Podcasts about likums

Parlamenta vēlēšanu rezultāti Kiprā. Turcijas prezidenta Erdogana un viņa valdības rīcība pret opozicionārajiem spēkiem. Krievijas postošais raķešu trieciens pa Kijivu un Ukrainas atbildes triecieni.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis. Tramps apnikums un Putina „lazdas milna” Nakts no sestdienas uz svētdienu jau atkal bija bez miega Kijivas iedzīvotājiem. Krievija kārtējo reizi raidīja pret Ukrainas galvaspilsētu lidrobotu spietus un apmēram deviņdesmit dažāda tipa raķetes. Tai skaitā  trešo reizi Krievijas agresijas kara gaitā tika izmantota virsskaņas vidējā darbības rādiusa raķete „Orešņik”. Konkrētais rezultāts jau atkal bijis neliels, jo raķete nav bijusi aprīkota ar eksplozīvām kaujas galviņām. Eksperti lēš, ka Kremlis, šādi izšķiežot apmēram piecdesmit miljonus dolāru, cer uz psiholoģisko, respektīvi, iebiedēšanas efektu, vai arī vienkārši turpina jaunā ieroča izmēģinājumus. Iespējams, ka „Orešņik”, kas oriģināli konstruēta aprīkošanai ar kodolgalviņām, vēl nav pielāgota konvencionālajām. Kopējā pēdējo triecienu asiņainā bilance ir četri nogalināti un nepilns simts ievainotu civiliedzīvotāju; postījumi nodarīti valdības ēkām, kultūras un izglītības institūcijām, sagrauts tirdzniecības centrs un tirgus. Pirmdien, 25. maijā, Krievijas ārlietu resors nāca klajā ar līdz šim nepieredzēti agresīvu paziņojumu Kijivā akreditētajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, aicinot viņus pamest galvaspilsētu, kura turpmāk tikšot pakļauta vēl mērķtiecīgākiem gaisa uzbrukumiem. No Ukrainas un tās sabiedroto puses šie izteikumi novērtēti kā klaja iebiedēšana, un Eiropas Savienības vēstniece Ukrainā Katarina Maternova savienības un dalībvalstu vārdā paziņojusi, ka sabiedroto pārstāvji nekur mukt negrasās. Tikām diplomātisko procesu kara izbeigšanai, cik var noprast, pamet Donalda Trampa administrācija. Pagājušajā piektdienā, 22. maijā, NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Helsingborgā, Zviedrijā, valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka viņa valsts vairs neredzot jēgu iesaistīties nebeidzamās sarunās, kuras līdz šim nav devušas nekādu rezultātu. Pie tam viņš noraidīja pieņēmumus, ka Baltais nams mēģinājis piespiest Kijivu piekāpties Maskavas prasībām par vēl neieņemto teritoriju atdošanu. Amerikāņiem šādi aizejot, parādījies jautājums par Eiropas iespējām ieņemt viņu vietu. Uz to Eiropas Savienību aicinājis Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha, bet savienībai šai ziņā vēl nav vienota viedokļa. Dažas valstis, kā, piemēram, Zviedrija un Lietuva, pauž skepsi, uzskatot, ka pagaidām Eiropai jākāpina spiediens pret agresorvalsti. Citādās domās esot Itālija, proti, savienība nedrīkstot ilgāk palikt malā no iespējamā miera procesa. Parādījušās runas par iespējamajiem sarunvežiem no Briseles puses – tā varētu būt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vai bijušais Itālijas premjerministrs Mario Dragi. Tiek minēts arī Somijas prezidents Aleksanders Stubs, kurš izteicies, ka noliegt šādu iespēju nevar, bet tikai pēc tam, kad Krievija būtu piekritusi pamieram. Kā jau minēts, Kremlis šobrīd pauž gatavību gluži pretējam – graut un postīt. Demokrātija uz kebaba iesma Pēdējās nedēļas notikumi atkal liek runāt par demokrātijas kvalitāti Turcijā un pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritārismu. 22. maijā tika publiskota informācija par licences anulēšanu Stambulas Bilgi universitātei. Tā ir 1996. gadā dibināta privāta augstskola, kurā mācās apmēram divdesmit tūkstoši studentu, un kas pazīstama ar savu orientāciju uz liberālām vērtībām. Starp Bilgi absolventiem ir sevišķi daudz šobrīd populāru turku teātra un estrādes mākslinieku. 2019. gadā par augstskolas fonda galveno atbalstītāju kļuva holdingkompānija „Can Holding”, pret kuru 2025. gadā tika izvirzītas apsūdzības iespējamā naudas atmazgāšanā un krāpšanā ar nodokļu nomaksu. Universitātes pārvaldīšanu pārņēma valsts, un nu, studentiem gatavojoties eksāmenu sesijai, prezidents Erdogans izdeva rīkojumu par licences anulēšanu. Likums ļauj valdībai slēgt privātas mācību iestādes, ja izglītības līmenis tajās vērtējams kā neatbilstošs, bet ir ļoti apšaubāmi, ka to varētu attiecināt uz universitāti, kura pēc reitingiem ir Turcijas privāto augstskolu pirmajā pieciniekā. Pēc lēmuma izsludināšanas simtiem studentu un mācībspēku uzsāka plašas protesta akcijas, un 25. maijā tika oficiāli izziņots jauns lēmums, ar kuru licences anulēšana atsaukta. Kā norādījusi Turcijas Augstākās izglītības padome, prezidents šādi rīkojies aiz iejūtības pret jauniešu un viņu ģimeņu bažām. Tikmēr vēl viens varas akts ar apšaubāmu juridisko segumu notika svētdien, 24. maijā, kad policijas specvienība Stambulā triecienā ieņēma Republikāņu tautas partijas biroju, padzenot no turienes partijas izpildpadomi ar partijas vadītāju Ezgiru Ezelu priekšgalā. Ezels tika ievēlēts par partijas līderi 2023. gadā, taču prokuratūra ierosināja lietu par iespējamu krāpšanu vēlēšanu procesā, un 21. maijā tiesa lēma, ka esošais vadītājs atceļams un viņa vietā ieceļams agrākais partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Ezels atteicās pakļauties lēmumam, viņu atbalstīja lielākā daļa partijas biedru, bet policija īstenoja spriedumu ar spēku – asaru gāzi, gumijas lodēm, ūdensmetējiem un stekiem, pie tam šķaidot stiklus un laužot mēbeles. Tiek paustas aizdomas, ka šādi, ar dīvainu un līdz šim Turcijā nepieredzētu tiesas iejaukšanos partijas iekšējos procesos, prezidents Erdogans mēģina vājināt galveno opozīcijas spēku. 2019. gadā Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamoglu sakāva prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijas kandidātu Stambulas mēra vēlēšanās. Imamoglu tiek uzskatīts par Erdoganam bīstamāko konkurentu nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču kopš pagājušā gada marta viņš ir ieslodzīts cietumā. Prokurori sastādījuši sarakstu ar simt četrdesmit divām epizodēm, starp kurām ir gan koruptīvas darbības, gan noziedzīgas organizācijas izveide. Summārais cietumsods par to visu varētu pārsniegt divtūkstoš gadus. Vēlētāji sarežģī dzīvi Kipras prezidentam Svētdien, 24. maijā, notikušās Kipras parlamenta vēlēšanas ienesušas jaunas krāsas valsts politikas musturī, tomēr, tā kā Kipra ir prezidentāla republika, no tā neizriet tūlītējas valsts politiskā kursa izmaiņas. Kipras Republikas parlamentā – Pārstāvju Palātā – ir 56 locekļi. Saskaņā ar konstitūciju būtu jābūt 80, taču divdesmit četras vietas, kas rezervētas turku kopienas deputātiem, ir vakantas kopš 1963. gada, kad valstī uzliesmojušā starpetniskā konflikta dēļ turki parlamentu pameta. Kā zināms, desmitgadi vēlāk šis konflikts noveda pie Turcijas militāras intervences un Kipras ziemeļdaļas okupācijas. Pašreizējais prezidents Niks Kristodulids ir liberālkonservatīvi orientēts politiķis, kurš īsteno stabili proeiropeisku un sabalansētu kursu, cenšoties līdzsvarot finansiālu disciplīnu ar sociālā atbalsta pasākumiem. Arī līdz šim valdību tieši atbalstīja parlamenta mazākums – kreisi centriska koalīcija ar mazāk nekā trešdaļu mandātu, kurā ietilpa Demokrātiskā partija, Demokrātiskā fronte un Kustība par sociāldemokrātiju. Opozīcijā pa labi no centra ar lielāko frakciju bija Demokrātiskā apvienība, kristīgi demokrātiskas ievirzes partija, kā arī ultralabējā nacionālistiskā Nacionālā Tautas fronte. Savukārt kreisā flanga opozīcijas smagsvars bija Darbaļaužu progresīvā partija jeb komunisti, kā arī nelielā Ekoloģistu kustība. Svētdien vēlētāji izbalsoja no parlamenta Demokrātisko fronti un Kustību par sociāldemokrātiju, arī opozīcijā bijušos ekoloģistus. Viņu vietā likumdevējā nākuši divi jauni spēki – partija „ALMA – Pilsoņi Kiprai”, reformistisks spēks, kuru vada bijušais valsts ģenerālauditors Odisejs Mihaelids, un partija „Kipras tiešā demokrātija”, kas, kā jau liecina nosaukums, mēģina īstenot pilsoņu pastāvīgas gribas izpauduma principu. Savu frakciju dubultojuši radikāļi no Nacionālās Tautas frontes, kļūstot par trešo lielāko parlamenta frakciju. Nacionālā tautas fronte un arī „Tiešā demokrātija” tiek raksturotas kā Kremlim simpatizējošas partijas. Esošās pozīcijas noturējuši divi lielākie tradicionālie spēki – kristīgie demokrāti un komunisti. Taču prezidentam Kristodulidam tagad atlikusi vien niecīga astoņu deputātu frakcija no 56, un komentētāji radušos situāciju raksturo kā potenciālu likumdošanas paralīzi. Visticamāk, prezidents centīsies piesaistīt savai valdībai Annitas Dimitriu vadīto Demokrātisko apvienību, varbūt arī reformistus no ALMA. Otra versija ir palikt pie esošā un paļauties uz ikreizējām aliansēm katra konkrētā pieņemamā likumdošanas akta sakarā. Vēl pastāv iespēja veidot bezpartejisku tehnokrātu valdību vai ļoti mazticamā versija par plašu koalīciju, neskatoties uz ideoloģiskām robežšķirtnēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šoreiz tiekamies ar Juri Buškeviču, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētāju. Runāsim par aktuālajām tēmām – sabiedrības attieksmi pret medniekiem, medību nozares nākotni, mednieku lomu un izaicinājumiem, kā arī par grozījumiem Medību likumā un citām svarīgām lietām.Šī epizode tapusi sadarbībā ar Mednieku saimniecības attīstības fondu (MSAF). Noskaties līdz galam, lai uzzinātu arī stāstus par fonda atbalstītajiem projektiem.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 7. epizodes tēma: Valsts prēmijas Latvijas sportistiem – tēma, kas kā karsts kartupelis atkārtojas gadu pēc gada. Kurš saņēmis? Cik saņēmis? Un vai pareizi saņēmis? Tie ir jautājumi, kuri sporta sabiedrībā tiek vētīti regulāri. Šoreiz par to, kādi kritēriji par prēmiju piešķiršanu noteikti likumā un kā tie tiek piemēroti praksē? Vai esošie noteikumi ir uzlabojami? Studijā: raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš, portāla Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš, LBSF valdes loceklis, bijušais bobslejists Sandis Prūsis, LHF ģenerālsekretārs Uldis Strautmanis, BK VEF Rīga līdzdibinātājs, politiķis Edgars Jaunups. Raidījumā viedokļus pauž LSFP prezidents Vladimirs Šteinbergs, LPK prezidente Daiga Dadzīte. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva  Valsts pirms valsts: pagastu reformai Vidzemē  – 160! Turaidas muzejrezervātā jau kopš 2019. gada apskatāma ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Redzama vieta tajā ierādīta arī  lauku pašvaldībām, to dibināšanai, attīstībai un lomai valstiskuma apziņas veicināšanā latviešu sabiedrībā.  "Valsts pirms valsts": vai tas neskan pārāk provokatīvi, izaicinoši? Tomēr nē, ja atceramies brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus": ar Slātavas (Vecpiebalgas)  un Čangalienas (Jaunpiebalgas)  v a l s t ī m tajos laikos tika saprasts  p a g a s t s,  t. i., zemākā pašvaldības vienība. "Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb v a l s t ī m," teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos. Pagasta jēdziens Latvijas vēsturē ir ļoti sens, tas sniedzas atpakaļ līdz par 13. gadsimtam vai pat vēl senākiem laikiem. Livonijas laikā, kā norāda vēsturnieks Arveds Švābe,  pagasts ne tikai aptvēris noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos, bet izpildījis arī zemākās varas funkcijas (administratīvā vara tolaik nav bijusi šķirta no tiesas varas).  Ar laiku pagastu vecāko pienākumi sašaurinājās līdz atbildībai par nodevu ievākšanu no pagasta iedzīvotājiem un no tiem pieprasīto klaušu pildīšanu. 1819. gada Vidzemes zemnieku likumi atcēla  dzimtbūšanu – muižnieka varu pār zemnieka personu; tomēr visa zemnieku zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Jau pirms tam – 1804. gadā – tika radītas arī pirmās  zemākās daudzfunkcionālās pašvaldību iestādes – pagastu tiesas  (tāpat kā iepriekš, arī tajās administratīvā vara vēl nebija nodalīta no tiesu varas). Ar 1819. gada zemnieku likumiem tās tika nostiprinātas un to funkcijas – konkretizētas. Pagasta tiesas atbildībā bija valsts un pagasta nodokļu iekasēšana, pagasta ceļu un tiltu uzturēšana, skolu ierīkošana, pagasta magazīnas (graudu rezervju noliktavas) iekārtošana, sabiedriskās kārtības uzturēšana, bāreņu un nespējnieku nodrošināšana un rekrūšu (karaspēkā iesaucamo) došana, kā arī uzvārdu piešķiršana un pārceļošanas atļauju (pasu) izsniegšana. Pagasta tiesas augstākais orgāns bija visu pagasta pilngadīgo vīriešu sapulce. Tā uz trim gadiem ievēlēja svarīgāko pagasta pārvaldi – pagasta tiesu. Šis, 1804./1819. gadā izveidotais pagasta pašpārvaldes modelis tomēr bija viscaur atkarīgs no muižas: bez muižas policijas (muižas īpašnieka un muižas pārvaldnieka – muižkunga) ziņas nedrīkstēja sasaukt pagasta pilnsapulci; muižas policijas piekrišana bija nepieciešama katram šīs sapulces lēmumam; tā apstiprināja kopsapulces ievēlētās pagasta amatpersonas. Jāatzīmē, ka likuma prasību par skolu ierīkošanu gandrīz nekur neizdevās īstenot: šim nolūkam bija vajadzīga zeme, bet tā atradās muižnieku rokās. Likums par Baltijas guberņu (ar tām saprata Kurzemi, Vidzemi un Igauniju) lauku pašvaldībām, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī, bija daļa no Krievijas cara administrācijas uzsāktajām  liberālajām reformām, kurās centrālo vietu ieņēma dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā (tai skaitā arī Latgalē jeb toreizējās Vitebskas guberņas 3 apriņķos – Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). Galvenais ieguvums no šīs reformas bija pagasta neatkarība no muižas  – tagad pagasta valdes lēmumus vairs nevajadzēja apstiprināt muižas policijā; muižas īpašnieks gan varēja noprotestēt pagasta sapulces lēmumus.  Tomēr reforma saturēja arī izmaiņas, kas bija mazāk demokrātiskas: ja agrāk pagasta sapulcē varēja piedalīties visi pilngadīgie vīrieši, tad tagad tādas tiesības bija vienīgi saimniekiem: bezzemnieki sūtīja uz pagasta sapulci vienu pārstāvi no katriem 10 pieaugušajiem vīriešiem. Tādā kārtā  pieauga saimnieku un rentnieku loma pagasta sabiedriskajā dzīvē. Bez tam arī pagasta vecāko drīkstēja ievēlēt vienīgi no saimnieku vidus. Tomēr bezzemnieku lomas samazinājumu daļēji kompensēja paritātes princips pagasta valdē, kur pusi no tās locekļiem sastādīja saimnieki, otru pusi – bezzemnieki. Pagasta valdes funkcijas palika iepriekšējās, bet nozīmīgs solis bija pagasta tiesisko funkciju atdalīšana no administratīvi saimnieciskajām. Pagasta valdes izsniegtās pases tagad ļāva zemniekiem brīvi pārvietoties visu triju Baltijas guberņu robežās. Lai arī jaunās pagasta tiesas un valdes izpelnījušās reizēm pelnītu kritiku latviešu daiļliteratūras klasikā (piem., Apsīšu Jēkaba stāstā “Pie pagasta tiesas”, Pērsieša “Vai nu katram iztapsi?” un Doku Ata “Paugurieši), tomēr objektīvi tās bija ievērojams solis uz priekšu demokratizācijas virzienā, pakāpe ceļā uz Latvijas valstiskumu. Daudzi no vēlākās neatkarīgās Latvijas valsts darbiniekiem savu politisko pieredzi uzkrāja, darbodamies pagastu pārvaldēs. No pagastu amatpersonu ģimenēm cēlušies vairāki pazīstami Latvijas valdības locekļi, starp tiem arī Latvijas Republikas Ministru prezidents (1924–1925 un 1928–1931), vairākkārtīgs Latvijas zemkopības un ārlietu ministrs  Hugo Celmiņš (1877–1941), kurš atmiņās par savu tēvu Pēteri Celmiņu (1837–1908) raksta: "Vēl gluži jauns, ap 20 gadu, mans tēvs sācis darboties dažādos pagasta amatos, starp citu, sabijis 12 gadus kā pagasta vecākais, bijis arī zemnieku virstiesas piesēdētājs un ilgus gadus, līdz mūža beigām, draudzes konventa delegāts. Līdzdarbojies arī, kā valdes loceklis, zemkopības biedrībā. Tēvs vēl klaušu laikos bija baudījis mazu izglītību – mācījies lasīt, rakstīt un rēķināt. Viņš visu mūžu nožēloja, ka neprata ne vācu, ne krievu valodas, būdams pārliecībā, ka, valodas protot, būtu varējis ar sekmēm karot pret muižnieku privilēģijām un aizstāvēt zemnieku tiesības līdz pat senātam […] Atceros, kādu reiz tēvs man skolas gados piekodināja, kad es būšot liels, šos jautājumus neaizmirst un zemnieku tiesības aizstāvēt. Viņš bija nesavtīgs, taisnīgs un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārēju piekrišanu un cieņu." Pagastu pašvaldību vēsturisko  nozīmi var saprast arī plašākā vēsturiskā skatījumā. Viens no tā aspektiem – izglītība un kultūra. Ja līdz 1866. gada reformai pagastu skolas Vidzemē, kā jau teikts, bija reta, ja ne izņēmuma, parādība, tad gadus 10 pēc  šīs reformas tās jau bija izveidojušās vai katrā pagastā. Pagastu pašpārvaldei bija tieša  nozīme arī dažādu biedrību (dziedāšanas, teātra, krājaizdevu u.c.) dibināšanā, kā arī bibliotēku izveidē. 1866. gada pagastu likums zaudēja spēku pēc jaunā pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Tiekamies šoreiz ar Latvijas Mednieku asociācijas vadītāju Haraldu Barviku, lai pārrunātu aktuālās tēmas - nelikumīgas medības, suņu problēmu, lāča nošaušanu, tāpat diskusija par grozījumiem Medību likumā, kas tiek virzīti Saeimā. Tēmas ir sakāpinātas, daudz par tām runāts, viedokļi ir dažādi. Epizodes konkurss sadarbībā ar Outdoorexperts.lv: https://outdoorexperts.lv/lv/

Lai nodrošinātu operatīvu pretmobilitātes un mobilitātes pasākumu īstenošanu Latvijas austrumu ārējās sauszemes robežas stiprināšanai, Saeimā paātrinātā kārtībā tiek virzīts Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums. Jaunais likums ļaus paātrinātā veidā izvietot pretmobilitātes šķēršļus uz robežas un veikt būvniecību, paralēli atsavinot atsevišķus nekustamos īpašumus, nosakot tiem nacionālo interešu objekta statusu, Likums attieksies uz teritoriju sešās austrumu pierobežas pašvaldībās, un patreiz kopējā atsavināmā platība iezīmēta līdz 2000 ha 30 km zonā no robežas. Aizsardzības ministrija sola ar katru zemes īpašnieku runāt atsevišķi un personiski, bet īpašuma atsavināšanu veikt saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteikto kārtību, nodrošinot taisnīgas atlīdzības izmaksu. Līdz šim kā pašvaldības tā pierobežas lauksaimnieki un zemju īpašnieki vairākkārt pauduši bažas par jaunajā likumā iekļauto. Likuma pieņemšanas procesu, iebildes un iespējamās likuma ietekmes uz pierobežu raidījumā skaidro 14.saeimas deputāts, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts), Daugavpils valstspilsētas pašvaldības priekšsēdētājs, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Elksniņš (Sarauj Latgale!), Zemnieku Saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons.

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Augstākās tiesas plēnums neredz pamatu ģenerālprokurora Stukāna atlaišanai. Šodien sākas iepriekšējā balsošana pirms pašvaldību vēlēšanām, kuru galvenā diena būs 7. jūnijs. Polijā ar 50,89% balsu prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvā opozīcijas spēka „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Bērnu aizsardzības centra Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 no 2.jūnija uzsāk akciju "Atpazīsti savu spēku".

Par attiecību restartu vienojušās Eiropas Savienība un Lielbritānija. Polijas prezidenta vēlēšanās otrajā kārtā sacentīsies valdošās „Pilsoniskās koalīcijas” atbalstītais Rafals Tšaskovskis un opozīcijas partijas „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Tuvojas mācību gada noslēgums - laiks, kad daudzi vecāki izjūt nerakstīto tradīciju spiedienu apdāvināt skolotājus. Bet vai to vispār drīkst darīt un ko par to domā paši skolotāji? Latviešu hokejists Uvis Balinskis un viņa pārstāvētā Floridas "Panthers" turpinās cīņu par otro Stenlija kausu pēc kārtas. Rīgā, Ķīpsalas peldvietā, 19. maijā norisinājies Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas organizētais peldsezonas atklāšanas pasākums.

Jaunākā Tavā Istabā podkāsta epizode ir gaisā!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

Kas saista ieroci ar mākslu? Šo Birutas Pāvilsones mīklu un pārējās 2024.gada otrā pusgada asprātīgākās mīklas, kuras izvirzījušas ģimenes, viesojoties Greizajos ratos, min grāmatas "Antigones likums" radošā komanda: Jolanta Treile ar mazmeitu Lieni (7 gadi), Agnese Zeltiņa ar dēlu Teodoru (11 gadi) un Kristīne Matīsa. Asprātīgākās mīklas uzdod: Pēteris Jākobsons, Jukka Emīls Hiršs, Kornēlija Šlāpina, Eugēnija Audare, Agnis Mārtiņš Bērziņš, Kintija Barloti, Biruta Pāvilsone, Daina Kudiņa, Madara Mazapša, Ulla Kļaviņa, Rainers Ērmalis un Patriks Tabaks.

No 2024. gada septembra stājies spēkā Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas dod iespēju iedzīvotājiem lemt par atsevišķiem ar pašvaldībām saistītiem jautājumiem. Cik lielas iespējas ir pašvaldības iedzīvotājiem ietekmēt vietvaru lēmumus un iesaistīties pašvaldībai būtiskos procesos? Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis (Progresīvie), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Sazināmies ar Garkalnes iedzīvotāju kosnultatīvās padomes priekšsēdētāju Guntaru Braunu un Preiļu iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Aldi Adamoviču. Kāda jēga ir aicināt cilvēkus balsot un paust savu viedokli, ja to negrasās ņemt vērā? Saruna par to izvērtās pagājušā nedēļa autobusā, braucot mājās no darba. Baltezera iedzīvotāji bija sašutuši, ka pēc vairākām publiskām ļoti emocionālām sabiedriskajām apspriešanām, arī balsošanas par Baltezera pievienošanu Ādažu novadam, kur bija piedalījušies vairums iedzīvotāju, pāri par 90% bija nobalsojuši par, piekrita tam beigās arī kaut kādā mērā abu novadu domes. Bet tuvojas vēlēšanas un nekas nenotiek, jo valdība nekādu lēmumi nav pieņēmusi. Baltezera iedzīvotājiem esot neoficiāli teikts, ka varbūt kaut kas mainīsies vēlāk, vēl pēc dažiem gadiem, varbūt arī nē, jo tas viedoklis esot jāuzklausa, nevis jāņem vērā, kaut arī tika solīts, ka to respektēs.  Protams, Baltezers ir tikai viens no ciematiem tepat Pierīgā. Bet šī saruna autobusā atgādināja par to pieņemto likumu, par ko mēs, iespējams, pārāk maz šeit, Krustpunktā, esam runājuši. Runa ir par pašvaldību referendumiem, kurus pēc diezgan ilgas vilcināšanās Saeima ir atļāvusi vietvarām veikt. Likums no septembra ir jau spēkā. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja autobusā, teica, ka vispār nekam vairs netic un neredz jēgu, jo balsot varot, bet, lūk, reāli neko izmainīt nevar. Cik tad liela teikšana ir iedzīvotājiem, ja runājam par to, kas notiek vietvarās, ko cilvēki spēj, ko nespēj ietekmēt?

No 2024. gada septembra stājies spēkā Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas dod iespēju iedzīvotājiem lemt par atsevišķiem ar pašvaldībām saistītiem jautājumiem. Cik lielas iespējas ir pašvaldības iedzīvotājiem ietekmēt vietvaru lēmumus un iesaistīties pašvaldībai būtiskos procesos? Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis (Progresīvie), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Sazināmies ar Garkalnes iedzīvotāju kosnultatīvās padomes priekšsēdētāju Guntaru Braunu un Preiļu iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Aldi Adamoviču. Kāda jēga ir aicināt cilvēkus balsot un paust savu viedokli, ja to negrasās ņemt vērā? Saruna par to izvērtās pagājušā nedēļa autobusā, braucot mājās no darba. Baltezera iedzīvotāji bija sašutuši, ka pēc vairākām publiskām ļoti emocionālām sabiedriskajām apspriešanām, arī balsošanas par Baltezera pievienošanu Ādažu novadam, kur bija piedalījušies vairums iedzīvotāju, pāri par 90% bija nobalsojuši par, piekrita tam beigās arī kaut kādā mērā abu novadu domes. Bet tuvojas vēlēšanas un nekas nenotiek, jo valdība nekādu lēmumi nav pieņēmusi. Baltezera iedzīvotājiem esot neoficiāli teikts, ka varbūt kaut kas mainīsies vēlāk, vēl pēc dažiem gadiem, varbūt arī nē, jo tas viedoklis esot jāuzklausa, nevis jāņem vērā, kaut arī tika solīts, ka to respektēs.  Protams, Baltezers ir tikai viens no ciematiem tepat Pierīgā. Bet šī saruna autobusā atgādināja par to pieņemto likumu, par ko mēs, iespējams, pārāk maz šeit, Krustpunktā, esam runājuši. Runa ir par pašvaldību referendumiem, kurus pēc diezgan ilgas vilcināšanās Saeima ir atļāvusi vietvarām veikt. Likums no septembra ir jau spēkā. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja autobusā, teica, ka vispār nekam vairs netic un neredz jēgu, jo balsot varot, bet, lūk, reāli neko izmainīt nevar. Cik tad liela teikšana ir iedzīvotājiem, ja runājam par to, kas notiek vietvarās, ko cilvēki spēj, ko nespēj ietekmēt?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ojāra Vācieša muzejā atklāta Alekseja Naumova izstāde „Sirds likums metropolēs”. Ekspozīcijā gan krāšņas pilsētu ainavas, gan animācijas filmas „Sirds likums” radošais process – akrila tehnikā radīti darbi. Pilnmetrāžas animācijas filma „Sirds likums” ir nesens režisores Rozes Stiebras un Alekseja Naumova veikums. Ojāra Vācieša muzeja pirmā stāva telpa kļuvusi par izstāžu zāli, pie sienām Alekseja Naumova gleznotās pasaules pilsētu ainavas - nami, kalni un parki, arī Arkādija ziemā. Savukārt blakus esošā nelielā istabiņa iztapsēta ar animācijas filmai „Sirds likums” akrila tehnikā radītajiem darbiem, ko mākslinieks veidoja Rozes Stiebras jaunākajai animācijas filmai. Izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte. Izrādēs, jau sen Alekseja Naumova izstādi muzejā vēlējusies sarīkot Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, ierosme bijusi glezna „Arkādija”, tagad ekspozīcijā blakus gleznai Ojāra Vācieša dzejolis „Arkādija”. Aleksejs Naumovs pats ir gandarīts, ka izstādē apvienota animācija ar glezniecību. Alekseja Naumova izstāde Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Savukārt Latvijas Nacionālās operas apmeklētāji aicināti aplūkot Alekseja Naumova izstādi „Krāsa, gaisma un opera”, darbi  eksponēti ātrijā starp operas vēsturisko un jauno ēku.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums 10 sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 2. epizodes tēma: Sporta likums ir galvenais sporta nozari regulējošais tiesību akts Latvijā. Šobrīd aktuālajā versijā tas izveidots pirms 22 gadiem un dažādiem grozījumiem laikam līdzi gājis visai simboliski. Līdz šī gada augusta beigām bija plānots izstrādāt jaunu likumu, taču augusta otrajā pusē secinām, ka darbi uz priekšu tik ātri viss netiek. Kas tam par iemeslu? Vai vecā likuma versija tiešām ir pagalam novecojusi? Kā likums šobrīd regulē notiekošo sporta nozarē? Ko sagaidām no jaunā Sporta likuma un, kad jaunā likuma projekta versija visbeidzot tiks nodota apspriešanā sporta sabiedrībai? Studijā: Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis, Saeimas Sporta apakškopisijas vadītājs Dāvis Mārtiņš Daugavietis, Izglītības un Zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Aleksandrs Samoilovs un Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš. Raidījumu vada Jānis Celmiņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Par Valentīnas Freimanes septiņām dzīvēm, no kurām pirmajām divām veltīta atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!”, bet piecām, kas sekoja, – jauniznākusī grāmata „Antigones likums”, saruna Kultūras rondo ar Jolantu Treili, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktori Kristīni Matīsu, foto redaktori un producenti Agnesi Zeltiņu. Dziesmu „Sweet Valentin”, kas skan raidījuma ievadā, teātra un kinozinātnieces Valentīnas Freimanes jubilejā Jaunajā Rīgas teātrī kā apsveikumu dziedāja aktieris Uldis Siliņš. Protams, Valentīnai Freimanei bija ne tikai fantastiska erudīcija, bet arī ļoti laba humora izjūta, arī attiecībā uz šo dziesmu. Valentīnas Freimanes mūža gadi ir 1922.- 2018. Viņas bērnība pagāja Rīgā, Berlīnē un Parīzē, tā bija viņas Atlantīda. Viņas tuviniekus iznīcināja, viņu slēpa visdažādākie cilvēki, līdz sākās padomju okupācijas laiks, kad viņai vajadzēja atjaunot dokumentus, un, kad viņai jautāja apmēram tā – kāpēc jūs izdzīvojāt? Tie, kas baudīja kino un viņas lekcijas leģendārajos kinolektorijos, diezin vai domāja, ka viņa ir ebrejiete, kas izdzīvojusi holokaustā. Viņas atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!” iznāca vispirms latviski, pēc tam tika tulkota krieviski un vāciski, piedzīvoja grāmatas atvēršanu Leipcigas grāmatu mesē. Un es neatceros nevienu citu grāmatu, par kuru cilvēki būtu jautājuši, kad beidzot būs Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas otrā daļa? Tagad jau to var droši teikt, vismaz tie cilvēki, kas ir studijā – Jolanta Treile, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktore Kristīne Matīsa un foto redaktore un šīs grāmatas producente Agnese Zeltiņa –, ka grāmata ir! Studijā Ingvilda Strautmane. Mani ar Valentīnu iepazīstināja kolēģe Ruta Rikše, un tad jau mēs tikāmies gan Rīgā, gan Berlīnē, kur pēdējos gadus dzīvoja Valentīna Freimane.

Partnerības likums u.c. tēmas.

Sestajā "Saules un vēja stāsti" sērijā piedalās kalnu un tuksnešu ultramaratonists Guntars Logins, retoriski vaicājot, kas ir pārgalvīgāk – sešas dienas sēdēt mājās un nedarīt neko vai sešas dienas skriet Sahāras tuksnesī? Guntars pēdējo gadu laikā veicis vairāk kā 15 ultramaratonus un dalās pieredzē par to, kā, zaudējot enerģiju skrienot, viņš iegūst divreiz vairāk enerģijas ikdienai. Enerģijas nezūdamības likumu viņš nereti pārbauda tādos apvidos, kur tūristus parasti neved - eksotiskos maršrutos Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Argentīnā un citviet. Viņš arī atklāj, kā skriešana tuksnešos un kalnos iemācījusi viņu būt pazemīgam pret dabas spēku, kā vienmērīgi sadalīt enerģiju visai ultramaratona distancei un, ko var uzzināt pats par sevi, skrienot garās distances.

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Polijā valdošā nacionālkonservatīvā partija „Likums un taisnīgums” ir ieguvusi proporcionāli visvairāk balsu vakar notikušajās parlamenta vēlēšanās. Skolas un bērnudārzi šorīt atkal savos e-pastos saņēmušas draudu vēstules - ar nedaudz citu tekstu, bet tādu pašu vardarbīgu saturu. Ukrainā turpinās graudu novākšana. Valodas konferencē runā par valsts valodas lietojuma problemātiku publiskajā telpā. Rīgā sāk darbu dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar autiska spektra traucējumiem. Milānas un Kortīnas 2026.gada olimpisko spēļu sacensības ledus trasē notiks ārpus Itālijas

Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā.  Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos.  Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.  Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasākuma fotogrāfi un video operatori iemūžina lieliskus kadrus, ļaujot mums atkal un atkal izdzīvot pacilājošas emocijas. Bet vai šādus un citus vizuālos autordarbus varam likt savos sociālo tīklu profilos bez atļaujas un atsaucēm? Ar vizuālo darbu autortiesībām saistītus jautājumus skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās un skaidro fotogrāfs Edijs Pālens, AKKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane, AKKA/LAA Vizuālo darbu nodaļas vadītāja Inga Mūrniece un "Cobalt" zvērināta advokāte Līga Fjodorova. Edijs Pālens norāda, ka daudzus fotogrāfus satrauc tas, ka fotogrāfijas sociālos tīklos izmanto bez atsauces. Nav runa par dalīšanos, bieži bildes tiek nokopētas, pārveidotas un izmanto savām vajadzībām bez autora piekrišanas. "Ja fotogrāfijas atrodas publiskā vietā, tas nenozīmē, ka to var izmantot. Var izmantot personīgām vajadzībām - apskatīties, savā datorā izmantot. Tiklīdz grib publiski izmantot fotogrāfiju - savā "Facebook" kontā vai kāds uzņēmums savā mājaslapā - vajag saņemt atļauju," skaidro Inga Mūrniece. AKKA/ LAA pat saņem zvanus no cilvēkiem ar jautājumu, cik daudz būtu jāizmaina fotogrāfija, lai nebūtu jāprasa atļauja autora. Tāda apjoma nav. Tāpat kā autoram ir tiesības, ka viņa vārds ir līdzi darbam. Bieži pie fotogrāfijām netiek minēts autora vārds. Likumā ir noteikts, ka par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu ir jābūt atļaujai. Tātad par reproducēšanu, publiskošana, darbā veiktām izmaiņām - katrai darbība jāsaņem atļauja. "Nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka darbs reiz ir publiskots sociālajā vidē vai jebkur internetā, ka kāds jau saņēmis atļauju un ir iestājies domino efekts - tad jau pieder visiem, visi var izmantot. Tā nav - likums saka, par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu," norāda Līga Fjodorova. "Vēl viena svarīga nianse, ka saka, internetā var lejuplādēt, internets ļauj tehniskas iespējas. Tev ir vēl viena svarīgs lieta - rīkoties ar tehnisko iespējamību nevar aizvietot autora atļauju. Likums autora atļaujai nosaka augstu latiņu, ir jānoslēdz vai nu licences līgums, kas var būt rakstveida vai mutvārdos, vai rakstveida licence. Tehniskā pieejamība darbam nav aizvietojama ar atļauju, ko prasa likums."    Cilvēks vēlas ātri rīkoties, nav laika meklēt atļaujas un tas mudina it kā uz nejaušu likuma pārkāpumu. "Laiks nokopēt fotogrāfiju, pārveidot, pielikt savu tekstu, tam atliek laiks, bet sakārtot lietas tā, kā tam jābūt, nav laika," vērtē Edijs Pālens. "Tas varbūt ir lielā mērā attieksmes jautājums un kāda vispār ir sabiedrība. No šī piemēra par fotogrāfiju mēs varam aizskriet uz piemēru par braukšanu pa zaķi tikai drusciņ - vienu pieturu, man nav laika. Ne tikai. Tas ir ārkārtīgi daudzās jomās tā - vai tev ir pašam tā latiņa tāda - neņem svešu bez atļaujas. Izdarīt to, ko no tevis prasa likumi un noteikumi, lai kādi šķiet dažreiz nepatīkami," atzīst Ieva Kolmane.  

Runājam par šakāļiem, lūšiem, svina munīcijas aizliegumu, ieroču transportēšanu un daudziem citiem jautājumiem. Sakrājušās visādas aktualitātes, kuras tad arī soli pa solim izrunājam. Tiekamies jaunajā GPSPRO.lv veikalā, Jaunmoku ielā 26. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv @gpsprovideo https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26 - blakus t/c Spice) 20 015 015, par pasūtījumu 27 800 684 askme@gpspro.lv Epizodi atbalsta SIMWAY - Somijā ražoti šaušanas simulatori! Puhelin : 010 338 5170 ( ma -pe ) www.simway.fi info@simway.fi https://www.facebook.com/simway.fi/ Paraksties par medību nākotni: https://signforhunting.com/ Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

DIENA PĒC kolektīvam Agris Bitāns, zvērinātu advokātu biroja “Eversheds Sutherland Bitāns” vadošais partneris pievienojies nesen - ar mērķi mainīt uzskatus par juridiskajām aprindām, advokātiem un viņu lomu sabiedrības atbalstīšanā. Vai advokāti palīdz sabiedrībai un darbojas pretēji sistēmai? Likums ir taisnīgs vai formāls? Vai likuma redakcijas ir pārāk sarežģītas? Uz šiem jautājumiem gūsti atbildes A. Bitāna sarunā ar DIENA PĒC autoriem Oskaru Priedi un Kristapu Pētersonu.  

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Personas apliecība jeb eID karte būs obligāts personu apliecinošs dokuments no 2023. gada maija. Bet kas notiks ar pasēm un vai līdz maijam vēl ir reāli paspēt eID noformēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšniece Maira Roze un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols. "Šobrīd primāri noteikts, ka eID karte būs personu apliecinošs dokuments. Arī pasi var izmantot," skaidro Gatis Ozols. Maira Roze norāda, ka daudzi izvēlās kā personu apliecinošu dokumentu ņemt gan pasi, gan eID karti. Pase ir būtiska tiem, kas vēlas ceļot, jo ir vairākas valstis, tajā skaitā Lielbritānija, kur iebraucot nepieciešams uzrādīt pasi. Jāatceras, ka pasei jābūt sešus mēnešus derīgai. Senioriem, kuriem ir izsniegtas beztermiņa pases, tās varēs izmantot līdz 2030. gada beigām. Tas pats attiecas uz pirmās grupas invalīdiem, cilvēkiem, kas ilgstoši uzturas sociālās aprūpes institūcijās, politiski represētām personām. "Likums saka, ka eID karte ir obligāts dokuments, bet administratīvais sods ir, ja nav neviena dokumenta," norāda Maira Roze. "Šobrīd ir aicinājums šo dokumentu paņemt, bet nav sankcijas, kas pārejas periodam ir samērīgi." Derīgu pasi arvien varēs izmantot. Gatis Ozols vēlreiz atgādina priekšrocības, ko nodrošina eID karte. Par pakalpojumiem, ko varēs nodrošināt, izmantojot eID karti, saruna ar iepriekš raidījumā. PMLP darbinieki pie cilvēkiem, kuri ir uz gultas, arī brauc uz mājām noformēt dokumentu. Maira Roze atgādina, ka eID karti, kurai beidzies termiņš, nedrīkst sagriezt kā bankas karti un izmest atkritumos, tā jāņem līdzi uz PMLP un jānodod, mainot dokumentu. Cilvēkus mudina sazināties ar tuvāko PMLP nodaļu, lai iestātos rindā kartes maiņai vai noformēšanai, kā arī pieteikties, izmantojot lietotni "Qticket". PMLP tālrunis uzziņām 67209400.  

Tiekamies GPSPRO.lv veikalā. Vispirms runājam ar Jāni Lākutu, veikala GPSPRO.lv pārstāvi. Runājam par briežu riestu, Jāņa sekmīgo medību sezonu, kā arī mazliet par labāko termokameru un nakts redzamības tēmēkļu izvēli. Vēlāk sagaidām savu viesi - Juri Lazdiņu - @Zemnieku Saeima valdes priekšsēdētāju. Runājam par līdzsvaru, sadarbību starp medniekiem un lauksaimniekiem. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/

Jebkurā situācijā, kurā pacients satiekas ar ārstu vai medicīnas personālu, būtu jādara viss, lai pacients saņemtu iespējami labāku un atbilstošāku medicīnisko aprūpi. Ko darīt gadījumos, ja tā nav noticis; kādas ir ārstu un pacientu tiesības un pienākumi, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Veselības inspekcijas Juridiskā departamenta vadītāja Laura Šāberte un zvērināts advokāts, Medicīnas tiesību biroja izveidotājs Ronalds Rožkalns. Sazināmies arī ar Upsalas universitātes Juridiskās fakultātes vecākā lektori Santu Slokenbergu. Pacientu tiesības Latvijā regulē Pacientu tiesību likums, kas nosaka pacienta tiesības saņemt kvalitatīvu, laipnu un cieņas pilnu ārstēšanu un aprūpi, kā arī saprotamā veidā iegūt no ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, citām ārstēšanas metodēm un slimības prognozi, kā arī skaidrojumu par medicīniskajos dokumentos izdarīto ierakstu satura nozīmi. Likums paredz arī atteikšanos no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas gan pirms tās sākšanas, gan ārstniecības laikā, kā arī no ārstniecībā izmantojamās metodes, bet neatsakoties no ārstniecības kopumā, to nepārprotami apliecinot rakstveidā. Tiesībsarga skatījumā Pacientu ombuds ir nepieciešams kā Veselības inspekcijas paralēls pacienta tiesību atbalsta mehānisms, kura uzdevumi būtu izglītošana, pētniecība, atbalsts, kas izpaužas kā informēšana par tiesībām, uzklausīšana, nepieciešamības gadījumā arī mediācija, bet ne sodīšana vai medicīniska slēdziena sniegšana.

Aug kā sēnes pēc lietus! Šogad lietus ir diezgan lijis un tas vedina domāt, ka arī sēņu ir gana daudz. Kurām vajadzētu nonākt grozā, kurām nē un kā ēdamās atšķirt no nēēdamajām, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele. Kopā ar viņam studijā arī "trešais mikologs" - Velsas springerspaniels Hafrens. Latvijā ir ap 4000 sēņu sugu. Cik no tām ir ēdamas, nevar precīzi pateikt, bet ēšanai cilvēki lasa kādas 20 - 30 sugas vidēji. Pagaidām sēnes ir vietām, ja arī lielais lietus ir bijis tikai vietām. No ēdamajām sēnēm pirmās sāk augt gailenes un tās jau kādu laiku ir atrodamas.  "Ir parādījušās arī baravikas," bilst Diāna Meiere un atzīst, ka karstais laiks ir izkaltējis mežu un ar vienu lietusgāzi nepietiek, lai mežs atdzertos. Runājot par to, ko cilvēki izvēlas likt savos groziņos, Inita Dāniele atzīst, ka šogad ir būtiska kļūda.  "Pirmās parādījās žultsbekas lielā vairumā. Sekojam līdzi sociālajiem tīkliem, kur cilvēki daļas ar saviem sēņu groziņiem, tur gandrīz katrā otrā groziņā žultsbekas salasītas," stāsta Inita Dāniele. "Tā indīga nav, bet ļoti rūgta. Ja cilvēks ir pilnīgi bez garšas kārpiņām, viņš var mēģināt ēst. Viena tāda sēne groziņā un sabojās visu ēdienu." Šai bekai ir sārts stobriņu slānis zem cepurītes, izteikts tumšs tīklojums uz kātiņa un izteikti rūgta garša. "Bieži vien mēles pielikšana nelīdz. Mazu gabaliņu var nokost, pakošļāt un izspļaut. No tā neviens nav saindējies," bilst Inita Dāniele. Viņa arī atgādina arī par mušmirēm, kuras nevajag likt groziņā! "Vajadzētu iemācīties neņemt neko, kas kaut attāli liekas nepazīstams. Galvenais sēņotāja likums – ņemt tikai pazīstamas sēnes. Ja to ievēro, tad saindēties ir gandrīz neiespējami," uzskata Diāna Meiere. "Ir daudzas mazas, smailām cepurītēm, kas var būt nāvējoši indīgas. Kurš gan viņas vāc? Mums ir viena publikas daļa, kas meklē mazās brūnās sēnītes ar smailām cepurītēm cerībā skatīties multenītes vai kaut kā tā, var uztrāpīt uz nāvējoši indīgām sēnēm šādā veidā," norāda Inita Dāniele. Viņa arī uzskata, ka uz mežu nevajag ņemt līdzi ne sēņu grāmatu, ne izmantot aplikācijas. "Aplikācijas un skaitās krāsainās grāmatas, kas lasīs,, kas tur rakstīts un ar ko var sajaukt. Bīstami vadīties pēc skaistām bildēm," turpina Inita Dāniele. Inita Dāniele arī stāsta, ka viņai vilcienā, kad atgriežas no meža cilvēki, kam groziņos baravikas, apšu bekas un gailenes, aizrādījuši, ka salasījusi neēdamas sēnes. "Man visādas, kā cilvēks parastais saka – suņu sēnes. Man cilvēki ir aizrādījuši, ka tās nav ēdamas. Saku - zinu, es pati neēdīšu!" bilst Inita Dāniele.

Nāciet, atgriezīsimies pie Kunga! Viņš mūs savainoja, un Viņš arī dziedinās, Viņš mūs sasita, un Viņš arī aprūpēs. Viņš mūs atdzīvinās pēc divām dienām, trešajā dienā mūs piecels, un mēs dzīvosim Viņa priekšā. Iepazīsim un centīsimies iepazīt Kungu! Viņa atnākšana ir tikpat droša kā rīta ausma, un Viņš nāks pie mums kā agrīnais lietus un kā vēlīnais lietus, kas atveldzē zemi. Ko lai Es daru tev, Efraim? Ko lai Es daru tev, Jūda? Jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rīta rasa, kas ātri nozūd. Tādēļ Es šaustīju viņus ar praviešiem, nonāvēju ar savas mutes vārdiem un mans Likums uzausa kā gaisma. Jo Es vēlos mīlestību, nevis kaujamo upuri un Dieva pazīšanu vairāk nekā dedzināmos upurus. /Os 6, 1-6/ Dieva Vārds šodien liek apdomāt cilvēka personisko atgriešanos pie Dieva. Tas šodien mums atgādina, ka Dievs dziedina cilvēku. Dievs ir tas, kurš dara dzīvu, veldzē cilvēka sirdi, kura ir grēka skarta. Meklējot Dievu cilvēks var tikt dziedināts. Saņemot dziedināšanu, cilvēks katru mirkli spēj atcerēties par Dieva klātbūtni un veikt darbus mīlestībā. Vēl šīs dienas fragments mums norāda upura nozīmi. Svarīgs ir upura došanas motīvs, nodoms. Dievu iepriecina atteikšanās cita labā, atteikšanās no nosodīšanas, atteikšanās no tā, kas attālina no Dieva. Mums ir jāmācās atklāt šos šķēršļus. Kāda ir mana motivācija veicot gandares darbus? No kā man būtu jāatsakās, kas mani šķir no Dieva? Kā es varu gandarot kalpot citiem cilvēkiem?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Bet tagad, Izraēl, klausies likumus un pavēles, kurus es tev mācu, lai jūs, tos pildīdami, dzīvotu un ieejot iegūtu īpašumā zemi, ko Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir nodomājis jums dot. Lūk, es mācīju jums baušļus un likumus, kā man to bija pavēlējis Kungs, mans Dievs, lai jūs tos pildītu zemē, kura būs jūsu īpašums. Ievērojiet tos un izpildiet darbos! Jo tie ir jūsu gudrība un prātīgums ļaužu priekšā, lai viņi, dzirdot visus šos likumus, sacītu: “Lūk, šī lielā tauta – gudri un saprātīgi ļaudis!” Jo kur gan ir cita tik liela tauta, kurai būtu tik pretimnākoši dievi kā Kungs, mūsu Dievs, kas uzklausa visus mūsu lūgumus? Un kur gan ir vēl cita tik slavena tauta, kam būtu tik taisnīgi likumi un pavēles, kāds ir viss šis Likums, ko šodien es lieku jūsu acu priekšā? Tāpēc rūpīgi sargā sevi un savu dvēseli, lai tu neaizmirstu lietas, ko ir redzējušas tavas acis, un lai tas neizietu no tavas sirds visās tava mūža dienās! Tev būs to mācīt saviem dēliem un mazdēliem!” /At 4, 1.5-9/ Gavēnī varam atskatīties uz savu ikdienu, atteikties no tā, kas ieņem Dieva vietu lai varētu pavadīt apzinātāku laiku ar Dievu. Šīs dienas fragments mums rāda Mozu, kas skaidro jaunajai Izraēla paaudzei likumu un lūgšanu. Mozus skaidro jauniešiem rīcību un ieradumus, kas traucē būt pilnvērtīgās attiecībās ar Dievu, kā arī kā šīs attiecības atjaunot. Ar ko Dieva tauta atšķiras no citām tautām? Šīs dienas fragments mums saka, ka "ar gudrību un saprašanu, kas nāk no Dieva". Neskatoties uz citu rīcību mēs varam varam sekot Dieva padomam un mainīt savu rīcību, ieradumus. Vislabākais paraugs ir pats Jēzus, Tur, kur citi nosoda, atstumj, Jēzus pieņem un piedod, kur cilvēkiem ir jautājumi, Jēzus skaidro, kur ir lepnība, tur Jēzus atver acis uz grēku. Jēzus katru dienu pavada lūgšanā, kaut pats bija Dievs. Ja Jēzum tas bija nozīmīgs ikdienas ieradums, cik gan nozīmīgam tam jābūt mums. Kādus ieradumus Tu gribi nodot nākamajām paaudzēm? Kādus ieradumus Dievs Tevi aicina mainīt šajā gavēnī?

Pildot Satversmes tiesas spriedumu, Tieslietu ministrija ir sagatavojusi Civilās savienības likumprojektu, kas ļauj reģistrēt divu pilngadīgu personu attiecības un aizsargā to mantiskās un personiskās tiesības. Satversmes tiesa, izskatot prasību par Darba likuma normu, kas pēc bērna piedzimšanas ļāva saņemt atvaļinājumu tikai bērna tēvam, cita starpā noteica, ka jāaizsargā visu ģimeņu tiesības. Saeimā līdz šim ir noraidīti visi projekti, kas paredz kopdzīves, tajā skaitā viena dzimuma personu kopdzīves reģistrāciju. Tagad Tieslietu ministrijā izstrādāts jauns projekts. Krustpunktā diskutējam, vai Saeima to varētu atbalstīt. Raidījuma viesi Saeimas juridiskās komisijas deputāti no dažādām Saeimas frakcijām: Edgars Tavars (Zaļo un Zemnieku savienība), Jānis Iesalnieks (Nacionālā Apvienība "Tēvzemei un brīvībai/LNNK"), Valērijs Agešins ("Saskaņa") un Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija).

LB visio #112 - Ģirts Trekters Ģirts ir partijas "Likums un kārtība" biedrs un pašnodarbināts celtnieks (Zviedrijā), ar kuru apspriedām Covid, politiku, kā arī aktualitātes Latvijā un pasaulē. WWW: https://www.facebook.com/girts.trekters ; https://beacons.ai/bocslauris

LB visio #111 - Daniels Āboliņš Daniels Āboliņš ir partijas "Likums un kārtība" cukurdupsītis, ar kuru apspriedām Covid, politiku, kā arī aktualitātes Latvijā un pasaulē. WWW: https://www.instagram.com/danielsabolins/ ; beacons.ai/bocslauris

Jau trīs gadus Latvijā darbojas Trauksmes celšanas likums, bet publiskā telpā, ir ļoti maz informācijas par to, vai un kā likums darbojas. Kā Latvijas iedzīvotāji var celt trauksmi un tādā veidā dot savu artavu korupcijas apkarošanai, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā darbojas Trauksmes cēlēju likums un vai cilvēki aktīvi izmanto iespēju celt trauksmi, skaidro “Sabiedrības par atklātību – Delna” direktore Inese Tauriņa un Valsts kancelejas pārstāve Inese Kušķe. Pārsvarā iesniegumi ir bijuši par aplokšņu algām uzņēmumos, arī citiem ar saimniecisko darbību saistītiem jautājumiem. Ja ziņojums ir saistīts ar darba drošību, to saņems arī Valsts darba inspekcija. Taču ziņojumu varētu būt vairāk. Likums paredz, ka iekšējā trauksmes celšanas sistēma uzņēmumos ir jāievieš, ja tajā strādā 50 un vairāk darbinieku. Bet likums neparedz sankcijas, ja šāda sistēma nav izveidota. Informāciju par iespējam celt trauksmi var meklēt arī internetā.

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes  un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja. Lienošais "Poleksits" Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci. Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu. Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.” Čehu politikas samezglojumi Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans. Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija. Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts. Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim. NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets" Pirmdien Krievijas Federācijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nāca klajā ar paziņojumu par savas valsts misijas slēgšanu NATO galvenajā mītnē Briselē. Arī NATO misijas pilnvaras Maskavā tiek izbeigtas, un tās darbinieku akreditācija tiks pārtraukta līdz ar novembri. Tā ir reakcija uz Ziemeļatlantijas alianses šomēnes pieņemto lēmumu izraidīt astoņus no Krievijas misijas darbiniekiem, norādot, ka tie faktiski veikuši nevis diplomātu, bet gan izlūku darbību, un samazināt Krievijas misijas darbinieku skaitu Briselē no 20 uz 10 personām. Iepriekšējā misijas „apcirpšana” notika 2018. gadā pēc tam, kad Krievijas aģenti Lielbritānijā mēģināja noindēt bijušo dubultaģentu Sergeju Skripaļu. Pēc šī incidenta misijas darbinieku skaits tika samazināts par trešdaļu – no 30 uz 20 personām. Kā norādījis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Šis lēmums nav saistīts ar kādu konkrētu notikumu, taču mēs vērojam pastāvīgu [..] Krievijas nedraudzīgu darbību pieaugumu, tāpēc mums jābūt modriem.” Krievijas puse, saprotams, noliegusi jebkādus pārmetumus spiegošanā un paziņojusi, ka NATO mēģinot dēmonizēt Krieviju, lai tādējādi notušētu savu neveiksmi Afganistānā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šajā mēnesī, mēs svinējām, atzīmējām, pateicāmies Dievam ,par to ,ka Viņš rūpējās par mums. Par to ,lai mēs būtu glāpti, dziedināti, paēduši, apģerpti ,un daudzām citāmlietām svētīti. Pļaujas ,jeb Pateicības dienas īpašajā kalpojumā. Visām šīm lietām ir pamatā Tēva mīlošā ,dāsnā sirds. Kā arī Viņa princips - likums ,ko sēsi to pļausi. Par šo ,tad arī mūsu raidījumā ar viesi kurš pats ir cieši saistīts ar Sēšanu un Pļaušanu.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību. Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem. Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē. Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā. Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sludinātājs: Markus Rožkalns / Sērija: Dieva Evaņģēlijs / Rakstvieta: Rm 7:7-12

Sludinātājs: Raimonds Logins / Sērija: Dieva Evaņģēlijs / Rakstvieta: Rm 7:1-6

Raidījumā Pievienotā vērtība par jauno Īres likumu un to, kā tas varētu atdzīvināt izīrēšanas tirgu ja ne visā Latvijā, tad vismaz Rīgā. Un plašāk par kādu biržas uzņēmumu, kura bizness arī ir nekustamais īpašums. 1. maijs šogad bija ne tikai darba svētki. Pēc visai ilgā tapšanas ceļa, spēkā stājās jaunais Īres likums. Un tas nozīmē nelielu revolūciju īres tirgū. Vecajā Īres likumā karalis bija īrnieks. Kas nav slikti, ja esat īrnieks. Bet tas nav tik labi nekustamā īpašuma attīstības procesam un jaunu izīrētāju ienākšanai tirgū. Tā seminārā stāsta "Sorainen" vecākais jurists Jorens Jaunozols. Viņš min piemēru, ka īres likums bija  saistošs arī jaunajiem nekustamā īpašuma īpašniekiem. Ideja jau laba - lai pasargātu īrniekus, bet reāli, kā stāsta Jaunozols, laiku pa laikam uzņēmēji saskārās ar visai nepatīkamām situācijām.  Likums nosaka vairākas izmaiņas. Piemēram, īres līgumiem jābūt terminētiem, lai īrnieks baudītu pilnu aizsardzību, īres līgums jāreģistrē zemesgrāmatā, un - bezstrīdus kārtībā var piedzīt īres maksu. Te interesants aspekts - bezstrīdus piedziņa attiecas tikai uz īres maksu, nevis piemēram, komunālajiem pakalpojumiem. Un tādēļ, iespējams, arvien biežāk komunālos maksājumus iekļaus īrē. Pēc ekspertu domām - jaunais īres līgums ir sabalansētāks starp iesaistītajām pusēm.  To, vai tiešām īrnieku un izīrētāju intereses ir sabalansētas, parādīs tas, kā likumu piemēros praksē. Bet tas, uz ko cer daudzi, ir ledus laikmeta beigas īres tirgū.

1. maijā ir stājies spēkā jaunais īres likums, kas nesis būtiskas pārmaiņas īrnieku un mājokļa īpašnieku attiecībās. Kas mainījies un kādas ir iespējamās problēmas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Īres valdes priekšēdētājs Kaspars Bergmanis un  Rīgas namīpašnieku biedrības priekšsēdētāja Rita Bednarska.

Partiju finansēšana. Jau vairākus gadus, bet it īpaši šīs Saeimas laikā ir stiprinātas politiskās partijas, lai dotu tām iespēju būt brīvākām finanšu nodrošinājuma ziņā. Tās, kas ir spējušas iegūt noteiktu vēlētāju atbalstu, ik gadu saņem valsts maksājumus atkarībā no tā, kādi bijuši Saeimas vēlēšanu rezultāti. Likums ir daudz apspriests, tam ir savs pamatojums. Bet tagad jau ilgāku laiku vērojam šī likuma blaknes. Latvijā ik pa brīdim ar lielu spozmi dzimst kāda jauna partija, vēlēšanās iegūst lielu atbalstu, tad kaut kādu iemeslu dēļ notiek šķelšanā un tikpat ātri, kā tā parādījās uz politiskā apvāršņa, tā arī pazūd. Bet finansējums paliek, un notiek tas, ko šobrīd varam vērot kādreizējā KPV LV - visnepopulārākajā Saeimas partijā notiek visniknākā cīņa par varu: visi grib būt valdē un noteicēji, jo tur ir nauda. Vai sabiedrībai jāmaksā par savu izvēli, lai arī kāds būtu rezultāts, kā to šobrīd nosaka likums. Vai varbūt ir vērts mēģināt šo reakciju uz reālitāti mainīt un arī naudas piešķiršanas kritērijus, Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti Artuss Kaimiņš, Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība), Igors Pimenovs (Saskaņa) un Krišjānis Feldmans (Jaunā konservatīvā partija). Pa tālruni uzklausām politologus - Latvijas Universitātes profesoru Jāni Ikstenu un aģentūras "Mediju tilts" līdzīpašnieku Filipu Rajevski.  

Partiju finansēšana. Jau vairākus gadus, bet it īpaši šīs Saeimas laikā ir stiprinātas politiskās partijas, lai dotu tām iespēju būt brīvākām finanšu nodrošinājuma ziņā. Tās, kas ir spējušas iegūt noteiktu vēlētāju atbalstu, ik gadu saņem valsts maksājumus atkarībā no tā, kādi bijuši Saeimas vēlēšanu rezultāti. Likums ir daudz apspriests, tam ir savs pamatojums. Bet tagad jau ilgāku laiku vērojam šī likuma blaknes. Latvijā ik pa brīdim ar lielu spozmi dzimst kāda jauna partija, vēlēšanās iegūst lielu atbalstu, tad kaut kādu iemeslu dēļ notiek šķelšanā un tikpat ātri, kā tā parādījās uz politiskā apvāršņa, tā arī pazūd. Bet finansējums paliek, un notiek tas, ko šobrīd varam vērot kādreizējā KPV LV - visnepopulārākajā Saeimas partijā notiek visniknākā cīņa par varu: visi grib būt valdē un noteicēji, jo tur ir nauda. Vai sabiedrībai jāmaksā par savu izvēli, lai arī kāds būtu rezultāts, kā to šobrīd nosaka likums. Vai varbūt ir vērts mēģināt šo reakciju uz reālitāti mainīt un arī naudas piešķiršanas kritērijus, Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti Artuss Kaimiņš, Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība), Igors Pimenovs (Saskaņa) un Krišjānis Feldmans (Jaunā konservatīvā partija). Pa tālruni uzklausām politologus - Latvijas Universitātes profesoru Jāni Ikstenu un aģentūras "Mediju tilts" līdzīpašnieku Filipu Rajevski.