Podcasts about ceturt

Saruna angļu valodā.Februāra sarunai rubrikā "Piedzīvot lappuses aiz robežām" uzrunājām izdevniecību, kas mums ļoti labi zināma, bet tās pirmsākumi meklējami mūsu kaimiņzemē. Igaunijas neatkarības svinību mēnesī piedāvājam ierakstu ar izdevniecības “Helios” dāmām Sandru Saul un Annu Kalnu. Klausies sarunu par izdevniecības mērķiem, vērtībām, riskiem izdot latviešu lasītājiem neierastu literatūru, un, jā, parunājām arī par “Ceturtā spārna” fenomenu!Sarunu vada Kristīne!Izdevniecības "Helios" grāmatas visizdevīgāk iegādāties šeit.Atbalsti raidierakstu un kļūsti par mūsu patronu šeit. 

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (1:39-56)

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Mūsdienās par pašsaprotamu ir kļuvis apaļo gadskārtu kults, kas visbiežāk izceļ nozīmīgu personību dzimšanas jubilejas. Taču šoreiz pieskarsimies nevis cilvēku, bet dažu skaņdarbu apaļajām gadskārtām, kas rosina dziļākas pārdomas par radošo mākslinieku darba procesu. Par iedvesmas nozīmi un apstākļu sakritībām, par autobiogrāfisku faktu ietekmi uz mūziku un kompozīcijas dramaturģijas īpatnībām. Faktiski – par radošo psiholoģiju. Šogad jubilāra godā nonāk trīs Gustava Mālera (1860–1911) simfonijas: Otrā pabeigta pirms 130 gadiem (1894), Ceturtā intensīvi rakstīta pirms 125 gadiem (1899), bet Sestā šogad varētu atskatīties uz 120.gadskārtu (1904). Tātad caurmērā ik pēc divarpus gadiem Mālers laidis klajā pa jaunai simfonijai.   Te salīdzinājumam muzikologa Ludviga Kārkliņa vērojums par izcilāko latviešu simfoniķi Jāni Ivanovu (1906–1983), kurš ražīgākajā darbības periodā uz katru simfoniju esot patērējis vidēji vienu gadu un desmit mēnešus. Savukārt neparasti produktīvais soms Leifs Segerstams (1944–2024) mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē ik gadus priecēja klausītājus ar caurmērā 20 jaunām simfonijām, tiesa gan, visnotaļ neklasiskā, parasti aleatorā veidolā. Gustava Mālera Otrā, "Augšāmcelšanās simfonija", ir visilgāk tapusī no komponista darbiem – tā rakstīta veselus sešus gadus, paralēli risinot citus radošos projektus. Tā ir arī pirmā no viņa simfonijām, kurā iesaistās dziedātāju balsis – gluži kā L.van Bēthovena Devītajā, un vēlāk Mālers izmanto šādu efektu itin bieži. Tomēr ceļš līdz optimistiskā, himniski cildenā darba pilnestībai pašam autoram ir bijis garš, līkločains un pat ilgstošas, teju mokošas neskaidrības pilns. Simfonijas ideja par dvēseles nemirstības meklējumiem cieši izriet no Mālera personiskās pieredzes. Uzaudzis daudzbērnu ģimenē kā viens no vecākajiem, viņš sāpīgi pārdzīvoja vairāku brāļu un māsu nāvi bērnībā, vēlāk abu vecāku aiziešanu mūžībā viena gada laikā un jaunākā brāļa Oto, talantīga mūziķa, pašnāvību. Māleraprāt, dzimtās ebreju reliģijas sniegtie pēcnāves dzīves solījumi šķita paskopi, salīdzinājumā ar kristietību, kam jauneklis pārliecināti pievērsās Otrās simfonijas tapšanas laikā. Sākotnēji, drīz pēc Pirmās simfonijas pabeigšanas, Mālers bija radījis jaunu skici – viendaļīgu simfonisku poēmu, ko pats raksturojis kā "Pirmās simfonijas varoņa bēres". Tikai pēc laika šī mūzika kļūst par jaunās, Otrās, simfonijas pirmo daļu, un grandiozā cikla turpmākajā būvē iekļaujas vairāku Mālera dziesmu melodijas. Tomēr fināla vainagojums ilgstoši izpaliek kādas autora īpatnības dēļ – sacerot vērienīgus, filozofiskā vispārinājuma pilnus (un pat pārpilnus) darbus, īpaši to noslēgumdaļas, Māleram vitāli nepieciešams vārdisks satura konkretizējums, teksts, dzeja. Turklāt ne tādēļ, lai to visu vārdu pa vārdam akurāti iekļautu partitūrā izdziedāšanai, bet tikai savas iedvesmas verbālai rosināšanai. Ja šāda teksta nav, tad – radošais strupceļš... Atrisinošais impulss nāk negaidīti. Vecākā kolēģa, diriģenta un pianista Hansa Gvido fon Bīlova (1830–1894) bēru ceremonijā Mālers dzird kādu muzikāli mazpārliecinošu korāli, toties tā teksts viņu aizkustina teju satriecoši. Atradums, 18.gs.vācu dzejnieka Frīdriha Klopštoka (1724–1803) oda "Augšāmcelšanās" (1758) kļūst par atrisinošo vārdu Otrās simfonijas finālā, kur Mālers veikli papildina seno dzeju ar savām panteistiski ievirzītām vārsmām. Pilnīgi pretēja situācija teksta ziņā ir Gustava Mālera Ceturtajai simfonijai. Tās fināls, dziesma "Debesu dzīve" ar vācu tautas dzeju no slavenā krājuma "Zēna brīnumrags" (1808), sacerēta jau pirms pārējo simfonijas daļu tapšanas. Taču interesanti, ka šī dzidrā, tautiska naivisma manierē veidotā dziesma par nabadzīgu ļaužu bērna nonākšanu Paradīzes svētlaimē, sākotnēji bijusi iecerēta kā fināls iepriekšējai, Trešajai simfonijai, ļoti apjomīgam daudzdaļu ciklam, kas filozofiskā augšupejošā hierarhijā atspoguļo dažādas apziņas un dzīvotgribas formas – no primitīvākajām, raupji instinktīvām līdz sarežģītākajām, tīri garīgām. Trešās simfonijas sacerēšanas laikā tās strauji pieaugošo izmēru dēļ Māļers pieņēma lēmumu pabeigt ciklu ar vienu no vidējiem minētās hierarhijas līmeņiem, atstājot "Debesu dzīvi" par pamatu jaunai, nākamajai simfonijai. Gluži kā dārznieks, kurš kādam stādam nogriež galotnīti un veiksmīgi uzpotē to uz cita stumbra. Līdz ar to šīs simfonijas –Trešā un Ceturtā – satura ziņā faktiski veido diptihu, tēlainībā vienotu domu. Diemžēl abu opusu atskaņošanas praksē šāds diptiha modelis praktiski nav izplatīts, atstājot interesantu ideju novārtā. Vērienīgās Trešās un skercozi smalkās, paša Mālera par humoresku dēvētās Ceturtās simfonijas samērojums atsauc atmiņā vēl kādu komponista izteikumu, ko caurvij viņām raksturīgā pašironija: "Kad es rakstu katru kārtējo simfoniju, man sanāk dīvaini izplūdusi pārmērīga garuma kompozīcija. Bet, kad vienreiz gribu radīt maziņu simfonietu, tad sanāk normāla apjoma simfonija." Gustava Mālera Sestā simfonija attiecināma jau uz citu, vidējo daiļrades periodu, kad skaņradis ieguvis noturīgu slavu kā Vīnes Galma operas galvenais diriģents. Šī laikposma mūzikā viņš ir pārvarējis agrāko teksta nepieciešamību un sacer tīri instrumentālas simfonijas, kuru vēstījuma tonis šķiet salīdzinoši subjektīvāks. Sestās simfonijas traģiskais saturs kopumā sabalsojas ar vēlākajiem, mūža nogales darbiem, ilustratīvi tēlains ir Alpu govjuzvanu lietojums, interesantām beletristiskām leģendām apvīti spēcīgie āmura sitieni finālā, taču šoreiz uzmanību saista divu vidējo daļu secība četrdaļu cikla iekšienē. 18. gadsimtā tapušie klasiskās simfonijas uzbūves likumi paredz, ka otrajai ir jābūt lēnajai daļai, bet trešajai – kustīgai un motoriskai, menuetam vai vēlāk skerco. Tomēr virknē izcilu 19. gadsimta darbu, sākot jau ar Bēthovena Devīto simfoniju un turpinot ar romantiķiem, abas vidējās daļas pārliecinoši izskan pretējā sakārtojumā – vispirms skerco, tad lēnā daļa. Mālers, jau komponējot Sesto simfoniju, ir svārstījies attiecībā uz vidējo daļu secību, un šīs šaubas viņu nav atstājušas līdz mūža galam. Sestās simfonijas skerco – ekspansīvi dinamisks, ļauni smīnīgs, tuvs cikla malējo daļu tumšajai spriedzei. Lēnā daļa – kā gaiša ideālistiska atelpa vai dvēseliski spēcinoša atmiņu epizode starp dzīves cīņu teju neuzveicamajām gūzmām. Liktenis bija lēmis autoram diriģēt Sesto simfoniju trīs reizes, ieskaitot pirmatskaņojumu, kā arī iepazīt dažu kolēģu interpretācijas, un, šķiet, pēc katra atskaņojuma mūziķa apziņā uzplaiksnīja vēlme pārkārtot vidusdaļas pretēji tikko dzirdētajam. Liecības par to rodamas komponista atraitnes Almas Māleres (1879–1964) atmiņās un citos avotos. Rezultātā Sestā kļūst par vienīgo Mālera simfoniju ar mūžīgi mobilu formveidi – cik gan zīmīgi tas sasaucas ar mūsdienu postmodernajā mūzikā izplatītajām aleatorajām formām!

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.

Valsts prezidenta vēlēšanu dienā sekojam līdzi norisēm Saeimā. Notiekošo komentē eksperti, sazināmies ar korespondentiem Saeimā, uzklausām klausītāju domas. Otrajā kārtā Edgars Rinkēvičs ieguvis balsis 42, Uldis Pīlēns – 25, Elīna Pinto – 10. Saeimā uzklausām Edvardu Smiltēnu (Apvienotais saraksts).

Stāsta komponists Imants Zemzaris  Uz Rīgas Dzelzceļstacijas perona parādījušies dīvaini, neredzēti ļaudis: pelēkām, izdzisušām sejām, izkritušiem matiem un zobiem, skrandainās drēbēs, ubagu nešļavām plecos. Kas viņi tādi, no kurienes? Bet patiesībā jau visiem skaidrs. Tie ir viņi - izdzīvojušie, kuri no izsūtījuma vietām nu atgriežas mājās. Neizpaliek rīdzinieku līdzjūtība: pārbraucēju kabatās tiek iebērta sīknauda vai konfekšu sauja. Vismaz šāds minimums - morālam atspaidam. Vārgās veselības dēļ agrāk nekā vairums represēto Rīgā pārbrauc Jēkabs Graubiņš - tajā pašā nometnieku vatenī, ar uzkrāsoto numuru uz muguras. 1956. gada februārī notiek padomju kompartijas 20. kongress, no kura tribīnes Ņikita Hruščovs paziņo: pārāk ilgi Staļina personības kults kropļojis padomju ļaužu dzīvi, postījis ģimenes, izdzēsis miljoniem dzīvību. Tādēļ reabilitējami it visi, kuri tikuši nepatiesi apvainoti nodarījumos un varmācīgi atrauti no savu māju pavardiem. Valstī un sabiedrībā sākas process, kas iecerēts kā liela mēroga pašattīrīšanās, katarse. Tas iegūst apzīmējumu "atkusnis". Vēlākās desmitgades maz pamazām atklāj mums daudzas nesimpātiskas un pat baisas lappuses Hruščova biogrāfijā. Un tomēr, tomēr - sabiedrība tobrīd par visu vairāk vēlas atgūt ticību un cerību, ka ļaunums tiks uzveikts un valdīs reiz taisnība. Jau gadu pirms pasludinātā atkušņa Rīgas teātru publiku savā varā ņēmusi "Karaļa Līra" izrāde Krievu drāmas teātrī ar izcilo Juriju Jurovski titullomā. Izrādi saviļņots noskatās arī Jānis Ivanovs, pēc kam meklē un pārlasa visas pieejamās Šekspīra traģēdijas. Nereti Šekspīra ģēnijs liek dziļām atklāsmēm izskanēt no savu otrā plāna varoņu mutēm, pie tam šķietami absurdi, groteski. Tā notiek arī ar Līra Ākstu, kad tas savā vīzē didaktiski pauž: "Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko.  Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi!" Kā jau minēts, Ivanovs pēc savas iedabas nav disidents, nelien "lielam ratam" spieķos. Drīzāk piesardzīgs, sliecas uz kompromisiem, kad skaidri nenovēršams rata pārsvars. Bet, kad atmoda pārņēmusi visu sabiedrību no zemākajiem līdz pat augstākajiem slāņiem, viņš gatavs traukties līdzi un dot savu artavu pavasara plauksmei. Līra iestudējums apbruņo Ivanovu ar drosmi tagad pašam radīt jaundarbu - traģisku, šķīstījošu, caurcaurēm patiesu. "Nost, nost, jūs liekās grabažas!" - šis Līra sauciens labi der Astotās simfonijas (1956) moto. Un kā dziļi sāpīgā skaņdarba rezumējums - "Karaļa Līra" noslēgumrindas: "Mums sūrā laika smagums jāpacieš; lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež." Astotā simfonija ir tautas likteņu un personīgās pieredzes skaudrs šķērsgriezums, viena no Ivanova simfonisma augstākajām virsotnēm. "Te no manis daudz iekšā. Ne gluži kā Devītajā, bet tomēr. Apņēmos uzrakstīt Astoto simfoniju autobiogrāfisku, jo tuvojās 50 gadi. Simfonija ir traģēdija. Tur ieskanas arī Dies irae. Viscaur virs galvas melni kraukļi un mākoņi. Raudzījos, lai nevienas gaišas skaņas, nevienas augstā reģistra nots tur nebūtu. Viss tumši, drūmi. Par lēno daļu Nilss Grīnfelds saka, ka tā esot sēru procesija. Tā es to nebiju domājis. Te daudz kas vairāk, it kā kaut kas neatlaidīgi uzmācas. Ne sēru gājiens, bet tā kā pasakalja, variācijas. Skaidrs fadiēzminors." Pats autors akcentē simfonijas autobiogrāfiskumu. To grūti apstrīdēt. Un tomēr nevar noliegt šīs mūzikas episko elpu, panorāmisko gleznojumu. Tajā ietvērusies visa pēckara Latvijas zemes traģika - politiskā, sociālā, saimnieciskā: izsūtīšana, mežavīru rosība, šķiru cīņas uzkurināšana, brāli pret brāli sarīdīšana, kolektivizācija. Spītējot izmisumam, vēl daudz kas te zemes cilvēku vitalitātes, darba spara, jaunības, cerību. Uzsmaida daba - tik nesagandēta, sološa, dodoša. Tomēr… kāds pār personisks, ireāls tēls, filozofiski noraudzīdamies ļaužu pūliņos, pauž: bez svētības, bez Augstākā labvēlības nebūt maizei uz jūsu galda… Tā ir zemnieku drāma, visīstākais verisms. Gandrīz kā veristiska opera - kas par to, ka bez vokālām partijām, teksta, programmas? Runā taču tēmas - gluži kā operas varoņi, personāži. Te nav nekāda izskaistinājuma vai pašvērtīgu amata prasmju demonstrēšanas. Orķestris skan tīri klasicistiski, gandrīz pat elementāri. Taču spilgti, kaismīgi, dzeloši. Pirmatnīgi spēcīgi. Astotās simfonijas pirmatskaņojums notiek 1956. gada 9. oktobrī Leonīda  Vīgnera vadībā. Šis ir Jāņa Ivanova 50. jubilejas koncerts, kura programmā pēc ilga pārtraukuma izskan arī Ceturtā simfonija "Atlantīda". Bet 1958. gadā Arvīds Jansons diriģē Astoto simfoniju festivālā "Prāgas pavasaris". Toreiz Jansons pie čehu simfoniķu diriģenta pults esot aizvietojis Karelu Ančerlu. Simfonijas īsto raksturu savā interpretējumā labi uztvēris igaunis Romāns Matsovs. Vēl komponists min arī rumāņu diriģentu Mirču Basarabu. Bet itāļu maestro Pjetro Ardžento ar vēlmi iegūt partitūru vērsies pie Itālijas sūtņa PSRS. Diemžēl Maskava neesot izrādījusi vajadzīgo ieinteresētību…

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz attālu Arābijas pērli, valsti, kas atrodas Tuvo Austrumu dienvidos un kuru Pasaules ekonomikas forums 2017. gadā ir atzinis par ceturto drošāko valsti pasaulē. Tā ir Omāna jeb Omānas Sultanāts, kas ir visai neliela valsts, un kuru no daudzām pusēm ieskauj jūras un klāj gan tuksnesis, gan spēcīgas virsotnes. Viena no Omānas zināmākajām iezīmēm ir tās varenā vēsture, jo valsts bija viena no izolētākajām un tradīcijām bagātākajām valstīm arābu pasaulē līdz 1970. gadiem, kur valdīja viena dinastija. Savukārt, kad pie varas 70. gados nāca Sultāns Kaboos Bin Said (QaboosBin Said) valsts ir piedzīvojusi uzlabojumus ne tikai ekonomikā, bet arī politiskajā standartu jomā, tai skaitā arī valsts atvērtībā. Tagad gan, sultānam nomirstot 2020. gadā, varu ir pārņēmis viņa brālēns. Kaboos Bin Said bija Omānas visilgāk valdošais monarhs. Omāna ir arī bijusī jūras impērija, tā sacentās ar Portugāli un Lielbritāniju par tirdzniecību un ietekmi Persijas līcī un Indijas okeānā. Un savos auglīgajos laikos 19. gadsimtā Omānas ietekme un kontrole sniedzās pāri visam Hormuzas šaurumam līdz mūsdienu Irānai un Pakistānai, un līdz pat Delgado ragam. Lai arī mūsdienās valsts jūras mantojums un ietekme vairs nav tik spēcīgi izteikti, tagad dominē citas ekonomikas jomas - nafta, gāze un naftas ķīmijas produkti. Un tas ir radījis iespaidīgu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir gandrīz 37 tūkstoši eiro liels, un ir 37. augstākais rādītājs pasaulē, ka arī augstākais Persijas līča sadarbības padomes valstu vidū. Stāstot vairāk par 5,4 miljonu cilvēku lielu valsti, šoreiz gribētos iepazīstināt nevis ar valsts politiku un ekonomiku, bet gan drošību. Nedaudz minējām, ka valsts tiek klasificēta kā ceturtā drošākā valsts pasaulē.  Saskaņā ar Globālo terorisma indeksu Omāna tiek uzskatīta arī par vienu no terorisma drošākajām valstīm arābu pasaulē. Jaunākajā ziņojumā par 2019.–2020. gadu Omāna ierindojās gandrīz pēdējā vietā ar punktu skaitu 0, kas nozīmē, ka valstī ir vismazākais terorisma līmenis pasaulē. Omāna ir bijusi arī starptautiskās sabiedrības priekšgalā terorisma un ekstrēmisma apkarošanā. Un ir spēlējusi galveno lomu Globālajā pretterorisma forumā un Globālajā koalīcijā pret Daesh. Valstī kopš 2015. gada ir krasi samazinājies ar terorismu saistīto nāves gadījumu skaits. Omāna ir arī ziņojusi par to, ka tā iestājas ne tikai pret terorismu, bet arī vardarbību. Tomēr medaļai ir arī otra puse. Jaunākie dati un ziņojumi liecina, ka Omānās policija, kas atbild gan par teorisma apkarošanu, gan par valsts drošību arvien biežāk izmanto vardarbību pret protestētājiem un aktīvistiem. Daudzi pilsoņi ir bijuši pakļauti fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai, apcietināšanai, spīdzināšanai, kas dažos gadījumos ir izraisījusi nopietnus ievainojumus un pat nāvi. Pēdējais visredzamākais policijas vardarbības gadījums notika 2021. gada jūnijā, kad galvaspilsētā Maskatā uzbruka protestētāju grupai. Ir piemēri, kur atsevišķos gadījumos policija vērsusies arī pret žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem. Diemžēl, par savām agresīvām darbībām un vardarbību Omānas policija tiek kritizēta jau kopš 2011. gada. Tad Arābu pavasara kontekstā valstī norisinājās plaši protesti un policija atklāja uguni, izmantojot īstās lodes pret protestētājiem. Varbūt valsts starptautiski pozicionē sevi kā valsti bez terorisma, bet iekšēji īstenot teroru tas tai netraucē. Kā Omānas policija ieguva varu un kā tā to izmanto, skaidro Aleksandra Palkova, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante. Kopumā, Omāna strauji virzās uz priekšu daudzās galvenajās jomās, piemēram, enerģētikā, izglītībā un veselības aprūpē, un tai ir iespēja kļūt par nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos. Ar spēcīgu valdības vadību un uzņēmējdarbības garu Omāna ir ceļā uz reģionālo līderi reģionā. Tomēr tai ir jāprioritizē cilvēktiesību jautājumi un vardarbības līmenis valstī.  

Ilonas Breģes Ceturtā simfonija un Liepājas Simfoniskais orķestris. Par gaidāmo pirmatskaņojumu Liepāja un  “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu” Rīgā – Kultūras rondo saruna ar komponisti Ilonu Breģi un orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu. Liepājas Simfoniskais orķestris 27. janvārī pulksten 19 koncertzālē “Lielais dzintars” pirmatskaņos Ilonas Breģes Ceturto simfoniju. Orķestra galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā klausītāji varēs baudīt arī Ludviga van Bēthovena Vijolkoncertu ar Sergeja Dogadina solo. Ilonas Breģes Ceturtā simfonija skanēs arī 28. janvārī Rīgā, Lielajā ģildē, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Ilona Breģe sarunā atklāj, ka doma rakstīt Ceturto simfoniju radās 2019. gadā, bet pagāja laiks, kamēr ideja nobrieda un arī radās iespēja rakstīt. Tieši Liepājas Simfoniskais orķestris bijis ieinteresēts darba tapšanā. "Šai simfonijai saturu izstāstīt nevar, tas uztverams emocionāli, tieši klausoties mūziku. Tāpēc arī daudz negribētu komentēt, jo mūzika ir nepārprotami skaidra," vērtē autore. Ilona Breģe ceturto simfoniju pabeigusi 2021. gada jūlijā, un tas veltīts viņai vistuvākā cilvēka – viņsaulē aizgājušās mātes Vizbulītes Breģes (1933–2018) piemiņai. "Simfonijai ir četras daļas: pirmā daļa veidota sonātes allegro formā, otrā daļa ir apjoma ziņā nelielāks intermeco ar sonoriem orķestra skanējuma meklējumiem. Trešajā daļā es izmantoju variāciju formu, lai veidotu atmiņu acumirkļu kolāžu, kuru pamatā – mana piecu gadu vecumā sacerētā un mammītei dāvinātā dziesmiņa; savukārt ceturtajā daļā vēlējos uzrakstīt skaistu un patiesi saviļņojošu mūziku," stāsta komponiste.

Mierīgi un snaudoši, kā arī temperamentīgi un grūti prognozējami - tie ir vulkāni uz mūsu planētas, kas ir kā vārti uz planētas dzīlēm. Lai cik fascinējoši tie būtu, vulkāni ir arī pamatīgs drauds planētas dzīvībai. Pagājušajā nedēļā izvirda viens no lielākajiem aktīvajiem vulkāniem pasaulē - Mauna Loa, bet gandrīz gadu pēc Tongas vulkāna izvirduma aizvien pienāk jauni pētījumi par šī notikuma sekām. Cik daudzveidīga ir vulkānu pasaule un ko no tiem var sagaidīt nākotnē, skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Mēness rašannās teorijas Zemes vienīgais dabiskais pavadonis Mēness ir četras reizes mazāks par mūsu planētu, tas riņķo ap Zemi 27 dienas un septiņas stundās. Uz Mēness nav ūdens tvaiku, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Bet mēs uz Zemes, pateicoties šim pavadonim, varam tikt pie daudziem derīgajiem izrakteņiem, arī Mēness paisumi un bēgumi ietekmē ļoti daudzu dzīvo radību dzīves ciklu. Par to, kā Mēness ir radies, stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, pedagoģijas zinātņu doktors, astronoms Ilgonis Vilks. Līdz šim zinātnieki ir izvirzījuši četras teorijas par to, kā veidojies  Mēness. Trīs no tām  ir atspēkotas kā neticamas. Pirmā teorija skan šādi: Mēness ir veidojies vienlaikus ar Zemi, sablīvējoties putekļu un gāzu mākoņiem. Otra versija: Savulaik mūsu planēta ir griezusies tik ātri, ka Mēness ir no Zemes  atdalījies gabaliņš. Trešā teorija vēstī: Zemei garām lidojis kāds debess ķermenis un to piesaistīja Zemes gravitācijas spēks. Ceturtā un līdz šim atzītākā teorija izskanēja 1975. gadā: savulaik Zemē ir ietriecies liela izmēra – Marsa lieluma – objekts, un šī trieciena rezultātā  radušies atlūzu gabali ir izveidojušies par Mēnesi.

Aviņonas teātra festivālā tika uzvesta Kirila Serebreņņikova izrāde "Melnais mūks", kuras mūzikas autors ir Jēkabs Nīmanis. Sarunā ar komponistu - par pieredzi Aviņonā, mūziku teātrim, režijas studijām un Valmieras teātra festivāla lielkoncertu “Citu dziesmu svētki” ar Jēkaba Nīmaņa, Oskara Herliņa, Platona Buravicka, Edgara Mākena, Sabīnes Ķezberes un Emīla Zilberta aranžētu mūziku. Anna Marta Burve: Kādas ir sajūtas – radīt mūziku izrādei, ar ko tiek atklāts festivāls, kura laikā līdz 26. jūlijam kopumā tiks izrādītas 1500 izrādes? Jēkabs Nīmanis: Episkas sajūtas. Neko vairāk nevaru pateikt. Nav īsti, ar ko salīdzināt, un šo sajūtu otram tā īsti nevar nodot. Var tikai mēģināt iztēloties. Jo tad, kad ieraudzīju skatuvi un skatītājus – tādu milzīgu auditoriju, divtūkstoš cilvēkus, kuri vienlaicīgi skatās. Visas 16 000 biļetes momentā izpirka, vienā dienā! Tā kā skaidrs, ka cilvēkiem tas interesē. Mēs šo izrādi sākām veidot Maskavā, jo toreiz vēl Kirilam neļāva izbraukt no valsts, tāpēc visa vācu komanda brauca uz turieni. Un principā tas ir Hamburgas Talio teātra (Thalia Theater) pasūtījums sadarbībā ar Gogoļa centru Maskavā – teātri, kas šobrīd vairs neeksistē, jo Krievijas Kultūras ministrija to ir likvidējusi. Pirmizrādi uztaisījām janvārī Hamburgā – tā bija pirmā versija, ar tādu kā samazināto sastāvu. Jo dziedātāju un dejotāju sastāvs bija gan Krievijā, gan Vācijā, un katrs no tiem strādāja savā valstī, bet Aviņonā visi it kā satikās. Tomēr daļa no krievu komandas nevarēja atbraukt – arī tāpēc, ka viņiem vienkārši neļāva izbraukt no valsts, bet par to uzzinājām tikai nedēļu pirms tam... Man zvanīja Kirils un prasīja, vai nevaru kādu baritonu sarunāt no Latvijas. Zvanīju Latvijas Radio kora diriģentam Sigvardam Kļavam, vai nav tādas iespējas, un Vitālijs Stankēvičs piekrita. Tā ka mums arī uz skatuves bija Latvijas pārstāvis un dziedāja – viņš tiešām ļoti īsā laikā un superprofesionāli iemācījās materiālu, kas nebūt nebija viegls, jo ceturtā daļa no šī uzveduma ir muzikālā dramaturģija – mūzika nes pamatvēstījumu. Mūzikas tur tiešām ir ļoti daudz – gan dzīvā mūzika, gan elektronika, un tas viss man bija šajos mēnešos jārada gan Maskavā, gan Hamburgā, gan Latvijā un arī Aviņonā. Taisīju versijas un aranžijas. Darbs bija ļoti, ļoti garš un ilgs, un Aviņonas versija faktiski ir pabeigtā versija, kas pēc tam tiks konvertēta un saglabāta repertuārā, ko pēc tam visu sezonu rādīs arī Talio teātrī. Tā bija Kirila doma, ka mūzikai un teātra režijai jābūt vienādās daļās?  Te ir drusku savādāk. Čehova stāsts šeit tiek izstāstīts četras reizes, un katru reizi no viena personāža viedokļa. Ceturtā reize ir vismistiskākā, jo tiek stāstīta no mūka puses, kas principā ir tāda vīzija. Un tajā brīdī ir visabstraktākā valoda. Es to izstāstu ar mūzikas palīdzību, pēc operas principa. Ir arī teksti, bet tie ir tīri simboliski. Lielākoties teksts ir vāciski, bet ir arī krieviski un angliski. Tāda valodu muzikalitāte un ritms. Ļoti, ļoti interesanti tas ir arī no teātra valodas principa – kādā veidā stāstu var izstāstīt trijās valodās. Kāda bija izrādes atmosfēra? Drīzāk par to jārunā sajūtu līmenī. Tēma šajā stāstā ir par ģēnija neiespējamību: par viņa neiespējamību eksistēt, par to, kas ir ģēnijs un vai vispār cilvēkiem ģēnijs kā tāds ir vajadzīgs? Varbūt tā ir kaut kāda diagnoze vai patoloģija? Tā arī tas jautājums beigās paliek atklāts – it kā notiek cīņa par cilvēces ideāliem, bet beigās tas viss pārvēršas par vienkāršu ārprātu. Un šī sajūta, ka mēs atrodamies pie kaut kā transcendentāla, mistiska, un tajā pat laikā ir kaut kāds sadzīviskais [elements], kurš kaut kādā brīdī sāk kaitināt – varbūt tā ir rutīna, varbūt tiekšanās uz reliģiskas ekstāzes meklējumiem? Principā tie ir tādi eksistenciāli meklējumi par cilvēka vērtību sistēmu un tās nosacītību. Un viena no tādām patiesībām, pie kurām, manuprāt, ikviens savā dzīvē nonāk – ka katrs tomēr ir sava ceļa gājējs un šīs patiesības meklē no savas pieredzes. Tāpēc mēs nedrīkstam pārāk kritiski sludināt vai vērtēt citu cilvēku pieredzi. Katram savs ceļš ejams. Šajā gadījumā, kā jau teātrī, šīs problēmas tiek saasinātas līdz absurdam, līdz galējībai, līdz izmisumam, histērijai un ārprātam, un to visu mēs piedzīvojam eksaltētā formā. Bet mākslas valoda – piemēram, laikmetīgā deja un horeogrāfija, manuprāt, bija superaugstā līmenī. Šis ir darbs ne tikai ar profesionāliem dejotājiem: horeogrāfijā integrēti arī mūziķi un aktieri. Tik organiski, tik neparasti! Atrast šo balansu ir ļoti grūti un tik milzīgā darba apjomā noturēt to intrigu visu laiku… Sevišķi uz beigām izrāde transformējas, tai mainās žanrs – tā kļūst par tādu izrādi, kur tekstam gandrīz vairs nav nozīmes. Tā ir performance. Sākumā ir saturiskais stāsts, bet pēc tam šo stāstu piedzīvojam emocionāli abstraktā valodā. Un mēs tam varam pieslēgties, jo saturisko jau esam piedzīvojuši tradicionālajā valodā. Klausos tevī un man tas viss saistās arī ar Frīdriha Nīčes "Pārcilvēku". Nesen noskatījos arī vienu visai komisku video, kas bija par Riharda Štrausa "Tā runāja Zaratustra" – tur pieminēta ideja, ka šim pārcilvēkam it kā nav vajadzīgi nekādi likumi, un tas, kas notiek sabiedrībā, uz viņu vispār neattiecas. Kā tu uz to lūkojies pēc šīs izrādes pieredzes?  Vajadzīga ticība, mērķi un sava atskaites sistēma. Ja cilvēks dzīvo bez principiem, bez savas atskaites sistēmas, viņš var ļoti ātri apmaldīties un nonākt dziļā depresijā. Tradicionāli šie orientieri tiek meklēti reliģijā, bet mūsdienās, protams, tas var būt psihologs vai kāda meditācijas forma – ir dažādi veidi, kā cilvēks sev meklē terapiju. Un vēl viena būtiska lieta – tā saucamā identitāte, ko esmu novērojis, ceļojot pa pasauli. Mums bija ļoti interesants ceļojums uz latviešu kultūras centriem Amerikā – ar teātri braucām uz koncertu, un bija interesanti parunāt par to, cik Amerikas latviešu kopienai bijis svarīgi saglabāt un kopt savu identitāti, jo racionāli tam nav nekāda cita pamata kā viens savā ziņā psiholoģisks un iekšējs darbs ar sevi – lai tu apzinies savas saknes un tev būtu sava atskaites sistēma. Jo tajā Bābeles tornī tik ātri var apmaldīties un pazaudēt orientierus uz tev svarīgākajām vērtībām! Cilvēks ir ļoti nestabila, trausla būtne – viņš maina savus priekšstatus par kaut ko, lai cik pārliecināts par sevi neizliktos. Un visus šos orientierus sevī vajag kopt. Tāpēc arī tradicionālā reliģija ar to nodarbojas. Ir cilvēki, kuriem tā palīdz – tas ir viens no daudzajiem ceļiem. 2015. gada intervijā Andrim Dzenītim tu esi atzinis, ka kino pasaule tev vēl nav tik pazīstama, un teātra žanrā tu orientējies labāk. Kādas ir teātra un kino mūzikas galvenās atšķirības? Kino ir daudz lokalizētāk veidots produkts, kur ļoti, ļoti daudz ko nosaka montāža. Tur daudz vairāk ir sarunu pa telefonu, piemēru sūtīšana un iedziļināšanās materiālā, sēžot mājās pie ekrāna. Bet teātris ir satikšanās ar cilvēku klātienē, skatoties acīs viens otram. Tā ir daudz trauslāka cilvēciskā pieredze. Kino paver daudz vairāk iespēju brīnumiem – tehniskiem montāžas elementiem, kuri dzīvē nav iespējami, un tur mūzikas izmantojumam var būt cits mērogs un precizitāte. Tāda ķirurģiska precizitāte - pielietot mūzikas trikus un visādas manipulācijas iespējas. Kino šīs iespējas ir lielākas. Manis minētā intervija tapa pirms septiņiem gadiem. Vai, runājot par kino un teātri, tu jūties precīzi tāpat, vai kaut kas tomēr ir mainījies? Kaut kas jau mainās katru dienu. (..) Šobrīd es teiktu, ka ar kino man tā pieredze uzkrājas, bet, lai varētu sevi raksturot kā kino komponistu, vajadzētu specifisku izglītību tam veltīt. Ja teātrī, manuprāt, var strādāt arī cilvēks, kurš ir ļoti klātesošs ansambļu pieredzē, kino tie noteikumi ir ļoti specifiski un teorētiski kino komponistam to visu vajadzētu mācīties kaut kādā institūcijā, lai viņš varētu sevi raksturot kā kino komponistu. Pirms ieraksta tu minēji, ka tikko esi parakstījis līgumu ar Latvijas Kultūras akadēmiju, jo esi iestājies režisoros. Tas it kā nav pārsteidzoši, jo ar teātri tu esi tik ļoti savijies. Bet vienalga gribētu uzzināt, kas tevi pamudināja režijas profesiju apgūt akadēmiskā vidē? Kad sāku komponēt, man bija ļoti nepatīkama sajūta, ja mani sauc par komponistu, bet man nav diploma. Gribēju justies mazliet pārliecinātāks par sevi. Tikai tāpēc, ka esmu uzrakstījis kaut kādas notis, mani jau sauc par komponistu? Tā ir profesija! Teātrī jau esmu vairāk nekā divdesmit gadus un redzu, ka režijai un mūzikas kompozīcijai ir tik daudz kopīga, ka gribu kā pastudēt režiju, lai varbūt kļūtu labāks komponists un izpildītājs. Bet tai pat laikā ticu un redzu, ka varu arī režijā daudz ko dot no savas pieredzes. Un tās nav tikai manas dīvainās ambīcijas. Lielā mērā mani iedrošināja cilvēki, kuri mani jau uzrunājuši režisēt. Mani tas mazliet pārsteidza... Vienu izrādi jau esmu režisējis Nacionālajā teātri, tas bija kā eksperiments. Tā bija pieredze, kas iedeva kaut kādu pārliecību par sevi. Bet jebkurā gadījumā mana galvenā tēma režijā pirmām kārtām ir pētīt mūzikas un režijas attiecības, par ko, visticamāk, rakstīšu arī maģistra darbu. Ļoti svarīgi man šķiet [režijā] ieviest tehnoloģisku pieeju, no skaņas, kustības, gaismas un video viedokļa pētīt, kā to visu var efektīgāk integrēt. Te nav runa par dārgu "gadžetu" pirkšanu, ir runa par inženiertehnisko darbu, cilvēkresursu un stundu darbu. Man tā tēma ir ļoti tuva, svarīga un interesanta, es pats tur aktīvi darbojos. Tāpēc saprotu, ka šīs sfēras šajā kursā varu izkopt. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Renārs stāsta par vienu no savām lielākajām kaislībām - austerēm. Kā, ko, kas? Iepazīsties un, iespējams, uzzināsi ko jaunu. Otrajā raidījuma daļā arī kāda recepte. Šoreiz Toms Grēviņš izvēlējies AnnenMayKantereit "Tom's Diner". 

Renārs stāsta par vienu no savām lielākajām kaislībām - austerēm. Kā, ko, kas? Iepazīsties un, iespējams, uzzināsi ko jaunu. Otrajā raidījuma daļā arī kāda recepte. Šoreiz Toms Grēviņš izvēlējies AnnenMayKantereit "Tom's Diner". 

Par mūzikas izvēli festivālā “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” un meklējumiem, kā "norīt" kara realitāti, Kultūras rondo saruna ar komponistu Pēteri Vasku.  Satikšanās - tāds ir šī gada festivāla “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” moto, kas vēsta par laikam pretī stāvošo mūzikas enerģiju un spēku. Laika robežas tiek paplašinātas, pat nojauktas, un tam nav varas pār cilvēka eksistences robežām. Laiks nav liedzis satikties arī Pēterim Vaskam, Ludvigam van Bēthovenam un viņu mūzikai, ko šķir gadsimti. Festivālu atklās Vaska Sestais stīgu kvartets, kura pēdējā daļā “Satikšanās'' citēts Bēthovena pēdējā, 15. kvarteta skaistais korālis. Kā ierasts, dzirdēsim arī laikmetīgo mūziku un jaundarbus, kā turpināmības simbolu - Tīrs, Maskats, Selickis. Bet festivāla izskaņā - Pētera Vaska “Tālā gaisma” un Bēthovena Ceturtā simfonija. Noslēgts aplis, kurā satiksies šī gadsimta muzikālās pasaules meistari un klasika. Festivāla atklāšanas koncerts gaidāms komponista Pētera Vaska dzimšanas dienā, 16. aprīlī, un tā īpašie viesi būs viens no pasaulē pieprasītākajiem stīgu kvartetiem - "Modigliani Quartet" no Francijas, un programmā - Vaska Sestais un Franča Šūberta Piecpadsmitais stīgu kvartets. 16. aprīlī Pētera Vaska mūzika skanēs ne tikai Cēsīs, bet arī viņa dzimtajā pilsētā Aizputē, kur pianists Vestards Šimkus atskaņos klavierciklu "Gadalaiki".

Dieva mīlestība nav vāja un salkana, tā ir stipra un drosmīga. Protams, Dievs vienīgais spēj perfekti mīlēt. Tomēr arī mums pienākas mīlēt, jo Dievs mūs ir mīlējis. Pat ja mēs nemīlam perfekti un pareizi, tas vienalga ir labāk, nekā ja mēs nemīlam nemaz. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 19.12.2021.

Ceturtās sezona otrā epizode ir klāt pašam informatīvi izklaidējošākajam iknedēļas sporta raidījumam ar Valdi Valteru un Andri Buli. Šodienas raidījumā Andris atzīstās kas par dzīvnieku viņš ir un Valdis beidzot izbaudījis sieviešu tenisu. Šodienas tēmas: - Dinamo Rīga nepārliecinošs sniegums; - Harijam Vītoliņam 2+1 līgums ar izlasi; - Krievi sūdzas par Irānas 2.46m garo volejbolistu; - Putins dāvina olimpiešiem BMW apvidus auto; - LJBL 30 gadi; - Maigonim Valdmanim- 80; - Kā Žans Pols Belmondo izglāba PSG; - Jaromina Jāgra jaunā sieva; - #TautasNagla

Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē 12. septembrī notiks Evijas Martinsones solokoncerts. Tajā māksliniece piedāvā augstvērtīgu un sirdij tuvu kamermūziku, skatuvi dalot ar domubiedriem un izciliem mūziķiem — pianisti Agnesi Egliņu un klarnetistu Gunti Kuzmu. "Kamermūzika ir pilnīgi cita pasaule, pilnīgi cita saspēle gan ar kolēģiem uz skatuves, gan ar skatītāju zālē. Nav distances, ko iedod orķestra bedre. Sirds vairāk runā uz sirdi. Ir iespējā pielaist un ielaist skatītāju savas dvēseles pasaulē daudz izteiktāk," sarunā Kultūras rondo atzīst dziedātāja Evija Martinsone. "Kamermūzika ir tas, kas man patīk arvien vairāk, ko es arī iepazīstu arvien vairāk. Caur kamermūziku jūtu, ka man kļūst vieglāk dziedāt operu, nāk klāt jaunas nianses balsij, pateicoties kamermūzikas repertuāram," turpina Evija Martinsone. Sarunā dziedātāja atklāj, ka koncerts bija iecerēts jau 2020.gada aprīlī, bet Covid-19 jau divas reizes pārlikts. "Gaidām svētdienu un  ceram uz labāko. Ceturtās reizes nebūs," bilst Evija Martinsone.

Vienam no latviešu mīlētākajiem skaņražiem - Imantam Kalniņam - nule apritējuši 80 gadi. Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā komponista jubilejā veicis koncertierakstu ar Imanta Kalniņa mūzikas stāstiem, izdziedātiem cauri dzejniekiem. Par šo skaisto projektu tad arī ar Sigvardu Kļavu runājam otrdienas "Neatliekamajā sarunā". Koncertierakstā, kas 10. jūlijā pulksten 22:00 tiks translēts TV kanālā ReTV un retv.lv, skanēs dziesmas, kas tapušas ar Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Broņislavas Martuževas dzeju. Dzejnieki  atšķirīgos Kalniņa daiļrades posmos  kalpojuši par māksliniecisku impulsu, iekšēju pasūtījumu, lai taptu paša komponista mūzika. Tiekšanās pēc skaistuma, mīlestība, dumpinieciskums, filozofiska vertikāle, poētiskas ilgas sasaista dzejas pasauli ar kalniņisko garu. Koncertā būs dzirdami paša Imanta Kalniņa ierunātie teksti par šiem dzejniekiem. "Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pamatos ir radīta dziedāšanai," - tā Imants Kalniņš teicis grāmatā "Jauno mūzika". Dzirdēsim tādus skaņdarbus kā Kalniņa kora dziesmas no cikla "Desmit dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem", roka balādi "Septiņas skumjas zvaigznes", no kuras melodijas vēlāk izauga Ceturtā simfonija, "Es atnācu klusēdams", "Kur zvaigzne tā", "Marija, Aglonas māte" un citus. *** Inta Pīrāga: Savā kopīgajā ceļā ar Latvijas Radio kori tu vairākkārt esi piestājis un pasmēlies no akas, ko pildījis Imants Kalniņš. Viens no jūsu pirmajiem kopīgajiem projektiem jau tālajos deviņdesmitajos gados bija cikls ar Jāņa Poruka tekstu. Pie jaunākajiem veikumiem noteikti daudzi atceras jūsu brīnišķīgos iestudējumus "Imants un Ziedonis", "Dzejnieks un Nāra" un, protams, arī koncertuzvedumu ar Broņislavas Martuževas vārdiem. Saki, vai joprojām ir kas tāds, par ko tu, atverot Kalniņa notis, esi spējīgs brīnīties? Sigvards Kļava: Tas, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tā brīnišķā lieta, ka Imanta Kalniņa mūzika nepadodas racionālam izskaidrojumam. Nevaru pateikt, kas tajā ir tāds, ka tā stāv pāri kaut kādām prognozētām veiksmēm vai neveiksmēm. Kāpēc ir skaņdarbi, kas dzīvo cilvēku atmiņās ārpus noteikta notikuma? Es te varētu saukt daudzas jo daudzas dziesmas, kuras dzīvo savu dzīvi, arī pašam Imantam Kalniņam nespējot izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Kaut gan Imants pats skaidri un gaiši pasaka - ja kādas dziesmas nedzīvo cilvēku atmiņās, tad tā viņām arī vajag. Ka tās pelnījušas to, ka nav spējušas uzrunāt. Līdz ar to atbilde par to brīnīšanos - ka mūzika ir caur un cauri smēlusies no kāda ļoti jaudīga pirmavota; pārsvarā tā ir izcila dzeja. Varbūt atbilde ir tāda, ka mēs barojamies no viena pirmavota - dzejas, kas Imantam Kalniņam ir ārkārtīgi būtiska. Viņš arī nekautrējas to skaitīt no galvas un nekautrējas par to runāt, bet - vai tas ir izskaidrojums tam, par ko ir jābrīnās? To es nezinu. Bet par ko noteikti ir jābrīnās - ka iekšējā sajūta ļoti dažādos laikos prasa atgriezties pie šīs mūzikas, un cik ļoti jauki, ka šis lielais karastāvoklis jeb pārmaiņu stāvoklis atnāca ar Imanta dzimšanas dienas brīdi, kad mēs varējām visu lielo maiņu un pārmaiņu jūklī atgriezties un mēģināt apsveikt Imantu dzimšanas dienā. Un uz viņa mūziku, uz viņa personību paskatīties no dažādiem rakursiem. Tu jau gandrīz atbildēji uz manu nākošo jautājumu, vai gadu gaitā tu esi kļuvis pragmatiskāks attiecībā uz Imantu Kalniņu, bet tu jau atbildēji - ka tomēr absolūti nē, ka tas emocionālais joprojām ir labā līdzsvarā. Noteikti! [Labprāt] iestudētu jeb pāriestudētu man ļoti labi zināmus Kalniņa opusus, jo vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas. Man Imanta mūzika pašlaik piešķir vairāk spēka lidināties. Nenovecot, kas ir ļoti svarīgi. Tā laikam ir atbilde par to brīnīšanos. Varbūt fiziski mēs pārvēršamies - ar citiem vaibstiem, citu matu krāsu, tomēr tas gars... Toreiz tas bija hipijiskais gars, šodien - brīvības gars, nenofrizētās attiecības un varbūt speciāli pret noteikto likumu konstruētās muzikālas lietas - tās caur un cauri ir interesantas. Bet man nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc ir milzīga vilkme pret šo mūziku, pret šo personību. Kā līdzās visiem meinstrīmiem ir lietas, kas ik pa laikam vienkārši ir ļoti vajadzīgas. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Tātad. Anna ir aristokrātijas etalons, ko nevar sabojāt saule. Tāpēc Andrejs ar Zani krāsos Annu - priecīgās krāsiņās. Annai tagad ir panna par kuru Andrejs skaita dzejoli. Pašvaldību vēlēšanās visi ir vīlušies - 34% apmeklējums ? Sākām runāt par grāmatu "Date-onomics". Nonācām sarunās par attiecībām un precībām, skolām un reliģijām. Un kā jau parasti, pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais : tris.vistas@gmail.com Mums ir Insta ! Kāpēc? Mēs paši nezinām... https://www.instagram.com/trisvistasuzlatks/ Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Sešas spēles dienā? Tāda privilēģija ir tikai brīvdienās, taču hokejistiem brīvu dienu nav. Katru dienu komandas pārsteidz ar savu sniegumu un gala rezultātiem, trešajā dienā iespētais nav izņēmums. Tāpat apskatīsim, kuriem personāžiem šis turnīrs sagādā jautrāko prātu.

Laimīga tā daudzdzīvokļu māja, kurā nedzīvo iedzīvotāji, kam patīk klausīties mūziku 120 decibelu skaļumā, vai vienkārši kārtot ģimenes attiecības tā, lai strīdu dzird visi kaimiņi no pirmā līdz devītajam stāvam. Ko darīt tiem, kam tomēr nav paveicies? Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka cilvēki mēdz sūdzēties par to, ka suns kaimiņa dzīvoklī rej parāk skaļi vai bērns skaidra, bet visbiežāk tas ir gadījumos, kad cilvēki neizprot apkārtējo situāciju. "Ja apakšējie kaimiņi dzird bērna soļus, kas liekas ļoti skaļi, vainīgs nav dzīvokļa īpašnieks un viņa bērni, problēma ir tā, ka dzīvojam mājā ar zemu skaņas izolāciju. Apakšējā dzīvokļa kaimiņš neizprot situāciju. Meklējot vainīgo, viņš ierauga kaimiņu, ka pie visām nelaimēm ir vainīgs kaimiņš," vērtē Vitolds Peipiņš. Vēlmei atrisināt strīdu jābūt abām pusēm un vienam jābūt gudrākam, kurš sper pirmo soli uz mierizlīgumu. "Kad pirmo soli esi spēris un redzi, ka otra puse nepiekrīt mierīgai strīda risināšanai, ir jāsper nākamai solis. Ļoti daudzi cilvēki nonāk strīdus situācijā nezināšanas dēļ un neņem vērā vienkāršu patiesību “miers baro, nemiers posta”," atzīst Vitolds Peipiņš. Peipiņš novērojis, ka vecāki cilvēki biežāk iet uz mierizlīgumu, jauni – kaujinieciskāk noskaņoti, ar ambīcijām un ir grūtāk to pieņemt. Ja apakšējā dzīvokļa kaimiņu traucē augšā notiekošais, ir trīs veidi, kā to risināt, norāda Vitolds Peipiņš. "Viens veids - samierināties ar situāciju, bet ne katrs to varēs. Otrs - tu vari cīnīties par šo situāciju, piemēram, lai bērns neraudātu, bet jāsaprot, ka cīnīties vajag tikai tad, ja vari šo mikrocīņu izcīnīt, bet šajā gadījumā nav cerību to izdarīt, jo ģimene nav vainīga, vainīga ir skaņas izolācija. Problēmu var risināt, ieliekot izolāciju no savas puses un mazināt skaņu," analizē Vitolds Peipiņš. "Trešais veids - ja tas ļoti traucē un nevari dzīvot, vari iziet no šīs sistēmas, pārdot dzīvokli, nopirkt tur, kur nav šādas situācijas. Ceturtā veida vienkārši nav, kā atrisināt šo problēmu. Cilvēkam jāizvēlas vienu, otru, trešo veidu atkarībā no pieredzes un zināšanām." Apdrošināšanas sabiedrības “Balta” Īpašuma apdrošināšanas atlīdzību pārvaldes vadītājs Ainārs Puķe norāda, ka pārsvarā pie apdrošinātājiem vēršas, ja dzīvoklis ir appludināts, ja ir radusies problēma ar santehnikas mezgliem kādā dzīvoklī. Ir arī citi gadījumi, piemēram, pa atvērtu logu izkrīt kādi priekšmeti (puķupodi), kas sabojā kaimiņa automašīnu. Arvien vairāk mājsaimniecību izvēlas sevi pasargāt ar apdrošināšanu. Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis skaidro, ka nav normatīvu aktu, kas paredzētu konkrētu atbildību par trokšņošanu, bet vidēji katrs 12 izsaukums ir tieši par trokšņošanu. Pašvaldības policija brauc uz šādiem izsaukumiem un pārsvarā cenšas atrisināt nesaskaņas sarunu ceļā. Raidījuma viesi mudina vienas mājas iedzīvotājus savstarpēji iepazīsties un uzturēt draudzīgas kaimiņattiecības.

Sandra (@pielasit_sirdi), Zane (@mom.who.reads.a.lot) un Aija (@piedzivot) pārrunā aprīlī piedzīvoto un izlasīto. Sarunā arī mūsu pārdomas par divām aprīļa grāmatām - Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina" un Andruss Kivirehka "Kaka un pavasaris".Seko mums InstagramZane https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Sandra https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Aija https://www.instagram.com/piedzivot/Atbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu! Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts:[1:38] Paldies mūsu atbalstītājiem Patreon.[3:08] Par aprīļa spilgtākajiem lappušu piedzīvojumiem. [35:15] Par LaLiGaBa piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.[47:55] Par BJVŽ 2021. gada izlasi.[53:42] Par Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina".[1:11:10] Par Andruss Kivirehks "Kaka un pavasaris".[1:21:55] Par maija mēneša grāmatām.

Tātad. Mēs esam sasnieguši trīsciparu klausījumu skaitu wuhuuu. Zane ir pūkaina, viss viņai patīk. Kamēr uzurpators Andrejs ir sagrābis rokā Annas un Zanes imidžu un nelaiž vaļā. Bet kāpēc man Andrejam ir apstākļi kaitīgos apstākļos ? Toties Zanei besī fimas nepilnības tajās, tā ka uzmanīgi, bet Anna priecājas par sauli. Anna ir vienkāršs cilvēks. Un kaut kā sākam runāt par skaistumu... Kaut kā grūti mums vienoties par daili... Un top 10, gatavojoties sieviešu dienai, Andrejs domā lietas, ko viņš gribētu saņemt, kā sieviete. Protams kā siviete viņš ir Ariana Grande. Pārsteidzošā kārtā atzinība no abām meitenēm. Ne par to, ka viņš ir Ariana Grande, bet par Andreja sievišķajām vēlmēm. Zane nāk ar jautru detektīvstāstu. Un kā jau parasti, pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais : tris.vistas@gmail.com Mums ir Insta ! Kāpēc? Mēs paši nezinām... https://www.instagram.com/trisvistasuzlatks/ Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Pētniecisko žurnālisti Ingu Spriņģi var vien apbrīnot par viņas aizrautību darbā. Tikpat aizrautīgi un azartiski viņa runā arī par grāmatām. Ikdienā kaislīga detektīvžanra cienītāja Inga raidierakstā “Piedzīvot lappuses” stāsta par grāmatu, kas ļoti noderējusi viņas darbā.Klausies Ingas Spriņges vienas grāmatas stāstu par George Lakoff “Don‘t think of an elephant”. Vēlies atbalstīt raidieraksta turpmāko tapšanu? Doies uz https://www.patreon.com/join/PiedzivotSērijas apraksts.[1:50] Kādas ir Ingas attiecības ar grāmatām?[3:20] Kas Ingai palicis prātā no bērnībā lasītā?[3:50] Kurš ir Ingas mīļākais žanrs?[5:05] Inga stāsta par Richard Osman grāmatu "Thursday Murder Club"[6:20] Kā detektīvžanrs iekļaujas Ingas ikdienā?[8:40] Vai un kas ir bijušas Ingas vilšanās grāmatās?[10:45] Inga stāsta par Gabriela Garsijas Markesa grāmatām.[12:07] Inga stāsta par vienu īpašo grāmatu viņas dzīvē - George Lakoff "Don't think of an elephant".[20:00] Kā notika Ingas satikšanās ar šo grāmatu?[31:00] Ko grāmata mainījusi Ingas dzīvē?[34:35] Kam Inga iesaka šo grāmatu?[36:40] Ko Inga lasa šobrīd?

Rīgā ir Vāgnera iela. Tur atrodas arī nams, kurā no 1837. līdz 1839. gadam strādāja Rihards Vāgners. Šonedēļ Rīgas Vāgnera biedrībai nodots Vāgnera nams Rīgā, lai īstenotu projektu „Gesamtkunstwerk 21”. Simboliskā Vāgnera nama atslēga ir pasniegta Rīgas Vāgnera biedrības priekšsēdētājam Mārim Gailim. Rekonstruēt Rīgas pilsētas teātra ēku Riharda Vāgnera ielā 4, atjaunojot tajā teātra zāli – tāds ir Rīgas Riharda Vāgnera biedrības viens no mērķiem. "Pirmkārt, tas ietver atjaunot Rīgas teātri, kāds tas bija, līdz to likvidēja 19. gadsimta beigās, kad uzcēla un atklāja jauno teātri, ko tagad pazīstam kā Operas namu,"ar Vāgnera nama atdzimšanas plāniem raidījumā Kultūras Rondo iepazīstina Vāgnera biedrības priekšsēdētājs Māris Gailis. Tiktu atjaunota arī Muses zāle, ko šodien vairāk zinām kā Vāgnera kamermūzikas zāli. "Un pat par sevi saprotams, muzejs. Riharda Vāgnera muzejs un tas, kas pie muzeja vēl piedien, neliels veikaliņš ar suvenīriem. Protams, pie teātra piedienas arī neliela kafejnīca," turpina Māris Gailis. "Ceturtā stāvā telpas iznomātu radošām vajadzībām." Kopumā domāts visu namu atvēlēt radošām vajadzībām. Māris Gailis min, ka kamerorķestris "KREMERata Baltica" ir ar mieru atgriezties šajā namā. Tur norisināsi "Meistarklases - jauno mūziķu un pieredzējušo metru kopdarbs, lai radītu Gesamtkunstwerk - visu mākslu simbioze, lai radītu kaut ko jaunu un interesantu, 21. gadsimtam piemērotu," skaidro Māris Gailis. Lai šīs ieceres kļūtu par realitāti, vispirms nepieciešami kapitālieguldījumi mājas rekonstrukcijai. Māris Gails norāda, ka tie būtu jāsaņem kā dotācija, jo uzbūvēt par kredītlīdzekļiem šo namu nav iespējams. To arī nevar ieķīlāt, lai aizņemtos, un atgūt aizlienētus līdzekļus ar kultūras iestādi nav iespējams, atzīst Māris Gailis, skaidrojot, ka pēc tam darbs turpinātos pašfinansēšanās apstākļos. Ir jau parēķināts, ka tas ir iespējams. Tāpat ir aprēķināts, ka mājas rekonstrukcijai nepieciešami 35 miljoni eiro. Tie ir lieli līdzekļi, kas tiks vākti pa daļā. Pirmais līdzekļu pieprasījums ir iesniegts Vācijas valdībai. Ja projektu akceptēs, jau decembrī būs zināms, vai Vācijas valdība ir atbalstījusi. Tie būtu 30% no vajadzīgā jeb 11 miljoni. Ja atbalsts būs, tas dos iespēju nākamā gadā uzsākt projektēšanu un 2022. gadā to pabeigt, ka arī uzsākt pamatu nostiprināšanu un pagraba fiksēšanas.    

Pianisti Ventis un Mārtiņš Zilberti kopā ar pieciem dziedoņiem - Anci Ķirsi, Jolantu Strikaiti-Lapiņu, Viesturu Jansonu, Juri Jopi un Kārli Saržantu - gatavo kārtējo koncertu ciklā "Visas 250 Alfrēda Kalniņa solo dziesmas".  Ceturtā programma "Nemiers mani nes" gaidāma 5. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē. Ar abiem mūziķiem tikās Rūta Paula

Savu jubilejas - piecpadsmito - sezonu šajā piektdienā, 25. septembrī, Lielajā ģildē atklās kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", uz skatuves aicinot godalgoto beļģu vijolnieku, Karalienes Elizabetes un Pētera Čaikovska konkursu laureātu Marku Buškovu. Savā ziņā orķestris jau ir paspējis ieskaņot koncertzāles dēļus šajā sezonā - pagājušajā nedēļā Ventspils koncertzālē "Latvija" kopā ar vācu pianistu Sebastianu Knaueru. Kultūras Rondo pie orķestra "Sinfonietta Rīga"  viesojās aizvadītajā nedēļā, kad orķestris mēģināja kopā ar pianistu Sebastianu Knaueru. Mūziķis līdz šim piedalījies 19 mūzikas albumu ierakstos, no kuriem pēdējie ir prestižo izdevniecību “DECCA” un “Deutsche Gramophon” paspārnē izdotie Bēthovena retāk atskaņotie un tādēļ mazāk zināmie skaņdarbi. Arī pirmoreiz viesojoties Latvijā, Hamburgas pianists klaustītājiem sniedza Bēthovena variācijas, šoreiz komponista Araša Safajana klausījumā. Fragments no orķestra mēģinājuma pirms koncertprogrammas “Šis nav Bēthovens” pasaules pirmatskaņojuma Ventspils koncertzālē “Latvija” aizvadītajā sestdienā. Sebastiana Knauera un Cīrihes kamerorķestra ieskaņoto Araša Safajana variāciju albumu iespējams noklausīties mūzikas straumēšanas lietotnē “Spotify”. Taču nu, no aizvadītajiem notikumiem pārceļamies pie gaidāmajiem, proti, pie šo piektdien paredzētā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncerta. Ar izvēlēto programmu iepazīstina orķestra mākslnieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē. Koncertā skanēs Leonarda Bernsteina “Serenāde” vijolei un orķestrim pēc Platona darba “Dzīres” motīviem. Dialoga protagonista lomu šajā darbā Normunds Šnē uzticējis prestižā Čaikovska konkursa laureātam, beļģu vijolniekam Markam Buškovam. Tad divi Ludviga van Bēthovena opusi: Ceturtā simfonija Sibemolmažorā op. 60 un uvertīra dziesmuspēlei “Karalis Stefans” op. 117.

Andrejs neatšķir šampaniešus no ne šampaniešiem, bet Jurim ar bamsli ir sieviešu ekvivalents. Kas ir L.O.H.S. (ne Guņčas parodija par O.Z.O.L.S)? Kas ir gopņiks ? Kā radās "devils music" un "hangover." Lienītes bilde un iespaids ir gan Zanei, gan Andrejam gan Annai. ... Zane neklausās neko no tā, ko viņai iesaka muzikāli klausīties, bet viņai piesienas cilvēki ar bībeli. Tas noveda pie diskusijām par reliģiju. Un vēl kādas 12 tēmas pamīšus

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apkopotā informācija liecina, ka šogad noslīkuši 78 cilvēki. Latvijas Peldēšanas federācija vairākus gadus norāda uz nepieciešamību uzlabot bērnu un pieaugušo peldētprasmi, bet uzlabojumi šajā jomā rit gausi, intervijā “Rīta Panorāmā” pauž Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs.

Lutera sprediķis no Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas "BAZNĪCAS POSTILLA" 1. sējuma.

Ceturtās adventes vakarā (visbeidzot pilnā sastāvā!) tikāmies Kino Bizē, kur ierakstījām ļoti īpašu, sirsnīgu un jautru gada noslēdzošo epizodi par nūģīgām Ziemassvētku dāvanām, mūsu mīļākajām desmitgades filmām, aizdomīgiem manifestiem un jaunākajiem audiovizuālajiem darbiem, kurus brīvajās svētku dienās nepalaist garām. Un starp citu, epizodē arī paslēpts neliels konkurss ar iespēju laimēt kino biļetes, tāpēc klausieties uzmanīgi! // Kā vienmēr, sakām paldies mūsu atbalstītājiem: skaņas un gaismu tehnikas nomai skanagaisma.lv, Alisei Sietniecei, Kino Bizei un grupai Bartender.

Ceturtā industriālā revolūcija, kas jau daļēji ir sākusies, ienesīs milzīgas izmaiņas darba tirgū. Tālāk seko divi scenāriji – sliktais un nedaudz labāks. Sliktais – darbs būs milzīga privilēģija, bet pārējā sabiedrības daļa, faktiski dzīvos no garantētā  ienākuma, respektīvi pabalsta. Otrs variants – darbs būs, bet jāstrādā būs ļoti ilgi, piecdesmit gadus kā minimums, pie tam tos visus nostrādāt vienā profesijā tikpat kā nebūs iespējams. Tas savukārt nozīmē, ka darba mūža laikā nāksies ne vienu reizi vien sākt karjeru no jauna un viena no svarīgākajām prasmēm cilvēkiem būs prasme mācīties visa mūža garumā. Par lielās darbildzes izaicinājumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē biedrības „Līdere” valdes priekšsēdētāja uzņēmēja Aiva Vīksna, „Tet” korporatīvās attīstības direktors Krists Avots, lietotāju pieredzes dizaineris Raitis Linde un datu zinātnieks Staņislavs Davidovičs. „Mainās un mainīsies uzņēmēji. Likumsakarīgi, ka mainīsies arī profesijas un mainīsies arī darba vide un instrumenti, ar ko strādā darbinieki,” vērtē Aiva Vīksna. „Jā, būs jāstrādā ilgi, bet tās ir milzīgas iespējas un dzīves mainība piedāvā apgūt ļoti daudz.” Cilvēks arvien vairāk ieiet radošajās un emocionālajās profesijās, kur roboti pilnībā aizstāt nevar. Krists Avots vērtē, ka jaunas profesijas rodas, saplūstot kaut kam tehniskam un ne tik tehniskam. Ir daudzas profesijas, kuras kaut nedaudz saskaroties ar IT, saplūdīs un radīsies jaunas, un tur cilvēciskās prasmes un īpašības būs pat spēcīgākas, nekā tehniskās. Viņš arī uzskata, mūsdienās lielākā daļa profesiju izjutīs vismaz daļēju automatizāciju. Raitis Linde jau pārstāv vienu no jaunajām profesijām. Viņš kā lietotāju pieredzes dizaineris rūpējas, lai produkti un pakalpojumi būtu ērti pieejami, saprotami. Tas ietver dažādas metodes, kā strādāt ar klientiem un kā šo informāciju pārvēst produktu izstrādei derīgā formātā. Tas ir domāšanas veids. Viņš norāda, ka nozare vēl veidojas. Raidījuma viesi Iesaka sekot līdzi, kas notiek ASV ar darba tirgu, jo ar laiku profesijas, kas parādās tur, ienāks arī pie mums. Tāpat svarīga ir nepārtraukta sevis sertifikācija un pārbaude. Protams, mācības, papildinot savas prasmes. Staņislavs Davidovičs skaidro, ka viņa profesija apvieno analītiķa darbu kopā ar IT speciālista darbu. Ikdienā strādā ar milzīgiem datu apjomiem. Balstoties uz to, rada pievienoto vērtību aizvietojot vai daļēji aizvietojot rutinētu cilvēka darbu. „Mēs radām robotus, mašīnu apmācību, lai pilnveidotu mūsu ikdienu. Nedarīt to, ko var izdarīt mašīna,” bilst Staņislavs Davidovičs.  

Ceturtā svētruna no svētrunu sērijas ĪSTS. Sludina Artis Lejiņš. 28.01.2018. Mājvieta