Podcasts about lauku

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Saulainā brīvdienā vai svētku dienā bieži dabas objektos apmeklētāju ir vairāk nekā cilvēku Rīgas centrā. Tajā pat laikā Latvijā netrūkst skaistu vietu, kur drūzmas nav Par mazāk zināmām, bet pievilcīgām dabas teritorijām, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms un "Lauku ceļotāja" Tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis. Ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu reimatoloģijas virsārsti Zani Dāvidsoni, kura brīvajā laikā ir aizrautīga putnu vērotāja un arī putnu fotogrāfe. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņa strādā, daudzi mediķi aizraujas ar putnu vērošanu un Zane stāsta, ka dabā devusies jau bērnībā kopā ar vecākiem.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem  pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā.  "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.

Latvijas Dabas fonds izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Par dabisko pļavu atjaunošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta ģeogrāfe, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Līga Gavare un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga. Ierakstā pieredzē dalās Priednieku ģimene. Priednieku ģimenei pieder 50 ha zemes Abavas senlejā. Tā kā Linda ir keramiķe un Jānis - programmētājs, un abi nav bijuši saistīti ar lauksaimniecību, rūpēties par dabisko pļavu atjaunošanu viņiem ir izaicinājums. Ja nebūtu atbalsta maksājumu no Lauku atbalsta dienesta, iespējams, ka viņi 20 gadus ar dabisko pļavu veidošanu arī nenodarbotos. Ar Jāni un Lindu Priedniekiem tikāmies Kandavā, vispirms kopā ar saimniekiem apskatām fotogrāfijas ar ziedošām dabiskajām pļavām Abavas upes krastā. -- Aicinot zemju īpašniekus un apsaimniekotājus iesaistīties dabas atjaunošanā, Latvijas Dabas fonds (LDF) izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Grantam var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, lai atjaunotu kādu no Natura 2000 vienotajā Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā iekļautiem retajiem un prioritāri aizsargājamiem zālāju biotopu veidiem. Grantu konkurss ir pirmā no vairākām aktivitātēm, kuras LDF 2025. un 2026. gadā īstenos ar devīzi “Darām pļavu kopā!” nolūkā izglītot un iesaistīt sabiedrību dabisko pļavu saglabāšanā un atjaunošanā. Konkursā var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, kuras ir dabisko pļavu īpašnieki, tiesiskie valdītāji, turētāji vai sadarbības grupas, piemēram, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības, kas noslēgušas vienošanos par talkas rīkošanu ar teritorijas īpašnieku vai apsaimniekotāju. Dalībniekiem jāaizpilda pieteikuma anketa, kurā jānorāda atjaunojamās teritorijas kadastra numurs, zālāju biotopa veids un citi parametri. Plašāk par konkursu Latvijas Dabas fonda mājaslapā.

Stāsts par saldējuma ražošanu Latgalē - "SoltAis" lauku gardums

Bez tā varētu arī iztikt, bet Latvijā gadsimtu garumā ir krājušās militāro konfliktu liecības. Šobrīd daudzo karu kauju vietas, militārie objekti un citas vēstures liecības tiek plaši izmantotos Latvijas militārā mantojuma tūrisma maršrutu un galamērķu izstrādē. Par šīs tūrisma nozares nozīmību un attīstību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, tūrisma eksperts, biologs un dabas fotogrāfs Juris Smaļinskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausām arī tūrisma pārstāvjus no Kurzemes un Latgales, kas pagājušajā nedēļā piedalījās starptautiskajā konferencē par militārā mantojuma integrēšanu tūrismā un skolu programmās.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Malkas sagāde, palīdzības meklēšana pie kaimiņiem vai kā Latgalē saka sābriem un pacietība, uzsākot ikvienu darbu, ir tas, ar ko nācās saskarties dārza un ainavu plānotājai Martai Zvejsalniecei, kas nu jau trīs gadus dzīvo savā lauku mājā Rēzeknes novada Rogovkā. Martai Zvejsalniecei ir nedaudz pāri 30. No mammas Dainas iemantojusi mīlestību pret dārzu, nu Marta attīsta savu uzņēmumu „Dainas Dārznieku skola”. Lauku mājas Rēzeknes novada Rogovkā ir viņas dzimtās mājas. „Izskrēju pasauli un pirms trīs gadiem atgriezos atpakaļ, lai gan tad, kad pabeidzu vidusskolu, teicu – nekad te nedzīvošu.” Tomēr, dzīvojot citur, pamazām nāca atziņa, ka kaut kas pietrūkst – vienā vietā pietrūkusi siltumnīca, citā puķu dobes. Galvenais pluss dzīvei laukos - pašai sava laika plānošanu un cita veida attieksme pret darbu. „Man nevajag iet kaut kādos kursos, lai man māca, kā sevi motivēt, tāpēc ka es zinu – jebkas, ko es izdarīšu, paliks te, un tas paliks man un manai saimei. Un tur ir tā starpība, kas mainījās. Man nav vairs jāmeklē motivācija ārpusē, tā ir tieši te, kur esmu es.” Pašai Martai dzīve laukos atnesusi arī dažādus izaicinājumus – sagādāt malku ziemai laikus, nokaut pašai mājputnu zupai. „Un šeit varbūt ir tāds lauku dzīves izaicinājums , kas nav jāpieņem katram. Tas nebija nekāds pārdzīvojums, bet es pieņēmu lēmumu ka es paša to darīšu, jo tā ir mana pārtika ko es ēdu.” Ko Marta dara lauku mājā lai nopelnītu? No visa pa druskai, lai nav vienmuļi - organizē dārzkopības apmācības, gatavo floristikas izstrādājumus, uzņem ekskursijas un organizē pasākumus, kur viens no lielākajiem – permakultūras festivāls. Savukārt iesaistīšanās starptautiskajā kustībā workaway, viņai deva apziņu, ka tuvākajā nākotnē nepieciešams attīstīt arī nakšņošanas pakalpojumu piedāvājumu. Viena no lietām, ko iemāca dzīve laukos, Martasprāt ir pacietība. "Tā ir ļoti dinamiska dzīve,bet tajā pašā laikā arī ārkārtīgi mierīga.” Martas lauku sapnis - pāvi savā pagalmā. „Un kur ir pluss – šeit es varu darīt pilnīgi visu, ko es gribu.”  

Par veseleibys nūzari, par saimis uorstu kasdīnu pīrūbežā, par uorsta dorba izaicynojumim, struodojūt regionā, raidejumā runojam ar saimis uorsti nu Viļakys Rutu Muraškinu, kura naseņ kai par seviškim nūpalnim Latvejis vaļsts lobā apbolvuota ar Atzineibys krystu. Pošai uorstei itys asūt vīns nu leluokūs juos dorba nūviertiejumu, 40 dorba godu gaitys nūslādzūt. Jau 20. decembrī Ruta Muraškina sovu saimis uorsta praksi nūdūd jaunai uorstei. Prūtams, naatsverams ir ari kasdīnys pacientu nūviertiejums i pateiceibys vuordi. Jei vys pīzeist, ka ogruok praksē beja vysmoz 1500 pacientu, niu pacientu skaits sasamazynoj i ir palics tik 1200. Par sovu kolegi i nūvadneicu Rutu Muraškinu, kai ari par uorstu izaicynuojumim pīrūbežā, raidejumā sovu redzīni pauž ari Lauku saimis uorstu asociacejis vadeituoja, saimis uorste, ari Saeimys deputate Līga Kozlovska, i jaunuo saimis uorste, kura puorjem Muraškinys praksi, Sabīne Feldmane.

No 30. novembra līdz 2025. gada 16. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisinās izstāde “Ludolfs Liberts (1895–1959). "Art Deco" hipnotiskais spožums”. Ludolfs Liberts ir viens no izteiksmīgākajiem "Art Deco" māksliniekiem Latvijā, īpaši to demonstrē viņa scenogrāfija. Par Liberta laikmetu pagājušā gadsimta 20.- 30. gados Latvijas Nacionālajā operā un "Art Deco" kustību Kultūras rondo pārrunājam gan ar mākslas albuma, gan izstādes par Ludolfu Libertu veidotājām. Stāsta mākslas zinātnieces Dace Lamberga un Nataļja Jevsejeva, kura ir arī izstādes kuratore, un Laima Slava, apgāda "Neputns" vadītāja un monogrāfijas sastādītāja, un teātra zinātniece Edīte Tišheizere. Ludolfs Liberts bija fantasts – tā teicis Mariss Vētra. Viņš savas scenogrāfijas gleznoja.  Reiz to metus  aiznesa uz šķūnīti, jo gribēja būt tikai gleznotājs. Un 1937. gadā arī pielika punktu skatuvei. Bet Operete, kas ietekmēja pat sava laika modi , bija „Havajas puķe”. Reiz viņš bija arī Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktors. Viņa sievas, operas solistes  Amandas Rebānes balss glabājas arī Latvijas Radio arhīvā. Trimdā Eslingenā Liberts mācīja gleznošanu un izpelnījās arī jauno un talantīgo kritiku. Bet uz monogrāfiskā mākslas albuma vākā nav ne miņas no „Art Deko” spožuma, te ir viņa glezna „Lauku sievas”. Un spožajā ārējā labklājībā atklājas arī personiskās labklājības plaisas, kuras salasāmas, piemēram, operas dekādes programmu tekstos. Bez pārspīlējuma var teikt, ka 20. gadsimta 20.–30. gadi Latvijas Nacionālajā operā bija Liberta laikmets. No 1924. līdz 1937. gadam tās bija 43 viņa noformētās un 12 režisētās izrādes. Liberts noteica stilu, ietekmēja kolēģus, atradās kritiķu un skatītāju uzmanības centrā. Meistara inscenējumi nevienu neatstāja vienaldzīgu: daudzi bija sajūsmā un aplaudēja dekorācijām, citi kritizēja un pārmeta pārāk lielu nosacītību, raibumu un pārspīlētu dekorativitāti. Šī izstāde ir pirmā tāda mēroga mākslinieka retrospekcija. Lielākā darbu daļa tiek eksponēta pirmo reizi. Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas, Lietuvas Literatūras un mākslas arhīva, Rietumu Bankas krājuma, Zuzānu kolekcijas un citām privātkolekcijām. Līdz ar izstādi apgāda “Neputns” sērijā “Lielā mākslas klasika” izdots monogrāfisks mākslas albums “Ludolfs Liberts” (sastādītāja un galvenā redaktore – Laima Slava, mākslinieks – Brālis Y). Grāmata veidota kā krāšņs veltījums gleznotājam, kura darbi šodien pārsteidz ar varenu temperamentu, tēmu daudzveidību, spožu "Art Deco" stila izjūtu un fantāzijas vērienu scenogrāfijā.

Lai vieglāk izvēlēties garo distanču pārgājienu maršrutu – Mežtakas un Jūrtakas vairāk nekā 600 km garie maršruti tagad sadalīti dažādās interešu tematikās: Sapņu taka, Kultūrpieredze, Dabas skaistums, Ar bērniem, Ziemas prieks, Cauri pilsētai, Ar velo, Laivā, Viegli ejams. Vairāki posmi pielāgoti cilvēkiem ratiņkrēslos vai ar redzes ierobežojumiem. Abās takās uzstādītas vairākas tiešsaistes kameras, kas palīdz izvērtēt apstākļus, plānojot pārgājienu. Aicinot doties dabā, ja ne šajā svētku dienā, tad kādā citā rudens, ziemas, pavasara vai vasaras dienā, runājam par jaunumiem pārgājienu piedāvājumā. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele un Vidzemes augstskolas lektors, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis. Uzklausām Silvestru Šlosbergu, kurš kopā ar ģimeni regulāri dodas Mežtakas un Jūrtakas pārgājienos, un Kristīni Līci, kura kopš vasaras regulāri dodas Jūrtakas pārgājienos, dažkārt arī kopā ar dēlu.

Ja gribat apvienot jaunu garšu pieredzi ar iespēju pabūt kādā viesmīlīgā vietā un iepazīt Latviju no jauna, izmantojiet Mājas kafejnīcu dienas. Tās atkal ir klāt un notiek jau ceturto gadu! Un vasara var pārtapt lielā gastronomijas maratonā pa visu Latviju. Raidījumā Kā labāk dzīvot uz Latvijas reģioniem baudīt gardus ēdienus aicina doties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Agita Birziete un Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar Lauru Spunderi, Latgales Mājas kafejnīcu dienu reģionālā koordinatori, un Mairu Ķikuri, mājas kafejnīcas "Mežonīgie Rietumi" saimnieci no Dobeles novada. Ierakstā uzklausām Skujenes saimniekus, kas izvēlējušies šogad piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Pēc trim nedēļām - 3. un 4. augustā - Mājas kafejnīcu dienas notiks Cēsu novada Skujenes pagastā. Tur viesus uzņems četrās lauku saimniecībās. Saimniekiem, kas ikdienā ar cilvēku ēdināšanu nenodarbojas, viesu uzņemšana ir izaicinājums. Izvēloties galamērķi, jāatceras, ka labāk ir iepriekš pieteikties; ņemt līdzi labu garastāvokli; ņemt līdzi skaidru naudu; nedomāt, ka brauc uz restorānu, bet ciemos. Mājas kafejnīcu dienas šogad norisinās katru nedēļas nogali no 29. jūnija līdz 15. septembrim, ikreiz citā novadā, kopumā 40 galamērķos. Šī unikālā akcija ļauj ikvienam uz nedēļas nogali atvērt improvizētu kafejnīcu savā sētā, terasē, verandā, ceļot viesiem galdā ēdienus, kas vislabāk izdodas un garšo pašam. Tieši tāpēc Mājas kafejnīcu dienas ir lielisks iemesls Latvijas apceļošanai. Ar piedāvājumu var iepazīties internetā.  

Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons vienlaicīgi strādāja Rīgā par skolotāju un uzturēja lauku saimniecību dzimtajās mājās Lejeniekos Bauskas novadā, Ceraukstes pagastā? Par Plūdoņa saimnieciskās dzīves aspektiem vēstī viņa arhīvā saglabātie līguma ar rentniekiem. Šos līgumus sastādījis pats Plūdons, tajos izpauzdams savu saimniecisko tvērienu, lauksaimniecības zināšanas un daiļrunības prasmes. Plūdoņa rentnieku līgumi pārstāv kādu vēl nedefinētu, atsevišķi neizdalītu Plūdoņa literatūras žanru. Neņemot vērā dzejnieka liriskos izteicienus, varam uzzināt daudz reālus faktus par viņa saimniecību. Šeit jāpaskaidro, ka Plūdoņa rentnieku līgumos galvenās personas ir mājīpašnieks Plūdons un graudnieks jeb rentnieks. Jau līgumu ievadā uzsvērts, ka mājīpašnieks, kā saimnieks Plūdons sevi dēvēja, jāklausa uz vārda. Līgumos teikts tā: "Ja mājīpašnieks graudniekam aizrāda, lai viņš tā un tā rīkotos, tad graudniekam bez pretimrunāšanas un kurnēšanas mājīpašnieka aizrādījumi jāņem vērā un pēc tiem jārīkojas." Sekoja arī sīks saimniecības – gan dzīvojamās mājas un saimniecības telpu, gan dārzu un aramzemes sadalījums. Detalizēti aprakstīti rentnieka pienākumi un saistības: "Visu graudnieka lietošanā nodoto dzīvo inventāru jāglabā, jātaupa un jātur vislabākajā kārtībā. Par visu no mājīpašnieku saņemto inventāra māju īpašnieks saziņā ar graudnieku sastāda sīku sarakstu, pēc kura vēlāk graudnieka lietošanā uzticētais inventārs jānodod atpakaļ mājīpašniekam tikpat labā stāvoklī, kādā viņš to ir saņēmis." Rentniekam bija jāgādā arī par ceļa labošanu, jālabo žogi, jātīra skursteņi un jāpilda arī dažādi darbi pēc nepieciešamības. Visi darbi bija jādara tā, kā mājas īpašnieks to noteicis. Ar atsevišķu līguma punktu Plūdons centās kontrolēt arī saimes ļaužu sastāvu: "Nekādus liekus piedzīvotājus Lejenieku mājās bez īpašnieka ziņas graudnieks nedrīkst pieņemt un pieturēt. Tāpat arī graudnieku saimes ļaudīm jābūt tādiem cilvēkiem, pret kuriem mājīpašnieks neceļ nekādus iebildumus." Plūdonim bija ļoti laba muzikālā gaume, un tādēļ viņš līgumā bija ietvēris tādu punktu: "Nekādus troksni taisošus kroga mūzikas instrumentus, kā gramofonus, patafonus un citus, graudnieks nedrīkst mājīpašnieka uzturēšanās laiku Lejniekos lietot." Plūdons mīlēja klusumu un kārtību. Plūdons jaunībā bija iemācījies spēlēt vairākus mūzikas instrumentus: klavieres, harmoniju, meža ragu un vijoli. Plūdons savas muzikālās prasmes izmantoja skolotāja darbā, jo cariskās Krievijas laikā skolotājiem stundās bija jāmāca bērniem dziedāt gan garīga, gan laicīga rakstura dziesmas. Plūdonim piederēja 55 hektāri zemes, no kuriem apmēram 30 hektāri bija aramzeme. Šajā saimniecībā viņam bija divi zirgi un 8 vai 10 govis. Kāda no Plūdoņa darbiniecēm pat atcerējās govju vārdus: Lauma Raibaļa un Vārpa, visas Latvijas brūnā šķirne un vēl viena – pelēka. Viens no neparastākajiem pakalpojumiem, kas bija jāveic rentniekam, bija šāds: "Septembra mēnesī, kad mājīpašnieks un tā piederīgie pārvācās uz Rīgu, mājīpašnieks ņem sev no ganāmpulka vienu govi, kādu tas vēlas. Šī govs graudniekam jāatgādā kārtīgi pa dzelzceļu uz Rīgu." Jāpiebilst, ka no Lejeniekiem līdz Bauskas stacijai gotiņai bija jāmēro ceļš kājām apmēram 10 kilometrus! Tad jābrauc ar vilcienu caur Jelgavu līdz pašam Torņakalnam, kur dzīvoja dzejnieks ar ģimeni. Jāsaprot, ka tā bija nepieciešamība, lai Plūdoņa kuplā ģimene, kurā auga septiņi bērni, būtu vienmēr nodrošināta ar svaigiem piena produktiem. Par Plūdoņa izdomu saimniecībā liecina arī nelielu rūtiņu lapiņa viņu arhīvā, uz kuras uzrakstītas ģimenes ēdienkartes variācijas. Ko tad ēda Plūdoņa ģimene? Ēdienu saraksts: sausi kartupeļi ar siļķi un biezpienu, kartupeļi ar zupu, kartupeļu ķiļķeni, kartupeļu biezputra, putraimu un kartupeļu biezputra, putraimu biezputra, piena putra, skābeņu zupa, zirņu zupa, ķiļķeni, rīsu zupa, makaroni, siļķu pudiņš un auzu tume.

Stāstījumu sagatavoja: Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne (viņas balss dzirdama ierakstā) un vēsturnieks Edgars Žīgurs. Vēveri atrodas Vidzemes augstienē, triju nelielu Piebalgas ezeru ieskauti. Tieši šie ezeri glabā Vēveru apkārtnes senākos vietvārdus. Tie minēti jau tālajā 1540. gadā Raunā izdotā lēņu grāmatā, kurā bīskaps izlēņo galma maršalam Mihaelam fon Rozenam (Michael von Roeszen) Rankas vaku* Piebalgas apkārtnē. Lēņu grāmatā lasāms, ka minētajam augstmanim piešķirtas zvejas tiesības četros Piebalgas ezeros, no kuriem trīs lokalizējami Vēveru apkārtnē – Str. (domājams, Strein; tag. Slieķis), Jummol (tag. Bricu), Drougal (tag. Draugolis). Savukārt Vēveru tuvumā esošais tagadējais Gailīšu ezers senāk saukts par Virol vai Viroval ezeru. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gs. 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts arī Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Vēveros cilvēki savas mājas cēluši un zemi kopuši vismaz kopš 16. gs. vidus, visticamāk, vēl krietni senāk. Kāda ir bijusi šī vieta, kā tā veidojusies, kāda ir bijusi neskaitāmu paaudžu dzīves telpa – dabas un kultūrvēstures vērtības? 19. gs beigās, pēc mērnieku laikiem, noformējās un no muižas tika izpirktas astoņas saimniecības: Virolvēveri, Mazvēveri, Jaunvēveri, Vecvēveri, Streinvēveri, Lejas Vēveri, Lielvēveri un Kalnavēveri. Ja zemnieks 19. gs. Vēveros un citur Piebalgā gribēja nodarboties tikai ar lauksaimniecību, tad tādam zemniekam bija vairāk raižu nekā maizes. Tāpēc galvenais peļņas avots Piebalgā bija amatniecība, Vēveros – aušana. Katrā Vēveru dzīvojamajā mājā bija vairākas stelles, dažās pat četras. Aust mācēja gandrīz visi, tomēr galvenie audēji, aušanas meistari jeb tā sauktie vēveri (no vācu – der Weber) bija tieši vīrieši. Viņi organizēja aušanas procesu, gudroja rakstus, laboja stelles, apmācīja mācekļus, kā arī realizēja sagatavoto produkciju – audumus. Aušana notika ļoti intensīvi. Galvenokārt auda no Mārtiņiem līdz Jurģiem. Linus aušanai Vēveros audzēja un apstrādāja paši, bet 20.gs sākumā linu diegus arvien biežāk sāka iepirkt. Savukārt pašu izaudzētos linus pēc izkulstīšanas tālāk neapstrādāja, bet pārdeva uzpircējiem. Savu aušanu jaunībā atceras viena no pēdējām Vēveru audējām, Lejas Vēveru saimniece Līvija Lazdiņa: “Pēc tam, kad tēvs bija audeklu stellēs uzvilcis, viņš necieta, ka stelles klusētu. Mēs pat ēdienu reizēs nevarējām visi pie galda piesēsties. Steļļu klaboņa apklusa tikai naktī, jo parastā dienas aušanas norma bija 60 olektis.” Līvijas minētā olekts ir sena mērvienība, kas ir nedaudz vairāk kā 53 centimetri. Tātad – dienā jānoauž bija vairāk nekā 30 metru. 20. gadsimta sākumā ap Pirmā pasaules kara laiku aušana tirgus vajadzībām Vēveros apsīka, jo amatnieki vairs nespēja konkurēt ar rūpnieciski ražoto produkciju. Notika pakāpeniska pārorientēšanās uz lauksaimniecību, kuru it īpaši 20. gs. 30. gados veicināja Kārļa Ulmaņa politika. Aušana turpinājās pamatā tikai savām vajadzībām. Viena no Vēveru sētām – Virolvēveri – 19. gs. vidū bija viena no ievērojamākajām Vēveru audēju sētām. Tai bija 93 pūrvietas jeb gandrīz 34 ha zemes. Virolvēveru dzīvojamā ēka ir viena no vecākajām Vēveru ēkām, celta 18./19. gs. mijā. Mājā saglabājies melnais ķēķis – rovis, bet ēka celta uz laukakmeņu mūra pamatiem kā guļbūve krusta pakšos, apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem. Mājas trīsdaļīgais plānojums ir tipisks Piebalgai. To pilnībā var raksturot ar citātu no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”: “Kamēr Oliņš nebij precējies, tikām viņam bija viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca “dūmu istaba” un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad , no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī “dūmu istabiņas” durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vāļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb cukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams.”  Arī ieejot Virolvēvēru mājas priekšnamā, tam taisni pretī apskatāms melnais ķēķis, kurā muzeja svētku laikā tiek iekurta krāsns un cepta īsta rupjmaize. Laika posmā kopš Vēveri atrodas muzeja pārziņā galvenie darbības virzieni saistīti ar vēsturisko ēku izpēti, saglabāšanu un restaurāciju, ekspozīciju izveidi. Taču par godu brīvdabas muzeja simtgadei notiks pirmie Audēju svētki Vēveros, iedibinot jaunu tradicionālās kultūras pasākumu Piebalgas kultūrtelpā ar mērķi popularizēt tautas lietišķās mākslas prasmi – aušanu un godināt tās meistarus. Arī tad Virolvēveru maizes krāsnī cepsies rupjmaize un gaidīs ciemiņus.

Tiuleņ jau byus apleik gondreiž desmit godu kai Rēzeknis nūvoda Lūznovā rekonstrukceju pīdzeivuojuse Latgolys romantiskuo jugendstyla pērle – Lūznovys muiža –, i jau 9 godus tī saiminīkoj Iveta Balčūne. Šudiņ, sagaidejuši pavasari, syltu laiku, aktivuos turysma sezonys suokumu i svietejūt vaļsts svātkus, veramīs iz myusu kulturviesturis montuojumu, tuo atteisteišonys vareibu, kūpīnu spāku i runojam ar Ivetu Balčūni, Lūznovys muižys puorvaļdneicu, ari kulturys montuojuma saglobuošonys i atteisteišonys entuziasti par tū, cik lela lūma šudiņ ir vītejom kūpīnom lauku vidis atteisteišonā i kulturviesturiskuo montuojuma saglobuošonā.Taipat sarunā atkluosim, kas i kai vītejim paceļ goru, i kū varim pajimt nu rītumeiropīšu pīredzis, veidojūt Santjago ceļu. Tik nalelu nūgrīzni, kai tū nūsauc poša Iveta, nu ituo ceļa vaira nakai 300 km garumā jei nūguojuse šūpavasar. „Tei ir taida pīredze, saprūtams, pats ceļš, kū tu pīredzi. Maņ vēļ beja breineigi redzēt, kai Santjago ceļš var byut daļa nu tuo, kai dzeivoj lauki. Es saredzieju i tū, kas, pīmāram, Latgolā ir īspiejams. Latgolā sakraluo tursma resursi ir vēļ da gola naatkluoti i naizmontuoti.” Santjago ceļā Iveta saredziejuse daudzys lobys idejis ari Latgolys lauku atsajaunuošonai. „Tī var redzēt, ka struodoj na tikai lauku uzjiemieji, bet tī ir ari politiskuo gryba [...] ka tuos stygys ir sakuortuotys.”    

Bezaršanas tehnoloģijas pielietošana graudkopībā var dot ievērojamu finanšu un laika ekonomiju, kā arī būs krietni videi draudzīgāka par klasisko zemes apstrādes metodi. Tomēr ir daudz skeptiķu, kas uzskata šo pieeju par niekošanos, un ka nekas tur labs sanākt nevar. Var vai nevar, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Lauku konsultāciju centra Inženiertehniskās nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks un Aivars Cimmermanis, kurš jau izmanto bezaršanas metodi savā saimniecībā. Finanšu sektors pamet lauksaimniecību. Iemesls tam ir klimata pārmaiņas un ar to saistītie riski, respektīvi, kapitāls nepazudīs, bet ar lauksaimniecību nodarbosies riska kapitālisti. Tas var radīt problēmas ar visa veida apdrošināšanu, nemaz nerunājot par tādu sīkumu, kā kredītlīnijas. Gan jau kaut kas būs, bet par kādiem procentiem būs runa, bail iedomāties. Badā jau arī nenomirsim, bet cik par pārtiku būs jāmaksā turpmāk, arī bail iedomāties. Tāpēc, lai nākotne nerādītos pārāk tumšos toņos, saruna par bezaršanas tehnoloģiju, kas būtu solis klimata pārmaiņu mazināšanai un, kas zina, arī graudkopības glābšanai Latvijā.

Latvijā šobrīd oficiāli ir reģistrēti 1900 mājražotāju un to skaits turpina pieaugt. Vai mājražošana ir daļa no latviešu kultūras koda? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot, kad gan klātienē, gan ierakstos tiekamies ar Latvijas mājražotājiem. Raidījuma viesi: zemnieku saimniecības "Zutiņi" saimniece Rūta Beirote, kooperatīvās sabiedrības "Latvijas liellops" vadītāja Alma Bērziņa, Lauku konsultācijas un izglītības centra pārstāve Iveta Tomsone un Mazjūras zvejnieku biedrības priekšsēdētājs, zvejnieks Andris Cīrulis. Ierakstā uzklausām Simonu Ģērmani un Jāni Zilveri. Mājražotāja Simona Ģērmane jau septiņus gadus savā virtuvē cep četru veidu maizi ar dažādām piedevām. Svētkos Simona cep īpašu svētku maizi un Latvijas Radio žurnālisti Dainu Zalamani viņa sagaidīja ar maizes klaipu sarkanbaltsarkanā krāsā. Jānis Zilvers augļkopības saimniecību "Pīlādži" Siguldas novadā izveidoja pirms 33 gadiem. Šobrīd saimniecībā strādā arī abi Jāņa dēli. Uzklausām Jāni un viņa jaunāko dēlu Reini, kas vada "Zilver" dzērienu darītavu.

Šī gada sākumā tika uzsākts projekts ar mērķi palielināt Latvijas un Igaunijas dabas tūrisma produktu eksportu uz Lielbritāniju. Par dabas tūrismu Latvijā un projekta sekmēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un iepazīstina asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele un Latvijas Dabas tūrisma asociācijas pārstāvji Vents Strautmanis, Andra Marta Babre un Zaiga Kaire. Jaunā interneta platforma ir šobrīd Latvijā vienīgā interneta vietne, kurā dabas tūrisma produkti Latvijā un Igaunijā ir apkopoti vienuviet, līdz ar to tā noderīga arī vietējiem ceļotājiem. Šobrīd mājaslapā pieejami vairāk nekā 70 dabas tūrisma pakalpojumi Latvijā un Igaunijā.

Muzejā "Andrupenes lauku sēta" Jūs nokļūsiet 20.gadsimta sākumā Latgales laukos, kur varēsiet apskatīt simtgadīgu lauku māju, klēti, melno pirti, smēdi, dažādus darbarīkus un sadzīves priekšmetus. Raidījumam pievienojas un "Kā labāk dzīvot" komandu laipni uzņem muzeja "Andrupenes lauku sēta" vadītāja Skaidrīte Pauliņa, Andrupenes skanīgā balss, Andzeļu Tautas nama vadītāja Karīna Beikule un muzeja darbiniece un Latgales Kulinārā mantojuma recepšu pārzinātāja Lilita Šatilova. 

Kariņš sāks veidot jaunu valdību, bet nedemisionē. Lauku atbalsta dienests sāk pieņemt lauksaimnieku ziņojumus par vētrā radītajiem postījumiem. Lukašenko saka, ka vēlas uzlabot attiecības ar Eiropu.

Krustpunktā diskusija: kāds ir valsts ilgtermiņa plāns lauku reģionu attīstībā? Studijā ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, Valsts kancelejas direktora vietnieks valsts attīstības jautājumos Pēteris Vilks un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe.  

Improvizētas kafejnīcas lauku sētās un māju pagalmos viesus mielo ar gardiem ēdieniem… Kas piedāvā šo iespēju un kur tas notiks, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Skujenes mājas kafejnīcas saimniece Signe Šlosberga un galamērķa "Vidusdaugavas garšu viļņi" koordinatore Lauma Āre. Sazināmies ar kafejnīcu saimniekiem. Inese Šīrava atklāj, ka Mājas kafejnīcu dienas aizsākās kā Covid laika projekts, lai mudinātu cilvēkus ceļot pa Latviju un kaut ko jaunu ieraudzīt. Iepriekš līdzīgs projekts bija jau organizēts Līvu krastā, no tā radās ideja, ka varētu organizēt visā Latvijā. Novadu koordinatori apzināja saimniekus, kas vēlētos vienu nedēļas nogali uzņemt viesus. "Nelaidiet garām iespēju, tā ir īsta garša!" mudija Inese Šīrava. Ar Mājas kafejnīcu piedāvājumu var iepazīties internetā. Pirms doties ciemos, vēlams saimniekus pabrīdināt, ka būsiet, lai var plānot apmeklētāju skaitu, lai visi būtu apkalpoti, apčubināti, laimīgi un paēduši. Signe Šlosberga Mājas kafejnīcu kustību pielīdzina Dziesmu svētku kustībai, kas turpinās. Tie ir lauki, reģioni, specifiskas vietas. Cilvēkiem ir iespēja tuvu redzēt lauku dzīvi, kas katrā vietā ir citāda. "Nevis braukt uz restorānu Spānijā, bet izmantot mūsu īso vasaru un apceļot Latviju. Ieiet mājās, kas ir visbrīnišķģākais veids, kā iepazīt Latviju un Latvijas laukus,” vērtē Signe Šlosberga. "Dienas laikā var paspēt uz vairākām, bet jāplāno arī vēdera ietilpība," atgādina Lauma Āre. Brokastis vienā skaistā vietā, pusdienas – otrā, launags – vēl trešajā. Vidusdaugavas garšas varēs izbaudīt 22. un 23. jūlijā. Skujenes garšas – 5. un 6. augustā. Sazināmies ar kafejnīcas "Pie burves" Saldū saimnieci Māru Burvi, kura aicina uz dārza ballīti pagājušā gadsimta 50. gadu stilā. Ballītē tiks klāts bufetes tipa galds, un ēdienu gatavošanā izmantotas receptes no 1938. gadā izdotās grāmatas „Mājturības leksikons”. Skanēs dziesmas, kuras bija aizliegtas, bet zināja un dziedāja visi. Uz dārza ballīti dāmām vēlams ierasties puķainās kleitās. Uzklausām arī SUPerīgas maltītes Carnikavā piedāvātāju Ventu Strautmani. Viņa pamatnodarbošanās ir SUP un laivu piedzīvojumu organizēšana un Mājas kafejnīcu dienā piedāvās iespēju baudīt pašu gatavotas maltītes uz milzīga SUP dēļa piknika noskaņās ūdenstūrisma maršruta laikā Carnikavā.  

Jūnija vidū savu pirmo dzejoļu krājumu izdevusi latgaliešu literāte Dagnija Dudarjonoka. Krājumā apkopoti vairāk nekā 70 pēdējo piecu gadu laikā viņas sarakstītie dzejoļi, kuros autore runā par piedzīvoto mūsdienu Latgalē, dzīves jēgu, sevis meklējumiem, iekšējām pārmaiņām un sevis mīlēšanu. Kā literāro pseidonīmu Dagnija izmanto savu vārdu latgaliski – Dagneja.  Dzejnieces vietā Dagnejai labāk patīkot apzīmējums „ailiniece”, jo ailes latgaliski ir dzejas rindas. Ar latgaliešu literāti Dagneju jeb īstajā vārdā Dagniju Dudarjonoku satiekamies pie Preiļu parka vārtiem un, tā kā ir silts un saulains rīts, dodamies pastaigā pa parku. Rokās viņa tur savu pirmo dzejas krājumu „Ups, kūki i mes”, latviski - „Upe, koki un mēs.” Sarunājamies latgaliski. Arī visi krājumā apkopotie dzejoļi ir latgaliski. Grāmatā viņa mēģinājusi saglabāt savu Kalupes puses izloksni: „Piemēram „tīks”. „Kluss” nozīmē. Mana vecmamma, viņai ir 95 gadi, viņa pasaka vēl tā: „Tīks, vēja nav. Es domāju, tas ir tāds tīrākais avots, no kā vecos vārdus mācīties.” Dzejā Dagnejai patīk spēlēties ar valodu. Viņa nevairās izmantot arī frāzes un izteicienus krievu un angļu valodā: „Vecmamma „juniversal” veikalā gāja ar iepirkumu maisiem un teica: „Oh mai gād idjom vperjod” un izgāja pa durvīm ārā. Un es to ieliku arī savā dzejolī, jo mēs tā Latgalē dzīvojam – viens runā krieviski, vēl angļi parādās, cits latgaliski, cits latviski.” Literāte atzīst – viņa cenšas radīt dzejoļus, kas liek cilvēkiem nezaudēt modrību un domāt. Dagneja uzsver – viņa raksta par reālo lauku dzīvi, un, lai arī var likties, ka tā brīžiem ir skarba, dzejniece tam nepiekrīt: „Lauku realitāte nav skarba, manos dzejoļos vispār ne cik. Lauku realitāte ir tāda, kādā tā ir. Man ir tāds dzejolis – tādas Latgales vairāk vairs nav, kāda bija manas vecmammas laikos. Un samierinies! Ka nav Teklītes, ka nav Ņineites, ka nav rudzu kūlīšu, jo ir kombaini, ir ruļļi. Un tas viss ir ļoti labi. Un tur nav nekādas sāpes. Un par tukšajiem laukiem es vispār nebēdāju. Ja cilvēki gribēs, būs vairāk vietas, kur izpausties.” Dagnejai ir dzejoļi arī par mīlestību. Viņa gan norāda – lielākoties viņa rakstījusi, domājot, nevis par romantisko mīlestību, bet gan par mīlestību pret savējiem, pret sirdsdraugiem. Savu nākamo dzejoļu krājumu Dagneja iecerējusi veltīt tikai mīlestības tēmai. Viņa pieļauj – tas varētu tapt kopā ar citiem latgaliešu dzejniekiem. Lai arī Dagnejas dzejas krājums „Ups, kūki i mes” iznācis jau jūnija vidū, tā prezentācijas pasākums paredzēts septembrī dzejas dienu laikā.

Pamosties pēc svaiguma smaržojošos palagos, uzēst gardas pankūkas ar brūkleņu ievārījumu, iekosties maizes rikā, kura nogriezta no tikko izcepta klaipa, un atrast vietu savai sirdij no jauna, ko mīlēt un pēc kuras atkal sailgoties. To visu un vēl vairāk piedāvā lauku tūrisms. Par iespējām un piedāvājumu sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, Skrīveru mājas saldējuma saimniece, arī Dziesmu svētku dalībniece Lelde Sotniece, kempinga "Ezerpriedes" saimniece Zane Jēgere, kura svētkos piedalās arī kā dejotāja, Skrundas muižas valdes priekšsēdētājs Edgars Vizulis, kurš kā zemessargs dežūrē svētku laikā Mežaparkā, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas valdes locekle, viesnīcas "Roja" vadītāja Zane Vaivode, atpūtas kompleksa "Seko saulei" saimnieks Guntars Anspoks. Pa tālruni pievienojas atpūtas kompleksa "Klidziņa" saimniece, arī dejotāja Diāna Vilcāne. "Laikam nezinu nevienu lauku māju saimnieku, kas nebūtu priecīgs, un viņam iet labi ilgstošā laikā. Ja viņš ir nīgrs, tur nebūs labs bizness. To mēs tiešām labi redzam. Mūsējie, "Lauku ceļotāja" biedri ir priecīgi vienmēr un visos laikos. Čīkstēšana un pukstēšana mums nav ļoti bieža parādība," atzīst Asnāte Ziemele.

Britų surinkti duomenys rodo, kad Ukrainai išminuoti gali neužtekti ir dešimtmečio. Pokalbis su šioje šalyje dirbančiu Rimu Armaičiu.Kinijos ambasadorius Prancūzijoje televiziniame interviu pareiškė, kad buvusios Sovietų Sąjungos šalys neturi jų suverenitetą apibrėžiančio tarptautinio teisinio statuto. Lietuvos užsienio reikalų ministerija pasiaiškinti kviečiasi Kinijos laikinąjį reikalų patikėtinį.Lygiai prieš dešimt metų Gintaras Grušas pradėjo eiti Vilniaus arkivyskupo metropolito pareigas. Laidoje – dvasininko interviu apie didžiausius šio dešimtmečio iššūkius ir istorines akimirkas.Ved. Guoda Pečiulytė

Var teikt, ka gandrīz katrs, kas sevi sirdī sauc par latvieti, dzied vai dejo. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, pētām, kā tik liels un svarīgs notikums var veicināt sabiedrības līdzdalību un saliedētību, padarot Dziesmu svētkus vēl īpašākus. Raidījuma viesi biedrības "Lauku partnerība Lielupe" projektu vadītāja Videga Strautniece, biedrības "Lauku partnerība Lielupe" administratīvā vadītāja Līga Švānberga un Kalnciema muzeja izveidotājs, novadpētnieks, vēsturnieks un mūziķis Dāvis Beitlers. Lai veicinātu Jelgavas novada pagastu iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību, biedrība "Lauku partnerība Lielupe" pirms trīs gadiem uzsāka projektu "Kopdare". Tā moto ir - „Kopā darām, radām, augam". Jelgavas novada pagastos jau notikušas iedzīvotāju sapulces un citi pasākumi, bet mērķis ir katrā pagastā izveidot arī iedzīvotāju padomi. Ar Vilces, Valgundes un Cenu pagasta iedzīvotāju pārstāvjiem Hugo Jakobi, Viktoru Kuļiku un Aiju Degaini tikās Daina Zalamane. Videga Strautniece un Līga Švānberga atkāj, kā darbojas biedrība un cik ieinteresēti un aktīvi ir iedzīvotāju, iesaistoties vietējās kopienas darbā. Dāvis Beitlers iepazīstina ar ieceri saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem. "Jelgava ir ierakstījusies vēsturē ar daudziem reģionāliem svētkiem," atzīst Dāvis Beitlers. Viņš norāda, ka lielo svētku pavēnī ir palikuši tieši mazie svētki, kur kopā sanāca daži kori. Bet šādiem maziem svētkiem aizsākās lielie un tie arī uzturēja dziesmu svētku tradīciju dzīvu starp lielajiem svētkiem. Dāvis Beitlers atklāj, ka 1868. gadā Kroņvircavā notikuši dziedāšanas svētki, tikai pēc tam bija Kurzemes guberņas apvienotie svētki 1870. gadā. Arī kopš jaunākiem dziedāšanas svētkiem, kas notikuši kādreizējā Jelgavas rajonā, atmiņas zūd. Tāpēc ir doma vākt dažādas liecības par kopdziedāšanas svētkiem, kas notikuši Jelgavas pusē. Tāpat doma ir apkopot materiālus par Jelgavas puses kolektīvu dalību Vispārējos dziesmu un deju svētkos.

Studijā ģimenes ārsts, Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis Ainis Dzalbs un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš.

Raidījumā bieži esam runājuši par to, ko cilvēkam un dabai sniedz daudzveidība, taču ne reti neatbildēts paliek jautājums, vai bioloģiskā daudzveidība un veselīgas ekosistēmas dabā ir savienojamas ar cilvēka saimniekošanu un peļņu. Kā maza saliņa starp urbāno vidi un industriāli iekoptām lauku teritorijām – tie ir bioreģioni. Teritorijas, kurās robežas nosaka nevis administratīvais iedalījums, bet bioloģiski daudzveidīga ekosistēma. Kā darbojas šādi bioreģioni pasaulē un vai mums tādi ir arī Latvijā*, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes pētnieks Elgars Felcis un biedrības "Green fest" pārstāve Lāsma Ozola. Slīteres dabas parka un Šlīteres bākas vēsture Šlīteres bāka, ko varam meklēt Slīteres nacionālajā parkā senāk palīdzējusi ne tikai kuģotājiem. Pēdējos gados bākā izveidotas dabu izzinošas ekspozīcijas, bet šis gads ir īpašs gan pašai bākai, no jauna verot vaļā durvis pēc rekonstrukcijas, gan visam Slīteres nacionālajam parkam. Sagaidot Slīteres Nacionālā parka simtgadi, Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā remontdarbi tiek veikti parka vienā no simboliem – Šlīteres bākā. Centieni bāku uzlabot, notiek laiku pa laikam, un šobrīd darbi turpinās, lai pavasarī bāka atkal priecētu apmeklētājus. Tāpēc šis būtu īstais brīdis, lai ielūkotos gan bākas, gan nacionālā parka vēsturē, un to šoreiz palīdzēs atklāt Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja. Pirms plašāk runājam par bāku, uz brīdi pakavēsimies pie cita jautājuma - kāpēc lietojam gan vārdu “Šlīteres”, ja runājam par bāku, gan “Slīteres” attiecībā uz nacionālo parku? Par atšķirībām šajos vārdos stāsta Vilnis Skuja. Vēsturiskā Šlīteres bāka savulaik bijusi viena no augstākajām ugunīm Baltijas jūras piekrastē, un atrašanās Zilo kalnu kraujā noteikusi vēl vienu īpatnību – neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu no jūras. Mūsdienās Šlīteres bākā iespējams organizēt arī seansus filmām par dabu, un, kad remontdarbi noslēgsies, bākā iecerētas vairākas īslaicīgas ekspozīcijas gan par nacionālā parka meža iemītniekiem, gan nacionālā parka izveides vēsturi. Izremontētās Šlīteres bākas atkalatvēršanas brīdim jāseko līdzi Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļa vietnē. Tad vienlaikus ar bāku būs skatāmas skaistās dabas takas bākas tuvumā, bet no pašas bākas augstumiem varēs pavērties uz nacionālā parka mežu masīvu, uz piecus kilometrus attālo Baltijas jūru un ieraudzīt Miķeļtorņa, Ovīšu, Kolkas un pat Sāmsalā esošās Sirves raga bāku, kā arī Irbenes radiolokatora šķīvi. -- * Latvijas Zinātnes padomes projektā „Gatavi pārmaiņām? Kopīgo dabas resursu ilgtspējīga pārvaldība" gūtās atziņas. 

Arvien populārāks kļūst uzskats, ka jebkuru valsti pa īstam var iepazīt, nevis apmeklējot ierastās tūrisma vietas, bet gan satiekot vietējos cilvēkus. Kā piedāvājums "Lauku dzīvesveids" ļauj tūristiem iepazīt dzīvi un cilvēkus Latvijas laukos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar piedāvājumu "Lauku dzīvesveids" iepazīstina "Lauku ceļotāja" pārstāve Anna Palelione. Ko piedāvā tūristiem un kas interesē tūristiem no ārvalstīm, atklāj z/s "Ozoliņi" saimniece Evita Lūkina, "Lauku tēju" piedāvātāja, zirgu sētas "Klajumi" saimniece Ilze Stabulniece, viesu nams "Mauriņi" saimniece Māra Zemdega un viesnīca "Kārļamuiža" pārstāve Baiba Stepiņa.  

Stāsts par uzņēmēju, kas cep kūkas, gatavo saldos un organizē radošās darbnīcas., kuras adītāja viņa ir.

Tiekamies GPSPRO.lv veikalā! Mazliet padiskutējam par dzīvnieku tiesību aizstāvju izteikumiem par bebrādu izmantošanu un apstrādi. Kādā ierakstā Facebook konstatējām ļoti daudz faktoloģisku kļūdu ne tikai par pašu ādas apstrādes procesu, bet pat par medību metodēm. Otrajā daļā atbildam uz skatītāju jautājumiem - kad var nodot ieroci citam medniekam, kur var ierīkot šautuves un vai var tāpat pašaudīties, kā arī par to, kā īpašniekam pasargāt savus laukus no mežacūku postījumiem. 0:00 Ievads - mazliet par Minhauzenu 06:16 Par GPSPRO.lv piedāvājumu - jaunums AGM firmas termouzlikas un tēmēkļi. Kā arī konkursiņš 15:40 Par bebrādām. Par videi nedraudzīgu dīrāšanu, bebru paklājiņiem suņiem un nemorālo zvērādu izmantošanu 21. gadsimtā. Par to, vai kažokādas ir izdzīvošanas jautājums, par kažokādu alternatīvām. 01:16:35 Par to, kad var dot otram medniekam savu ieroci, kur var trenēties šaut, kā arī par to, kā aizsargāt laukus no mežacūku postījumiem. Vai īpašnieks var ļaut savā zemē medīt mežacūkas kādam, kurš nemedī klubā, ar kuru noslēgts līgums par medību tiesību nodošanu. ​ Epizodi atbalsta GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/ Dzeram Mil-Coffee no Militaryshop.lv: https://tacsale.eu/ @Mil-Coffee Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšana: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/109 Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1489 Abonē Lielais Loms: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 MEDĪBAS: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/8 Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Mūzika: Rock Guitar Intro 07 by TaigaSoundProd Link: https://filmmusic.io/song/8342-rock-guitar-intro-07 License: https://filmmusic.io/standard-license Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Daudzviet pasaulē lidostās vērojams haoss, jo ceļotgribētāju izrādījies vairāk, nekā bizness spēj apkalpot. Kā Latvija pārdzīvo šīs vasaras ceļošanas bumu? Krustpunktā diskutējam par viesnīcām un tūrisma nozarē notiekošo. Raidījuma viesi: portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Naglis un Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele.  

Kāpēc nepalikt malā, bet iesaistīties sarunās, domu apmaiņā un kopā darīt dzīvi labāku savā apkaimē, novadā, par to saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Pievērsties šai tēmai rosināja Jelgavas novada Zaļenieku muižā plānotais festivāls "Kopienas sarunas", kas notiks 20. augustā. Par sarunām, sarunāšanos, kopienu veidošanu un arī festivāla norisēm sarunājas un stāsta biedrība Lauku partnerība "Lielupe" Videga Strautniece, festivāla programmas autore, festivāla vadītāja, biedrība "IDEA" vadītāja Kristīne Kode, biedrība "Vecpiebalga savējiem" valdes locekle Linda Ķaukule. Sazināmies ar līdzdalības ekspertu Vili Brūveri un emocionālās labklājības speciālistu Reini Širokovu.

Daudzviet pasaulē lidostās vērojams haoss, jo ceļotgribētāju izrādījies vairāk, nekā bizness spēj apkalpot. Kā Latvija pārdzīvo šīs vasaras ceļošanas bumu? Krustpunktā diskutējam par viesnīcām un tūrisma nozarē notiekošo. Raidījuma viesi: portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Naglis un Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele.  

Sestdien, 30. jūlijā, Gulbenes sporta centrā viena no interesantākajām Latvijas basketbola komandām – “Gulbenes Buki” – atzīmēs savas pastāvēšanas 25. gadadienu. Jubilejas pasākuma ietvaros basketbola laukumā vēlreiz būs iespēja redzēt gan vietējos, gan viesspēlētājus, kuri dažādos laikos ir spēlējuši “Bukos”, kaldinot komandas panākumus Latvijas Basketbola līgas 1. un 2. divīzijā.  Uz jubileju “Buki” sabrauks no visas pasaules un, gatavojoties šim notikumam, “Basketstudijas 2+1” pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels sarunu biedrus šoreiz sameklēja viņpus Atlantijas okeānam – ASV, kur dzīvo un strādā kādreizējie “bronzas sezonu” varoņi – rezultatīvākais spēlētājs Uldis Rudzītis un komandas kapteinis Jānis Vītols. Pārrunājām gan vecos, gan jaunos laikus: - Gulbenes talantu paaudzes pirmos panākumus Latvijas Jaunatnes basketbola līgā; - treneru Alda Sproģa, Pētera Višņeviča, Maigoņa Valdmaņa, Induļa Možeika, Jāņa Zeltiņa un Agra Galvanovska devumu; - izcilā menedžera Egila Čakara darba stilu; - vecās sporta zāles – “Zilā gulbja” – neatkārtojamo šarmu; - savējiem un talciniekiem; - kā tika izcīnītas trīs Latvijas Basketbola līgas čempionāta bronzas; - kādas bija sajūtas Gulbenes zālē spēlējot viesu komandas sastāvā; - “Gulbenes mafijas” pēcbasketbola gaitas viņpus okeānam. 71 minūte par komandu ar ļoti interesantu pagātni un perspektīvu nākotni – “Gulbenes bukiem”!

Kas kož bez zobiem? Šādu mīklu raidījumam Greizie rati iesūtījis klausītājs Pauls Vinogradovs. Šo un vēl citas klausītāju atsūtītās vasarīgās lauku sētas mīklas minēs jaunais kinorežisors Roberts Vanags ar komandu, ko veido īsfilmas "Lapsas slepenais kods" bērni: Marta Martija Treja (9 gadi), Silvestrs Čabajs (10 gadi), Lauma (9 gadi) un Gustavs (10 gadi) Alberti. Par vasarīgākās lauku sētas mīklas autoriem 2022. gadā izvirzīti: Mihaēls Melderis, Karels Volodins, Haralds Pauniņš, Sarmīte Eizentāle, Elīna Abika, Vilis Kalniņš, Pauls Vinogradovs, Alberts Birznieks, Aija Neilande, Ilze Vaivode, Gunta Šmēdiņa, Amēlija Siksaliete, Kristaps Auzenbergs un Ingrīda Kāposta.

No projektu vadītājas Zanes Auškāpas uzzinām, kā top Līgo vakara pasākums "Rīgas zaļumballe", kas 23. jūnijā Mežaparka Lielās estrādes Zaļajā teātrī sāksies pulksten 20 un turpināsies līdz pat saullēktam. *** Jau senlaikos latvieši ir pratuši atrast laiku, lai sanāktu kopā brīvā dabā uz deju vakariem. Kaimiņi sarunāja kopīgi doties pāris kilometru garā pastaigā uz lampiņām izgaismoto estrādi, dziedādami un priecādamies par satikšanos. Šī tradīcija ir kopta ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Visur, kur pulcējāmies, skanējušas  ziņģes, kas izdejotas mājas ballītēs un kopīgās  satikšanās reizēs. Balle zaļumos – tā ir īpaša maģija, kad dejo visi – gan skaistā kaimiņu meita ar blakus pagasta skaistāko puisi, gan bagātais saimnieks ar sievu, gan no pilsētas atbraukušais saimniekdēls ar tikko iepazītu jaunkundzi vējā plīvojošiem matiem… Arī šī gada Līgo vakaru pavadīsim zaļumballes noskaņās. Svētkus ieskandinās Jāņa Strazda zaļumballes grupa ar solistiem Ditu Lūriņu, Ievu Sutugovu, Ainaru Ančevski un Mārtiņu Kanteru, kuri izpildīs tautā iemīļotas dziesmas no teātra izrādēm un kinofilmām. Tautisku noti Rīgas zaļumballei piešķirs postfolka grupa "Raxtu Raxti", savukārt jestrāki dejotāji priecāsies par tādu grupu klātbūtni kā "Labvēlīgais tips", "Mākoņstūmēji", "Dziļi violets" un "Lauku muzikanti". Balli noslēgs īpašs saules modināšanas rituāls plkst. 4:30. Visu nakti strādās bufete un tie līgotāji, kuri nebūs paspējuši uzpīt savu vainagu, varēs to izdarīt pasākuma laikā – izejmateriāli tik nodrošināti.

Lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs” jau šajā nedēļas nogalē aicina piedalīties Latvijas apceļošanas pasākumā „Atvērtās dienas laukos”. Vairāk par pasākumu stāstām raidījumā Kā labāk dzīvot. Latviju iepazīt un izbaudīt aicina Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele. Un trīs saimnieces, kuras uzņems viesus: Antra Sirmā no bioloģiskās zemnieku saimniecības "Kronīši", Latvijas lauku amatniecības un dzīvnieku sētas "Mini zoo Mežiņi" saimniece Dikļu pagastā Inguna Valdmane un zemnieku saimniecības "Duciņi" saimniece Ilona Dilāne. Šogad akcijai ir pieteikušies 227 saimnieki. Var plānot maršrutu un doties uz laukiem apskatīt vairākas saimniecības, daļa no tām pat nav ikdienā atvērtas tūristiem. "Tās dienas ir kā sezonas zvans, ka lauku tūrisms ir pilnā plaukumā un ir vērts doties uz laukiem," atzīst Asnate Ziemele. Šogad gan „Atvērtās dienas laukos” norisinās tikai 4. jūnijā.

Stāsta Gastronomiskās kultūras entuziaste un pētniece Brigita Puriņa 20. gadsimta sākumā divas trešdaļas mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju dzīvoja laukos, tādēļ lauksaimniecības attīstība kļuva par galveno Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanas stūrakmeni. Lauksaimnieku biedrības aktīvi darbojās dažādās ar lauksaimniecību saistītās nozarēs un savā darbā aktīvi iesaistīja sievietes, rīkojot viņām dažādus ar mājturību saistītus kursus. Šis bija laiks, kad ģimene tika uztverta kā valsts pamatvērtība, bet sieviete - kā ģimenes balsts, pavarda turētāja. Tādēļ to sieviešu izglītošanai pievērsa īpašu uzmanību. Lielā mājsaimnieču interese par mājturības kursiem jau pirms Pirmā pasaules kara rosināja Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrību domāt par sieviešu mājturības skolas dibināšanu. Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības dibinātāji to uzskatīja par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem līdzās lauksaimniecības izglītības nodrošināšanai.  Savu plānu Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrība realizēja 1923. gadā  janvārī,  Kaucmindes muižā atverot pirmo mājturības skolu Latvijā. Savukārt Rīgā Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības namā Baznīcas ielā 4a tajā pašā laikā darbību uzsāka Kaucmindes mājturības seminārs - pirmā šāda veida izglītības iestāde Latvijā mājturības skolotāju un instruktoru sagatavošanai. Mācības Kaucmindes mājturības skolā bija iedalītas divos periodos - ziemas un vasaras. Ziemas periodā  audzēknes apguva teoriju, bet vasarā veica praktiskos darbus. Semināra audzēknes septiņus mēnešus mācījās Rīgā, bet piecus mēnešus - Kaucmindē. Mācību programmas tika izstrādātas, par pamatu ņemot līdzīgu Vācijas mājturības skolu programmas un Vācijā iegūto pieredzi. Visi mācību programmā iekļautie priekšmeti tika apgūti kā teorijā, tā arī praksē. Praktisko darbu laikā skolas virtuvē audzēknes mācījās gatavot ēdienu un pašas apkalpoja kopgaldu, mācījās šūšanu, aušanu un arī pašas uzkopa visas skolas telpas. Liela uzmanība mācību procesā tika veltīta ēdienkartes pilnveidošanai atbilstoši jaunākajiem veselīga uztura principiem, iekļaujot tajā vairāk pašu saimniecībā audzētus dārzeņus, augļus un piena produktus, tā pagatavojot lētu, garšīgu un barojošu uzturu. Lauku darbus audzēknes apguva, strādājot Kaucmindes muižas saimniecības sakņu, augļu un puķu dārzos un siltumnīcās, kā arī kopjot saimniecības cūkas, vistas un slaucot govis.    Pēc Latvijas Lauksaimniecības Centrālciedrības izdevumā publicētajiem datiem, Kaucmindes muižā paralēli skolai tika uzturēta vairāk nekā 400 ha liela saimniecība, kurā nodarbojās ar graudkopību (galvenokārt audzējot Sandomiras kviešus), sēklkopību (izkopjot tādas sēklas labības šķirnes kā Rubina vasaras kvieši, Uzvaras auzas, Zelta mieži un Stendes rudzi), cukurbiešu audzēšanu, lopkopību un cūkkopību. Cūkkopībai tika pievērsta īpaša uzmanība: tika audzētas tikai tīrasiņu lielās angļu Jorkšīras cūkas, galvenokārt vaislai. 1931. gadā saimniecībā bija 20 zirgi, 2 kumeļi, 1 vaislas ēzelis, 2 vaislas buļļi, 45 slaucamas govis, 24 jaunlopi, 13 vaislas cūkas, 18 bekoni un 15 sivēni. Saimniecībai bija pašai sava elektriskā ierīce ar akumulatoriem un dinamo mašīnu, kura ar traktora palīdzību saražoja elektrību saimniecībai, skolai un muižas apgaismošanai. Kaucmindes mājturības seminārs skoloja sievietes ne tikai par priekšzīmīgām mammām un sievām, bet arī par izglītotām un sekmīgām savas saimniecības vadītājām un savas valsts patriotēm. Mācību programmā bija iekļauti 39 dažādi priekšmeti, tādēļ audzēknēm nebija laika slinkot. Viņas apguva ēdienu gatavošanu, dārzkopību, lopkopību, rokdarbus, estētiku, krāsu mācību, mākslas vēsturi, veļas mazgāšanu, grāmatvedību, nacionālo ideoloģiju, dziedāšanu un mūzikas teoriju, psiholoģiju, mājas iekārtošanu un uzkopšanu, mājturības ķīmiju, pedagoģiju un vēl daudz ko citu... Tādēļ nav jābrīnās, ka apzīmējums "kaucmindiete" arī mūsdienās tiek attiecināts uz stipru, izglītotu, gudru un  praktisku sievieti - sievieti, kas visu prot un visu var. 1938. gadā Kaucmindes Mājturības semināru pārsauc par Latvijas Mājturības institūtu, bet padomju okupācijas laikā 1944. gadā tas tika likvidēts. Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts tiek uzskatīts par Latvijas brīvvalsts izcilāko sieviešu izglītības mācību iestādi. Kopumā to pabeidza 516 audzēknes, kas kļuva par mājturības skolotājām, mājturības instruktorēm, virtuvju vadītājām skolās, internātos un citās iestādēs. Sākoties padomju okupācijai, daudzas Kaucmindes audzēknes devās bēgļu gaitās un izklīda pasaulē, bet tās, kuras palika okupētajā Latvijā, par savām skolas gaitām klusēja, baidoties no represijām. Cik zināms, palikušās kaucmindietes gājušas par saimniecēm dažādos godos, strādājušas gan par mājturības, gan par kulinārijas skolotājām un savas zināšanas bez liekiem vārdiem nodevušas tālāk arī padomju laikos, piedaloties gan pedagoģiskajā darbā, gan mācību līdzekļu radīšanā. Kaucmindes beidzējas mums pūrā ir atstājušas vairāk nekā 100 sarakstītas grāmatas par dažādām tēmām, no kurām 20 ir pavārgrāmatas. Tās cauri laikiem ir palīdzējušas saglabāt latviskās tradīcijas un garu.

"Spēka lauka" koncepts man noder gan tad, kad cenšos sasniegt to, kas šķiet teju neiespējams, gan tad, kad nejūtos labi un gribu no tā stāvokļa izkļūt, gan tad, kad domāju un lemju, ko ar savu dzīvi vai kādu tās sfēru vēlos darīt tālāk. Esmu pārliecinājusies, ka, ja vēlos kaut ko sasniegt, tad jaudīgākais un saprātīgākais veids to izdarīt ir rūpējoties par sava "spēka lauka" kvalitāti. Lai vai cik sarežģīts uzdevums un lai vai cik liels mērķis stāv cilvēka priekšā, pielietojot "spēka lauka" ideju cilvēks ievērojami paaugstina savas iespējas uz izdošanos.Šajā epizodē ar Anda Arnicāna piedalīšanos eksperimentējām ar citādāku formātu. Ideja radās tad, kad Andis man teica, lai izveidoju iknedēļas e-pastu ar to, kas iedvesmo un noder man, un lai reizi nedēļā to sūtu viņam un tiem Ugunsskolas vai Cilvēkjaudas sekotājiem, kurus tas interesē. Šodien, kad publicēju šo epizodi, pie Anda un Cilvēkjaudas faniem, kuri ir pieteikušies jaunumiem, nosūtīju pirmo e-pastu ar maniem noderīgumiem. Bet cilvēkam, kurš jūt, ka pienācis laiks padarīt savu spēka lauku jaudīgāku, iesaku piedalīties "MANS GPS" programmā, kuru veidoju kā atspērienu un ilgtermiņa iedvesmu, ar kā palīdzību cilvēks vairo gandarījuma un prieka sajūtas savā dzīvē un paaugstina savu vitalitātes līmeni.P.S. Ja pieteicies jaunumiem, bet savā e-pastā manu 1. ziņu par noderīgumiem neredzi, tad ieraksti tur meklēšanas logā "par man noderīgiem iedvesmas un jaudas avotiem", gan jau to vēstuli tev kaut kur uzrādīs, droši vien iebāzta spamā vai sazinkurvēl). Tiem, kuri jaunumiem nav pieteikušies, bet noderīgumus no manis grib, ir tiem jāpiesakās mūsu mājas lapā (pieteikšanās forma ir uzreiz zem bildes). Vairāk informācijas par šo epizodi ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:13 Kas ir jauda Lauras Dennler izpratnē un kāpēc tā ir svarīga10:15 Ko nozīmē cilvēka spēka lauks un kā to stiprināt19:20 Kāda saistība ir jaudai ar cilvēka dzīves kvalitāti21:40 Kā rīkoties, ja saprotam, ka spēka lauks ir draņķīgā stāvoklī32:11 Kā noteikt prioritātes, kad visa ir par daudz41:22 Kā cilvēki rēķina, ko viņi ir pelnījuši un kas viņiem pienākas47:04 Kāpēc cilvēkiem ir grūti par sevi rūpēties ilgtermiņā51:56 Laimes pamatprincipi58:39 Kā rīkoties sev par labu, kad visi apstākļi ir pret tevi1:14:10 Kāpēc neiztikt bez sarunas ar sevi par savām vērtībām un kā tās var mainīties1:30:25 Kā katrai problēmai atrast piemērotu risinājumu1:35:26 Ačgārnā izpratne par prieku1:40:17 Jautājums klausītājiem

Kas ir upespils? Šo Eugēnijas Audares un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Rudzrogu ģimene Kazdangā: tētis Jānis ("Lauku kūrorta" īpašnieks) ar bērniem Dānielu (14 gadi) un Roju (8 gadi).

Šīgada tūrisma sezona Latvijas uzņēmējiem nebūs viegla, bet, neskatoties uz bažām, top jauni tūrisma un atpūtas piedāvājumi, kā arī nekur nav pazuduši labi zināmie galamērķi. Par to, kas sagaida ceļot gribētājus Latvijas laukos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ceļot aicina asociācijas „Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar viesu māju saimniekiem, kuri uzņēmuši bēgļus no Ukrainas. Stāsta aAtpūtas kompleksa „Turbas” saimnieks Kaspars Bramanis, viesu māja "Brūveri" saimnieks Uldis Dvinskis un Brantu muižas pārstāve Ilze Briede.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Ik gadus par godu Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai (1.jūnijā) tiek svinēti Bērnu svētki. Kaut arī Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas vēsturiskās saknes meklējamas 1925.gada Ženēvā notikušajā Pasaules konferencē bērnu labklājībai, bērniem veltīti svētki Ventspils pusē svinēti jau krietni agrāk. Ventspils luterāņu draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par pirmo luteriskās baznīcas arhibīskapu, 1908.gadā nodibināja Jaunības draugu biedrību, kuras mērķis bija jaunatnes reliģiska, tikumiska un zinātniska izglītošana, tās pasargāšana no alkohola lietošanas, netiklības un citiem ārējiem apdraudējumiem. Biedrība rūpējās par patīkamu un lietderīgu laika pavadīšanu: dibināja kori, bibliotēku un lasāmgaldu, kā arī ieviesa biedru vakarus, kur pārrunāja ne tikai reliģiska, bet arī laicīga rakstura jautājumus. 1910.gada vasarā biedrība bija nolēmusi sarīkot Bērnu svētkus, bet togad pilsētu piemeklēja šarlaka epidēmija, kas aiznesa 92 bērnu dzīvības, tādēļ svētki tika atcelti. Pirmos Bērnu svētkus Jaunības draugu biedrība noorganizēja 1911.gada 31.jūlijā. Jau pirmajā reizē tie pulcēja lielu bērnu skaitu. Baznīcas dārzā pulcējās ap 800 bērnu – meitenes izrotājušās ar ziedu vainadziņiem, bet zēni turēja rokās karodziņus. Orķestra pavadībā bērnu gājiens pa galveno ielu devās uz Puherta muižiņu, kur sākās īstās svinības: pēc mācītāja Teodora Grīnberga sirsnīgas uzrunas - spēlēja orķestris, dziedāja kori, bērni, notika sadziedāšanās, iesaistot visus svinību viesus. Bērniem bija sarūpētas dažnedažādas rotaļas, izklaides un visi tika par velti cienāti ar limonādi, baltmaizi un saldumiem. Vakaru noslēdza ar uguņošanu. 1930.gadu beigās Bērnu svētkus apmeklēja jau vairāk kā trīs tūkstoši bērnu no tuviem un tāliem pagastiem. Viņi ieradās pa dzelzceļu, pajūgā vai ar kājām. Ņiprākie bija mērojuši 25 km, lai vienu pēcpusdienu lielā, draudzīgā pulkā nosvinētu savus svētkus. Ar katru gadu bērniem tika piedāvātas arvien jaunas izklaides – varēja vizināties ar karuseli, dažādās sacīkstēs un sporta aktivitātēs laimēt ēdamas balvas, smēdē pie kalēja izkalt - ko nu katrs vēlas, šūt un vērt no zīlītēm vainadziņus, sviest mērķī utt. Katrs bērns dabūja gabaliņu no lielā Ķuzes biskvīta ruļļa un glāzi sulas. Pasākumu nemainīgi noslēdza raķešu meistars, šaujot raķetes un bumerangus, griežot dzirnaviņas, un iededzot sveces. Bērnu svētki parasti notika vasaras vidū un tur tika gaidīti visi – gan mazi, gan lieli, gan savi, gan sveši, bet mācību gadam beidzoties, skolēniem tika rīkoti savi Bērnu – skolēnu svētki. Šie svētki parasti norisinājās jūnijā un ilga vairāk par vienu dienu. Tos apmeklēja skolēni no Ventspils un pagastu skolām. Lauku bērniem tika ierādītas naktsmītnes kādā no pilsētas skolām. Tāpat kā Bērnu svētkos, pasākums sākās ar gājienu mūzikas pavadībā, kam sekoja izklaides visas dienas garumā: pasaku nodaļa, kur mazajiem priekšā lasīja pasakas; mikroskopa nodaļa; zīmēšanas un gleznošanas; daiļliteratūras, stereoskopa, jautrā ķīmiķa un matemātiķa, ģeogrāfu nodaļa. Zinātniskajā nodaļā varēja iepazīties ar dažādiem zinātnes sasniegumiem jeb zinātnes “brīnumiem”. Iepazīties ar gaidu un skautu darbu. Neatņemama sastāvdaļa bija dažādas fiziskas aktivitātes. Par panākumiem katrā sekcijā varēja iegūt balvas. Nākamajā dienā skolēni par velti varēja apmeklēt kinoteātri, kā arī apskatīt ģimnāzijas telpās ierīkoto ikgadējo pilsētas un lauku skolu skolēnu un skolotāju mākslas un rokdarbu izstādi. Tika piedāvātas lekcijas gan bērniem, gan pieaugušajiem par dažādām ar audzināšanu un veselību (diloni, tīfu utt.) sistītām tēmām. Nereti Bērnu – skolēnu svētki ilga pat nedēļu.

Kaidu ītekmi kars i sankcejis austrumu sābru vaļstīs jau itymā pavasarī pamess iz praktiskū dzeivi Latgolā, kai tys ītekmēs myusu gryudu audzātuojus, pīnsaiminīkus i kūpumā myusu ražojūšūs lauksaiminīkus – dagvīlys cenys, lauku apstruode, mineralmāslu cenys i īguodis īspiejis, gaidomuo ītekme iz puortykys cenom. Sarunā pīsadola Lauku atbolsta dīnesta Austrumlatgolys regionaluos lauksaimisteibys puorvaļdis vadeituojs Aigars Puncuļs, ZS “Druvas” eipašnīks, konkursa “Sējējs 2021” laureats nominacejā “Jaunais veiksmīgais zemnieks” Lauris Ikaunieks, ZS “Zelmeņi” eipašnīks, Latgolys ražojūšūs lauksaiminīku apvīneibys puorstuovs Aivars Bernāns i Kaspars Melnis, SIA “Sprūževa M” vaļdis prīšksādātuoja vītinīks, Lauksaimisteibys statutsabīdreibu asociacejis vaļdis prīšksādātuojs, Lauksaimisteibu organizaceju sadarbeibys padūmis vaļdis lūceklis i ari deputats Rēzeknis nūvoda pošvaļdeibā (Zaļo un Zemnieku savienība).

Itūreiz iz sarunu asam aicynuojuši Bolvu Centraluos bibliotekys vadeituoju, Bolvu nūvoda dūmis deputati i cylvāku, kuram Vaļsts kulturkapitala fonds pārnejuo goda golā daškeira myuža stipendeju – Rutu Cibuli. Ruta iz davuse naatsveramu īguļdejumu Zīmeļlatgolys namaterialuos kulturys apzynuošonā, populariziešonā i saglobuošonā. Par itū i ari vysa kū cytu interesantu klausīs sarunā. „Vysu sovu īprīškejū apzynuotū dzeivi es asu darejuse ari tū, lai Zīmeļlatgolys izcyluos teiciejis i cyta veida tradicionaluos kulturys kūpieji tyktu vierzeiti Vaļsts kulturkapitala fonda myuža stipendejom.  Mes vysod asam labi atbaļsteiti i tī īsacejumi ir bejusi konkureitspiejeigi.” Ruta pīzeist, ka pat iz vyssmoguokom lītom i nūtikšonom vysod juorauga pasavērt mīreigi i vīglai. „Nav jāgys pīīt lītom smogi. Maņ pateikt i cylvāki, kuri ir humora pylni, kuri prūt pasasmīt par cytim, pasasmīt par sevi. Nu kas var byut lobuoks par tū, kai nu sirds par kuodu pasazūbuot, tuo forsi, tuo nu sirds. I vēļ ari saprast, ka tys cylvāks var tev spieļuot preteimā, īkūst preteimā. Teicīņu saspiele, tuodu precizu vāruojumu saspiele. Tei maņ vysod ir patykuse. Tys varbyut ir īmeslis, ka es daudzim cylvākim pateiku i tikpat daudzim cylvākim es ari napateiku. Vīnaldzeigūs nav.” Ruta stuosta par tū, kai jai rodusēs interese par namaterialū kulturu Zīmeļlatgolā. „Ite maņ juopasasoka munim draugim i ari tovim školuotuojim Andai Beitānei i Mārtiņam Boiko. Es nikod naasu beidusēs nu tūs cylvāku, kuri ir par mani gudruoki i stypruoki, jī mani vysod ir fasciniejuši. Nivīns jau maņ nalyka volkuotīs leidza folklorys zynuotnīkim i pietnīkim, stuņdem klauseitīs, kai jī aizdūd vīnus i tūs pošus vaicuojumus. Kuo babys leidzeigi atbiļd. Taišni itymā procesā tu koč kū suoc saprast, jo tev kuods cylvāks nu molys salīk tū biļdi pavysam cytaiž. I tu radzi, ka tei puzlis daleņa, kas ir tova, ka tei ir kruošņa daļa, ka tei ir bezgaleigi kruošņa i tī ir i ir kū dareit. Nui, es asu tam veļtejuse daudzi laika i maņ tys ir ari cīši patics. Ka vēļ runuot par tuodom gareigom lītom, kas saistuos ar gareigū kuturu, tod myužeiba nūguojušais pravests Alberts Budže, tyma skaitā Latgalīšū kulturys goda bolvys „Boņuks” myuža bolvys sajiemiejs, jis varbyut pat agruok nakai cyti paruodeja tuos vierteibys par saļmem, par maja dzīduojumim. Nasaverūt iz tū, ka es beju rajona kulkturys nūdalis vadeituoja, pravests Budže kotrai babai nūpraseja, voi Ruta Cibule zyna, ka jius ite dzīžat pi krysta. Jam beja svareigi, kab tei vysa informaceja atītu ari leidz manim, lai es ar tū reikojūs.” Pārneja godā Bolvu nūvodā pīdzeivuots viesturisks nūtykums – pyrmū reizi Latvejis viesturē pastateita vaļsts leiminī saskaņuota nūvoda ceļazeime, kurā sūpluok uzrokstam latvīšu literarajā volūdā “Balvu novads” var puorskaiteit nūvoda nūsaukumu ari latgalīšu rokstu volūdā “Bolvu nūvods”. Vītejī, prūtams, tū viertej navīnnūzeimeigi. „Duorgī, tei ir taida emocionaluo inteligence. Patīseibā, cik tod Bolvūs ir tūs taidu eistūs balvinīšu? Tuodu dzikūs čyuļu? Nu vysi tok ir nu lauku tepat saguojušs. Nu, ka tī puora cylvāki ceļ karu, daži pasavalk leidza, vēļ daži organizej tū vysu. Mes īpauzejam, nūgaidom, lai tuos pyrmuos putys puorīt i tod varbyut var ari suokt normaluoku volūdu, normaluoku skaidruojumu. Dusmēs nikuo navajag dareit i dusmem navajag atbiļdēt ar dusmem ... Maņ nikod nav bejs kauns paust sovu vīdūkli i es jū paužu. Es jiutūs švakai tod, ka ir koc kaidi īmesli, par kū es navaru runuot atkluotai. Goduos… Ka es jauneibā sovu vīdūkli izsacieju kategoriskuok, varbyut pat skaļuokā bolsā. Godim eimūt, es asu īsavuicejuse, jo kategoriskuoka es asu, jo maiguoka ir muna izteiksmis forma. Nu, tod ir gryušuok tevi salauzt. Vajag sasagataveit, dabuot tū styprumu sevī, lai tys, kū tu soki, byutu eiss. Es vysod asu sacejuse, kam ir kū runuot, tys uotri pasoka.” Ruta izsver, ka kaba saprostu, kas eistyn ir svareigi i kas nav, ir suokumā juodaboj mīrs. Viņ nu mīra stadejis var ar vāsu pruotu pasavērt iz vysu nūteikušū. Apsastuot ir cīši svareigi. „Ka tu esi pats iz seve sajuts, ka tu navari paviļkt i puordūmuojs deļ kam. Deļ kam es nauzatycu tim cytim cylvākim? Del kam maņ redzīs, ka es vysu padareišu lobuok? Del kam es dūmoju, ka es vīna padareišu? Deļ kam es dūmoju, ak es vīna pareizi izdūmuošu…? Jī koč kuodā veida sajiut ari aizvainuojumu, jo ka tu vīns dori i tev redzīs, ka vysim tys ir juoradz, ka vysim ir juosaprūt, kū tu dori. Tu vari bubynuot zam daguna, cik tu gribi vīns pats. Ka tu naveidoj sev apliek dūmubīdru grupu i naīsaisti jūs, naaizraun, nikuo nabyus. Patīsebā es jau daudzus godus sovu miseju sajiutu tymā, ka na tik daudzi pošai vysu dareit, bet savest kulā cylvākus, par kurim maņ redzīs, ka jim ir juosasateik.” Taipat Ruta atkluoj, ka dorbs ar tradicionalū kulturu jai ļaun dabuot spāku, kaba ītu otkon iz prīšku. „Es navarātu saceit, ka bibliotekys direktoris omots ir šausmeigi aizraunūšs. Kolektivs ir lels, papeiru daudzi. Drusku rozpliet spuornus i verīs, tī jau vysi reikuojumi naizpiļdeiti, tī tys nav pīraksteits, tys nav pabreidynuots, tys nav paslaveits. Es izbraucu iz tū sovu pīrūbežu, es daboju puora dīnys tū atelpu i maņ otkon ir spāks… Lauku vidē cylvāks navar atsaļaut geideit, kod te kuods atīs mani izklaidēt. Voi nu tu pats esi koč kaidā darbeibā, nūtykumā, nūtykuma radeišonā, voi nu tu siedi i gaidi. Vari siedēt, pukstēt, geideit i pat napamaneit, kū tī cyti dora.” Kas ir tys, kas Latgolā byutu juodora cytaiž? „Tys, kū es niu nu sovys babys pozicejis radzu, es vysur grybu laist jaunūs pa prīšku i maņ tys pateik. Vajag jim uzaticēt i vajag jim ļaut dareit. Vāga merkavuot saprast, kas ir tys, kū mes, muna paaudze vaira nasaprūtam… Es asu par tū, lai mes nasiežom sovuos vītuos cikom jau smiļkts bierst nu čūksta.”

Raidījumā “Šodienas jautājums” ar ģimenes ārstu, Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvi Aini Dzalbu un epidemiologu Ņikitu Trojanski runājām par straujo omikrona izplatību un nepieciešamību ieviest jaunus drošības pasākumus.

Stāsta mākslas vēsturniece Anita Vanaga Kā zināms, rakstnieks Andrejs Upīts bija satīriķis. Savas skarbās kritikas viņš parakstīja ļoti mīlīgi, pat sirdsšķīsti – Tāravas Anniņa. Ar šo pseidonīmu viņš debitēja “Pēterburgas Avīžu” literārajā pielikumā 1903. gada 19. februārī rakstā "Pārtulkojums", kur rakstnieks jokoja, ka Tāravas Anniņas vārdu ieraudzījis grāmatā, ko “ganu puikas atraduši uz lielceļa starp dūduriešu mācītāja muižu un baznīcas krogu”. Labprāt ticu, ka grāmatas tādā veidā tiek atrastas. Upīša kopotos rakstus es ieraudzīju kādā grāmatu kaudzē pie miskastēm Rīgā, Teikas rajonā, 1994. gadā. Nevarēju nepaņemt Tāravas Anniņu. Ir bauda lasīt.  Andreja Upīša un Tāravas Anniņas biogrāfijas attīstījās paralēli. Upīts rakstīja, ka vispirms Anniņa bija jaunkundze, kurai daudz paziņu, “tomēr neķeras neviens” (1909), tad viņa kļuva par vecmeitu (1915), tad viņai palaimējās apprecēties un tikt pie trim draiskulīgiem bērneļiem. 40 gadu vecumā Anniņai joprojām bija vīrs un nu jau četri bērni. Reālajā dzīvē Andrejs Upītis bija cerējis uz pedagoģi Martu Rinku, kurai pagājušajā gadā Upīša memoriālajā muzejā māksliniece Ieva Epnere izveidoja ļoti delikātu izstādi “Pirmā dāvana”. Marta Rinka noraidīja Upīša uzmanību. Un Upīts apprecēja Skrīveru bagātāko meitu. Neraugoties uz privātām paralēlēm, tomēr paliek jautājums – kas tā par grāmatu, ko ganu puikas atrada uz lielceļa? Grāmatas nosaukums ir “Dziesmu rota jaunekļiem un vīriešiem”. Pirmā daļa “Dārza puķes” apkopo vāciešu dziesmas, “ ar Vidzemes skolmeistaru palīgu saliktas no Jāņa Cimzes”. Grāmatas otrā daļa saucas “Lauku puķes”, un tās ir latviešu tautasdziesmas, apgādātas no Cimzes un viņa draugiem. Grāmata “Dziesmu rota” driķēta Leipcigā 1872. gadā pie G. Kreysing. Lūk! “Dārza puķu” sadaļā atrodama komponista Frīdriha Zilhera (Silcher) dziesma “Tāravas Anniņa”. Dzejnieka vārds nav norādīts, jo ilgi pastāvēja uzskats, ka tā ir tautasdziesma. Kā rakstīts grāmatā, dziedama “Ar jušanu”: Tāravas Anniņa bārenīte, Tā mana dzīvība, zeltenīte. Bēdas un vētras mūs nebiedina, Kopā tās vinnēsim paciešanā. Jā, mūsu sirdis ir biedrojušās Ticības garā un dievlūgšanās. Tā savu sirdi man atvēlēj'si, Grib pie man turēties uzticīgi. Vaidas un asaras, slimības spēks Mīlības saites vēl ciešāki slēgs. Skaistums un manta nekārdina; Tikums un lēnaj's prāts mūs saveda. Tāravas Anniņ, mans prieks iemīļots,  tu mana dvēsle, manta un gods. Šo ne pārāk labi atdzejoto sirdsšķīsto rindu autors ir dzejnieks Simons Dahs (Dach, 1605–1659). Viņš dzimis lietuviešu valodas tulka ģimenē Klaipēdā (toreiz Mēmelē). Šeit dzīvoja lejasvācu kolonisti. Simons Dahs kļuva par Karalauču (Kēnigsbergas) Universitātes dzejas profesoru. Viņš rakstīja Mēmeles lejasvācu dialektā. Mīlas dzejoli Anke von Tharau Simons Dahs uzrakstīja kā veltījumu Annas Neanderes un mācītāja Johannesa Portatiusa kāzām. Tās notika 1636. gadā. Tārava, no kuras nāca Anna, ir vieta pie Kēnigsbergas. Augšvācu valodā dzejoli pārtulkoja izcilais literatūras kritiķis, filozofs un dzejnieks Johans Gotfrīds Herders (1744–1803). Simona Daha dzejolim uzmanību pievērsa vairāki komponisti. Vācijā mīlas dzejolis folklorizējās, un Daha vārds izgaisa. Taču savu novadnieku, baroka laika dzejnieku Simonu Dahu neaizmirsa lietuvieši. 1912. gadā Klaipēdas Teātra laukumā dzejniekam tika izveidots piemineklis-strūklaka, kuru vainagoja Tāravas Anniņas skulptūra. 1945. gada kara notikumos skulptūra pazuda. 1989. gada beigās, pateicoties Trāvemindes vāciešiem, Tāravas Anniņas skulptūra atgriezās savā vietā. To atklāja ar teatralizētu uzvedumu. Tagad jaukā meitene ir Klaipēdas svētā.