Podcasts about lamped

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Baumas par Čečenijas līdera Ramzana Kadirova veselības stāvokli. Migrantu pieplūdums Lampedūzas salā - kādi ir iespējamie risinājumi? Karadarbība Kalnu Karabahā. Notikumus analizē portāla "TVNET" žurnālists, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu, sazināmies arī Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi. Drīzāk dzīvs vai drīzāk miris? Baumas par Čečenijas Republikas vadītāja Ramzana Kadirova slikto veselības stāvokli cirkulē nu jau vairāk nekā gadu, kam par iemeslu ir viņa arvien biežāka ilgstoša nozušana no publiskās telpas un acīmredzamās izmaiņas ārējā izskatā. Tiek spriedelēts, ka, visdrīzāk, Putina uzticamais vasalis ciešot no kādas nieru kaites. Runas īpaši aktivizējās šī gada pirmajā pusē, kad Kadirovs nebija klāt Putina ikgadējā t.s. Federālajā uzrunā, savukārt marta sākumā Krievijas vadonis pieņēma Kremlī Ramzana Kadirova vecāko dēlu Ahmatu. Tiek atzīmēts, ka pēdējā gadā Čečenijas līdera dēli – septiņpadsmitgadīgais Ahmats, sešpadsmitgadīgais Ādams un piecpadsmitgadīgais Zelimhans – tikuši demonstratīvi iesaistīti varas procesos: piedalās Čečenijas valdības sanāksmēs, pavada tēvu darba braucienos, tiekas ar Krievijas centrālās varas pārstāvjiem u.tml. Tas viss varētu liecināt, ka Ramzans Kadirovs, nebūdams drošs par savu nākotni, cenšas nodrošināt pēcnācēju pozīcijas. Jaunu jaudu runām par Čečenijas galvas bēdīgo stāvokli deva Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvja Andreja Jusova paziņojums, ka Kadirovs piedzīvojot kārtējo slimības saasinājumu un esot ļoti smagā stāvoklī. Turpmākajās dienās sāka parādīties arvien vairāk apgalvojumu, ka Čečenijas galva esot komā vai pat, iespējams, jau miris. 17. septembrī Ramzana Kadirova kontā sociālajā tīklā „Telegram” tika publicēts video, kurā viņš redzams pastaigājamies svaigā gaisā, pievienojot tam komentāru, kas iesaka atvēsināt galvu, lai nejauktu melus ar patiesību. Tiesa, dažas sekundes ilgajos klipos nav norādes uz to, kad tie tikuši ierakstīti. Tāpat cirkulē apgalvojumi par to, ka čečenu vienības tiekot steidzami atvilktas no karadarbības zonas Ukrainā uz Čečeniju un ka Krievijas Nacionālā gvarde koncentrējot spēkus Ziemeļkaukāza reģionā. Ramzanam Kadirovam ir īpašs statuss Krievijas federālo subjektu vadītāju vidū. Savu varu viņš mantoja no tēva Ahmata Kadirova, kurš bija viens no Čečenijas neatkarības kustības līderiem Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Otrā Čečenijas kara laikā gadsimtu mijā pārgāja Krievijas centrālās varas pusē, tika iecelts par vietvaldi, taču zaudēja dzīvību atentātā 2004. gada maijā. Kopš tā laika Ramzans Kadirovs valda Čečenijā, saņemot dāsnas dotācijas no Krievijas federālā budžeta un visādi demonstrējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Čečenijā dislocētās Krievijas Nacionālās gvardes un Iekšlietu ministrijas vienības, neoficiāli dēvētas par kadiroviešiem un uzskatītas teju vai par Kadirova privāto armiju, aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu. Neatkarīgās Arcahas gals? 19. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki izvērsa plaša mēroga karadarbību Kalnu Karabahā, dēvējot to par „antiterorisma operāciju”. Artilērijas un bezpilota lidaparātu triecieniem tika pakļauti objekti reģiona galvaspilsētā Stepanakertā un citur. Kā ziņoja starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas jeb Arcahas republikas vadība, pirmajā uzbrukuma dienā nogalināti 27 cilvēki, t.sk. divi civiliedzīvotāji. Tika izteikti pieņēmumi, ka Baku vara nolēmusi ar bruņotu spēku atrisināt nu jau trīs desmitgades ilgstošo konfliktu starp Azerbaidžānu un armēņu apdzīvoto separātisko reģionu valsts rietumdaļā. Kalnu Karabaha, armēņu dēvēta par Arcahu, kopš Padomju Savienības sabrukuma bija praktiski neatkarīga no Baku valdības, uzturēja ciešus sakarus ar Armēniju, taču starptautiski netika atzīts. 1994. gadā, noslēdzoties t.s. Pirmajam Kalnu Karabahas karam, Azerbaidžāna zaudēja kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī pār līdz tam azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem, kas šķir reģionu no Armēnijas. 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki sakāva Arcahas un Armēnijas vienības un atguva kontroli pār šiem rajoniem, kā arī pār daļu no Kalnu Karabahas pamatteritorijas. Vienīgā saite starp Kalnu Karabahu un Armēniju palika t.s. Lačinas koridors ar automaģistrāli, kuru bija jāapsargā Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr kopš šī gada aprīļa Azerbaidžāna faktiski īstenoja Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda šo teritoriju ar tās apm. 120 000 iedzīvotāju uz humānās katastrofas robežas. Šorīt Arcahas republikas vadība paziņoja, ka tā piekritusi visu republikas bruņoto formējumu atbruņošanai un atlikušo Armēnijas vienību izvešanai no Kalnu Karabahas teritorijas līdz ar visu smago bruņutehniku. Rīt Azerbaidžānas pilsētā Jevlahā paredzēts sākt sarunas starp Kalnu Karabahas iedzīvotāju un Baku valdības pārstāvjiem, kuru saturs būs reģiona reintegrācija Azerbaidžānas sastāvā, Kalnu Karabahas armēņu tiesību un drošības nodrošināšana, kā arī viņu turpmākā dzīve un darbība Azerbaidžānas konstitūcijas ietvaros. Šķiet, ka neatkarīgajai Arcahas republikai līdz ar to pienācis gals, un atliek vien cerēt, ka tam nesekos vardarbība pret turienes armēņu iedzīvotājiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumi. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, savukārt, paziņojis, ka Baku valdības mērķis esot etniskā tīrīšana vēsturiskajās armēņu zemēs. Armēnijas galvaspilsētā Erevāna ziņas par Azerbaidžānas bruņoto spēku uzbrukumu kļuvušas par iemeslu demonstrācijām, kas vērstas, t.sk. pret premjerministru Pašinjanu, kurš, demonstrantu ieskatā, nedara pietiekami tautas brāļu aizstāvībai. Notikušas sadursmes ar policiju, kurās cietuši kā protestētāji, tā kārtības sargi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Vai migrantu problēmai būs Eiropas līmeņa risinājums? Vairāk nekā 5100 cilvēku ierašanos diennakts laikā pagājušā nedēļā piedzīvoja Itālijai piederošā Lampedūzas sala Vidusjūrā. Nelielajā salā atrodas migrantu uzņemšanas centrs, kurā paredzēta vieta 400 cilvēkiem un tas ir pārpildīts. Pagājušās trešdienas pēcpusdienā saasinājās spriedze Lampedūzas ostā, kur nonāca daudzi migranti.  Policija atvairīja simtiem migrantu, kas mēģināja izlauzties cauri barjerām, lai atstātu ostas rajonu. Pēc tam tūkstošiem migrantu ar policijas laivām un prāmjiem tika aizvesti uz Sicīliju vai Itālijas kontinentālo daļu un situācija salā atgriezās tuvāk normālai. Šonedēļ Itālijas valdība noteica stingrākus pasākumus cīņā ar nelegālo migrāciju pāri Vidusjūrai, tomēr sagaida arī plašāku iesaisti no Briseles. Šī gada laikā Itālijā nonākuši jau vairāk nekā 126 000 migrantu un tas ir divreiz vairāk nekā šajā laika periodā pērn. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā ar 10 punktu plānu Lampedūzai, tomēr ne tik spēcīgu, kā to vēlētos redzēt Roma. BBC ziņo, ka Itālijas premjerministre Džordžija Meloni vēlas redzēt Eiropas Savienības jūras blokādi, kas neļautu migrantu laivām sasniegt Itālijas krastus.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Viešojoje erdvėje pasklidus informacijai, kad prieš dvylika metų žiauriai savo bendraklasę nužudžiusios bei jos kūną dalimis supjausčiusios ir už šį nusikaltimą dvidešimčiai metų nuteistos šiaulietės iš Panevėžio kalėjimo yra perkeliamos į Pusiaukelės namus, gali kur kas laisviau gyventi, dalis žmonių ėmė piktintis tokiais sprendimais. Diskusijas įaudrino ir pasirodžiusi informacija, kad viena iš merginų galimai smurtavo prieš mažametį vaiką. Ar tokia bausmių vykdymo sistema veiksminga? Kada nuteistasis gali tikėtis į laisvę išeiti anksčiau? Kuo remiantis yra švelninamos bausmės nuteistiesiems?Kauno tarpukario modernizmo architektūra įrašyta į UNESCO Pasaulio paveldo sąrašą, bet privalės per pusantrų metų įgyvendinti ekspertų rekomendacijas.Lenkija vakar pradėjo taikyti Europos Sąjungos draudimą į šalį įvažiuoti visiems Rusijoje registruotiems automobiliams. Toks draudimas Latvijoje, Estijoje ir Lietuvoje įsigaliojo dar praėjusios savaitės pradžioje. Suomijoje - penktadienį. Tai - viena sankcijų, taikomų Rusijai ir jos piliečiams dėl karo Ukrainoje. Koks tokios priemonės poveikis?Atšvaitus tamsiu paros metu dėvi 4 iš 10-ies šalies gyventojų. Naujausios apklausos duomenimis, dažniausiai žmonės nurodo, kad esą nevaikšto tamsiu paros metu. Pasak Lietuvos transporto saugos administracijos, per trejus metus žuvo dešimtys žmonių, kurių vairuotojai nepastebėjo tamsiame kelyje.Praėjusią naktį Rusija Ukrainoje surengė raketų ir dronų ataką, pranešama apie žuvusius ir sužeistuosius. Bulgarija skelbia savo krantuose aptikusi kare pasitelkiamą bepilotį orlaivį. Aukščiausias Kinijos užsienio reikalų pareigūnas vyksta derybų į Rusiją.Italija praneša apie išaugusį migrantų srautą į pietinę Lampedūzos salą. Per porą dienų čia jų atvyko daugiau, nei pačioje saloje yra nuolatinių gyventojų, o vietos tarnybos teigia nespėjančios visiems suteikti reikalingos pagalbos.Ved. Darius Matas

Stefano Liberti – daugybe apdovanojimų įvertintas Italijos žurnalistas ir dokumentinių filmų kūrėjas, pasakojęs apie migracijos krizę knygoje „Į pietus nuo Lampedūzos“, plačiai nušvietęs maisto pramonės poveikį planetai. Prieš tai išmaišęs pusę pasaulio, 2019 metais jis nukreipė savo žvilgsnį į savo gimtąją šalį. Būtent tais metais jis ėmė tirti klimato krizės poveikį Italijoje.„Iš pradžių įsivaizdavau, kad tai viena iš daugelio paveiktų šalių. Tačiau bendraudamas su žemės ūkio darbininkais, žvejais, turizmo sektoriaus darbuotojais supratau, kad mano šalyje vyksta kažkas tikrai labai blogo“.Didžiulė sausra ir stebėtinu greičiu tirpstantys ledynai tą tik patvirtina: šią vasarą Italiją krečia ne tik politinė, bet ir klimato krizė. Tačiau apie pastarąją viešojoje erdvėje mažai kas kalba.Pokalbis apie sausrą, Italijos politiką ir žurnalistų vaidmenį klimato krizėje – su knygos „Terra bruciata“ (lietuviškai „Išdeginta žemė“) autoriumi Stefano Liberti vyksta jo gimtojoje Romoje.Autorė Inga Janiulytė-TemporinNuotraukos autorė Valeria Brigida

In this weeks epiosde Sean & Adam welcome the queen of Topic Tuesdays Kirsty Brankin. We Discuss LA life, drive bys in Compton, Turn ons, Icks and mental health --- Support this podcast: https://anchor.fm/asap-podcast/support

It's the six letter uncommon "L" words - nothing more lovely!  | LABARA  |  | LABRAL  |  | LAVABO  |  | LACTAM  |  | LACUNA  |  | LASCAR  | CRAALS/RASCAL,SCALAR,SACRAL | LAMPAD  |  | LANDAU  |  | LAAGER  |  | LANATE  |  | LAURAE  | LAURAS | LAOGAI  |  | LAGANS  | LAGAND | LAHALS  | HALALS, SLAHAL | LAHARS  |  | LAMIAS  |  | LANAIS  | LIANAS/NASIAL/SALINA | LATRIA  | LARIAT/ATRIAL | LALLAN  |  | LAMPAS  | PLASMA | LIBLAB  |  | LAMBED  | BLAMED/BEDLAM/BELDAM/AMBLED | LABILE  | LIABLE | JAYVEE  | VEEJAY | LIBRAE  |  | LAMBER  | AMBLER/BLAMER/MARBLE RAMBLE | LOBATE  | BOATEL/OBLATE | LABRET  |  | LABIUM  |  | LEACHY  |  | LEXICA  | ALEXIC  | LAUNCE  | LACUNE/UNLACE | LOCHIA  |  | LOCHAN  |  | LACILY  |  | LINACS  |  | LORICA  |  | LAZIED  |  | LALLED  |  | LADLER  |  | LAMMED  |  | LAMPED  | PALMED | LIGAND  | LADING | LADINO  |  | LADRON  | LARDON | LURDAN  |  | LATEEN  |  | LAVEER  | LEAVER/REVEAL/VEALER | LIGASE  | SILAGE | LAGUNE  | LANGUE | LEHUAS  |  | LAKIER  |  | LIENAL  | LINEAL | LAWINE  | LAUWINE | LARKER  |  | LEKVAR  |  | LANELY  | LEANLY | LEALLY  |  | LEALTY  | LATELY | LEMMAS  |  | LEMANS  | MENSAL | LANNER  |  | LEVANT  |  | LAPPET  | APPLET | LYSATE  |  | LYTTAE  |  | LOGGIA  |  | LAMING  | LINGAM/MALIGN | LAVING  |  | LAWING  | WALING |   |  | LONGAN  | LUNGAN | LANUGO  |  | LANGUR  |  | LOGWAY  |  | LITHIA  |  | LINHAY  | HYALIN | LIMINA  |  | LIKUTA  |  | LIPOMA  |  | LATTIN  |  | LASSIS  | SISALS | LAXITY  |  | LUNULA  |  | LOUMAS  |  | LARUMS  | MURALS | LORANS  |  | LARRUP  |  | LAPSUS  |  | LYSSAS  |  | LUBBER  |  | LEBENS  |  | LIBERS  | BIRLES | LIMBUS  |  | LOWBOY  |  | LOCOED  | COOLED | LECHWE  |  | LYCHES  | CHYLES | LUCKIE  |  | LECTIN  | LENTIC/CLIENT | LOCIES  | COLIES | LUCITE  | LUETIC | LOCULE  | LOCULI | LUCERN  |  | LITCHI  | LITHIC | LIMNIC  |  | LICTOR  |  | LOCUMS  |  | LOIDED  |  | LIEDER  | RELIED | LEKKED  |  | LEUDES  | ELUDES | LILIED  |  | LIMNED  | MILDEN | LODENS  |  | LOUPED  |  | LUPOID  | LUMPE

Reiz satikās dižciltīgas itāliešu dzimtas atvase – rakstnieks Džezepe Tomazi di Lampedūza ar Vidzemes muižnieku dzimtas baronesi Aleksandru fon Volfu. 1932. gada 24. augustā šie abi cilvēki salaulāti, tikmēr Stāmerienas apkārtne sniedza romāna „Gepards” autoram mieru, klusumu un apceres iespēju. „Vienā likteņdejā savijušies mūži” ir Ilzes Lecinskas un Džoakīno Lancas Tomazi grāmata par Aleksandru fon Volfu un rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu. Saruna ar filoloģi Ilzi Lecinsku ne tikai par vēsturi un literatūru, bet arī par Stāmerienas pili un vēl neatbildētiem jautājumiem.   Raidījumu atbalsta:

Nedēļa Kultūras Rondo. Atgādinām par dokumentālo filmu "Geparda dzimšana", kas kinofestivāla Rīga IFF programmā šodien, 19.oktobrī, piedzīvos pirmizrādi. Kā arī pievēršam uzmanību arhitektūras izglītībai, kādu virzienu mūsdienu arhitektūra pieprasa - tehnisko vai māksliniecisko. Par vācbaltiešu baronesi, psihoanalītiķi Aleksandru fon Volfu, Stāmerienas pils saimnieci, un itāļu rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, mums zināmā romāna “Gepards” autoru, tapusi Vācijas, Latvijas un Itālijas kopražojuma dokumentālā filma „Geparda dzimšana”. Filmas pirmizrāde būs 19. oktobrī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā.  

Par vācbaltiešu baronesi, psihoanalītiķi Aleksandru fon Volfu, Stāmerienas pils saimnieci, un itāļu rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, mums zināmā romāna “Gepards” autoru, tapusi Vācijas, Latvijas un Itālijas kopražojuma dokumentālā filma „Geparda dzimšana”. Filmas pirmizrāde būs 19. oktobrī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā. Par Aleksandru Volfu un abu personību savstarpējām attiecībām Kultūras Rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas nozaru eksperti Astru Šmiti, bibliogrāfe Ilzi Lecinsku un filmas producentu Gintu Grūbi. Filma "Geparda dzimšana" ir ceļojums pa Tomazi un viņa vācbaltiešu izcelsmes sievas Aleksandras fon Volfas-Štomerzē (Alexandra von Wolff-Stomersee) dzīvi ‒ neparastu mīlas stāstu pāri visai Eiropai no Itālijas līdz Latvijai. Krievijas 1917. gada revolūcijas radītais haoss un vēlāk Otrais pasaules karš piespieda Aleksandru pamest vispirms Sanktpēterburgu, pēc tam arī dzimtas pili Latvijā, Stāmerienā. Filma "Geparda dzimšana" jau piedzīvojusi pasaules pirmizrādi Hamburgas starptautiskajā kinofestivālā, no 17. līdz 27. oktobrim tā tiks demonstrēta Romas festivālā, bet 19. oktobrī notiks filmas pirmizrāde Rīgas Starptautiskajā Filmu festivālā. Filmas režisors ir Luidži Falorni (Luigi Falorni). Filma veidota kā kopprodukcija starp Vācijas filmu studiju "KickFilm" (producents Jörg Bundschuh) un Latvijas studiju Mistrus Media (producenti Gints Grūbe, Elīna Gediņa-Ducena), filmas mūzikas autors ir komponists Kārlis Auzāns, filmā piedalās aktrises Karīna Tatarinova, Sarmīte Vucāne, komandā ir arī kostīmu māksliniece Berta Vīlipsone, grima māksliniece Vivita Jansone, operatori Aigars Sērmukšs un Rinalds Zelts. Filmēšana notika gan Itālijā, gan Latvijā.

Iespējams, ka šī diena Eiropā turpmāk tiks saukta par Eiropas atmiņu un laipnības dienu – tas tāpēc, ka visā Eiropā 3.oktobrī notiek dažādi pasākumi, lai atcerētos notikumus pirms sešiem gadiem – 2013. gada 3.oktobrī 368 cilvēki zaudēja dzīvību kuģa avārijā Lampedūzā. Tie bija cilvēki, kas bēga no Eritrejas, Somālijas un Ganas, lai meklētu patvērumu daudz drošākās zemēs. Mērķis šai dienai vairāk nekā 28 valstīs ir viens – nodrošināt, lai migrācijas politikas pamatā būtu cilvēcība un solidaritāte, vienlaicīgi aicinot dalīt atbildības slogu visā Eiropā. Par migrāciju un to, kā ir būt imigrantam, reemigrantam un bēglim saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce, reemigrante Maija Krastiņa, kura darbojas arī organizācijā "Gribu palīdzēt bēgļiem", futbolists Filips Gabriels Ksavjers (Filipe Gabriel Xavier), imigrants no Brazīlijas, kurš dzīvo Latvijā četrus gadus, un ārsts, arābu valodas tulks Suleimans Alzuabi, viņš ir bēglis no Sīrijas, kurš Latvijā ieradās kā students, kad vēl Sīrijā nebija sācies karš. Savukārt, kad sākās karš, viņš vairs nevarēja atgriezties mājās. Rast balansu starp dažādām emocijām Kas par daudz, tas par skādi. Šo teicienu var piemērot teju jebkam, ko darām un izjūtam, tostarp emocijām. Lai gan ikdienā mēdzam teikt, ka ir labās un sliktās emocijas, pilnīgi pareizi tas nebūtu, jo organismam noteiktās situācijās par labu var nākt arī dusmas vai bailes. Visu emociju gadījumos galvas smadzenēs izdalās ķīmiskas vielas, kamēr tās ir mērenās porcijās, satraukumam nav pamata. Bet balanss var izjukt. Ko mūsu organisms piedzīvo šādās reizēs, skaidro neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne. Mēdz sacīt, ka visas problēmas un slimības rodas galvā. Pareizi vai nepareizi, bet skaidrs ir tas, ka dažādu emociju un dzīves notikumu iespaidā galvas smadzenēs patiešām notiek liela aktivitāte un izdalās daudz vielu. Runa ir par neiromediatoriem – vielām, kas izdalās smadzenēs un nodrošina to, ka smadzeņu šūnas var sazināties savā starpā. Ir neiromediatori, kas izdalās tieši dusmu, sāpju, baiļu un citos satraukuma brīžos. Kādi mēdz būt šie neiromediatori un kā mēs varam radīt problēmas un pat slimības ar smadzenēs notiekošo? Būtiski arī saglabāt līdzsvaru emocijās, un tas iespējams tad, ja dusmām vai niknumam nepieciešamības gadījumā ļaujam parādīties un neslēpjam iekšēju konfliktu. Pretēja darbība pie laba rezultāta nevedīs. Jo biežāk mēs dusmosimies, jo intensīvāka kļūs dusmu ķēde, un no vienas sinapses jeb neironu kontakta zonas dusmas gluži kā domino efektā izplatīsies tālāk. Atsaucoties Evijas Miglānes sacītajam, nevajadzīgu vielu mūsu organismā nav, un arī stress līdz zināmai pakāpei ir nepieciešams. Runa ir par līdzsvaru. Taču 20. gadsimta vēsture stāsta par cilvēkiem – varmācīgiem diktatoriem -, kuriem, šķiet, sāta sajūtas attiecībā uz dusmām un naidu nebija. Kā tas iespējams, ka cilvēks gūst teju baudu no masveida slepkavībām, no citu cilvēku bailēm un sāpēm? Te jāsastopas ar terminu „spoguļneironi” un faktu, ka to darbības princips var būt atšķirīgs. Tātad, lai gan spoguļneironiem vajadzētu izsaukt empātijas spēju, tas ne vienmēr notiek. Neiroloģe Evija Miglāne min vēl vienu neiromediatoru, kas mūsu galvas smadzenēs izdalās tad, kad mīlam, un tas ir oksitocīns. Pēc mīlestības, empātijas un tolerances ir izslāpis teju ikviens, un, lai gan apgriezienus šobrīd īpaši virtuālajā vidē uzņem negatīvu komentāru un attieksmes paušana, gribas ticēt, ka empātija un līdzcietība nekur nav pazudusi. Turklāt atcerēsimies, ka šīs izpausmes salīdzinājumā ar dusmām mūsu organismā atbrīvo pavisam citas, ilgtermiņā krietni veselīgākas ķīmiskās vielas.

„In memoriam“ – Arūnas Storpirštis, kino ir teatro aktorius.Kultūrinės spaudos apžvalga.Mykolo Drungos užsienio spaudos apžvalgoje dvi temos: W.A. Mozarto operos "Visos jos tokios" pastatymas Ciuriche pagal namų areštą išgyvenančio Kirilo Serebrenikovo režisūros knygą ir naujos Philipo Glasso operos „Satyagraha" inscenizacijos Brukline ir Los Andžele.Apie Europos slenkstį – Lampedūzą ir jos biblioteką.„Sukurta ir veikianti savanorišku principu ši biblioteka yra atvira ne tik vietinei bendruomenei, bet ir viso pasaulio žmonėms, išgyvenusiems rizikingą kelionę jūra ir patekusiems į kitą pasaulį. Ji unikali savo bežodžių knygų, surinktų iš viso pasaulio, kolekcija. Šioje bibliotekoje yra užtikrinama pamatinė žmonių, ypač vaikų, teisė į kultūrą, nepriklausomai nuo to, kokioje situacijoje ir kokiame pasaulio krašte jie atsidurtų“, – įspūdžiais, patirtais piečiausioje Italijos saloje Lampedūzoje, dalijasi literatūros tyrinėtoja Inga Mitunevičiūtė.„Klasikos enciklopedija“. Ved. Alma Valantinienė.

„In memoriam“ – Arūnas Storpirštis, kino ir teatro aktorius.Kultūrinės spaudos apžvalga.Mykolo Drungos užsienio spaudos apžvalgoje dvi temos: W.A. Mozarto operos "Visos jos tokios" pastatymas Ciuriche pagal namų areštą išgyvenančio Kirilo Serebrenikovo režisūros knygą ir naujos Philipo Glasso operos „Satyagraha" inscenizacijos Brukline ir Los Andžele.Apie Europos slenkstį – Lampedūzą ir jos biblioteką.„Sukurta ir veikianti savanorišku principu ši biblioteka yra atvira ne tik vietinei bendruomenei, bet ir viso pasaulio žmonėms, išgyvenusiems rizikingą kelionę jūra ir patekusiems į kitą pasaulį. Ji unikali savo bežodžių knygų, surinktų iš viso pasaulio, kolekcija. Šioje bibliotekoje yra užtikrinama pamatinė žmonių, ypač vaikų, teisė į kultūrą, nepriklausomai nuo to, kokioje situacijoje ir kokiame pasaulio krašte jie atsidurtų“, – įspūdžiais, patirtais piečiausioje Italijos saloje Lampedūzoje, dalijasi literatūros tyrinėtoja Inga Mitunevičiūtė.„Klasikos enciklopedija“. Ved. Alma Valantinienė.

BANG! @southernvangard #radio Ep 090! It took damn near to the middle of October for that fall crisp to show up here in the A, but alas it’s here, and we’re keeping it crispy ourselves here at Southern Vangard Radio. The joints don’t let up, this time of year always seems to produce some great music as everyone’s letting off before the end of the year. Speaking of letting off - how about an interview session this week with the one and only AKINYELE?! The homie Dr. Butcher linked us up with Mr. Put It In Your Mouth himself, and you can check out snippets of the interview at the end of this weeks mix before it drops on Thursday. Say it again? What’s that? A little louder? Yep, you know what it is - it’s ALWAYS that #smithsonian #grade #twiceaweek  // southernvangard.com // @southernvangard on #itunes #podcast #stitcherradio #soundcloud #mixcloud // #hiphop #rap #underground #DJ #mix #interview #podcasts #ATL #WORLDWIDE Recorded live October 09, 2016 @ Dirty Blanket Studios, Marietta, GA southernvangard.com @southernvangard on #itunes #podcast #stitcherradio #soundcloud #mixcloud twitter/IG: @jondoeatl @southernvangard @cappuccinomeeks @beatlabusa *Inst beds prod. Klaus Layer "Respect My Name" - Slim One feat. Termanology & Lil Fame "Come Up With Something" - Ripshop & Reel Drama feat. Rockness Monsta "Frozen" - Shinobi Stalin x Marz Mello "Stupid Shit" - Stoned Giant "Many Times" - DJ M-1 feat. Sadat X & Wildeluxords "East Coast Rap" - Legitski Syndicates feat. King Magnetic, Taboo, DJ TMB "Counterpoint" - The Flying Dutchmen "Lamped" - Like (Pac Div) "Piccolo" - Buddy Leezle & John Morrison "Trust Ya Self" - Edo. G x Shabaam Sahdeeq feat. Ras Kass & Fokis "Shabazz's Gospel" - Fatt Father (prod. D.R.U.G.S. Beats) "QBM" - Mike Delorean, Bronshay & Big Twins (prod. Gotti Gator, cuts DJ Modesty) "I Dream B.I.G." - Termanology feat. Sheek Louch & Styles P (prod. Buckwild) "New School Face Lift" - Legitski Syndicates feat. All Flows Reach Out, Pizzo, Ef-Yoo, Godilla, DJ TMB “Yesterday 9-22-16 (Another Day)” - Stono Echo (Jay Myztroh & Paten Locke) Interview Snippets - Akinyele

Raidījumā atskatamies uz tiem 2014. gada notikumiem pasaulē un Eiropā, spriežam, kā šie notikumi ietekmēs norises nākamajā gadā, kā ietekmēs mūs tepat Latvijā. Viesi studijā: vēsturnieks Gustavs Strenga, filozofs Ilmārs Šlāpins un žurnālists Filips Lastovskis. Diskutējam par šādiem tematiem: Ukrainas konflikts un sankciju spēles – Krievijas agresija kā ievads jaunam Aukstam karam; Eiropas cietoksnis – kā migranti un ebola grabina pie Eiropas Savienība ārdurvīm un dažas valstis grib slēgt namdurvis pat tuvākiem kaimiņiem; Kāpēc Eiropas Savienība nespēj uzrunāt vēlētājus? Ko varam secināt pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Eiropas Komisijas izveides procesa.  Žurnāls “Foreign Policy” ir nodēvējis aizgājušo gadu kā planētas “karstāko” gadu gan temperatūras, gan notikumu ziņā. Kā pamatojumu šis žurnāls min tādus notikumus, kā revanšistu organizēto Krimas aneksiju, prokrievisko separātistu uzkurināšanu un uzturēšanu Eiropas austrumu perifērijā, tiek pieminēta islāma valsts izniršana it kā no nekurienes un viņu algotņu armijas asiņainais uzvaras gājiens Sīrijā un Irākā. Tam klāt vēl jāliek ebolas epidēmija Rietumāfrikas valstīs un pasaules paniskās bailes no šī vīrusa, krīzes nomocītās Eiropas lēnā atlabšana, rasu nemieri Amerikas vidienē, demokrātijas trūkuma protesti vairākās Dienvidaustrumāzijas valstīs un 2014. gada sprādzienbīstamais degmaisījums ir gatavs. „Eiropas cietoksnis 2014” Apzīmējums „Eiropas cietoksnis” ne reti tiek lietots, lai vienoti skaidrotu, kā Eiropas Savienība ievieš aizsargājošus tarifus un tirdzniecības politiku, lai izvairītos no lētāku produktu ievešanas. Būtisks mehānisms ir arī robežkontroles pastiprināšana uz kopējām ārējām robežām, jo drauds ir imigrantu pieplūdums no nabadzīgākām valstīm ārpus „cietokšņa”. Šogad „Eiropas cietoksni” vēlējās ieņemt ne tikai imigranti, bet arī „Ebolas Bet „Eiropas cietoksnī” ir vēl arī savas citadeles. Piemēram, Lielbritānija. Šīs valsts radikālā partija UKIP uzsvēra nepieciešamību vairāk padomāt par sevi. Jo iekšējā migrācija Eiropā atņemot darbu vietējiem. Par šiem tematiem izteicies partijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Pols Natāls: „Viennozīmīgi liela ietekme ir imigrācijai. Mums ir ļoti liela cilvēku kustība gan uz Eiropas Savienību, gan arī pašā Eiropas Savienībā. Liela daļa jaunu cilvēku ir bez darba un mums pašiem ir miljoniem darba meklētāju. Es uzskatu, ka darba tirgus ir pārpludināts ar cilvēkiem no Austrumeiropas, bet mēs vēlamies dot vienādas tiesības arī saviem pilsoņiem”. Savukārt decembra sākumā Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons publiskoja imigrācijas sistēmas reformu plānu, kas paredz no 2015. gada ierobežot Eiropas Savienības imigrantiem pieeju sociālajiem pabalstiem. Taču viņš atteicies no idejas katrai no bloka dalībvalstīm noteikt individuālas ieceļotāju kvotas. Vidusjūrā pie Itālijas krastiem starp aptuveni 600 imigrantiem, kuri bijuši ceļā uz Pocalo pilsētu, tika atrasti 30 miruši cilvēki. Turklāt pērn pie Lampedūzas salas Itālijā dzīvību zaudēja 360 cilvēki. Viņi visi vēlējās iekļūt „Eiropas cietoksnī”. Šogad Itālijā vien jau ir ieradušies 60 000 nelegālo imigrantu. Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētniece Inese Šūpule skaidroja, ka migrācijas politika, kāda tā ir ES  - kopumā ir ļoti komplekss jautājums. „Pēdējos 20 gadus tas ir politisko debašu centrā – gan Eiropas nacionālajās valstīs, gan ES kopumā. Un galvenā tendence ir sabiedrības pieprasījums pēc stingrākiem likumiem, ierobežojot gan legālo, gan nelegālo – angliski – regulāro un neregulāro migrāciju,” norāda Šūpule. Viņa Lampedūzas gadījumu salīdzināja ar  lakmusa papīrīti, kas parāda, ka Eiropa ir cietoksnis. Ar ieeju gan. Bet ne katram. „Tas ir ar daudziem vārtiem un iespējām iebraukt, bet tas ir aizsargāts un Eiropa negrib laist iekšā nelegālos imigrantus,” vērtē Šūpule. Beidzot, šķiet, kaut kādi „vārti” varētu būt iekustējušies.  Tika ziņots, ka decembrī eirodeputāti aktualizējuši jautājumu par nepieciešamību pēc visaptverošas migrācijas politikas. Savukārt oktobra beigās jaunus draudus „Eiropas cietoksnim” sagādāja kāds vīruss. Lai gan Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebolas vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems un ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pēc dažām dienām tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā ir pirmais upuris. Vīrusa izplatība Rietumāfrikā un pasaulē mediju ziņās tiek atainota teju ikdienas, un Eiropas Savienība un Eiropas valstis jau kopumā cīņai ar Ebolas vīrusu, tostarp iemaksas ANO ieguldījumu fondā, iemaksājušas aptuveni 600 miljonu eiro. Pagaidām, šķiet, Eiropa ir spējusi mazināt iespējas Ebolas vīrusam ielauzties „Eiropas cietoksnī”.