Podcasts about gleznas

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Saruna par jaunās galerijas “ASNI” pieredzi, kopā ar citām galerijām šogad rīkojot Mazo mākslas mesi un gleznotājas Paulas Zariņas-Zēmanes izstādi "Acis atvērtas, aizvērtas", kas aplūkojama no 13. decembra. Jaunākajā darbu sērijā, kuru ievada ideja par mākslas darba rašanās impulsu (jeb stāstu mākslinieces acu priekšā), māksliniece eksperimentē ar glezniecības medija iespējām, galeriju ASNI atklājot kā maiguma un siltuma pilnu telpu, kurā patverties no gada noslēgumam ierastās steigas. Gleznas izstādē papildina arī mākslinieces autortehnikā radīti keramikas objekti. Jaunā mākslas galerija “ASNI”sevi pieteica brīdī, kad ēka pretī Nacionālajam Mākslas muzejam tika remontēta. Fasāde bija aizsegta. Abas galeristes – Auguste  Petre un Elīna Drāke – fokusējas uz Baltijas jaunajiem māksliniekiem, kā arī kopsadarbībām ar starptautiskiem kuratoriem, nekaunoties no Austrumeiropas vārda. Galerija “ASNI” plāno ne tikai izstādes, bet arī iespēju radīt īpašu mākslas satiksmes pieturu. Tikko atvērta mākslinieces Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde "Acis atvērtas/ aizvērtas". Galerijā “ASNI” tiekamies ar mākslinieci un Elīnu Drāki.

Gleznas kā ainaviski portreti - tā savus darbus raksturo arhitekts Uģis Šēnbergs. Svinot nozīmīgu dzīves jubileju, viņš nevis atskatās uz paveikto arhitektūrā, bet sarīko personālizstādi „Ekspresija vides portretā”. Darbi tapuši autortehnikā, ar akrila krāsām gleznojot uz fibrolīta plāksnēm. Uģis Šēnbergs  glezno sabiedrības līderus, arī pašportretu, taču darbos nemeklējiet portretisku līdzību, to var rast fotogrāfijās, spriež mākslinieks.

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas.  Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām,  nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem,  Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina  pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis teātrī, neatteikdamies no sava skolotāja Mihaila Čehova mācītā. Lauzies iekšā tikko dzimstošajā Latvijas kino. Kaspara Pūces tūlīt izstāstītais stāsts attieksies uz laiku ap 1936. gadu, kad Voldemārs Pūce strādā kā režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai “Mūsu pelēkais dārgakmens” par dolomīta ieguvi Latvijā. Izsūtītās Pūču ģimenes stāsts ir ar laimīgām beigām. Abi vecāki atgriežas Latvijā, Voldemārs Pūce drīkst strādāt profesijā, ģimenē piedzimst vēl divi bērni – komponists Valts Pūce, čella skolotāja Dace Pūce. Jā, tas ir ne tikai izdzīvotāja, bet arī supervaroņa, uzvarētāja stāsts. Un tikai ļoti ceru, ka sacerēto trilleri vēlāk vēstures pētnieki neuzskatīts par drošticamu avotu, jo grāmatas tēli saukti pavisam īstu, reiz dzīvojušu cilvēku vārdos. Ir diezgan interesanti vērot kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret 25. martu, 14. jūniju. Bija laiks deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtīto stāsti tika vākti kā iespēja aizpildīt vēstures baltos plankumus, tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem. Tad pienāca laiks, kas latvieši vairs negribēja būt bāreņu tauta, norobežojās arī no šiem stāstiem. Taču man ir sajūta, ka šobrīd no jauna svarīgākais šai vēstures mācībā ir uzvarētāja, izdzīvotāja stāsts, ko tik precīzi uzķēris Kaspars Pūce. Grāmatas “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” atvēršanas svētki notiks 28. martā pulksten 16 Latvijas Okupācijas muzejā.

Visas Aijas Jurjānes gleznas ir dokumentālas, visu mūžu glezniecības virstēma māksliniecei bijusi viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. To bagātīgi atklāj plaša mākslinieces gleznu un zīmējumu izstāde „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”, kas no 2.marta skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4.stāva un Kupola zālē. Izstādes iekārtošanas brīdī ar Aijas Jurjānes meitām Ievu Jurjāni un Kristīni Jurjāni, arī ar izstādes koncepcijas autori Rasu Jansoni tikās Laima Slava. Izstādes scenogrāfijas autore Ieva Jurjāne, Aijas Jurjānes meita, skaidro, kā ekspozīcijā sadalītas karalienes virtuves, pavisam tās ir septiņas. Un katrā viens centrālais darbs, to akcentē novietojums zālē, arī krāsains grīdas segums, kas skatu aizved līdz galvenajam darbam.  Izcelt virtuvi veidotājiem bijis apzināts lēmums, atzīst izstādes kuratore un  koncepcijas autore Rasa Jansone. Ekspozīciju veido dažādi notikumi un nianses karalienes dzīvē, viņas  virtuvē valda intensīva gara dzīve. Aijai Jurjānei ir akvarelis „Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru”, kurā  iegleznots Karavadžo darbs  „Madonna ar bērnu”, par atsaucēm uz citiem autoriem  turpinājumā koši stāsti. Tā kā Aija Jurjāne bija skolotāja, jautāju, vai izstādē  kaut kas no viņas pedagoģes virtuves.  Protams ir, un mēs dodamies uz Kupola zāli, ekspozīcijā  tā ir „mācekles telpa”. Nelieli sirds kambari telpas vidū, bet četros stūros svarīgi Aijas Jurjānes darbi, kam līdzās reprodukcija no cita autora  gleznas, ko ietvērusi savā darbā. Rasa Jansone mani pieved pie gleznas „Sirmā mācekle”. Ekspozīcijā arī Niklāva Strunkes grafikas darbs „Pjēro ziemā”, un tā interpretācija Aijas Jurjānes gleznā „Namsaimnieces vīzijas svētku rīta agrumā”, kurā Aijas  pašportrets pie Berģu mājas sienas, izliekot karogu, bet otrā gleznas pusē citēts Strunkes darbs. Ievai par to ir stāsts. Aijas meitai Kristīnei Jurjānei  ļoti mīļa ir skiču telpa, ekspozīcijā  tās ir vairākas un sadalītas pa tēmām. Tāpat kā citus gadus, arī šajā izsludinās Aijas Jurjānes stipendiju, atgādina Kristīne un papildina Ieva. Aijas Jurjānes stipendijas pasniegšana šogad būs īpaša, jo notiks starp mākslinieces  darbiem izstādē „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”. Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde apmeklētājiem atvērta  no 2.marta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva un Kupola zālē.

Viņš apbrīno slavenos, vai tas ir tikai ceļš, lai ielūkotos dziļāk laikā, vērtībās, cilvēkos un pats sevī? Gada noslēdzošo podkāstu aicinām pavadīt kopā ar Ritumu Ivanovu – spilgtu un rokraksta dēļ ļoti atšķirīgu/atpazīstamu latviešu gleznotāju. Simboliski – nākamo gadu iesim līdzās, jo esam izdevuši ORTO Klīnikas & Rituma Ivanova galda kalendāru 2024. gadam. Portreta radīšana – tā viņam ir saruna, tuvināšanās otram, rituāls? Kā Ritums pats jūtās starp cilvēkiem? Ko viņš mēģina ieraudzīt, satikt, sataustīt aiz fasādēm, tēliem un spožuma? Katra jauna radīšana ir nejaušība, vai tomēr sekas domāšanai un meklējumiem? Kāpēc jauns gads sākas ar ieiešanu atklātā ziemas ūdenī? Kas ir labākais, ko otram vēlēt Jaunā gadā?Iespējams, šī saruna liks citādi palūkoties uz Rituma radītiem darbiem izstādēs, vai tepat pie mums – ORTO Klīnikas gaiteņos.Darbs: Madonna ar cigareti (2010) no cikla Stars. Lights on

Cik daudzveidīga un dažādas emocijas raisoša var būt mūsdienu vizuālā māksla, koncentrētā veidā pašlaik var skatīt galerijā „Māksla XO” Rīgā. Tur divās zālēs gluži kā diena ar nakti satikušās jaunās latviešu mākslinieces Madaras Neikenas gaiši saulainās gleznas un igauņu vecmeistara Marko Mētama melnā humora piesūcinātie darbi. Decembra tumsā galerijas „Māksla XO” lielie skatlogi Elizabetes ielā gluži vai ievelk gaismā un vasarā, kas staro no mākslinieces Madaras Neikenas gleznām. Viņas radošajā darbā ārkārtīgi liela nozīme ir dabai, un arī šīs izstādes centrā ir ainava. Taču tā nav tapusi Latvijā. Gleznās ir tik daudz gaismas, ka stereotipiski domāju par dienvidiem. Izrādās – pavisam aplami. „Šīs gleznas ir tapušas Norvēģijā, mākslinieku rezidencē Tronheimā. Tā bija brīnišķīga vieta, kur redzēt fjordus un ielikt tos gleznās. (..) Gaisma kaut kādā mērā ir līdzīga [ar dienvidiem], bet arī atšķirīga. Man šī bija pirmā pieredze Norvēģijā. Tas bija tāds sapnis – nokļūt tuvāk Ziemeļpolam. Šis nav Ziemeļpols, bet Norvēģijas vidiene, bet tik un tā – tas bija brīnišķīgs ceļojums un strādāšana rezidencē.” Neikenas izstādē „Varbūtības” dominē intensīvs dažādu toņu zila, silti dzelteni un oranži toņi, kas ieskauj Norvēģijas fjordu roboto un Latvijas ainavai netipisko horizontu. Madara Neikena ir no māksliniekiem, kas savas izjūtas mākslā fiksē uz vietas dabā, nevis vēlāk pārstrādājot redzēto darbnīcā. „Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību,” saka māksliniece. Galerija „Māksla XO” Madarai Neikenai ir īpaša – tieši šeit viņa īsi pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 2016.gadā rīkoja pirmo plašāko personālizstādi. Šoreiz viņas „sarunbiedrs” izstāžu zālē ir igauņu mākslinieks Marko Mētams, kura noskaņā un saturā pavisam citādākā izstāde skatāma otrā galerijas telpā. Viens no pazīstamākajiem mūsdienu igauņu māksliniekiem Marko Mētams (Marko Mäetamm) mākslas pasaulē darbojas jau gadus 30, divreiz pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē, saņēmis Baltijas Asamblejas balvu mākslā . Mētamu raksturo kā melnā humora meistaru, un tam viņš palicis uzticīgs arī savā jaunākajā izstādē galerijā „Māksla XO”, kur viesojies arī agrāk. Savā mākslā Marko Mētams strādā ar dažādiem medijiem, tai skaitā fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Darbi šai izstādei veidoti kā atvērtas pasaku grāmatas, ko mākslinieks ilustrējis un pats arī rakstījis īsus stāstus angļu valodā. Nu, piemēram: Nesen Marko Mētams pabeidzis darbu pie cita projekta ar nosaukumu “100 apvainojošas grāmatas”. Viņu ļoti satraucot mūsdienu tendence literatūrā pārveidot agrāku laiku grāmatas, mēģinot dzēst vai nomainīt šodien par nepieņamamiem uzskatāmus vārdus. Šogad lielu šūmēšanos izraisīja ziņa, piemēram, par Roalda Dāla bērnu grāmatām, kuru jaunizdevumos „izravēta” virkne vārdu, kas saistīti ar svaru, dzimumu, garīgo veselību un ādas krāsu. Abu izstāžu kuratore ir galerijas „Māksla XO" dibinātāja un vadītāja, mākslas zinātniece Ilze Žeivate. Ideja vienlaikus izstādīt tik atšķirīgos Marko Mētama un Madaras Neikenas darbus viņai radusies tieši pirms gada, arī gada tumšākā laika noskaņās. Madaras Neikenas „Varbūtības” un Marko Mētama „Reiz sensenos laikos” galerijā „Māksla XO” būs skatāmas līdz 6.janvārim.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Pārlapojot laikabiedru un pētnieku rakstīto (par Cīruli), paveras gan vēstules un atmiņu pieraksti, gan dažādas publikācijas. Tomēr rodas jautājums: kas noticis ar mākslinieka arhīvu?  1944. gada 13. oktobrī Sofija Cīrule kopā ar jaunāko dēlu Uldi steigā devās bēgļu gaitās. Bija cerība, ka prombūtne nebūs ilga, un līdzi tika paņemts tikai  nepieciešamais un svarīgākais. Ģimene esot uzticējusi pieskatīt dzīvokli sētniekam, labam Cīruļa draugam, bet gleznas Sofija paspējusi nodot glabāšanā Rīgas Sv. Jāņa baznīcas  mācītājam Meirāna kungam. Pēc kara gan noskaidrojās, ka okupācijas vara tās bija atsavinājusi  un iznīcinājusi. Mākslinieks Kārlis Cīrulis atceras arī notikumus, kas tolaik risinājušies Cīruļu mājā Kāpu ielā 13: "(..) Gleznas un to ko kas palika Anša onkuļa dzīvoklī, iznīcināja fabrikas arodskolas audzēkņi, kuri mācījās dzīvoklī ierīkotajā skolā. Izmeta tēvoča gleznas pagalmā un apmētāja tās ar akmeņiem." Skarbi. Pošoties ceļā, Sofija vēl paspējusi dažus Cīruļa darbus un, šķiet, arī dokumentus nobēdzināt mākslinieka drauga, gleznotāja Ernesta Veilanda nama pagrabā Ausekļa ielā, bet mitrumā tie ātri gājuši bojā. Ilgus gadus studēdams mākslu tālu no mājām un mīļajiem majorniekiem un vēlāk arī no savas ģimenes, mākslinieks atzīst, ka viņa sirds vislabāk jūtas Latvijā. Taču ar lielu apņēmību Cīrulis, Jūlija Madernieka mudināts, septiņas vasaras pavada Parīzē.   Vēstulē Sofijai Cīrulis raksta: "Kad iet un steidz un skata un sajūsminās, un ir ko apbrīnot, tad tik ir šī dzīve. Bet, kad tas nogulst, kad ir vairāk brīva laika, kad ej lēnām kādreiz bez mērķa, tad atšķiras priekškars un ieraugu Tevi, māju un visu piedzīvoto un pārdzīvoto, visu skaisto un sirsnīgo, un šī klusā dzīve tad rādās laimīga un it kā svēta…" Ko meklē topošais mākslinieks Eiropas muzejos un mākslas skolās? Izpratni par glezniecību, mākslas stiliem, klasisko skaistuma kanonu, tā saucamo zelta griezumu mākslā? Meklē un domā arī  par to, kādai jābūt latviskai mākslai, kur meklējamas latviskums vai bagātajā latviešu etnogrāfijas un folkloras mantojumā? Tikai Rietumeiropā būdams, tālu no mājām, viņš mācījies redzēt sev tuvo  un radniecīgo. "Es staigāju daudz pa muzejiem. Tik daudz skaista tur iekšā. Man patīk galvenā kārtā vecie antiskie un renesanses darbi. Vismodernākās lietas ir diezgan šķidras. Vēlāki aprakstīšu par katru kaut ko vairāk. Sorbonā arī biju, klausījos lekciju par mākslas vēsturi. Apmeklēju mākslas akadēmijā anatomijas lekcijas. Pēcpusdienas no 2-7 ir zīmēšana. Slikti, ka daudz sakrīt kopā, nevar būt abās vietās. Vakaros tā ap 9 aizbraucu bieži uz lieliem bulvāriem  (nedomā tik, ka tur cilvēki tūlīt tiek samaitāti, tā pavisam beigti). Lasu avīzes un nopirku grāmatas par veco mākslu. Bet laika vienmēr ir par maz. Diena par ātru ir galā. Arī kad cauru dienu biju uz kājām, tad vakarā māc nogurums, nevar neko darīt un nāk miegs." Starp citu, mākslas skolas adrese ir tā pati, kas bija Anša Cīruļa vēstulēs minēta, tā turpina būt mākslas skola, kas  darbojas vēl šodien. 1936. gadā Cīrulis apglezno pēc  arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projektētās Dzintaru koncertzāles vestibila sienas-freskas art deco stilā. Tie ir mākslinieka pēdējie darbi. Diemžēl 20. gs. 60. gados tos sabojāja. Arī Cīruļa paraksts tika paslēpts zem krāsas. Tikai 2016. gadā Cīruļa gleznojumi "Jūra", "Latvija" un "Lielupe" tika atjaunoti. 1939. gadā žurnāla "Atpūta" 29. septembra numurā Jānis Dombrovskis satraucies par to, ka notiek brutāla mākslas darba bojāšana-darbu aizkrāsošana: “Arī pilsoņu kultūras trūkums un vienaldzība pret nacionālajām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtīja liela formāta gleznas ar nacionālu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku tehnikā, pieskaitāmas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu. No ārienes labi apskatījis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādījās , ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklātas ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās  ar nacionālām mākslas vērtībām?" "Reti kādam māksliniekam izdodas saglabāt sevi iekšēji veselu un nedalāmu, kā to varējis Ansis Cīrulis," atceras gleznotājs,  mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs. "Viņš ļoti mīlēja glezniecību un bez eļļas ir gleznojis freskas īstajā šīs glezniecības tehnikā. Tās ir īpatnas ar savām formām, savu uztveri. Eļļā Cīrulis atstājis daudzus darbus ar latviešu seno paražu attēlojumiem. Viņa gleznieciskā izjūta stipri atgādina itāliešu agrās renesanses mākslinieku darbus un ar to liecināja, ka Cīrulis šo mākslu izprot plašākā un dziļākā nozīmē. Viņa figūrām piemīt mitoloģiska sapņainība, stilizētajās kustībās saprotama sacerētās gleznas simboliskā nozīmība. Visus šos darbus apdvesa latviskā domāšana un gars." Strādāt un radīt viņš varējis tikai savās mājās, savā darbnīcā, klusā mājīgumā. Pilsētā jutās labāk nekā laukos. Vasarā, kad ģimene dzīvoja Jūrmalā, viņš turp aizbrauca tikai divas reizes nedēļā. Aivaram, mākslinieka vecākajam dēlam, palikusi atmiņā kāda tautas dziesma, kas  tēvam ļoti patikusi, un strādādams viņš to bieži dungojis: Nu sala, nu sala, / sasala jūriņa līdz dibenami. / Nu laba braukšana Dzintara zemē, / dzintara zeltenes lūkoties. Mākslinieka draugs Anšlavs Eglītis atzīst, ka "laikam neviens no latvju māksliniekiem nav ziedojis tik daudz pūļu latvju senatnes pētīšanai un viņas formu pielietošanai un pārveidošanai mūsdienu prasībām kā Ansis Cīrulis". Starp citu, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē 4. novembrī izskanēs Viļa Daudziņa un Jāņa Šipkēvica  muzikālais  uzvedums  "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis."    

Viņas mākslu mīl gan eksperti, gan nespeciālisti – tā par gleznotāju Daci Lielo saka mākslas zinātniece Diāna Barčevska. Pašlaik galerijā „Daugava” Rīgā skatāma Daces Lielās izstāde, kurai, kā ierasts, dots lakoniskais nosaukums „Gleznas”. Arī jaunākajā izstādē Dace Lielā palikusi uzticīga ainavai, šoreiz galveno lomu piešķirot ūdeņiem. Galerija "Daugava" Elizabetes ielas pašā galā pie upes sagaida lietainā dienā, kad ūdens, šķiet, esam visur, arī septiņās  Daces Lielās gleznās, kas apmeklētājos noraugās no galerijas sienām. Jūrmala, ezers, ledus kušana, ūdens rāmā viļņošanās. Bet konceptuāls nosaukums savām izstādēm māksliniece parasti nedod, jo nevarot jau zināt, kas galā iznāks. Daces Lielās gleznu izstāde galerijā "Daugava" būs apskatāma līdz septembra sākumam.

13. aprīlī, plkst. 19.00 Lielajā ģildē cikla “LNSO kamermūzika” koncerta uzmanības centrā būs atzinību guvušais "NYX Trio", kurā muzicē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) flautu grupas mūziķe Anete Toča, otro vijoļu mūziķe Tatjana Ostrovska un pianiste Ieva Sarja. Kultūras rondo tiekamies ar ansambļa "NYX Trio" mūziķēm Aneti Toču un Ievu Sarju. Koncertā ansamblis atskaņos latviešu komponistu opusus. Trio radītās mūzikas skaņas īpašās ūdens gleznās atainos māksliniece un ebru mākslas lietpratēja Anda Kolosova. Ebru māksla tēlaini tiek skaidrota kā sirds melodijas atainošana uz ūdens virsmas. Koncertā klausītāji aicināti ļauties intīmam un meditatīvam notikumam, kur krāsu plūdums ūdenī uzburs mūzikas skaņās veidotās ainas. Programmā iekļautas Agnetas Krilovas kompozīcijas "Ziedlapiņu valsis" un "Purvītis. Koši pelēkais latvietis" vijolei un klavierēm, Aivara Kalēja darbs "Franču kvadroloģija", Jāņa Lūsēna opuss "Arkādija", Aigara Raumaņa skaņdarbs "Slēgtais pagalms" (pēc Paula Bankovska stāsta motīviem), Artūra Grīnupa Trio flautai, vijolei un klavierēm, kā arī LNSO sezonas rezidējošā komponista Krista Auznieka īpaši šim notikumam veltītu jaundarbu.

“Četras gleznas” – par Kristapa Zariņa gleznu varoņiem un tēliem jaunākajā izstādē pārrunāsim Kultūras rondo studijā ar autoru. Galerijā "Māksla XO" līdz 4. februārim skatāma Kristapa Zariņa izstāde “Četras gleznas”, kas aptver četrus lielformāta darbus, kuri tapuši 2022.-2023. gadā. "Darbi apzināti ir lieli 3x6 metri, šajā izstādē ir mazāki - 2x4 metri, kur skatītājs var ieiet tiešā nozīmē, ja grib, var neiznākt arī ārā. Tas atkarīgs no mākslas ietilpības, dziļuma un spēka, vai skatītājs viņā arī paliek. Tas, protams, ir tēlaini teikts, bet doma tāda ir," par izstādi stāsta Kristaps Zariņš. "Lieli darbi ir arī tāpēc, ka skatītājs, ja grib, var pielikt degunu pie audekla - paostīt, pagaršot biezo krāsu, bet viņš var arī atkāpties, jo ne vienmēr tā kompilācija, kas kairina acis, ir domāta skatīties tuvu. Ir domāts atkāpties, jo citreiz tie tēli ir saprotami atkāpjoties." Darbos radīta transcendentāla vide bez laika un telpas robežām, kurā satiekas dažādu laiku vēsturiski tēli ar dažādu gadu Kristapa Zariņa gleznu varoņiem. Kā ievads jaunajai izstādē kalpo 2021./2022.gada mijā radītā glezna "Laipni lūgti!". "Gleznas centrā divas figūras - El Greco un Sieviete-Eņģelis ar rozēm no Fra Angelico gleznas - mājas saimnieki, kuri aicina ienākt...," raksta izstādes veidotāji. "Tāpat tur ietverti vēsturiski jociņi un izklaides. (..) Ja zina mākslas vēsturi, vai kāds darbs ir iesēdies prātā no skolas sola, manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mākslinieks spēlējas, spēlē džezu gan ar visiem zināmiem tēliem, gan mazāk zināmiem un kompilē to ar savu krāsu spēli, līnijas izpratni, plūsmas, kompozīcijas izpratni. Kā tas skan kopā un varbūt arī atstāj kādu tēlu, ko apspēlēt pirms aizmigšanas vai pēc aizmigšanas, vai visu atlikušo mūžu," turpina Kristaps Zariņš. Lūgts raksturot izvēlēto žanru, Kristaps Zariņš atbild, ka tas ir figurāls džezs ar priekšplānu, vidusplānu un tālāko plānu. Ar zināmām diagonālēm un apzinātu skatītāja vadāšanu aiz rokas, nevis aiz deguna, jo tas ir cieņpilns process, gan gleznas esība, gan skatītāja klātbūtne. Tas ir atbildīgs process gan no mākslinieka, gan skatītāj puses. "Vienmēr ir skatītājam tiesības izsaukties - ai, kāds mēsls, piemēram. Vai tikpat labi skatītājs var izsaukties - vai, cik skaisti un iepriecinoši vai vienkārši, ja tā vibrācija ir jūtama un skatītājs vibrē līdzi, mērķis ir sasniegts. Viņš var vibrēt gan pozitīvi, gan negatīvi, var būt arī balansā," uzskata Kristaps Zariņš. "Gleznai, lai viņa būtu pabeigta, jābūt tādai, kas stāv uz kājām, ne krīt vai ceļas, bet stāv un ir pati par sevi."

Kam pievērst uzmanību, ja sāp mugurkaula kakla daļā? Vingrošana, medikamenti, injekcijas, ķirurģija? Kāpēc laiks mugurkaula smadzeņu un nervu dzīvei ir izšķirošs? Cik mugurkaula ķirurgu Latvijā operē kakla daļu? Kad ir nepieciešama operācija? Kā tā notiek un kas ir pēc tam?Saruna ar mugurkaula ķirurgu Arti Gulbi, kas veltīta problēmām mugurkaula kakla daļā.Gleznas autors: Miles Hyman

Kādēļ esam pieraduši ticēt, ka peldēšana ir visnetraumatiskākā sporta aktivitāte, uz kuru novirzāmi pat tie, kuri neko citu vairs nedrīkst darīt? Vai kustības ūdenī ir labas un kādēļ? Augstu virs ūdens pacelta galva, tehniku savārstījums, peldēšana tikai vienā veidā, sacenšanās ar sevi – kādas tam iespējamas sekas? Ko nozīmē peldētāja plecs? Vai peldot, iespējams iedzīvoties diska trūcē? Un ar ko skaidrojams, ka pēc peldēšanas sāp ceļa locītavas?Saruna ar Andreju Elksniņu-Finogejevu ORTO Klīnikas traumatologu, ortopēdu, zemūdens peldētāju.Gleznas autore: Samantha French

Torņkalnā, "Ag Galerijā", kopš marta vidus skatāma gleznotājas Zīles Ziemeles izstāde "Laikrādis". Kā noprotams pēc izstādes nosaukuma, tās galvenā tēma ir laika raksturs, laika ritējums. Gleznas ir neliela izmēra, un Zīle Ziemele savas darbības formātu raksturo kā kamerglezniecību. Ar siltu tēju sagaida galerijas vadītāja Agnese Čemme un gleznotāja, izstādes "Laikrādis" autore Zīle Ziemele. Viņas stāsta gan kā darbi tapuši, gan kā notikusi abu mākslinieču atkal sastapšanās. Zīles Ziemeles izstādes nosaukums "Laikrādis" un tajā risināta lielā tēma – laika raksturs. Laikrādis – tas var būt gan pulkstenis, gan stiebrs, kas spraucas ārā no zemes. Ēna, kas tūlīt saplūdīs ar vakaru. Svece, kas vēl var tikt aizdegta. Izstādes atklāšanā degušas 12 sveces sarindotas uz apaļa šķīvja. Arī darbu sēriju apvieno apļa formas motīvs, tverts ikdienā lietotu objektu portretos, kā, piemēram, pulkstenis, dzijas kamols vai kontakts. Zīle Ziemele 2017.gadā absolvēja Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, pašlaik ir pasniedzēja Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Sarīkojusi jau vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs. Kad sarunu par izstādi "Laikrādis" esam beigušas, uzzinu par Zīles turpmākajiem plāniem, un tā vairs nav mazā forma. Agnese Čemme aicina uz galeriju Torņkalnā, apmeklējumam gan vislabāk pieteikties iepriekš, rakstot "Instagram," un piesakot konkrētu laiku. "Ag Galerijā" Zīles Ziemeles izstāde "Laikrādis" skatāma līdz 18.aprīlim.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele Purvīša mākslas mantojumā ir daudz nenovēršamu zaudējumu. Tomēr dažkārt pie Otrā pasaules kara upuriem vēl nesen esam pieskaitījuši arī tādus reprodukcijās pazīstamus darbus, kuri jau Latvijas brīvvalsts pirmajās desmitgadēs bija nonākuši citu Eiropas zemju muzejos un tur ar retiem izņēmumiem saglabājušies. Nacionālajā muzejā Zviedrijā no Latviešu mākslas izstādes 1927. gadā – “Majoru skats”. Malmes mākslas muzejā Zviedrijā – “Rudens” no mecenāta Oskara Elmkvista dāvinātas latviešu gleznu kolekcijas 1939. gadā.  Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā – “Lielupe” no Latviešu mākslas izstādes Maskavā un Ļeņingradā 1934. gadā Ateneuma mākslas muzejā Helsinkos – “Pavasaris” un “Atkusnis” no Latviešu mākslas izstādes 1936. gadā. Benešovas Mākslas un dizaina muzejā Čehijā – “Pirms vētras” (“Pirms negaisa”) no Latviešu mākslas izstādes Prāgā 1937. gadā. Žorža Pompidū centrā – “Pēdējais sniegs” no Latviešu mākslas izstādes Parīzē 1939. gadā, kad to un vēl vairākus citu gleznotāju darbus iegādājās Francijas valsts.

Gaismas un krāsu mijiedarbība, atsauces uz pirmsrenesanses mākslinieku darbiem, harmonijas meklējumi, meditatīva noskaņa -  to visu atradīsit gleznotājas Elgas Grīnvaldes jaunākajā izstādē "Vertikāles". Turklāt darbus papildina speciāli šai izstādei komponēta Toma Auniņa mūzika. Izstāde jau kādu laiku skatāma Rīgā, mākslas galerijā "Museum LV". Kad ar mākslinieci  Elgu Grīnvaldi tiekos, ir dienas vidus, kas jau sliecas uz pēcpusdienu, galerijā mākslīgais apgaismojums vēl netiek iedegts, un Elga teic, ka tāda gaisma ir arī viņas darbnīcā. Gleznas, skatoties mākslīgā apgaismojumā, iegūst nedaudz citu niansi, un gaismai Elgas darbos ir būtiska nozīme. Izstāde "Vertikāles" tapusi pusgada laikā, daži darbi no izstādes "Tukšuma spēks", kas pērn sarīkota Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, vēl citi no šīs  vasaras  izstādēm Valkā un Talsos, tomēr liela daļa jaunu darbu. Meditatīvo noskaņu turpinām baudīt vienā no izstādes nelielajām telpām. Kamēr runājam, atnācis mūzikas autors Toms Auniņš, kurš arī iesaistās sarunā, bet pirms tam Elga rāda savus jaunākos darbus "Gaismas skaņa"un "Spārni".Jaunums mākslinieces radošajos meklējumos ir zelts, ar to tiek radoši eksperimentēts, sasniedzot visdažādākās nokrāsas un noskaņas  – gleznās baltais zelts, tumšais zelts, purpurs. Arī Elgas Grīnvaldes personālizstādē "Tukšuma spēks" skanējusi Toma Auniņa mūzika. Sadarbība turpinās, un interesējos, kā ar skaņu papildināt vizuālo vēstījumu, lai netraucētu, bet būtu saskaņā un harmonijā. "Gleznas ar attiecīgo noskaņojumu var katru cilvēku individuāli ievest klusuma harmonijā jeb savā vertikālē,"  pārliecināta Elga Grīnvalde. Iecerēta jau nākamā mākslinieces izstāde arī sadarbībā ar Tomu Auniņu, un tās nosaukums būs "Meditācija". Izstāde "Vertikāles" galerijā "Museum LV" būs skatāma līdz 6.februārim.

Vai zināt, kas ir “Makarta stils” un kā tas saistīts ar Jaungulbenes muižu? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. 19. gadsimta 80. gados izsmalcināto kolekcionāru ar skaisto muižu Jaungulbenē Paulu fon Tranzē-Rozeneku (Paul von Transehe-Roseneck, 1853, Nica -1928, Berlīne) sajūsmināja austriešu gleznotāja Hansa Makarta (Hans Makart, 1840, Zalcburga - 1884, Vīne) iedibinātais krāšņais Vīnes augstākās sabiedrības dzīves stils. Pēc mākslinieka un šarmantā Vīnes modes noteicēja Hansa Makarta pāragrās nāves 44 gadu vecumā Tranzē izmantoja izdevību baņķiera un kolekcionāra Hugo Otomāra Mītkes (Hugo Othmar Miethke, 1834–1918) 1885. gada 26. martā rīkotajā izsolē iegādāties deviņus Makarta vēlīnā perioda darbus, starp tiem arī MMRB izmēros lielāko gleznu “Lapitu un kentauru cīņa”, kā arī  piecas kompozīcijas, kas veltītas Vāgnera operu tetraloģijai “Nībelungu gredzens”,  kādu krāšņu kluso dabu, rakstnieces Kristīnas fon Tāleres romantisko portretu mēnesnīcā ar nosaukumu “Pērle”, Francijas diplomāta sievas Dišatēla kundzes portreta skici un atsevišķus Makarta atelier interjera priekšmetus.        Kāds tad bija šis izslavētais “Makarta stils”, pēc kura tiecās Vīnes sabiedrība?                                                        Pirmie vārdi, ar ko varētu to raksturot – visa ir daudz. Otrkārt, tā ir priekšmetiski izteikta nostalģija pēc sendienām – īpaši renesanses un baroka laika. Treškārt, tā ir eklektikas augstā dziesma vispārākajā pakāpē  - mēbeles, mīksti izpolsterētas un pārklātas gleznas, molberti, pāvu izbāzeņi, lāčādas, bruņas, palmas milzu podos,  vāzes,  marmora bistes, podesti, vairogi,  krāšņi kokgriezumu paneļi, pārbagātiem akantu vijumiem, augļiem, ziediem rotāti rāmji, milzu ragi, drapērijas – tas viss kopā veido it kā netīšus krāvumus, kulises, dekorācijas, kur tomēr katrai lietai ir sava noteikta vieta, lai malkojot tēju no skaistajām porcelāna tasēm, kūpinot cigāru, runājot par aizjūru ceļojumiem vai lasot grāmatu, varētu jauki iekārtoties dažādos telpas nostūros. Liela nozīme bija arī krāsai, gaismai, noskaņai.                                                                                                                                                                                                        Šajā atmosfērā viegli varēja piedzimt skaļie Vīnes karnevāli, tam piederējās krāšņi samta tērpi. Gleznas, kurām interjeru izmantoja, kā fonu, pārauga daudzfigūru kompozīcijās, pārsātinātās ar  ķermeņiem, skaistumu, lietām, dinamiku. Portretos sievietes uzplauka kā ziedi, zaigoja kā pērles. Lieki teikt, ka “Makarta stilu”, par ko bija sajūsmā pat imperators Francis Fozefs I (Franz Joseph I ; 1830–1916)  un viņa skaistā sieva Sisī (Elisabeth of Austria, 1837–1898), sāka kopēt gan Austrijā, gan tālu aiz tās robežām. Un ne tikai viņa dzīves laikā, bet arī vēlākos gados. Vai zinājāt, ka “Makarta stilam” tuva bija arī viņa drauga Riharda Vāgnera villa un slavenais Freida pacientu kabinets? Lai pilnībā izveidotu Makarta stila interjeru Jaungulbenē, vajadzēja iepirkt neskaitāmus vezumus ar “luksusa lietām”. Jo tieši luksuss raksturoja Makartu. Tas bija pārāk ambiciozs plāns, tomēr dažas Jaungulbenes muižas telpas bija ļoti tuvas “Makarta stilam”. Salīdzinot fotogrāfijas, var atpazīt atsevišķus priekšmetus, kas tiešā veidā ir pārceļojuši no Vīnes un Jaungulbeni un  ir nopirkti jau pieminētajā izsolē. Jaungulbenē, iespējams,  Pauls fon Tranzē-Rozeneks nodzīvoja sava mūža laimīgākos gadus. 1877. gadā viņš salaulājas ar Krievijas cara armijas pulkveža Augusta fon Pistolkorsa meitu  Adu Natāliju Augusti Renāti  (Ada Natalie Auguste Renata von Transehe-Roseneck , dz. von Pistohlkors, 1855-1904). Laulība ir bērniem svētīta. Jaungulbenes muiža kļuva par īstu paraugsaimniecību ar ūdenstorni un centrālo apkuri, skaistu, labiekārtotu parku. Tranzē rūpējies ne tikai par savu namu un ģimeni, bet arī uzcēla baznīcu, atbalstīja 1872. gadā dibināto Jaungulbenes dziedāšanas biedrību,  uzbūvēja skolu un Jaungulbenes stacijas ēku pie jaunatklātās Pļaviņu-Valkas dzelzceļa līnijas (1898-1903). 1904. gadā mūžībā aiziet mīļotā sieva Ada. Tas ir smags trieciens. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām Jaungulbenes muiža tika atsavināta, Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Vācijā. Mākslas kolekcija tiek pārvesta uz Rīgas namu, bet diemžēl - daudzas Jaungulbenes muižas  interjera lietas iet bojā. Kur šobrīd mēs varam ieraudzīt kaut nedaudz no senās un tik izsmalcinātās Jaungulbenes mākslas kolekcijas? 31 mākslas darbs atrodas Mākslas muzejā "Rīgas Birža". Pārsvarā tie ir 1904. gada dāvinājumi Rīgas Pilsētas mākslas muzejam, kā arī izglābtā bezsaimnieka manta. Jaundibinātajai Latvijas valstij Tranzē  piedāvāja nopirkt arī pārējo glezniecības un rāmju kolekciju. 20. gadsimta 20. gados abos mākslas muzejos, komplektēšanas politikā prioritāra bija latviešu māksla. Tas ir tikai saprotams. Tas bija neveiksmīgs brīdis, lai piedāvātu ārzemju mākslu. Līdz ar to, sākot ar 1919. gadu gleznas tiek izpārdotas Berlīnē. Ne visam var izsekot, kur tās vēlāk palika, bet divi kolekcijas darbi,  kurus Rīga nenopirka, ir zināmi. Džovanni Batistas Tjepolo  (Giovanni Battista Tiepolo,1696 – 1770) glezna “Dievmāte ar bērnu” atrodas Springfīldas Mākslas muzejā, kā Džeimsa Filipa Greja kolekcijas darbs un Lukasa Kranaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere, 1472-1553) darba “Venēra un Amors medus zaglis”  (1530) kopija, ko visticamāk agrā jaunībā gleznojis Kranahs Jaunākais (Lucas Cranach der Jüngere,1515 – 1586)  atrodas Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Arī šeit tiek uzrādīta cita kolekcija - baņķieris Roberts Lēmans.  Tātad cilvēki, kuru ģimenes iegādājās, vai vēlāk pārpirka Tranzē kolekcijas darbus. Pauls Tranzē-Rozeneks miris 1928. gada 15. aprīlī Berlīnē, bet viņa jaunākā meita, visu mīlule Benita, Jaungulbenē mīļi saukta par Bitīti, nodzīvoja  ļoti garu mūžu. Bet tas vairs nebija saistīts ar Latviju.

No rītdienas, 30.jūlija, līdz 1.augustam norisināsies kino, mūzikas un mākslas festivāls “RojaL”. Kā ierasts, tas piedāvās plašu kino, mūzikas un mākslas programmu, un šī gada fokuss ir uz Baltijas valstīm. Igauniju pārstāvēs Prīta Tendera un vecmeistara Prīta Pērna animācijas filmu programma, kā arī Jāka Kilmi komēdija "Ātrie igauņu puiši", Lietuvu - godalgotā, Kannu kino festivāla programmā "Un certain regard" izrādītā drāma "Tu esmu es", kuras režisors ir Kristijonas Vildžiūnas, un, protams, daudz plašāk pārstāvēts ir Latvijā tapušais kino. "Festivāla notikumu norises vietās būs ne tikai Rojā, būs arī Kolkā, Melnsilā, Rudē un Kaltenē," raidījumā Kultūras Rondo atklāj “RojaL” izpilddirektore Dārta Krāsone. Kino Rojā varēs skatīties kultūras centrā, Lielājā estrādē, kā arī trīs brīvdabas kino zālēs, lielā ekrāna jūras krastā šogad nebūs. Toties pludmalē ir uzstādīts koka rāmis, caur kuru var skatīties uz jūru 24 stundas. Nebeidzamais kino. Iepazīstinot ar filmām, Zane Dzene min, ka Baltijas valstu kino izraudzīts apzināti noteikto ierobežojumu dēļ, jo būs maz viesu. "Plašākā sadaļa ir Latvijas kino ar konkursu, kas Rojas festivāla lielais  lepnums. Tas atšķiras ar to, ka notiek divus vakarus, kopā rādīs astoņas filmas un žūrija - pperators Gints Bērziņš, kino zinātniece Zane Balčus un scenārists un režisors Ivo Briedis - tikko noskatījušies, sāk izvērtēt," stāsta Zane Dzene. Konkursā izrādīs jauno režisoru filmas no Latvijas, Polijas, Igauniijas un LIetuvas. "RojaL" varēs aplūkot arī vairākas izstādes: Kristīnes Kutepovas personālizstādi "Mazupīte", Inutas Graudiņas personālizstādi "Curriculum mortis", izstādi "Gipkas baznīcas stāsts", Pētera Sidara skulptūru "Džāra"  Andreja Ameļkoviča izstādi "Gleznas". Plašāk ar festivāla programmu var iepazīsties internetā.  

Programmā „Latvijas skolas soma” tapušas divas jaunas izrādes. Rīt, 1.novembrī, Eduarda Smiļģa teātra muzejā pirmizrāde iestudējumam „Brigadere 3”, tā ir objektu izrāde, kuras sižets iedvesmots no Annas Brigaderes pasaku lugām. Šī izrāde paredzēta pamatskolas klasēm. Savukārt kultūras telpā „3MĀSAS” šovakar, 31.oktobrī, pirmizrāde „Gleznas ārpus rāmjiem”. Izrādes mērķauditorija ir 7. - 12. klašu skolēni. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrādes „Gleznas ārpus rāmjiem” mērķauditorija ir 7. - 12. klases. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrāde veidota kā seši gleznu stāsti. Seši žanri, seši mākslinieki. Trīs aktieru pavadībā gleznas atdzīvojas un izkāpj no rāmjiem daudzveidīgajās teātra formās. Pirmais stāsts par Birutas Baumanes gleznu aizrit jautrā klaunādē. Aktieri klauni pāris vārdos iepazīstina, kas vispār ir portrets, arī par klauna tēlu kultūrā un Birutas Baumanes ilgstošo aizraušanos ar klauna tēlu viņas glezniecībā. Ideja par šāda iestudējuma veidošanu skolu jauniešiem radusies Lailai Baumanei, kura jau ilgstoši producē izrādes, kurās teātra valodā atklāj spilgtas personības Latvijas kultūrā. Piedāvājusi režisoram Viesturam Roziņam veidot izrādi par mākslu. "Tad sākās garš process, izvēloties gleznas un kā to darīt un kāpēc darīt. Tad nāca ideja, ka žanrs ir ļoti interesanta lieta, žanrs būtībā ir cilvēka attiecības ar pasauli, un jauns cilvēks veido attiecības ar pasauli, meklē jaunas attiecības ar pasauli. Līdz ar to mēs nonācām pie  secinājuma, ka mēs varētu izstāstīt par sešiem dažādiem glezniecības žanriem un to darīt caur teātra žanriem, parādot, ka mākslā pieeja var būt ļoti dažāda un ka nav pareizi, nepareizi, bet ir skatupunkts," par izrādes ieceres attīstību stāsta režisors Viesturs Roziņš. Gleznas, par kurām aktieri stāsta un ar kurām darbojas, izvēlējušies konsultanti, starp viņiem Eduards Dorofejevs no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Ingrīda Burāne, Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja. Iestudējuma “Gleznas ārpus rāmjiem” pirmizrāde šovakar kultūras telpā „3MĀSAS”, nākamā izrāde 14.novembrī. Vēlāk izrādes veidotāji dosies uz skolām, mēģinot jauniešus ievest mākslas ceļojumā.

Šobrīd Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs skatāma latviešu tēlnieka un gleznotāja Jāņa Mintika  (1944-2014) darbu izstāde. Mākslinieks, kurš piedzima Zalcburgā, ilgus gadus dzīvoja un strādāja Norvēģijā, Bergenā un Taosā, Jaunmeksikas štatā, ir kurzemniekiem veltītā pieminekļa autors Tobago salā. Izstādē aplūkojamas mākslinieka instalācijas, gleznas un grafikas. Izstādes apskati kopā ar Pasaules Latviešu mākslas centra mākslas zinātnieci Baibu Eglīti sākam ar pelēkas krāsas sienu, uz kuras piestiprināts Jāņu vainags, uzrakstīts mākslinieka vārds un uzvārds, kā arī askētisks, bet vienlaikus sarežģīts līniju vilkums. "Tas ir tetovējums. Tetovējums, kas bija uz pleca Jāņa Mintikai sievai Sallijai. Viņa, kad bija atbraukusi, mums to parādīja, un es domāju, ka Jānim arī tāds bija uz pleca," par izstādi stāsta mākslas zinātniece Baiba Eglīte. "Izrādās, ka tas ir Jāņa dzīves simbols, un tas ir viņa paraksts. Tas ir Odina trīszaru krusts jeb trīs kausu krusts, kurš nes sevī informāciju: es kausu paceļu, kausu izdzeru un tad es kausu nolieku. Un kas bija Odins - vikingu dievu dievs. Bet viņš bija arī mūziķu un dzejnieka aizbildnis. Tātad mākslinieki arī pieder pie tās pašas kārtas, un Jānis ir izjutis Odina aicinājumu, tas iet cauri visai viņa dzīvei." "Šī sekošana mākslinieka aicinājumam, Odins ir aicinājis. Par to ir bijis jāmaksā, par to ir bijis jādomā, un Jānis Mintiks to savā dzīvē ir īstenojis," turpina Baiba Eglīte. Eglīte arī norāda, ka Mintiks ir viens no pirmajiem latviešu konceptuālistiem. Jau 70. gadu sākumā viņš ir šo ceļu iesācis iet. "Un, manuprāt, viņš ir vistīrāk, garīgi tīrāk šo ceļu ir izgājis," vērtē Eglīte un min, ka mākslinieku varētu uzskatīt par vienu no latviešu klusajiem ģēnijiem. Jānis Mintiks strādājis par mākslas pedagogu vairākās mācību iestādēs. Savu radošo ceļu Mintiks sāka eļļas un akvareļglezniecībā, pēc tam pievērsās tēlniecībai, veidojot savus darbus metālā, kokā, stikla šķiedrā un stiklā. Piedalījies grupu izstādēs un rīkojis personālizstādes kā latviešu sabiedrībā, tā amerikāņu mākslas pasaulē. Septembris ir Jāņa Mitika jubilejas mēnesis, 16. septembrī atzīmēja viņa 75. dzimšanas dienu. "Vecāki viņam bija aktieri, skaidrs, kādā vidē Milvokos viņš ir audzis, jo Jāņa vecāki bija tie, kas Milvokos nodibināja latviešu teātri. Tēvs esot arī pat Milvokos panācis to, ka Milvoku muzejā ir viena telpa, kas ir veltīta latviešiem," atklāj Eglīte. Iepazīstinot ar Jāņa Mintika darbiem, Eglīte rāda to, ar kuru pati sastapusies kā pirmo. "Man likās tā: kaut kāds norūsējis hlams, kaut kāda caurule vai gāzes vada, vai vēl kaut kāda. Un kas tad galu galā te būtu svarīgs," komentē Eglīte. "Bet, redziet, tikko kā mēs sākām runāt, viņš sāka kustēties, un tad, kad es paliku viena pati ar viņu, neskaroties klāt, viņš sāk kustēties. Man likās, ka Mintiks man no debesīm saka: "Tu zini, vissvarīgākais dzīvē ir saglabāt līdzsvaru." Ja līdzsvars ir izjaukts, vai tas ir cilvēka veselībā, vai tas ir attiecībās, vai tas ir valstu attiecībās, viņu diezgan grūti ir atjaunot. Bet cilvēks to saprot tad, kad viņš ir kritis. Lūk, tas lielais loks, kurš krīt. Krīt mūsu skatiens, nokrīt līdz ar viņu un atkal tiek celts uz augšu. Tātad viņš man saka: tas ir likums, ar ko cilvēkam ir jārēķinās. Tīra. Vienkārša, skarba forma, Un ļoti nopietns saturs iekšā, un tādi ir, manuprāt, visi Mintika darbi." Mākslas centrā ir aplūkojami trīs viņa 1971. gadā darinātie darbi. "Šajā zīmējumā Jāņa Mintika  domāšanā parādās liela interese par vikingu simboliku, bet es domāju, ka tas ir saistāms arī ar tiem procesiem, kādi notika pasaulē 70. gadu sākumā. Tās ir iekustinātas attiecības starp Ameriku un Padomju Savienību. Un šie trijstūri vairākkārtīgi, kas atkārtojas, tas ir karavīru dvēseļu ceļš uz Valhallu. Tātad viņš domā plaši, domā ar simboliem," norāda Eglīte. Jāņa Mintika darbu izstāde Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs aplūkojama līdz 2019. gada beigām.

Cēsis, mežs pie Sarkanajām klintīm, un vienpadsmit gleznas, kas radušās, lasot Kārli Skalbi. Ieceri par galeriju mežā īstenojusi biedrība „Art Cēsis”, kas aicināja vairākus Latvijā zināmus māksliniekus doties plenērā dabā un arī atstāt mežā apskatei savus darbus. Par mākslas plenēru "Pārvēršanās”, kas veltīts Kārlim Skalbem, kuram šoruden 140. dzimšanas diena, Kultūras Rondo studijā saruna ar mākslinieku Ritumu Ivanovu un literatūrzinātnieku Toronto Universitātes salīdzinošās literatūras doktorantu Kasparu Reini. "Tā ir neformāla Cēsu mākslinieku grupa, kuru apvieno Inese Ciekure, lai mākslinieki atgrieztos un būtu Cēsīs," atklāj Ritums Ivanovs.  Mežā gleznoja Signe Vanadziņa, Ritums Ivanovs kopā ar dēliem, Laima Bikše, Jānis Dukāts, Ansis Rozentāls, Zīle Ziemele, Dāvis Ozols un Reinis Liepa. Kaspars Reinis gleznoja ar vārdiem, viņš lasīja Kārļa Skabes mājās lekciju par pasakām, par simbolismu pasakās, sagatavoja izvilkumus no Kārļa Skalbes publicistikas, būs arī topošā izstādes kataloga tekstu autors. Mākslinieki Cēsīs katru vasaru testē kādu tehnoloģisku iespēju, mācā. "Šogad strādājām ar krāsām, kas domātas āram. Mūsdienu tehnoloģija, kas nav pārbaudīta, jo tās vecās zināšanas ar jauno tehnoloģiju," atklāj Ritums Ivanovs.

"Atsperē" saimnieko Signe Lagzdiņa no "Klasikas" un producents Jānis Laucenieks, kuri Rīta intervijā tiekas ar gleznotāju Amandu Ziemeli. Par izstādi "Zivs ar kājām", kas vienlaikus ir viņas diplomdarbs Drēzdenes Mākslas akadēmijā, Amanda nominēta Purvīša balvai, bet 21. februārī laikmetīgās mākslas centrā Kim? tiks atvērta viņas personālizstāde "Kvantu matu implanti”. Jaunā gleznotāja Amanda Ziemele šovasar noslēdza studijas Drēzdenes mākslas akadēmijā. Viņas glezniecībai raksturīgs darbs ar lieliem formātiem, pārliecinošiem krāsu laukumiem un abstrakti konkrētām formām. Tās reprezentē idejas, pie kurām nonākts padziļinātu pētījumu ceļā. Gleznās sastopamas norādes uz arhetipiskiem tēliem, racionālām formulām, klusinātu ekspresiju vai gegiem, kuri uztverami skatītājam ar humorizjūtu. Gleznas mēdz papildināt nelielas instalācijas vai muzikāli fragmenti.     

Divas izstādes un divas grāmatas. Miķeļa Fišera personālizstāde Dubultu mākslas stacijā un Jura Jurjāna gleznu izstāde Jaunā galerijā Valdemāra ielā. Saruna ar Mariku Rozenbergu, kura par Juri Jurjānu uzrakstījusi grāmatu, kā arī ieskats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotajā grāmatā par mīlestību.

Skan raidījums "Pasāža", tas ir raidījums par mākslu, un tāpēc nekad īsti nevar iepriekš zināt, par ko tieši. Šoreiz - par visādām noslēpumainām gleznām, dažiem zīmējumiem un par grābekli: Laris Strunke Dzelzceļa muzejā, Līvija Endzelīna Nacionālajā mākslas muzejā, Helēna Heinrihsone galerijā "Māksla XO", Tatjana Krivenkova un Raids Kalniņš galerijā "room 9". Par sarunām sirsnīgi pateicos Gunai Kalniņai un Raidam Kalniņam. Raidījumu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Jūsu Ieva Lejasmeijere

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.