Podcasts about instit

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Finscale est aussi en vidéo sur Youtube : https://www.youtube.com/@finscale. Dans cet épisode, je reçois Nadim Takchi, un expert en immobilier et entrepreneur passionné qui évoque ses expériences dans le secteur immobilier, la blockchain et son engagement dans des projets au Liban. Nous parlons d'un sujet qui intéresse de plus en plus les investisseurs, celui de la démocratisation du PE immobilier, de l'accès aux fonds Tier 1 et des stratégies d'investissement dans un marché immobilier cyclique par nature. Nous parlons spécifiquement d'EQT et du déploiement de ce fonds en Europe. Nous parlons bien entendu de la création de la plateforme OpenStone. Il aborde l'évolution depuis le lancement, la structuration des fonds, le fonds de fonds, ainsi que les enjeux de liquidité et de performance. Nous parlons de l'importance de l'évangélisation du marché des actifs privés, de la conformité ESG, et des stratégies de distribution.Chapitres : 00:00 Introduction et parcours de Nadim Takchi05:47 Défis et apprentissages dans l'écosystème libanais11:47 Accès aux fonds internationaux et stratégies d'investissement18:08 Opportunités sur le marché immobilier européen23:55 Perspectives sur les marchés émergents et l'avenir des investissements29:54 Structuration des fonds d'investissement37:49 Conformité ESG et investissements responsables44:29 Intérêts des grands fonds sur le marché retailPour contacter Openstone : https://www.openstone.com/Pour contacter Nadim Takchi : https://www.linkedin.com/in/nadtakchi

Finscale est aussi en vidéo sur Youtube : https://www.youtube.com/@finscale. Il s'agit de l'extrait de l'épisode diffusé ce dimanche avec Nadim Takchi, co-fondateur d'Openstone.

1/2: HYPERSONIC: Testing the weapon to eclipse the ballistic missile of the 1950s. Jerry Hendrix, Sagamore Institute https://www.nationalreview.com/2024/08/the-u-s-military-must-go-hypersonic/ 1952

Pētniecības iedvesmai un jauniem atklājumiem ir svarīgi ne vien atrast, ko pētīt, bet arī paplašināt savas zināšanas par to, kā pētīt. Papildinot ikdienas studiju procesu, tādu iespēju pašlaik nodrošina Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Mākslas akadēmijas veidotā Vasaras skola. Tā notiek jau trešo reizi ar mērķi izcelt avotu pētniecību un lielo materiālu dažādību, kas glabājas Latvijas atmiņu institūcijās. Šogad galvenā uzmanība pievērsta feminisma un dzimtes studiju atziņām un pētniecības metodēm, ar kurām Vasaras skolas publiskajā programmā šonedēļ dalījās arī mākslas pētnieki no citām valstīm.

No 1. jūlija sāks darboties izmaiņas Notariāta likumā, kas paredz jaunu tiesību institūciju – partnerību. Pastāv uzskats, ka jaunais institūts domāts tikai viendzimuma pāru attiecību legalizēšanai. Tā nav! Par Partnerības institūta iespējam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ko šie likuma grozījumi paredz un kas jāsaprot ar jēdzienu "partnerība", studijā runājam ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) priekšsēdētāju Aigaru Kaupi un LZNP priekšsēdētaja vietnieci Ilzi Metuzāli.

Andy un Andrew pārstāv organizāciju Living Out (https://www.livingout.org/) un bija atbraukuši uz Latviju, lai Baltijas Pastorālā Institūta ietvaros vadītu semināru par seksualitāti, dzimumu un ticību. Tā ir vērtīga saruna par identitāti, seksualitāti un Evaņģēliju. Kā uzticami pastāvēt par savu ticību un tajā pat laikā nest Evaņģēliju tiem, kas pašos pamatos citādi skatās uz identitāti un seksualitāti? 0:00 - Introduction 11:18 - Romance and sex isn't everything 22:43 - Love God and love people (all people) 28:18 - We loose our life to find our life 32:07 - Sexuality and identity 41:21 - Confidence in the Gospel 46:34 - Embracing struggle and suffering 55:58 - Let's keep this conversation going

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Precīzāk sakot, neuzņēma ar pirmo piegājienu. 1923. gadā, būdams 19 gadus vecs, Pēteris Barisons ar sev raksturīgo spītīgo uzņēmību nolēma izmēģināt spēkus un iestāties nesen dibinātajā Latvijas Konservatorijā. Sākumā viņš nodomājis skoloties tikai vienu ziemu, lai, mājās pārbraucis, drošāk varētu sacerēt mūziku pašu ļaužu vajadzībām. Iestājeksāmenos, kā pats atzīst, Barisons "spīdoši izgāžas". Laikam jau ir ļoti grūti izmērīt talanta potenciālu, ja nav iespēju eksāmenā iepazīties ar tā izpausmēm. Pēteris Barisons bija pašmācībā apguvis vairāku instrumentu spēli, bija jau mēģinājis uzrakstīt kādu kordziesmu, aranžējis skaņdarbus deju orķestrītim un kādai lugai, bet it visā viņš bija autodidakts, turklāt arī bez vispārizglītojošās skolas izglītības. Nekādu sistemātisku zināšanu mūzikas teorijā, nekādas virtuozitātes mūzikas instrumentu spēlē. Nav brīnums, ka profesors Jāzeps Vītols jaunajam censonim pateicis: "Ja jums būtu talants, konservatorija jūs uzņemtu atplestām rokām, bet tagad labāk būs, ja brauksit mājās un strādāsit mierīgi savu darbu." Tomēr dzīvošana pie radiem jau sarunāta, un skolas ziemu Barisons pavada Rīgā, jo uzņemts Vīgneru Ernesta nesen dibinātajā Fonoloģijas institūtā– mācību iestādē, kurā Vīgners īstenoja savas ilgajā praksē izstrādātās mūzikas pedagoģijas metodes, tai skaitā audzēkņu absolūtās dzirdes trenēšanu. Institūta audzēkņu sarakstā ir daudzas Latvijas mūzikas kultūrai nozīmīgas personības, arī Haralds Mednis un Jānis Dūmiņš. Tā kā nākamajā ziemā Barisonam jādodas karadienestā un viņš dienē Rīgas tuvumā Mangaļos, tad mācības institūtā var daļēji turpināt. Nākamos gadus Barisons pats apraksta kā patiešām mokošu šaubu un nemiera, un vainas apziņas pilnu laiku: "Kura ir īstā, likteņa lemtā gaita? Vilinošākā un arī grūtākā prasīs daudz, vēl daudz – un ne tikai no manis, arī no mīļiem vecākiem, kurus smagā darba nasta saliec jo vairāk un vairāk. Prātīgāk palikt; skaistāk – sekot aicinājumam. Un sekoju, lai vismaz pabeigtu mācību gaitu institūtā; šai nodomā arī labās māmiņas atbalsts, jo neesot labi uzsāktu darbu pamest pusceļā." Rezultātā Barisons fonoloģijas institūtā mācās piecus gadus, un tikai lēnām mazinās sparīgais naids un rūgtums pret Konservatoriju, bet pieaug neatlaidīga spīts. Jo tālāk viņš mācās, jo skaidrāk saprot, ko vēlas, un ka bez Konservatorijas sniegtajām zināšanām to sasniegt nebūs iespējams. 1928. gada rudenī Barisons vēlreiz ver Konservatorijas durvis, lai stātos Jāzepa Vītola speciālajā harmonijas klasē. Šoreiz viss ir savādāk. Dzirde nu ir krietni attīstīta, un arī teorijā Barisonu izgāzt vairs nevar. Vienīgais noteikums – pirmā gadā laikā īpaša uzmanība jāpievērš klavieru spēlei: ja tajā nebūs redzama progresa, tad nu nekā. Barisons tomēr izrādās ne tikvien centīgs, bet arī apdāvināts students, un četru paredzēto mācību gadu vietā nu nāk seši, jo divus gadus vēlāk Barisons sāk apgūt vēl otru specialitāti – orķestra diriģēšanu pie profesora Jāņa Mediņa. Konservatoriju Barisons absolvē 30 gadu vecumā. Kopumā mūzikas izglītošanās ilgusi vienpadsmit gadu. "Vienpadsmit gadu mokošu šaubu, neatlaidīgas gribas, nerimstoša darba, sekojot mūzas aicinājumam. Šajos gados aprakts jaunības labākais laiks, labākie spēki atdoti, bezgala daudz upuru nests – viss, ko cilvēks var dot, bet uzvara tomēr gūta," viņš raksta savā dienasgrāmatā. "Laipnu, labvēlīgu skatu noraugās uz mani sirmais profesors, kurš man reiz teica, ka nav vērts sākt mūzikas mākslas gaitas. (..) Ausīs skan arī tikai dažas nedēļas atpakaļ tā paša profesora teiktie vārdi: "…Konservatorijai būs ļoti patīkami, ja Jūs aktā nodiriģēsiet savas pirmās simfonijas pirmo daļu. 1936. gadā Barisons sāk strādāt Konservatorijā par mācībspēku, māca mūzikas teorētiskos priekšmetus, no 1944. gada Barisons ir kompozīcijas katedras un diriģēšanas katedras vadītājs. 1945. gadā Pēterim Barisonam piešķir profesora grādu.

L'industrie culturelle et la marchandisation du monde ont court-circuité, parasité, nié, l'univers esthétique des Européens. Ce dernier est très souvent mis sous cloche, relégué aux musées où il sera moqué par les nouvelles générations mondialisées biberonnées à la consommation, le nouvel art de vivre. Un univers esthétique des Européens fait de représentations mentales tout à fait singulières et qui dans ses formes aristocratiques comme populaires, ont permis tant une élévation individuelle et collective qu'une expérience de la spiritualité et de l'enchantement du monde, notre monde. Qu'en est-il aujourd'hui réellement de la place qu'occupe, pour notre peuple, la création et la beauté ? Qu'est-ce que la science est en mesure de dire au sujet de cette dernière ? Que se passe-t-il quand un peuple, et notamment ses enfants, ne sont plus confrontés au beau ? Ce vide nous prive-t-il de génies littéraire et picturaux, d'artistes cachés ? Ce renoncement à la beauté a-t-il une incidence sur l'évolution des mouvements artistiques ou plus largement au destin politique de nos nations ? Ces questions sont fondamentales car l'esthétique est profondément politique ! Nous aborderons ce sujet avec trois invités de choix : - Nicola Janucci, étudiant en philosophie et auditeur de la promotion Léonard de Vinci (https://institut-iliade.com/promotion-leonard-de-vinci/), qui est président de l'association Epiculture une association de médiation culturelle, qui travaille à faire découvrir de belles œuvres d'art, notamment dans son émission La Minute Art sur YouTube (https://www.youtube.com/@epiculture-association). - Thomas Whyte, connu des auditeurs de Radio Courtoisie comme fondateur du Rucher Patriote, le site d'annonces et d'échanges entre patriotes, qui préside également une association culturelle promouvant les danses traditionnelles françaises et européennes. Auditeur de la promotion Homère (https://institut-iliade.com/promotion-homere/), il est l'auteur d'une étude sur le Beau à la lumière de la science, notamment éthologique, présentée en synthèse dans les Actes du Colloque Iliade 2023, et que vous pourrez retrouver sur le site de l'Institut Iliade (https://institut-iliade.com/fondement-scientifique-du-beau-un-guide-contre-le-declin/) ou sur le site beaute-monde.fr. - Willy, graphiste illustrateur, est auditeur de la promotion Patrick Pearse (https://institut-iliade.com/formation-iliade-la-promotion-patrick-pearse-en-ordre-de-marche/) et illustrateur régulier de la collection Jeunesse "Graine de Loup". Participant actif et engagé de la carte blanche artistique de l'Iliade, dont il est membre du jury, il a produit de nombreux tirages d'arts signés numérotés qui embellissent désormais de nombreux foyers français et européens : Minerve, Néopolis, Nos héroïnes, Génie européen, Merlin… Nous aurons également en ligne Édouard Elsztejn, bénévole à l'association Les Prohibés, un collectif d'artistes et d'artisans français indépendants et non subventionnés qui a pris le parti de faire rayonner l'Art et l'Artisanat français (https://www.lesprohibes.fr/). Enfin, vous pourrez découvrir les chroniques des auditeurs de l'Iliade - "Perspectives identitaires" de Raphaël Ayma, activiste provençal et auditeur de la promotion Frédéric Mistral (https://institut-iliade.com/presentation-de-la-promotion-frederic-mistral/) de l'Institut Iliade. - Autour d'un vers, notre rendez-vous poétique. - Radio Le Nid - L'incubateur des entreprises enracinées vous parle des initiatives positives ! - Les chroniques musicales de Pierre Leprince, auditeur de la promotion Patrick Pearse de l'Iliade. Retrouvez l'émission complète sur Radio Courtoise : https://www.radiocourtoisie.fr/2024/03/18/libre-journal-du-lundi-soir-2-2-du-18-mars-2024-vive-la-civilisation-europeenne/ Suivez les réseaux sociaux de l'Institut Iliade : https://linktr.ee/Instit...

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Ja esi dzirdējis citus "Vai zini?" raidījumus par Jauno Eiropas "Bauhaus", tad zini, ka šī Eiropas Komisijas iniciatīva savieno dizainu, ilgtspēju, iekļaušanu un investīcijas. Tāpat tu esi uzzinājis, ka iniciatīvā var iesaistīties ikviens. Jaunā Eiropas "Bauhaus" projektus var izstrādāt gan nevalstiskās organizācijas, gan universitātes, gan valsts un pašvaldību iestādes. Šajā reizē pastāstīšu par Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Vidzemē, kur divas pašvaldības koprades ceļā meklē labāko nākotnes scenāriju divām sarežģītām teritorijām ar padomju laika apbūvi. Sāksim ar Ziemeļvidzemi un bijušo kodolraķešu bāzi Alūksnes novada Zeltiņos, kas savulaik bija slepens padomju laika militārais objekts, taču mūsdienās ir tūrisma galamērķis. Lai arī apmeklētājus saista iespēja apmeklēt teritoriju, kas padomju laikos bija slēgta, militārās bāzes izveidošana bija vardarbīga iejaukšanās dabā un ir atstājusi postošas sekas, tai skaitā lielus, mūsdienās nevajadzīgus angārus un citas būves. Var teikt, ka vide ir degradēta. Kā to atveseļot? Kā lielajām dzelzsbetona būvēm rast jaunu pielietojumu? Kā teritoriju pārveidot, lai tajā kūsātu dzīvība, būtu vieta tūrismam un kultūrai, tiktu atjaunota saikne ar dabu un notiktu uzņēmējdarbība? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, Alūksnes novada pašvaldība piedalījās Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju Institūta koprades projektu konkursā un saņēma tehnisko atbalstu. Deviņus mēnešus Jaunā Eiropas Bauhaus eksperti kopā ar pašvaldību un iedzīvotājiem organizēja koprades darbnīcas, lai apkopotu visu iesaistīto pušu viedokļus un nonāktu pie idejām "Zeltiņu" atdzimšanai. Koprade ir viena no svarīgākajām Jaunā Eiropas "Bauhaus" darba metodēm, tāpēc gandrīz visi Latvijā īstenotie projekti ir saistīti tieši ar to. Jau stāstīju, ka Jaunais Eiropas "Bauhaus" ir jauns veids, kā mēs atjaunojam ēkas un kopienas, vai veidojam tās no jauna. Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju Institūta koprades projektu konkursā tehnisko atbalstu saņēma arī Cēsu novada pašvaldība ar radošo un digitālo kvartālu "Rainis". Arī šī ir teritorija, kur savulaik ielauzusies padomju industriālā apbūve, kas jāpielāgo mūsdienu funkcijām. Bijušos Cēsu neredzīgo biedrības ražošanas korpusus jau vairākus gadus ir iesildījis Cēsu mākslas festivāls, bet tagad šeit veidojas radošais kvartāls ar vietu izglītībai, kultūrai, tehnoloģijām un uzņēmējdarbībai. Cēsu novada pašvaldība ir arī oficiālais Jaunā Eiropas "Bauhaus" draugs, par kuru var kļūt ikviena pilsēta un reģions, kā arī uzņēmumi. Cēsis var saukt arī par Latvijas Jaunā Eiropas "Bauhaus" galvaspilsētu, jo te ir mājvieta veseliem trim jaunās iniciatīvas vēstniekiem – pašvaldībai, radošajam kvartālam "Rainis" un arī Cēsu pluriversitātei, kas ir neparasta skola bez adreses. 2022. gadā Cēsu pluriversitātes permakultūras projekts "Āra klase "Jume"" kļuva par Jaunā Eiropas "Bauhaus" balvas finālistu, apliecinot, ka šī iniciatīva der gan lieliem, gan maziem projektiem. Ja vēlies iesaistīties Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienā, ieskaties Latvijas Arhitektu savienības, Kultūras ministrijas un radošo industriju platformas FOLD informatīvajās vietnēs, piedalies finansējuma konkursos un pasākumos, lai satiktu domubiedrus arī sava projekta īstenošanai.

Torthaí na hArdteistméireachta le foilsiú inniu.

"Lībiešu [kultūr]telpa" Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Par  lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāstiem, kas apkopoti grāmatā, Kultūras rondo sarunā  ar autorēm. Ventspils lībiešu apvienība "Rānda" un LU Lībiešu Institūta atbalsta biedrība laidušas klajā grāmatu "Lībiešu [kultūr]telpa", kurā intervijās un fotogrāfijās portretēti lībiešu dzīvā mantojuma glabātāji. Grāmatas izdevēji paziņojumā medijiem skaidroja: "Lībiešu kultūrtelpa (Līvõd īlma) ir lībiešu dzīvā mantojuma kopums, kas ietver lībiešu valodu, tradīcijas, saimniekošanas ieražas, kā arī moderno kultūru. 2018. gada novembrī kā viena no Latvijas vērtībām tā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Taču kas gan uztur dzīvas sarakstā minētās vērtības? Tās aktīvas un dzīvotspējīgas uztur virkne cilvēku, kuri saistīti ar šo kultūrtelpu. Viņi arī ir šīs grāmatas varoņi." Grāmatā lasāmas divdesmit Zanes Ernštreites veidotās sarunas ar Edromu Veldi, Ausmu Ernestovsku, Ēriku Kāpbergu vecāko, Jēkabu Raipuli, Dagmāru Ziemeli, Ilmāru Geigi, Māru Zirnīti, Ingrīdu Šneideri, Mārīti Zandbergu, Baibu Šuvcāni, māsām Maiju Norenbergu un Ainu Emuli, Helmī Stalti, Ievu Ernštreiti, Zoju Sīli, Baibu Dambergu, Rasmu Noriņu, Ģirtu Gailīti, Māru Vīgerti, Julgī Stalti un Valtu Ernštreitu – cilvēkiem ar lībiešu saknēm un lībisko apziņu, kā arī tiem, kuri aktīvi, ilggadīgi un nepārtraukti ir darbojušies un darbojas lībiešu labā. Katram no viņiem veltīti divi Agneses Zeltiņas fotogrāfiju atvērumi. Gan grāmatā iekļautie, gan arī sarunās pieminētie Lībiešu kultūrtelpas cilvēki ir vērtība ne tikai pašai lībiešu kopienai, bet ir pamanīti un novērtēti arī Latvijas sabiedrībā un valstī – viņi ir saņēmuši valsts apbalvojumus, atzinības rakstus un citus pagodinājumus. Šo cilvēku paveikto ir novērtējuši viņu pašu novadi un pašvaldības, kā arī lībiešu radu tautas – igauņi un somi. Sarunas papildina komentāri un paskaidrojumi par norisēm, notikumiem un institūcijām, kas saistītas ar lībiešiem, kā arī apjomīgs personu rādītājs.

Logi mūsu ēkās ir viens no lielākajiem siltuma zudumu radītājiem. Ziemā tas nozīmē lielākas izmaksas apkurei, vasarā - karstums nāk iekšā un neļauj pilnvērtīgi atvēsināt telpu. Cietvielu fizikas institūta pētnieki ir radījuši logus, kuru pārklājums ļauj atvēsināt un uzturēt siltu ēku tad, kad to vajag. Kā tas izdevies, kādas tehnoloģijas izmantotas un vai šis varētu kļūt par labu risinājumu gan vēsā laikā, gan tveicīgā vasarā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pētnieki, kuru darbs ir saistīts ar šādu jaunu logu radīšanu. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Plāno kārtiņu laboratorijas vadītājs, akadēmiķis Juris Purāns, un šī paša institūta pētnieki Mārtiņš Zubkins un Boriss Poļakovs, kā arī uzņēmuma “AGL Technologies” tehniskais direktors Andris Āzens.

Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, kopš gada sākuma Latvijā no legionelozes miruši 11 cilvēki - tikpat daudz, cik iepriekšējos trīs gados kopā. Eksperti lēš, ka situācija var tikai pasliktināties, jo tikt no leģionellām vaļā ir ārkārtīgi sarežģīti. Kā cīnīties ar šo bīstamo baktēriju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis un zinātniskā institūta "BIOR" laboratoriju vadītāja Olga Valciņa. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Viktorija Leitēna iepazīstina ar statistiku, cik cilvēku saslimuši ar legionelozi. Dati liecina, ka salīdzinot ar iepriekšējiem pieciem gadiem, ka visaugstākais saslimstības gadījumu skaits ir bijis 2021. gadā - 61, 2022. gadā līdz 1. decembrim reģistrēti 58 saslimšanas gadījumi, no tiem 11 ir nāves gadījumu skaits. Tas ir lielākais, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Lielākais saslimšanas gadījumu skaits ir reģistrēts Rīgā un Rīgas reģionā. Vairāk slimo vīrieši vecumā virs 50 gadiem.  Olga Valciņa skaidro, ka legionellas ir baktērijas, kas dzīvo mitrās vidēs.  "Nav nekāds brīnums, ka vismaz puse leģionāru slimības gadījumu ir Rīgā. Rīgā ir daudz daudzdzīvokļu māju," norāda Olga Valciņa. "Institūtā BIOR mēs pirms vairākiem gadiem veicām pētījumu asins donoriem, ņēmām asinis no vēnas un pārbaudījām antivielas uz legionellām. Konstatējām, ka vislielākais risks ir būt kseropozitīvam, saturēt antivielas asinīs, ir tiem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās, kas saņem centralizēti karsto ūdeni. Viņi nevar ietekmēt ūdens temperatūru, lielākoties, nevar ietekmēt, kā ūdens tek pa caurulēm." Iedzerot ūdeni ar legionellām, cilvēks nesaslimst, tas ir jāieelpo. Ieelpot var tad, kad rodas ūdens aerosols. Tikai 5-10%, kas ieelpo, saslimst. "Ūdens aerosols visbiežāk veidojas, kad ūdens sitas pret cietu virsmu. Riska vietas ir izlietne, kur atlec ūdens, noraujot ūdeni podā, ja nav aizvērts vāks, tur iet aerosols pa gaisu, aerosols veidojas dušā, visvairāk kabīnē ar cietajām virsmām, kur atsitas. Duša ir liels riska moments. Strūklakas, auto mazgātuves, daudz vietas, kur pat neiedomājamies," skaidro Olga Valciņa.

Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kas notiek ar īres cenām, kā arī par ģimenes uzņēmumiem, kuriem Latvijā daudziem šobrīd ir tas laiks, kad jāsāk domāt par paaudžu maiņu. Īres tirgus tendences Kārstākā tendence īres tirgū – mājokļu piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu, citiem vārdiem sakot, īrniekam ir plaša izvēle iespēja. Tas ir pretēji tai situācijai, kas īres tirgū valdīja vasaras izskaņā un rudens sākumā, kad īres mājokļi tika izķerti kā karsti pīrādziņi tikko no krāsns. Uguni īres tirgum toreiz piešķīla gan studenti, kuri ik gadus šajā periodā īres tirgu uzkurina, gan arī Ukrainas iedzīvotāji, kuri Latvijā ieradās, meklējot patvērumu no kara.  Bet kādēļ tagad īres tirgū piedāvājums kļuvis bagātīgāks un kā īres cenas ietekmē pieaugošās komunālo pakalpojumu izmaksas – to visu skaidroja Lindas Zalāne. Paaudžu maiņas laiks ģimenes uzņēmumos Pagājuši 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas. Un tas nozīmē, ka uzņēmējiem, kas savu darbu sāka reizē ar valsts atdzimšanu, arvien tuvāk nāk laiks, kad jādomā – ko darīt tālāk. Pasaulē ir uzņēmumi, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzē jau vairākas reizes, bet Latvijā šo procesu pārtrauca okupācija.  Jā, tādēļ šobrīd vēl mācamies. Tieši lai palīdzētu "to darīt, saglabājot gan uzņēmumu un darbavietas, gan arī harmoniju ģimenē", izveidots Baltijas ģimenes uzņēmumu institūts. Institūts sācis ar šo uzņēmumu apzināšanu. Vispirms atlasīti uzņēmumi, kuru apgrozījums un aktīvi kopā ir vismaz divi miljoni eiro. Tādi Baltijā ir 16 tūkstoši.

"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".  1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu.   Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi  trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums,  tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme.  Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.

Pagājušās nedēļas nogalē mākslas galerijā "Māksla XO" tika atklāta divu arhitektu Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres izstāde "Laikapstākļu modifikācijas institūts". Izstāde pēta Losandželosas ūdensapgādes sistēmu, kas ir viena no produktīvākajām un pretrunīgākajām pasaulē. Tajā tiek pētītas laikapstākļu izmaiņas kā daļa no Kalifornijas ūdensapgādes tīkla un arhitektūras infrastruktūrām, tostarp Losandželosas akvadukts, ūdens rezervuāri, izžuvušais Ovena ezera un mākoņu sēšanas stacijas. Šajā sarunā būs dzirdama saruna ar arhitektu, vienu no izstādes autoriem Helviju Savicki par dizainu un arhitektūru, par spekultatīvām būvēm un stāstiem iz institūta pētniecības procesa. „Laikapstākļu modifikācijas institūts darbojas starp lietu un sausumu, starp realitāti un spekulatīvu izdomājumu, cilvēku un vidi, starp fiktīvo un dokumentālo. Institūts novēro, pēta un uztrauc. Tas veido dažādus scenārijus un eksperimentus. Scenāriji ietver laikapstākļu manipulācijas iespēju izpēti un no tā izrietošās arhitektoniskās sekas mūsu vidē.[...] Izstādes telpa kļūst par laboratoriju, kurā var piedalīties pieredzē, kas apmeklētājiem skaidros mūsu pasaules nākotnes laikapstākļu iespējas,” stāsta izstādes veidotāji.  KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījuma aktualitātēm var sekot līdzi facebook.com/nabakul un instagram.com/naba.kul. Raidījuma ieraksti pieejami arī Spotify, iTunes un LSM arhīvā. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

Kā veiksmīgāk sadarboties dažādām atmiņu institūcijām dziesmusvētku vēstures apzināšana un dokumentēšanā un kā top svētku ekspozīcija “Dziesmusvētku telpa” Mežaparkā, pārrunājamm ar foruma “Visi mūsu dziesmusvētki” pārstāvēm – Rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli un Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori Signi Pujāti. Mežaparka Lielajā estrādē jeb Sidraba birzī Rakstniecības un mūzikas muzejs (turpmāk – RMM) turpina darbu pie Dziesmu un deju svētku tradīcijai veltītās pastāvīgās ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” izveides. To plānots atklāt 2023. gadā – dziesmu svētku tradīcijas 150. gadadienā.   2022. gada 16. septembrī RMM aicina Latvijas atmiņu institūciju (muzeju, bibliotēku un arhīvu) darbiniekus un sadarbības partnerus uz forumu “Visi mūsu dziesmusvētki”, lai iepazīstinātu ar Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” saturu, iecerēm un sadarbības modeļiem. Forums notiks Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē, tiks nodrošināta pasākuma tiešraide. Iveta Ruskule norāda, ka dziesmu svētku process ir daudz kas vairāk, ne tikai informācija par 26 līdz šim notikušajiem svētkiem. Dziesmu svētku process - tie esam mēs visi, kas piedalāmies un klausāmies. "Novados, pagastos un pilsētās ik gadu notiek dziesmu dienas. Ir jau apkopota informācija, ka līdz 1944. gadam ir bijuši 600 šādi dziesmu svētku tradīcijai piederīgi notikumi. Bet par tiem ir maz ziņu. Nav vienas platformas vai rīka, vienā mapē savākta informācija pa visu Latviju, lai šis process būtu pārskatāms no sākuma, no Dikļiem, tad cauri visai Latvijai, kā šis process, kā šie maziem dziesmu svētki ir veduši korus, deju kopās pūtēju orķestrus uz lielajiem svētkiem. Jo šī lielo dziesmu svētku sastāvdaļa lielā mērā ir tas, kas piecus gadus notiek novados," atzīst Iveta Ruskule. Novados ir kultūras centri, bibliotēkas, muzeji, kas ir vai nu saistīti ar svētku organizēšanu, vai pie viņiem pēc tam nonāk materiāli. Un dažāda ir attieksme, ir dažādi dokumentēts. "Mūsu lielais mērķis paralēli ekspozīcijai ir izveidot informācijas datu bāzi, kā dziesmu svētki visā Latvijā notikuši. Lai mēs apzināmies, cik tas ir svarīgi, lai dalāmies ar informāciju un neizmetam kaut ko ārā, mainoties darbinieku paaudzēm. Tas ir foruma mērķis -  uzrunāt, izstāstīt, vienoties par sadarbību, sadarbības formātu," atklāj Iveta Ruskule. "Vērtības paliek, kur ir. Lai informācija nonāk pie mums, lai zinām, ka Cēsīs ir informācija par tādu un tādu dziesmu dienu vai novada svētku norisi un Cēsu muzejā vai Cēsu bibliotēkā par šiem svētkiem liecina tādi un tādi artefakti, kas vienlaikus ir arī avots informācijai par to. Lai tas sanāk kopā vienā lielā tīklā" Daļa foruma būs veltīta turpmākajiem sadarbības principiem starp institūcijām 150 gadu ilgās dziesmu un deju svētku vēstures datu vākšanā un saglabāšanā, lai nodrošinātu to pieejamību plašai sabiedrībai. Tāpat forumā iecerēts diskutēt par zināšanu pārnesi un jaunajām prasmēm digitālajā laikmetā. Būs iespēja iepazīt dziesmusvētku personību stāstus, kā arī uzzināt vairāk par datu vākšanas principiem dažādos Latvijas novados.  Paredzēts, ka ekspozīcija atradīsies divos stāvos, tās pamatā būs četri stūrakmeņi – multimediāla instalācija “Lielākais koris pasaulē”, vizuāla un skaniska svētku norišu laika līnija, meditācijas vietas kormūzikas klausīšanās krēslos un aktivitāšu telpa, kura tiks atvēlēta tam, lai varētu satikties visi dziesmusvētku tradīcijā iesaistītie –  gan dalībnieki, gan arī to veidotāji, kā arī būs iespēja rīkot seminārus, maināmās izstādes un īstenot muzejpedagoģiskās nodarbības.

[SAISON 2] Aujourd'hui Marie-Christine nous accueille dans sa classe de CM de son école du Jura. Elle nous fait découvrir ses rituels d'accueil du matin, conçus comme un sas entre la maison, et des temps plus formels d'apprentissage. Une série audio animé par Nathalie Dreyfus, réalisée par Benjamin Macé, mixée par Alban Ancel-Pirouelle au Studio Grande Armée, et produite par Lacmé Production.  Retrouvez plus de ressources sur le sujet sur etreprof.fr  

By Alexia Bouallagui Marianne Peron-Doise joins host, editor and producer Alexia Bouallagui to discuss the Crimario Project and France’s role in the Indo-Pacific. Below are English and French episode versions of the conversation. Marianne Peron-Doise is Political Advisor to Crimario and a Senior Research Fellow at Instit de Recherche Strategique de l’Ecole Militaire, Paris and … Continue reading Sea Control 333 – Crimario: France, the EU and the Indo-Pacific →

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam. Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola. Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū. "Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka," bilst Sanda Rapa. "Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā." Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties. Mājaslapā "apvidvardi.lu.lv" var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti. "Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas," skaidro Anete Ozola. "Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā." Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu - izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu. Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju "Endzelīna valodā". Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi. 21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.

Šodienas epizodē runāsim par robežām. Manuprāt, ļoti interesanta tēma un ne velti, liela daļa no jums man atrakstīja, ka ļoti gaida šo epizodi, jo acīmredzot, šīs jautājums jūsu dzīvēs ir aktuāls, satrauc un jūs meklējat atbildes uz to. Pavisam nesen, piedalījos latvijas Televīzijas veidotajā raidījumā "Būris", kur diskutējām par topošo Eiropas Padomes regulu par to, ka darbiniekam ir tiesības atslēgties no darba. Tātad, pastāv likums, kurš aizliedz pēc darba laika, gan darīt, gan pieprasīt darīt darbus. Kāpēc mums nepieciešami likumi un vai likums var palīdzēt cilvēkim apzināties to, ka viņu robežas ir pārkāptas? Kas ir robežas un kā tās veidojas?Kāpēc tik grūti saprast robežu jautājumu un kā šī nesaprašana ietekmē mūsu dzīvi?Vai ir iespējams novilkt robežu starp cilvēkuku, kuru mīli, ģimeni, darba vietu, kas ļoti simpātiska? Vai un kad tas nepieciešams?Par šiem jautājumiem un vairāk, sarunājos ar Induli Paiču. Indulis savā ikdienā ir Integrālā Izglītības Institūta lektors, teologs, vairāku grāmatu autors, "Elizeja" vadītājs.Vērtīgi resursi, kur smelties zināšanas par robežu jautājumu:Karpmana drāmas trijstūrisGrāmatas: Pārtraukt līdzatkarību BĪTIJA MELODIJAGames People Play by Eric BerneI'm OK--You're OK Thomas HarrisNedra Glover Tawwab Set Boundaries, Find Peace: A Guide to Reclaiming YourselfInstagram konts: https://www.instagram.com/nedratawwabIntegrālās izglītības institūts  

Hostia: Juraj Kopáč (vedecký riaditeľ Virologického ústavu SAV), Martin Vlachynský (ekonóm z Institútu ekonomických a spoločenských analýz) a Peter Sabaka (lekár). Zaznie aj stanovisko zamestnávateľských zväzov. Od piatku sa otvoria obchody a kostoly pre očkovaných a ľudí po prekonaní covidu, ktorí o deň neskôr budú môcť využívať aj lyžiarske vleky. Od budúceho týždňa sa žiaci 2. stupňa základných a stredných škôl budú učiť dištančne. Pomôžu opatrenia zabrzdiť šírenie vírusu? Aký zvrat môže priniesť nová mutácia omikron? Je efektívne motivovať seniorov na očkovanie peniazmi, alebo sa nevyhneme povinnému očkovaniu starších ročníkov? A koľko vlastne stojí pandémia Slovensko? Moderuje: Marta Jančkárová. Diskusiu Z prvej ruky pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Bienvenue dans la Matrescence vous écoutez l'épisode 101 de la saison 4S'occuper de jeunes enfants en maternelle et primaire c'est le cursus classique réservé aux instituteurs en France… Sauf pour un très faible pourcentage, qui choisit une autre voix, les instits en SEGPA.Rachid Zerrouki est professeur des écoles depuis 10 ans à Marseille et pourtant depuis 7 ans, il enseigne à des adolescents dans une classe appelée SEGPA.La SEGPA ou section enseignement général et professionnel adapté, représentait en 2018, 85000 élèves sur 12 millions d'enfants scolarisés de la maternelle au collège.Ces élèves que côtoient Rachid quotidiennement, sont rassemblés dans ce niveau pendant 3 ans pour reprendre les bases qu'il leur manque. Difficultés d'apprentissages, problèmes de comportements, soucis personnels qui empiètent sur leur scolarité, les raisons d'un placement en Segpa sont variées.Si l'intention de base est bonne, la réalité est toute autre. Rachid raconte dans un livre “Les incasables” comment depuis la Maternelle, le système scolaire français met dans des cases certains profils d'élèves pour les diriger dès 8-9 ans vers la Segpa… Une filière qui les empêchera de pouvoir choisir leur avenir avec toutes les cartes en mains.Dans cet épisode on plonge dans la dure réalité de l'échelle sociale qui ne fonctionne pas, Rachid raconte avec beaucoup de tendresse et d'admiration la vie de ses élèves… ces élèves à qui le champ des possibles va se refermer peu à peu.C'est un épisode fort, où Rachid l'instit, c'est son pseudo sur les réseaux sociaux, raconte son quotidien en tant que prof pour arriver à être en empathie sans jamais s'impliquer de façon démesurée, au risque de se brûler.Je vous souhaite une très bonne écouteC'était Rachid Zerrouki, instit et auteur… See Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Kartes ir viens no vērienīgākajiem vēstures avotiem, kas nonāk pētnieku rokās. Tās stāsta ne tikai par aizgājušā laika ģeogrāfiju, bet arī par politisko iekārtu, tehnoloģiju attīstību un arī sadzīvi. Par to stāsta arī tikko klajā nākusi grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts", kas ir otrais Latvijas Nacionālās bibliotēkas un izdevniecības "Jāņa sēta" kopdarbs. Ko šīs kartes stāsta par dzīvi Latvijas teritorijā pirms valsts dibināšanas? Kā kartēs atainota industrializācija, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda, pilsētu uzplaukums un epidēmijas, skaidro izdevuma autors un redaktors Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenais bibliotekārs Reinis Vāvers un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Grāmata ir sava veida turpinājums 2018. gadā izdotajam karšu un vēstures mīļotāju iecienītajam darbam "100 gadi 100 kartēs", kas aptver laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Šoreiz grāmatas veidotāji ir ielūkojušies senākā pagātnē – tā dēvētajā garajā 19. gadsimtā jeb laika posmā no 1795. gada, kad visa mūsdienu Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, līdz Pirmā pasaules kara gaitas lūzumam 1917. gadā. Grāmatā iekļautas gan vēsturiskas kartes no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citu atmiņas institūciju krātuvēm, gan "Jāņa sētas" izstrādātas kartes, kas ilustrē dažādus Latvijas vēstures aspektus. Daudzas no grāmatā iekļautajām kartēm ir bibliogrāfiski retumi, ar kuriem plašāka sabiedrība tagad var iepazīties pirmoreiz. Turklāt grāmatas tapšanas procesā atklāta senākā zināmā līdz mūsdienām saglabājusies karte latviešu valodā. Tā publicēta 1836. gadā un parāda Tuvo Austrumu reģionu Jēzus Kristus dzīves laikā. Kartes mūsu galvā ļauj neapmaldīties Staigājot pa svešu vietu mums ir divas kartes – viena ir galvā, otra – acu priekšā, un cilvēkam ir problēma tās abas salikt kopā. Kāpēc mēs apmakdāmies, kā var trenēt ģeotelpisko orrientāciju un kāds izskatās vadātājs? „Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj sasniegt to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu,” teic viens no ticējumiem, kas rodams mūsu folklorā par vadātāju – vispopulārāko maldīšanās stāstu personifikāciju. Pirms raugām kādi ir iemesli, kas cilvēku, vārda tiešā nozīmē, aizved neceļos, neliels ieskats folkloras materiālos saistībā ar maldīšanos. Apmaldīšanās stāstus ilgstoši ir vākusi un pētījusi Latvijas Universitātes Literatūras Folkloras un Mākslas Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, kura savu paveikto apkopojusi monogrāfijā „Apmaldišanās poētika. Teikās, stāstos un sarunās.” Sanitai attālināti ierakstītā sarunā skaidro, kāds ir vadātājs. „Ja tu pa lauku ej, tad tu noņem vien taisu virzienu, ej! Bet tur [mežā] tev cers ir priekšā, tur jāpagriežas, tev atkal odze, tev koks ir priekšā, un cik vēl locies, locies starp tiem kokiem, kamēr tu nezini, kur aizvelcies,” tā lasām vienu no pierakstītajiem maldīšanās pastāstiem Sanitas Reinsones monogrāfijā. Turpat autore raksta šādi: „Apmaldīšanās ir paradokss. Vispārējas urbanizācijas un straujas tehnoloģiskās attīstības laikā, kad ir pieejama globālās pozicionēšanas sistēma, kad gandrīz ikvienam kabatā ir parastais vai pat viedais mobilais tālrunis, kad ir pieejama gājējiem un transportam piemērota infrastruktūra, apmaldīties, rodoties kaut īslaicīgai dezorientācijai, vismaz cilvēku iekārtotā vidē nav iespējams.” Tomēr maldāmies mēs arī šodien. Un ir tas ir fakts, ka viedās navigācijas ierīces padara mūsu orientēšanos spējas vājākas. Tur līdzēt var analogā karte, kurā velkam ar pirkstu līdz, ejot pa nepazīstamu apvidu. Tā var trenēt savas telpiskas prasmes, norāda LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieks, profesors Jurģis Šķilters.  

Par Francijas institūta programmu “Fokuss”, kurā piedalījās pārstāvji no Latvijas, un mākslas svētkiem Parīzē Kultūras rondo studijā ar iespaidiem dalās mākslas zinātniece Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka. Programmu "Fokuss" organizē Francijas institūts Parīze, kas apvieno Francijas kultūras institūtus dažādās pasaules valstīs. Ginta Gerharde-Upeniece bilst, ka pirmo reizi bija iespēja redzēt kopainu, cik nozīmīgs ir šis tīmeklis Francijas kultūras apmaiņai. Kopumā šoreiz Parīzē viesojās 16 kuratori no 11 dažādām valstīm.

Šodien dodamies uz Ziemeļāfrikas valsti Tunisiju. Interesanti, ka par šo valsti runājam neilgi pēc tam, kad mūsu valstī ir sākusies kārtējā mājsēde, bet, kā jau arī pieminējām iepriekšējā raidījumā, šī gada jūlija beigās Latvija tieši Tunisijai nosūtīja vairāk nekā 50 tūkstošus "AstraZeneca" vakcīnu devu. Gan lai pildītu starptautiskos solījumus palīdzēt nabadzīgākām valstīm, gan lai neaizlaistu postā ar visu Eiropas valstu centieniem izcīnītās vakcīnas, par kurām mums pašiem interese bija gana zema, turklāt vakcīnām jau sāka beigties derīguma termiņš. Ja mēs bijām gatavi vakcīnas faktiski aizlaist vējā, tad Tunisija tās ar prieku pieņēma. Rezultātā, ja jūlija sākumā Tunisijā bija vairāk nekā 8000 inficēšanās gadījumu dienā, tagad šis skaitlis ir ap 50. Un nāves gadījumu skaits ir samazinājies no 200 dienā līdz aptuveni 15-20. Jāpiebilst, ka no vairāk nekā 8 miljoniem izlietoto vakcīnu vairāk nekā 6 miljonus Tunisijai ir dāvinājušas ārvalstis. Uz šī fona 50 tūkstoši varbūt neliekas daudz, taču tie varēja būt arī 25 tūkstoši sapotētu Latvijas iedzīvotāju. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ mūsdienu Tunisija jau gadu tūkstošiem ir bijusi politisko un ekonomisko notikumu centrā. Protams, agrāk daudz pazīstamāka bija leģendārā Kartāga un tās karavadonis Hanibāls, un viņa dažādām teiksmām apvītās cīņas pret Romas impēriju. Pēc Kartāgas sakāves no jauna uzceltā Romas Kartāga kļuva par visas Āfrikas provinces galvaspilsētu. Dažādu romiešu celtņu paliekas Tunisijas teritorijā joprojām ir atrodamas, un vismaz septiņi arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Romieši kopumā valdīja Tunisijas teritorijā aptuveni 800 gadu, viņiem sekoja arābi, otomaņu impērija un arī Francija, kura Tunisija iekaroja 1881. gadā un no kuras Tunisija neatkarību ieguva 1956. gadā. Neatkarības kustību vadīja habibs Bourgiba, kurš sākotnēji bija prezidents un pēc tam veselus 30 gadus arī prezidents. Viņa valdīšanas laikā Tunisijā tika izveidota spēcīga izglītības sistēma, attīstīta valsts ekonomika, ieviesta dzimumu līdztiesība un arī pasludināta neitrāla ārpolitika. Bet vēlāk tika izveidots visai pamatīgs Bourgibas personības kults un 1975. gadā viņš pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu. Tradicionāli šādi personības kulti valsts attīstībai tomēr rada arī kādas blaknes. Un Tunisijas gadījumā visai izteikta kļuva dažādu preču un pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret politiskiem pakalpojumiem. Faktiski – korupcija skāra ļoti plašas valdošās elites aprindas un ielaida tik dziļas saknes, ka ar tām Tunisija cīnās vēl tagad. Habibu Bourgibu amatā nomainīja, jeb pareizāk būtu teikt, valsts apvērsumā gāza, Zinel Abidīns Ben Ali. Bijušais premjerministrs prezidentu vienkārši pasludināja par darboties nespējīgu. Ekonomikas ziņā Ben Ali īstenoja ievērojamas reformas, palielinot izaugsmes rādītājus, piesaistot ārvalstu investīcijas. 20 gadu laikā ik gadu ekonomika auga par aptuveni 5%, IKP un vienu iedzīvotāju trīskāršojās un vienubrīd Tunisija pat kļuva par konkurētspējas rādītājos pirmo valsti Āfrikā un 32. pasaulē. Taču Ben Ali režīmu uzskatīja arī par vienu no nedemokrātiskākajiem un autoritārākajiem. Dažādas represijas pret režīma pretiniekiem: spīdzināšanas, politisko brīvību neievērošana, diskriminācija, preses brīvības apspiešana bija ikdienišķa parādība. Taču, acīmredzot, arī tam ir savas robežas. Arī mūsdienu Tunisijai īpaši pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi pat milzīga ietekme uz dažādiem ģeopolitiskajiem procesiem gan Ziemeļāfrikas reģionā, gan tālu aiz tā. Tieši Tunisijā 2010. gada 17. decembrī kāds ielu tirgonis vārdā Mohameds Buazizi, protestējot pret valdības korumpētību, izdarīja pašnāvību, aizdedzinoties. Tieši šis traģiskais notikums aizsāka plašas pret valdību un prezidentu Ben Ali vērstas demonstrācijas, kas kļuva pazīstamas kā Jasmīnu revolūcija. Paši tunisieši gan uzskata, ka tas ir ārzemnieku dots nosaukums, jo tobrīd neviens ne par kādiem jasmīniem nedomāja. Toreiz simtiem cilvēku gāja bojā sadursmēs ar policiju, Ben Ali pēc 23 valdīšanas gadiem devās trimdā, bet demokrātisko protestu vilnis kļuva par daudz plašāku fenomenu, ko mēs tagad zinām kā Arābu pavasari. Šie procesi iezīmēja ne tikai demokrātiskas pārmaiņas, bet daudzviet radīja arī politisko vakuumu, kuru visai veiksmīgi savā labā izmantoja tādi radikālie grupējumi kā „Islāma valsts”.  Tieši Tunisija nereti tiek dēvēta par vienu no retajiem veiksmes stāstiem ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām. Lai arī 10 gadi tomēr ir salīdzinoši īss laika sprīdis, daži panākumi ir. Piemēram, ir pārrakstīta valsts konstitūcija un ir atļauta vārda brīvība un ir atļauts atklāti kritizēt tos, kuri ir pie varas. Taču arī šie sasniegumi nenāca viegli, jo bija diskusijas par to, vai konstitūcijai nebūtu jābūt uz reliģiju balstītai. Tad izcēlās bruņotas sadursmes starp islāmistu atbalstītājiem un bijušā režīma aizstāvjiem. Tika nogalināti disidenti un valdības kritiķi, rīkoti streiki. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas. Viens no lielākajiem sasniegumiem bija spēja dažādām sabiedrības grupām tomēr sēsties pie sarunu galda. Ne velti, pilsoniskās sabiedrības kvartets par centieniem apvienot valsti un nepieļaut daudz plašāku pilsoņu karu 2015. gadā saņēma Nobela miera prēmiju. Kopš tā laika atsevišķi skeptiķi gan norāda, ka Tunisiju drīzāk vajadzētu saukt par pārejas demokrātiju, tādu, kura cenšas mainīties, bet kurai vēl ir jāsarauj saiknes ar veco režīmu. 2019. gadā pirmo reizi novērojams IKP pieaugums, inflācija ir samazinājusies, sāk atgūties tūrisma sektors. Taču tas viss ir nācis līdz ar bargiem taupības pasākumiem un arī Covid radītajām grūtībām. Pirms gada Starptautiskā Republikāņu Institūta veiktā aptaujā tika konstatēts, ka 87 procenti iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizajā virzienā. Un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 20 procentiem. Situāciju valstī skaidro tunisiešu aktīvists un ekonomikas analītiķis Čafiks Benruins (Chafik BenRouine).

Esam jau stāstījuši par Viskaļiem - dzīves kvalitātes dizaina institūtu. Augusta beigās notika Viskaļu Laikmetīgās mākslas festivāls, arī par to esam informējuši klausītājus, bet kā lielā ēka ar neizmērojamām radošo izpausmju robežām dzīvo ikdienā? Dodamies uz Viskaļu ielu 36A, kur jau gadu darbu turpina dzīves kvalitātes dizaina institūts, un ar mākslinieka Pētera Sidara gādību ielūkojamies ikdienā, arī viņa darbnīcā un izstādē. Viskaļu pagalmā pie ieejas durvīm mani sagaida ne tikai pats mākslinieks Pēteris Sidars, bet arī viņa radīta skulptūra, gaišs sievietes tēls ar krāsainu mugursomu, iespējams, kādam tā atgādinās spārnus. Mājas plašajā ir gan vieta fiziskām aktivitātēm, gan mākslai. Pēteris Sidars izlīmējis aicinājumu vākt plastmasas korķīšus, ko jau labu laiku krāj pats, lai radītu jaunu mākslas objektu. Paejam garām “Brīvbodei”, kurā var nest un mainīt dažādas mantas, līdz esam nonākuši pie izstāžu zāles, uz durvīm arī senāks uzraksts – 115. auditorija. Telpa ir neparasta, divstāvīga, jo tās vidū tukšums un paveras skats uz apakšējo stāvu, sienas ir gaiši dzeltenas un kā radītas, lai eksponētu Pētera Sidara dažādu posmu zīmīgus darbus. Te arī glezna „Pašportrets darbnīcā”, ar šo darbu saistās uzvara konkursā, darbu pēc tam noauda. Izstādē arī viens objekts no Pētera izstādes „Starp redzamajām robežām”, kurā atšķirīgus materiālus mākslinieks sakausēja vienotā kompozīcijā. Sarunā pieskaramies arī Pētera un Jura Petraškeviča kopīgai izstādei „Aktīvā kustība”, kas vēl skatāma Cēsu izstāžu namā. Izstāžu zālē ielūkojas arī Viskaļu līdzdibinātājs, Mākslas un kultūras stratēģijas kurators Kaspars Lielgalvis. Tieši pirms gada Viskaļi sākuši savu darbību, kas pa šo gadu jau noticis, kā attīstās un ko sagaidīt turpmāk. Dodamies apskatīt koncertzāli, te jāatgādina, ka ēkā vispirms mājojusi Kara aviācijas skola, zāle pārsteidz (un arī skatuve) ar lielo izmēru, ar interjeru, liecība no pagājušā gadsimta 70.gadiem. Laiks ielūkoties Pētera Sidara darbnīcā, ko mākslinieks dēvē par savu rezidenci, tā atrodas ēkas trešajā stāvā. Mākslinieka darbnīcu apciemo cita šī stāva māksliniece Inga un sola palīdzēt vākt korķīšus. Pēterim daudz ideju jauniem darbiem un tos noteikti ieraudzīsim nākamajās izstādēs. Pavisam drīz septembra vidū Viskaļos risināsies starptautiska konference par apkaimju attīstību, par to kā pilsētas iedzīvotāji jūtas savā pilsētā un kā iesaistās procesos, lai dzīves kvalitāte uzlabotos. Par to iestājas arī Viskaļi - dzīves kvalitātes dizaina institūts.

"Pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, tad arī esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku... Ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski," ir pārliecināts pianists Daumants Liepiņš. 29. augustā pulksten 12 festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Lielajā ģildē viņš atskaņos virtuozo un konceptuāli daudznozīmīgo Ferenca Lista Sonāti siminorā, kas veidos koncerta pamatu.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nevarētu gluži teikt, ka studijā esat ieradies tikko no lidostas – dažas dienas jau pagājušas, esat spēlējis arī Valsts prezidenta pilī, bet pirms tam jūsu ceļi atkal veda uz Zviedriju. Daumants Liepiņš: Jā, Zviedrija manos ceļojumu plānos būs vēl kādu laiku. Tā ir zeme, kas man vienmēr saistījusies ar zināšanu uzkrāšanu un bagātināšanos, bet ne tikai. Nesen biju aizbraucis uz Zviedriju, jo tur notika festivāls, ko rīko mana profesore Jūlija Mustonena-Dālkvista, kura Zviedrijā sapulcējusi ap sevi ļoti daudzus augsta līmeņa pianistus, tāpēc vienmēr ir liels prieks aizbraukt uz turieni un ne tikai uzstāties publikas priekšā, bet arī satikt dažādas personības mūzikā un bagātināties tajā. Tā ka Zviedrijas brauciens, kas nupat bija, bija bagātināšanās brauciens. Kā jūs raksturotu savas šībrīža attiecības ar savu kādreizējo profesori Jūliju Mustonenu-Dālkvistu? Tās ir ļoti tuvas, savstarpēji respektējošas attiecības, kad aktīvā darba fāze ir beigusies – manas studijas beidzās apmēram pirms diviem gadiem. Bet tik un tā – var teikt, ka pasīvā darba fāze turpinās. Tik un tā esam kontaktā, viņa palīdz ar padomu, kad vajadzīgs, un es to tiešām ļoti augstu vērtēju. Tas bija ceļš, kuru mēs gājām kopā kādus trīsarpus gadus – profesore bijusi viena no būtiskākajām personībām, kas ietekmējusi manu profesionālo gājumu. Un joprojām arī šobrīd uzklausāt viņas padomus? (..) Jā, bet tās vairs nav studenta-profesores attiecības, tās ir vairāk līdzvērtīgākas attiecības. Es to vairs nevarētu nosaukt par studēšanu, nē. Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar konkursiem, kuru uzvaras garša ir pabaudīta? Bija taču arī Karalienes Elizabetes konkurss – nu, labi, neguvāt laureāta titulu, bet starp četriem simtiem pieteikumu tikt tik tālu – manuprāt, tā jau ir liela, skaista uzvara. Vai konkursi jūsu ikdienā vēl joprojām ir aktuāli? Konkursi šobrīd nav tā aktuālākā lieta, kas man prātā. Un nav arī īsti vajadzības. Jo ir, kur spēlēt, un mākslinieciskā attīstība, starta trajektorija šobrīd izskatās tāda, ka cauri konkursiem tā vismaz tuvāko gadu laikā noteikti neies. Mākslinieciskajā attīstībā ir dažādas fāzes – šobrīd esmu iegājis tādā nekonkursu fāzē. Bet konkursi, kas bijuši, man devuši ārkārtīgi lielas iespējas – vēl joprojām esmu kontaktā ar Marijas Kanalsas konkursa rīkotājem, kas regulāri rīko koncertus. Piemēram, oktobrī ar Madrides simfonisko orķestri spēlēšu Sensānsa Piekto klavierkoncertu, kas tiek organizēts caur Marijas Kanalsas konkursu. Regulāri viņi piedāvā dažādas lietas. Tāpat vēl neesmu ierakstījis Solēra sonātes, kas arī tiek organizēts no Spānijas menedžeru puses. Būtībā šis Spānijas konkurss ir kā tāda menedžeru darbība, kas menedžē lietas, kas notiek Spānijā. Tiek uzturēti kontakti arī Beļģiju. Tur šobrīd esmu karalienes Elizabetes kapelā, kas arī nepastarpināti saistīts ar konkursu – novembrī Briselē kopā ar vienu beļģu pianistu tur atskaņošu Mendelszona dubultkoncertu – būs ļoti interesanti. Tā ka mijiedarbība starp konkursiem un koncertpiedāvājumiem ir diezgan cieša, nodalīt nemaz nav iespējams. Tomēr aktīva piedalīšanās konkursos nenotiek. Cik ilgi vēl jums būs tā laime Karalienes Elizabetes kapelu saukt par savām otrajām mājām? Viņi dod iespēju tur atrasties trīs gadus. Pirmais gads jau ir pagājis, bet tas pagājis dīvaini. Tieši tāpēc ir diezgan skaidrs, ka viņi to pagarinās vēl par vienu gadu. Institūcija ir pietiekami elastīga tādā ziņā, ka viņi vienmēr skatās uz katru gadījumu individuāli, un gadu skaits varbūt nav tas būtiskākais – ir daudzi mākslinieki, kas paliek ar viņiem kontaktā vēl ilgi pēc tam. Bet nu – oficiālais laiks ir trīs gadi. Varbūt kāds jums to jau ir vaicājis: kāda starpība, kur sēdi pie klavierēm – Latvijā vai Karalienes Elizabetes kapelā? Vai visam, kas tur apkārt – gaisotnei, kolēģiem – ir nozīme? Īpaši darba procesā tam ir ļoti liela nozīme, jo pārsvarā jau pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, arī tad esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku, un, ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski. Tāpat būtiski, ka ir līdzīgi domājoši vai līdzīgā situācijā esoši mūziķi, kuru pieredze ir līdzīga. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši! Protams, arī tāda lieta kā instrumenti, pie kuriem spēlēt – tie ir dažādi. Tāpat arī tas, ka nav tik daudz jādomā par saimnieciskām lietām. Tas viss palīdz. Tā ir tiešām ideāla vieta, kur gatavoties nopietniem koncertiem un jauna repertuāra apgūšanai. Es tiešām gaidu to brīdi, kad uz turieni aizbraukšu un atkal varēšu pavadīt laiku mūzikas klosterī... Jo patiesi: tur ir mūzika, uz ko koncentrējies pilnībā, tur ir visi nosacījumi, lai tas tā tiešām arī būtu. Tas tad arī ir tas, kāpēc turp braucu. Un dosieties uz turieni jau septembrī? Jā, septembra sākumā. Tagad ir pavisam skaidrs, ka visi tur sabrauks un varēs būt klāt – būs kārtīgs jaunā studiju gada iesākums. Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

27. maija vakarā RIXC galerijā varēsim ielūkoties nākotnē, vērojot robota NaoMi aktivitātes “Kontakt/Ligzdā”. Rezidenci organizē Jauno mediju kultūras centrs RIXC sadarbībā ar Gētes Institūtu Rīgā. Rezidencē RIXC galerijā jaunas prasmes šoreiz ir ieradies apgūt nevis mākslinieks, bet robots. Vai vārdam “dabiski” pastāv robežas postmākslīgā intelekta laikmetā? Vai mākslīgais intelekts spēs rūpēties par dzīvām būtnēm, izvaicājam māksliniekus Raiti Šmitu un Laimu Graždanoviču.

Tom welcomes a new guest David Garofalo CEO and President of Gold Royalty Corp., to the show. David discusses how mine reserves have declined for the past decade, and little capital expenditure has occurred. The industry has been focused on deleveraging and on delivering returns to investors while improving their balance sheets. Now the industry needs to reinvest in new mine development. Mines have done almost too good a job of cutting costs but the majors will need to acquire mid-tier junior to gain resources. We're going to see rapid cost inflation in the industry. We're in a sustained period of lower interest rates. Even if rates rise, it is unlikely to change the bullish outlook for gold especially given the amount of money being printed. The reality today is that sovereign debt has no yield, so in contrast, gold looks very good. It's important to understand that gold has been recognized as money for millennia and all the ingredients are in place to see gold rise much higher from here. He believes silver has even greater potential and will likely outperform gold. David outlines the copper potential within Gold Royalty's portfolio of gold properties. These properties are going to become extremely attractive. Copper demand is predicted to see unprecedented growth as electrification and urbanization continue globally. There is inherent optionality with gold, but there are few mid-tier producers with copper juniors. Copper assets tend to be more scarce and much more capital intensive to develop. A new generation is looking for ways to protect capital, and they see bitcoin as a preserver of capital. He argues that gold is finite, unlike the ability of tech developers to create numerous new cryptocurrencies. Money is almost free right now and chasing a limited number of tangible assets. He believes royalty companies are an excellent way to gain exposure to the gold space. Time Stamp References0:00 - Introduction0:33 - Resource Development3:32 - Takeovers/M&A5:28 - Scale & Diversification6:17 - Past Lessons7:34 - Juniors Raising Capital8:30 - Royalty & Juniors11:43 - Gold Minings Portfolio15:12 - Sustainable Business16:12 - Majors & Acquisitions16:54 - Gold Fundamentals18:25 - Gold, Price, and Yield20:07 - Silver Opportunity20:44 - Copper Plays23:35 - Bitcoin Vs. Gold26:04 - Gold Outlook27:05 - Royalty Opportunity28:11 - Wrap Up Talking Points From This Episode Mining Sector Balance SheetsDepleting resource bases of large companies.Gold and silvers expected performanceGold Royalty's properties and plans. Guest Links:Website: https://goldroyalty.com/LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/david-garofalo-fcpa-fca-icd-d-478127b6/ David Garofalo has served as Chief Executive Officer, President, and Chairman of the board of directors of the Gold Royalty Corp. since August 2020. Mr. Garofalo has worked in various leadership capacities in the natural resources sector over the last 30 years. Before joining the company, he served as President, Chief Executive Officer, and Goldcorp Inc., a gold production company headquartered in Vancouver, until its sale to Newmont Corporation in April 2019. David served as President, Chief Executive Officer, and director of Hudbay Minerals Inc. from 2010 to 2015, where he presided over that company's emergence as a leading metals producer. Previously, he held various senior executive positions with mining companies, including Senior Vice President, Finance and Chief Financial Officer, and Agnico-Eagle Limited, from 1998 to 2010 and as treasurer and other various finance roles with Inmet Mining Corporation from 1990 to 1998. David was named Mining Person of the Year by The Northern Miner in 2012 and Canada's Chief Financial Officer of the Year by Financial Executives International Canada in 2009. He holds a Bachelor of Commerce from the University of Toronto. David is a Fellow of the Chartered Professional Accountants in Canada and a Certified Director of the Instit...

Šķietami neticami, ka tāds sīkums, kā košļājamās gumijas košļāšana var atstāt pozitīvu iespaidu un cilvēka vispārējo veselību. Tāpat mēs ikdienā neesam aizdomājušies, kā pārtika un industrializācija ietekmējusi cilvēka galvaskausa evolūciju, kā elpošana saistīta ar zobu un mutes veselību, un kā krākšana atstāj iespaidu uz intelektu. Šīs un citas pārsteidzošas atklāsmes rodamas šajā DIENA PĒC | VESELĪBA sērijā, kuras viešņa ir Rīgas Stradiņa universitātes “Stomatoloģijas Institūta” audiologopēde, veselības zinātņu maģistre, Jogita Kupča. Support the show (http://www.dienapec.lv)

PROPHECY HOUR: CAN WE BE FORCED TO TAKE A VACCINE? Pastor Carl Gallups http://www.carlgallups.com/ Pastor Carl blew us out of the water with this one as covid-19 mask mandates and vaccines are illegal! Yep according to federal law! 1.Federal law prohibits employers and others from requiring vaccination with a Covid-19 vaccine distributed under an EUA https://www.statnews.com/2021/02/23/federal-law-prohibits-employers-and-others-from-requiring-vaccination-with-a-covid-19-vaccine-distributed-under-an-eua/ 1.A. MASKS ARE EUA equipment a) https://www.fda.gov/medical-devices/coronavirus-disease-2019-covid-19-emergency-use-authorizations-medical-devices/personal-protective-equipment-euas b) https://www.fda.gov/medical-devices/coronavirus-disease-2019-covid-19-emergency-use-authorizations-medical-devices/personal-protective-equipment-euas#surgicalmasks 2. FDA - Masks don't stop viruses SEE the section called SURGICAL MASKS - scroll down a little bit https://www.fda.gov/medical-devices/personal-protective-equipment-infection-control/n95-respirators-surgical-masks-and-face-masks 3. HERE'S SOMETHING ELSE fro Nat. Instit. Of Health - very very interesting with biblical overtones! https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7308596/ Another do not Miss End-Time Radio program as “We are Warning the World as it HAPPENS!” Please visit www.prophecyhour.com Also http://wichitahomeless.com/ Also https://www.facebook.com/WichitaMissionChurch/ “Remember we do not 100% agree with everything our guests, say, do, or believe. It’s up to you to pray and sort it out!”

Lēnā vakcinācija pret Covid-19 Latvijā ir tāpēc, ka pagājušajā gadā tika pieņemti vairāki aplami lēmumi. Kāda vispār Latvijā ir valsts institūciju atbildība par pieļautām kļūdām, Krustpunktā vērtē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docents Edvīns Danovskis, Latvijas Universitātes profesore Iveta Reinholde un bijusī valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Lēnā vakcinācija pret Covid-19 Latvijā ir tāpēc, ka pagājušajā gadā tika pieņemti vairāki aplami lēmumi. Kāda vispār Latvijā ir valsts institūciju atbildība par pieļautām kļūdām, Krustpunktā vērtē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docents Edvīns Danovskis, Latvijas Universitātes profesore Iveta Reinholde un bijusī valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Dažādu kultūras jomu pētnieki pirmo reizi apvienojušies kopprojektā “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai”. Par kopīgo iniciatīvu un zīmīgākajiem virzieniem valsts pētījumu programmā Kultūras Rondo pārrunājam ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu un akadēmijas prorektori zinātniskajā darbā un Zinātniskās pētniecības centra vadītāju Andu Laķi. Piecas vadošās augstākās izglītības un kultūras mantojuma institūcijas Latvijā: Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsākušas Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts pētījumu programmas “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020. – 2022.gadam” īstenošanu. Programmas pētījumu virzieni ir saistīti ar trīs galvenajiem uzdevumiem. Pirmais ir vērsts uz zināšanu bāzes attīstību par mākslinieciskās jaunrades vēsturi un aktuālajiem procesiem Latvijas kultūrā plašā nozaru spektrā: mūzikā, literatūrā, teātra un dejas mākslā, vizuālajā mākslā, dizainā, arhitektūrā, audiovizuālajā un filmu mākslā, kā arī citās jomās. Nozīmīgs pētījumu virziens ir kultūras un mākslas procesu daudzveidība, ilgtspēja un saikne ar kultūras un kultūrizglītības vajadzībām, sekmējot pētniecības, augstākās izglītības un mākslinieciskās jaunrades saikni. Otrais pētījumu virziens paredz attīstīt zināšanu bāzi par Latvijas kultūras mantojuma aizsardzību, saglabāšanu un tālāknodošanu, komunikācijas un pārvaldības jautājumiem mūsdienu tehnoloģisko, ekonomisko, sociālo un vides izaicinājumu kontekstā, kultūras mantojuma un atmiņas institūciju lomu. Tiek uzsvērta sabiedrības, īpaši jauniešu, un mantojuma kopienu iesaiste un līdzdalība. Savukārt trešajā uzdevumā noteikts attīstīt pētniecības metodes un zināšanu bāzi par mākslinieciskās jaunrades un kultūras mantojuma nozaru ietekmi, tostarp sociālo un ekonomisko ietekmi, pārneses efektiem un lomu Latvijas valsts, sabiedrības un tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstībā un nacionālās identitātes veidošanā.  

Nuacht Mhall. Príomhscéalta na seachtaine, léite go mall. * Inniu an chéad lá de mhí Eanáir. Is mise Gráinne Ní Bhrosnacháin. Tá an Bhreatain imithe as an Aontas Eorpach ó aon déag a chlog ar Oíche Chinn Bliana. Thángadar ar an gcomhaontú nach mbeadh aon táillí breise ar thradáil idir an Bhreatain agus an Aontas Eorpach. Fanfaidh Tuaisceart na hEireann sa Margadh Aonair le rialacha chustaim an Aontais Eorapaigh. Beidh Institúit Teicneolaíochta Thrá Lí agus Institúit Teicneolaíochta Chorcaí ag teacht le chéile mar aonad amháin as seo amach. Beidh scolairí ó Chiarraí agus Corcaigh ábalta maireachtaint agus staidéar sna contaetha sin. Dúirt Uachtarán na hOllscoile an tOllamh Maggie Cusack ‘Is é an bunchuspóir atá againn ná daoine a chumasú trí oideachas chun go n-éireoidh leo amuigh sa domhan mhór'. Tá rinceoir ar an sean-nós agus buaiteoir Chluiche Ceannais na hÉireann Emma O'Sullivan ag múineadh rince ar an sean-nós ar líne. Cuireann sí ranganna ar fáil ar Zoom do dhaoine timpeall na cruinne. Bíonn daoine ón tSeapáin, an Bhrasáil agus na Stáit Aontaithe ag glacadh páirt sna ranganna Zoom-nós. Dúirt Emma go bhfuil meascán de dhaoine difriúila sna ranganna ach is breá leo Éire agus is breá leo Conamara, tá a fhios acu faoi rince ar an sean-nós leis atá go hiontach. * Léirithe ag Conradh na Gaeilge i Londain. Tá script ar fáil i d'aip phodchraolta. * GLUAIS Oíche Chinn Bliana - New Year's Eve táillí breise - extra charges maireachtaint - live (canúint Chorca Dhuibhne) cumasú - empower, enable rince ar an sean-nós - sean-nós (old-style) dancing timpeall na cruinne - around the world

Poslovila se je Neda Pagon, ena najvidnejših slovenskih intelektualk, doktorica sociologije, romanistka, zgodovinarka, prevajalka in dolgoletna odgovorna urednica akademske založbe Stúdia humanitátis. Bila je tudi soustanoviteljica Fakultete za podiplomski humanistični študij Institútum studiórum humanitátis ter Inštituta za civilizacijo in kulturo. Delala je kot predavateljica na Fakulteti za družbene vede in na Pedagoški akademiji v Ljubljani, kot znanstvena svetnica pa na Znanstvenoraziskovalnem centru SAZU. Neda Pagon je avtorica obsežnega opusa knjig, razprav, študij in prevodov. V njem najdemo tudi besedilo Zagovor lenobe.

Qu'y a-t-il à l'intérieur... [et dehors aussi] ?, épisode 9, de la version toujours fabriquée à la maison de Ecoute ! Il y a un éléphant dans le jardin, par Véronique Soulé et Estelle Laurentin Les enfants au micro Dernier épisode de cette chronique, réalisée en partenariat avec le magazine Paris Mömes : avec Jules, 8 ans. A retrouver également sur le site de Paris Mômes : https://parismomes.fr/a-la-maison/les-enfants-au-micro/ Merci à tous les enfants reporters et à Hervé Suhubiette pour la musique Nouveauté discographique pour les enfants  Comme c’est étrange, par Söta Sälta, c’est-à-dire Elsa Birgé et Linda Edsjö – Un CD distribué par Victor Mélodie   Les p’tits papiers d’Estelle – revue de presse d’Estelle Laurentin L’école au lendemain du confinement et les fausses nouvelles - Le Courrier Picard 15 mai - Photo virale montrant des enfants isolés dans des carrés pendant la récréation: un père fait le point + infos -20 Minutes 13 mai - Déconfinement à Tourcoing : La photo d’enfants assis dans un carré à l’école provoque l’émoi + infos -France Inter 30 avril - Instit en Alsace" décédée du Covid-19 après avoir fait cours aux enfants de soignants : récit d'un fake + infos - Les Echos 12 mai - Twitter va labelliser les « fake news » liées au coronavirus + infos Les jeux vidéo (Quentin Le Guevel)   Gone Home - + infos Entretien : avec Jean Poderos, éditeur (Courtes et longues), pour présenter l’appel de 5 éditeurs jeunesse indépendants vers le public : Ce qui dépend de nous Lire l’appel publié sur Mediapart + infosJean Poderos a présenté deux livres récemment édités par Courtes et Longues : -Nuit, un album de Nancy Guilbert et Anna Griot -Les étoiles qui meurent dans le ciel, un roman de Benjamin Lesage   Dans la vitrine de la librairie   Morgane, de la librairie La Régulière (Paris 18), a présenté l’album : Guide de survie dans la jungle, de Hao Shuo (éditions 4048) - + infos Raconte-moi une chanson   Michel Bonneau, administrateur de structures dédiées à la musique   Lecture, par Lionel Chenail  Toutes choses scintillant, de Véronique Ovaldé – L’ampoule, 2002 et J’ai Lu 

  Séverine, alias Maitresse Sev, nous a fait le plaisir de répondre au Didatag de Didaschool. Rétrouvez la également dans l'épisode 10 de Didaschool, dans lequel elle nous parle de la classe flexible ! 

Dans cet épisode nous vous proposons de découvrir le dispositif ULIS avec Adeline Michel  co-autrice du livre "Enseigner en ULIS-école, les clés de l'école inclusive".  

Nous avons posé les questions du Didatag à Christophe Gilger, un des auteurs de Maths en Vie.  Retrouvez le dans l'épisode 8 dans lequel il nous dit tout sur Maths en Vie !  

Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju.  Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību. Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas? Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi. Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos. Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju. Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro. Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī. Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā. Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā. Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas. Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies. Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.

Delia, enseignante en maternelle répond au Didatag de Didaschool.  Retrouvez-là sur son blog et retrouvez son témoignage dans l'épisode 7 de Didaschool 

Par to kā izsludinātajā ārkārtas situācijā savus pakalpojumus nodrošina Latgales veselības struktūras un sociālie dienesti, kā arī par to kā situācijai pielāgojas lielie uzņēmēji reģionā, šodien raidījumā stāsta Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis Grigorijs Semjonovs, Rēzeknes slimnīcas valdes loceklis ārstniecības jautājumos Ivars Zvīdris, Rēzeknes pilsētas sociālā dienesta vadītājs Gunārs Arbidāns, Daugavpils pilsētas sociālās pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītāja Elita Kuzmina, kā arī A/S "Preiļu siers" valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts.  

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

"Nan ! Cet épisode-là, faut pas que mes parents tombent dessus !" Ma vie d'ado, ce sont des témoignages d'ado, venus de toute la France. C'est une émission qui s'adresse aux adolescents. Mais pas que.  Ces tranches de vie surprennent et émeuvent les adultes ; si elles racontent qui sont les ados d'aujourd'hui, elles rappellent aussi aux adultes, qui ils ont été. Ma Vie d’Ado, c’est intime, c’est joyeux, c’est drôle, c’est triste, c’est tranquille ou mouvementé… C’est bouleversant comme une vie d’ado ! Ma Vie d’Ado, un podcast proposé par le magazine Okapi, à retrouver chaque semaine. Crédits : Ce podcast est préparé et animé par le magazine Okapi (Bayard Jeunesse.)   Voix : Rebecca Devannes. Montage : Yann Bonicatto. Conception, réalisation, mixage : Emmanuel Viau. Musique Fixxions. Animation éditoriale : Christophe Fernandez / E. Viau. Création visuelle :  France Rapp.  Merci au formidable travail des enseignants et des classes / groupes des webradio  des collèges Pasteur à Villejuif (94),  Jean Rostand au Cateau-Cambrésis (59), Jules Verne à Vittel (88), Alain Savary à Fronton (31) et Guy de Maupassant à Houilles (78) Production :  Hélène Devannes / E.Viau. Un podcast de Bayard Jeunesse 2020- Droits réservés 

Pour ce nouvel épisode nous recevons une enseignante très active sur la blogosphère. Elle nous fait le plaisir de partager avec nous un projet d’écritureS qu'elle a mis en place avec sa classe de CP autour de la production d'écrits. 

   Priscilla, une professeur des écoles qui enseigne la langue des signes française(L.S.F)à ses élèves d'école élémentaire.

Une enseignante qui est en classe la semaine et sur les planches le  week-end. Nous vous présentons un épisode tout en détente et en bonne humeur. Si  l'envie de monter sur les planches vous démange restez à l'écoute!  Bénédicte Bousquet vous dira tout sur sa double vie.  

Raidījumā Greizie rati iepriekšējā pusgada valodnieciskās mīklas min Latvijas Institūta darbinieki: Vita Timermane - Moora, Elīna Lūcija Rolle un Šarlote Līduma. Viesi min mīklas, kuras sagudrojuši: Liene Šmukste, Jānis Jančevics, Gunars Gūža, Lelde Priedīte, Austra Jasmīna Priedniece - Melnace, Mārīte Kabaka, Jekaterina Andrejeva, Maiga Holštroma, Kornēlija Šlāpina, Biruta Pāvilsone, Laura Mieme un Ieva Vaivode

Aizvadītais gads ir bijis spilgts ne tikai Latvijas iekšpolitikā, bet dažas labas norises mūsu valstī guvušas atskaņas ārpusē un arī otrādi. ASV sankcijas Aivaram Lembergam bija, iespējams, lielākais šī gada nogales pārsteigums, kura sekas līdz galam nav zināmas. Tikmēr ieilgušais breksita process ir nogurdinājis ne tikai britus, bet arī Eiropas Savienības dalībvalstis, Latviju tajā skaitā. Par šiem un citiem ārpolitikas notikumiem sarunā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Andri Sprūdu.

What's the difference between the normal alphabet and the Christmas alphabet? No 'L'!It's Christmas time here at Three Dads and a Little Podcast and we have a Christmas theme episode just for you. There's talk of Santa, favorite presents, traditions, countdown to 2019 (2020 if you want to be correct about it), a Top 7, and plenty of terrible Christmas dad jokes for all to enjoy!Merry Christmas, everyone! Hope you all get to enjoy a warm finish!!!

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtam drīzumā priekšā ambiciozs uzdevums. Proti, īpašā hakatonā meklēt jaunus risinājumus, kas nākotnē būtu lietojami cilvēku dzīves kvalitātes un galvenais – veselības – uzlabošanā. Nākotnes medicīnas tehnoloģiju hakatons norisināsies no 8. līdz 10.novembrim. Kāpēc uz fiziķu pleciem uzliktas rūpes par tehnoloģiju attīstību medicīnā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro LU Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieku inovāciju jautājumos Andris Anspoks un LU Cietvielu fizikas institūta projektu vadītājs Jānis Latvelis. Institūta pārstāvji aicina pieteikties dažādu jomu profesionāļus, ne tikai ar medicīnu un fiziku saistītus. Aicināti arī ķīmiķi, programmētāji, uzņēmēji. Arī vienkārši zinātkāri cilvēki, kam interesē šī joma jau profesionālā līmenī. Piektdienas vakarā būs ideju prezentācija, savukārt citi, tās noklausījušies, varēs pievienoties kādai komandai. Var nākt arī jau komanda ar savu ideju. Tad taps starpdisciplināras komandas, kas ar starptautisku mentoru palīdzību idejas attīstīs un svētdienas vakarā žūrijai prezentēs paveikto. "Lielākas izredzes saņemt tālāku atbalstu ir tiem, kas nāks nevis ar spontānu ideju, bet tādu, kas jau kādu laiku auklēta un lolota," atzīst hakatona rīkotāji. Informācija par par norisi un saite uz reģistrāciju internetā. Iespējas prasmes medicīnā apgūt ar tehnoliģiju palīdzību Mediķiem svarīgi ne tikai spēt veikt dažādas manipulācijas, bet arī spēt operatīvi novērtēt situāciju situāciju un zināt, ar ko sākt. Žņauga uzlikšana, pulsa pārbaude, ķermeņa temperatūras mērījumi un citas secīgas darbības. Neatsverama ir arī spēja sadarboties komandā un prasme lūgt palīdzību kolēģiem. Izdzīvot šo visu ar speciālas datorprogrammas palīdzību piedāvā arī uzņēmumi Latvijā. Situācijas izpēte virtuālajā vidē palīdz sagatavot nākamos ārstus reāliem negadījumiem Kā būtu, ja medicīnas prasmes varētu apgūt ne vien skolas mācību telpā ar manekeniem un mulāžām, bet arī fiziski pārceļoties uz citu vidi, kurā redzams iedomātais cietušais? Šāda iespēja pastāv arī Latvijā, to piedāvā uzņēmums „Exonicus”. No sākotnēji radīta viena uzņēmuma pēdējo četru gadu laikā izauguši divi – „Anatomy Next” piedāvā anatomijas grāmatas māksliniekiem, savukārt ar „Exonicus” tehnoloģijām medicīnas studenti. Tās var izmantot arī jaunāko medicīnas kursu studējošie, taču pamatā tās paredzētas 5. un 6. kursu studentiem, rezidentiem, kā arī jau praktizējošiem mediķiem, kuri vēlas atsvaidzināt savas zināšanas un prasmes. Protams, tehnoloģijas vēl attīstās, un, simulējot negadījumus virtuālajā realitātē, ir jāsaskaras ar izaicinājumiem. Plašāk stāsta uzņēmuma „Exonicus” vadītājs Jānis Kondrāts.

Ganatantra Season 2: We're back from hiatus and we have an exciting new lineup of episodes for you! In this intro episode, Sarayu and Alok outline what you can look forward to, the three themes around which episodes will be structured and why we've chosen the topics we have.

Augusta pirmajā nedēļas nogalē Mazirbē Lībiešu kultūras dienās notiks priekšlasījumi un diskusijas par norisēm mūsdienu lībiešu kultūrtelpā – valodā, literatūrā, mākslā un mūzikā. Tiks pavērtēts Lībiešu institūta pirmais gads. Kultūras Rondo studijā šos jautājumus pārrunājam ar Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu. "Tas ir lielākais jauninājums, ka svētku programma būs divas dienas. Prieks, ka iekļauta šī nopietnākā daļa tiem, kas grib dziļāk paklausīties par lībiešu lietām. Tas ir saistīts arī ar to, ka ir izveidots Lībiešu institūts," skaidro Valts Ernštreits. Šīs dienas programmu veidos priekšlasījumi un diskusijas par norisēm mūsdienu lībiešu kultūrtelpā – valodā, literatūrā, mākslā un mūzikā. To vadīs Lībiešu Institūta darbinieki un Tartu Universitātes valodnieki un lībiešu kultūrvēstures pētnieki. "Ideja lasījumiem bija parādīt to, ar ko nodarbojamies ikdienā nodarbojamies, kas ir mūsu mērķis, strādājot institūtā," norāda Ernštreits. Lasījumos viņš iepazīstinās ar institūta gada laikā paveikto, Renāte Blumberga stāstīs par lībiešu tautas namu Mazirbē. Šobrīd top arī grāmata par lībiešu tautas namu. Šis pētījums ievadīs Lībiešu institūta iecerēto rakstu sēriju. "Vēl man liels prieks, ka pēc šīs dziļākās daļas ir vēl viens interesants projekts – Latvijas un Igaunijas teātra kopdarbs izrāde “Pirmie, kas aiziet”, kas veltīta lībiešu tematikai," atzīst Ernštreits. Savu pirmo gadskārtu Lībiešu institūts atzīmēs augusta beigās ar divu dienu konferenci un Ernštreits atzīts, ka pirmais darba gads ir bijis saspringts. Viņš ir gandarīts, ka valsts pētījumu programmas Latviešu valoda ietvaros ir apakšprojekts "Lībiešu valoda".

Laikā, kad cilvēks pirmo reizi spēra kāju uz Mēness, kad tika atklāti pārsteidzoši fakti par Saules sistēmu, bet „Voyager” ar savu cilvēces vēstījumu uzsāka ceļu izplatījumā, kosmosa industriju vadīja valstiskas institūcijas un finansēja nodokļu maksātāji. Tolaik kosmosa iekarošana kļuva par sacensību globālā līmenī un politiskais fons šiem atklājumiem nereti bija skaļāks par pašiem notikumiem. Kopš tā brīža ir tik daudz kas mainījies – spēles laukumā redzamas spēcīgas, privātās industrijas, kas kaļ savus, ne mazāk ambiciozus plānus kosmosa jomā. Šobrīd šīs abas puses uzsākušas sadarbību. Šogad vasarā ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde jeb visiem zināmā NASA nosauca četru astronautu vārdus, kuri izvēlēti lidojumiem ar privāto kosmosa industrijas uzņēmumu kuģiem. To vidū ir tādi nozares giganti kā “Space X” un “Boeing”. Sadarbība starp NASA un privātām kosmosa tehnoloģijām ir bijusi arī līdz šim, taču šis notikums paver jaunu lappusi kosmosa industrijā. Kādi ir privāto kompāniju un valstu kosmosa institūciju mērķi Visumā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasts, IT speciālists Raitis Misa.

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Je vous donne un indice : Je parle de façon d'enseigner... de pédagogie, de l'influence de l'école "Made in France" sur nos fonctionnements... et de ce que nous perpétuons tant que nous ne nous en rendons pas compte... C'est pourtant très simple de renverser la vapeur... une fois qu'on sait, une fois que l'on arrive, pas à pas à modifier cette sale habitude.La suite dans cet épisode...Cet épisode existe aussi en vidéo, elle est ici : https://youtu.be/fVz3gOr8FK0=======================================

Tomātu šķirnes atšķiras ne tikai pēc augļu lieluma, bet arī pēc krāsas. Vai līdz ar krāsu mainās arī tomātu uzturvērtība, uz šo un citiem ar tomātu audzēšanu saistītiem jautājumiem atbildes raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta dārzkopības entuziastu kluba "Tomāts" biedre, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne, Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorante Ieva Erdberga un Dārzkopības Institūta pētniece Valentīna Pole.     Divas kaites, kas visbiežāk skar tomātus ir „zaļie pleciņi” un galotņu puve. Zaļie pleciņi – tomāts apakšā sarkans, virspusē zaļš.  Lai to mazinātu, var caur lapām barot ar kāliju saturošiem preparātiem. Ar zaļajiem pleciem var cīnīties ar siltumnīcas noēnošanu un vienmērīgu barības vielu padošanu. Galotņu puve – liecina par kalcija nepietiekamību. Arī ar to var cīnīties, barojot caur  lapām ar kalciju. Plūmju tomātus vairāk skar galotņu puve. Tomātu un jebkuru augu audzēšanai vispiemērotākais ir sarkanais un zilais gaismas spektrs. Pilnvērtīgai attīstība tomātiem būtu nepieciešami abi. Nav nekā labāk par saules gaismu. Vispiemērotākā temperatūra naktī ir +15-18 grādu, dienā ne vairāk kā +30, jo pie +29,5 grādiem pārstāj attīstīties ziedputekšņi. Ideālais gaisa mitrums siltumnīcā - 55 %, bet Latvijā tas ir reti iespējams. Tomātu glabāšana ziemas šķirnēm: labākā temperatūra +14-16 grādi, telpai nevajadzētu būt gaišai, bet jābūt sausai. Raidījuma laikā studijā tiek veikts nitrātu tests. Saka, ka nitrāti visvairāk uzkrājas pie kātiņa, bet ne vienmēr tā ir. Mazāk nitrātu ir tiem tomātiem, kas aug laukā ne siltumnīcā. Augi nitrātus uzņem ne tikai ar minerālmēsliem. Lai mazinātu nitrātu daudzumu tomātos, nevajag tos mēslot ne ar augu, ne kūts vircu tad, kad tomāti jau sārtojas. Tomātu nitrātu pārbaudes rezultāti: 1. paraugs Mārupes tomāts - 90 miligrami uz 1 kg, 2. Tirgū pirkts, bioloģiski audzēts - 165 miligrami uz 1 kg 3. Tirgū pirkts - privāts audzētājs - 120 miligrami uz 1 kg 4.Mājas siltumnīcā -  privāts audzētājs - 164 miligrami uz 1 kg 5. Ievas Erdbergas audzēts - 69 miligrami uz 1 kg 6.Piemājas saimniecībā audzēts - 104 miligrami uz 1 kg 7.Valentīnas Poles audzēts - 163 miligrami uz 1 kg 8. Elgas Bražūnes audzēts - 185 miligrami uz 1 kg Svarīgi saprast, ka visi rezultāti ir ļoti labi! Nitrātu norma ir 289 miligrami uz 1 kg - pie tam, šāda norma ir zīdaiņu pārtikai. Nitrātu daudzums ir lielāks tūlīt pēc augļa novākšanas, pēc tam tas samazinās - varbūt tas izskaidro, kāpēc Mārupes tomātos viszemākais nitrātu līmenis, jo šī tomāta ceļš līdz patērētājam ir daudz garāks, nekā mājas siltumnīcā audzētā tomāta līdz mūsu galdam. Savukārt Latvijas Dabas muzejs no 22. līdz 26. augustam aicina uz tradicionālo tomātu izstādi „Tomātu parāde”. Tajā var apskatīt ap 400 tomātu šķirnes, liela daļa no tām Latvijā aplūkojamas pirmo reizi. Pirmo reizi ar saviem izaudzētajiem tomātiem piedalās mazpulcēni.

Vendég: Szabó László Műsorvezető: Majoros Szidónia Téma: Kálvin Institúció című munkája és relevanciája 500 évvel később

Saruna ar Latvijas Institūta (LI) direktori Aivu Rozenbergu notiek septembra vidū. Ir pagājis vairāk nekā gads kā LI sāka jaunu kustību – „Gribu Tevi atpakaļ”. Šis sauklis vieniem radīja smieklus, citiem – ironiju, bet bija arī tādi, kas par šo problēmu sāka runāt ļoti nopietni, jo tas aizskāra emocionāli un personīgi. Līdz šim mēs bijām piedzīvojuši, ka ir eksperti, kuri ceļ trauksmi un ir politiķi, kas izliekas šo problēmu risinām. Tagad kāds mēģināja iekustināt sabiedrību pašu. Pirms gada šis sauklis, tautas valodā runājot, - „aizgāja rūkdams”. Pēc tam klusums. Šodien to vairs tik pat kā nedzird. Kāpēc un kas notiek ar tautas kustību patlaban – saruna ar Latvijas Institūta direktori, kustības „Gribu Tevi atpakaļ” radītāju Aivu Rozenbergu. 

Raidījumā 21. gadsimta latvietis stāstām par to, kā notiek palīdzības sniegšana tiem latviešiem, kuri grib atrast darbu Briselē un citās Eiropas Savienības institūcijās. Tiekamies ar Uldi Šalajevu, kuram ir pieredze padomu sniegšanā tautiešiem, un tiekamies ar dažiem, kuri šādā veidā darbu meklē un ir arī atraduši.

Jose Padial William and Ingrid Rea Assistant Curator of Amphibians and ReptilesCarnegie Museum of Natural History   Expeditions and Species Discovery in the Amazon   Follow along with the slideshow here. For centuries, the Amazon has captivated naturalists, including a Pittsburgh-based scientist who has lead expeditions to tropical forests and discovered fascinating new species of amphibians and reptiles. Dr. Jose Padial, the William and Ingrid Rea Assistant Curator of Amphibians and Reptiles of the Carnegie Museum of Natural History, will discuss “Expeditions and species discovery in the Amazon”. The Amazon has been a top destination for naturalists attracted by the diversity of life forms occurring in these forests and by the endless possibilities for discovery. Most species of birds, mammals, frogs, fishes, and invertebrates known in the world live in the tropical rainforests of the Amazon. Still, many areas of the Amazon remain poorly explored, and scientists working in these areas are discovering dozens of new species each year. Padial will explain how he organized expeditions to the tropical forests of the Andes and the Amazon in Bolivia, Peru, and Colombia that uncovered new species of amphibians and reptiles. These discoveries involved traveling to remote locations in the jungle and using scientific methods such as comparative anatomy, DNA barcoding, or bioacustics. His discoveries are helping us to understand the enormous diversity of life forms in the Amazon. Padial, the William and Ingrid Rea Assistant Curator of Amphibians and Reptiles of the Carnegie Museum of Natural History, focuses on the systematics of amphibians and reptiles. He earned his PhD and bachelor’s degree in biology at University of Granada in Spain. He also studied zoology at Ruprecht-Karls University in Heidelberg, Germany, and at Institüt für Zoologie of the Albert-Ludwigs-University in Freiburg, Germany. The video mentioned during the talk shows daily at the Carnegie Museum of Natural History's Earth Theater. It will be linked here when it becomes available in its finished form online Recorded on Monday, December 7, 2015 at Carnegie Science Center in Pittsburgh, PA.

Senate House Library Passage: A symposium on writing about walking in London, 1500-1900 Walking to Work: George Gissing and Charles Booth on the streets of London Richard Dennis Supported by the Centre for Metropolitan History at the Instit...

Senate House Library Passage: A symposium on writing about walking in London, 1500-1900 Walking to Work: George Gissing and Charles Booth on the streets of London Richard Dennis Supported by the Centre for Metropolitan History at the Instit...

Jakkie Cilliers, executive director of the Instit…

Fritz Hull IONA Vision: the Founding of the Whidbey Institute New School at Commonweal host Michael Lerner explores Fritz Hull’s spiritual biography in this three-part series. Fritz Hull Fritz has been leading programs with his wife, Vivienne, since 1972 when they founded the Chinook Learning Center on Whidbey Island. A native of Seattle and Whidbey Island, he is a graduate of the University of Washington and Princeton Theological Seminary. Frtiz is an ordained Presbyterian minister, receiving his Doctor of Ministry degree from San Francisco Theological Seminary. Fritz founded the Whidbey Institute and has served as its director. He is now a member of Board of Directors and leads several Institute programs including Integral Spirit. He is editor of Earth & Spirit – The Spiritual Dimension of the Environmental Crisis. Vivienne Hull Vivienne Hull is a native of Northern Ireland. She is a graduate of the University of Washington, holding a masters degree in Educational Psychology, and is a Lindisfarne Fellow. She was co-director with Fritz of the Chinook Learning Center and led numerous programs over twenty years. She was instrumental in the creation of the Whidbey Institute, and today is an associate director of the Institute. Vivienne is a writer, speaker, and teacher of Celtic culture and spirituality. For more than twenty five years she has been leading several retreats each year to the Island of Iona in Scotland. She participates in leadership in numerous Institute programs. Fritz and Vivienne have now created the Story House on land they own that is part of the 100 acres called Chinook. Find out more about The New School at tns.commonweal.org.

Fritz Hull IONA Vision: the Founding of the Whidbey Institute New School at Commonweal host Michael Lerner explores Fritz Hull’s spiritual biography in this three-part series. Fritz Hull Fritz has been leading programs with his wife, Vivienne, since 1972 when they founded the Chinook Learning Center on Whidbey Island. A native of Seattle and Whidbey Island, he is a graduate of the University of Washington and Princeton Theological Seminary. Frtiz is an ordained Presbyterian minister, receiving his Doctor of Ministry degree from San Francisco Theological Seminary. Fritz founded the Whidbey Institute and has served as its director. He is now a member of Board of Directors and leads several Institute programs including Integral Spirit. He is editor of Earth & Spirit – The Spiritual Dimension of the Environmental Crisis. Vivienne Hull Vivienne Hull is a native of Northern Ireland. She is a graduate of the University of Washington, holding a masters degree in Educational Psychology, and is a Lindisfarne Fellow. She was co-director with Fritz of the Chinook Learning Center and led numerous programs over twenty years. She was instrumental in the creation of the Whidbey Institute, and today is an associate director of the Institute. Vivienne is a writer, speaker, and teacher of Celtic culture and spirituality. For more than twenty five years she has been leading several retreats each year to the Island of Iona in Scotland. She participates in leadership in numerous Institute programs. Fritz and Vivienne have now created the Story House on land they own that is part of the 100 acres called Chinook. Find out more about The New School at tns.commonweal.org.

Fritz Hull IONA Vision: the Founding of the Whidbey Institute New School at Commonweal host Michael Lerner explores Fritz Hull’s spiritual biography in this three-part series. Fritz Hull Fritz has been leading programs with his wife, Vivienne, since 1972 when they founded the Chinook Learning Center on Whidbey Island. A native of Seattle and Whidbey Island, he is a graduate of the University of Washington and Princeton Theological Seminary. Frtiz is an ordained Presbyterian minister, receiving his Doctor of Ministry degree from San Francisco Theological Seminary. Fritz founded the Whidbey Institute and has served as its director. He is now a member of Board of Directors and leads several Institute programs including Integral Spirit. He is editor of Earth & Spirit – The Spiritual Dimension of the Environmental Crisis. Vivienne Hull Vivienne Hull is a native of Northern Ireland. She is a graduate of the University of Washington, holding a masters degree in Educational Psychology, and is a Lindisfarne Fellow. She was co-director with Fritz of the Chinook Learning Center and led numerous programs over twenty years. She was instrumental in the creation of the Whidbey Institute, and today is an associate director of the Institute. Vivienne is a writer, speaker, and teacher of Celtic culture and spirituality. For more than twenty five years she has been leading several retreats each year to the Island of Iona in Scotland. She participates in leadership in numerous Institute programs. Fritz and Vivienne have now created the Story House on land they own that is part of the 100 acres called Chinook. Find out more about The New School at tns.commonweal.org.