Žaneti Ločmeli no Balvu novada. "Jo vairāk Latvijas iedzīvotāju iesaistīsies ar dažām stundām [brīvprātīgā darba], jo vairāk varēsim foršas lietas paveikt. Nebūs tik daudz izdegušo cilvēku," vērtē Agnija Jansone. "Jo vairāk cilvēku iesaistīsies, jo viņi būs laimīgāki. Viņi mazāk gaidīs no savas vietējās pašvaldības vai valsts, ka kaut kas atkal nenotiek, viņi būs jau savu problēmu atrisinājuši mazajā kopienā, kurā jūtas piederīgi. Jo ātrāk atrisināsi problēmas kopienā, jo mazāk ekspektēsi no valsts un mazāk būs "viss ir slikti". Mazāk gaidām, darām paši," mudina Agnija Jansone. Būtiska loma ir brīvprātīgā darba koordinatoram. Tam ir jābūt līderim, un vadītājus nelieliem procesiem jāsāk audzināt jau skolā un jaunatnes organizācijās, pārliecināta Agnija Jansone.      

Šoziem ne viens vien gadiem nelietots kamīns atkal tiek kurināts, lai nodrošinātu mājoklī pieņemamu temperatūru. Bet, vai šie kamīni pirms sezonas tika pienācīgi sagatavoti intensīvai kurināšanai? Par krāšņu  un kamīnu ekspluatāciju šajā aukstajā laikā runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par ugunsdrošību atgādina Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Prevencijas pārvaldes priekšniece Ilze Dāme, skursteņslauķis Māris Bambis un praktizējošs kamīnmeistars Druvis Pakulis. Nekustamā īpašuma apdrošināšanā atlīdzības par ugunsnelaimēm aizņem salīdzinoši mazu tirgus daļu - ap 10%, bet tieši ugunsnelaimes rada vislielākos zaudējumus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Vidējais atlīdzības apmērs, ko izmaksā apdrošinātāji, ir ap 10 000 eiro, savukārt, privātmājām summas var sasniegt 300 000 līdz 400 000 eiro, uzņēmumiem - pat miljonus. Ierakstā skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins. "Lielākoties ugunsgrēku izcelšanās iemesls ir neuzmanīga rīcība ar uguni, gan ar atklātu uguni, gan apkures iekārtām," norāda Ilze Dāme. To visu varēja novērst. Diemžēl statistika ir skaudra 2026. gada janvārī ugunsgrēkos ir gājuši bojā 17 cilvēki (2025. gada janvārī -četri cilvēki). Māris Bambis atgādina, ka par skursteņu tīrīšanu un apkures sistēmu sakopšanu jādomā vasarā, lai apkures sezonas laikā var baudīt siltumu bez uztraukumiem. Tāpēc viņš aicina jau maijā sākt pievērst uzmanību savu apkures sistēmu sakopšanai, lai rudenī nav problēmu iekurināt un sildīties. Ja nepieciešams, skurstenis ir jātīra arī ziemā, it sevišķi, ja izvēlēts nepareizs kurināmais. Piemēram, malka ir slapja. Par apkures katla un dūmeņa tīrīšanu daudzdzīvokļu mājā ir atbildīgs apsaimniekotājs, ne dzīvokļa īpašnieks, kurā atrodas katls. Par dūmvadu tīrīšanu gādā apsaimniekotājs, par apkures ierīcēm dzīvoklī gādā katrs īpašnieks pats. Parasti iedzīvotājus informē, kad skursteņslauķis ieradīsies tīrīt dūmvadus.  "Mazākie apsaimniekotāji nolaidīgāki pret dūmvadu tīrīšanu," norāda Māris Bambis. VUGD veiktās pārbaudes vairākdzīvokļu namu koplietošanas telpās liecina, ka vairāk nekā 50% ēku nav veikta dūmvadu tīrīšana un tehniskā stāvokļa pārbaude noteiktajā laikā.

Attieksme pret dzīvniekiem atspoguļo sabiedrības atbildības pakāpi. Joprojām pastāv atšķirības, kā cilvēki dažādās Latvijas vietās izprot dzīvnieku labturības jautājumus un dzirdam par gadījumiem, kur cilvēks ir pārkāpis dzīvnieka tiesības. Kā situāciju labot, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore, Zemkopības ministrijas Dzīvnieku aizsardzības, tirdzniecības un barības nodaļas vadītāja Agija Medija, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Meldra Ivbule-Sjanita un kinologs Ivars Lielpēteris. Kāpēc pilsētā un reģionos joprojām ir izpratnes plaisa dzīvnieku labturības jautājumos, cik lielā mērā saimnieki apzinās likumā noteiktos pienākumus, kur rodas cietsirdīga vai nolaidīga izturēšanās pret dzīvniekiem? Kā veicināt atbildīgāku attieksmi sabiedrībā? Ierakstā situāciju raksturo patversmes "Ķepu-ķepā" vadītāja Gundega Bidere.

Sociālajos medijos neviens vien mājas īpašnieks, kurā siltumu nodrošina siltumsūknis, šoziem dalījies ar bažām, ka iekārtas efektivitāte, salam turpinoties, varētu būt zema vai tādas nav vispār. Vai bažām ir pamats? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro SIA "Energotaupošas tehnoloģijas un sistēmas" valdes priekšsēdētājs Valdis Šakars, Latvijas Energoefektivitātes asociācijas (LATEA) valdes priekšsēdētājs  Raimonds Ķeirāns un uzņēmums "Termo" pārstāvis Endijs Melecis. Eksperti norāda, ka pēdējo piecu gadu laikā tehnoloģijas ir strauji attīstījušās un jaunākās paaudzes gaisa-ūdens siltumsūkņi lietderības koeficienta ziņā ir līdzvērtīgi zemes siltumsūkņiem. Iekārtas kļūst tehnoloģiski labākas, līdz ar to arī dārgākas. Izbūves izmaksas zemes un gaisa siltumsūkņiem šobrīd ir līdzvērtīgas, īpašnieks var izvērtēt, kurš izdevīgāks konkrētā objektā. Ierakstā uzklausām pieredzes stāstu. Kārlis un Reinis ir kaimiņi un dzīvo privātmājās Cēsīs. Kārlis māju uzcēla pirms septiņiem, Reinis - pirms trim gadiem. Abas mājas ir 100 kvadrātmetru lielas un abi saimnieki apkurē izmanto siltumsūkņus. Kāda ir viņu pieredze un vai siltumsūknis nodrošina komfortu arī tik aukstā ziemā kā šī?

Sociālajos medijos cilvēki jau sākuši sūdzēties, ka daža laba vecgada apņemšanās, kas saistīta ar fizisko aktivitāšu sākšanu vai palielināšanu, jau izkūpējusi janvāra salā. Vai vainīgs ziemas nogurums? Mītus kliedējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un pētnieks Klāvs Ēvelis, kura uzmanības lokā ir fiziskās formas un psiholoģiskās labsajūtas saistība, sportošanas ietekme uz smadzenēm. Ierakstā vaicājam cilvēkiem, vai bieži jūtaties noguris un kas tam varētu būt par iemeslu? Mudinot tomēr neatmest apņemšanos kustēties, raidījuma viesi atzīst, ka, protams, dabā būs labāk, nekā uz ielas, kur ir satiksme un dažādi trokšņi. Var arī pastaigu savienot ar nākšanu no darba ar kājām, bet pilsētā, nākot no darba ar kājām, smadzenēm var būt arī pārstimulācija, ja atkal apkārt ir trokšņi, jo smadzenēm tāpat ir daudz jāstrādā - šķērsielas, luksofori. Turklāt brīvdienas ir iespēja iet ārā dienas gaišajā laikā. "Brīvdienās ārā ir gaišs, mēs esam izgulējušies, atpūtušies, darba nedēļa ir noslēgusies. Ja tad varam aiziet uz kādu tuvāku vai tālāku parku bez austiņām. Tas ir svarīgs akcents - bez austiņām!" norāda Klāvs Ēvelis. Pētnieks norāda, ka cilvēkiem nepieciešams, lai smadzenes dzird putnu skaņas, soļus, sniega gurkstoņu. Tas mūsu smadzenēm patīk. Tas palīdz atpūsties, bet vienlaikus ir arī fiziskās aktivitātes. "Ir pētījumi par to, ja cilvēkiem ir bijusi kognitīvā slodze, kas izraisa nogurumu, lai arī jūtas labi, viņiem liek iet dabā un veic smadzeņu aktivitātes mērījumus. Ir redzams, ka laikā, kamēr viņi atrodas dabā, smadzeņu aktivitāte samazinās. Tas nozīmē atslābumu, patīkamu sajūtu. Mēs jūtamies mierīgāk, fokusētāk, brīvāk. Darbā ir saspringums, steiga, paziņojumi, zvani. Daba palīdz atslēgties, sākam ar nedēļas nogali, ieplānojam pusstundas pastaigu, kā tur nokļūt. Tas kopā varbūt aizņems pusotru stundu. Pēc tam var nopirkt kafiju, var arī pastaigas laikā. Kāpēc ne," mudina Klāvs Ēvelis.

Troksnis ir būtiska problēma ne tikai noteiktās darba vidēs, bet arī citur. Cik ļoti cilvēku var ietekmēt troksnis, kādu iespaidu tas var atstāt uz veselību un kā radušās problēmas risināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par trokšņa ietekmi stāsta Dr.med, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa univeristātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis. Ierakstā uzklausām Latvijas Akustiķu apvienības pārstāvi Jāni Ankipānu. Viņš skaidro, kā mūsu dzīvi ietekmē dažādi trokšņi, sākot ar pavisam maziem bērniem un skolēniem. "Jāatceras, ka arī skaņa, kura nav troksnis, patīkama skaņa, arī tā tomēr ietekmē veselību. Mūziķi, kuri spēlē pašu izpratnē skaistu mūziku, arī var sabojāt dzirdi, ja tās skaņas ir par daudz. Respektīvi, ja troksnis ir nevēlams, nepatīkams, nevajadzīgs un lieks tajā brīdī skaidrs, tas rada gan bojājumus dzirdes orgāniem, gan diskomforta sajūtu. Pat ja tā skaņa patīk, arī tad tā var būt kaitīga," norāda Ivars Vanadziņš. Ivars Vanadziņš arī atgādina, ka mūzikas klausīšanās austiņas arī var būt kaitīga, ja trokšņa intensitāte ir pārāk augsta. "Ja arī skaņa ir patīkama vai interesē, arī tad tā, protams, var dzirdi bojāt," atzīst Ivars Vanadziņš. Ilgtermiņā ir kaitīgs arī zems vides troksnis, tāpēc raidījuma viesi norāda, ka vides troksnis ir problēma, ko nevajadzētu ignorēt.  

Sniegs un apledojums daudziem autobraucējiem rada problēmas, bet ir arī tie, kas sniegotos ceļus pārvērš  par izklaides zonu ar pārgalvīgām sānslīdēm un, diemžēl, nereti iestūrē grāvī. Par drošu braukšanu ziemā raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Ceļu satiksmes drošības dienesta satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks. "Mūsas trasē" netālu no Bauskas drošas autobraukšanas treniņi nenotiek regulāri, bet ar iepriekšēju pieteikšanos. Trasē sniegs jau ir nošķūrēts un noblietēts, bet pie trases ārpusē redzams, ka šo vietu izmanto arī tie, kam patīk izmēģināt driftu jeb sānslīdi. Ierakstā uzklausām "Mūsas trases" vadītāju Jāni Bergu. Oskars Irbītis atgādina, ka ziemā mašīnā nevajadzētu sēdēt ļoti plānā apģērbā, lai nebūtu risks nosalt, ja notiek kāds negadījums. Tāpat raidījuma viesi min, ka ziemā uz ceļa nevajag neko darīt agresīvi - bremzēt pakāpeniski, stūrēt bez straujām kustībām ar minimālu pagriešanas leņķi.  Ziemā, ja vien uz ceļa nav kritiska situācija, visu ir jādara lēnāk un galvenais laicīgi. "Ziemā braucot, nevar sākt reaģēt uz elementāru situāciju mašīnas priekšā tādā pašā attālumā vai laika sprīdī, kā to dara rudenī vai vasarā. Ziemā uz ceļa saķere mazinās desmit reizes, bremzēšanas vai apstāšanās ceļš būs vismaz desmit reizes garāks. Nevajag pat ekstremālus apstākļus. Nevis agresīvāk un spēcīgāk, bet mierīgāk un laicīgāk darīt. Skatieties mazliet tālāk," iesaka Jānis Vanks.  

Paziņoti šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominanti un Balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā laureāts. Kultūras rondo kopā ar nozares ekspertiem pārrunājam situāciju filmu mākslā. Dažus pieturpunktus Latvijas kino ainā ieliekam kopā ar "RigaIFF" radošo direktori Sonoru Broku un scenāristi un producenti Līgu Gaisu. Ierakstā uzklausām Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” dokumentālo filmu atlases komisijas ekspertu, operatoru Kasparu Braķi un Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas ekspertu, režisoru Uģi Olti. 8. janvārī preses konferencē tika izziņoti 2025. gada Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominanti. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņems kaskadieris Jānis Uldis Veispals, kura profesionālā darbība vairāk nekā piecu gadu desmitu garumā sniegusi būtisku ieguldījumu Latvijas kino attīstībā. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominācijas saņēmušas 36 filmas no pieteiktajām 85. Visvairāk nominācijas – sešpadsmit – saņēmusi režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma "Lotus". Trīspadsmit nominācijas saņēmusi režisora Dzintara Dreiberga filma 'Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Animācijas filmu kategorijā līdere ir režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles animācijas filma "Dieva suns" ar astoņām nominācijām, savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar septiņām nominācijām ir režisores Kristas Burānes pilnmetrāžās dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija. Lielā Kristapa pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā Rīgas Kongresu namā.

Par gleznotāju Ojāru Ābolu un izstādi “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kas pievēršas Latvijas okupācijas laika mākslas realitātei starp padomju diktātu un neangažētu mākslu, starp komunistisko un prorietumniecisko, Kultūras rondo studijā izvaicājam mākslas zinātnieci, izstādes kuratori Elitu Ansoni. Ierakstā uzklausām mākslas kritiķi Jāni Borgu, kuru ļoti ietekmējusi Ojāra Ābola personība. No 10. janvāra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) būs apskatāma Ojāra Ābola darbu izstādē “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”. Gleznotājs Ojārs Ābols. Nācis no ģimenes, kur māte ir sociāldemokrāte. Pats sevi uzskatījis par eirokomunistu. Bijis modernitātes karognesējs laikmetīgajā mākslā Latvijā. Arī mākslas teorētiķis. Piedzīvojis gan varas atkušņus, gan iebiedēšanu. Ojāru Ābolu zinām arī kā mākslinieces 'Dzemmas Skulmes dzīvesbiedru. Un dažas dienas (līdz 25. janvārim) muzejā vienlaikus būs skatāmas abu mākslinieku – gan Ojāra Ābola, gan Džemmas Skulmes darbu izstādes. -- Gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols (1922–1983) mūsdienās tiek vērtēts kā viens no ievērojamākajiem Latvijas 20. gadsimta 60.–70. gadu avangarda pārstāvjiem, laikmetīgās mākslas domas līderis un konceptuālās mākslas iedvesmotājs. Izstāde “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kura no 2026. gada 10. janvāra līdz 10. maijam norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Lielajā zālē, piedāvā daudzslāņainu skatījumu uz mākslinieku, kura radošā un politiskā biogrāfija atklāj spriedzi starp konformismu un nonkonformismu, starp padomju sistēmu un tieksmi pēc Rietumu modernisma. Sekojot Ojāra Ābola dzīves ceļam un mākslinieciskajām transformācijām, izstāde izgaismo arī sarežģītos Latvijas vēstures procesus 20. gadsimta otrajā pusē. Agrīnās sociālistiskā reālisma gleznas iezīmē autora darbību padomju ideoloģijas ietvaros, savukārt 1960. gados viņa daiļradē parādās brīvas radošās izvēles – skarbais stils, ekspresionisms, abstrakcija un konceptuāli gleznu cikli, ko iedvesmojusi saskarsme ar Rietumu mākslu. Līdz ar Ojāra Ābola izstādi klajā nāk grāmata – Dr. art. Elitas Ansones monogrāfisks pētījums “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie procesi uz Zemes”. Tas ir mēģinājums likt kopā abas Ābola dzīves daļas – komunistisko un prorietumniecisko, viņa konformismu un nonkonformismu, lai saprastu, kas tad īsti bija Ojārs Ābols.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē. Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku. De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju". Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu. Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā. Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt. 1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi. Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru. Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts. Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai. Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties. Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!    

Jo īsāka diena, jo grūtāk no rīta piecelties, visa diena var paiet žāvājoties, bet vakarā ir vēlme ātri doties gulēt. Vai tas ir normāli? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un miega eksperte, ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Ierakstā uzklausām Anniju. Viņai miega traucējumi radās stresa un pārslodzes dēļ darbā un viņa vērtē, ka arī daudziem kolēģiem bijušajā darba vietā bija izdegšanas simptomi. Annijai miega problēmas risināšana prasīja divus gadus.

Iespēja izbeigt piespiedu dalīto īpašumu, dzīvokļu īpašniekiem vienpusēji izpērkot zemi zem savas daudzdzīvokļu mājas, pastāv jau divus gadus. Interese ir, bet process pabeigts vien 25 daudzdzīvokļu mājām. Kāpēc viss notiek tik lēni? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Gundars Ūdris, advokāts Normunds Šlitke un zvērināts tiesu izpildītājs Jānis Lazdāns. Ierakstā uzklausām Andreja stāstu par 1964. gadā celtu divu dzīvokļu māju, kur zeme ap māju ir 1177 kvadrātmetri. Šobrīd tā pieder vienam dzīvokļa īpašniekiem. Problēmas gan radušās, mainoties dzīvokļa un zemes saimniekam.

Biodeja nav vienkārša deja, bet tās radīšanā izmantotas zināšanas antropoloģijā, fizioloģijā, neiroloģijā, psiholoģijā un pat  psihoterapijā, Par šo personības pilnveidošanas metodi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar biodeju iepazīstina pirmās Baltijas Biodanza skolas absolvente, sertificēta Biodanza skolotāja Anete Raikova, biodanza dejotāja Anda Balgalve, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Aija Dudkina. Ierakstā pēc biodeju nodarbības uzklausām Uģi, Raimondu, Santu, Gunitu un Anitu. Viņi atklāj, kāpēc izvēlējušies dejot tieši biodejas.

Vai tirgus var būt tūrisma galamērķis? Speciālisti saka, ka var. Par lēno tūrismu un Latvijas tirgu piedāvājumu tūristiem stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas vietnes "tirguscelvedis.lv" idejas autore, tirgus kustības vēstnese Una Meiberga, sociologs, zinātņu doktors Emīls Ķīlis, tūrisma ekosistēmu pētnieks un Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors Edgars Ražinskis. Ierakstā stāsts par tirgu Mālpilī.  Mālpils tirgus ir zemnieku, mājražotāju un amatnieku tirgus un tas radās pirms četriemgadiem, kad pandēmijas dēļ mājražotāji savas preces nevarēja tirgot kultūras namā. Biedrības "Mālpils iedvesmo" vadītāja Kristīne Jonīte-Jurkēviča ir gandarīta, ka Mālpils tirgus iekļauts arī jaunajā tirgus ceļvedī.

12. novembrī Latvijas iedzīvotāji bez maksas varēs veikt C hepatīta antivielu testu (anti-HCV) un feritīna analīzi. Kāpēc nepieciešama šāda akcija, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas gremošanas slimību biedrības vadītājs, Rīgas Stradiņa univeristātes Infektoloģijas katedras un Iekšķīgo slimību katedras asociētais profesors, internists un gastroenterologs Aleksejs Derovs, "Centrālās laboratorijas" vadītāja Jana Osīte un infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa univeristātes docente, Latvijas Infektologu un hepatologu asociacijas pārstāve Sniedze Laivacuma. Ierakstā uzklausām kādas pacientes stāstu. Par to, ka saslimusi ar c hepatītu, Inese nenojauta, jo nekādus slimības simptomus nejuta. Aizejot pie ārsta citas saslimšanas dēļ, viņai analīzēs tika atklāts c hepatīts.

Dejošana ir kā saruna, kā prieka avots un kā sevis līdzsvarošanas veids. Kāpēc būtu vērts apdomāties par deju nodarbību uzsākšanu un cik daudz vēl ieguvumu var sniegt šī nodarbe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par dejas terapeitisko aspektu sarunākas sertificētas deju un kustību terapeites Simona Orinska un Santa Grīnfelde. Ierakstā uzklausām Lieni, Veltu, Ievu un Ilvu, kas jau vairākus gadus dejo buto deju, kas radusies Japānā.

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Pēc Liepājas teātra izrādes "Amerikas latvieši" aktualizējies jautājums, vai un kā diasporas aktualitātes atspoguļojas Latvijas kultūrtelpā? Kādi ir mūsu priekšstati par disporas sabiedrību, kādus stereotipus auklējam un kā par to reflektējam mūsdienu kultūrā, literatūrā un kino, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Diskutē dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskais asistents, doktorants Elvis Friks, lektore, publiskās runas runas trenere, Pasaules latviešu jaunatnes kustības 2x2 pārstāve Vanda Dauksta un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente un lektore, kinopētniece Dārta Ceriņa. Ierakstā uzklausām skatītāju domas pēc izrādes "Amerikas latvieši" Liepājā.  

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Cilvēki joprojām lasa grāmatas. Tieši aktīvajiem grāmatu lasītājiem der zināt, kas ir bibliomāts un kā tas darbojas. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to stāsta Mārupes novada bibliotēkas vadītāja Ilze Aizsila, Ogres centrālās bibliotēkas direktores vietniece Aija Žilvinska un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Lai gan Līvānu novada centrālajā bibliotēkā vēl nav bibliomāta (tuvākais ir Jēkabpilī), arī līvānieši domā par tehnoloģiju ieviešanu. Starp citu, Līvānos bija pirmā publiskā bibliotēka Latvijā, kur tika uzstādīta pašapkalpošanās iekārta grāmatu un žurnālu saņemšanai un nodošanai. Ierakstā uzklausām bibliotēkas apmeklētājus un Līvānu novada centrālās bibliotēkas vadītāju Baibu Āriņu.

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Medības var būt dažādas - tostarp, izmantojot fotoaparātu. Ieguvums - skaisti un vērtīgi attēli, kuri sniedz arī nozīmīgus datus pētniecībai un ne tikai tas vien. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas ir fotomedības. Stāsta "Daba laba" pārstāvis Reinis Pižiks un "Lūzumpunkts" vadītājs Māris Lazdiņš. "Esmu mednieks jau no 18 gadu vecuma. Tas ir ļoti līdzīgi, kad tu esi ar ieroci mežā, vai tu esi ar ieroci, ko sauc par fotoaparātu. Visas maņas, situācijas un notikumi ir diezgan līdzīgi," par foto medībām stāsta Reinis Pižiks. "Cilvēks sēž mašīnā, briedis iznāk, viņš [cilvēks] ir satraucies, viņam pulss ir kā 100 metru skrējējām un viņš bildē, elso. Un tad zvērs aizskrien. Fotomedības ir tādas pašas kā medības, tikai pēc veiksmīgi izdarīta šāviena medībās [parastās] tev ir jāiet un ir vesels notikumu komplekss, kas ir jādara. Foto medības ir ļoti līdzīgas medībām." Reinis Pižiks arī atzīst, ka pirmo reizi, kad fotomedību laikā cilvēki pamana dzīvnieku dabā, viņi ir satraukušies un skaļi, un zvērs aizskrien prom. Cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar foto medībām, vajadzētu iepazīt dzīvnieka uzvedību. "Ir jāzina, nevari vienkārši paņemt fotoaparātu un tad es braukšu... Tā var darīt, bet tad nedabūsi ļoti kvalitatīvas bildes, vienkārši dabūsi kaut kādas smukas ainiņas," norada Reinis Pižiks. Pats viņš nodarbojas gan ar medībām, gan fotomedībām. "Tu pavasarī brauc pa Ances mežiem, iznāk no meža medņu gailis un viņš tevi apstādina. Iznāk uz ceļa kā policists un apstādina. Protams, nebraucu malā. Izkāpu ārā, paņemu telefonu un viņš man nāk virsū, un taisa savu slaveno riesta deju un savu skaņu. Viņš ir uzvilcies, jo vienreiz gadā iet uz zaļumballi. Viņam ir vienalga, ka tu esi ar divtonnīgu mašīnu. Tāpēc martā uzmanīgi brauciet pa Latvijas Valsts mežu ceļiem, viņiem tur ir zaļumballe." Reinis Pižiks atzīst, ka fotogrāfi ir iecienījuši gan saullēktu, gan maģisko mirkli pirms saulrieta, kā arī, protams, jāņem vērā, ka dzīvnieki negribēs skaisto kadru mednieku pielaist sevi ļoti tuvu. Tāpēc jāizvēlas atbilstoša fototehnika. "Zvēram Robins Huds varbūt varēja pieiet ļoti tuvu klāt vai Čaks Noriss, bet mūsdienu cilvēks tuvu nevar pieiet, tad tehnika nāk talkā. Fotogrāfijās ir ļoti skaisti, ja, piemēram, kādam stirnu āzim redzi skropstu. Vai briedis, kad bauro, ka tu redzi garaiņus, kas ceļas no elpas. Silts organisms zaļumballē, viņš viņš bauro un auksts rīts septembrī. Lai bilde būtu kvalitatīva, tehnikai ir ļoti labai jābūt." Kameras tiešām ir ļoti dārgas, lai šādus kvalitatīvus attēlus uzņemtu. Ierakstā uzklausām Kasparu Vaišļu, kurš ir mednieks jau trešajā paaudzē un jau 26 gadus ir medību kluba "Jaunjelgava" biedrs. Kopš 90. gadu beigām viņš uz mežu dodas ar videokameru un visvairāk viņam patīk filmēt briežus bauru laikā.  

No vienas puses ir jocīgi, ka cilvēkiem ir jākopj dabiskās pļavas Lai pati daba lemj, kam pļavā būt, kam nē. Tomēr ne. Par dabas zemniekiem un atvērto pļavu dienām vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Baiba Strazdiņa, sazināmies ar vienu no projekta "GrassLIFE2" partnerēm jeb dabas zemnieci Sanitu Āboliņu. Ierakstā uzklausām zemniekus Rūdolfu un Agnesi Medeņus Madonas novadā. 19. jūlijā atvēro pļavu diena notiks netālu no Madonas - Praulienas pagasta zemnieku saimniecībā "Kalna Rubeņi". Tur bioloģiski vērtīgie zālāji aizņem 240 ha un pļavās ganās ap 150 Hereford šķirnes liellopi. Saimnieki izveidojuši arī nelielu gaļas pārstrādes cehu. -- Latvijas Dabas fonds sāk kampaņu "Dabas zemnieki" un aicina uz atvērto pļavu dienām visas vasaras garumā. Kampaņas mērķis ir cildināt un pateikties dažādiem dabisko pļavu apsaimniekotājiem par darbu, kuru viņi dara un stāstīt par to, kāpēc pļavas atjaunot ir svarīgi, kā to darīt, rodot tajā arī biznesa iespēju. Sākot no 12. jūlija, kampaņas laikā tiks organizētas četras atvērto pļavu dienas - tā būs iespēja apmeklēt četras saimniecības dažādās vietās Latvijā, iepazīties ar saimniekiem, doties ekskursijās pa pļavām, kā arī baudīt dabisko pļavu produktus.

Ja vēl nav skaidrības, kur līgot un Jānus svinēt, tad vērts klausīties raidījumu Kā labāk dzīvot, kurā noskaidrojam, kur un kādi lieli Līgo dienas un nakts pasākumi risināsies Latvijas novados un arī galvaspilsētā. Ierakstā uzklausām kandavnieci Lindu Priednieci, kura ir keramiķe un visu vasaru ar vīru un trim dēliem dzīvo lauku mājā netālu no Abavas. Bijušajā kūtī ir Lindas keramikas darbnīca, kur top trauki ar pelašķa, nātres un citu augu nospiedumiem. Linda pati kopš agra pavasara brien pļavā, lai atrastu ēdamus augus un salasītu augus tējai, bet vainagu pīšanu māca arī citiem. Sazināmies ar Zemgales tūrisma asociācijas valdes locekli, Jelgavas reģionālā Tūrisma centra vadītāju Ilvu Grasmani, ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktori Simonu Sniķi, Latgales tūrisma asociācijas "Ezerzeme" valdes locekli un Ludzas TIC vadītāju Līgu Kondrāti, Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāju Lindu Pričinu un Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāju Baibu Šmiti. Savukārt Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters atgādina par drošību uz ceļiem, dodoties svinēt Jāņus.        

Tradicionālais Līgo svētku mielasts ir vienkāršs. Tāpēc ne velti latvieši šo svētku tradīcijām klāt piepulcinājuši arī gaļas cepšanu un citus ēdienus. Raidījumā Kā labāk dzīvot šefpavāru padomi, ja ir vēlme padarīt svētku galdu vēl ēdieniem bagātāku. Iesaka restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs, kurš arī raidījuma Instagram un TikTok kontā rāda, kā pagatavot gaļu svētkiem. Ingmārs Ladigs stāsta arī kā gardi pagatavot zivi uz grila svētku vakarā, piemēram, savārā alu, citronu sulu un medu kopā, ko pārsmērē pāri zivij. Nevārītu šo maisījumu var izmantot arī gaļai kā marinādi. Savukārt lieliska uzkoda būs zemenes, kas pārkaisītas ar melnajiem pipariem. Sātīgs gardums būs sviestā vārīti jaunie kartupeļi. Ierakstā uzklausām cilvēku domas par to, ko tradicionāli liek  Līgo vakara un Jāņu dienas svētku galdā.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.