Podcasts about aptuveni

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Šogad valstī netika atrasts finansējums jaunu reto slimību diagnožu iekļaušanai kompensējamo medikamentu sarakstā un daudzi pacienti nesaņēma iespēju uzsākt ārstēšanos. Kā būs nākamajā gadā un kas jādara, lai šāda situācija neveidotos, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Skride un Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle Ieva Plūme. Slimību sauc par retu, ja ar to slimo mazāk kā viens no 2000 cilvēkiem. Kopumā dažādu reto slimību skaits pasaulē ir liels un katru gadu tiek atklātas jaunas diagnozes. Andris Skride skaidro, ka ir daudz cilvēku, kam varētu būt kāda retas saslimšana, vairumā gadījumu specifiska ārstēšana nav vajadzīga, bet ir retas slimības, kuras norit smagi un tur būtiska nozīme inovatīviem medikamentiem. "Latvijā apmēram 1/4 daļa saslimušo zina, ka viņiem ir kāda reta slimība. Šobrīd top jauns reto slimību reģistrs, lai precīzi zinātu, cik reto slimību atklāj, cik ātri tās atklāj, kur ir kavēšanās, kur nepieciešams vairāk zināšanu, kāda ir ārstēšana un arī pacientu dzīvildze, un kā to uzlabot," norāda Andris Skride. Šobrīd Latvijas nacionālajā reto slimību reģistrā 2024. gada sākumā bija ap 15000 cilvēku reģistrēti. Lielākā daļa nav reģistrēti, tāpat liela daļa slimību nav atklātas, jo bieži cilvēki ar pazīmēm par iespējamu reto slimību par to neaizdomājas. Statistiski Latvijā varētu būt līdz 100000 cilvēku, kuram ir reta slimība. "Maz runā par tiem pacientiem, kas 95%, kuriem nav pieejami medikamenti retās slimības ārstēšanai. Aptuveni 5% diagnožu medikamenti pasaulē ir pieejami," norāda Ieva Plūme. "Latvijai ir jādara viss, lai nodrošinātu to, kas citās valstīs jau ir pieejams, arī inovatīvo ārstēšanu. Bet jādomā arī par 95%, kas daudzi ir bērni ar ģenētiskajām slimībām. Jāskatās uz rehabilitāciju, nepārtrauktu fizioterapiju, uz to, lai spējas, kas bērnam jau ir iedzimtas (fiziskās un intelektuālās), tiktu saglabātas, jo medikamenti ir tikai simptomiem." Piemēram, zāles epilepsijai ir tikai līdzeklis pret simptomiem, kas neārstē pašu slimību. "Esam aprēķinājuši, lai noklātu vismaz medikamentu vajadzības, gan cilvēku vajadzības pieaugušo un bērnu rehabilitācijai, kur ļoti trūkst speciālistu (..), mums būtu nepieciešami ap 30 miljoniem eiro. Šobrīd sarunas, kas tiek vestas, un kā esam sapratuši, no 21,5 miljona retajām slimībām labi ja miljons būs," norāda Ieva Plūme. Viņa arī akcentē, ka jābeidz valstī skatīties uz cilvēkiem ar retām slimībā un uz viņu ģimenēm kā patērētājiem, bet jāraugās kā uz ekonomikas cikla daļu. Ja ir pieejamas zāles, cilvēks var dzīvot, bieži, ja tas nav ielaists gadījums, cilvēks strādā pilnas slodzes, pusslodzes darbu, maksā nodokļus. "Ja bērns tiek rehabilitētas, ja viņa spējas tiek uzlabotas vai saglabātas, ja notiek nepārtraukta habilitācija ar reto slimību pacientu, viņa vecāki, viens vai abi, var strādāt, viņiem nav jābūt 24/7 klāt pie bērna. Ir ļoti daudz problēmu, kas netiek sistemātiski skatītas," uzskata Plūme. Viņa min arī asistentu pieejamības jautājumu un norāda, ka šī joma neaprobežojas tikai ar veselību. Tāpēc izpratne ir vajadzīga dziļāka. "Es aicinu lēmuma pieņēmējus paskatīties uz jebkuru ģimeni, kurā ir kāds hronisks pacients, kurā ir pacients ar retu slimību, vienalga, bērns vai pieaugušais, paskatīties uz mums kā uz labuma nesējiem valstij. Mēs neesam tikai patērētāji," norāda Plūme. Tajā pašā laikā Plūme atzīst, ka novēlota diagnostika un ilga meklēšanas reto slimību gadījumā nav tikai Latvijas problēma. Visur pasaulē ceļš līdz precīzai diagnozei var būt 3-5 gadi.

Lai gan pie mums rudens šobrīd rit pilnā sparā, temperatūra krītas arvien zemāk un virzamies tuvāk tumšajam un aukstajam laikam, raidījumā vēlamies aizvest uz saulainu un siltu galapunktu, uz Dominikas Sadraudzību, kas ir salu valsts Karību jūras reģiona austrumos, daļa no Mazo Antiļu salas sistēmas un atrodas blakus Francijas salām Gvadelupei un Martinikai. Lai gan dažs labs cītīgs klausītājs varētu padomāt, ka neesam ēduši pietiekami daudz biezpiena un sākam atkārtoties, vēlamies izgaiņāt bažas un precizēt, ka Karību jūras reģionā ir divas valstis ar teju vienādu nosaukumu. Iepriekš esam runājuši par Dominikānas Republiku, taču šoreiz vedam uz pat vēl saulaināku, taču dabas stihiju smagi ietekmētu valsti - Dominikas Sadraudzību. Lai gan mazāk zināma salu valsts, Dominikas Sadraudzība tiek dēvēta par “Karību jūras dabas salu” tās dabiskās vides dēļ. To faktiski joprojām veido ģeotermāli vulkāniskā darbība, par ko liecina pasaulē otrais lielākais karstais avots, ko sauc par Viršanas ezeru (Boiling lake), kas arī atrodas netālu no salu valsts galvaspilsētas Rosenau. Karstais avots ir slavens tūrisma galamērķis, taču, lai nokļūtu līdz tam, ir jāveic teju 6-8 stundu garš pārgājiens, kas ved cauri lietus mežiem, un “Desolation” ielejai, kur var redzēt vulkānisko darbību tuvplānā. Šeit gan jāpiezīmē, ka skaista daba ir viens, bet vulkāniskās atveres un sēra nogulsnes rada kārtīgu treniņu degunam, ne visi ceļotāji esot spējīgi izturēt šo “interesanto” aromātu. Kur citas maņas varbūt vajadzētu ierobežojot, acis ir jātur plaši vaļā, jo valsts ir slavena ar savu daudzveidīgo un krāšņo ekosistēmu. Salas teritorija ir aptuveni 86 reižu mazāka par Latviju, taču Dominikas Sadraudzības teritorijā ir sastopami ne tikai deviņi aktīvi vulkāni, bet arī 365 upes. Pa vienai katrai gada dienai. Paturpinot par ūdeņiem, salu valsts tiek dēvēta arī par Karību jūras vaļu vērošanas galvaspilsētu, ūdens dzīvnieku mīļotājiem sezonāli mērojot ceļu, lai vērotu vaļu, delfīnu un citu, salīdzinoši retu dzīvnieku klātbūtni. Ja jums vēl nav ieplānots gala noslēguma atvaļinājuma galapunkts, vaļu vērošanas laiks sākas novembrī un ilgst līdz martam, kā arī šis ir mierīgākais laiks, viesuļvētru sezonai noslēdzoties.

Šajā epizodē sarunājos ar personāla nomas agentūras "Agence" valdes priekšsēdētāju Rolandu Einštālu.Aptuveni 2% no visiem nodarbinātajiem Eiropas Savienībā ir nodarbināti caur pagaidu darbaspēka aģentūrām. Piemēram, Vācijā šis skaits ir aptuveni 1,6 miljoni cilvēku, kas tiek nodarbināti caur personāla nomas uzņēmumiem. Nīderlandē, kas ir viens no līderiem šajā nozarē, ap 4% no nodarbinātajiem ir nodarbināti caur personāla nomas aģentūrām. Šajā epizodē pievēršamies aktuālajām darba tirgus problēmām Latvijā un pasaulē, īpaši apskatot personāla nomas risinājumus. Latvijā šī joma nav plaši pārstāvēta. "Agence" ir Latvijā dibināts pilna cikla personāla nomas uzņēmums, kas, kopš 2019. gada, piedāvā elastīgus risinājumus darbaspēka nodrošināšanai, īpaši ražošanas un loģistikas nozarēs.Klausies epizodi un uzzini vairāk:Par personāla nomas uzņēmumu lomu globālajā ekonomikā un to, kā šis modelis palīdz uzņēmumiem risināt darbaspēka trūkumu, dažādās uzņēmuma stadijās, sezonās utt.Personāla nomas nozīmi Latvijā un Eiropā – Apspriežam, kā šī prakse tiek izmantota un kā tā var palīdzēt risināt darbaspēka problēmas, īpaši reģionos, kur ir izteikts bezdarbs.Globālās darba tirgus tendences un problēmas – Kā pasaulē aug pieprasījums pēc elastīga darbaspēka, un kādēļ personāla noma kļūst arvien populārāka.   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Aptuveni 70 tūkstoši fizisko personu septembrī varētu sākt saņemt vēstules no Valsts ieņēmumu dienesta ar aicinājumu pārskatīt savus deklarētos ienākumus. Par jaunā mācību gada tuvošanos liecina arī tas, ka skolēnu un bērnudārznieku vecāki sāk saņemt sarakstus ar bērniem mācībām nepieciešamajām lietām, kas tiem ir jāsarūpē. Atbalsta ieceri azartspēles atļaut tikai no 21 gada vecuma, dalību izlozēs – no 18. Uzreiz pēc Olimpiskajām spēlēm labākie Eiropas pludmales volejbolisti pārcēlušies uz Nīderlandi, kur viņiem vēl viens no sezonas lielajiem turnīriem – Eiropas čempionāts. Latvija šogad pārstāvēta gan vīru, gan dāmu konkurencē. Jau trešo dienu ugunsdzēsēji glābēji turpina dzēst plašu ugunsgrēku Grieķijā, Atēnu tuvumā.

Portāls "Latviesi.com" uzsācis rakstu sēriju par cittautu personvārdu atveidi latviešu valodā. Tie ir vairāku jaukto ģimeņu stāsti, kad vārdu vai jauniegūto uzvārdu latviskošana sagādājusi neērtas situācijas, saistībā ar to, kā šos personvārdus atveido dokumentos Latvijā. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādus sarežģījumus šī vārdu uzvārdu latviskošana rada un kā ar to sadzīvot mītnes zemē, kā arī par to, vai šajā sistēmā varētu būt uzlabojumi? Raidījumā diskutē Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Laura Lapiņa, Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas galvenā lingviste Evelīna Zilgalve, žurnāliste no Anglijas Ilze Kalve, Kristīne Volodka no Dārbijas Anglijā un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļas vadītāja vietniece Ilze Parādniece. Pērn laulības noslēguši 10,6 tūkstoši latviešu, no kuriem 1829  jeb 17% gredzenus mija ar citu valstu pilsoņiem. Aptuveni puse jeb 40% no tiem pēc kāzām mainījuši uzvārdu. Daļā jaukto ģimeņu arī aug bērni, kuriem doti dažādām valstīm un to kultūrām raksturīgi vārdi, un arī no vecākiem pārņemti ārvalstu uzvārdi.

No 10. līdz 18. novembrim Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, ar jaundarbu koncertprogrammu un meistarklasēm norisināsies telpiskās skaņas festivāls "Komplementārās pretrunas". Tas vienuviet pulcēs Latvijas un ārvalstu komponistus un zinātniekus, lai ar 36 skaļruņu palīdzību speciāli izveidotā daudzkanālu skaņas kupolā ļautu klausītājiem gūt jaunu skaņas uztveres pieredzi. Aptuveni stundu gari telpiskās skaņas koncerti notiks īpaši izveidotā telpiskās skaņas kupolā vairākas reizes dienā. "Latvijā samērā maz pazīstamais koncertformāts klausītājam ļaus piedzīvot skaņas pieredzi, ko nav iespējams īstenot citiem līdzekļiem. Festivāla izglītības programmas ietvaros pasaulslavenais laikmetīgās mūzikas komponists Eduardo Miranda pasniegs meistarklasi mūzikas kompozīcijas studentiem un publisko lekciju festivāla atklāšanas vakarā. Tāpat sadarbībā ar "QLatvia" tiek veidots ievadkurss kvantu skaitļošanā," teikts festivāla aprakstā. "Ar šo projektu mēs vēlamies iepazīstināt Rīgas iedzīvotājus ar laikmetīgas telpiskās mūzikas pieredzi, piedāvājot komponistu speciāli radītu skaņdarbu koncertprogrammu par kvantu fizikas konceptiem. Liela daļa aizrautīgi strādājuši kopā ar zinātniekiem, pat laboratorijās, lai izprastu kvantu fizikas procesus un ietērptu skanējumā. Ar ikgadēju festivālu vēlamies iedzīvināt Latvijas mūzikas ainavā samērā maz pazīstamu koncertmūzikas formātu - telpiskas elektroakustiskas mūzikas atskaņojumus," stāsta festivāla mākslinieciskais vadītājs Voldemārs Johansons. Ar viņu, kā arī komponisti Annu Fišeri, kuras mūzika skanēs šajā festivālā, plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Runājam par skaļruņu kupoliem, to vēsturi un arī to, kādas iespējas tie paver komponistiem un koncerta apmeklētājiem. Anna un Voldemārs pastāsta par saviem akusmātiskajiem darbiem, kurus dzirdēsim festivālā, un Voldemārs arī iepazīstina klausītājus ar festivāla galveno viesi, komponistu, pētnieku un novatorisku skaņu mākslinieku Eduardo Mirandu. Pirms 100 gadiem ievērojamais dāņu fiziķis Nīlss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atomu struktūras izpētē. Viņa revolucionārais darbs lika pamatus kvantu mehānikai un noteica enerģijas kvantizācijas koncepciju atomā, kā arī izvirzīja komplementaritātes ideju, kas paredz, ka daļiņas, atkarībā no veida, kā tās tiek novērotas, uzrāda gan viļņiem, gan daļiņām atbilstošu uzvedību. Svinot šos atklājumus, Vizionārās kultūras fonds sadarbībā ar Dānijas kultūras institūtu un Nīlsa Bora Institūtu, iedzīvināja projektu "Komplementārās pretrunas", kura ietvaros mūzikas autori Anna Fišere (LV), Jacob Kirkegaard (DK) un Tie Yann (CN) iedvesmojās no kvantu zinātnes idejām un, konsultējoties ar kvantu fizikas pētniekiem no Nīlsa Bora institūta Kopenhāgenā, radīja jaunus skaņas darbus. 2023. gadā šo programmu paplašina latviešu autoru jaundarbi (Voldemārs Johansons, Linda Leimane), izveidojot dabaszinātnēm veltītu koncertprogrammu. Festivāla īpašais viesis ir komponists un vairāku nozīmīgu grāmatu autors Eduardo Reks Miranda (Eduardo Reck Miranda). Miranda ir eksperts vairākās mūsdienu mūzikas pētniecības disciplīnās, starp viņa publikācijām ir: "Quantum Computer Music:  Foundations, Methods and Advanced Concepts", "Handbook of Artificial Intelligence for Music: Foundations, Advanced Approaches, and Developments for Creativity". Mirandas pašreizējie pētījumi ir vērsti uz kvantu skaņu un kompozīciju, kas ietver kvantu skaitļošanu. Šajā virzienā viņš sadarbojas ar vadošajiem pētniecības uzņēmumiem šajā jomā: "Quantinuum" un "IBM". Viņa kompozīciju "Qubism" šovasar pirmatskaņoja "Londonas sinfonietta". Plašu interviju ar Eduardo Reku Mirandu "Klasika" piedāvās svētdienas rītā.  Festivālā izskanēs Annas Fišeres (Latvija), Jakoba Kirkegārda (Dānija), Tie Jannas (Ķīna), Eduardo Mirandas (Lielbritānija), Voldemāra Johansona un Lindas Leimanes (Latvija) jaundarbi. Paralēli norisināsies meistarklases.

Aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju neuzticas valsts varai. Stradiņa slimnīcas pagaidu padome izteikusi neuzticību valdei. Eiropas valstu līderi mudina paātrināt humānās palīdzības piegādi Gazas iedzīvotājiem.. Baltijas valstu, Norvēģijas, Polijas, Somijas un Ukrainas iekšlietu ministri 27. oktobrī tiekas Lietuvā. "Lonely Planet" kategorijā "Ilgtspēja" starp desmit labākajiem ir arī Jūrtaka un Mežtaka.

Vārds Abrahams (ieskaitot sākotnējo formu Ābrams Bībelē minēts aptuveni 294. Skaits var atšķirties atkarībā no Bībeles tulkojuma, tomēr tās ir vismaz 290. Aptuveni 76 reizes Ābrahams minēts Jaunajā Derībā. Tas nozīmē, ka Ābrahams ir nozīmīgs tēls visā kopējā Bībeles vēstījumā. Kāpēc Ābrahams ir tik nozīmīgs? Kā Ābrahama dzīvesstāstā ir iešifrētā viss Dieva glābšanas plāns cilvēcei? Vai Ābrahams, saukts par ticības tēvu, tiešām nekad nepiedzīvoja krīzes? Par šiem jautājumiem šodienas raidījumā. Turpinām Radīšanas grāmatas izpēti. Raidījumu veido Māris Veliks Svēto Rakstu lasījumi: Edmunds Puzulis

Ne tikai uz lielceļiem vai ostās ir intensīva satiksme - arī mūsu gaisa telpa burtiski čum un mudž no pasažieru un kravas pārvadājumiem. Ap 100 tūkstoši pasažieru reisu - par tādu satiksmes intensitāti runājam aviācijā. Un neskatoties uz šo milzīgo apjomu, debesīs nelaimes gadījumi kļūst aizvien retāki. Cilvēciskai kļūmei vai sīkai tehniskai ķibelei 10 kilometru augstumā var būt smagas sekas. Daudzas aviokatastrofas ir spilgts piemērs tam. Kas ir biežākie cēloņi nelaimēm aviācijā un vai krīzes brīdī ir iespējams ko darīt lietas labā, skaidro RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Aeronautikas institūta direktors Ilmārs Blumbergs un Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "Kas man rada drošības sajūtu, jo man ir ļoti bail lidot ar lidmašīnu, dažreiz sanāk, ka es arī ieķeros krēslā, kad paceļas un nolaižas, ka ir lielāka iespēja iekļūt negadījumā, braucot uz lidostu, nekā lidojot. Tas labi parāda, ka drošība ir," atzīst Valdis Zuters. "Cilvēki nekāps lidmašīnā, ja lidošana nebūs droša. Jebkura valsts rūpēsies, lai aviācija attīstītos. Visi ir gatavi domāt, lai būtu droši." Zuters skaidro, ka "mazās ķibeles notiek daudz. Pie lielākiem negadījumiem nonāk, kad ir vairākas neveiksmīgas sakritības. Lielākoties tas sākās ar sīkām lietiņām, kuras beigās beigās dažādu iemeslu dēļ, pilotu neuzmanība vai tehniskās lietas, rezultātā diemžēl noved pie lielākas  vai mazākas nelaimes". Ilmārs Blumbergs norāda, ka sarežģījumus var radīt putni lidlaukā. Šobrīd arī Latvijā ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad lidmašīna saskrienas ar putniem uz lidlauka. Par laimi tas nav novedis pie katastrofas "Pats bīstamākais ir nosēšanās posms. Ap 40% visu katastrofu notiek beidzamajā nosēšanās fāzē. Aptuveni 15 % ir ieskriešanās fāzē, ar  20% ir kreisera režīmā," skaidro Ilmārs Blumbergs. "Kāpēc tas notiek? Ja pirms 20 – 40 gadiem dominēja tehniskās kļūmes, šobrīd tās ir dramatiski samazinātas. Ja mēs kaut ko vienu samazinām, procentuāli pieaug kaut kas cits. Un tas ir cilvēka faktors. Kopējais skaits kļūdu samazinās, bet procentuāli pie katastrofām noved tieši cilvēka faktors, cilvēku kļūdas, nepareizas rīcības. Pārsvarā tie ir piloti. reizēm dispečeru kļūdas uz zemes." Radīts mazdegošs pārklājums, lai mazinātu liesmas aizdegšanās gadījumā lidmašīnā Latvijas zinātnieki kopā ar vairākām ārvalstu zinātniskajām institūcijām izstrādājuši jaunus videi draudzīgākus materiālus, kas var samazināt liesmas, ja gadījumā lidmašīnās izceļas ugunsgrēks. Skatos video, kur redzams, kā ar lodlampu tiek aizdedzināta neliela, caurspīdīga, pēc skata plastmasas plāksnīte. Tā uzliesmo, deg, bet aptuveni minūtes laikā liesma nodziest. Šajā materiālā ir iestrādāts ķīmiskais elements fosfazēns, kas samazina materiāla degšanas īpašības. Par jaunizveidoto pārklājumu lidmašīnu pilotu drošībai un kas ir fosfazēns, stāsta Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūta vadošā pētniece un Fizikas matemātikas un optometrijas fakultātes docente Tatjana Glaskova-Kuzmina. Čehu un  slovāku pētnieki šo vielu sintezēja, radot mazdegošu pārklājumu, savukārt Tatjanas vadītā komanda LU Materiālu mehānikas institūtā pārbaudīja minēta materiāla mehāniskās īpašības – spriegumu, stingrību, deformāciju. Projekta laikā  aizsākās jauna sadarbība ar lietuviešu sporta aviācijas kompāniju, kas izgatavo planierus. Tatjana Glaskova- Kuzmina rāda nelielas plāksnītes ar tur iestrādāto fosfazēnu un stāsta, kā mūsu  universitātes pētnieki turpina darbu pie vāji degošā lidmašīnu pārklājuma izstrādes. Pētniece norāda, ka būtiski ir tas, lai jauno materiālu izstrāde un to fizikālo īpašību izpēte notiek ne tikai akadēmiskajā vidē, bet pētījumi tiek pārcelti uz industriālās pētniecības un attīstības līmeni, lai pēc projekta beigām iegūtos rezultātus būtu iespējams pielietot arī rūpnieciski.

Stāsta Latvijas augu ēterisko eļļu un hidrolātu meistare, SIA Cade radītāja Solvita Kūna Ēteriskā eļļa ir viegli gaistoša, bet ļoti koncentrēta esence jeb ēteris. Bieži mūs šis nosaukums mulsina, jo uzreiz šķiet, ka tā ir kaut kāda eļļa, kuru var kaut kur zieķēt, kaut kur iemasēt, bet ar eļļu tam patiesībā nav nekāda sakara. Tas tiešām ir tīrs, tīrs ēteris, kas ir gaistošs, tas pazūd. Ja to uzpilina uz papīra lapiņas, sākotnēji šis tauku pleķītis parādās, bet tad, kad tas izgaro, paliek pilnīgi tīra, balta lapa.  Auga ēteris ir substance, kas augiem kalpo gan kā aizsardzības mehānisms (ja uzmetas kādi kaitēkļi, tas uzreiz izgaro, lai tos atbaidītu vai lai brīdinātu savus sugas pārstāvjus), gan arī lai pievilinātu apputeksnētājus. Tas ir tas ēteris, netveramā daļa, kuru cilvēks iemācījies notvert. Ēterisko eļļu iegūšanas veidi mēdz būt ļoti dažādi – gan ekstrakcijas, gan visādi šķīdinātāji. Es pati strādāju ar destilācijas metodi – tas, manuprāt, ir viens no labākajiem augstas kvalitātes ētera iegūšanas veidiem. Destilācijas katlā tādā kā vakuumā cauri augu masai zem spiediena plūst karsts tvaiks, kas paķer līdzi ēteriskās eļļas un citu augu ķīmiskos savienojumus, kas ir vieglāki par ūdeni. Un tad, strauji tvaiku atdzesējot, tiek atdalīts un notverts auga ēteris. Iegādājoties ēterisko eļļu, uz pudelītes noteikti jābūt rakstītam, ka tā ir simtprocentīga ēteriskā eļļa, un jābūt arī auga nosaukumam. Jo dabiskās ēteriskās eļļas nevajadzētu jaukt ar aromātiskajām eļļām, kas paredzētas, piemēram, gaisa atsvaidzinātājiem vai sveču liešanai kā aromatizētāji. Jo tie, kā likums, parasti ir sintētiskas izcelsmes, un ar dabīgiem augu ēteriem tiem nav nekā kopīga. Visbiežāk tie ir arī veselībai toksiski. Ēteriskās eļļas satur auga dziedinošās īpašības un pozitīvi iedarbojas uz mūsu veselību – arī psihoemocionālo stāvokli. Uzpilinot uz vatītes vienu vai divus pilienus, teiksim, priedes ēteri, telpa piepildās ar elpceļiem vērtīgām augu vielām, mazinās baktēriju izcelsme telpā. Bieži cilvēki pat nenojauš ēteriskās eļļas stiprumu. Par ētera koncentrāciju cilvēki var spriest paši: kā piemēru minēšu visiem zināmo augu kumelīti. Divsimtlitrīgā katlā var ielikt 200 litrus sasmalcinātu augu drogu. Iztvaicējot šos augus, tiek iegūts no 15 līdz 23 mililitriem ēteriskās eļļas. Aptuveni aprēķināts, ka viens piliens ētera satur sevī apmēram no 10 līdz 30 litriem augu drogu, tātad tas būtu apmēram no viena līdz trim spaiņiem sasmalcinātu augu. Iespaidīgi! Tur nu ir ļoti nopietni jāpadomā: ja vannā iepilināsim piecus pilienus ēterisko eļļu, tie var būt desmit spaiņi augu samaltā veidā... Tāpat sāls skrubīši – cilvēki parasti nežēlo, galvenais, lai labi smaržo. Vai burbuļu bumbas – lietiņas, kuras mēs ikdienā lietojam. Mēs vienkārši neaizdomājamies par auga spēka koncentrāciju. Tāpēc tīrā, neatšķaidītā ēterus lieto ļoti reti – tikai konkrētas terapijas nolūkos. Cilvēki bieži iegādājas ēteriskās eļļas, lai uzpilinātu tās pirtiņā uz akmeņiem vai iepilinātu vannas ūdenī, un abos gadījumos jāpabrīdina, ka to darīt drīkst tikai tad, ja pāris pilienu ētera vispirms tiek iepilināts riekšavā sāls. Sāls palīdz ēteru izšķīdināt ūdenī. Arī ja mazgājam grīdu: daudz labāk ēterisko eļļu sākumā iepilināt sālī, un tad to iemaisīt ūdens spainī. Savukārt pirtiņā nedrīkst liet uz akmeņiem, jo jāņem vērā, ka daži augi jau pie 40, 45 vai 60 grādiem sāk piedegt un no vērtīgiem kļūst par kaitīgiem. Tāpēc ieteiktu ar ēteru samaisītu sāli iebērt ūdenī, kur tiek mērcētas pirts slotiņas. Pēc tam, vicinot slotas, pirtiņa piepildīsies ar patīkamu smaržu. Ja pēkšņi kādā brīdī smaržas ir par daudz vai kādam tā kļūst nepatīkama, vienkārši noskalojoties tīrā ūdenī, slotas smarža pazūd. Bet, ja tiek uzliets uz akmeņiem, katru reizi, kad uz tiem tiks liets tīrs ūdens, šī smarža – nu jau smaka – nāks un nāks. Arī runājot par vannā iešanu: ēteriskās eļļas ūdenī nešķīst, tās šķīst tikai spirtā vai bāzes eļļās – jebkādās taukvielās: mandeļu eļļā, sviestā, cūku taukos! Tāpēc vajadzīgs sāls. Ja ēteris tiek iepilināts vienkārši ūdenī, tas nostājas ūdens virspusē. Vannošanās laikā, kustoties ķermenim, ēteris koncentrētā veidā nokļūst uz ādas, veidojot kairinājumu. Un, nedod Dievs, ja tā ir vēl kāda nekvalitatīva eļļa, var izveidoties ķīmiskie apdegumi! Ēterisko eļļu sadalošā nesējviela ir sāls, arī medus, trekns piens...  Ēterisko eļļu pielietojums ir ļoti plašs: tās lieto gan smaržām, gan gaisa dezinfekcijai, mājas uzkopšanai, aromlampām, bieži arī inhalācijām un dažādās pirts procedūrās. Protams, masāžās. Kā izejvielu – sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļos. Viens no svarīgākajiem ētera pielietošanas veidiem ir aromterapija.

Līgo karogs, interaktīvā dārgumu siena „Laika upe”, kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija „Lielākais koris pasaulē”. Kultūras rondo devies uz Mežaparku, lai iepazītos ar „Dziesmusvētku telpu”. Aptuveni mēnesis ir atlicis, līdz Rīgu pieskandinās Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieki, bet Mežaparka lielajā estrādē svētki jau ir sākušies. Par to parūpējušies Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki, sadarbojoties ar daudziem dažādu mākslu pārstāvjiem. Mežaparka Lielās estrādes jeb Sidraba birzs Ziemeļrietumu spārnā atklāta Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) pastāvīgo ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa", kas veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku 150 gadu jubilejai. Izstāde veidota divos stāvos, kas saturiski un funkcionāli viens otru papildina. "Dziesmusvētku telpas" pirmā stāva saturu veido četri objekti - "Līgo karogs", interaktīvā dārgumu siena "Laika upe", kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija "Lielākais koris pasaulē". Katrs no objektiem rada īpašu sajūtu mijiedarbei ar dziesmu un deju svētku tradīciju. Ekspozīcijas otrais stāvs atvēlēts "Dziesmusvētku telpas" izglītības programmai. Tā ir vieta, kur satikties, diskutēt un uzklausīt. Brīvpieejas grāmatu plauktā apskatāmie dziesmusvētku katalogi, novadu svētku grāmatas, izdevumi par personībām un kolektīviem dod iespēju izzināt un pētīt dziesmusvētku tradīcijas vēsturi Latvijā un pasaulē. Kultūras rondo tiekamies ar dažiem no "Dziesmusvētku telpas" veidotājiem. Iepazīstina Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Iveta Ruskule, diriģents, šajā reizē skaņu dizainers Sigvards Kļava, video mākslinieks Roberts Rubīns, arhitekts Austris Mailītis, pētnieces un mākslas ekspertes Ieva Ezeriete, Daiga Bondare, Rūta Līcīte, mākslinieks Ivars Mailītis, māksliniece Lote Vilma Vītiņa un Līgo karoga projekta komandas pārstāvji - izšuvējas Elīza Māra Kamradze-Tūtere un Māra Juška un mākslinieks Egils Kurpnieks.    

Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas - tās ir unikālās un šādā komplektā sastopamas vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filosofi un vēsturnieki ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs. Šis nav pirmais gads, kad par to runā arī skaļi. Kāpēc sabiedrībai un valstij vajag labi finansētas vēstures un valodniecības nozares, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturniece Ineta Lipša un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Situācija nav nekas jauns, tā ir jau, es teiktu, padsmit gadus jau vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais, kā saka, ir sekas. Ja tu gotiņu nebaro, gotiņa pienu nedod, tā vienkārši runājot," norāda Ineta Lipša. "Valodniecībā ir līdzīga situācija, varbūt pat vēl kritiskāka situācija. Mēs gan cenšamies visu laiku klauvēt pie sabiedrības un atgādināt, jā, šeit ir valodnieki, kas pēta valodu, kas mēģina saprast, kā mūsdienās lieto valodu un mēģina sagatavot valodas kopumu nākamajām paaudzēm. Bet īstenībā valodniecības nozarē strādā tikai tīri entuziasti, jo algas ir apbrīnojami mazas, slodzes ir ārkārtīgi mazas, jo no projektiem vien mēs nespējam nodrošināt normālas algas. Aptuveni minimālās algas līmenī ir pētnieku finansiālais nodrošinājums, tāpēc tagad ir īstenībā pēdējais brīdis, kad mēs varam pateikt, ka mums ir slikti, ka mums, ka mums vajag atbalstīt un vajag domāt valstiskā līmenī, kā attīstīt šīs nozares, ne tikai valodniecību, literatūrzinātni, vēsturi un filozofiju, bet visu zinātni kopumā," atzīst Sanda Rapa. Ineta Lipša norāda uz bīstamību, ko var radīt, ja, piemēram, vēstures nozarē trūkst pētnieku, kas interesējās par kādu noteiktu laika posmu. "Būtu jāizlemj, ka arī Latvijas vēsture ir nacionālas nozīmes nozare. Jo tiešām neviens cits to nepētīs. Vai arī pētīs, piemēram, kā mēs zinām, tagad Krievijas karš Ukrainā un daudzi ārzemju sovjetologi un studenti, kuri studē padomju studijas, viņi jau pārsvarā zina tikai to krievu valodu. Mums tūlīt būs gadījumi, ka viņi brauks uz mūsu arhīviem, jo, protams, ka šeit par padomju periodu krievu valodā kaut ko arī var izlasīt. Skaidrs, ka var. Bet tad šīs pētījumu tēmas vispārina un paziņo, ka, lūk, Latvijā, piemēram, padomju okupācijā tajā laikā notika tas un tas. Viņi to izdara, balstoties tikai uz avotiem, kas ir krievu valodā. Faktiski viņi ignorē šīs valsts iedzīvotāju lielākās daļas viedokļus, uzvedības, attieksmes un visu šo," analizē Ineta Lipša. "Un mēs ar šo attieksmi it kā sakām, mēs pieprasām to koloniālo attieksmi pret sevi, kad atkal mēs esam tie mazie, nabadzīgie, nevarīgie, gan jau tur kāds ārzemēs, viņiem jau tur tas lielais finansējums, viņi jau kaut ko mums izpētīs, tā jau nebūs, ka mēs paliksim vispār bez kaut kādiem naratīviem. Pēc tam būs jādibina atkal kaut kādi institūti, lai ar kontrapropagandas palīdzību dekonstruētu šos naratīvs." Studija maksa - kurš un kā varēja atļauties studēt kādreiz 1887. gadā, atzīmējot Rīgas Politehnikuma 25 gadu jubileju, Rīgas rūpnieki mācību iestādei uzdāvināja 10000 rubļu elektrotehnikas laboratorijas iekārtošanai. Cik liela tolaik bija mācību maksa, kas studentiem finansēja stipendijas un kurp mācību spēki devās ekspedīcijās un uz zinātniskām konferencēm, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Vēstures pētniecības un zinātnisko publikāciju nodaļas vadītāja Alīda Zigmunde. Viņa min, ka studiju maksa bijusi maza - 120 rubļu, tikai tad, kad tā bija samaksāta, varēja uzsākt studijas. Alīda Zigmunde norāda, tad par šo studiju maksu tolaik varēja iegādāties vienu govi, vēlāk ap 1877. gadu studiju maksa palielinājās līdz 140 rubļiem. Rīgas Politehnikums durvis vēra 1862. gadā un  tā bija pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Kā  var lasīt RTU interneta vietnē, tad šī skola tika veidota pēc tolaik Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga. Darbojās kā privātā augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Augstskolā mācījās tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas, neņemot vērā tautību, reliģijas un kārtu atšķirības. Studijas bija par maksu, un mācības notika vācu valodā. Tāpat kā šodien, arī tolaik pasniedzēji  brauca pieredzes apmaiņā, stažējās un  piedalījās zinātniskās konferencēs, reizumis mācībspēkiem pašiem bija jāsedz ceļa izdevumi, bet nereti vien gan šos braucienus, gan arī studentu stipendijas finansēja politehnikuma mecenāti. Politehnikuma studenti tāpat kā tagad meklēja iespējas piepelnīties – strādāja tajā pašā augstskolā par asistentiem vai laborantiem, vai pasniedza privātstundas turīgo pilsoņu atvasēm. RTU vēstures pētniece Alīda Zigmunde iepazīstina ar mecenātiem, kas finansiāli atbalstīja gan studentus, gan mācībspēkus.

Rudenī uzzinājām, ka trūkstošo ugunsdzēsēju dēļ Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests īslaicīgi un periodiski slēdz 18 mazāk noslogotos posteņus. Iedzīvotājiem palīdzību neatteiks, taču gaidīšanas laiks varētu pieaugt. Par šo notikumu, kas ietekmē sabiedrības drošību, pirmā trauksmi cēla Ugunsdzēsēju arodbiedrība. Savācot pietiekamu skaitu iedzīvotāju parakstu, jautājumus nonācis Saeimā. Rubrikā „Cilvēks ziņu virsrakstos” atskatāmies uz vienu no spilgtākajiem gada notikumiem no arodbiedrības skatu punkta. 19. oktobrī Ugunsdzēsēju arodbiedrība cēla trauksmi, ka dienests īslaicīgi un periodiski slēgs posteņus, apdraudot sabiedrības drošību. Tikmēr Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests situāciju skaidroja vien nākamajā dienā. Par pārmaiņām arodbiedrība uzzināja no tās biedriem. Aptuveni nedēļu pirms publiski tika zvanīti trauksmes zvani, bija mēģinājumi skaidrot situāciju ar vadību, saka Arodbiedrības valdes loceklis Rolands Miloševskis. "Mēs sākumā centāmies sazināties ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Viņi mums nenāca pretī. Mēs gribējām sarunāt tikšanos, lai izrunātu šo lietu. Kas notiek, kāpēc tā, jo mums bija idejas, kā mēs varētu neaizvērt tos posteņus ciet. Vairākas dienas mēģināju sazvanīt, bet atbilde bija tikai: „Mēs jums atzvanīsim!” Es sapratu, ka tā atzvanīšana varētu arī nenotikt, līdz ar to nācās rīkoties. Sākām ar pašvaldību darbiniekiem, jo kādā no pašvaldībām tiks aizvērti tie posteņi. Nonācām pie secinājuma, ka rokas ir sasietas. Vienīgais veids, kā to popularizēt, bija caur Manabalss.lv, caur iedzīvotājiem, un paskatīties, cik tad ir iedzīvotāju, kam tiešām rūp, ka viņu pilsētā tiek aizslēgts kāds no posteņiem." Iniciatīvu parakstīja 10 610 Latvijas pilsoņu. Iesniegums "Par ugunsdzēsēju posteņu saglabāšanu” nonāca Saeimā, un deputāti nolēma to nodot tālākai izvērtēšanai Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, kā arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai. Parlaments aicināts nekavējoties rast krīzes finansējumu ugunsdzēsēju posteņu saglabāšanai un uzdot valdības līmenī izstrādāt plānu noturīga finansējuma nodrošinājumam, lai garantētu ikvienam iedzīvotājam drošību. Tas skar ne tikai ugunsdzēsējus un viņu darba apjomu un samaksu, bet slēgti posteņi var ietekmēt jebkuru iedzīvotāju, norāda arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Andreika.

Aptuveni 3000 gleznu, studiju un zīmējumu pēc mākslinieka nāves piedzīvojuši pretrunīgas interpretācijas un paradoksālus pieņēmumus, kas talantīgo gleznotāju uznesa gan atzīšanas virsotnē, gan nogrūda pilnīga nolieguma bedrē. Stāsts par Vilhelma Purvīša pēdējo skolnieku Miervaldi Ķemeru, Ojāra Spārīša un Signes Irbes grāmatā un raidījumā Kultūras rondo. Mācītājam un māksliniekam, Vilhelma Purvīša Dabasskatu darbnīcas absolventam un meistara uzticības personai Miervaldim Ķemeram (1902–1980) bija lemts garš, radoši intensīvs, taču nenovērtēts un publiski neatzīts mūžs, jo padomju režīma apstākļos viņš saglabāja uzticību abām sava mūža galvenajām izvēlēm – kalpot Dievam un kalpot mākslai. Ķemera atstātais mantojums – aptuveni 3000 gleznu, studiju un zīmējumu – pēc mākslinieka nāves piedzīvojis pretrunīgas interpretācijas un paradoksālus pieņēmumus, kas talantīgo gleznotāju uznesa gan atzīšanas virsotnē, gan nogrūda pilnīga nolieguma bedrē, padarot par sava likteņa ķīlnieku. Grāmata ļauj izsekot mazzināmā ainavista biogrāfijas līkločiem un dod ieskatu viņa radītajos mākslas darbos no trim atšķirīgiem viedokļiem. Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, kurš personiski iepazina Miervaldi Ķemeru viņa mūža nogalē un vēl padomju režīma apstākļos, mēģināja panākt kaut daļēju mākslinieka atzīšanu, skaidro gleznotāja dzīves un mākslas peripetijas laikmeta ietvarā. Mākslas vēsturniece Signe Irbe padziļināti pētījusi ainavista biogrāfiju un daiļradi, balstoties uz vēstures avotiem un mākslas darbu analīzi. Savukārt autobiogrāfiskajās piezīmēs Ķemers bez starpniekiem pats izstāsta savu dzīvi. Izdevums ir veltījums Miervalža Ķemera 120 un viņa skolotāja Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas atcerei.

Šodienas sarunas tēma ir personāla atlases process un kultūra. Šajā epizodē mēs runāsim ne tikai par to, kā uz papīra visam būtu jābūt un kā rakstīts grāmatās, bet nodoties tādai kā pašrefleksijai un pavērtēt kā tad mēs īsti uzvedamies un rīkojamies atlases kontekstā. Paanalizēsim kādu atlases kultūru esam izveidojuši, vai tā mums pašiem patīk un vai tā veicina to mērķu sasniegšanu, kas atlases procesam ir izvirzīti.Jau labu laiku  darba tirgu diktē kandidāti – to apstiprina 2021.gada dati -  86% atlases speciālisti un 62% darba devēji. Aptuveni 73% atlases speciālisti saskaras ar grūtībām, lai atrastu atbilstošus kandidātus. Ņemot vērā šo, varam secināt cik būtisks ir atlases process, gan, lai piesaistītu kandidātu uzmanību, gan, lai nodrošinātu pozitīvu kandidātu pieredze. Klausies šo epizodi un uzzini:Kas ir populārākās kļūdas atlases procesā?Kāpēc notiek tā, ka kandid'ts gaida atbildi, taču tā arī to nesaņem?Kā rīkoties, lai atlases process būtu patīkams ne tikai organizācijai, bet arī kandidātam?Cik svarīga ir atgiezeniskā saite un kādu postu tās neesamība var nodarīt uzņēmuma tēlam?Jaudīgākai diskusijai un eksperta skatījumam, kopā ar mums Smartist.One IT atlases eksperte Liene Karaca, kura savu lielāko darba dzīves daļu veltījusi darbam Vācijā, lieliski pārzinot atlases procesu un labās prakses.Profesionāļu komentāri epizodē:Lāsma Rudzīte Bice - Bijusī HR Biznesa Partnere Luminor bankā, šobrīd IT atlases projektu vadītāja atlases uzņēmumā LikeITAgate Hroloviča - Printful Personāla piesaistes un atlases komandas vadītāja.Vērts izlasīt:2022 HR Statistics: Job Search, Hiring, Recruiting & Interviews (zety.com)90 Key Recruiting Statistics for Hiring Managers in 2022 | Shortlister (myshortlister.com)Top Recruitment Statistics and Trends For 2022 - CVViZSocial Media Recruitment Statistics 2022 (standout-cv.com)6 Stats That Will Change the Way You Write Job Posts (linkedin.com)Why Women Don't Apply for Jobs Unless They're 100% Qualified (hbr.org)Best Recruitment Stats and Trends 2022 (thrivemyway.com)

Kopš Parīzes klimata līguma parakstīšanas ir pagājuši septiņi gadi. Pa šo laiku pasaule ir piedzīvojusi graujošus temperatūras rekordus, vairākas dabas katastrofas, Covid pandēmiju un bruņotus konfliktus. Šajos turbulentajos apstākļos valstīm ir jāturpina sarunas, kā pielāgoties klimatam, kas tik strauji mainās. Kur gan labāk par to runāt, ja ne kontinentā, kuru šīs izmaiņas skar visai skarbi. Šogad klimata samits notiek Āfrikā - zīmīgi, ka tieši šis kontinents šobrīd izteikti cieš no klimata pārmaiņām un to radītās nevienlīdzības. Aptuveni 60% Āfrikas iedzīvotāju iztiku gūst nozarēs, kas ir pilnībā atkarīgas no klimata, piemēram, lauksaimniecība. Vai Āfrika uzņemsies līderību klimata pārmaiņu risināšanā un kas sagaidāms tuvākajā nākotnē klimata jautājumu risināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē  Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs vides zinātņu doktors Jānis Brizga. 

„Es tevi dzirdu!” – mēs reizēm sakām, neapjaušot, ka tā var būt privilēģija. Bet vai mēs zinām, kā rīkoties, ja mūs uzrunā nedzirdīgs cilvēks? Kā atbalstīt un palīdzēt sadzirdēt pasauli tiem, kuri to nevar tāpat, kā mēs, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Aptuveni 5% pasaules iedzīvotāju ir ar dzirdes traucējumiem, Latvijā zīmju valodu lieto apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Kā mēs varam viņus atbalstīt? Kā rīkoties, ja gribam piedāvāt savu palīdzību nedzirdīgam cilvēkam uz ielas - kā to vislabāk piedāvāt? Latvijas nedzirdīgo savienība (LNS) uzsākusi projekts "Demokrātijas kultūras laboratorija" ar mērķi iesaistīt nedzirdīgus cilvēkus pilsoniskajās aktivitātēs un attīstīt viņu prasmes. Projekts ilgs līdz 2034. gadam. Projekta vadītāja Aija Sannikova raidījumā Kā labāk dzīvot norāda, ka daudzi nedzirdīgie cilvēki nezina, kas ir demokrātija, nepazīst šo jēdzienu. Daudzi arī nesaprot jēdzienu - iekļaujošā sabiedrība, pilsoniskā sabiedrība. "Šajā projektā gribam gan sniegt zināšanās nedzirdīgiem cilvēkiem, gan veidot aktīvo praksi, kā to var darīt," skaidro Anna Sannikova. Viņa atzīst, ka galvenie nezināšanas cēloņi ir izglītības trūkums, jo daudzi nedzirdīgie ir ar pamatizglītību, ko nevar pielīdzināt tai, ko šodien saprot ar vispārējo izglītību. Turklāt daudzi ir vecākās paaudzes cilvēki, kuri izglītību ieguvuši padomju gados, kad par šiem jautājumiem nerunāja. LNS viceprezidente Brigita Lazda norāda, ka  nedzirdīgie pārsvarā ir zīmju valodas lietotāji, bet ikdienā zīmju valodā ir pieejams maz informācijas.  "Cilvēki domā, ja viņš nedzird, viņš var izlasīt. Tā nav, cilvēka dzirdes zudumam ir dažādas pakāpes no vājdzirdības līdz pilnīgam dzirdes zudumam. Tie, kas pilnīgi nedzird, viņi lieto zīmju valodu. Viss slēpjas izglītībā, jo padomju laikā nedrīkstēja lietot zīmju valodu. Bija ar likumu aizliegts lietot zīmju valodu. Viņi mācījās orālās mācību metodes, lasīja no lūpām. Ļoti diskriminējoši," norāda Brigita Lazda. Runājot par zīmju valodā pieejamo aktuālo informāciju, Anna Sannikova atzīst, ka tie ir apmēram 5% no tā, ko piedāvā dzirdīgiem cilvēkiem. ierobežojums ir liels. Turklāt ne visiem jēdzieniem un terminiem ir adekvātas zīmes un tās ir arī jāiedzīvina. Brigita Lazda arī skaidro, ka nedzirdīgam cilvēkam dzimtā ir zīmju valoda, latviešu valoda – svešvaloda. "Nedzirdīgs cilvēks kādu iesniegumu nemācēs uzrakstīt tā, ka dzirdīgs cilvēks, līdz ar to viņi kautrēsies no savas valodas. Zīmju valodas gramatika ir citāda, latviešu valodas – citāda. Līdz ar to, uzrakstot kādu sūdzību vai par kādu problēmu, viņi baidās no tā, jo viņiem liekas, ka sabiedrība viņus nesapratīs. Tad bija tikšanās Satversmes tiesā un mēs jautājām, vai būtu pārkāpums, ja cilvēks savā dzimtā valodā – zīmju valodā – video variantā aizsūtītu savu iesniegumu. Viņi teica – jā, viņu tālākā problēma ir, kā iztulkot šo video," atklāj Brigita Lazda.                       

Dodamies uz kādu Arābijas pussalas valsti, kas atrodas pie Persijas līča, uz Apvienotiem Arābu Emirātiem. Tā ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, bet uzreiz jāsaka, ka Arābu Emirāti sastāv no septiņiem emirātiem. Un noteikti klausītāji zinās Dubaiju un  Abū Dabī, tomēr vēl pastāv Šārdža, Ras al-Khaima, Ajman, Ummelkaivaina un Fudžeira. Kā jau pieņemts, katrā no emirātiem ir atšķirīga kultūra un tradīcijas. Pasaulei Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir zināmi ar daudzām lietām, vai tā ir EXPO izstāde, vai arī Dubaijas lielākais iepirkšanās mols, tāpat AAE atroda,s saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, pasaulē augstākā ēka - Burj Khalifa. Debesskrāpis ir 828 metrus augsts un atrodas tā Dubaijā. Dubaijā, starp citu, atrodas arī pasaulē pirmā ar 3D drukātā komerciālā ēka. Birojā, kas izveidots tikai ar vienu 3D printeri, drukāšana prasīja 17 dienas un montāža prasīja vēl papildus trīs mēnešus. Un ne tikai tas, Arābu Emirātos atrodas arī vienīga pasaulē septiņu zvaigžņu viesnīca Burj Al Arab (tā bura, ko bildēs tik daudz esam redzējuši), vidējās izmaksas par nakti šajā viesnīcā ir aptuveni 22 tūkstoši eiro. Viesnīcā ir 60 stāvi un tā ir 321 metrus augsta. Tā bija pasaulē augstākā viesnīca, kad tā tika atvērta 1999. gadā. Vēl viena netradicionālā iezīme ir mākslīgās salas. Slavenākā no tām ir Palm Džumeira, mākslīgs palmas formas arhipelāgs, kurā atrodas luksusa viesnīcas, pludmales un dzīvo aptuveni 80  tūkstoši cilvēku. Citi mākslīgo salu projekti ietver Yas salu Abū Dabī, kur atrodas Pirmās formulas sacīkšu trase. Runājot par Arābu Emirātiem, vajadzētu runāt arī par valsts ekonomiku, kas ir ne tikai tās neatņemama sastāvdaļa, bet arī AAE bagātības zīmols, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi šajā valstī. Starp citu Arābu Emirāti ir otrā bagātākā valsts Tuvajos Austrumos aiz Kataras un astotā bagātākā valsts pasaulē, ja to mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pamatojoties uz pirktspējas paritāti. Arābu Emirātu ekonomikā dominē nafta. Abū Dabī, bagātākajā no emirātiem, ir viena no lielākajām pārbaudīto naftas rezervju koncentrācijām pasaulē. Bet pirms naftas atklāšanas 20. gadsimta vidū AAE ekonomika galvenokārt balstījās uz zvejniecību un pērļu rūpniecību. Kad 60. gados sākās naftas eksports, valsts ekonomika strauji mainījās. Par pērļu rūpniecību var minēt interesantu faktu, ka pasaulē vecākā pērle tika atklāta tieši Arābu Emirātos – Maravas salā. Pērle ir datēta ar 5800 – 5600. gadu pirms kristus, kad cilvēki izmantoja pērles rotāšanai. Eksperti domā, ka pērles tika tirgotas ar seno Mezopotāmiju, lai iegūtu keramiku un citas preces. Kopumā Arābu Emirātiem ir atvērta ekonomika ar augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un ievērojamu gada tirdzniecības pārpalikumu. Jāsaka, ka emigranti veido aptuveni 85% no 5,3 miljoniem AAE darbaspēka. Veiksmīgie ekonomikas diversifikācijas centieni ir samazinājuši naftas un gāzes nozares IKP daļu līdz 30%. Tomēr kopējā Arābu Emirātu atkarība no naftas ir nozīmīgs ilgtermiņa izaicinājums, lai gan AAE ir viena no diversificētākajām ekonomikām Persijas līča sadarbības padomē. Zemās naftas cenas ir mudinājušas AAE samazināt izdevumus, tostarp dažās sociālajās programmās, taču AAE ir pietiekams aktīvu uzkrājums valsts investīciju fondos, lai segtu deficītu. Tūrisms ir viena no augošākajām nozarēm AAE, un tieši Dubaija ir piektais populārākais tūrisma galamērķis pasaulē. Vienlaicīgi, kā bieži dzirdēts, Apvienoto Arābu Emirāti nav tikai tūrisma, bet arī arvien biežāks kapitāla “bēgšanas” mērķis. Konkrēti Krievijas kapitāls, bieži kopā ar pašiem krieviem,  ir bēdzis šogad uz Emirātiem. Bet AAE iekšpolitika ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Kā minējām, Apvienotie Arābu Emirāti ir vēlēta monarhija, kas izveidota no septiņiem emirātiem. Katru no šiem emirātiem pārvalda emīrs, un kopā emīri veido Federālo Augstāko padomi. Federālās Augstākās padomes locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un viceprezidentu. Praksē gan Abū Dabī emīrs pilda prezidenta pienākumus, savukārt Dubaijas valdnieks ir viceprezidents un arī premjerministrs. Vēl AAE ir interesants pilsoņu un nepilsoņu sadalījums. Arābu Emirāti jau daudzus gadus ir uzņēmuši ārvalstu pilsoņus no jebkuras pasaules malas. Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi. 10 miljonu iedzīvotāju lielo valsti četrās piektdaļās veido imigranti, kuru izcelsme ir no vairāk nekā 200 valstīm. Piemēram, Indija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas. Savukārt pašu Arābu Emirātu pilsoņu īpatsvars ir tikai 11 procenti. Tik mazs skaits ir izskaidrojums ar lielajiem plusiem, ko sniedz pilsonība, un ar to, cik grūti to iegūt. Arābu Emirātu pilsonība sniedz vairākas ļoti ienesīgas priekšrocības. Papildus pasei, kas ir viena no spēcīgākajām mobilitātes jomā pasaulē, pašreizējie Arābu Emirātu pilsoņi gūst labumu no 0% nodokļa no personīgajiem un uzņēmumu ienākumiem, subsidētu degvielu un pasaules līmeņa izglītību un veselības aprūpi, nekustamā īpašuma stimulus un vēlamās likmes, pensiju un citus pensijas pabalstus no 49 gadu vecuma. Tāpat papildus 14 tūkstošu eiro lielu grantu kāzu rīkošanai un daudzas citas priekšrocības. Lai gan arī citu valstu pilsoņi bauda daudzas Arābu Emirātu rezidences priekšrocības, piemēram, augstu dzīves kvalitāti, drošu un stabilu vidi un relatīvi nelielus nodokļus, līdz šim pilsonība ar tajā iekļautajiem plusiem daudzu paaudžu garumā tiem nebija pieejama. Nesen gan Arābu Emirāti paziņoja par plašām izmaiņām pilsonības un imigrācijas sistēmā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem talantīgi ārzemnieki dažādās jomās var kļūt par valsts pilsoņiem.

Aktualizējot darba drošības jautājumus, visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir uzsākta kampaņa par balsta un kustību aparāta slimību profilaksi. Kādām profesijām kampaņas laikā tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, kā arī, kādi ir biežākie pārkāpumi darba vietās, kas var novest pie iepriekš minēto slimību diagnozēm, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par kampaņu stāsta un rūpēties par savu veselību darba vietā mudina Valsts Darba inspekcijas Darba aizsardzības nodaļas vadošā eksperte Inese Sūna un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Balsta kustību slimības ir liela problēma, sabojātas rokas un muguras ir pirmā lielākā slimību grupa Eiropā "Cilvēku, kuriem kaut kas sāp, vai tās būtu plaukstas locītavas, vai elkoņi, vai pleci vai mugura, ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš Dažādos pētījumos uz jautājumu, vai kaut kas ir sāpējis trīs dienas pēc kārtas, apstiprinoši atbildējuši daudzi, arī jauni cilvēki. Aptuveni trešā daļa. No šiem cilvēkiem rodas arodslimnieki, pacienti, kurus savās praksēs redz mikroķirurgi, kas operē karpālā kanāla sindromu, vai algologi, vai neirologi. "Eiropā šī ir problēma numur viens," bilst Ivars Vanadziņš. Vidējais arodslimnieka vecums Latvijā ir 52-53 gadi. Tas nozīmē, ka šim cilvēkam vēl ir pilnvērtīgi jādzīvo 20 -30 gadi ar sāpošu muguru vai rokām. "Šīs slimības nenogalina, bet būtiski sabojā dzīves kvalitāti un rada arī lielas izmaksas pašiem cilvēkiem," norāda Ivars Vanadziņš. Obligātās veselības pārbaudes ne vienmēr ir risinājums, jo cilvēki mēdz slēpt savu kaiti. "Pirmām kārtām, nesaka vīrieši. To rāda arī dati, nelaimes gadījumos vairāk cieš vīrieši, savukārt arodsaslimšanas vairāk apstiprinātas sievietēm. Tas nozīmē, ka sievietes vairāk rūpējas par savu veselību, viņas vairāk apmeklē ārstus, speciālistus, interesējas, dara kaut ko veselības veicināšanai. Vīrieši, viņiem jārūpējas par ģimeni, es varu paciesties. Jāsāk rūpēties jau savlaicīgi, lai nebūtu lielais slogs uz ķermeni un nepaliktu vēl sliktāk. Nesaka arī tāpēc, ka var gadīties, ja arodslimību ārsts konstatē kādus veselības traucējumus, cilvēks vairs nevarēs veikt šo darbu un nevarēs strādāt konkrētā darba vietā, viņam būs jāiet prom no darba. Baidās zaudēt darbu. Citas problēmas vēl nāk klāt," analizē Inese Sūna.

Raidījumā Pievienotā vērtība, savā ziņā atzīmējot pandēmijas pirmo gadadienu, par divām būtiskām, fundamentālām lietām, ko pandēmija ir mainījusi. Par attālināto darbu un klasiskajiem birojiem – vai tie vispār vēl kādam būs vajadzīgi pēc pandēmijas? Un par to, kā sokas Viļņas biržas dalībniekam, kura bizness ir ļoti tieši ietekmēts un varētu pat teikt sagrauts – tūroperatoram “Novaturas”. Mazliet smaidu raisa nesenais valdības lēmums par attālināto darbu un arī atsevišķu cilvēku sašutums sociālajos tīklos, jo taču jau gadu attālinātais darbs no mājām ir ļoti daudzu ikdiena un ierasta prakse, varbūt ar nelieliem atslābuma brīžiem vasarā. Ir daudz un dažādi interesanti aspekti. par ko runāt šajā sakarā, bet uzmanību piesaistīja uzņēmuma “Valsts nekustamie īpašumi” rīkotā konference ar skanīgu nosaukumu "Darba vides pārmaiņu evolūcija - pielāgoties, mainīties, turpināt". Un tajā, lai gan tāds optimistisks nosaukums, varēja labi just pamatotu satraukumu par nākotni. Kāpēc? Jo viņi ir tie, kuri pārsvarā valsts iestādēm nodrošina biroja telpas un arī tās apsaimnieko, bet jau labu laiku tās stāv tukšas un diez vai kādam tuvākajā nākotnē vajadzēs jaunus birojus vai paplašināt esošos. Lai gan konferencē dažādu valsts iestāžu pārstāvji stāstīja par to, cik viņi gudri un veiksmīgi ir pielāgojušies jaunajiem apstākļiem un ka pat Valsts ieņēmumu dienests ir sapratis, ka tiešsaistes semināri un mācības grāmatvežiem ir ērtākas un efektīvākas visiem, nekā visus apmācāmos censties sapulcināt kādā konferenču zālē, tam visam cauri vijās vēlme tomēr atgriezt cilvēkus pēc pandēmijas birojā un līdz ar to arī neizteiktas šaubas un bailes par to – vai birojus vispār vēl vajadzēs? Trāpīgi to iezīmē arī brits Kriss Moriartijs Darba vides, iesaistes un ēku pārvaldības institūta vadītājs. Ja pandēmijas sākumā lielākā daļa darbinieku teica, ka labāk tomēr strādātu birojā un ka gribētu tajos atgriezties, jo pietrūkst skaidra darba dienas ritma, mājās traucē blakus lietas un mājinieki, kļūst vientuļi, tehnika, internets pieviļ, tad veicot aptauju tagad – redzamas ļoti skaidras izmaiņas – lielākā daļa uz biroju atpakaļ vairs negrib. Aptuveni 30 procenti ir gatavi tajos atgriezties nekavējoties, puse būtu ar mieru birojā pavadīt vienu līdz divas dienas nedēļā, bet tikai 11% vēlas darbu birojā piecas dienas nedēļā no astoņiem līdz pieciem vakarā. Pārējie grib tomēr strādāt mājās. Tā ir realitāte, kuru agri vai vēlu darba devējiem būs jāsaprot. Kā saka eksperts, lielā mērā to, vai cilvēks grib atpakaļ klasiskajā birojā vai nē, nosaka tas, kāda ir viņa paša darba vide mājās, jo labāk tā iekārtota, jo mazāka vēlme iet atpakaļ. Darba devējiem ir jāsaprot, ka šobrīd jau divas trešdaļas darba spēka gribēs vairāk vai mazāk strādāt no mājas, un tas ir jāņem vērā, domājot par nākotnes birojiem. Pēc darbinieku aptaujām – puse uzskata, ka strādāt birojā ir bezjēdzīgi un nav nepieciešams. Protams, nevajadzētu iekrist lamatās, domājot par attālināto darbu, ka visu darbu pieredze ir līdzīga, tas, ka valsts pārvaldē un daļā uzņēmumu lielu daļu biroju darbu var pārnest uz mājas biroju, nenozīmē, ka visas citas nozares pēc tiem pašiem principiem to arī var izdarīt veiksmīgi.

Raidieraksta "Zini naudas li(ī)kumus 1. epizodē intervija ar FID priekšnieka vietnieku Tomu Plataci - par FID lomu finanšu noziegumu apkarošanā un pašreizējo Latvijas situāciju Eiropas kartē naudas atmazgāšanas jomā.

Sestdien, 7.novembrī, plkst. 12.15 Latvijā un pasaulē sesto reizi norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Aptuveni 300 vārdu garo tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu” īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. To Rīgā – Gaismas pilī – diktēs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un pasākuma tiešraide arī raidījumā Kultūras rondo. Bet cikla "Skārienjūtīgā valoda" epizodē aicinām valodas lietotājus vērtēt dažādus reklāmtekstus, kurus vieno kāda nesen iezīmējusies tendence.

VI pasaules diktāta latviešu valodā norisināsies 7. novembrī plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un citviet pasaulē. Visi interesenti šogad diktātu varēs rakstīt tiešsaistē, skatoties tiešraidi no Gaismas pils. Kā noritēs diktāta rakstīšana, stāsta notikuma organizators Raimonds Grants. Aptuveni 300 vārdu garo tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu” īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. To Rīgā – Gaismas pilī – diktēs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa. Diktātu tiešraidē translēs arī Latvijas Radio. Atzīmes netiks liktas; diktātu varēs rakstīt gan norādot savu vārdu, gan anonīmi, jo iniciatīvas mērķis ir sniegt iespēju ikvienam novērtēt zināšanas latviešu valodas pareizrakstībā. Interesenti, kuri diktātu būs rakstījuši tiešsaistē, kļūdu labojumu varēs apskatīt savā e-pastā aptuveni mēnesi pēc pasākuma norises. Diktāta atbilstību latviešu valodas normām pārbaudīja un apstiprināja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača. 2019. gadā jubilejas – V – pasaules diktātu latviešu valodā klātienē un tiešaistē visā pasaulē rakstīja 2042 dalībnieki, 2018. gadā – 1648 dalībnieki, 2017. gadā – 935 dalībnieki, 2016. gadā – 789 dalībnieki, 2015. gadā – 920 dalībnieki. 

"Parasti esam optimistiski tērējot, bet uzkrāšana paliek kā pēdējā prioritāte," analizē finanšu plānošanas trenere Karīna Kulberga raidījumā Kā labāk dzīvot. Uzkrājumi ir galvenais, domājot, kā ilgtermiņā plānot savu labklājību. "Zelta formula personisko finanšu pārvaldībā ir vienkārša – jātērē mazāk, nekā pelna. Visu laiku kaut kas ir jāatliek!" atgādina Kulberga. Aptuveni 2/3 sabiedrības arī kaut ko atliek, bet maza daļa atliek regulāri un ar to ir par maz drošības spilvena veidošanai. Ir laiks ieskatīties maciņā, lai saprastu, kam tērējam. Zelta likums sadalīt savus tēriņus trīs grupās: nepieciešamie pirkumi – pārtika, mājoklis, komunālie maksājumi, transports; Vēlmju pirkumi, tiem vajadzētu būt ne vairāk kā 10% no tēriņiem; uzkrājumi, izcili būtu, lai tie būtu 20% no ienākumiem. Šobrīd ir mazāk vēlmju pirkumu, jo vienkārši nav, kur tērēt naudu. Kulberga atgādina, ka ātrie patēriņa kredīti nav atbilde uz šodienas vajadzībām. Tāpat finanšu plānošanas trenere mudina cilvēkus citam ar citu dalīties pieredzē, kā šobrīd rīkojas ar naudu, kur cenšas ietaupīt, kā tērē.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte ir sākusi pētīt, kā no CO2 iegūt biodegvielu. Ir aprīkota laboratorija, nopirktas atbilstošas iekārtas, un zinātnieki ir uzsākuši darbu pie biodegvielas iegūšanas no kaitīgajiem izmešiem. Līdz šim RTU zinātnieki ir strādājuši pie pirmās paaudzes biodīzeļa ieguves tehnoloģiju uzlabošanas, kā arī strādā pie tehnoloģijām, lai otrās paaudzes biodegvielu iegūtu no salmiem un koksnes atlikumiem. Tagad ir sācies nākamais posms, un ar šiem pētījumiem Latvijā pagaidām nodarbojas tikai RTU ķīmiķi. Stāsta RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Lietišķās ķīmijas institūta profesors Valdis Kampars un RTU Lietišķās ķīmijas fakultātes Lietišķās ķīmijas institūta zinātniskā asistente Agija Stanke.   Pārstrādājamas plastmasas izmantojums dārza mēbeļu ražošanā Aptuveni piecpadsmit tūkstoši plastmasas pudeļu vāciņu tiek iestrādāti vienā dārza krēslā. Tā ir aprēķinājis Jānis Kravalis, kurš nesen nodibinājis savu uzņēmumu, kurā no šāda reiz lietota plastmasas materiāla viņš gatavo mēbeles. Jānis Kravalis tikai šīs vasaras beigās, kad dārza mēbeļu sezona jau tuvojās izskaņai, sāka ražot plastmasas krēslus un ķeblīšus. Pagaidām par peļņu viņš nerunā, darbojas viens savā piemājas garāžā, bet domā, ka nākotnē varētu uzlabot un izvērst savu ražošanu plašumā.

Šovakar Čempionu līgas kvalifikācijā "Riga FC" pret "Dundalk". Uz galda likti 400 tūkstoši eiro! Aptuveni 5000 fani no Īrijas. Kuri būs mača favorīti? Kas soļos tālāk? Kādas izmaiņas sastāvā?

Pievēršamies jautājumiem, kas skar to, kāpēc daļa no mums raksta un dažādus darbus labāk dara ar kreiso, nevis labo roku. Kā arī lūkojam, kā kreiļu padarīšana par tā saucamajiem labročiem Padomju Savienībā kļuva par ideoloģisku rīku. Aptuveni 8-15 % pieaugušo Latvijā ir kreiļi. Taču mūsdienās atšķirībā no padomju laika šos cilvēkus vairs nepiespiež rakstīt un dažādus darbus darīt ar labo roku. Kreiļu laušanu padomju sistēmā ir spilgts piemērs tam, ka bērna ķermeņa disciplinēšana kļūst par politiskās varas diktētu cilvēka unifikācijas instrumentu un ka kreiļu padarīšana par labročiem bija ideoloģisks jautājums. Tā vismaz secinājuši pētnieki. Par to, kā kreiļu laušana kalpojusi t.s. “jaunā padomju cilvēka” veidošanai saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāju Zandu Rubeni. Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātniskajā institūtā veikts pētījums, skatot, kas notiek izglītībā ar atšķirīgiem bērniem. Izvēlējās pētīt kreiļus, viens no iemesliem, Zandas Rubens pēta bērnību kā fenomenu, personīgā interese veikt šādu pētījumu, arī pati ir “lauztais kreilis” un kreiļu fenomens ārkārtīgi interesē. Latvijas sabiedrībā ir aizspriedumaina attieksme pret jebkādu dažādību. Citējot jaunāko pētījumu par kreiļiem, Rubene norāda, ka “attieksme sabiedrībā pret kreilību ir indikators sabiedrības demokrātijas līmenim kopumā. Cik toleranti esam pret kreiļiem, tik toleranta sabiedrība ir pret citādību kopumā”. Kreiļi lauzti visās sabiedrībās, viduslaikos kreiļus dedzināja uz sārta un tā bija burvju spēju pazīme. Kreiļi vienmēr ir bijuši it kā izstumti no sabiedrības. Bet Padomju Savienībā tas turpinājās arī pēc tam, kad pasaulē ģenētikas pētījumi bija parādījuši, ka kreilība nav tik daudz iemācīta, cik iedzimta uzvedība. Kas nosaka, vai cilvēks labāk rakstīs ar kreiso vai labo roku? Zinātniece Marija Kirī, kino leģenda Čārlijs Čaplins, itāļu motobraucējs Valentīno Rosi, grupas „Beathle” pārstāvis Pols Makartnijs, Amerikas Savienoto Valstu prezidenti Ronalds Reigans, Bils Klintons, Baraks Obama. Šo sarakstu ar pasaulē labi zināmiem vārdiem, kas pieder dažādām profesijām, varētu turpināt ilgi. Un visiem šiem cilvēkiem vienojošā pazīme ir tā, ka viņi ir kreiļi. It kā nekas īpašs, jo cilvēks rakstīšanai vai, piemēram, ģitārspēlei izmanto kreiso roku. Un tomēr cauri laikiem kreiļi ir bijuši sabiedrības uzmanības lokā, un šie cilvēki savā ziņā ir šķituši atšķirīgi un neparasti. Gēni, vides faktori vai kultūras ietekme? Par to, kas regulē, vai cilvēks ir kreilis, labrocis vai abrocis jeb ambidekstrs, vēstures gaitā interese bijusi jau sen. Tikpat lielā mērā prātots, vai kreiļu smadzeņu darbība varētu būt citādāka. Ja reiz raksta ar kreiso roku, tad varbūt kādas atšķirības rodamas pavisam citos procesos organismā? Dažādus iemeslus kreiļu fenomenam un skaidrojumu par kreiļu neirālo darbību sniedz Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas lektors Edmunds Vanags un neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne.  

Psihosociālie riski un stress darbā ir viena no galvenajām darba drošības un veselības aizsardzības problēmām Eiropā. Bet, kas ir stress? Vai dzīvot nepārtrauktā stresā ir iespējams? Vai stress nogalina un ko varam darīt savā ikdienā, lai to mazinātu, uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā geštaltterapeite Elīna Zelčāne, Valsts darba inspekcijas Sadarbības un attīstības nodaļas vadītāja Linda Matisāne un psihoterapeits un psihiatrs Gints Polis. "Stress ir nespecifiska organisma reakcija uz dažādie ārējiem un iekšējiem kaitinājumiem. Skan vienkārši, bet aiz tā slēpjas sarežģīta, fizioloģisku, bioķīmisku faktoru un reakciju kombinācija, kas palīdz adaptēties situācijā vai tieši pretēji," skaidro Gints Polis. Stresa mazināšanai speciālisti iesaka arī labi izgulēties, jo cilvēkam, kurš nav izgulējies un jau pamostas noguris, ir daudz vieglāk „uzsprāgt” un asi reaģēt. Stresu palīdz novērst arī rokdarbi, valodu apguve, jebkas, kas novērš domas no stresa.  Nevajadzētu aizmirst par fiziskajām aktivitātēm. 40 – 50 minūtes fizisku aktivitāšu dienā darbojas tāpat kā ķīmiskie antidepresanti. Aptuveni puse Eiropas darbinieku uzskata, ka stress ir bieži sastopama parādība darba vietā, turklāt stress ir cēlonis aptuveni 50 % no kavētajām darba dienām. Bieži trūkst pareizas izpratnes par stresu, vai arī tas tiek uzskatīts par kaut ko apkaunojošu. Tomēr, ja psihosociālos riskus un stresu uztver kā visas organizācijas problēmu, nevis atsevišķa darbinieka trūkumu, tad tos var pārvaldīt tikpat labi kā citus veselības aizsardzības un drošības riskus darba vietā. Linda Matisāne norāda, ka Valsts darba inspekcijā par stresu cilvēki nesūdzas, sūdzas par neizmaksātām algām, par neapmaksātām slimības lapām vai atvaļinājumu. Tai ir jābūt īpašai situācijai, kas veidojusies gadiem, lai cilvēki sūdzētos par emocionālo vardarbību darba vietā. Psihoemocionālie riski darba vidē jānovēršas tieši tāpat, kā fizikālie un ergonomiskie riski. „Reizēm problēma rodas tajā, ka skrienam ar galvu sienā situācijas, kas nav no mums atkarīgās, bet situācijas, kur varētu par kaut ko cīnīties – runāt, sadalīt atbildību, meklēt līdzsvaru, rūpēties par sevi, tās mēs pabīdām malā,” vērtē Elīna Zelčāne.

Viena no neparastākajām dzīvības formām uz Zemes ir aļģes. Vienlaikus, tās ir arī vienas no senākajām Zemes iemītniecēm un tām varam pateikties gan par skābekļa radīšanu, gan par eitrofikāciju. Aļģes ir daudzveidīgas, sarežģītas un aktīvi pētītas arī Latvijā. Latvijas Universitātes galvenajā ēkā skatāma izstāde, kas veltīta algologam Heinriham Skujam. Neskaitāmo ekspedīciju un laboratorijas pētījumu rezultātā viņš noteica tūkstošiem aļģu sugu no dažādām pasaules valstīm. Aptuveni 700 jaunām aļģu sugām, varietātēm un formām Heinrihs Skuja bija jaunatklājējs. Savos zinātniskajos darbos zinātnieks ar apbrīnojamu precizitāti un informatīvo bagātību aprakstīja, kā arī ilustrēja aļģu sugas, lai citiem pētniekiem to noteikšana būtu vieglāka. Viņa pētījumu publikācijas par aļģēm dažādās pasaules zemēs ir aktuālas un plaši izmantotas arī mūsdienās, par ko liecina pētnieku zinātnisko rakstu atsauces. Vēl joprojām studenti izmanto viņa smalkās grafikas un aļģu zīmējumus studiju procesā. Par Heinriha Skujas sniegumu zinātnē, aļģu daudzveidību un lomu dabā raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Hidrobioloģijas katedras vadītājs Ivars Druvietis.

Aptuveni divu nedēļu laikā pieveikuši ap 10 000 kilometru pa Krievijas ārēm, divi vienīgie Latvijas žurnālisti Pasaules kausa izcīņā Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis nāk ciemos, lai stāstītu par saviem piedzīvojumiem lielajā kaimiņzemē.

Kopš neatkarības atjaunošanas, divdesmit sešu gadu laikā - no Latvijas ir aizbraukuši aptuveni pusmiljons Latvijas iedzīvotāju. Tā ir oficiālā statistika. Šobrīd runājot par emigrāciju, mēs vairāk runājam par pēdējo emigrācijas vilni, kas Latvijā sākas pēc globālās 2008.gada ekonomiskās un finanšu krīzes. Aptuveni desmit gados aizbraukušie ir aptuveni ap 300 tūkstoši. Lai arī pēdējos gados emigrējošo skaits samazinās, tomēr cilvēki joprojām turpina pamest Latviju un meklē sev jaunas mājas, darbu un arī lielāku atalgojumu. Uz sarunu par iemesliem, kāpēc cilvēki joprojām turpina pamest Latviju un vai ir iespējams šo cilvēku aizplūšanu no Latvijas apturēt, esmu uzaicinājusi Latvijas Universitātes profesoru, migrācijas un demogrāfijas pētnieku Mihailu Hazanu. 

1919. gada 11. novembrī Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Lai godinātu Brīvības cīņu dalībniekus, Latvijā sāka atzīmēt Lāčplēša dienu. Tikai sākumā to vēl tā nesauca. Pēc gada, 1920. gada 11. novembrī, tika godināti pirmie Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kas palīdzēja nosargāt tik trauslo Latvijas neatkarību, kas tika iegūta tikai pirms nepilna gada.   Pirmais pasaules karš, kas beidzās 1918. gada 11. novembrī, atnesa vairākām valstīm neatkarību. Lielie ģeopolitiskie pārmaiņu vēji radīja labvēlīgu augsni neatkarības idejām, kuras arī centās izmantot vairāku tautu patrioti. Latvijas brīvība nebūtu bijusi iespējama bez revolūcijas Krievijā, kas atnesa 22 neatkarības gadus. Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, cepures līksmības gaisotnē vēl nevarēja mest gaisā. Tautu un jauno valsti gaidīja milzīgi pārbaudījumi jeb Brīvības karš, kas tad arī noteica, būs iespējama Latvijas pastāvēšana vai nē. Tā sauktā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija jeb Bermonta karaspēks nevēlējās pieļaut mazu, neatkarīgu valstiņu parādīšanos. Tāpat šādu valstiņu rašanās nebija izdevīga Baltijā palikušajām vācu karaspēka daļām. Tā kā karā bija iesaistītas trīs ieinteresētās puses, uz mierīgu dzīvi neviens nevarēja cerēt. 1919. gada novembrī Latvijas karavīri atguva Rīgu. Tāpat tika izcīnītas vairākas svarīgas kaujas ārpus galvaspilsētas, bet galvenais, tika iegūta milzīga pašapziņa un milzīgas emocionālais pacēlums. Latvijas karavīru Brīvības cīņās bija mazāk par svešzemniekiem, viņu apgāde un bruņojums arī bija sliktāks, taču varonība un cīņasspars izšķīra kara likteni. Lāčplēša diena gluži kā tautas vienīgais eposs, iedeva tautai vīziju, bet šīs dienas svinēšana bija visas valsts pateicība tiem, kas šo valsti izveidoja – tie bija visi tie patrioti, kuri netrīcēja nāves priekšā, bet darīja visu, lai karoga mastā lepni plīvotu Latvijas karogs. Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu 1919. gadā. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. Interesanti, ka pirmajā gadā Lāčplēša dienu nesvinēja kā Brīvības cīņu uzvaras dienu. 1920. gada 11. novembrī Lāčplēša kara ordeni saņēma pirmie 288 brīvības cīņu dalībnieki - Latvijas armijas karavīri, strēlnieku pulka karavīri un arī ārzemnieki, kas palīdzēja nosargāt Latvijas neatkarību. Laikam ejot, 11. novembri pārsauca par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem. Padomju laikos tādas Lāčplēša dienas nebija. To atkal sāka svinēt sāka svinēt 1988. gadā. Savukārt 1988. gadā, to uzdrošinājās atcerēties paši drosmīgākie. Cilvēki pirmo reizi nolika piemiņas svecītes pie Rīgas pils, bet gadu vēlāk, 1989. gadā, Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība oficiāli ieviesa 11. novembri kā Lāčplēša dienu. Tā kā starp dzīvajiem vairs nebija palikuši īstie šīs dienas varoņi, 11. novembris kļuva par brīdi, kad pateikties karavīriem un viņu komandieriem, palīgiem un karavīru ģimenēm, arī politiķiem un ierēdņiem, kā arī parastiem līdzpilsoņiem - veciem un jauniem, kuri tālajā 1919. gadā, redzēja sapni par savu valsti.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 32.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki spēlēs Bekijas Danielas "Loģiskās prāta spēles", mācīsies valstu karogus "Karogu uzlīmju grāmatā" un lasīs noslēpumaino Mērijas Poupas Osbornas stāstu "Pirāti saulrietā" no sērijas "Burvju namiņš kokā". Karogu uzlīmes VOLDIS:                      Karogi! Kur tu ņēmi tik daudz karogu, Burtu Princese? ZIRNEKLIS:                 Te jau var apmaldīties! Cik karogu te ir? PRINCESE:                180 dažādu valstu karogu no visas pasaules! Izmantojot šo KAROGU uzlīmju grāmatiņu, ko izdevis apgāds MADRIS, mēs varam iepazīt visu pasaules valstu karogus, to krāsas, zīmējumus un simboliku! VOLDIS:                      „Vai Tu zini, ka pareizo valsts formu var ieraudzīt tikai uz globusa? Uz kartes nav iespējams uzzīmēt valstis precīzi, jo zeme ir apaļa, bet kartes ir plakanas.” PRINCESE:                „Aptuveni 73% zemeslodes klāj ūdens. Apmēram 1/3 Zemes virsmas klāj Klusais okeāns. Pārējā zeme ir sadalīta 7 lielos kontinentos – Āzija, Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Antarktīda, Eiropa un Okeānija.” ZIRNEKLIS:                 Nekad neesmu dzirdējis par tādu kontinentu – Okeānija. PRINCESE:                Okeānija sastāv no ļoti daudzām Klusā okeāna salām. Austrāliju un Jaunzēlandi taču tu zini? ZIRNEKLIS:                 Dzirdētas.. PRINCESE:                Nu, re! Austrālija ir lielākā no Okeānijas salām, tāpēc arī visu kontinentu bieži mēdz saukt vienkārši par Austrāliju. Bet šajā grāmatiņā ir Okeānija.   Karogus lieto, lai sniegtu cilvēkiem informāciju. Katram karogam ir sava vēsture, un vērīgi izpētot tā krāsas, formu un simbolus, var daudz uzzināt par attiecīgo valsti. ZIRNEKLIS:                 Sākam līmēt uzlīmes?   Pirāti saulrietā ZIRNEKLIS:                 Tev jāsāk, Princesīt… nu, atceries… Džeks un Enija…  netālu no viņu mājas ir burvju namiņš kokā, kas abus bērnus mēdz ieraut neticamos piedzīvojumos… Es būšu Džeks, bet tu - Enija, mana māsa… PRINCESE:                Varam sākt! Voldi, lūdzu vēju un lietu… VOLDIS                       Lūdzu! PRINCESE:                “Brrr! – Enija nodrebinājās – šodien te nav diez cik omulīgi.” ZIRNEKLIS:                 „Džeks domāja tāpat. Namiņā bija pārāk auksts un mitrs.” PRINCESE:                „Vai redzi? – Enija norādīja uz atvērtu grāmatu kaktā. – Neatminos, ka šeit kāda grāmata būtu stāvējusi vaļā.” ZIRNEKLIS:                 „- Es arī ne!” PRINCESE:                „Paskat tik… liekas, tā ir brīnišķīga vieta! – viņa parādīja uzšķirto attēlu Džekam. Tājā bija redzama saulaina pludmale. Palmā sēdēja liels, zaļš papagailis. Zilā jūrā peldēja kuģis. Vēja brāzma iesvieda namiņā jaunu lietus šalti. Kaut es būtu tur, nevis šeit!” ZIRNEKLIS:                 „- Jā… bet kur tas ir TUR?”

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Vāciju, kur vairāki augstu stāvoši koalīcijas valdības politiķi un sabiedrības domas veidotāji pēdējā laikā sākuši paust viedokli, kas aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju un tā vietā meklēt dialogu un kompromisus. Bet studijā saruna par NATO samitu Varšavā, NATO un Krievijas attiecību dinamiku un par Lielbritānijas, Vācijas un Polijas lomu maiņu NATO ietvaros. Raidījuma viesis: Lavijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā stāstīsim par Ungārijā oktobrī gaidāmo referendumu par Eiropas Savienības vēlmi pārvietot patvēruma meklētājus uz visām bloka valstīm, tai skaitā Ungāriju. Kā arī pievērsīsimies Rio Olimpiskajām spēlēm - izrādās pilsētai nav naudas, lai nodrošinātu policijas darbu.   Vācijas attieksme pret sankcijam pret Krieviju. Vai gaidāma sankciju atcelšana? Teju visas Eiropas Savienības ieviestās sankcijas pret Krieviju ir spēkā jau divus gadus. Bargākās no tām - ekonomiskās, protams, skāra ne vien Krievijas, bet arī eiropiešu budžetu. Tās tika ieviestas 2014. gada 30. jūlijā pēc tam, kad virs Austrumukrainas tika notriekta „Malaysia Airlines” lidmašīna. Jau ieviešot sankcijas, bija valstis, kuras izturējās pret tām mazliet atturīgi, jo Krievija bija ekonomisks partneris un līdz ar to, lēmums bija smags. Piemēram, Vācija pirms sankciju ieviešanas bija veikusi 90 miljardu eiro vērtu tirdzniecību ar Krieviju, tāpēc nav brīnums, ka šo sankciju ieviešana, nebija viegls solis, tomēr visa pasaule skatījās, kāda reakcija būs uz Krievijas darbībām Ukrainā.   Jāatzīmē, ka Vācijas attiecības ar Krieviju jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir visnotaļ draudzīgas, un Berlīne bieži ir pievērusi acis, kad Kremlim paslīdējusi kāja. Viens no nesenajiem konfliktiem - 2008. gada karš starp Gruziju un Krieviju - daļai Eiropas lika sastingt bailēs un atbalstīt Gruziju. Tā bija tā Eiropas daļa, kas labi atcerējās padomju okupācijas gadus. Toreiz ASV centās panākt, ka NATO izveido dalības rīcības plānu Gruzijai un Ukrainai, bet Francija un Vācija šo plānu nobloķēja. Neko vairāk par pirksta pakratīšanu un kaunināšanu Krievijai piedzīvot nenācās. Ukrainas karš un Krimas aneksija gan Kremlim neļāva tikt cauri sveikā. Tomēr karš vēl nav beidzies, Krima aizvien ir Krievijas sastāvā, bet balsis Berlīnē arvien skaļāk sāk runāt par maigākām attiecībām ar Kremli. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers bieži izteicis iebildumus un šaubas par NATO klātbūtni Baltijas valstīs, tajā pašā laikā nesenā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Šteinmeiers sacīja, ka neviens nevar novērtēt NATO darbības kā draudus Krievijai. Ļoti tieši kritizēt NATO darbības un atbalstīt Krieviju Šteinmeiers neatļaujas, tomēr šī intervija vēlāk vācu presē tika tik ļoti interpretēta, ka viņa vietnieks Gernots Ērlels brīdināja, ka šādas nekontrolētas situācijas var novest līdz pat karam. Jāpiemin, ka Šteinmeiers ir populārākais politiķis Vācijā - viņu atbalsta 75% iedzīvotāju. Aptuveni tik pat atbalsta Šteinmeiera attieksmi pret Krieviju. Šeit jāpiebilst, ka NATO spēku izvietošanu Baltijas valstīs atbalsta vien 9% vāciešu. Savukārt bijušais Vācijas vēstnieks ASV, Volfgangs Išingers izteicies, ka “Krievija šobrīd nav īsti atvērta dialogam, tomēr mums vajadzētu viņus apbērt ar piedāvājumiem”. Lielākā daļa maigo mājienu, ka jāuzlabo attiecības ar Kremli, ka varbūt vajadzētu pārskatīt sankcijas, nāk no sociāldemokrātu partijas, tomēr atbalsts jūtams arī no Merkeles koalīcijā esošās Kristīgi sociālā savienības. Tās līderis Horsts Zīhofers izteicies, ka “sankcijām pret Krieviju nevajadzētu būt pastāvīgām, jo bloka mentalitāte šādiem laikiem nav piemērota”. Neapšaubāmi uz vācu politiķiem tiek izdarīts pamatīgs spiediens no uzņēmēju puses, jo, neskatoties uz to, ka Krievija nav starp top 10 eksporta tirgiem, daudzas vācu kompānijas ir ieguldījušas Krievijā lielu naudu un sankcijas nepalīdz ieguldījumus atgūt. Vai Vācijas un citu līdzīgi domājošu politiķu balsis varētu mainīt ES kopējo attieksmi pret Krieviju un ieviestajām sankcijām pret to, komentē politologs Ojārs Skudra. „Sakarā ar „Brexit” rezultātiem pastāv viedoklis, ka līdz ar to ES ietvaros ir samazinājies to valstu un valdību vadītāju spēks, kuri iestājas par sankciju saglabāšanu tikmēr, kamēr nav panākts nopietns progress austrumu Ukrainā. Pretēji vispār zināmajam Itālijas, Ungārijas premjeri, var minēt vēl arī Austriju un Čehiju kā valstis, kuras aicina uz sankciju mīkstināšanu. Bet arī šo valstu vadītāji tālāk par tādiem diplomātiskiem soļiem un tādu jautājumu apspriešanu nav gājuši. Ja nebūs būtiska progresa noregulējuma virzienā Austrumukrainā un plašākā kontekstā NATO un Krievijas attiecībās un ja mūs nesagaidīs kaut kāds pārsteigums prezidenta vēlēšanās ASV, visticamākais līdz nopietnai sankciju samazināšanai vai sašaurināšanai nākamā gada janvārī mēs nenonāksim.”

1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš. Pirmais lielais militārais konflikts, ko pirms 2. Pasaules kara sauca par dižo karu. Šī kara ietekmē neatkarību ieguva vairākas valstis, tostarp Latvija. Bet Lāčplēša dienu, svinēt sāka tikai pēc gada. Pirmais pasaules karš bija kas nepieredzēts. Politiskais zemteksts Eiropā liecināja, ka agri vai vēlu Eiropas valstis iesaistīsies lielā karā, jo iemeslus tam meklēja teju atklāti. Pulvera mucu 1914. gadā aizdedzināja Gavrila Princips, kad raidīja nāvējošos šāvienus Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda virzienā. Šis uzbrukums, protams, bija tikai formāls iemesls, lai izraisītu plašāku karu. Iemesls 1. Pasaules karam bija Vācijas hegemonija. 19. gadsimtā šī spēcīgā Eiropas valsts ieguva savu nedalīto ietekmi, bet izrādījās, ka ar to bija par maz. Vācu precēm nebija pietiekami lielu noieta tirgu, jo valsts bija nokavējusi kolonizācijas laikmeta labākos gadus. Tāpēc bija nepieciešama izplešanās, lai vācu tautai būtu iespējas attīstīties. Vācijas impērijas blokam pievienojās Austroungārija, kura bija visnemierīgākā valsts Eiropā. Tā apvienoja tik daudz dažādu tautu un minoritāšu, ka Balkānu valstis vien varēja izraisīt Eiropas karu. Krievijas impērija uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt slāvu tiesības Balkānos, ko atbalstīja Serbija. Tikmēr brūkošā Osmaņu impērija izmisīgi centās atrast izdzīvošanas ceļu. To sabrukšanas posmā bija gatavi sadalīt visi. Francija, Lielbritānija un Krievija bija tās, kuras nolēma radīt savienību pret Vāciju un Austroungāriju. 1. Pasaules karš ar to īpašs, ka savu galu tajā dabūja uzreiz četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas. 1918. gada 11. novembrī pulksten 5:12 no rīta, Vācijas delegācija, maršala Foša dzelzceļa vagonā, parakstīja kapitulācijas aktu. Pēc sešām stundām tas stājās spēkā un par godu kara beigām tika izšauta 101 lielgabala zalve, kas simbolizēja pēdējos šāvienus lielajā karā. Šis bruņotais konflikts pavēra ceļu vairākām valstīm uz savu brīvību. Sabruka Austroungārija, Osmaņu impērija, brīvību ieguva arī Baltijas valstis. Taču Lāčplēša diena, kuru svin 11. novembrī, ir saistāma ar 1919. gadu. Pirmais pasaules karš pārsteidza pašu Krievijas impēriju. Ja cars sākotnēji nebija noraizējies par savu stāvokli, tad 1917. gada revolūcijā viņa vietā jau nāca boļševiki. Vācu karaspēka daļas, kas palika Baltijā pēc kara beigām, negribēja pieļaut atsevišķu valstiņu izveidošanos. Tāpēc arī Latvijai neatkarība 1918. gadā nebūt vēl nenozīmēja mierīgu dzīvi. Vācieši centās mazināt lielinieku armijas interesi atgūt vecās impērijas sastāvā Latviju un citas Baltijas valstis, bet apvienotajam vācu un krievu karaspēkam Pāvela Bermonta vadībā, negribējās pieļaut komunistu ienākšanu savā ietekmes zonā. Visu šo interešu vidū Latvija kā neatkarīga valsts šķita drauds visām karojošajām pusēm. 1919. gads aizritēja cīņās par Latvijas teritoriju, līdz oktobrī Bermonta spēki pienāca pie Rīgas. Sākās cīņa par galvaspilsētu un jaundibinātās Latvijas valdībai bija skaidrs - cīņas būs grūtas, jo izšķirošas. Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. 11. novembrī, gadu pēc 1. Pasaules kara beigām, Lāčplēša dienā godinām visus, kas piedalījās savas valsts brīvības kaldināšanā. Tā nav pateicība tikai karavīriem vai komandieriem, tā ir arī pateicība politiķiem, ierēdņiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem. Brīvprātīgajiem un armijas virsniekiem, veciem un jauniem. Visiem, kas, spītējot bailēm un briesmām, nostājās par savu valsti. Tik nozīmīgi arī Latvijai ir izšķiroši divi gadi, kurus vieno 11. novembris.