Podcasts about ceru

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš Lai atceramies Lūciju Garūtu un viņas aizliegtos meistardarbus – Klavierkoncertu un kantāti “Dievs, Tava zeme deg!” Šodien grūti noticēt, ka Pēterim Vaskam bija jābrauc mācīties uz Viļņas konservatoriju, jo Rīgā viņam ticības dēļ durvis bija slēgtas. Daži stāsti šodien skan kā anekdote, par kuru varētu arī pasmieties, ja tajā neslēptos dziļš traģisms. Viens no tiem ir par Emīlu Gilelsu (1916–1984), kurš kļuva slavens agri – viņam bija tikai 17 gadu, kad 1933. gadā viņš uzvarēja pirmajā Vissavienības pianistu konkursā. Baumoja, ka Staļins lika viņam pārcelties uz studijām Maskavā pie Heinriha Neihausa (Heinrich Gustav Neuhaus, 1888–1964). Ne Gilelsam, ne Neihausam nebija izvēles – viņiem bija jāveic līdera griba. Viņi uzreiz nepatika viens otram: Neihauss bija vācietis, izsmalcināts intelektuālis, zināja daudzas valodas, mīlēja glezniecību un literatūru. Gilelss piedzima Odesā ebreju ģimenē, viņa tēvs bija grāmatvedis, māte bija mājsaimniece. Kad Gilelss vēlāk tika publiski saukts par Neihausa studentu, viņš apgriezās un atstāja istabu. Bet viņu attiecībām ir arī otra puse. Par to ir zināms galvenokārt no Maskavas inteliģences mutvārdu stāstiem, kuri vispilnīgākajā versijā ir Grigorija Gordona grāmatā "Emīls Gilelss. Ārpus mītiem" (Maskava, 2007, 152. lpp.). 1941. gadā Neihauss tika arestēts un ieslodzīts. Gilelss vērsās pie Staļina kādā oficiālā pasākumā un lūdza savu skolotāju atbrīvot. Staļins atbildēja: "Ar šo jautājumu pie manis vairs neatgriezties!" Bet Gilelss nebaidījās "atgriezties": viņš atkārtoja lūgumu pieņemšanā, kuru Staļins rīkoja par godu Čērčilam 1944. gadā. Acīmredzot Staļins nobijās, ka Gilelss atteiksies spēlēt pieņemšanā un lika Neihausu atbrīvot. Gilelss ar lielām grūtībām atrada viņu tranzīta cietumā Urālos, un dabūja atļauju izmocītajam Neihausam atgriezties Maskavā. Bet tas neuzlaboja viņu attiecības, un Gilelss nekad nevēlējās runāt par šo tēmu. Otrs stāsts ir no pirmajiem pēkara gadiem. Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, Staļinam esot paticis radio klausīties klasisko mūziku. Tāpēc vakaros Maskavas radio, kam vēl nebija pietiekamas ierakstu kolekcijas, bet bija savs orķestris, organizēja tiešraides no koncertstudijas. Dažus koncertus ierakstīja uz Vācijā salaupītajām iekārtām, bet lenšu trūkuma dēļ ne visus. Kādu vakaru 1948. gadā tika pārraidīts V. A. Mocarta 20. klavierkoncerts reminorā. Pie klavierēm bija Marija Judina (1899–1970), diriģēja Nikolajs Golovanovs. Pēc koncerta visi mūziķi devās mājup. Pēkšņi radio direktora kabinetā atskanēja zvans – Staļins. "Apsveicu, lielisks izpildījums! Ceru, ka esat to ierakstījuši." Protams, ka nekas nebija ierakstīts, bet direktors neuzdrošinājās to pateikt un nomurmulēja, ka ir. "Brīnišķīgi! Sagatavojiet man uz rītdienu platīti." Kas tad sākās! Tūlīt sasauca visu orķestri, studijas tehniķus, Judinu, un ap vieniem naktī sākās ieraksts – bet Golovanovam trīc rokas! Tika izsaukts otrs vadošais Maskavas diriģents – Aleksandrs Gauks, bet arī viņa rokas trīcēja! Tika izsaukts Golovanova palīgs, mazpazīstams diriģents Sergejs Gorčakovs. Mocarta 20. koncerts diriģentam ir vienkāršs, klavieru partija gan ir virtuoza, bet Judina nekļūdījās ne reizi atšķirībā no diriģentiem! Līdz rītam ieraksts bija gatavs, un diktatoram steidzīgi izgatavoja skaņuplati. Šī plate esot bijusi uz atskaņotāja Staļina istabā slepanajā vasarnīcā Kuncevo, kad 1953. gada martā viņš tika atrasts miris. Par laimi, ieraksts ir saglabāts Maskavas radio arhīvā un vēlāk izdots skaņuplatē. Ar šo pašu Mocarta klavierkoncertu saistīts kāds amizants gadījums. Tieši pēc 50 gadiem, 1998. gadā Amsterdamā Marija Žao Piresa (Maria João Pires) piedzīvoja šoku, kad, atskanot orķestra ievadam, atklājās, ka viņa sagatavojusi citu Mocarta koncertu! Īsā laikā viņa spēja pārvarēt šoku, sakoncentrējās un izcili nospēlēja 20. koncertu pēc atmiņas!

“Straumei” ir ļoti spēcīga konkurence “Oskaros”, bet labas izredzes uzvarēt – tā uzskata Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents Roberts Eibelijs (Robert Abele). Viņš pats kopš “Straumes” noskatīšanās ir pārliecināts filmas fans un uzskata to par labāko animācijas filmu daudzu gadu laikā. “Ceru, ka šī filma iedrošinās animatorus domāt plašāk par to, kā iespējams stāstīt stāstus un attiekties pret filmas varoņiem,” sarunā ar Māru Rozenbergu Losandželosā saka Roberts Eibelijs. Roberts Eibelijs ir amerikāņu kinokritiķis, kurš Losandželosā dzīvo jau 30 gadu, un viņa recenzijas visbiežāk publicē laikrakstā "Los Angeles Times". Tieši tur es atradu viņa apskatu par filmu "Straume" un uzrunāja intervijai. Eibelijs pašlaik ir arī pirms 50 gadiem dibinātās Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents. Losandželosas kino kritiķu asociācija ir viena no vairākām ASV profesionālajām organizācijām, kas apbalvojusi tieši "Straumi". Vai šāds iznākums jums ir pārsteigums? Roberts Eibelijs: Nē, nepārsteidza, jo es decembra sākumā, kad mēs balsojām, jau bija jūtams, kā šī filma kļūst arvien populārāka. Bet šis ir bijis ļoti spēcīgs animācijas gads – iznāca “Robots savvaļā”, iznāca jauna “Volisa un Gromita” filma, mūsu kritiķu vidū daudziem patika arī “Chicken for Linda”, kas balsojumā palika otrā. Bet, kad es redzēju “Straumi”, bija skaidrs, ka skatos kaut ko diezgan unikālu, neparastu un brīnišķīgu filmu, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Jūs savā recenzijā nosaucāt "Straumi" par bezvārdu animācijas triumfu. Kas šajā filmā jūs tā aizķēra? Roberts Eibelijs: Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza – ka šie dzīvnieki nerunāja kā cilvēki un nebija cilvēciskoti, bet uzvedās vienkārši kā dzīvnieki. Nav daudz animācijas filmu, kas mēģinātu iepazīt radības tādas, kādas tās ir. Un tad ir šis stāsts par plūdiem, kur īsti netiek paskaidrots, kāpēc tie sākušies, nav neviena cilvēka, nav plaša konteksta, tikai šie dzīvnieki, kas sagadās vienā laivā un kopā mēģina izdzīvot. Kaut kādā ziņā tas likās cilvēcīgi, jo cilvēkiem patīk domāt, ka viņi prot sadarboties problēmu risināšanā, bet te tavā priekšā ir dzīvnieki. Un es sāku domāt: droši vien dzīvnieki bez mums ļoti labi varētu iztikt. Nezinu, vai tieši to Gints ar savu filmu gribēja pateikt, bet man šī doma ļoti patika: ka tas ir stāsts par izdzīvošanu, bet ne par cilvēku izdzīvošanu. (..) Pēdējos divus gadus Losandželosas kinokritiķu izvēle Animācijas filmu kategorijā ir sakritusi ar Kinoakadēmijas izvēli, piešķirot balvas “Giljermo del Toro's Pinnochio” un Mijadzaki “Zēns un gārnis”. Kādas, jūsuprāt, ir “Straumes” izredzes šā gada "Oskaros"? Roberts Eibelijs: Domāju, ka “Straumei” ir labas izredzes uzvarēt. Es jau sen esmu atmetis mēģinājumus prognozēt, un cilvēki saka, ka šogad “Oskari” ir vēl neparedzamāki kā iepriekš. Bet man šķiet, ka “Straumei” ir labas izredzes, jo balsotājiem varētu patikt iedot balvu šādai mazai filmai no valsts, kas agrāk nav bijusi pārstāvēta “Oskaros”. Filmai ar brīnišķīgu, jēgpilnu stāstu. Cilvēki novērtē, ka Gints šo filmu uztaisīja gandrīz paša spēkiem, ar ļoti nelielu komandu. Ir tik daudz lietu ap šo filmu, kas padara to simpātisku, un tas reizēm ir izšķiroši. (..) Par kuru animācijas filmu jūs pats balsojāt Losandželosas kinokritiķu balvu pasniegšanā? Roberts Eibelijs: Protams, par “Straumi”. Manuprāt, tā ir labākā animācijas filma, kādu esmu redzējis daudzu gadu laikā. Un tā neiekļaujas klasiskā animācijas filmas rāmītī. Reizēm tu skaties kādu animācijas filmu un uzreiz atpazīsti, no kurienes tā nāk un kādām priekštecēm līdzinās. Es ļoti ceru, ka “Straume” iedvesmos animācijas filmu veidotājus domāt citādāk par to, kā iedzīvināt savus varoņus un kā stāstīt stāstus. Ne viss ir jāpaskaidro. Un vēstījumi par mieru un saticību šobrīd ir ļoti svarīgi. Redzēt varoņus, kuri atrod kopīgu valodu, - tas radīja ļoti cerīgu sajūtu. Tu vēro kaķi, kurš pamazām iemācās stūrēt laivu, un domā: tas it kā ir neiespējami, bet varbūt tomēr nē! Man bija sajūta, ka šajā filmā redzu kādu evolūcijas pagriezienu – varbūt tieši tā sugas attīstās!   Lasi par filmu "Straume" vairāk.

Saruna ar Londonā dzīvojošo vijolnieci un vijoļspēles pedagoģi Aneti Graudiņu - par jaunas labdarības koncertsezonas sākumu Rīgas Sv. Pētera baznīcā, apņēmīgi vācot līdzekļus ērģelēm, par jau paveikto šajā ceļā, savām radošajām aktivitātēm, kas galvenokārt saistītas ar jaunās paaudzes skološanu un viņas pašas ļoti īpašo instrumentu. Anete Graudiņa: "Pirmais projekta posms – jaunas klavieres Pēterbaznīcai – tas jau ir paveikts. Ceru, ka tās skanēs ilgi un dikti, jo instruments ir ļoti labs, un jebkurš, kurš to spēlē, saka: „Tas ir labs pirkums”, un par to esmu ļoti priecīga. Tagad esam sākuši jaunu projektu - ērģeļu restaurāciju. Pēterbaznīcā, augšstāvā, virs ieejas ir tukša vieta, kur būtu jāatrodas ērģelēm. Baznīca ir ļoti liela, un ar tām mazajām baroka ērģelītēm, ko baznīca nopirka dievkalpojumu vajadzībām, ir daudz par maz, tāpēc jau gadu esmu uzsākusi šo ērģeļu projektu. Šī gada laikā, varu atskaitīties, bija 75 koncerti, ieskaitot vienu koncertu Londonā, kuru organizēja mana audzēkņa mamma. Tajā mēs savācām 502 mārciņas. Protams, bija arī izdevumi, bet piedalījās vēl citi vecāki un, vārdu sakot, koncertā bija labi ienākumi. Plānoju rīkot vēl vienu 15. decembrī, jo tas mani iedrošināja. Sākumā domāju – kāda angļu bērniem vai vecākiem darīšana ar Latvijas ērģelēm? Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, jo mūzikai nav robežu, un, ja mūzika skanēs Latvijā, tad tā iedvesmos arī cilvēkus citur un nesīs tās vārdu citur. Bet projekts ir milzīgs, mums vajag savākt miljonu. Pagājušā gada laikā 75 koncertos esam savākuši apmēram 13900 eiro. Bet tādos tempos, protams, mēs mērķi nevaram sasniegt, jo vajadzīgi būtu apmēram 90 gadi, lai to izdarītu, tāpēc vēršos gan pie radio, gan televīzijas un ļoti ceru, ka mani sadzirdēs un atbalstīs. Mana ideja ir – ja katrs Latvijas iedzīvotājs ziedotu vienu eiro, tas taču nevienu nepadarītu nabagāku, bet nauda ērģelēm būtu. Kas var būt skaistāks, kā atstāt kaut ko nākamajām paaudzēm, ne tikai vienai, bet pat vairākām, un ērģeles skanēs vienmēr šajā baznīcā. Man liekas, tas ir skaistākais, ko cilvēks var izdarīt – piedalīties šādā projektā. Ar klavierēm bija tā – protams, cilvēki ziedoja, bet lauvas tiesa bija no manis personiski. Es uzaugu Latvijā, skolojos Latvijā, mans pienākums ir kaut ko dot atpakaļ Latvijai, un šajā reizē tās bija klavieres, bet es ļoti ceru, ka izdosies arī ērģeles, jo man nevajag pieminekli, bet man vajag kaut ko, kas paliek pēc manis. Šis ir otrais gads šim ērģeļu projektam, un man vienmēr gribas to atzīmēt vairāk kā citus koncertus. 19. augusta koncertam esmu sarunājusi stīgu orķestri, un būs arī soliste Ērika Jākobsone, kas spēlēs Baha klavierkoncertu, un es pati spēlēšu Vijoļkoncertu Mimažorā. Spēlēsim arī Trešo Brandenburgas koncertu un vienu daļu no Britena „Vienkāršās simfonijas”. Domāju, ka koncerts būs skaists, un aicinu visus nākt un piedalīties ziedošanā, un, galvenais, darīt to zināmu citiem.  

Alunas do CERU: A Indignação das Condições da Escola e a Nova Gestão!

Alunas do CERU: A Indignação das Condições da Escola e a Nova Gestão! PART. II

Alunas do CERU: A Indignação das Condições da Escola e a Nova Gestão! PART. III

CERU elkartearen kongresua bisitatu dugu Newcastlen, Ingalaterran. Irene Etxebarria eta beste kideek eskatu diote Gillermo Roari euskaraz egindako zientziaz hitz egitea. Kongresuaren berri, "Norteko Ferrokarrilla saioan. ...

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Parunāsim par grāmatām? Bet pirms tams – parunāsim par ķermeņiem.Sarunā ar trīs grāmatu autori Zani Krēsliņu nevarējām nepieskarties tēmai, kas pamatā visām Zanes grāmatām. "Ēd un baudi" piedāvā apzinātās ēšanas pamatprincipus, romāns "Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi" stāsta par sevis pieņemšanu, bet jaunākā grāmata "Saki man, ka esmu tieva" sola pieskarties domām, bailēm un dažādajām sievietes sajūtām par pašas ķermeni. Uhh! Man šī bija, iespējams, personiskākā saruna no visām, kas jelkad bijušas raidierakstā. Ceru, ka Zanes teiktais palīdzēs daudzām no mums, kas joprojām gaida, kad kāds pateiks – tu esi tievas. Atkal un atkal, un atkal!Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/kreslina.zane/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot.lappuses/Atbalsti raidieraksta tapšanu https://www.patreon.com/Piedzivot

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Šīsnedēļas "Atsperes" viesis ir diriģents Andris Veismanis – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", nākamnedēļ tiks pasniegta Kormūzikas balva, un Andris Veismanis ir viens no žūrijas locekļiem...  Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti?  Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas)  Vai arī iejutušies citās lomās!  Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai. Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī pēc manām domām ir viena no labākajām. Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit? Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde. Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu. Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..) Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te  varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem? Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku.  Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults. Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi. Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā".  Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu. Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās...  Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība. Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs  prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot. Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos. Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas.  To var iemācīt? Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem - , es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries. Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt. Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!, ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja. Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņo], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā. Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt? Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda. Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju. Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs? Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana. Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki. Jā, viņu ir ļoti daudz un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos. Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim tieši pēc nedēļas – 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi  statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents. Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos), man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums.  Tev šeit pagājuši jau desmit gadi.  Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Rundāles pils direktore Laura Lūse 29. jūnijā apmeklētājiem tika atvērta Karalisko kolekciju galerija Madridē, kurā skatāmi pēdējo piecu gadsimtu laikā Spānijas karaļnama uzkrātie mākslas darbi. Spānijā karaliskās mākslas kolekcijas un arhitektūra kopš otrās republikas laika (1931) ir valsts īpašums, un par tā saglabāšanu rūpējas Patrimonio National, ko latviski varētu dēvēt par Nacionālā mantojuma biroju. Mākslas kolekcijas veido gandrīz 170 000 mākslas darbu, kurus Spānijas karaļi pasūtīja izcilākajiem sava laika Eiropas māksliniekiem, lai caur mākslu un kolekciju spožumu demonstrētu varu, sociālo statusu un dinastijas bagātības. Lielākā veiksme ir tā, ka šīs mākslas vērtības ir saglabājušās Spānijā, bet tikai maza daļa bija pieejama publiskai apskatei. Ideja par Karaliskās mākslas galerijas nepieciešamību Spānijā pastāvēja jau kopš 1930. gadiem, bet tās īstenošanai traucēja gan pilsoņu karš, gan tā radītās ekonomiskās sekas. Tāpēc līdz brīdim, kad 1997. gadā plašāk nezināmajā Spānijas dienvidu pilsētiņā Bilbao tika atvērta Gugenheima muzeja filiāle, kas radīja to, ko mēs šobrīd dēvējam par Bilbao efektu, priekšlikums par Nacionālā mantojuma vērtību izrādīšanu valdībā pat netika nopietni apspriests. Redzot to, kā kvalitatīva modernā arhitektūra kopā ar vērtīgu kultūras saturu spēj rosināt sabiedrības interesi un pat masu tūrisma pieplūdumu, 1998. gadā tika pieņemts lēmums par Karalisko kolekciju galerijas būvi. Tai bija jābūt jaunai, mūsdienīgai ēkai pašā Madrides sirdī līdzās karaļa pilij. Vienlaikus tai vajadzēja iekļauties vēsturiskajā apbūvē un nodrošināt ilgtspējības arhitektūras prasības ēkas uzturēšanā. Spānijas karaļa pils ir uzbūvēta pakalnā un atrodas vissenāk apdzīvotajā vietā, tāpēc likumsakarīgi, ka būvniecības gaitā tika atklātas mauru pilsētas apbūves struktūras, kas datējamas ar 9. gadsimtu. Galerijas arhitekti Emilio Tunjons (Emilio Tuñón) un Luiss Moreno Mansija (Luis Moreno Mansilla) atsegto vēsturiskā pilsētas mūra daļu un ēku aprises, veiksmīgi integrējuši jaunās galerijas struktūrā, tā, lai tās varētu redzēt apmeklētāji. Astoņus stāvus augstā ēka piekļaujas pakalnam un pateicoties akmens bloku dalījumam un fasādē uzsvērtajai vertikalitātei, tā gandrīz nolasās kā klints struktūra un vienlaikus arī piedāvā līdz šim nebijušu skatu perspektīvu uz "Casa de Campo" parku. Ēkas būvniecībā ir izmantots tas pats granīts no kā arhitekts Frančesko Sabatini (Francesco Sabatini, 1721–1797) 18. gadsimtā būvēja blakus esošo karaļa pili. Granīts, kombinācijā ar betonu un ozolkoka būvdetaļām ir pamatmateriāli, kas izmantoti galerijas būvniecībā. Tā ir moderna ēka ar plašām, labi izgaismotām telpām, pārdomātiem vides pieejamības risinājumiem un pats galvenais – ļoti vērtīgām mākslas kolekcijām. Galerijas būvniecība ilga 25 gadus un izmaksāja 172 miljonus eiro. Trastamāra, Habsburgu un Burbonu karaļu dinastiju uzkrātās mākslas bagātības ietver skulptūras, mēbeles, gleznas, gobelēnus un dažādus dekoratīvās mākslas objektus, kas nākuši no 19 pilīm un klostera kompleksiem. 650 mākslas darbi ir izvietoti divos galerijas stāvos, ievērojot hronoloģijas principu. Tur skatāmas ievērojamāko spāņu mākslinieku Djego Velaskesa un Francisko Goijas gleznas. Tāpat arī manierisma perioda mākslinieka El Greko darbs, kas gleznots pēc karaļa Filipa II (1556–1598) pasūtījuma un tika izbrāķēts. Kolekcijā ir arī itāļu baroka gleznotāja Karavadžo darbs "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu" un Servantesa grāmatas "Dons Kihots" pirmizdevums. Jau pieminētais Spānijas karalis Filipa II bija īpaši iecienījis itāļu un flāmu māsklu, un ir pazīstams kā galvenais flāmu gleznotāja Hieronīma Bosa darbu kolekcionārs. Bosa gleznas var redzēt gan Eskorijala, gan Prado muzejos, bet Karaliskajā galerijā ir iespēja redzēt arī pēc Bosa gleznām "Siena drudzis" un "Pasaulīgo prieku dārzs" austus lielformāta gobelēnus. Zinot to, cik sarežģīta, laikietilpīga un dārga bija gobelēnu aušana 16. gadsimtā, karaļa pasūtījums Briseles-Brabanta manufaktūrā apliecina viņa patieso aizrautību ar Bosa apokaliptisko stilu. Daži mākslas darbi publiskai apskatei ir izlikti pirmo reizi. Starp tādiem jāizceļ pirmās Spānijas galma tēlnieces Luisas Roldanas (Luisa Roldan) koka skulptūra "Ercenģeļa Mihaela cīņa ar velnu" (1692). 17. gadsimtā sieviešu parakstīti darbi bija retums. Pat tad, ja sieviete radīja mākslas darbus, darbnīca un meistara tituls piederēju vīrietim – visbiežāk tēvam vai vīram, un sieviešu darbs palika anonīms. Kopš galerijas atvēršanas dienā to apmeklē vidēji 3000 cilvēku. Un, ja vēl tikai plānojat jaunā gada ceļojumus, tad droši varat iekļaut Karalisko kolekciju galeriju Madridē savu vēlmju sarakstā. Tas ir vēl viens veiksmīgs piemērs mākslas un kultūras spējai piesaistīt cilvēkus. Atskatoties spāņu pieredzē un vēlmē parādīt publiski neredzamo mantojuma daļu plašākai sabiedrībai, saskatu līdzības ar Laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā. Arī tas pārstāv šobrīd sabiedrībai neredzamu, bet mūsu kultūrai nozīmīgu mākslas daļu. Ceru, ka mums no idejas līdz muzeja būvniecības sākumam nevajadzēs gaidīt gandrīz 80 gadus.

14. un 15. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā klausītājiem piedāvās koncertprogrammu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kurā satiekas divi dažādu laikmetu izcilākie somu skaņraži. "Ceru, ka klausītājiem patiks!" intervijā "Klasikai" teic Tarmo Peltokoski. Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts. Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Un šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā. Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīgs simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā? Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek kurā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi. Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām. Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz? Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā. Vai jūs, būdams, kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera? Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza. Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus? Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs. Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009.  gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi? Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams... Un kas šajās sarunās atklājies? Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū. Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust? Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši. Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas Filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks. Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis. Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē  – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus… Trokšņus,  nevis skaņas? Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves. Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt? O, jā, tos varēs labi redzēt! Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā? Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt. Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju? To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti. Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams? Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz. Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši. Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru? Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti. Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!

Kad Tu pēdējo reizi esi lūdzies ļoti dedzīgi un mērķtiecīgi? Es Tev kaut ko pateikšu par to brīdi! Zini, kas Tevi motivēja? Tev bija kāds svarīgs un neatliekams iemesls! Piemēram, uzzini, ka Tavs radinieks nokļuvis avārijā. Tu pats lūdzi, kā vēl nekad. Tu nosūti ziņas visiem Taviem kristiešu kontaktiem, lai lūdz šajā nodomā. Lietas neatliekamība lūgšanā ienes īpašu mērķtiecīgumu un pastāvīgumu. Kāpēc es runāju par šādu lūgšanu? Tieši ar šādu mērķtiecību un pastāvību mums būtu šobrīd jālūdz par Latviju. Šī laika zīmes liecina – kopīga, mērķtiecīga, vienprātīga un ilgstoša lūgšana kā atbilde uz izaicinājumiem Latvijai šobrīd ir neatliekama. Turklāt ir pienācis laiks no idejas pāriet darbībā. Esmu pārliecināts, ka lūgšanai par Latviju nav jāpaliek tikai Radio Marija iniciatīvas ietvaros. Ceru, ka šīs lūgšanu naktis ēterā kalpos kā ierosme lūgt par Latviju arī draudzēs, lūgšanu grupās un kopienās, kļūstot par stihisku kustību, kas izriet no mīlestības uz Dievu, uz mūsu valsti, kā arī no dedzīgas vēlmes redzēt mūsu zemi atdzimušu Dievā. Ticu, ka šādas kustības rezultātā pār Latviju panīkuma un posta vietā nāks Atmoda! Un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi (2 Laiku 7, 14) Dievs, svētī Latviju!

Vēl pirms vīriešu basketbola valstsvienības debijas Pasaules kausa izcīņas turnīrā no 11. līdz 19. augustam  Eiropas čempionāta  A divīzijas turnīrā Roterdamā pirmo reizi startēs Latvijas ratiņbasketbola izlase. Kā komandas gatavojas atbildīgajam startam, un kas notiek visā ratiņbasketbola saimniecībā – par to “Basketstudijā 2+1” izvaicājām tikko Latvijas Ratiņbasketbola federācijas prezidenta amatā ievēlēto Aigaru Miklāvu. Apspriedām: - kā ilggadējā LRF izpilddirektora un ģenerālsekretāra darbu ietekmēs jaunais – prezidenta – statuss; - lielāko izaicinājumu – kā iesaistīt jaunus spēlētājus; - sporta zāļu (ne)pieejamību; - ieceri atjaunot Latvijas čempionātu; - meklēto un pagaidām nedabūto specializēto busiņu; - sadarbību ar Paralimpisko komiteju un Basketbola savienību; - 3x3 ratiņbasketbola perspektīvām; - grūto treniņprocesu, gatavojoties Eiropas čempionātam: - izlases līderu dažādo pieredzi Vācijā, Itālijā, Spānijā un Francijā; - spēlētāju klasifikācijas niansēm; - izredzēm un mērķiem Eiropas čempionātā. 53 minūtes ne tikai par ratiņbasketbolu!

Sestdien, 15. jūlijā, sāksies sešpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Viena pēc otras tiks atklātas trīs vizuālās mākslas izstādes, bet plkst. 19.00 koncertzālē "Cēsis" dienu noslēgs Latvijas Radio kora programma „Dziesmas bez vārdiem”, kurā mūzika runās glezniecības valodā. Sigvarda Kļavas vadībā kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavartu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža, Andersa Hillborga un Santas Ratnieces mūzika. Kā nonācāt pie šādas koncertprogrammas, kurā mūzika, kā rakstīts anotācijā, runās vizuālās mākslas valodā? Bija sajūta, ka Cēsu Mākslas festivālam piestāvētu tāds skaņuraksts vai muzikāla izteiksme, kas regulāros koncertos varbūt nav tik bieži sastopama. Programmas, vismaz manā gadījumā, veidojas no vairāku sakritību kopuma. Daļai no šīs programmas mēs plānojam veikt ierakstu mūsu izdevējkompānijai Ondine, daļa skaņdarbu ir jau iegūlušies „zelta repertuārā”. Ja runā par Džonu Keidžu, šo laiku un viņa mūziku, mūsu pagājušgad izdotā plate plūca laurus tieši par mūsu izpildījumu, to, kā mēs redzam šo Džona Keidža provokāciju. Es nevis lielos, bet apmēram stāstu, kā veidojās programma. No vienas puses, tie ir dažādi autori, bet viņi visi runā ar cilvēka balsi kā brīnumainas skaņutelpas veidotāju. Tā caur un cauri būs balss veidota mūzika, kuras spēles noteikumi ir daudz tuvāki orķestrālai krāsai nekā dziesmai. Plānojam šo programmu vēl attīstīt ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem, bet tas lai paliek mans mazais noslēpums. Noslēpums provocē uz citām sajūtām. Ja ar to sapratīsim, ka šī būs kormūzika, kurā nav valodas un vārdu, tas būs tas vēstījums, ko es vēlos pateikt.  Koncertprogramma ar diezgan gleznainu muzikālās valodas ievirzi ļoti labi saskan ar Cēsu Mākslas festivāla pirmās dienas programmā paredzēto trīs izstāžu atklāšanu, taču šajā koncertā otas un krāsas būs koristu balsis un sitaminstrumenti. Kā instrumenti papildinās kori? Vai varbūt būs tieši otrādi? Līdzīgā koncertā jau esam muzicējuši kopā ar Miku Čavartu. Tas ir brīdis, kurā šajā muzikālajā dialogā sarunājas kora balsis un muzikālās gleznas veidojošā mūzika un perkusionists, kas spēlē ar pagalam neikdienišķiem un netradicionāliem perkusiju instrumentiem. No mēģinājumiem man iesēdusies sajūta, ka tās ir viena otru papildinošas lietas un koncertprogrammu attīstošas lietas. Miks spēlēs uz ļoti interesantiem skaniskiem dēļiem ar nosaukumu klangas, otra instrumentālā palete būs ar daudziem dažādu izmēru gongiem. Perkusijas noteikti koncertprogrammā ienesīs savu jaunu etapu un nogriezni. Man patīk, ka programma ir viens stāsts un viena dramaturģiska līnija. Ceru, ka arī klausītājiem ceļš būs redzams. Par Džonu Keidžu mums nu ir skaidrs, bet cik labi Latvijas Radio koris ir pazīstams ar Žibokles Martinaitītes un Andersa Hillborga vārdiem un viņu mūziku? Hillborga opusa nosaukumu nevar izlasīt, jo tas ir dažādu burtu sakopojums. Kādu laiku tas bija viņa vienīgais kora opuss, tagad vēl daži ir nākuši klāt. Kora repertuārā tas ir viens no skaņdarbiem, ar kuru starptautiskā arēnā cenšamies rādīt, ko ar cilvēka balsi var izdarīt. Mūzika ir caurcauri minimāla un eskētiska, bet tās skaņu bilde brīžiem ir ļoti fascinējoša. Programmā nav pieminēts vēl viens uzvārds – mūsu pašu Santa Ratniece, kura arī ar mazu bezvārdu skaņu glezniņu tiks pārstāvēta. Skaņdarbu sauc „Pēcgaisma”. Tuvākajā laikā grasāmies ierakstīt Žibokles Martinaitītes albumu. Viņa mums raksta jaunu opusu, kurš solās būt gatavs augustā, lai septembrī mēs to šeit, Rīgā, varētu pirmatskaņot. Ļoti interesanta mūzika un ļoti interesanta meitene – viņa ir Ņujorkā dzīvojoša lietuviete, kas līdz šim kormūziku raksta ar sevis izdomātu valodu, patskanisko izteiksmību. Kad klausījos šo Hillborga opusu Latvijas Radio kora sniegumā, tad patiešām likās, ka tā ir mirguļojoša, gandrīz vai kosmiska mūzika. Keidžs, iespējams, visā šajā galaktikā ienāk ar solfedžējošiem un ne tikai skaņurakstiem, bet Martinaitīti dēvē par faktūras burvi, iluzionisti, kura, veidojot mūzikas telpu, to piepilda ar augstu spriedzi, klausītāju nostādot starp realitāti un pārpasaulīgiem stāvokļiem. Vai mūzika, ko šajā koncertā atskaņosiet, būs atbilstoša šim raksturojumam? Kad mūzikas pirmavots ir tava muzikālā fantāzija, nevis poēzija, vēstījums vai saturiskais ietvars, tad šī fantāzija liek spēlēties un to piepildīt ar savas valodas vai balss paņēmieniem. Atliek tikai fantazēt, ko tik visu ar cilvēka balsi nevar izdarīt. Manuprāt, tas nav tikai tāds triks, ko komponiste ir izdomājusi pamēģināt. Es jūtu, ka tas ir viņas muzikālās domāšanas veids, jo visi viņas kora opusi ir veidoti ar tādu kā instrumentālās domāšanas klājienu, kas mūsu korim, manuprāt, piestāv – katrai balsij ir atsevišķas skaņu un tembra iespējas, līdz ar to esmu pilnīgi pārliecināts, ka katram korim viņas skaņdarbi skan pilnīgi savādāk, jo tie veidojas no katra dziedātāja individuālās varēšanas, talanta un savpatības.  

Aljaz Ceru is the CEO and co-founder of Bolt.Observer: a service which helps Lightning network node runners with management and monitoring tools. In this episode, he offers some advice on what mistakes you should avoid when managing your home node.

14.aprīļa raidījumā “Dziedātprieks” viesojās Kaspars Bačkurs, jaunais ērģelnieks no Rēzeknes/Kaunatas. Raidījumu vada: Rita Šteinberga Raidījums skan katra mēneša 2. un 4. piektdienā plkst 17:00 Apraksts: Raidījums, kurā tiksimies ar mūsu katoļu baznīcu liturģiskā kalpojuma dalībniekiem koru vadītājiem un iepazīsimies tuvāk ar muzikālo dzīvi mūsu draudzēs. Apzināsim liturģiskās mūzikas nozīmīgumu cilvēka ticības ceļa izaugsmē un iedvesmosim viens otru, klausoties mūsu baznīcu koru dziedājumus. Nedaudz ieskatīsimies vēsturē, kā arī pavērsimies nākotnē. Ceru, ka šis raidījums iedrošinās cilvēkus iesaistīties šajā kalpojumā un mūsu draudžu koriem nākošajā sezonā pievienosies daudzi jauni dalībnieki.

Aljaz is the CEO and Co-Founder of BoltObserver, software which provides monitoring and management services for lightning nodes. He's also the co-founder of the Bitcoin Ljubljana meetup, and has worked in the bitcoin space for several years. He is another guest who booked themselves on the podcast (really enjoying this approach so far), and we had a great discussion about bitcoin in Slovenia, lightning node management and the potential risks of centralization and 'regulatory capture', approaches to bitcoin development and promotion generally, and much more. Enjoy! --- More from Aljaz: TWITTER: https://twitter.com/aaaljaz More from me: TWITTER: http://bit.ly/2P7PUjA YOUTUBE: https://bit.ly/3aBbZxg MEDIUM: http://bit.ly/2Zk0Dex SUBSTACK: Money Messiah VIDA: https://vida.page/johnkvallis NOSTR: npub1cqm6dztalp4l6n04f9k20c333xftgangjla337736dr6faz9na0qf2hjec To buy Bitcoin in the US with zero-fees, purchase hosted mining rigs, and access their Lightning Services platform for developers, visit River.com If you're in Canada, use this link (https://t.co/npfGxWKO26) to buy bitcoin with Bull Bitcoin, and receive $20 free when you first fund your account with $50 or more (and buy bitcoin with it). Once you buy bitcoin, taking custody of it is extremely important, if you want to maximize the benefit of this unique asset. The Coldcard hardware wallet is one of the most popular and trusted devices for doing just that. Buy one, and learn more about the great features of this wallet, as well as all their other awesome products, at coinkite.com The Bitcoin 2023 Conference is going down May 18-20 in Miami. Use the promo code 'VALLIS' for 10% off the biggest bitcoin conference in history! See you there!

Connect The World EP056 | Aljaz Ceru | Bolt Observer | Slovenia "Edward and Stef talk with Aljaz Ceru, Co-founder and CEO of Bolt Observer and Co-founder of Bitcoin Ljubljana meetup group from Slovenia! Bolt Observer is a monitoring and management tool for Lightning Network nodes. It makes it possible to check the availability changes of Lightning nodes and set up customizable alerts. Aljaz talks about their new Lightning Network Explorer with the possibility to also check the latency of other nodes. This is a huge help for routing node operators! He also shares why enhancing payment reliability should be a priority for future developments of the Lightning Network. Want to know more about the onboarding process and what is needed to run this service? Join us and let's check this new episode!”- Jonī Kyasshu

Nesen Latvijā veikta aptauja rāda, ka 92 % Latvijas iedzīvotāju, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, biežāk vai retāk klausās mūzikas ierakstus. 74 % aptaujāto piekrīt, ka par intelektuālā īpašuma izmantošanu jāsaņem atlīdzība, bet tikai 24 % ir gada laikā atvēruši maciņu, lai kaut eiro iztērētu ierakstu pirkšanai. Vai šajos skaitļos kaut kas ir nepareizi, raidījumā vērtē Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Edvardsa, mūziķis un producents, LaIPA padomes loceklis Rūdolfs Budze un AKKA/LAA vadītājs Kārlis Kazāks. Liena Edvardsa norāda, ka LaIPA veiktais gadskārtējais pētījums par mūzikas patēriņu Latvijas sabiedrībā rāda, kā mainās avoti, no kuriem mūzika tiek patērētā. "2016. gadā, kad sākām pētījumu, stabils līderis bija radio ar 75%, šogad, 2002. gadā, galvenais mūzikas avots - 39% - ir bezmaksas interneta vietnes, attiecīgi, ir nedaudz pieaudzis patēriņš no digitālajām straumēšanas vietnēm. Savukārt radio klausās tikai viena trešdaļa sabiedrības - 33%. Cilvēki vairāk izvēlas klausīties mūziku internetā," norāda Liena Edvardsa. Tāpat pieaudzis straumēšanas servisu izmantojums, 2016. gadā tie bija tikai 4% patērētāju, šogad - 16%. Līdzīgi pētījumi Lietuvā un Igaunijā rāda vēl straujāku pieaugumu šajā jomā. 44% procenti klausās mūziku, pārvietojoties automašīnā. "Informācijas trūkums ir par mūzikas izmantošanu internetā. Pētījums parāda, ka sabiedrība meklē un atrod iespējas mūziku klausīties bez maksas. Mūziku katru dienu klausās 92% sabiedrības, bet tikai 24% ir gatavi par to maksāt un ir gada laikā to darījuši," atzīst Liena Edvardsa. Gada laikā cilvēki ir gatavi mūzikas ierakstu iegādei tērēt līdz 10 eiro. Kārlis Kazāks vērtē, ka daudz dzirdam terminu "bez maksas", tomēr patērējot '"bez maksas" kaut ko kādam maksā.  "Iespējams, ka tās ir reklāmdevēju uzturētas vietnes, mēs klausāmies bez maksas, klausāmies arī reklāmas, mūsu domas ietekmē. Šādi mūzika kļūst par citu produktu, nekā tas bija kādreiz, kad to spēlēja raidstacijas. Šobrīd mūzika ir vairāk arguments pārdot kaut kādus citus produktus. Cilvēks klausās mūziku, bet tajā pašā laikā viņam piepārdot visu ko citu, ko viņam varbūt vajadzētu," analizē Kārlis Kazāks. Viņš uzteic pētījumu, kas parāda, kā gadu no gada mainās tirgus un arī mūziķi redz, kā būtu jāreaģē. Runājot par mūzikas ierakstiem, Rūdolfs Budze vērtē, ka šobrīd no klausītāja viedokļa ir pasaules vēsturē labākais laiks, kad var visu atrast un viss ir pieejams. Savulaik CD maksāja 12 latus un varēja rēķināt, cik var atļauties. "Attiecīgi šodien, ja paskatāmies uz legālajiem servisiem, vari samaksāt septiņus, astoņus vai 10 eiro, kā kurā vietā, un tev ir pieejama gandrīz jebkura jebkad izdotā mūzika. Tu vari klausīties Bahu, Vivaldi, "Queen", Donu un Aminatu, un tas ir pieejams vienā vietā. Ja sarēķina gadā, tas nav daudz. Ceru, ka mūsu iedzīvotāji pārvarēs šo barjeru," vērtē Rūdolfs Budze. Viņš arī atsaucas uz LaIPA pētījumu: 5,2 ir tas marķieris skalā no 1 līdz 7, kur aptaujātie cilvēki piekrīt, ka būtu jāsaņem autoriem un radītājiem taisnīga atlīdzība par viņu mūzikas klausīšanos. Ar straumēšanas servisiem gan iet gausi. "Ir labi, ka cilvēki domā, ka mūziķiem ir jābūt atalgotiem. Nākamo 3 - 5 gadu plāns varētu būt, ka mums kā industrijai un mūziķiem individuāli arvien vairāk jārunā par to, kā klausītājiem legāli klausīties mūziku, lai visi saņemtu taisnīgu atlīdzību," atzīst Rūdolfs Budze.

Radical est un podcast proposé par le CERU. Au fil des épisodes, nous naviguerons au sein de la galaxie radicale. Nous évoquerons toutes les formes de radicalité, les mouvements qui les portent, les idées sur lesquelles elles prospèrent, la façon dont elles influencent nos sociétés, dont elles impactent nos comportements, nos habitudes. Nous essayerons à chaque fois d'imaginer la meilleure façon de répondre ou de se positionner face à cette radicalité.

"Atklāts vārds un domas brīvība man nozīmē ļoti daudz. Redzu tendenci, ka bieži vien, lai veidotu karjeru, oportūnistiski jāpagriežas tajā virzienā, kur plūst lielākā straume. Man tas nešķiet pareizi, jo domāju, ka jāpaliek godīgam un jābūt drosmei reizēm pateikt no citiem atšķirīgu viedokli un iestāties pret, ja esi par to pārliecināts. Un pastāvēt par to," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei uzsver viens no šobrīd izcilākajiem basiem pasaulē Ginters Groisbeks. 31. maijā viņš pirmo reizi sniegs solokoncertu Latvijā. Koncerts ar pianistes Aleksandras Golubickas klavieru pavadījumu notiks Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē ar nolaistu dzelzs priekškaru, nodrošinot unikālu akustiku kamermūzikas izpildīšanai. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. "Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk!" Gunda Vaivode: Šobrīd tev mēģinājumā ir starpbrīdis. Ko tu parasti tajā dari – iedzer kafiju, aprunājies ar kolēģiem? Jā, šobrīd esmu Amsterdamā, uz skatuves ar orķestri mēģinām Vēbera "Burvju strēlnieku:, kura jauniestudējumu veido Kirils Sebreņņikovs, un tas būs traks stāsts. Parasti pauzē kopīgi iedzeram kafiju, bet šobrīd man jāmēģina paturēt galvā visas aktuālās lietas, tāpēc ar krūzi ātri atgriežos ģērbtuvē un mācos savu Filipu no "Dona Karlosa" vai "Dzejnieka mīlu", ko tūlīt dziedāšu.  Tāpēc esam pateicīgi par šīm sarunas minūtēm, jo drīz gaidām tevi Rīgā. Pavasaris bijis ļoti saspringts. Vai vari iezīmēt pēdējos svarīgākos pieturas punktus?   Pavasaris tiešām bija ļoti saspringts. Tas sākās ar "Loengrīnu" Maskavā, kad visus pārsteidza šie, ja tā var teikt, vēsturiskie notikumi. Man caur Stambulu vajadzēja steidzīgi atgriezties mājās, jo situācija dramatiski saasinājās. Tālāk jau sekoja "Dons Žuans" Milānas "La Scala", tad "Rožu kavaliera" sērija Vīnē, tad vairāki dziesmu vakari, arī aizvietojot Tomasu Hempsonu  "Heidelbergas pavasarī" – visu laiku kaut kas notika. Pēdējās nedēļās bija "Loengrīns" un "Tanheizers" Berlīnē, bet pa vidu –  "Burvju strēlnieka" mēģinājumi Amsterdamā. Katru rītu pamostos ar domu – kur es esmu un kas jādzied priekšpusdienā un kur jābūt vakarā. Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk! Ir labi, ja ir daudz darāmā. Tu diezgan  labi pazīsti latviešu māksliniekus Kristīni Opolais, Elīnu Garanču, Andri Nelsonu, ar kuru kopā uzstājāties pagājušajā septembrī Rīgā. Ar kādām sajūtām tu atgriezies šeit?  Tā bija liela bauda – 4. septembrī kopā ar Andri un Baireitas festivāla orķestri atskaņot "Valkīras" 1. cēlienu, bet īpašs gods bija nodziedāt "Valkīras" finālu – Votāna atvadas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sarežģīto apstākļu un ierobežojumu dēļ nācās atteikt šo operu pašam Baireitas festivālam. Man tas bija īsts piedzīvojums arī tālab, ka pirmo reizi biju pilsētā, par kuru daudz zināju, man daudz bija stāstīts. Un te pēkšņi stāvu uz Operas skatuves un dziedu Votānu! Jau sen pazīstu jūsu intendantu Egilu Siliņu. Kad 2013. gadā Parīzē dziedājām "Ringu" (Riharda Vāgnera operu tetraloģija "Nībelunga gredzens" – red.), viņš teica, ka man jāpamēģina Votāns. Tāpēc dziedāt "Votāna atvadas" Egila teātrī man bija īpaši nozīmīgi. Savā ziņā tas ir kā atgriezties mājās. To vienmēr daru labprāt.  Arī otrdien mūs gaida īpaša programma – Šūmaņa cikls "Dzejnieka mīla",  kanoniskais meistardarbs, kas pie mums skan ne tik bieži. Cik ilgi tas ir tavā repertuārā un kā tas, iespējams, mainās?  Haha! "Dzejnieka mīla" piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu… Parasti es dziedu no galvas, bet tagad, sakarā ar tiešraidi Latvijas Radio 3, apsveru domu, ka varbūt tomēr nolikt notis blakus, jo radio tomēr pieprasa ļoti lielu precizitāti – jāievēro katrs punktējums, katra astotdaļa un sešpadsmitdaļa. Redzēsim, vai pagūšu tiktāl iemācīties no galvas, bet pārējo programmu kopā ar Malkolmu Martino esmu jau dziedājis gan Vīnē, gan Londonas Vigmora zālē – guvām lielus panākumus, jo šī tiešām ir ļoti dziļa programma. Mēs sāksim ar četrām Šūmaņa balādēm – tā, lai cilvēki var iejusties šajos īsajos stāstos un izjust dramatismu. Tad nāk lielais cikls "Dzejnieka mīla". Tas nav tik garš kā "Ziemas ceļš", tomēr dod iespēju veikt īstu ceļojumu kopā ar literāro "es", ar nelaimīgi iemīlējušos varoni – es ceru, ka tas būs intensīvs un skaists ceļojums.   Austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks Un tad – austriešu dziesmas, ko komponējuši  Brukners, Volfs, Mālers un Hanss Rots. Pēdējais ir vismazāk zināms, viņš nodzīvojis tikai 25 gadus. Brāmss viņu kritizējis, Brukners un Mālers vērtējis labi, bet kopumā tas ir skumjš dzīvesstāsts, kas beidzies ar nervu slimību un vajāšanas māniju. Tomēr mūzika ir ļoti skaista.  Hanss Rots ir ļoti interesanta figūra mūzikas vēsturē. Miris tiešām jauns, dzīves beigās kļuvis vājprātīgs – tāpat kā Hugo Volfs. Es kā austrietis saku, ka tas ir austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks. Viņa mūzika ir īpaša. Hanss Rots bija Bruknera skolnieks, tāpēc šeit ir arī tas konteksts ar Brukneru, ko mēs labāk pazīstam kā simfoniķi, tomēr viņš ir sarakstījis arī nedaudz dziesmu. Tajās mūzikas valoda ir daudz vienkāršāka, nekā "bombastiskajās" simfonijās. Bet arī Rotam bija īpaša individuāla skaņu valoda. Nav tā, ka uzreiz var pateikt – jā, tas ir Bruknera skolnieks. Nebūt nē, tā ir savdabīga mūzika. Jau pirmajā dziesmā ar pazīstamo Gētes tekstu "Dziedonis", ko komponējis arī Rihards Vāgners, ir daudzi "Nirnbergas meistardziedoņu" elementi, tomēr tas ir Rots. Arī otra dziesma ar Gētes dzeju "Gara sveiciens" satver tevi jau no pirmās takts. Jūtams, ka tas ir personisks stāsts. Tas nav tikai komponists, kas pārstāv konkrētu laikmetu, vēlīno romantiku, tas ir kas sevišķs. Man bija svarīgi Hansu Rotu, kaut arī viņš nav daudz sacerējis, paturēt atmiņā, lai cilvēki zinātu, ka tā ir laba mūzika. Un tā ļoti labi iederas starp Brukneru un Volfu. Vai tev kā austrietim tā ir priekšrocība, ka vari baudīt to pašu dabu, kalnus, pa kuriem pastaigājās Mālers?  Es vienmēr saku, ka tā ir svētība un lāsts. Lāsts tāpēc, ka Austrijā, īpaši Vīnē, katrs zina, kā mūzikai jāskan, ikviens ir eksperts. Tas ir tāpat kā Vācijā ar futbola treneriem – mēdz teikt, ka viņiem to ir 80 miljoni... Bet – jā, šis kultūras mantojums ir spēcīgi izteikts arī Baltijā un Rīgā – ka cilvēki jau kopš dzimšanas automātiski saņem mantojumā jušanu par ģeopolitisko situāciju, un tā tas ir arī Austrijā. Tu esi krustojumā starp austrumiem un rietumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem. Un Vīnē, kur ir tādas gadsimtos veidojušās tradīcijas, tas ir aizvedis līdz dabiskai mantojuma izjūtai. Tas ir ļoti skaisti, tas jānovērtē un jābūt atbildīgam par to. Un ja vēl ir izdevība šajā dabā un pilsētās burtiski pārdzimt, kā tas ir Bruknera gadījumā – man viņa mūzika ir kā visīstākā dzimtene. Kad esmu Zontāgsbergā, kalnu baznīcā, kur salaulājās mani vecāki, un skatos uz ielejām, tad tas ir Antons Brukners, kas tur augšā sagaida. Astotās simfonijas rakstīšanas laikā viņš patiešām apciemoja šo vietu, tā ir pavisam netālu no viņa paša mājām. Klausoties mūziku, es to sajūtu. Ja tev kā interpretam ir iespēja iepludināt šīs izjūtas viņa mūzikā, tad tā ir liela bagātība. Un pienākums to darīt. Tev ir zināmas arī dažas latviešu solodziesmas. Zalcburgā dzirdēji, kā Elīna Garanča dzied Vītola "Aizver actiņas un smaidi", tagad iepazinies ar vēl dažām. Vai vari salīdzināt un paraksturot mūsu klasiku?  Jā, 2017. gada 3. augustā Zalcburgā Elīna kā pēdējo no piedevām dziedāja latviešu dziesmu. Sākumā domāju, ka tas ir kaut kas no Šūmaņa – tik romantiskas krāsas! Tad ievēroju – labi, tik slikta viņas vācu valoda gan nav... Ceru, ka viņa man piedos šo, jo Elīna vācu valodu prot ļoti labi. Es sapratu, ka tā ir kāda cita valoda, visticamāk latviešu. Man ļoti patika, jo tā romantika, ko es arī tagad esmu mazliet iepazinis, ir melanholiska, bet ne par smagu. Tā nav slāviskā melanholija, kā 150 gramu steiks, kas reizēm nospiež to, kas jau guļ uz zemes. Latviešu mūzika skan vieglāk, varbūt ziemeļnieciskāk – mēs atkal atgriežamies pie tās pašas tēmas: lokālais kolorīts, identitāte, kas atspoguļojas caur skaņu valodu. Man tas ļoti patīk un es to izjūtu kā tuvu. Ja cilvēki vēlēsies, tad es mēģināšu nodziedāt latviski vienu piedevu.  Mēs gaidīsim šo pārsteigumu! Kad tas būs galā, vai ne? (smejas) *** Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

3. marta vakarā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kura pamatā - dramaturģes Justīnes Kļavas sulīgais un intriģējošais stāsts. Divas dienas pēc pirmizrādes "Klasikas" studijā aicinām tā režisoru Gati Šmitu. "Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā," saka režisors.    Liene Jakovļeva: Tavu jauno izrādi Jaunajā Rīgas teātrī daudzi vēl nav redzējuši, bet mums, "Klasikas" pulciņam, bija iespēja būt pirmizrādē. Justīnes Kļavas lugā darbojas gan pavisam jauni aktieri, kuriem šī izrāde ir viens no diplomdarbiem, un arī veterāni, kas ir mūsu labi zināmās zvaigznes. Gati, kādas tev parasti ir sajūtas pēc pirmizrādēm – vai tu ļaujies tām nereti aprakstītajām iztukšojuma un depresijas sajūtām, vai tomēr piederi pie režisoriem, kuri nepalaiž savu bērniņu pasaulē tā – nu, tad dodies! Man šķiet, tu vienmēr seko un kurbulē procesu. Gatis Šmits: Kādu laiku noteikti. Kamēr izrāde nosēžas, tikmēr pirmās trīs četras reizes noteikti skatos. Turpinām mēģināt, uzlabojot un mainot lietas, ja tas ir vajadzīgs – kā nu kurā darbā. Šī izrāde ir pietiekami komplicēta, tajā ir ļoti daudz līniju un notikumu – un gribas vienmēr tā kā viengabalainību saglabāt. Tāpēc šodien un rīt turpināsim rosīties un iesildīties. Ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet teātris vispār šobrīd pazīstams ar to, ka diezgan reti lugas tiek uzvestas bez kādām izmaiņām. Kāds bija šis gadījums ar Justīnes Kļavas lugu? Pieturējāties pie materiāla vai tomēr procesā kaut ko mainījāt? Gan – gan. Šajā gadījumā procesa pamatā ir Justīnes sarakstītais vairāk nekā 200 lappušu materiāls – milzīgs apjoms ar materiālu, ar kuru mēģinājumos strādājam un vajadzības gadījumā koriģējam – bet tas notiek ar Justīnes roku. Un tādā ziņā šajā gadījumā tas ir diezgan klasisks process. Mēs esam arī veidojuši tāds izrādes – piemēram, "Kārklus" vai "Dukšus", kurās mēs burtiskā nozīmē mēģinājumos ģenerējām ainas. Šeit mums bija blakus profesionāla rakstniece, un tas ļoti palīdzēja. Viņa ir dramaturģe un rakstniece, skaidrs, ka labāk uzticēties profesionāļiem. (..) Tie smiekli, kas izskan izrādē – tos var paredzēt? Ja ir kaut kas smieklīgs, mēģinājumos smejamies paši, un var jau saprast – komēdijā taču tu strādā pie katra joka, lai tas izskanētu, un tā vai citādi ceri, ka tur un tur smiesies. Vislabāk, ja skatītājs smejas par situāciju, nevis tekstu. Sevišķi jau Justīne prot sarakstīt smieklīgu tekstu! Bet mūsu uzdevums – izdarīt tā, ka skatītāji smejas par situāciju un apstākļiem, kādos attīstās darbība.  Bet var taču būt arī tāda šausmīga situācija, ka tu gaidi, bet to smieklu kā nav tā nav?  Gaidīt smieklus gan nevajag! Tādā gadījumā vajag vienkārši pašam dancot uz priekšu. Ja smejas – smejas, ja nesmejas – nesmejas. Tādā ziņā mēs nemēģinām izlūgties smieklus – mēs vienkārši esam šeit, un, ja kādam tas liekas smieklīgi un ja mums tas liekas smieklīgi, tad arī skatītājiem būs smieklīgi. Jautājums ir tikai par smieklu kvalitāti – par ko tieši tie ir. Vai tie ir joki zem jostasvietas, vai tā ir kāda situatīva lieta, vai smalka lieta, ko uztver tikai daļa no skatītājiem – tie smiekli ir visvērtīgākie – kad konkrētajā brīdī it kā nekas smieklīgs netiek teikts, bet cilvēki smejas, izejot no apstākļiem, ko viņi zina par varoņiem, un no konflikta, kas viņu acu priekšā notiek uz skatuves. Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā.   Vairāk un plašāk - ierakstā!

Con motivo del día internacional de la mujer y la niña en la ciencia 2021 tenemos un episodio especial en el que tendremos como invitadas a María José Martínez, Lorea Valcarcel y Núria Ferrandiz, integrantes del comité de igualdad de CERU. Además, entrevistaremos a Ángela Bernardo quien nos hablará de su nuevo libro, Acoso, dando una nueva perspectiva a los problemas que las mujeres se encuentran durante la carrera científica.

No 1.janvāra ir stājušās spēkā vairākas izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanā un valsts sociālās apdrošināšanas jomā. Kas šogad mainījies arī pašnodarbinātajiem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ekonomikas zinātņu doktore Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes Finanšu un grāmatvedības institūta profesore Inguna Leibus atzīst, ka mikrouzņēmuma nodoklis ir piemērots tiem, kam ir nelieli izdevumi pret ieņēmumiem.  „Lai pašnodarbinātiem atvieglotu nodokļu aprēķinus, ir ieviests mikrouzņēmuma nodoklis un beidzot sakārtots tā, ka uzskatu, ka ir taisnīgs. Tas ir piemērots tiem, kam nelieli izdevumi, jo nodoklis ir jāmaksā no apgrozījuma jeb ieņēmumiem,” skaidro Inguna Leibus. Tiem, kas ir izvēlējušies mikrouzņēmuma nodokli, ir četras reizes gadā, ja visi maksājumi ienāk bankas kontā saistībā ar saimniecisko darbību, jāpaskatās konts un jāsagatavo atskaite un jāsarēķina attiecīgā likme - 25 % vai 40 % lielākiem ieņēmumiem. „Ceru, ka tas būs ilgstošs nodokļu maksāšanas režīms, jo tas ir tik vienkārši,” atzīst Inguna Leibus. „Tas arī nav maz: ja par darbu saņem atlīdzību 100 eiro, ir jāsamaksā 25 eiro jāsamaksā kā nodoklis. Tas nav maz. Tikai ja, ieņēmumi pārsniedz 25 000 gadā, likme ir lielāka.” Mikrouzņēmuma nodoklis ir izdevīgs visiem, kam ieņēmumi nepārsniedz 25 - 30 tūkstošus eiro gadā, un tiem pašnodarbinātajiem, kuriem ir nelieli izdevumi. Mazumtirdzniecībā tas nav izdevīgi vai ražotājiem. Izdevīgi tas ir cilvēkiem, kas gūst ienākumus, strādājot intelektuāli.  Profesore arī autoriem, kuriem ir nelieli izdevumi, iesaka mikrouzņēmuma nodokli izvēlēties, lai arī šogad vēl ir pārejas periods. „Jāņem vērā, ja ir pamatdarbs, kur ir darba samaksa, un ir arī reģistrēta saimnieciskā darbība, un izvēlas maksāt mikrouzņēmuma nodokli, ka pamatdarbā tiks piemērota lielāka ienākumu nodokļa likme, bet to varēs atgūt, iesniedzot ienākumu deklarāciju, kad pārvērtē kopējos ieņēmumus,” norāda Inguna Leibus. „Tāpat šādā situācijā cilvēks zaudē atvieglojumus par apgādājamajiem. Tāpat zaudē atvieglojumus cilvēki, kas saņem invaliditātes pensiju. Nezaudē tikai pensionārs pensijas neapliekamo minimumu.”

Dati liecina, ka pasaulē 56% iedzīvotāju ir aktīvi interneta lietotāji. Tas liek uzdot jautājumu, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu domas un uzvedību, un galu galā, kā tas veido mūs kā indivīdus un kā sabiedrību? Par to, kā tas notiek un kas ir aktuālākie procesi, kam pievērst uzmanību, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi - psihologi Valērijs Dombrovskis un Luīze Berga pievērsušies jaunam psiholoģijas virzienam - kiberpsiholoģija. Valērijs Dombrovskis gan skaidro, ka šajā virzienā, kur savienojas datorzinātnes un psiholoģija, pētījumi notiek jau 30 gadus. Viņi kopā ar kolēģiem ir izveidojuši biedrību Latvijas kiberpsiholoģijas asociācija un ar pētnieku pārdomām par tēmu var iepazīties internetā. Galvenais, kas mudinājis pētniekus pievērsties šai jomai, ir jautājums, vai patiešām eksistēt digitālajā telpā ir normāli. Valērijs Dombrovskis atgādina pandēmijas sākumlaiku, kad daudz runāja par to, kā digitālā telpā pārāk daudz pavadītais laiks ietekmēs gan pieaugušos, gan bērnus, jo realitāte izzūd. "Šie stāsti man izraisīja pretestību, jo ir ļoti daudz cilvēku, kas līdz pandēmijai, funkcionēja un dzīvoja digitālajā telpā un viņi ir laimīgi," skaidro Valērijs Dombrovskis. Kā piemēru viņš min kibersportistus. "Izaicinājums bija parādīt to otru pusi, jo par pirmo, ka atrašanās digitālā telpā ir atkarība, ir daudz rakstīts un stāstīts. Mēs gribējām parādīt otru pusi: mēs esam saplūduši ar tehnoloģijām, mēs veidojam jaunu realitāti un dzīvi," atzīst Valērijs Dombrovskis. Viņš norāda, ka dažādu paaudžu cilvēkiem realitāte ir atšķirīgs jēdziens. "Jaunietim noteikti tur būs tehnoloģijas, internets, tā būs daļa ikdienas. Pastāv stereotips, ka bērnus jādabū laikā no virtuālās realitātes, lai spētu dzīvot normāli, lai spētu dzīvot pareizā realitātē. Bet kas ir pareizā realitāte, kur ir tā robežā? Ceru, ka ar savu virzienu varētu atbildēt uz jautājumu un parādīt tās robežas," norāda Valērijs Dombrovskis.

Skolas šajā gadā piedzīvoja daudz izmaiņu – vissarežģītākie lēmumi šādos laikos ir uz direktoru pleciem. Viņi ir tie, kuri atrodas starp divām frontēm – valdību un pašvaldību lēmumiem un tiem, kuriem šie lēmumi ikdienā jāievēro. Latvijas Radio turpina rubriku "Cilvēks ziņu virsrakstos" ar stāstu par Salas vidusskolas direktori Sanitu Madalāni. Pandēmijas laikā skolas ziņu virsrakstos neparādās reti. Arī šis gads nav bijis izņēmums. Gada sākumā skolas bija slēgtas, tad sākās reģionālais princips, tad gatavošanās eksāmeniem, tad vasara, jaunais mācību gads, testēšana, vakcinācija. Šajā notikumu virpulī bija ierauti gan skolēni, gan skolotāji, gan vecāki, gan arī direktori, kuri patiesībā lielu daļu organizatoriskā procesa iznesa uz saviem pleciem. "Es ar pedagoģiju esmu saistīta trešajā paaudzē. Mana vecmāmiņa bija matemātikas skolotāja, mana mammīte bija angļu valodas skolotāja-mācību pārzine tepat Vīgandes pamatskolā," stāsta Madalāne. Šo gadu īsumā viņa raksturo šādi – “ņigu ņegu”. Sanita vairāk kā desmit gadus nostrādājusi augstākās izglītības sistēmā, taču dzīves apstākļu maiņas dēļ nu jau sešus gadus atgriezusies Salā. Par sevis vadīto skolu Madalāne runā ar lielu aizrautību, tomēr atzīst, ka pandēmijas laiks bijis sarežģīts. Daudzo notikumu un lēmumu gūzmā svarīgākais bijis nepazaudēt skolēnus. "Tad mēs nākam kopā skolas administrācija, pedagogi, atbalsta personāls, domājam, ko darīt. Tad mēs rīkojam sanāksmes, kur piedalās arī bērns ar vecāku kopā. Šobrīd tas notiek attālināti. Pavisam nesen mums arī bija šāda sanāksme. Un tad mēs domājam, ko darīt, kādi atbalsta pasākumi ir nepieciešami konkrētajā situācijā. Es pieļauju šis ir visas Latvijas un es pieļauju, ka ne tikai Latvijas, visu skolu izglītības sistēma, kas atkopjas. Ceru, ka varu teikt tagadnes formā – atkopjas no attālinātā mācību procesa," saka Salas vidusskolas direktore.

Dzimtas stāstu sērijā tiekamies ar Amerikas latviešiem Elisu Freimani, viņas vīru Kalvi Ceru un abu meitu Daigu. Saruna, kas ierakstīta Čikāgā, par riktīgi latvisku dzīvi Amerikā un balansēšanu starp divām piederībām.

Raidieraksta sarunas ir neparasts žanrs. Visai bieži nākas sarunāties par to, par ko pat tā īsti nemaz nebija ieplānots runāt. Sarunas pavediens aizvijas neparedzamos ceļos, bet ir tik labi tam ļauties.Tā sanāca arī sarunā ar dzejnieci un literāti Ingu Pizāni. Ieplānots taču bija kas pavisam cits, bet cik dabiski atkal nonācām pie dzejas, tās rakstīšanas un lasīšanas, dzejas izjūtas un dzejnieka pasaules tvēruma. Jau pēc tam, kad sarunu esam beigušas un ierakstā nospiesta poga 'stop', Inga pastāsta, ka mīl lasīt arī bērnu grāmatas. Tad gan es noelšos, jo tik ļoti labprāt ar viņu par to būtu parunājusi. No otras puses, esmu priecīga par to, kur un kā saruna mūs aizvedusi.  Es smaidīju, sarunājoties ar Ingu, un smaidu joprojām. Ceru, ka Ingas stāstījums par literatūras iepazīšanu skolas laikā, par dzejnieka smalko intuīciju, kā arī par pēdējā laikā spilgtākajiem piedzīvojumiem lappusēs iepriecinās arī jūs.Seko Ingai Pizānei Instagram https://www.instagram.com/inga.pizane/Lasi Ingas Pizānes blogu http://pl-inga.blogspot.comIegādājies Ingas Pizānes dzejas krājumu "Siena, ko nosiltināt" https://www.janisroze.lv/lv/catalogsearch/result/?q=inga+pizāneRaidieraksts "Pieturzīmes" ar Ingu Pizāni https://open.spotify.com/episode/69T0mL56xKHlkNqbYuA2f6?si=85Fj4kuxRDOe9QnUSArZigSeko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas:*Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"*Hermanis Hese "Sidharta"*Milans Kundera*Romānu sērija "Skolas romāns"*Klāvs Elsbergs*Monta Kroma*Velga Krile "Nepiekrāp mani" (ZGS)*Salvadors Dalī "Ģēnija dienasgrāmata"*Rainis*Aspazija*Hēli Lāksonena "Paņēmi manu sirdi no plaukta"*Ieva Rupenheite "Palaidiet sievieti"*Ojārs Vācietis*Jānis Rokpelnis*Rupi Kaur*Agnese Zarāne "Laba meitene"*Jans Ņemecs "Gaismas vēsture"*Čārlijs Čaplins "Mana dzīve"*Olivjē Bordo "Gaidot Bodžanglu"

Šoreiz specizlaidums. Šī gada 4. novembrī biju uzaicināts Iecavas katoļu draudzes Alfakursā runāt par lūgšanu (attālināti ZOOM platformā). Šoreiz raidījumā piedāvāju noklausīties daļu lekcijas par lūgšanu. Ceru, ka raidījums iedvesmos Tevi, klausītāj, izbaudīt laiku, kuru pavadi savā lūgšanu kambarī ar Dievu. Māris Veliks "Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Klāt ceturtā un pēdējā Jurjānu Andreja VII Starptautiskajam koka pūšaminstrumentālistu konkursam veltītā dienasgrāmata, kuras noslēgumā uzzināsim finālistu vārdus. Viņiem šī konkursa nozīmīgākais brīdis – sestdien pulksten četros, kad Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē norisināsies fināls. Tajā dalībniekus atbalstīs un iedvesmos Normunda Šnē vadītā Sinfonietta Rīga, bet līdz tam ielūkojamies konkursa otrās kārtas mirkļos, kad Ilonas Meijas vadītās žūrijas priekšā stājās obojisti, klarnetisti un fagotisti. Žūrijas komisijas loceklis, obojists Kristians Šmits no Vācijas, raksturojot dalībnieku kopējo līmeni, neslēpj: "Tas ir ļoti atšķirīgs. Saksofonistu un klarnetistu līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd vēl nav notikusi otrā kārta fagotistiem, bet obojas snieguma ziņā iepalika. Mākslinieciskajā ziņā šāda līmeņa konkursā mēs gaidītu spožāku uzstāšanos." Kristiāna Šmita teikto apliecina arī fakts, ka, lai gan konkursa nolikums ļauj otrajai kārtai izvirzīt sešus obojistus, žūrija šo iespēju sniedza vien trim māksliniekiem. Izvēles programmu un obligāto skaņdarbu – Pētera Vaska "Pieskārienus" – spēlēja obojisti no Krievijas, Vācijas un Bogdana Tarasova no Čehijas. "Mums viss bija kārtībā!" Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Konkursos neatsverams palīgs jebkuram dalībniekam ir koncertmeistars, un šoreiz trim obojistiem un trim klarnetistiem bija tā laime spēlēt ar Sintiju Šteinkopfu. Sintij, sakiet, kas notiek aizskatuvē? Mēs redzam tikai to brīdi, kad dalībnieks ir jau sakoncentrējies un uznācis uz skatuves. Sintija Šteinkopfa: Ir ļoti dažādi – obojistus es pirms tam nepazinu. Mums bija tikai viens mēģinājums, savukārt klarnetisti, kā jau latvieši, ir zināmāki. Mūsu mēģinājumu process jau arī ir citādāks. Mana darbība notiek uz skatuves tajā brīdī, kad viņi kaut ko rada – tad mēs radām kopā. Tajā brīdī mēģinu noķert viņu domu un viņu sakāmo, kas parasti mēdz būt citādāks nekā mēģinājumu procesā. Tas ir ļoti izaicinošs un ļoti, ļoti aizraujošs process. Ko jūs teiktu par dalībniekiem? Viņi šobrīd ir konkursanti, vai viņi tomēr ir mākslinieki, kas uznāk uz skatuves un tik cilvēkiem, cik nu tajā brīdī ir zālē, dāvā savu priekšmetu? Man gribētos domāt, ka mākslinieki – es tā muzikāli mēģinu izaicināt konkursantu uz kaut ko interesantu, lai priekšnesums kļūtu dzīvs – vēl dzīvāks, nekā tas jau ir. Vai jums izdevās arī kādam palīdzēt šo to notušēt? Žūrija gan sekoja līdzi notīm, bet domāju, ka laba koncertmeistara spēkos ir arī šur tur mazliet "paslēp" solistu tajos brīžos, kad varbūt kaut kas nesanāk tā, kā plānots. Neko nezinu, mums visiem viss bija kārtībā! Un kā jūs raksturotu konkursa kopējo gaisotni šajās dienās, kad te tomēr ir sabraukuši aptuveni seši desmiti konkursantu no dažādām valstīm? Sajūta ir draudzīga, silta, muzikāla. Konkursa būtība tomēr ir satikšanās, ideju apmaiņa, cilvēku sarunas pēc tam un pirms tam. Arī es izmantoju iespēju ar saviem konkursantiem pārmīt kādu vārdu un kaut nedaudz iepazīt viņus tajās dažās minūtēs, cik mums dots. Vai jums ir savs favorīts? Nedrīkstu to teikt... (smejas) Īstenībā jau ar katru ir tādi brīži, kas ir spēlēšanas vērti. Tajā brīdī, kad esmu ar vienu, tas ir mans favorīts. Un nākamais dalībnieks atkal ir mans favorīts. Tā ka tas ir tā brīža uzdevums, tā brīža dzīve un tā brīža notikumus. Jāspēlē gudri Konkursa otrajā kārtā gan saksofonisti, gan klarnetisti spēlēja Alvila Altmaņa kompozīcijas. Saksofonisti - "Valsti-fantāziju", bet klarnetisti - "Veltījumu Baham". Abas dienas uz skatuves notiekošajam līdzi sekoja arī pats komponists. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="227135" layoutid="0" layout="" static=""} Alvils Altmanis / foto - Maruta Rubeze  Alvils Altmanis: Priecājos, ka mani skaņdarbi šajā visā lielajā saimniecībā noder. Iespaidi ir tādi: cik gan dažādas ir klarnetes spēles skolas – katrs no dalībniekiem to nospēlē savādāk. Arī pieeja obligātajam skaņdarbam ir īpatnēja. Saksofoniem spēles skola tik krasi neatšķīrās kā klarnetēm. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Runājot par jūsu radītajiem obligātajiem skaņdariem – domāju, tur varēja nobīties ne viens vien, tikai paņemot rokās notis... Varbūt saksofonistu sniegumā "Valsis-fantāzija" nebija augstākā pilotāža, bet tur ir arī savas smalkas lietas, kas jāsaskata. Negribas īpaši kritizēt, jo jaunajiem visa spēlēšana vēl priekšā, bet nu – jāsaka, ka vajadzētu gudrāk spēlēt, solo skaņdarbā jānes atbildība par katru noti. Lielāka uzmanība jāpievērš tempa un dinamikas lietām, no tām daudz kas atkarīgs. Konkurss ir konkurss, reizēm var gadīties, ka soloskaņdarbu kāds vienkārši pat nepaceļ. Varbūt vajag rūpīgāk pieiet. Bet līmenis kopumā ir augsts – gan saksofonistiem, gan klarnetistiem. Tas priecē. Protams, konkurss ir veiksme. Bet izsaku līdzjutību visiem šiem dalībniekiem šajos trakajos laikos, jo viņi lielu laikposmu ir gatavojušies, tas nav viegli. Lielākais konkurss – pašam ar sevi 14. oktobrī konkursu turpināja seši klarnetisti, un, protams, priecājamies, ka viņu vidū trīs Latvijas pārstāvji – Pēteris Eduards Kalniņš, Andrejs Reinis Zitmanis un Anna Gāgane. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267830" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Gāgane / publicitātes foto Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski pirms trim minūtēm no Mūzikas akadēmijas skatuves ir nokāpusi Anna Gāgane. Anna, vai var jūs apsveikt ar nospēlētu otro kārtu? Kāda pašai ir sajūta? Vai ir gandarījums? Anna Gāgane: Par to, ka tiku līdz beigām, noteikti apsveikt var – par to, ka neapstājos, cīnījos, līdz galam nospēlēju un mēģināju arī klausītājiem zālē sagādāt prieku, tāpat arī ģimenei, kas cītīgi sekoja tiešraidē un noteikti priecājās par sniegumu. Protams, vienmēr ir lietas, ko varētu labāk, ir kaut kas, kas neizdevās, varbūt dažreiz ir sajūta, ka nejūtos ērti. Bet galu galā – galvenā ir mūzika un priekšnesums. Un ceru, ka izdevās. Domāju, ka klausītāji, kuri bija zālē, arī izbaudīja jūsu piedāvātās 40 minūtes. Mans iespaids – spēlējāt ar lielu pārliecību un arī lielu vieglumu, it kā pilnīgi bez problēmām tika aizvadītas visas pasāžas, visas grūtākās vietas. Paldies, man prieks, un ceru, ka tiešām tā arī bija un izdevās. Uzstāšanās laikā domāju un atcerējos tos laikus šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad vēl biju studente un eksāmenus spēlēju nekur citur kā uz šīs pašas skatuves. Anna, bet zālē bija ne jau tikai Alvils Altmanis, ne tikai žūrija – zālē bija arī jūsu kādreizējais pedagogs Guntis Kuzma. Domāju, ka jums šis uzstāšanās brīdis nebija no tiem vienkāršākajiem, jo šoreiz uzstājāties savās mājās - Mūzikas akadēmijā, kuras durvis verat ne vairs kā studente, bet kā mācībspēks. Tieši tā! Zālē bija arī mans pirmais skolotājs Gunārs Kļaviņš un arī citi klarnetisti, arī mani kolēģi, un ļoti priecājos, ka arī mani šībrīža studenti atradās zālē. Priecājos un tajā pašā laikā arī uztraucos, jo mans uzdevums ir viņus iedvesmot un motivēt arī pašiem kāpt uz šīs skatuves un daudzām citām. Lielākais konkurss patiesībā ir nevis ar citiem kandidātiem, bet pašam ar sevi, un tā tas bija arī šodien. Es priecājos, ka tik liela daļa no otrās kārtas klarnetistiem pārstāv tieši Latviju, tas tikai pierāda, ka mans un manu kolēģu darbs atalgojas – mēs dodamies pareizajā virzienā un arī citiem klarnetistiem palīdzam pilnveidoties vairāk un vairāk. Nezinu, kā ir ar citiem instrumentiem – esmu dzirdējusi, ka flautistu vidū ir vairāk sāncensības, bet klarnetistu vidū pamatā valda koleģiāla attieksme vienam pret otru, nesatraucoties tik ļoti par konkurenci, bet priecājoties par citu panākumiem. Klarnešu kategorijā – īpaši liela dažādība Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Visi seši klarnetisti ir nospēlējuši – trīs no Latvijas, trīs no citām valstīm, un vaicāšu Guntim Kuzmam – kā mēs izskatāmies uz kopējā fona? Guntis Kuzma: Sajūtas ir ļoti pozitīvas. Man liels prieks, ka mūsu spēlētāji izskatās ļoti, ļoti pieklājīgi. Un es arī ceru, ka varbūt kāds tiks arī uz trešo kārtu. Citās instrumentu kategorijās tik lielu dažādību gan skaņas veidošanā, gan izpildījuma un spēles stila ziņā es nejutu. Tieši klarnetēm man bija ļoti interesanti salīdzināt dažādību. Konkursa rīkotāji ir īpaši piemeklējuši obligāto skaņdarbu. Vai tas bija brīdis, kad parādījās viņu patiesā varēšana? Es teiktu, ka jā. Pētera Vaska skaņdarbā obojai solo "Pieskārieni" klupšanas akmens bija dramaturģijas uzbūvēšana, bet Alvila Altmaņa skaņdarbā "Veltījums Baham" – kā šo skaņdarbu stilistiski labi nospēlēt, lai tas turas kopā. Bija interesantāki priekšnesumi, varbūt kāds bija arī mazāk iedziļinājies obligātajā skaņdarbā. Kopējais līmenis visur ir izlīdzinājies, jo vienkārši visas robežas ir vaļā, visa informācija ceļo, un faktiski tai nav nekādu robežu. Es teiktu, ka skolas lielā mērā ir sakrustojušās un veidojas viena starptautiska. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267834" layoutid="0" layout="" static=""} Guntis Kuzma / foto - Eduards Kapša Jurjānu Andreja konkurss – Baltijas mērogā unikāls Kamēr fagotisti no Ķīnas, Polijas, Igaunijas un Somijas vēl tikai gatavojas savam otrās kārtas priekšnesumam, dosimies uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektorātu pie profesora Guntara Prāņa, lai uzzinātu, kur, viņaprāt, pasaules kartē atrodas Jurjānu Andreja starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="258222" layoutid="0" layout="" static=""} Guntars Prānis / foto - Edijs Pālens, LETA Guntars Prānis: Man gribētos teikt tēlaini – ja daudzās viduslaiku kartēs centrā ir Roma vai Jeruzāleme, tad pūšaminstrumentālistu konkursa kartē Rīga ir nozīmīga pilsēta, ja varbūt ne pats centrs. Jo tiešām – Baltijas mērogā šis konkurss ir unikāls: nevienā citā konkursā visi koka pūšaminstrumenti kopā nav pārstāvēti. Bet, raugoties uz to, no cik dažādām valstīm ir ieradušies dalībnieki – faktiski tā ir visa pasaule: Eiropa, Āzija, Amerika –, varam konstatēt to, ka konkurss ir interesants un saistošs arī daudz plašākā mērogā. Esmu gandarīts, ka par spīti tik daudziem sarežģījumiem saistībā ar pandēmiju, esam bijuši ļoti neatlaidīgi, sakot, ka mēs gribam, lai šis konkurss notiek, un – tas tiešām arī notiek! Mūzikas akadēmijas misija, kā es to esmu sev noformulējis, ir palīdzēt izaugt jaunajam talantam, palīdzēt kļūt viņam par meistaru, par personību mūzikā. Tādā ziņā mums ir jābūt dāsniem, un uz procesiem jaškatās globāli. Domāju, ka tas, ka šeit ir tik daudz jaunu, talantīgu cilvēku – nav tik izšķiroši, kurš tieši būs Grand Prix ieguvējs – izšķirošāk ir tas, ka notiek pats process. Ka viņi cits citu pamudina sasniegt jaunus meistarības apvāršņus, un līdz ar to liek pamatu tam, ka varam ar pārliecību teikt, ka profesionālā mūzika ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē turpināsies ļoti augstā līmenī – gan simfoniskajos orķestros, gan dažādos kamersastāvos. Mums tas ir svarīgi – ne tikai būt procesa iekšpusē, bet arī iniciēt kādas lietas, nākt ar savu pienesumu. Jurjānu Andreja konkurss ir viens nozīmīgs solis uz priekšu un pamudinājums, varbūt pat iemesls kādam jaunam cilvēkam neatmest visam ar roku, bet piepūlēties un censties strādāt pie sava talanta izkopšanas. Gribētos lielākas individualitātes Bet nu jau mūsu dienasgrāmatā laiks vērtēt fagotistu sniegumu. Skatītāju zālē konkursa norisei līdzi sekoja Arnis Arnicāns un Elza Rubene. Vai viņiem jau ir savs favorīts? "Jā! Es teiktu, ka tas ir Ārons Mojzers. Kaut gan man ļoti patika arī Jākobs Peske, bet dotu tomēr priekšroku Āronam viņa ārkārtīgi skaistā instrumenta skanējuma dēļ. Arī instruments viņam izcils – to uzreiz var gan redzēt, gan dzirdēt. Tas cēlums, kas ir skanējumā, tas arī bija skaidri jūtams," uzsver Arnis Arnicāns. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267829" layoutid="0" layout="" static=""} Ārons Mojzers / publicitātes foto "Jā, es varu tikai piekrist, ka Ārona priekšnesums man sagādāja vislielāko baudu. Tā ir gan viņa interpretācija par mūsu Pētera Plakida skaņdarbu, kas bija obligātais un likās vistuvākais izpildījums latviešu mūzikai. Un arī tas, kādā secībā viņš bija sakārtojis savus skaņdarbus – tā bija viņam ļoti piemērota, viņam ļoti piestāvēja," - tā Elza. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="114629" layoutid="0" layout="" static=""} Andris Arnicāns "Vienīgais, ko es vēlētos - vēl kādas virsvērtības: gibētos vairāk individualitātes. Skanējums, kā tagad daudz kur māca Eiropā, ir diezgan vienveidīgs – tikai ar ļoti sīkām atšķirībām. Ja tur pieliktu klāt individuālu attieksmi... Piemēram, skaņas veidošanas elastību. Ceru, ka šie mākslinieki attīstīsies un varbūt viņiem instrumenti ieskanēsies daudz mākslinieciskāk," uzskata Andris Arnicāns. Spilgti līderi ir Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski tikko nospēlējis pēdējais fagotists, tāpēc apsveikšu žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ilonu Meiju ar veiksmīgi aizvadīto nu jau visu otro kārtu. Ilona, cik vienkāršs būs darbs, izvēloties finālistus? Vai jūsuprāt ir spēcīgi līderi? Ilona Meija: Manuprāt, jā. Ir tiešām redzami daži ļoti spilgti līderi. Protams, žūrijā apspriedīsimies, bet domāju, ka paliksim pie tā, kādi nu ir tie punkti katrā instrumentu grupā, un tad no katras instrumentu grupas līderis sacentīsies ar citiem līderiem citās instrumentu grupās. Lai varētu piedalīties šajā konkursā, bija priekšatlase, tad – pirmā kārta, otrā kārta, būs fināls ar naudas balvām. Protams, tās saņems tikai daži. Ko jūs novēlētu visiem tiem, kuri netika tālāk par pieteikuma atsūtīšanu? Domāju, ka tas ir ļoti labs atspēriena punkts, jo mēs visi labi zinām, ka katra krīze ir jauns sākums – tad cilvēkam atkal jāpārvērtē savi kritēriji, kas un kā varbūt būtu jāmaina. Domāju, nav ko izsamist, vienkārši jāatsperas un jādodas tālāk. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="249832" layoutid="0" layout="" static=""} Ilona Meija / foto - Arnolds Auziņš Cik bieži konkursa gaitā atcerējāties laiku, kad pati bijāt uz skatuves un jūs vērtēja kā Jurjāna konkursa dalībnieci? Tas palīdz jums vairāk saprast dalībniekus? Ja godīgi, no tā laika es ļoti daudz ko neatceros. Protams, uztraukums un adrenalīns... Konkurss, tāpat kā koncerts, katram mūziķim ir milzīgs pārbaudījums – viņa nervu sistēmai, pašsajūtai. Apbrīnoju un izsaku cieņu pilnīgi visiem šī konkursa dalībniekiem, ka viņi to spēja un godam paveica. *** Pēc dažām stundām satrauktie konkursanti un viņu līdzjutēji jau varēja uzzināt, kuri pieci dalībnieki piedalīsies finālā. Lai aplausi abiem fagotistiem - Šimonam Mihalikam no Polijas un Āronam Mojzeram no Somijas, konkursā dalību turpina spāņu saksofonists Alehandro Ajakss Lorente Gomezs, kā arī divas Latvijas pārstāves – klarnetiste Anna Gāgane un flautiste Egija Sproģe. Konkursa fināls norisināsies 16. oktobrī pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.

Šajā konkursa dienasgrāmatas lappusē uzreiz pēc II kārtas priekšnesuma tiekamies ar flautisti Elīnu Čeprovu. Sarunājamies arī ar koncertmeistarēm Hertu Hansenu un Ievu Dzērvi - tieši viņas kāpj uz skatuves un muzicē kopā ar konkursantiem. Pēc II kārtas uzklausām arī žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu no Vācijas.   Bet konkurss nav tikai dalībnieki un žūrija. Lai viss notiktu raiti kā pa diedziņu, ir liels atbalsta personāls, kuru ikdiena paiet dažādos darbos. Par to stāsta Liena Dāvida, Krista Tjarve un Luīza Ciemese.   Konkursā riskēt nedrīkst Tieši pēc otrās kārtas programmas nospēlēšanas satiekam mūsu pašu flautisti, Mūzikas akadēmijas studenti Elīnu Čeprovu.  Elīna Čeprova: Vēl joprojām ir sajūta, ka stāvu uz skatuves. Bija liela programma, un man tas bija liels pārbaudījums – sakoncentrēties un to visu izdarīt. Anete Ašmane: Vai šis tev ir pirmais lielais konkurss, vai arī tev jau ir starptautisku konkursu pieredze?   Līdz šim esmu piedalījusies dažādos konkursos – līdzīga tipa konkurss bija Itālijā, tas gan bija tikai flautistu konkurss.   Kurā kursā tu studē?   Nupat esmu uzsākusi studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesores Ilonas Meijas.   Tava profesore ir žūrijas priekšsēdētāja. Vai tas tev palīdz un dod iedrošinājumu, ka viņa arī ir zālē, klausās un atbalsta tevi? Mūsu skolotāja mūs nedrīkst vērtēt – to saku gadījumam, ja nu kāds domā, ka tā ir mūsu privilēģija... Katrā ziņā ir patīkami, ka zālē ir savs cilvēks, uz kuru varu projicēt savu spēli. Ik pa laikam paskatos uz savu skolotāju, vai viss ir kārtībā… Kāda ir sajūta, uzstājoties konkursā? Tas taču noteikti ir citādāk nekā koncertā? Jā, es visu laiku cenšos saprast, kas īsti ir tā konkursu un koncertu pieredze, jo konkurss tomēr ir lielāks risks – te nepieciešama daudz lielāka precizitāte. Bieži vien koncertā gribas kādu īpašu pianissimo paņemt, bet konkursā par to ir jāpadomā – vai tas tiešām atskanēs, vai tiešām nostrādās. Konkursā riskēt nedrīkst. Bet spožumam un attieksmei jābūt tādai pašai kā koncertā – pat ja zālē sēž tikai žūrija. Tik un tā jebkurā gadījumā cenšos visus uzrunāt. Man ļoti patīk piedalīties konkursos – tā ir lieliska iespēja, kā atskaites punkts, mērķis, uz ko var tiekties. Šoreiz, ja godīgi, nebiju plānojusi tikt tālāk par pirmo kārtu –divas dienas bija kārtīgs adrenalīns, intensīvi strādāju. Sapratu, ka ar tehniku vairs neko daudz neiespēšu, bija jādomā, par ko spēlēšu, ko darīšu un ko vēlētos pateikt. Ļoti patīk šāds grafiks. Vai uzstājoties konkursā tu domā arī par to, ka tevi vērtē, vai tomēr spēj par to konkrētajā brīdī aizmirst un nodoties mūzikai, lai tā atskanētu vislabākajā iespējamā veidā? Jā, laikam par vērtēšanu tajā brīdī nedomāju, vairāk par to, lai šiem cilvēkiem ir interesanti – cenšos viņus uzrunāt un paņemt viņu uzmanību.   Koncertmeistars kā sabiedrotais Liels atbalsts gan emocionāli, gan muzikāli ikvienam konkursantam ir viņa koncertmeistars. Latviešu dalībniekiem šoreiz ir vieglāk, jo viņi var saspēlēties ar vietējiem koncertmeistariem, kurus, iespējams, jau pazīst vai pat ar kuriem jau iepriekš ir sadarbojušies. Bet ārzemju dalībniekiem koncertmeistari tiek iedalīti, un tad nu viņiem ir kāds noteikts laiks, ko viņi drīkst kopā satikties, saspēlēties, sagatavoties. Un tad ir jākāpj uz skatuves. Šajā konkursā koncertmeistares ir vairākas, bet tiekamies ar divām – vispirms ar Hertu Hansenu, un tad sarunai pievienojas arī Ieva Dzērve. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="247597" layoutid="0" layout="" static=""} Herta Hansena / foto - no Latgales vēstniecības "Gors" fotoarhīva   Herta, ko tev kā koncertmeistarei nozīmē piedalīties konkursos? Tevi it kā nevērtē, bet kāda ir sajūta? Herta Hansena: Ļoti nervoza, jo katrs dalībnieks nes savu emocionālu vēstījumu – visi ļoti pārdzīvo, domā. Bet man patīk šis darbs, man tas šķiet ļoti interesants – jaunie cilvēki ir tik interesanti, tik radoši, tik daudz no viņiem var paņemt! Bet konkurss ir ļoti smaga lieta – nervi... Tāpēc koncertmeistaram uz skatuves jaunajam mūziķim jāpalīdz gan morāli, gan fiziski – lai viņam ir labi un ērti. Tev šoreiz noteikti ir gan tādi konkursanti, ar kuriem esi jau pazīstama, gan tādi, kuri tev sveši – piemēram, saksofoni. Herta Hansena: Jā, visi saksofonisti ir no ārvalstīm – no Japānas, Šveices un Spānijas. Ar katru mūziķi tikāmies pa stundai, visu izrunājām, pamēģinājām. Skatīsimies, kas būs uz skatuves. Šajā konkursā piedalās arī pieauguši mākslinieki, bet noteikti arī viņiem ir satraukums. Tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas ar viņiem uziet uz skatuves un ir kopā. Vai tas arī tev uzliek atbildību? Herta Hansena: Jā, atbildība ir ļoti liela, bet mēģinu nedomāt par to. Vienkārši mēģinu darīt labāko, ko tajā brīdī varu. Vienkārši tā reaģēšana uz skatuves… Dažreiz mūziķi dara tādas lietas… Ar vienu mēģinājumu nevari visu paredzēt, ko viņš stresa situācijā izdarīs – tāpēc galvenais uz skatuves būt elastīgam, iet līdzi un reaģēt. Bet tas ir ļoti interesants process. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267714" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Dzērve / foto - Latvijas Radio   Ieva Dzērve: No vienas puses, nav jau lielas starpības – vai tas ir eksāmens, koncerts vai konkurss, bet, ja runājam par konkursu, tad, protams, atbildība ir pat smagāka. Tiek daudz kas likts uz spēles, mākslinieki tik daudz gatavojas un iegulda sevi – nedod, Dievs, paņemt nepareizu tempu vai nospēlēt par skaļu, par ko vienmēr man ir bail – galvenais ir "neapēst" solistu. Nopietni – īsts mutulis! Un kā ir sadarboties ar mūziķiem, kas atbrauc uz konkursu no citām valstīm? Jums tas sadarbības posms ir ļoti īss, bet intensīvs. Ieva Dzērve: Faktiski jau tas neatšķiras no ikdienas – gan ar ārzemju kolēģiem, gan latviešu mūziķiem bieži vien izspēlējam kopā vienreiz pirms koncerta un tad jau spēlējam koncertā. Protams, vienmēr jau ir vēl tas faktors, ka ar vienu mūziķi spēlējas uzreiz, ar otru mazāk labi, ar trešo – vēl mazāk. Bet tiešām ir tā, ka dažreiz tu satiecies ar kādu, un varētu iet spēlēt uz skatuves uzreiz! Tikko satikos ar studenti, kura kā brīvprātīgā palīdz pie konkursa organizēšanas, bet nepiedalās konkursā kā māksliniece, un es viņai saku – beidzot es tev varu atzīties, kā jūtos: man tiešām ir stress, bet, protams, es jau nekad to nevaru izrādīt – nekādā  gadījumā! Un tas nav tikai pirms spēlēšanas, tas ir visā procesā – kad ar saviem studentiem piedalos konkursā vai tāpat vien eksāmenā. Kad esmu oficiālā koncertmeistare šādos konkursos, kur jāsatiekas ar ārzemju pianistiem, vienmēr pirms paša, paša procesa domāju – nekad vairs… Un tad es nospēlēju, un kad pēc laika man atkal piedāvā sadarboties – sekundes laikā piekrītu. Piemēram, šobrīd jau atkal esmu gatava spēlēt. (smejas) Emociju gamma ir plaša. Žūrijā – gan vienprātība, gan viedokļu dažādība Pēc otrās kārtas 13.oktobrī, kur rīta cēlienā muzicēja flautas, bet pēcpusdienā – saksofoni, uzrunājam žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu. Anete Ašmane: Kādas ir jūsu sajūtas un emocijas pēc otrās konkursa kārtas? Tas bija ļoti interesanti – katrs dalībnieks spēlēja pusstundu, un tā, protams, ir liela atšķirība no pirmās kārtas, kur tika atskaņoti īsi skaņdarbi solo. Tagad ir izvērsti skaņdarbi ar klavierēm, līdz ar to daudzveidība bija krietni lielāka arī programmas ziņā. Man šķiet, mēs pieņēmām pareizu lēmumu par otrās kārtas dalībniekiem. Šajā kārtā, kad uzstāšanās ir garāka un izaicinošāka, var arī redzēt, cik dažādi konkursanti reaģē, cik daudz enerģijas viņiem atlicis. Spēlējot ar klavierēm, nepieciešama lielāka skaņa no solista, un tad var redzēt atšķirību starp dalībniekiem, kā kurš ar to tiek galā.  Ko varat teikt par konkursa kopējo līmeni? Tas ir ļoti labs. Flautisti, piemēram, mūsdienu pasaulē ir ļoti auguši savā spēles līmenī.  Vai ir viegli vai grūti strādāt žūrijā un klausīties tik daudzus dalībniekus un novērtēt viņus, salīdzināt savā starpā? Ar flautistiem tas nav tik grūti, esmu pie tā pieradusi. Protams, šī konkursa specifika ir tāda, ka katram žūrijas loceklim ir jāvērtē arī pārējie četri instrumenti. Koka pūšaminstrumenti, ko labi pazīstu, ir tie, kas ir klasiskajā pūtēju kvintetā – fagots, klarnete un oboja. Saksofons dažiem no mums ir izņēmums, jo vācu mūzikas vidusskolās un augstskolās praktiski nav iespējas apgūt klasiskā saksofona spēli. To var darīt tikai džeza nodaļās, un tas, protams, ir citādi nekā Parīzē vai Austrijā, arī Latvijā, kur šīs tradīcijas un skola klasiskā saksofona spēlē ir spēcīga. Līdz ar to es nezināju šo saksofonu, ja tā var teikt, nopietno daļu un repertuāru, bet esmu priecīga, ka tagad to iepazīstu. Tas ir interesanti, jo ir atšķirīgi no tā, ko es zinu par saksofonu no džeza – viņiem pat ir jāspēlē Baha čella svītas!  Kāda ir atmosfēra žūrijā? Vai ir lielas diskusijas par to, kurš tiks tālāk? Patiesībā nē, mēs bijām visai līdzīgās domās, man šķiet, ka lielu diskusiju nebija, bet mēs varējām izpaust savas domas, viedokļus, vērtēšanas aspektus, un tur gan bija atšķirības, un tas ir labi.    Labie gariņi neredzamajā zonā Neviens konkurss, jo īpaši starptautiskais, neiztiek bez liela un plaša atbalsta personāla, kas katru dienu nodrošina, lai konkursanti tiktu uz skatuvi pareizajā laikā, lai žūrija būtu savās vietās un punkti tiktu skaitīti pareizi. Tāpēc nedaudz ielūkojamies arī neredzamajā daļā, vispirms sarunājoties ar Lienu Dāvidu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267698" layoutid="0" layout="" static=""} Liena Dāvida (kreisajā pusē) un Krista Tjarve (labajā pusē) / foto - Eduards Kapša   Anete Ašmane: Liena, kas tu esi šajā konkursā, kāda ir tava ikdiena? Liena Dāvida: Asistēju projekta vadītājam Edgaram Saksonam – ja viņam vajadzīgs vēl viens roku pāris, viņš pasaka, kas ir tas, kas man jāizdara. Mani pamata pienākumi ir koordinēt brīvprātīgos un skatīties, lai konkursa laikā norises iet veiksmīgi, lai viens dalībnieks seko nākošajam, lai nav garu paužu, lai viss iet gana raiti un visi zina, kur viņiem jābūt un cikos jābūt, lai kāds nav kaut kur pazudis un lai visi ir atnākuši. Kā šīs dienas ir aizritējušas? Vai viss gājis kā pa diedziņu vai bijuši arī pārsteidzošāki momenti? Līdz šim mums izdevies visu gana raiti risināt, nekādas aizķeršanās nav bijušas, konkursanti ir gana pašpietiekami – viņi zina, kur atrast informāciju, visi nāk laicīgi, ir pat tādi, kuri jau minūtes 40 pirms savas uzstāšanās mīņājas gar aizmugures durvīm un ir gatavi lauzties uz skatuves...  Konkursa dalībniekiem konkurss ir satraucošs brīdis. Vai tev ir izdevies novērot dalībnieku stresa izpausmes? Katram tās noteikti ir savādākas. Ir tādi, kuri pirms tam meditē, ir, kas izpilda kādus elpošanas vingrinājumus vai stāv aiz durvīm jau 40 minūtes pirms savas iziešanas – dīdās un gaida, kad viņiem ļaušu iet aizskatuves telpā, ko gan neļauju, jo viņiem tur vēl nav jāatrodas. (smejas) Bet nu – katrs jau, protams, cīnās ar savu stresu, kā māk un kā ir pieradis darīt. Bet nav tā, ka mums būtu jāsauc mediķi vai jādod ožamais spirts – tik traki pagaidām nav bijis. Bet nu – pagaidām  mums norisinās tikai otrā kārta, tā ka viss varbūt vēl ir priekšā. Ceru gan, ka nē. (smejas) Un kā ir pēc uzstāšanās? Vai ir tāds liels atvieglojums viņos redzams? Kā kuram. Kāds jau pats laikam sapratis, ka kaut kas gājis ne tik veiksmīgi, kā gribējies – tas nonāk ar ne pārāk apmierinātu sejas izteiksmi. Ir, kas nonāk sakarsuši, sasārtuši un nosvīduši. Bet visi vairāk vai mazāk ir atviegloti, ka tas ir izdarīts. Vismaz tā tas ir pēc pirmās kārtas. Otrajā kārtā tikuši tie, kas ir ar lielāku pieredzi, zinošāki – tie nāk nosvērtāki gan uz skatuvi, gan no skatuves. Katrs žūrijas loceklis individuāli novērtē dalībniekus un saliek punktus, bet kādam tas viss ir jāsaskaita kopā. To dara Krista Tjarve. Krista Tjarve: Es cenšos izdomāt gudru atbildi, bet caurmērā visiem dalībniekiem saku, ka  esmu "ekselis"… Esmu punktu cilvēks – žūrijas sekretāre, bet manas vienīgās darbības ir tādas: kad žūrija beigusi vērtējumu, paņemu viņu aizpildītās lapas, atnāku uz savu kluso kambari un savadu to visu ekselī, lai noteiktu, kuri pēc vidējā punktu skaita ir favorīti vai to kandidāti. Tad kāpju lejā, pastāstu žūrijai, kādi ir rezultāti, un tad dažreiz ir strīdīgi momenti. Ir definēts kārtīgs žūrijas protokols, tad nu mēs arī visu ievērojam.  Anete Ašmane: Tu apkopo žūrijas individuālos vērtējumus. Vai viņiem dažbrīd arī pašiem ir kāds pārsteigums, kad tīri pēc punktiem, matemātiski skatoties, rezultāts ir sanācis tāds, kāds sanācis? Par pirmo trijnieku vai pirmo sešinieku pārsteigumu nav bijis. (..) Ko vēl tu šajās konkursa dienās esi novērojusi? No sākuma bijām salikuši ļoti striktus grafikus – cikos tiks izziņoti punkti un tamlīdzīgi. Bet tas sanāk krietni ātrāk – punktus parasti izlieku pusstundu ātrāk, un to tad arī uzķērušas nākamās grupas. Un tad ir tāds brīdis, kad tu jūties kā skolā, kad nes stundu sarakstu, kur un cikos jābūt. Ir dažādas sajūtas – daži konkursanti pieiet žūrijas locekļiem un pajautā, lai dabūtu atgriezenisko saiti – ar domu, lai uzzinātu, kā varētu uzlabot savu sniegumu. Konkurss ir starptautisks, un saksofona gadījumā mūziķi spēlē tikai 8 minūtes. Kopumā ir 16 cilvēku, un 10 no viņiem ar 8 minūtēm arī konkurss beidzas. Līdz ar to – kad vadu ciparus savā ekselī, man pirksti dreb: viss tiek pārbaudīts, viss tiek pārskatīts un tā ir liela atbildība.   Dalībnieks pazudis: ko nu? Konkursā ir arī brīvprātīgie, un viena no tām ir Luīza Ciemese.   {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267699" layoutid="0" layout="" static=""} Luīza Ciemese / foto - Anete Ašmane   Anete Ašmane: Konkurss nav tikai konkursa dalībnieki un žūrija – lai tas viss notiktu, ir arī gana daudz brīvprātīgo. Ko tas īsti nozīmē – būt par brīvprātīgo konkursā? Luīza Ciemese: Tie ir tādi mazi darbiņi – sākot ar to, ka vienkārši sēžam pirmajā stāvā un sagaidām konkursa dalībniekus, sasveicināmies ar viņiem, atbildam uz jautājumiem. Pirmajās dienās viņi nezināja, kur ir klases vai kas tamlīdzīgs – tad mēs vienkārši norādījām, uz kurieni jāiet. Nākamais pienākums – bija jāiet pakaļ dalībniekiem uz klasēm, lai atvestu viņus īstajā laikā pie skatuves un tad uzlaist viņus uz tās. Tieši pašā sākumā arī gadījās interesants notikums – kad sākās pirmā kārta flautām, spēlēja jau pirmais dalībnieks, un gājām pakaļ otrajam. Aizej uz klasi, un dalībnieka nav! Bet viņam tūlīt jākāpj uz skatuves! Aizejam paskatīties uz citu klasi, arī tur neviena nav. Skrējām pa akadēmiju, meklējām, un jau likās, ka dalībnieka nebūs. Guntis Kuzma teica, ka viņš došot šim dalībniekam divu minūšu laiku – varbūt viņš pats ieradīšoties. Ja nē, tad ies nākamais. Jau aizgājām pēc trešā dalībnieka, kad pēkšņi – meitene, kas stāv pie zāles, saka – dalībniece uzradās, viņa vienkārši sēdējusi zālē! 

24. augustā Rīgas Domā koncertēs Orķestris "Rīga" diriģenta Valda Butāna vadībā. Orķestrim pievienosies solisti – ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja un soprāns Jūlija Vasiļjeva. Programmā būs Bahs, Debisī un Dvoržāks. Par šo koncertu runājam ar Orķestra "Rīga" māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Valdi Butānu. Dāvis Eņģelis: Ja skatāmies orķestra kalendārā, var spriest, ka tavs pēdējais koncerts ar Orķestri "Rīga" bija Pia Memoria, un tas vēl bija video formātā. Tagad koncerts būs tuvāk tam, kā ir ierasts klausīties un spēlēt koncertus. Vai ir kādas pārdomas vai sajūtas, ar kurām tu varētu padalīties par to, kāds ir bijis šis starplaiks? Valdis Butāns: Kā jau visi orķestri, arī mēs mēģinām saprast šo laiku – izdzīvot to un pielāgoties. Pirms vasaras atvaļinājuma bija koncerti, kas notika tiešsaistē, bija ieplānots latviešu mūzikai veltīta albuma ieraksts, kas pandēmijas dēļ tika realizēts tikai daļēji – pie tā ceram atgriezties septembrī. Pirmais koncerts ar klausītājiem notika augustā – tā bija Jāņa Liepiņa diriģētais koncerts Rīgas Domā – programma "Bahs. Brukners. Britens", un tagad beidzot pienākusi mana kārta. Ceru, ka cilvēki joprojām ir izsalkuši pēc dzīvās mūzikas, jo vismaz pirmajā koncertā klausītāju klātienē bija gana daudz, par ko bijām ļoti priecīgi. Ceru, ka arī uz šo programmu klausītāji atnāks, jo programmu esam salāgojuši gan ar mūsdienu realitāti, gan Rīgas Doma akustikas iespējām, un veidojuši to tādu, kas iepretim trauksmainajiem šībrīža notikumiem cilvēkiem sniegtu līdzsvaru un mieru. Galu galā – arī pašiem mūziķiem, kuriem ir ļoti svarīgi satikties klātienē. Paldies Dievam, ka mums to vēl joprojām ļauj darīt, jo profesionālam orķestra mūziķim bez kopīgas muzicēšanas psiholoģiski izturēt ir ļoti grūti. Protams, arī diriģentam, jo diriģents bez orķestra nav spējīgs neko izdarīt. Biju sailgojies pēc orķestra, un man prieks, ka varēsim šo koncertu dzīvi mēģināt nospēlēt, cik nu apstākļi atļauj, un skatīsimies, kas būs nākotnē ar visiem pandēmijas rādītājiem un jaunajiem likuma grozījumiem... (..) Visi esam mazliet noguruši no neziņas. Tas ir pats galvenais – no plānošanas viedokļa šis ir ļoti, ļoti nogurdinošs un sarežģīts laiks... Vairāk un plašāk - ierakstā.

"Man vienmēr bijis sapnis dziedāt Mālera mūziku," atzīstas Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde, kura kopā ar pasaulslaveno tenoru Aleksandru Antoņenko un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā 29. augustā Dzintaru koncertzālē piedalīsies Gustava Mālera monumentālās simfonijas "Dziesma par zemi" atskaņojumā. Šo koncertu, kas izskanēs "Jūrmalas festivāla" ietvaros, tiešraidē piedāvās "Klasika". Dziedātāja atklāj: "Otro un Trešo simfoniju jau biju iemācījusies un gaidīju iespēju, kad man kādreiz kāds zvanīs un teiks - Zanda, vajag! Brauc un dziedi! Un tad Guntars Ķirsis man piedāvāja "Dziesmu par zemi"... Nebiju to īsti vēl izpētījusi, bet, tā kā man patika pārējās simfonijas, nojautu, ka tas varētu būt kaut kas ļoti labs. Kad apskatījos, teicu - protams, jā, tas ir fantastiski! Tagad, mācoties, studējot un mēģinot apgūt šo opusu, tas aiznes lielos augstumos...  Melodijas, melanholija, tēmas - par mūžību, par mieru, par to, kur rast šo mūžīgo mieru. Zinu, ka Māleram pašam tās bija svarīgas, kad viņš šo simfoniju rakstīja. Bet tās ir arī tādas tēmas, kas mums katram ik pa laikam ir aktuālas dzīvē. Citam biežāk, citam ne tik bieži... Bet to visu pirmoreiz izdziedāt šeit, uz Dzintaru koncertzāles skatuves. Ļoti gaidu šo vakaru - domāju, tas būs maģisks..." Intervijā Ingai Saksonei dziedātāja neslēpj prieku par aktīvāku koncertdzīves atsākšanos: "Šovasar beidzot viss atsākās! Man bija koncerti Frankfurtes operā, Riharda Štrausa operas "Ariadne Naksosā" koncertiestudējumi, kur dziedāju Triādi, kopumā piecas reizes - tā bija pirmā atgriešanās pie dzīvās publikas. Pēc tam biju Tiroles vasaras festivālā Austrijā: dziedājām ļoti skaisto Skrjabina Pirmo simfoniju, kas likās tik ļoti piemērota atklāšanas festivālam pēc pandēmijas. Bija pilna zāle ar publiku, ļoti skaisti un pacilājoši. Tagad esmu Latvijā. Būs šis koncerts, šis lielais notikums, tad vēl būs koncerts Mazajā Mežotnes pilī augusta beigās un vēl paredzēts Tālivalža Ķeniņa simfonijas ieraksts kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Darba šobrīd netrūkst." Vaicāta, kas ir grūtākais, gatavojoties Mālera simfonijai "Dziesma par zemi", dziedātāja uzsver: "Pats grūtākais, ko, ceru, izdosies pārvarēt, ir jautājums par komunikāciju ar publiku - mūzika ir sarežģīta, bet negribas skatīties partitūrā - negribu, lai pazūd vēstījums, ko gribu aizsūtīt publikai. Ceru, ka ar visu sarežģītību izdosies izveidot labu kontaktu ar publiku." Visbeidzot, vai Mālers ir saudzīgs dziedātājam? Zanda Švēde atbild apstiprinoši: "Jā, man viņš ir ļoti piemērots, tāpēc arī es ilgi esmu gaidījusi šo brīdi..." Vizītkarte Kopš 2018. gada Zanda Švēde ir Frankfurtes operas soliste. Dziedātāja ir pazīstama arī daudzos ASV opernamos – lomas izpildītas Kanzasā, Sietlā un Pitsburgā, Sanfrancisko, Ziemeļkarolīnas un Palmbīčas, kā arī Aidaho opernamos, Čikāgas liriskajā operā un Atlantas operā. Līdztekus skatuvisko tēlu interpretācijām Švēde ir arī aktīva koncertžanra māksliniece. Kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri viņa piedalījusies Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā, bet diriģenta Gustavo Dudamela vadībā izpildījusi mecosoprāna partiju Bernsteina Mesā kopā ar Losandželosas filharmoniķiem.

Ko īsti šogad nozīmē e-dziesmusvētki? Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku šī gada filozofija, mākslinieciskie un organizatoriskie jautājumi, šaubas un emocijas. "Man kā procesā iesaistītam cilvēkam nevar nebūt svētki. Pats esmu bijis dalībnieks kā dejotājs, tagad meita otros svētkos dalībnieks. Man tas process ir sajūta," atzīst režisors Reinis Suhanovs. "Es piederu pie tiem cilvēkiem, kurš saprot, kādēļ ir šie e-svētki, kādēļ tiem ir jābūt šovasar. Jūtos priecīgs, ka tikām sadzirdēti, ka šis process jānoslēdz ar atzīmēšanu. Jo bieži uz svētkiem skatās rezultatīvi, ka tas ir tas koncerts, kad rodas sajūta, ka tie ir tie dziesmu svētki. Dziesmu svētki ir šis četru gadu cikls, kur gatavo repertuāru, kur pedagogs strādā ar skolēniem." Suhanovs norāda, ka tad, kad vajadzēja pārslēgties uz e-vidi, daudzi skolotāji noturēja savus kolektīvus, daudzi bērni palika ticībā, ka pēc gada kaut kas būs, jo dziļākā svētku būtība ir vēlme pašizpausties. "Ja pagājušais gads bija e-skola, tad ir arī e-svētki," uzskata Reinis Suhanovs. "Ceru, ka daļa e-svētku formāta paliks arī nākotnē, jo šādos svētkos kaut kādā vienā notikumā var pieslēgties visi, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar būt Latvijā vai Rīgā." Viņš arī vērtē, ka īsta dejošana ar iespēju sadoties rokās neatsāksies tūlīt, skatoties arī epidemioloģisko situāciju un to, kā veicas ar vakcināciju skolās. Taču ir cerība, ka septembrī atsāksies mācības klātienē un tie kolektīvi, kuri varēs sanākt kopā, kuri būs repertuāru atkārtojuši, varēs dejot sadodoties rokās. Tas tuvinās iecerei novembrī sarīkot koncertu, savā ziņā Dejas dienu, kur ar televīzijas starpniecību pieslēgsies dažādiem kolektīviem. "Bērni mācās šajā interesantajā laikā un tā ir viņu vienīgā dzīve, tādēļ ir būtiski atrast radošajiem cilvēkiem visus veidus, kā kā iepriecināt, kā palīdzēt noslēgt, kā vērst uzmanību uz bērniem. Tas ir svarīgi psiholoģiski," vērtē Reinis Suhanovs. Režisors arī norāda, ka svētku process mainās ne tikai pandēmijas gadā, sabiedrība ir mainījusies, mainījies jau arī iepriekš ir tas, kas ir pieļaujams svētkos. "Ir jāmācās un mums kā pieaugušajiem ir jāsaprot, ka mums šajos svētkos ir jāmēģina paiet maliņā un ļaut maksimāli bērniem iegūt prieku no tā, ko dara, ko iemācījušies,"  atzīst Reinis Suhanovs. "Deju lielkoncerts neiespējams, bet iespējams fiksēt katru bērnu, kurš dejo." Dziesmu svētku tradīcijai ir 150 gadu, bet radošajam garam ir tūkstošiem gadu, svarīgi saprast, ka bērni paliek pie šīm garīgajām vērtībām, tas palīdz saglabāt mentālo veselību. Sazināmies ar Tomu Treibergu, kurš klātienē Kuldīgā vēro Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pirmo notikumu "Saules vija" klātienē. Viņš arī sarunājās ar šī projekta autori un režisori Ingu Krišāni.  

Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas. Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses. ‘'Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads. Mīļo sieviņ, Martiņ! Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars.'' Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘'Āboliņu mājās''(tagad tas ir Alūksnes novads). Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā. Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs. Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka. Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Sazināmies ar Nacionālā teātra aktrisi Zani Jančevsku, kura vasarā kļuva arī par diplomētu etnomuzikoloģi. "Studijas ir pabeigtas, mēģinājumi teātrī notiek, cilvēki strādā. Atmosfēra ir tāda, kā ir, jo neviens īsti nezina, kad skatītāji varēs redzēt to, ko mēģinām. Izrādes top gatavas un tad viņas iekonservē jeb iesaldē," īsi ikdienu raksturo Zane Jančevska. "Kādu laiku zoom ir parocīgs, bet teātris zoom nedrīkst notikt, es domāju, izrāde," vērtē Zane Jančevska. "Ceru, ka pēc šī perioda nebūs tā, ka cilvēki vispār negribēs liela daļa satikties citādi kā zoom vai attālināti, ka viņi būs pieraduši pie šī modeļa. Tas liek aizdomāties, tā nedrīkstētu būt, tā nevajadzētu būt," uzskata Zane Jančevska. Etnomuzikoloģijā Zani Jančevski interesē Ēdoles puses folklora un viņa vēlas ar tās puses ļaudīm dalīties savās zināšanās Paralēli zoom mēģinājumiem aktrise cenšas iemācīties kādu tautasdziesmu, kādu trāpīgu izteicienu, ko atrod dainu skapī.

Basketbola kluba “VEF Rīga” prezidents Gatis Jahovičs, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, atceras, ko darīja Kristera Zorika izšķirošā metiena brīdī, kā arī paver priekškaru uz kluba virtuvi. Runājām par kluba piedāvājumu jaunajiem basketbolistiem un leģionāru izvēles kritērijiem, iespējamo sastāva papildinājumu un iekšējām rezervēm, atbalstītāju atsaucību un nestandarta sezonas budžeta akcentiem, izlozes faktoru un gaidāmo karsto martu.64 minūtes par Latvijas čempionvienības “VEF Rīga” veiksmīgo startu Čempionu līgā, kluba ikdienu un stratēģiju.00:00 - Zorika uzvaras metiens kā apdraudējums Jahoviča uzvalkam;03:30 - Emocijas pēc Strasbūrā piedzīvotā zaudējuma;07:50 - Attiecības ar Čempionu līgas vadību;13:10 - Minūšu sadalījums VEF komandā;19:05 - Jauniešu cīņa par iekļūšanu pirmajā komandā;26:00 - VEF sistēmas plāni, sadarbošanās ar aģentiem;31:20 - Sastāvs sezonas turpinājumam;37:30 - Finanšu plānošana savdabīgajai sezonai;46:20 - Nenoskaņošanās vietējai līgai, leģionāru priekšzīmīgums;55:10 - Smagais kalendārs martā.

Krustpunktā virtuālajā studijā viesojas Valsts prezidents Egils Levits, kuru iztaujā žurnālisti un Latvijas Radio klausītāji. Runājam par valdības darbu cīņā ar Covid 19 – situācijai kļūstot sarežģītākai, valdība šodien lemj par jauniem ierobežojumiem. Runājam arī par citām aktualitātēm, piemēram, Satversmes tiesas tiesneša neievēlēšanu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod Latvijas TV žurnāliste Odita Krenberga un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. “Mājsēde” svētkos nepieciešama, lai noturētos līdzšinējā inficēšanās līmenī, sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Egils Levits. Runājot par ārkārtējās situācijas pagarinājumu līdz 7. februārim, Levits norāda, ja būs iespējams to atcelt ātrāk, ja strauji mazināsies saslimstība, valdība par to noteikti lems. Visi būs priecīgi. "Jo mazāk mēs kontaktēsimies ar citiem cilvēkiem, jo iespējamāks būs valdības lēmums atcelt ārkārtas situāciju ātrāk," atzīst Egils Levits. "Ceru, ka cilvēki ar “mājsēdi” sapratīs, ka ir situācija ir pavisam nopietna un tiešām arī minimāli kontaktēsies, tas varbūt radīs iespēju ātrāk atcelt ārkārtas situāciju. Es uz to ļoti ceru." Valsts prezidents aicina cilvēkus citam citu mudināt ievērot noteiktos ierobežojumus, lai neapdraudētu apkārtējos.

Krustpunktā virtuālajā studijā viesojas Valsts prezidents Egils Levits, kuru iztaujā žurnālisti un Latvijas Radio klausītāji. Runājam par valdības darbu cīņā ar Covid 19 – situācijai kļūstot sarežģītākai, valdība šodien lemj par jauniem ierobežojumiem. Runājam arī par citām aktualitātēm, piemēram, Satversmes tiesas tiesneša neievēlēšanu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod Latvijas TV žurnāliste Odita Krenberga un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. “Mājsēde” svētkos nepieciešama, lai noturētos līdzšinējā inficēšanās līmenī, sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Egils Levits. Runājot par ārkārtējās situācijas pagarinājumu līdz 7. februārim, Levits norāda, ja būs iespējams to atcelt ātrāk, ja strauji mazināsies saslimstība, valdība par to noteikti lems. Visi būs priecīgi. "Jo mazāk mēs kontaktēsimies ar citiem cilvēkiem, jo iespējamāks būs valdības lēmums atcelt ārkārtas situāciju ātrāk," atzīst Egils Levits. "Ceru, ka cilvēki ar “mājsēdi” sapratīs, ka ir situācija ir pavisam nopietna un tiešām arī minimāli kontaktēsies, tas varbūt radīs iespēju ātrāk atcelt ārkārtas situāciju. Es uz to ļoti ceru." Valsts prezidents aicina cilvēkus citam citu mudināt ievērot noteiktos ierobežojumus, lai neapdraudētu apkārtējos.

La información ubicua en internet nos ha traído un efecto secundario indeseado, la desinformación. En este capítulo hablamos de recetas para combatirla a la vez que charlamos sobre una iniciativa de CERU para divulgar ciencia a los más pequeños de una forma muy divertida para ellos.

Ivara Šteinberga pirmais dzejoļu krājums "Strops". Literatūrzinātne un dzejarade - kas un ko ietekmē dzejas krājumā Kultūras Rondo pārrunājam ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu. Ivars Šteinbergs pie debijas krājuma strādājis ilgi un rūpīgi – pirmās dzejas publikācijas parādījušās jau 2012. gadā, izpelnoties laikabiedru interesi un atzinību. Kāds bijis Ivara pirmais dzejolis, vai literatūrzinātnieks ar savu kritisko skatu netraucē dzejniekam un kā sadalīt laiku starp literatūrzinātni, recenziju rakstīšanu, doktorantūras studijām un dzeju? Ivars Šteinbergs  stāsta, ka pirmais dzejolis, ko atzinis kā dzejas darbu, tapis 2008./2009. gadā. Tas ir īss dzejolītis par diviem, kas arī bijis publicēts. Literatūrzinātne šobrīd dod vienu "valodas šķēli," ar kuru operēt, apspēlēt dzejā. Ilgu laiku Ivaram Šteinbergam bijušas sarežģītas attiecības ar iekšējo cenzoru, bet tad sapratis, ka jauc iekšējo cenzoru ar literāro dzirdi.  "Kopš pagājušā gada augusta esmu mācījies iekšējā cenzorā neklausīties, klausos literārajā dzirdē," atzīst Šteinbergs. Krājumā nosaukums "Strops" radies spontāni. "Biju izgājis uzsmēķēt un domāju, kā saukt krājumu, jo tas bija brīdis, kad manuskripts tapa un tas bija aktuāls jautājums. Sapratu, ka šis vārds patīk un gluži veiksmīgi apzīmē to, kāds tas krājums veidojas - proti, dažāds. Viena no nozīmēm, ko gribētu izcelt ar šo nosaukumu, ir daudzbalsība, jo šie dzejoļi, manuprāt, ir dažādi," stāsta Ivars Šteinbergs. "Tas viss kopā ir daudzbalsība un kņudoņa, kas ir arī sakārtota, jo strops ir čumoša, mudžoša būtne, kas vienlaikus ir arī sistēma, kur ir liela kārtība. Ceru, ka kaut kas līdzīgs nolasās krājumā." Autors atzīst, ka arī emocionāli patīk stropa jēdziens, vectēvs bija bitenieks un medus ir garšīgākā lieta pasaulē. Strops ir stiprs vārds.   Interesi par dzeju radījusi un savām spējām dzejas rakstīšanā noticēt Ivaram Šteinberga ļāvusi vecmāmiņa Lilita Šteinberga, kura arī mudinājusi rakstīt vēl. Bet krājuma tapšanas laikā pirmā dzejoļu lasītāja un vērtētāja bijusi sieva - rakstniece Daina Tabūna. Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks, atdzejotājs, literatūras kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzeju publicē kopš 2012. gada. 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā, ASV (Fulbraita Ārvalstu apmaiņas studentu programma) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Šobrīd doktorants Latvijas Kultūras akadēmijas apakšprogrammā “Kultūras teorija”. Ivara Šteinberga rakstītās literatūras kritikas ir novērtētas ar nomināciju 2020. gada Normunda Naumaņa Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvai. "Šis laiks bija mana pieaugšana," studiju laiku ASV vērtē Ivars Šteinbergs. "Tagad runā par literatūrzinātnes lomu manā dzīvē, bet kaut kādai daļai manis tas šķiet smieklīgi, jo bakalaura studiju laikā es biju absolūti bezatbildīgs students. Es studēju tikai tādēļ, ka man vajadzēja kaut ko studēt, savu bakalaura darbu rakstīju, lai man būtu iegansts lasīt ārzemju dzeju un uz eksāmeniem divus gadus pēc kārtas neatnācu, jo es gribēju labāk stopēt pa Eiropu." "Nav tā, ka man literatūrzinātne būtu interesējusi no sākta gala. Pēc bakalaura studijām pagāja kāds laiks, sapratu, ka vēlos kaut ko npietnāk darīt. Es pieteicos un palaimējās, ka saņēmu Fulbraita stipendiju. Tas bija kā pavērsiena punkts. Tas bija kā punkts, kurā pieaugu kā cilvēks. Maģistrantūras laikā ASV es studēju ļoti nopietni. Tā stipendija un studijas ASV ir viena no vērtīgākajām pieredzēm manā dzīvē," turpina Ivars Šteinbergs. Krājumus “Strops” izdevis apgāds Neputns.

23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Gada izrādes titulu un “Grand Prix” saņēma Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”, kuras režisors Valters Sīlis plūca laurus arī kā gada režisors. Skatuves naglas sadalītas, dīvainā  teātra sezona ir oficiāli noslēgusies. Emocijas un komentāri par Latvijas teātru gada balvas „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, laureātiem un vērtējums par pagājušo sezonu kopumā. Kultūras Rondo diskutē teātra zinātniece 2019./2020. sezonas žūrijas pārstāve Līga Ulberte, kultūras žurnālists Atis Rozentāls un teātra zinātniece 2020./ 2021. sezonas žūrijas pārstāve Zane Radzobe. "Par ceremoniju ārkārtīgi pozitīvi iespaidi. Man liekas, ka brīnišķīgi viss izdevās šajos šausmīgi grūtajos apstākļos, kad līdz pēdējam nezināja, kā varēs, vai varēs, ko varēs. Vispār, man liekas, ka Liepājas komanda ir milzīgi malači. Liels prieks!" vērtē Līga Ulberte. Viņa neslēpj, ka gaidījusi "Spēlmaņu nakts" ceremoniju ar bažām. "Man vakardienas ceremonijā patika divas lietas, kas ir īpaši simboliskas šim laikam. Man ārkārtīgi patika Kristas Burānes kaķis, ko redzējām viņas tiešraidēs formātā spēlējamies gultā, kā tas noticis daudzos zoom mītiņos. Protams, arī JRT skatuve, kas simboliski rāda ne tikai Māras Ķimeles radošā mūža likumsakarības, bet arī to, ka šobrīd esam tādā pārbūves stadijā teātrī," atzīst Zane Radzobe. "Mani iespaidi arī ir ļoti pozitīvi. Gribu izcelt, ka teātri uz vietām organizējās un uzturēja tur šo atmosfēru. Viena baža bija, ka izšķīdīs  šī kopības sajūta, bet to apbrīnojamā kārtā izdevās katrā šajā mikro kolektīvā radīt tieši ar to, ka cilvēki bija kopā savā vidē un viens otru atbalstīja," gandarīts Atis Rozentāls. "Arī organizēti cēlās kājās, lai godinātu Mūža balvu ieguvējus. Bija patīkami redzēt, kā tas realizējas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Arī kultūras ministrs "Facebook" to ir nosaucis par neiespējamo misiju, bet šī neiespējamā misija izdevās." Diemžēl arī šī teātra sezona neturpinās ierastā ar ritmā ar iespēju skatītājiem klātienē vērot izrādes. Atis Rozentāls norāda, ka jauni iestudējumi top, mēģinājumi notiek, domājot par laiku, kad skatītāji atkal atgriezīsies teātrī, taču pastāv bažas, ka pirmizrāde var pārcelties arī uz nākamā gada maiju. Līga Ulberte atzīst, ka šī ir  bezprecedenta situācija, kad teātrim ir atņemta pamatfunkcija - dzīvās komunikācijas funkcija ar skatītājiem.  "Man liekas, ka skatītāju un teātra attiecību krīze var ieilgt arī pēc pandēmijas. Ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka laiks, kamēr skatītājs atgriezīsies teātrī var būt vajadzīgs ilgāks. Dažādu iemeslu dēļ," norāda Līga Ulberte. Zane Radzobe uzskata, ka šī sezona ir atšķirīga ar to, ka pārrāvums būs ilgāks, smagāks dažādos kontekstos. Viņa arī min, ka šajā kontekstā ir jārunā arī par finansēm.  "Esam spiesti atzīst, ka teātriem nāksies mainīties dažādu iemeslu pēc," atzīst Zane Radzobe. "Kad šī krīze beigsies, droši vien teātra sistēmā daudz kas būs paspējis jau izmainīties. Noteikti teātri būs daudz ekskluzīvāka lieta, grūtāk pieejama lieta finansiālu iemeslu dēļ." Tāpat viņa min, ka varētu būt arī kādi pozitīvi ieguvumi, piemēram, digitālo risinājumu apzinātu izmantošanu. Tāpat viņa min, ka ir arī apdraudētas labas lietas, kas ir bijušas teātrī. Piemēram, tas, kas notiek ar lielajiem teātrim, visus padara ļoti nervozus.

23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, gaidām šī gada neparasto „Spēlmaņu nakti”.  Balvas "Par mūža ieguldījumu teātra mākslā" saņems režisore Māra Ķimele un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs. "Man pietrūkst skatuves un kolēģu acs zālē un enerģijas, kura rodas tikai tad, kad skatāmies viens uz otru. Tā skatuve visiem teātra cilvēkiem ļoti pietrūkst. Ceru, ka ātri pārdzīvosim šo laiku un atkal būs dzīva dzīve," Kultūras Rondo atzīst režisore un pedagoģe Māra Ķimele. Viņa atklāj, ka Zirgu pastā, savā darba vietā, skatīsies televīzijas raidījumu, jo būs ļoti intresanti, katrs būs uz savas skatuves. "Balva ir tikai šis vakars un tā kā šis vakars būs bez abiem laukumiem - skatuves un skatītāju zāles, vienkārši skatīšos televizoru. Tas man ir gājis secen, tas tāds Dieva smaids," bilst Māra Ķimele. "Šobrīd teātris ir ļoti dažāds. Tas man ārkārtīgi patīk," atzīst Māra Ķimele, salīdzinot šodienu ar laiku, kad viņa ienāca teātrī. "Tādēļ teātris ļoti uzplaukst, ka kaut arī paši esam neapmierināti, kā vienmēr. Latvijā ir vsa veida teātri. Dokumentālais teātris, kurš man ārkārtīgi patīk. Kā izcilu paraugu var saukt "Leģionāri" Ģertrūdes ielas teātrī. Tādi ir vēl un vēl." Lai arī mainījies ir teātris, nav mainījusies teātra sabiedrība. "Kad  cilvēks iegūst šo poti, šo atkarību no teātra, profesija kaut ko izdara ar apziņu. Tas ir amats. Tāpat kā visi pasaules galdnieki visos laikos, viņi sapratīsies savā starpā. Tā tas ir, jo mēs zinām kaut ko vienu un to pašu, ko citi nezina. Tā ir tāda brālība un teātra brālība ir ļoti stipra," uzskata Māra Ķimele. Vakarā, pēc ziņām deviņos, Latvijas Radio 1 būs klāt „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonijā.

14. novembrī Edgars Saksons svinēs 50. dzimšanas dienu. Bija paredzēts arī koncerts, kurā skanētu Riharda Zaļupes jaundarbs, bet mūziķa ieraksts savā "Facebook" kontā vēsta: "Mazliet skumji, bet gana atbildīgi - koncerts tiek pārcelts uz 2021.gada 17. septembri. Ceru, ka tad varēsim satikties bez maskām, bez distancēšanās un uztaisīt riktīgu ballīti!" "Var jau mēģināt spēlēt koncertu virtuāli tukšai zālei, kamera priekšā, bet kuram būs prieks no tā visa - man, orķestrim vai skatītājiem, kuri tāpat jau, man liekas, ir apnicis skatīties TV koncertus. Domāju šis bija saprātīgs lēmums," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atzīst Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas koncertmeistars un jubilārs Edgars Saksons. Arī komponists Rihards Zalupe, kurš rakstījis jaundarbu šim jubilejas koncertam, atzīst, lai arī gribējies kopā ar jubilāru un LNSO to atskaņot, ka šis ir tikai mirklis. "Paies kaut kāds laiks, mēs pat nespēsim attapties, ka būs nākamā gada septembris un cerams, ka uz šo laiku atskatīsimies. Tas ir laiks, ko mēs noteikti atcerēsimies," bilst Rihards Zaļupe.    

Profesors Andris Jumtiņš nule kā saņēmis Paula Stradiņa balvu par izcilu ieguldījumu ortopēdijā. Tas mudināna arī mūs pievērsties pētījumiem ortopēdijā un skaidrot, kas ir tie jautājumi, uz kuriem zinātnei šajā jomā aizvien nav atbilžu. "Tas ir ļoti augsts novērtējums manam darbam. Tas ir augstākais apbalvojums ķirurģijā Latvijā," atzīst Andri Jumtiņš. "Pauls Stradiņš teicis, ka medicīna ir arods, zinātne un māksla. Ceru, ka man ir izdevies katrā no šiem punktiem iedot kaut mazumiņu." “Rokas nomazgāji?” izstāde atgādina - rokas mazgāt vajag “Rokas nomazgāji?” - tas ir jautājums, ko Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki noteikti būs sākuši cits citam uzdot aizvien vairāk. Taču ar šādu pašu nosaukumu interesentus aicina arī izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tā iepazīstina ne tikai ar pašreizējās globālās situācijas saistību ar roku mazgāšanu, bet arī higiēnas vispārīgo nozīmi, vēsturi un dažādu infekciju izplatīšanos. Nereti, pieminot vārdu “viduslaiki”, tiek runāts par netīrību, nemazgāšanos un slimību izplatīšanos. Jā, tā tas bija, naktspodu saturs un viss cits tika izgāzts vienuviet, taču nebūtu pareizi uzskatīt, ka viduslaiki ir atskaites punkts tam visam. Patiesībā pilsētas, kurās nevaldīja nekāda tīrība, pastāvēja vēl agrāk, un problēmas ar tīrību bija arī pēc viduslaikiem. Lai gan ziepes vārīja jau no seniem laikiem un veļas mazgāšanai izmantoja arī pelnus, tikai pamazām cilvēki saprata, kā rodas saslimšanas un kā higiēna var pasargāt no dizentērijas, holeras, tuberkulozes, spāņu gripas, parazītiem un citām slimībām. Nekas nav mainījies arī šobrīd, Covid-19 apstākļos, un par mazgāšanās vēsturi stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenais speciālists Artis Ērglis. Izstādi ar šim laikam tik atbilstošu nosaukumu “Rokas nomazgāji?” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija plānots atklāt šī gada martā, taču ironiskā kārtā izstādi par roku mazgāšanu ārkārtējās situācijas dēļ nācās slēgt, lai sabiedrība gan ievērotu distancēšanos, gan valkātu sejas maskas, gan mazgātu rokas. Atklāšana notika virtuālā vidē, bet kopš maija, kad muzeji atkal atvēra savas durvis, izstādi apmeklējuši daudzi interesenti. Lietojot mutes un deguna aizsegus un ievērojot citus drošības pasākumus, izstāde interesentiem apskatāma līdz šā gada 30. decembrim. Aktuālā informācija un izstādes fotogrāfijas pieejamas Paula Stradiņa Medicīnas vēsture muzeja mājas lapā un “Facebook” lapā.

En el programa hablamos sobre las acciones para mitigar el cambio climático, desde patos a menús veganos pasando por la aseguración de los cultivos. Además, entrevistamos a Susana García López, ganadora de la Quinta Edición del premio Talento Emergente de CERU quien ha desarrollado el primer sistema experimental que permite evaluar la captura y almacenamiento de dióxido de carbono en determinadas formaciones geológicas.

10. oktobrī Maskavas Nāciju teātrī pirmizrādi piedzīvos Alvja Hermaņa iestudējums "Gorbačovs" par kādreizējo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu un viņa sievu Raisu. Izrādē spēlē aktieri Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova. Izrādes iestudēšanas laikā gan Hermanis, gan aktieri personīgi tikās ar pašu Gorbačovu, kā arī pētīja arhīva materiālus, intervijas un citas vēsturiskas liecības. Pats Mihails Gorbačovs izrādi jau ir redzējis un arī zvanījis režisoram. "Izrāde tika uztaisīta Rīgā, tikai pēdējā fāzē mēģinājām savādākā veidā, bija lērums ar video kameru, viņi dzirdēja manu balsi skaļruņos, tas bija kaut kas jauns," par izrādes tapšanu Kultūras Rondo stāsta režisors Alvis Hermanis. Pirms 12 gadiem Maskavas Nāciju teātrī Hermanis iestudēja "Šukšina stāstus", un teātris vēlējies turpināt sadarbību. Dažādu iemeslu dēļ tā atjaunojusies pirms 2,5 gadiem, kad režisors piedāvājis veidot iestudējumu par Mihailu Gorbačovu. "Ne pie vienas izrādes neesmu tik daudz strādājis, tik daudz mēģinājumu nav bijis. Pateicoties vīrusam bija iespēja ilgi un detalizētu gatavoties," atklāj Alvis Hermanis. Augustā abi aktieri - Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova - viesojās Rīgā un kopā ar režisoru strādāja pie iestudējuma. Protams, izrādē neiztikt bez politikas klātbūtnes, bet Hermani vairāk interesējusi Gorbačova personība. "Mani vairāk interesēja, kur uzradās cilvēks, kurš pārzīmēja visu pasaules karti. Jo kā teica pēdējais KGB (VDK) vadītājs Krjučkovs: vislielākā kļūda KGB vēsturē ir tā, ka  mēs nogulējām Gorbačovu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja nebūtu Gorbačova personības, tad šodien visticamāk Latvija nebūt neatkarīga valsts un joprojām būt PSRS sastāvā," norāda Hermanis. "Tā bija liela, gara nejaušību ķēde, kurai pateicoties mēs šobrīd dzīvojam neatkarīgā Latvijā." Pirms veidot izrādi, Hermanis arī ticies ar Gorbačovu, kurš uzticējies režisoram, jo bija redzējis "Šukšina stāstus", kurus novērtējis atzinīgi. Arī ar abiem aktieriem viņa esot labās attiecībās.  "Bija cilvēcīga uzticēšanās, profesionāla," norāda Hermanis. Lai arī oficiālā pirmizrāde iestudējumam vēl tikai būs, Maskavā ir tradīcija jau pirms tās izrādes rādīt skatītājiem. Gorbačovs jauno iestudējumu ir redzējis un jau zvanījis režisoram, lai pateiktos, jo bijis ļoti aizkustināts. Hermanis sola, ka izrādi varēs redzēt arī Rīgā. "Obligāti, ļoti ceru, esmu pārliecināts, ka tas notiks, kad beigsies viss vājprāts ar vīrusiem. Ceru, ka tas varētu būt nākamā gad laikā," tā par iespēju izrādi "Gorbačovs" noskatīties Rīgā saka Hermanis.

Psihiskās veselības traucējumi var piemeklēt jebkuru un ir tikai normāli meklēt palīdzību pie speciālistiem. Ko darīt, lai mazinātu stereotipus, kā mainīt sabiedrības viedokli un kā efektīvi risināt psihiskās veselības problēmas? Veselības ministrijas īstenotā kampaņa par psihisko veselību "Viss ir Norm.a" aizsākas ar personisku stāstu par depresiju – īpašā video stāstā Anna dalās savā pieredzē par to, ko nozīmē sadzīvot ar šo psihisko saslimšanu. Kampaņas ietvaros gada laikā plānots mazināt sabiedrības stigmu attiecībā uz dažādiem mentālajiem traucējumiem. "Šī kampaņa nav tāda, kas ir divas nedēļas ēterā un tad pazūd, mēs apzināti šo veidojam vesela gada garumā," ar kampaņu iepazīstina veselības ministres padomniece Marta Krivade. "Katru mēnesi mēs veltīsim vienam psihiskās veselības sarežģījumam vai salimšanai. Viens pavisam reāls cilvēks, kurš piekritis dalīties ar savu stāstu par savu saslimšanu mums ar video palīdzību nodos šo stāstu." Krivade skaidro, ka būs cilvēka stāsts. Piemēram, šomēnes, atklājot kampaņu, ir stāsts par depresiju. Anna, kura ir kampaņas pirmā mēneša stāsta varone, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj, ka iesaistīties kampaņā pamudinājis tas, ka savu gadījumu sauc par veiksmīgu, jo spējusi tam tikt pāri kaut kādā mērā.  "Jo vairāk esmu mēģinājusi iziet cauri, kas tad notika, ko vairāk saprotu, ka par to ir jārunā. Ja es to varu un zinu, ka daudzi cilvēki to nevēlas darīt, varbūt pat nespēj, uzskatu ka tas ir teju mans pienākums to izdarīt un izstāstīt, kas īsti notiek." Daloties pieredzes stāstā, Anna atzīst, ka vēlējusies saprast, kas ar viņu notiek, intensīvi meklējusi informāciju.  "Jo vairāk lasīju par simptomiem, jo vairāk sapratu, ka, visticamāk, man ir depresija. Pieņēmu, ka to nevar izdarīt pats ar saviem spēkiem, sāku meklēt informāciju, kur var saņemt palīdzību Latvijā," atklāj Anna. Viņa min, ka process nav bijis vienkāršs, jo informācija nav ļoti pieejama. Daudz jāmeklē. Tāpat garš ir bijis process, lai saprastu, kur meklēt jau palīdzību klātienē pie speciālista, cik tas maksā. "Ceru, ka ar šo kampaņu būs vieglāk un pieejamāk atrast informāciju turpmāk. No citiem cilvēkiem arī esmu sapratusi, ka ir sajūta, ka informācijas trūkst, ne tikai par pašu slimību, bet arī par to, kā to risināt un kur meklēt palīdzību," norāda Anna. Lai arī Anna min, ka pašai informācijas un palīdzības meklēšanas process nebija viegls, šobrīd viņa mudina cilvēkus meklēt palīdzību tiem, kam ir grūti saņemties, jo palīdzība ir pieejama un pārsvarā tā ir kvalitatīva un ne vienmēr tas maksā dārgi. "Ir grūti kaut ko ieteikt, jo arī man process nebija vienkāršs," atzīst Anna. Psihiatrs, Veselības ministrijas galvenais speciālists psihiatrijā Elmārs Tērauds raksturo situāciju, cik daudz cilvēkiem Latvijā varētu būt nepieciešama palīdzība, lai risinātu garīgās veselības problēmas. Vairāk informācijas par kampaņu un iespējām meklēt palīdzību, var atrast internetā.  

Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals&Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā skan fragmenti no sarunām ar mākslinieci Džemmu Skulmi, valodnieku Valdi Bisenieku, cilvēktiesību aizstāvi un disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Ievas Jurjānes ierakstītās sarunas atšķiras no presē ierastajām intervijām. Tās atšķiras ar savu nemērķtiecību, drīzāk – savstarpēju labvēlību, un – kas arī domas dzimšanai ļoti svarīgi – lēnumu. Šis nesteidzīgums un lēnīgums ir arī mūsu sarunās ar Ievu Jurjāni. Topot šim sarunu ciklam, tiekamies reizi nedēļā vai divās jau kopš pavasara, sarunas noteikumi ir nemainīgi – tās notiek tikai un vienīgi pašu portretu klātbūtnē. Un tas brīnumainākais, ko šādi neierasti žurnālista darba nosacījumi ir panākuši, arī sarunu starplaikos runātais dzīvi sevi atgādina, domu graudiem uzslāņojas aktuālie notikumi. Lūk, ieraksts, kas tapa, ārpus šī sarunu cikla, īsi pēc vienas no portretos redzamajām, Ievai Jurjānei ļoti būtiskas personības, Džemmas Skulmes aiziešanas mūžībā. Tas bija skaisti un nozīmīgi, ka Ievai bija stāsts. Džemmas stāsts. No Džemmas Skulmes vēstules: “Ieviņ, šodien skatīju Tavu izstādi. Man bija prieks, pārsteidza - Tikšanās ar ļoti nopietnu MEISTARU, pārliecinošu, nodoma skaidrību, uzdevuma atradumu, jutos kā kādā vecā foliantā atradusi sen meklēto šifru! Ir senčiem, ir putniem !!! Sākums mani tā kā mazāk saistīja, apbrīnojama Tava Griba sākuma Nekam (bezpersonība ,vēl) veltīt veselu telpu, ielogojumus, tikai tāda GARA APZINĪBA (teātrī skolota) to var veikt! (Ceru, ka saprati, ka še runāju par bēbīšiem). Mani stipri pārsteidza Tavu gleznu nobeiguma "slepenais rafinējums", to es kā pielietojamu mums kopā strādājot nepieredzēju. Portretam gandrīz vairs spēka nebija, knapi vilkos. Konstatēju, ka muzejā grūtāk elpot! Bučas, Džemma.” Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums" Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.  Ieva Jurjāne saka, ka viens portrets viņai vēl līdz novembrim jāuzglezno. Pašportrets.

Kad noskatījos Ineses Lukaševskas producētā pasākuma video klipu, man radās aizdomas, ka esmu sastapusi cilvēku ar ļoti neparastu prātu. Angliski saka “extraordinary“. Man nebija ne jausmas, cik ļoti extraordinary viņa ir. Joprojām nesaprotu, kā vienā cilvēkā var būt sakoncentrētas tādas darba spējas, kreativitāte, bezkompromisa pieeja kvalitātei, redzējums un spēja atrast risinājumus tur, kur citi jau sen būtu padevušies. Inese Lukaševska – Luka reputācijas vadības aģentūras dibinātāja savu profesionālo dzīvi no nulles sāka daudzkārtīgi, burtiski pieceļoties no pelniem kā fēnikss. Viņa viena radīja uzņēmumu, kurš šobrīd ir saņēmis jau 7 godalgas pasaules prestižākajos pasākumu konkursos. Viņa ir saņēmusi savas jomas “Oskaru”, ar kuru viņas pasākumi ir atzīti par labākajiem pasaulē. Viņa ir daudzkārtēja Latvijas čempione snūkerā un arī Eiropas medaļniece. Un tas ne tuvu nav viss. Lai arī viņa brīdina, ka citu attieksme pret viņu nav mērena, jo cilvēki viņu vai nu mīl vai neieredz, es viņai ticu, kad mūsu sarunā viņa nosaka: “Ceru, ka es vienkārši esmu labs cilvēks”. Inese stāsta, kas viņai palīdz savu darbu darīt ar tādu atdevi un rezultātiem, ka tas konkursos pārspēj gigantu pasākumus, kuru budžets ir simtiem reižu lielāks un starp kuru organizatoriem ir tādi pasaules vārdi kā Google, Lamborghini u.c. Mēs runājām arī par reputācijas vadību un tīklošanu jeb networking un snūkera sportaveida stratēģijām un piedzīvojumiem.Intervijas piezīmes meklē šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda35/ SARUNAS PIETURPUNKTI:00:02:00 “Klīnisks gadījums un labs cilvēks” – uzņēmuma Luka dibinātājas Ineses Lukaševskas sasniegumu liste00:04:37 Ar ko var tikt pie pasaules prestižāko pasākumu “Oskara” un kādi izaicinājumi tāpēc jāpārvar00:18:50 Pasākumu rīkošanas neparedzamās situācijas, “pēdējās nakts sindroms” un “rekets”00:27:34 Būt godīgai pret sevi – arī tad, ja pēdējā naktī jāatceļ visā Latvijā izsludināts pasākums00:31:35 Kā nesabrukt, savākties un strādāt situācijā, kad esi pilnībā nodots gan morāli, gan finansiāli00:43:58 Principi un vērtības, pēc kurām Inese vadās visās dzīves jomās, jeb “Ineses standarts”00:49:16 No amizanta gadījuma biljarda zālē līdz snūkera čempionei01:04:40 Par piedzīvojumiem sportā01:11:00 Ineses iedvesmas avoti un amizantās ceļojumu piezīmes01:18:42 Tiekšanās uz perfekcionismu kā mūžīgais dzinējspēks01:24:14 Kas palīdz nosargāt partnerību un sirsnību privātajā dzīvē01:29:43 Reputation management – ko tas nozīmē, un instrumenti, kā to sev noorganizēt01:41:31 BNI Berenss biznesa tīklošanas organizācija, tās ideja un principi01:54:55 Behind the Spotlight projekta aizkulises

Aprīļa beigās uz pirmo sanākmi pulcējas Kultūras ministrijas (KM) Latvijas Pasākumu rīkotāju un pasākumu producentu konsultatīvā padome. Tā izveidota, lai nodrošinātu pasākumu rīkošanas sektora attīstību un sekmētu valsts institūciju un pasākumu rīkošanas sektora profesionāļu sadarbību stratēģiskos jautājumos. “Mani visvairāk satrauc neziņa šobrīd. Nepārtraukti modelēju dažādas situācijas, kā atsāksim mūzikas nama "Daile" darbību, jo esmu optimiste. Esmu salikusi provizoriskos plānus A, B un C, gadījumā, ka otrajā ceturksnī paredzētie pasākumi būs jāpārceļ uz trešo, ja tas tā nebūs, ko tad pārcelsim. Kā visu ietilpināt šī gada ietvaros,” situāciju raidījumā Kultūras Rondo raksturo mūzikas nama "Daile" īpašniece, direktore un producente Anda Zadovska. Zadovska atzīst, ka viņa arī meklē iespējas jaunu projektu īstenošanai. “Lai sāktu strādāt no pirmās atļautās dienas, ražošana jāveic jau šodien. Esmu satraukta, par kādām naudām varam jaunās lietas gatavot. Pēckrīzes izaugsmes avots ir jārada šodien, jo kad atsāksim strādāt, tas var būt par vēlu,” uzskata Zadovska. Izklaides producentu grupas "7" direktors un producents Aigars Dinsbergs atzīst, ka brīvo līdzekļu šobrīd nav, jo lielākais šī gada darbs - rokopera "Kaupēn, mans mīļais" - tika pārcirsts pašā pirmsākumā. Paguva parādīt tikai sešas izrādes. Projektā ieguldīts daudz līdzekļu. Dinsbergs arī norāda, ka pārcēlti vēl divi jauni projekti. "Trakākais, ka visi šie projekti ir lielformāta, bail iedomāties, kad varēsim parādīt pilnā zālē," atzīst Dinsbergs. "Par rudeni runājot, esmu uz pauzes uzlicis vēl divus jaunus lielus projektus. Ceru, ka pēc valdības sēdes ceturtdien kaut kāds cerību stariņš tiks paziņots, baidos, ka tādā formātā, ka esmu darbojies līdz šim, šī gada laikā diez vai būs iespējams." Dinbergs arī norāda, atsaucoties uz aptauju datiem, ka cilvēki ir arī psiholoģiski iebaidīti par pulcēšanos. Viņš min aptaujas, kur 30-50% saka, ka neapmeklēs pasākumus, kamēr nebūs vakcīnas. Tāpat aktuāls ir jautājums, vai cilvēki ekonomiski varēs atļauties apmeklēt kultūras pasākumus. Koncertaģentūras "Positivus Music" vadītājs, koncertzāles "Palladium" līdzīpašnieks Ģirts Majors norāda, ka lielie starptautiskie koncerti pārcelti uz gadu, bet "lielā neziņa, kad varēs atvērt koncertzāli, jo mazie koncerti "Paladium" lielākā daļa ir vietējo mākslinieku. Svarīgi, kad infrastruktūras objektu varēs atvērt. Ja pārāk ilgi, var arī neatvērt". "Būtiskākais, ko varam darīt, ir meklēt teorētiskas iespējas industrijas iekšienē un sarunās ar valsti, ka tomēr ir mazie pasākumi ātrāk iepretim lielajiem koncertiem. Tas vismaz kaut kādu asinsriti atjaunotu," uzskata Majors. "Grūti iedomāties, kāda sabiedrība un kultūrtelpa varētu atmosties, ja gadu dzīvotu apstākļos, kur nekas nebūs noticis. Kur mēs attapsimies." Pirmajā sanāksmē padomes locekļi iepazinās KM ziņojumu par šā brīža aktualitātēm Covid-19 izplatības ierobežošanā, atbalsta mehānismiem piespiedu dīkstāves radītās negatīvās ietekmes mazināšanai, kā arī panāktajiem to uzlabojumiem, modelēja iespējamos scenārijos, kādos daļēji vai pilnībā varētu atjaunot publisko pasākumu norisi, kad epidemiologu atzinumi un Ministru kabineta lēmumi to atļaus, kā arī uzsāka diskusiju par „iziešanas” stratēģiju, kurā būtiskākais būs risinājumi ar kompleksu pieeju tieši kultūras nozares zaudējumu kompensācijai gan KM padotībā esošajām iestādēm, gan radošajām personām, gan citu kultūras jomas publisko pasākumu rīkotājiem. Visi trīs diskusijas dalībnieki ir arī iesaistīti jaunās Pasākumu rīkotāju un pasākumu producentu konsultatīvās padomes darbā. Paredzēts, ka padome šobrīd sanāks divas reizes mēnesī.  

Ietekmētāji, viedokļu līderi jeb influenceri ieņem arvien nozīmīgāku lomu tajās izvēlēs, kuras mēs ikdienā veicam. Redzamākie no šiem ietekmētājiem Latvijā ir ar visai ievērojamu sekotāju skaitu sociālajos tīklos. Un, kas varbūt daudziem būs pārsteidzošākais, tie nav tikai jaunieši. Mūsu šodienas saruna būs ļoti gaisīga, bet tajā pašā laikā izzinoša, jo pie mums ciemos ir Agnija Grigule - aģentūras "Honeymoon High" dibinātāja un radošā direktore ar teju 100 000 lielu Instagram auditoriju. Mēs runājām gan par atkarībām, gan pieredzēm, par valodu, lamāšanos un mūsdienu jauniešu uztveri. Mums bija interesanti. Ceru, ka tāpat būs arī tev! Uzraksti, ko tu domā par šo un citām "Diena pēc" epizodēm - pasts@dienapec.lv. Support the show (http://www.dienapec.lv)

Mūzikas namā „Daile” aprīlī gaidāms jaundarbs – aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Kaspara Zemīša saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai”. Šobrīd piedāvājam jums iespēju attālināti piedalīties tā mēģinājumā. Johans Sebastians Bahs un Uldis Bērziņš, Augustins Barioss un Pēters Brūveris, Eitors Villa Lobušs un Uldis Leinerts. Viens no lielajiem dižajiem komponistu vidū, Latīņamerikas komponistu zelta repertuārs ģitārai un Latvijas dzejnieku 20. gadsimta otrās puses perioda smeldzes un ironijas poēzija – šādu savienojumu ir gatavi piedāvāt aktieris Kaspars Znotiņš un ģitārists Kaspars Zemītis sarunā skaņdarbos un dzejoļos „Motīvs balsij un ģitārai”. "Jau agrāk biju pamanījis, ka Ulda Bērziņa dzejā tiek pieminēts tāds Leinerts. Vairāki dzejoļi ir, kur parādās varonis uzvārdā Leinerts. Bērziņš kaut kad bija teicis, ka tas ir dzejnieks. Paskatījos, kas tas īsti ir par dzejnieku. Pirmkārt, izlasīju viņa dzejoļu krājumu "Gaisma".  Tas tieši trāpīja tai noskaņai, kuru iztēlojos gandrīz kā ideālo dzeju. Tā ir tā netveramā viela, kur nav nekāda sabiedriska vēstījuma. Skaidrs, ka tā sāpe atnāk. Viņa tur ir," stāstu par topošo iestudējumu aizsāk aktieris Kaspars Znotiņš.  Šī ir subjektīva, aktiera veidota dzejoļu izlase.  Kaspars Zemītis izvēlējies Johana Sebastiana Baha, Augustina Bariosa, Eitora Villa Lobuša un savus skaņdarbus izrādei.  "Man šis caurviju motīvs pašam mūzikai droši vien nav. Šeit Znotiņš ļoti veiksmīgi, lasot kopā dzeju, ļāva man izvēlēties kaut ko no tā, ko es jūtu, ko es, skatot cauri izvēlētos dzejoļus, sajutu, ka šeit man ir noteikti jāliek iekšā kaut kāds trakums, šeit ir pēkšņi dzejā ārprātīgs trakums, un es jūtu, ka viena Baha prelūdija to visu noliek pie vietas," mūzikas izvēli raksturo Kaspars Zemītis. "Viņi ir bijuši ļoti dažādi. Par Bahu droši vien lielākā daļa pasaules teiks, ka tas nu gan bija komponists, kas spēja pieskarties dievišķajam vai parādīt savā mūzikā dievišķo. Taču arī visi šie latviešu dzejnieki, kas šeit ir salikti kopā, manuprāt, ir spējuši ieraudzīt un aprakstīt šo dievišķo jeb šo sapni un dievišķo ideālu, neskatoties uz to, kā katram dzīvē ir gājis." bilst Zemītis. "Ceru, ka mums izdosies izstāstīt šo stāstu, ka tev nav obligāti jābūt baltas gaismas apspīdētām, lai sajustu šo dievišķo pieskārienu. To var sajust gan caur mūziku, gan caur dzeju, un to var sajust arī caur to, kā mēs spēlējam, kā mēs lasām, kā mēs dzirdam šo mūziku un dzeju," turpina mūziķis. Saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai” mūzikas namā „Daile” – no 9. aprīļa.

Bersama Alo Sual part#1 Keilaang Ceru Eng Karu Part#2 Ungkapan Teratas Part#3 Ungkapan terkait menelpon

Par latgaliskū vaicuojumu kasdīnys kuorteibā – volūda, kultura, latgaliskuo daudzums i svors medejūs i cytys lītys, kas lānai, bet īt iz prīšku. Ar kinu, teatra i operys režisoru, pārnejuo goda Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2017” goda cylvāku kulturā Viesturu Kairišu sasarunojam par vaļstiski svareigū latgaliskū, kulturu, myusdīnu izaicynojumim, kasdīnys dorbim i profesionalajim planim iz prīšku. "Maņ nav nikaidu titulu, asu vīnkuorši cylvāks, režisors, kurš nūsadorboj ar sovu lītu. Režeja ir taida loba līta, jo ite tu nikod navari sasnēgt piļneibu, vari vīneigi īt iz prīšku." Viesturs stuosta, ka jam pateik byut Latgolā. Tei naasūt apzynuota tradiceja, bet bīži viņ piec padareita dorba gribīs atbraukt i kaidu strēči padzeivuot ite. Ari tagad, piec napaseņ kai pyrmizruodi pīdzeivuojušuos teatra izruodis “Baltiešu gredzens” . "Maņ beja cīši daudz dorba i niule es asu atbraucs iz dzerauni, kur maņ varbyut pateik vyslobuok pasaulī dzeivuot, i siežu sovā darbneicā, verūs pa lūgu, ainova, tukšs lauks, upe. Nikuo vaira maņ navajag. Grybātu Latgolā pavadeit cik viņ var laika. Es vysod asu braucs iz Latgolu. Maņ jau beja pošam taida nalela sieteņa, ari darbneicu iztaiseju. Tī vyss maņ dzymst. Maņ vajag klusumu i plotumu – i munā dzeraunē tys ir. Tikai vajag laiku, kab es varātu ite padzeivuot. Itūgod es raudzeišu saraksteit kaidus jaunus scenarejus, deļ tuo vosorā ite dzeivuošu daudz." Pyrma diveju godu Latgolā, Rēzeknē, nūtyka 4. Pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys symtgadis kongress”, kurš piečuok tyka vārtāts vysā pretruneigi. Tūlaik Viesturs pasaruodeja kai sova veida Latgolys viestness, latgaliskuos idejis viestness i poša kongresa viestness  puornūvadnīkim. Pats režisors dūmoj, ka tys beja cīši svareigs i vajadzeigs nūtykums. "Maņ tod i ari tagad ir sajiuta, ka tys beja pādejais breids koč kū taidu izdareit. Absolutys taisneibys sajiuta i nikod nav bejs nikaidys nūžālys, i tei rezonaņse jau beja taida napuorprūtama – vacais pret jaunū, taipoš ari politika beja īsaisteita, kas vysod napamat lobu īspaidu. Šudiņ mes varim saprast, ka tys vyss īt iz prīšku, i mes turpynojam ceineitīs par itim vaicuojumim. Par volūdu, par medejim latgaliski. Vyss ir dīnys kuorteibā. Vysod juoīt iz prīšku i juodūmoj par tū. Maņ ir gandarejuma sajiuta par tū, ka mes naklusiejom, nataisejom taidu kuortejū lentys puorgrīzšonys-puču padūšonys pasuocīni, kur vysi tik dzīd i doncoj. Mes taisejom pasuocīni, kam ir jāgs i kur teik runuots par byuteibu, i tū na vysod vysi grib dzierdēt. Tok tys namaina nūzeimi – par tū vajag runuot." Vēļreiz atsaverūt iz “Latgolys symgadis kongresu”, Viesturs ir tīšs i puorlīcynuots, ka latgaliskais ir vaļstiski svareigs. "Latgaliskais vaicuojums nav koč kaida īgryba, mūrgi, tys ir tīsyskuma i demokratejis vaicuojums, i niule mes redzim, ka tys vyss ir otkon apdraudāts. Nu ituo aspekta verūtīs, tys ir juosakuortoj. Latgalīšu vaicuojums ir tīsyskuma i viesturiskuos taisneibys vaicuojums. Deļ tuo, kab napagaistu vēļ vīna volūda, kas ir arhaiskuo latvīšu volūda, kas sasaglobuojuse, tys, munā skatejumā, byutu nūzīgums pret Latvejis vaļsti i pasauli. Mes navarim tū pīļaut." Par jaunuos vaļdeibys deklaracejā īraksteitū atbolstu latgalīšu rokstu volūdai Viesturs dūmoj, ka tys ir viesturiskys breids, nasaverūt pat iz tū, kai tys dzeivē īsadūs. Tys ir labi i svareigi. "Var pasceit, ka pyrmais beja vuords i niu tys jau ir koč voi nūsaukts vuordā. Skaidrys, ka tys nagaraņtej realizaceju, tok tys jau ir daudz. Niule juostruodoj, mums ir ari izgleiteibys ministre, iz kuru mes vysi veramīs ar lelom cereibom. Parteju deklaracejis, akts ari verās itymā vierzīnī. Es varu tikai vēlēt, lai vysi saprūt tuo nūzeimeigumu. Tys ir nacionalys nūzeimis, ni marginals vaicuojums, i ka kaids deputats tū nasaprūt, tod tei ir juo problema. Beistitēs tū nūsaukt par marginalu vaicuojumu, jo tys ir lels, lels vaicuojums. Īsoku izreiz, byus vīgluok dzeivuot. Na jau politiski dzeivuot, vīnkuorši tū naapsazynuot ir taida tuvredzeiba i tys politiķa karjerai, kai maņ redzīs, izreiz puorvalk taidu streipi puori. Ka jis grib palikt par nacionalys nūzeimis politiki, jam par itū ir juodūmoj."   Ite interveju verīs video versejā:   Tikū kai sabīdreibā aktualiziejīs vacuojums par tū, voi vaļstei juoīguļdej nauda byuvēs, “betonā” voi vys tik cylvākūs. Ite mes pīsaskoram vīnai nu nūzeimeiguokūs sātu Latgolys kulturys dzeivē – Latgolys viestnīceibai GORS, kur savulaik ari leli leidzekli tyka īguļdeiti taišņi ākā, ni kulturys voi izgleiteibys darbinīku atolguojumā. "Nui, tei celtne ir izdarejuse koč kū fantastisku, tok na leidz golam. Mes redzim, ka programā nav pīteikami daudz latgaliskuo, jo tei nav nacionalys nūzeimis Latgolys koncertzale. Tai nav atbilstūša finansiejuma. Juosaprūt, ka tys ir finansiejuma vaicuojums, nacionaluos politikys i drūšeibys vaicuojums. Par Latgolys viestnīceibu GORS maņ ir piļneigi skaidrys, ka tai juobyut nacionalajai koncertzalei ar atbilstūšu finansiejumu. Latgalīšim ari ir juobyut nacionala leimiņa kulturys īstuodei." Stuostūt par sovu nūsadorbuošonu i izaicynuojumim režejis lauceņā, Viesturs atzeist, ka jam jau latvīšu volūdā nav vīglai atrast sovu auditoreju, jo jis narunoj par vīglom, jautrom i pateikamom lītom. Vys tik arviņ vaira i vālams sistematiski juoroda ari koč kas latgaliski. "Es vēļ raugu saprast tū mehanismu, tod raudzeišu īt iz Kulturys ministreju runuot, jo gribīs pastuoveigu pamatu, ka mes zinim, ka vysmoz divejis, treis izruodis latgaliski godā byus. Piečuok jau tys vyss ir atkareigs nu pīprasejuma. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Atbiļdūt iz vaicuojumu par tū, voi ar latgaliskū navar samazynuot, pagaisynuot auditoreju, Viesturs ir vysā skorbs. "Maņ ruodīs, ka ir lobuok īsaut sev kuojā, ni golvā kai daudzi dora, vyspuor nadūmojūt, kas ar tevi i tovu tautu nūtiks. Es dūmoju, ka tuos ir bednu cylvāku runys. Es par taidom vyspuor nadūmoju. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Ituo goda vosorā Latgolā aktivi tyka struoduots pi režisora Viestura Kairiša itūšaļt taiseišonys procesā asūšuos kinys “Pilsāta pi upis”. Viesturs atkluoj, ka patīseibā fiļmiešonys process vēļ nav leidz golam nūzasliedzs. "Nav tik vīnkuorši vyss, mes vēļ Rēzeknē pi tautys noma taiseisim vīnu svareigu epizodu. Pyrmizruodei juobyut 2020. goda janvarī. Tī ir leigumi ar izplateituojim i tys ari byutu tys scenarejs, piec kura mes vodamīs. Pagara tei kina beiguos saīt, ka mani nanūmušej producenti, jei ir viers diveju stuņžu, kas ir daudz. Cerams, ka nabyus garlaiceiga. Es tik struodoju, kai tī īsadūs, laiks ruodeis. Ir gryuši paruodeit vīnā kinā tik daudzus svareigus nūtykumus caur cylvāku prizmu, deļ tuo itei kina ir par prostim, tok na sprostim, vīnkuoršim i dzilim cylvākim. Es asmu tys cylvāks, kuram pateik dareit tū, kū jis grib i napateik gaideit koč kaidys laimis īspiejis, deļ tuo itūšaļt es grybu nūsakonceņtrēt i saraksteit koč vēļ divejus scenarejus. Dūmys ir." Pyrma goda Viesturs sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2017”, nominacejā “Goda cylvāks kulturā”. "Tys beja cīši pateikami, paļdis brangajai i skorbajai žurejai! Latgaliskuo kultura maņ vysu dzeivi ir bejuse cīši svareiga. Kod maņ nūmyra vacaistāvs i vacuomuote, es vaira aizguoju Reigys vierzīnī, tok nazkai atsagrīžu atpakaļ. Niule ari dzeivoju daleji ite. Ari ar volūdu i vysu cytu vysu laiku atsagrīžu Latgolā. Par kū es ilgi latgalīšu kulturā nabeju dzierdams, radzams, nazynu. Es vysys filmys asu ite filmiejs, taisejs. Es naradzu cytu ainovu, maņ gryuši koč kū cytur iztaiseit. Ceru, ka kaidu reizi īsadūs. Kultura – tys ir nabeidzams process, viersyunis. Ka nav procesa, nav ari kulturys, “Boņuks” koč kai nūdrūsynoj itū procesu. Kai poša ceremoneja tei vīnnūzeimeigi ir lobuokuo Latvejā, jo tei vysod ir taida jautra, ar humoru, dzeiva. Nav taidu banalu lītu."

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai 2018. gads bijis ļoti, ļoti aizņemts, taču arī panākumiem bagāts. Un darāmā bijis tik daudz... Viņas vaļasprieks un enerģijas uzkrāšanas veids ikdienā ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties. "Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, laikam vairs nav nozīmes," uzskata Inga, kura Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku: "Jo man tik ļoti tā pietrūkst, gribas tik daudz ko paspēt. Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik dauz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun, gan skriešana." Atgādināsim, ka Ingas Tropas izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī Dirty Deal Teatro šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī". "Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus. Man šis vārds gan ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Tas ir vairāku gadu darbības rezultāts, un bija sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei – bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms... Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet īsts galamērķis vēl redzams nav, nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties. Tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi, jāmāk ar cieņu tās pieņemt. Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.” Inga prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli. Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt. Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis. Šis gads ar galvu reibinošajiem panākumiem veidojies daudzu citu gadu darbības rezultātā. Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē Palladium, kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts. Pēc tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas. Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies." Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi “Trīs māsas” atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī." Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad – protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa. Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas. Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst. Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā." Vairāk un plašāk lasi šeit!

Šajā reizē atgādināsim par pirms 55 gadiem mūsu operā iestudēto Dmitrija Šostakoviča operu "Katerina Izmailova", kuras pirmizrāde 1963. gada 23. novembrī izvērtās par notikumu. Un kā nu ne, ja ceļu uz Rīgu bija mērojis pats autors, kuram šī darba dēļ bija nācies pieredzēt arī rūgtus brīžus. Pēc Nikolaja Ļeskova stāsta rakstītā "Katerina Izmailova" (jeb 1. redakcijā – "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" tapa, kad Šostakovičam bija divdesmit seši. Dažu gadu laikā opera guva panākumus gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās robežām - Ņujorkā, Filadelfijā, Londonā, Parīzē, Kopenhāgenā, Zagrebā... Visam svītru 1936. gadā pārvilka Staļina nepatika un "Pravdā" publicētais raksts "Juceklis mūzikas vietā". Rezultātā  opera uz vairākām desmitgadēm pazuda no repertuāra, lai atkal atdzimtu sešdesmitajos gados. Ar laika distanci pārskatot partitūru, Šostakovičs veica krietnus labojumus un paklausīja režisora Ņemiroviča-Dančenko ieteikumam mainīt operas nosaukumu uz "Katerinu Izmailovu". Tūdaļ pēc toreizējās Ļeņingradas pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas ķērās Rīga un, starp citu, arī Londonas Koventgārdens.... Un visur klāt bija arī pats autors. Latvijas Radio fonotēkā glabājas īsi pēc ģenerālmēģinājuma tapusī Valentīna Nikolajeva intervija ar Dmitriju Šostakoviču. "Nevēlējos atveidot Katrīnu kā ļaunuma iemiesojumu. Gluži pretēji. Citos apstākļos viņa būtu labsirdīga un gudra sieviete, kuras liktenis izvērstos pavisam pretējs. Rīgā ierados ļoti satrauks, bet jau pirmajos mēģinājumos jutu, ka iestudējums atrodas ļoti prasmīgās rokās, valda ļoti augsta muzikālā un skatuves kultūra. Galveno lomu atveidotāji ir ļoti talantīgi, operā  būtiskais koris ir lielisks! Sevišķi vēlos pateikties diriģentam Edgaram Tonam, režisoram Kārlim Liepam par viņu ieguldīto darbu un meistarību. Tāpat jāuzteic kormeistars Haralds Mednis un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Viņi ir izcili meistari. Gan galvenās, gan otrā plāna lomas dziedātāji izpilda ļoti iejūtīgi. Īpaši vēlos uzteikt orķestri par lielisko ansambli un orķestra solistus. Mūziķi iejūtīgi un precīzi seko līdzi visām autora norādēm. Tikšanās ar šādu kolektīvu man sniedz neizsakāmu gandarījuMU. Ceru, ka Rīgas publika "Katerinu Izmailovu” uzņems atsaucīgi." Pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas vairāku mēnešu garumā bija ķērusies spēcīgā trīsvienība – diriģents Edgars Tons, režisors Kārlis Liepa un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Jāteic gan, ka ne visi Edgara Tona lēmumu par "Katerinas Izmailovas" iestudēšanu uzņēma pozitīvi...  Edgaram Tonam veltītā piemiņas raidījumā "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas laiku atceras viņa dzīvesbiedre Dina Kuple un muzikoloģe Diāna Albina. Dmitrijs Šostakovičs uzteica abu sastāvu solistus – Katerinas mīļoto Sergeju Arturu Frinbergu un Miķeli Fišeru, Katerinas vīru Zinoviju Izmailovu – Ivaru Krastiņu un Hermani Mikalajunas, vīratēvu Borisu Izmailovu – Albertu Dalgu un Maiguru Andermani un, protams, abas spilgtās, emocionālās un pārliecinošās Katerinas – Ritu Zelmani un Regīnu Frinbergu. Vizbulīte Bērziņa grāmatā "Eju pārvērsties skaņās" raksta: "Toreiz, vēl nepazīstot operas mūziku, par tēlu spriežot tikai pēc satura atstāstījuma, daudzi apšaubīja lomas iedalījuma pareizību. Spilgti raksturi līdz šim nebija Frinbergas stiprā puse. Nebija arī priekšstati par viņas iespējām mūsdienu mūzikas novadā. Bet tagad, pazīstot viņas tēlu, neviens laikam vairs nenoliegs, ka Katerina Izmailova bija Frinbergas loma." Regīna Frinberga 1973. gadā intervijā intervijā neslēpj, ka Katerina Izmailova gan vokāli, gan psiholoģiski ir ļoti sarežģīta loma, kuru nebūtu iespējams nodziedāt, ja māksliniece nespētu savas varones nežēlīgajiem nodarījumiem rast attaisnojumu. "Katerina aizstāvēja sevi un savu mīļoto. Apkārt cietsirdīgi cilvēki, nežēlīga dzīve. Viņa tik ļoti cieta, ka es ne tikai attaisnojumu Katerinu, bet arī viņu iemīlēju. Katerinas lomu, atdodot tai visus spēkus un emocijas, es spēlēju ar lielu baudu. Es mīlu Šostakoviča mūziku. Tā ir piepildīta, nospriegota un gudri sacerēta. Meistarīga instrumentācija – pat dramatiskākajos brīžos, orķestris nekad nenomāca solistu, nebija vajadzības forsēt. Katerinas loma man ir dziļi sirdī." Pārraidē uzklausām arī Ritas Zelmanes atmiņas. Jāpiebilst, ka tā laika presē "Katerinai Izmailovai" veltītas rindas rakstīja gan Oļģerts Grāvītis, gan Jānis Ivanovs. "Katerina Izmailova" Andreja Žagara režijā nu jau kā "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" uz mūsu operas skatuves atgriezās 2006. gadā, kad tajā spoži mirdzēja Aleksandrs Antoņenko un Kristīne Opolais. Bet tas jau ir cits stāsts.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam. Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi. Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.   Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība. Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka. Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai. „Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs. Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā. Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai. „Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola. Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī. „Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda. Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi. Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā. Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā. Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.