Podcasts about eiropas komisiju

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lielākā Eiropas Parlamenta politiskā grupa - Eiropas Tautas partija (European Peoples party) - arī šajā sasaukumā palielinājusi savu pārstāvniecību. Tās pārstāvji ieņem vadošos amatus Eiropas Savienības struktūrās – vada Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Rodas iespaids, ka šis politiskais veidojums dominē Eiropas politikā. Bet vai tiešām tā ir? Kā šajā grupā iederas Latvijas “Jaunā Vienotība”, kurai, neskatoties uz dažādiem skandāliem, tomēr izdevās gūt lielāko vēlētāju atbalstu aizvadītajās EP vēlēšanās un kas ir pamatā Valda Dombrovska politiskajam kapitālam? Par šiem jautājumiem žurnālists Māris Antonevičs izvaicā politologu, Latvijas Universitātes profesoru Jāni Ikstenu.  Raidierakstā izmantoti fragmenti no LTV raidījuma “Panorāma”, partijas “Vienotība” “YouTube” kanāla un “Latvijas Avīzes” intervijām ar Jāni Iksteni un Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība”/EPP). Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Bankas neiebilst pret lielāku peļņas nodokli, bet peļ kredītu procentu likmju griešanu un nodevu. Spriež par mediju aizsardzību pret stratēģisko tiesvedību. Vācijas valdība ir vienojusies ar reģionu vadību par jauniem pasākumiem migrācijas mazināšanai. Pārtikas un veterinārais dienests aicinās Eiropas Komisiju noteikt ierobežojumus suņu un kaķu komerciālai ievešanai no trešajām valstīm. Rīgā nonākuši pirmie "Rīgas satiksmes" elektroautobusi.

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes  un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja. Lienošais "Poleksits" Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci. Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu. Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.” Čehu politikas samezglojumi Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans. Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija. Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts. Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim. NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets" Pirmdien Krievijas Federācijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nāca klajā ar paziņojumu par savas valsts misijas slēgšanu NATO galvenajā mītnē Briselē. Arī NATO misijas pilnvaras Maskavā tiek izbeigtas, un tās darbinieku akreditācija tiks pārtraukta līdz ar novembri. Tā ir reakcija uz Ziemeļatlantijas alianses šomēnes pieņemto lēmumu izraidīt astoņus no Krievijas misijas darbiniekiem, norādot, ka tie faktiski veikuši nevis diplomātu, bet gan izlūku darbību, un samazināt Krievijas misijas darbinieku skaitu Briselē no 20 uz 10 personām. Iepriekšējā misijas „apcirpšana” notika 2018. gadā pēc tam, kad Krievijas aģenti Lielbritānijā mēģināja noindēt bijušo dubultaģentu Sergeju Skripaļu. Pēc šī incidenta misijas darbinieku skaits tika samazināts par trešdaļu – no 30 uz 20 personām. Kā norādījis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Šis lēmums nav saistīts ar kādu konkrētu notikumu, taču mēs vērojam pastāvīgu [..] Krievijas nedraudzīgu darbību pieaugumu, tāpēc mums jābūt modriem.” Krievijas puse, saprotams, noliegusi jebkādus pārmetumus spiegošanā un paziņojusi, ka NATO mēģinot dēmonizēt Krieviju, lai tādējādi notušētu savu neveiksmi Afganistānā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Komisijas ģenerālsekretāre Ilze Juhansone par to, kas viņu šokēja veidojot ES daudzgadu budžetu, par to kā dalībvalstis varēs tikt pie grantu naudas no jaunā ekonomikas atjaunošanas fonda, kā ir diendienā strādāt kopā ar Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un ko darīt tiem skolu absolventiem, kas paši grib nākotnē vadīt Eiropas Komisiju.

Vides un dabas aizsardzības nevalstiskās organizācijas un arī virkne zinātnieku jau ilgāku laiku ceļ trauksmi par draudiem bišu populācijai pasaulē. Nereti tiek lietoti arī tādi skaļi saukļi kā “Bites izmirst!”. "Bišu populācijas samazināšanās ir novērojama, tas ir pilnīgs spoguļattēls tam, kas notiek ar dzīvo dabu šobrīd pasaulē," sarunā raidījumā "Zināmais nezināmajā" norāda Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Nesen vides organizācijas rīkoja diskusiju “Kā jūtas Latvijas bites?”, lai skaidrotu, vai un kāda pastāv saistība starp pesticīdu lietošanu un to, kādā stāvoklī ir bišu populācija. Taču diskusijas par šiem jautājumiem ir gana plašas - kā Latvijā, tā arī Eiropas Savienībā. Aizvien arī tiek vākti paraksti, lai mudinātu Eiropas Komisiju mainīt pesticīdu regulējumu, lai labāk aizsargātu bites. Vai un kāpēc mums jāsatraucas par bitēm, kādi ir jaunākie dati un kas būtu jādara, lai bites nebūtu apdraudētas, analizē Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, antropoloģe, Agita Pusvilka un Latvijas Biškopības biedrības pētnieks Valters Brusbārdis. "Latvijas bite ir kā simbols tam, kāds ir stāvoklis ar bioloģisko daudzveidību, līdz ar to pasaules dabas fonds skatās uz  šo jautājumu daudz plašāk. Mēs varam diskutēt, vai bite ir simbols bioloģiskās daudzveidības izzušanai, vai bioloģiskās daudzveidības izzušana ir kā sākums bites populācijas samazināšanai," vērtē Jānis Rozītis. "Biškopjus satrauc augu aizsardzības sistēma, kāda šobrīd pastāv," norāda Valters Brusbārdis. "Arvien ziedošās kultūras smidzina arī dienas laikā un nav svarīgi, vai tas ir insekticīds vai herbicīds, vai fungicīds, mēs runājam par indēm, ja attiecīgi kukainis nonāk tiešā šīs apstrādes strūklā, dzīvnieks ir saņēmis tiešu indes devu. Biškopjiem ir pamats būt satrauktiem." Sirsenis ir tikai liela lapsene un nav agresīvākais lidonis Lielākā Latvijas un arī visas Eiropas  lapsene ir – sirsenis. Ar ko šie kukaiņi barojas, vai to inde ir tikpat stipra, kā bitēm, kāpēc tie mitinās cilvēku mājokļu tuvumā un cik  agresīvi tie ir, par to saruna ar kukaiņu pazinēju Uģi Piterānu. “Sirsenis vispār ir lapsene. Sirsenis ir Latvijas lielākā lapsene, arī Eiropas lielākā lapsene. Lapseņu dzimtā ir vairākas sugas. Eiropā ir parādījies Āzijas sirsenis, bet Latvijā viņu vēl neesam sagaidījuši. Sirsenis Latvijā ir viens,” skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. Viņš piebilst, lai nejaucam to invazīvo Āzijas sirseņu sugu ar Āzijas milzu sirseni, par kuru portālos varēja lasīt informāciju, kā negantu bišu slepkavu Ziemeļamerikā. Šie milzeņi, kas ir ap 4-5 centimetrus gari, uzlidojuma laikā ātri vien var nogalināt simtiem bišu. Tā kā mēs vēl bez bažām varam uzlūkot savu vietējo sirseni jeb irsi, izmēros ap 2 līdz 3 centimetriem, sevišķi bīstami, ja gadās ar to saskrieties pūžņa tuvumā, bet ikdienā tas nav baisāks par savu radinieci lapseni, kuras mums ir lielākā skaitā nekā sirseņi. Bet vai sirseņa dzēliens cilvēkam var būt nāvējošs? Uģis Piterāns skaidro, ka bīstams tas var būt alerģiskiem cilvēkiem, kuriem arī lapsenes dzēliens var būt bīstams. Bet vispār bišu inde ir daudz bīstamāka par lapseņu un sirseņu indi. Visbīstamāk ir sirseņu pūžņa tuvumā, ja mājās ielido viens sirsenis, par to nevajadzētu satraukties. Sirseņi ir visēdāji, un cilvēka ieskatā, pie sirseņu labajām īpašībām var minēt to, ka sirseņu barība ir arī tie kaitēkļi, kas ir apsēduši mūsu stādītos kokus un krūmus. Protams, sirseņu izmērs un iespēja tikt sadzeltam neierindo šo kukaini cilvēka iecienītāko dzīvnieku lokā, taču, kā norāda Uģis Piterāns, sirsenis nav pats agresīvākais lidonis.

Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām” Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”.   Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns” Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb, oficiālajā nosaukumā, „Miers labklājībai: vīzija palestīniešu un izraēliešu tautu dzīves uzlabošanai”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents nāca klajā janvāra beigās. Plāna ietvaros paredzēta palestīniešu valsts izveide daļā Gazas sektora un Jordānas upes rietumkrasta, kas faktiski tomēr būtu ne vairāk kā Izraēlas protektorāts. Šī valstiskā veidojuma aizsardzības un ārpolitika paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē, un tā teritoriju teju pilnīgi iekļautu un daudzos sīkos anklāvos sadalītu Izraēlai pievienojamie apgabali. Arī šo ierobežoto valstiskumu Palestīna varētu saņemt tikai tai gadījumā, ja Izraēla atzītu par izpildītiem vairākus nosacījumus, piemērām, kustības Hamas vienību atbruņošanu Gazas sektorā. Benijs Gancs amatā stāšanās ceremonijā pirmdien paudis apņemšanos visos veidos veicināt „Trampa plāna” īstenošanos, gan vairoties minēt teritoriju aneksiju. Savukārt Jordānijas karalis Abdulla II intervijā vācu laikrakstam "Der Spiegel" piektdien izteicies, ka Izraēlas mēģinājumi mainīt pastāvošās robežas var novest pie plaša konflikta ar Jordāniju.   „Obamageita” Pēdējās nedēļās jauni, vai, pareizāk, atjaunoti akcenti iezīmējušies prezidenta Donalda Trampa publiskajās izpausmēs. Apvienojošs nosaukums visiem šiem motīviem ir paša prezidenta dots – „Obamageita”. Atspēriena punkts šim vadmotīvam ir Savienoto Valstu Tieslietu departamenta lēmums kā nepamatotu izbeigt kriminālvajāšanu pret bijušo Trampa nacionālās drošības padomnieku Maiklu Flinnu, kurš tika apsūdzēts pēc tam, kad atklātībā parādījās informācija par to ka, Flinns melojis Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem par saviem kontaktiem ar Krievijas vēstnieku Sergeju Kisļaku. Pats Flinns tiesvedībās laikā vairākkārt bija atzinis, ka teicis nepatiesību, taču, kā norādījis Tieslietu departamenta vadītājs, ģenerālprokurors Viljams Barrs, šī melošana esot nebūtiska, ciktāl pats izmeklēšanas process neesot bijis pietiekami pamatots. Trampa pretinieki šo lēmumu jau nodēvējuši par politizētu un koruptīvu. Tikmēr prezidentam tas devis iemeslu plašam uzbrukumam savam priekšgājējam Barakam Obamam un pašreizējam sāncensim priekšvēlēšanu kampaņā Džo Baidenam. „Obamageita” esot sazvērestība pret viņu, Donaldu Trampu, kuru īstenojuši viņa pretinieki, kuriem par to būšot jāatbild. Uz laikraksta "Washigton Post" reportiera jautājumu, kādos konkrētos noziegumos būtu apsūdzams bijušais prezidents un esošais prezidenta kandidāts, Tramps atbildējis: „Jūs zināt, kas ir šis noziegums. Noziegums ir ļoti acīmredzams ikvienam. Jums vienkārši jāpalasa laikraksti, izņemot jūsējo.” Ģenerālprokurors Barrs gan noraidījis prezidenta pieņēmumu, ka izmeklēšana par Krievijas iespējamo ieteikmi 2016. gada prezidenta vēlēšanu procesā būtu Demokrātu partijas sazvērestības inspirēta un ka bijušajam prezidentam šai sakarā varētu izvirzīt kādas apsūdzības. Prezidentam Trampam nesimpatizējošie mediji visai vienbalsīgi raksturo „Obamageitu” kā kārtējo mēģinājumu novērst uzmanību no viņa apšaubāmās darbības pandēmijas uzliesmojuma laikā, vājās veselības aizsardzības pasākumu vadības un nepamatotajiem apgalvojumiem par vīrusa izplatību un ārstniecības līdzekļiem.

Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds. Patriarha pavasaris Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas bažas, ka premjers un viņa vadītais politiskais spēks var izmantot ārkārtas pilnvaras, lai vērstos pret sev netīkamām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām institūcijām. Sevišķi nopietnus draudus ārkārtas pilnvaras rada opozīcijas medijiem, ciktāl likumā īpaši paredzēts nopietns cietumsods par nepatiesas vai patiesību izkropļojošas informācijas izplatīšanu, kas var traucēt cīņai pret epidēmiju. Kā zināms, opozīcijas mediju marginalizācija un informācijas monopolizācija ir teju spilgtākā Viktora Orbāna būvētās politiskās kārtības iezīme. Pats premjerministrs gan noraidījis pārmetumus par varas uzurpāciju, apgalvojot, ka ārkārtas pilnvaras viņam nepieciešamas tikai sekmīgai cīņai pret koronavīrusu. „Tagad ir laiks nācijas vienotībai, nevis partiju politiskām cīņām,” viņš izteicies, uzstājoties parlamentā. Situācijā, kad partijai "Fidesz" parlamentā tāpat ir dominējošs vairākums, šāds arguments izklausās visai apšaubāmi. Jau izskan balsis, kas aicina Eiropas Komisiju beidzot izšķirties par rosinājumu iedarbināt attiecībā pret Ungāriju Savienības līguma 7. pantu, kas draudētu tai ar balsstiesību atņemšanu Eiropadomē. Pagaidām gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā vien ar vispārēju brīdinājumu, ka pandēmijas apkarošanas pasākumi nedrīkst būt „pārmērīgi”. Pie tam viņa nav saukusi vārdā nedz Ungāriju, nedz tās politikas „patriarhu” Orbānu. Krievija pandēmijas ēnā Līdz marta trešajai dekādei ar koronavīrusu sasirgušo skaits Krievijas Federācijā pēc oficiāli publiskotiem datiem bija salīdzinoši neliels. 18. martā valsts slēdza robežas ārzemniekiem, taču vispārējais noskaņojums varas līmenī bija drīzāk optimistisks, tendēts uzlūkot Krieviju kā no pandēmijas sekmīgi norobežojušos teritoriju. Taču, sākot ar marta pēdējo dekādi, saslimšanas statistika rādījusi krasu pieaugumu, kas sevišķi straujš bijis pēdējās dienās. Tā 31. martā reģistrēts 501 jauns inficēšanās gadījums, 1. aprīlī – 440, kopējam inficēto skaitam tuvojoties diviem tūkstošiem astoņiem simtiem. 25. martā, uzstājoties ar uzrunu pilsoņiem, prezidents Putins izsludināja vairākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai. Nozīmīgākais – šī nedēļa Krievijā izsludināta kā ārkārtas brīvdienas, lai mazinātu iedzīvotāju nepieciešamību pamest mājas. Tāpat Krievijas līderis paziņoja par 22. aprīlī paredzētās pilsoņu nobalsošanas par konstitūcijas labojumiem pārcelšanu uz vēlāku laiku. Konkrēto karantīnas pasākumu ieviešana ir federācijas subjektu kompetencē, un līdz vakardienai 51 no pavisam 85 federācijas subjektiem ieviests dažādas stingrības karantīnas vai pašizolācijas režīms. Daudzviet iedzīvotājiem ieviestas īpašas caurlaides iziešanai no mājas, un sociālajos tīklos jau parādījusies informācija par ļaužu stāvēšanu garās un blīvās rindās, lai pie šīm caurlaidēm tiktu. Īpašu uzmanību izpelnījies Čečenijas republikas valdības galva Ramzans Kadirovs, kurš ne tikai izteicies, ka režīma pārkāpējus vajadzētu nogalināt, bet arī nosūtījis ielās policijas specvienību kaujiniekus ar poliuretāna caurulēm nepaklausīgo iekaustīšanai. Tikām svinības par godu 75. gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kā Krievijā pieņemts dēvēt Padomju-vācu karu no 1941. līdz 1945. gadam, joprojām nav atceltas. Sociālajos tīklos parādījušies kadri, kuros redzami vairāki tūkstoši karavīru, kas sapulcināti, kā apgalvo publikācijas autors, 9. maija uzvaras parādes mēģinājumam. Vīruss un patiesība Tas, ka koronavīrusa pandēmija būs nozīmīgs pārbaudījums arī globālajai mediju telpai informācijas drošticamības un ideoloģiskās angažētības ziņā, bija visnotaļ paredzami. Sociālos tīklus pārpludinājusi tāda saturiska draza kā homeopātisku pretvīrusa līdzekļu receptes, apokaliptiski pravietojumi un sazvērestības teorijas visdažādākajām gaumēm. Taču šajā jūklī iezīmējas arī mērķtiecīgas un tālejoši organizētas tendences, kuras īsteno pasaules nedemokrātiskie režīmi. Kopš infekcijas izplatība Ķīnā šķiet apturēta, oficiālā Pekina ar pilniem apgriezieniem iedarbinājusi savu propagandas mašinēriju nolūkā notušēt problēmas, kas sākotnēji veicināja vīrusa izplatību Hubejas provincē – informācijas noklusēšanu un nekvalificētu ierēdņu neadekvātu rīkošanos. Tagad kompartijas totalitārais režīms tiek pozicionēts kā efektīvākais cīnītājs pret pandēmiju, pretstatā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas demokrātijām, kuru „haotiskums” un „rīcībnespēja” esot vainojama pandēmijas izplatībā. Ķīnas mediji izplatījuši pat klajus melus, piemēram, izsakot pieņēmumu, ka pandēmijas sākumpunkts patiesībā esot meklējams Itālijā vai Savienotajās Valstīs; un, protams, ignorē faktu, ka tādās demokrātiskās valstīs kā Dienvidkoreja un Singapūra sekmīgi apkarojušas infekciju, bet bez pārspīlēti drakoniskām akcijām. Līdztekus verbālām izpausmēm Pekina īsteno arī efektīgas akcijas, veidojot tām attiecīgu grandiozu publicitāti. Runa ir par humānās palīdzības sūtījumiem, kas no Ķīnas nogādāti Itālijā, Spānijā, Francijā, Serbijā un Čehijā. Faktiskais palīdzības apjoms gan ir samērā pieticīgs, sastatot ar Ķīnas iespējām, pie tam, kā ziņo mediji, daudzos gadījumos tā neesot gluži humānā palīdzība, bet gan piegādes par samaksu. Līdztekus Ķīnai savu humānās palīdzības sūtījumu kampaņu izvērsusi arī Krievija, marta nogalē nosūtot uz Itāliju transportlidmašīnu ar medicīnas piederumiem un mediķu komandu. Tomēr šis gadījums šķiet vēl apšaubāmāks. Kā izrādījies, piegādi organizējusi Krievijas Aizsardzības ministrija, liela daļa aprīkojuma ir specifiski militāriem mērķiem domāta un nav efektīvi izmantojama, savukārt daudzi no atlidojušajiem mediķiem ir augsta ranga Krievijas militārie eksperti – bioloģisko un ķīmisko ieroču speciālisti. Pastāv aizdomas, ka Krievija savu humānās palīdzības akciju mēģina izmantot ne vien propagandas, bet arī informācijas ieguves nolūkā. Tikām palīdzība, kuru Itālijai sniedz citas Eiropas Savienības valstis, joprojām paliek maz pamanīta. Aizķeršanās Eiropas Savienības savstarpējā atbalsta mehānismā infekcijas uzliesmojuma pirmajās dienās ir radījusi ļoti paliekamu iespaidu, un priekšstats par „neesošo” Eiropas solidaritāti šķiet vēl lipīgāks par pašu COVID-19. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

Pasaules Dabas fonds nācis klajā ar aicinājumu nepirkt Baltijas jūrā zvejotas mencas un zušus. Kāds to sauks par atklātu diversiju, kas vērsta pret Latvijas zvejniekiem, citi – par glābšanas akciju. Par aicinājuma iemesliem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta vides eksperte, hidroloģe Elīna Kolāte un Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars. Lai saglabātu Baltijas jūras mencu un Eiropas zuti arī nākamajām paaudzēm, Pasaules Dabas fonds (PDF) aicina sabiedrību pievienoties kampaņai “Lai jūra čum un mudž” un neizvēlēties šīs zivis veikalos un citās tirdzniecības vietās. PDF kopā ar citām Eiropas Savienības (ES) vides organizācijām ir arī aicinājušas Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdības ieklausīties zinātniekos, kas aicina būtiski ierobežot apdraudēto zivju sugu nozveju, mencas zveju Baltijas jūras austrumu daļā un Eiropas zuša zveju apturot pilnībā. "Baltijas mencai populācija samazinās. Zinātniekiem nav vienprātības, kāpēc mencu kļūst mazāk un pašas zivis kļūst mazākas un vārgākas. Kvotas kļūst mazākas, nozveja mazāka, bet ne tik mazas, kā iesaka Starptautiskā jūras pētniecības padome," skaidro Elīna Kolāte. Latvija jau ir aizliegusi mencu zveju zivju nārsta laikā, zvejniekiem pieejams finansējums citu darbu uzsākšanai. Visās Baltijas jūras valstīs sākta izglītojoša kampaņa par to, kas notiek ar Baltijas mencu un Eiropas zuti. Daudziem būs vienalga, bet citi izdzirdējuši, ka ar šo zivju krājumiem slikti, izvēlēsies citu zivi. Neēst Baltijas mencu, bet, piemēram, izvēlēties reņģes, siļķes, brētliņas un iekšējo ūdeņu zivis – plaudi, raudu, arī līdaku. Pētījums rāda, ka menca nav pati populārākā zivs uzturā Latvijā, pirmajā vietā ir lasis, polāras ir siļķes, reņģes, brētliņas, menca ir 6.-7. vietā. „Menca stāsta stāstu, kas notiek daudzās ūdens ekosistēmās, no Burtnieku ezera līdz Indijas okeānam. Mums garšo plēsoņas, līdzīgs kaskādes efekts, izēdod pārāk daudz plēsējus, veidojas daudzviet,” norāda Matīss Žagars. Kā piemēru viņš min Burtnieku ezeru, kur ir izzvejota līdaka un zandarts, tāpēc aļģes zied. Viņš uzskata, ka ir jārunā par plēsēju pārzveju kopumā.

Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku. Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Rumānijas prezidentūra   Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā reize. Kā savas prioritātes tā definējusi Eiropas konverģenci, drošību, Eiropas globālās lomas stiprināšanu un vienoto Eiropas vērtību apliecināšanu. Maijā rīkojamo Eiropadomes samitu Rumānijas pilsētā Sibiu paredzēts veltīt debatēm par Eiropas nākotni. Diemžēl pēdējos mēnešos pirms gaidāmās prezidentūras izskanējuši viedokļi, ka valsts nav idejiski gatava prezidentūras misijai. To paudis ne vien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, bet arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis. Runa ir pirmām kārtām par ieilgušo tiesiski politisko krīzi valstī. Kopš 2016. gada Rumānijā pie varas esošā Sociāldemokrātiskā partija cenšas ar izmaiņām likumdošanā, vadošu korupcijas apkarošanas un tieslietu institūciju amatpersonu nomaiņu panākt vairāku savu biedru izvairīšanos no notiesāšanas vai atbrīvošanu no soda. Tas izraisījis regulāru kritiku no Eiropas Savienības institūciju puses un plašus sabiedrības protestus, kuru pēdējais uzbangojums notika pagājušā gada augustā. Nozīmīgāka figūra šai procesā ir valdošās partijas līderis un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Liviu Dragnja. Pagājušā gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 ar pusi gadiem, taču spriedumu pārsūdzējis, viņš turpina būt ietekmīgākais politiķis valstī un, pēc visa spriežot, lielā mērā diktē savu gribu premjeres Vjorikas Denčilē valdībai.   Rumāņu žurnāliste, kas strādā Briselē Marija Udresku: Slavenās debates par gatavību Eiropas Savienības prezidentūrai nav pārāk skaidras. Vai mēs gaidījām, ka Rumānija nāks un reformēs Eiropu, atjaunos amerikāņu sapni un dalīsies ar lieliskām idejām? Es tā nedomāju. No vienas puses - Eiropa ir pārmaiņu posmā, un pat, ja Rumānijai būtu, nezinu, Francijas vai Vācijas vēlmes un ambīcijas, nez vai tās lielās idejas nāktu tagad - tieši pirms Eiropas vēlēšanām. Viss, ko Rumānija var darīt, ir centies risināt esošās problēmas, piemēram , migrāciju. Vēlu veiksmi ! Bet problēma ar Rumāniju ir politiskā līmenī. Neaizmirsīsim, ka rumāņu politiķiem nav lielu Eiropas līmeņu ambīciju. Viņus interesē pastiept likumus, lai viņus neieliktu cietumos. Kā jau jūs noprotat- iet vai neiet cietumā ir visnotaļ spēcīga personīgā motivācija. Viņus neinteresē, vai Rumāniju kritizē Briselē. Galu galā, ES prezidentūra beigsies, viņu kriminālās problēmas gan ne. Viņi tuvojas Orbāna klubam - viņi izplata eiroskeptistu, populistisku retoriku, ne jau ideoloģisku motīvu vadīti, bet vienkārši, lai attaisnotu savas darbības. Jā, mēs būsim bezprecedenta situācijā, kur prezidējošā valsts atklāti cīnīsies ar Eiropas Komisiju un tiks ārkārtīgi kritizēta Eiropā. Ja jūs man vaicājat, kāds varētu būt risinājums Rumānijas situācijai, es teiktu, ka tā ir jaundzimusī pilsoniskā sabiedrība. Es negaidu, ka notiks tūlītējas pārmaiņas Rumānijas valdībā, bet šī pilsoniskā sabiedrība ir dzimusi kā reakcija uz valdības pārkāpumiem. Runājot par politisko drāmu, ko mēs esam vērojuši Rumānijā, (..) ir šī ļoti pro eiropeiskā sabiedrība, kas saskaras ar šo politisko šķiru, kuru Rumānijas starptautiskais imidžs interesē mazāk nekā jebkad kopš 1989. gada revolūcijas. Jā, Rumānijas valdība izmanto eiropeisku retoriku, taču tie ir tikai vārdi. Rumānija ir vis eiro-entuziastiskā  valsts ES, un pēdējo divu gadu laikā mēs esam redzējuši, ka cilvēki iziet ielās lielākajās demonstrācijās kopš neatkarības atgūšanas un viņiem ir izdevies mainīt valdības lēmumus, turklāt viņiem tas ir izdevies biežāk, nekā ES to varētu. Tā kā tuvāko pusgadu Rumānija būs starmešu gaismā, iespējams, ka protestētāju centieni būs vēl lielāki, varbūt mēs redzēsim vēl lielākus protestus, ja valdība pārkāps robežu. Un to tā noteikti izdarīs! Šobrīd procesā ir amnestijas raksts koruptīvam politiķim. Pilsoniskā sabiedrība skatās uz ES un tā izdarīs spiedienu uz valdību, lai Rumānija turpinātu pro eiropeisku kursu un darbotos eiropeiskā garā. Turcijas cīņa ar militāristiem Turcijā notikuši kārtējie militārpersonu aizturēšanas. Lielākā daļa no 100  aizturētajiem aktīvajā dienestā esošajiem tiek turēti aizdomās par periodiskiem sakariem ar trimdā dzīvojošo islāmistu sludinātāju Fetullu Gilenu, kuru Ankara apsūdz par 2016. gada neveiksmīgā puča organizēšanu, - tā pirmdien vēstīja Turcijas mediji. Kopš neveiksmīgā puča vairāk nekā 77 000 cilvēku par šķietamo dalību apvērsuma mēģinājumā noteikts pirmstiesas apcietinājums. 150 000 ierēdņu un militārpersonu atlaisti vai arī uz laiku atstādināti no amatu pienākumu pildīšanas. Vakar Erdogans paziņoja, ka cīņa ar Gilena sekotājiem Turcijā un ārpus tās robežām ir gandrīz galā. Tramps un mūris Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam ir iespēja uzstādīt jaunu rekordu: ja viņa iniciētā valsts iestāžu finansējuma apturēšana turpināsies vēl divas dienas, tā kļūs par ilgāko vēsturē. Līdzšinējais rekords pieder Bila Klintona un Kongresa pretstāvei budžeta jautājumos 1995. un 1996. gada mijā, kas ilga 21 dienu. Kā zināms, pašreizējās krīzes iemesls ir Kongresa nevēlēšanās piešķirt finansējumu prezidenta iecerei – tā dēvētajam „mūrim” uz robežas ar Meksiku. 8. janvāri prezidents šajā sakarā uzrunāja savus līdzpilsoņus no Baltā nama Ovālā kabineta. „Mūra” idejas aizstāvībai viņš vispirms ķērās pie statistikas, raksturojot nelegālās imigrācijas saistību ar narkotiku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un citām likstām, pēc tam pārejot pie spilgtiem piemēriem: nelegālo imigrantu pastrādātu īpaši nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknes. Var piebilst, ka arī Ovālā kabineta uzrunu ziņā Donalds Tramps var „pārsist” līdzšinējos rekordus. Ar šādām uzrunām ASV prezidenti uzstājas tikai īpašos gadījumos. Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais prezidents, kurš ievēlēts amatā trīsreiz, vadīja valsti 12 gadus, t.sk. Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā, – no Ovālā kabineta uzrunājis tautu 37 reizes. Donalda Trampa priekšgājēja Baraka Obamas kontā ir 20 šādas uzrunas, Džordža Buša jaunākā kontā – 29. Līdzšinējais rekords pieder Ričardam Niksonam – 43 reizes. Donaldam Trampam, kas sabijis amatā vien nepilnus divus gadus, šī bija jau 17. reize.

Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.

Latvijas dalība Eiropas kosmosa aģentūrā neaprobežojas tikai ar specifiskiem pētījumiem bez praktiska pielietojuma. Dalība aģentūrā var ne tikai attīstīt tehnoloģijas, kas atvieglos cilvēces ikdienu, bet tā arī stiprinās Latvijas ekonomikas vidi. Ko latvieši meklē kosmosā un kāpēc mums ir svarīga piedalīties Eiropas kosmosa programmā? Viesi studijā: futūrists, kosmosa uzņēmējdarbības stratēģis un Rīgas Fotonikas centra konsultants Vidvuds Beldavs un uzņēmējs, konsultants, pasniedzējs, latviešu „marsietis” un bērnu zinātkāres centra "Z(in)oo" izveidotājs Pauls Irbins. Eiropas Savienība kosmosā Brisele, 2011. gada 21. oktobris. Tiek izplatīta šāda ziņa – “šodien Eiropa sper nozīmīgu soli savā vēsturē, plkst. 12:30 pēc Viduseiropas laika no Kourou Francijas Gviānā tiek palaisti pirmie divi Galileo satelīti. Ar “Soyuz” kosmisko nesējraķeti tiem jāsasniedz orbīta 23 000 kilometru augstumā. Eiropa ir vēl vienu soli tuvāk viedai satelītnavigācijas sistēmai, kura lielā mērā ietekmēs mūsu ekonomiku un ikdienas dzīvi. Eiropas rūpniecība jau gatavojas, lai varētu izmantot Galileo programmu un sniegt uzņēmumiem un pilsoņiem tiešu pieeju satelītnavigācijas signālam no Eiropas”. Tābrīža Eiropas Savienības rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs Antonio Tajāni, skaidroja sasnieguma nozīmību: „Patlaban mēs stiprinām dialogu starp galvenajiem dalībniekiem rūpniecībā, Eiropas Kosmosa Aģentūru un Eiropas Komisiju. Galileo un Copernicus programmu panākumi ir atkarīgi no saistībām un atbalsta kosmosa nozarei un EKA. Kosmoss un satelītnavigācija, kas ir izveidota Eiropā, ir ieejas mūsu stratēģijās, lai no jauna industrelizētu Eiropas Savienību. Vissvarīgākais ir tas, ka tie pavērs jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kas Eiropai ir ļoti nepieciešamas”. Šodien pētnieki akcentē, ka daudzas ikdienas norises, piemēram, telekomunikācijas, televīzija, laika prognozēšana, pasaules finanšu sistēmas, arī pilsētu plānošana, dabas aizsardzība, lauksaimniecība un mežsaimniecība, veselības aprūpe, katastrofu pārvaldība, transporta nozare, tūrisms un daudzas citas – ir atkarīgas no kosmiskajām sistēmām vai kosmosa tehnoloģijām. Tomēr kosmosa projektu milzīgā mēroga dēļ lielākajai daļai valstu tie nemaz nav pa spēkam katrai pašai. Tāpēc Eiropas valstis ir apvienojušas tehniskos un finanšu resursus, lai kosmosa politiku veidotu ar Eiropas Komisijas starpniecību, proti, sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru. Šogad janvāri arī Latvija parakstīja sadarbības hartu ar EKA. Parīzē parakstot ES valsts plāna hartu, Latvijas valdība nākamo piecu gadu laikā apņēmusies īstenot Latvijai un EKA nozīmīgus un inovatīvus projektus saskaņā ar Aģentūras programmatiskajām nostādnēm. Latvijas IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākais referents Kaspars Karolis stāsta, ka mūsu valsts ieguldījums EKA šo projektu realizācijā būs aptuveni septiņi miljoni eiro, no kuriem apmēram 90% tiks atgriezti atpakaļ izglītības, zinātnes vai tehnoloģisku projektu veidā. Savukārt Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta „Ventspils Starptautiskais radio astronomijas centrs” direktors Valdis Avotiņš norāda, ka šī ir vērtīga iespēja ne tikai Latvijas zinātniekiem un uzņēmējiem, bet arī būtisks ieguvums vietējiem lauksaimniekiem. Lai saprastu, kuras jomas Latvijas tautsaimniecībā vēl bez lauksaimniecības būtu tās, kur kosmosa izpētes rezultātā būtu vērtīgi ieguvumi un kādi satelīttehnoloģiju pakalpojumi nepieciešami, Izglītības un zinātnes ministrija pulcēs kopā gan tos, kas varētu būt potenciālie gala produkta lietotāji – aģentūras, valsts kapitālsabiedrības, gan iespējamos projektu īstenotājus un arī zinātniekus. Turklāt Latvija jau tagad ir parādījusi, ka mums ir institūti, uzņēmumi un arī cilvēki, kas lieliski atbilst EKA ekselences prasībām. Rubrikā "Viedokļi": Par to, vai Eiropas valstis tiešām pildīs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera priekšlikumus par bēgļu sadali, viedokļi dalās. Eiropas bēgļu krīze ir sasniegusi bezprecedenta apmērus, taču līdz šim ne visas ES valstis ir bijušas atsaucīgas. Nenosaucot konkrētas valstis, uzrunā Eiropas Parlamentā Junkers uzsvēra, ka dažas valstis neizrāda nekādu vēlmi dot savu pienesumu, lai bēgļu uzņemšana notiktu „sistēmiski korekti”. Saskaņā ar viņa priekšlikumu, dalībvalstīm papildus 40 tūkstošiem bēgļu, kurus tās jau iepriekš tika aicinātas izmitināt, turpmāk būs jāuzņem vēl 120 tūkstoši, turklāt obligātā kārtā. Bēgļu krīze ir izgaismojusi domstarpības starp Eiropas Komisiju un ES dalībvalstīm. Dažas valstis izmanto esošo krīzi, lai pārdefinētu savas pozīcijas savienībā: atprasītu no Briseles atpakaļ tiesības un nomierinātu pieaugošo nacionālisma noskaņojumu pašu mājās.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā galvenokārt spriedīsim par Grieķijas parādu konfliktu: taupība vai izaugsme, troika vai Cipras. Vācija netaisās atkāpties, tikmēr Francija un ASV aicina uzklausīt dažas Grieķijas sūdzības. Kā Eiropai un Grieķijai tālāk rīkoties? Viesi studijā: Andris Strazds, Latvijas bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks, un Ieva Skrīvere, Latvijas Bankas ekonomiste, Grieķijas eksperte. Rubrikā Viedokļi: aktuāls kļuvis jautājums - sūtīt vai nesūtīt ieročus uz Ukrainu? Vairākas valstis gatavas atbalstīt Ukrainas karaspēka cīņā pret prokrieviskajiem separātistiem, toties ieroču un kaujas tehnikas sūtīšana šķiet ir sarkanā līnija, kam retais gatavs pārkāpt.  Grieķijas parādu konflikts Janvāra beigās Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka Grieķija atsakās sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu – un ievērot valsts glābšanas programmas nosacījumus. Šādu viedokli Varufakis pauda pēc tikšanās ar Eirogrupas prezidentu Jerūnu Deiselblūmu. Tāpat Grieķijas valdība pārsteidza Briseli, paziņojot par radikālu valsts glābšanas programmas pārskatīšanu, solot atcelt vairākus desmitus privatizāciju darījumu, par kuriem vienošanos ar kreditoriem panāca iepriekšējā valdība. Sekoja arī paziņojums, ka tiks atcelti kreditoriem paustie svarīgākie budžeta solījumi, ka tiks atjaunota minimālā alga līdz pirmskrīzes līmenim un darbā tiks pieņemti vairāki tūkstoši atlaisto valsts ierēdņu. Februāra sākumā Janiss Varufakis ieradās Parīzē, lai apspriestu Grieķijas parādu nastu ar savu Francijas kolēģi. Varufakis bija devies diplomātiska ofensīvā, lai pārliecinātu skeptiskos eirozonas locekļus piekrist plānam – tikt vaļā no parāda. Tikšanās reizē  Francijas finanšu ministrs Mišels Sapins sacīja, ka Francija būtu gatava palīdzēt Grieķijai izlīdzināt finanses un tomēr arī piebilda: „Mēs nevaram atjaunot valsti bez taisnīgas nodokļu sistēmas. Mums ir jācīnās pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu optimizāciju. Mēs paši ar to cīnāmies gan Eiropā, gan starptautiskā līmenī. Acīmredzami tas ir kaut kas absolūti nepieciešams arī Grieķijai”.  Uz to Varufakis paziņoja, ka viņa prioritāte ir Eiropa pirmām kārtām, pēc tam katra valsts atsevišķi: „Ja mēs sēžam vienā galda pusē,  pretējās puses problēma ir skaidra, ka Eiropā ir tik daudz telpas savstarpējai labklājībai. Šodien, tiekoties Parīzē, mūsu svaigi ievēlētai valdībai bija pirmā iespēja parādīt partneriem mūsu apņēmību, ka Eiropas intereses ir pirmajā vietā, bet Grieķijas, Francijas, vai ikvienas citas valsts intereses – otrajā vietā”. Grieķijas valdībai pirmās darba nedēļas bijušas patiesi kā pamatīgi bedrains ceļš, jo jaunais premjerministrs Aleksis Cipras grib vienoties par 50 procentiem samazināt Grieķijas nekontrolējamā valsts parāda nastu, kas ir vairāk nekā 175 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta. Jāatgādina, ka viena no Grieķijas lielākajām kreditorēm ir Vācija un kopš kreiso populistu partijas “Siriza” uzvaras Grieķijā, tā nepārstāj brīdināt grieķus, ka viņi nevarēs atteikties no līdz šim īstenoto taupības pasākumu un reformu kursa. Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Zigmars Gabriels paziņoja, ka Atēnas nevar īstenot krasas izmaiņas savā ekonomikas politikā un cerēt, ka citas Eiropas valstis atbildēs par sekām. Arī Eiropas Centrālā banka nepiekrīt plāna, ka Grieķijas valdība atmaksā tikai daļu valdības parāda. Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc Grieķija ir šķietami nespējīga tikt galā ar savu parādu, investīciju baņķieris Ģirts Rungains situāciju skaidro, akcentējot, ka strīds nav par vēlēšanos tērēt vai taupīt līdzekļus, bet Grieķija vēršas pret  pastāvošo režīmu. „Šis strīds nav starp vēlēšanos tērēt un taupīt līdzekļus, bet runa ir par to, ka pēc būtības šajās valstīs – gan Grieķijā, gan potenciāli Spānijā un Portugālē pret zināmu oligarhisku režīmu, kas ir ilgstoši valdījis un atpircies no iedzīvotājiem, uzturot lielu valsts sektoru un šobrīd šīm ekonomikām ir jāpārkārtojas uz konkurētspējīgu, lielākā mērā – tirgus ekonomiku un iedzīvotāji principā grib pārdalīt ienākumus un šīs oligarhiskās elites atbīdīt no varas. Runa nav par to, ka vienkārši ir jātērē vairāk līdzekļu, Grieķijai nav iespējas tērēt vairāk līdzekļu, jo šo līdzekļu vienkārši nav. Ja Grieķija iziet no eirozonas, tad tā iegūst valūtu, kuras nosacītais kurss būs vismaz divas reizes mazāks kā šobrīd ir Grieķijas iedzīvotāju pirktspēja, attiecīgi arī pensijas utt. samazinātos”. Savukārt ekonomiste Raita Karnīte raidījumā janvārī, salīdzinot Latvijas gadījumu ar Grieķijas situāciju, sacīja, ka Latvija tomēr ir „labais piemērs”, lai arī eksperimenta rezultātā tapis, tam, kā veiksmīgi tikta galā ar parādiem. „Mēs nevaram zināt, kas būtu noticis, ja Latvija nebūtu bijusi tik pakļāvīga, ja Latvija būtu vairāk argumentējusi, jo mums tie sociālie zaudējumi patiesībā ir piemērs tam, kā nevajag darīt. Tas, ko mums saka acīs skatoties, ir viena lieta, bet tas, ko mums saka analītiķi, ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka prātīgāk ir klausīties, ko saka speciālisti nekā ko saka politiķi, es esmu gandrīz neapstrīdami pārliecināta, ka tas, ko mēs piedzīvojām Latvijā bija eksperiments vai tā var, vai nevar,” vērtē Karnīte. Kāpēc tad vienai valstij izdodas, bet citai ne – tikt galā ar parādiem? Rungainis norādīja, ka arī Grieķijai tomēr esot izdevies tikt galā ar ekonomikas krīzi, taču tā vēl ir daudzu izaicinājumu priekšā. „Arī Grieķijai tas ir izdevies. savu ekonomikas konkurētspēju atjaunot. Pie tam savā ziņā pat straujāk nekā Latvijai. Ir uzlabojušies daudzi viņu ekonomikas rādītāji. Acīmredzot ciešanas, kas ir bijušas no šīs „pakāpeniskās astes ciršanas” ir bijušas sāpīgākas. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā šie nepopulārie lēmumi tika pieņemti ātri un uzreiz. Grieķija turpretī mēģināja savam elektorātam teikt, ka varbūt mēs varam panākt rezultātu „nocērtot” mazliet, un tad, kad nocirta mazliet, tad izrādījās, ka vajag nocirst vēl mazliet,” uzskata Rungainis. Meklējot situācijas atrisinājumu, tiek noradīts, ka viens no risinājumiem būtu censties, apkarot korupciju un tās problēmas, ne tikai cerēt uz to, ka kāds atlaidīs parādus. Militārā palīdzība Ukrainai - par un pret Līdz šim ASV un Eiropas Savienība apgādāja Ukrainu tikai ar ne-letālo bruņojumu, taču, karadarbībai aktivizējoties, sabiedrotie uzsver, ka ar to ir par maz, lai Krievijas vadību mudinātu pārstāt atbalstīt separātistus. ASV izdevums „The Wall Street Journal” ziņo, ka  īpaši  ASV Aizsardzības ministrija vēlas, lai Ukrainai tiktu piegādāts pārnēsājamai prettanku raķešu komplekss „Javelin”, kas ir viens no modernākajiem pasaulē. Taču arī pašā ASV nav vienprātības un nekāds konkrēts lēmums vēl neesot pieņemts. Amerikā nosūtīt uz Ukrainu ieročus visvairāk minstinoties prezidents Baraks Obama, taču prezidenta izvirzītais kandidāts aizsardzības ministra amatam Eštons Kārters ir sacījis, ka sliecas atbalstīt domu par ieroču piegādāšanu. “Šajā jautājumā es esmu ļoti nosliecies PAR, jo uzskatu, ka mums ir jāatbalsta Ukraina tās centienos sevi aizstāvēt,” norāda Kārters. Vislielākās bažas ir, vai militārās palīdzības piešķiršana liks Krievijas prezidentam samazināt atbalstu promaskaviskajiem kaujiniekiem, vai tieši pretēji - saasinās konfliktu vēl vairāk. Tieši pēdējais arguments pielika punktu šīm diskusijām pirms gada.  Ieceres kritizētāji uzskata, ka ir nepieciešams dot ilgāku laiku, lai pret Krieviju noteiktās sankcijas sasniegtu savus mērķus, bet tie, kas militāro palīdzību atbalsta, ir vienisprātis, ka vienalga, cik labi Ukraina būs apbruņota, Krievija karā uzvarēs. Taču labāks bruņojums Maskavas zaudējumus padarītu lielākus. ASV brīdina, ka bez adekvātas Ukrainas militārās atbildes Krievija šādu pašu taktiku var sākt pielietot arī citās valstīs, tostarp Igaunijā vai Latvijā, atsaucoties uz amatpersonu ziņojuma vēsta izdevums „The Washington Post”. Neviennozīmīgā ASV attieksme likusi satraukties arī Eiropas Savienībai. Ieroču piegādi ir sākusi apsvērt Francija, Lielbritānija un Polija. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka Vācija nesūtīs Ukrainai ieročus, bet neiebildīs, ja par šādu soli izšķirsies ASV. Arī NATO ir norādījusi, ka pati ieročus Ukrainai nesūtīs, tā atstāj tiesības par šo jautājumu izšķirties pašām dalībvalstīm.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.

1. novembrī Eiropas Savienībā darbu sāks jauna valdība. Jaunākajā "Septiņas dienas Eiropā" runāsim par jaunās Eiropas Komisijas sastāvu, mērķiem un steidzamajiem darbiem. Viesi studijā: Jaunās Komisijas viceprezidents, atbildīgais eiro un sociālā dialoga jautājumos, Valdis Dombrovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ir iezīmēts jauns periods Eiropas vienotajā politikā, jo pagājušajā nedēļā apstiprinātā Eiropas Komisija būs tā, kas pildīs izpildvaras funkcijas Eiropas Savienībā nākamos 5 gadus. Lūdzot izvērtēt jauno Eiropas Komisiju, politologs un portāla Delfi žurnālists Filips Lastovskis norādīja, ka jaunā Eiropas Komisija protams ir strukturāli mainījusies. Tajā ir vairāk amatu, plašāks atbildību loks un viens no galvenajiem uzsvariem, Žana Kloda Junkera kabinetam būs jācenšas virzīties tālāk no Eiropu nomocījušās ekonomiskās krīzes. „Nākamajos piecos gados jaunā Eiropas Komisija, lai arī savā struktūrā mainījusies, tomēr kā funkcionējoša institūcija daudz nemainīsies. Mainīsies kaut kādi nelieli uzsvari, piemēram strukturālās izmaiņas ar viceprezidentiem, bet otrs uzsvars noteikti būs tas, ka šī komisija vairs nebūs krīzes komisija. Tās uzmanība lielā mērā būs pievērsta enerģētikas jautājumiem, ko loģiski aktualizē Ukrainas situācija”. To, ka ekonomiskā krīze ir nomākusi pēdējās komisijas darbu, savā atvadu uzrunā Eiropas parlamentam uzsvēra arī iepriekšējais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu. Viņš kā allaž kaislīgi aizstāvēja ideju, ka Eiropas politika ir izgājusi smagu posmu, ar jostu savilkšanu un daudzām asām debatēm. „Patiesībā mēs bijām ļoti tuvu defoltam jeb tam, ko ne tik pieklājīgā valodā sauc par atsevišķu dalībvalstu bankrotu. Un paskatieties, kur mēs esam nonākuši tagad! Portugāle un Īrija ir veiksmīgi pabeigušas ekonomikas glābšanas programmas, Īrija atkal ir viena no straujāk augošajām valstīm Eiropas Savienībā”. Jēdzienu dalīšana, kas tiešām ir strauja izaugsme vai kārtējā stagnācija, ir izrādījusies ļoti grūta Eiropai. Šīs diskusijas vajāja iepriekšējo komisiju un visticamāk vajās arī jauno. Barrozu opozīcija ļoti bieži viņam pārmeta, ka Eiropas Komisija nav pat centusies risināt svarīgās problēmas. Te, protams, minot augsto bezdarbu un lēno ekonomisko atkopšanos. Īpaši skarbi savā kritikā bijuši Eiropas Parlamenta deputāti no Eiropas dienvidu valstīm. Piemēram deputāts no Itālijas Kurcio Maltēze Barrozu laiku raksturoja kā katastrofu 10 gadu garumā. Visi ekonomikai svarīgie rādītāji parāda, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies nepareizas stratēģijas un pieņēmusi nepareizus lēmumus. Bezdarba un nabadzības rādītāji ir graujoši, kas apliecina to, ka Komisija nav strādājusi efektīvi. Citās domās ir Barrozu pārstāvošās Eiropas tautas partijas grupas deputāts no Vācijas Manfreds Vēbers. Viņš uzskata, ka iepriekšējā komisija strādājusi labi. Protams te jāņem vērā, ka deputāts pārstāv Vāciju un analizē pats savas politiskās grupas biedru: „Barrozu bija labs Eiropas Komisijas prezidents, jo viņš vadīja Eiropu laikā, kad mūs piemeklēja ļoti lielas grūtības”. Kāpēc ir vērts runāt par šiem dažu Eiropas Parlamenta deputātu viedokļiem? Lielā mērā tāpēc, ka šis noskaņojums ir politiskais mantojums jaunajai Eiropas Komisijai. Šīs runas saglabāsies kaut vai tāpēc, ka konservatīvās un ietekmīgās valstis, kā piemēram Vācija, turpinās aizstāvēt taupības politiku, bet dienvidnieki sev raksturīgajā manierē turpinās klaigāt, ka taupība dzen tikai lielākā postā. Jaunais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pirms apstiprinājuma balsojuma gan piesolīja novirzīt paprāvus līdzekļus ekonomiskās izaugsmes stiprināšanai. Vai tas bija tikai solījums, lai dabūtu vajadzīgās balsis savas komisijas apstiprināšanai, vai arī Junkers tiešām ir iecerējis kaut ko jaunu? Tas, ka jaunajai Eiropas Komisijai darba pilnas rokas būs visus piecus gadus ir vairāk nekā skaidrs. Starp visām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti lielas atšķirības un katrs karo par savām interesēm. Apliecinājums kaut vai ir jau nākamajā dienā notikušais samits par klimata jautājumiem, kurā asas debates izraisīja enerģētikas efektivitāte. Tām valstīm, kuru ekonomika ir relatīvi maza un atvērta, jebkādi ierobežojumi nozīmē konkurētspējas zudumus, bet Eiropas Komisija ir tā, kurai vajadzēs atrast kompromisus visos jautājumos. Maza vai liela valsts, bet jāpanāk tādi lēmumi, kas kaut kādā mērā apmierinās visus. Atskatā par aizgājušo nedēļu -  par Ukrainas parlamenta vēlēšanām, arī par gāzes vienošanās atlikšanu starp ES un Krieviju un par Zviedrijas karaspēka mēģinājumiem novērst aizdomīgu svešzemju zemūdens darbību Stokholmas arhipelāgā. Ilgi gaidītajās Ukrainas un Krievijas gāzes sarunās Briselē aizvadītajā nedēļā jau gandrīz tika panākta vienošanās par konflikta izbeigšanu. Krievija piekrita samazināt cenu, tomēr par šķērsli līguma parakstīšanai kļuva tas, ka Ukraina vairāku mēnešu garumā nav spējusi norēķināties par Krievijas piegādāto gāzi. Krievijas enerģētikas ministrs Aleksandrs Novaks sacīja, ka – pirms sākt piegādāt gāzi – Maskava vēlas garantijas, ka Ukraina šoreiz naudu tik tiešām samaksās: “Mēs jau bijām gatavi dokumentu parakstīt, jo uzskatām, ka visas vienošanās ir panāktas. Ja Ukrainas puse būtu apliecinājusi, ka tai ir finansu resursi, tad problēmu nebūtu”. Visas konfliktā iesaistītās puses tiksies vēlreiz šo trešdien. Krievijas enerģētikas ministrs ir sacījis, ka līdz tam Ukrainai ir jāatrod finansējums. Ukraina ir lūgusi Eiropas Savienībai tai aizdot divus miljardus eiro. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch otrdien nāca klajā ar ziņojumu sakot, ka tās rīcībā ir pierādījumi, ka Ukrainas armija ir apšaudījusi plaši apdzīvotus Doņeckas apgabalus ar daudzās valstīs aizliegtajām kasešbumbām. Katrā kasešu bumbā atrodas 200 līdz 650 nelieli spridzekļi, kuri ir piebāzti ar nāvējošām adatiņām. Mazās bumbiņas sprādziena rezultātā tiek izkaisītas aptuveni divu futbola laukumu lielā teritorijā, un vismaz 10 procenti no tām nesprāgst. Taču vēlāk bumbas eksplodē pie mazākās kustības. Šādas munīcijas izmantošana apdzīvotās teritorijās tiek uzskatīta par kara noziegumiem. Ukrainas pretterorisma operācijas pārstāvis Vladislavs Seļezņovs šīs apsūdzības nosauca par pilnīgām muļķībām un uzsvēra, ka, visdrīzāk, cilvēktiesību aizstāvji uzķērās uz kaujinieku provokāciju. Nedienas ar pie Zviedrijas krastiem pamanīto ārvalstu zemūdeni uzjundījušas jaunas runas par Zviedrijas valsts drošību un neizbēgamo valsts iestāšanos NATO. Britu laikraksts „Guardian” norāda uz farsu – nelielo Krievijas zemūdeni meklēja nelielā Zviedrijas armija. Laikraksts norāda, ka Zviedrija ir mazinājusi aizsardzības budžetu tik daudzu gadu garumā, ka tagad tai nav atlicis pat viens helikopters, kas būtu piemērots kaujām zem ūdens. Apkaunojums zemūdenes meklēšanā esot neizbēgams, norāda laikraksts. Jautājums tikai kurai pusei.