Podcasts about dievm

Kāzās Kānā Kungs Jēzus pārveido ūdeni vīnā, sākot atklāt savu godību, kas pilnībā atmirdzēs pie Krusta. Marija ir pirmā, kur tic un aicina uzticēties savam Dēlam. Marija ir Baznīcas pirmtēls – pirmā ticībā, pēc tam – Jēzum ietic mācekļi, un tad arī mēs pievienojamies šai Baznīcas ticības garajai "procesijai". Marija smalkjūtīgi pamana, kā trūkst – arī mūsu dzīvē. Varbūt trūkst prieka? Mīlestības, kas sākotnēji bija pāri plūstoša? Dievmāte ir tik delikāta, un neuzkrītoša ir viņas vidutājība – "Dariet visu, ko Viņš jums teiks". Arī Rožukroņa lūgšanā viņa klusi atgādina, ka mums ir jāklausa Viņas Dēlam. Rožukronis ir kā mūsu dzīves trauka piepildīšana – ticot, ka Svētais Gars darbojas mūsos lūgšanā!

10. aprīlī Latvijas Nacionālajā baletā būs skatāms balets "Esmeralda" – vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Dinas Dūdiņas-Kurmiņas reportāžā no baleta jauniestudējumam veltītās preses konferences – Aivars Leimanis par to, ka pievērsties Igo leģendārajam darbam viņu rosināja mamma Baiba Indriksone; Elza Leimane par savu skatījumu uz Esmeraldas tēlu un sadarbības tandēmu ar Aivaru Leimani; Ilze Vītoliņa par lielākajiem izaicinājumiem, radot tērpus dejotājiem, un mazliet sevis atveidoto varoņu raksturos ļauj ielūkoties arī Alise Prudāne-Spridzāne un Kārlis Cīrulis. Balets "Esmeralda" ir vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakons Klods Frolo iekāro skaisto Esmeraldu, taču meitenes uzmanību saista nevis priesteris, bet gan iznesīgais kapteinis Fēbs. Īpašas jūtas pret Esmeraldu ir arī baznīcas zvaniķim Kvazimodo. Kad greizsirdības mākts, Frolo ievaino Fēbu, notikušajā tiek vainota Esmeralda, kurai draud nāvessods. Vienīgais, kurš līdz savas dzīves beigām turpinās patiesi mīlēt Esmeraldu, būs nelaimīgais Kvazimodo. Viktora Igo slavenais romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" kalpojis par iedvesmu spilgtiem mākslas darbiem dažādos žanros. Kā baletu publika to pirmoreiz iepazina Žila Pero horeogrāfijā – 1844. gada uzvedumā "Esmeralda" Karaliskajā teātrī Londonā. Latvijas Nacionālajā baletā tas pirmoreiz izrādīts 1939. gadā baletmeistara Osvalda Lēmaņa veidotajā versijā. Aivara Leimaņa radītā "Esmeralda" būs jau ceturtais šī romantiskā stāsta iestudējums latviešu baleta vēsturē, kurā viduslaiku gaisotni uzburt palīdzēs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi.  

Pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma Latvijas Nacionālajā operā un baletā no jauna iestudēts balets „Esmeralda”, kas balstīts pazīstamajā Viktora Igo romānā „Parīzes Dievmātes katedrāle” un Latvijā piedzīvo jau ceturto skatuves versiju. Tās autors ir horeogrāfs Aivars Leimanis, kurš šī darba tapšanā pirmoreiz strādājis kopā ar meitu, horeogrāfi un Latvijas Nacionālā baleta vadošo solisti Elzu Leimani, savā klasiskā baleta rokrakstā ievijot arī mazliet no laikmetīgās dejas valodas. Viktora Igo slavenajā romānā balstīto stāstu kā baletu publika pirmoreiz iepazina 1844.gadā Londonā, Žila Pero horeogrāfijā un komponistu Čezāres Punji un Rikardo Drigo mūzikā. Klasisko Esmeraldas variāciju joprojām izpilda baleta konkursos visā pasaulē. Deviņdesmito gadu beigās jauno dejotāju „Eirovīzijā” to izpildīja arī Elza Leimane, kura tagad kā Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste dejos šo lomu Latvijas Nacionālā baleta jauniestudējumā. Balets „Esmeralda” Rīgā tiek iestudēts jau ceturto reizi, un šoreiz to veidojis Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis. „Pie tā ir vainīga mana māte, [aktrise] Baiba Indriksone, kura diemžēl pagājušogad aizgāja mūžībā. Viņa no mūsu mājas lielās bibliotēkas izvilka šo Viktora Igo romānu un teica: tas tev noteikti ir jāiestudē! Tāpat viņa savulaik izdarīja ar „Bahčisarajas strūklaku”,” jauniestudējumam veltītajā preses konferencē atklāja horeogrāfs. Grāmata diezgan ilgi gulējusi uz naktsgaldiņa, jo Igo teksts nav viegli lasāms, tomēr mammas iesētā doma par jaunu „Esmeraldas” iestudējumu nav likusi mierā.   2025.gada „Esmeraldas” iestudējumā vadošās lomas dejos trīs solistu sastāvi – Esmeralda būs Elza Leimane, Sabīne Strokša vai Jūlija Brauere, Kvazimodo – Antons Freimans, Kristaps Jaundžeikars vai Aleksandrs Osadčijs, Klods Frolo – Raimonds Martinovs, Darioss Florians Katana (Darius Florian Catana) vai Antons Freimans, Fēbs de Šatopērs – Viktors Seiko, Eidens Viljams Konefrijs (Aeden William Conefrey) vai Finians Patriks Heptings (Finnian Patrick Hepting), bet Pjērs Grenguārs – Filips Fedulovs (Philip Fedulov), Dariuss Florians Katana vai Kārlis Cīrulis. Tērpus „Esmeraldas” jauniestudējumam veidojusi kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, bet laikmetīgu skatuves telpu – Mārtiņš Vilkārsis sadarbībā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un videomākslinieku -8.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kopš senseniem laikiem cilvēce ir centusies pakļaut sev ūdeņus, lai audzētu jūras augus un veiksmīgāk noķertu lomu. Pasaules ūdeņos mazinās zvejas apjomi, tāpēc aizvien vairāk tiek spriests par zivju audzēšanu. Kāda šobrīd ir akvakultūru situācija pasaulē? Mūsdienās zivjaudzētavas ne tikai gatavo produkciju pircējiem, bet veic arī izpēti un atjauno zivju dabiskos krājumus. Kādi ir izaicinājumi un iespējas akvakultūru jomā pasaulē un ar ko atšķiras nebrīvē augusi zivs no savvaļas zivs? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zivju veterinārārste, zivjaudzētavas "Peiči" darbiniece Olga Revina un zinātniskā institūta BIOR Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš. Zinātnes ziņās trīs jaunumi: Galvas ādas pagaidu tetovējumu var izmantot, lai reģistrētu smadzeņu darbību. Atklājot 1,5 miljonus gadu vecas pēdas, redzams, ka divi dažādi cilvēku senči dzīvoja viens otram līdzās. Pēc ugunsgrēka Parīzes Dievmātes katedrālē atrasti pārsteidzoši dārgumi.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Broņislavas Martuževas piemiņas glabātāja un fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena Vai zini, ka Broņislava Martuževa tikai 1979. gadā pirmo reizi apmeklēja Aglonas baznīcas svētkus 15. augustā un pēc tam uzrakstīja arī kādu dzejoli? Ne tikai laiks ir veidojis Martuževu, bet arī viņa ir veicinājusi laikmeta gaitu, majestātiskā mierā uzņemot likteņa lēmumus un cildeni nesot nolemto sāpju krustu svētā apziņā ("cik cēli to, tas pacels tevi"), paļāvībā uz Dieva sargājošo roku un ticībā savas zemnieku tautas mūžīgajām tiesībām uz savu brīvgrāmatu. Dieva un Dievmātes klātbūtne mūža gaitā. Tā gaismas lāse dīvainā, Kas bargā mūža stundā nāk Caur gaisiem satumsušiem, Ir stars no citas brīvības, Kas notriektam tev ieplaiksnās Aiz tiltiem nogruvušiem. Tu tausties. Celies. Tālāk ej. Dievs pieskāries ir dvēselei. 1979. gada 15.augustā dzejniece pirmo reizi bija Aglonā. Seko ieraksts dienasgrāmatā: "Kur zeme un debesis kopā tādā pirmatnīgā tīrībā, tur nav iespējama bojāeja. Visur klāt ir debesīs aizejošās Dievmātes labvēlība. Kas tur ko nesaprast? (..) Vajadzēja vēlreiz paklanīties Aglonas Dievmātei, šai tumšajai sejai zeltā un purpurā, kuras vaibstus savā vājredzībā neizšķīru. Bet varbūt vienkārši aizkustinājuma asaru dēļ, jo tas tomēr bija noticis – es biju nodzīvojusi līdz šai dienai. Un Dievmāte pasmaidīja no altāra… (..) Kad izgājām uz augstajām kāpnēm, sāka dunēt gavilējoši zvani, no dārza augšup nāca svinīgā procesija un mēs izrādījāmies tieši tās ceļa malā pašā priekšā. (..) Ar patiesu baudījumu nometos ceļos arī es. Esi sveicināts, manas jaunības iepriecinātājs! Esi sumināts, dievišķīgās Monstrancijas zelts!" Un gandrīz pēc  pusgada, 1980. gada 2. februārī, Broņislava pa aizsnigušiem ceļiem atkal aizstaigā pie Aiviekstes pietekas Liedes, kura ir aizsalusi, bet atsevišķos lāsmeņos ūdens dzidrs kā tikko nokristīta bērna asara. Dienasgrāmatā top jauns ieraksts: "Viss labākais iegūstams tikai ar galējo piepūli. Cik reizes man tās dzīvē pietrūcis, Tev vienam zināt, Dievs. Tu esi žēlsirdīgs, Tu esi atlaidis šodien mani mierā. Elpa dziļa un bez sāpēm, sirds gaita atguvusi mēru. Dievmātes ūbeles pārlidojušas pār manu galvu, gaisā mirdzums, un krūtīs ieplūst vīraks un mirres. Kā Aglonas svētkos. Elpo un priecājies, kā atpestīts. Kaut dziedi!" Un – tālāk seko dzejolis Lūgšana Aglonas Dievmātei – visi seši panti, ar dažiem labojumiem. Tā radās šis dzejolis. Kādā reizē, kad pie dzejnieces "Dārziņu" mājās ciemojās brālēns Pēteris Mārtužs ar sievu Evu (ar kuru jau bija sākusies sadarbība Martuževas dzejas publicēšanai ar Evas Mārtužas vārdu), Broņislava iedeva viņiem šo dzejoli savā rokrakstā ar lūgumu nolasīt Aglonā pie Dievmātes altāra un atstāt Dievmātei. Lūgums tika izpildīts. Priesteris Alberts Cimanovskis tajā laikā bija Garīgā semināra 3. kursa audzēknis, pa vasaru dzīvoja Aglonā un vadāju tūristus un svētceļniekus. Kāda ģimene palūdza, vai var uzkāpt pie Dievmātes augšā. Tad šī jaunā sieviete augšā pie Dievmātes nolasīja šo dzejoli. "Piedod, Vissvētākā, piedod…" Varat iedomāties, kā bija dzirdēt šos vārdus pirmo reizi un vēl tādā vietā – pie Aglonas Dievmātes kājām! Un nolika manuskriptu uz altāra. Cimanovskis palūdza atļauju pārrakstīt šo dzejoli. Tālākā vēsture bija tāda: vienu eksemplāru iedeva Aglonas dekānam Onckulim un vienu arī ērģelniekam Celminskim. Tajā gadā Aglonas baznīcai bija 200 gadu jubileja. Bīskaps Julians Vaivods teicis ērģelniekam Celminskim, ka vajadzētu kādu skaistu dziesmu uzrakstīt. Tagad šī Mamerta Celminska / Broņislavas Martuževas dziesma ar savu izcili vienkāršo un gudro vārdu skaidrību un himnisko melodiju ir iesakņojusies tautā, to mazi un jauni un veci dzied Aglonā, baznīcās, koros, ansambļos un ikdienā, sirdi remdinot un lūdzot: Svētībai paceltā roka lai mūsu likteņus loka, Mūžam uz labu lai loka, brīnišķā Aglonas māt!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Vai esi ievērojis, ka viens no Dievmātes tituliem litānijā Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, ir “Derības šķists”? Vai Tev tas nav raisījis jautājumu, kāpēc šāds tituls? Šis ir viena no tēmām, kuru skarsim, studējot 2 Samuēla grāmatu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Čenstohovas Dievmātes sanktuārija vēsture, stāstījums par Brīnumdarītājas Dievmātes ikonas vēsturi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kāpēc Dievmātes litānijā Mariju dēvējam par Derības šķirstu? Kas Izraēļa tautai bija pārnēsājamais Ēdenes dārzs? Kāpēc Zelta teļš nav īstais ceļš? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildēsim noslēdzošajā raidījumā par Izceļošanas grāmatu. Raidījumu veido Māris un Olga Veliki Svēto Rakstu lasījumi: Edmunds Puzulis

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Maijs tradicionāli Baznīcā ir ticis uzskatīts par Dievmātei veltītu mēnesi. Šoreiz raidījumā par to, ka Rakstu vietas par Vissvētāko Jaunavu Mariju var mūs iedvesmot būt uzticigākiem lūgšanā, Dieva Vārda lasīšanā un mīlestībā uz Euharistiju. Raidījuma vadītāji: Māris Veliks un Olga Velika Svētos Rakstus radījumos lasa Edmunds Puzulis Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedējiem” Māri un Olgu Velikiem!

Kaspars ir jauns, talantīgs ērģelnieks, kurš mācās Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas, kalpo par ērģelnieku Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcā un ir atvērtu skatu uz dzīvi.

Kad notiek globālas krīzes, lielākie cietēji ir tie, uz kuru pleciem gulstas lielāka atbildība par līdzcilvēkiem. Krīžu laikā visvairāk cieš tās sabiedrības grupas, kurām ir mazāk iespēju pārstāvēt savas tiesības. Visā pasaulē tās ar lielu pārsvaru ir sievietes. Arī šobrīd pasaulē tieši sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no dabas katastrofām ekonomiskām problēmām vai pandēmijas. Kāpēc tieši sievietes to izjūt visvairāk un kā globālās krīzes ietekmējušas arī latviešu sieviešu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes pētnieki Veronika un Elgars Felči. Ir tapis pētījums par sieviešu attieksmēm un nesenām krīzēm saistība ar karu un pandēmiju. Pētījuma pamatā ir septiņas diskusijas ar Latvijas sievietēm no dažādiem reģioniem un ar dažādām dzīves situācijām. "Gribēja parādīt sieviešu perspektīvu. Runāju ar dažādām sievietēm dažādās dzīves situācijās. Fokusa grupu diskusiju galvenais mērķis bija izzināt neaizsargātību saistībā ar sociāliem resursiem, kas tieši saistīti gatavību klimata krīzēm, domājot par to vai sievietēm ir laiks un resursi sagatavoties tām un vai viņas to dara," skaidro Veronika Felce. "Parādījās liela tēmu daudzveidība, krīžu daudzveidība un klimata krīzes pakārtotā loma sieviešu perspektīvā. (..) Klimata krīze sievietēm paliek ēnā," atzīst Elgars Felcis. Runājot par situāciju Latvijā, Veronika Felce atzīst, ka sievietes vērtē, ka vīrieši ir neuzticami. "Pat tagad, kad nav tādas lielas ekonomiskas krīzes pēdējos gados un jaunā vīriešu paaudze cenšas būt vairāk iesaistīta mājsaimniecībā, būt ar bērniem, ļoti bieži parādās starppaudžu sieviešu trauma, ka vīrieši ir neuzticami, ka viņām jātiek galā ar visu pašām. Tur parādās arī problēma starp vīriešiem un sievietēm savstarpējā komunikācijā, attiecībās, ka bieži sievietes bieži uztver, ka nevar uzticēties vīriešiem," norāda Veronika Felce. Sievietes gan seko vēsturiskiem stereotipiem, gan arī viņām ir pamats neuzticēties vīriešu iesaistei mājsaimniecības ikdienā. "Viņas saskaras, to var redzēt arī statistiski, vēl joprojām vairāk nekā 70% sieviešu Latvijā saskaras kaut kādā veidā ar vardarbību un tas ir viens no lielākajiem rādītājiem Eiropā. Vēl joprojām ir lielas problēmas ģimenē Latvijā, no otras puses, tas ir kaut kādā veidā ieaudzināts sievietēm, ka viņām jābūt labām meitenēm. To mēs šajā pētījumā saucam par "labas meitenes mītu", ka viņām jātiek galā ar visu," skaidro Vronika Felce. "Dilemma, sievietes Latvijas sabiedrībā raksturo liela izturība, spēks, spēja pašām tikt galā, taču kā blakne veidojas, ka viņām nereti ir grūtības veidot veselīgas attiecībās ar vīriešiem. Viņas uzskata, ja vajadzēs, tikšu galā pati bez tevis. Tas nav labs pamats, uz kura veidot partnerību, labas, stabilas partnerattiecības un laulību," analizē Elgars Felcis. Sievietēm ir grūti izrauties no vēsturiskās pēctecības vai konteksta, kas raksturo arī Latviju.   Viduslaikos sievietes ieņēma noteicošu vietu Katoļu baznīcas dzīvē Svētā Doroteja, Brigita no Zviedrijas, Katrīna no Sjenas - tās ir sievietes, kuras viduslaikos ieņēma noteicošu vietu baznīcas dzīvē un bija ietekmīgas sabiedriskās domas paudējas. Ieceri šim tematam guvu no nule uz kinoekrāniem iznākušās Kristīnes Briedes filmas „Svārstības” par sievietēm, kurām Latvijas Evaņģēliski luteriskās  baznīcas pārstāvji ir aizlieguši kalpot mācītāja amatā. Te ir runa par mūsdienām, nosaucot šos baznīcas tēvu aizliegumus par arhaiskiem, tātad novecojušiem. Paskatoties cilvēces vēsturē, varam atrast pamatīgu sarakstu ar sievietēm  mācītājām. Sākot no Senās Ēģiptes priesterienēm, japāņu tradicionālajā reliģijā – šintoismā priesterienes kalpojušas, sākot no 7. gs. Jaunāko laiku vēsturē skatoties, pagājušā gadsimta 30. gados jūdaisma kalpotāju rindās tika iesvētīta pirmā sieviete rabīns. Bet nejauksim vienuviet visas pasaules reliģijas un laikmetus, palūkosim uz viduslaikiem un katoļticību, kur runa ir par vairākām sievietēm, kuras tolaik ieņēma vadošu pozīciju baznīcas dzīvē. Par to stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes  docents  un vadošais pētnieks Andris Priede, kurš teic, ka sieviešu panicināšana viduslaiku katoļu baznīcā nebija iespējama kaut vai Dievmātes Marijas kulta dēļ.

Divas izstādes. Mākslinieces Sandras Strēles personālizstādi “Nenotikušās izstādes. Brikšņi” veido gada laikā tapušu divdesmit piecu monumentālu lielformāta gleznojumu cikls. Tā skatāma Rīgas mākslas telpā. Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” ar scenogrāfiskiem objektiem, kolāžām un lielformāta gleznām apdzīvo Bauskas muzeja telpas, risinot mātes – vecmāmiņas – Dievmātes Marijas tēmu. Zinu, ka abas mākslinieces ir savstarpēji pazīstamas, sadarbojas – Rasa Jansone rakstījusi ievadvārdus Sandras Strēles personālizstādei, Sandra tikko atgriezusies no iepriekšējā nedēļas nogalē Bauskā notikušās Rasas Jansones izstādes atklāšanas. Abas šīs izstādes vizuāli ir ļoti atšķirīgas … Rasa Jansone raksta Sandras Strēles personālizstādes ievadvārdos: “Nosacīti Sandru varētu ievietot Latvijas glezniecības visdrošākajā, tradīcijām bagātākā un skatītāju mīlētākā žanra – ainavas glezniecības – lauciņā. Uz to vedina pats izstādes nosaukums, kurā ietverts tipiskākais Latvijas ainavas raksturlielums – brikšņi – sīku, smalku krūmāju un kritalu pelēcīgais pinums, ko savā glezniecībā ir risinājuši tādi ainavas žanra interpreti kā Andris Eglītis un Dace Lielā. Tomēr Sandra risina ainavu pa savam, iekļaujot tajā ne tikai rotaļīgi dekoratīvus elementus, piemēram, sēnes, kas spēj augt gan baseina ūdenī, gan uz blokmāju jumtiem, bet arī nodemonstrējot spēju pašpietiekami dekoratīvu, acij tīkamu glezniecību, ievietot lielākā, intelektuāli izsvērtā sistēmā.” Ieejot Rīgas Mākslas telpā, pirmkārt, jāsaka, ka telpa ir ļoti piemērota lielizmēra darbu izstādīšanai. Daži no darbiem piesaista skatienu ar pietuvināta objekta konkrētību, un tad ir tādi, kurus Rasa Jansone dēvē par ainavām: sarežģīti savīti,  daudzplākšņainas realitātes nospiedumi. Būtiska “Nenotikušās izstādes. Brikšņi” daļa ir arī Sandras Strēles katrai gleznai sarakstītais pastāstiņš, kas izlasāms izstādes bukletā – tādas kā kaudzēs sabērtas vizualitāti rosinošas frāzes, tādas kā sapņu atlūzas. Piemēram, “Kad es vēl gleznoju, man bija darbnīca meža vidū. Tas bija pirms izstādes. Pie sienām bija izlikti veci darbi.  Un uz grīdas mētājās baseinu maketi. Brikšņos zāle un sēnes aug nekontrolēti. Kas nācu gleznot. Es katru dienu tās izravēju. Lai telpa neaizaugtu.” Pamatīgas pūles, apdzīvojot Bauskas muzeja trīs zāles, pielikusi arī Rasa Jansone pati savā “Izlīguma izstādē'. Kolāžās, arī eļļas gleznojumu ciklā Rasa Jansone stilizē mākslas vēsturē rodamās gleznas ar dievmātes Marijas attēlu. Atdarina kompozīciju, pozas, gaismu,  izmanto atribūtiku. Taču šajos darbos vienmēr ir kāda nepareizība, visbiežāk saistīta ar mūsdienām. Divas izstādes. Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” Bauskas muzejā līdz 9. aprīlim. Sandras Strēles “Nenotikušās izstādes. Brikšņi” Rīgas mākslas telpā līdz 19. martam.

Kultūras pētnieks, pedagogs un diriģents Andrejs Mūrnieks Pirms atbildēt uz šo jautājumu atcerēsimies, kā veidojies teātris. It visās kultūrās – no reliģiskajiem rituāliem. Senajā Grieķijā Dionīsa svētkos izspēlēta šīs dievības bojā eja. Dionīsu simbolizējis upura āzis. Āža apraudāšanas dziesmas (τράγος (trágos, "āzis") + ᾠδή (ōidḗ, "dziesma") pamazām pārtapušas par traģēdijām τραγῳδῐ́ᾱ (tragōidíā), – izrādēm ar  bēdīgām beigām. Trešajā dienā, svinot dievības atdzimšanu, jautrais gājiens komodos pamazām pārvērties par komēdijām – izrādēm ar komisku saturu un smiekliem. Gan asaras, gan smiekli varot atmodināt cilvēkos dievišķo ("dionīsisko") sākotni un šķīstīt dvēslei no zemiskuma. Šo dziļo pārdzīvojumu teātra izrādēs devēja par katarsi. Līdzīgi veidojušās arī viduslaiku mistērijas. Lieldienu un Ziemassvētku dievkalpojumos Svētos rakstus lasīja, sadaloties lomās – katrs lasīja vai dziedāja kādas personas teikto (piemēram, Jēzus Kristus saruna ar Pilātu, ganiņu satikšanās ar eņģeļiem Ziemassvētku naktī, Trīs Austrumu gudro dialogs ar Hērodu). Vēlāk šo ainu izpildītāji uzvilka apģērbus vai turēja atribūtus (zizli, scepteri, šķēpu), kas simbolizēja to vai citu personāžu. Šādas izrādes mēdz saukt par liturģiskajām drāmām, jo tās izauga no dievkalpojuma rituāla (liturģijas). Vēlāk reliģiskās teātra izrādes sāka rīkot pie baznīcām un pilsētu laukumos. To mērķis bija morāla attīrīšanās, garīgs pārdzīvojums (līdzīgi kā sengrieķu teātrī: katarse – κάθαρσις). Bija dažādi izrāžu paveidi. 11. gadsimtā radās mirakls – izrāde, kurā kādu dramatisku problēmu atrisina brīnums, bieži Dievmātes Marijas iejaukšanās. 15. gadsimtā uzplauka moralitē – izrāde-pamācība, kurā alegoriski tēloti cilvēka netikumi un tikumi. Pirmo šāda veida izrādi sacerējusi sieviete mūķene, klostermāsa Hildegarde no Bingenas, arī komponiste, dzejniece, mistiķe un zinātniece. Bet kā tad ar izrāžu garumiem? No nesenākas pagātnes ilguma ziņā iespaidīgs ir vācu komponista Riharda Vāgnera piedāvājums. Viņa operu ciklu "Nībelunga gredzens" jābauda veselas četras dienas. Ciklu veido četras varenas operas. Taču viduslaiku ļaudis ir pārsnieguši Vāgnera rekordu. Izrādes rīkošanā Jorkas pilsētā esot piedalījušās 49 organizācijas – amatnieku cunftes, izrādes iestudēšanai notikuši 48 mēģinājumi. Dažkārt tās ilga vairākas dienas. Kādā izrādē bijušas 38 ainas, 50 000 panti, 242 darbojošās personas un tās izrādīšanai bija nepieciešamas 25 dienas.   Interesanti veidojās izrāžu  pasniegšanas formas. Uz skatuves, piemēram, varēja vienlaikus var atrasties visi spēlētāji, izrādes vadītājs tad staigājis ar īpašu zizli. Tiem aktieriem, kuriem pēc notikumu gaitas bija jāsāk darboties, viņš pieskarās un aina "atdzīvojās". Ar zizli varēja arī pamodināt aizsapņojušos aktierus. Dažkārt kādu ainu nospēlēja vienā no laukumiem uz ratiem, pēc tam tie aizbrauca uz citu laukumu. Tajā laukumā, kur tika spēlēta pirmā aina, iebrauca nākamie rati – izrāde it kā pati nāca pie skatītājiem. Citkārt galvenajā laukumā rati tika sabraukti aplī un pa vidu stāvošie skatītāji varēja noskatīties uzvedumu, pagriežoties pret tiem ratiem, uz kuriem darbojās aktieri. Skatuves laukumu bieži veidoja starp diviem galējiem punktiem, proti, starp Dieva troni, kurā sēdēja aktieris, kurš tēloja Dievu, un elles muti, no kuras iznāca velni un kurā tika ierauti grēcinieki. No šejienes arī skatuve kā pasaules metafora un izrāde kā dzīves metafora... Starp nopietna rakstura ainām viduslaiku mistērijās varēja būt arī komiskas epizodes: farsa žanrs – izklaidējoša darbība, kas notiek pa vidu galvenajai. Ja tajās darbojās muļķi, tad šādas spēles viduslaikos sauca par sotī, ja velni, tad par djablerijiem. Interesanti, ka pozitīvo varoņu lomās darbojās amatieri, savukārt profesionāli aktieri atveidoja velnu un neliešu lomas.

Stāsta rakstniece un ceļotāja, mag.art. Elvita Ruka Karogs ir ļoti sens simbols, tas iezīmē teritoriju un uzskatus, vieno un šķir, iedvesmo savējos un padara niknus pretiniekus, plīvo uzvarai un tiek iznīcināts zaudējot. Karogs vienmēr ir sakrāla lieta, un necieņa pret to ikvienā kultūrā tiek uztverta kā zaimošana. Kā karogs nonāca baznīcā un kāds tas ir? Galvenais - tie ir sakrāli priekšmeti, kas tiek izmantoti krusta gājienos jeb procesijās katoļu un pareizticīgo konfesijās. Tikpat svarīgi, ka gadsimtu laikā to darināšana kļuvusi par specifisku mākslas veidu, kura krāšņākie piemēri ir izšūšanas, glezniecības, metālkalšanas un juvelieru darba šedevri. Karoga simbolika parādās jau Vecās derības Otrajā Mozus grāmatā, kad, izejot no Ēģiptes, izredzētā tauta gūst uzvaru pār naidniekiem. Tad seko pateicība –  "Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: Tas Kungs ir mans karogs. Un viņš sacīja: "Mana roka tur Tā Kunga karogu!" Simboliski šis vēstījums vēlāk tiek iekodēts arī Jaunās derības kristiešu praksē, jo reliģiskais karogs apliecina Kristus uzvaru pār nāvi un Sātanu. Kristietības vēsturē ir nostiprinājusies leģenda par to, kā reliģiskais karogs palīdzēja gūt uzvaru Konstantīnam Lielajam  – pirmajam Romas imperatoram, kas atcēla savu priekšgājēju ieviesto kristiešu vajāšanu, izsludināja ticības iecietību un pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli - viņš ir pagrieziena punkts kristietības atzīšanā, bet biogrāfi atzīmē epizodi 312. gada kaujā. Tā bijusi ļoti izšķirīga. Pirms tās viņš debesīs ieraudzījis krustu ar uzrakstu "Ar šo uzvarēsi"', tas pats atkārtojies sapnī. Tad viņš licis savu karaļa kaujas karogu papildināt ar krusta zīmi un guvis uzvaru, vienlaikus kļūstot par pārliecinātu kristieti. Šo zīmi dēvē par LABARUM, tā sastāv no krusta un diviem grieķu burtiem, kas ir pirmie vārdā Kristus. Vēlāk tas kļuva arī par militāro standartu, un ar šādiem karogiem devās kaujā. Taču pamazām militārie un baznīcas karogi nošķīrās, lai arī abi tika dēvēti vienā vārdā - horugvi.  Nu jau daudzus gadsimtus tas ir rituāls priekšmets ar praktisku nozīmi un ieņem konstantu vietu sakrālās telpas interjerā, īpaši pareizticības tradīcijā. Ikdienā tie atrodas baznīcas altāra daļā – klirosā – kā pastāvīgs rotājums. Horugvi vienmēr tiek izgatavoti pa pāriem, visbiežāk tie ir novietoti simetriski. To specifika ir abpusējība, tāpēc tos var izvietot brīvi stāvošus - mākslas darbs ir gan vienā, gan otrā pusē. Fiziski tie atrodas virs cilvēku galvām, tāpēc liek vērst skatu uz augšu, bet to īpašā forma ir attīstījusi konkrētu darināšanas un rotāšanas veidu. Ja katoļu tradīcija procesuālo karogu asociē ar buru, kas tiešām vējā arī mēdz piepūsties un tāpēc ir stiprināma ar četru nesēju turētām lentām, tad pareizticīgo horugvi tiek darināti kā smagi, vertikāli karogi vai ažūri metāla lējumi apaļā, saulei līdzīgā formā. Klasiskie procesiju karogi ir vertikāli taisnstūri ar trīs daļās sadalītu apakšu. Tos stiprina uz gara koka krusta tā, lai augšējā mala ir taisna un pamats nekrokojas. Vidū visbiežāk ir ikona, kas ir uzgleznota tieši uz auduma vai arī vispirms uz koka, metāla, ādas, kas pēc tam filigrāni piestiprināta. Īpaši vērtīgs šai ikonu glezniecībai bija tā sauktais Bristoles kartons - to darināja no ļoti augstvērtīga papīra, kas tika līmēts vairākās kārtās. Pēc kanona karogu priekšpusē vienmēr ir Jēzus Kristus un Svētās Dievmātes ikonas, otrā pusē var būt konkrētajai baznīcai īpašs Svētais vai kāds Bībeles sižeta atveids. Apkārt un apakšdaļā ir bagātīgi rotājumi un bārkstis. Tekstila horugvi pasaulē visbiežāk ir izšūti ar zelta diegiem uz samta vai smaga zīda auduma. Mēdz būt izrotāti ar dārgakmeņiem, metālkalumiem un juvelierizstrādājumiem. Metālgriezuma horugvos bagātīgi izmantots zelts, sudrabs, emalja. Bieži tos veidoja no krāsaina metāla, kas pārklāts ar zeltu un izrotāts ar emaljas figūrām, kļūstot gandrīz par skulpturālu darbu. Pēc tradīcijas horugvi ir godājami tāpat kā ikonas, bet pasaules mākslas vēsturē cienīti, pētīti un novērtēti kā atsevišķi mākslas darbi. Arī Latvijas pareizticīgās baznīcas ir bagātas ar šo specifisko sakrālo mantojumu, kura apzināšana un pētīšana uzsākta pavisam nesen.

Ir kristiešu Ziemassvētku laiks un ir pienācis parunāt beidzot sīkāk par pašu sīkāko pasaules valsti. Un šī pati mazākā pasaules suverēnā valsts ir Svētais Krēsls, kura atrašanās vieta ir Vatikānā jeb oficiāli Vatikāna pilsētvalstī. Vatikāns ir neliels anklāvs Romas pilsētas ietvaros, tādēļ ļoti bieži Svētais Krēsls un Vatikāns tiek lietoti kā sinonīmi. Līdz galam precīzi tas tomēr nav. Līdzībās runājot, Vatikāns ir Svētā Krēsla galvaspilsēta. Un tas ir būtiski – jo Svētajam Krēslam un Vatikāna pilsētvalstij ir pat dažādi ģerboņi. Faktiski tas ir viens un tas pats ģerbonis, bet atslēgu krāsas ģerbonī katrai no šīm politiskajām vienībām ir apgrieztā veidā. Svēto Krēslu 1. gadsimtā esot dibinājuši svētie Pēteris un Pāvils, kas to tehniski padara arī par vienu no senākajām valstīm pasaulē. Un Svētais Krēsls diplomātiski un politiski ir Katoļu Baznīcas politiskā virsvadība, kam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar 183 pasaules valstīm un tas ir arī pastāvīgās novērotājvalsts sastāvā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Vatikāns un Svētais krēsls ir intelektuāli aizraujoši politiskie veidojumi. Atsevišķi pētnieki pat ir secinājuši, ka šis faktiskais viens mikrorajons Romas pilsētas ietvaros ir lielākais izglītības un veselības aprūpes nodrošinātājs pasaulē. Neejot tālākos vēsturiskos diskursos un tikai pieminot pamatlietas par Vatikānu/ Svēto Krēslu, jāpatur prātā, ka pavēstu vara Eiropā visvairāk sāka samazināties pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā, kas ielika idejiskos pamatus mūsdienu valstu suverenitātes principam. Proti, ka neviens politisks spēks nav augstāks par valsts vadītāju. Monarhu tajā laikā. Nākamais varas sabrukuma posms bija idejiskās izmaiņas Apgaismības periodā, kad baznīcu dogmatisms un konservatīvisms tika aizstāts ar ticību zinātnei, racionālajam prātam un humānismam. Tas sakrita arī ar 19. gadsimta itāļu nacionālismu un mūsdienu Itālijas veidošanās aizsākumiem. Itālija 1870. gadā likvidēja vairāk nekā tūkstoš gadus pastāvējušos Pāvesta valsti. Konflikti un cīņa par varu, protams, turpinājās līdz mūsdienu teritoriālajās un varas robežās Svētais Krēsls nonāca 1929. gadā pēc Laterāna līgumu noslēgšanas starp tā brīža Itālijas diktatoru Benito Musolīni un pāvestu Piju Vienpadsmito. Mūsdienās Svētais Krēsls ir arī viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām. Pārējās pasaules valstīs ir konstitucionālās monarhijas ar valdnieka ierobežotu varu vai republikāniska pārvaldes forma. Un Vatikāns šajā ziņā ir nonācis visnotaļ interesantā kompānijā, jo citas sešas monarhijas pamatā ir Arābijas pussalā – tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Saūda Arābija, kā arī papildus vēl Svatini Āfrikā un Bruneja Austrumāzijā. Katoļu baznīcas vēsture ir raiba un pilna ar neiedomājamām lietām. Markam Tvenam bija teiciens: “Patiesība ir dīvaināka par izdomu. Bet tas ir tikai tādēļ, ka izdomai ir jāpieturas pie iespējamības loģikas, kamēr patiesībai tas nav jādara.” Un šis teiciens ir perfekti attiecināms uz katoļu baznīcas vēsturi. Palasiet vēstures grāmatas, ja neticat. Tādēļ šodien mēs mirkli vairāk pievērsīsimies pāris citām lietām, kas ir mazāk apspriestas – Svētā Krēsla ārpolitikai un ekonomikai. Šīs pundurvalsts diplomātiskā un politiskā ietekme ir daudz lielāka nekā citām līdzīgām valstīm. Proti, lai arī Vatikāna teritorijā īsti pat nav pastāvīgo iedzīvotāju un tiek rēķināts, ka tur dzīvo tikai viens tūkstotis cilvēku, Katoļu baznīcas klientu skaits tiek rēķināts vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē. Cilvēki dažādās pasaules valstīs tāpat pakļaujas savu laicīgo valdību likumiem un noteikumiem, bet to vērtību skalu un izpratnes par pasaules notikumiem ietekmē Katoļu baznīcas pārstāvji. Un šī “maigā vara”, akadēmiskos terminos izsakoties, ir Vatikāna lielākais spēks. Tādēļ arī lielākā daļa pasaules valstu ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un no tām lielākajai daļai ir arī rezidējošās vēstniecības. Kas ir interesanti, tad Svētais Krēsls ir oficiālās diplomātiskās attiecībās ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, bet tam nav diplomātisko attiecību ar lielo Ķīnas Tautas Republiku. Diplomātisko attiecību Vatikānam nav arī ar Saūda Arābiju, Afganistānu un vēl vairākām ANO valstīm. Un tādēļ konkrētā lieta, kuru gribam aplūkot Vatikāna ārpolitikas kontekstā, ir intriģējošais fakts, ka Svētais Krēsls ir pastāvīga novērotāja statusā ANO. ANO starptautiski atzītas ir 193 valstis un ir divas pastāvīgās novērotājvalstis – Svētais Krēsls un Palestīnas Valsts. Lai arī Svētais Krēsls nav ANO dalībvalsts, kopš 1964. gada tam ir šis novērotājvalsts statuss. Šo savdabīgo fenomenu palsāk skaidro Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mācītājs. Svētais Krēsls gan ir arī novērotāja statusā gan tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome, Arābu Līga un Amerikas valstu organizācija. Attiecīgi – Svētais Krēsls varētu būt uzskatāms par tādu kā milzīgu diplomātisko dienestu ar globālu tvērumu. Bet, lai tādu uzturētu vajag naudu.

Nobela prēmija piešķirta zviedru paleoģenētiķim Svantem Pēbo. Viņš pētījis seno cilvēku genomu, nākot klajā ar ļoti interesantiem atzinumiem par neandertāliešiem un Homo Sapiens. Ko zinām par mūsu priekštečiem? Ko esam mantojuši no cilvēkiem, kas šo planētu apdzīvoja cilvēces pirmsākumos? Vai pētot seno cilvēku genomu, varam ko būtisku uzzināt arī par mūsdienu cilvēka fizioloģiju, skaidro antropoloģe Aili Marnica un Rīgas Stradiņa universitātes emeritētā profesore Erika Nagle. 67 gadus vecais Pēbo, kurš ir viens no paleoģenētikas dibinātājiem, sekvencējis neandertālieša genomu un atklājis hominīnus denisoviešus. Pēbo pētījumi arī apliecinājuši, ka gan neandertāliešu, gan denisoviešu gēni sastopami mūsdienu cilvēkos. "Parādot ģenētiskās atšķirības starp visiem pašlaik dzīvojošajiem cilvēkiem un izmirušajiem hominīniem, viņa atklājumi sniedz pamatu pētījumiem par to, kas mūs padara unikālus kā cilvēkus," sacīts Nobela prēmiju komitejas paziņojumā. "Šai senajai gēnu plūsmai līdz mūsdienu cilvēkiem ir fizioloģiska nozīme šodien, piemēram, tā ietekmē to, kā mūsu imūnsistēma reaģē uz infekcijām," norādījusi komiteja. Hominīni ir cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimtas cilts, kurā apvienotas visas cilvēku sugas pēc nodalīšanās no tuvākās radniecīgās līnijas – šimpanžu cilts. Vienīgā līdz mūsdienām izdzīvojusī hominīnu suga ir saprātīgais cilvēks. Neseni arheoloģiskie atklājumi par Rīgu tās pirmsākumos Arheologi Vecrīgā, Mārstaļu ielā, uzgājuši unikālas atradnes, to vidū grezma keramika un 600 līdz 800 gadu sena trejžuburu dakša. Kāda izskatījās Rīga laikā, kad šī keramika un darba rīki te tika lietoti un kā tie tik ilgi saglabājušies? Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija, ka arheoloģiskās izpētes laikā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, topošajā Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietā, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrastas labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem. Pēdējo gadu laikā vairākkārt dzirdēts par atklājumiem Vecrīgas ielās, un sarunas iesākumā vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons uzreiz norāda -  par atradumiem Mārstaļu ielā nevar runāt ārpus tā konteksta, kas par šī kvartāla vēsturi jau noskaidrots agrāk.  2019. un 2020. gadā līdzās Alberta laukumam, vienai no vissenāk apdzīvotajām vietām tagadējās Vecrīgas teritorijā, pētnieki uzdūrušies trim dažādām aizbērtās senās Rīdziņas upītes krasta līnijām Kalēju ielā 64/66. Savukārt pagājušā gada rudens posmā Vecpilsētas ielā 19 pētnieki simboliski kāpuši ārā no upes aizbēruma, šķērsojuši Alberta laukumu un uzgājuši vērtīgus atradumus - daudz dažādu koka detaļu, guļbūvju fragmentus, liecības par amatniecību, par dzelzs un dzintara apstrādi, aproces, piekariņus, kā arī agrās gotikas mākslas priekšmetu - māla figūriņu jeb stilizētu Svēto Dievmāti ar Jēzus bērnu. Šajā vietā dzīvojuši Rīgas pirmiedzīvotāji - lībieši -, un Dievmātes figūriņa liecina, ka tie bijuši jau kristītie lībieši. Par atradumiem Vecpilsētas ielā 19 Zane Lāce-Baltalksne jau iepriekš iepazīstinājusi šī raidījuma sižetā.  Bet šoreiz dodamies vēl mazliet tālāk, uz Mārstaļu ielu 6, un par to, kādus noslēpumus atklājusi šī adrese, turpina Artūrs Tomsons.

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Vārds ikona tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – tēls, attēls. Kristus ir pirmā ikona, vienīgais Dieva attēls. Vēstulē kolosiešiem  lasām: "Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais" (Kol.1:15). Tāpēc būtībā visa ikonogrāfija ir kristocentriska – Kristus ir pirmā ikona. Visas pārējās ikonas tā vai citādi ir saistītas ar Kristu. Dievu mēs neesam redzējuši un nevaram attēlot. Otrais bauslis mums arī aizliedz attēlot Dievu. Tas vēstī: "Netaisi sev elku tēlu!" (2.moz.20:3-4). Bet, kad Dieva Vārds – Trīsvienīgā Dieva, Otrā Persona, Dieva Dēls – iemiesojās, pieņēma cilvēka dabu un izskatu, tapa redzams, tas neizbēgami kļuva arī attēlojams. Ikona ir redzams Kristus iemiesošanās apliecinājums, "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību" (Jņ.ev. 1:14) . Turklāt attēlojam Kristus cilvēcisko, acīm redzamo dabu, Viņa dievišķā daba joprojām paliek mūsu prātam un redzei neaptverama. Centieni attēlot Dieva Dēlu radījuši dažādus Kristus ikonogrāfisko tēlus jeb tipus. Tomēr visām šīm ikonām ir kopīgas raksturīgās iezīmes, kurām ir jābūt Kristus ikonogrāfijā. Bībelē mēs neatrodam precīzu Jēzus  izskata aprakstu. Tāpēc viņa ikonogrāfija balstās uz tā saucamajiem "Kristus "ne rokām darinātajiem" tēliem. Baznīcas tradīcijā ir vairākas liecības, kas vēstī par brīnumainu Kristus sejas nospiedumu rašanos uz audekla.  Balstoties uz šiem tēliem, tapa pirmās ikonas, kuras cauri gadsimtiem kalpo par paraugu ikonu gleznotājiem. Tajās Kristus tiek attēlots ar patumšiem, savītiem matiem, garenu seju, slaidu degunu un nelielu bārdiņu. Kristum ikonās vienmēr ir nimbs ar krustu tajā. Ja nimba apaļā forma simbolizē mūžību, tad krusts tajā simbolizē Kristus krusta ciešanas. Trīs redzamajos krusta galos ir grieķu vai baznīcslāvu burti, kas nozīmē "esošais" – Dievs, runājot uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, sevi dēvēja kā "es esmu, kas es esmu” (2.Moz.3:14).  Abās pusēs nimbam izkārtojas burti "IC  XC" – saīsinājums vārdiem "Jēzus Kristus". Kristum ir tā laika tradicionālais vīriešu apģērbs – himatijs jeb apmetnis zilā, zilzaļā krāsā, un apakštērps – hitons, kas ir purpura krāsā. Apģērba krāsa atklāj Kristus divas dabas. Ķēnišķais purpurs simbolizē Kristus cilvēcisko dabu, Zilais – dievišķo dabu. Pāri plecam lenta, kas norāda uz Kristus īpašo mesiānisko lomu. Šāds apģērbs raksturīgs Kristus Pantokratora tēlam. Kristus labā roka parasti attēlota svētījošā žestā. Kreisajā rokā – atvērts vai aizvērts Evaņģēlijs. Par Dievmāti mēs varam uzzināt no apokrifiskajiem tekstiem. Arī Dievmātes ikonogrāfijā var izcelt vairākus tipus. Tomēr ir raksturīgas detaļas, kurām noteikti jābūt Dievmātes ikonās.  Tas ir viņas sarkanbrūnais jeb purpura maforijs – tradicionālais tā laika precētu jūdu sieviešu apģērbs, rotāts ar zelta malu un ornamentālām zelta bārkstīm. Un trīs ornamentālas zelta zvaigznes uz pieres un pleciem kā viņas mūžamjaunavības zīme. Neiztrūkstoši – nimbs un uzraksts. Pārsvarā vienmēr Dievmāte savās rokās tur Kristus Bērnu. Bērna apģērbs pārsvarā ir sarkanbrūns, caurvīts ar zelta līniju ornamentu jeb štrihu, ko sauc par asistu. Tas simbolizē dievišķo neradīto gaismu, kas visu piepilda un caurvij. Atgādina arī par Kristu kā Pasaules Gaismu. Atkarībā no detaļām, Mātes un Bērna pozas, žestiem un kustības mēs atpazīstam kādu no Dievmātes ikonogrāfiskajiem tipiem, sižetiem vai nostāstiem. Tomēr visiem Dievmātes tēliem cauri vijas viņas bezgalīgā un sirsnīgā mīlestība pret savu Dēlu, iekšējās garīgās skumjas un apcere, apzinoties gaidāmās Kristus Krusta ciešanas, svēta pateicība un pazemība Dieva priekšā par godu būt par troni Visuaugstākajam, par klēpi Neaptveramajam, par kāpnēm un durvīm, caur kurām pasaulē ienāk Pestītājs.

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Baznīcas tradīcija vēsta, ka pirmie kristīgās mākslas paraugi tika radīti jau pirmajā gadsimtā. Laikā, kad tika sarakstīti evaņģēliji, dzīva vēl bija apustuļu līdzgaitnieku paaudze. Saskaņā ar šo viedokli, daudzu Dievmātes ikonu autorība tiek piedēvēta evaņģēlistam Lūkam. Mākslas zinātnieki kristīgās mākslas veidošanās sākumu attiecina uz  2. un 3. gadsimtu. Un pirmās zināmās liecības saistās ar kādu savrupmāju antīkajā Efratas pilsētā, tagadējās Sīrijas teritorijā, dēvētu par Dura – Europos. Kristieši lūgšanu sanāksmēm un agapes mielastu noturēšanai pulcējās tā saucamajās mājas baznīcās, kas tika pielāgotas kristīgo dievkalpojumu vajadzībām.  Te, iespējams, redzama freska ar senāko Dievmātes attēlojumu. Cits ievērojams agrīnās kristīgās mākslas piemērs ir Romas katakombas – pazemes kapenes, kas kalpoja par pulcēšanās vietu tolaik vēl vajātajiem kristiešiem. Tā laika mākslu raksturo alegoriskums un simboli. Tika izmantotas antīkās mākslas valodas formas, bet piepildītas ar pavisam citu, bieži vien tikai pašiem kristiešiem saprotamu saturu. Tā piemēram, Kristu visbiežāk apzīmēja ar zivs simbolu, jo grieķiskais vārds IXTIS – ir vārdu "Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs" abreviatūra. Vēlāk Kristu attēloja kā jaunekli ar avi uz pleciem vai kā dievus Orfeju un Dionīsiju. Kristieši šajos tēlos atpazina noteiktu vēstījumu par Kristu. Tikai  pēc 313. gada, kad imperators Konstantīns Lielais izdod Milānas ediktu, kurš paredz reliģisko brīvību arī kristiešiem, kristīgā māksla varēja pāriet no alegorijām un simboliem uz tiešu savas mācības un svēto attēlojumu. Tiesa gan, sākās ne tikai kristīgās mākslas uzplaukums, jo tika būvētas baznīcas un tās vajadzēja rotāt ar gleznojumiem, bet arī radošs un sarežģīts laiks, jo no visa milzīgā biblisko tēmu klāsta bija jāizvēlas raksturīgākās, piemērotākās, turklāt tās jāattēlo tā, lai precīzi paustu garīgo saturu. No šī laika – 4. un 5. gadsimta – saglabājušās daudz ļoti skaistu mozaīku Ravennā, Romā un citur.   Kristīgās mākslas attīstībā liela nozīme vienmēr ir bijusi arī Mazāzijai, Sīrijai, Ēģiptei. Pirmo ikonu veidošanos saista ar t.s. Fajumas portretiem – mirušā cilvēka portretējumu enkaustikas tehnikā uz dēļa, kas tika izmantots apbedījumā. Šī tradīcija ir ietekmējusi  pirmās ikonas. Senākās saglabājušās ikonas saistās ar 6. gadsimtu un ir atrodamas Sv. Katrīnas klosterī Sinajā, izpildītas enkaustikas tehnikā. Te zināmākie ir Kristus Pantokratora, Apustuļa Pētera, Dievmātes tēli.   Tālākajā kristīgās mākslas attīstībā ir vairāki nozīmīgi lūzumpunkti. Pirmais saistās ar 8. un 9. gadsimtu un ikonoklasmu, kad tika apdraudēta vispār visa ikonogrāfijas pastāvēšana. Ikonu noliedzēji iestājās pret ikonu godināšanu kā elkdievību un iznīcināja lielu daļu no mantojuma. Ikonu aizstāvjiem, no kuriem zināmākais ir Damaskas Jānis, izdevās pierādīt, ka ikonā mēs godinām nevis pašu gleznojumu, bet gan pirmtēlu. Pēc šīs pieredzes izveidojās un nostiprinājās ikonogrāfiskais kanons.  Nākamais izšķirošais brīdis bija Lielā shizma jeb Baznīcas šķelšanās 1054. gadā, kad nošķīrās Austrumu un Rietumu baznīcas, turpinot tālāk katra savu, dažkārt atšķirīgu ceļu arī kristīgajā mākslā. Izšķiroša bija arī Bizantijas impērijas krišana 1453. gadā. No 4. līdz 15. gs. Bizantija bija nozīmīgākais un būtiskākais kristīgas mākslas un tieši ikonogrāfijas centrs. Nākamajos gadsimtos ikonogrāfija mums vairāk asociējas ar Krieviju un Grieķiju. Šobrīd vērojama zināma ikonu gleznošanas renesanse, uzplaukums. Ikonas glezno gandrīz visā pasaulē. Notiek atgriešanās pie kristīgās mākslas saknēm arī katoļu un pat luterāņu baznīcās. Mūsdienu ikonogrāfi ir samērā duālā situācijā. No vienas puses, ir brīvi pieejams visos iepriekšējos gadsimtos uzkrātais ļoti bagātais un radošais iknogrāfiskais mantojums. No otras puses, mēs dzīvojam šodien, šis ir mūsu baznīcas un ticības dzīves laiks un ir jāatrod veids, kā to parādīt, apliecināt un atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece 1935. gadā Baltijas valstis saņēma uzaicinājumu par tautas mākslas un etnogrāfijas izstādes sarīkošanu Trokadero pilī Parīzē. Latvijā to akceptēja Ministru kabinets, un visas trīs valstis vienojās par kopīgas ekspozīcijas veidošanu. Prezidents Kārlis Ulmanis bija izstādes patronu vidū.  Izglītības ministrija piešķīra finansējumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ministru kabinets apstiprināja finansiālu atbalstu – 5000 latus pēc iepriekš sastādītas tāmes (5167 lati). Izstādes organizatoriskos jautājumus Latvijā risināja Pieminekļu valde un Valsts Vēsturiskā muzeja direktors Valdemārs Ģinters. Francijā aktīvi darbojās Latvijas sūtnis Oļģerds Grosvalds. Viņš izstādes sagatavošanas periodā steidzināja kolēģus pēc iespējas ātrāk atsūtīt darbus – mēnesi iepriekš, lai atliktu pietiekami daudz laika iekārtošanas darbam: "8144 eksponātiem jābūt Parīzē aprīļa vidū (..) Turu par savu pienākumu aizrādīt, ka tādā gadījumā tie var pienākt Parīzē par vēlu, un mums latviešiem būtu ļoti neērti sabojāt vienu no pirmajiem kopējiem pasākumiem ar mūsu kaimiņiem igauņiem un leišiem."   Arhīva dokumentos atrodamas arī Valdemāra Ģintera vēstules par pasākuma sagatavošanas gaitu: "Neskatoties uz visu, izstāde būs laba un interesanta. Jau tagad par to izrāda lielu interesi, un presē jau parādījušies vairāki raksti šinī sakarā, kuros diemžēl sarakstīts arī daudz aplamību, jo vietējā informācija par Baltijas valstīm ir stipri vāja. (..) Izstādi atklās 17. maijā. Pavisam izsūtīti 10 000 ielūgumi." Izstādes rezonanse bija Parīzes kultūras dzīves mērogiem atbilstoša. Atsauksmēs presē, piemēram, bija lasāms: "Visas trīs Baltijas valstis liktenīgā un aizgrābjošā vienprātībā saradušās šajā maigas gaismas apblāvotā zālē, lai runātu ar saviem tautas mākslas darbiem uz lielo kulturālo Franciju (..) Sevišķu iespaidu atstāj izstādītie "Lietuvju "dievukai" – svēto tēli naivā, bet izteiksmīgā koku griezumā, neveiklie, bet arvien patiesas mistikas apdvestie Kristus tēli, svētās Dievmātes."  Igauņu vitrīnās tika izcelti kokā grieztie aluskausi, tautastērpi, latviešiem – dzintara rotas, koka izstrādājumi u. c. eksponāti.  Skate pārstāvēja jaunu kultūrpolitisku segmentu – tā bija kopīga Baltijas manifestācija, kas ierosināja arī Oļģerdu Grosvaldu domāt par nākamajām mākslas izstādēm. 

Liturģiskās tekstīlijas ir Latvijā līdz šim maz pētīta tēma. Šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā skatāma izstāde "Rokdarbi liturģiskajās tekstilijās", kurā var iepazīst katoļu garīdznieku tērpus un citas baznīcā redzamās tekstilijas. Raidījumā garīdznieku tērpus un dievkalpojuma norisei nepieciešamos priekšmetus no tekstīliju vēstures puses palīdz izprast vēstures doktore Aija Jansone. Savukārt katoļu prāvests Viktors Naglis izskaidro atsevišķu liturģisko tekstīliju pielietojumu dievkalpojumā, kā arī stāsta par savu pieredzi, saglabājot, kolekcionējot, un izstādot viņa pārziņā esošās vērtības. Senie, Latvijas baznīcās lietotie liturģiskie tērpi un tekstilijas ir līdz šim maz izpētīta kultūrvēsturiska vērtība. Pa daļai tāpēc, ka šie tērpi ir attiecīgās baznīcas un draudzes īpašums, un līdz šim varbūt nepietiekami veicināta sadarbība, lai šīs vērtības atrādītu plašākai sabiedrībai. Taču iespējams, ka arī paši pētnieki līdz šim tā īsti nebija izpratuši šo tērpu saikni ar visdažādākajām vēstures jomām. Senie liturģiskie tērpi ir liecība par to dāvinātājiem – muižniekiem vai valdniekiem. Liturģiskā tērpa komplekts var būt saistīts ar kāda ievērojama garīdznieka vārdu un darbību. Izmantotie audumi glabā stāstus par senajiem tirdzniecības sakariem. Daļa jaunāko liturģisko tekstiliju ir vietējo amatnieku darinājums, un tā ir lappuse vēl neuzrakstītajā Latvijas rokdarbu vēsturē. Liturģisko tērpu izpētei tagad pievērsusies grāmatu par latviešu cimdu rakstiem un tautas tērpu krekliem autore, vēstures doktore, šobrīd Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Aija Jansone. Pēdējo gadu laikā viņa apzināti devusies ekspedīcijās, kuru rezultātā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumu papildinājusi ļoti interesanta liturģisko tekstiliju kolekcija. Iegūtie priekšmeti līdz pat maija beigām apskatāmi Brīvdabas muzeja izstādē "Rokdarbi liturģiskajās tekstilijās". Izstāžu zālē garīdznieka tērpa detaļas un misei nepieciešamās tekstilijas izliktas stikla vitrīnās, uzvilktas uz manekeniem vai gariem pakaramajiem, kas ļauj iespējami pilnīgi izsekot tērpa darināšanā izmantotajiem rokdarbu veidiem. Mums nemaz nav jāiedomājas šīs lietas baznīcas ritu kontekstā, izstāžu zālē tie ir paraugi, eksponāti. Aija Jansone saskaitījusi, ka kopš pirmās sarunas 2012. gadā, viņa kopumā pabijusi 36 ekspedīcijās, un tās visas bijušas uz Latgales katoļu baznīcām. Tā viņa nolēmusi – kaut cik apgūt vienas kristīgās konfesijas, viena novada baznīcas, un pagaidām arī šis darbs vēl ne tuvu nav pabeigts. Līdz ar to izstādē Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pārstāvēta tikai Latgale. Kas būtu jāzina pētniekam, kurš grib noteikt tērpa senumu? Aija Jansone ļauj nedaudz ielūkoties, kā tas notiek. Līdz 18. gadsimta otrajai pusei, tik smalkus rokdarbus, kādi nepieciešami baznīctērpu darināšanai, zemnieki nemaz neprata, šos izšuvuma rakstus apguva īpašās darbnīcās, no paraugiem. Izveidojoties rokdarbu veikalu tīklam, arī zemnieks iekāroja sev pilsētnieciskākas drānas, greznie baznīctērpi iedvesmoja apgūt jaunus rokdarbus un savā ziņā pildīja kataloga funkciju. Liturģisko tektiliju pētniecība, kā to sarunas sākumā norādīja Aija Jansone, ir jauna tēma Latvijas zinātnē un izstāžu zālēs. Taču paralēli savas kolekcijas veido un izstāda arī baznīca – draudzes un priesteri. Iespējams, atšķirīga ir katras puses pieeja. Kā jau Aija Jansone minēja, baznīcas inventāra aktos labprāt tiek “nozaudēts” tērpa darināšanas gads, darinātāja vārds vai teritoriālā piederība – baznīcas kontekstā personai tik lielas nozīmes kā pētniecībā, viss, tā sacīt, Dieva godam. Došanās ekspedīcijās veido nepieciešamo sarunu abu pušu starpā. Aija Jansone ar respektu runā par draudzēm, kuras, lai arī atsakās savas vērtības nodot muzejam, paši gādā par to saglabāšanu un izstādīšanu.   Sazinos ar Krustpils Vissvētās Trīsvienības draudzes un Atašienes Sāpju Dievmātes draudzes prāvestu Viktoru Nagli, lai uzzinātu kādi liturģiskie tērpi ir viņa pārziņā, un kā notiek to glabāšana. Nesen liturģisko tērpu izstāde notika atjaunotajā Krustpils pilī. Viens no prāvesta Viktora Nagļa nodomiem, organizējot šādu izstādi, bijis uzsvērt katoļu klātbūtni šai reģionā  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns  Gribu pastāstīt par kādu mākslas darbu, kura rašanos ir veicinājis katoļu baznīcas mūku ordenis, ko jau 19. gs. pirmajā pusē dibināja priesteris Vinčenco Paloti. Viņa vārdā šo mūku ordeni arī dēvē – par palotīniešu ordeni. Palotīniešu darbības pamatideja ir tāda, ka visiem kristiešiem ir jāatgriežas pie Kristus dibinātās baznīcas un jāsajūt sevi kā vienu no Viņa apustuļiem. Ordenim ir savas baznīcas, kur mākslas darbiem ierādīta pienācīga vieta. Vai zinājāt, ka Šveicē, mazā pilsētiņā Moršahā, palotīniešu baznīcas Marijas kapelā, monumentālu kompozīciju “Marija, apustuļu ķēniņiene'' uz apsīdas sienas ir gleznojusi latviešu māksliniece Anita Kreituse? Gleznotāju uzrunāja palotīniešu priesteris Adrians Villi, kurš bija iepazinies ar Kreituses ilustrēto Bībeli bērniem, ko 2009. g. laida klajā izdevniecība ‘'Kosel”. Savukārt gleznotāju fascinēja ne tikai katoļu priestera Villi personība, bet arī mazā, 1939. g. būvētā kapela, kas atrodas skaistā, gleznainā –  kalnu un mežu ieskautā – Šveices vietā. Skiču sagatavošanas un apsīdas apgleznošana process sākās jau 2013. g. Monumentālā sienas kompozīcija – kopā 49 figūras – tika gleznota akrila tehnikā, un tās kopējie izmēri ir 7,5 x 2,5 m. Māksliniecei tika dota absolūta radošā brīvība – vienīgais palotīniešu lūgums bija ievērot kanonisko Dievmātes atveidi sarkanā tērpā ar zilu apmetni. Kreituse, sacerot šo kompozīciju, ļāvās savai fantāzijai un visnotaļ laikmetīgam redzējumam par reliģisku tēmu. 49 tēlu vidū bija gan izdomāti, gan arī māksliniecei tuvi cilvēki: piemēram, Sv. Pēterim viņa piešķīra sava dzīvesbiedra Aleksandra Ribovska, bet kādai no sievietes figūrām – savas mātes vaibstus. Reflektējot par laiku, 21. gs., Kreitusei šķita likumsakarīgi uzgleznot personāžu, kuram ir nepārprotama līdzība ar amerikāņu zinātnieku un uzņēmēju Bilu Geitsu. Kreituse it kā uzdod sev un mums jautājumu – vai mūsdienu tehnoloģiju guru un viņa radītās vērtības var būt savienojamas ar kristīgajām? Lai kāda arī būtu atbilde, kompozīciju vieno tas, ka virs visu monumentālā gleznojuma personāžu galvām Kreituse ir attēlojusi starus kā Svētā Gara simbolu. Šeit visi ir vienlīdzīgi, vienoti un, jācer, ar kopīgām vērtībām. Intervijās māksliniece atzīst, ka darbs pie šī gleznojuma bija fiziski ļoti nogurdinošs, jo skiču pārnešana uz sienas plaknes prasīja milzīgu piepūli, taču to atsvērusi cilvēku atzinība un mīlestība kapelas atklāšanas un iesvētīšanas svētkos 2014. g. martā. Brīžos, kad šķita, ka darbs neveicas, spēku viņai deva kāda mūķene, kas ik dienu klusām nāca uz kapelu lūgties – šīs lūgšanas devušas viņai spēku turpināt iesākto. Tā Šveicē, mazajā pilsētiņā Moršahu, ir radies viens no 21. gs. monumentālās glezniecības darbiem, kura autore ir latviešu māksliniece Anita Kreituse. Mākslas darbs, kas ir piederīgs arī Latvijas kultūrai.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Livonija - tas ir tāls ceļš Latvijas vēsturē. Tās liecības jau sāk izzust Latvijas arhitektūrā, līdzīgi arī sagrozījusies un sašķobījusies mūsu kolektīvā atmiņa par šo periodu Latvijas teritorijas vēsturē.  Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Šoreiz uzmanības centrā Livonija 13. -16. gadsimtā. Grāmata skaidro, kas īsti bija Livonija un kas nekādā ziņā nebija, kā arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets. Par jauno izdevumu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. Sarunā Andris Levāns atklāj, ka Livonija bija arī iecienīts svētceļojumu galamērķis viduslaikos. Tas izklausās šodien neierasti, bet, pētnieki to secinājuši, pateicoties rakstītām un arī priekšmetiskām liecībām, piemēram, no alvas izlieta maza pāris centimetrus liela plaketīte, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis prieksmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa. Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene. Kas ir tāds, kas būtu varējis piesaistīt svētceļniekus Livonijā? "Lībekas vai Štādes pilsonim, ne pārāk turīgam tirgotājs, doties uz Santjago de Kompostela ir tāls ceļš un dārgi. Livonija ir tuvāk. Bet, kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidro Andris Levāns. Rīgā Doma baznīcā bijušas deponētas daudzas nozīmīgas relikvijās - viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis. Relikviju izplatība sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, tie ir dievišķi brīnumi. "Bet tas arī bija labs veikals. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," uzskata Andris Levāns. "Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas  patronese - Svētā Marija, tas bija spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!" Izdevniecībā "Aminori" izdotā grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un Māra Zandera sarunās tapušais darbs "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?" ir ceturtā sērijas grāmata, kas ļaus lasītājiem labāk izprast sarežģītās vēsturiskās norises Livonijas veidošanās laikā 12./13. gadsimtu mijā Eiropas vēstures kontekstā, uzzināt par nozīmīgām personībām, politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras procesiem Livonijā no 13. līdz 16. gadsimtam, laužot vairākus iesakņojošos mītus un stereotipus un paverot jaunu, mūsdienīgu skatījumu uz šo vēstures periodu. Bet izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem - lībieši, zemgaļi, kurši un citi, gan tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrum- un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas.  "13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem - ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzīst Andris Levāns. "Šie dāžādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās dzīves pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," uzskata Andris Levāns. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta Papīrs un pildspalva ir klasisks rakstāmpiederumu komplekts mūsdienās, bet viduslaikos rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes un irbulīšus. Pašlaik Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā abu veidu senās rakstāmlietas kopā satikušās izstādē, jo ikdienā priekšmeti glabājas muzeja krājumā, un apmeklētājiem tie ir skatāmi pirmo reizi. Uz vaska tāfelītēm joprojām ir izlasāmi ļoti dažādi viduslaiku stāsti. Ar izstādē "Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas" apskatāmajiem priekšmetiem iepazīstina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta. Šī ir iespēja, ko vēl tuvākos mēnešus piedāvā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, interesentus aicinot aplūkot izstādi “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas”. Senāk rakstīšanai izmantotās vaska tāfelītes un irbulīši, dēvēti par stiliem, ikdienā glabājas muzeja krājumā. Antija Erdmane-Hermane stāsta, ka izstāde aptver laiku no 14. gadsimta, bet, ja runājam par stiliem, tad tas ir 15.-16. gadsimts. Izstādē redzami 50 stili, kas visi atrasti Rīgā vairāku gadu arheoloģiskajos izrakumos, daudzi no tiem atrasti Doma dārzā. Bet vaska tāfelīšu saistībā jāmin kāds nozīmīgs fakts - 2021. gada 13. novembrī apritēja 125 gadi, kopš tāfelītes nonākušas muzejā un attiecīgi veikts ieraksts muzeja grāmatā. Izstādes publiskajā informācijā atrodams teikums, ka Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekciju glabātājs Antons Buhholcs muzejam dāvinājis trīs koka dēlīšus ar piecām vaska tāfelītēm, kas pirkti 1880. gadā no galma padomnieka Karla fon Šmita atstātā mantojuma. Bet aiz šī viena teikuma ir aisberga neredzamā daļa jeb centieni noskaidrot, kas tad bijis Karls fon Šmits - interesanta personība, viņš pabijis arī Rīgā un veicis dažādus amata pienākumus. Bet Antijai Erdmanei-Hermanei jautāju par vaska tāfelīšu kā rakstāmā materiāla iespējamām priekšrocībām. Kā zināms, var rakstīt uz papīra, pergamenta, bērza tāss un citiem materiāliem. “Vārdi izskan, uzrakstītais paliek.” Šis ir latīņu teiciens, ko izstādes apmeklētāji uzrakstītā veidā atradīs arī uz speciālām kartītēm, ko paņemt sev par piemiņu no muzeja. Izstāde “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas” interesentiem būs skatāma vismaz pusgadu, tāpēc aicināts ikviens, tostarp skolēni, lai paskatītos, kā piezīmes pirms vairākiem gadsimtiem veica tādi paši jaunieši. Izstādei noslēdzoties, vaska tāfelītes un stili nonāks atpakaļ muzeja krājumā un dzīvos savu dzīvi tālāk. Un tikmēr turpinās dzīvot arī pierakstītie viduslaiku stāsti.

Stāsta muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" direktore Agrita Tipāne Kopš pirmās eglītes rotāšanas pagājuši jau četri gadu simteņi. Pirmie rotājumi bija saistīti ar reliģisku simboliku. Viens no šādiem simboliem bija ābols, kas simbolizēja augli no paradīzes dārza. Eglīte uz Ziemassvētkiem tika rotāta ar sarkaniem āboliem. Bet kā  āboli pārtapa par stikla bumbām? Ir saglabājusies leģenda par to, ka Tīringā, kur atradās daudz mazu stikla pūšamās darbnīcu, 1848. gadā bija ļoti slikta ābolu raža. Visi āboli uz Ziemassvētkiem jau bija apēsti, un stikla pūtēji nolēma, ka izgatavos stikla bumbas, kas aizstās īstos ābolus... Un tad šie pilsētiņas stikla pūtēji nolēma – ja nav īsto ābolu, var taču no stikla izpūst sarkanas stikla bumbas, kas simbolizē ābolus!  Un negaidīti visas izgatavotās stikla bumbas tika izpirktas ļoti ātrā laikā, un no šī brīža stikla rotājums kļuva par vienu no raksturīgākajiem eglītes rotājumiem. Sākotnēji tās bija sarkanā stikla bumbas, bet, pakāpeniski attīstoties stikla liešanas iemaņām, sāka veidot arī dažnedažādas figūras. Būtībā stikla rotājumi lielā mērā sekoja visiem svarīgākajiem notikumiem, kas notika pasaulē vai arī kādas konkrētas valsts dzīvē. Bijusi pat vesela stikla rotājumu mode. Cilvēki, kas šos rotājumus krāj, veido veselas kolekcijas, kur šīs aktualitātes tiek attēlotas. Pakāpeniski āboli tika papildināti ar dažādiem augļiem, sāka veidot eksotisku augļu rotājumus – zemenes un avenes, kas nebija Ziemassvētku laikā pieejamas. Sāka attīstīties arī kristīgā tēma – katrā egles galā jau no vissenākajiem laikiem bija noteikti jāsprauž Betlēmes zvaigzne ar eņģeli. Pārsvarā tā bija zīmēta, gatavota no papīra, bet tagad, kad attīstījās stikla liešanas tradīcijas, šīs zvaigznes jau sāka veidot stiklā un atkal sāka veidoties kolekcijas ar eņģeļiem, ar Kristus atveidu, ar Dievmātes atveidu un, protams, Svēto Nikolaju. Savukārt saistībā ar tehnikas attīstību 20. gadsimta sākumā, kad rodas pirmie vilcieni un pirmās automašīnas, šādas figūriņas sāk stiklā liet arī eglīšu rotāšanas vajadzībām. 20. gadsimts ienesa ļoti daudzas korekcijas, un eglīšu mantiņu fabrikas bijušas gandrīz katrā valstī, katrā pilsētā, tai skaitā arī Rīgā. 60. gados cilvēce atklāj kosmosu, un parādās arī kosmonautu figūriņas. Vēl daudzi Latvijā no savas bērnības atcerēsies raķetes – ar tādām figūriņām tika rotātas egles. Stikla figūriņas sekoja līdzi laikmetam! Mūsdienās Eiropā saglabājies maz šādu fabriku, kur tiek ražoti eglīšu rotājumi, bet joprojām tomēr ir, un Ziemassvētku tirdziņos daudzās Eiropas pilsētās mēs joprojām varam tās iegādāties un veidot savas kolekcijas. 20. gadsimta beigas nāk ar plastmasas uzvaru, un arī šādi rotājumi mums ir ļoti labi pazīstami – ar tiem mēs tikpat labi kā ar stikla mantiņām varam rotāt savas Ziemassvētku eglītes.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Klajā nācis izdevums „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos”. Izdevums ir vienpadsmitais sējums 2006. gadā sāktajai kultūras mantojuma veltītajai sērijai „Mākslas pieminekļi Latvijā”. Un ar to noslēdzas Latgales kultūrvēsturiskā novada dievnamu apskats.  Kārsava, nelielās mazpilsētas centrā akmens mūra sētas ieskautas, blakus viena otrai stāv divas baznīcas. Ar senatnes auru, vecā koka baznīca un jaunā, krietni lielāka - mūra. Vecais dievnams ir 18. gadsimta liecība, savukārt jauno dievnamu sāka celt 1932. gadā un pabeidza 2003. Iemesls, kādēļ bija nepieciešama jauna, lielāka baznīca, bija kuplais draudzes locekļu skaits, proti, 8 tūkstoši, tādēļ visiem nelielajā koka celtnē nepietika vietas. Tagad gan draudzē ir vien nedaudz vairāk par tūkstoti draudzes locekļu, tomēr abi dievnami tiek izmantoti, stāsta priesteris Ringolds Klimons.  „Es, kad atnācu, pirms trim gadiem domāju-  divas baznīcas uzturēt, viens ir tik liels, otrs tepat blakus daži metri no tā, priekš kam vecais ir nepieciešams? Un tā man ir daži priesteri teikuši. Bet, kad es šeit padzīvoju dažus mēnešus, es sapratu priekš kam vecais ir nepieciešams, pirmkārt, tas ir vēsturisks mantojums, otrkārt, tas ir praktiski, jo ziemā jaunu baznīcu apkurināt tas nav iespējams – viņa ir milzīga, viņa ir liela – tur ielikt apkuri, tas ir ļoti, ļoti dārgi un apkurināt arī ir ļoti, ļoti dārgi, un tāpēc mēs ziemā izmantojam veco baznīcu.” Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu koka baznīca ir viena no 66 sakrālajām vērtībām, kuras iekļautas izdevumā par Ziemeļlatgales sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu. Dodamies uz nelielo koka dievnamu, kas apšūts ar koka dēļiem un nokrāsots dzeltenbrūnā krāsā. Priesteris uzsver dievnama senatnīgo auru, ko pamanījuši un novērtējuši neviens vien apmeklētājs. „Te ir ļoti skaisti, pat tie cilvēki, kuri netic Dievam, viņiem šī ēka ir svarīga. Centrā ir skaists krusts, tur ir votas, tās ir tādas zīmes, kas apkārt krustam saliktas, tās ir zīmes no agrākajiem gadsimtiem: sirsniņas, kājas, simboliski attēlojumi, tie nozīmē, ka cilvēki ir agrāk lūgušies, kad nebija iespēja vērsties pie ārstiem, un viņi nāca uz baznīcu un lūdzās, un tad Dievs veica brīnumus.” Un cilvēki šādi ar votām liecina, ka viņu lūgšanas ir uzklausītas. Apskatot koka baznīcu, priesteris aicina uz blakus esošo jauno dievnamu. Jaunā dievnamā dominē baltā krāsa ar zelta un sarkaniem akcentiem, ir plašums, ienākot ir pavisam citādākas sajūtas nekā koka dievnamā. „Pagaidām zinātnieki to izskaidrojuši nav, bet, protams, kad cilvēks lūdzas, tad viņš ietekmē to, kas atrodas viņam apkārt, un tur ir tūkstošiem cilvēku lūgušies gadsimtiem ilgi, tāpēc tajā vecajā baznīcā ir tāda īpaša, mīlīga aura, bet šeit ir tāda plašāka.” Grāmatā „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos” aplūkots mantojums, sākot no 18. līdz 20. gadsimtam, baznīcas, lūgšanu nami, kapelas, sinagogas, mākslas priekšmeti. Par katru sniegtas izsmeļošas vēsturiskās ziņas un detalizēts ēkas un tās iekārtojuma apraksts, izceļot informāciju par galvenajām arhitektūras un mākslas vērtībām. Vairāk stāsta viena no grāmatas autorēm, mākslas zinātņu doktori Rūta Kaminska. „Grāmatā apskatāt vēsturiskos Balvu un Ludzas rajonus, uzsverot Ziemeļlatgali, vai šai pusei ir kādas īpašas iezīmes, kopīgais Balviem un Ludzai, kas nav blakus esošajai Rēzeknei vai aiz Balviem Gulbenei, Alūksnei? Runājot par tādu konfesionālo aspektu, tad šeit mazāk, kā citos Latgales novados, Latgales rajonos parādās vecticībnieku kopienas ar savām ikonu un grāmatu kolekcijām. Šajā pusē vairāk ir pareizticīgo baznīcas. Runājot par pašu arhitektūru, tieši Balvu pusē tāda specifiska iezīme ir saglabājies vairāk mazās kapelas jeb kapličas, šobrīd tās tiek izmantotas kā kapličas gluži funkcionāli tā, kā tās atrodas kapsētās. Savā laikā bieži vien kapličas tika izmantotas kā kapelas, kur noturēt Dieva vārdu, jo draudzes bija lielas, un lai cilvēkiem būtu pieejami šie dievkalpojumi, tika celts lielās draudzes teritorijas nomalēs tādas nelielas koka celtnes, kurām tika dota speciāla atļauja dievkalpojumu noturēšanai. Lūk, īpatnība tāda, ka Ziemeļlatgales pusē ir diezgan daudz šo mazo kapeliņu, un tikai 20. gadsimta starpkaru periodā tika celtas tādas nelielas baznīcas arī veco, lielo draudžu teritorijā, nodalot mazākas draudzes. Ja runājam par to mantojumu kopumā, var teikt, divas vai trīs lietas, kuras ir jāpiemin kā absolūti izcilas, kas ir visā Latvijas mākslas vēstures kontekstā atzīmējamas, pirmais, ir Pasienes dominikāņu baznīcas un klostera ansamblis, no kura diemžēl patlaban ir palikusi tikai baznīca, klosteris ir praktiski drupās. Otrs ir Viļakas katoļu baznīcas ansamblis, celts neogotikas tradīcijās, ļoti meistarīgi atrisināts, parādot autora, inženiera Floriana Viganovska rokrakstu un trešais ir Ludzā pareizticīgo baznīca, kas saistāma ar Pēterburgas arhitektūras tradīcijām, kur ir strādājuši profesionāli arhitekti no Pēterburgas, un risinājums ir ļoti mākslinieciski augstvērtīgs.” Darbs pie izdevuma sākās 2016. gadā, kad dievnami tika apskatīti, fotografēti, pētīti un aprakstīti. Jāteic, grāmatas autorēm katrai bija savi uzdevumi, proti, mākslas zinātniece Anita Bistere aplūkoja pareizticīgo un vecticībnieku dievnamus, savukārt Rūta Kaminska visu pārējo kopienu sakrālās celtnes, turpinājumā saruna ar Anitu Bisteri. „Man šķiet, ja runā par pareizticīgo un vecticībnieku dievnamiem, tad bijušajā Ludzas rajonā ir ļoti jauki, ka tur ir daudz koka pareizticīgo dievnamu, kas visas Latvijas kontekstā ir unikāli, jo tajā pašā Vidzemē - tur ir vairāk mūra dievnamu, tāpat arī pilsētās, bet tieši šajās Latgales lauku teritorijās- tur īpašs ir tas, ka ir šie koka dievnami,  un, ja runā par šo Ziemeļlatgales daļu, tur ir divi vecākie koka dievnami, kas ir saglabājušies vēl no 18. gadsimta – tā ir Brodaižu un Lauderu.” Grāmatā iekļautās 66 sakrālās vērtības, kas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu vai arī pretendē uz to. Netiek aplūkotas tās, kuras nesen uzceltas no jauna vai ir pilnībā pārbūvētas.  

Pirms neilga laika raidījumā skaidrojām, kāda ir atšķirība starp dažādajiem dižciltīgo tituliem, ar kuriem šodien drīzāk saskaramies filmās, grāmatas un vēstures stāstos. Taču izrādās, grāfi un baroni ir sastopami arī mūsdienās. Kur un kāda tam nozīme laikā, kad valstis un zemes lielākoties vairs nepārvalda aristokrātija, skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Mūsdienās ir sastopami visi tie paši tituli, kas bija pirms simts un 200 gadiem, jautājums tikai par šo titulu nēsātāju lomu sabiedrībā un to, kādā mērā tas viss ir kļuvis par to, ko šodien dēvējam par kultūras mantojumu," atzīst Imants Lancmanis. Viņš vērš uzmanību, republikāniskās zemēs valda zināms snobisms, ka cilvēkiem patīk būt titulētu personu sabiedrībā un viņi tiek aicināti uz pasākumiem, lai būtu to rota. Savukārt monarhija ir zeme, kurā visa šī rangu tabu pastāv. Anglijā jo īpaši. "Tur joprojām ir redzams viss, sākot ar karalieni, karaliskā nama locekļiem - prinčiem un princesēm, hercogi, marķīzi, grāfi, vikonti, baroneti un vienkāršā netitulēta muižniecība," skaidro Imants Lancmanis. Atsaucoties uz prinča Harija un viņa sievas Meganas sniegto interviju, Lancmanis norāda, ka tas izgaismoja to, kas vispār mūsdienās ir monarhija, kas ir monarhija Anglijā un kāda tam jēga. "Uzskatu, ka mūsdienu demokrātiskā sabiedrība nonākusi tik tālu, ka monarhijas pastāvēšana vai nepastāvēšana nav politisks jautājums, tas ir jautājums par cilvēces kultūras mantojumu," uzskata Imants Lancmanis. "Mēs labi zinām Parīzes Dievmātes katedrāli un Heopsa piramīdas, bet monarhija uzskata par kaut ko tādu, kap ātrāk un labāk pārkāpt pāri. Tā būs ērti, jo mūsdienās cilvēkus vada vēlēšanās pēc ērtas dzīves." Viņš norāda, ka mūsu arhitektūra ir ārkārtīgi vienkārša un apģērbs ir kļuvis bezgala elementārs. Tā var pieiet dzīvei. "Var nodzīvot visu mūžu džinsos, botās un t-kreklā, bet šie paši cilvēki brauc pa pasauli, dīvainā kārtā iet uz muzejiem, uz pilīm, priecājas par to pašu Dievmātes katedrāli un raud, kad viņa deg. Ir kaut kāda izjūta par mūžīgām vērtībām. Monarhijai nav veicies tādā ziņā, ka to uzskata par politisku institūtu. Jebkurš īsti mūsdienīgs cilvēks sauks - kāda monarhija, demokrātiskā sabiedrībā der tikai republika. Bet neviens nepadomā, ko tas īsti dod," analizē Imants Lancmanis. Lancmanis norāda, ka monarhija ir ne tikai kultūras mantojums, tā ir vērtība, kurā iekšā ir viss - tur ir ēkas, kurās viss notiek, seno rituālu skaistums, kā mēs priecājamies par teātri un operām. Arī titulu skanīgums, kas stāv aiz šo titulu nēsātājiem, visas Anglijas pilis, vēsture, kuru caurvij šie vārdi. Tāpat Lancmanis norāda, ka cilvēks karaļnamā piedzimst ar misiju balstīt to vidi, kurā dzimis. Bet mūsdienas tas vairs nedarbojas un kronis nekad nav bijusi viegla nasta. "Monarhijas, vismaz daļu no viņām, vajadzētu pasludināt par pasaules kultūras mantojumu. Cik ārkārtīgi noplicināta būtu pasaule, ja visur būtu tikai republikas, prezidenta vēlēšanas un nesmukumi, par kuriem šausmināmies. ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa šķebina ar savu naudu, ar propagandas gājieniem, kādiem cilvēkus mēģina dabūt savā pusē. Kam tas ir vajadzīgs, ja tajā vietā var būt kā reprezentācijas elements valdnieks, kurš zina, kurā brīdī kas ir jādara, un ministru kabinets tad rīkojas. Anglijas monarhija tam ir labs piemērs un tur kultūras mantojums ir cieņā, tāpēc cilvēki tik labprāt kā tūristi arī tiecas uz Angliju. Tur jūt visu šo kopumu," vērtē Imants Lancmanis. Zemnieku kārtas kādreiz Kurzemē un Vidzemē Nameļnieki, pušelnieki, bandinieki, vaļinieki, pusgraudnieki – šādi nosaukumi bija zemnieku kārtai, atkarībā no cilvēka īpašuma un statusa laikā, kad zeme bija sadalīta muižās. Saiminieka meita biju, Bandinieka līgaviņa. Alkšņi vien saauguši Mana tēva lejiņā; Kalpi vien, vaļenieki, Tie nāk mani bildināt. Tā teic mūsu tautasdziesma. Saimnieku kārta tiek bieži pieminēta un ar šo jēdzienu ir skaidrība: viņi bija darba organizatori un atbildīgie par sētu, kurā dzīvoja ar savu saimi, un laikos, kad valdīja dzimtbūšana, atbildīgi, lai būtu noteikts darbinieku skaits, kas iet uz muižu klaušu darbos. Proti kalpi, kas bija salīguši pie saimniekiem uz pusgadu vai gadu un darīja visus darbus, ko tiem uzdeva saimnieki. Turpinājumā skatām pārējās zemnieku kārtas, kādas pastāvēja Latvijā no 18. līdz 20 gadsimta sākumam. Ieraksts, ievērojot visu piesardzības pasākumus, notika Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā, jo muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs vēsturnieks Mārtiņš Kuplais atzīst, ka sajūtas radīšanai ir jārunā vietā, kur agrāk ļaudis, par kuriem ir stāsts, dzīvojuši. Šajā sižetā runa ir par Kurzemes un Vidzemes zemnieku kārtām, jo Latgalē valdīja cits iedalījums, tur agrāk sētas un kungu kalpu attiecības tika dalītas pēc Polijas un Lietuvas tradīcijām un vēlāk pēc Krievijas impērijas likumiem.  

Vai zināt, kas ir “Makarta stils” un kā tas saistīts ar Jaungulbenes muižu? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. 19. gadsimta 80. gados izsmalcināto kolekcionāru ar skaisto muižu Jaungulbenē Paulu fon Tranzē-Rozeneku (Paul von Transehe-Roseneck, 1853, Nica -1928, Berlīne) sajūsmināja austriešu gleznotāja Hansa Makarta (Hans Makart, 1840, Zalcburga - 1884, Vīne) iedibinātais krāšņais Vīnes augstākās sabiedrības dzīves stils. Pēc mākslinieka un šarmantā Vīnes modes noteicēja Hansa Makarta pāragrās nāves 44 gadu vecumā Tranzē izmantoja izdevību baņķiera un kolekcionāra Hugo Otomāra Mītkes (Hugo Othmar Miethke, 1834–1918) 1885. gada 26. martā rīkotajā izsolē iegādāties deviņus Makarta vēlīnā perioda darbus, starp tiem arī MMRB izmēros lielāko gleznu “Lapitu un kentauru cīņa”, kā arī  piecas kompozīcijas, kas veltītas Vāgnera operu tetraloģijai “Nībelungu gredzens”,  kādu krāšņu kluso dabu, rakstnieces Kristīnas fon Tāleres romantisko portretu mēnesnīcā ar nosaukumu “Pērle”, Francijas diplomāta sievas Dišatēla kundzes portreta skici un atsevišķus Makarta atelier interjera priekšmetus.        Kāds tad bija šis izslavētais “Makarta stils”, pēc kura tiecās Vīnes sabiedrība?                                                        Pirmie vārdi, ar ko varētu to raksturot – visa ir daudz. Otrkārt, tā ir priekšmetiski izteikta nostalģija pēc sendienām – īpaši renesanses un baroka laika. Treškārt, tā ir eklektikas augstā dziesma vispārākajā pakāpē  - mēbeles, mīksti izpolsterētas un pārklātas gleznas, molberti, pāvu izbāzeņi, lāčādas, bruņas, palmas milzu podos,  vāzes,  marmora bistes, podesti, vairogi,  krāšņi kokgriezumu paneļi, pārbagātiem akantu vijumiem, augļiem, ziediem rotāti rāmji, milzu ragi, drapērijas – tas viss kopā veido it kā netīšus krāvumus, kulises, dekorācijas, kur tomēr katrai lietai ir sava noteikta vieta, lai malkojot tēju no skaistajām porcelāna tasēm, kūpinot cigāru, runājot par aizjūru ceļojumiem vai lasot grāmatu, varētu jauki iekārtoties dažādos telpas nostūros. Liela nozīme bija arī krāsai, gaismai, noskaņai.                                                                                                                                                                                                        Šajā atmosfērā viegli varēja piedzimt skaļie Vīnes karnevāli, tam piederējās krāšņi samta tērpi. Gleznas, kurām interjeru izmantoja, kā fonu, pārauga daudzfigūru kompozīcijās, pārsātinātās ar  ķermeņiem, skaistumu, lietām, dinamiku. Portretos sievietes uzplauka kā ziedi, zaigoja kā pērles. Lieki teikt, ka “Makarta stilu”, par ko bija sajūsmā pat imperators Francis Fozefs I (Franz Joseph I ; 1830–1916)  un viņa skaistā sieva Sisī (Elisabeth of Austria, 1837–1898), sāka kopēt gan Austrijā, gan tālu aiz tās robežām. Un ne tikai viņa dzīves laikā, bet arī vēlākos gados. Vai zinājāt, ka “Makarta stilam” tuva bija arī viņa drauga Riharda Vāgnera villa un slavenais Freida pacientu kabinets? Lai pilnībā izveidotu Makarta stila interjeru Jaungulbenē, vajadzēja iepirkt neskaitāmus vezumus ar “luksusa lietām”. Jo tieši luksuss raksturoja Makartu. Tas bija pārāk ambiciozs plāns, tomēr dažas Jaungulbenes muižas telpas bija ļoti tuvas “Makarta stilam”. Salīdzinot fotogrāfijas, var atpazīt atsevišķus priekšmetus, kas tiešā veidā ir pārceļojuši no Vīnes un Jaungulbeni un  ir nopirkti jau pieminētajā izsolē. Jaungulbenē, iespējams,  Pauls fon Tranzē-Rozeneks nodzīvoja sava mūža laimīgākos gadus. 1877. gadā viņš salaulājas ar Krievijas cara armijas pulkveža Augusta fon Pistolkorsa meitu  Adu Natāliju Augusti Renāti  (Ada Natalie Auguste Renata von Transehe-Roseneck , dz. von Pistohlkors, 1855-1904). Laulība ir bērniem svētīta. Jaungulbenes muiža kļuva par īstu paraugsaimniecību ar ūdenstorni un centrālo apkuri, skaistu, labiekārtotu parku. Tranzē rūpējies ne tikai par savu namu un ģimeni, bet arī uzcēla baznīcu, atbalstīja 1872. gadā dibināto Jaungulbenes dziedāšanas biedrību,  uzbūvēja skolu un Jaungulbenes stacijas ēku pie jaunatklātās Pļaviņu-Valkas dzelzceļa līnijas (1898-1903). 1904. gadā mūžībā aiziet mīļotā sieva Ada. Tas ir smags trieciens. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām Jaungulbenes muiža tika atsavināta, Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Vācijā. Mākslas kolekcija tiek pārvesta uz Rīgas namu, bet diemžēl - daudzas Jaungulbenes muižas  interjera lietas iet bojā. Kur šobrīd mēs varam ieraudzīt kaut nedaudz no senās un tik izsmalcinātās Jaungulbenes mākslas kolekcijas? 31 mākslas darbs atrodas Mākslas muzejā "Rīgas Birža". Pārsvarā tie ir 1904. gada dāvinājumi Rīgas Pilsētas mākslas muzejam, kā arī izglābtā bezsaimnieka manta. Jaundibinātajai Latvijas valstij Tranzē  piedāvāja nopirkt arī pārējo glezniecības un rāmju kolekciju. 20. gadsimta 20. gados abos mākslas muzejos, komplektēšanas politikā prioritāra bija latviešu māksla. Tas ir tikai saprotams. Tas bija neveiksmīgs brīdis, lai piedāvātu ārzemju mākslu. Līdz ar to, sākot ar 1919. gadu gleznas tiek izpārdotas Berlīnē. Ne visam var izsekot, kur tās vēlāk palika, bet divi kolekcijas darbi,  kurus Rīga nenopirka, ir zināmi. Džovanni Batistas Tjepolo  (Giovanni Battista Tiepolo,1696 – 1770) glezna “Dievmāte ar bērnu” atrodas Springfīldas Mākslas muzejā, kā Džeimsa Filipa Greja kolekcijas darbs un Lukasa Kranaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere, 1472-1553) darba “Venēra un Amors medus zaglis”  (1530) kopija, ko visticamāk agrā jaunībā gleznojis Kranahs Jaunākais (Lucas Cranach der Jüngere,1515 – 1586)  atrodas Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Arī šeit tiek uzrādīta cita kolekcija - baņķieris Roberts Lēmans.  Tātad cilvēki, kuru ģimenes iegādājās, vai vēlāk pārpirka Tranzē kolekcijas darbus. Pauls Tranzē-Rozeneks miris 1928. gada 15. aprīlī Berlīnē, bet viņa jaunākā meita, visu mīlule Benita, Jaungulbenē mīļi saukta par Bitīti, nodzīvoja  ļoti garu mūžu. Bet tas vairs nebija saistīts ar Latviju.

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" par Aijas Zariņas darbu izstādi "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī par izstādi "Nenorunātā tikšanās" izstāžu zālē "Arsenāls" mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunāsies ar māksliniekiem Krišu Salmani un Annu Salmani. *** Līdz 2. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Aijas Zariņas darbu izstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Tajā eksponēti gleznotājas Aijas Zariņas 10 jauni liela formāta audekli, kas stāsta par pasaules radīšanu. “Radīšana ir galvenais mākslinieka uzdevums, un arī jebkura cilvēka dzīves jēga ir radīšanā,” saka autore. Izstādes koncepcijas simbolikai īpaši svarīgs ir tās norises laiks – saulgrieži gada nogalē, kad Saule attiecībā pret Zemi nostājas pozīcijā, lai atkal tūlīt sāktu pieaugt gaisma. Gaisma kā simbols Aijai Zariņai saistās ar cilvēka gara pilnveidošanu. Māksliniece projekta ideju ir veltījusi “saules nepārtrauktajiem ritmiem, mūsu kustībai un transformācijai, augšanai un attīstībai”. Viņa uzskata, ka “mēs visi esam saistīti ar gaismu, esam sava veida “gaismas būtnes”, kurām ir ļoti sarežģīta iekšējā struktūra, jo atrodamies biosfērā, kurā jāsadzīvo dažādiem radījumiem, jāievēro kosmiskie noteikumi”. Tehnoloģiju laikmetā, kas attīstās neticami ātri, mainās cilvēku savstarpējā mijiedarbība, sabiedrības funkcionēšanas nosacījumi kļuvuši sarežģīti, cilvēces ietekme uz dabu arvien lielāka, un kompleksajā pasaules struktūrā atbildību par biosfēru izšķiroši ietekmē cilvēka gara izaugsme. Tādēļ izstādes moto ir Eduarda Veidenbauma dzejas rinda “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, ko māksliniece jau izmantoja 2002. gadā konceptuālā teksta gleznojumā. Tagad viņa atkal atgriežas pie gara aktivitātes modināšanas idejas un aicinājuma uz pilsonisko vērtību pārmaiņu nepieciešamību šodien. Izstādes tēlu sistēmu veido lielformāta figūras – simboliski, arhetipiski tēli, mītiskas būtnes, kādas darbojas mitoloģijā un folklorā, lielajos Ziemeļeiropas tautu eposos. Milžu tēli ir tipiski Aijas Zariņas daiļrades raksturlielumi, kas pauž liela gara ideju. Jāatgādina trīsdesmit gadu garumā tapušie landart darbi “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990) Malmē, Zviedrijā, “Dievmātes galva” (1996) Pedvālē, gleznojumi “Zelta galva” personālizstādē “Antiņš” (2014) Rīgā, Aspazijai veltītajā ciklā “Saules meita” (2016) Dubultu stacijas izstāžu zālē Jūrmalā, RA tēls personālizstādē “RA i nis” (1916) Rīgā. Aijas Zariņas jaunākās izstādes mitoloģisko tēlu sistēma veic simbolisku pasaules un dzīvības radīšanas rituālu ar gaismas un saules palīdzību. Aija Zariņa (1954) pieder leģendārajai tā saukto “robežpārkāpēju” paaudzei. 20. gadsimta 80. un 90. gados viņa kopā ar citiem māksliniekiem veidoja Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu, lauza padomju mākslas kanonus, radīja mietpilsoniskajai gaumei pāri stāvošus darbus. *** Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā starptautiskā izstāde "Nenorunātās tikšanās". Projekts, kas notiek Latvijas valsts simtgades programmā, ir veltīts zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā, ietverot gan vēsturisku izpēti, gan nākotnes scenārijus. “Nenorunātās tikšanās” pievēršas zinātniskās fantastikas iespaidam Latvijas kultūrtelpā pagājušā gadsimta otrajā pusē, kā arī parāda mūsdienu mākslinieku darbus, kuros, iztēlojoties alternatīvas nākotnes iespējas, izcelti šobrīd aktuāli feminisma, ekoloģijas un politikas jautājumi. Projekta nosaukums aizgūts no brāļu Strugacku tāda paša stāstu krājuma (“Неназначенные встречи”, 1980), kas izdots Rīgā 1987. gadā. Padomju periodā zinātniskā fantastika bija ideoloģijas atbalstīts žanrs, kas manifestēja progresa un zinātnes attīstības virzītas utopijas, sasaucoties ar komunisma paradigmu un idejām. Tomēr arī šeit tika ievērota stingra cenzūra, neļaujot izvirzīties viedokļiem, kas izjautā varas sistēmu un tās mehānismus. Intriģējošs piemērs, ko atsedz ekspozīcija, ir no 1975. līdz 1982. gadam Rīgā Zinību namā sarīkotās četras grafikas izstādes ar nosaukumu “Zinātne un zinātniskā fantastika”, kurās piedalījās tādi mākslinieki kā Maija Dragūne, Aleksandrs Dembo, Māris Ārgalis, Malda Muižule, Māra Rikmane, Dzidra Ezergaile, Juris Poikāns, Kirils Šmeļkovs, Inārs Helmūts, Arturs Ņikitins, Genādijs Suhanovs un citi, savos darbos vizualizējot gan kosmosa apgūšanas, gan zinātnes un tehnoloģiju revolūcijas, gan ekoloģisko draudu un citas nākotnes interpretācijas. Savukārt mūsdienās notiek vēl nebijusi tehnoloģiskā attīstība, kuras uzplaukums kontrastē ar tikpat strauju sociālpolitisko procesu virzību labēja konservatīvisma gultnē. Līdzīgi kā dažādos vēstures sastrēguma punktos, arī šobrīd aug interese par zinātnisko fantastiku, kas pauž progresīvas utopijas vai provocē ar biedējošām distopijām. Paralēli saistībai ar zinātni un tehnoloģijām zinātniskās fantastikas piedāvātajās utopijās tiek atspoguļoti tādi jautājumi, kā koloniālisms, klases, rasu un dzimumu nevienlīdzība, draudošās ekoloģiskās katastrofas. “Nenorunātās tikšanās” ir viens no Latvijas valsts simtgades programmas pasākumiem. Valsts simtgades svinības notiek laikā no 2017. līdz 2021. gadam. To pamatvēstījums ir “Es esmu Latvija”, akcentējot, ka Latvijas valsts galvenā vērtība ir cilvēki, kuri ar savu ikdienas darbu veido tās tagadni un kopā ar jauno paaudzi liek pamatus rītdienai.

Laiks un zūdamība. Kā veidojies dialogs starp artefaktiem un mākslinieku, Kultūras Rondo studijā pārrunāsim ar mākslinieci Frančesku Kirki un mākslas zinātnieci Vitu Birzaku, un mūsu uzmanības centrā izstāde „Trauslums”, kura aplūkojama mākslas muzejā “Rīgas Birža”. "Tā ir delikāta iejaukšanās muzeja vidē ar muzeja cilvēku atļauju. Ar tādu konceptu, ka muzeja darbi dažās vietās ir nomainīti ar maniem darbiem," savus darbus raksturo Frančeska Kirke. Frančeskas Kirkes izstāde “Trauslums / fragile” papildinājusi "Rīgas Biržas" pastāvīgo ekspozīciju. Projekts ir dialogs starp Mākslas muzeja "Rīgas Birža" ekspozīcijas artefaktiem un mākslinieces Frančeskas Kirkes radīto. Izstāde ir par bijību attiecībā uz muzejisko garu kā nemainīgu, konstantu un mūžīgu vienumu. „Man šķiet, ka muzejs nav tā sastingusī nemainīgā vide un ka ir ļoti būtiski arī muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā parādīt gan interpretējot, gan eksponējot kolekcijas darbus, kuri ir mūsu muzejā, mākslas vēsturi, bet svarīgi ienest akcentus un 21. gadsimta cilvēka attieksmi, kā skatīties. Vai pietiek, ka šie darbi ir vienkārši eksponēti, vai prasās kāds komentārs ar šodienas skatījumu. Tāpēc Frančeskas Kirkes ideja likās ļoti laba, kas jārealizē," norāda Vita Birzaka. “Mani vienmēr interesējuši mākslas darbi pirms restaurācijas, bojātas virsmas, uzslāņojumi, viss, kas saistāms ar LAIKA jēdzienu. Nesenie notikumi ar zudušiem Palmīras tempļiem, Parīzes Dievmātes katedrāles degšana tikai apstiprina manas izjūtas – nekas nav mūžīgs. Šī ZŪDAMĪBAS sajūta ir atslēgvārds visai ekspozīcijai, kur ar izstādes “karti” mēs izstaigājam muzeja stāvus: pie holandiešiem, Ķīnas porcelāna, Japānas un Indonēzijas kolekcijām, arī pie mūžīgi jaunajām nimfām, un viss muzejs kļūst par neuzkrītoša inscenējuma radīšanas vietu. – tā saka māksliniece Frančeska Kirke par tikko Rīgas Biržā atklāto projektu „Trauslums”. Izstāde būs aplūkojama līdz 2020. gada 16. februārim.

"Cilvēki, veicot ugunsbīstamus darbus, piemēram, griešanu vai lodēšanu remonta laikā, aizmirst, ka jānorobežo degtspējīgās konstrukcijas no liesmu vai dzirksteļu iedarbības. Nepieskata un nelaime ir klāt, ja nepadomā, ka aiz sienas vai pārsegumā var būt degošas konstrukcijas," atzīst Dzintars Lagzdiņš raidījumā Kā labāk dzīvot. Noteikumi nosaka, ja veic ugunsbīstamus darbus, četras stundas jāuzrauga pēc tam attiecīgā vieta. Tas pats jāievēro arī veicot būvdarbus vai remontdarbus privātmājā arī pašu spēkiem. Ugunsgrēks Rīgas pilī pirms dažiem gadiem un ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē mirkli pirms Lieldienām šogad ir pēdējo gadu zināmākie, bet ne vienīgie gadījumi, kad ēkas aizdegas remonta laikā. Kāpēc notiek šādas nelaimes un kā no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Darba un civilās aizsardzības institūta profesors Vladimirs Jemeļjanovs un Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes priekšsēdētāja, SIA “Inspecta Prevention” vadītājs Aleksandrs Babra.  

Vai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram izdosies īstenot teritoriālo reformu? Pamazām, bet tai briest ļoti nopietna pretestība. Tas ir viens no tematiem sarunai šodien „Krustpunktā”. Sarunā arī par NEPLP cīkstēšanos ar Saeimu - par neveiksmīgi īstenoto LTV valdes konkursu, par Latvijas Radio uzsākto cīņu par paliatīvās aprūpes pieejamību Latvijā. Savukārt pasaules mediju uzmanību šonedēļ pievērsa negaidītā ugunsnelaime Parīzes Dievmātes katedrālē. Studijā notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem  komentē žurnālisti Madara Fridrihsone (LR Ziņu dienests), Sallija Benfelde un Māris Zanders.

17. gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna, kas tagad pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem ir aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu katoļu baznīcā. Tā ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē. Sarkaņi šobrīd ir arī svētceļojumu mērķis. Kā radies Sarkaņu nosaukums, kādus noslēpumus atklāja  gleznas  restaurācijas gaitā,  par to stāsts raidījumā Latvijas pērles. „Par Sarkaniem tika iesaukts senais ludzāniešu pilskalns starp Cirma un Sedzes ezeriem, kur notikušas ilgas un asiņainas kaujas starp vāciešiem un ludzāniešiem. Ludzānieši cīnījušies pret vāciešiem simtu gadu, un Sarkaņu  pilskalna aizstāvētāji  krituši līdz pēdējam vīram. Tāpēc pilskalns nosaukts par asinīm sarkani krāsotu kalnu – Sarkani,” tā savulaik  vēsturiskajā  romānā „Baltie tēvi” rakstīja  latgaliešu rakstnieks Antons Rupainis, un viņa darbi ir palīdzējuši izpētīt šīs baznīcas vēsturi Sarkaņu baznīcas draudzes loceklei Marijai Saukānei. “Sarkaņu draudzes locekle Jevgeņija Dembovska no Bižiem 1995. gadā stāstīja, ka baznīcas celtniecības laikā katram tuvākās apkārtnes mājas saimniekam vajadzējis atvest vienu akmeņu vezumu. Tas darīts vēršu pajūgos. Lai dievnama sienas būtu izturīgākās, strādnieki jaukuši kaļķus ar olām, kas salasītas apbraukājot vietējās namamātes,” atklāj Marija Saukāne. Mūra baznīca būvēta 30 gadus un iesvētīta 1860. gadā, bet pirmā baznīca Sarkaņos bijusi no koka, iespējams, tā bijusi neliela kapela, kas celta 17. gadsimtā. Savukārt  1897. gadā bīskaps Francisks Albins Simons šo dievnamu konsikrēja (iesvētīja), novēlot to Jaunavas Marijas ieņemšanas godam.

Kopā ar Baltinavas un Šķilbēnu draudžu prāvestu Staņislavu Prikuli sagaidām Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus Aglonā, ielūkojamies viņa kā mācītāja darba ikdienā, pieskaramies mūsdienu ģimeniskajām vērtībām, sociālajiem tīkliem internetā, kā arī atgādinām, par vērienīgo notikumu - Pāvesta Franciska vizīti septembra nogalē. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="172861" layoutid="0" layout="" static=""}   Savukārt Laura Sondore-Strode šajās dienās uz brīdi bija pievienojusies kādai svētceļnieku grupai, kas no Varakļāniem devās kājām uz Aglonu. Raidījumā viņa aprunāsies gan ar semināristu, kas pavada svētceļniekus, gan pašiem kājām gājējiem, kas mēro 70 kilometrus tālo ceļu pie Aglonas Dievmātes.