Podcasts about jelgav

Kas tas ir, kas griežas, griežas, kamēr pazūd? Šo Unas Smilgaines un klausītāju atsūtītās mīklas Griezajos ratos min Rozenblatu ģimene Jelgavā: mamma Sandra ar bērniem Maiju (5 gadi), Beāti (9 gadi) un Jāni (12 gadi).

Ekonomikas ministrija priekšvēlēšanu gaisotnē atver biroju Zaļo un zemnieku savienības kontrolētajā Jelgavā. Stradiņa slimnīcas pagalmā piemin 39 gadus kopš avārijas Čornobiļas atomelektrostacijā. Ukrainas iedzīvotāju viedokļi par izskanējušajo ASV piedāvājumu mieram Ukrainā - de jure atteikties no Krimas. Lauksaimnieki daudzviet Latvijā šajās dienās gatavojas salnām, kuras vairāk varētu ietekmēt tieši augļu un ogu dārzus

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija jeb Academia Petrina tika nodibināta 1795. gadā. Šobrīd ēkā atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurš uztur un kopj Latvijas pirmās augstākās mācību iestādes atmiņu. Šogad, Academia Petrina dibināšanas 250. gadadienā, tiks rīkoti vairāki pasākumi, pirmais no tiem jau 18. februārī, kad muzejā stāstīs stāstus par akadēmijas pirmajiem audzēkņiem. 

Zemgales rajona tiesa Jelgavā attaisnojusi Jelgavas novada iedzīvotāju Olviju Paukšti, kura bija apsūdzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret zirgu, kuru eitanizēja 2022. gada augustā. Uzsākti komercreisi no Rēzeknes uz Rīgu un Rīgas uz Rēzekni. Vairums frakciju pagaidām atturīgas par prezidenta ideju pazemināt slieksni referenduma ierosināšanai. Noslēdzas pieteikumu iesniegšana konkursā uz ģenerālprokurora amatu.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Oktobra piektdienas raidījumā Kā labāk dzīvot atvēlētas tiešraidēm, kurās stāstām par daudzdzīvokļu māju renovāciju. Šonedēļ dodamies uz Jelgavu, kur Pasta ielā atrodas pirmā Latvijā renovētā 12 stāvu māja.  Mājas iedzīvotāju un speciālistu pieredzi uzklausām raidījumā. Par pieredzi mājas atjaunošanā un sakārtošanā stāsta Jelgavas Pasta ielas 34. mājas iedzīvotājs Aleksandrs Smirnovs, mājas vecākais Viktors Valainis, būvnieks - Jelgavas uzņēmuma "SIA Tools Vendor" vadītājs Andris Vaišļa un Jelgavas nekustamā īpašuma pārvaldes tehniskais direktors Oļegs Kukuts. Konkursā "Energoefektivā ēka Latvijā" mājas vecākais Viktors Valainis saņēma žūrijas atzinību par ēkas atjaunošanas projekta vadību – izcilu piemēru ilgtspējīgai domāšanai, sekmējot ne tikai resursu taupīšanu, bet arī radot ērtu un sakoptu vidi.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Jau 18. gadsimta beigās vairāki Kurzemes muižnieki latviešu un vācu valodā izsludināja savu privāto muižu likumus, ar kuru ieviešanu centās uzlabot zemnieku tikumisko dzīvi, sadzīvi un darba organizāciju. No Vidzemes privātajām muižām ziņas par šādām muižu tiesībām ir daudz trūcīgākas. Par vecāko zināmo šāda veida likumu dokumentu tiek uzskatīts barona fon Bēra Ugāles muižas likumu krājums, kas izdots Jelgavā 1770. gadā ar nosaukumu "Uggualas Teesas Grahmata". Līdzvērtīgs dokuments latviešu valodā tapis arī Popes muižā. Savukārt 1780. gadā Ugāles muižas likumus par paraugu izmantojis arī Stendes un Rendas muižas dzimtkungs. Bet 1783. gadā pēc Stendes un Rendas likumu parauga ir radīti Struteles muižas likumi. Ieskatoties šajos likumos, redzam, ka par zemnieku tikumisko dzīvi tiek uzsvērts, ka par bērnu dievbījību un godīgumu jārūpējas vecākiem, bet par kalpu tikumību – saimniekiem. Vecāki ir mudināti bērnus sūtīt skolā. Tika noteikts, ka kalpiem pie saimniekiem jāpaliek trīs gadus. "Tam saimniekam būs uz to raudzīt, ka ne vien savi, bet arīdzan to kalpu bērni labi audzināti, apkopti, apģērbti un pie skoles turēti top. Jaunā Mārtiņa dienā tad tie bērni taps skolā savesti, kur viņi līdz Lieldienas svētkiem paliek. Sagādāsiet tādēļ pie laika, kas jūsu bērnam pie skolas iešanas vajag. Ik vienam nama tēvam nākas par to gādāt, ka viņa ēkas cēlas ir un labi apakš jumta turētas top. Ja kāda ēka top sanīkusi, ka to nevar vairs pārtaisīt, tad saimniekam muižā ziņa jādod ir un viņš dabūs jaunu būvēt. Muižas kungam, vagaram un ciema uzraugam būs uz to raudzīt, ka ikvienam saimniekam tā pārtikšana no laukiem, pļavām, dārziem un Saimes iraid, kam pārlieku tam jāatņem un kam trūkst tam jāpiedod. Katrs Saimnieks, kas savus laukus pareizi nekops, labi near, aizvagas pamet un to zemi krāj, kas vajadzīgus jaunus grāvjus nerok, tos vecus neizpoš un savas pļavas liek no krūmiem pārņemt, tas ir izmetams, jo tas aizkavē Dievu, to zemīti svētīt. Saimniecei būs par to gādāt, ka katrs savu apģērbu dabū. Ziemas laikā, lai viņa savus bērnus un saimi pie vērpšanas un aušanas pietur un pavasara laikā par saviem dārziem gādā, ka tie labi sūdoti, ar visādām sēklām apsēti, labi ravēti un visvairāk kartupeļi stādīti top." Muižas likumi aizliedza dzīres sestdienu vakaros – tās atļāva rīkot tikai svētdienu pēcpusdienās. Divas dienas drīkstēja svinēt tikai kāzas. "Visas dzīres un mielasti, kas svētdienas vakarā caur svētu nakti turēti top, ir cēli aizliegti, ja kas uz tām taps atrasts, tam būs to mielastu atņemt un nabagiem dot. Visas dzīres ir ar apdomu turamas, tā ka Dieva dāvana netop izšķērdēta un dažs labs caur lieku plītēšanu nabags paliek. Tāpēc ne ir brīv kristības un bēres dzīres ilgāki turēt kā vienu dienu un kāzu dzīres divi dienas, proti, vienu dienu Brūtes un vienu dienu Brūtgāna namā." Plašos muižas mežus sargāja likumu panti, kas aizliedza bišu koku ierīkošanu un baļķu ciršanu bez mežsarga atļaujas, uguns laišanu mežā, kā arī bišu, lapsu un bebru slazdu turēšanu un izmantošanu. "Lai viņš ir saimnieks jeb kalps jeb puisis. Ne vienam arējam būs plinti jeb bisi jeb lapsas un bebru dzelzi turēt un uz medīšanu staigāt bez tiem, kas no muižas ir likti uz medīšanu iet. Kas slepeni, kādu briedi, stirnu nošaus jeb iekš dzelžiem ķers, tas tā pat kā zaglis uzlūkojams un sodāms. Uguns laišana un meža dedzināšana ir pie lielas strāpes noliegta. Visas ēkas, kas dzīvojamas ēkas nav, būs no labiem kritušiem kokiem būvētas, jo tūkstoši tādi mežā guld." Muižas likumos pirmoreiz pievērsta uzmanība zemnieku veselības aprūpei: par slimniekiem bija jāziņo muižā, lai balbieris jeb muižas ķirurgs var tos ārstēt, bet saimniekiem jāuzrauga, lai slimais kārtīgi lietotu zāles. "Kad kādas mājas cilvēks slims iekrīt tad Saimniekam būs tūliņ muižā ziņu dot un zāles prasīt. Gādāsiet par to, ka to slimu ļaužu gultas drānas un drēbes, kas viņam mugurā skaidras, bet ne aukstas un drēgnas iraid, jo tā spodrība atspirdzina to slimo un palīdz viņu ātrāki veselu tapt. Neliekat pēļus slimiem pie zemes jebšu tie to grib, jo tas ir ikviens slikts ieradums. Gar zemi ir ik reizi aukstums un slapjums un dara tam slimam, kas vēl varētu vesels tapt, ātrāku galu." Piekrastes muižās būtiski bija arī robežas sargāšana un neizpalika arī bažas par zemnieku bēgšanu. "Kad tie zvejnieki no savas zvejas pie malām nāk, tad tiem savus irklus, enkurus, seglus labi paglabāt būs, ka tiem blēdīgiem jauniem ļaudīm tās domas neuziet pa jūru aizbēgt." Muižās viestie likumi ļauj labi izprast, kādas bijušas ļaužu aktuālākās sadzīves problēmas pirms vairākiem gadsimtiem. Un nākas secināt, ka, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirību rodam maz, jo tieksme pēc likuma neievērošanas nav rimusi.

Šonedēļ izsludināta pieteikšanās ikgadējam sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursam "Tam labam būs augt". Par konkursu un citām sociālās uzņēmējdarbības aktualitātēm runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas projektu vadītāja Līva Švarce, Labklājības ministrijas projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vecākais eksperts Juris Cebulis un Ogres sociālā uzņēmuma Vilbers dibinātāja un vadītāja Zane Bērziņa. Viesojamies arī sociālā uzņēmumā Jelgavā. Ar rokkoncertu pirmdienas vakarā jauno mācību gadu uzsāka privātā mūzikas skola "Rokskola", kas šogad svinēs 20 gadu jubileju. Šo gadu laikā skola izaugusi no 20 līdz 300 audzēkņiem un 20 pedagogiem, un skolā var apgūt gan profesionālās ievirzes, gan interešu izglītības programmas. No maija skola atrodas bijušās Jelgavas bērnu slimnīcas telpās un "Rokskola" ir arī sociāls uzņēmums. Sociālo uzņēmumu skaits Latvijā ir salīdzinoši stabils. Šobrīd ir ap 220 sociālu uzņēmumu. Līdz šim arī 80 uzņēmumi, kas bija ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, to ir zaudējuši, liekākā daļa paši ir atteikušiem, iespējams, konstatējot, ka nosacījumi traucē tālāk attīstīties. Atbalstu sociālā uzņēmuma darbībai var iegūt ne tikai sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā, bet arī biznesa ideju konkursā, ko īsteno Labklājības ministrija ar "Altum" atbalstu.

Nacionālo bruņoto spēku rīcībā nonāks pirmā Latvijā ražotā "Patria" 6x6 bruņumašīna. Ukrainā plāno celt nodokļus. Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers ir nosodījis nedēļas nogalē notikušo uzbrukumu viesnīcai, kurā uzturējās patvēruma meklētāji. Jūrmalā un Jelgavā vētras seku novēršanai vajadzēs vismaz pāris mēnešu; Jūrmala lūgs iespēju izmantot pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksāto.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā. Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk. Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība. Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.   Plašāk par projektu šeit:  

29. un 30. jūnijā Liepājā norisināsies Latvijas mazākumtautību festivāls "Vaļā vērti atslēdziņ'!", pulcējot teju 1500 dalībniekus – dziedātājus, dejotājus, amatniekus – savas tautas tradicionālā kultūras mantojuma kopējus no visas Latvijas. Divu dienu garumā uz centrālās skatuves Rožu laukumā un citviet pilsētvidē skanēs krāšņas koncertprogrammas, notiks mākslas darbu izstāde, tērpu skate, svētku gājiens, nacionālo ēdienu degustācijas, lekcijas, meistarklases un citas aktivitātes. Daudzveidīgajā programmā būs iespēja tuvāk iepazīt 16 dažādas mazākumtautības - azerbaidžāņu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, gruzīnu, krievu, ķīniešu, itāļu, lietuviešu, moldāvu, poļu, romu, spāņu, pakistāņu, ukraiņu un vācu. Liepājā festivāls notiks jau trešo reizi, bet festivāla mākslinieciskais vadītājs un noslēguma koncerta režisors Juris Jonelis atgādina, ka festivāla pirmreizējā vieta ir Daugavpils, savukārt pandēmijas laikā šis festivāls noticis arī Jelgavā. Bet tagad aktuāla ir Liepāja. "Pirmkārt – Liepāja ir vēju pilsēta. Otrkārt – Liepājā satek ne tikai sauszemes ceļi, bet dažādas vēsmas nāk arī no jūras. Un, tā kā šis festivāls notiek arī kontekstā ar Eiropas Savienību – jo Latvija šogad atzīmē savu divdesmito klātbūtnes gadskārtu tajā –, tad arī Liepāja šķiet tam visatbilstošākā vieta. Zinām arī, ka Liepāja un viss reģions godalgots ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā," atzīmē Juris Jonelis.  Vaicāts par mazākumtautību festivāla ideju – proti, kāpēc mums nepietiek ar pašu Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru, Juris teic tā: "Nu jau ir vienpadsmitais gads, kopš mazākumtautību mākslinieciskie kolektīvi aktīvi piedalās arī Dziesmu svētku kustībā. Pirmā reize bija 2013. gadā, kad ieraudzījām to kopbildi – ka tik ļoti daudzas un dažādas tautības, kas dzīvo tepat mums kaimiņos, tur godā gan savu tradīciju, gan godu atdod arī mūsu tradīcijām. Un kāpēc ne? Kāpēc nebūt draugos ar kaimiņiem? Tā ir virzība uz to, ka paliekam arvien spēcīgāki un spēcīgāki, galu galā – arī latvieši dzīvo ārpus Latvijas robežām, un arī tur notiek līdzīga sadarbība un draudzība. Manuprāt, tā harmoniski, caur tradīciju un kultūru – tas ir vislabākais ceļš, kā vēstīt par mīlestību un mieru visai pasaulei, vienlaikus godājot tradīcijas." Sarunas gaitā Juris Jonelis iepazīstina ar festivāla programmu, dalībniekiem un viesiem.

Kultūras rondo ciemojas pie amatierteātriem Jelgavā un Lielvārdē, kas ieguvuši atzinību Latvijas amatierteātru skatē. Un kopā ar literatūrzinātnieci Līviju Volkovu atrodam Rūdolfa Blaumaņa asi elegantā formā rakstītu kritiku par latviešu teātri. Latvijas amatierteātru skatē par „Gada izrādi” tika atzīts Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra iestudējums “Jūtu tektonika” (režisore Aija Treija). Labākais komēdijas iestudējums – Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātra “Maskas” (režisors Māris Korsiets) izrāde “Godsymta lopsu medeibys”. Savukārt Lubānas lietišķās teātra grupas un režisora Jāņa Baloža kopienā balstītā izrāde “Pieaugšana ” novērtēta kategorijā “Formas oriģinālitāte”.

Provokācija un eskalācija - Somijas un Lietuvas reakcija uz Krievijas plānu mainīt jūras robežas. Ludzas novada pašvaldība ar nākamo mācību gadu plāno likvidēt novadā pēdējo lauku vidusskolu - Ciblas vidusskolu, atstājot te vien pamatskolas klases. Par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektori Jelgavā ievēl prorektori Arhipovu. Saeimā balsis par Rēzeknes domes atlaišanu varētu sadalīties uz pusēm.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane 1824. gadā apgaismības iespaidā vairāki Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu mācītāji nodibināja Latviešu Literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu draugu biedrību. Šīs organizācijas mērķis bija kopt un pētīt latviešu valodu un kultūru, rūpēties par latviešu izglītību. Pēdējais nozīmēja it kā civilizēt latviešus, pielāgojot viņu izglītošanai Rietumu kultūras formas. Būtiskas šajā programmā bija skolai adresētās grāmatas. To saturā dziedāšana bija tikpat svarīga kā lasīšana, turklāt tā ietvēra sevī ne tikai korāļus, bet arī laicīga satura dziesmas. Pirmais tāds krājumiņš ar notīm iznāca Rīgā 1845. gadā un saucās “Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm”[i]. Tas bija pielikums Vidzemes mācītāja Paula Emīla Šaca (Schatz, 1807–1862) gadu iepriekš izdotajai “Pirmajai lasīšanas grāmatai”. Latviešu grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis (1926–2004) ir rakstījis, ka tieši par Šacu radušies pirmie zināmie satīriskie panti latviešu rokraksta literatūrā.[ii] Lai nu kā, Šacs bija vīrs ar tam laikam labu izglītību: 20 gadu vecumā absolvēja Tērbatas universitāti, bet Tirzas draudzes mācītāja amatā vismaz 19. gadsimta baznīcu vēstīs tika uzlūkots par krietnu garīgo ganu. Viņa sakārtotās dziesmiņas – kopskaitā 57 – ir vācu komponistu sacerētas. Dažas te ir gluži jaunas melodijas, piem., Frīdriha Zilhera (Silcher, 1789–1860) “Katru gad' no jauna/ Kristus bērniņš nāk” bija sacerēta tikai trīs gadus iepriekš. Saikne ar lasīšanas grāmatu parādās izdevuma saturā. Te ir gan kristīgie, gan dabas un gadalaiku motīvi. Vairākas dziesmas tēlo putniņus, kukainīšus, lauku sētas lopiņus, taču katrs no tiem nes līdzi kādu gudrību, dziesmu tematiku bieži caurvij morāle, kā, lūk, šajā Jozefa Gersbaha (Gersbach, 1787–1830) dziesmā, ko latviski tulkojis Jānis Ruģēns[iii]: “Sargi savu ausi! Labu tik vien klausi! Kad tu dzirdi ļaunu liet', Tūdaļ taisi ausis ciet!” Vācijas skolās tolaik labprāt lietoja Gersbaha divbalsīgo dziesmu grāmatu “Dziedātājputniņš” (“Singvögelein”). Arī lielākā daļa no Šaca “Dziesmiņām..” ir divbalsīgas, bieži vedot balsis paralēlās tercās vai sekstās un mūzikas valodai nepārprotami akcentējot klasiskās harmonijas loģiku dzirdes izglītībā. Baltiešu mācītāju tulkotajā versijā “Dziesmiņām..” gan neizdevās izvairīties no neveiklībām muzikālā un literāri gramatiskā akcenta attiecībās. Un tomēr šis krājums, ko Pauls Emīls Šacs bija sakārtojis latviešu bērniem, iezīmēja ceļu, kas perspektīvā veda pretim Cimzes “Dārza puķēm” viņa “Dziesmu rotā”. Savu “Dziesmiņu..” priekšvārdā Šacs rakstīja: “Mēs nu tā domājam, ka šīs dziesmiņas dziedot bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku..”. Citiem vārdiem, izdevuma autors apzinājās dziedāšanu kā svarīgu paaudžu garīgās komunikācijas veidu. Kamols bija atritināts, un jau trīs gadus pēc Šaca izdevuma Jelgavā nāca klajā Baldones mācītāja Frīdriha Šāka (Schaack, 1804–1857) “Dziedāšanas skolas grāmatiņa”[iv] – pirmā zināmā mūzikas ābece un solfedžo kurss latviešu bērniem. Uzziņas avoti: [1] Krājums glabājas LNB Reto grāmatu krātuvē, RL2/2407. [21] A. Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 120. lpp. [3] Jānis Ruģēns (1817–1876), nākamais dzejnieks, tolaik bija nesen absolvējis Cimzes skolotāju semināru. [4] Publicēta Latviešu Literārās biedrības izdevumā: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft, Bd. 9, St. 3. Mitau: Steffenhagen & S., 1848. effenhagen & S., 1848.

25. aprīlī Jelgavā un 26. aprīlī Rīgā izskanēs Anitras Tumševicas simfonijas "Petra" pirmatskaņojums. To programmā iekļāvis diriģents Kaspars Ādamsons un JVLMA simfoniskais orķestris, kas ar šiem koncertiem noslēgs savu sezonu. Tiekamies ar komponisti, lai uzzinātu par simfonijas tapšanu un tematisko plašumu, par Anitras vēlmi mūzikā nest gaišumu un spēku, par īpašo piegājienu, radot jaundarbu studentu orķestrim, kā arī par jaundarbu, kas top šobrīd. Simfonijas nosaukums tapis, iedvesmojoties no zīmīgas rakstu vietas Jaunajā derībā, kur atklāsme par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir nosaukta par PETRU (latviskā tulkojumā – Pēteris), un uz tā pamata ir tapusi dibināta draudze. Anitra Tumševica: Pirmais iedvesmas mirklis un ideja par nosaukumu bija, lasot Jaunajā Derībā rakstu vietu par to, kā Pēteris tiek nosaukts par klinti, atklāsmi, uz kuras tiek būvēta draudze. Tas garīgais pamats man bija kā impulss Domāt tālāk un risināt filozofiski, kā tas muzikāli varētu turpināties. Atklāsme ir kaut kas liels, skaists, drošs, spēcīgs, kaut kas tāds, ko cilvēki vispirms baidās pieņemt, bet tad, kad ar to sastopas, tomēr pieņem. Gribēju, lai mana mūzika šajā simfonijā "Petra" būtu tāda, kas nes gaismu, drošību un, klausoties šo mūziku, cilvēkiem rastos ticība, cerība, ticība saviem spēkiem, cerība, ka viss notiks, ka būs labi, ka viņi cīnīsies, ka viņi uzvarēs. Katrā ziņā motivējoša sajūta, lai, klausoties manu mūziku, negribētu ieslīgt depresijā vai atkal turpināt skatīties šausmu filmas. Es apzināti gribu rakstīt tādu mūziku, to izvēlos jau pēdējos gadus, domājot par vissvarīgāko - klausītāju, arī par saviem līdzcilvēkiem. Es izjūtu atbildību klausītāju priekšā vest viņus labās pļavās. Tātad Jums ir svarīgi, ka Jūsu mūzika ne tikai sniedz patīkamus mirkļus un klausīšanos koncertā, bet iedvesmo klausītāju, stiprina viņu un varbūt izrauj no tā visa, ko piedzīvojam ikdienā un redzam arī šodien? Jā, tas būtu ļoti brīnišķīgi, ja cilvēks, noklausoties manu mūziku, justos drusku atpūties un viņam rastos kāda jauna ideja. Es būtu ārkārtīgi laimīga, ja mana simfonija izraisītu kādas jaunrades, motivētas uz ko jaunu, attīstošu, kaut ko ekstra, kaut ko, kas nav bijis un ka kaut ko tādu gribētos darīt. Es būtu ļoti iepriecināta. Ja skatāmies Jūsu daiļradē iepriekš, tad kamersimfonijas un simfonijas žanri Jums nav sveši, roka jau iemēģināta. Vai, radot simfoniju "Petra", darba process arī bija paredzams, tāds kā iepriekš, vai tomēr kādas citas sajūtas, jauninājumi tieši darba procesā? Ārkārtīgi netipiska sajūta, jo šī ideja atnāca pēkšņi un gribējās to pēc iespējas labāk atveidot, iedzīvināt mūzikā. Pirms tam man sanāca labs pārmaiņu brīdis, kad varēju ilgākā laika posmā rakstīt, un šis bija ļoti straujā laika posmā tapis, bet tas nemazina kvalitāti, manuprāt, ideju es centos pēc iespējas akurātāk pierakstīt, lai tā saskanētu ar to, kā to esmu dzirdējusi. Nevaru pat izstāstīt, tā mūzika vienkārši atnāk, viņa ir tādā kā 3D dimensijā - tas ir kaut kas neaptverams, pārdabisks. Un to brīdi vienkārši negribējās pazaudēt. Man ir bijuši tādi mirkļi - ja idejas pierakstīšanu atlieku, man tās idejas vairs nav, un, lai nepazaudētu šo visu lielo skaistumu, ko redzēju savā priekšā, centos to pēc iespējas skrupulozāk un pareizāk iedzīvināt uz papīra. Sākumā uz papīra - es vienmēr strādāju ar papīru, zīmuli un dzēšgumiju, un pēc tam pārlieku datorrakstā."  

Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis  process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt...  *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)

Vai mūsu Latvijas Futbola izlase ir labāka vai sliktāka zem

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris un Valdis īpašu uzmanību pievērš latviešu sasniegumiem ziemas sporta veidos. Raidījuma tēmas: - Rastorgujevs; - KP otrais labākais Celtics?; - Čempionu līga; - Virslīga sāksies 8.martā!; - Superbols; - Užavas kauss Jelgavā; - Netflix un Celtics; - Superbols; - Ģenerāļa Grabuļi - Pazaudētās raketes; - Katlina Klarka sit rekordus; - Elīna Babkina; - NBA ALL-STAR; - Tautas nagla

“Basketstudijā 2+1” Guntis Keisels ar klausītāju iesūtīto jautājumu palīdzību izvaicā Jelgavas sporta skolas un BK “Jelgava” treneri Česlavu Mateikoviču. Runājām par tikko aizvadīto Reģionu izlašu sabraukumu, tendencēm jaunatnes basketbolā, norisēm Ramirent Nacionālās basketbola līgas čempionātā un citām aktualitātēm: kā tiek izraudzīti Reģionu izlašu dalībnieki;  ⁠U15 vecuma grupas puišu attīstības tendencēm; treneru sadarbību un atbildību; ⁠ko darīt un nedarīt, ja esi vai neesi uzaicināts Reģionu izlasē; ⁠uzvedību sociālajos tīklos; ko interesantāk trenēt – bērnus vai pieaugušos; kā pasargāt jaunos basketbolistus no pāragras izdegšanas; 1994. gadā dzimušo spēlētāju Top 5; ⁠basketbola pozīcijām Jelgavā; ⁠BK “Jelgava” tagadni un iespējamo nākotni. 56 minūtes par aktualitātēm Latvijas basketbola piramīdas dažādos stāvos.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns  Vai zini, ko rīdzinieki dziedāja 19. gadsimta pirmajā pusē? Vai pat precīzāk – gubernatora Filipo Pauluči (Filippo Paulucci) laikā (1812–1829)? Nu, rīdzinieki jau arī tolaik bija dažādi, visādi, atšķirīgi, bet kodolu tak pavisam droši veidoja vācu pilsoniskās aprindas un lēnām aizejošā aristokrātija. Par šo periodu mums ir izteiksmīgs, dzīvs raksturojums pirmajā Rīgas pagātnei veltītajā grāmatā – tā ir Konstantīna Metiga (Mettig, Constantin) 1897. gadā publicētā Rīgas pilsētas vēsture ("Die Geschichte der Stadt Riga"). Domājams, te būtu īstā vieta un laiks nocitēt vienu kopskatu pilnībā – un tieši par Pauluči laiku. Tika dzīvots teātra un sabiedriskuma priekiem, veidoti almanahi un dziesmu grāmatas tālaika gaumes garā, ļaudis priecājās par Aleksandra kolonu un tās krieviski latīnisko uzrakstu, Aleksandra vārtiem vai jaundibināto Vērmanes dārzu un nekad nejutās vairāk aizgrābti un pacilāti, kā sēžot jautrā ģimenes lokā vasaras namiņā vai pie punša glāzes Eifonijā, Kocebū "Biedrošanās dziesmu" dziedot un apstiprinot tās noslēguma strofā "Ak, kaut jel mūžam tā būtu!" sirsnīgi labticīgo izteiksmi. Te jāņem vērā, ka pati Augusta fon Kocebū (August von Kotzebue) "Biedrošanās dziesma" (Gesellschaftslied, latviskojums arī "Draugu dziesma") ir dzejolis, nevis dziesma – kā dzejolis ar mūziku. Un kas tā par biedrošanos, draudzēšanos vai brāļošanos? Lūk, kontekstam un salīdzinājumam – kas ir "Brāļi, šodien priecāj'ties"? Tas ir "Gaudeamus igitur" agrīns latviskojums. Un kas ir Eiropas savienības himna? Pareizi – "Prieks un līksme šodien dzirkstī" no Frīdriha Šillera vārsmās likts ("Apkampieties, milijoni!") un no Ludviga van Bēthovena daiļi komponēts, un šo pašu biedrošanās, brālības ideju par pamatu ņemošs. Visi šie piemēri pieskaņojas biedrošanās dziesmai kā īpašam mūzikas žanram – no profesionālās jomas līdz tiešai, nepastarpinātai sadzīvei. Mazs ieskats dzejoļa rindās: Tik līksmi un priecīgi sēžam, Un mīlam ikkatru nudien, Un mundrumu sniedzam viens otram, Kaut mūžam tā paliktu vien! Tak nevar tā mūžīgi palikt, Šo prieku tad uzturiet jūs! Kas zina, kad liktens jau izšķirs Uz austrumiem, rietumiem mūs. Jāteic, ka Kocebū dzejoļa muzikālais ietērps ievērojami atpaliek no teksta tonusa un darbīguma. To – mūziku – veidojis Frīdrihs Heinrihs Himmelis (Friedrich Heinrich Himmel), pirmpublicējums 1802. gadā. Iespējams, ka tieši šis demokratizācijas, vispārpieejamības aspekts bijis palīdzīgs Kocebū "Biedrošanās dziesmai" – nu jau ar mūzikas līdzdarbi – aptvert visplašākās (Baltijas vācu) sabiedrības aprindas. Himmelis Rīgā vairākkārt koncertējis kā pianists. Viņa dziesmuspēle "Fanšona, meiča ar liru" (atkal ar Kocebū tekstu) Rīgā pēc pirmizrādes 1805. gadā dzīvoja vismaz gadsimta ceturksni. Un vēl, paplašinot ieskatu vācu kultūras izpausmēs nu jau gluži demokrātiskā veidā un vidē – kas ir "Lustīgais nerris uz tirgus plača", par ko visi esam skolā kaut ko dzirdējuši? Tas ir Kocebū lugas "Vientiesis gadatirgū" ("Der Gimpel auf der Messe, 1805) latviskots lokalizējums (darbība notiek Mītavā / Jelgavā). To, domājams, gadsimta pirmajā trešdaļā veicis Johans Heinrihs Baumanis – vērā ņemams vācbaltu gleznotājs un literāts, tagad atkal aktualizēts ar monogrāfiju. Himmelis un Šillers, Kocebū un Baumanis, Pauluči un Bēthovens, – pa vidu vēl "Biedrošanās dziesma" un "Gaudeamus"… Bet patiesībā tieši tā – krustām šķērsām kārtojās un pretmetīgi līdzsvarojās kultūras – pasarg Die's – artefakti mūsu raibās vēstures gaitā. Taču – atpakaļ pie Kocebū īsās datu rindās. Tātad – īsts vācietis, kaut uzvārds nemaz tik dikti vācisks neizklausās… Dzimis Veimārā, miris Mannheimā. Kad literāts 1800. gadā nolēmis paciemoties pie radiem Sanktpēterburgā, uz krievu impērijas robežas viņu jau gaidījis priekšraksts īsi un aši saņemt ciet un nogādāt Sibīrijā. Tā arī bez kavēšanās noticis (Toboļska, Kurgāna). Savukārt, kad cars Pāvils I izlasīja Kocebū lugu "Pētera III sirmais kučieris", kas glaimoja viņa patmīlībai, trimdinieks tika atbrīvots, ieradās Pēterburgā, tika uzstutēts dižciltībā (von Kotzebue), un ciešanas kompensētas ar muižu netālu no Narvas toreizējā Rēveles guberņā. Pašam Augustam fon Kocebū trīs laulībās bija 18 bērnu, vīriešu dzimtes pēcteču vidū vairākas ievērojamas un plaši pazīstamas personas. Viena no tām – dēls, slavens jūrasbraucējs Oto fon Kocebū. Viņa vārdā nosaukta Amerikas ziemeļu pirmiedzīvotāju kopiena, mūsdienās plaukstoša ASV Aļaskas štata pilsēta Kocebū pie Čukču jūras Kocebū jūrasšauruma. Augusta fon Kocebū "Kopotie raksti" 40 sējumos. Un brīnišķīgais dzejdarbs "Biedrošanās dziesma"… Rīgā tas klejoja jaunkundžu albumos, preses slejās un jautrās ģimenes saiešanās vai pie punša glāzes līdertāfela biedrībās…

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse    Valdnieka pienākums bija nodrošināt dzimtas turpināšanos pa vīriešu līniju, tāpēc dēlu piedzimšanu īpaši gaidīja, un troņmantinieka nākšanu pasaulē atzīmēja ar svinībām. Laikā, kad Bīroni pēc trimdas varēja atgriezties Kurzemē, Ernsta Johana vecākajam dēlam princim Pēterim bija jau gandrīz 40 gadu, un jautājums par dzimtas turpināšanu kļuva īpaši aktuāls. Īsā laka posmā no 1764. gada līdz 1779. gadam Pēteris paguva apprecēties trīs reizes, un tikai pēdējā savienība ar 18 gadus jauno un apburošo Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu bija svētīta ar pēcnācējiem – piecām meitām un dēlu. Pirmās trīs hercogu ģimenē piedzima meitas – Vilhelmīne Katrīna (1781), Marija Luīze Paulīne (1782) un Johanna Katrīna (1783). Troņmantinieks princis Pēteris nāca pasaulē 1787. gada 23. februārī Vircavas pilī, un tas sagādāja prieku ne vien hercoga ģimenei, bet arī pavalstniekiem. Par godu prinča Pētera piedzimšanai pāris mēnešus vēlāk 15. aprīlī hercogistes galvaspilsētā Jelgavā tika rīkotas svinības ar izgreznotām mājām un iluminācijām jeb izgaismotiem objektiem. Īpaša loma bija atvēlēta hercogienes Dorotejas klātbūtnei svinībās, viņa karietē pulksten deviņos vakarā devās apskatīt pilsētas grezno rotu, uzkavējoties pie sveicējiem un izsakot tiem pateicības. Iepretim pilij Lielupē bija noenkurota hercoga laiva, un to rotāja krāsainas lampu ugunis, kas atspīdēja ūdenī. No laivas ik pa laikam atskanēja lielgabalu zalves. Spoži izgaismotas bija skaistās un nesen uzceltās mājas pie Driksas. Mums jāatceras, ka 18. gadsimta beigās pilsēta vakara stundās bija diezgan tumša, tāpēc ēku logos izliktās gaismiņas spēja radīt svētku noskaņu. Dažās ēkās, piemēram, akadēmijā un rātsnamā, pilnīgi visos logos bija saliktas lampiņas. Starp Driksas piekrastes namiem izcēlās pulkvežleitnanta Līvena atraitnes māja, kuras priekšā bija novietoti trīs simboliski gleznojumi. Centrālajā attēlā bija parādīta zem veca ozola sēdoša Kurzemes personifikācija ar kroni galvā, kas simbolizēja sargājošu dievieti. Labajā rokā tā turēja hercogistes ģerboni, bet pie tēla kājām gulēja cerību enkurs. Dieviete cauri tēvzemes ozolu mežam lūkojās uzlecošā saulē. Šajā gadījumā saule simbolizēja princi un hercogistes turpinājumu, ko paskaidroja lozungs: "Līdz ar uzlecošo sauli arī tēvzemei aust jaunas cerības." Divos citos gleznojumos hercogistes turpinājumu simboliski izteica lauru koku atveidi: vienā kociņš bija parādīts mazs, bet otrā jau lielāks un kopā ar Kurzemes lauvu un Zemgales alni. Netālu no tirgus laukuma, pie Zilās gvardes kapteiņa fon Tīdena dzīvokļa, uz kopīgu mielastu bija pulcējušies virsnieki un gvardes locekļi. Hercogienei tuvojoties, viņi nostājās parādes ierindā, lai, zvaniem zvanot, taurēm skanot un lielgabalu zalvēm rībot, varētu izrādīt cieņu un godu kroņprinča mātei. Hercogiene gvardes kapteini paaicināja karietē un izteica personīgu pateicību. Pēc šādas laipnības virsnieki un sardzes locekļi uzskatīja par pienākumu hercogieni tādā pat veidā sagaidīt arī pulksten vienpadsmitos vakarā, kad viņa jau devās atceļā uz pili. Hertela kunga mājas ieeju rotāja izgaismots hercoga kronis, bet zem tā starp lauru un palmu zariem atradās uzraksts: "Vivat Petrus!" Kancelejas padomnieka Rezona mājas priekšā bija piramīdas formā izkārtoti lukturi, kas izgaismoja caurspīdīgu gleznu. Gleznā bija attēlota gudrības dieviete Atēna Pallāda, kura, tāpat kā savulaik jauno Telemahu, sargāja guļošo pirmdzimto princi, apsedzot to ar savu vairogu. Saskaņā ar mītu, tie, kuri atradās dievietes aizbildnībā, bija pasargāti no visiem netikumiem un tika apdāvināti ar spēku un tikumu vairojošām īpašībām un viscildenāko likteni. Hercoga Pētera gvarde pie kapteiņa mājas bija izveidojusi simbolisku altāri, pie kura sievietes figūra upurēja vīraku. Alegoriskajā skulptūrā bija atveidota Kurzemes patronese ar mūra kroni galvā, bet uz pleciem tai bija apmetnis gvardes krāsās – salmu dzeltenā un debess zilā tonī. Hercoga galma kalpotāja Bērenta mājas priekšā bija izbūvētas lielas sastatnes, ko rotāja zaļu augu vijas. Centrālajā portālā atradās hercogienes portrets, virs tā – apzeltīta Apollona statuja, bet sānos esošajās arkādēs bija izvietotas zeltītas vāzes un lozungi. Hercogienes ierašanās tika sagaidīta ar bungu rīboņu, trompetēm un dzejas rindām, ko noskaitīja astoņgadīgā Bērenta meita ganītes tērpā. Apgaismotas, vijām, simboliskām ainām un lozungiem rotātas bija arī citu pilsoņu mājas. Visbiežāk atkārtojās Kurzemes personifikācijas tēls, kā arī Cerības un Fortūnas alegorijas. Un visur pilsētā tika slavināts: "Lai dzīvo hercogs! Lai dzīvo mūsu hercogiene! Lai dzīvo kroņprincis! Sveiks! Sveiks! Sveiks!" Diemžēl prieks par kroņprinci un hercogistes mantinieku nebija ilgs. Princis Pēteris mira 3 gadu vecumā 1790. gadā un tika apbedīts Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī. Hercogu ģimenē piedzima vēl divas meitas – Šarlote Frīderike (1789–1791) un Doroteja (1793). Lai arī četrām Kurzemes princesēm bija spožs liktenis Eiropas galmos, hercoga Pētera dzimtas līnijai tiešo mantinieku vairāk nebija.

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Kurzemes hercogs Pēteris (1724-1800) bija kaislīgs mākslas kolekcionārs. 18. gadsimtā viņam piederēja mūsdienu Latvijas teritorijā lielākā un vērtīgākā gleznu un grafikas darbu kolekcija, ko papildināja arī tēlniecība, dekoratīvās mākslas priekšmeti un laikmeta modei atbilstošas mēbeļu garnitūras. Iztēlojoties hercoga kolekciju bagātības, jāpatur prātā, ka viņam Kurzemē vien piederēja sešas pilis (Jelgavā, Vircavā, Svētē, Lustē, Zaļā muižā un Rundālē), un katru no tām vajadzēja atbilstoši iekārtot... Mākslas darbus viņš iegādājies, gan izmantojot starpnieku pakalpojumus, gan izvēloties tos ceļojumu laikā, gan arī pārpērkot veselas kolekcijas. Piemēram, Itālijas ceļojuma laikā 1785. gadā hercogs Pēteris ar galma un ceļojumu maršala Heinriha fon Ofenberga palīdzību, piesaistot mākslas tirgotāju Johanu Frīdrihu Reifenšteinu un abatu Džuzepi Antonio Guatano, iegādājās gan romiešu marmora skulptūras, sarkofāgus un kamejas, gan moderno mākslinieku gleznas un gravīras. Šī paša ceļojuma laikā viņš noslēdza pasūtījuma līgumu ar diviem tolaik labi zināmiem māksliniekiem – žanra gleznotāju un portretisti Angeliku Kaufmani un ainavistu Jakobu Filipu Hakertu par divām gleznām gadā. Tās gan nenonāca Kurzemē, bet palika hercoga pilīs citviet Eiropā. Kad hercogs atteicās no Kurzemes troņa un pameta hercogisti, viņš aizveda līdzi arī mākslas kolekcijas, kas galvenokārt nonāca Sagānas un Nāhodas pilīs. Šobrīd mums atliek vien teorētiski rekonstruēt tās kolekcijas daļas, kas savulaik atradušās Latvijā. Kā laikabiedra liecība kalpo šveiciešu zinātnieka Johana Bernulli (1744–1807) 1779. un 1780. gada ceļojuma piezīmes, kurās aprakstīts viņa brauciens uz Pēterburgu caur Kurzemi un gleznu kolekciju apskate hercoga Pētera pilīs. Bernulli bija lietpratējs mākslas jautājumos, un, raksturojot hercoga gleznas, viņš sniedzis arī atsevišķiem darbiem savu vērtējumu. Piemēram, skatot lielformāta "Danajas" gleznu Svētes pils gleznu galerijā, kas katalogā bijusi atzīmēta kā Korredžo darbs, viņš norāda, ka otas triepiens gluži neatbilst meistara manierei un vairāk atgādina nīderlandiešu glezniecību, par ko liecina arī paraksts uz zelta kasetes "H. Goltz. Nīderlandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa darbu "Dusošās Danajas sagatavošana Jupiteram" hercogs Pēteris nopirka no Rīgas rātskunga Johana Krisitiana Bērensa vien dažus gadus pirms Bernulli viesošanās. Kopā ar šo gleznu viņš iegādājās visu Bērensa kolekciju, kurā bija arī citi nīderlandiešu meistaru darbi. Šobrīd Danajas glezna atrodas Losandželosas apgabala mākslas muzeja krājumā. Mēs varētu vēlēties, lai Bernulli līdzīgā manierē būtu pastāstījis arī par Rundāles pilī sastopamajiem darbiem, bet diemžēl šis brauciens viņam izpalika, jo hercogs pats tobrīd uzturējies Rundālē. Atzīmēts vienīgi, ka Rundāles pilī bijusi plaša holandiešu mākslinieku gleznu kolekcija. Šī norāde, hercoga Pētera pēcnāves gleznu kolekcijas inventārs no Sagānas pils un pēcnācēju kolekcijas, kā arī liecības par hercoga gaumi kopumā noteica to, kādā veidā tika komplektēta Rundāles pils muzeja gleznu kolekcija. Jāprecizē, ka, runājot par holandiešu mākslas kolekcionēšanu 18. gadsimtā, tiek domāts Nīderlandes glezniecības ziedu laiks 17. gadsimtā, kad līdzās tādiem mākslas vēsturē labi zināmiem vārdiem kā Franss Halss, Rembrants van Reins, Jans Stēns, Jans Vermērs, kuru tēmu diapazons bija plašāks, darbojās vēl simtiem citu labu mākslinieku, kuri izkopa kāda konkrēta sižeta glezniecību un kurus vienkopus mēdz dēvēt par "mazajiem holandiešiem". Viņi lielākoties gleznoja lauku, pilsētu un ūdens ainavas, klusās dabas jeb "brokastis" un sadzīves ainas interjerā. Sižeti varēja būt gan skicēti no dabas, gan mākslinieka iztēles auglis. Saskaņā ar tā laika mākslas teoriju – cilvēka heroisks vai morāls atveidojums (vēsturiskā vai reliģiskā žanra glezniecība) tika uzskatīts par augstāko mākslas vērtību. Žanru hierarhijā ainava un klusā daba atradās pašā apakšā. Tomēr tas nesaskanēja ar kolekcionāru gaumi, kuri ļoti labprāt pirka arī šādus darbus. Hercoga Pētera kolekcijā ir bijuši gan atsevišķi šedevri, gan virkne neidentificētu mākslinieku darbu. Starp šedevriem noteikti jāatzīmē Rembranta glezna "Simeons un Anna templī" (1627, Kurzemes hercogs to nopircis izsolē Amsterdamā 1777. gadā) un Jana Stēna darbs "Tēva prieks" (1668), abi darbi šobrīd atrodas Hamburgas Kunsthalles krājumā. Savukārt no mazajiem holandiešiem, kuri specializējas noteiktā žanrā un bija pārstāvēti hercoga kolekcijā, jāizceļ ainavists un veiklais zirgu gleznotājs Filipss Vauvermans ar gleznu "Zirga apkalšana pie ciema smēdes" (1640–1650), kas tagad ir Nacionālajā galerijā Londonā, un ainavists Jans van Gojens ar gleznu "Dzirnavas pie Utrehtas", kas atrodas Leipcigas Mākslas galerijā. Protams, šie darbi Rundāles pils muzeja krājumā nenonāks, bet muzejs var lepoties ar diezgan plašu 17. gadsimta holandiešu glezniecības kolekciju, un tostarp arī ar hercoga Pētera autoru darbiem. Muzejā ir gan Filipsa Vauvermana glezna "Tirgotāji ostā" (17.gs. vidus; iegādāta izsoļu namā Hampel, 2016), gan arī salīdzinoši nesen – 2020. gadā Šveices izsoļu namā Koller iegādāta Jana van Gojena glezna "Upes ainava ar skatu uz Amerongenu" (1651). Telpā ar holandiešu gleznām šobrīd ir eksponētas 37 gleznas, bet vēl vairāk nīderlandiešu mākslinieku, tostarp hercogam reiz piederējušu autoru darbu, ir izvietots citās pamatekspozīcijas telpās, lai radītu sajūtu, ka Rundāles pilī plaši pārstāvēta ir tieši šī glezniecības skola.

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane "Tiem, kuriem nav tekošu rēķinu un diskonta vekseļu lielās kredītiestādēs. Te nevajag ne obligāciju, ne vekseļu, ne galvinieku, bet tikai kādu mantu un pasi," 1936. gadā vēstīja laikraksts "Rīts". Kaut kas līdzīgs lombardam Rīgā izveidojās jau 1806. gada janvārī, kad rātskungs Georgs Štrezovs ziedoja tūkstoš Alberta dālderu iestādei, kas pret ķīlām izsniegtu aizdevumus ierēdņiem, amatniekiem un strādniekiem. Par īsto Rīgas pilsētas lombarda dzimšanas dienu uzskata 1895. gada 10. februāri. Tolaik lombardā varēja ieķīlāt visdažādākās mantas uz laiku no viena līdz 12 mēnešiem, tomēr aizdevums nedrīkstēja būt mazāks par diviem rubļiem. Par aizdevumu bija jāmaksā apmēram 18% gadā. Aizņemties naudu lombardā nebija lēts prieks, tomēr rīdzinieki izjuta īstu kaislību pret šo maciņa papildināšanas veidu. Drīz atvēra arī lombarda nodaļu Āgenskalnā, kuras noliktavas gandrīz tūlīt izrādījās pārpildītas. 1915. gadā 64 vagoni dārgāko lombarda ķīlu aizceļoja uz Maskavu. Rīgā palikušās ķīlas 1919. gada sākumā atņēma Stučkas valdība. 20. gadu sākuma smagajos saimnieciskajos apstākļos ne viens vien gan Rīgā, gan citviet Latvijā izpārdeva paaudzēs krātās mantas un mākslas vērtības... Rīdziniekiem, kuri 20. gados vēlējās kaut ko ieķīlāt, izvēles iespējas nebija pārāk plašas. Līdzās veterānam – Pilsētas lombardam – 1924. gadā Rīgā darbojās Latvijas Privātais lombards, pirmā Latvijas krājaizdevumu kase un Rīgas Privātlombards. Kā 1924. gadā atzīmēja laikraksts "Segodņa", visos šajos uzņēmumos vismaz sākotnēji kapitālu īpašnieki bija latvieši. Vēl lombardi darbojās arī Liepājā un Jelgavā. Iemesli, kas cilvēkus spieda doties uz lombardiem, varēja būt visdažādākie. Ne jau visiem šajā laikā bija iespēja saņemt fiksētas algas un pensijas, daudziem bija arī citu kredītu nasta. Ļaudis nevarēja iztikt bez lombardiem – šiem puslabdariem, pusaugļotājiem –, tomēr arī kautrējās no šīs apmātības. Laikraksti vēstīja, ka Rīgā "klienti, uz lombardu ejot, vispirms apmet riņķi pa 18. novembra bulvāri un tikai tad iznāk uz Kaļķu ielas un nemanot piepeši vienā brīdī pazūd – lombardā iekšā gan!" Nereti gan nācās vilties, jo nepielūdzamā taksatora aprēķini izrādījās pieticīgāki par cerēto. Tāpēc gadījās kā šajā ainiņā, kas 1935. gada 2. maijā aprakstīta avīzē "Rīts": "Steidzīgs jauneklis, izmeties žaketē, mēteli uz rokas, nervozēdams gaida savu kārtu. Par mēteli sola tikai piecus latus. "Jā, bet iepriekšējo reizi devāt 20!" "Var jau būt," teic vērtētājs, "bet tad vēl mētelim bija visas pogas un audumam nevarēja cauri redzēt oderi..." Kā 1933. gadā vēstīja žurnāls "Ekonomists", lombardi parasti aizdevumos izsniedza vien pusi un vēl mazāku daļu lietas taksētās vērtības, jo baidījās, ka milzīgais zemas vērtības ķīlu īpatsvars un arī tas, ka klienti tās visbiežāk nevis izpirka, bet pāratjaunoja, tos pašus ātri novedīs līdz bankrotam. Procenti lombardos bija augsti – 20. gadu pirmajā pusē, kad vēl nebija nostiprinājies lats, tie sasniedza pat 36%. Visvairāk aizdevumu izsniedza maijā, kad uz lombardu nesa ieķīlāt ziemas apģērbus, jo pilsētniekiem vajadzēja līdzekļus, lai brauktu uz vasarnīcām un iegādātos vasaras tērpus. Ne velti tolaik mēdza teikt: "Kad pavasara saulīte spoži spīd un parkos jau var dzirdēt melnos strazdus svilpojam, gandrīz trešdaļai Rīgas iedzīvotāju pēkšņi iešaujas galvā viena doma: "Būtu jāaiziet uz Kaļķu ielu pēc pavasara mēteļa!" Otra aizdevumu izsniegšanas kulminācija pienāca novembrī, kad ļaudis iepirka ziemas drēbes un gatavojās Ziemassvētkiem. Pēc žurnāla "Ekonomists" aprēķiniem, 1929. gadā 77% aizdevumu bija samērā nelieli un nepārsniedza 25 latus. Pēc vairākiem skaļiem skandāliem privātlombardi Rīgā daudziem asociējās galvenokārt ar liela mēroga finanšu mahinācijām. 1935. gada 25. oktobra rītu Rīgā ieskandināja vēsts par privāto lombardu slēgšanu: īpašnieki tos uzskatot par tīriem peļņas uzņēmumiem, bet tie taču patiesībā esot mazturīgo kredītiestādes. Privāto lombardu klienti ieķīlātās mantas varēja pārķīlāt pilsētas lombardā, kura darba apjoms drīz dubultojās, peļņai 1936. gadā sasniedzot 150 tūkstošus latu. 1938. gadā tika arī nolemts sagādāt lombardam plašākas telpas, pārbūvējot un paplašinot tā namu Kalķu ielā. Vērienīgo nodomu īstenošanu turpmākajos gados iztraucēja kara apstākļos Latvijā ieviestais stingrais taupības režīms. 1940. gada jūnijā ar okupācijas varas dekrētu visus lombarda īpašumus nacionalizēja.

Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās. Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos… Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē. Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē. Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā. Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem. Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Pārlapojot laikabiedru un pētnieku rakstīto (par Cīruli), paveras gan vēstules un atmiņu pieraksti, gan dažādas publikācijas. Tomēr rodas jautājums: kas noticis ar mākslinieka arhīvu?  1944. gada 13. oktobrī Sofija Cīrule kopā ar jaunāko dēlu Uldi steigā devās bēgļu gaitās. Bija cerība, ka prombūtne nebūs ilga, un līdzi tika paņemts tikai  nepieciešamais un svarīgākais. Ģimene esot uzticējusi pieskatīt dzīvokli sētniekam, labam Cīruļa draugam, bet gleznas Sofija paspējusi nodot glabāšanā Rīgas Sv. Jāņa baznīcas  mācītājam Meirāna kungam. Pēc kara gan noskaidrojās, ka okupācijas vara tās bija atsavinājusi  un iznīcinājusi. Mākslinieks Kārlis Cīrulis atceras arī notikumus, kas tolaik risinājušies Cīruļu mājā Kāpu ielā 13: "(..) Gleznas un to ko kas palika Anša onkuļa dzīvoklī, iznīcināja fabrikas arodskolas audzēkņi, kuri mācījās dzīvoklī ierīkotajā skolā. Izmeta tēvoča gleznas pagalmā un apmētāja tās ar akmeņiem." Skarbi. Pošoties ceļā, Sofija vēl paspējusi dažus Cīruļa darbus un, šķiet, arī dokumentus nobēdzināt mākslinieka drauga, gleznotāja Ernesta Veilanda nama pagrabā Ausekļa ielā, bet mitrumā tie ātri gājuši bojā. Ilgus gadus studēdams mākslu tālu no mājām un mīļajiem majorniekiem un vēlāk arī no savas ģimenes, mākslinieks atzīst, ka viņa sirds vislabāk jūtas Latvijā. Taču ar lielu apņēmību Cīrulis, Jūlija Madernieka mudināts, septiņas vasaras pavada Parīzē.   Vēstulē Sofijai Cīrulis raksta: "Kad iet un steidz un skata un sajūsminās, un ir ko apbrīnot, tad tik ir šī dzīve. Bet, kad tas nogulst, kad ir vairāk brīva laika, kad ej lēnām kādreiz bez mērķa, tad atšķiras priekškars un ieraugu Tevi, māju un visu piedzīvoto un pārdzīvoto, visu skaisto un sirsnīgo, un šī klusā dzīve tad rādās laimīga un it kā svēta…" Ko meklē topošais mākslinieks Eiropas muzejos un mākslas skolās? Izpratni par glezniecību, mākslas stiliem, klasisko skaistuma kanonu, tā saucamo zelta griezumu mākslā? Meklē un domā arī  par to, kādai jābūt latviskai mākslai, kur meklējamas latviskums vai bagātajā latviešu etnogrāfijas un folkloras mantojumā? Tikai Rietumeiropā būdams, tālu no mājām, viņš mācījies redzēt sev tuvo  un radniecīgo. "Es staigāju daudz pa muzejiem. Tik daudz skaista tur iekšā. Man patīk galvenā kārtā vecie antiskie un renesanses darbi. Vismodernākās lietas ir diezgan šķidras. Vēlāki aprakstīšu par katru kaut ko vairāk. Sorbonā arī biju, klausījos lekciju par mākslas vēsturi. Apmeklēju mākslas akadēmijā anatomijas lekcijas. Pēcpusdienas no 2-7 ir zīmēšana. Slikti, ka daudz sakrīt kopā, nevar būt abās vietās. Vakaros tā ap 9 aizbraucu bieži uz lieliem bulvāriem  (nedomā tik, ka tur cilvēki tūlīt tiek samaitāti, tā pavisam beigti). Lasu avīzes un nopirku grāmatas par veco mākslu. Bet laika vienmēr ir par maz. Diena par ātru ir galā. Arī kad cauru dienu biju uz kājām, tad vakarā māc nogurums, nevar neko darīt un nāk miegs." Starp citu, mākslas skolas adrese ir tā pati, kas bija Anša Cīruļa vēstulēs minēta, tā turpina būt mākslas skola, kas  darbojas vēl šodien. 1936. gadā Cīrulis apglezno pēc  arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projektētās Dzintaru koncertzāles vestibila sienas-freskas art deco stilā. Tie ir mākslinieka pēdējie darbi. Diemžēl 20. gs. 60. gados tos sabojāja. Arī Cīruļa paraksts tika paslēpts zem krāsas. Tikai 2016. gadā Cīruļa gleznojumi "Jūra", "Latvija" un "Lielupe" tika atjaunoti. 1939. gadā žurnāla "Atpūta" 29. septembra numurā Jānis Dombrovskis satraucies par to, ka notiek brutāla mākslas darba bojāšana-darbu aizkrāsošana: “Arī pilsoņu kultūras trūkums un vienaldzība pret nacionālajām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtīja liela formāta gleznas ar nacionālu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku tehnikā, pieskaitāmas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu. No ārienes labi apskatījis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādījās , ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklātas ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās  ar nacionālām mākslas vērtībām?" "Reti kādam māksliniekam izdodas saglabāt sevi iekšēji veselu un nedalāmu, kā to varējis Ansis Cīrulis," atceras gleznotājs,  mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs. "Viņš ļoti mīlēja glezniecību un bez eļļas ir gleznojis freskas īstajā šīs glezniecības tehnikā. Tās ir īpatnas ar savām formām, savu uztveri. Eļļā Cīrulis atstājis daudzus darbus ar latviešu seno paražu attēlojumiem. Viņa gleznieciskā izjūta stipri atgādina itāliešu agrās renesanses mākslinieku darbus un ar to liecināja, ka Cīrulis šo mākslu izprot plašākā un dziļākā nozīmē. Viņa figūrām piemīt mitoloģiska sapņainība, stilizētajās kustībās saprotama sacerētās gleznas simboliskā nozīmība. Visus šos darbus apdvesa latviskā domāšana un gars." Strādāt un radīt viņš varējis tikai savās mājās, savā darbnīcā, klusā mājīgumā. Pilsētā jutās labāk nekā laukos. Vasarā, kad ģimene dzīvoja Jūrmalā, viņš turp aizbrauca tikai divas reizes nedēļā. Aivaram, mākslinieka vecākajam dēlam, palikusi atmiņā kāda tautas dziesma, kas  tēvam ļoti patikusi, un strādādams viņš to bieži dungojis: Nu sala, nu sala, / sasala jūriņa līdz dibenami. / Nu laba braukšana Dzintara zemē, / dzintara zeltenes lūkoties. Mākslinieka draugs Anšlavs Eglītis atzīst, ka "laikam neviens no latvju māksliniekiem nav ziedojis tik daudz pūļu latvju senatnes pētīšanai un viņas formu pielietošanai un pārveidošanai mūsdienu prasībām kā Ansis Cīrulis". Starp citu, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē 4. novembrī izskanēs Viļa Daudziņa un Jāņa Šipkēvica  muzikālais  uzvedums  "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis."    

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Jūrmalā 1883. gadā  sākas Anša Cīruļa biogrāfija, viņa vecāku celtā māja Konkordijas ielā Majoros un skolas gadi Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā. Jūrmala bijusi iemīļota vasaras atpūtas vieta māksliniekam un viņa ģimenei, Jūrmalā  pirmie atzinības aplausi Cīruļa  keramikai. Viņa tēvs Ādams, aizputietis (Aizupes muiža Tukuma novadā, Vānes pagastā), bija agri atnācis uz Rīgu, iemācījies  namdara amatu (strādāja pie Kristapa Morberga) un apmeties uz dzīvi Rīgas Jūrmalā. Uzcēla sev Majoros māju un vairākas vasarnīcas. Nodibināja ģimeni ar Lību Stricki no Slampes pagasta, izaudzināja deviņus bērnus, no kuriem Ansis bija piektais. Jūrmalā tolaik dzīvi būvējās, un būvuzņēmējam Cīrulim darba nav trūcis. Par vasarnīcu īri dāsni maksājuši Maskavas un Pēterpils viesi. Salīdzinot ar kaimiņiem, Cīruļu ģimene sliktāk nedzīvoja, taču lielās ģimenes uzturēšanai naudas  arvien drusku pietrūcis. Uz radu palīdzību daudz nevarēja paļauties, tāpēc jau no mazotnes bērnus radināja darbam. Ziemās ģimene dzīvoja tēva būvētajā trīsistabu vasarnīcā. Pavasaros  līdz Jurģiem bērni devās ganu gaitās, kur pavadīja laiku līdz pat Mārtiņiem. Ganu gaitas  parasti sākās no 11 gadiem un katram bērnam bija jāiziet savas četras ganu vasaras. Skolai nokavētais laiks bija jāpanāk mācoties uz savu roku. Skola Ansim ļoti patika. Viņš čakli un neatlaidīgi mācījās, īpašu vērību pievēršot valodām, daudz lasīja. Tajā laikā zīmēšanu skolā nemāca, tāpēc neviens vēl nezina, ka dziļi zēna dvēselē slēpjas mākslinieka talants. Bieži vien  Ansis domās izstaigā savus nākotnes ceļus, kaut arī zina – četras ziemas Majoru skolā būs pagājušas un tēvs viņu sūtīs  mācīties amatu, kaut arī būvuzņēmēja profesija viņu nevaldzina, neatlaidība un darbs, nemitīga zināšanu papildināšana ļauj Ansim Cīrulim atteikties no mūrnieka darba un pievērsties mākslai. Mācības turpinās Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā, Venjamiņa Blūma mākslas skolā, kā arī Jūlija Madernieka mākslas studijā un tālāk jau Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā..  Mākslas studiju laikā  Pēterpilī  Cīrulis  sāk interesēties par keramiku, viņā nobriest nodomi sākt strādāt šai nozarē. Cīrulim rodas doma ņemt kredītu un būvēt darbnīcu vecāku īpašumā Majoros, Konkordijas ielā 26/28. « Es nesaprotu kādreiz, ko darīt. Reizēm ir pārliecība, ka darbnīcas iekārtošana uz mūsu zemes gruntes ir pilnīgi neatliekama un ka būs iespējams kaut ko derīgu pagatavot. Bet tad atkal daudz šķēršļi, kuri var izjaukt visus mūsu nodomus » Ansis Cīrulis saprata, ka keramika 20. gadsimta sākumā ir mākslas nozare, kur  vienlīdz nozīmīga ir gan mākslinieciskā vizuālā iecere, gan ķīmisko procesu  sniegtās iespējas - no mālu pārzināšanas līdz  daudzveidīgajai glazūru pasaulei. Darbnīcu tā arī neiekārtoja, jo apzinājās, ka neviens no brāļiem nav gatavs  darbam. Zemes īpašumā nebija vietas, jo tur jau atradās trīs vasarnīcas.Tāpēc grūti būtu sagādāt nepieciešamās atļaujas. Tomēr pāri visam noteicošais iemesls bija nedrošība keramikas tehnoloģijas pārzināšanā. Tādēļ1908. gada vasarā Cīrulis strādā Rīgā pie A. Sirotina un piedalās izstādēs. Viņa darbi tiek pamanīti un augstu novērtēti. Latviešu ekonomiskās sabiedrības vadība piedāvāja māksliniekam savas keramikas darbnīcas Jelgavā, Kalves šosejā 24. Domājams tas notika ap 1910. adu. Darbnīca bija Anša Cīruļa un vecākā brāļa  Mārtiņa Cīruļa kopīgs uzņēmums. Traukus virpoja īpaši šim nolūkam pieņemts podnieks virpotājs. Darbs Jelgavā noritēja veiksmīgi. 1910. gadā vasarā Cīrulis noīrēja nelielas veikala telpas Majoros, Jomas ielā, ar skatlogu uz ielas pusi. Keramikas bija saražots daudz. Nāca pircēji - zaļumnieki un interesenti. Bija gadījumi, kur tika nopirkti lielāki vairumi keramikas, un tie bija jāsūta ar bagāžu uz Krieviju pa dzelzceļu. Pirmie Anša Cīruļa keramikas darinājumi attiecināmi uz 1907. gadu. Mērija Grinberga atceras, ka A. Cirulim pirms kara Jūrmalā, Jomas ielā, piederēja mazs veikaliņš. Tajā varējis  nopirkt brīnišķīgas vāzes un citus keramikas izstrādājumus. “Augstu uz sastatņiem, papirosu zobos, mākslinieks glezno ainu no Jūrmala dzīves,” šāds skats pavērās laikraksta “Rīts” korespondentam 1937. gada jūnija sākumā apmeklējot jauno, pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta uzcelto Dzintaru koncertu namu. Ansis Cīrulis dzimis Majoros, Konkordijas ielā, starp jūru un upi. Mākslinieka iztēle tās abas pārvērš alegoriskās kompozīcijās “Jūra” un “Lielupe”, ko fresco secco tehnikā ar kazeīna/temperas krāsām viņš glezno uz jaunās koncertzāles vestibila sienām. Vēlāk seko trešā freska, kas citur minēta kā “Tautas dziesma”, citur – “Latvija”, vēl citur - “Mūzika”. Bet visi trīs nosaukumi tai labi der. Kopā ar sienu panelējumiem un smagajiem ozolkoka elektrisko spuldžu kroņlukturiem dekoratīvās kompozīcijas rada pirmo priekštatu jaunā koncertnama apmeklētājiem. Gleznojumi spilgti pauž mākslinieka īpatno, latvisko stilu, kuru viņš slīpēja un kopa visu mūžu. Mākslinieks Ansis Cīrulis mūžu nodzīvoja Rīgā, bet vasaras ar pavadīja Majoros. Ansis Cīrulis arī vasarās bieži brauc uz savu Rīgas darbnīcu, un ceļš uz Majoru staciju tas pats.

Lēnām, bet, iespējams, neatgriezeniski ūdeņradis sāk ieņemt savu vietu pasaules un arī Latvijas enerģētikā. Par ūdeņraža izmantošanu transporta un enerģētikas nozarē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis un "Hydrogen Europe" izpilddirektora padomnieks Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs Aivars Starikovs, "Latvenergo" pārstāvis, ūdeņraža projekta vadītājs Pēteris Lesničenoks, Jelgavas autobusu parka valdes loceklis Gints Burks. Sazināmies ar ZAOO pārstāvi Mārtiņu Niklasu. Nozares pārstāvji uzskata, ka ūdeņraža enerģija ir nākotnes enerģija, tāpēc septembrī Rīgā, Valmierā un Jelgavā notiks ūdeņraža – elektriskā autobusa testa braucieni. Ar ūdeņradi darbināmais autobuss atceļos no Lietuvas un tiks iekļauts Valmieras un Jelgavas sabiedriskā transporta sistēmā, kā arī vienu dienu tiks testēts Rīgas lidostas teritorijā. Savukārt lai diskutētu par ūdeņraža kā enerģijas nesēja ieviešanu enerģētikas, transporta un rūpniecības sektoros 19. septembrī, Rīgā, Rīgas Tehniskās universitātes telpās notiks forums “Ūdeņradis mobilitātei un enerģijai”. Tajā piedalīsies Latvijas enerģētikas un transporta nozares pārstāvji un ūdeņraža enerģijas eksperti.

Stāsta Aglonas Pasta un informācijas muzeja veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Līdz 17. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem pasta pārvadājumi kā smags slogs gūlās uz zemnieku pleciem - gan pašā Zviedrijā, gan arī tai piederošajā Vidzemē. Lai gan 1630. gadā atcēla zemniekiem bezmaksas šķūtis un pavēlēja muižas kungiem turēt krogos un stadulās pasta zirgus, par lopbarību un pārtiku karaļa kurjeriem joprojām gādāja latviešu zemnieki un viņu zirdziņi, kurus turpināja izmantot kā darbaspēku pasta satiksmes nodrošināšanai. Savukārt tirgotāji veica lielu progresu pasta dzīvē. 1632.gadā izveidoja pirmo privāto pasta kantori Rīgā. Tā dibinātājs un pirmais pastmeistars bija zviedrs Jēkabs Bekers (Jacob Becker). Pasta kantoris uzturēja satiksmi starp Rīgu un Klaipēdu.  To izmantoja galvenokārt tirdzniecības vajadzībām. Bet jau tajā pašā gadā Bekers publicēja pasta apmaiņas sarakstu un maksājumu taksi, krietni paplašinot pasta kantora darbību lauku apvidū, ko varēja izmantot ikviens, kurš spējīgs  samaksāt. Līdz ar to tika izveidots pirmais publiskais pasts Latvijas teritorijā, un tas notika Vidzemē. Ap 1639 .gadu pasta satiksme Vidzemē bija jau visai labi sakārtota, pasta maršruti tika veikti regulāri un tiem bija vispārēja lietošanas iespēja. Pasta satiksme baudīja visādas priekšrocības. Rīgas pasta kantoris bija atbrīvots no kareivju izmitināšanas pienākuma,bet  pastniekus - no pārcelšanas maksas pāri Daugavai un Gaujai. Tajā pašā laikā Kurzemes hercogistei trūka savas pasta organizācijas, hercogs Jēkabs lietoja zviedru pastu, par ko dāvināja pasta jātniekiem drēbes un naudu, atļaujot viņiem braukt caur Kurzemi. Nākamā hercoga Frīdriha Kazimira attieksme bija citāda. 1685. gadā viņš ierīkoja savu pastu un negribēja vairs ārzemju pasta konkurenci savā zemē. Lai ierīkot pasta satiksmi Kurzemē, hercogs ataicināja pieredzējušu pasta rakstvedi no Karaļaučiem un pirmos pasta jātniekus paņēma no savas dragūnu gvardes. Līdz pat mūsdienām saglabājies Sausgaļu ciema zīmogs ar pasta ragu jeb tauri, kas liecina par tā iedzīvotāju pasta gaitām. Kurzemes pasts drīz vien kļuva ātrāks par zviedru pastu. To, protams, pamanīja Rīgas tirgotāji, tāpēc aizvien biežāk uzticēja savus sūtījumus tieši viņiem. Zviedriem tas radīja zaudējumu un tie savukārt centās tirgu atkarot. Rīgas rātei pat tika lūgts sodīt šos tirgotājus. Taču tirgotāji palika pie sava. Hercogs iemanījās paātrināt satiksmi uzstādot pārplūdušajām upēm abos galos mietus, novilka trosi un ar to pārcēla sūtījumus no viena krasta uz otru. Savukārt Zviedrijas pastniekam nācās gaidīt uz pārcelšanu pāri upei. Šo apstākļu dēļ Kurzemes pasts no ārzemēm pienāca Jelgavā par 20 stundām ātrāk nekā zviedru pasts, bet Lībekā, Hamburgā, Amsterdamā - par veselām četrām dienām ātrāk! Rīgas rāte uzsvēra, ka tas esot ļoti kaitīgi Rīgai, jo Jelgavas tirgotāji esot informētāki par Rīgas tirgotājiem. Tāpēc atļāvuši arī Rīgas tirgotājiem izmantot Kurzemes pastu un nav likuši šķēršļus. Tādā vīzē Hercogs vēl vairāk varēja ietekmēt zviedru pastu. Zemniekiem aizliedza visādā ziņā palīdzēt zviedru pastniekiem, ja tie nonākuši grūtībās. Tika piedraudēts ar 10 pāru rīkšu. Zviedru pastam palielināja Kurzemes teritorijā pārcelšanas maksu pāri upēm. Jelgavas namniekiem tika izdots slepens rīkojums nedot pajumti zviedru pasta jātniekiem, tāpēc ģenerālgubernators bija spiests nopirkt Jelgavā namu zviedru pasta vajadzībām. Diemžēl, lai cik vai kurš no pastiem bija ātrāks, 17. gadsimtā uzticība pastam nebija liela, vēstules bieži gāja zudumā, pienāca bojātas. Tāpēc svarīgas vēstules nereti nosūtīja pa zemes ceļu, bet šo vēstuļu norakstus - ar kuģi pa jūru vai otrādi. Bet šie vēsturiskie fakti liecina, ka cilvēks vienmēr centies informācijas apriti paātrināt: kuram tas izdevās vislabāk, tas arī saņēma samaksu par pakalpojumu. Slavenais Eiropas baņķieris Nātans Rotšilds reiz teica: "Kuram pieder informācija, tam pieder pasaule." Viņa dzīvē ātrākais un veiksmīgākais pastnieks bija balodis. Tas atnesa viņam ne tikai bagātības, bet arī slavu. Nātans Rotšilds dzīvoja Apvienotajā Karalistē un daudzus gadus audzēja pasta baložus. Viņš piesēja īpašus šifrus ar finanšu atskaitēm pie putnu kājiņām un sūtīja baložus saviem brāļiem uz Itāliju, Franciju un Austriju. Taču 1815. gadā, kara laikā ar Napoleonu, Rotšilds par Vaterlo kaujas iznākumu uzzināja 24 stundas pirms Lielbritānijas kara biroja, saņemot informāciju no brāļiem ar baložu starpniecību. Nākamajā rītā viņš ieradās biržā, tēlojot neparastu sarūgtinājumu. Finansisti baidījās, ka cīņa ir zaudēta, un steigšus sāka pārdot Anglijas banku akcijas par zemāko cenu, savukārt Rotšilds tās iegādājās ar savu palīgu palīdzību. Paralēli Nātana brālis Džeimss nospēlēja to pašu ainu Francijas biržā. Pateicoties šiem darījumiem un aktiermeistarībām, Rotšildi guva milzīgu peļņu, un atliek tikai just līdzi izpostītajiem finansistiem. Interesanti, ka pat Nātana Rotšilda radinieki par viņa nāvi uzzināja no pasta baloža: šādi baložu pasts gāja cauri slavenā finansista dzīvei...

Par Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonu, kas noslēdzas ar Rīgas Operas festivālu Kultūras rondo saruna ar valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu un galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu. No 9. līdz 21. jūnijam norisinās Rīgas Operas festivāls, kura noslēgumā izskanēs Galā koncerti Jelgavā un Rīgā. Abi koncerti notiks Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Elitas Bukovskas režijā. Turpinot pērn aizsākto tradīciju, viens no Rīgas Operas festivāla Galā koncertiem norisināsies brīvdabas koncertzālē „Mītava” Jelgavā, kur Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Gaetāno Doniceti un citu komponistu skaistākās melodijas interpretēs solisti Dana Bramane, Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, kā arī gruzīnu baritons Zurabs Nakeuri un Latvijas Nacionālās operas orķestris. Koncertu vadīs Liene Jakovļeva.

Labdarības iniciatīvas "Paēdušai Lavijai" izdales punkts "Māja atbalstam" svin 10 gadu jubileju. Par paveikto un vēl darāmo saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta pārtikas bankas "Paēdušai Latvijai" vadītāja Agita Kraukle un ziedojumu izdales punkta "Māja atbalstam" vadītājs Ilmārs Slics. Sazināmies ar Zemkopības ministrijas Pārtikas drošuma un higiēnas nodaļas departamenta direktora vietnieci Daci Ugari un "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāju Ingu Biti. Pārtikas bankas "Paēdušai Latvijai" izdales punkti ir daudzās Latvijas vietās. Jelgavā pārtikas pakas izsniedz sieviešu invalīdu organizācijas "Zvaigzne" pārstāves, bet Dobeles novadā - biedrības "Ceriņu pieci ziedi" valdes priekšsēdētāja Dina Romanovska. Kopš sācies karš Ukrainā, abas biedrības pārtikas pakas izsniedz arī ukraiņu ģimenēm. Ierakstā uzklausām abu organizāciju pārstāves.

Šiaulių turizmo informacijos centre įkurtame tarptautiniame Baltų kultūros pažinimo centre „Baltų kelias“ galima interaktyviai susipažinti su baltų genčių istorija bei kultūra, pradėti kelionę po Žiemgalą turistiniu maršrutu „Saulės kelias“, aplankyti Joniškį, Žagarę bei Jelgavą. Mintimis dalijasi tarptautinio baltų kultūros pažinimo centro sumanytoja Šiaulių turizmo informacijos centro direktorė Rūta Stankuvienė.Šiaulių pėsčiųjų bulvaro išskirtinumas ir naujovės su gidu Gintautu Tamuliu.Pokalbis su Aivaru Rusevičiumi, gidu ir ekskursijos autoriumi „Pietinia kronikas gyvai“Joniškio krepšinio muziejuje Leonas Karaliūnas pasakoja apie Joniškio, Lietuvos ir pasaulio krepšinio istoriją.Žiemgalos maisto gaminimo tradicijos. „Virtienių restoranėlį“ Joniškyje atidarė Neringa Striūgaitė.Jurgita Bučinskienė, Joniškio turizmo ir verslo informacijos centro direktorė, pristato Joniškio ir krašto lankytinas vietas.Žagarės Lėlių namai ir kaliausių fabrikėlis su tautodailininke, lėlininke Aušra Petrauskiene.Ved. Jolanta Jurkūnienė

Daudzviet Latvijā pēdējos gados ir atjaunoti kultūras un vēstures pieminekļi, par kuru esamību zina vien apkārtnes iedzīvotāji. Kā atklāt Latviju no jauna, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka tūrisma pārgājienu organizatori Zigmunds Bekmanis un Andris Grīnbergs. Latvijas Radio iegriezās Jelgvas Vecpilsētas mājā Jelgavas Vecpilsētas māja ir viena no senākajām koka ēkām Jelgavā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ēkas restaurācija ilga 2 gadus un 2019. gadā tā tika atzīta par gada labāko būvi Latvijā. Pērn novembrī restaurētajā Jelgavas Vecpilsētas mājā tika atklāta arī multimediāla ekspozīcija „Māja stāsta. Atverot trīs zelta lādes un izmantojot interaktīvus risinājumus, apmeklētāji var uzzināt gan par konkrēto ēku, gan koka arhitektūru Jelgavā. Sabiles sinagogā Talsu novada Sabiles sinagogā pirms diviem gadiem tika atklāts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs. Šai laikā Sabilē notikušas ne tikai daudzas izstādes, sinagogā regulāri notiek arī brīnišķīgi koncerti. Šobrīd tur var aplūkot gan fotogrāfijas, gan stikla darbus, bet jūnijā atklās Dziesmu svētkiem veltīto starptautisko cimdu izstādi.

No 10. līdz 13. maijam Jelgavā norisinās otrais starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", bez maksas piedāvājot plašas, starptautiskas dzejas norises ikkatram interesentam. Festivālā "Page Break" šogad piedalīsies 14 dzejnieki no 12 pasaules valstīm. Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta tā direktore Madara Gruntmane-Dujana. Liekot īpašu uzsvaru uz Ziemeļvalstu dzeju, Jelgavā viesosies Atēna Farohzāda no Zviedrijas, Sanna Karlstrema no Somijas, Monika Ospronga no Norvēģijas, Maja Lī Langvada no Dānijas un Magnuss Sigurdsons no Islandes. Līdztekus festivāla dalībnieku klāstā būs Mirjama Rejesa no Spānijas, Hrihorijs Semenčuks no Ukrainas, Kadirs Aidemirs no Turcijas, Marko Pogačars no Horvātijas, Ulrike Almuta Zandiga no Vācijas un ķīniešu izcelsmes dzejniece Mina Di no ASV. Latviju festivālā pārstāvēs trīs dzejnieki – Artis Ostups, Anna Auziņa un Sergejs Timofejevs. Festivāla vadmotīvs šogad ir "Biofīlija".

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Tāda varētu būt šīs reizes stāstījuma tēma – pat par spīti tam, ka skaidri apzinos: tieslietu zinātājiem būtu ko iebilst pret tik aptuvenu termina "krimināllietas" lietojumu. Lai vai kā – palikšu pie tieši šāda tēmas kopsaucēja. Jo vienā otrā biogrāfijā, un jo īpaši memuāru literatūrā, ne reizi vien iznācis saskrieties ar situācijām, par kurām vai nu tiešā, vai pārnestā nozīmē var teikt tikai vienu – nu, krimināli! Vissatriecošākais, protams, ir stāsts par Jēkabu Graubiņu. 1918. gada pašās beigās, pēc padomju karaspēka ienākšanas Vidzemē, viņš, par "kontrrevolucionāru" nodēvēts, vispirms nokļūst aiz restēm Vecgulbenes pils pagrabos, bet pēc tam –revolucionārā tribunāla priekšā. Vienīgais Graubiņa noziegums – kā Lubānas novada skolu pārstāvis viņš pēc skolotāju algām bija devies uz Rīgu, tātad – pie jaundibinātās Latvijas valsts varas pārstāvjiem. Un pirms tam bija atsaucies jaunās valsts aicinājumam topošajai Latvijas armijai reģistrēt sava novada atvaļinātos karavīrus un citus ieinteresētos. Vecgulbenes tribunāls atzīst – uz revolucionāro likumu pamata pilsonis Graubiņš pelnījis nāvessodu. Tomēr tiek uzklausīts Graubiņa darbabiedru, skolnieku un viņu vecāku lūgums ļoti cienīto un mīlēto skolotāju attaisnot, un tā nu "revolucionārais tribunāls atrod par iespējamu Graubiņu atbrīvot zem minēto galvinieku parakstiem". Tomēr vietējie sociāldemokrāti neliekas mierā, sūdzas, un Graubiņu un viņa lietu nu jau ar Tieslietu komisariāta rīkojumu liek nodot Valkas revolucionārajam tribunālam. Graubiņa skolnieki atkal izmisīgi protestē, un šoreiz notiekošā netaisnīgums un ļaunums ataust pat Vecgulbenes lielākajiem lieliniekiem. Tā nu vietējais tribunāls Graubiņu attaisno, visa galā vēl rakstot skaidrojumu Tautas komisariātam Rīgā, kāpēc nedz lieta, nedz skolotājs Graubiņš nav nonākuši līdz Valkai. Sava veida rekordists kriminālu pastāstu ziņā izrādās esam Jāzeps Vītols. Viņa brīnišķīgajās "Manas dzīves atmiņās" var atrast, piemēram, stāstu par komponista Pēterpils dzīvokļa bēdīgo likteni pēc revolūcijas un pēc īpašnieka došanās Latvijas virzienā. Pirms dzīvoklī apmeties kāds lielinieku komisārs, tajā mitusi, kā raksta pats Vītols, "kāda zagļu - ielauzēju banda; to tverot, viens no bandītiem zem viņa gultas nošauts". Memuāros var atrast arī stāstu par Vītola paša – teiksim tā – "kontrabandista" gaitām, kad ar Latviešu operas vilcienu šķērsojot frontes līniju, pirms muitas kontroles Latviešu operas idejas autors – advokāts Andrejs Frīdenbergs – cienījamā profesora mēteļa kabatās ieslidinājis biezus naudas žūkšņus, gluži pareizi paredzēdams, ka Vītola impozantais tēls neradīs ne vismazākās muitnieku aizdomas. Ja nu kāds gribētu, Vītolam varētu "piešūt" arī lietu par klaiņošanu. Jo 1880. gadā septiņpadsmitgadīgais jelgavnieks Jāzeps Vītols, vien pāris gadus vecākā Nikolaja Alunāna pierunāts, dodas "slepenā" koncertturnejā jeb drīzāk koncertdēkā uz tuvējiem Šauļiem, pēc tam Paņevežu un Liepāju. Par ierašanos Šauļos "Manas dzīves atmiņās" lasām: "Dubļainas, nebruģētas ielas. Netīrs krodziņš – "viesnīca". Pēc pieci minūtēm bijām no žīdiņa bagātīgi apgādāti ar "kontrabandas" papirosiem, smēķējam uz nebēdu. Alunāns sūtīja viesnīcas "portjēru" pie pilsētas galvas, lai mums izgādātu atļauju tanī pašā vakarā uzstāties, arī lai mums sameklētu zāli koncertam (!). Pēc pusstundas kalpojošais gars klātu – mūsu pases! Ja tādu nav, tad divpadsmit stundu laikā – ārā no Šauļiem!" Šķiet, Jāzepam pases tobrīd vēl vispār nebūs bijis. Paņevežā klājies nedaudz labāk – paziņu aizbildināti, koncertanti atpestīti no policijas "bezkaunīgām uzbāzībām" un tikuši cauri bez pasu uzrādīšanas. Tomēr trūcīgie "kases ieņēmumi" likuši atteikties no došanās uz Liepāju, tā vietā klusītiņām atgriežoties Jelgavā. Pēc gadiem piecdesmit, 1934. gada 6. septembrī avīzes "Rīts" ievadraksts vēsta: "Cīņā ar bruņotiem bandītiem kritis policijas kārtībnieks." Seko apakšvirsraksti – "Policija sēro. Iebrukums profesora Vītola dzīvoklī. Stāt, rokas augšā! Izmisuma cīņā ar bandītiem sašauts policists. Laupītājiem uz pēdām." Avīzē jo sīki izklāstīti dramatiskie notikumi – dīvainie trokšņi tukšajā Vītolu dzīvoklī, sētnieces zvans policijai, apšaude, zagļu bēgšana, izsitot otrā stāva logu, un pa ceļam nozaudējot platmales, kuras policijai kalpošot kā pavediens meklējumiem, policista Jāņa Liperta nāve slimnīcā, divas stundas vēlāk. Un piebilde, ka laupītāji visdrīzāk bijuši rūdīti recidīvisti, jo tiem rokās bijuši gari gumijas cimdi. Jau pēc pāris dienām "Rīts" ziņo – noziedznieki ir notverti, plītējot kādā krogā. Bet Jāzeps Vītols pats jau tūlīt pēc traģiskajiem notikumiem raksta ļoti garu vēstuli sievai Annijai, kura tobrīd vēl rosās Gaujienas "Anniņās". Tiešām aizkustinoši, cik saudzīgi Vītols mēģina trakos jaunumus pavēstīt dzīvesbiedrei. Un tieši šī vēstule, kuru varam lasīt Jāzepa Vītola korespondences iespaidīgajā apkopojumā grāmatā "Dziesmai vieni gala nava" tad arī rosināja parunāt par latviešu komponistiem un krimināllietām.

Raidījumā šoreiz dodamies uz Jelgavu, kur savulaik 150 gadu garumā spoži saimniekoja izdevēju Stefenhāgenu dzimta. Tuvāk iepazīstam pirmo no Stefenhāgeniem - Johanu Frīdrihu un viņa nozīmīgo ieguldījumu latviešu literārās kultūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē, izdodot gan Vecā Stendera darbus, gan pirmo vispārīga satura žurnālu, gan vēl vairāk 100 iespieddarbu latviešu valodā. Johana Frīdriha devums latviešu literatūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē ir patiešām iespaidīgs. Ar viņa gādību 30. gados latviski izdeva vairāk nekā 100 darbu jeb apmēram pusi no visām tajos gados iespiestajām grāmatām latviešu valodā. Stefenhāgenu izdevniecības nams Jelgavā gāja bojā Otrajā pasaules karā. Dodamies uz netālo Jelgavas pilsētas bibliotēku, kur tiekamies ar novadpētnieci Andru Pootu. Tagadējā bibliotēkas ēkā ir viena no retajām Jelgavā, kas vēl pieredzējusi Sstefenhāgenus. Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā, kur grāmatu spiestuve pastāvēja jau kopš 17. gadsimta vidus, pirmais no Stefenhāgeniem - Johans Frīdrihs, ieradās 1769. gadā 25 gadu vecumā ar grāmatu izdošanai šķietami pavisam nepiemērotu izglītību. Viņš bija bārddzinis un ķirurgs. Viņš apprecēja izdevēja atraitni un ieguva tiesības izdot grāmatas. Stefenhāgeni izdod grāmatas Jelgavā līdz pat 1919. gadam.  Pats savu izdevniecības namu Johans Frīdrihs Stefenhāgens uzcēla 1799. gadā Kannu lējēju ielā 20. Šodien to pazīst kā Mātera ielu, līdz kādreizējai izdevniecības vietai meistara Andru Pootu vēl aizstaigāsim. Bet tagad jautāju viņai par Stefenhāgena lielo interesi izdot grāmatas ne vien vāciski, bet arī latviešu valodā. Starp citu, pērn Jelgavā atzīmēja 200 gadus, kopš Stefenhāgena izdevniecībā sāka iznākt pirmais latviskais laikraksts "Latviešu Avīzes". Plašāk par projektu:

Jelgavā pie veikala piekauj bezpajumtnieku. Garāmgājēji ir vienaldzīgi. Amata pienākumus no atsāk pildīt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme. Latvijas IKP pērn provizoriski audzis par 1,8%. Pieaudzis pieprasījums pēc tautas tērpiem. Slovēnijā ir aizturēti divi iespējamie Krievijas spiegi. Turcija pauž gatavību apstiprināt Somijas pieteikumu dalību NATO agrāk par Zviedrijas pieteikumu. Vēl nav skaidrs, vai arī Ukrainas bēgļiem skolās ļaus nekārtot valsts pārbaudījumus. Par 2022. gada vārdu izraudzīts «okupeklis», par nevārdu – «sankcionēt»

Kur cilvēks, tur diemžēl arī sāpes. Mūsu spēja just kairinājumu, gan iekšēju, gan ārēju, mūs neviļus padara arī par ļoti trauslu organismu, kur diskomfortu izjūtam caur sāpēm un instinktīvi vēlamies no tām atbrīvoties. Droši vien jautājums, kā mazināt sāpes, bijis mūžam aktuāls cilvēkiem. Kā sāpēs mazināja laikā, kad aptiekās nevarēja nopirkt efektīvus un drošus pretsāpju medikamentus? Kad radās pirmās pretsāpju tabletes un kā cilvēki atviegloja sāpes pirms tam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Gada atklājumi arhoeloģijā un senvēsturē Turpinot uzskaitīt pagājušā gada arheoloģiskos atklājumus un pētījumus gan Latvijā, gan pasaulē, uzzinām par labi saglabātu kuģa vraku Antarktīdas ūdeņos un kolhoza kartupeļu bedrēm, meklēto lībiešu senkapu vietā. Turpinot apskatu par 2022. gada arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē, arheologs un vēsturnieks, Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta, kā tika atrasts Ēģiptes karalienes vārds, kas priecēja senās acteku pilsētas arheologus, kur senie etruski ūdensdziedniecību baudījuši, bet Latvijā pētnieki uzgājuši senus nocietinājumus Jelgavā, Zilā kalna svētvietā atrasti kapi un Cēsu senpilsēta sniedz jaunus atklājumus.

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

No 2023.gada 2.janvāra VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) sāks izsniegt jauna parauga vadītāja dokumentus, tai skaitā vadītāja apliecības, ar moderniem pretviltošanas elementiem, kas iestrādāti ar šā brīža jaunākajām tehnoloģijām. Jaunā parauga vadītāja dokumentos būs krāsaina, ar lāzergravēšanas tehnoloģiju iestrādāta fotogrāfija. Atbilstoši jaunāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām tiks modernizēti arī citi drošības elementi - taktili, ar tausti jūtami detalizēti gravējumi, kā arī ultravioletajā gaismā redzamie attēli. Norādītie drošības elementi tiks iestrādāti visu veidu vadītāju dokumentos, ne tikai vadītāja apliecībā. Par izmaiņām interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta CSDD Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters. Visi jaunie transporta līdzekļu vadītāji saņems jaunā tipa vadītāja apliecības, kurās iestrādāti daži jauni knifi, lai nodrošinātos pret apliecību viltošanu. Galvenais, kas mainīsies, - ar lāzergravēšanu būs ieskanēta krāsaina vadītāja fotogrāfija. Tāpat jaunajās vadītāja apliecībās būs vēl vairāki detalizēti gravējumi, kas ar taustes palīdzību varēs noteikt, ka tā ir oriģināla, tas nozīmē, - grūti viltojama. Jaunās vadītāja apliecības sāks izsniegt pakāpeniski: no 2. janvāra tās sāks izsniegt Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Valmieras klientu apkalpošanas centros, no 3. janvārā - Jelgavā un Rēzeknē, no 4. janvāra - Talsos un Gulbenē, no 5. janvāra - Jēkabpilī un Ventspilī. 

Latvija izvēlas: Politologi un sociologi analizē jaunā parlamenta iespējamo sastāvu. Vērtē politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un socioloģe pētījumu centra SKDS  pārstāve Ieva Strode. Sazināmies ar politiķiem un ekspertiem. Viedokli izsaka Māris Možvillo no "Apvienība Latvijai", Ainārs Šlesers no "Latvija pirmajā vietā!" un Miroslavs Mitrofanovs no Latvijas Krievu savienības. Sazināmies ar LR Ziņu dienesta korespondentu Kristapu Feldmani, kurš vēlēšanu gaitai visu dienu ir sekojis Jelgavā.  

* Jelgavā slēgtas vairākas applūdušas ielas, daudzviet ziņo par applūdušiem dārziem; austrumos lietus mitēsies tikai rīt * Ukraina mudina Rietumvalstis pasteigties ar bruņojuma piegādēm; Krievija arvien retāk izmanto augsti tehnoloģiskas raķetes * Valsts varētu kompensēt pusi no siltuma, elektrības un gāzes tarifu kāpuma

Anita Altmane ir stiliste/imidža dizainere ar milzu pieredzi un augstāko izglītību modes dizainā un radošo industriju menedžmentā, studējot Latvijā un Anglijā. Lai gan Anitai bija iecerēts pavisam cits ceļš - viņai teorētiski bija jābūt mūzikā, konkrētāk džezā. Par spīti tam, viņa sekoja sirdsbalsij un nonāca šūšanas pulciņā Jelgavā, kur viss sākās.  Tam sekoja studijas, darbi žurnālos, profesionālās fotosesijās, pēcāk jau dažādi apbalvojumi, tostarp, Baltijas Modes Federācijas profesionālās darbības atzinības gada balvas. Anita bijusi vairāku  televīzijas modes pārvērtību šovu vadītāja un žūrijas locekle. Strādājusi Dubaijā, veidojot stailingu tādiem glancētajiem žurnāliem kā VOGUE. Nu pievienojusies zīmola Amoralle komandai kā radošā dizainere.  Anita par savu darbu runā tik garšīgi! Varētu klausīties krietni ilgāk, bet šoreiz, lai jums feina šī stundiņa ar astīti.    Vairāk par Anitu uzzini - https://www.anitaaltmane.com