Podcasts about jelgav

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Jau otro gadu desmitu Liepājas Simfoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā septembra izskaņā dosies rudens koncertturnejā pa Latviju, uzstājoties Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Jelgavā. Koncertprogrammas īpašā viesa lomā būs jaunais pianists Daniils Mickevičs. Ar Daniilu Mickeviču tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku", runājam par Edvarda Grīga klavierkoncertu, prātā palikušu Norvēģijas ainavu, koncertiem, kas spēlēti vasarā, un koncertu, kas novembrī vēl tikai plānots Zviedrijā, Malmē. "Man šķiet ļoti svarīgi pirms mūzikas spēlēšanas kārtīgi iepazīt to kā klausītājam. Līdz šim man pārsvarā bijusi tāda pieredze," stāsta Daniils. "Kopumā man patīk klausīties ļoti dažādu mūziku, un tā nebūt nav tikai romantiska. Bet tā dzīvē ir sanācis, ka spēlēju vairāk romantiskus skaņdarbus. Vēlos dažādot savu repertuāru, spēlēt vairāk arī Baha, vairāk impresionisma, 20. gadsimts, Prokofjevs, Šostakovičs – tie ir komponisti, kuriem esmu pieskāries vismazāk, bet arī tos vēlos spēlēt. Jā, palieku romantiķis, bet ir interese un mīlestība arī pret citu mūziku." 2025. gada rudens koncertturnejas programmā norvēģu komponista Edvarda Grīga klavierkoncerts aizkustinās ar savu atturīgo skaistumu un ziemeļniecisko kolorītu, savukārt Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija mirdzēs Vīnes klasiskās skolas skaidrībā un komponista ģēnija spēkā un melodiskumā. Īpašu vērtību koncertprogrammai piešķirs leģendārā trimdas latviešu komponista Gundara Pones uvertīra “Skaistā venēciete”. Koncertus varēs baudīt: 26. septembrī pulksten 19 – Madonas novada Kultūras centrā; 27. septembrī pulksten 18 – Valmieras Kultūras centrā; 28. septembrī pulksten 16 – Daugavpils Vienības namā; 1. oktobrī pulksten 19 – Jelgavas Kultūras namā.

16. augustā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un 17. augustā Liepupes muižā kopā ar pianistu Edgaru Tomševicu uz kamermūzikas vakariem ar moto "Stīgu burvība" aicinā Šveicē un Itālijā dzīvojošais čellists Maksims Beitāns - mūziķis ar saknēm Jelgavā un tur gūtu pamatizglītību, ievērojamu starptautisku konkursu un koncertpieredzi, kurš šobrīd dzīvo Šveicē un Dienvidfrancijā un ir priecīgs atgriezties ar diviem koncertiem Latvijā. Sarunā - par ikdienu ceļā un skaistuma mīlestību, interesi par arhitektūru un vēsturi, čella skanējuma līdzību ar cilvēka balsi, pirmo sadarbību ar Edgaru Tomševicu, patiku pret pārlikumiem un iespēju spēlēt Stradivāri darinātu instrumentu. Esat brīvmākslinieks un spēlējat dažnedažādās vietās? Tieši tā. Esmu ļoti brīvs savā izvēlē, kur spēlēšu, ar ko spēlēšu un ko darīšu. Tāpēc, ka mūzika nav vienīgais, ko daru, es varu atļauties izvēlēties. Un ko Jūs izvēlaties? Brīvību. Ko izvēlaties muzikālās sadarbības ziņā? Kam par labu parasti kāds fakts nospēlē - tā ir kamermūzika, lielie solo projekti? Pārsvarā solo projekti un manis paša organizēti pasākumi. Kā veidojat savas programmas? Jums patīk likt kopā dažādas krāsainas miniatūras vai pārsvarā tie ir lielie opusi? Pieredze rāda, ka miniatūras un skaņdarbus, kurus cilvēki atpazīst, jo tos tagad vairāk klausās. Nevajag būt kategoriskiem un sekot tikai savām vēlmēm, bet arī skatīties, kas publikai patīk, kāds formāts. Tas arī atšķiras. Ja spēlē, piemēram, Vigmora zālē, tur nāk cilvēki, kuriem ir muzikālā izglītība, un viņi izvēlas lielākas formas, akadēmisko repertuāru. Bet, ja tie ir privāti pasākumi, kur es aicinu cilvēkus, daži no viņiem nav tik izglītoti muzikāli, viņiem gribas atpūsties, labi pavadīt laiku un dzirdēt kaut ko, ko viņi atpazīst. Jūs esat teicis, ka čellu nevis spēlējat, bet liekat tam dziedāt. Vai tas nozīmē, ka liriskas un melodiskas lappuses Jums vairāk iet pie sirds? Man viss iet pie sirds, to vienkārši vajag dinamiski dažādos veidos atskaņot. Man ļoti patīk mācīties dziedāt un runāt uz čella, es ļoti daudz laika veltu tam un zinu, ka cilvēki to atcerēsies, jo es ne tikai radu skaņu mūzikā, es radu arī tekstu, kuru pats izdomāju. Nevis verbāli, bet caur čella skaņām? Gan emocionāli, gan verbāli. Es iedomājos, ko gribētu teikt, kādu emociju un ar kādiem vārdiem, un tad to pārlieku čellam. Mūzika vispār ir cita līmeņa komunikācijas veids. Cilvēki, kas vienkārši spēlē instrumentu, ir instrumentālisti, bet man liekas, ka ir svarīgi saprast, ka instruments ir daļa no tevis. Tas ir kaut kas tāds, kur tu vari pateikt vairāk ar savām emocijām nekā ar vārdiem. Kad spēlēju, es vienmēr komunicēju ar publiku enerģētiskā līmenī. Tas ir ļoti svarīgi. Plašāk - audioierakstā.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Turpinot jubilejas ciklu “Academia Petrina 250”, 16. maijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklās izstādi “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis”. Izstāde piedāvā ieskatu četrās nozīmīgās sadaļās: būvniecības vēsture, grāmatas, observatorija un gaisa balons, arī jubilejas suvenīri. Atklāšanas dienā ar priekšlasījumu uzstāsies Latvijas un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags. Izstāde “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 21.decembrim.

Kas tas ir, kas griežas, griežas, kamēr pazūd? Šo Unas Smilgaines un klausītāju atsūtītās mīklas Griezajos ratos min Rozenblatu ģimene Jelgavā: mamma Sandra ar bērniem Maiju (5 gadi), Beāti (9 gadi) un Jāni (12 gadi).

Ekonomikas ministrija priekšvēlēšanu gaisotnē atver biroju Zaļo un zemnieku savienības kontrolētajā Jelgavā. Stradiņa slimnīcas pagalmā piemin 39 gadus kopš avārijas Čornobiļas atomelektrostacijā. Ukrainas iedzīvotāju viedokļi par izskanējušajo ASV piedāvājumu mieram Ukrainā - de jure atteikties no Krimas. Lauksaimnieki daudzviet Latvijā šajās dienās gatavojas salnām, kuras vairāk varētu ietekmēt tieši augļu un ogu dārzus

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija jeb Academia Petrina tika nodibināta 1795. gadā. Šobrīd ēkā atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurš uztur un kopj Latvijas pirmās augstākās mācību iestādes atmiņu. Šogad, Academia Petrina dibināšanas 250. gadadienā, tiks rīkoti vairāki pasākumi, pirmais no tiem jau 18. februārī, kad muzejā stāstīs stāstus par akadēmijas pirmajiem audzēkņiem. 

Zemgales rajona tiesa Jelgavā attaisnojusi Jelgavas novada iedzīvotāju Olviju Paukšti, kura bija apsūdzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret zirgu, kuru eitanizēja 2022. gada augustā. Uzsākti komercreisi no Rēzeknes uz Rīgu un Rīgas uz Rēzekni. Vairums frakciju pagaidām atturīgas par prezidenta ideju pazemināt slieksni referenduma ierosināšanai. Noslēdzas pieteikumu iesniegšana konkursā uz ģenerālprokurora amatu.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Oktobra piektdienas raidījumā Kā labāk dzīvot atvēlētas tiešraidēm, kurās stāstām par daudzdzīvokļu māju renovāciju. Šonedēļ dodamies uz Jelgavu, kur Pasta ielā atrodas pirmā Latvijā renovētā 12 stāvu māja.  Mājas iedzīvotāju un speciālistu pieredzi uzklausām raidījumā. Par pieredzi mājas atjaunošanā un sakārtošanā stāsta Jelgavas Pasta ielas 34. mājas iedzīvotājs Aleksandrs Smirnovs, mājas vecākais Viktors Valainis, būvnieks - Jelgavas uzņēmuma "SIA Tools Vendor" vadītājs Andris Vaišļa un Jelgavas nekustamā īpašuma pārvaldes tehniskais direktors Oļegs Kukuts. Konkursā "Energoefektivā ēka Latvijā" mājas vecākais Viktors Valainis saņēma žūrijas atzinību par ēkas atjaunošanas projekta vadību – izcilu piemēru ilgtspējīgai domāšanai, sekmējot ne tikai resursu taupīšanu, bet arī radot ērtu un sakoptu vidi.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Jau 18. gadsimta beigās vairāki Kurzemes muižnieki latviešu un vācu valodā izsludināja savu privāto muižu likumus, ar kuru ieviešanu centās uzlabot zemnieku tikumisko dzīvi, sadzīvi un darba organizāciju. No Vidzemes privātajām muižām ziņas par šādām muižu tiesībām ir daudz trūcīgākas. Par vecāko zināmo šāda veida likumu dokumentu tiek uzskatīts barona fon Bēra Ugāles muižas likumu krājums, kas izdots Jelgavā 1770. gadā ar nosaukumu "Uggualas Teesas Grahmata". Līdzvērtīgs dokuments latviešu valodā tapis arī Popes muižā. Savukārt 1780. gadā Ugāles muižas likumus par paraugu izmantojis arī Stendes un Rendas muižas dzimtkungs. Bet 1783. gadā pēc Stendes un Rendas likumu parauga ir radīti Struteles muižas likumi. Ieskatoties šajos likumos, redzam, ka par zemnieku tikumisko dzīvi tiek uzsvērts, ka par bērnu dievbījību un godīgumu jārūpējas vecākiem, bet par kalpu tikumību – saimniekiem. Vecāki ir mudināti bērnus sūtīt skolā. Tika noteikts, ka kalpiem pie saimniekiem jāpaliek trīs gadus. "Tam saimniekam būs uz to raudzīt, ka ne vien savi, bet arīdzan to kalpu bērni labi audzināti, apkopti, apģērbti un pie skoles turēti top. Jaunā Mārtiņa dienā tad tie bērni taps skolā savesti, kur viņi līdz Lieldienas svētkiem paliek. Sagādāsiet tādēļ pie laika, kas jūsu bērnam pie skolas iešanas vajag. Ik vienam nama tēvam nākas par to gādāt, ka viņa ēkas cēlas ir un labi apakš jumta turētas top. Ja kāda ēka top sanīkusi, ka to nevar vairs pārtaisīt, tad saimniekam muižā ziņa jādod ir un viņš dabūs jaunu būvēt. Muižas kungam, vagaram un ciema uzraugam būs uz to raudzīt, ka ikvienam saimniekam tā pārtikšana no laukiem, pļavām, dārziem un Saimes iraid, kam pārlieku tam jāatņem un kam trūkst tam jāpiedod. Katrs Saimnieks, kas savus laukus pareizi nekops, labi near, aizvagas pamet un to zemi krāj, kas vajadzīgus jaunus grāvjus nerok, tos vecus neizpoš un savas pļavas liek no krūmiem pārņemt, tas ir izmetams, jo tas aizkavē Dievu, to zemīti svētīt. Saimniecei būs par to gādāt, ka katrs savu apģērbu dabū. Ziemas laikā, lai viņa savus bērnus un saimi pie vērpšanas un aušanas pietur un pavasara laikā par saviem dārziem gādā, ka tie labi sūdoti, ar visādām sēklām apsēti, labi ravēti un visvairāk kartupeļi stādīti top." Muižas likumi aizliedza dzīres sestdienu vakaros – tās atļāva rīkot tikai svētdienu pēcpusdienās. Divas dienas drīkstēja svinēt tikai kāzas. "Visas dzīres un mielasti, kas svētdienas vakarā caur svētu nakti turēti top, ir cēli aizliegti, ja kas uz tām taps atrasts, tam būs to mielastu atņemt un nabagiem dot. Visas dzīres ir ar apdomu turamas, tā ka Dieva dāvana netop izšķērdēta un dažs labs caur lieku plītēšanu nabags paliek. Tāpēc ne ir brīv kristības un bēres dzīres ilgāki turēt kā vienu dienu un kāzu dzīres divi dienas, proti, vienu dienu Brūtes un vienu dienu Brūtgāna namā." Plašos muižas mežus sargāja likumu panti, kas aizliedza bišu koku ierīkošanu un baļķu ciršanu bez mežsarga atļaujas, uguns laišanu mežā, kā arī bišu, lapsu un bebru slazdu turēšanu un izmantošanu. "Lai viņš ir saimnieks jeb kalps jeb puisis. Ne vienam arējam būs plinti jeb bisi jeb lapsas un bebru dzelzi turēt un uz medīšanu staigāt bez tiem, kas no muižas ir likti uz medīšanu iet. Kas slepeni, kādu briedi, stirnu nošaus jeb iekš dzelžiem ķers, tas tā pat kā zaglis uzlūkojams un sodāms. Uguns laišana un meža dedzināšana ir pie lielas strāpes noliegta. Visas ēkas, kas dzīvojamas ēkas nav, būs no labiem kritušiem kokiem būvētas, jo tūkstoši tādi mežā guld." Muižas likumos pirmoreiz pievērsta uzmanība zemnieku veselības aprūpei: par slimniekiem bija jāziņo muižā, lai balbieris jeb muižas ķirurgs var tos ārstēt, bet saimniekiem jāuzrauga, lai slimais kārtīgi lietotu zāles. "Kad kādas mājas cilvēks slims iekrīt tad Saimniekam būs tūliņ muižā ziņu dot un zāles prasīt. Gādāsiet par to, ka to slimu ļaužu gultas drānas un drēbes, kas viņam mugurā skaidras, bet ne aukstas un drēgnas iraid, jo tā spodrība atspirdzina to slimo un palīdz viņu ātrāki veselu tapt. Neliekat pēļus slimiem pie zemes jebšu tie to grib, jo tas ir ikviens slikts ieradums. Gar zemi ir ik reizi aukstums un slapjums un dara tam slimam, kas vēl varētu vesels tapt, ātrāku galu." Piekrastes muižās būtiski bija arī robežas sargāšana un neizpalika arī bažas par zemnieku bēgšanu. "Kad tie zvejnieki no savas zvejas pie malām nāk, tad tiem savus irklus, enkurus, seglus labi paglabāt būs, ka tiem blēdīgiem jauniem ļaudīm tās domas neuziet pa jūru aizbēgt." Muižās viestie likumi ļauj labi izprast, kādas bijušas ļaužu aktuālākās sadzīves problēmas pirms vairākiem gadsimtiem. Un nākas secināt, ka, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirību rodam maz, jo tieksme pēc likuma neievērošanas nav rimusi.

Šonedēļ izsludināta pieteikšanās ikgadējam sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursam "Tam labam būs augt". Par konkursu un citām sociālās uzņēmējdarbības aktualitātēm runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas projektu vadītāja Līva Švarce, Labklājības ministrijas projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vecākais eksperts Juris Cebulis un Ogres sociālā uzņēmuma Vilbers dibinātāja un vadītāja Zane Bērziņa. Viesojamies arī sociālā uzņēmumā Jelgavā. Ar rokkoncertu pirmdienas vakarā jauno mācību gadu uzsāka privātā mūzikas skola "Rokskola", kas šogad svinēs 20 gadu jubileju. Šo gadu laikā skola izaugusi no 20 līdz 300 audzēkņiem un 20 pedagogiem, un skolā var apgūt gan profesionālās ievirzes, gan interešu izglītības programmas. No maija skola atrodas bijušās Jelgavas bērnu slimnīcas telpās un "Rokskola" ir arī sociāls uzņēmums. Sociālo uzņēmumu skaits Latvijā ir salīdzinoši stabils. Šobrīd ir ap 220 sociālu uzņēmumu. Līdz šim arī 80 uzņēmumi, kas bija ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, to ir zaudējuši, liekākā daļa paši ir atteikušiem, iespējams, konstatējot, ka nosacījumi traucē tālāk attīstīties. Atbalstu sociālā uzņēmuma darbībai var iegūt ne tikai sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā, bet arī biznesa ideju konkursā, ko īsteno Labklājības ministrija ar "Altum" atbalstu.

Nacionālo bruņoto spēku rīcībā nonāks pirmā Latvijā ražotā "Patria" 6x6 bruņumašīna. Ukrainā plāno celt nodokļus. Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers ir nosodījis nedēļas nogalē notikušo uzbrukumu viesnīcai, kurā uzturējās patvēruma meklētāji. Jūrmalā un Jelgavā vētras seku novēršanai vajadzēs vismaz pāris mēnešu; Jūrmala lūgs iespēju izmantot pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksāto.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā. Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk. Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība. Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.   Plašāk par projektu šeit:  

29. un 30. jūnijā Liepājā norisināsies Latvijas mazākumtautību festivāls "Vaļā vērti atslēdziņ'!", pulcējot teju 1500 dalībniekus – dziedātājus, dejotājus, amatniekus – savas tautas tradicionālā kultūras mantojuma kopējus no visas Latvijas. Divu dienu garumā uz centrālās skatuves Rožu laukumā un citviet pilsētvidē skanēs krāšņas koncertprogrammas, notiks mākslas darbu izstāde, tērpu skate, svētku gājiens, nacionālo ēdienu degustācijas, lekcijas, meistarklases un citas aktivitātes. Daudzveidīgajā programmā būs iespēja tuvāk iepazīt 16 dažādas mazākumtautības - azerbaidžāņu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, gruzīnu, krievu, ķīniešu, itāļu, lietuviešu, moldāvu, poļu, romu, spāņu, pakistāņu, ukraiņu un vācu. Liepājā festivāls notiks jau trešo reizi, bet festivāla mākslinieciskais vadītājs un noslēguma koncerta režisors Juris Jonelis atgādina, ka festivāla pirmreizējā vieta ir Daugavpils, savukārt pandēmijas laikā šis festivāls noticis arī Jelgavā. Bet tagad aktuāla ir Liepāja. "Pirmkārt – Liepāja ir vēju pilsēta. Otrkārt – Liepājā satek ne tikai sauszemes ceļi, bet dažādas vēsmas nāk arī no jūras. Un, tā kā šis festivāls notiek arī kontekstā ar Eiropas Savienību – jo Latvija šogad atzīmē savu divdesmito klātbūtnes gadskārtu tajā –, tad arī Liepāja šķiet tam visatbilstošākā vieta. Zinām arī, ka Liepāja un viss reģions godalgots ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā," atzīmē Juris Jonelis.  Vaicāts par mazākumtautību festivāla ideju – proti, kāpēc mums nepietiek ar pašu Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru, Juris teic tā: "Nu jau ir vienpadsmitais gads, kopš mazākumtautību mākslinieciskie kolektīvi aktīvi piedalās arī Dziesmu svētku kustībā. Pirmā reize bija 2013. gadā, kad ieraudzījām to kopbildi – ka tik ļoti daudzas un dažādas tautības, kas dzīvo tepat mums kaimiņos, tur godā gan savu tradīciju, gan godu atdod arī mūsu tradīcijām. Un kāpēc ne? Kāpēc nebūt draugos ar kaimiņiem? Tā ir virzība uz to, ka paliekam arvien spēcīgāki un spēcīgāki, galu galā – arī latvieši dzīvo ārpus Latvijas robežām, un arī tur notiek līdzīga sadarbība un draudzība. Manuprāt, tā harmoniski, caur tradīciju un kultūru – tas ir vislabākais ceļš, kā vēstīt par mīlestību un mieru visai pasaulei, vienlaikus godājot tradīcijas." Sarunas gaitā Juris Jonelis iepazīstina ar festivāla programmu, dalībniekiem un viesiem.

Kultūras rondo ciemojas pie amatierteātriem Jelgavā un Lielvārdē, kas ieguvuši atzinību Latvijas amatierteātru skatē. Un kopā ar literatūrzinātnieci Līviju Volkovu atrodam Rūdolfa Blaumaņa asi elegantā formā rakstītu kritiku par latviešu teātri. Latvijas amatierteātru skatē par „Gada izrādi” tika atzīts Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra iestudējums “Jūtu tektonika” (režisore Aija Treija). Labākais komēdijas iestudējums – Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātra “Maskas” (režisors Māris Korsiets) izrāde “Godsymta lopsu medeibys”. Savukārt Lubānas lietišķās teātra grupas un režisora Jāņa Baloža kopienā balstītā izrāde “Pieaugšana ” novērtēta kategorijā “Formas oriģinālitāte”.

Provokācija un eskalācija - Somijas un Lietuvas reakcija uz Krievijas plānu mainīt jūras robežas. Ludzas novada pašvaldība ar nākamo mācību gadu plāno likvidēt novadā pēdējo lauku vidusskolu - Ciblas vidusskolu, atstājot te vien pamatskolas klases. Par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektori Jelgavā ievēl prorektori Arhipovu. Saeimā balsis par Rēzeknes domes atlaišanu varētu sadalīties uz pusēm.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane 1824. gadā apgaismības iespaidā vairāki Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu mācītāji nodibināja Latviešu Literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu draugu biedrību. Šīs organizācijas mērķis bija kopt un pētīt latviešu valodu un kultūru, rūpēties par latviešu izglītību. Pēdējais nozīmēja it kā civilizēt latviešus, pielāgojot viņu izglītošanai Rietumu kultūras formas. Būtiskas šajā programmā bija skolai adresētās grāmatas. To saturā dziedāšana bija tikpat svarīga kā lasīšana, turklāt tā ietvēra sevī ne tikai korāļus, bet arī laicīga satura dziesmas. Pirmais tāds krājumiņš ar notīm iznāca Rīgā 1845. gadā un saucās “Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm”[i]. Tas bija pielikums Vidzemes mācītāja Paula Emīla Šaca (Schatz, 1807–1862) gadu iepriekš izdotajai “Pirmajai lasīšanas grāmatai”. Latviešu grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis (1926–2004) ir rakstījis, ka tieši par Šacu radušies pirmie zināmie satīriskie panti latviešu rokraksta literatūrā.[ii] Lai nu kā, Šacs bija vīrs ar tam laikam labu izglītību: 20 gadu vecumā absolvēja Tērbatas universitāti, bet Tirzas draudzes mācītāja amatā vismaz 19. gadsimta baznīcu vēstīs tika uzlūkots par krietnu garīgo ganu. Viņa sakārtotās dziesmiņas – kopskaitā 57 – ir vācu komponistu sacerētas. Dažas te ir gluži jaunas melodijas, piem., Frīdriha Zilhera (Silcher, 1789–1860) “Katru gad' no jauna/ Kristus bērniņš nāk” bija sacerēta tikai trīs gadus iepriekš. Saikne ar lasīšanas grāmatu parādās izdevuma saturā. Te ir gan kristīgie, gan dabas un gadalaiku motīvi. Vairākas dziesmas tēlo putniņus, kukainīšus, lauku sētas lopiņus, taču katrs no tiem nes līdzi kādu gudrību, dziesmu tematiku bieži caurvij morāle, kā, lūk, šajā Jozefa Gersbaha (Gersbach, 1787–1830) dziesmā, ko latviski tulkojis Jānis Ruģēns[iii]: “Sargi savu ausi! Labu tik vien klausi! Kad tu dzirdi ļaunu liet', Tūdaļ taisi ausis ciet!” Vācijas skolās tolaik labprāt lietoja Gersbaha divbalsīgo dziesmu grāmatu “Dziedātājputniņš” (“Singvögelein”). Arī lielākā daļa no Šaca “Dziesmiņām..” ir divbalsīgas, bieži vedot balsis paralēlās tercās vai sekstās un mūzikas valodai nepārprotami akcentējot klasiskās harmonijas loģiku dzirdes izglītībā. Baltiešu mācītāju tulkotajā versijā “Dziesmiņām..” gan neizdevās izvairīties no neveiklībām muzikālā un literāri gramatiskā akcenta attiecībās. Un tomēr šis krājums, ko Pauls Emīls Šacs bija sakārtojis latviešu bērniem, iezīmēja ceļu, kas perspektīvā veda pretim Cimzes “Dārza puķēm” viņa “Dziesmu rotā”. Savu “Dziesmiņu..” priekšvārdā Šacs rakstīja: “Mēs nu tā domājam, ka šīs dziesmiņas dziedot bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku..”. Citiem vārdiem, izdevuma autors apzinājās dziedāšanu kā svarīgu paaudžu garīgās komunikācijas veidu. Kamols bija atritināts, un jau trīs gadus pēc Šaca izdevuma Jelgavā nāca klajā Baldones mācītāja Frīdriha Šāka (Schaack, 1804–1857) “Dziedāšanas skolas grāmatiņa”[iv] – pirmā zināmā mūzikas ābece un solfedžo kurss latviešu bērniem. Uzziņas avoti: [1] Krājums glabājas LNB Reto grāmatu krātuvē, RL2/2407. [21] A. Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 120. lpp. [3] Jānis Ruģēns (1817–1876), nākamais dzejnieks, tolaik bija nesen absolvējis Cimzes skolotāju semināru. [4] Publicēta Latviešu Literārās biedrības izdevumā: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft, Bd. 9, St. 3. Mitau: Steffenhagen & S., 1848. effenhagen & S., 1848.

25. aprīlī Jelgavā un 26. aprīlī Rīgā izskanēs Anitras Tumševicas simfonijas "Petra" pirmatskaņojums. To programmā iekļāvis diriģents Kaspars Ādamsons un JVLMA simfoniskais orķestris, kas ar šiem koncertiem noslēgs savu sezonu. Tiekamies ar komponisti, lai uzzinātu par simfonijas tapšanu un tematisko plašumu, par Anitras vēlmi mūzikā nest gaišumu un spēku, par īpašo piegājienu, radot jaundarbu studentu orķestrim, kā arī par jaundarbu, kas top šobrīd. Simfonijas nosaukums tapis, iedvesmojoties no zīmīgas rakstu vietas Jaunajā derībā, kur atklāsme par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir nosaukta par PETRU (latviskā tulkojumā – Pēteris), un uz tā pamata ir tapusi dibināta draudze. Anitra Tumševica: Pirmais iedvesmas mirklis un ideja par nosaukumu bija, lasot Jaunajā Derībā rakstu vietu par to, kā Pēteris tiek nosaukts par klinti, atklāsmi, uz kuras tiek būvēta draudze. Tas garīgais pamats man bija kā impulss Domāt tālāk un risināt filozofiski, kā tas muzikāli varētu turpināties. Atklāsme ir kaut kas liels, skaists, drošs, spēcīgs, kaut kas tāds, ko cilvēki vispirms baidās pieņemt, bet tad, kad ar to sastopas, tomēr pieņem. Gribēju, lai mana mūzika šajā simfonijā "Petra" būtu tāda, kas nes gaismu, drošību un, klausoties šo mūziku, cilvēkiem rastos ticība, cerība, ticība saviem spēkiem, cerība, ka viss notiks, ka būs labi, ka viņi cīnīsies, ka viņi uzvarēs. Katrā ziņā motivējoša sajūta, lai, klausoties manu mūziku, negribētu ieslīgt depresijā vai atkal turpināt skatīties šausmu filmas. Es apzināti gribu rakstīt tādu mūziku, to izvēlos jau pēdējos gadus, domājot par vissvarīgāko - klausītāju, arī par saviem līdzcilvēkiem. Es izjūtu atbildību klausītāju priekšā vest viņus labās pļavās. Tātad Jums ir svarīgi, ka Jūsu mūzika ne tikai sniedz patīkamus mirkļus un klausīšanos koncertā, bet iedvesmo klausītāju, stiprina viņu un varbūt izrauj no tā visa, ko piedzīvojam ikdienā un redzam arī šodien? Jā, tas būtu ļoti brīnišķīgi, ja cilvēks, noklausoties manu mūziku, justos drusku atpūties un viņam rastos kāda jauna ideja. Es būtu ārkārtīgi laimīga, ja mana simfonija izraisītu kādas jaunrades, motivētas uz ko jaunu, attīstošu, kaut ko ekstra, kaut ko, kas nav bijis un ka kaut ko tādu gribētos darīt. Es būtu ļoti iepriecināta. Ja skatāmies Jūsu daiļradē iepriekš, tad kamersimfonijas un simfonijas žanri Jums nav sveši, roka jau iemēģināta. Vai, radot simfoniju "Petra", darba process arī bija paredzams, tāds kā iepriekš, vai tomēr kādas citas sajūtas, jauninājumi tieši darba procesā? Ārkārtīgi netipiska sajūta, jo šī ideja atnāca pēkšņi un gribējās to pēc iespējas labāk atveidot, iedzīvināt mūzikā. Pirms tam man sanāca labs pārmaiņu brīdis, kad varēju ilgākā laika posmā rakstīt, un šis bija ļoti straujā laika posmā tapis, bet tas nemazina kvalitāti, manuprāt, ideju es centos pēc iespējas akurātāk pierakstīt, lai tā saskanētu ar to, kā to esmu dzirdējusi. Nevaru pat izstāstīt, tā mūzika vienkārši atnāk, viņa ir tādā kā 3D dimensijā - tas ir kaut kas neaptverams, pārdabisks. Un to brīdi vienkārši negribējās pazaudēt. Man ir bijuši tādi mirkļi - ja idejas pierakstīšanu atlieku, man tās idejas vairs nav, un, lai nepazaudētu šo visu lielo skaistumu, ko redzēju savā priekšā, centos to pēc iespējas skrupulozāk un pareizāk iedzīvināt uz papīra. Sākumā uz papīra - es vienmēr strādāju ar papīru, zīmuli un dzēšgumiju, un pēc tam pārlieku datorrakstā."  

Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis  process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt...  *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)

Vai mūsu Latvijas Futbola izlase ir labāka vai sliktāka zem

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris un Valdis īpašu uzmanību pievērš latviešu sasniegumiem ziemas sporta veidos. Raidījuma tēmas: - Rastorgujevs; - KP otrais labākais Celtics?; - Čempionu līga; - Virslīga sāksies 8.martā!; - Superbols; - Užavas kauss Jelgavā; - Netflix un Celtics; - Superbols; - Ģenerāļa Grabuļi - Pazaudētās raketes; - Katlina Klarka sit rekordus; - Elīna Babkina; - NBA ALL-STAR; - Tautas nagla

“Basketstudijā 2+1” Guntis Keisels ar klausītāju iesūtīto jautājumu palīdzību izvaicā Jelgavas sporta skolas un BK “Jelgava” treneri Česlavu Mateikoviču. Runājām par tikko aizvadīto Reģionu izlašu sabraukumu, tendencēm jaunatnes basketbolā, norisēm Ramirent Nacionālās basketbola līgas čempionātā un citām aktualitātēm: kā tiek izraudzīti Reģionu izlašu dalībnieki;  ⁠U15 vecuma grupas puišu attīstības tendencēm; treneru sadarbību un atbildību; ⁠ko darīt un nedarīt, ja esi vai neesi uzaicināts Reģionu izlasē; ⁠uzvedību sociālajos tīklos; ko interesantāk trenēt – bērnus vai pieaugušos; kā pasargāt jaunos basketbolistus no pāragras izdegšanas; 1994. gadā dzimušo spēlētāju Top 5; ⁠basketbola pozīcijām Jelgavā; ⁠BK “Jelgava” tagadni un iespējamo nākotni. 56 minūtes par aktualitātēm Latvijas basketbola piramīdas dažādos stāvos.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns  Vai zini, ko rīdzinieki dziedāja 19. gadsimta pirmajā pusē? Vai pat precīzāk – gubernatora Filipo Pauluči (Filippo Paulucci) laikā (1812–1829)? Nu, rīdzinieki jau arī tolaik bija dažādi, visādi, atšķirīgi, bet kodolu tak pavisam droši veidoja vācu pilsoniskās aprindas un lēnām aizejošā aristokrātija. Par šo periodu mums ir izteiksmīgs, dzīvs raksturojums pirmajā Rīgas pagātnei veltītajā grāmatā – tā ir Konstantīna Metiga (Mettig, Constantin) 1897. gadā publicētā Rīgas pilsētas vēsture ("Die Geschichte der Stadt Riga"). Domājams, te būtu īstā vieta un laiks nocitēt vienu kopskatu pilnībā – un tieši par Pauluči laiku. Tika dzīvots teātra un sabiedriskuma priekiem, veidoti almanahi un dziesmu grāmatas tālaika gaumes garā, ļaudis priecājās par Aleksandra kolonu un tās krieviski latīnisko uzrakstu, Aleksandra vārtiem vai jaundibināto Vērmanes dārzu un nekad nejutās vairāk aizgrābti un pacilāti, kā sēžot jautrā ģimenes lokā vasaras namiņā vai pie punša glāzes Eifonijā, Kocebū "Biedrošanās dziesmu" dziedot un apstiprinot tās noslēguma strofā "Ak, kaut jel mūžam tā būtu!" sirsnīgi labticīgo izteiksmi. Te jāņem vērā, ka pati Augusta fon Kocebū (August von Kotzebue) "Biedrošanās dziesma" (Gesellschaftslied, latviskojums arī "Draugu dziesma") ir dzejolis, nevis dziesma – kā dzejolis ar mūziku. Un kas tā par biedrošanos, draudzēšanos vai brāļošanos? Lūk, kontekstam un salīdzinājumam – kas ir "Brāļi, šodien priecāj'ties"? Tas ir "Gaudeamus igitur" agrīns latviskojums. Un kas ir Eiropas savienības himna? Pareizi – "Prieks un līksme šodien dzirkstī" no Frīdriha Šillera vārsmās likts ("Apkampieties, milijoni!") un no Ludviga van Bēthovena daiļi komponēts, un šo pašu biedrošanās, brālības ideju par pamatu ņemošs. Visi šie piemēri pieskaņojas biedrošanās dziesmai kā īpašam mūzikas žanram – no profesionālās jomas līdz tiešai, nepastarpinātai sadzīvei. Mazs ieskats dzejoļa rindās: Tik līksmi un priecīgi sēžam, Un mīlam ikkatru nudien, Un mundrumu sniedzam viens otram, Kaut mūžam tā paliktu vien! Tak nevar tā mūžīgi palikt, Šo prieku tad uzturiet jūs! Kas zina, kad liktens jau izšķirs Uz austrumiem, rietumiem mūs. Jāteic, ka Kocebū dzejoļa muzikālais ietērps ievērojami atpaliek no teksta tonusa un darbīguma. To – mūziku – veidojis Frīdrihs Heinrihs Himmelis (Friedrich Heinrich Himmel), pirmpublicējums 1802. gadā. Iespējams, ka tieši šis demokratizācijas, vispārpieejamības aspekts bijis palīdzīgs Kocebū "Biedrošanās dziesmai" – nu jau ar mūzikas līdzdarbi – aptvert visplašākās (Baltijas vācu) sabiedrības aprindas. Himmelis Rīgā vairākkārt koncertējis kā pianists. Viņa dziesmuspēle "Fanšona, meiča ar liru" (atkal ar Kocebū tekstu) Rīgā pēc pirmizrādes 1805. gadā dzīvoja vismaz gadsimta ceturksni. Un vēl, paplašinot ieskatu vācu kultūras izpausmēs nu jau gluži demokrātiskā veidā un vidē – kas ir "Lustīgais nerris uz tirgus plača", par ko visi esam skolā kaut ko dzirdējuši? Tas ir Kocebū lugas "Vientiesis gadatirgū" ("Der Gimpel auf der Messe, 1805) latviskots lokalizējums (darbība notiek Mītavā / Jelgavā). To, domājams, gadsimta pirmajā trešdaļā veicis Johans Heinrihs Baumanis – vērā ņemams vācbaltu gleznotājs un literāts, tagad atkal aktualizēts ar monogrāfiju. Himmelis un Šillers, Kocebū un Baumanis, Pauluči un Bēthovens, – pa vidu vēl "Biedrošanās dziesma" un "Gaudeamus"… Bet patiesībā tieši tā – krustām šķērsām kārtojās un pretmetīgi līdzsvarojās kultūras – pasarg Die's – artefakti mūsu raibās vēstures gaitā. Taču – atpakaļ pie Kocebū īsās datu rindās. Tātad – īsts vācietis, kaut uzvārds nemaz tik dikti vācisks neizklausās… Dzimis Veimārā, miris Mannheimā. Kad literāts 1800. gadā nolēmis paciemoties pie radiem Sanktpēterburgā, uz krievu impērijas robežas viņu jau gaidījis priekšraksts īsi un aši saņemt ciet un nogādāt Sibīrijā. Tā arī bez kavēšanās noticis (Toboļska, Kurgāna). Savukārt, kad cars Pāvils I izlasīja Kocebū lugu "Pētera III sirmais kučieris", kas glaimoja viņa patmīlībai, trimdinieks tika atbrīvots, ieradās Pēterburgā, tika uzstutēts dižciltībā (von Kotzebue), un ciešanas kompensētas ar muižu netālu no Narvas toreizējā Rēveles guberņā. Pašam Augustam fon Kocebū trīs laulībās bija 18 bērnu, vīriešu dzimtes pēcteču vidū vairākas ievērojamas un plaši pazīstamas personas. Viena no tām – dēls, slavens jūrasbraucējs Oto fon Kocebū. Viņa vārdā nosaukta Amerikas ziemeļu pirmiedzīvotāju kopiena, mūsdienās plaukstoša ASV Aļaskas štata pilsēta Kocebū pie Čukču jūras Kocebū jūrasšauruma. Augusta fon Kocebū "Kopotie raksti" 40 sējumos. Un brīnišķīgais dzejdarbs "Biedrošanās dziesma"… Rīgā tas klejoja jaunkundžu albumos, preses slejās un jautrās ģimenes saiešanās vai pie punša glāzes līdertāfela biedrībās…

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse    Valdnieka pienākums bija nodrošināt dzimtas turpināšanos pa vīriešu līniju, tāpēc dēlu piedzimšanu īpaši gaidīja, un troņmantinieka nākšanu pasaulē atzīmēja ar svinībām. Laikā, kad Bīroni pēc trimdas varēja atgriezties Kurzemē, Ernsta Johana vecākajam dēlam princim Pēterim bija jau gandrīz 40 gadu, un jautājums par dzimtas turpināšanu kļuva īpaši aktuāls. Īsā laka posmā no 1764. gada līdz 1779. gadam Pēteris paguva apprecēties trīs reizes, un tikai pēdējā savienība ar 18 gadus jauno un apburošo Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu bija svētīta ar pēcnācējiem – piecām meitām un dēlu. Pirmās trīs hercogu ģimenē piedzima meitas – Vilhelmīne Katrīna (1781), Marija Luīze Paulīne (1782) un Johanna Katrīna (1783). Troņmantinieks princis Pēteris nāca pasaulē 1787. gada 23. februārī Vircavas pilī, un tas sagādāja prieku ne vien hercoga ģimenei, bet arī pavalstniekiem. Par godu prinča Pētera piedzimšanai pāris mēnešus vēlāk 15. aprīlī hercogistes galvaspilsētā Jelgavā tika rīkotas svinības ar izgreznotām mājām un iluminācijām jeb izgaismotiem objektiem. Īpaša loma bija atvēlēta hercogienes Dorotejas klātbūtnei svinībās, viņa karietē pulksten deviņos vakarā devās apskatīt pilsētas grezno rotu, uzkavējoties pie sveicējiem un izsakot tiem pateicības. Iepretim pilij Lielupē bija noenkurota hercoga laiva, un to rotāja krāsainas lampu ugunis, kas atspīdēja ūdenī. No laivas ik pa laikam atskanēja lielgabalu zalves. Spoži izgaismotas bija skaistās un nesen uzceltās mājas pie Driksas. Mums jāatceras, ka 18. gadsimta beigās pilsēta vakara stundās bija diezgan tumša, tāpēc ēku logos izliktās gaismiņas spēja radīt svētku noskaņu. Dažās ēkās, piemēram, akadēmijā un rātsnamā, pilnīgi visos logos bija saliktas lampiņas. Starp Driksas piekrastes namiem izcēlās pulkvežleitnanta Līvena atraitnes māja, kuras priekšā bija novietoti trīs simboliski gleznojumi. Centrālajā attēlā bija parādīta zem veca ozola sēdoša Kurzemes personifikācija ar kroni galvā, kas simbolizēja sargājošu dievieti. Labajā rokā tā turēja hercogistes ģerboni, bet pie tēla kājām gulēja cerību enkurs. Dieviete cauri tēvzemes ozolu mežam lūkojās uzlecošā saulē. Šajā gadījumā saule simbolizēja princi un hercogistes turpinājumu, ko paskaidroja lozungs: "Līdz ar uzlecošo sauli arī tēvzemei aust jaunas cerības." Divos citos gleznojumos hercogistes turpinājumu simboliski izteica lauru koku atveidi: vienā kociņš bija parādīts mazs, bet otrā jau lielāks un kopā ar Kurzemes lauvu un Zemgales alni. Netālu no tirgus laukuma, pie Zilās gvardes kapteiņa fon Tīdena dzīvokļa, uz kopīgu mielastu bija pulcējušies virsnieki un gvardes locekļi. Hercogienei tuvojoties, viņi nostājās parādes ierindā, lai, zvaniem zvanot, taurēm skanot un lielgabalu zalvēm rībot, varētu izrādīt cieņu un godu kroņprinča mātei. Hercogiene gvardes kapteini paaicināja karietē un izteica personīgu pateicību. Pēc šādas laipnības virsnieki un sardzes locekļi uzskatīja par pienākumu hercogieni tādā pat veidā sagaidīt arī pulksten vienpadsmitos vakarā, kad viņa jau devās atceļā uz pili. Hertela kunga mājas ieeju rotāja izgaismots hercoga kronis, bet zem tā starp lauru un palmu zariem atradās uzraksts: "Vivat Petrus!" Kancelejas padomnieka Rezona mājas priekšā bija piramīdas formā izkārtoti lukturi, kas izgaismoja caurspīdīgu gleznu. Gleznā bija attēlota gudrības dieviete Atēna Pallāda, kura, tāpat kā savulaik jauno Telemahu, sargāja guļošo pirmdzimto princi, apsedzot to ar savu vairogu. Saskaņā ar mītu, tie, kuri atradās dievietes aizbildnībā, bija pasargāti no visiem netikumiem un tika apdāvināti ar spēku un tikumu vairojošām īpašībām un viscildenāko likteni. Hercoga Pētera gvarde pie kapteiņa mājas bija izveidojusi simbolisku altāri, pie kura sievietes figūra upurēja vīraku. Alegoriskajā skulptūrā bija atveidota Kurzemes patronese ar mūra kroni galvā, bet uz pleciem tai bija apmetnis gvardes krāsās – salmu dzeltenā un debess zilā tonī. Hercoga galma kalpotāja Bērenta mājas priekšā bija izbūvētas lielas sastatnes, ko rotāja zaļu augu vijas. Centrālajā portālā atradās hercogienes portrets, virs tā – apzeltīta Apollona statuja, bet sānos esošajās arkādēs bija izvietotas zeltītas vāzes un lozungi. Hercogienes ierašanās tika sagaidīta ar bungu rīboņu, trompetēm un dzejas rindām, ko noskaitīja astoņgadīgā Bērenta meita ganītes tērpā. Apgaismotas, vijām, simboliskām ainām un lozungiem rotātas bija arī citu pilsoņu mājas. Visbiežāk atkārtojās Kurzemes personifikācijas tēls, kā arī Cerības un Fortūnas alegorijas. Un visur pilsētā tika slavināts: "Lai dzīvo hercogs! Lai dzīvo mūsu hercogiene! Lai dzīvo kroņprincis! Sveiks! Sveiks! Sveiks!" Diemžēl prieks par kroņprinci un hercogistes mantinieku nebija ilgs. Princis Pēteris mira 3 gadu vecumā 1790. gadā un tika apbedīts Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī. Hercogu ģimenē piedzima vēl divas meitas – Šarlote Frīderike (1789–1791) un Doroteja (1793). Lai arī četrām Kurzemes princesēm bija spožs liktenis Eiropas galmos, hercoga Pētera dzimtas līnijai tiešo mantinieku vairāk nebija.

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Kurzemes hercogs Pēteris (1724-1800) bija kaislīgs mākslas kolekcionārs. 18. gadsimtā viņam piederēja mūsdienu Latvijas teritorijā lielākā un vērtīgākā gleznu un grafikas darbu kolekcija, ko papildināja arī tēlniecība, dekoratīvās mākslas priekšmeti un laikmeta modei atbilstošas mēbeļu garnitūras. Iztēlojoties hercoga kolekciju bagātības, jāpatur prātā, ka viņam Kurzemē vien piederēja sešas pilis (Jelgavā, Vircavā, Svētē, Lustē, Zaļā muižā un Rundālē), un katru no tām vajadzēja atbilstoši iekārtot... Mākslas darbus viņš iegādājies, gan izmantojot starpnieku pakalpojumus, gan izvēloties tos ceļojumu laikā, gan arī pārpērkot veselas kolekcijas. Piemēram, Itālijas ceļojuma laikā 1785. gadā hercogs Pēteris ar galma un ceļojumu maršala Heinriha fon Ofenberga palīdzību, piesaistot mākslas tirgotāju Johanu Frīdrihu Reifenšteinu un abatu Džuzepi Antonio Guatano, iegādājās gan romiešu marmora skulptūras, sarkofāgus un kamejas, gan moderno mākslinieku gleznas un gravīras. Šī paša ceļojuma laikā viņš noslēdza pasūtījuma līgumu ar diviem tolaik labi zināmiem māksliniekiem – žanra gleznotāju un portretisti Angeliku Kaufmani un ainavistu Jakobu Filipu Hakertu par divām gleznām gadā. Tās gan nenonāca Kurzemē, bet palika hercoga pilīs citviet Eiropā. Kad hercogs atteicās no Kurzemes troņa un pameta hercogisti, viņš aizveda līdzi arī mākslas kolekcijas, kas galvenokārt nonāca Sagānas un Nāhodas pilīs. Šobrīd mums atliek vien teorētiski rekonstruēt tās kolekcijas daļas, kas savulaik atradušās Latvijā. Kā laikabiedra liecība kalpo šveiciešu zinātnieka Johana Bernulli (1744–1807) 1779. un 1780. gada ceļojuma piezīmes, kurās aprakstīts viņa brauciens uz Pēterburgu caur Kurzemi un gleznu kolekciju apskate hercoga Pētera pilīs. Bernulli bija lietpratējs mākslas jautājumos, un, raksturojot hercoga gleznas, viņš sniedzis arī atsevišķiem darbiem savu vērtējumu. Piemēram, skatot lielformāta "Danajas" gleznu Svētes pils gleznu galerijā, kas katalogā bijusi atzīmēta kā Korredžo darbs, viņš norāda, ka otas triepiens gluži neatbilst meistara manierei un vairāk atgādina nīderlandiešu glezniecību, par ko liecina arī paraksts uz zelta kasetes "H. Goltz. Nīderlandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa darbu "Dusošās Danajas sagatavošana Jupiteram" hercogs Pēteris nopirka no Rīgas rātskunga Johana Krisitiana Bērensa vien dažus gadus pirms Bernulli viesošanās. Kopā ar šo gleznu viņš iegādājās visu Bērensa kolekciju, kurā bija arī citi nīderlandiešu meistaru darbi. Šobrīd Danajas glezna atrodas Losandželosas apgabala mākslas muzeja krājumā. Mēs varētu vēlēties, lai Bernulli līdzīgā manierē būtu pastāstījis arī par Rundāles pilī sastopamajiem darbiem, bet diemžēl šis brauciens viņam izpalika, jo hercogs pats tobrīd uzturējies Rundālē. Atzīmēts vienīgi, ka Rundāles pilī bijusi plaša holandiešu mākslinieku gleznu kolekcija. Šī norāde, hercoga Pētera pēcnāves gleznu kolekcijas inventārs no Sagānas pils un pēcnācēju kolekcijas, kā arī liecības par hercoga gaumi kopumā noteica to, kādā veidā tika komplektēta Rundāles pils muzeja gleznu kolekcija. Jāprecizē, ka, runājot par holandiešu mākslas kolekcionēšanu 18. gadsimtā, tiek domāts Nīderlandes glezniecības ziedu laiks 17. gadsimtā, kad līdzās tādiem mākslas vēsturē labi zināmiem vārdiem kā Franss Halss, Rembrants van Reins, Jans Stēns, Jans Vermērs, kuru tēmu diapazons bija plašāks, darbojās vēl simtiem citu labu mākslinieku, kuri izkopa kāda konkrēta sižeta glezniecību un kurus vienkopus mēdz dēvēt par "mazajiem holandiešiem". Viņi lielākoties gleznoja lauku, pilsētu un ūdens ainavas, klusās dabas jeb "brokastis" un sadzīves ainas interjerā. Sižeti varēja būt gan skicēti no dabas, gan mākslinieka iztēles auglis. Saskaņā ar tā laika mākslas teoriju – cilvēka heroisks vai morāls atveidojums (vēsturiskā vai reliģiskā žanra glezniecība) tika uzskatīts par augstāko mākslas vērtību. Žanru hierarhijā ainava un klusā daba atradās pašā apakšā. Tomēr tas nesaskanēja ar kolekcionāru gaumi, kuri ļoti labprāt pirka arī šādus darbus. Hercoga Pētera kolekcijā ir bijuši gan atsevišķi šedevri, gan virkne neidentificētu mākslinieku darbu. Starp šedevriem noteikti jāatzīmē Rembranta glezna "Simeons un Anna templī" (1627, Kurzemes hercogs to nopircis izsolē Amsterdamā 1777. gadā) un Jana Stēna darbs "Tēva prieks" (1668), abi darbi šobrīd atrodas Hamburgas Kunsthalles krājumā. Savukārt no mazajiem holandiešiem, kuri specializējas noteiktā žanrā un bija pārstāvēti hercoga kolekcijā, jāizceļ ainavists un veiklais zirgu gleznotājs Filipss Vauvermans ar gleznu "Zirga apkalšana pie ciema smēdes" (1640–1650), kas tagad ir Nacionālajā galerijā Londonā, un ainavists Jans van Gojens ar gleznu "Dzirnavas pie Utrehtas", kas atrodas Leipcigas Mākslas galerijā. Protams, šie darbi Rundāles pils muzeja krājumā nenonāks, bet muzejs var lepoties ar diezgan plašu 17. gadsimta holandiešu glezniecības kolekciju, un tostarp arī ar hercoga Pētera autoru darbiem. Muzejā ir gan Filipsa Vauvermana glezna "Tirgotāji ostā" (17.gs. vidus; iegādāta izsoļu namā Hampel, 2016), gan arī salīdzinoši nesen – 2020. gadā Šveices izsoļu namā Koller iegādāta Jana van Gojena glezna "Upes ainava ar skatu uz Amerongenu" (1651). Telpā ar holandiešu gleznām šobrīd ir eksponētas 37 gleznas, bet vēl vairāk nīderlandiešu mākslinieku, tostarp hercogam reiz piederējušu autoru darbu, ir izvietots citās pamatekspozīcijas telpās, lai radītu sajūtu, ka Rundāles pilī plaši pārstāvēta ir tieši šī glezniecības skola.

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane "Tiem, kuriem nav tekošu rēķinu un diskonta vekseļu lielās kredītiestādēs. Te nevajag ne obligāciju, ne vekseļu, ne galvinieku, bet tikai kādu mantu un pasi," 1936. gadā vēstīja laikraksts "Rīts". Kaut kas līdzīgs lombardam Rīgā izveidojās jau 1806. gada janvārī, kad rātskungs Georgs Štrezovs ziedoja tūkstoš Alberta dālderu iestādei, kas pret ķīlām izsniegtu aizdevumus ierēdņiem, amatniekiem un strādniekiem. Par īsto Rīgas pilsētas lombarda dzimšanas dienu uzskata 1895. gada 10. februāri. Tolaik lombardā varēja ieķīlāt visdažādākās mantas uz laiku no viena līdz 12 mēnešiem, tomēr aizdevums nedrīkstēja būt mazāks par diviem rubļiem. Par aizdevumu bija jāmaksā apmēram 18% gadā. Aizņemties naudu lombardā nebija lēts prieks, tomēr rīdzinieki izjuta īstu kaislību pret šo maciņa papildināšanas veidu. Drīz atvēra arī lombarda nodaļu Āgenskalnā, kuras noliktavas gandrīz tūlīt izrādījās pārpildītas. 1915. gadā 64 vagoni dārgāko lombarda ķīlu aizceļoja uz Maskavu. Rīgā palikušās ķīlas 1919. gada sākumā atņēma Stučkas valdība. 20. gadu sākuma smagajos saimnieciskajos apstākļos ne viens vien gan Rīgā, gan citviet Latvijā izpārdeva paaudzēs krātās mantas un mākslas vērtības... Rīdziniekiem, kuri 20. gados vēlējās kaut ko ieķīlāt, izvēles iespējas nebija pārāk plašas. Līdzās veterānam – Pilsētas lombardam – 1924. gadā Rīgā darbojās Latvijas Privātais lombards, pirmā Latvijas krājaizdevumu kase un Rīgas Privātlombards. Kā 1924. gadā atzīmēja laikraksts "Segodņa", visos šajos uzņēmumos vismaz sākotnēji kapitālu īpašnieki bija latvieši. Vēl lombardi darbojās arī Liepājā un Jelgavā. Iemesli, kas cilvēkus spieda doties uz lombardiem, varēja būt visdažādākie. Ne jau visiem šajā laikā bija iespēja saņemt fiksētas algas un pensijas, daudziem bija arī citu kredītu nasta. Ļaudis nevarēja iztikt bez lombardiem – šiem puslabdariem, pusaugļotājiem –, tomēr arī kautrējās no šīs apmātības. Laikraksti vēstīja, ka Rīgā "klienti, uz lombardu ejot, vispirms apmet riņķi pa 18. novembra bulvāri un tikai tad iznāk uz Kaļķu ielas un nemanot piepeši vienā brīdī pazūd – lombardā iekšā gan!" Nereti gan nācās vilties, jo nepielūdzamā taksatora aprēķini izrādījās pieticīgāki par cerēto. Tāpēc gadījās kā šajā ainiņā, kas 1935. gada 2. maijā aprakstīta avīzē "Rīts": "Steidzīgs jauneklis, izmeties žaketē, mēteli uz rokas, nervozēdams gaida savu kārtu. Par mēteli sola tikai piecus latus. "Jā, bet iepriekšējo reizi devāt 20!" "Var jau būt," teic vērtētājs, "bet tad vēl mētelim bija visas pogas un audumam nevarēja cauri redzēt oderi..." Kā 1933. gadā vēstīja žurnāls "Ekonomists", lombardi parasti aizdevumos izsniedza vien pusi un vēl mazāku daļu lietas taksētās vērtības, jo baidījās, ka milzīgais zemas vērtības ķīlu īpatsvars un arī tas, ka klienti tās visbiežāk nevis izpirka, bet pāratjaunoja, tos pašus ātri novedīs līdz bankrotam. Procenti lombardos bija augsti – 20. gadu pirmajā pusē, kad vēl nebija nostiprinājies lats, tie sasniedza pat 36%. Visvairāk aizdevumu izsniedza maijā, kad uz lombardu nesa ieķīlāt ziemas apģērbus, jo pilsētniekiem vajadzēja līdzekļus, lai brauktu uz vasarnīcām un iegādātos vasaras tērpus. Ne velti tolaik mēdza teikt: "Kad pavasara saulīte spoži spīd un parkos jau var dzirdēt melnos strazdus svilpojam, gandrīz trešdaļai Rīgas iedzīvotāju pēkšņi iešaujas galvā viena doma: "Būtu jāaiziet uz Kaļķu ielu pēc pavasara mēteļa!" Otra aizdevumu izsniegšanas kulminācija pienāca novembrī, kad ļaudis iepirka ziemas drēbes un gatavojās Ziemassvētkiem. Pēc žurnāla "Ekonomists" aprēķiniem, 1929. gadā 77% aizdevumu bija samērā nelieli un nepārsniedza 25 latus. Pēc vairākiem skaļiem skandāliem privātlombardi Rīgā daudziem asociējās galvenokārt ar liela mēroga finanšu mahinācijām. 1935. gada 25. oktobra rītu Rīgā ieskandināja vēsts par privāto lombardu slēgšanu: īpašnieki tos uzskatot par tīriem peļņas uzņēmumiem, bet tie taču patiesībā esot mazturīgo kredītiestādes. Privāto lombardu klienti ieķīlātās mantas varēja pārķīlāt pilsētas lombardā, kura darba apjoms drīz dubultojās, peļņai 1936. gadā sasniedzot 150 tūkstošus latu. 1938. gadā tika arī nolemts sagādāt lombardam plašākas telpas, pārbūvējot un paplašinot tā namu Kalķu ielā. Vērienīgo nodomu īstenošanu turpmākajos gados iztraucēja kara apstākļos Latvijā ieviestais stingrais taupības režīms. 1940. gada jūnijā ar okupācijas varas dekrētu visus lombarda īpašumus nacionalizēja.

Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās. Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos… Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē. Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē. Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā. Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem. Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.

Lēnām, bet, iespējams, neatgriezeniski ūdeņradis sāk ieņemt savu vietu pasaules un arī Latvijas enerģētikā. Par ūdeņraža izmantošanu transporta un enerģētikas nozarē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis un "Hydrogen Europe" izpilddirektora padomnieks Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs Aivars Starikovs, "Latvenergo" pārstāvis, ūdeņraža projekta vadītājs Pēteris Lesničenoks, Jelgavas autobusu parka valdes loceklis Gints Burks. Sazināmies ar ZAOO pārstāvi Mārtiņu Niklasu. Nozares pārstāvji uzskata, ka ūdeņraža enerģija ir nākotnes enerģija, tāpēc septembrī Rīgā, Valmierā un Jelgavā notiks ūdeņraža – elektriskā autobusa testa braucieni. Ar ūdeņradi darbināmais autobuss atceļos no Lietuvas un tiks iekļauts Valmieras un Jelgavas sabiedriskā transporta sistēmā, kā arī vienu dienu tiks testēts Rīgas lidostas teritorijā. Savukārt lai diskutētu par ūdeņraža kā enerģijas nesēja ieviešanu enerģētikas, transporta un rūpniecības sektoros 19. septembrī, Rīgā, Rīgas Tehniskās universitātes telpās notiks forums “Ūdeņradis mobilitātei un enerģijai”. Tajā piedalīsies Latvijas enerģētikas un transporta nozares pārstāvji un ūdeņraža enerģijas eksperti.

Labdarības iniciatīvas "Paēdušai Lavijai" izdales punkts "Māja atbalstam" svin 10 gadu jubileju. Par paveikto un vēl darāmo saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta pārtikas bankas "Paēdušai Latvijai" vadītāja Agita Kraukle un ziedojumu izdales punkta "Māja atbalstam" vadītājs Ilmārs Slics. Sazināmies ar Zemkopības ministrijas Pārtikas drošuma un higiēnas nodaļas departamenta direktora vietnieci Daci Ugari un "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāju Ingu Biti. Pārtikas bankas "Paēdušai Latvijai" izdales punkti ir daudzās Latvijas vietās. Jelgavā pārtikas pakas izsniedz sieviešu invalīdu organizācijas "Zvaigzne" pārstāves, bet Dobeles novadā - biedrības "Ceriņu pieci ziedi" valdes priekšsēdētāja Dina Romanovska. Kopš sācies karš Ukrainā, abas biedrības pārtikas pakas izsniedz arī ukraiņu ģimenēm. Ierakstā uzklausām abu organizāciju pārstāves.

Šiaulių turizmo informacijos centre įkurtame tarptautiniame Baltų kultūros pažinimo centre „Baltų kelias“ galima interaktyviai susipažinti su baltų genčių istorija bei kultūra, pradėti kelionę po Žiemgalą turistiniu maršrutu „Saulės kelias“, aplankyti Joniškį, Žagarę bei Jelgavą. Mintimis dalijasi tarptautinio baltų kultūros pažinimo centro sumanytoja Šiaulių turizmo informacijos centro direktorė Rūta Stankuvienė.Šiaulių pėsčiųjų bulvaro išskirtinumas ir naujovės su gidu Gintautu Tamuliu.Pokalbis su Aivaru Rusevičiumi, gidu ir ekskursijos autoriumi „Pietinia kronikas gyvai“Joniškio krepšinio muziejuje Leonas Karaliūnas pasakoja apie Joniškio, Lietuvos ir pasaulio krepšinio istoriją.Žiemgalos maisto gaminimo tradicijos. „Virtienių restoranėlį“ Joniškyje atidarė Neringa Striūgaitė.Jurgita Bučinskienė, Joniškio turizmo ir verslo informacijos centro direktorė, pristato Joniškio ir krašto lankytinas vietas.Žagarės Lėlių namai ir kaliausių fabrikėlis su tautodailininke, lėlininke Aušra Petrauskiene.Ved. Jolanta Jurkūnienė

Daudzviet Latvijā pēdējos gados ir atjaunoti kultūras un vēstures pieminekļi, par kuru esamību zina vien apkārtnes iedzīvotāji. Kā atklāt Latviju no jauna, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka tūrisma pārgājienu organizatori Zigmunds Bekmanis un Andris Grīnbergs. Latvijas Radio iegriezās Jelgvas Vecpilsētas mājā Jelgavas Vecpilsētas māja ir viena no senākajām koka ēkām Jelgavā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ēkas restaurācija ilga 2 gadus un 2019. gadā tā tika atzīta par gada labāko būvi Latvijā. Pērn novembrī restaurētajā Jelgavas Vecpilsētas mājā tika atklāta arī multimediāla ekspozīcija „Māja stāsta. Atverot trīs zelta lādes un izmantojot interaktīvus risinājumus, apmeklētāji var uzzināt gan par konkrēto ēku, gan koka arhitektūru Jelgavā. Sabiles sinagogā Talsu novada Sabiles sinagogā pirms diviem gadiem tika atklāts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs. Šai laikā Sabilē notikušas ne tikai daudzas izstādes, sinagogā regulāri notiek arī brīnišķīgi koncerti. Šobrīd tur var aplūkot gan fotogrāfijas, gan stikla darbus, bet jūnijā atklās Dziesmu svētkiem veltīto starptautisko cimdu izstādi.

Jelgavā pie veikala piekauj bezpajumtnieku. Garāmgājēji ir vienaldzīgi. Amata pienākumus no atsāk pildīt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme. Latvijas IKP pērn provizoriski audzis par 1,8%. Pieaudzis pieprasījums pēc tautas tērpiem. Slovēnijā ir aizturēti divi iespējamie Krievijas spiegi. Turcija pauž gatavību apstiprināt Somijas pieteikumu dalību NATO agrāk par Zviedrijas pieteikumu. Vēl nav skaidrs, vai arī Ukrainas bēgļiem skolās ļaus nekārtot valsts pārbaudījumus. Par 2022. gada vārdu izraudzīts «okupeklis», par nevārdu – «sankcionēt»

Kur cilvēks, tur diemžēl arī sāpes. Mūsu spēja just kairinājumu, gan iekšēju, gan ārēju, mūs neviļus padara arī par ļoti trauslu organismu, kur diskomfortu izjūtam caur sāpēm un instinktīvi vēlamies no tām atbrīvoties. Droši vien jautājums, kā mazināt sāpes, bijis mūžam aktuāls cilvēkiem. Kā sāpēs mazināja laikā, kad aptiekās nevarēja nopirkt efektīvus un drošus pretsāpju medikamentus? Kad radās pirmās pretsāpju tabletes un kā cilvēki atviegloja sāpes pirms tam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Gada atklājumi arhoeloģijā un senvēsturē Turpinot uzskaitīt pagājušā gada arheoloģiskos atklājumus un pētījumus gan Latvijā, gan pasaulē, uzzinām par labi saglabātu kuģa vraku Antarktīdas ūdeņos un kolhoza kartupeļu bedrēm, meklēto lībiešu senkapu vietā. Turpinot apskatu par 2022. gada arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē, arheologs un vēsturnieks, Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta, kā tika atrasts Ēģiptes karalienes vārds, kas priecēja senās acteku pilsētas arheologus, kur senie etruski ūdensdziedniecību baudījuši, bet Latvijā pētnieki uzgājuši senus nocietinājumus Jelgavā, Zilā kalna svētvietā atrasti kapi un Cēsu senpilsēta sniedz jaunus atklājumus.

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

No 2023.gada 2.janvāra VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) sāks izsniegt jauna parauga vadītāja dokumentus, tai skaitā vadītāja apliecības, ar moderniem pretviltošanas elementiem, kas iestrādāti ar šā brīža jaunākajām tehnoloģijām. Jaunā parauga vadītāja dokumentos būs krāsaina, ar lāzergravēšanas tehnoloģiju iestrādāta fotogrāfija. Atbilstoši jaunāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām tiks modernizēti arī citi drošības elementi - taktili, ar tausti jūtami detalizēti gravējumi, kā arī ultravioletajā gaismā redzamie attēli. Norādītie drošības elementi tiks iestrādāti visu veidu vadītāju dokumentos, ne tikai vadītāja apliecībā. Par izmaiņām interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta CSDD Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters. Visi jaunie transporta līdzekļu vadītāji saņems jaunā tipa vadītāja apliecības, kurās iestrādāti daži jauni knifi, lai nodrošinātos pret apliecību viltošanu. Galvenais, kas mainīsies, - ar lāzergravēšanu būs ieskanēta krāsaina vadītāja fotogrāfija. Tāpat jaunajās vadītāja apliecībās būs vēl vairāki detalizēti gravējumi, kas ar taustes palīdzību varēs noteikt, ka tā ir oriģināla, tas nozīmē, - grūti viltojama. Jaunās vadītāja apliecības sāks izsniegt pakāpeniski: no 2. janvāra tās sāks izsniegt Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Valmieras klientu apkalpošanas centros, no 3. janvārā - Jelgavā un Rēzeknē, no 4. janvāra - Talsos un Gulbenē, no 5. janvāra - Jēkabpilī un Ventspilī. 

Latvija izvēlas: Politologi un sociologi analizē jaunā parlamenta iespējamo sastāvu. Vērtē politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un socioloģe pētījumu centra SKDS  pārstāve Ieva Strode. Sazināmies ar politiķiem un ekspertiem. Viedokli izsaka Māris Možvillo no "Apvienība Latvijai", Ainārs Šlesers no "Latvija pirmajā vietā!" un Miroslavs Mitrofanovs no Latvijas Krievu savienības. Sazināmies ar LR Ziņu dienesta korespondentu Kristapu Feldmani, kurš vēlēšanu gaitai visu dienu ir sekojis Jelgavā.  

* Jelgavā slēgtas vairākas applūdušas ielas, daudzviet ziņo par applūdušiem dārziem; austrumos lietus mitēsies tikai rīt * Ukraina mudina Rietumvalstis pasteigties ar bruņojuma piegādēm; Krievija arvien retāk izmanto augsti tehnoloģiskas raķetes * Valsts varētu kompensēt pusi no siltuma, elektrības un gāzes tarifu kāpuma

Anita Altmane ir stiliste/imidža dizainere ar milzu pieredzi un augstāko izglītību modes dizainā un radošo industriju menedžmentā, studējot Latvijā un Anglijā. Lai gan Anitai bija iecerēts pavisam cits ceļš - viņai teorētiski bija jābūt mūzikā, konkrētāk džezā. Par spīti tam, viņa sekoja sirdsbalsij un nonāca šūšanas pulciņā Jelgavā, kur viss sākās.  Tam sekoja studijas, darbi žurnālos, profesionālās fotosesijās, pēcāk jau dažādi apbalvojumi, tostarp, Baltijas Modes Federācijas profesionālās darbības atzinības gada balvas. Anita bijusi vairāku  televīzijas modes pārvērtību šovu vadītāja un žūrijas locekle. Strādājusi Dubaijā, veidojot stailingu tādiem glancētajiem žurnāliem kā VOGUE. Nu pievienojusies zīmola Amoralle komandai kā radošā dizainere.  Anita par savu darbu runā tik garšīgi! Varētu klausīties krietni ilgāk, bet šoreiz, lai jums feina šī stundiņa ar astīti.    Vairāk par Anitu uzzini - https://www.anitaaltmane.com