Podcasts about kannu

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

24. maijā noslēdzās Kannu kinofestivāls, kura noslēguma ceremonijā ar festivāla galveno balvu Zelta palmas zaru tika godalgota irāņu režisora Džafara Panāhi filma "It Was Just an Accident". Festivālā dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds. Kultūras rondo uzklausām Latvijas kinoindustrijas pārstāvjus par šī gada festivālā pieredzēto. Stāsta Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, filmu, kino producente, studijas "White Picture" vadītāja, filmas „Divi prokurori” kopproducente Alise Ģelze, kinokritiķe Dārta Ceriņa un režisors un producents Matīss Kaža. Latvija šogad festivālā piedalījās ļoti plaši un dažādos statusos – gan kā konkursam atlasītas filmas kopražotājvalsts, gan aktīva filmu tirgus dalībniece platformās „Producers on the Move” un „Cannes Docs” un citur. Īpašs notikums – Kannu Animācijas dienas ietvaros Latvijas producents Matīss Kaža bija aicināts stāstīt par filmu „Straume”, kas tieši pirms gada Kannās sāka savu pasaules triumfa ceļu. Nupat noslēdzies 78.starptautiskais kinofestivāls Kannās, kur bez elektrības zudumiem, nepieejamām superzvaigznēm un īpašiem sarkanā paklāja noteikumiem dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds.  Par kannu kinofestivālā  klātienē pieredzēto jau tūdaļ saruna ar četriem kinopasaules profesionāļiem.

Saeimas komisija apņemas līdz vasarai lemt par pensiju otrā līmeņa pārvaldītāju komisijas maksas samazināšanu; atliks ieceri mainīt uzkrātā kapitāla izņemšanas kārtību. 13. maijā sākas 78.Kannu kinofestivāls. Saeimas komisijā vērtē Valsts kontroles ieteikumu ieviešanu par problēmbērnu atbalstu. Latvijas basketbola līgas finālsērijā šovakar pirmā spēle. Latvijas hokeja izlasei spēle ar Slovēniju pasaules hokeja čempionātā.

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā. 1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem. 1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības. Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē. Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. 1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai. Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem. Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Kopš maija, kad animācijas filma "Straume" tika izrādīta Kannu kinofestivālā, tās režisors Gints Zilbalodis vairāk laika pavadījis ceļā un dažādās pasaules valstīs, nekā mājās, Latvijā. Ir svarīgi, ka filmas veidotāji ir klāt festivālos un filmas pirmizrādēs visā pasaulē, atzīst "Straumes" producents un scenārija līdzautors Matīss Kaža. Tomēr tas prasa arī daudz spēka, atzīst viņi abi. Latvijas Televīzijai bija iespēja būt klāt Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanā un vērot kino un balvu industrijas aizkulises - sarunas, nebeidzamas intervijas, fotografēšanos. Un patiesībā - būt uz sarkanā paklāja nav nemaz tik vienkārši.

Par šā gada Eiropas labāko filmu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā atzīta franču režisora Žaka Odijāra kinolente “Emīlija Peresa”. Kannās pirmizrādītā filma ir savdabīgs mūzikla, trillera un komēdijas sajaukums, kura satura pārstāsts izklausās gandrīz absurdi – filmas centrā ir meksikāņu narkobarons, kurš vēlas kļūt par sievieti, falsificē savu nāvi un nonāk identitātes meklējumos starp savu veco un jauno dzīvi, pagātnes grēkiem un šodienas jūtām. Kad par franču “dzīvo klasiķi” dēvētais režisors Žaks Odijārs uz Eiropas Kinoakadēmijas skatuves kāpa pirmoreiz, saņemot balvu par labāko režiju, viņš jokoja, ka ir sagatavojis nevis vienu, bet divas un varbūt pat trīs runas, jo ir optimists. Otrajā runā kā nu jau arī labākais scenārists viņš lūdza sevi vairs nesaukt par “Jacques Audiard”, bet gan par “Jacques Award” jeb “Balvu Žaku”. Bet trešoreiz uz skatuves kāpa visa filmas komanda, jo “Emīlija Peresa” uzvarēja vairāku tūkstošu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā par Eiropas labāko filmu. Filma “Emīlija Peresa” ir neparasta. “Pilnīgi traka,” vēlāk saka kinokritiķe Dita Rietuma. Odijāra radītais stāsts par meksikāņu narkobarona pārvērtībām un identitātes meklējumiem ietekmīgo narkotiku karteļu un to karos nogalināto cilvēku tūkstošu kontekstā šķiet tik dīvains, ka to pat nav vērts mēģināt paskaidrot ārpus kopējās filmas estētikas. Filmā piedalās un arī dzied un dejo spožs spāņu un amerikāņu aktrišu ansamblis – Zoja Saldana (Zoë Saldaña), Selēna Gomesa (Selena Gomez) un Karla Sofija Gaskona (Karla Sofía Gascón) – viņa ir pirmā transpersona, kas saņēmusi labākās aktrises balvu gan Kannās, gan tagad arī Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā. Saņemot balvu, Gaskona teica, ka speciāli uzvilkusi zilu kleitu, lai izrādītu cieņu Eiropas vērtībām – taisnīgumam, demokrātijai un likumu ievērošanai. Aktrise Karla Sofija Gaskona, kura savulaik bija pazīstama kā aktieris Huans Karloss Gaskons (Juan Carlos Gascón), ir no Spānijas, bet jau ilgus gadus dzīvo un strādā Meksikā. Tieši tur norisinās arī filmas “Emīlija Peresa” darbība. Kritiķu atsauksmes par filmu “Emīlija Peresa” ir ļoti pretrunīgas. Angļu valodā vien varat izlasīt visu no sajūsmas līdz nopēlumam. Kinokritiķe Dita Rietuma, kura šo filmu redzēja pirmizrādē Kannu kinofestivālā, pieder pie sajūsminātajiem. Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas viņa sarunā atzinusi, ka “Emīlija Peresa” ir viņas šī gada mīļākā filma. Un to apstiprina arī intervijā pēc ceremonijas, kurā “Emīlija Peresa” ieguva visas galvenās balvas. Žaka Odijāra filma “Emīlija Peresa” ir Francijas pieteikums “Oskariem”. Vai tā iekļūs starp nominantiem, uzzināsim janvāra vidū. Jaunajā gadā filma varētu nonākt arī Latvijas kinoteātros.

Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka Tieši pirms četrdesmit gadiem Vima Vendersa filma “Parīze, Teksasa” saņēma "Zelta palmas zaru", Kannu kinofestivāla balvu. Šoruden ar nupat kā restaurēto filmas versiju tiek atklāta Rīgas starptautiskā kino festivāla vācu kino sadaļa Zeitgeist Deutschland. Intervijā Vima Vendersa fondam režisors par savas filmas atjaunoto versiju saka: “Šodien tā ir cita filma, lai gan nekas nav mainījies. Es tagad to redzu citādi. Un man patīk tas, ko redzu. Bet tā noteikti atšķiras no filmas, ko redzēju 1984. gadā. Mēs nekad līdz šim vēl neesam bijuši tik tuvu uz lentes notvertajam.” Venderss, viens no spilgtākajiem jaunā vācu kino pārstāvjiem, karjeras sākotnē aizraujoties ar Amerikas mitoloģiju, ar šo cilvēka pašapzināšanās odiseju sasniedz māksliniecisko un emocionālo pilnbriedu. Vizuāli iespaidīgajie, operatora Robija Millera radītajie kadri, hipnotiskais Raja Kūdera slaidģitāras skanējums un dramaturga Sema Šeparda scenārijs salēdzas vēstījumā par pārmaiņu, vārdu un klusuma nozīmi. Filmas galvenajās – Trevisa un Džeinas – lomās satiekas filigrānais, Linča iecienītais aktieris Harijs Dīns Stentons un magnetizējošā Nastasja Kinski. “Parīze, Teksasa” mazrunīgie varoņi un tuksnešainās neovesternu ainavas nav zaudējušas neko no sava sākotnējā magnētisma, lielā mērā pateicoties Raja Kūdera ikoniskajam skaņu celiņam — slaidu ģitāras mākslinieka izcilajam sniegumam. Kūdera mūzikā filmai, kas ierakstīta trīs dienu laikā, satiekas atsauces uz Ennio Morikones spageti vesternu notīm ar vientulīgo tuksnešu klaju izjūtu, ietvertu arī Vendersa fotogrāfijās, kas tapušas, viņam pirmo reizi viesojoties Amerikas Dienvidrietumos, nolūkojot vietas filmēšanai.  

Kannu munnadiyeeee..

Kas ir „grieķu savādais vilnis” un kāpēc grieķu režisora Jorga Lantima jaunākā filma „Laipnības veidi” satricināja Kannu kinofestivālu, radio īsrecenzijā pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un publicists Žulijens Nuhums Kulibali , jo „Laipnības veidi” nonākuši arī Latvijas kinoteātros. Ofisa darbinieks, kurš visu privāto dzīvi plāno pēc mīļotā bosa norādēm, reiz nolemj vairs nepakļauties. Policists cenšas pārdzīvot sievas bezvēsts pazušanu, bet kad viņa atgriežas, uzskata, ka tā ir sveša persona. Uz seksu un sālīta ūdens balstīta sekta sava guru uzdevumā meklē sievieti, kura būtu spējīga augšāmcelt mirušos.

Režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" ("Flow") ieguvusi prestižā Ansī starptautiskā animācijas filmu festivāla pilnmetrāžas filmu konkursa skatītāju balvu, žūrijas balvu, kā arī balvu par labāko mūziku un balvu filmas tālākai izplatīšanai. Kultūras rondo tiekamies ar filmas producentu Matīsu Kažu. Kā iesākas filma "Straume"? "Tas sākās ar to, ka Gintam pirms, man liekas, kādiem padsmit gadiem bija tāda īsfilma, ko viņš veidoja, kas saucās "Akla", kas arī bija par līdzīgiem tēliem, tur arī bija kaķis un laikam arī putns. Tad pēc filmas "Projām" izveides viņš uzsāka darbu pie šīs filmas pilnmetrāžas versijas, kura saucas "Straume" un kas stāsta par tādu kaķi - individuālistu, kurš dzīvo viens pats uz salas un negrib īsti draudzēties ar citiem zvēriem, kā jau kaķis. Tad lielu plūdu rezultātā kaķis ir spiests pielāgoties un viņš nonāk laivā kopā ar citiem zvēriem, tad viņiem kopīgi ir jāsadarbojas, lai pārvarētu plūdus," stāsta Matīss Kaža. Matīss Kaža atklāj, ka pie filmas vispirms sācis strādāt kā scenārija līdzautors. Tas bijis sarežģīti, jo filmā nav tekstu, tas ir tīrs kino.  "Man tā ir pirmā producētā animācijas filma, un uzreiz pilnmetrāžas un uzreiz ar lielām dalībvalstīm. Es domāju, ka tagad Latvija arī ir animācijas lielvalsts, mēs varam tā teikt pēc neseniem panākumiem. Īstenībā jau vairākus gadus mēs tā varam teikt, pateicoties Signes Baumanes un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas panākumiem nesenajos gados," vērtē Matīss Kaža. "Pakāpeniski četru ar pusi gadu laikā tad filma ir arī tapusi, un burtiski dažas dienas pirms izceļošanas uz Kannu kinofestivālu tā tika pilnībā pabeigta." Filma ir saņēmusi ne tikai vairākas balvas Anesī festivālā, no kurām balva filmas tālākai izplatīšanai palīdzēs to izplatīt Francijas kinoteātros. Matīss Kažas uzskata, ka pati svarīgākā ir skatītāju balva, jo festivālu apmeklē 15000 skatītāju, kas izvēlas viņuprāt labāko. "Tas liecina par to, ka tā filma var būt skatītāju mīlulis visā pasaulē," uzskata Matīss Kaža. Paralēli festivālam Anesī, "Straume" piedalījās arī Meksikas Gvadalaharas festivālā, kur ieguva balvu kā labākā animācijas filma, un Šanhajas festivālā.  "Jaudīgs starts ar četriem būtiskiem festivāliem, ieskaitot arī Kannas pirms tam maijā. Un tad filma noteikti turpinās vēl ceļu pa festivāliem. Bet kas ir vēl svarīgāk, ka filma jau vairāk nekā 20 teritorijās visā pasaulē ir iegādāta uz izplatīšanu, kas nozīmē, ka tā būs kinoteātros gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Vācijā, Francijā, Itālijā un vēl daudzās, daudzās pasaules valstīs, arī Japānā un Ķīnā," atklāj Matīss Kaža.

Did you miss Kalakkal Kaalai fun today? Want to know what happened today? Catch up with the #KalakkalKaalai podcasts every day on #SYOKCast!

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Vai zini, ka visskaļāko strīdu par datorspēlēm kā mākslas formu izprovocēja amerikāņu filmu kritiķis Rodžers Īberts? Viņš savas dzīves laikā bija izspēlējis tikai vienu datorspēli... 21. gadsimta sākumā digitālo spēļu nozīme kultūrā bija kļuvusi tik liela, ka publiskās diskusijās Amerikas populārākajam un ietekmīgākajam filmu kritiķim Rodžeram Ībertam arvien biežāk jautāja viedokli par datorspēlēm kā mākslas formu, uz ko Īberts parasti atbildēja noraidoši. Spēļu apskatniekiem bija īpaši sāpīgi redzēt, kā viņu autoritāte nesaprot viņu tik mīļo aizraušanos – digitālās spēles, jo kinokritiķa karjeras sākumā arī Īberts pats bija smagi cīnījies par to, lai kino tiktu līdzvērtīgi pieņemts augsto mākslu pulciņā. 2010. gada 16. aprīlī, cerot pielikt punktu šai diskusijai, Īberts savā mājaslapā publicē rakstu ar radikālu nosaukumu "Videospēles nekad nebūs māksla". Par atspēriena punktu rakstam tiek izmantota videospēļu dizaineres un producentes Kellijas Santjāgo (Kellee Santiago) runa TED konferencē, kurā viņa argumentēti apgalvo, ka starp datorspēlēm jau labu laiku atrodami mākslas darbi. Savas runas sākumā viņa salīdzina agrīnās datorspēles ar alu zīmējumiem, un izceļ vairākas no tām kā mākslas darbu piemērus: "Braid" – spēli, kas asprātīgā un filozofiskā veidā spēlētājam liek izprast dažādas paradoksālas laika plūduma īpatnības, "Flower" – relaksējošu spēli, kurā spēlētājs vada vēju pļavā, lai tas panīkušus laukus padara par puķu pilnām pļavām, un "Waco Resurrection" – spēli un dokumentālo filmu par 30 gadu veciem notikumiem, kad FIB aģenti centās arestēt kāda kulta līderi – kriminālnoziedznieku, kura sekotāji izraisīja konfliktu ar daudziem desmitiem upuru, un šī spēle ļāva spēlētājam izspēlēt morāli ļoti pretrunīgas situācijas. Īberts nevienu no pieminētajām spēlēm nebija spēlējis, bet rakstīja, ka spēles pēc definīcijas nevar būt māksla, jo kontrole pār notikumu gaitu tiek nodota spēlētāja rokās, tādā veidā pazaudējot spēles autora kā mākslinieka vēstījumu. Svarīgi pieminēt, ka Īberts arī lielāko daļu filmu neuzskatīja par mākslas dabiem. Vairāki citi filmu kritiķi Ībertam piedāvāja aizdot savas spēļu konsoles, lai viņš izmēģina dažas izcilas spēles, bet kompānija "Sony" piedāvāja pa pastu nosūtīt Ībertam jaunāko Playstation 3 konsoli, no kā Īberts atteicās, sakot, ka viņš kā Kannu kinofestivāla žūrijas loceklis vērtē arī "Sony" filmas un nevēlas nostādīt sevi neētiskā situācijā, pieņemot šīs kompānijas dāvanas. Īberta publikācija izraisīja plašu rezonansi datorspēļu kopienā. Rakstu apsprieda, kritizēja un citēja visa videospēļu, filmu un kultūras prese. Redzot šo milzu reakcju, videospēļu un kultūras apskatnieks Ovens Guds uzdeva ļoti svarīgu jautājumu: kāpēc mums – un ar "mums" viņš domā cilvēkus, kas izvēlējušies par savu karjeru datorspēļu izstrādi, žurnālistiku vai arī spēļu spēlēšanu kā vaļasprieku, – ir tik svarīgi, ko par šo nozari domā Rodžers Īberts? Ovens Guds spēļu kopienu jeb industriju salīdzināja ar nesen pilngadību sasniegušu cilvēku. Jo cilvēks autonomiju iegūst nevis tad, kad viņš ir pārliecinājis savus vecākus, ka ir pieaudzis, bet gan tad, kad viņam pašam šī pārliecināšana vairs nav vajadzīga un viņš vienkārši dzīvo savu pieaugušā cilvēka dzīvi.  Šis salīdzinājums šķiet ļoti trāpīgs. Lielākā daļa spēļu žurnālistu, vismaz Amerikā, bija uzauguši un savu gaumi veidojuši, bērnībā lasot Īberta filmu kritikas un skatoties karstās diskusijas televīzijas raidījumā "Īberts un Sikels".  Galvenā atklāsme, ko tālajā 2010. gadā spēļu žurnālisti saprata – diemžēl vai par laimi, viņiem pašiem jākļūst par digitālo spēļu Ībertiem, jo Rodžers ir pārāk aizņemts, lasot grāmatas un skatoties filmas, ko viņš arī darīja līdz pat savai nāves dienai – pēdējā Rodžera Īberta filmu kritika par romantisko drāmu "To the Wonder" tika publicēta divas dienas pēc Īberta nāves 2013. gada 6. aprīlī.

Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali ierakstu sērijā "Audiovizuālās īsmetrāžas" sarunājas par britu režisores Mollijas Meningas Vokeres darbu "Kā tikt pie seksa" un itāļu režisores Aličes Rorvaheres jaunāko filmu "Himera". Atbrīvojies no cietuma, Artūrs (Džošs O'Konors) atgriežas mazā Toskānas pilsētiņā, lai sastaptu kapu izlaupītāju bandu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izposta tūkstoš gadu senus etrusku kapus un pārdod atrastos vēsturiskos artefaktus "melnajā" tirgū. Anglim Artūram, savulaik cienījamam arheologam, piemīt īpašs talants atrast senus kapus. Maldoties starp dzīvo un mirušo pasauli, viņš meklē dārgumus, kas nav domāti cilvēku acīm, un savu zaudēto mīļoto Benjaminu. Aličes Rorvaheres ("Dievišķais ķermenis", 2011; "Laimīgais Lācars", 2018) kinematogrāfiskajā visumā savijas realitāte, mīts, pasaka un bagāta itāļu folkloras un kino tradīcija. Režisores jaunākajā filmā "Himera" skatītājs atpazīs šo unikālo kinematogrāfisko valodu. Režisore droši žonglē ar žanriem, noskaņām un filmu formātiem. Viņa apvieno melanholisku stāstu par zaudētu mīlestību, komēdiju un filozofisku līdzību par dzīvi un nāvi, tagadni un pagātni, laika ritējumu un vēstures pēdām. Filmas pirmizrāde notika Kannās. -- Tai ir jābūt visu laiku labākajai vasarai. Tara, Skaja un Ema ierodas Grieķijas ballīšu kūrortā Malijā, lai pavadītu visu laiku labākās brīvdienas meiteņu ceļojumā, ar kādu katra britu pusaudze atzīmē pilngadības sliekšņa sasniegšanu. Tara, pēdējā jaunava draudzeņu vidū, ir apņēmusies to mainīt. Sešpadsmit gadīgā meitene ballējas, dzer un dejo pa pilsētas bāriem un naktsklubiem ar draudzenēm, līdz uz kaimiņu viesnīcas balkona satiek pāris zēnu, kuri, viņasprāt, varētu parūpēties par vasaru, ko atcerēties. Mollijas Meningas Vokeres debijas filma Kannu kino festivālā ieguva balvu "Īpašais skatiens".

Zelta palmas zari Kannu kinofestivālā sadalīti. Par Latvijas dalību šī gada festivālā saruna Kultūras rondo studijā. Ar iespaidiem no Kannu kinofestivāla studijā Nacionālā Kinocentra vadītāja Dita Rietuma, kinokritiķe Dārta Ceriņa  un „Mistrus Media” producents Gints Grūbe. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien, 25. maijā,  saņēma režisora Šona Beikera filma "Anora", kas ir skarbs, atklāts un vietumis smieklīgs stāsts par Ņujorkas erotisko dejotāju. Beikers ir viens no Amerikas neatkarīgā kino līderiem, un filmā galveno lomu tēlo 25 gadus vecā Maikija Madisone. Viņa atveido dejotāju, kas uziet bagātu klientu, taču saskaras ar viņa vecāku – krievu oligarhu – dusmām. Žūrijas priekšsēdētāja, filmas "Bārbija" režisore Grēta Gerviga slavēja "Anoru" kā "neticamu, cilvēcīgu un humānu filmu, kas iekaroja mūsu sirdis". Beikers veltīja filmu visiem seksa pakalpojumu sniedzējiem. Latvijas eksperti ir kritiski noskaņoti par šādu žūrijas vērtējumu. "Un tad negaidītā veidā galveno palmas zaru iegūst filma, kur stāsta par krievu oligarhu bērniem un viņu apjukušo  dzīves stāstu Amerikā. Šajā kontekstā tu uzdod jautājumu - kas pasaulē notiek. Tā nav pasaule, kura vieš cerību," vērtē Gints Grūbe. "Ja nebūtu šis Zelta palmas zars kičīgai komēdijai par krievu oligarhu atvasēm un striptīzdejotājām vienskaitlī un daudzskaitlī, tad es būtu gluži apmierināta ar Kannu festivāla žūrijas gala lēmumu," norāda Dita Rietuma. Gints Grūbe arī atzīst Kannu tirgū ir daudz redzama "sastingusi krievu nauda". "Arī Kannu festivāla programmā to var manīt. Tās ir nepatīkamas hibrīdkara izpausmes, kuras Kannu festivālā kā lielā kultūras notikuma skatuvē redzam," norāda Gints Grūbe. "Tas izpaužas Kannu konkursa programmās. Arī Latvijā filmētā Serebreņņikova filma "Ļimonovs", kas stāsta par krievu odiozo dzejnieku, kurš atbalstīja Donbasa okupāciju. Filmā nav nekāda pretkara vēstījuma vai morāles, filma ir mesidžs savā ziņā, ziņa, kas tiek nodota, ka visi ir apjukuši un pasaule ir sarežģītāka. Tas raisa tādas skumjas pārdomas, arī to, ka šī filma ir filmēta Latvijā." "Otrs ir stāsts par to, ka krievu izplatītāji caur franču izplatītājiem iepērk Eiropas filmas," turpina Gints Grūbe. "Tas nav kā iepirkt rūdu un piegādāt Krievijai, tomēr, ja atceramies arī izklaides produkti, ar ko izklaidējam agresorvalsts iedzīvotājus šobrīd, arī tas ir eksports. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem Eiropas kino politikas un politiskajiem veidotājiem šobrīd Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā būtu jānonāk dienas kārtībā tuvākajā laikā, lai mēs nepieļautu šāda veida procesu. To šis tirgus arvien vairāk iezīmē. Tas ir skumjš secinājums." Dita Rietuma uzskata, lai Eiropas filmas nevarētu izrādīt Krievijā un Krievijas izplatītāji šīs filmas nevarētu iepirkt, ir tam jābūt ietvertam sankciju sarakstos, jo kas nav aizliegts, tas ir atļaut. Runājot par Ginta Zilbaložas filmas "Straume" izrādīšanu festivālā programmā "Īpašais skatiens", Dita Rietuma atzīst, ka tas bijis emocionālākais festivāls. "Filma izraisīja milzīgas ovācijas, emocionālu saviļņojumu zālē. Visdrīzāk šī ir filma, kas varētu iezīmēt Latvijas kino tajā starptautiskajā apritē, kur mums nekad nav izdevies iezīmēties. Te es runāju par lielo, nopietno kino biznesu, par starptautisku izplatīšanu, ietverot ASV. Arī par mērķtiecīgu filmas turpmāku virzīšanu uz nopietnām starptautiskām balvām," atzīst Dita Rietuma.

Saruna ar filmas “Straume” (2024) režisoru Gintu Zilbalodi un producentu Matīsu Kažu noris Kannu Festivālu pilī (Palais des festivals) – šī baltā modernisma stilā veidotā ēka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir kļuvusi par festivāla simbolu. Tieši šeit 22. maija pēcpusdienā notiks filmas pasaules pirmizrāde “Īpašais skatiens” (Un Certain Regard) skatē 77. Kannu kinofestivālā. Skate, kurā šogad ir iekļautas 18 filmas, tiek uzskatīta par jauno autoru, rokrakstu un drosmīgu izteiksmju meklējumu zonu. Šogad “Straume” ir vienīgā animācijas pilnmetrāža šajā konkursā un tajā nav dialogu.  "Manuprāt, šī ir pirmā filma, ar kuru varētu lepoties," vērtē Gints ZIlbalodis. ""Projām" [Ginta Zilbaloža pirmā filma] - esmu apmierināts, bet redzu ļoti daudz kļūdas. Tas ir labi, ja es neredzētu šīs kļūdas, tad šī filma nebūtu izdevusies. Ja es būtu vienmēr apmierināts. Varu atviegloti uzelpot, ka filma ir pabeigta, jo ne vienmēr bija garantēts, ka paspēsim filmu pabeigt un pabeigt kārtīgi. Process bija intensīvs ar daudz izaicinājumiem. Principā šī ir mana īstā  filma. "Projām" varētu saukt par tādu studentu filmu, mazbudžeta filmu, kuru veidoju viens pats bez īsta plāna, bez scenārija. Šis ir pirmais nopietnais darbs man. Tāpēc es arī daudz mācījos. Kad filma ir pabeigta, varu atklāt, ka tiešām nezināju, ko es daru, procesa laikā es tikai sapratu, kā veidot filmu. Es varu to atklāt, jo man liekas, filma ir izdevusies. Varu atklāt, cik ļoti biju uztraucies, jo kamēr to dara, man ir jārada iespaids, ka es zinu, ko es daru, ka visu saprotu. Man liekas, neviens nezina, ko viņš dara. Man liekas, ka ir labi darīt to, ko nemaz tik ļoti neizproti. Riskēt. Mēģināt ko jaunu, kas nav darīts." "Filma vismaz man ir tāds projekts, ar kuru varu ļoti lepoties. Noteikti arī būs negatīvas atsauksmes, kā par visām filmām. Es domāju, ka būs ļoti daudz cilvēku, kurus šis ceļojums uzrunās," uzskata Matīss Kaža. Savukārt 11. jūnijā “Straume”  piedalīsies konkursa skatē Pasaules animācijas galvenajā festivālā Ansī (Francijā) un apceļos arī vairākas citas valstis, kas gaida rindā, lai demonstrētu filmu. Bet Latvijā vizuāli krāšņais un meditatīvais stāsts “Straume” būs skatāms rudenī. Pirms 26 gadiem Kannu kinofestivāla skatē tika iekļauta Lailas Pakalniņas filma “Kurpe” (1998), kas atjautīgi pārskatīja Pelnrušķītes tēlu un fabulu. Šobrīd Latvijas vārds plašākā kino kontekstā izskan tieši ar Zilbaloža “Straumi” un viņa filmas animētajiem tēliem. Filmu, kas uzbur vizuāli krāšņu, poētisku un postapokaliptisku pasauli, kurā dažādu sugu dzīvniekiem ir nepieciešams sadarboties, pats režisors redz kā pārsteidzošu atklājumu tās skatītājiem.  Ar filmas autoriem sarunājas Dārta Ceriņa.

Filmu olimpiāde pirmo reizi notika Venēcijā, stiprinot Itālijas kino attīstību, un tikai vēlāk nāca Kannu kino festivāls. Par festivālu vēsturi un dažādību, to spēku un ietekmi ierakstu sērijā „Audiālās īsmetrāžas” pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali.    Attēlā: Režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma "Straume" ("Flow") atlasīta 77. Kannu kinofestivāla konkursa programmā "Īpašais skatiens" ("Un Certain Regard"), kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā.

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā?  Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Mūsdienās nu jau tik pierastā un bieži lietotā 3D animācija pirmo reizi tika ģenerēta uz datora, kas sasniedza vidējas istabas lielumu un bija tikai dažas sekundes gara. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados norisinājās pirmie eksperimenti ar datorģenerētu trīsdimensonālu attēlu kustības ilūziju jeb 3D animāciju. Viena no filmām, kas visbiežāk tiek dēvēta par pirmo 3D animāciju ir "Pixar" studijas dibinātāja Edvīna Katmula (Edwin Catmull), un Frederika Parka (Frederic Parke) kopdarbs ar nosaukumu "Rokas datoranimācija": tajā redzama trīsdimensionāla roka kustībā. Divdesmit gadus vēlāk, 1995. gadā, studija "Pixar" radīja pirmo pilnībā animēto filmu "Rotaļlietu stāsts" (Toy Story). 3D animācijas tehnika ir strauji attīstījusies pēdējo 50 gadu laikā. Pirmās 3D animācijas bija grafiskas ar robustām kustībām, bet mūsdienās daļa no 3D filmām un specefektiem jau tiek dēvēti par 4D to īpašā reālisma dēļ. Līdzīgi kā leļļu animācijā, arī 3D animācijā katrs tēls un objekts ir veidots trīs dimensijās un vajadzīgo rakursu animācijas galvenajam varonim var iegūt ar pāris klikšķiem. Savukārt zīmētajā animācijā katra tēla pozas pagrieziens ir jāpārzīmē no jauna. 3D animācija izmanto visdažādākos stilus, tā sastopama gan stilizēti robustā, gan izsmalcināti realistiskā attēlā. Daļa no šobrīd aktuāliem animācijas seriāliem un filmām tapuši 3D tehnikā taču ar tehnoloģiju palīdzību imitējot gan zīmēto, gan leļļu animācijas filmu estētiku. Šī animācijas tehnika guvusi lielu popularitāti tās plašo iespēju un pieejamības dēļ, turpretī klasiskās tehnikas mūsdienās paliek arvien ekskluzīvākas. Jebkurš interesents, kam ir dators, mūsdienās var vismaz mēģināt apgūt 3D animāciju, jo tiešsaistē ir pieejama gan apmācība, gan brīvpieejas (opensource) programmatūra. Populārākā no šādām programmām ir "Blender". Mūsdienās 3D animācijā arvien lielāka loma ir arī aktieriem un horeogrāfiem, kuri tiek aktīvi iesaistīti animācijas procesā līdz ar kustību izsekošanas tehnoloģiju attīstību, savā ziņā aizvietojot animatorus. Taču 3D animācijas attīstībai viss vēl priekšā: jau šobrīd varam lūkoties uz to, kā mākslīgais intelekts ietekmē kino un varam tikai minēt, kā tā ietekmē būs mainījusies animācijas pasaule pēc gadiem desmit. Šogad Kannu kinofestivālā Latviju pārstāvēs 3D animācijas tehnikā veidotā Ginta Zilbaloža filma "Straume". Šī būs otrā reize festivāla pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijā veidota filma iekļūst Kannu kinofestivāla sadaļā "Īpašais skatiens" (Un Certain Regard) - konkursa programma filmām ar oriģinālu māksliniecisko redzējumu. Kā arī pirmā reize, kad festivāla konkursos tiek iekļauta pilnmetrāžas animācijas filma no Latvijas. Savus pirmos darbus Gints sācis veidot vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas Vidusskolā, jau tad Ginta animācijas izpelnījās starptautisku ievērību. Taču viņa līdz šim veiksmīgākais darbs ir bijusi pilnmetrāžas animācijas filma "Projām", kas izskanēja visā pasaulē kā pilnībā viena cilvēka rokām darināta pilnmetrāžās animācijas filma.

Neatbalsta ieceri samazināt slieksni kriminālatbildībai par partiju nelikumīgu finansēšanu. Finanšu ministram plāno piešķirt pilnvaras valsts kapitālsabiedrību fiksēta ienākuma vērtspapīru iegādei. Kara izpētes institūts: Kremlis pastiprinājis informatīvo kampaņu, lai cilvēki pamestu Harkivu, kas ir otra lielākā Ukrainas pilsēta un šopavasar piedzīvo ļoti smagus uzbrukumus. Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" iekļauta Kannu kinofestivālā.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Our spendthrift protagonist learns his lesson the hard way

#106 – tā kā Kino Kults šogad paviesojās Kannu kino festivālā, tad šajā radījumā rezumējam tajā piedzīvoto – Līva pastāsta par gūtajiem iespaidiem, garajām rindām un, protams, pats galvenais, par redzētajām filmām un to, ko no šī gada programmām noteikti ir vērts vēlāk noķert kinoteātros (piemēram, vizīte uz Vesa Andersona "Asteroīdu pilsētu" jau ir iespējama). Kā arī izrunājam to, kā mums patika ielēkt Mailsa Moralesa multiversā ar "Spider-Man: Across the Spider-Verse". Šajā raidījumā: It's the end of an era jeb "Succession" beigas un citi jaunumi (00:02:42); 2023. gada Kannu kino festivāla prieki un nieki (00:16:49); "Spider-Man: Across the Spider-Verse" (00:57:00). Montāža: Toms Cielēns.

Noslēdzies Kannu kinofestivāls. Kā dalību festivāla kino industrijas notikumos, programmās un filmu tirgū komentē Latvijas kinoprofesionāļi? Studijā Nacionālā kinocentra vadītāja Dita Rietuma; kinokritiķe un RigaIFF pārstāve Dārta Ceriņa un Studijas "Lokomatīve" producents Dominiks Jarmakovičs, kurš vienīgais no Baltijas valstīm piedalījās kinoproducentu platformā Kannās. Šāgada Kannu kinofestivāls nozīmīgs Latvijas filmu restauratoriem – jau otro reizi oficiālajā festivāla programmā "Cannes Classics" iekļauta filma, kuras restaurāciju veikuši latviešu speciālisti. 2018. gadā Kannās izrādīja leģendārās Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" (1967) restaurēto versiju, savukārt šogad festivāla izlasē iekļauta 1965. gada armēņu filma "Sveiki, tas esmu es". Abu filmu restaurācija veikta "Studijā Lokomotīve". Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijā sestdien, 27. maijā, ar Zelta palmas zaru, festivāla augstāko balvu, tika godalgota franču režisores Žistinas Trjē filma "Anatomie d'une chute" (starptautiskajā tirgū "Anatomy of a Fall"; "Kritiena anatomija"). Filma, kurā galveno lomu atveido vācu aktrise Sandra Hillere, stāsta par rakstnieci, kas cenšas pierādīt, ka nav vainojama sava vīra nāvē.

Google Form Link - https://forms.gle/SsLSeGfqpZ2HYm5Q8 . Binge Listen to all Note Panra episodes from 1st with this

Mediķu arodbiedrība prasīs līdz jūlijam veselības nozarei piešķirt vismaz papildu 140 miljonus eiro. Valdība apspriež vairāku valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā. Ukrainas Augstākās tiesas priekšsēdētājs aizturēts aizdomās par 3 miljonu dolaru kukuļa pieņemšanu. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija sociālajos tīklos nākusi klajā ar ieteikumu Kaļiņingradai latviešu valodā atjaunot vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai Kēnigsberga. Pētījums: Latvijas skolēnu lasītprasme ir pasliktinājusies, taču starptautiski tā joprojām ir augstāka par vidējo. Latvijas kino profesionāļi piedalās Kannu kinofestivālā.

Raidījumā šoreiz dodamies uz Jelgavu, kur savulaik 150 gadu garumā spoži saimniekoja izdevēju Stefenhāgenu dzimta. Tuvāk iepazīstam pirmo no Stefenhāgeniem - Johanu Frīdrihu un viņa nozīmīgo ieguldījumu latviešu literārās kultūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē, izdodot gan Vecā Stendera darbus, gan pirmo vispārīga satura žurnālu, gan vēl vairāk 100 iespieddarbu latviešu valodā. Johana Frīdriha devums latviešu literatūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē ir patiešām iespaidīgs. Ar viņa gādību 30. gados latviski izdeva vairāk nekā 100 darbu jeb apmēram pusi no visām tajos gados iespiestajām grāmatām latviešu valodā. Stefenhāgenu izdevniecības nams Jelgavā gāja bojā Otrajā pasaules karā. Dodamies uz netālo Jelgavas pilsētas bibliotēku, kur tiekamies ar novadpētnieci Andru Pootu. Tagadējā bibliotēkas ēkā ir viena no retajām Jelgavā, kas vēl pieredzējusi Sstefenhāgenus. Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā, kur grāmatu spiestuve pastāvēja jau kopš 17. gadsimta vidus, pirmais no Stefenhāgeniem - Johans Frīdrihs, ieradās 1769. gadā 25 gadu vecumā ar grāmatu izdošanai šķietami pavisam nepiemērotu izglītību. Viņš bija bārddzinis un ķirurgs. Viņš apprecēja izdevēja atraitni un ieguva tiesības izdot grāmatas. Stefenhāgeni izdod grāmatas Jelgavā līdz pat 1919. gadam.  Pats savu izdevniecības namu Johans Frīdrihs Stefenhāgens uzcēla 1799. gadā Kannu lējēju ielā 20. Šodien to pazīst kā Mātera ielu, līdz kādreizējai izdevniecības vietai meistara Andru Pootu vēl aizstaigāsim. Bet tagad jautāju viņai par Stefenhāgena lielo interesi izdot grāmatas ne vien vāciski, bet arī latviešu valodā. Starp citu, pērn Jelgavā atzīmēja 200 gadus, kopš Stefenhāgena izdevniecībā sāka iznākt pirmais latviskais laikraksts "Latviešu Avīzes". Plašāk par projektu:

DESTRAVE NO DIGITAL | FELIPE KANNU E MARCEL DAMASCENO - DCAST EDIÇÂO ESPECIAL --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/dcastpodcast/message

Vēl pirms Covid un kara tulkotājam Denam Dimiņam kā suvenīru konferencē uzdāvināja kādu grāmatu. Viņš izlasīja. Pēc kāda laika apgāds „Zvaigzne ABC” viņam piedāvāja šo grāmatu tulkot. Viņš, protams, piekrita, jo bija to jau lasījis. Tā bija Alekseja Saļņikova grāmata „Petrovi ar gripu”. Uz grāmatas latviešu izdevuma vāka ir Kirila Serebreņņikova filmas plakāts, starp citu šajā filmā Petrova sievu, bibliotekāri, kura ienīst cilvēkus, tēlo Čulpana Hamatova. Realitātes šajā romānā ir vairākas, viena – postpadomju, nerealizētas personības ar dažnedažādām dīvainībām – arī vairākas, to skaitā pats Petrovs, kurš strādā par automehāniķi, bet brīvajā laikā zīmē komiskus un lasa sava drauga nepublicētos manuskriptus. Autors Aleksejs Saļņikovs dzimis Tartu, dzīvo Jekaterinburgā, romāns „Petrovi ar gripu” saņēma bestsellera balvu 2018. gadā, bet 2021. gadā – filma saņēma Kannu kinofestivāla Vulkāna balvu. Par „Petroviem” stāsta tulkotājs Dens Dimiņš, lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Binge Listen to all Note Panra episodes from 1st with this

Kopā ar kinorežisoru un publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali šifrējam filmas "Dievzeme" pievilkšanas spēku. Islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma “Dievzeme” vēsta par jauna dāņu mācītāja Lūkasa (lomā Eliots Krosets Hovs) misionāra ceļojumu uz Islandi 19. gadsimta nogalē – entuziastiskais garīdznieks lemj vest baznīcas mācību uz “mežonīgo” zemi, šķērsojot to ar kājām. Sperot pirmos soļus uz skarbā reljefa, Lūkass sastopas ar dabas spēku Ragnāra (Ingvars Sigurdsons) personā. Drīzumā melnsvārcim kļūst skaidrs – viņš ir ieradies celt savu svētnamu zemē, kas var nogalēt ne tikai ticību, bet arī cilvēku. Filma iekļauta gan Eiropas kino balvas, gan Kannu kinofestivāla nomināciju sarakastā. 11. janvārī "Kino Citadele" filma sāks savu ceļu Latvijas kinoteātros. Īpašajā seansā gaidāms arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošās direktores Sonoras Brokas ievads. Filma arī saņēma Riga IFF galveno balvu 2022. gada rudenī.

Eiropas kino mēnesis šogad norisinās no 13. novembra līdz 10. decembrim. Pateicoties sadarbības tīklam "Europa Cinemas", kinoteātri 35 valstīs no Reikjavīkas līdz Atēnām, no Lisabonas līdz Rīgai izceļ Eiropas filmas, piedāvājot īpašas filmu programmas un pasākumus, atbilstoši savu skatītāju gaumei un interesei. Eiropas kino mēneša laikā kinoteātris "Splendid Palace" saviem skatītājiem piedāvā noskatīties godalgotas Eiropas režisoru jaunākās filmas – režisora Ali Abasi filmu "Svētais zirneklis", režisora Fransuā Ozona filmu "Pēters fon Kants", režisora Kristofera Borgli komēdiju "Pati sev piegriezusies", Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara ieguvēju – režisora Rūbena Estlunda filmu "Skumju trīsstūris”. Svinot izcilā itāļu režisora Pjēra Paolo Pazolīni simtgadi, uz lielā ekrāna tiks demonstrētas filmas “Dekamerons” (1971) un “Mamma Roma” (1962), savukārt no 6. līdz 8. decembrim kinoteātris "Splendid Palace" sadarbībā ar Itālijas vēstniecību Latvijā un "NICE New Italian Cinema" piedāvās "Jauno itāļu filmu festivālu". Par "Splendid Palace" piedāvājumu stāsta kinokritiķe Daira Āboliņa. Eiropas filmu mēnesis noslēdzas 10. decembrī ar 35. Eiropas filmu balvu pasniegšanas ceremoniju Reikjavīkā. Ceremonija ietver LUX skatītāju balvas nomināciju paziņošanu, sniedzot skatītājiem iespēju pašiem nobalsot un izraudzīties uzvarētāju LUX filmu balvai.

'ಮನಸ್ಸಿನ ಕಣ್ಣು' ಪುಸ್ತಕದ ಕುರಿತು ಕೇಳಿ ಶ್ರೀಲಕ್ಷ್ಮಿ ಭಟ್ ಅವರ ವಿಮರ್ಶನೆಯನ್ನು ಸಿಂಧು ಜಗನ್ನಾಥ್ ರವರ ಧ್ವನಿಯಲ್ಲಿ. Listen to the review written by Srilaxmi Bhat on 'Manasina Kannu' book and read by Sindhu Jagannath. Podcast also available on Youtube Write to us: parichayaloka@gmail.com Co-sponsored by: Prathama Srsti - Buy authentic, hand picked GI TAG products of India and support local art and artists. To know more visit https://www.PrathamaSrsti.com Parichaya Loka presents a new Android app for travellers. Gear up for the weekend! Download "Tour Hoysala" app from the Playstore. https://tinyurl.com/tourhoysala Parichaya Loka presents Android app for travellers. Gear up for the weekend! Download "Tour Bengaluru" app from the Playstore. https://tinyurl.com/tourBengaluru Parichaya Loka presents Android app for travellers. Gear up for the weekend! Download "Tour Mysuru" app from the Playstore. https://tinyurl.com/tourmysore Leave your comments, feedback, ratings and share it with your friends. --- Support this podcast: https://anchor.fm/vasistha-jagannath/support

Gan kinoteātrī „Splendid Palace”, gan arī tiešsaistē, vietnē RIGAiff.lv, šovakar pulksten 19 Rīgas Starptautiskā kino festivāla Nacionālā īsfilmu konkursa skate. Iesniegtās filmas vērtēja žūrija: „Filmfest Dresden” speciāliste Anne Gašica, Zagrebas kinofestivāla pārstāve Inja Korāča un igauņu animācijas režisors Sanders Jons. Toms Treibergs tikās ar konkursa atlases vadītāju Leo Soesanto un vienu no īsfilmas režisoriem - Jāni Ābeli. Rīgas Starptautiskā kino festivāla Nacionālajā īsfilmu skatē būs sekojoši darbi: Kannu kinofestivāla īsfilmu industrijas forumā “The Short Film Corner” izrādītā Annas Ansones filma „Can't Help Myself” / „Nevaru sev palīdzēt”, kur galvenajā lomā redzēsim aktrisi Elīnu Vasku. Tajā saldējuma pārdevējas acīm tiek novērtēta pludmales atpūtnieku un ikdienišķu nejaušību hronika. Henrijs Laķis piedāvās dadaistisku, spāņu autora Luija Bunjuela stilam piederīgu kinoeseju „Laika cilpas”, kas uzņemta analogā formātā. Variācija par cilvēka apziņas Dantes elles lokiem, kuros visas atslēgtas ir nederīgas – režisores Indras Sproģes animācijas darbā „Kur manas atslēgas?”. Valērijs Oļehno, kurš kinematogrāfā ienācis no dejas pasaules, galvenā varoņa meklējumus risinās celulozes fabrikas cehā – tas viņa filmā „Papīra galva”. Un, visbeidzot, Jāņa Ābeles dokumentāla eseja par Latvijas kinoteātriem, „81 metrs”. Leo Soesanto ir filmu programmu kurators un žurnālists no Parīzes; publicējies žurnālos „Libération”, „Les Inrockuptibles”, „Vogue Paris”, „Premiere” un „Grazia”. Strādājis Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļas spēlfilmu blakuskonkursa atlases komitejā no 2009. līdz 2015. gadam. Līdz pagājušajam gadam vadījis arī Festivāla īsfilmu īsfilmu atlases komisiju, un līdzīgus pienākumus veicis arī Roterdamas filmu festivālā. Lūk, viņa stāstītais par savu līdzšinējo pieredzi.

Write your feedback to www.kadhaiosai.com --- Send in a voice message: https://anchor.fm/tamil-podcast-for-children/message

Ir noslēdzies 75. Kannu kinofestivāls. Un šodien studijā kinokritiķe un kuratore Daira Āboliņa, kura šogad strādāja arthouse žūrijā un producente Marta Romanova-Jēkabsone. Divi dažādi skati uz Kannu festivāla filmām un norisēm. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – saņēmusi zviedru režisora Rūbena Estlunda filma "Skumju trīsstūris" ("Triangle of Sadness"). Estlunds šo apbalvojumu saņēmis otro reizi piecu gadu laikā – 2017.gadā viņam tas piešķirts par filmu "The Square" ("Kvadrāts"). Kinoteātra “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja festivālā uzaicināta vērtēt filmu mākslas sasniegumus arthouse žūrijā, kas notika paralēli oficiālajai žūrijai. Arthouse  kino balva Kannu kinofestivālā tiek piešķirta kopš 2019. gada, un tās mērķis ir  vērtēt jaunās filmas plašā spektrā. Šīs balvas jēga ir parādīt filmu mākslas attīstības dinamiku un aktualizēt Eiropas arthouse kino izrādītāju sadarbību. Balvas mērķis un vērtība ir godalgoto filmu atpazīstamības veicināšana un atbalsts plašākai filmas izplatīšanai kinoteātros Eiropā. Latvijas paviljons Kannu filmu tirgū, dalībai producentu pasākumos atlasīti Latvijas producenti Marta Romanova, Matīss Kaža un Inga Praņevska, sadaļā "Cannes Court Metrage" tiks demonstrētas Baltijas īsfilmas, bet programmai "Cannes Clasics" akreditēti 11 Nacionālās Filmu skolas studenti. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien saņēmusi zviedru režisora Rūbena Estlunda filma "Skumju trīsstūris" ("Triangle of Sadness"). Estlunds šo apbalvojumu saņēmis otro reizi piecu gadu laikā – 2017.gadā viņam tas piešķirts par filmu "The Square" ("Kvadrāts").    

Francijas kūrortpilsētā Kannās 17. maijā atklās ikgadējo starptautisko kinofestivālu. Pasākums notiks līdz 28. maijam un pulcēs daudzas slavenības un kinoindustrijas pārstāvjus, tai skaitā no Latvijas. Lietuviešu dokumentālā kino režisora Mants Kvedaravičs pirms mēneša tika nogalināts Ukrainas austrumos, kur uzņēma filmu "Mariupole 2" - dokumentālie ieraksti savu pirmizrādi piedzīvos 75. Kannu kinofestivālā. Par Latvijas dalību festivālā sazināsimies ar Nacionālā kino centra direktori Ditu Rietumu.  

Raidījumā Kultūras rondo Kannas parasti piemin starptautiskā kino festivāla sakarā, bet pasākumu producenti un balvas šajā nozarē līdz šim bija pasveša joma. Ar ko Latvijas pasākumu projekts prestižajā Kannu festivālā „Heavent Award” izpelnījās žūrijas ievērību un pirmo reizi ieguva konkursa Starptautisko lielo žūrijas balvu. Kultūras rondo studijā balvas ieguvēja - reputācijas vadības aģentūras „Luka” vadītāja, producente Inese Lukaševska. Saruna ne tikai par balvām un pasākumu, kurš ieguvis starptautisko atzinību, bet arī par to, kā izdzīvo pasākumu industrija šajā laikā. Žūrija atzina Ineses Lukaševskas rīkoto pasākumu "Behind the spotlight" par labāko starptautisko darbu vidū. Šī ir pirmā reize vēsturē, kad augstāko godalgu Kannu festivālā iegūst Latvija. Konkursa astoņās kategorijās kopumā bija pieteikti 167 darbi no 20 valstīm, tai skaitā: Vācijas, Nīderlandes, Francijas, ASV, Saūda Arābijas, Norvēģijas, Portugāles, Marokas, Spānijas, Itālijas un citām valstīm. Inese Lukaševska bija vienīgā Baltijas pārstāve, kuras darbs tika iekļauts 45 finālistu vidū. Savus pasākumus konkursam pieteica tādi pasaulē atzīti zīmoli kā “Microsoft”, “Vodafone”, “Michelin”, “Bugatti Automobiles” un daudzi citi. Pasākuma “Behind the spotlight” ideja bija atklāt pasākuma radīšanas aizkulises, uzbūvējot to skatītāju acu priekšā. Viss pasākums tika veidots kā teatrāla, horeogrāfiska izrāde, kurā skatītāji no apmeklētājiem transformējas pasākuma veidotājos.

Šodien, 4.aprīlī, aprit 90 gadi, kopš dzimis viens no izcilākajiem pasaules kinorežisoriem, Andrejs Tarkovskis (1932.-1986.). Ne vienmēr saprasts un atbalstīts, citkārt zākāts par savu augstprātību un aso raksturu, viņš atstājis spilgtus nospiedumus ekrāna mākslas laukā. Ar savām filmām režisors apliecina kinematogrāfa un literatūras ciešo saviju, no abām jomām atlobot nost visu lieko un atstājot tikai pašas esences kodolu. Zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans savu kolēģi Andreju Tarkovski reiz nosaucis par „visu laiku vissvarīgāko kinorežisoru”. Šim apgalvojumam piekritīs daudzi – gan tie, kuri viņa filmas ir skatījušies kā privātu svētceļojumu, gan tie, kuri tās pētījuši un analizējuši no semantikas un kino teorijas viedokļa, gan tie, kuri režisora darbos atklājuši kādu iepriekš neapjaustu realitātes nogriezni. Zīmīgi, ka līdz ar Akiru Kurosavu tieši Bergmans Tarkovskim ir bijis viens no lielākajiem iedvesmotājiem ekrāna mākslas jēdzieniskajā izpratnē un praktiskajā veidošanā. Tā ir tikai viena no iezīmēm, kura paskaidro Tarkovska veikuma aprobēšanu starptautiskā mērogā – iespējams, tieši viņš ir visvairāk pētītais un atzītais Krievijas autorkino veidotājs, kura izmantotās metodes un būvētos stāstījumus kā paraugu izmantojušas un vēl arvien izmanto izcilākās kino augstskolas visā pasaulē. Lai pārspriestu Andreja Tarkovska atstāto radošo mantojumu, viltīgā pavasara dēļ telefoniski sazinājos ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru, kino un teātra režisoru Pēteri Krilovu. Uz jautājumu par viņa pirmo sastapšanos ar Tarkovska filmām, viņš dalās ar epizodi no sava studiju laika Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, pazīstamā ar abrivieatūru VGIK. Epizodes centrā ir Tarkovska otrā pilnmetrāžas mākslas filma „Andrejs Rubļovs”, kura uz ekrāniem tiek pirmizrādīta 1966. gadā.  Taču atkāpsimies pāris gadus iepriekš, proti, 1962. gadā, kad Andrejs Tarkovskis 30 gadu vecumā sevi piesaka kā pilntiesīgu kinorežisoru ar savu debijas filmu „Ivana bērnība”. Ar scenāriju, kurš bija balstīts uz Vladimira Bogomolova romāna „Ivans” motīviem, sākotnēji strādāja pavisam cits režisors, tad darbu pārņēma vēl cits, iesāka filmēt, taču valdības orgāni, kuri diktēja norises padomju kinematogrāfā, nebija apmierināti un iesākās meklējumi pēc kāda režisora, kurš no iesāktā materiāla tomēr varētu izveidot pabeigtu mākslas filmu. Vairāki režisori laipoja prom no šī piedāvājuma kā kaķi no ūdens, tikai ne jaunais Tarkovsksis, kura diplomdarbs „Tvaikonis un vijole”  Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā bija ļoti atzinīgi novērtēts un spēlēja izšķirošo kārti izvēlē par labu materiāla nodošanai tieši viņam.  „Ivana Bērnība” saņem Venēcijas kinofestivāla „Zelta lauvu” un Labākā režisora apbalvojumu Sanfrancisko Starptautiskajā kinofestivālā. Taču no režisora filmogrāfijas, kurā kopumā ietilpst septiņas filmas, Pēteris Krilovs īpaši izceļ darbu „Spogulis”, kurš pie skatītājiem nonāk 1975.gadā. Tā ir režisora bērnības alūziju vinjete, atmiņas par māti un tēvu, karu, savu mīlestību, bērna un ģimenes nozīmīgumu mistiski metaforiskā savijumā. Pats Tarkovskis par „Spoguļa” ieceri ir rakstījis sekojošo: „Šī  filma ir noteikts process. Reiz kādam cilvēkam ienāca prātā, ka viņš ir vecs, ka laiks padomāt par dvēseli. Viņš labprāt ticētu Dievam, bet nevar. Un tagad viņš saprot, apjauš, ka bērnībā viss bija svarīgs, un viss, kas ar viņu notika vēlāk, bija iedomas. Es vēlos izveidot filmu par to, kā cilvēks, reiz pamostoties un paskatoties uz sevi spogulī, pēkšņi nobīstas - viņš pēkšņi atskārš, ka viņa dzīve ir nodzīvota, ka nekas nav izdarīts, un, ja agrāk viņa priekšā bija mūžība, tad tagad tā jau ir aiz muguras.” Pēc tam, kad 1980. gadā Tarkovskim piešķir Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu, viņš aizbrauc uz Itāliju, lai strādātu pie savas nākamās filmas "Nostalģija", pirms tās pabeigšanas kopā ar Frederiko Fellīni, Mikelandželo Antonioni un, galu galā arī savu scenāristu Tonino Gueru  paspēj uzņemt arī televīzijas dokumentālo filmu "Ceļojuma laiks". "Nostalģija" stāsta par kādu krievu dzejnieku, kurš kopā ar savu tulkotāju dodas uz Itāliju, lai izpētītu 18. gadsimta komponista dzīvi. Viņu ceļojuma nolūku izmaina satikšanās ar kādu dīvaini-vientuļnieku, kurš vēlas dzejniekam izstāstīt par to, kā pasaule var tikt glābta. Filma 1983. gadā triumfē Kannu kinofestivālā, iegūstot "Labākā režisors", starptautiskās kinokririķu asociācijas FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas balvu. Gadu vēlāk Tarkovskis preses konferencē paziņoja par savu lēmumu neatgriezties PSRS un palikt Rietumeiropā. Tarkovskis dzīvoja Florencē, kur viņam pilsētas mērija uzdāvināja dzīvokli un piešķīra Florences Goda pilsoņa statusu. 1985. gadā top pēdējā Tarkovska filma "Upurēšana", kas Kannu kinofestivālā saņem identisku balvu komplektu, plus Žūrijas specbalvu; kā arī  BAFTAs balvu kā Labākā filma svešvalodā. Tarkovskis, tāpat kā viņa sieva un viens no viņa iecienītākajiem aktieriem Anatolijs Soloņicins mirst no plaušu vēža. Tas notiek 1986. gada 29. decembrī, kad režisors ir vien 54 gadus vecs.

Nacionālais Kino centrs svin 30 gadu jubileju, dodot iespēju bez maksas skatīties aizvadīto gadu nozīmīgākās filmas. Kultūras rondo studijā Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, kura ir arī galvenā redaktore kolektīvajai monogrāfijai  "Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020", kas klajā nāks nākamajā nedēļā. Decembrī aprit 30 gadi, kopš līdz ar atjaunoto Latviju 1991.gadā dibināta arī filmu nozares vadošā institūcija – Nacionālais Kino centrs. Šo faktu Kino centrs izmanto kā iespēju parādīt visas filmu nozares 30 gadu vēsturi, un portālā filmas.lv trīs decembra nedēļās tiks ievietotas katras desmitgades nozīmīgākās filmas. Dita Rietuma atklāj, ka filmu izlases veidošanai zrunāja 30 kino ekspertus, aicinot balsot par 10 katras desmitgades labākajām filmām. Saskaitot balsis, tagad šī izlases redzama portālā filmas.lv. Runājot par dažādo filmu piedāvājumu Latvijā, Dita Rietuma atzīst, ka filmas, kurām ir veiksmīga starptautiska karjera, Latvijā nekļūst par "blogbāsteru". Bet tā nav mūsu valsts īpatnība. "Jebkurai amerikāņu filmai ir daudz vairāk skatītāju, nekā kvalitatīvai Eiropas filmai, kura ir saņēmu arī Kannu kinofestivāla balvas. Pamatstraumes filmas ļoti atšķiras no filmām, kuras piedāvā tematiskus jauninājumus, formas jauninājumus, kuras mēģina attīstīt kino mediju kā tādu," atzīst Dita Rietuma.

Banu Kannu (she/her), the Co-Founder & Chief Experience Officer of Uncommon Conferences, is a global citizen with a local soul. She's lived and worked all around the world, but loves coming home to Whadjuk Noongar land in Perth, Western Australia. Banu shares why it's important to be outcome-driven with our conferences and events, but also with life! This isn't to say we reverse-engineer everything to the point of losing the magic of spontaneity, but instead taking some time for quiet reflection with what we want to get out of our jobs, projects and yes, life itself. Beginning with the end in mind keeps us focused, intentional and means it's easier to relax and have some fun on the journey. Here are a few of the topics we'll discuss on this episode of Long Story Short: Beginning with the end in mind and staying outcome-driven Creating a safe and inclusive space where underrepresented voices are heard Respecting your audience's time, attention, energy, and resources Being intentional and purposeful in your event planning Giving your strategy time to work before reevaluating or changing it Resources:Seth Godin's newsletterMonocle newsletterMark Manson's newsletterModern Love by The New York TimesHouse of Beautiful Business's Beauty ShotHaute Dokimazo's Convo SeriesPriya Parker's The Art of GatheringOprah Winfrey's Super Soul podcastGlennon Doyle's We Can Do Hard Things podcastMyriam Hadnes' Workshops Work podcastBusiness in Colour podcastBrené Brown's Unlocking Us podcastAlok Menon on the Man Enough podcastConnect with Banu:Banu on LinkedInUncommon Conferences on LinkedInUncommon Conferences on InstagramConnect with the Hosts:Jeff Sirkin on LinkedInSophia Gordon on LinkedIn

Parikymppisyys, uhka vai mahdollisuus? Pojat pohtivat onko 20-vuotiaan elämä yhtä hohdokasta kuin populaarikulttuuri antaa ymmärtää. Seksiä, huumeita ja irtosuhteita vai aloilleen asettumista ja asuntolaina? Entä missä vaiheessa oman lapsuuden traumat pitäisi ehtiä selvittää? Kannu opettaa minkä ikäisenä äidin kodin autotielle paskominen tulee lopettaa.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā šogad īpaša vieta gan itāļu režisoram Roberto Rosselīni, kuru pieminam viņa 115. jubilejā; gan viņa ģimenei, kura tā vai citādi allaž bijusi saistīta ar ekrāna mākslu. Speciālajā programmā „Roselīni un gadsimts” 18. oktobrī kinoteātrī „Splendid Palace” iespējams noskatīties šogad uzņemto Širinas Nešatas alegoriju par netālo Amerikas nākotni „Sapņu zeme”, kur vienā no lomām ir režisora meita Izabella Roselīni. Savukārt „Vides filmu studija” kopā ar itāļu kolēģiem pērn pabeidza darbu pie dokumentālās filmas „Es piedzimu Roselīni”. Viens no itāļu neoreālisma aizsācējiem, režisors Roberto Roselīni dzimis 1906. gadā Romā un turpat 71 gada vecumā arī dodas mūžībā. Viņa izvadīšana pulcēja milzīgus cilvēku pūļus, un šīs epizodes, līdztekus citiem arhīva materiāliem, ir skatāmas dokumentālajā filmā „Es piedzimu Roselīni”. To kopā ar itāļu kolēģiem veidojusi arī „Vides filmu studijas” komanda: scenārists Dāvis Sīmanis, operators Valdis Celmiņš un producents Uldis Cekulis. Roselīni režisora darbs izpelnījies tikai vienu nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, bet viņa karjerā nav trūcis citu spožu, slavas prožektoriem izgaismotu brīžu. Pirmais nopietnais pieteikums kino pasaulei rēķināties ar viņa vārdu ir 1945.gada drāma „Roma, atvērta pilsēta” ar Annu Manjāni vienā no galvenajām lomā un Frederiko Fellīni scenārija līdzautora ampluā. Filma seko Itālijas pretošanās kustības dalībniekam viņa centienos izbēgt no nacistu vajāšanas. Filma triumfēja Kannu kinofestivālā, iegūstot Grand Prix, un ar to arī aizsākās Roselīni panākumiem un skatītāju mīlestības piepildītais ceļš kino pasaulē. „Es nevēlos veidot skaistu kino, es gribu veidot noderīgu kino”, režisors ir uzsvēris, piebilstot: „Es cenšos notvert realitāti tādu, kāda tā ir, neko vairāk.” Roselīni bija trīsreiz precējies, kaut arī viņa biogrāfijā sieviešu klātbūtnes ir bijis krietni vien vairāk. Skandaloza izvērtās viņa laulība ar izcilo aktrisi Ingrīdu Bergmani, kura Roselīni dēļ atstāja savu vīru Āronu Lindstrēmu. Laulībā ar Roselīni Bergmane laida pasaulē vienu no mūslaiku leģendārākajām aktrisēm Izabellu Roselīni, kuras atmiņas par aizvadīto, nebūt ne vieglo bērnību redzam arī dokumentālajā filmā „Es piedzimu Roselīni”. Tas, ka ģēniji mākslās mēdz būt monstri privātajās attiecībās, mudināja režisora mazdēlu Alessandro Roselīni sākt domāt par sīkāku iztirzājumu savai pagātnei saistībā ar slavenās ģimenes atstāto nastu, kuru viņš pats dēvē bezmaz par slimību, proti, „roselinītu”.

Radiokaran | RJB | SpymamaB | Jigulu-Jigulu-jing-jing-jing-Jigulu-Jigulu-Jing

Kannu is back. Viikon mittaisen pohjoisen loman jälkeen katseet kääntyvät jo vahvasti alkavaan syksyyn. Ikuisuuskysymys vaivaa poikia – mitä tehä kun talvix? Kuntoilua, kynttilöitä ja ei yhtään keittoa. Ehkä.

Kannun lomaillessa Jarmo ja Veppe pelaavat kuuntelijoiden lähettämillä kysymyksillä "TÄMÄPI vai TUOPI" peliä. Jarmo repii silmänsä irti ja haluaa hampaat päähän. Veppelle kehkeytyy varvasfetissi, mutta vain päiväksi. Kannu on jossain v*ttu en tiiä Keski-Suomessa kysykää siltä.

Last year, the virtual revolution completely transformed the events industry. We shifted our focus from venues to online platforms and brainstormed all kinds of ways to keep the audiences glued to the screens. And even though in-person events are making a glorious comeback, virtual events are here to stay. Moreover, they need to keep evolving! That's why on today's episode of #EventIcons, we will talk about reimagining the virtual experience. One size certainly doesn't fit all: when planning a virtual event, you have to talk to your community. Today's iconic guest is Banu Kannu, the co-founder and CEO at Uncommon Conferences. She is a business development professional with over 15 years of international experience. She shares the success story of the award-winning Gas Fest and how they planned virtual workshops that took place in April 2021. Press play and join us for yet another #EventIcons!

Last year, the virtual revolution completely transformed the events industry. We shifted our focus from venues to online platforms and brainstormed all kinds of ways to keep the audiences glued to the screens. And even though in-person events are making a glorious comeback, virtual events are here to stay. Moreover, they need to keep evolving! That's why on today's episode of #EventIcons, we will talk about reimagining the virtual experience. One size certainly doesn't fit all: when planning a virtual event, you have to talk to your community. Today's iconic guest is Banu Kannu, the co-founder and CEO at Uncommon Conferences. She is a business development professional with over 15 years of international experience. She shares the success story of the award-winning Gas Fest and how they planned virtual workshops that took place in April 2021. Press play and join us for yet another #EventIcons!

Noslēdzies Kannu starptautiskais kinofestivāls, kurā triumfēja franču režisore Dikurno. Par iespaidiem festivālā un Latvijas dalību tajā stāsta Latvijas Kinocentra vadītāja Dita Rietuma. "Šis bija īpašs notikums pasaules kino pieredzē un festivālu pieredzē," par aizvadīto festivālu atzīst Dita Rietuma, jo vēl jūnijā daudzi necerēja, ka festivāls notiks. Festivāla rīkotāji gan bija pārliecināti, ka par spīti visam, festivāls notiks. Nervozitāte bija gaisā pirms festivāla norises un galīgiem lēmumiem par tā norisi klātienē. "Ja man godīgi būtu jāatbild, kāda bija sajūta, atrodoties 2,5 tūkstošus cilvēku pilnā zālē, kur maskas karājās uz zoda un pāri pleca, neteikšu, ka sjūta bija ārkārtīgi omulīga. Kino spēks bailes uzvarēja. Pagaidām viss ir beidzies labi, lai gan risks bija milzīgs. Ne mākslinieciskais, ar to viss ir kārtībā, bet epidemioloģiskais risks bija pamatīgs," neslēpj Dita Rietuma. Viņa neslēpj, ka skatīties pēc krietna pārtraukuma filmu uz lielā ekrāna ar labu skaņu bijusi satricinoša pieredze. Runājot par filmām, Dita Rietuma atzīst, ka konkursa programmas līmenis bijis stabils. "Bija arī spridzīgi, pat šokējoši jauno režisoru darbi, viens no tiem - franču režisores Žulijas Dikurno par filma "Titane" ("Titāns") - uzvarēja," bilst Dita RIetuma.  "Pasaules kino industrijai šis festivāls bija nepieciešams, bija nepieciešamas selekcija, bija nepieciešama hierarhija, bija nepieciešami varoņi. Ir arī akcentētas būtiskas tendences pasaules kino attīstībā, esam pievērsuši vairākām franču filmām," atzīst Dita Rietuma. Dita Rietuma pārliecināta, ka Kannu festivāla labākās filmas rudenī varēs redzēt arī festivālos Latvijā.  

#59 – Kannu kinofestivāls pēc gada pārtraukuma ir atpakaļ, un tajā bija tas gods paviesoties arī Kino Kulta pārstāvim, vienam no šī podkāsta vadītājiem Sergejam Timoņinam! Tā nu viņu tad iztaujājām par šī gada pieredzi lielajā kino notikumā un to, kā šīs gads Kannās atšķiras no citiem gadiem. Kā arī veltām pamatīgu diskusiju "Black Widow" – atgriezies ir arī MCU, un par to IR jāparunā tā kārtīgi, vai ne? Šajā raidījumā: "Netfix" papildprofilēšanās uz videospēlēm un citi jaunumi (00:01:49); Kā Sergejam T. gāja šī gada Kannu kino festivālā (00:41:10); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("Black Widow" – 01:09:06). Montāža – Toms Cielēns.

Atzīmējot Francijas valsts nacionālos svētkus – Bastīlijas ieņemšanas dienu 14.jūlijā visā pasaulē notiek “Starptautiskais franču kino festivāls”, kura ietvaros vairāk nekā 30 valstīs tiek izrādītas jaunākās Francijā veidotās filmas. Festivāla mērķis ir svinēt kino atgriešanos uz lielajiem ekrāniem, kas šogad simboliski sakrīt ar Kannu kinofestivāla laiku. Arī Latvija piedalās šajā festivālā ar divu jaunu Francijā veidotu filmu pirmizrādēm, kuras tiks izrādītas kinoteātrī “Splendid Palace” 14. un 15. jūlijā. Ar filmu programmu iepazīstina “Best Film” projektu vadītāja Māra Cēbere.

Veppe ja Jarmo latelee huonostikäyttäytyjille mukilointivaroituksia ja Kannu on löytänyt uuden luonnontuotteen.

6. jūlijā pēc pandēmijas gada pārtraukuma klātienē atklāts Starptautiskais Kannu kinofestivāls ar franču režisora Leo Karaksa jaunāko muzikālo filmu “Annette” ar Marionu Kotiljāru centrā. Kā savā Facebook profilā ieraksta kinokritiķe Daira Āboliņa: „Ne tikai melni tauriņi, bet arī melnas maskas”. Nacionālā kino centra vadītājas Ditas Rietumas neliels ieskats konkursa filmu klāstā un par to, kāda kāda festivālā ir Latvijas un Baltijas kopējā līdzdalība. Latvija šogad aktīvi piedalās dažādos kino industrijas notikumos, programmās un filmu tirgū.

Idiootit keskustelevat mieheydestä, miesten seksuaalisoinnista sekä seksuaalisuudesta, ja kertovat omia kokemuksia miesoletettuna olosta. Jarmoa otettiin munasta kiinni, Veppe valehtelee penkkituloksen ja Kannu ei sano pihahdustakaan koko puoleentoista tuntiin :OKokeile Nextoryn ääni- ja e-kirjoja maskutta 45 päivää! www.nextory.fi/joovai45

Kesken hubbapuistoilun äänitetty jakso keskittyy ennen kaikkea kuumuuteen ja puistoiluun. Jarmo kertoo miinusmerkkisestä naisvelkasaldosta ja father-Kannu on huolissaan nuorten raa'an viinan juomisesta puistossa. Kaikilla on kuuma. Kokoajan.

RAAGA | Wasim Mela Enaku Oru Kannu #IthuEppediIrukku

Tauolta palanneet idiootti-pojankolttiaiset keskustelevat taukojen merkityksestä elämän rytmitykseen. Syynissä on mm. pornotauko, kävelytauko ja darratauko.Kannu kertoo myös kuinka pitkä tauko on viimeisestä peukusta perseessä, Jarmo meinaa kuolla nestehukkaan oletetulla vesitauolla ja Veppe oivaltaa olevansa opp.

Discussion on Jaadhi perumai and stuffs in Tamil cinema!

Every business’s best laid plans were upended in 2020, forcing new strategies to emerge and capable leaders to step up. One such leader is Banu Kannu, co-founder and head of client empowerment at Uncommon Conferences. When faced with the many shifting priorities of 2020, Kannu cemented the mission of her one-year-old business: to use participant-led gatherings to empower organizations to drive change. Listen as Kannu shares her story of disruptive thinking, her unique perspective on the conference software industry, and her challenge to all the transformers out there.   Key Takeaways: [2:00] Banu launched Uncommon Conferences in 2019 with the goal of poking a hole in the bloated and boring conference industry. She saw this world in desperate need of disruption, and it was her goal to shake things up. [2:24] Banu was born in Singapore and moved to Perth, where her family were first generation immigrants. Her background in business and marketing gave her first hand experience of seeing just how much the conference industry needed consolidation and a more user fun experience. [3:57] The hierarchical way of having conferences is becoming more outdated by the year. We must recognize that almost everyone in the room is a passionate professional with worthy and shareable thoughts and opinions. [5:07] Business school gave her the courage and confidence to start up Uncommon Conferences with co-founder Marcus Magee. They sought to provide a fertile environment for attendees to connect with each other and have fun, and for organizers to feel as though their time and money was well spent. [9:13] Banu discusses how Uncommon Conferences was a good idea in theory when it launched, but they knew something was missing. People liked what they were doing, but they weren’t confirming contracts or deals the way they had expected. This led them to really dig into their why. They questioned not only the “why” behind Uncommon Conferences, but for participants and organizers, and even the conference itself. [13:09] Banu identified three simple conditions to make Uncommon Conferences a must have for clients - complexity, urgency, and tension. [16:26] The pandemic shifted the very nature of conferences and events, and Banu talks about going back to the basics for online webinars to make them engaging, rather than a snooze fest.  [17:56] The democratization of technology has been critical. Moving away from the hierarchical structure of conferences gives us participant led events that drive sustainable change and a landscape of collaboration.   Quotes: “Give the power back to people.” - Banu “There is a pair of scissors at the registration desk and we will snip your tie off. You can’t get any work done in a suit and tie.” - Banu “When did we decide that we need to wait for happy hour to have fun at a conference?”  - Banu “If you are not your truest and most authentic self, it’s going to be very hard for you to be good at anything you do.” - Banu “How much better when diversity, democratization, and inclusion are the values that guide change. What changes are you driving in your world? What old thinking are you disrupting?” - Jo   Continue On Your Journey: www.pega.com/podcast Uncommon Conferences

Reklāmas aģentūras McCANN Riga radošais direktors Valters Jonāts. Valteram azotē ir arī senāk iegūta Kannu lauva un citi apbalvojumi. Viņš ir valmierietis un viņa vadībā veidots Valmieras pilsētas zīmols, kā arī TV3 zīmola maiņa un pavisam nesenais Dzintara rebrendings. Spilgtākā aktualitāte – Covid-19 kampaņa "Gribu vasaru".Raidījumu "Jautā-Jums" skaties katru darbdienu 16.00 kanālā ReTV vai labākās epizodes klausies podkāstu platformās. Raidījumu vada Lauris Kļaviņš.Raidījums ReTV ēterā: 23.03.2021.

Venēcijas kino festivāls notika karantīnas režīmā, Kannu kino festivāls atcelts. Berlīnes starptautiskais kinofestivāls ir noslēdzies digitālajā vidē, cerot jūnijā turpināt ar skatītājiem. Kā kino žurnālisti un kritiķi vērtē starptautiskos kino festivālus Eiropā, kuri norit digitālās platformās? Kāds ir piedāvāto filmu klāsts un par ko balso žūrija? Par jaunās žūrijas darbu, diskusijām pēc žūrijas lēmuma paziņošanas un filmu noskatīšanas arī Latvijas skatītājiem runājam ar kinokritiķēm Elīnu Reiteri un Kristīni Simsoni un "Kino Bize” pārstāvi Paulu Bērziņu. "No vienas puses ērti, jo tev nekur nav jāiet, tas ir laika ietaupījums, bet no otras puses mājās apstākļos ir grūtāk koncentrēties uz filmu skatīšanos. Protams, ārkārtīgi svarīgais aspekts, ka visas filmas ir veidotas lielajam ekrānam, un visas zaudē, ja jāskatās mājās datorekrānā," tā par attālināto sekošanu līdzi Berlinālei Kultūras Rondo bilst Elīna Reitere. Viņa atzīst, ka trāpījušies darbi, kur, skatoties uz ekrānu bija jāraud, jo neredzi, ko ir izdarījis operators un filmas komanda. Ekrāns mājās tikai attāli dod priekšstatu par darbu". Paula Bērziņa skatījās vienatnē "Kino Bize" uz lielā ekrāna. Piekrīt, ka festivālu no mājām baudīt ir grūtāk. "Bez atmosfēras ir ne tik spilgta tā pieredze," atzīst Paula Bērziņa. Kolēģēm pievienojas arī Kristīne Simsone. "Arī man šķiet, ka festivālus uztver šādā veidā, skatīties vairākas filmas dienā mājas apstākļos ir grūtāk. Ir grūtāk koncentrēties, tehniskā specifikācija ir citas, kas neļauj saredzēt visas detaļas," norāda Kristīne Simsone. "No otras puses, ceru, ka šo digitālo platformu piedāvājumu festivāls saglabās arī tad, kad varēsim atgriezties klātienē. Tas ērti ļauj noskatīties vairāk filmu. Ja nu tāda nepieciešamība rodas, var vēl kaut ko paskatīties, tas dod mierīgāku gaisotni un vairāk var pagūt." Paula Bērziņa stāsta arī plašāk par filmām, kuras būtu vērts parādīt Latvijas skatītājiem.

RAAGA | En Kannu'ke Athu Theriyuthu #RaagavilMarmaDesam

Kannu lähtee junaan ja Jarmo supporttaa nanoBusia. Mitään ei suunniteltu etukäteen.

No rītdienas, 30.jūlija, līdz 1.augustam norisināsies kino, mūzikas un mākslas festivāls “RojaL”. Kā ierasts, tas piedāvās plašu kino, mūzikas un mākslas programmu, un šī gada fokuss ir uz Baltijas valstīm. Igauniju pārstāvēs Prīta Tendera un vecmeistara Prīta Pērna animācijas filmu programma, kā arī Jāka Kilmi komēdija "Ātrie igauņu puiši", Lietuvu - godalgotā, Kannu kino festivāla programmā "Un certain regard" izrādītā drāma "Tu esmu es", kuras režisors ir Kristijonas Vildžiūnas, un, protams, daudz plašāk pārstāvēts ir Latvijā tapušais kino. "Festivāla notikumu norises vietās būs ne tikai Rojā, būs arī Kolkā, Melnsilā, Rudē un Kaltenē," raidījumā Kultūras Rondo atklāj “RojaL” izpilddirektore Dārta Krāsone. Kino Rojā varēs skatīties kultūras centrā, Lielājā estrādē, kā arī trīs brīvdabas kino zālēs, lielā ekrāna jūras krastā šogad nebūs. Toties pludmalē ir uzstādīts koka rāmis, caur kuru var skatīties uz jūru 24 stundas. Nebeidzamais kino. Iepazīstinot ar filmām, Zane Dzene min, ka Baltijas valstu kino izraudzīts apzināti noteikto ierobežojumu dēļ, jo būs maz viesu. "Plašākā sadaļa ir Latvijas kino ar konkursu, kas Rojas festivāla lielais  lepnums. Tas atšķiras ar to, ka notiek divus vakarus, kopā rādīs astoņas filmas un žūrija - pperators Gints Bērziņš, kino zinātniece Zane Balčus un scenārists un režisors Ivo Briedis - tikko noskatījušies, sāk izvērtēt," stāsta Zane Dzene. Konkursā izrādīs jauno režisoru filmas no Latvijas, Polijas, Igauniijas un LIetuvas. "RojaL" varēs aplūkot arī vairākas izstādes: Kristīnes Kutepovas personālizstādi "Mazupīte", Inutas Graudiņas personālizstādi "Curriculum mortis", izstādi "Gipkas baznīcas stāsts", Pētera Sidara skulptūru "Džāra"  Andreja Ameļkoviča izstādi "Gleznas". Plašāk ar festivāla programmu var iepazīsties internetā.  

Māra Čaklā dzejoļa “Dzeguzes balss” rinda “Naivais ku-kū” kalpo par apvienības “Carnival Youth” jaunās koncertprogrammas nosaukumu – tā veltīta latviešu kino mūzikai. Programmu varēs vērot tiešraidē no koncertzāles “Lielais dzintars” 20. jūnijā pulksten 21. “Plaukstošās vasaras smaržu iedvesmoti, nolēmām jūs pārsteigt un izziņot "Naivais Ku–kū" tiešraides koncertu, tādējādi ieskandinot Jāņus ar dziesmām no latviešu kino filmām,” uz koncertu aicina grupas dalībnieki. Kultūras Rondo grupas „Carnival Youth” taustiņinstrumentālists Roberts Vanags stāsta, ka kaverversiju radīšanai grupa pievēršas tikai pēdējos pāris gadus, oriģinālo skanējumu piedāvājot caur savu prizmu. Īpašs stāsts ir par dziesmu "Dzeguzes balss" no filmas "Četri balti krekli". "Mēs bijām Eiropas tūrē, un mums radās iespēja paviesoties Kannu kinofestivālā, kurā filmai "Četri balti krekli" piešķīra apbalvojumu, proti, iekļāva kino klasikā. Mēs bijām tur, mēs bijām četri džeki baltos kreklos, kas varēja nospēlēt šo dziesmu, jo mēs viņu bija kādreiz jau spēlējuši," stāsta Roberts Vanags. "Tur uz vietas mēs radījām tādu vienkāršotu versiju, saliekot kopā to, kas ir oriģināls, saliekot kopā arī "Menueta" izpildīto versiju un mazliet pieliekot vēl kaut ko no sevis. Un ļaujot tai dziesmai mazliet tā kā uzziedēt. Tāds ir mērķis - kaut ko pielikt jaunu, bet saglabāt to oriģinālo kodu." Roberts Vanags atklāj, ka pēc līdzīga principa veidotas koncertprogrammai izraudzītās visas 18 dziesmas. "Ja bija sajūta, ka dziesma pati par sevi jau ir pilnīga, ja mēs varējām saslēgties paši emocionāli, tad mēs mainījām salīdzinoši maz, pieliekot mazas, jauneklīgas trikus. Savukārt citas, kuras, mūsuprāt, varbūt mūsdienu paaudzei jau ir pārāk nesaprotamas, tās mēs atļāvāmies izmainīt un mazliet vairāk, lai viņām būtu atkal jauna. Iespēja tikt pie klausītāja," atklāj Roberts Vanags. Liepājā klātienē būs iespēja 20. jūnijā skatīties divus koncertus pulksten 18 un 21. Ir arī pieejamas vairāku veidu biļetes tiešsaistes koncerta apmeklējumam.  

Mēs atradām veidu, kā nosvinēt šogad nenotikušās Kannas: ar naktslampiņas atspīdumu sejā un viltotām jahtām Zoom konferences lodziņu fonā iztēlojamies, ka ir 2003. gads un esam tikko iznākušas no Vinsenta Gallo Zelta palmai nominētās filmas “Brūnais trusis” skandalozās pirmizrādes. Kādēļ simtiem skatītāju zāli pamet, bet palikušie to nikni izsvilpj? Kāpēc kritiķi pārsteidzīgi pasludina jaunās un daudzsološās aktrises Hlojas Seviņjī karjeras beigas? Un kā šī ceļa filma izceļas uz citu žanra piemēru fona?

#10 – tradicionāli maijā ap šo laiku mēs jau būtu sākuši spicēt ausis par to, kādi tad jaunumi un skandāli risinās kārtējā Kannu kinofestivālā, taču šoreiz šis prieks, protams, izpaliek. Taču mums tas toties ir gana labs iegansts, lai pagremdētos amizantākajās un lieliskākajās mūsu pašu festivālu apmeklēšanas pieredzēs, ar kurām dalāmies svaigākajā podkāsta raidījumā – feat. "Iron Sky" režisors, pazaudēta pase, Kventins Tarantīno, garumgaras rindas un... "Sharknado" Kannās. Savukārt "Vočlistes Terminatoru" turpinām ar slepkavībām – šoreiz gan ar pavisam jestru piesitienu, jo šonedēļ skatījāmies melno komēdiju "Clue"! Šajā raidījumā: Karību jūras pirāti, Hamiltons un citi jaunumi (00:00:56); Kā mums ir gājis lielajos kinofestivālos (00:20:10); Ko "Kino Kulta" komanda skatās mājās ("A Series of Unfortunate Events", "Sonic the Hedgehog", "Shaun the Sheep" – 01:17:08); Vočlistes Terminators – "Clue" (01:29:37); Straumēšanas servisu jaunums – "The Great" (01:52:24). Montāža – Toms Cielēns

Musical review of First single song of Sid Sriram’s debut as music composer.

This week's episode is a conversation with Brandice Taylor-Davis, a mother, clothing designer and fashion enthusiast who shares her clothing line, how it got started and her future endeavors and how she gives back to young people interested in fabrics and design. Watch Brandice's profile (1:14) on Minute Made NY Instagram: @kannucollection Follow Minute Made NY: minutemadeny.com FB/IG: @minutemadeny YouTube: Search “Minute Made NY”

Šis gads bija neticams, bet tas tomēr notika - Kannu kinofestivālā tika demonstrēta Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtā filma "Četri balti krekli". Režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis viesojās Kannās, bet Agnese Zeltiņa viņus fotografēja uz jahtu fona. Varbūt zīmīgi, jo viena no Rolanda Kalniņa nenotikušajām filmām ir "Jahtu sauca Žanna". Arī par to rakstīts grāmatā "Rolanda Kalniņa telpa". Tās sastādītājas Kristīne Matīsa un Agnese Zeltiņa iesaka Gundaram Āboliņam fragmentus no dažādu autoru tekstiem, arī no Rolanda Kalniņa dienasgrāmatām. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par ES kultūrpolitikas mērķiem - kā attīstīt Eiropas kultūras daudzveidību, nostiprināt Eiropas radošo nozaru konkurētspēju un veicinātu gudru, ilgtspējīgu  Eiropas kultūras un radošo nozaru kapacitāti darboties transnacionāli un starptautiski. Studijā – Dita Rietuma, Nacionālā kino centra vadītāja. Runāsim par Kannu festivālu, par Latvijas kino Eiropā un Eiropas kino pasaule. Kāda ir kino nozares attīstības perspektīva un atdeve? Pagājušās nedēļas notikumu atskatā: rosība Briseles varas gaiteņos pirmajā nedēļā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Ukrainas centieni pēc lielākas integrācijas Eiropas Savienībā.   

Banu Kanu in China

Eesti Mereakadeemia Luise tänava aulas toimus Akadeemia rektori kandidaatide professor Peeter Järvelaiu ja professor Jüri Kannu väitlus. Saaremaa Laevakompanii tellib Virtsu-Kuivastu ja Rohuküla-Heltermaa parvlaevaliinidele uued laevad. Kopli poolsaare tipus madalikule sõitnud täislastis tanker Weserstern sai õnnelikult vabasse vette ja Veeteede Amet andis loa tankeril Eesti vetest lahkuda. Saatejuht on Hubert Veldermann. (Hubert Veldermann)