Podcasts about baltie

  • 17PODCASTS
  • 37EPISODES
  • 31mAVG DURATION
  • 1MONTHLY NEW EPISODE
  • Feb 2, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about baltie

Latest podcast episodes about baltie

Piedzīvot skolu
S06E16 Piedzīvot lappuses Dženetas Fičas romānā "Baltie oleandri" un tā ekranizācijā

Piedzīvot skolu

Play Episode Listen Later Feb 2, 2025 63:55


Šajā sarunā ar klausītājiem tiekas Kristīne un Ieva, un raidieraksta uzmanības centrā amerikāņu autores Dženetas Fičas romāns "Baltie oleandri" un tā ekranizācija – 2002. gadā tapusī filma ar tādu pašu nosaukumu.Vai grāmata jau atkal ir labāka par filmu? Varbūt šis ir vēl viens neizšķirts? Klausies sarunā un noteikti uzraksti arī savas domas par "Baltajiem oleandriem".Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju šeit 

Kultūras Rondo
Mākslas centrā "kim?" aplūkojama trīs igauņu mākslinieču kopizstāde

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 3, 2024 14:36


Ko jūs radītu, ja kurators jūs kā mākslinieku aicinātu kļūt par „balto punduri”, „miglāju” vai „jaunu dzīvību”? Šādai Visuma procesu iedvesmotai lomu spēlei kuratores Šeldas Puķītes vadībā ļāvušās trīs igauņu mākslinieces – Kristi Kongi, Eike Eplika un Anna Marija Līvranda, kuru kopizstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” vērusi durvis laikmetīgās mākslas centrā „kim?” Rīgā. Šis ir sadarbības projekts starp „kim?” un „Kogo” mākslas galeriju Igaunijā, Tartu, kur šogad savukārt rīkotas vairākas Latvijas mākslinieku izstādes. Ideja mākslas valodā apspēlēt grūti aptveramos Visuma procesus Šeldai Puķītei radusies, domājot par līdzībām ar mūsu ikdienas pasauli un sajūtām. Un viņas iztēlē dzima lomu spēle, kur katra māksliniece iejūtas kādā no Visuma elementiem. Tēlniece Anna Marija Līvranda ir „baltais punduris”, gleznotāja Kristi Kongi – „miglājs”, bet tēlniece Eike Eplika – „jaunas dzīvības rašanās”. Izstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” laikmetīgās mākslas centrā „kim?” būs skatāma līdz 2025. gada 26.janvārim. Bet ar to izstādi „kim?” un „Kogo” sadarbība nebeigsies - Tartu šonedēļ durvis vērs latviešu mākslinieces Elīnas Vītolas izstāde „Atdot roku un kāju”, kuras kuratore ir Ieva Astahovska.

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Diasporas pilsoniskās iniciatīvas transformējas un palīdz uzlabot dzīvi Latvijā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Nov 11, 2024 41:12


Patriotu mēnesis mudina mūs raidījumā pievērsties pilsoniskajām aktivitātēm Latvijas labā. Daļa no Latvijā tagad labi zināmām pilsoniskām iniciatīvām ir pie mums nonākušas pateicoties diasporai, kas savulaik aktīvi rosījās, lai Latvija atgūtu neatkarību, bet tagad šī pieredze palīdz mums pašiem uzlabot dzīvi Latvijā. Kā dažādas ieceres transformējušās un kā rūpes par Latvijas drošību un ekonomisko izaugsmi turpinās mūsdienās, runājam Lāčplēša dienā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas Universitātes Sociālo un ekonomikas zinātņu fakultātes socioloģijas doktorante Zane Meļķe un šīs pašas fakultātes politikas zinātnes doktorants Didzis Meļķis un no Ņujorkas sarunai pievienojas Uldis Bluķis, emeritētais profesors, diplomāts un ilggadīgs biedrības BATUN jeb Baltiešu asociācija apelēšanai ANO biedrs. Uldis ir arī celmlauzis tam, lai Latvijas intereses tiktu sadzirdētas ANO Atmodas laikā. 

Patriotu podkāsts
Diasporas pilsoniskās iniciatīvas transformējas un palīdz uzlabot dzīvi Latvijā

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 11, 2024 41:12


Patriotu mēnesis mudina mūs raidījumā pievērsties pilsoniskajām aktivitātēm Latvijas labā. Daļa no Latvijā tagad labi zināmām pilsoniskām iniciatīvām ir pie mums nonākušas pateicoties diasporai, kas savulaik aktīvi rosījās, lai Latvija atgūtu neatkarību, bet tagad šī pieredze palīdz mums pašiem uzlabot dzīvi Latvijā. Kā dažādas ieceres transformējušās un kā rūpes par Latvijas drošību un ekonomisko izaugsmi turpinās mūsdienās, runājam Lāčplēša dienā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas Universitātes Sociālo un ekonomikas zinātņu fakultātes socioloģijas doktorante Zane Meļķe un šīs pašas fakultātes politikas zinātnes doktorants Didzis Meļķis un no Ņujorkas sarunai pievienojas Uldis Bluķis, emeritētais profesors, diplomāts un ilggadīgs biedrības BATUN jeb Baltiešu asociācija apelēšanai ANO biedrs. Uldis ir arī celmlauzis tam, lai Latvijas intereses tiktu sadzirdētas ANO Atmodas laikā. 

Piedzīvot skolu
S06E09 Piedzīvot lappuses oktobrī un Danutes Kalinauskaites romānā "Baltie pret melnajiem"

Piedzīvot skolu

Play Episode Listen Later Nov 5, 2024 70:54


Vai atceraties vēl kādu tik saulainu oktobri? Tas mūsu atmiņās paliks ar labām grāmatām un pārmaiņām ne tikai dabā. Šajā sērijā parunājām par oktobra interesantajiem notikumiem, nedaudz arī par grāmatu blogeru būšanu un, protams, arī par mēneša grāmatu – lietuviešu autores Danutes Kalinauskaites romānu "Baltie pret melnajiem" Daces Meieres tulkojumā.Sakām paldies apgādam Jānis Roze par grāmatas eksemplāriem. Iegādājies grāmatu šeit Jūsu ausīs kā allaž Zane , Kristīne , Ieva un Aija 

Radio mazā lasītava
Romāns "Baltie pret melnajiem" nav par šahu, bet sarežģīto spēli, kuru spēlējam ar atmiņu

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Oct 27, 2024 28:04


Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu. „Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes... „Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa. Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Vai zini?
Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki vainoti PSRS graušanā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jun 21, 2024 5:50


Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

Vai zini?
Vai zini, kas bija pirmā laicīgās mūzikas grāmatiņa latviešu skolās?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 29, 2024 4:11


Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane 1824. gadā apgaismības iespaidā vairāki Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu mācītāji nodibināja Latviešu Literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu draugu biedrību. Šīs organizācijas mērķis bija kopt un pētīt latviešu valodu un kultūru, rūpēties par latviešu izglītību. Pēdējais nozīmēja it kā civilizēt latviešus, pielāgojot viņu izglītošanai Rietumu kultūras formas. Būtiskas šajā programmā bija skolai adresētās grāmatas. To saturā dziedāšana bija tikpat svarīga kā lasīšana, turklāt tā ietvēra sevī ne tikai korāļus, bet arī laicīga satura dziesmas. Pirmais tāds krājumiņš ar notīm iznāca Rīgā 1845. gadā un saucās “Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm”[i]. Tas bija pielikums Vidzemes mācītāja Paula Emīla Šaca (Schatz, 1807–1862) gadu iepriekš izdotajai “Pirmajai lasīšanas grāmatai”. Latviešu grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis (1926–2004) ir rakstījis, ka tieši par Šacu radušies pirmie zināmie satīriskie panti latviešu rokraksta literatūrā.[ii] Lai nu kā, Šacs bija vīrs ar tam laikam labu izglītību: 20 gadu vecumā absolvēja Tērbatas universitāti, bet Tirzas draudzes mācītāja amatā vismaz 19. gadsimta baznīcu vēstīs tika uzlūkots par krietnu garīgo ganu. Viņa sakārtotās dziesmiņas – kopskaitā 57 – ir vācu komponistu sacerētas. Dažas te ir gluži jaunas melodijas, piem., Frīdriha Zilhera (Silcher, 1789–1860) “Katru gad' no jauna/ Kristus bērniņš nāk” bija sacerēta tikai trīs gadus iepriekš. Saikne ar lasīšanas grāmatu parādās izdevuma saturā. Te ir gan kristīgie, gan dabas un gadalaiku motīvi. Vairākas dziesmas tēlo putniņus, kukainīšus, lauku sētas lopiņus, taču katrs no tiem nes līdzi kādu gudrību, dziesmu tematiku bieži caurvij morāle, kā, lūk, šajā Jozefa Gersbaha (Gersbach, 1787–1830) dziesmā, ko latviski tulkojis Jānis Ruģēns[iii]: “Sargi savu ausi! Labu tik vien klausi! Kad tu dzirdi ļaunu liet', Tūdaļ taisi ausis ciet!” Vācijas skolās tolaik labprāt lietoja Gersbaha divbalsīgo dziesmu grāmatu “Dziedātājputniņš” (“Singvögelein”). Arī lielākā daļa no Šaca “Dziesmiņām..” ir divbalsīgas, bieži vedot balsis paralēlās tercās vai sekstās un mūzikas valodai nepārprotami akcentējot klasiskās harmonijas loģiku dzirdes izglītībā. Baltiešu mācītāju tulkotajā versijā “Dziesmiņām..” gan neizdevās izvairīties no neveiklībām muzikālā un literāri gramatiskā akcenta attiecībās. Un tomēr šis krājums, ko Pauls Emīls Šacs bija sakārtojis latviešu bērniem, iezīmēja ceļu, kas perspektīvā veda pretim Cimzes “Dārza puķēm” viņa “Dziesmu rotā”. Savu “Dziesmiņu..” priekšvārdā Šacs rakstīja: “Mēs nu tā domājam, ka šīs dziesmiņas dziedot bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku..”. Citiem vārdiem, izdevuma autors apzinājās dziedāšanu kā svarīgu paaudžu garīgās komunikācijas veidu. Kamols bija atritināts, un jau trīs gadus pēc Šaca izdevuma Jelgavā nāca klajā Baldones mācītāja Frīdriha Šāka (Schaack, 1804–1857) “Dziedāšanas skolas grāmatiņa”[iv] – pirmā zināmā mūzikas ābece un solfedžo kurss latviešu bērniem. Uzziņas avoti: [1] Krājums glabājas LNB Reto grāmatu krātuvē, RL2/2407. [21] A. Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 120. lpp. [3] Jānis Ruģēns (1817–1876), nākamais dzejnieks, tolaik bija nesen absolvējis Cimzes skolotāju semināru. [4] Publicēta Latviešu Literārās biedrības izdevumā: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft, Bd. 9, St. 3. Mitau: Steffenhagen & S., 1848. effenhagen & S., 1848.

ORTO talks
Tauki – ienaidnieks vai sabiedrotais?

ORTO talks

Play Episode Listen Later Jan 17, 2024 25:14


Vai esat kaut reizi dzīvē mēģinājuši novājēt? Ar kādām sajūtām tas palicis atmiņā? Varbūt svara mazināšana ir jaunā gada apņemšanās?Jaunā podkāsta tēma ir – tauki. Vai mēs labi pazīstam savu “ienaidnieku”? Un vai visi tauki ir slikti? Vai taisnība, ka daļa tauku iesaistīti veselīgas vielmaiņas nodrošināšanā, auglībā, hormonālā līmeņa uzturēšanā un regulē vitamīnu uzsūkšanos, kamēr citu esamība veicina slimību rašanos: ne tikai sirds, asinsvadu un 2. tipa cukura diabēta, bet arī resnās zarnas, krūts vēža, demences un Alcheimera. Baltie, brūnie, bēšie tauki. kas tie tādi un kāda to loma mūsu veselībā? Vai un kā iespējams iegūt vairāk brūno tauku? Kāda ietekme šai procesā ir aukstumam? Kas īsti ir pārliecinošākais veids, kā nomest liekos kilogramus un kādēļ mūs moka izsalkums?Par to sarunā ar Tomu Eglīti ORTO Klīnikas sporta ārstu, rezidentu.

Kultūras Rondo
Ziemassvētku vakarā Radioteātrī pirmatskaņojums - uzvedums "Baltie svētki"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 22, 2023 8:43


Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīs literāri muzikālu uzvedumu „Baltie svētki”, kas tapis pēc Kārļa Skalbes pasakas „Ziemassvētki būdiņā” motīviem Raimonda Paula mūzikas mijiedarbībā. Kā norāda muzikālā uzveduma veidotāji, tas ļaus pierimt saspringtajā laikā, apstājoties un ieklausoties Kārļa Skalbes radītajā sižetā. Pirmatskaņojumu gaidot, Kultūras rondo tiekamies ar Māri Briežkalnu.

brie kult vakar ziemassv latvijas radio latvijas telev skalbes baltie radiote
LTV Ziņu dienests
"Šodienas jautājums": Ko var secināt no kauju virzības Ukrainā ?

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Jun 14, 2023 19:02


Pirmo reizi padomju režīma, iespējams, stindzinošāko noziegumu – tūkstošiem nevainīgu cilvēku deportācijas – oficiālā ceremonijā piemin arī Eiropas līmenī – Eiroparlamentā. Baltiešu centieni to panākt bijuši ilgi, bet tieši Krievijas zvērības Ukrainā beidzot mainījušas rietumu pasaules attieksmi arī pret senākiem tās noziegumiem, jo galu galā šobrīd tie tiek atkārtoti nu jau visas pasaules acu priekšā. Un tieši tāpēc vismaz rietumos tik daudzi jūt līdzi ukraiņu pretuzbrukumam, kurš pagaidām ir tikai sācies un neļauj mums neko daudz nojaust par tā iznākumu. Bet ko varam secināt jau tagad? To šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” vaicājām NBS Zemessardzes štāba virsniekam, majoram Jānim Slaidiņam un bijušajām NBS komandierim, atvaļinātam ģenerālmajoram Jurim Maklakovam.

Atspere
Sekundē ieraudzīt Visumu. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 25, 2023


"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Betsafe Sports podkāsti
Maiņu uzvarētāji un zaudētāji | Baltieši NCAA | Super Bowl | Ūdenszeļļi - 16. epizode, 7. sezona

Betsafe Sports podkāsti

Play Episode Listen Later Feb 13, 2023 60:41


Aizvadītajā nedēļā Kevins Durents tika aizmainīts uz "Suns", kā arī bija vēl vairākas maiņas, un Guntars dalījās ar saviem vērtējumiem par to, kuras komandas maiņu periodu var vērtēt pozitīvi un negatīvi. Artūrs apkopoja informāciju par to, kā baltiešiem veicas NCAA, bet Rūdolfs mazliet atskatījās uz "Super Bowl"

Betsafe Sports podkāsti
Sazvērestība pret baltiešiem? | ”Wizards” perfektais drafta scenārijs | Ūdenszeļļi - 11. epizode, 7. sezona

Betsafe Sports podkāsti

Play Episode Listen Later Jan 9, 2023 48:56


Pēc ilgāka pārtraukuma visi Zeļļi bija ierindā, un šajā reizē viņi runāja par Zvaigžņu spēles balsojumu, kurā nav redzams Kristapa Porziņģa un Domanta Saboņa vārds, diskutēja, vai Donovans Mičels jau ir garantējis vietu Slavas zālē, bet Artūrs iekāpa laika mašīnā un kļuva par "Wizards" ģenerālmenedžeri 2015. gadā, izceļot, kuru spēlētāju būtu izvēlējies katra gada draftā, lai komanda tagad varētu cīnīties par titulu

art wizards ze pret scen sezona epizode baltie slavas kristapa porzi
Radio mazā lasītava
Ar humoru par laikmetu: Gizelas Natālijas Grādneres grāmata "Tantes ar klikšķiem"

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Jul 17, 2022 27:27


„Tad jau Rīga mazliet pieder arī man, vai? Tas viss mazliet pieder arī tev, un, kamēr tu to visu mīlēsi, tas arī paliks tavs”. Tie ir pēdējie teikumi grāmatā „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Turpinot atjaunot saikni ar Baltijas vāciešu kultūru, profesors Ojārs Spārītis šoreiz stāsta par Gizelas Natālijas Grādneres grāmatu „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Autore kopumā ir uzrakstījusi piecas grāmatas, kurām visām ir autobiogrāfisks un dzimtas vēsturē sakņots saturs. Laikmetu un situācijas viņa raksturo ar īpašu humoru un izcilām novērošanas spējām. Grāmatai dots apakšvirsraksts „Humora pilns skatījums uz 20. gadsimta sākuma sadzīvi”. Ja atceraties, tad iepriekš Ojārs Spārītis iepazīstināja ar Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu. No vācu valodas Gizelas Natālijas Grādneres  „Tantes ar klikšķiem” tulkojusi Inguna Motte, izdevusi „Jumava”. Raidījumu atbalsta

Kultūras Rondo
Stikla māksliniece Anda Munkevica iepazīstina ar izstādi "Pārmijas"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 13, 2022 21:13


Kādas stikla īpašības māksliniece izmanto savos darbos, kā top vērienīgas telpiskās instalācijas un kas raksturīgs darbiem, kurus redzēsim izstādē, Kultūras rondo iztaujā stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras  personālizstāde “Pārmijas” no 15. janvāra būs apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. "Caur šo materiālu, ar kuru strādāju, aicinu mazliet pārdomāt. Tāpēc ir nosaukums "Pārmijas", jo manā latviskā filozofiskā sajūtā tas ir virziens, kustība un šajā kustībā jāizvēlas. Tās ir kā vērtību pārmijas," skaidro māksliniece Anda Munkevica. Mākslinieces monumentālie darbi ir pat vairākus simtus kilogramus smagi.  "Bet tas ir materiāls, kas nekad nepiedod kļūdas, pārāk ciets, trausls, smags, arī elitārs un dārgs apstrādē. Šis nav materiāls, kurā var strādāt viens, ir nepieciešama komanda, atzīst Anda Munkevica. "Darbi, kas ir līdz 30 kg, es viņus saucu par auskariņiem, varu pacelt pati. Man nav vajadzīga komanda." Viena skulptūra var paņemt trīs mēnešus. "Sauc jau mani par traku, kam tev tas vajadzīgs, kurš to novērtēs. Tā ir, es to saprotu, bet tu nevari savādāk, tas ir kā dziedātājam vajag dziedāt un trompetistam jāspēlē trompete, un futbolistam bumba," uzskata Anda Munkevica. Anda Munkevica ir vadošā stikla māksliniece Latvijā, kura ar šo mediju strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Alegoriskos un simboliskos tēlos viņa iemieso eksistenciālas pārdomas un risina ētiskas dilemmas. Autores vērienīgajām telpiskajām instalācijām un izvērstajiem darbu cikliem raksturīgs filozofisks apcerīgums. Māksliniece brīvi pārvalda plašu stikla tehnoloģiskās apstrādes spektru. Stikls tiek tonēts, kausēts, liekts, būvēts, griezts, plēsts, pulēts, gravēts un apstrādāts vēl daudzos citos veidos, ietiecoties autortehnikas laukā. Ar apbrīnojamu meistarību Anda Munkevica izmanto materiāla plastiskās un vizuālās īpašības, komponē krāsas un gaismas saspēli, radot savdabīgu, stiklam vien piemītošu jutekliskumu. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs uzskata, ka “viņas skulptūrās spilgti atklājas tēlnieciski būtiskais”. Andas Munkevicas personālizstādē “Pārmijas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāmas pēdējos piecos gados tapušās kompozīcijas. Lielāko daļu darbu māksliniece radījusi tieši šai izstādei. Projekta tematiskais vadmotīvs ir pārejas brīdis, krustceles. Tās ir laika krustceles un rīcības krustceles, kad saskaries ar eksistenciāliem izaicinājumiem un nekādi ārēji marķieri nepalīdz tajos orientēties – nākas ieskatīties sevī, uzdot jautājumus savai sirdsapziņai, izdarīt izvēles un atrast gaismu tālākam ceļam. “Pārmiju” tēmu izstādē izspēlē divas galvenās kompozīcijas. Tās ir instalācija “Identitātes taka” un kopa “Laika varā”, kas sastāv no trim cikliem: “Melnie zirgi”, “Baltie zirgi” un “Zilie zirgi”. T.s. Zirgu ciklā tiek pretnostatīts miers, samierināšana, erotika un līdzsvarojošs maigums iepretim radošajam, urdošajam garam, spēkam un iznīcībai. Tās ir alegoriskas kompozīcijas, kuras iemieso pilnu dzīves gājumu ar tā stabilajiem un kontrastējošajiem punktiem – dzīves kardiogrammu. Savukārt “Identitātes taka” ir kā šķīstītava – tā rituāli izved cauri likteņa triecienu pieredzei, kas sākotnēji pazemo, bet tad, soli pa solim, rosina atdzimt un pacelties pāri. Savukārt “Sabiedrība”, “Sīzifi”, “Novērotāji” un citi darbi paplašina izstādes tēmu, ļaujot to sajūgt ar konkrētu sociālās realitātes dimensiju vai arī mudina interpretēt izstādē redzamo pārlaicīgās kategorijās.

Kolnasāta
Dzīšmu stuosts – „SKAIDRA VOLŪDA”

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 20, 2021 9:46


Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

Kolnasāta
Dzīšmu stuosts – „SKAIDRA VOLŪDA”

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 20, 2021


Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

Kolnasāta
DZĪŠMU STUOSI - Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl)

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Oct 23, 2021


Dzīšmu stuostu rubrikā raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari itūreiz šketynoj dzīsmis Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl) stuostu. Pazasokūt muzikim, grupys “Baltie lāči” lideram Andrim Baltačam, kurš dzīsmei  “Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl)” 2010. godā radeja sovu verseju i videoklipu tei otkon ir tykuse zynomuoka sabīdreibai. Ituos dzīsmis stuosts i izaceļšona vaicojama cytu tautu kultūrā. Originalā tei ir 19. godu symta ūtrajā pusē raksteita poļaku dzīsme “Góralu, czy ci nie żal?” (Kalnieti, vai tev nav žēl?), kuruos vuordi latgaliski atdzejuoti 20. godu symta suokumā. (1, 2) Puolejā popularuos dzīsmis teksta autors ir poļaku dzejnīks, dramaturgs i publicists nu Krakovys Mihals Baluckis (Michał Bałucki, 1837—1901). Latgaliski itei dzīsme puordzymuse, pasasokūt gimnazistis Benediktys (Benis) Barkānis atdzejuojumam 20. godu symta suokumā. Benediktys dzejūļs “Latvīt, voi nava tev žāl” 1914. godā publicāts dzejnīka, publicista i uorsta Ontona Skrindys (1881—1918) izdūtajā pyrmajā latgalīšu dzejis antologejā – kruojumā “Kūkle”.  

Kolnasāta
DZĪŠMU STUOSI - Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl)

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Oct 23, 2021 6:17


Dzīšmu stuostu rubrikā raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari itūreiz šketynoj dzīsmis Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl) stuostu. Pazasokūt muzikim, grupys “Baltie lāči” lideram Andrim Baltačam, kurš dzīsmei  “Bruoleit (Latvīt, voi nava tev žāl)” 2010. godā radeja sovu verseju i videoklipu tei otkon ir tykuse zynomuoka sabīdreibai. Ituos dzīsmis stuosts i izaceļšona vaicojama cytu tautu kultūrā. Originalā tei ir 19. godu symta ūtrajā pusē raksteita poļaku dzīsme “Góralu, czy ci nie żal?” (Kalnieti, vai tev nav žēl?), kuruos vuordi latgaliski atdzejuoti 20. godu symta suokumā. (1, 2) Puolejā popularuos dzīsmis teksta autors ir poļaku dzejnīks, dramaturgs i publicists nu Krakovys Mihals Baluckis (Michał Bałucki, 1837—1901). Latgaliski itei dzīsme puordzymuse, pasasokūt gimnazistis Benediktys (Benis) Barkānis atdzejuojumam 20. godu symta suokumā. Benediktys dzejūļs “Latvīt, voi nava tev žāl” 1914. godā publicāts dzejnīka, publicista i uorsta Ontona Skrindys (1881—1918) izdūtajā pyrmajā latgalīšu dzejis antologejā – kruojumā “Kūkle”.  

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs
Valdis Zatlers - Secinājumi Par Dzīvi Pēc Desmitgadēm Patstāvīgas Domāšanas (1. Daļa no 2) | Podkāsts Svarīgās detaļas #68

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs

Play Episode Listen Later Oct 15, 2021 65:31


Valdis Zatlers: “Es neesmu ar mieru piekrist jebkuram idiotismam tikai tapēc, ka tas ir populāri.” Valdis ir bijis bundzinieks, ārsts, traumatologs ortopēds, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs un Latvijas prezidents no 2007. līdz 2011. gadam. Viņš ir arī vienīgais prezidents, kurš ierosinājis Saeimas atlaišanu, ko tauta referendumā atbalstīja ar 94% balsu īpatsvaru. Savas prezidentūras beigās viņa popularitātes reitingi bija vieni no augstākajiem, kādi jebkad ir bijuši Latvijas prezidentam. Šajā sērijā apspriežam: Valda pieredze Černobiļā. Kuriozi ārvalstu vizītēs. Kā uzrunāt Putinu. Baltie meli. Nāve. Politiķu narcisisms un valstiskums. Hamlets. Kā darbs dara darītāju. Karjeras izvēle. Improvizācijas vērtība. Un, kā vienmēr, daudz vairāk. Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 00:54:00, kur Valdis apspriež savu pieredzi Černobiļā. Baudi un dalies! Šeit vari noskatīties podkāsta bezmaksas versiju, kas sevī ietver vairāk kā pusi no visa ieraksta. Lai dzirdētu pilno sēriju video formātā, ej uz podkāsta Patreon lapu, atbalsti podkāstu ar vismaz 3.63$ vērtu ikmēneša maksājumu un klausies pilno sarunu. Saite uz Patreon: www.patreon.com/SvarigasDetalas Sērijas saturs zemāk: 00:00:00 - Ievads. 00:01:43 - Par grupu “Mazie brāļi”. 00:03:35 - Kādēļ Hamleta monologs Valdim šķiet tik būtisks. 00:04:32 - Kā Valdis uzlaboja savas publiskās runas spējas. 00:09:15 - Saskarsmes spēju nozīme politiķa darbā. 00:13:21 - Darba vides ietekme uz personību. 00:17:18 - Ieteikums vecākiem, kuri stumj savus bērnus uz konkrētām karjerām, neatkarīgi no bērnu vēlmēm. 00:23:55 - Kā Valdis iemācījās uzrunāt cilvēkus. 00:27:42 - Par dažādu vārdu izcelsmi un valodu attīstību. 00:29:38 - Improvizācijas vērtība uzstāšanās laikā. 00:31:50 - Godaprāta un melu loma dažādās kultūrās. 00:34:53 - Balto melu pāri darījums ikdienā. 00:36:59 - Par trīs premjeriem, kuru laikā Valdis bija prezidents. 00:39:17 - Cik lielā mērā politiķus Latvijā šobrīd motivē varas kāre vai valstiskums. 00:41:26 - Kuriozi ārvalstu vizīšu laikā. 00:48:22 - Vai nāve mūsu kultūrā netiek pārlieku slēpta. 00:54:00 - Par Valda pieredzi Černobiļā. --- Saturs, kas pieejams tikai Patroniem: 01:04:09 - Politkorektuma ietekme uz izteikšanās brīvību. 01:10:00 - Labākais padoms, ko Valdis ir saņēmis. 01:10:16 - Kāda Valdim bijusi negatīva pieredze, ko viņš tagad uzskata par vērtīgu pagrieziena punktu. 01:11:06 - Ko Valdis ieteiktu savam četrdesmit gadīgajam es. Podkāsta Patreon lapa: www.patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts iekš Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs

Kultūras Rondo
Latviešu arhīvu pētniecība Minsterē un Annabergā. Jaunākie atklājumi

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Aug 26, 2021 22:55


No 15. līdz 23. augustam Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslās institūta (LU LFMI) Literatūras nodaļas pētnieki turpināja pētniecību Latviešu centrā Minsterē, kur glabājas apjomīgs arhīvs, un Annabergā turpina literatūrzinātnieki no Latvijas. Par projekta “Latviešu arhīvi trimdā: arhīvu materiāla atlase un digitalizācija, intervijas Latviešu centrā Minsterē un Baltiešu kristīgās apvienības mītnē Annabergā” atklājumiem un tikšanos ar Baltijas vāciešu pēctečiem Kultūras rondo pārrunājam ar pētniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu.

11TV Podkāsts
Ģenerāļa un Buļa Naglas || S3 E36

11TV Podkāsts

Play Episode Listen Later Mar 29, 2021 37:28


Šodienas epizodē Valdis ar Andri sikutē par sieviesu spēku Latvijā. Apspriestās tēmas: - Baltieši dominē NBA; - Martins Dukurs iekļauts starp TOP100 sportistiem pasaulē; - Latvijas futbola izlase zaudē abas spēles; - Ar Znaroku ''Avangard'' nepagarinās līgumu; - Marta trakums; - Serbu modelei piedāvā 60k par Džokoviča provokāciju; - Usikam piedāvā cīnīties UFC; - Krāsojam zālīti pirms spēles; - Vācijas un Norvēģijas izlase izsaka protestu; - Rīgas ''Dinamo'' 1979/80. gada sezona; - #TautasNagla

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Barikāžu laiks: aculiecinieku atmiņas par trimdas atbalstu baltiešiem

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Jan 11, 2021 45:14


"Man 1991. gada janvārī bija 15 gadu un jo spilgti atmiņā palicis 20. janvāra vakars, kad manas vārda dienas priekšvakarā abas ar mammu taisījām siļķi kažokā un pie televizora, sekojot līdzi notikumiem Rīgā, es tolaik dzīvoju Saldū, bijām pārbijušās par to, kas nu būs," atminas raidījuma vadītāja. Kā uz notikumiem Rīgā 1991. gada janvārī reaģēja trimdas latvieši? Kādos virzienos darbojās trimdas organizācijas un laikraksti un kādu atbalstu baltiešiem sniedza Zviedrijas un Amerikas Savienoto Valstu valdības. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām tā laika notikumu dalībniekus un aculieciniekus. Atminas Dainis Īvāns, tobrīd Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, Ojārs Ēriks Kalniņš, tobrīd Latvijas sūtniecībā Vašingtonā preses un informācijas koordinators, Andrejs Urdze, tobrīd Latvijas pilvarotais pārstāvis Vācijā, un Imants Gross, tobrīd Latvijas pilvarotais pārstāvis Zviedrijā.  

Kolnasāta
Tūp Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 14, 2020


Latgolā dzymušuos dzejneicys Bronislavys Martuževys dzeivis stuosts i juos dzeja, dīnysgruomotys i dzīsmis paruoda vysaidus viesturis pūsmus. Kab saglobuotu itū juos davumu Latvejis i Latgolys kulturā, bīdreiba „Muzikālais teātris-studija „Baltie lāči” izstruoduojuse gruomotu „Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade”, kas niu jau nūdūta drukai i pavysam dreiži tiks ari pi sovu skaiteituoju. Lubuona nūvoda, Indrānu pogosta „Duorzeņūs”, kur atsarūn pyrma drupeit vaira nikai diveju godu izveiduotuo „Bronislavys Martuževys dzejis kliets”, Ēriks sasatyka ar fonda „RAKSTĪTĀJA” vaļdis prīšksādātuoju Annu Eglienu i muziki, grupys „Baltie lāči” līderi Andri Baltaci, kab apsarunuotu par jau pīsauktū gruomotu, Bronislavys Martuževys davumu Latvejis i Latgolys kulturtelpā, likteņgaitom, dzeivi pagreidē i Sibirī, partizanim, tīsu i vysa kū cytu pīdzeivuotū.  „Juos dzeja nav tikai dzeja, tei ir liktiņs – juos liktiņs, tautys liktiņs.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="876" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Kolnasāta
Tūp Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 14, 2020 24:35


Latgolā dzymušuos dzejneicys Bronislavys Martuževys dzeivis stuosts i juos dzeja, dīnysgruomotys i dzīsmis paruoda vysaidus viesturis pūsmus. Kab saglobuotu itū juos davumu Latvejis i Latgolys kulturā, bīdreiba „Muzikālais teātris-studija „Baltie lāči” izstruoduojuse gruomotu „Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade”, kas niu jau nūdūta drukai i pavysam dreiži tiks ari pi sovu skaiteituoju. Lubuona nūvoda, Indrānu pogosta „Duorzeņūs”, kur atsarūn pyrma drupeit vaira nikai diveju godu izveiduotuo „Bronislavys Martuževys dzejis kliets”, Ēriks sasatyka ar fonda „RAKSTĪTĀJA” vaļdis prīšksādātuoju Annu Eglienu i muziki, grupys „Baltie lāči” līderi Andri Baltaci, kab apsarunuotu par jau pīsauktū gruomotu, Bronislavys Martuževys davumu Latvejis i Latgolys kulturtelpā, likteņgaitom, dzeivi pagreidē i Sibirī, partizanim, tīsu i vysa kū cytu pīdzeivuotū.  „Juos dzeja nav tikai dzeja, tei ir liktiņs – juos liktiņs, tautys liktiņs.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="876" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Kolnasāta
Tūpa Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 14, 2020 24:35


Latgolā dzymušuos dzejneicys Bronislavys Martuževys dzeivis stuosts i juos dzeja, dīnysgruomotys i dzīsmis paruoda vysaidus viesturis pūsmus. Kab saglobuotu itū juos davumu Latvejis i Latgolys kulturā, bīdreiba „Muzikālais teātris-studija „Baltie lāči” izstruoduojuse gruomotu „Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade”, kas niu jau nūdūta drukai i pavysam dreiži tiks ari pi sovu skaiteituoju. Lubuona nūvoda, Indrānu pogosta „Duorzeņūs”, kur atsarūn pyrma drupeit vaira nikai diveju godu izveiduotuo „Bronislavys Martuževys dzejis kliets”, Ēriks sasatyka ar fonda „RAKSTĪTĀJA” vaļdis prīšksādātuoju Annu Eglienu i muziki, grupys „Baltie lāči” līderi Andri Baltaci, kab apsarunuotu par jau pīsauktū gruomotu, Bronislavys Martuževys davumu Latvejis i Latgolys kulturtelpā, likteņgaitom, dzeivi pagreidē i Sibirī, partizanim, tīsu i vysa kū cytu pīdzeivuotū.  „Juos dzeja nav tikai dzeja, tei ir liktiņs – juos liktiņs, tautys liktiņs.”

Kolnasāta
Tūpa Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Nov 14, 2020


Latgolā dzymušuos dzejneicys Bronislavys Martuževys dzeivis stuosts i juos dzeja, dīnysgruomotys i dzīsmis paruoda vysaidus viesturis pūsmus. Kab saglobuotu itū juos davumu Latvejis i Latgolys kulturā, bīdreiba „Muzikālais teātris-studija „Baltie lāči” izstruoduojuse gruomotu „Broņislavas Martuževas likteņgaitu klade”, kas niu jau nūdūta drukai i pavysam dreiži tiks ari pi sovu skaiteituoju. Lubuona nūvoda, Indrānu pogosta „Duorzeņūs”, kur atsarūn pyrma drupeit vaira nikai diveju godu izveiduotuo „Bronislavys Martuževys dzejis kliets”, Ēriks sasatyka ar fonda „RAKSTĪTĀJA” vaļdis prīšksādātuoju Annu Eglienu i muziki, grupys „Baltie lāči” līderi Andri Baltaci, kab apsarunuotu par jau pīsauktū gruomotu, Bronislavys Martuževys davumu Latvejis i Latgolys kulturtelpā, likteņgaitom, dzeivi pagreidē i Sibirī, partizanim, tīsu i vysa kū cytu pīdzeivuotū.  „Juos dzeja nav tikai dzeja, tei ir liktiņs – juos liktiņs, tautys liktiņs.”

Divas puslodes
ASV pēc vēlēšanām. Vai Kalnu Karabahā būs miers?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Nov 12, 2020 52:02


Aktualitātes pasaule komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, organizācijas "Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām"  vecbiedrs Uldis Bluķis un portāla "TvNet" žurnālists Jānis Vingris. Ilgās vēlēšanas ASV ASV prezidenta ievēlēšanas process ir ilgstošs. To, kādos termiņos jāsaskaita balsis katrā štatā, nosaka šo štatu likumdošana, un vairākumā štatu šobrīd, deviņas dienas pēc vēlēšanām, simtprocentīgi visi biļeteni joprojām nav apstrādāti. Skaidrs ir vien tas, ka rezultātu apkopošanai un visu iespējamo tiesvedības procesu izskatīšanai saskaņā ar Savienoto Valstu Konstitūciju jānoslēdzas līdz 8. decembrim. Sekos štatu elektoru balsu nodošana 14. decembrī, to nogādāšana Savienoto Valstu Kongresā līdz 23. decembrim un Kongresa vēlēšanu rezultātu apstiprinājums 2021. gada 6. janvārī. Ar šo brīdi nākamais – pēc skaita 46. – Amerikas Savienoto Valstu prezidents būs uzskatāms par oficiāli ievēlētu. Tomēr tradicionāli nākamais Baltā nama saimnieks tiek nosaukts jau brīdī, kad apkopotie vēlēšanu rezultāti ļauj droši spriest, ka viņam garantēts elektoru balsu vairākums. Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam un viceprezidenta amata kandidātei Kamalai Harisai šis brīdis pienāca pagājušajā sestdienā. Sekoja viņu uzstāšanās ar uzvaras runām un vairuma pasaules valstu līderu, arī Eiropas Savienības politisko vadītāju, apsveikumi. Tomēr, pretēji jau izsenis iedibinātai tradīcijai, šiem apsveikumiem nav pievienojies vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps. Tā vietā viņš turpina uzstāt, ka ir patiesais uzvarētājs, un viņa konkurenti nodrošinājuši pārākumu ar krāpšanos un apšaubāmām manipulācijām. Trampa kampaņas pārstāvji iesnieguši prasības vairāku štatu tiesās, prasot vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Procesam pieslēdzies arī Savienoto Valstu ģenerālprokurors Viljams Barrs, izdodot memorandu, kas atļauj Tieslietu departamenta izmeklētājiem tūdaļ iesaistīties iespējamo pārkāpumu izmeklēšanā. Tradicionāli šajā pēcvēlēšanu etapā federālā līmeņa izmeklēšanas institūcijas neiesaistās, un ģenerālprokurora Barra memorands kļuvis par pamatu ilggadējā Tieslietu departamenta Vēlēšanu noziegumu apakšnodaļas vadītāja Ričarda Pildžera demisijai. Tikām sociālos tīklus un arī atsevišķu mediju publikācijas Savienotajās Valstīs un pasaulē pilda odiozi apgalvojumi par demokrātu it kā „nozagtajām” vēlēšanām, t.sk. par balsīm, kuras nodevušas „mirušās dvēseles” un mājdzīvnieki. Kustības „Stop the Steal” („Apturam nozagšanu”) aktīvisti rīko skaļas demonstrācijas un čupojas soctīklos, kuri daudzas no šīm grupām jau slēguši, jo tajās atklāti tiek apspriestas vardarbīgas akcijas sava politiskā favorīta Trampa kunga atbalstam. Nopietnas sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka arvien lielāks skaits amerikāņu pieņem Baidena un Harisas uzvaru kā faktu. Ziņu aģentūras Reuters aptaujā aizvakar nepilni 80% respondentu apliecinājuši, ka uzskata Džo Baidenu par uzvarējušu vēlēšanās, kamēr Donalda Trampa uzvarai tic vien 3% aptaujāto. Karabahas karš. Militārā spēka triumfs 10. novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas oficiālie avoti izplatīja informāciju par vienošanos, kas panākta trīs valstu vadītāju sarunās par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahas reģionā. Karadarbība starp Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem no vienas un Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republikas armēņu vienībām un Armēnijas bruņotajiem spēkiem no otras puses uzliesmoja septembra nogalē. Kopš kauju sākuma Azerbaidžāna apliecinājusi savu militāro pārākumu, atspiežot armēņu spēkus no vairākām teritorijām, kuras atradušās to kontrolē kopš 1994. gada. Dažas stundas pirms paziņojuma par otrdienas nolīgumu armēņu puse apstiprināja, ka azerbaidžāņu rokās kritusi otra lielākā Kalnu Karabahas pilsēta Šuša. Tāpat bija ziņas, ka azerbaidžāņu spēki pārtraukuši satiksmi pa t.s. Lačinas koridoru – kalnu autostrādi, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēnijas Republikas teritoriju. Otrdien noslēgtā vienošanās paredz, ka līdz decembra sākumam Armēnija nodod atpakaļ Azerbaidžānai praktiski visus līdz 1994. gadam okupētos rajonus ārpus Kalnu Karabahas teritorijas. Tas nozīmē, ka pašpasludinātā Arcahas republika tiek izolēta no Armēnijas, un vienīgā saistošā artērija paliek jau pieminētais Lačinas koridors. Kalnu Karabahas esošo robežu un Lačinas koridora nodrošināšanai pret tālākiem Azerbaidžānas spēku uzbrukumiem reģionā tiks izvietots Krievijas miera uzturētāju kontingents. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs jau nodēvējis vienošanos par spožu uzvaru un Armēnijas kapitulāciju, kamēr Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans to raksturojis kā neaprakstāmi sāpīgu lēmumu, bet atteicies atzīt kā sakāvi. Pēc informācijas par vienošanos Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ielas pildīja līksmojoši pūļi, kamēr Armēnijas galvaspilsētas Erevānas ielās devās saniknoti protestētāji, vainojot valdību nodevībā. Otrdienas vakarā protestētāji ielauzās Armēnijas parlamenta un ministru kabineta ēkās, pieprasot valdības atkāpšanos. Tiek ziņots, ka protesti Armēnijā nav rimuši joprojām.

Radio mazā lasītava
Ernsts fon Menzenkampfs "Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē"

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Feb 16, 2020 22:27


Vācbaltiešu autora Ernsta fon Menzenkampfa grāmatu „Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē” no vācu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis, kuram vācu valoda bijusi „mājas valoda”, bet profesija – ķīmiķis. Pēc aiziešanas pelnītā atpūtā viņš sācis tulkot vācbaltiešu literatūru – Fēgezaka romānus „Senči un pēcteči”,  kā arī „Baltiešu gredzenu”. „Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē” ir viņa jaunākais tulkojums, izdevusi „Laika grāmata”. Tiekamies ar tulkotāju Pēteri Bolšaiti, fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kolnasāta
Rakstnīka Ontona Rupaiņa muzejs, dzymtys sāta i dorbi, „Zemes sōļs”

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Sep 23, 2019 29:53


Vosorys izskaņā gastejam Rēzeknis nūvoda Bieržgaļa pogostā, kur atsarūn rakstnīka, školuotuoja, koru i dramatiskūs puļceņu vadeituoja, stuostnīka i trimdys latgalīša Ontona Rupaiņa vuordā puorsauktais muzejs i ari dzymtuo sāta, Pūrišķu cīmā. Ite Ontons Rupaiņs nūdzeivuoja leidz pat 1944. godam, piec tam jis ar sīvu izbrauce iz Vuoceju, nu kureinis puorsacēle iz dzeivi Amerikā. Rēzeknis nūvoda Bieržgaļa pogosta kulturys nomā izvītuots nalels kulturviesturis muzejs, kas sovulaik puorsaukts pazeistamuo rakstnīka Ontona Rupaiņa vuordā. Muzeja vadeituoja Skaidreite Apeināne stuosta, ka koč ari izmāru ziņā tys ir nalels, te ir saleidzynūši lels informacejis kruojums, tymā vydā par Ontonu Rupaini, juo laikabīdrim i cytim pogosta dzeivē īvārojamim nūtikumim i cylvākim. „Tys, ka itys muzejs sovulaik puorsaukts Ontona Rupaiņa vuordā daškier jam zynomu unikalitati, taipat, tei ir praktiski vīneiguo vīta, kur leluokā daudzumā ir šī te materiali par rakstnīku, kurš guojs nu Bieržgaļa pogosta... Itys muzejs paruoda juo daudzpuseigū perosneibu, ari vysu kū jis izsuoce, gon korus organizejūt, vysaidus dramatiskūs kolektivus i puļceņus. Bieržgalī jau tuos tradicejis turpynojās i nūteik tikpat stypri... Lela daļa Ontona Rupaiņa dorbu ir latgaliski, kas leidz ar tū samazynoj ari skaiteituoju lūku. Jam ir mozuok dorbu latvīšu literarajā volūdā, kas, pīmāram, ir Juoņam Klīdziejam, leidz ar tū J. Klīdziejs ir vaira pazeistams nikai Ontons Rupaiņs. Kas varātu byut vīns nu īmesļu, deļkuo jis sovulaik suoce vaira raksteit latvīšu literarajā volūdā. Jis ari pats ir sacejs, ka, kod uzroksta arheolingvisiku, ka tei gruomota ir paradzāta cīši mozam skaiteituoju lūkam – volūdnīki, viesturnīki i literati. Nūzeimeigs dorbs, bet konkretai mierķauditorejai. Vēļ vīns īmeslis, deļkuo jis nav tik populars, ka par jū ir pamoz runuots, ari Latvejis mārūgā. Tuos lītys gon ir lobojamys,” stuosta Skaidreite Apeināne.   Nazkodejuo muzeja vadeituoja Olga Pekša stuosta, ka Ontonam Rupaiņam i juo darbeibai veļteitejā ekspozicejā ir daudzi lītu i montu taišni nu poša rakstnīka sātys i personeigim kruojumim. „Prakstiski vyss kū jius ite redzit. Ari gruomotys, par pīmāru, „Māra mostas” i „Baltie tēvi” ir vastys nu uorzemu, arheolingvistika, „Tauta gryb dzeivōt”, vacais i jaunais izdavums. Tagad nu jauna ir izdūti „Baltie tēvi” i „Māra mostas” niu ir dabojami bibliotekuos i skaitami. „Zemes sōļs” i vot ituos te vysys gruomotys ir dabuotys dzymtys sātā, Pūrišķu cīmā. „Pasaules vējos” – itū Paulīne Zalāne atvede, jo itū jis beja suocs jau slyms byudams...” Ontons Rupaiņs saleidzynūši daudzi raksteja latgaliski, tik myuža golā vaira pīsaturiejs pi latvīšu literaruos volūdys. Daudzi nu juo dorbu aizsuokti vēļ Latvejā, koč voi idejiski, bet pabeigti, asūt trymdā. Dzeja, lugys, romani, naratai viesturiska satura literatura. Ilggadejuo muzeja vadeituoja Olga Pekša stuosta, ka jis pats nazkod asūt sacejs, ka vajadzēja vaira pīsavērst taišni viesturei. „Myuža beiguos jis sacejs tai, ka vajadzējs vaira raksteit taišni par Latgolys viesturi, jo jis kai ba naīspēje vysu, kū gribēja. Pādejais beja „Rēzeknes rekviems”, kuru jis aizsuoce i napabeidze. Jam beja daudzi ideju, taidys druscenis ir savuokuse Pauline Zalāne „Pasaules vējos”. Jis tai i saceja, ka navajadziejs tuos lugys, dzeju i taidys lītys raksteit, koč gon tuos jam ir cīši lobys...” Natuoli nu Ontona Rupaiņa muzeja, Biežgaļa pogosta Pūrišķu cīmā, atsarūn ari juo dzymtys sāta, kuru niu īkūpuse juo vacuokuo bruoļa Jezupa jaunuokuo meita Genofeva Rupaine. Izruodūt sātys apleicīni, stuosta Genovefa. „Ontons dzyma vot itamā vītā, te beja vaca sāta. Mums beja cīši gudra baba Anna, tautys dzīdneica i dzemdeibu pījiemieja. Bārnus vuiceja piec puoteru gruomotys, skaiteit i raksteit, taida izgleituota sīvīte tam laikam beja. Vot i roksta Rupaiņs par sevi: „Muni pyrmī sūli ir vyngrynuoti Latgolys sādžā iz dūbumainuo klūna”. Tymā muojā pat greidys nabeja. Vot ite beja tei muoja, sovpus itys ir akmiņs nu pyrmuos sātys pamatu, kur dzymušs pīci bārni: Jezups, Pīters, Helēna, Ontons i Anna. Jezups ir muns tāvs, kurš ite nūdzeivoja vysu myužu...” Genofeva rakstnīku pīmiņ, golvonūkuort, nu dzierdātuo, skaiteituo i kaidys sasatikšonys Reigā 1970. godā. „Jis atbrauce cīmā nu Amerikys, bet mums beja sasatikšona tikai Reigā. Jis brauce iz Pūrišķu cīmu, apsavērt dzymtū sātu, bet varys organi tuoļuok par Reigu nalaide, jis kai trimdinīks tyka uzskateits par dzimtinis nūdevieju... Tūlaik par Ontonu palyka cīši lobs īspaids. Humora pylns cylvāks, cīši zynūšs i interesants sarunu bīdrys. Vīnreizejs sarunu bīdrys. Maņ redzīs, ka jis tik stypri gribieja atbraukt iz dzymtū sātu, ka jis sovam dālam Juoņam beja pascejs, ka kotrā ziņā ir juobrauc iz Latveju. Juoņa sīva medmuosa Betija škārsteiklā beja atroduse, ka ir taids muzejs Bieržgalī i tai aizasuoce myusu sadarbeiba ar Juoni. Suokumā jī sasaraksteja ar muzeju i atbrauce iz tureini, tod iz itū sātu, kura tūlaik beja nūlaista i izlaupeita.” Niu Genofeva ar Lendžu i Bieržgaļa pogosta pošvaļdeibu atbolstu, kai ari leidzcylvāku breivpruoteigu dorbu Ontona Rupaiņa dzymtys sātu ir sakūpuse i regulari ite sasapuļcej na tik dzymtys ļauds, bet ari sevkuram interesentam ir vareiba atbraukt i apsavērt vītu, kur dzims i bierneibu pavadejs rakstnīks, trymdys latgalīts Ontons Rupaiņs.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="593" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}     *** 1953. godā Vladislava Luoča (Lōča) izdevnīceibā tyka publicāts kaids romans nu Latgolys nasenejuos paguotnis. Īviereibys cīneigi ir diveji fakti. Pyrmkuort, romans beja gona pabīzs – ap 400 puslopu i saraksteits latgaliski. Ūtrom kuortom, tuo autors beja Ontons Rupaiņs, kas tymā laikā beja vaira pazeistams ar Latvejis breivvaļsts laikā saraksteitom lugom i sovim viesturiskajim romanim. Kas tys par taidu nūslāpumainū romanu i deļkuo mes tik moz zinim par Ulmaņlaiku fenomenu latgalīšu kulturā, i voi teišom zeme garšoj piec suoļa – tū vysu raudzeisim dazynuot „Kolnasātys gruomotplauktā”, kurymā Ligija Purinaša stuosta par Ontona Rupaiņa romanu „Zemes sōļs”.

Radio mazā lasītava
Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens"

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later May 5, 2019 22:26


Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

raid bol berl nacion latvij eirop vidzemes baltie gundars viesturu kairi minhenes grudule rakstnieks zigfr
Kolnasāta
Viesturs Kairišs: kultura tys ir nabeidzams process

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Feb 23, 2019 30:08


Par latgaliskū vaicuojumu kasdīnys kuorteibā – volūda, kultura, latgaliskuo daudzums i svors medejūs i cytys lītys, kas lānai, bet īt iz prīšku. Ar kinu, teatra i operys režisoru, pārnejuo goda Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2017” goda cylvāku kulturā Viesturu Kairišu sasarunojam par vaļstiski svareigū latgaliskū, kulturu, myusdīnu izaicynojumim, kasdīnys dorbim i profesionalajim planim iz prīšku. "Maņ nav nikaidu titulu, asu vīnkuorši cylvāks, režisors, kurš nūsadorboj ar sovu lītu. Režeja ir taida loba līta, jo ite tu nikod navari sasnēgt piļneibu, vari vīneigi īt iz prīšku." Viesturs stuosta, ka jam pateik byut Latgolā. Tei naasūt apzynuota tradiceja, bet bīži viņ piec padareita dorba gribīs atbraukt i kaidu strēči padzeivuot ite. Ari tagad, piec napaseņ kai pyrmizruodi pīdzeivuojušuos teatra izruodis “Baltiešu gredzens” . "Maņ beja cīši daudz dorba i niule es asu atbraucs iz dzerauni, kur maņ varbyut pateik vyslobuok pasaulī dzeivuot, i siežu sovā darbneicā, verūs pa lūgu, ainova, tukšs lauks, upe. Nikuo vaira maņ navajag. Grybātu Latgolā pavadeit cik viņ var laika. Es vysod asu braucs iz Latgolu. Maņ jau beja pošam taida nalela sieteņa, ari darbneicu iztaiseju. Tī vyss maņ dzymst. Maņ vajag klusumu i plotumu – i munā dzeraunē tys ir. Tikai vajag laiku, kab es varātu ite padzeivuot. Itūgod es raudzeišu saraksteit kaidus jaunus scenarejus, deļ tuo vosorā ite dzeivuošu daudz." Pyrma diveju godu Latgolā, Rēzeknē, nūtyka 4. Pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys symtgadis kongress”, kurš piečuok tyka vārtāts vysā pretruneigi. Tūlaik Viesturs pasaruodeja kai sova veida Latgolys viestness, latgaliskuos idejis viestness i poša kongresa viestness  puornūvadnīkim. Pats režisors dūmoj, ka tys beja cīši svareigs i vajadzeigs nūtykums. "Maņ tod i ari tagad ir sajiuta, ka tys beja pādejais breids koč kū taidu izdareit. Absolutys taisneibys sajiuta i nikod nav bejs nikaidys nūžālys, i tei rezonaņse jau beja taida napuorprūtama – vacais pret jaunū, taipoš ari politika beja īsaisteita, kas vysod napamat lobu īspaidu. Šudiņ mes varim saprast, ka tys vyss īt iz prīšku, i mes turpynojam ceineitīs par itim vaicuojumim. Par volūdu, par medejim latgaliski. Vyss ir dīnys kuorteibā. Vysod juoīt iz prīšku i juodūmoj par tū. Maņ ir gandarejuma sajiuta par tū, ka mes naklusiejom, nataisejom taidu kuortejū lentys puorgrīzšonys-puču padūšonys pasuocīni, kur vysi tik dzīd i doncoj. Mes taisejom pasuocīni, kam ir jāgs i kur teik runuots par byuteibu, i tū na vysod vysi grib dzierdēt. Tok tys namaina nūzeimi – par tū vajag runuot." Vēļreiz atsaverūt iz “Latgolys symgadis kongresu”, Viesturs ir tīšs i puorlīcynuots, ka latgaliskais ir vaļstiski svareigs. "Latgaliskais vaicuojums nav koč kaida īgryba, mūrgi, tys ir tīsyskuma i demokratejis vaicuojums, i niule mes redzim, ka tys vyss ir otkon apdraudāts. Nu ituo aspekta verūtīs, tys ir juosakuortoj. Latgalīšu vaicuojums ir tīsyskuma i viesturiskuos taisneibys vaicuojums. Deļ tuo, kab napagaistu vēļ vīna volūda, kas ir arhaiskuo latvīšu volūda, kas sasaglobuojuse, tys, munā skatejumā, byutu nūzīgums pret Latvejis vaļsti i pasauli. Mes navarim tū pīļaut." Par jaunuos vaļdeibys deklaracejā īraksteitū atbolstu latgalīšu rokstu volūdai Viesturs dūmoj, ka tys ir viesturiskys breids, nasaverūt pat iz tū, kai tys dzeivē īsadūs. Tys ir labi i svareigi. "Var pasceit, ka pyrmais beja vuords i niu tys jau ir koč voi nūsaukts vuordā. Skaidrys, ka tys nagaraņtej realizaceju, tok tys jau ir daudz. Niule juostruodoj, mums ir ari izgleiteibys ministre, iz kuru mes vysi veramīs ar lelom cereibom. Parteju deklaracejis, akts ari verās itymā vierzīnī. Es varu tikai vēlēt, lai vysi saprūt tuo nūzeimeigumu. Tys ir nacionalys nūzeimis, ni marginals vaicuojums, i ka kaids deputats tū nasaprūt, tod tei ir juo problema. Beistitēs tū nūsaukt par marginalu vaicuojumu, jo tys ir lels, lels vaicuojums. Īsoku izreiz, byus vīgluok dzeivuot. Na jau politiski dzeivuot, vīnkuorši tū naapsazynuot ir taida tuvredzeiba i tys politiķa karjerai, kai maņ redzīs, izreiz puorvalk taidu streipi puori. Ka jis grib palikt par nacionalys nūzeimis politiki, jam par itū ir juodūmoj."   Ite interveju verīs video versejā:   Tikū kai sabīdreibā aktualiziejīs vacuojums par tū, voi vaļstei juoīguļdej nauda byuvēs, “betonā” voi vys tik cylvākūs. Ite mes pīsaskoram vīnai nu nūzeimeiguokūs sātu Latgolys kulturys dzeivē – Latgolys viestnīceibai GORS, kur savulaik ari leli leidzekli tyka īguļdeiti taišņi ākā, ni kulturys voi izgleiteibys darbinīku atolguojumā. "Nui, tei celtne ir izdarejuse koč kū fantastisku, tok na leidz golam. Mes redzim, ka programā nav pīteikami daudz latgaliskuo, jo tei nav nacionalys nūzeimis Latgolys koncertzale. Tai nav atbilstūša finansiejuma. Juosaprūt, ka tys ir finansiejuma vaicuojums, nacionaluos politikys i drūšeibys vaicuojums. Par Latgolys viestnīceibu GORS maņ ir piļneigi skaidrys, ka tai juobyut nacionalajai koncertzalei ar atbilstūšu finansiejumu. Latgalīšim ari ir juobyut nacionala leimiņa kulturys īstuodei." Stuostūt par sovu nūsadorbuošonu i izaicynuojumim režejis lauceņā, Viesturs atzeist, ka jam jau latvīšu volūdā nav vīglai atrast sovu auditoreju, jo jis narunoj par vīglom, jautrom i pateikamom lītom. Vys tik arviņ vaira i vālams sistematiski juoroda ari koč kas latgaliski. "Es vēļ raugu saprast tū mehanismu, tod raudzeišu īt iz Kulturys ministreju runuot, jo gribīs pastuoveigu pamatu, ka mes zinim, ka vysmoz divejis, treis izruodis latgaliski godā byus. Piečuok jau tys vyss ir atkareigs nu pīprasejuma. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Atbiļdūt iz vaicuojumu par tū, voi ar latgaliskū navar samazynuot, pagaisynuot auditoreju, Viesturs ir vysā skorbs. "Maņ ruodīs, ka ir lobuok īsaut sev kuojā, ni golvā kai daudzi dora, vyspuor nadūmojūt, kas ar tevi i tovu tautu nūtiks. Es dūmoju, ka tuos ir bednu cylvāku runys. Es par taidom vyspuor nadūmoju. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Ituo goda vosorā Latgolā aktivi tyka struoduots pi režisora Viestura Kairiša itūšaļt taiseišonys procesā asūšuos kinys “Pilsāta pi upis”. Viesturs atkluoj, ka patīseibā fiļmiešonys process vēļ nav leidz golam nūzasliedzs. "Nav tik vīnkuorši vyss, mes vēļ Rēzeknē pi tautys noma taiseisim vīnu svareigu epizodu. Pyrmizruodei juobyut 2020. goda janvarī. Tī ir leigumi ar izplateituojim i tys ari byutu tys scenarejs, piec kura mes vodamīs. Pagara tei kina beiguos saīt, ka mani nanūmušej producenti, jei ir viers diveju stuņžu, kas ir daudz. Cerams, ka nabyus garlaiceiga. Es tik struodoju, kai tī īsadūs, laiks ruodeis. Ir gryuši paruodeit vīnā kinā tik daudzus svareigus nūtykumus caur cylvāku prizmu, deļ tuo itei kina ir par prostim, tok na sprostim, vīnkuoršim i dzilim cylvākim. Es asmu tys cylvāks, kuram pateik dareit tū, kū jis grib i napateik gaideit koč kaidys laimis īspiejis, deļ tuo itūšaļt es grybu nūsakonceņtrēt i saraksteit koč vēļ divejus scenarejus. Dūmys ir." Pyrma goda Viesturs sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2017”, nominacejā “Goda cylvāks kulturā”. "Tys beja cīši pateikami, paļdis brangajai i skorbajai žurejai! Latgaliskuo kultura maņ vysu dzeivi ir bejuse cīši svareiga. Kod maņ nūmyra vacaistāvs i vacuomuote, es vaira aizguoju Reigys vierzīnī, tok nazkai atsagrīžu atpakaļ. Niule ari dzeivoju daleji ite. Ari ar volūdu i vysu cytu vysu laiku atsagrīžu Latgolā. Par kū es ilgi latgalīšu kulturā nabeju dzierdams, radzams, nazynu. Es vysys filmys asu ite filmiejs, taisejs. Es naradzu cytu ainovu, maņ gryuši koč kū cytur iztaiseit. Ceru, ka kaidu reizi īsadūs. Kultura – tys ir nabeidzams process, viersyunis. Ka nav procesa, nav ari kulturys, “Boņuks” koč kai nūdrūsynoj itū procesu. Kai poša ceremoneja tei vīnnūzeimeigi ir lobuokuo Latvejā, jo tei vysod ir taida jautra, ar humoru, dzeiva. Nav taidu banalu lītu."

Atspere
Sarunā par "Baltiešu gredzenu" - Viesturs Kairišs, Juris Vaivods un Arturs Maskats

Atspere

Play Episode Listen Later Feb 9, 2019 19:43


"Atsperes" studijā Gunda Vaivode no "Klasikas" un komponists Arturs Maskats, un Rīta intervijā tiekamies ar režisoru Viesturu Kairišu un komponistu Juri Vaivodu. Sarunas epicentrā, protams, visjaunākais Kairiša veikums - iestudējums "Baltiešu gredzens" Jura Vaivoda muzikālajā ietērpā, kas pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvojis 7. februārī... Vācbaltieši Latvijā – šī tēma mūsu apziņā ilgu laiku bijusi noslepenota. Esam aprobežojušies ar diezgan lielām klišejām par vācu muižniekiem, kas paverdzinājuši latviešus un iesējuši mūsos kalpa gēnu. Un pat Imants Lancmanis ar savu gigantisko darbu Rundāles pilī un baronu atvasēm, kas ik pa laikam atgriežas, daudzu izpratnē ir tikai tāda elitāra tēmas virsbūve. "Jā, tas, manuprāt, ļoti daudz pasaka par mums. Tādi mēs esam, mīlam atcerēties visu selektīvā veidā. Mēs mīlam sevi nostādīt augstāk par jebko, mēs mīlam nenovērtēt būtiskas lietas, no kā esam daudz ko smēlušies, tā ir tipiska jaunu cilvēku domāšana, un, tā kā simts gadi valstij ir tāds tīņa vecums, tas arī zināmā mērā saprotams," uzskata Viesturs Kairišs. "Bieži runājam par kalpības garu un salīkušo muguru, un dažkārt aizmirstam, cik daudz mums vācu kultūra devusi pašu latviešu kultūrai. Pagātne mani interesē tikai nākotnes perspektīvā, pagātne kā tāda man ir diezgan vienaldzīga. Ja runājam par minoritātēm, mēs taču varam saprast, kādas ēkas atstājuši vācbaltu arhitekti, un mums ir ļoti viegli salīdzināt Purvciemu ar Rundāli, Rīgu ar Ķengaraga rūpnīcām un tamlīdzīgi." Tomēr šīs ir tēmas, kuras mēs vienkārši paslaukām zem tepiķa. Par mirušiem cilvēkiem runāsim tikai labu. “Man bija svarīgi runāt arī par emocionālām lietām – ne tikai par tautas interesēm, bet arī cilvēku attiecībām. Uz izrādi nevajag iet meklēt tikai vēsturi, bet šķīstījošas emocijas." Īpaši liela nozīme izrādē "Baltiešu gredzens" ir mūzikai. Turklāt šeit skan ne tikai īpaša Vāgnera opermūzikas izlase. "Viesturs man iedeva virzienu, bet es mazdrusciņ papētīju, kas vispār ir pieejams no šīs jau zudušās sabiedrības daļas un, izrādās, kādus krikumus tomēr var atrast no vācbaltiešu muzikālā mantojuma," atklāj Juris Vaivods. "Kad uzdūros Nikolaja fon Vilma klaviermūzikai, neizpratnē sev vaicāju, kāpēc tā šodien netiek spēlēta, kāpēc viņa mūzika nav pianistu hrestomātiskajā literatūrā? Jo viņš ne ar ko neatpaliek no Roberta Šūmaņa vai no Mendelszona mūzikas. Runājos ar diviem lieliskiem pianistiem, kuri mums izrādē piedalās - ar Mārtiņu Zilbertu un Aldi Liepiņu, kuriem vaicāju, vai tiešām šī mūzika nebūtu tomēr kādā veidā jāpopularizē caur jauno pianistu repertuāru. Viņi man piekrītoši teica – noteikti! Varbūt šī izrāde dotu impulsu pameklēt kādas jaunas vēsmas un pieskarties šai kultūrai. Protams, aiz borta palikuši vēl daudzi vārdi." Dramatizējuma autore ir ne tikai Inga Ābele, bet arī Viesturs Kairišs, kurš ir arī šīs izrādes scenogrāfs. “Šis ir nebija skatuviski viegls darbs, un es priecājos, ka mums kaut vai tīri tehniski tas izdevies. Esmu pateicīgs aktieriem, ka viņi tik atdevīgi dara šo darbu. Tur ir ironija gan par agrāro reformu un lauksaimniecību – mēs taču saprotam, ko nozīmē zeme dziļākajā nozīmē. Man likās, vajag salikt šo pasauli ar to visu glamūro, ko zinām vācbaltiešu kultūrā. Nacionālā teātrī šobrīd ir ļoti, ļoti spēcīgs aktieru ansamblis. Man bija liels gods ar viņiem strādāt." Viesturam Kairišam šis ir ļoti piesātināts laiks. "Man bija tāda sezona... Tāpat pagājušo sezonu neatpūtos, visu vasaru filmēju filmu "Pilsēta pie upes". Bija tikai viena brīvdiena. Tad "Klīstošā holandieša" pirmizrāde, "Mumū" Rīgas Krievu teātrī, un tagad ir "Baltiešu gredzens". Reizēm liekas – tas ir brīvmākslinieka neprāts, varētu teikt – lāsts. Tu neko nevari ietekmēt. No otras puses, tu nonāc tajā ārprātā, un tas kaut kādā veidā tevi atbrīvo – tad vienkārši nospļaujies un strādā tālāk." Nevar noliegt, ka dzīvojam jauno laiku patērētāju sabiedrībā, un ne jau katrs gatavs iedziļināties mākslā, kultūrā. Par "Baltiešu gredzenu" ir dažādas atsauksmes. Ko Viesturs Kairišs varētu teikt tiem cilvēkiem, kuri saka, ka izrādi nesaprot? "Cilvēkiem, kuri to nesaprot, man grūti ko teikt – runāju ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kuram tā liekas viena no labākajām izrādēm. Ja jūs skatāties tikai seriālus, varbūt kaut ko var nesaprast. Domāju, mums jāsauc lietas īstajā vārdā: kultūra – tā ir cīņa. Es kā mākslinieks uzskatu, ka man ir kaut kāda atbildība – nevis par to, cik skatītāji noskatās manu darbu, bet par to, kādu spriedzi kosmosā jeb garīgajā telpā tas atstāj. Es izeju no tā. Es nevaru konkurēt ar vieglu patēriņu žanriem, un man ļoti bieži to pārmet. Taču uzskatu, ka tā ir svēta cīņa, un no tās neatkāpjos. Vieglāk ir visiem konformistiem, tiem, kuri iet pa straumi. Kas notiks ar mūsu Latviju un mūsu kultūru, ja mēs visi iesim pa straumi? Tās būs šausmas! Dzirdu par kino – visi lielās ar skatītāju skaitu, biļešu ieņēmumiem, bet nedomā par to, lai mēs vispār saglabājamies kā nācija, lai kustamies uz priekšu moderni, bet arī garīgi pilnvērtīgi. Ja atdodam valstij vadību tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, nevar noskatīties šo izrādi, tad mēs esam katastrofas priekšā, tas ir skaidrs. Man liekas, jābūt ļoti prasīgiem pret politiķiem, un kultūra nedrīkst būt tāda, kurā tiek privatizēti kultūras darbinieki, kuri valstij ir izdevīgi, jo komplimentāri izsakās par valsti un nerunā pretī. Kultūras darbinieki nav izdevīgi tad, ja tie iestājas par vērtībām, ja tie cīnās par kaut ko. Manuprāt, kultūra par maz cīnās par savām tiesībām. Strādāju pietiekoši augstvērtīgi, noteikti labāk nekā dažs labs ministrs, tāpēc neuzskatu, ka man būtu jāsaņem mazāk. Un neuzskatu arī, ka mana atbildība ir mazāka tikai tāpēc, ka neparakstu papīrus par miljoniem. Mana atbildība ir vēl daudz lielāka, jo ministri nāk un aiziet, bet vērtības, ko pie kā mēs strādājam, paliek, tās veido Latviju. Mums par to jācīnās un jāsaprot – mēs esam pārāki. Nedomāju, ka mums tagad kaut kādā ziņā jāuzsver savs pārākums, bet katrā ziņā tās ir mūsu tiesības un pienākums to pateikt. Neesam kaut kādi pabērni finansistiem un ekonomistiem."

Dzimtas saknes
Harro fon Hiršheida atstātais kultūrmantojums baltiešu grāmatniecībā

Dzimtas saknes

Play Episode Listen Later Dec 29, 2018 52:21


Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Latvijas pērles
Sarkaņi - viena no vecākajām svētvietām Latgalē

Latvijas pērles

Play Episode Listen Later Oct 21, 2018 21:40


17. gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna, kas tagad pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem ir aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu katoļu baznīcā. Tā ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē. Sarkaņi šobrīd ir arī svētceļojumu mērķis. Kā radies Sarkaņu nosaukums, kādus noslēpumus atklāja  gleznas  restaurācijas gaitā,  par to stāsts raidījumā Latvijas pērles. „Par Sarkaniem tika iesaukts senais ludzāniešu pilskalns starp Cirma un Sedzes ezeriem, kur notikušas ilgas un asiņainas kaujas starp vāciešiem un ludzāniešiem. Ludzānieši cīnījušies pret vāciešiem simtu gadu, un Sarkaņu  pilskalna aizstāvētāji  krituši līdz pēdējam vīram. Tāpēc pilskalns nosaukts par asinīm sarkani krāsotu kalnu – Sarkani,” tā savulaik  vēsturiskajā  romānā „Baltie tēvi” rakstīja  latgaliešu rakstnieks Antons Rupainis, un viņa darbi ir palīdzējuši izpētīt šīs baznīcas vēsturi Sarkaņu baznīcas draudzes loceklei Marijai Saukānei. “Sarkaņu draudzes locekle Jevgeņija Dembovska no Bižiem 1995. gadā stāstīja, ka baznīcas celtniecības laikā katram tuvākās apkārtnes mājas saimniekam vajadzējis atvest vienu akmeņu vezumu. Tas darīts vēršu pajūgos. Lai dievnama sienas būtu izturīgākās, strādnieki jaukuši kaļķus ar olām, kas salasītas apbraukājot vietējās namamātes,” atklāj Marija Saukāne. Mūra baznīca būvēta 30 gadus un iesvētīta 1860. gadā, bet pirmā baznīca Sarkaņos bijusi no koka, iespējams, tā bijusi neliela kapela, kas celta 17. gadsimtā. Savukārt  1897. gadā bīskaps Francisks Albins Simons šo dievnamu konsikrēja (iesvētīja), novēlot to Jaunavas Marijas ieņemšanas godam.

Patriotu podkāsts
Svētku rīta kafija kopā ar Ojāru Rodi

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 18, 2014 29:34


Latvijas 96. dzimšanas dienas rīta kafija kopā ar "Tautskolas 99 Baltie zirgi" vadītāju Ojāru Rodi. Runājam par to, kas atšķir zināšanas no gudrības, kāpēc ārzemniekiem būtu jābrauc uz Latviju mācīties un kā skola var palīdzēt cilvēkam nonākt pie saskanīgas dzīvošanas…