Podcasts about piev

„Nuo pat tos akimirkos, kai popiežius Pranciškus pasirinko precedento neturintį - ir bauginantį - vardą, jį imta lyginti su šv. Pranciškumi Asyžiečiu, kuris, kaip ir jo bendražygis vienuolijos steigėjas šv. Benediktas, be savo liturginės iškilmės spalio 4-ąją viena diena anksčiau mini savo „transitus“, arba perėjimą iš šio gyvenimo į kitą. Asyžiaus neturtėlio atveju tai ypač dera, prisimenant jo meilę „Sesei Mirčiai“ ir Kristaus kryžiui, kurią liudija jo stigmos. Pastarosiomis savaitėmis popiežius Pranciškus patyrė kai ką panašaus į tokį „transitus“. Nors jis tebėra gyvas ir jo būklė iš lėto taisosi, jo amžius ir tolydžio silpstanti sveikata tikrai pranašauja paskutinį jo pontifikato etapą". Plačiau - vedamojo skiltyje.Vilniaus knygų mugės metu buvo pristatyta dar viena į lietuvių kalbą išversta anglų rašytojo Evely'on Waugh knyga – jo romanas „Elena“, pasakojantis apie III-IV amžių sandūroje gyvenusią imperatorienę Eleną, kurią Katalikų Bažnyčia gerbia kaip šventąją tikrojo Kristaus kryžiaus atradėją. Apie kūrinį pasakoja jo vertėjas Augminas Petronis.Spaudos apžvalga: amerikiečių rašytojos katalikės Flannery O'Connor 100-ųjų gimimo metinių sukaktis (parengė Rosita Garškaitė-Antonowicz.„Krikščioniškosios minties puslapis“: „Pašaukti į sąžinę“.„Tėvo Antano pasakojimai“: kun. Antanas Saulaitis SJ apie Atgailos sakramentą.„Laisvas stilius“: Giedrės Kazlauskaitės radijo apybraiža „Sacrum ir profanum Pievėnuose“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Golfs ierasti tiek pozicionēts kā elitārs sporta veids turīgiem cilvēkiem. Tā gluži nav, jo golfa popularitāte īpaši sieviešu vidū Latvijā turpina strauji augt. Kāpēc spēlēt golfu, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Golfa federācijas prezidents Jānis Trēgers un golfa spēlētāji Kaspars Daugaviņš un Ieva Masaļska. Uz Jūrmalas golfa klubu Mārupē šoreiz devāmies tāpēc, ka tajā ir ne tikai divi golfa laukumi, bet ir arī iespēja ziemā mācīties un pilnveidot golfa sitienus un tehniku. Klubā ir gan iekštelpu simulators, gan apsildāms treniņu laukums.

Paskutinis kaimas Žemaitijoje Pievėnai tęsia XIX amžiaus Velyknakčio tradiciją. Miestelio gyvenimą ir vienos nakties ritualą užfiksavo režisierė Giedrė Beinoriūtė filme „Sacrum ir profanum Pievėnuose“. Pokalbis su režisiere ir Mažeikių rajono savivaldybės administracijos Švietimo, kultūros ir sporto skyriaus vyriausiąja specialiste Rūta Končiūte-Mačiuliene.Unikalų Lietuvos kultūros reiškinį - pirmą profesionalią pantomimos trupę – sukūrusiam režisieriui ir scenografui Modriui Tenisonui šiandien būtų sukakę 80 metų. Legendinę asmenybę prisimena kompozitorius Giedrius Kuprevičius.LRT Klasika tęsia pažintį su Metų knygos rinkimuose dalyvaujančiomis knygomis ir jų autoriais. Knygos „Kai rašai, nebijai. Autobiografiniai tekstai“ autorę literatūrologę, profesorę Viktoriją Daujotytę kalbina Rasa Murauskaitė-Juškienė.Kupiškyje pradėta tyrinėti karališkoji miesto istorija. Dar mažai žinomą Kupiškio krašto istorijos puslapį atvertė istorikas, Birštono muziejaus direktorius Simonas Matulevičius tyrinėjęs valdovų kelionių iš Vilniaus į Rygą maršrutus. Istorikas tvirtina, jog viena iš šio maršruto stotelių ir buvo Kupiškis ir čia yra lankęsis ne vienas Lietuvos didysis kunigaikštis. Apie tai, kaip kupiškėnai ieško savo karališkų šaknų, pasakoja Simona Ševčenkaitė.Kaip kalbėti, kad būtum išgirstas ir suprastas? Kaip pasiruošti kalbėti viešumoje? Kokios yra politikų kalbos ir kodėl tikime populistais? Pokalbis su viešojo kalbėjimo eksperte, konsultacijų įmonės „Wow. World of Words“ įkūrėja, knygos „Gerai kalbėti gali visi“ autore Neringa Bliūdžiūte rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Jolanta Kryževičienė

Kopš janvāra vidus Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā skatāma izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai”. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti. Pērn sarīkota izstāde par skaņu ierakstu vēsturi, bet šogad pievēršas kino mākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijai. Laima Slava uz Pulka ielu devās dienā, kad notika Kuratora ekskursija izstādē. Kuratora ekskursija izstādē ir lielisks brīdis, lai vairāk uzzinātu par ekspozīciju, par tās tapšanu un uzdot  savus jautājumus. Arī man būs tāda izdevība, tāpēc ierakstā ekskursijas epizodes mīsies ar sarunu un jautājumiem. Nelielam atnākušo pulkam izstādes kuratore Kristīne Želve un projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj svarīgas detaļas, arī to, kā skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu, iedvesmojis Kalna Kaibēnu apmeklējums, un kā tas atspoguļojas izstādē. -- Ir apritējuši 145 gadi, kopš romāna „Mērnieku laiki” uzrakstīšanas. Izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai” Pulka ielā būs skatāma līdz 2025.gada beigām.

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Tjūdoru laikmeta Anglijas dzeja un mūzika, īpaši izceļot Džona Donna dzeju, ir iedvesmas avota koncertuzvedumam “Angļu soneti”. Kultūras rondo uzklausām diriģentu Peteri Vaickovski, aktieri Gerdu Lapošku un komponistu Uģi Prauliņu, kurš uzrakstījis jaundarbu „Ekstāze”. Trešdien, 29. janvārī, un ceturtdien, 30. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā notiks Gerda Lapoškas un Latvijas Radio kora koncertuzvedums "Angļu soneti". Uzvedums ir balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā. Pievērsties Tjūdoru laika angļu mūzikai ir diriģenta un senās mūzikas pētnieka Pētera Vaickovska izvēle, kā iedvesmas avotu minot ne tikai mūziku, bet arī Džona Donna tekstus. Spīķeru koncertzālē, kur notika mēģinājums, Pēterim Vaickovskim rokās ir apgādā "Neputns" izdotā angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceru grāmata "Cilvēks nav sala”. Šo grāmatu sarunā piemin gan Gerds Lapoška, gan Uģis Prauliņš, tāpēc neliels fragments par to, kas ir Džons Donns. Stāsta izdevuma "Cilvēks nav sala" sastādītāja un priekšvārda autore Anna Auziņa un redaktors Arvis Viguls, raksturojot Džona Donna dzīves gājumu un poētisko valodu.   Plašāka saruna par Džonu Donnu skanēja Kultūras rondo, kad iznāca grāmata "Cilvks nav sala". "Viegli aizplīvurots skatiens, izteiksmīgi vaigu kauli un jutekliskas lūpas – tāds Džons Donns, protams, vīd aiz saviem erotiskajiem, pārsteidzoši modernajiem mīlas dzejoļiem. Aizraujoties ar Donna "mūsdienīgumu" un "brīvdomīgumu" dzejā, var palaist garām galveno: Donns agri saprata, ka dzīve piespiež cilvēku mainīties, tāpēc vēl jo svarīgāk ir atrast tai enkuru," ar Džonu Donnu iepazīstina pasākuma organizatori. Džons Donns (1572–1631) ir viens no zināmākajiem angļu dzejniekiem un metafiziskās dzejas tradīcijas pamatlicējiem. Koncertuzvedumu iedvesmojuši pagājušajā gadā izdevniecībā "Neputns" izdotie Džona Donna dzejas atdzejojumi (grāmata "Cilvēks nav sala").

Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas.  Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. "Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā  mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš. "Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns. -- Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko. Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu. Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un  algoritmus,  lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs. Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas.

Valdības koalīcijas partijas tā arī nevienojās par kopīgu kandidātu Latvijas Bankas prezidenta amatam un nav izslēgts, ka tiks ievēlēts zaļo un zemnieku savienības izvirzītais kandidāts, tikai ne ar valdības partneru, bet opozīcijas atbalstu. Vai tas atstās kādas sekas uz valdības darbu? Par valdību runājam nedaudz vairāk, tajā skaitā dažiem premjeres izteicieniem. Pievēršamies arī citiem tematiem, proti, nedienām, ar ko saskārušies oficiālās e-adreses lietotāji, parlamentārās izmeklēšanas komisijas "Rail Baltica" lietā galaziņojuma, ar ko komisija nupat nākusi klajā. Nedēļas notikumus Krustpunktā analizē 360TV ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Valdības koalīcijas partijas tā arī nevienojās par kopīgu kandidātu Latvijas Bankas prezidenta amatam un nav izslēgts, ka tiks ievēlēts zaļo un zemnieku savienības izvirzītais kandidāts, tikai ne ar valdības partneru, bet opozīcijas atbalstu. Vai tas atstās kādas sekas uz valdības darbu? Par valdību runājam nedaudz vairāk, tajā skaitā dažiem premjeres izteicieniem. Pievēršamies arī citiem tematiem, proti, nedienām, ar ko saskārušies oficiālās e-adreses lietotāji, parlamentārās izmeklēšanas komisijas "Rail Baltica" lietā galaziņojuma, ar ko komisija nupat nākusi klajā. Nedēļas notikumus Krustpunktā analizē 360TV ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Ja mežs būtu māja, tad tai noteikti būtu daudz stāvu un ļoti raiba iedzīvotāju kopiena. Kas svarīgāk - jo dažādāka šī meža māja, jo raibāka sabiedrība tajā mīt. Kritalas, krūmāji pie mežmalas, kāds strautiņš un liela koka dobums - dabiskos mežos katrā stūrī kūsā dzīvība. Vajag pacietību un zināšanas, lai saskatītu, kas apdzīvo šķietami tukšu, klusu mežu. Kāpēc mežam jābūt raibam kā dzeņa vēderam un ko no tā iegūst dzīvnieki mežā? Kas mūsu acīm ir slēpts un kāda ir "meža māja", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pasniedzējs, entomologs Kristaps Vilks. Ko pēta dendrohronologi? Pievēršamies arī kokiem un konkrēti to gredzeniem, proti, tam - kā dendrohronologi spēj noteikt precīzu informāciju par koku vecumu, klimata tendencēm un ļoti seniem notikumiem pagātnē. Kā tika uzzināts Āraišu ezerpils precīzs celšanas laiks, kā vijolei var noteikt izgatavošanas laiku un kā dendrohronoloģijas metode nedaudz attaisnoja Huņņu Atilas uzbrukumu iemeslu, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs dendrohronologs Māris Zunde. Dendrohronoloģija jeb koka vecuma un tā augšanas īpatnību noteikšana pēc gadskārtām stumbra šķērsgriezumā ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību var noteikt gan ugunsgrēku vēsturi, gan klimata izmaiņas, koku stumbrā iestrēgušas lodes stāsta par seniem militāriem konfliktiem un koku gadskārtu pētnieki ar šo metodi datē arī mūzikas instrumentus. Visbiežāk, lai noteiktu, piemēram, kādas vijoles vecumu, eksperti skatās, kāds ir vijoles korpusa nodilums, ar kādu laku tas pārklāts, un pēta, vai instrumenta korpusa iekšpusē nav rakstīts meistara vārds. Bet kā noteikt, vai tā tiešām tā ir Stradivari vai Amati darināta vijole un tas nav viltojums? To skaidro Māris Zunde.  

Par fotogrāfa Jāņa Gleizda radošajiem eksperimentiem un sadarbību ar Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem, runājot par Padomju Savienībā izstumtajām tēmām - erotiku un plastisko ķirurģiju, Kultūras rondo tiekamies ar izstādes "Gleizds, šķēres, papīrīt's" kuratoru komandu. Stāsta Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs un izstādes dizainere un arhitektūras autore Līva Kreislere. Kas kopīgs ķirurģijai un fotogrāfijai, motokrosam un sievietēm, izohēlijai un aktam, erotikai un Padomju Savienībai, ziediem un gaismai? Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 23. novembra aplūkojama izstāde "Gleizds, šķēres, papīrīt's". Kuratoru Annas Volkovas un Vladimira Svetlova veidotā izstāde ir veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924 - 2010) māksliniecisko eksperimentu saistībai ar tā laika zinātniskajiem eksperimentiem ķirurģijā. Pievēršoties Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķu un institūta ilggadējā fotolaboranta Gleizda radošajai sadarbībai, izstāde savij vienotā stāstā tādas tēmas kā padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika, nespēja un sabiedrības pirmie soļi pretim citādākā pieņemšanai. Izstādē aplūkojama fotogrāfa Jāņa Gleizda darbība 1970. un 80. gados, īpaši izceļot ilgstošo sadarbību starp mākslinieku un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem. Laikā, kad oficiālajai mākslas videi bija jāatbilst padomju valsts diktātam, “mākslās neskolotais” institūta fotolaborants Gleizds un savos eksperimentos visnotaļ radošie mediķi izstrādāja estētiskos principus, lai ar inovatīviem tehnoloģiskajiem risinājumiem ļautu erotiskajai fantāzijai piešķirt padomju pilsoņa ideoliģizētajam ķermenim gaismas auras ieskautas dzimumpazīmes. Izstāde būs aplūkojama līdz 2025. gada 30. martam.

Ne jau tikai akcijas var nopirkt "Nasdaq" Baltijas vērtspapīru tirgū. Kādiem vēl vērstpapīriem varētu pievērst uzmanību privātie investori, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "Investoru kluba" izpilddirektors Kaspars Peisenieks un finansēšanas uzņēmuma "Capitalia" dibinātājs un vadītājs Juris Grišins.

RIXC Mākslas un zinātnes festivāls šogad pievērš uzmanību sestajai maņai, kas pierādīta zinātniski. 23. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde „Simbiotiskās maņas”, savukārt 24. oktobrī RIXC galerijā atklās Rasas un Raita Šmitu izstādi „Sensorās dzīles”. Līdzās izstādēm festivāla ietvaros norit starptautiska konference „Open Fields”. Festivālu atklāja performance un performatīva jauktās tehnikas instalācija „Laipni lūdzam”. RIXC festivāla nosaukums - mākslas un zinātnes festivāls - jau liecina, ka mēģina sasaistīt dažādas jomas, dažādus organismus,  dažādas lietas, kuras ne vienmēr iet kopā. Un tātad mākslas un zinātnes festivāla  izpētes centrā šogad simbioze, festivāla koncepciju formulē māksliniece, RIXC līdzdibinātāja Rasa Šmite. Festivāla galvenais uzsvars jau vairākus gadus  ir izstādes, un tādas šoreiz divas – jau iekārtota un skatītājus gaida Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  izstāde „Simbiotiskās maņa(s)”, izstādes kuratoti Rasa Šmite un Raitis Šmits. Izstādē eksponēti deviņi  mākslas darbi. RIXC Mākslas un zinātnes festivāla ietvaros norisinās lekcijas un izstādes, bet festivāla noslēdzošajā dienā, 25.oktobrī, klajā nāks jaunākā RIXC sērijas „Acoustic Space/ Renewable Futures” grāmata „Hibrīdmāksla: naratīvi, jauno mediju eksperimenti un vīzijas zinātnes un mākslas simbiozei”.

17. gadsimtā notika kāds pavērsiens astronomijas vēsturē, kas kardināli mainīja cilvēku izpratni par Visuma uzbūvi. Šī pāreja notika pateicoties zinātnes attīstībai un tostarp optisko teleskopu nonākšanai astronomu rokās. Sākot ar dāņu astronomu Tiho Brahi, kas pēdējais ar neapbruņotu aci veica īpaši precīzus mērījumus, turpinot ar Galileo Galileju, Džovanni Kasīni un  citiem. Pievēršamies šīm personībām astronomijas vēsturē un viņu veikumam. Stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Vispirms stāsts par kādas pašmāju observatorijas tapšanu Jau vairākus gadus astronomijas interesenti var ciemoties Suntažu „Kaltiņos”, kur nelielā observatorijā ir iespēja vērot debesjumu. Par to, kā padomju laikos būvētā skābbarības tornī Arnis un Anna Ginteri izbūvēja vietu, kur ir stacionāri novietots teleskops un izveidota lekciju telpa, kā arī par to, no kā jāsargā teleskopa lēca, stāsta observatorijias saimnieki. Arnis Ginters, tāpat kā sieva Anna Gintere ikdienā strādā IT jomā, bet abiem nopietna aizraušanās jau gadiem ilgi ir astronomija. Annu Ginteri, iespējams,   mūsu regulārie klausītāji ir pamanījuši kā eksperti, kuru bieži intervējam par astronomiskiem jautājumiem šajā raidījumu ciklā. Bet šoreiz nerunāsim par objektiem izplatījumā, bet gan par Ginteru ģimenes izveidoto observatoriju Suntažos. Kad Arnis 2008. gadā atguva senču īpašumu, līdzās mājai atradās skābbarības tornis, un tā kā abi tolaik jau nopietni aizrāvās ar astronomiju, tad Ginteru ģimenē jau bija iegādāts neliels pārnēsājamais teleskops, ko Anna un Arnis  bieži nesa uz minēto torni un vēroja naksnīgās  debesis.  „Tas bija slinkums, kas mūs iedvesmoja šo torni pārbūvēt par observatoriju,” smej Arnis. „Jo mums apnika nēsāt turp un atpakaļ to teleskopu.” Un tā laika gaitā tornis tika pārbūvēts, lai ne tikai paši Ginteri, bet arī citi astronomijas interesenti var lūkoties zvaigznēs un arī klausīties lekcijas par tām.      

Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko mākslinieki skatās un pēta, kāpēc mums tā vajag, kāpēc mēs to darām, kā šī mode no četrām sezonām kļuvusi par 52 "sezonu" modi, un cik daudz apģērbu pa taisno no veikaliem tiek nogādāti atkritumu kaudzēs. Taču izrādē ir arī aspekti, kas saistīti ar cilvēka ķermeni: kāpēc mums vajadzīgs apģērbs, ko tas mums dod un kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu plašākā nozīmē. Bet tev pašai ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pasaulē ir tik nežēlīgi daudz apģērbu, jo patiešām – var tikai brīnīties, ar ko tie visi veikali tiek piepildīti, kur tas viss rodas un kur paliek? Kur paliek... Dažas fotogrāfija ir iespaidīgas, un skaitļi arī. (..) Atkritumu apģērbu ražošana ir šausmīgs, šausmīgs pasākums! Viens no iemesliem ir industrija, bet es arī domāju, ka tas ir stāsts par cilvēku nedrošību pasaulē. Tas viens mirklis, kad mēs kaut ko varam nopirkt un sajust prieku... Pirkšanas prieks lielāks nekā uzvilkšanas prieks? Jā, domāju, ka tas vairāk saistīts tieši ar šo laiku. Piemēram, no rīta mums bija mācības "Namejs". Laiks ir tik trauksmains, gribas kaut ko tādu... Savā ziņā tas ir tāds kompensējošais mehānisms – ka mēs iepērkamies. Taču mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag, un šis laiks, ātrums, nedrošība – šī kombinācija mums ļoti ātri var visu ko piedāvāt, un mēs ļoti labi ņemam pretī. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.   

Internets ir mainījis to, kā un kad sabiedrība aktualizē sev svarīgus jautājumus un cik nopietnā cīņā par dažādu problēmu risināšanu ir gatava doties varas gaiteņos. Vai tie būtu miljoniem parakstu petīcijā par dzīvnieku tiesībām, studentu kredītu dzēšanu Amerikā vai iniciatīvas ar mērķi atkārtoti caurskatīt apsūdzēto spriedumus - tiešsaistes parakstu vākšana ir kļuvusi par iedzīvotāju skaļo balsi brīžos, kad politiskā elite tos nav uzklausījusi. Kā tas notiek Latvijā un Ukrainā, kādas tendences vērojamas iniciatīvu iesniegšanā un kas ir cilvēki, kuri tās iesniedz, par to stāsta Latvijas Universitātes sociālo zinātņu doktorants, platformas "ManaBalss.lv" projektu vadītājs Didzis Meļķis. Pievēršamies demokrātijai, digitālajām tehnoloģijām un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šos visus vārdus vieno tiešsaistes platformas, kurās iedzīvotāji iesniedz iniciatīvas ar mērķi mainīt likumdošanu. Šāda parakstu vākšana kalpo ne tikai interešu aizstāvībai, tā ir arī lielisks veids, kā apjaust sabiedrības noskaņojumu, vērtības un galu galā - politiķiem tā ir iespēja “nopirkt kādu ideju” priekšvēlēšanu kampaņai. Vai šo gadu laikā platforma ir kļuvusi par tādu kā sabiedrības balsi, mani labāk sadzirdēs, ja es parādīšu, cik parakstus savācu, kādu politisko, sociālo kapitālu esmu savācis, tad citas durvis veras plašāk? Didzis Meļķis: Šī sistēma ir nostiprinājusies, viņa nav 13 gadu laikā izveidojusies. Jau no sākta gala, no 2011. gada beigām, no 2012. gada, kad Saeimas kārtības rullī iekļāva grozījumus par kolektīviem iesniegumiem, tā sistēma jau ir. Un tā aizvien ir tikpat spēcīga jeb robusta. Tur nekas nav mainījies. Tas, ko es esmu sapratis no vairākām intervijām un domājot par vēsturi, ka mēs Latvijā esam uz "cūceni" trāpījuši desmitniekā ar savu likumdošanu, un tā ir veiksme. Es tagad skatos ar to pašu Ukrainu, ko pieminēji arī sākumā, viņiem nav tādas veiksmes, un tur ir daudz sarežģītāk un grūtāk. Igaunija, Somija, Vācija, Lielbritāniju vēl dažādas salīdzināmas valstis, kur ir līdzīgas platformas, kāpēc viņas nosacīti darbojas, tā maigi sakot, draudzīgi sakot. Vai arī pēc mūsu stingrajiem kritērijiem lielākais vairums no viņām nedarbojas vispār efektīvi. Tas faktors ir Latvija ar savu tādu ļoti horizontālu sistēmu, kas šeit arī iedibināta, viņa nav vertikāla. Citās valstīs lielais brālis uztaisa infrastruktūru, uztaisa kādu platformu un organizē lietas. Un viņas, piedošanu, nenotiek, salīdzinot ar Latvijas atskaites punktiem. Latvijā lielais brālis teica: nē, nē, mēs to darīsim koleģiāli. Jūs, mīļā sabiedrība, izpildiet mājasdarbus - 100000 parakstu. Vāciet viņus, kā gribat, kaut vai uz banānu lapām. Kad tas mājasdarbs ir izdarīts, tas efekts jau no sākta gala, jau no 2012. gada ir spēcīgs. To man vairākas politiķu paaudzes apliecina un es to pats pieredzu, tas respekts un tā cieņa, un viņa nav viltota, viņa nav mākslīga, viņa nav kaut kāda lišķīga izlikšanās. Politiķi tiešām ciena. Vai mūsdienās cilvēkam ir laiks lēnām un mierīgām domām? Jūlija sākumā, gaidot sarunu festivālu “Lampa”, raidījumā aprunājāmies ar vairākiem zinātniekiem, kuri “Lampas” festivālā aicināja apmeklētājus domāt lēni. Par lēno domāšanu un arī domāšanu kopumā tematu turpinām. Vai mūsdienās, kad dzīvojam informācijas pārsātinājumā, kad virsroku gūst skaļi paziņojumi un straujais dzīves temps, mums vispār ir laiks mierīgi padomāt, iedziļināties tekstos un domāt “lielas” domas? Kā par domāšanu mūsdienās spriež filozofi un kā viņi iesaka domāt lēni? Par šiem jautājumiem izvaicājam Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā un Humanitāro zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāju Raivi Bičevski. Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies? Raivis Bičevskis norāda - patiesi, varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr mēs redzam, ka dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi. Arī šobrīd grūtības un smagi apstākļi, tostarp kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus. Vienlaikus Raivis Bičevskis norāda, ka mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu - daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst. Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību, ir grūti, jo ir nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums prast lietot medijus, informāciju, šķirot tos pēc ideoloģiskām pazīmēm.

Rakstīšanai kā procesam šovasar pievērsta īpaša uzmanība gan dažādās nometnēs, gan arī pirmajā rakstīšanai veltītajā festivālā "Rakstivāls". Par mērķiem un atziņām, ko rakstīšana maina mūsu dzīvē pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rakstīšana kā dzīvesveids, komūna un terapija. Kas vēl – to var pateikt rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs, dzejniece Ērika Bērziņa un Valtera Dakšas vasaras dzejas nometnes komandants Valters Liberts. 11. augustā radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē notiks pirmais rakstīšanai veltīts festivāls "Rakstivāls", kas būs īpašs, vienas dienas festivāls, kāds nav bijis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā. Tā mērķis ir atklāt rakstīšanas milzīgo spēku, ietekmi un dažādos virzienus. Piemēram, rakstīšanas nozīmi bērna attīstībā, rakstīšanu kā terapeitisku praksi un mākslīgā intelekta lomu rakstīšanā.

Kā nenokļūt telefonkrāpnieku lamatās un kam jāpievērš uzmanība, lai maciņa saturs vai bankas konts ir drošībā un arī sirds mierīga, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz Finanšu nozares asociācijas eksperts Kaspars Zālītis, "Luminor" bankas krāpšanas novēršanas eksperte Marija Celma un Valsts policjas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks, 2.nodaļas priekšnieks Oļegs Filatovs. Kaspars Zālītis norāda, ka telefonkrāpnieku upuru skaits ir pieaudzis, bankas iegulda lielus resursus, lai novērstu šos gadījumus.  "Tuvojamies tam, ka esam novērsuši gandrīz pusi gadījumu. Krāpnieki izmanto arvien jaunas metodes, telefonkrāpniecību skaits ir būtiski pieaudzis. Šoreiz upuri ir ne tikai privātpersonas, bet arī uzņēmumi. Tāpēc izkrāptā summa ir būtiski lielāka, nekā bija pagājušajā gadā," stāsta Kaspars Zālītis. " Summas ir ārkārtīgi iespaidīgas, mēs brīnāmies, ka cilvēki tik labprātīgi šo naudu dod. Tas nav piespiedu kārtā, cilvēki paši pieņem lēmumu nospiest attiecīgos kodus, vai pat izņemt naudu no bankomāta, atdot taksistam vai ielikt pakomātā. Vai pat paņemt patēriņa kredītu no bankas, izņemt skaidro naudu un iedot cilvēkam, kas ir blakus bankas filiālei. Tās ir šausmīgas situācijas. Summas diemžēl pieaug. Pēdējos divos mēnešos vērojama piesardzīgi pozitīva tendence – šie gadījumi sarūk." Krāpnieki bieži uzrunā seniorus. Lai mudinātu cilvēkus, it īpaši seniorus, būt uzmanīgākiem un pasargāt sevi no telefonkrāpniekiem, šomēnes norisinās kampaņa "Izklausās aizdomīgi? – Met nost!".  "Redzam, ja šis krāpnieks tiek līdz senioram, iespējamība tikt apkrāptam ir 70 -80 %," atzīst Kaspars Zālītis. Tāpēc kampaņas ietvaros īpaši runā ar senioriem un skaidro aizdomīgus gadījumus. "Ir gadījumi, kas daudziem šķitīs kuriozi, ka klients cenšas pārliecināt bankas pārstāvi, ka tas ir mans mīļotais, kurš dzīvo, piemēram, Bangladešā, mūžam neesmu viņu redzējis, bet gribu viņa palīdzēt… Bankas darbinieks ir bezspēcīgs šajā gadījumā," turpina Kaspars Zālītis. Raidījuma viesi atgādina, ka bankas pārstāvji nezvanīs un neprasīs saviem klientiem piekļuves datus. Policijas darbinieki nesūtīs savas apliecības "whatsapp", Valsts ieņēmumu dienests nesūtīs interesantus e-pastus ar kvadrātkodiem, „Latvijas pasts” nesūtīs nekādas saites, kuras mudinās atvērt. Tāpēc kampaņas ietvaros mudina cilvēkus, ja zvans šķiet aizdomīgs, nolikt klausuli un atzvanīt. Krāpnieki spēj būt agresīvi un iebiedēt. Dati liecina, ka izkrāpt visbiežāk naudu izdevies no cilvēkiem vecumā no 60 līdz 69 gadiem. Marija Celma atzīst, ka tieši vecākās paaudzes cilvēki ir vairāk atvērti sarunai. Cilvēks saņem zvanu, krāpnieki izdomā dažādus stāstus, lai grūtāk atpazīst krāpšanu, bet doma vienmēr ir saistīta ar to, ka no konta pazūd nauda, kāds jūsu vārdā mēģina paņemt naudu, vai arī mums ir aizdomas, ka jūsu iekārtā ir vīruss. "Tas noved pie tā, ka kaut kas notiek ar banku, vai nu bankas aplikācija ir kompromitēta, kāds varētu nozagt naudu, jāveic aktīvas darbības, lai to apturētu. Tās aktīvās darbības ir, vai nu nauda jāpārskaita kādam drošā glabāšanā, drošā kontā jānoliek. Vai arī saka, ka pie vainas ir negodprātīgs bankas darbinieks, tas arī ir iemesls, kāpēc jūs mēģina apkrāpt, tāpēc nevienam neko nedrīkst teikt, mēs ar jums strādāsim, jūs palīdzēsiet atklāt negodprātīgo darbinieku," stāsta Marija Celma. Cilvēks domā, ka palīdz policijai un ir gatavs izmaksāt visus savus uzkrājumus. Šādos gadījumos cilvēki melo, viņi ir iebiedēti, pat ir bijuši gadījumi, kad ierodas bankā jau ar krāpnieku iedotu sagatavotu tekstu. Oļegs Filatovs norāda, ka līdz šim vairāk zvani bijuši krievu valodā, kopš pagājušā gada rudens krāpnieki sāka izmantot arī latviešu valodu un krāpniecisko gadījumu skaits ir pieaudzis.

Charlie Mackesy knygos „Berniukas, kurmis, lapė ir arklys“ ištrauką skaito aktorius Artūras Dubaka. Annos Sakse pasaką „Kaip kurmis išrausė pievą“ skaito aktorė Elvyra Žebertavičiūtė.

Valsts kontrole 12. jūnijā nāca klajā ar situācijas izpētes rezultātiem par "Rail Baltica" projektu. Problēmas ar sadārdzinājumu un neskaidriem finansējuma avotiem ir visām trim Baltijas valstīm, arī Latvijai. Tas ir viens no tematiem, par ko runājam raidījumā. Pievēršamamies arī iecerei pārskatīt nodokļu sistēmu: kādi ir iespējamie piedāvājumi un kāda ir situācija budžetā? Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.  

Rubrikoje „4 milijonai“ – 20 metų Tenerifėje gidu dirbantis Gediminas Liaudanskis.Dirbtinis intelektas ausinėse arba kompiuteris ausyse. Technologijos žengia dar vieną žingsnį.Medžiotojai ūkininkams prieš šienavimą padeda pievose surasti stirnų jauniklius.Širvintų rajone Mindaugas ir Akvilė savo išsilavinimą švietimo srityje ketina išnaudoti savo įkurtame „miško briedžio ūkyje“.10–12. Ved. Ignas Andriukevičius

Vai mums būtu jāzina, ko ēdam – burtiski? Visi šie kodi, burti un skaitļi – ko tie nozīmē? Par to, kā orientēties pārtikas produktu sastāvā un kam jāpievērš uzmanība, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu "Uzturs" un "Uzturzinātne" direktore, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas pārstāvis Pēteris Liniņš un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vadītāja Inga Birzniece. Raidījumā diskutējam par pārtikas marķējumi sistēmu „Nutri-Score”, kas radīta Francijā un pēdējā laikā arvien vairāk tiek ieviesta arī Latvijā. Tā sniedz iespēju viegli novērtēt produkta uzturvērtību un salīdzināt dažādus vienas kategorijas produktus, lai veicinātu sabiedrības izpratni par veselīgāku uzturu un palīdzētu izvēlēties. Produkti, kas marķēti ar zaļu krāsu, ir produkti ar augstāku uzturvērtību, savukārt produkti, kas marķēti ar tumši oranžu (vai sarkanu), ir produkti, kas satur lielāku sastāvdaļu daudzumu, kas būtu jāierobežo ikdienas uzturā. Uzklausām arī pircēju domas par to, vai šāda sistēma palīdz izvēlēties veselīgāku pārtiku. Varbūt būtu nepieciešama vēl kāda papildus sistēma, kas norādītu produktu veselīgumu vai tieši pretēji.  

Valsts kontrole 12. jūnijā nāca klajā ar situācijas izpētes rezultātiem par "Rail Baltica" projektu. Problēmas ar sadārdzinājumu un neskaidriem finansējuma avotiem ir visām trim Baltijas valstīm, arī Latvijai. Tas ir viens no tematiem, par ko runājam raidījumā. Pievēršamamies arī iecerei pārskatīt nodokļu sistēmu: kādi ir iespējamie piedāvājumi un kāda ir situācija budžetā? Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.  

Pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā aicina „Punctum festivāls”. Par ekodzeju un  Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem“ ideju stāsts Kultūras rondo studijā, klausoties  arī Elvīras Blomas dzeju no jaunākā  krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi”. Šogad “Punctum festivāls” norisināsies no 14. līdz 25. maijam un pievērsīsies cilvēka un dabas mijiedarbībai. Lasījumos un performancēs ekoloģijas tēmas risinās pašmāju un ārvalstu literāti, aicinot pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā. “Punctum festivāla 2024” atklāšana notiks 14. maijā plkst. 12 pretī Latvijas Republikas Ministru kabinetam, Brīvības bulvāris 36 (Liepu aleja), Rīgā, ar līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem”, ko veido Krista Burāne un Kristīne Brīniņa. Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performance “Sarunas ar kokiem“, reaģējot uz “koku izzāģēšanas reformu”, pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, kokus uzlūkojot kā līdzvērtīgus sarunu biedrus. Kopā ar vietējo kopienu dalībniekiem un literātiem Rīga tiks “apzaļumota” ar dzeju, stāstiem un atvērtību dabai, pārorientējot fokusu prom no cilvēka. Performance iecerēta kā sabiedrības žests, kas pauž ieinteresētību un rūpes par koka dzīvību. Rīgas centrālā iela burtiski kļūs par koku un cilvēku satikšanās vietu, kurā cilvēks nebaidās kokā saskatīt dzīvu būtni, sarunājas ar to, zina, ko vēlas tai teikt, un saklausa atbildi. Savukārt Elvīras Blomas dzejas krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi” garlaicīgā prezentācija paredzēta 16. maijāplkst. 19.00 bārs “1983”, Vagonu iela 21, Rīga. Performancē piedalīsies Elvīra Bloma, Arvis Viguls, Artis Ostups, Lauris Bērziņš un Kristaps Gržibovskis. Plašāk ar „Punctum festivāla” programmu var iepazīties internetā.  

Nodokļu iekasēšana un ēnu ekonomikas apkarošana šodien raidījuma uzmanības lokā. Pievēršam arī uzmanību nodokļu sistēmai kopumā, cik tā ir nodokļus maksāt stimulējoša. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģeneraldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "TVNET/Financenet" žurnāliste Laura Ozoliņa un "360TV ZIŅneši" producents Uldis Āboliņš.  

Nodokļu iekasēšana un ēnu ekonomikas apkarošana šodien raidījuma uzmanības lokā. Pievēršam arī uzmanību nodokļu sistēmai kopumā, cik tā ir nodokļus maksāt stimulējoša. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģeneraldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "TVNET/Financenet" žurnāliste Laura Ozoliņa un "360TV ZIŅneši" producents Uldis Āboliņš.  

Kultūras rondo pieturas punkti, iepazīstot Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2024, būs Cilvēks un dators un fotogrāfija, apzinoties šī brīža fotogrāfijas virzību, arī kritiski pārskatot līdzšinējos vēstures naratīvus. Par biennāli stāsta tās kuratore, māksliniece Inga Brūvere, vizuālā māksliniece un pētniece Kristīne Krauze-Slucka un antropoloģe, kuratore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde. "Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024" aizsākās pagājušajā nedēļā ar trīs izstāžu atklāšanu. "Rīgas Mākslas telpas" Lielajā zālē aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators" Intro zālē - "Vamp(ire) Reality", savukārt RIXC galerijā – izstāde "Lūzuma punkts, smalka balansēšana". Visās trīs ekspozīcijās ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar tā saukto papildinātātās realitātes palīdzību, mākslas valodā tiek risināti jautājumi, kas skar cilvēka un digitālā laikmeta attiecības vizuālās kultūras kontekstā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle notiek piekto reizi un šogad pievēršas mūsdienu identitātes jautājumiem – gan cilvēka būtībai, gan attēla lomai, sastopoties ar 21. gadsimta izaicinājumiem, tēmu ieskicē biennāles veidotāji. "Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024" centrālais notikums – izstāde "Cilvēks-dators" – veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, uz kuriem atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Nupat sākusies 5.Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Gan Rīgas Mākslas telpā gan galerijā RIXC jau atvērtas  Par to, kas mūsdienu izvērsumā ir fotogrāfija un kā izprast jēdzienu „ekrāna kultūra”, tūdaļ izjautāšu ne tikai biennāles kuratori, bet arī mākslinieces un pētnieces.    

Vakar Briuselyje Seimo KRK surengė išskirtinį posėdį, kuriame dalyvavo ir EK narys, atsakingas už žemės ūkį ir kaimo plėtrą Janušas Wojciechowskis. Aptarta keliolika klausimų, o dėl svarbiausio dabar Lietuvos žemdirbiams – daugiamečių pievų atkūrimo, pasiektas susitarimas reikalavimą metams atidėti. Išsamiau apie posėdį interviu su kaimo reikalų komiteto pirmininku Viktoru Pranckiečiu.Diplomuotas agronomas Liubomiras Vošteris žinomas ir kaip sveikos mitybos šalininkas, savo ūkyje auginantis linus sėmenims, speltą, belukštes avižas, grikius, judras, kmynus. Kartu su žmona Janina sveikatingą produkciją ruošia relizacijai, spaudžia linų sėmenų aliejų, mala miltus. Abu daug žino apie sveiką mitybą ir prisipažįsta, kad labiausia patinka linai, kuriems jiedu skyrė visa gyvenimą.Retai dabar mažuose miesteliuose rasi veikiančią biblioteką. Ukmergės rajone Šešuoliuose – graži išimtis. Po metų pertraukos biblioteka atsidarė, kai atsirado darbuotoja. Jūratė Salickienė dar yra ir seniūnaitė, ir bendruomenės pirmininkė, todėl žmonės į biblioteką užsuka ne tik knygų.Ved. Arvydas Urba

Negavus Vilniaus savivaldybės leidimo žemdirbių protesto akciją tęsti neterminuotai, penktadienį ūkininkai su sunkiąja technika planuoja palikti Vilnių, tačiau išvyks ne tuščiomis. Ketvirtadienį susitikimų ir diskusijų su valdžia metu sprendimų ieškota, dalis jų rasta. Plačiau apie juos komentavo Lietuvos žemės ūkio tarybos pirmininkas Ignas Hofmanas. Kokių sprendimų tikėjosi, dalijosi Kupiškio rajono ūkininkas Vygantas Giedrys ir Pakruojo r. žemės ūkio bendrovės „Pelaniškiai“ vadovas Edikas Drupas. Komentarus pateikė premjerė Ingrida Šimonytė ir prezidento patarėjas Jarek Niewierowicz. Rūtos Simanavičienės repotažas.Rubrikoje „Miestiečiai kaime“ - Dariaus Lapkos sugrįžimo į gimtinę, o vilnietės Jolantos Čekauskaitės kaimo gyvenimo pažinimo istorija. Šią porą įkurti edukacinį ūkį “Žinutės pievų ūkis” Ukmergės rajone įkvėpė noras išsaugoti senelių žemę kaip palikimą savo vaikams.Ved. Kristina Toleikienė

Cilvēka, tehnoloģijas un grāmatas attīstība – šādu trijstūri apmeklētājiem piedāvā jaunākā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde „Teksts mūs neinteresē”. Pievēršot  uzmanību grāmatas materialitātei un formas noturībai no Gūtenberga preses revolūcijas līdz "Apple Macintosh" ieviestajām pārmaiņām, ekspozīcijā īpaši izcelts Rīgas pirmais iespiedējs Nikolauss Mollīns. Izstāde ir viena no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai – 500” šī gada notikumiem. Ar izstādes veidotājām tiekos dienu pirms atklāšanas, dažas izstādes daļas vēl procesā, taču galvenais paveikts. Nolemjam sarunu sākt pie ieejas izstādē, kur uz dzeltena režģa fona uzraksts „Teksts mūs neinteresē”. Iesāk izstādes kuratore un projekta vadītāja Ineta Vaivode. Dizainere Madara Lesīte-Volmane papildina par ekspozīcijas krāsu izvēli. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beate Orlova pirms došanās ekspozīcijā ieintriģē. Ieejot izstāžu zālē, kas veidota kā liels spēļu laukums ekrānā, pirmais, ko ieraugām, ir spēle „Čūska”, kura kādā brīdī pārtop telpiskā objektā. „Titullapa” ir uzraksts ekspozīcijā, kam pievēršam uzmanību, vitrīnā aiz stikla - 1625.gada Hermaņa Samsona sprediķu grāmata iespiedēja Nikolausa Mollīna izdevums. Beate Orlova  izceļ titullapu nozīmi drukātām grāmatām, jo pašas pirmās iespiestās grāmatas (50 gadu periodā) bijušas bez titullapas. Sadarbībā ar vairākām tipogrāfijām, apmeklētājiem pieejama Latvijas mūsdienu tipogrāfiju grāmatu izlase, grāmatas, ar kurām lepojas. Turklāt tās varēs pašķirstīt, paturēt rokās, aptaustīt materiālu, jo grāmatas materialitāte ir ļoti būtiska, to vēlas izcelt arī izstādes „Teksts mūs neinteresē” veidotāji. Izstāde „Teksts mūs neinteresē” skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāvā un būs aplūkojama  līdz 2025.gada 30.augustam.

Janvāris starptautiski ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis. Arī Latvijā speciālisti aktualizē dzemdes kakla vēža problēmātiku. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kas par to būtu jāzina, vairāk analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, Veselības ministrijas galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, RAKUS galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, profesore Dace Rezeberga, onkoginekoloģe un kolposkopijas eksperte Arta Spridzāne un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, bērnu infektoloģe Dace Zavadska. Ierakstā uzklausām Ivetas pieredzes stāstu. Iveta regulāri apmeklē gan ģimenes ārstu, gan citus speciālistus, tātad rūpējas par savu veselību, un regulāri dodas arī uz visām dzemdes kakla un krūšu bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Pēdējos gados Iveta uzaicinājumus uz valsts apmaksātajām pārbaudēm nav saņēmusi, tāpēc uzklausām viņu. "Dzemdes kakla vēzis ir infekcijas slimība, to izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tā ir viena no visbiežāk sastopamām seksuāli transmisīvām infekcijām, un katrs cilvēks - vīrietis un sieviete, visticamāk, savas dzīves laikā ar šo vīrusu sastopas," skaidro Dace Rezeberga. "Vīrusa [papilomas] daba ir diezgan izpētīta. Ir diezgan liela bagāža zinātnisku pētījumu un sapratnes, kā šī slimība attīstās. Tā attīstās lēni. Tas nav tā kā saslimt ar iesnām, inficējas un tūlīt esi slims. Šis vīruss var ilgstoši atrasties organismā. Dažs organisms no tā atbrīvojas, īpaši jauni cilvēki, bet dažām šis vīruss tomēr paliek ilgstoši un var izraisīt sākumā pirmsvēža saslimšanas un pēc tam jau arī šo invazīvo vēzi," turpina Dace Rezeberga. Vņa norāda, ka vakcinēties būtu svarīgi meitenēm un zēniem pirms uzsākt dzimumdzīvi, tas aizsargātu no vīrusa ilgstošas uzturēšanās organismā. "Un tālāk ir jau skrīnings, kad mēs meklējam sievietēm dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas. Arī tās ir iespējams veiksmīgi ārstēt, arī ķirurģiski ārstēt, saglabājot reproduktīvo funkciju. Šie skrīninga izmeklējumi ir jāveic ar noteiktu intervālu visas dzīves laikā," norāda Dace Rezeberga. "Vakcinācija ir viens, un skrīnings ir otrs, un viņi iet abi divi roku rokā. Arī vakcinētajiem cilvēkiem ir jāpiedalās šajās skrīninga programmās." Arta Spridzāne aicina, ka sievietēm nevajadzētu baidīties doties uz skrīniga pārbaudēm, jo runa ir par  priekšvēža saslimšanu atklāšanu. Turklāt lielākajai daļai šīs analīzes būs negatīvas. "Savukārt tām sievietēm, kam atklās priekšvēža saslimšanas, tās lielākoties arī ir pilnībā izārstējamas ar salīdzinoši vienkāršām metodēm ātri, un to arī mūsu valsts apmaksā un rūpējās par to, lai tālākais izmeklējums un ārstēšana būtu kvalitatīva," bilst Arta Spridzāne. Dace Rezeberga piekrīt, ka vārds vēzis cilvēkus bieži baida un vārdi, kas rakstīti uzaicinājuma vēstulēs sievietēm, varbūt ne vienmēr uzrunā. "Vārds vēzis reizēm arī baida cilvēkus uzzināt patiesību. Tā ir kā tāda strausa metode - iebāzt galvu smiltīs un labāk nezināt. Bet atšķirībā tiešām no citiem skrīningiem - kolorektālā un krūts vēža skrīninga, kur mēs meklējām jau esošu vēzi, šinī gadījumā vēža vēl nav un var novērst šī vēža attīstību. Tā ir milzīga atšķirība. Tā kā no tā vārda un dzemdes kakla vēzis nevajadzētu baidīties. Tiešām," tā Dace Rezeberga.

Ūkininkas Donatas Vaičikauskas Kelmės rajone valdo kelis šimtus hektarų. Iš mišraus ūkio pereina į augalininkystę, o prieš pat Kalėdas sužinojo, kad dalyje dirbamų žemių teks atkurti daugiametes pievas. Lietuvos ūkininkų sąjunga dėl daugiamečių pievų konsultacijos kreipėsi į advokatą dr. Algimantą Šindeikį, kuris pakomentavo susidariusią situaciją bei pasidalijo patarimais ūkininkams.Plungės rajone, Alsėdžiuose, kartu su vietos veiklos grupe ir savivaldybe įgyvendintas projektas – atidaryta nauja valgykla, skirta ne tik mokiniams, bet ir bendruomenės poreikiams. Kaip sako mokyklos direktorius Regimantas Kavaliauskas, siekiama ne uždirbti kažkokį tai pelną, bet išlaikyti 2 darbo vietas ir maitinti žmones nebrangiu maistu. Be to, maitinant žmones, didelis dėmesys skiriamas ir ekologiškiems produktams.Rubrikoje „Užsienio naujienos“ išgirsite pokalbį su Serbijos ūkininke, kaimo turizmo sodybos šeimininke Ivana Miškovič, kuri tikina, kad pagrindinis veiklos principas – tvarumas. Siekiama perdirbti viską, ką įmanoma, paliekant kuo mažiau nereikalingų atliekų.Ved. Rūta Simanavičienė„Gimtoji žemė“ – ketvirtadienį, sausio 4 d., 6.07 val. per LRT RADIJĄ.

Gruožio mėnesį ūkininkai gaus pranešimus apie tai, kokius suartus daugiamečių pievų plotus turės atkurti. Didžiajai daliai jaunųjų ūkininkų tai gali tapti nepakeliama našta. Kupiškio rajono ūkininkas Nerijus Indilas sako, kad iš tėvų, atsisakiusių pieninkystės, periimti žemės plotai buvo suarti ir tai reiškia, kad daugiau nei 100 ha gali tekti atkurti. Anykščių r. ūkininkas Donatas Valionis supratęs galimus sunkumus dėl pievų atkūrimo laiku sustabdė investicinius projektus. Tokia situacija netenkina žemdirbių, todėl jaunieji ūkininkai Dainius Arlauskas ir Darius Ufartas vyko į Briuselį ir ten Europos Komisijos nariams išdėstė Lietuvos ūkininkų problemas. Žemės ūkio viceministras Egidijus Giedraitis prieštaringai vertina tokius žemdirbių vizitus į Briuselį.Rubrikoje „Miestietis kaime“ pasakojimas apie drąsius jaunus žmones, Eglę ir Liudviką Granickus iš Plungės rajono, kurie svajoja savo šeimos gyvenimą sieti su gamta. Platelių apylinkėse, kone miško tankmėje, šeima kuria savo svajonių sodybą, vykdo pirties namo statybos darbus, kuria gėlių ūkį. Vasaromis šeimai sodyboje tenka nakvoti palapinėje ir kaip sako Eglė, gamta dovanoja labai daug pojūčių.Ved. Rūta Simanavičienė

Šajā nedēļā mediji daudz pievērsušies tematiem, par kuriem Krustpunktā esam arī diezgan daudz runājuši iepriekšējās nedēļās. Partnerattiecību likums ir pieņemts, Stambulas konvencija ir nākamā uzmanības lokā. Protams, diskusijas ir arī par budžetu. Bet vairākas ziņas šajā nedēļā ir bijušas arī saistītas ar vietvaru darbu. Kriminālprocess sākts pret bijušo Valkas mēru Ventu Armandu Kraukli, ne tikai pret viņu. Kolēģi no "Re:Baltica" publicējuši interesantu rakstu par Daugavpils mēru un viņa dzīvesveidu. Protams, Rēzeknes notikumi. Savukārt Valsts prezidents ir rosinājis diskutēt par to, vai vietvaru vadītājiem nebūtu obligāti jāsaņem arī pielaide valsts noslēpumam. Tas, kā zināms, varētu arī kādiem radīt problēmas turpmāk vadīt pašvaldību. Šīs nedēļas ziņas pārlūkojam Krustpunktā. Aktulalitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga un žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš.  

#111 – Ja Mārtinam Skorsēzem ir jauna filma, mums par to IR jārunā! Tā nu sanācām kopā, lai apspriestu "Killers of the Flower Moon", protams, diskutējot arī par filmas viskarstāko tematu – tās garumu. Pievērsāmies arī otram pēdējā laika kino fenomenam – "Five Nights at Freddy's", Holivudas jaunumiem un citām tēmām. Klausāmies! Šajā raidījumā: Atvadāmies no Metjū Perija un citi jaunumi (00:03:36); Plugs, plugs, plugs (00:41:11); "Killers of the Flower Moon" (00:49:49); "Five Nights at Freddy's" (01:09:35). Montāža: Toms Cielēns.

Marta latviešu valodas stundā ciemosies ļoti īpašs viesis no Japānas - Daiki Horiguči, kas apguvis latviešu valodas pamatus, klausoties internetā raidījumu Kā labāk dzīvot. Kāpēc japāņi mācās latviešu valodu, uz šo jautājumu atbilde būs dzirdama raidījumā sarunās ar Kioto Universitātes asociēto profesoru Daiki Horiguči un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. Daiki Horiguči raidījumā Kā labāk dzīvot viesojās pirms trim gadiem. Šajā laikā viņš ir aizstāvējis doktora disertāciju par latviešu valodas darbības vārdu priedēkļiem. Šādu izvēli atzinīgi novērtē Dite Liepa. "Tas ir tik sarežģīts temats, turklāt vēl cilvēkam, kuram tā nav dzimtā valoda. Jo latviešu valoda ir bagāta ar daudzām darbības vārdu formām, laikiem, izteiksmēm. Ir ļoti daudz gramatikas kategoriju, pēc kurām var vērtēt un pētīti darbības vārdu. Zinot to, ka parasti visi, kas apgūst latviešu valodu, vienalga, kā otro vai trešo valodu, tie parasti sūdzas, ka tā jau varētu, bet tie darbības vārdi, laika maiņas, tagadne, pagātne, mija. Daiki bijis ļoti sarežģīts promocijas darba temats. Viņš godam ir ticis ar to galā," vērtē Dite Liepa. Daiki Horiguči atgādina, ka interese par latviešu valodu izaugusi no sarakstes ar puisi, kas savukārt mācījies japāņu valodu. Viņš atradis skolu, saņēmis vēstuli un tā radās interese par valodu. Vispirms mācījies latviešu valodu, izmantojot angļu valodu kā starpniekvalodu. Universitātē viņš apguvis krievu valodu, bet 3. kursā sācis intensīvi apgūt latviešu valodu. Valodas apguvē un pētīšanā sava loma bijusi arī raidījuma Kā labāk dzīvot. "Izstrādājot doktora disertāciju, es noklausījos Kā labāk dzīvot, gandrīz simts raidījumus, analizēju latviešu runu, runāto tekstu," atklāj Daiki Horiguči. "Tā kā latviešu valoda man nav dzimtā valoda, varu kaut ko nesaprast. Jokus vienmēr ir grūti saprast." Daiki Horiguči atklāj, ka pandēmijas dēļ nav bijusi iespēja sarunāties latviešu valodā tieši tiekoties ar cilvēkiem. "Ierodoties šeit, es katru vārdu, katru teikumu izrunāju ar prieku," bilst Daiki Horiguči. "Es visur ieklausos valodā, kā cilvēki runā. Kafejnīcā dzirdu, ko runā blakus sēdošie. Pievērsu uzmanību, ka cilvēki vairāk lieto anglicismus. Arī staigājot pa ielu, pamanīju, ka ļoti daudz uzrakstu "iznomā"." Daiki Horiguči arī skaidro, kā pareizi būtu lietojami uzsvari, izrunājot japāņu valodas vārdus.  Daiki Horiguči raidījumā vērtē, ka latvieši vairāk rūpējas par valodu nekā japāņi. Latvijā viņš jau atkal būs vasara dziesmu svētku laikā, jo dzied arī korī "Gaisma".

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D'Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli. Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO. Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku. 2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Tādi sabiedrības satricinājumi kā Covid-19 tuvinājuši zinātni ikdienas cilvēkam. Pievēršamies tehnoloģijām, kas radītas ārkārtas apstākļos Covid pandēmijas laikā, bet varētu būt noderīgas daudz plašāk. Šobrīd inženieri un ārsti plecu pie pleca strādā pie ierīces, kas ļautu monitorēt elpošanas grūtības Covid-19, pneimonijas un citu slimību pacientiem. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktors, vadošais pētnieks Dmitrijs Bļizņuks, Miega slimību centra vadītājs Artis Svaža un P. Stradiņa liniskās universitātes slimnīcas ārsts-endokrinolgs Svjatoslavs Kistkins.

Valdības veidošanas sarunas vienubrīd šķita itin raitas, bet šonedēļ tās sāka nopietni buksēt. Šoreiz Apvienotā saraksta pārstāvji nav apmierināti ar "Jaunās Vienotības" sarunu vadīšanas stilu. Vai Krišjāņa Kariņa nākamā valdība beigsies tā arī nesākusies? Ir arī citi iekšpolitiski notikumi, piemēram, Daugavpils mēra izteikumi par Krimu, kas pievērsusi ari drošības iestāžu uzmanību. Un, izrādās, viņš tāds nav vienīgais. Pievēršamies arī Ukrainai, kur Krievijas karaspēks sola aiziet no okupētās Hersonas, bet ukraiņi tomēr ir ļoti bažīgi, kā tas varētu attīstīties. Nedēļas aktualitātes analizē Krustpunktā analizē Latvijas TV žurnāliste Madara Fridrihsone, TV3 žurnālists Ivo Butkevičs un laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde.    

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās. Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā. Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai. Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā 25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu. Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu. Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu. Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija. Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini. Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Oktobris ir mēnesis, kad sabiedrība tiek īpaši aicināta pievērsties krūts veselībai. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kam jāpievērš uzmanība ne tikai vienu mēnesi gadā, bet visas dzīves laikā, pētīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. "Latvijā nav iespējas nomirt ar krūts vēzi, ja pašas parūpējamies par savu veselību!" atzīst Latvijas sieviešu volontieru biedrības "Vita" vadītāja Irina Januma. Arī pārējās raidījuma viešņas – MFD galvenā ginekoloģe Ingrīda Circene, pnkoloģe – ķīmijterapeite Signe Plāte un Nacionālā veselības dienesta vadošā eksperte veselības aprūpes jautājumos Līga Gaigala aicina sievietes rūpēties par savu veselību, pārbaudīt krūtis pašai, neignorēt uzaicinājumu uz mamogrāfijas pārbaudē, konsultēties ar ģimenes ārstu un savu ginekologu. Sazināmies ar „Compensa Life” Latvijas filiāles vadītāju un valdes locekli Viktoru Gustsonu. Viņš stāsta par jaunumiem ar tā saukto vēža apdrošināšanu.      

No 3. līdz 9.oktobrim norisinās akcija "Labo darbu nedēļa". To 14. gadu pēc kārtas rīko labdarības organizācija "Palīdzēsim.lv". Kā ierasts, šīs nedēļas laikā aicinām visu Latvijas sabiedrību būt aktīviem, paskatīties apkārt, ieraudzīt un sniegt atbalstu tiem, kam tas nepieciešams. Šogad īpaša vērība pievērsta tam, lai Latvijā dzīvojošie ukraiņi aktīvi tiktu iesaistīti un līdzdarbotos labo darbu veikšanā. Plašāk par iespējām iesaistīties un palīdzēt stāsta labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" dibinātāja un vadītāja Ilze Skuja, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone un kafejnīcas "Borščs" brīvprātīgais, "Mobilly" vadītājs Ģirts Slaviņš. Ilze Skuja atgādina, ka "Labo darbu nedēļa" ir kā impulss kādam, kurš nekad nav palīdzējis, kādam, kurš reizi gadā sarosās. ""Labo darbu nedēļas" dziļākā būtība un jēga ir pamēģināt vienu reizi izdarīt kādu labu darbu, kādu brīvprātīgo darbu, veltīt savu laiku, palīdzot kādam līdzcilvēkam vai dzīvniekam vai sakopjot apkārtni," atzīst Ilze Skuja. "Pamēģināt, nedaudz pierast un turpināt arī ikdienā to darīt, ne tikai reizi nedēļa vai sagaidīt Ziemassvētkus." Linda Jākabsone ir pateicīga visiem, kas jau iesaistījušies labo darbu darīšanā, palīdzot līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. "Būtiskākais, ko gribētu izcelt, nekas nav beidzies. Diemžēl karš turpinās un diemžēl cilvēki turpina ierasties pie mums. Daudzi no viņiem, kas ieradušies arī pirms vairākiem mēnešiem, viņiem joprojām ir nepieciešama palīdzība, jo cilvēki ir visdažādākajās situācijās," atzīst Linda Jākabsone.  Ir cilvēki, kas uzreiz atrod darbu un "nostājas uz kājām", bet pārsvarā ierodas "emocionāli, fiziski, morāli un finansiāli sagrauti".    Ir arī skaidrs, ka pagurst tie, kas palīdz, un viņiem ir arī savi darbi. Tāpēc Linda Jākabsone aicina iesaistīties tos, kas pirmajos mēnešos nav atraduši laiku vai iespējas to darīt. Cilvēki domā, ka labākais veids ir ziedot naudu, kas, protams ir būtiski. "Bet labie darbi, ko varam izdarīt bez papildus resursiem un finansējuma, iespējams, citos gadījumos ir daudz nozīmīgāki. Tie ir kaut vai parunāšanas ar kādu, kaut vai mācīt latviešu valodu, ko mēs lielākā daļa spētu, ja nedaudz  padomātu, kā mēs to labi varam darīt. Vai vienkārši aprunāties ar kādu. Ja mums ir āboli, aiznest kādam ābolu maisiņu. Jo skaidrs, ka nevienam ukrainim šeit neviena mājas ābola vairs nav, norāda Linda Jākabsone. Viņa aicina ielūkoties mājaslapā palidzibaskarte.lv, lai noskaidrotu, ar kuru organizāciju starpniecību ir iespējams sniegt palīdzību bēgļiem visā Latvijā.

Mākslinieks Atis Jākobsons šovasar Padures muižā iekārtojis savu darbnīcu, kurā tikko, kā arī pēdējo trīs gadu laikā tapušās gleznas tika izstādītas muižas plašajās zālēs, tās papildinot ar scenogrāfijas elementiem. Izstāde, kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai, apskatāma līdz septembra beigām. Kas pamudināja mākslinieku no attālināties no tumšās matērijas noslēpumiem un pievērsties portretiem un klusajām dabām? Šai raidījumā mudinām jūs paspēt vēl septembrī aizbraukt uz Padures muižu – tā atrodas netālu no Kuldīgas un tur apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde. Mākslinieks muižā šovasar bija iekārtojis darbnīcu, viņa paša un divu gleznieciska izskata suņu klātbūtne muižai piedeva īpašu auru. Atis Jākobsons ir arī savas izstādes iekārtotājs, gleznu izvietojums muižas apakšstāva istabās nesekoja gluži izstāžu zāļu kanoniem, tās nevis virknējās, bet pārsteidza negaidītos rakursos – ielūkojoties aizdurvē, vai gleznu vispirms pamanot spogulī. Reizēm par gleznas turpinājumu kļuva virs plīts nolupis sienas krāsojums, reizēm izstādes scenogrāfiju veidoja ikdienā lietoti priekšmeti vai mēbeles. Padures muiža pati ir kā glezna, muižas īpašnieks Jānis Lazdāns labprāt soctīklos ieliek pa bildei, kurā skats pa īpatnas formas logu vai sveču izgaismots muižas vakars. Pirms gada Padures muižā notika galerijas “Alma” rīkotā laikmetīgās mākslas izstāde. Dažas no sienām tā arī palikušas izkrāsotas vairāk izstādei nekā dzīvošanai piemērotās krāsās, no iepriekšējā gada izstādes muižā aizkavējušies scenogrāfu Reiņa un Kristas Dzudzilo apaļie spoguļi, kas bija daļa no darba “Tu mani padarīji par stiklu”. Spoguļu klātbūtne muižā pēc Dzudzilo ieceres bija atgādināt par trauslo robežu starp realitāti un domu, šovasar tajos Ata Jākobsona gelznotie citplanētieši atkārtojas atspulgos un izskatās sevišķi iespaidīgi. Padures muiža ir izcils piemērs atvērtībai un pieejamībai, muiža ir viesu uzņemšanas un sarunu vieta, vietējās dzīves centrs. Veiksmīga man liekas arī ideja kā atrast pielietojumu muižu ēkām mūsdienās, Padures gadījumā – padarīt to par Ata Jākobsona vasaras rezidenci. Bet kā jūtas pats mākslinieks muižas vidē? Atis Jākobsons Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu glezniecībā, strādājis arī ar video un instalāciju. Taču šai izstādē Padures muižā viņš darbojas kā scenogrāfs, pārveidojot savai mākslai piemērotā veidā visu muižas telpu. Šī nav pirmā reize, kad māksliniekam ir bijusi šāda nepieciešamība veidot dialogu ar telpu, radīt vidi mākslas darba notikšanai. Vēl viens brīnišķīgs piemērs, kā padarīt kādu ēku sabiedrībai atvērtu, iedot saturu un dvēseli, ielaižot tajā mākslu, ir Liepājas Karaostas  ūdenstornis. Inženiertehniskā būve, kas savulaik apgādāja ar ūdeni visu Liepājas karostas ciematu, pēc mākslinieka Egona Peršēvica ierosmes nu jau trešo vasaru ir pieejama apmeklētājiem, kuriem ir iespēja apskatīt ne tikai ūdeni pumpējošās iekārtas, izbaudīt skatu no torņa augšas, bet arī, ja paveicas, satikt dzīvu mākslinieku. Jo katrā no torņa stāviem ir mākslinieka rezidence, un tā ir reta iespēja ielūkoties viņa darbnīcā, redzēt vēl pusgatavus darbus, mākslinieka radīto kārtību uz darba galda. Ata Jākobsona darbnīca, apmeklējot Liepājas Karaostas ūdenstorni, pārsteidza.  “Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. […] Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas,” teikts Padures muižā skatāmās izstādes aprakstā. Izstādē Padures muižā ir gan ziedu gleznojumi, gan Liepājas ūdenstornī tapušās klusās dabas, taču pamatā tie ir portreti. Izstāde jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Iepriekšējo reizi Atis Jākobsons Purvīša balvai nominēts tika par kardināli atšķirīgiem darbiem – par 2015. gada izstādi “Tumšā matērija”. Ata Jākobsona izstāde Padures muižā apskatāma līdz 21. septembrim.

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kāpēc nepalikt malā, bet iesaistīties sarunās, domu apmaiņā un kopā darīt dzīvi labāku savā apkaimē, novadā, par to saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Pievērsties šai tēmai rosināja Jelgavas novada Zaļenieku muižā plānotais festivāls "Kopienas sarunas", kas notiks 20. augustā. Par sarunām, sarunāšanos, kopienu veidošanu un arī festivāla norisēm sarunājas un stāsta biedrība Lauku partnerība "Lielupe" Videga Strautniece, festivāla programmas autore, festivāla vadītāja, biedrība "IDEA" vadītāja Kristīne Kode, biedrība "Vecpiebalga savējiem" valdes locekle Linda Ķaukule. Sazināmies ar līdzdalības ekspertu Vili Brūveri un emocionālās labklājības speciālistu Reini Širokovu.

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.”  Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens Aslins un Šons Piners, kā arī Marokas pavalstnieks Saaduns Brahims. Aslinam un Brahimam ir arī Ukrainas pilsonība. Kā apsūdzības pamats kalpojis uzstādījums, ka visi trīs esot kara algotņi, tātad viņu karošana pret t.s. „tautas republiku” ir kara noziegums. Kā jau norādījušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, šāds apgalvojums neatbilst starptautiskajām kara tiesībām, jo par algotni nav uzskatāms karojošas valsts bruņoto spēku karavīrs. Tāpat tiek norādīts, ka par kara noziegumu uzskatāma trīs karagūstekņu tiesāšana starptautiski neatzītā valstiskā veidojuma „tribunālā”. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šis ir Kremļa režīma atbildes solis Ukrainai, kuras tiesās pēdējā laikā nonākušas vairākas lietas pret gūstā kritušiem un kara noziegumos apsūdzētiem Krievijas karavīriem. Viens no viņiem, seržants Vadims Šišimarins nesen tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par neapbruņota civiliedzīvotāja nogalināšanu. Vai Franciju gaida jauna „sadzīvošanas” ēra? Pēc svētdien notikušās Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanu pirmās kārtas mandāti apstiprināti vien piecos no 577 apgabaliem. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, pirmajā kārtā tiek ievēlēti kandidāti, kuri iegūst absolūto derīgo balsu vairākumu un ne mazāk kā 25% no apgabalā reģistrēto vēlētāju balsīm. Šādu rezultātu bija maz izredžu sasniegt vēlēšanās, kurās piedalījās nepilni 48% no balsstiesīgajiem. Attiecīgi lielum lielo vairākumu mandātu sadalīs vēlēšanu otrā kārta nākamsvētdien. Šo vēlēšanu nozīmīgākā novitāte ir ietekmīgāko kreiso spēku apvienošanās spēcīgā priekšvēlēšanu aliansē „Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas apvienība”. Tajā ietilpst sociālisti, komunisti, zaļie un partija „Nelokāmā Francija”, kas tiek raksturota kā demokrātiski sociālistisks un kreisi populistisks spēks, un ir šīs apvienības mugurkauls. Apvienotie kreisie šais vēlēšanās ir spēcīgākie konkurenti valdošajai, esošā prezidenta Emanuela Makrona vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!”, kas līdz ar vairākām mazākām partijām veido bloku „Pilsoņi kopā!”. Pirmajā kārtā abiem spēkiem ir praktiski vienādi rezultāti procentuālā izteiksmē, lai gan četri no šai kārtā ievēlētajiem pieciem deputātiem ir kreisie. Salīdzinoši pieticīgāks rezultāts ir galēji labējai Nacionālajai apvienībai, kuras kandidāte Marina Lepena bija galvenā Makrona konkurente abās pēdējās prezidenta vēlēšanās, kā arī Labējo un centristu apvienībai, kas grupējas ar tradicionālo labēji liberālo spēku – Republikāņu partiju. Aplūkojot vēlēšanu apgabalu karti, vērojama jau ierastā Lepenas nacionālistu dominante ziemeļaustrumu reģionos un Vidusjūras piekrastē un Makrona vadīto liberāļu pārsvars valsts rietumu rajonos. Kreisajiem lielākā piekrišana ir valsts dienviddaļas iekšzemes rajonos. Kas attiecas uz Parīzi un visu galvaspilsētas reģionu, tas tradicionāli sadalīts kreisajā austrumdaļā un centriski liberālajā rietumdaļā. Vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti liek domāt, ka prezidenta Makrona partija varētu zaudēt līdzšinējo diezgan komfortablo vairākumu Nacionālajā asamblejā. Ja asamblejas vairākums izrādītos kreiss, Franciju gaidītu kārtējais t.s. „sadzīvošanas” periods – situācija, kad prezidents un valdība pārstāv atšķirīgi orientētus politiskos spēkus. Pagātnē tie allaž bijuši sarežģītas politiskas manevrēšanas posmi. Pēdējo no tiem, kas ilga no 1997. līdz 2002. gadam, kad konservatīvajam prezidentam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar sociālista Lionela Žospēna valdību, toreizējais prezidents raksturoja kā „paralīzi”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā klausītāju rosināts temats par to, kam jāpievērš uzmanība iegādājoties lietotu auto un kāds šobrīd ir piedāvājums tirgū. Vai tiešām nopirkt labu lietotu auto ir laimes spēle, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Lietoto automašīnu tirgotāju asociācijas prezidents Uģis Vītols, uzņēmuma „LongoLatvia” valdes priekšsēdētājs Edgars Cērps un Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Andris Kulbergs raksturo situāciju jaunu automašīnu tirgu, kas arī nosaka situāciju lietoto auto tirgū. Ja iepriekš jaunu auto ražošanu ietekmēja Covid pandēmija, tagad to ietekmē Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Piemēram, rūpnīca, kurā ražo vadu savienojumus daudzām Eiropas mašīnām, atrodas Ukrainā, ir pakļauta karadarbībai un kādu laiku arī bija slēgta. Arī metāla piegādēm jāmeklē jaunas iespējas. Tas ietekmē gan ražošanu, gan auto cenu. Pieaug cena jaunām mašīnām un līdz ar to pieaug cena lietotiem auto. Uģis Vītols piekrīt, ja jaunās mašīnas neienāk tirgū, cieš arī lietotu auto tirgus. Piedāvājums Eiropā ir, bet cena ir pieaugusi. Problemātiskāks ir jaunāku lietoto automašīnu tirgus.  Edgars Cērps vērtē, ka tikt pie lietotām un tieši labām lietotām automašīnām ir sarežģīti. Viņš norāda, ka Latvijā un arī citās Baltijas valstīs lietotas automašīnas tiek pirktas vairāk nekā jaunas. Pamatizvēle Latvijas iedzīvotājiem ir iegādāties lietotu automašīnu. Visi raidījuma dalībnieki norāda, ka viena no problēmām lietotu auto tirgū ir spidometra rādītāju viltojums. Latvijā tā ir ļoti aktuāla. Kulbergs skaidro, ka lietoto auto tirgū mašīnas vecums ir vidēji 12 gadi. Pārdevēji meklē lētākas un parasti reālais nobraukums ir 280 - 300 tūkstoši, bet tirgotāji visbiežāk uzrāda 200000 nobraukumu, tā izkrāpjot no labticīgiem pircējiem naudu. Mašīnas ar zemāku nobraukumu grib visur Eiropā. Latvijas patērētājs bieži nav gatavs maksāt kvalitātei atbilstošu cenu.

Saules sistēma šķiet labi zināma un tuva cilvēcei uz planētas Zeme. Tomēr interese arvien ir liela, tostarp par Saules sistēmas tālākajiem objektiem. Saules sistēmas septītā planēta Urāns ir neparasts īpatnis - tā rotē ačgārni un ir maz pētīta un izzināta, bet tieši šādi ledus un metāna gāzu milži ir bieži sastopamas Visumā. Kādas misijas Urāna izpētē varētu gaidīt nākotnē, vērtē "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā visa uzmanība pievērsta valsts austrumiem, Krievija gatavojas plašam uzbrukumam, to apliecina izlūkdienestu dati. Protams, tam gatavojas arī Ukraina un pārējā pasaule. Valstu vadītāji steidz nokļūt Kijivā, lai paustu atbalstu Ukrainas prezidentam, bet NATO valstis piegādā dažnedažādu bruņojumu. Kaut arī traģiskās ainas no Ukrainas daudzus ir saliedējušas, Krievijai joprojām ir savi atbalstītāji. Visskaidrāk to demonstrē Vācijā dzīvojošie, jau vairakkārt rīkojot autopārbraucienus ar Krievijas karogiem. Pašā Vācijā daudzi par to šausminās – kā vācieši ar to sadzīvo un kāpēc citās valstīs kara slavinātāji nav tik drosmīgi. Pievēršamies arī Francijai, kur svētdien notika pirmā prezidenta vēlēšanu kārta. Pēc pusotras nedēļas francūžiem būs jāizdara galīgā izvēle, kurš turpmāk saimniekos Elizejas pilī. Notikumus ārvalstīs komentē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra. Sazināmies arī Tāli Rēdmani Vācijā un Asnāti Sīmani Francijā. Kijiva pasaules diplomātijas epicentrā Viens no rezultātiem Krievijas spēku atvilkšanai no Ukrainas ziemeļu apgabaliem, t.sk. no Kijivas pievārtes, ir augsta ranga vizīšu birums Ukrainas galvaspilsētā. Pirmkārt tāpēc, ka tas kļuvis iespējams, jo krietni mazāki kļuvuši draudi drošībai, otrkārt tāpēc, ka ir īstais brīdis, lai demonstrētu solidaritāti ar Ukrainu. Krievija koncentrējusi savus militāros pūliņus Ukrainas austrumos, deklarējot mērķi paplašināt tās kontrolēto Donbasa reģiona daļu, savukārt krievu spēku atstātajās pilsētās un ciemos atklājusies baisa kara noziegumu aina, kas liek piesaukt genocīda jēdzienu. Savām acīm noziegumu pastrādāšanas vietu Bučā skatīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels, kuri ieradās Kijivā pagājušajā piektdienā. Neilgi pirms viņu ierašanās izpaudās ziņa par kārtējo krievu spēku nodarījumu, raķešu triecienā bēgļu pārpildītajai Kramatorskas dzelzceļa stacijai, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Attiecīgi augsto Eiropas amatpersonu izteikumos vizītes laikā netrūka skarbu un apņēmīgu vēstījumu agresoram. Kā savā oficiālajā paziņojumā pauda for der Leiena, savienība izmantos visu savu ekonomisko jaudu, lai liktu Putinam samaksāt smagu cenu. „Krievija nonāks ekonomiskā, finansiālā un tehnoloģiskā pagrimumā. Tikmēr Ukraina soļo pretī Eiropas nākotnei.” Publiski pasniedzot Ukrainas prezidentam Zelenskim anketu, kuras aizpildīšana ir pirmais solis iestājai Eiropas Savienībā, komisijas prezidente solīja padarīt šo procesu pēc iespējas ātru. Savukārt augstais pārstāvis ārlietās Borels paziņoja par nākamā pusmiljarda eiro militārās palīdzības piešķiršanu. Līdz ar augstajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem Ukrainu apmeklēja arī tās kaimiņvalsts Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers. Savukārt, var teikt, kā no zila gaisa sestdien Kijivā uzradās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Par viņa vizīti pasaule uzzināja tikai tad, kad britu valdības vadītājs jau atradās Ukrainas galvaspilsētā un dažas stundas vēlāk varēja vērot viņu kopā ar prezidentu Zelenski pastaigājamies pa Hreščatiku. Galvenais abu valstu galvu sarunu temats, protams, bija britu militārais atbalsts Ukrainai, kas tagad ietvers arī bruņumašīnas un krasta aizsardzības raķešu sistēmas. Tai pašā sestdienā Kijivā ieradās arī Austrijas kanclers Karls Nehammers, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Maskavu, kļūstot par pirmo kādas rietumvalsts vadītāju, kurš apmeklē Krieviju, kopš tā izvērsa iebrukumu Ukrainā. Pusotrai stundai sarunu aiz slēgtām durvīm Krievijas līdera ārpilsētas rezidencē nesekoja nedz kopīgs komunikē, nedz cita ierastā publicitāte, vien kanclera brīfings Austrijas vēstniecībā. Kā paziņoja kanclers, viņi atklāti un asi runājuši par Krievijas agresiju un pastrādātajiem kara noziegumiem. Austrija, kā zināms, ir viena no visvairāk no Krievijas gāzes atkarīgajām Eiropas valstīm. Bet, solidaritātes vizīšu ciklu turpinot, šodien, 13. aprīlī, Kijivā ieradušies Polijas un trīs Baltijas valstu prezidenti. Impēriskās diasporas izpausmes Pēdējās nedēļās vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, pamanāmas kļuvušas turienes krievu diasporas izpausmes. Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē un Štutgartē turienes krievi sarīkojuši gājienus vai auto kolonu braucienus. Organizētāji apgalvo, ka mērķis esot protestēt pret rusofobiju un diskrimināciju, kuru Vācijas krievi piedzīvojot, kopš viņu dzimtene izvērsusi militāro agresiju pret Ukrainu. Tomēr šīs demonstrācijas vairāk izskatās pēc Krievijas agresijas un lielkrievu šovinisma apliecinājuma, kur līdzās neskaitāmām ar divgalvaino ērgli rotātiem Krievijas trikoloriem plīvo arī Padomju Savienības sarkanais ar sirpi un āmuru, arī pa kādam pašpasludināto t.s. Donbasa „tautas republiku” karogam. Bēdīgi slavenos Z un V burtus gan nācies novākt – to publisku izmantošanu Vācijas valdība aizliegusi. Sevišķu sašutumu Vācijas sabiedrībā izpelnījies krievu autokolonnas brauciens pa Berlīni 3. aprīlī – dienā, kad izpaudās ziņas par krievu spēku briesmu darbiem Bučā. Vairākos gadījumos līdztekus prokremliskajām demonstrācijām notikušas Ukrainas atbalstam rīkotas kontrdemonstrācijas. Šobrīd Vācijā dzīvo apmēram 1 200 000 krievu un apmēram 650 000 ukraiņu, no kuriem teju puse ir pēdējā mēneša laikā te ieradušies Ukrainas kara bēgļi. Kopš Krievijas agresijas eskalācijas pagājušajās nedēļās esot fiksēti nepilni 400 pret krieviem vērstu un nepilni 200 pret ukraiņiem vērstu pretlikumīgu nodarījumu, no kuriem daži desmiti saistīti ar fiziskiem uzbrukumiem. Francijas vēlēšanu „déjà vu” „Déjà vu:  – tā jāsaka pēc svētdien notikušās Francijas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas. Tajā, kā jau ierasts, neviens no kandidātiem neguva uzvarai nepieciešamo vairāk par pusi balsu, un, attiecīgi, nākamajā kārtā 24. aprīlī spēkosies divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti: esošais prezidents, liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons un radikāllabējā nacionāliste otrajā paaudzē, „Nacionālās apvienības” līdere Marina Lepena. Tā ir situācija, kas tieši atkārto iepriekšējo – 2017. gada prezidenta vēlēšanu pieredzi. Populārākais kreisā spārna pārstāvis, partijas „Nepakļautā Francija” līderis Žans Liks Melanšons palicis trešais. No šīs trijotnes tālu atpaliek visi pārējie nozīmīgākie kandidāti: labējais radikālis Ēriks Zemūrs, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāve Valērija Pekresa un franču zaļo pārstāvis Janniks Žado. Kas attiecas uz balsu ģeogrāfisko sadalījumu, tad gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem par Lepenu vairāk balso Francijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, kā arī Vidusjūras piekrastes departamentos, savukārt par Makronu – valsts rietumos un centrālajā daļā. Parīze un tai pieguļošais Ildefransas reģions, kas pagājušajās vēlēšanās visai noteikti deva priekšroku Makronam, tagad krietni vairāk simpatizē kreisajam Melanšonam. Vai otrā vēlēšanu kārta atkārtos 2017. gada rezultātus? Tā varētu domāt, jo par esošo prezidentu otrajā kārtā balsot aicinājuši vairāk viņa līdzšinējie konkurenti: republikāne Pekresa, zaļais Žado, arī Parīzes pilsētas galva Anna Idalgo. Par Lepenu savējos aicinājis balsot vienīgi Zemūrs. Tomēr izšķirošās, jādomā, būs Melanšona vēlētāju balsis. No vienas puses, viņš nepārprotami aicinājis nebalsot par Lepenu, no otras – nav aicinājis balsot par Makronu un izteicies, ka šī esot izvēle starp diviem ļaunumiem. Tas var pamudināt lielu daļu kreiso atturēties no vēlēšanām vispār, un, ievērojot samērā zemo aktivitāti pirmajā kārtā, tas raisa zināmas bažas. Kā Briselē, tā Vašingtonā 24. aprīli gaida nervozi, jo Francijas varas grožu iespējamā nonākšana mērenās eiroskeptiķes un kara noziedznieka Putina simpatizētājas Lepenas rokās šķiet visai draudoša. Savukārt politologi secina, ka arī Francijā, tāpat kā daudzviet citur Eiropā, tradicionālo politiskā spektra dalījumu labējos un kreisajos pamazām nomaina eirocentrēto un eiroskeptisko, nacionāli orientēto spēku opozīcija. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.