Podcasts about Gedi

Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.

„Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Kultūras rondo saruna ar teātra trupas „Kvadrifrons” pārstāvjiem – režisori Paulu Pļavnieci, izrādes dramaturgiem Anci Strazdu, viņa ir arī viena no izrādes aktrisēm, un Rūdolfu Gediņu – par jauno izrādi. 23. maijā Rīgas cirka zirgu stallī pirmizrādi piedzīvos teātra trupas „Kvadrifrons” veidotā izrāde „Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Tā ir izrāde par nomiršanu – tēmu, no kuras ikdienā intuitīvi vairāmies, tā negribēdami mēdzot sāpināt gan tos, kuri ir aiziešanas ceļā, gan viņu tuviniekus, kuriem nezinām, ko teikt. "Tas ir mūsu skats uz neapskaužamo realitāti, kādā Latvijas iedzīvotāji nereti pavada savas pēdējās mūža dienas. Gan atskatoties pašu pieredzē, gan uzklausot profesionāļu stāstus, esam pievērsušies faktam, ka mūsu nācijai ļoti svarīga un pat kultūras kanonā ierakstīta ir kapu kopšanas tradīcija, bet vienlaikus ļoti gribas izvairīties no sarunas par mūs visus gaidošajām, neizbēgamajām beigām. Izkoptā un senā mirušo pieminēšana, pretnostatot to situācijai, kādā seniori sagaida savas dzīves izskaņu, liek secināt, ka mirušie latviešiem ir svarīgāki par tiem, kas vēl ir dzīvi," ar izrādi iepazīstina izrādes komanda. Izrādes režisore ir Paula Pļavniece. Dramaturģisko materiālu veidojusi Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš, scenogrāfijas un kostīmu autore – Marija Rozīte, mūzikas autors – Kārlis Tone, horeogrāfs – Rūdolfs Gediņš. Lomās iejutīsies "Kvadrifrona" aktieri Āris Matesovičs, Anta Aizupe, Ance Strazda, Jānis Kronis, Klāvs Mellis un Reinis Boters.

Popiežiaus Pranciškaus laidotuvės vyks šeštadienį. Su žurnalistu, Argentinos lietuviu Juanu Kalveliu pasikalbėsime kaip popiežiaus gedi jo gimtoji Argentina.Popiežiaus Pranciškus iš daugelio išsiskyrė savo paprastumu ir gebėjimu nusileisti prie pačių mažiausių, sako kardinolas, Kauno arkivyskupas emeritas Sigitas Tamkevičius. Kaip vieną ryškiausių atsiminimų išskiria vizito Lietuvoje metu, popiežiaus aplankytą Okupacijos ir laisvės kovų muziejų. Popiežių lydėjęs Tamkevičius čia sovietmečius buvo kalinimas. Dėl garbingo amžiaus naujo popiežiaus rinkimuose kardinolas Sigitas Tamkevičius nedalyvaus. Rinkimo teisę turintiems kardinolas jis linki išrinkti panašų, koks buvo popiežius Pranciškus.Donaldas Trumpas kalba, kad paliaubos Ukrainoje gali būti pasiektos dar šią savaitę, Putinas prabilo galįs sėsti prie derybų stalo, o Ukrainos sąjungininkės paliaubų aptarti susitiks Londone.Valdantieji partnerystę sureguliuoti ketina siūlydami visiškai naują įstatymo projektą. Buvęs Konstitucinio teismo pirmininkas Egidijus Kūris sako, kad tai geriausia padaryti papildžius Civilinį kodeksą.Ar pagrįstai politikai vėl svarsto galimybę pratęsti solidarumo mokesčio galiojimą dar dvejiems metams?Į LRT GIRDI kreipėsi Vilniuje gyvenanti moteris, jau kelerius metus besirūpinanti savo tėčiu, kuris nevaikšto ir serga demencija. Nors dukra turi notaro patvirtiną įgaliojimą atstovauti tėvui, ji susidūrė su problema, kad bankui tokie dokumentai netiko ir paslaugos suteiktos nebuvo. Priekaištų dėl elgesio bankui turi ir Lygių galimybių ekspertai - teigia, kad į kai kurias situacija galima būtų žiūrėti lanksčiau.Ved. Liepa Želnienė

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

How can organizations ensure GDPR compliance while developing and deploying AI models that rely on personal data? In this episode of Diritto al Digitale, Giulio Coraggio and Tommaso Ricci from the law firm DLA Piper explore the implications of the European Data Protection Board's (EDPB) Opinion 28/2024, which clarifies how the GDPR applies to AI model training, development, and deployment. We discuss the challenges of achieving genuine anonymity in AI models, navigating the use of legitimate interest as a legal basis for processing personal data, and understanding the consequences of unlawful data usage during the AI lifecycle.Through practical insights and real-world examples—such as the recent GEDI case involving data sharing with OpenAI—we highlight the importance of robust documentation, Data Protection Impact Assessments (DPIAs), and privacy-preserving techniques. Discover how to manage data protection risks, integrate privacy by design into your AI projects, and maintain accountability and transparency. This comprehensive overview is aimed at equiping businesses, tech developers, and legal professionals with strategies to align cutting-edge AI technologies with GDPR requirements, ensuring trust, compliance, and long-term success in an increasingly data-driven world.Send us a text

Si avvicina il Natale, e il garante tira fuori dall'armadio la spina dorsale, e le palle di Natale. GEDI non sarà contenta.

In this show, Kevin is joined onc again by Dr. Sean Smith they will be unpacking the GEDI Assessment," featuring the expertise of Sean Smith from Psychonomics. Joining him is our regular host, Kevin Britz, to discuss the Global Executive Dynamics Inventory (GEDI), a cutting-edge tool designed specifically for top-tier leadership including senior management, executives, and boards of directors. Developed collaboratively by Psychonomics and PsyQuenza, GEDI is tailored to refine leadership at the highest levels.

Le Comité du patrimoine mondial de l'Unesco est réuni depuis le 21 juillet à New Delhi, en Inde. Lors de cette 46ème session, il a décidé d'intégrer plusieurs sites, notamment africains, dans la liste du patrimoine mondial. Quels sont les sites qui ont intégré cette liste et pourquoi ces choix ? Lazare Eloundou est directeur du patrimoine mondial de l'Unesco et répond aux questions de Pierre Firtion. RFI : Lazare Eloundou, cinq sites africains rejoignent donc la liste du patrimoine mondial de l'Unesco. Sur ces cinq sites, on note d'abord la présence de trois sites archéologiques en Éthiopie, en Afrique du Sud et au Kenya avec la ville historique de Gedi.Lazare Eloundou : Le site sud-africain est un site d'occupation du Pléistocène qui est assez intéressant. Les autorités sud-africaines ont lancé énormément de travaux de conservation, de travaux de recherches scientifiques et c'est un nouveau site qui montre la richesse et la diversité de l'Afrique du Sud. C'est la même chose aussi pour le site archéologique de Gedi au Kenya, qui est un site qui est extrêmement bien entretenu, qui a été très bien fouillé, très bien documenté, qui remontre encore la présence vraiment d'une urbanisation très ancienne le long de la côte.Autre site retenu : la Cour royale de Tiébélé au Burkina Faso. C'est là un ensemble architectural en terre qui est plus récent, qui date du XVIe siècle ?Oui, tout à fait. C'est un site très riche. C'est un site vivant, encore habité, où il y a une incroyable richesse culturelle, une organisation de la société pour l'entretien de cette Cour royale et les autorités burkinabè continuent de faire des efforts pour sa conservation. Et c'est un site qui n'est pas très grand, mais qui est incroyablement riche et qui mériterait vraiment d'être connu et qui mériterait d'être visité.Dernier lieu africain à intégrer cette liste du patrimoine mondial : les sites de mémoire de Nelson Mandela, en Afrique du Sud…Et je dois dire que l'inscription de ce site a été un moment extraordinaire, lors de la session du comité du patrimoine mondial. La majorité des membres du comité ont tous soutenu l'inscription de ce site. Ce qui est important, c'est que ce site continue de passer un message important, non seulement le message de l'Afrique du Sud, mais aussi le message du monde entier, celui de l'importance de l'égalité, de la réconciliation et du pardon. L'ensemble de ces lieux, dont on se rappelle, la Place de Walter Sisulu, le site du Massacre de Sharpeville, le Union Buildings et bien d'autres que moi j'ai visité, que je connais, sont des sites qui nous permettent aujourd'hui de montrer encore pourquoi le patrimoine mondial est si important, parce qu'il permet de renforcer non seulement notre mémoire collective, mais aussi de passer des messages importants qui sont des messages de l'universel.Que va changer cette inscription sur la liste du patrimoine mondial pour ces sites-là qui ont été retenus ?Beaucoup de choses. Ça permet de connaître les différents pays, de se rendre compte que ces pays ont une richesse patrimoniale très importante. Mais une inscription au patrimoine mondial pour ces pays permet aussi d'accéder à un large éventail d'assistances technique et financière et ça permet aussi d'amener plus de personnes, plus de voyageurs, plus de tourisme, pour découvrir les histoires que ces sites racontent.On compte aujourd'hui à travers le monde 1 223 sites classés au patrimoine mondial de l'Unesco. Plus d'une cinquantaine d'entre eux sont considérés comme en péril. La bonne nouvelle, côté africain, c'est que le plus grand parc naturel du Sénégal, le Niokolo-Koba, a été retiré de la liste de ce patrimoine en péril. Qu'est-ce qui a motivé cette décision ?La communauté internationale, l'ensemble des États membres de l'Unesco, ont considéré que leurs efforts conjoints qui avaient permis de mettre en place un projet ambitieux pour réduire les menaces sur ce site, aujourd'hui ont donné des efforts très satisfaisants, notamment pour essayer de ramener les espèces emblématiques qui existent dans ce grand parc qui étaient en disparition. Et ça, c'est grâce à l'effort aussi du gouvernement sénégalais, des autorités sénégalaises, des professionnels sénégalais. Et je crois que le comité du patrimoine mondial a considéré qu'il fallait cette décision pour reconnaître tous ces efforts et a décidé de le sortir de la liste du patrimoine mondial en péril.

Our 3 brave and wise heroes continue their journey. They stop by Tenos to pay a visit and check in on Gedi. AND THERE'S A GUEST STAR?! https://linktr.ee/AlmostDnD   Our Sponsors: https://canadiandice.ca Enter "almostdnd" for 15% off!   https://www.chaoticstudios.ca/ Enter "almostdnd" for 15% off!   https://mistymountaingaming.com/ Enter "almostdnd" for 10% off!   https://manyworldstavern.com/ Enter "almostdnd" for 10% off!   https://easyrollerdice.com/ Enter "almostdnd" for 15% off!   The Theme Song is: The Red Dragon's Inn by Derek and Brandon Fiechter https://dbfiechter.bandcamp.com/   The background and ambient sounds are provided by: Michael Ghelfi Studios https://michaelghelfi.com/

Elenor MacSherry chats with Joe about Coimisiún na Meán's Gender, Equality, Diversity and Inclusion (GEDI) committee Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

En este episodio número 77 Jorge nos platica sobre la misión GEDI (pronunciado “Jedi”) en la estación espacial Internacional que está mapeando el almacenamiento de carbono que hay en las selvas y bosques del planeta (1:50). En el tema Diego nos cuenta sobre la triste historia de Plutón y como es que se le rebajó a ser un "planeta enano" y como es mucho más interesante de lo que se creía hace décadas (8:33). Al final Jorge nos recomienda la película “Dont look up” y nos cuenta sobre la clara relación que tiene con el calentamiento global y con sus negadores (15:58). Tras los fotones es un proyecto de comunicación de la ciencia que realizan Jorge Fuentes Fernández (@jorgefuenfer) y Diego López Cámara Ramírez (@drpiki1) en colaboración con @AntifazPolitica. ¡Síguenos en nuestras redes sociales para estar al tanto!

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Kavneet Dasra Shownotes:In my second innings I have been intentional about working with the third sector. Through The Elephant in the Room, I am able to engage vicariously with the sector without being a part of it. To some extent I have been able deepen my understanding and engagement with the sector through PRADAN where I truly believe there is an alignment between my passion and their purpose. However, truth be told the sector is cliquey and closed like most sectors/industries the world over. A bit jarring considering they exist to make society more equitable and inclusive, to provide support to the most excluded. In the Indian sub-continent where I have spent a lot of my time it is no different. A cursory look at leadership, boards and composition of teams can be revelatory. That they mirror society, and all its inequalities is a bit alarming? Is it possible for them to continue to work with the excluded and marginalised, and be effective in their current avatar? What does it mean for the sustainability of the social sector short term and long term? To learn about what the sector is doing to change, I reached out to Dasra one of India's most respected and leading third sector organisation. Dasra evolved from being a philanthropy fund to a bridge between NGOs and funders. On their website they state that, ‘Equity is at the centre of everything we do'. To kickstart my conversations with the sector I spoke with Kavneet Sahni, who anchors internal DEI efforts, spear heads the GEDI (Gender, Equity, Diversity & Inclusion) initiative at Dasra and leads on their Social Impact Program. GEDI is a lens that not only guides Dasra's internal inclusion strategy but also informs their funding and grant making strategy. For the uninitiated GEDI is commonly used amongst multilateral organisations including ILO, IRC, UN to frame conversations on diversity and inclusion. In this freewheeling episode Kavneet and I spoke about her background, move to the third sector, faith, privilege, GEDI, the drivers for change in the social sector, representation, war for talent, barriers to change, best practice, inclusive campaigns and initiatives, successes and failures………My one key takeaway, the road to inclusion is paved with failure and learning……..To hear more, head to the podcast….Episode TranscriptSudha: Good morning, Kavneet. It's wonderful to have you as a guest on The Elephant in the Room podcast today. Thank you for being here and making time.Kavneet: Thank you, Sudha. It's a pleasure to be here and I'm so delighted that you actually are interested in learning a bit more about my journey and the work that we do at Dasra around diversity and inclusion. So, thank you for having me.Sudha: Let's start with a quick introduction to who you are and what you do.Kavneet: So, I work as an Associate Director at Dasra and my role primarily is to design and implement capacity building programs for non-profits and other stakeholders in the sector. You may know this, but Dasra was formed on the basis that there is a lot of funding, a lot of focus that goes into supporting programs, on ground and very little focus on building stronger institutions like we often do in the corporate world. So, my role, my journey at Dasara has been, very old. I've spent close to 11 years at Dasara now and most of my time goes in building, designing programs, which will help nonprofit leaders, look...

Summary In this episode, hosts Carolina De La Rosa Mateo and Vidhya Shanker ask, “why evaluation?” We wonder if evaluation can be a site of resistance against racial/gendered capitalism, when capital developed evaluation to support its interests and continues to control the means and ends of knowledge production. Can evaluators renounce capitalism and positivism to organize against exploitation alongside the working class? Can we refuse to take EEI, DEI, CRE, GEDI, CRT, etc. for granted and change the structure of the knowledge economy? Episode 2 transcript Notes 19:45: Access to the written word provides an advantage only in hierarchical systems that devalue oral traditions and non-written languages and knowledge to justify the displacement of entire bodies of knowledge and ways of knowing and the corresponding domination of entire peoples who are portrayed as primitive or unfit to govern themselves 20:30: (Vidhya's elaboration) Tamil language and culture predate Sanskrit and what people now call Hinduism. But the language that brahmins typically claim is Sanskrit. Though no longer spoken, Sanskrit is still used within Hindu hegemony in much the same way that Latin and Greek are used within European hegemony: to provide authority and legitimacy to specific ideas and practices and to discredit others. 23:15: The only time that there is not an adversarial relationship between workers and management is when workers are management, as in self-governed cooperatives 47:06: There is also ⁠the stereotype⁠ that Asians only like numbers—⁠cultivated largely through the 1965 Immigration Act⁠ 47:47: While this happened in 2020, Vidhya meant the 2016 elections References Rodríguez, D. (2016). ⁠The Political Logic of the Non-Profit Industrial Complex⁠. Scholar and Feminist Online—Navigating Neoliberalism in the Academy, Nonprofits, and Beyond, 13.2. ⁠Seizing the Means of Knowledge Production⁠ (6,000-word blog entry) ⁠How Environmentalism was Separated from Class Politics⁠ (60-min video of a Jacobin talk by Matt Huber) ⁠The Professional-Managerial Class⁠ (2-hr video of a Jacobin talk with ⁠Catherine Liu⁠) ⁠The Dialectic of Enlightenment⁠ (25-min video) How Europe Under-developed Africa: 50 years since its publication⁠ (2-hr video about Walter Rodney's activist scholarship) Vidhya's understanding is based on personal communication over time with Justin Laing of ⁠Hillombo Consulting⁠ ⁠Why Marx was Right: Alienation⁠ (25-min video) How Capitalism Absorbs Anticapitalism⁠ (15-min video) ⁠West India Emancipation⁠, speech delivered at Canandaigua, New York, August 3, 1857 “Nobody in the world, nobody in history, has ever gotten their freedom by appealing to the moral sense of the people who were oppressing them” (p. 139 of Assata: An autobiography, 1987; Lawrence Hill) Marshall, A. G. (2015). ⁠Black Liberation and the Foundations of Social Control⁠. The American Journal of Economics and Sociology, 74(4), 775–795. Delgado, R. (2009.) ⁠Explaining the Rise and Fall of African-American Fortunes: Interest Convergence and Civil Rights Gains⁠. Harvard Civil Rights—Civil Liberties Law Review, 37: 369–387. Kohl-Arenas, E. (2015). ⁠The Self-Help Myth: Towards a Theory of Philanthropy as Consensus Broker⁠. The American Journal of Economics and Sociology, 74(4), 796–825. The ⁠MN IBPOC in Evaluation Community of Praxis⁠ Facebook group ⁠The Frankfurt School, Student Radicalism & Anti-Communism⁠ (75-min podcast by Unequal Exchange with ⁠Gabriel Rockhill⁠) ⁠The Frankfurt School: From a Failed Revolution to Critical Theory⁠ (25-min video) ⁠A place for solitude, community & healing for attendees who identify as Indigenous, Black, and People of Color (IBPOC) at Evaluation 2019!⁠ (AEA365 Blog post from 2019) Music “Inspired” Kevin MacLeod (incompetech.com) Licensed under Creative Commons: By Attribution 4.0 Contact us Website: ⁠https://themay13group.net⁠ LinkedIn: Carolina: ⁠https://www.linkedin.com/in/carodela⁠ Vidhya: ⁠https://www.linkedin.com/in/vidhyashanker

By the time the Fourth is with you, the team will be preparing for the return of GEDI.

Izrāde “Marats/Sads” ir mēģinājums iztēloties un restaurēt vienu no šīm pshihiatriskajā klīnikā iestudētajām izrādēm – vērienīgu, muzikālu uzvedumu par revolucionāla un tautas drauga Žana Pola Marata pēdējo stundiņu – slaveno nāvi vannā. Kultūras rondo tiekamies un izvaicājam izrādes režisorus Rūdolfu Gediņu un Klāvu Melli.   

Antonio Iovane"Il carnefice"Storia di Erik Priebke, il boia delle Fosse ArdeatineMondadori Editorewww.mondadori.itC'è un uomo a Bariloche, ai piedi delle Ande, che ogni mattina raggiunge la scuola tedesca dove insegna, fa lezione ai ragazzi e per pranzo torna a casa dalla moglie. Vive lì da quasi cinquant'anni, è perfettamente integrato, rispettato, ha una solida rete di amicizie.Un giorno, fuori dalla porta trova ad attenderlo una troupe televisiva americana. «Signor Priebke?» gli chiede un giornalista. «Lei era nella Gestapo nel '44, giusto? A Roma?» L'uomo rimane impassibile, sembra non capire. Poi annuisce.Come ha fatto Erich Priebke, il capitano della polizia tedesca che il 24 marzo 1944 chiamava i nomi dei 335 uomini da condurre all'interno delle Fosse Ardeatine per essere fucilati, a fuggire in Argentina e vivere indisturbato per mezzo secolo senza che nessuno gli chiedesse ragione dei suoi crimini?Attraverso un monumentale lavoro di ricerca, un'appassionata serie di interviste ai protagonisti della vicenda e materiale del tutto inedito. Il carnefice racconta tre storie: quella della cattura del vecchio nazista grazie al lavoro di agenti internazionali, l'estradizione e i processi in un Paese profondamente diviso tra chi chiedeva giustizia e chi invocava clemenza per un uomo ormai anziano. La storia della carriera di Priebke a Roma, del suo ruolo di predatore di partigiani e della fuga rocambolesca in Argentina dopo la caduta del Reich. Infine la storia di radici, quelle dell'Italia di oggi, con le sue contraddizioni e i suoi antagonismi mai superati, e di Antonio Iovane, che mentre scriveva, indagava ed entrava nel cuore nero della Storia, si è trovato davanti a una verità perturbante.Antonio Iovane è nato il 18 maggio 1974 a Roma, dove vive. Giornalista, realizza podcast d'inchiesta per il gruppo Gedi. Con minimum fax ha pubblicato il romanzo Il brigatista (2019), che ha riscosso un ampio successo di critica e pubblico, e La seduta spiritica (2021). Per Mondadori, sempre nella collana Strade blu, è uscito invece nel 2022 Un uomo solo, il racconto immersivo e rutilante delle ultime ore di Luigi Tenco.IL POSTO DELLE PAROLEascoltare fa pensarewww.ilpostodelleparole.itDiventa un supporter di questo podcast: https://www.spreaker.com/podcast/il-posto-delle-parole--1487855/support.

19. martā pirmizrādi piedzīvos režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma "Patrīcija". Ar dokumentālās filmas režisoriem Dāvidu Ernštreitu un Inesi Kļavu tiekamies Kultūras rondo studijā, tiešsaistē sazināmies arī ar Patrīciju Eiduku. Filma ir stāsts par slēpotāju Patrīciju Eiduku un viņas ģimeni – tēvu, kurš no mazotnes gatavojis meitu olimpiskajām spēlēm, brāļiem, kuri ir viņas  atbalsts, arī par dzīves pārbaudījumiem un sporta aizkulisēm un jaunas sievietes gribasspēku.   Patrīcija. Filma par Latvijas labāko slēpotāju Patrīciju Eiduku. from Mistrus Media on Vimeo. Filmas režisori ir Dāvids Ernštreits un Inese Kļava, galvenais operators Normunds Pavlovskis, montāžas režisore Inese Kļava,  komponists Otto Auniņš, skaņu režisors Artis Lūsis, producenti Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe. Filma veidota filmu studijā "Mistrus Media", un tā tapusi ar Nacionālā kino centra un Latvijas Televīzijas atbalstu. Filma ir ilgtermiņa dokumentāls vērojums, un tās idejas autors ir režisors un žurnālists Dāvids Ernštreits

https://www.torahrecordings.com/classes/by_parsha/002_shemos/006_mishpatim/002

Stāsta Dita Jonīte, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente. Reizēm horeogrāfs ir tikpat svarīga persona kā režisors. Bet vispirms gan jāpasaka, kas saprotams ar vārdiem “horeogrāfs” un “dramatiskais teātris”. Horeogrāfs ir kustību mākslinieks, kas strādā ar ķermeni laikā un telpā. Tā var būt gan deju sacerēšana un iestudēšana, gan sīku, ikdienišķu kustību partitūru veidošana. Dramatiskais teātris ir tāda teātra forma, kurā galvenais izteiksmes veids un jēgas nesējs ir vārds un dramatiskais teksts (līdzās kustību vai dejas teātrim, mūzikas vai muzikālajam teātrim u. c.). Mūsdienās gan itin bieži sastopamies ar tādām izrādēm, kurās nemaz īsti vairs nevar pateikt, kas tad ir galvenais – teksts, skaņu telpa, vizuālās zīmes vai kustība. Šajā jaunajā teātrī horeogrāfa loma, salīdzinot ar ierasto dramatisko teātri, ir stipri mainījusies. Latvijas teātrī šīs pārmaiņas teātra horeogrāfijā notiek gan tāpēc, ka pats teātris (tostarp pasaulē) mainās, gan tāpēc, ka teātros lielākoties strādā laikmetīgās dejas horeogrāfi. Līdz pat gadu tūkstošu mijai teātros, ja arī bija nepieciešams horeogrāfs, tad lielākoties kā kustību režisori vai konsultanti tika aicināti baleta mākslinieki, kuru uzdevums bija iestudēt raksturdejas, veidot vajadzīgajam laikmetam piemērotu kustību partitūru. Dažkārt, protams, bija arī kādi pārsteidzošāki risinājumi, kad iestudējumu veidošanā piedalījās, piemēram, Modris Tenisons vai Ansis Rūtentāls, aktīvu un oriģinālu horeogrāfiju dramatiskā teātra iestudējumos savulaik veidoja Tamāra Ēķe. Līdz ar laikmetīgās dejas mākslinieku ienākšanu tiek strādāts arī ar aktieru ķermeņiem individuāli, meklējot un atrodot katram tieši viņam īpašo, ērto un loģisko kustību partitūru. Kā spilgti piemēri minami režisora Viestura Kairiša lielie inscenējumi “Karalis Līrs” un “Mumū” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, “Uguns un nakts” un “Pērs Gints” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Smiļģis” Dailes teātri. Tajos līdzās režisoram bijušas horeogrāfes Elīna Gediņa vai Jana Jacuka. Tāpat – tieši sadarbībā starp režisoru Elmāru Seņkovu, mākslinieci Moniku Pormali, skaņu mākslinieku Tomu Auniņu un horeogrāfiem Jāni Purviņu un Agati Bankavu (te vajadzētu nosaukt visu lielo radošo komandu) – varēja tapt tik iespaidīga dzīvā scenogrāfija, kāda tā bija Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā “Pūt, vējiņi!”. Horeogrāfu darbs bija gan vajadzīgajā dinamikā un apjomā sakārtot 150 dejotāju “kori” uz podestiem, gan palīdzēt aktieriem atrast to fiziskās eksistences formu, lai šajā dejotāju piepildītajā skatuves kārbā nepazustu, spētu nospēlēt savu Raiņa uzrakstīto lomu un nepazaudētu kontaktu ar visu lielo ansambli. Protams, aizmirstas nav horeogrāfu prasmes strādāt izteikti muzikālajās izrādēs, kad aktieri gan dzied, gan runā, gan dejo. Tā kā mums jau vairākus gadu desmitus nav pastāvīgi strādājoša muzikālā teātra, šajā nišā strādā arī dramatiskie teātri, kas ik pa laikam iestudē mūziklus un rokoperas. Te bez horeogrāfa ļoti grūti iztikt. Vēl viena pieredze, kā dramatiskajā teātrī var strādāt horeogrāfs – veidot izrādes kustībā, bez vārdiem. Tā viesmākslinieks Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī, par pamatu ņemot Raiņa lugu “Indulis un Ārija” un Nikolaja Gogoļa “Precības”, iestudēja kustībā ilustrētus stāstus. Līdzās šiem darbiem, kur kustību dinamika ir acīmredzama un līdzinās “īstām dejām”, nereti teātru iestudējumu veidošanā horeogrāfi piedalās arī izteikti dramatiskās izrādēs. Daļēji šis ir kā režisora asistenta darbs, kurā kustību mākslinieks palīdz aktieriem atrast labāko eksistences veidu – atbilstoši savam tēla raksturam kopā ar režisoru veidojot iecerēto iestudējuma temporitmu.

Sono iniziate le Presidenziali americane. Nel gelo delle grandi pianure, trionfa Donald Trump, che schianta i rivali nel primo turno di primarie repubblicane e ipoteca la nomination. I caucus dell’Iowa danno il via alle elezioni statunitensi fin dagli anni ’70: ma cosa sono? Perché si tengono qui? Sullo sfondo ci sono i tribunali, le corti supreme, il ricordo dell’assalto a Capitol Hill e il rischio della tenuta democratica. Sfida alla Casa Bianca: guida alle presidenziali USA ’24 - Un podcast sulle elezioni americane di Gerardo Greco e Giulio Ucciero, disponibile su tutti i siti GEDI, OnePodcast e tutte le piattaforme audio.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Margaux Sieffert reçoit Sigal Gedi-Piotelat du collectif Bonot Alternativa et Arlette Zilberg du Collectif les CitadELLES pour parler des 100 jours de détention, dimanche, des otages du hamas.

Pēc divarpus gadiem pagaidu telpās šodien, 15. decembrī, ar pirmizrādi mājās atgriežas Latvijas Leļļu teātris. Vēsturiskā ēka ieguvusi siltu „kažociņu”, drošas konstrukcijas un augstākus Mazās zāles griestus, kas paver vairāk māksliniecisku iespēju. Pa šo laiku arī mainījies teātra vadītājs un divas aktieru trupas apvienojušās vienā – latviski spēlējošā. Leļļu teātris ir apņēmības pilns paplašināt skatītāju amplitūdu un veidot platformu jauno režisoru izaugsmei. Atjaunotajā teātra ēkā ielūkojās un arī ar pirmās pirmizrādes – „Riekstkodis un žurku ķēniņš” – radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Latvijas Leļļu teātris jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem 20.gadsimta 40.gados mājojis nelielā divstāvu ēkā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. Pēdējos divus gadus tā bija apjozta sastatnēm, bet izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Pirmajā acu uzmetienā pārmaiņas teātra skatītāju daļā nešķiet lielas: košākas sienas, atjaunots parkets, citādi viss kā pierasts. Taču ēka ir pamatīgi mainījusies, stāsta teātra vadītājs Mārtiņš Eihe. „Renovācija nebija plānota tik liela, sākumā bija paredzēta tikai nosiltināšana. Tikai pēc tam konstatējām, ka augšā nav siju, bet divi kopā sanagloti dēļi; starpstāvos sijas ir sapuvušas… (..) Jā, mājai ir vairāk nekā simt gadu. Bet patiesībā vairāk nekā simt gadu ir pamatiem un pirmajam pusotram metram. Ēka kara laikā ir bijusi nopostīta. Kad bija noņemts apmetums, varēja redzēt, kādās kārtās ir likti ķieģeļi. Tas nozīmē, ka ēka ir lasīta kopā no citu māju gruvešiem, kā jau pēc kara darīja. Mājai ir ļoti interesanta vēsture – te ir bijis gan kinoteātris, gan ziemas zooloģiskais dārzs.” Pēc renovācijas teātris beidzot ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas, aktieriem kulisēs vairs nav jāsalst. Skatītājiem redzamākais jaunums ir daudz augstākie Mazās zāles griesti otrajā stāvā. Savukārt Mārtiņa Eihes pieminētā Kamerzāle ir kādreizējā muzeja telpa. Tajā Leļļu teātris iecerējis ko jaunu – izrādes mazuļiem, ieskaitot tos, kas vēl nestaigā. Pirmā pavasarī būs Lienas Šmukstes izrāde „Spilvens”. Skatītājus, kas uz teātri nāks tūlīt pēc atjaunošanas, Mārtiņš Eihe aicina rēķināties, ka skatītāju zonā ārpus zālēm viss vēl nebūs iekārtots. Tā kā renovācija izrādījās vērienīgāka par sākumā plānoto, visam uzreiz naudas neatlika. Bet teātris pratis defektu pārvērst par efektu. Renovācijas laikā mainījusies ne vien pati Leļļu teātra ēka, bet arī saturs. Kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā. Tāpat jaunā valdes locekļa Mārtiņa Eihes vadībā Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem. Viens no jaunajiem, kam Leļļu teātris uzticējies, ir režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, kura veidotā izrāde „Riekstkodis un žurku ķēniņš” atklās atjaunotās telpas. Iestudēt „Riekstkodi”, kas tik daudziem asociējas ar Pētera Čaikovska baletu, nevis Ernsta Teodora Amadeja Hofmana 19.gadsimta sākumā sarakstīto noveli, ir zināms risks, jo stāsta oriģināls krietni atšķiras no pazīstamā baleta, kas tapa krietni vēlāk. Rūdolfam Gediņam šī ir pirmā pieredze darbā ar lellēm un Leļļu teātra aktieriem, un viņš aizgūtnēm slavē gan savu komandu – dramaturgu Klāvu Melli, komponistu Lindu Leimani, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu un Kristapu Kramiņu, kurš veidojis gan lelles, gan scenogrāfiju un tērpus, - gan leļļu teātra aktierus. Mēģinājuma starpbrīdī satieku divus no viņiem: Anriju Sirmo, kurš Leļļu teātrī ir jau 13 gadus, un Mārtiņu Gaili, kuram pēc studijām šī ir pirmā izrāde. Nākamās pirmizrādes Leļļu teātrī būs janvārī – „Sibīrijas haiku” Valtera Sīļa režijā, kas veidota interesantā un arī sarežģītā papīra animācijas tehnikā, un Edgara Kaufelda un Ances Muižnieces „Sivēnam pa pēdām”. Šī izrāde domāta tā vecuma bērniem, kuri jau vēlas ieskatīties aizkulisēs un redzēt, kā top teātris. Teātra vadītājs Mārtiņš Eihe pavasarī iestudēs izrādi pusaudžiem un viņu vecākiem pēc Jāņa Joņeva grāmatas „Jelgava 94”, bet kā stabila vērtība repertuārā paliks arī izrāde „…un atkal Pifs”, kas nesen nosvinēja 40.gadadienu. Teātris cer, ka tā sagaidīs arī savu piecdesmitgadi.

The Global Carbon Cycle refers to the continuous flow of carbon from the land and water, through the atmosphere and living organisms. Within the cycle there are carbon sinks and carbon emitters. As one of the largest reservoirs of carbon on Earth, forests play a huge role in the global carbon cycle. But how do we know? In this episode, we speak to geoscientist Dr. Ralph Dubayah to explore the applications of GEDI and NISAR in assessing carbon capture in Earth's forests. Dr. Dubayah sheds light on the incredible capabilities of GEDI, a lidar-based instrument on the International Space Station, which measures forest structure in three dimensions, providing precise estimates of biomass and carbon content. He also shares insights into NISAR, a forthcoming joint NASA-ISRO mission that uses synthetic aperture radar to track surface deformation and offer a comprehensive understanding of forest biomass changes. Throughout the episode, Dr. Dubayah showcases exciting discoveries made possible by these technologies, highlighting their potential for revolutionizing our understanding of forest carbon capture and its crucial role in mitigating climate change.

Capricorn represents Jesus on the cross. The Hebrew name for this constellation is Gedi. It means “The Atonement slain”. It is so interesting because the constellation represents the tribe of Naphtali. Naphtali in Hebrew means my struggle. Going to the cross was the ultimate struggle that Jesus faces. Even to the point of sweating great drops of blood.  The three decan constellations in Capricorn all identify different stages of Jesus' experience on the cross. He gave up His spirit then he was pierced in the side(Sagita), taken down (Aguila) and later was able to pour out the Holy Spirit as water (Delphinus)

Zuppa di Porro. Oggi c’è soltanto Berlusconi. Gli odiatori sono imbarazzanti: Travaglio e la sua “L Repubblica del Banana” con un fondo da quarta elementare. Per Repubblica il Cavaliere è stato solo il primo populista. Per il NYT è uno “showman”: bravi liberal di questa minchia: uno showman come Reagan era un attoruncolo… Caltagiorne scrive […]

00:00 Accordo europeo sui migranti: io non ci ho capito niente. Ma come sempre questi compromessi portano a poco: vi ricordate Malta? 03:10 Fantastiche le teste pensanti di Gedi: ieri aprivano con intervistone ad Amato sulla Meloni che si deve distinguere da Orban e oggi titolano “La meloni si allontana da Orban”. 04:30 L’Anac contro […]

Lasers in space may sound like something out of Star Wars, but NASA's GEDI uses lasers to study the carbon cycle.

In the last episode of Season 13, we talk to Dr. Lola Fatoyinbo about SAR, LiDAR, passive multispectral data, mangroves, biomass estimation, carbon stocks, payment ecosystem services, science communication & much more.  Dr. Lola Fatoyinbo, is a NASA scientist!! She is Research Scientist in the Biospheric Sciences Lab at NASA Goddard Space Flight Center based in Maryland, USA, where she studies forest ecology and ecosystem structure with multi-source remote sensing. Dr. Fatoyinbo has a Doctorate in Environmental sciences from University of Virginia, with a focus on Forest Ecology and Remote Sensing of Mangrove Wetlands. She serves on the GEDI and ICESat-2 Mission Science Teams and is Principal investigator on NASA Earth Science research.  Twitter: https://twitter.com/EarthToLola Research: https://mangrovescience.org/ NASA Directory Page: https://science.gsfc.nasa.gov/sed/bio/lola.fatoyinbo    Season 13 of Scene from Above is brought to you by Geoawesomeness and UP42. Be sure to check out the EO Hub article by Ishveena Singh featured on S13E6: https://geoawesomeness.com/eo-hub/esa-biomass-maps-climate-change/    Stay tuned for a bonus episode this summer to round out Season 13 of Scene From Above recapping the season and prospecting what comes next. And as always, thanks for listening!   Shownotes: Dr. Fatoyinbo's 2011 Presidential Early Career Award: https://www.nasa.gov/centers/goddard/news/releases/2012/12-064.html  Minecraft Mangrove Video: https://www.youtube.com/watch?v=nkR6xX_v0pw Mangrove Science Data Portal: https://mangrovescience.org/data-portal-2/ Global Mangrove Dataset: https://daac.ornl.gov/cgi-bin/dsviewer.pl?ds_id=1665 NASA Biodiversity: https://cce.nasa.gov/biodiversity/ Dr. Sassan Saatchi: https://science.jpl.nasa.gov/people/saatchi/  Dr. Marc Simard twitter: https://twitter.com/MarcLovesEarth Dr. Woody Turner: https://appliedsciences.nasa.gov/about/our-team/woody-turner    S13E6 News Links: A new web-based mapping application: Sentinel-2 Land Cover Explorer:https://www.esri.com/arcgis-blog/products/arcgis-living-atlas/imagery/global-land-cover-revealed/?adusf=twitter&aduc=esri_conserv&adut=341c8636-83a0-4da0-859d-54ffafe29c71  ESA's wind mission helps to investigate the nature of volcanic plumes:https://www.nature.com/articles/s41598-022-27021-0#Abs1  Landsat 9 Thermal Infrared Sensor Anomaly:https://www.usgs.gov/landsat-missions/news/recent-landsat-9-tirs-anomaly-pauses-processing-new-landsat-9-data  ESA Biomass satellite will be launched in 2024:https://www.forbes.com/sites/brucedorminey/2023/02/24/esa-biomass-satellite-set-to-map-earths-essential-old-growth-forests/amp/    News Correspondent:  Rafaela Tiengo: https://twitter.com/RafaelaTiengo_ Subscribe to Rafaela's Newsletter! https://rafaelatiengo.substack.com/   Hosts: Dr. Gopika Suresh: https://twitter.com/Go__pika  Dr. Flávia de Souza Mendes: https://twitter.com/flasmendes  Dr. Morgan Crowley: https://twitter.com/morganahcrowley 

Si è fermata la protesta in Cina contro le rigide misure di contenimento anti-Covid. La polizia è scesa in forze in strada, circondato e presidiato i luoghi della protesta, eretto barriere, compiuto arresti, effettuato controlli anche sulla configurazione di app e Vpn. È successo a Pechino e Shanghai e a Hangzhou, nel sud del paese. La diffusione delle proteste di piazza in Cina contro le dure misure di restrizione per arginare i contagi Covid-19 ieri hanno spaventato i mercati e gli investitori sono tornati a vendere. Il timore è che, davanti al perdurare di una politica sanitaria intransigente da parte di Pechino, la prospettiva di rallentamento dell'economia possa consolidarsi, con ricadute anche sulle materie prime. Non a caso ieri il petrolio è arrivato a perdere il 3%, calo poi recuperato. Ne parliamo con Giuliano Noci, professore ordinario in Ingegneria Economico-Gestionale presso il Politecnico di Milano. Dal 2011 è Prorettore del Polo territoriale cinese dell'Ateneo milanese. Terremoto Juve, accuse di stipendi e plusvalenze fittizi Il passo indietro del presidente e del cda della Juventus segna un passaggio storico per il club bianconero e per tutto il calcio italiano. La decisione è maturata nello scorso weekend ed è stata concordata tra Andrea Agnelli e John Elkann. Dopo aver nominato come nuovo direttore generale Maurizio Scanavino (già ad del Gruppo editoriale Gedi) e confermato fino al 18 gennaio 2023 le deleghe dell ad Maurizio Arrivabene (dimissionario dal cda), la Exor, holding della famiglia Agnelli quotata ad Amsterdam, ha scelto Gianluca Ferrero come presidente. Approfondiamo il tema con Giovanni Capuano di Radio24. Casamicciola: Procura indaga su allarmi inascoltati La Procura di Napoli indaga sugli allarmi inascoltati lanciati dall'ingegnere Giuseppe Conte, ex sindaco di Casamicciola, il comune ischitano dove una frana all'alba di sabato scorso ha provocato distruzione e morti. Lo rendono noto organi di stampa. L'ex primo cittadino ha riferito di avere lanciato 4 giorni prima della tragedia, cioè il 22 novembre, delle pec alle autorità competenti (al prefetto di Napoli, al commissario prefettizio di Casamicciola, al sindaco Manfredi e alla Protezione Civile della Campania) per avvertirle dei rischi che correvano i cittadini di Casamicciola a causa delle abbondanti precipitazioni previste. Intanto sarebbe allo studio un dl Ischia, con aiuti alle aree colpite dalla frana. Il decreto dovrebbe arrivare giovedì sul tavolo dal Consiglio dei ministri. Ne parliamo con Aldo De Chiara, oggi in pensione, già Avvocato Generale della Corte di Appello di Salerno e viceprocuratore generale di Salerno.

Angiola Codacci-Pisanelli"Tutankhamon. Forrest Gump d'Egitto"Illustrazioni di Roberto CaramelliCastelvecchi Editorehttp://www.castelvecchieditore.com/Nel 2022 ricorre il centenario della scoperta della tomba del Faraone Tutankhamon, ritrovata intatta con tutti i suoi tesori, sfuggiti inspiegabilmente ai predatori nel corso dei millenni. Tale straordinaria circostanza ha alimentato negli anni l'interesse e la fama riservati al “Faraone ragazzino”. La sua vita fu breve e il suo operare poco significativo, ma come Forrest Gump fu testimone di cambiamenti epocali: il passaggio dall'età del bronzo all'età del ferro, l'inizio delle persecuzioni contro il monoteismo e la definizione di un canone della bellezza femminile tuttora valido. E poi ancora: la fortuna di Tutankhamon è legata all'avvento del potere dei media, alla scoperta delle radici africane della cultura occidentale, al soft power dell'Egitto contemporaneo. Quando la Storia voltava una delle sue pagine Tutankhamon, in qualche modo, era lì.Angiola Codacci PisanelliGiornalista de «l'Espresso», si occupa di cultura, ecologia, cantautori e mondo arabo. Ha pubblicato Kepparli arabo? (Gedi, Effigie, 2017), Di cosa parliamo quando parliamo di arabi. Veli, fede e Assassin's Creed (Gedi, Effigie, 2020) e Minareti, petrolio e libri osé. Di cosa parliamo quando parliamo di arabi 2 (l'Espresso, 2022). È condirettrice del Festival europeo di poesia ambientale.IL POSTO DELLE PAROLEAscoltare fa Pensarehttps://ilpostodelleparole.it/

Today I am having a conversation with Gedi Laskauskas. We talk about his adventures coming from Lithuania, West Virginia, Maryland, and now him going back to Lithuania. This is an awesome interview that you will not want to miss. Drop me a line! thetruthtalkspodcast@gmail.comMERCH! ---> https://tulip-tees.myspreadshop.com/Support this podcast at — https://redcircle.com/the-truth-talks-podcast/exclusive-content

The Global Ecosystem Dynamics Investigation, or GEDI, instrument on the International Space Station acquires lidar waveforms to observe the Earth's surface in 3D. The GEDI lidar measures the height and density of objects, so it provides information such as surface elevation and tree canopy height and cover. The NASA Land Processes Distributed Active Archive Center (LP DAAC) at EROS provides storage and distribution of GEDI data.  In this episode of Eyes on Earth, we'll take a look at the purpose of the GEDI mission, how the instrument works, and how GEDI data are being used to understand things like carbon dynamics in forests.

The coast of Kenya has a series of impressive medieval ruins. Amongst the monuments are tombs, grand houses, mosques, and palaces. East African archaeologists date the high point of this heritage to the 13th century. The Kenyan museums contain impressive, reconstructed artefacts that animated the urban life of these lost cities.In this lecture, Robin Walker will present this heritage and put it in its proper place as a powerful chapter in Africa's history.A lecture by Robin WalkerThe transcript and downloadable versions of the lecture are available from the Gresham College website:https://www.gresham.ac.uk/watch-now/kenya-citiesGresham College has offered free public lectures for over 400 years, thanks to the generosity of our supporters. There are currently over 2,500 lectures free to access. We believe that everyone should have the opportunity to learn from some of the greatest minds. To support Gresham's mission, please consider making a donation: https://gresham.ac.uk/support/Website:  https://gresham.ac.ukTwitter:  https://twitter.com/greshamcollegeFacebook: https://facebook.com/greshamcollegeInstagram: https://instagram.com/greshamcollege

The Global Ecosystem Dynamics Investigation, or GEDI, instrument on the International Space Station acquires lidar waveforms to observe the Earth's surface in 3D. The GEDI lidar measures the height and density of objects, so it provides information such as surface elevation and tree canopy height and cover. The NASA Land Processes Distributed Active Archive Center (LP DAAC) at EROS provides storage and distribution of GEDI data.  In this episode of Eyes on Earth, we'll take a look at the purpose of the GEDI mission, how the instrument works, and how GEDI data are being used to understand things like carbon dynamics in forests.

Space Historian, Dwight Steven-Boniecki, joins us for a discussion on "space junk" and what happens to the capsules, space stations, and satellites after they've been used. Plus, imagine a future where tech is sustainable and accessible for all. We talk to Kelly Bergeron, Co-Founder of Poptronic, a hardware-rental service that is aiming to do just that. Also, the GEDI mission (Global Ecosystem Dynamics Investigation) has provided the first 3D map of the world's forest. Laura Duncanson, a research scientist on the team joins us with details on why this is important and worth extending the mission. In Socially Speaking, we talk about a dating app that only wants you to swipe right — politically that is. Links to this week's stories and discussion: [08:31] Dwight Steven-Boniecki: https://searchingforskylab.com (searchingforskylab.com) [17:42] Apptastic [25:13] Kelly Bergeron: https://poptronic.ca (poptronic.ca) [33:32] Laura Duncanson: https://gedi.umd.edu (gedi.umd.edu) [41:37] Swiping Right Politically in Dating You can also find both https://twitter.com/ambermac (AmberMac) and https://twitter.com/MBancroft80 (Michael B) on Twitter.

djravish.com djchico.com

Trees have an incredible ability to absorb carbon — which means protecting, planting and restoring forests are a (relatively) easy way to address global warming. Climate change, however, is making it more complicated. Our forests are (quite literally) going up in smoke, which has far worse consequences than one might expect. In this episode, we explore the role forests play in carbon sequestration, how increasingly intense fires are threatening to turn them into a carbon bomb, and how technology (think drones, satellites and lasers) can assist in our replanting and conservation efforts. The forests have helped us, it's time to help them.  Featured in this episode:Lola Fatoyinbo-Agueh is a NASA scientist. Working in the biospheric sciences lab, she studies forest ecology and ecosystem structure, using LiDAR to GEDI (more on that later) to map and measure the amount of carbon sequestered by trees.Faisal Moola, a biologist. He's an associate professor at the University of Guelph, and an expert on forest conservation, biodiversity (conducting inventory of areas using drones) as well Indigenous partnerships. He helps us understand what we've done in the past to hurt forests, and how we can heal them.Amy Cardinal Christianson is a fire research scientist, who specializes in Indigenous fire stewardship and talks about the role of fire in the overall health of trees. She is also a host of a podcast called “Good Fire.”Stephen Elliott is the co-founder and research director of the Forest Restoration Research Unit of Chiang Mai University (FORRU-CMU) in Northern Thailand. He works with communities in replanting efforts and has a particular interest in automated forest restoration.Further Reading: How to build forests to combat climate changeTree Planting Is Booming. Here's How That Could Help, or Harm, the PlanetOne of Canada's biggest carbon sinks is circling the drainClimate change could expand forests. But will they cool the planet? | ScienceDrone-based technology remotely assesses health of trees impacted by climate changeLandsat's Critical Role in Forest Management The Mission from MaRS initiative was created to help scale carbon reducing innovations by working to remove the barriers to adopting new technology. Mission from MaRS thanks its founding partners, HSBC, Trottier Family Foundation, RBC Tech for Nature and Thistledown Foundation. It has also received generous support from Peter Gilgan Foundation, BDC, EDC and Mitsubishi Corporation Americas. Learn more about the program at missionfrommars.ca. MaRS helps entrepreneurs looking to scale solutions in climate tech, health and software. We offer targeted support through our Capital and Growth Acceleration programs. To learn more visit us at marsdd.com

Ruins of a mysterious stone town believed by the locals to be haunted by spirits. A medieval town with an odd location, structure and demise...this episode on the Gedi ruins will make you think about just how much of Africa's stunning history is still hidden. Follow us: Twitter: @AfricasUntold_S Instagram: @africasuntoldstories Outro music provided by DCQ BEATZ: https://player.beatstars.com/?storeId=97074&trackId=2559403 --- Send in a voice message: https://anchor.fm/africas-untold-stories/message

Ancora un caso di molestie di gruppo ai danni di ragazze, questa volta giovanissime. I fatti si sarebbero svolti sul treno che riportava verso Milano migliaia di giovani di ritorno dal lago di Garda e da un parco giochi della zona. Come a capodanno a piazza del duomo a Milano, gli autori sarebbero perlopiù adolescenti di origine nordafricana. Ne parliamo con Karima Moual, giornalista Gedi e Mediaset e Souad Sbai, ex parlamentare, presidente Acmid Donna e responsabile del Dipartimento per l Integrazione e i Rapporti con le Comunità della Lega.

Aldo Berti"Tarda serata di un fauno"Neos Edizionihttp://www.neosedizioni.it/Il parco del Valentino, i suoi frequentatori, un anziano professore alle prese con la serata della sua esistenza, due giovani donne invadenti e vitali. Sono questi gli ingredienti per un inconsueto romanzo in versi ironico e dolce-amaro, che convince il lettore con l'attualità del tema e con il suo ritmo antico.Aldo Berti, poeta e drammaturgo di lungo corso, con quest'opera propone una lettura certo non comune ai nostri giorni. Come scrive Rossella Lamberti nella sua prefazione, “destreggiandosi sapientemente con una misurata metrica classica, l'autore dipinge senza infingimenti e senza abbellimenti le povere gioie e le miserie di una fase della vita, la vecchiaia, oggi più che mai taciuta e misconosciuta. I colori struggenti dell'autunno fanno da sfondo a una vicenda in cui non c'è posto per il pietismo … e in cui la dolente autoironia si intreccia alla consapevolezza di tutto ciò che, con la giovinezza, è andato irrimediabilmente perduto”.Un'altra mattina autunnalecon tiepido soleche rende clemente un ottobregià freddo. Pochissima gentenel parco; il silenzio è infinitoed il prof Alemannisi ferma a guardar dalla partedel fiume: due giovani voganoa ritmo perfetto. L'affondodei remi nell'acquaaccresce il gran senso di quiete.La gente a quest'ora è già a casache pranza. Ma il prof Alemanninon sente l'urgenzadi cose da fare o di orari.Ha solo un pochino più freddo,anche dentro. I giorni trascorronosenza bisogno di esser spuntatisu alcun calendario.Aldo Berti, romano di nascita (1947) ma torinese di adozione, pubblica i suoi primi versi a diciotto anni, a cura della RAI, con la casa editrice Villar di Roma. Nel 1982 con il radiodramma Piazza del circo vince il Concorso Nazionale RAI per Radiodrammi. Dal 1986 la compagnia teatrale Il teatro delle Dieci, diretta da Massimo Scaglione, rappresenta a Torino una serie di suoi monologhi, due dei quali vincono nel 1990 e nel 1991 il concorso “Parlare da soli” indetto dallo SNAD di Roma. Nel 1994 vince il concorso per radiodrammi “Incontrarsi nel mondo”, indetto da RAI International, con Il buon commerciante, che viene rappresentato al Festival Teatrale di Todi a cura dell'IDI. Come poeta pubblica con Genesi Editrice la raccolta poetica Anche se quattro nemici (1998) e il poema Una perla d'uomo (2002). Nel 2011 scrive i testi del musical I miracoli esistono, rappresentato al Teatro Nuovo di Torino. Nel 2012 vince il 1° premio al “Concorso Mario Soldati” indetto dal Centro Mario Pannunzio di Torino e pubblica il poemetto Un eroe in fumo (GEDI). Nel 2016 pubblica la trilogia poetica Tre incontri col diavolo (Faust Ed.)IL POSTO DELLE PAROLEascoltare fa pensarehttps://ilpostodelleparole.it/

Andrew Xu and Daniel Aboul-Hassan speak with Daniel Applewhite, Mea-Lynn Wong, Tori Orr, & Zakaria Gedi from Dorm Room Fund's Blueprint Investor Track! (0:48) - Mea-Lynn's background and importance of Blueprint (2:57) - Tori's background and importance of Blueprint (4:35) - Zakaria's background and importance of Blueprint (5:53) - Daniel's background and importance of Blueprint (8:48) - What makes Blueprint special and unique from the other DRF Diversity Tracks (12:17) - Details about the Blueprint community and benefits of the cohort size (16:32) - How to get the most of out the Blueprint program and time commitment (22:10) - Daniel's advice to applicants and helpful tips (23:10) - Tori's advice to applicants and helpful tips -- Have more questions about the Blueprint Investor Track? Email: blueprint@dormroomfund.com

Welcome to this mini-series about Kenya and Masai Mara. This is part 1 On December 31st, I was excited to go to Masai Mara. I went on a 5-hour drive from Nairobi, Kenya, to Masai Mara National Reserve (often referred to just as The Mara). I knew that the game drives would start early in the morning, and I would not be partying too hard for New Year. The two-night/three-day safari trip was partly made possible by Scenery Adventures Ltd, which is owned and operated by Monica Musungu. Scenery Adventures does inbound and outbound travel. They take visitors to Congo, Tanzania, Seychelles, Egypt, and many other places. I got to know Monica when we were in Berlin in March 2020, just as the Corona pandemic was beginning to rear its ugly head. We were both there for a big travel event called ITB, which was canceled days before the event. As we had our tickets ready, we decided to travel anyway and that's how our paths crossed. MEETING THE TRAVEL CAMEL I also met Shane Dallas who I knew from the travel industry, and TBEX, which does conferences for travel content creators around the world. Shane is the conference director of TBEX Europe, Asia, and Africa. As I'm the co-host and producer of the TBEX podcast, Travel Matters, you can say that we're colleagues. Shane has been traveling worldwide for years – calling himself and his travel blog “The Travel Camel”, but when he came to Kenya, he fell in love with the country and his wife, Maureen. He's been living here for a number of years with her and their daughter. He knows a lot about this country, but he's originally from Australia. It has been nine years since he went back to Australia. He is probably getting away from all the poisonous snakes and spiders. However, he misses his family, friends, cricket, and rugby. I asked Shane to give me some insights into what Kenya means to him. “Kenya is complex with more than 40 tribes, and each has its food, customs, and activities. I love it”. That morning, I finally met Dennis, my driver, in Nairobi for the next few days. We got on the van with an open roof which would come in handy when we went on game drives in the park. That way, we could stand up and get a good view of the wildlife for taking photos. We were a group of 7 or 8 – a few from Kenya, and besides me was a guy from San Francisco. Not only was I going on game drives, but I also decided to spend a little extra time by visiting a Maasai Village and then start 2022 by going on a hot air balloon safari over the savannah early in the morning on January 1st. Here are some facts about Kenya FACTS ABOUT KENYA How Big and How Many People At 580,367 square kilometers (224,081 sq mi), Kenya is the world's 48th largest country by area. It is slightly smaller than Ukraine and a bit bigger than Spain. With more than 47.6 million people, Kenya is the 29th most populous country globally. Kenya is the World's Leading Safari Destination Kenya has been recognized by the World Travel Awards as the world's leading safari destination for 2021, a position it has held for seven years now! The country has 50 epic national parks and reserves home to diverse wildlife, including the renowned Big Five (lions, leopards, elephants, rhinos, and buffaloes). Official Languages There are more than 69 different languages spokenKenya, but they only have two official languages, English and Swahili. English is widely spoken in commerce, schooling, and government, and you can totally get by here. The English level on the street is very good – even though they do have a local dialect that can be a bit hard to catch sometimes for a western speaking ear. The Flag The flag is a horizontal tricolor with black, red, and green from the top and thinner white lines. The black stands for the country's people, the green stands for the landscape, the white lines represent peace, and the red in the middle symbolizes war. And then what is most unique of the flag: a Maasai shield and spears in the middle – and it symbolizes the defense of all the things mentioned in the colors. All in all, it's a cool flag. Religion Most Kenyans are Christian (86%), with 54% Protestant and 21% Roman Catholic. Islam is the second-largest religion, with 11% of the population. Famous Proverbs from Kenya They have quite a few sayings, but here are a few of my favorites: ”Because a man has injured your goat, do not go out and kill his bull.” ”Do not slaughter a calf before its mother's eyes.” ”A hyena cannot smell its own stench.” And the last one is a twist of one I've heard many times where I come from … that “a captain should go down with his ship”. But Kenyans have a saying that goes like this: ”A sinking ship doesn't need a captain.”   THINGS TO SEE IN TWO PERFECT WEEKS IN KENYA I also asked Monica and Shane about their recommendations on what to see in two perfect weeks here in Kenya. These were some of their recommendations. TURKANA It is Kenya's largest county by land area in the north-western part of the country. It's bordered by the countries of Uganda to the west, South Sudan to the north and there is a a 27 km border with Ethiopia just north of the amazingly beautiful Lake Turkana. I've been told that a trip to Turkana County needs guts and a passion for lengthy road trips. It also needs an adventurous heart and gallons of water to live through the harsh, dry climate. Overall, Turkana is an idyllic location and is well worth a visit, according to Monica. SAMBURU Both Monica and Shane recommended Samburu. The Samburu National Reserve is a game reserve famous for an abundance of species of animals such as zebra, ostrich, giraffe, and many more. The reserve is also home to a population of close to 900 elephants. The park is 165 km² in size and is situated 350 kilometers from Nairobi, just on the other side of the majestic Mount Kenya. With peaks of 5,199 meters or 17,057 feet, it's the second-highest in Africa, after Kilimanjaro. AMBOSELI And speaking of Kilimanjaro in Tanzania, just south of the border, you find the Amboseli National Park – another one of Kenya's most popular parks. TSAVO Tsavo West National Park is located in the south-eastern part of Kenya and covers an area of 9,065 square kilometers. It's ”sister park”, Tsavo East National Park a little bit north, is one of the oldest and largest parks in Kenya at 13,747 square kilometers. Both parks are between Nairobi and the east coast of Kenya. And there are a few places worth visiting on the east coast – or as Monica calls it “The Big Side”. EAST COAST Mombasa, that's also known as the white and blue city in Kenya. It is the country's oldest town and has about 1.2 million people. It is the second-largest city, after the capital Nairobi. Other places to visit are Diani Beach, Malindi, and Watamu. LAMU Shane agrees that the east coast is wonderful, and he moved there just a few days after our chat with his family after having stayed for years in Karen, Nairobi. But he mentioned a small island even more north just off the coast called Lamu. Old Lamu Town gives you a sense of stepping back in time. It is a UNESCO World Heritage Site, and there are many activities to do there, including snorkeling, mangrove tours, visiting the Gedi ruins, beach walks in Shela, show races, donkey rides, etc. KISUMU Kisumu is a port city situated on Lake Victoria. Here there are beautiful lakeside views at Hippo Pint and Dunga Hill Camp. You can also visit the Kisumu Impala Sanctuary to see impalas, zebras, cheetahs, and more wildlife. You can visit the Kakamega Forest National Reserve to hike or see wildlife. Another interesting thing to do is to visit the 44th US president Barack Obama's village in Nyangoma, Kogelo. WESTERN REGION Western Kenya has tea plantations, and forests and is home to the largest lake in the continent. You can visit the Mr. Elgon National Park, Saiwa Swamp National Park, Kakamega Forest reserve and Lake Victoria. You can also see the famous Crying Stone of Ilesi, which is a stone that resembles a person in tears. NAIVASHA Naivasha is a town in Nakuru county, and it is known for its beautiful flamingos and large population of hippos. It is home to over 400 bird species. Lake Crescent, Hells Gate National Park, and Lake Naivasha are must-visit for travelers. NANYUKI Nanyuki is a town in central Kenya is a great gateway to Mt. Kenya and includes several trails. You can visit Mt. Kenya National Park, Ol Pejeta Conservancy, and hike the mountain. As you probably see, there's a lot to see and do in Kenya. You can also just reach out to Monica and the team at Scenery Adventures. Tell her I said hi. THE WEATHER Kenya lies on the equator and has a pleasant, tropical climate. The daytime temperatures average between 20° and 28°C (68° and 82°F), but it's warmer on the coast. Kenya is too close to the equator to experience a real winter and summer. But there is both a dry and wet season. The hottest months are December to March, and July to September are perfect for a sunny holiday. ARRIVING TO MASAI MARA We arrived at 2 pm in Narok town and at 4 pm to Masai Mara and Lenchada Tourist Camp – our home for the next two nights. It was raining heavily when it got here and having lunch. At the Mara, you experience the Big Five and many other animals. The Mara is run by the Massai community who you will see from the entrance to the camps. In fact, our camp was guarded by about seven Maasai warriors at night.  The Maasai who are pastoralists, do not fear wild animals and they seem to coexist with them. You will often see them with their large herds of cattle looking for grazing grounds within the conservancy. We stayed in a tent and there was a bed and a concrete floor and a bathroom. There was no electricity in the tent, and you would only charge your phone in the evening. The best time to visit is in the peak season is from July to November, during The Great Migration where there are about two million animals. During peak season, you also get a lot more traffic with many more cars. Although this was around new year, I would still get to see some animals. And our evening game drive was no disappointment. Stay tuned for part 2 of this mini-series where we get “attacked” by an angry rhino. My name is Palle Bo and I gotta keep moving. See you.

In this episode of Frankly Speaking with Lynne Franks and Friends, Lynne is joined by her friend Sophia Swire, social entrepreneur,  the founder of Future Brilliance Afghan charity and GEDI, her global women's investment fund. They discuss using education as a powerful tool for creating positive and radical change for good in the world and Sophia's passion for impact and building a sustainable livelihood for others.Sophia began her career at Kleinwort Benson Securities, part of London's largest Investment Bank, but after the market crash of 1987, she started down a very different path, one that would have a direct, meaningful and immediate impact on people's lives.Whilst trekking in Chitral, a remote, snow-bound valley in Pakistan's Hindu Kush she was approached by the local Deputy Commissioner who asked her to help him up an English Medium school, and returned to spend a year teaching there.She went on to co‐found Learning for Life, a UK-based charity that supported the establishment of over 250 village schools for girls in rural Pakistan, Afghanistan and India.  For this, she was awarded the 2010 Pakistan Achievement Award.In the 1990s, she launched and managed an innovative, social impact cashmere brand, Sophia Swire London, that is widely credited with starting the global fashion trend for pashmina shawls.In 2008, she started Afghanistan's first Jewelry and Gem-cutting school for the charity, Turquoise Mountain, and has since worked with various Afghanistan-based government and non-government organizations to reform the gemstone mining sector and put more value into the hands of Afghan miners and artisans.In 2012, she founded the non-profit Future Brilliance to foster stability and prosperity through enterprise and workforce development in post conflict countries.   Its first project helped Afghan women artisans gain access to the gemstone and jewelry value chain.Aayenda Jewelry, a Future Brilliance project, was established as a Social Enterprise in the US to build a sales and marketing platform for Afghan jewelry (Aayenda means "future" in the Afghan language, Dari). In 2013, the first jewelry collection was launched as a collaboration between 36 Afghan artisans trained by Future Brilliance and 3 award-winning international designers.Since then, the line has been sold successfully at stores and online in Asia, EU, Canada, USA, and Mexico, and in 2016 was featured on the front cover of Cosmopolitan Magazine globally, modelled by Brazilian supermodel, Alessandra Ambrosio.In 2015, graduates of Future Brilliance training programs registered the Aayenda Jewelry Co-operative. Royalty payments from sales of Aayenda, have funded the completion of a bead-making workshop in Northern Afghanistan, in which a further 80 Afghan women have been trained, and tools and equipment for Afghan artisans and designers.Since the recent take-over by the Taliban, Future Brilliance focus has been to help get their staff and many other women and girls with their families out of the country to create a new life elsewhere.In 2021, Sophia launched GEDI, her women's global investment fund,  at COP 26 where she spoke on how investing in women's businesses will help alter climate change and create good business practice.Sophia is in demand as a expert and speaker on Social Impact Investment and Social Entrepreneurship.Links Sophia's website Future Brilliance Aayenda Jewelry GEDI Follow @sophia_swire on Instagram If you like what you hear, and want to find out more about our community of like-minded women who believe in living and working in alignment with the feminine values of collaboration, authenticity and most of all, love, you can learn more at https://seednetwork.com and join the community in the SEED Hub Club by visiting https://www.theseedhub.club/You can find Lynne on Instagram at @lynnejfranks, Facebook @lynnefranksobe, Twitter @Lynne_Franks, LinkedIn @Lynne Franks OBE.This episode was produced by Lynne Franks and Tanya Anastasiadis.Production support and graphics by Lotte Micklethwaite.Music by Joolz Barker

Medyascope Podcast'ten herkese merhaba. Hafta Sonu Yazıları köşemizde yayınlanan yazılarımızın seslendirmesiyle karşınızdayız. Edgar Şar'ın “Eksiğiyle gediğiyle altılı muhalefet masası ve HDP” başlıklı yazısını ben Alp Akiş sizler için seslendirdim. Beğenerek dinlemenizi umuyorum.

We talk about the year that's just passed and also the 4 years that we have been podcasting. In the news we mention GEDI, Callisto and Iceye. Amongst other things. If you have questions, comments or corrections then you can contact Alastair (@ajggeoger) and Andrew (@map_andrew) on Twitter using #scenefromabove or @eoscenefrom Shownotes: Have you landed on MLHub recently? Iceye to provide X-band SAR to MDA 10cm imagery! Earth Engine converts the lot to a STAC catalog GEDI in GEE eg Keiko, e.g. Emil  iScanForest - https://iscanforest.fld.czu.cz/ Digital Earth Australia Coastlines updates and portal  Callisto looks like an interesting project  Heads up again for the Brazil Data Cube    Nanalyze finance stuff The SPAC Shack  Andrew's review of 2021

Gedi, uno dei principali gruppi editoriali italiani, ha annunciato tre novità importanti nel settore dei podcast: il lancio dell'app One Podcast, che raccoglierà tutti i contenuti audio del gruppo, la nascita di un'omonima podcast factory, che produrrà anche serie audio di intrattenimento sotto la direzione artistica di Linus, e un accordo con iHeartMedia, il più grande editore di podcast al mondo. Nella seconda parte della puntata invece trovate, come sempre, un consiglio di ascolto. Quello di questo giovedì 25 novembre, Giornata internazionale per l'eliminazione della violenza contro le donne, è "Hikaya", quattro storie di donne dall'Aghanistan.

today's video is an extension of Sea of Galilee part 8: In this video, we dig deeper into the number 153 from John 21:11 and how this is connected to two words in Ezekiel 47:10 - Gedi and Eglaim. Finally, we explore another example of 153 and the Hebrew phrase 'Sons of God' and how scholars connect this to the overall message of John's Gospel. Support our work: https://donorbox.org/support-figtree-ministries Class Handout: https://www.figtreeteaching.com/faith-lessons/153-fish YouTube: https://youtu.be/rNkc1AZgEV4 Resource: Richard Bauckham - The 153 Fish and the Unity of the Fourth Gospel Neotestamentica, 2002, Vol. 36, No. 1/2, Word, Sacrament, and Community (2002), pp 77-88. 2:40 En Gedi (the spring of Gedi) 7:32 Review John 21:11 9:32 Triangular Numbers 12:52 Ezekiel 47:10 - River of Life 13:43 En Gedi and En Eglaim 18:23 John and Ezekiel 19:32 John 7:37-38 24:29 Hebrew Alphabet 29:10 Gedi = 17 30:00 Eglaim = 153 33:53 Sons of God = 153 35:31 John 1:12 'Children of God' 37:16 Richard Bauckham 38:21 Meaning of 153

djravish.com djchico.com