POPULARITY
Rotko muzejs vasaras izstāžu sezonā pieteicis sešus formā un saturā jaudīgus projektus. Atklāšana notika piektdien, 30 maijā, apmeklētājiem apskatei piedāvājot Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorīto “Pasaules kārtību”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošo Sergeja Djomina “Glezniecību”, lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgo “Melnā klusuma grafiku”, kā arī Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstādi, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošo izstādi “Austrumu elegance”.
Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Aizmetņus “melnā kabineta” (black cabinet) idejai varam meklēt gan teātra paņēmienos tādās tālās austrumzemēs kā Japānā un Ķīnā, gan arī ēnu teātrī. Ir uzskats, ka tieši ēnu teātris ir senākais teātra veids un ka pirms tūkstošiem gadu pirmatnējie cilvēki, sēdēdami apkārt ugunskuram, savus medību stāstus ilustrēja ar ēnu spēlēm. “Melnais kabinets” ir teātra tehnika, ar kuras palīdzību skatītāja acu priekšā tiek radīts brīnums – lelles šķietami kustas pašas. Kāpēc? Jo lelle ar gaismas palīdzību melniem aizkariem aptumšotā vai melnu audumu iztapsētā telpā ir izcelta, bet pats leļļinieks ir skatītājam neredzams, jo ir ietērpts no matu galiņiem līdz papēžiem melnā, bieži vien samta apģērbā. “Melnā kabineta” principus darbībā ir iespējams vērot režisora Edgara Kaufelda vizuāli precīzajā izrādē “Lasis Stasis” (2024) Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kuras pamatā ir rakstnieces Dainas Tabūnas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (“Liels un mazs”, 2022) mazus un arī lielus skatītājus ieved dziļi zemūdens pasaulē. Pašķiroties apritīgi darinātam ūdenszāļu priekškaram, no dzelmes tumsas skatītāji ierauga iznirstam lašu ģimeni, iepazīst jūraszirdziņu pāri, vēro garneles un krabja attiecības, kamēr Latvijas Leļļu teātra aktieri, vadot lelles, melnā samta ietērpā, akrobātiskā izveicībā mainot mizanscēnas, paši paliek neredzami. Šis princips balstās acu apmānā – uz melna fona melni objekti nav tik viegli pamanāmi. Šo paņēmienu savulaik 19. gadsimtā izmantoja arī iluzionisti, lai pēkšņi skatītājiem ļautu ieraudzīt lidojošus priekšmetus vai pat imitēt garu izsaukšanu telpā. Tas tolaik ļāva attīstīties arī iluzionistu šoviem. Līdz ar elektrības izgudrošanu paplašinājās tehniskās iespējas “melnā kabineta” maģijas atklāšanā uz skatuves. Lielu lomu tajā iemantoja gaismas. Tālab “melnā kabineta” principu dažkārt dēvē ne tikai par “melno teātri” (black theatre), bet arī par “melno gaismas teātri” (black light theatre). Eksperimentējot ar šo tehniku, jaunu dramatiski estētisku elpu “melnajam teātrim” 20. gadsimta piecdesmitajos gados iedvesa franču teātra praktiķis Žoržs Lafajs (George Lafaye), ko dēvē par “leļļu mākslas Einšteinu”. Viņa režijā “melnajā kabinetā” tapa pat erotiski iestudējumi. Piemēram, slavenākajā viņa izrādē “Džons un Mārša” (1952) balts cilindrs izspēlē kaislīgas attiecības ar rozā strausa spalvu boa. Savukārt izrādē “Ziņa” (1953), lokot avīzi, tiek atdarināts kaislē pastrādāts noziegums, ko skatītāji vēro sēžot tumsā. Kaislības vērojamas arī Latvijas Leļļu teātra izrādē “Leģendārā” (rež. Edgars Kaufelds, 2024), kas veltīta latviešu režisorei Tīnai Hercbergai. Jubilejas izrādē, kur izmantota arī “melnā kabineta” tehnika, skatītāji vienā no ainām vēro pāra attiecību spriedzi starp divām metāliskām spirāļlellēm, kuras fatāli izdejo tango ritmus. Izrāde “Leģendārā” ne tikai rekonstruē savulaik milzu popularitāti iemantojušu izrādi pieaugušajiem “Interlellis-67” (1967), bet skatītājam paver arī leļļu mākslas aizkulises, atklājot sarežģīto kustību ģeometriju, vadot dažāda tipa lelles. Populārs un profesionāls melnā gaismas teātra piegājiens jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un arī vēl aizvien ir Čehijā, jo tieši uz Prāgu leļļu teātra praktiķi dodas apgūt šos paņēmienus praksē. Melnajā gaismas teātrī mūsdienās mēdz izmantot ne tikai garos stieņos iestiprinātas lelles, ko vada neredzamie leļļinieki vai īpašas konstrukcijas, bet arī objektus, kuri ir izteiksmīgi redzami tikai ultravioleto staru gaismā luminiscējošo īpašu vai krāsu dēļ.
Kultūras rondo sākam jaunu sadaļu „Iepazīstam tekstus”. Saruna par mūsdienu kontekstu Timotija Snaidera darbā „Par tirāniju” un Platona darbā „Valsts”. Diskutē tulkotāja Ieva Lešinska, filozofs Artis Svece un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. „Ja neviens no mums nav gatavs mirt par brīvību, tad mēs visi mirsim tirānijā.” Ar šādiem vārdiem savu grāmatu noslēdz vēsturnieks, domātājs publiskais intelektuālis Timotijs Snaiders. Viņa darbs „Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības” latviešu valodā iznāca 2017. gadā un joprojām skaudri sasaucas ne tikai ar tiem notikumiem, kas šobrīd risinās pasaules politiskajā arēnā, bet arī ar to, ko domājis un sarakstījis sengrieķu filozofs, matemātiķis un rakstnieks Platons. "Tas, no kā viņš brīdināja tolaik un kas varbūt tā gluži nepiepildījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, tas šobrīd piepildās, godīgi sakot, diezgan tādā satraucošā veidā," vērtē Ieva Lešinska. "Un es domāju, ka viena no galvenajām lietām, kas notiek, ir... es atceros, ka tajā grāmatā viņš brīdina no diktatūras, tā teikt, apsteigšanu. Tu dari kaut ko, pirms tev tas ir jādara, tāpēc ka tu jau steidzies, ne gluži pakalpot, tomēr izdarīt tā, lai būtu pareizi un mierīgi. Un tas nu gan notiek, cik es varu spriest no Amerikas preses un arī pat no sociālajiem medijiem." "Šobrīd vēsture ir diezgan akadēmiska disciplīna. Bet kopš vēstures sākumiem tā vienmēr ir kalpojusi sabiedrībai, politiķiem kā tāda pieredzes krātuve, kuru tu izmanto, lai saprastu mūsdienas," norāda Artis Svece. "Es domāju, ka tas vēstures uzdevums nekur nav pazudis. Un tiešām akadēmiskajos pētījumos varbūt mazlietiņ kaut kur tas aizmirstas, bet es domāju, tieši tāpēc mums vēsture ir vajadzīga un Snaiders šajā ziņā dara to, ko jebkuram publiskajam intelektuālim vajadzētu darīt." Kas padara Snaideru aktuālu tieši Baltijā? "Tas pats, kas Snaideru un šo grāmatu "Par tirāniju" aktuālu vispār šodien politikā. Un mums - tāpēc, ka Snaiders, šķiet, labāk pazīst tieši Austrumeiropas situāciju," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "(..) Patiešām, pārlasot šo grāmatu šīs dienas sarunas, man arī ir pavisam cita sajūta nekā tad, kad es to lasīju pirmo reizi, kad šī grāmata iznāca, un es to iegādājos. Tad likās, jā, protams, tā tāda trauksmes celšana un vajag brīdināt, bet 2017. - 2018. gadā man tas šķita mazāk aktuāli, nezinu, droši vien dažādu iemeslu dēļ, nekā tas šķiet šodien. Jo šodien tā situācija tiešām ir, jāteic, ļoti tuvu tam, par ko Snaiders raksta, un to tiešām var izmantot kā rokasgrāmatu, lai saprastu tās situācijas, kādas veidojas patlaban, un to mehānismu, to loģiku, kāpēc mēs dzirdam prezidenta Trampa otrajā termiņā šādus tekstus, kāpēc ir šāda attieksme pret globālo ekonomisko sistēmu. Pilnīgi it kā neracionāla. Bet Snaiders jau par to raksta, jau citējot pašu Trampu, ka vislabākā situācija ir tad, kad mēs graujam kaut kādas esošas struktūras, un tad mēs parādīsim galarezultātā savu diženību, varenību vai ko nu mums kuro reizi vajadzēs parādīt. Un jāteic, ka tas, ko Snaiders šajā grāmatā nosaucis par fašisma atgriešanos vai fašisma politiskās prakses parādīšanos no jauna, tas tagad mūsu acu priekšā arī notiek šādā formātā." Artis Svece atzīst, ka Timotija Snaidera darbs ir ļoti laikmetīgs brīdinājums, "proti, mēs dzīvojam tieši tajā laikā, kad šī grāmata būtu laiku pa laikam jācaurskata". Ieva Lešinska mudina lasīt vēl arī citas grāmatas, tai skaitā citas Timotija Snaidera grāmatas, kuras arī ir tulkotas latviski. Piemēram, "Asinszeme", "Melnā zeme". "Tur ir divas lietas, kas mums šobrīd ir svarīgas un kas ir arī Snaidero grāmatas nodaļu nosaukumi - "Saglabāt mieru tad, kad notiek neiedomājamais" un "Nepakļauties priekšlaikus". Tāpēc tas ir svarīgs," bilst Mārtiņš Mintaurs.
Iespējams, šāds nosaukums labi piestāvētu kādam mistikas seriālam vai varbūt Harija Potera sērijas romānam, taču šoreiz tas ir stāsts par vērienīgu dezinformācijas operāciju pagājušā gadsimta 60. gados, no kā var izdarīt arī dažādus secinājumus par dezinformācijas paņēmieniem kopumā un salīdzināt tos ar mūsdienām. 1964. gadā tolaik sociālistiskās Čehoslovākijas varas iestādes paziņoja, ka kāda ezera dzelmē atrasti vācu nacistu nogremdēti dokumenti, kas daudziem Rietumos varot izrādīties nepatīkams pārsteigums... Kas patiesībā bija atrastajās kastēs? Kas organizēja šo dezinformācijas operāciju? Kādi bija tās mērķi un vai tie tika sasniegti? Un kāpēc šis stāsts ir nonācis atklātībā, atšķirībā no, iespējams, daudziem citiem līdzīgiem? Par to šajā “Atmaskots” epizodē sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Viesturs Sprūde. Raidierakstā izmantoti fragmenti no BBC (L. Bittman interview 1990), filmas “Tajemstvi Čertovo jezera” (1964), DelfiTV. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2024 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/
Izsakam līdzjūtību gan Jāņa Timmas, gan Aigara Fadejeva tuvenikiem
Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti Alīnu Āboliņu- Lindermani. Vācu „luksofors” pagalam! 6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam. Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem. 1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana. Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā. Maralago „klusie telefoni” Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu. Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica. Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību. Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras. Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos. Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk? Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs. Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada. Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā. Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Baltā un melnā Spānija 19.–20. gadsimta mijā – par izstādi “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" saruna ar izstādes projekta vadītāju Vitu Birzaku un mākslas zinātnieci Ievu Kalnaču. Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo “balto” Spāniju un ideja par skarbo “melno” Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot “baltās” Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un “melnās” Spānijas intelektualitāti. Izstādi papildina pētījums par triju Latvijas mākslinieku – Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) – saiknēm ar Spānijas māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, tostarp tiem, kuru darbi redzami ekspozīcijā, un viņu ceļojumiem uz Spāniju. Izstāde “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" būs aplūkojama līdz 15. decembrim.
Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde. Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka dzēriens garšo pēc āpšu mīzaliem, bet formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz ziņu nav, cik lielā vairumā un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva.
Melnās pirts karstumā vispirms nāk ārā fiziskie netīrumi, pēc tam – emocionālās sāpes un traumas, ko nēsājam sevī. Ar mērķi caur pirts tvaikiem uzrunāt arī kino skatītājus igauņu režisore Anna Hints pirms septiņiem gadiem ķērās pie savas pirmās dokumentālās filmas, kas tagad kļuvusi par vienu no spožākajiem pēdējo gadu notikumiem Baltijas kino. Bet pašai režisorei filma „Melnās pirts māsība” kļuvusi arī par negaidītu dziedināšanas pieredzi. Filma nesen bija nominēta arī LUX Eiropas skatītāju balvai, un Briselē ar Annu Hints tikās Māra Rozenberga. „Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim,” tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta LUX filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. „Aitüma” setu un veru valodā nozīmē „Paldies”, paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi. Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas „Melnās pirts māsība” beigās: „Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!” – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums. Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā LUX balvu šogad saņēma vācu filma „Skolotāju istaba”, par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.
Vakar, 16. aprīlī, Briselē pasniegta LUX balva filmai, par kuru nobalsojuši Eiropas Parlamenta deputāti un skatītāji. Balvu ieguvusi vācu filma ‘'Skolotāju istaba” (Das Lehrerzimmer). Vairāk telefonsarunā no Briseles stāsta Māra Rozenberga. Balvai bija nominētas piecas filmas, kuras ir iztulkotas visās Eiropas Savienības valstu valodās un tās rāda arī katrā no dalībvalstīm. Latvijā gada sākumā varēja noskatīties gan balvu ieguvušo filmu "Skolotāju istaba", gan arī četras citas filmas. Viena no tām bija igauņu dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Tāpat varēja noskatīties somu kinoklasiķa Aki Kaurismeki filmu "Kritušās lapas", kā arī mazāk zināmos darbus - franču dokumentālo filmu "Uz Adamanta" un arī spāņu spēlfilma "20000 bišu suga". Balvas ieguvēja - vācu filma "Skolotāju istaba" ir stāsts par jaunu, ļoti ideālistisku matemātikas un fizkultūras skolotāju Karlu, kura kļūst par liecinieci zādzībām skolā. Viņa nolemj tās izmeklēt un, atklājot vainīgo, nokļūst ļoti sarežģītu ētisku izvēļu priekšā, kur, varētu teikt, visi rīcības varianti ir kaut kādā ziņā nepareizi. Filmas režisors ir Ilkers Čataks (Ilker Çatak).
Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt... *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)
Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Melngailis interesējies arī par latviešu valodas jautājumiem. Tāpat kā viņa mūzikā, kas izaugusi no tautas melodiju dzīlēm, arī valodā viņam bijis savs stils. Iespējams, ka arī Melngaiļa īpatnējo, bet ļoti bagāto latviešu valodu ietekmējusi viņa iedziļināšanās senatnes garamantās. Pierakstot teicēju dziedātās melodijas, Melngailis papīra malās centies piefiksēt arī viņu īpatno valodu, atzīdams: "Pulku vairāk esmu apskurbis no viņu sarunas valodas dziļā latviskuma." (Melngailis, Emilis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists priecājies arī par senajiem, īpaši Kurzemē dzirdētajiem māju nosaukumiem: Endris, Ķaups, Kuršis u.c. un arī neparastajiem cilvēku uzvārdiem: Gauris, Telešis, Zubris u.c. Savu dziesmu tekstos Melngailis atdzīvina senās izteiksmes formas, kādas saklausījis, vākdams tautas melodijas un meistarīgi apvienojis visus latviešu dialektus. Mariss Vētra savā grāmatā "Sestā kolona" atzīst: "Melngailis prata runāt un rakstīt kā neviens cits. Viņam bija daudz īpatnēju izteicienu, īpatnēja teikumu uzbūve un pat ortogrāfija." Neviens Melngaiļa dzīves laikā neuzdrošinājās rakstīt viņa vārdu ar garumzīmi – bija tikai Emilis, jo citādi būtu gaidāmas asas pārrunas. Šo komponista vēlmi visi ievēro līdz pat mūsu dienām. Melngailis vispār gandrīz nemaz nelietoja garumzīmes, jo viņam nav bijusi pieņemama jaunā rakstības sistēma, kas, kā viņš teicis, "sarežģina rakstibu ar jaunizgudrotam garumzimem" (Kince, Velga. "Jubilārs ārpus mūzikas. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide", 1999.05.01). Arī saikli "un" viņš uzskatīja par nelatvisku, atvietoja ar "i", kā viņa dziesmu krājumos "Birzēs i norās". Savus rakstus presē Melngailis atļāva iespiest tikai savā "pareizrakstībā". Komponists jutās tik pārliecināts par savām atziņām, ka savās dziesmās laboja arī dzejnieku tekstus. Piemēram, Raiņa "Senatnē" – "Tur burvīgā gaismā viss zaigo i laistās". Harmonizējot pazīstamo Ziemassvētku dziesmu, viņš raksta nevis "klusa nakts", bet "stilla nakts". Cēsis un Cesvaine pēc Melngaiļa domām būtu jāraksta "Caesis" un "Caesvaine". Arī latviešu tautasdziesmas formas Melngailis gribējis ieviest visā latviešu valodā. Piemēram, Aspazijas "Mazā sirmā kumeliņā / Jāj pa ceļu pasaciņa" viņš pārveidoja: "Jāj uz sirma kumeliņa / Pa celiņu pasaciņa." Melngailis neatzina sieviešu dzimtas galotni uzvārdos. Kad reiz viņa paša meita Rūta uz skolas burtnīcas bija uzrakstījusi savu uzvārdu "Melngaile", komponists dusmīgi izsaucies: "Ja vajag sieviešu kārtā, tad raksti "Melnā vista"!" Valodnieki speciālisti viņa domas kritizēja, bet viņš palika nelokāms un visiem veidiem centās pierādīt savu taisnību. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) atceras, ka Melngailis laikrakstam nav rakstījis par mūziku, bet neatlaidīgi par kaut ko gribējis cīnīties ar profesoru Jāni Endzelīnu, uzskatīdams viņu par lielāko kaitēkli latviešu valodai. Profesors gan Melngaiļa rakstus vispār atstājis bez ievērības un nekad nav atbildējis (Kārkliņš, Jānis. "Latvijas preses karalis". "Grāmatu draugs": 1962). 1928. gadā Melngailis uzsāka mēnešraksta "Austrums" izdošanu, kas piedzīvoja vien septiņus ļoti bagātīgus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība pēc viņa paša izstrādātas, modernas metodes un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis, kur visi teksti publicēti bez garumzīmēm, piemēram: "kas butu kazas bez dudu, kokļu, stabuļu, bez ruditu, attapigu teiceju?" Būdams izcils šahists, viņš latvisko arī šaha figūru nosaukumus: Karalis pārtop par Kundziņu, Zirgs – par Jātnieku, Bandinieki nu ir Gājēji, bet Laidnis – Sulainis. Mēnešraksts "Austrums" glabā arī visai interesantus Melngaiļa atzinumus par lībiešiem un latviskajiem dieviem. Ar laiku pie Melngaiļa valodas dīvainībām visi bija pieraduši, tāpēc daudz nebrīnījās, tomēr nebeidzami kari notika ar nošu izdevējiem, kuri negribēja ievērot Melngaiļa ortogrāfiju...
Par Latvijas dalību Tallinas kinofestivālā ”Melnās naktis” Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu, studijas „Mistrus Media” producentu, kino režisoru Gintu Grūbi un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Ierakstā uzklausām producenti Alisi Ģelzi. Festivāla programmai dažādos konkursos un skatēs bija atlasītas 11 Latvijas filmas, industrijas pasākumu sadaļā prezentēja piecus dažādu formātu projektus, vairāki Latvijas jaunie talanti piedalās dažādās kinoprofesiju platformās un uz Tallinu devās arī liela Latvijas kinoprofesionāļu delegācija. Tallinas kinofestivāls ”Melnās naktis” norisināsjās no 3. līdz 19. novembrim. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais A klases festivāls. Tallinas kinofestivāls "Melnās naktis" / "Pimedate Ööde Filmifestival" šogad notika jau 27. reizi (kopš 1997. gada), 2014. gadā tas tika akreditēts kā viens no tikai 15 A klases kinofestivāliem un izaudzis par vienu no Ziemeļeiropā lielākajiem kinoindustrijas pasākumiem ar piecām konkursa programmām un vairākiem satelītfestivāliem.
Šovakar, 26. oktobrī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde. Regnārs Vaivars iestudējis paša sarakstītu lugu „Suņu ciema Nelaimes lācis”. Traģikomēdijā autors risina sev svarīgus jautājumus, par mūžīgo kārdinājumu un kārdinātāju, arī par to, cik viegli radīt elku un cik viegli iznīcināt. Lugā melna absurda elementi. Regnāra Vaivara traģikomēdijas „Suņu ciema Nelaimes lācis” ākamās izrādes 27.oktobrī, 1. un 9.novembrī.
Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir noslēdzies. Pilnmetrāžas konkursā uzvarēja un festivāla galveno balvu – "Zelta gaili" – saņēma somu režisores Tias Kouvo filma "Ģimenes laiks". Īpašu ekspertu atzinību izpelnījās igauņu režisores Annas Hints dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Par aizvadīto festivālu sarunājamies ar portāla "LSM.lv" autori Aigu Leitholdi un mākslinieku Pēteri Vīksnu. Ierakstā uzklausām kino kritiķi Elīnu Reiteri un festivāla starptautiskās žūrijas locekli, producentu Jāni Kalēju.
Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā. Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos. Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Psoriázu môžete poznať aj pod označením lupienka. Postihuje kožu, nechty a kĺby. Hoci si väčšina z nás myslí, že ide o ochorenie kože, príčiny vzniku ochorenia sú v našom imunitnom systéme. V súčasnosti je psoriáza jedno z najskúmanejších ochorení a každý nový liek posúva možnosti liečby o veľký kus ďalej k ideálnej méte, teda ideálne k čistej a úplne zahojenej koži. O psoriáze a psychologických či psychiatrických komorbiditách sa rozpráva redaktorka Viera Ihnátová s MUDr. Katarínou Melníkovou z dermatovenerologického oddelenia Fakultnej nemocnice s poliklinikou v Prešove.Celý text podcastu nájdete tu: bit.ly/3rjL4DNSK-DA-2300013
Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem. Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos. Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Kamēr arvien ticamāk kļūst, ka Latvija drīzumā tiks pie jaunas premjeres, tā vien šķiet, ka Igaunijas valdības vadītājai Kajai Kallasai pēc skandāla par viņas vīra biznesa saitēm ar Krieviju par amata saglabāšanu būs jāpacīnās. Pašā Krievijā, Maskavā, savukārt gatavojas Putina sarunām ar Turcijas prezidentu Erdoganu par Melnās jūras labības darījumu, bet Pēterburgā šķietami aizvadītas algotņu grupējuma "Vagner" vadoņa Jevgeņija Prigožina bēres. Par šīm un citām ārpolitikas aktualitātēm saruna ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāju Žanetu Ozoliņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku, RSU lektoru Mārtiņu Varguli.
Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas. Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta. Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”. Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav. Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš. Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”, pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu
ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”, Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījumā Grāmatai pa pēdām vēršam skatu mūzikas un nošu virzienā. 18. gadsimta otrās puses Rīgas mūzikā spožākais vārds ir komponists Johans Gotfrīds Mītelis, kurš šodien iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Caur līdz šodienai saglabātajām Mīteļa notīm un vēstulēm izzināsim komponista neparasto rokrakstu mūzikā un dzīvē un viņa atstātās pēdas Rīgas kultūrā. Tas bija 2004. gads, kad vairāki latviešu mūziķi Šveicē dibināja senās mūzikas ansambli “Kesselberg Ensemble” tieši ar mērķi atskaņot un popularizēt Johana Gotfrīda Mīteļa mūziku. “Jā, tikai tāpēc, ka man likās, ka Mīteļa mūzika ir jāspēlē: varbūt arī mazliet kā pienākumu, bet arī tāpēc, ka man tā likās tik daiļa!” pērnruden Latvijas Radio 3 “Klasika” stāstīja Bāzelē dzīvojošā latviešu čelliste Ilze Grudule. “Atceros, kad Jāņa baznīcā dzirdēju Mīteļa ērģeļu prelūdijas, gaidot savu uznācienu ar Baha kantātēm, un man bira asaras. Man likās: kā tā var būt, ka tik skaista mūzika šeit, Rīgā, un arī citur ir tik maz spēlēta! Nolēmu: jā, šim komponistam es ik pa brīdim gribu pievērsties. Un tā tas notiek nu jau teju 20 gadu.” Lai uzzinātu vairāk par Ilzes Grudules atklājumiem Mīteļa pētniecībā šo 20 gadu garumā, šajā raidījumā sazināmies vēlreiz. Ilze neslēpj: jo vairāk pēta, jo vairāk nezināmā atklājas. “Mītelis ir liela mīkla! Grūtākais, ka ir jāsaliek kopā tā puzle. Nav vienotas informācijas kādā arhīvā: viss ir izmētāts pa dažādām vietām, tajā laikā bija ļoti maz drukātu nošu un citu liecību,” atzīst mūziķe. Bet kā tad Mītelis vispār kļuva par rīdzinieku, kurš šeit pavadīja visu radošo mūžu un 20 gadus bija Svētā Pētera baznīcas ērģelnieks? Mītelis dzimis 1728. gadā Ziemeļvācijas pilsētā Melnā kā piektais deviņu bērnu ģimenē. Mūziķis bija arī viņa tēvs, kurš bija draugos ar pazīstamo komponistu Georgu Filipu Tēlemanu. Mīteli nereti dēvē par Baha pēdējo skolnieku. Pats meistars gan tolaik jau bija neredzīgs un pēc trīs mēnešiem devās mūžībā. Gara radniecība Mīteli saista ar Baha dēlu Karlu Filipu Emanuelu Bahu. Rīgā Johans Gotfrīds Mītelis nonāk 25 gadu vecumā un pavada šeit visu radošo mūžu, kas noslēgsies 1788. gadā. Te komponēti gandrīz visi viņa sacerējumi, kuru nemaz nav daudz: tikai ap 30. Mākslas zinātņu doktores Zanes Gailītes grāmatā „Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli”, kurā aprakstīta mūzikas un teātra dzīve Rīgā 16.-18.gadsimtā, lasāms fragments no Mīteļa pārdomām par radošo procesu, kas atrodams 18. gadsimta ievērojamā angļu mūzikas kritiķa un ceļotāja Čārlza Bērnija “Muzikāla ceļojuma dienasgrāmatā”. Ilze Grudule atceras, ka savulaik jutusi zināmu skepsi pret Mīteļa mūziku: kāpēc pievērsties viņam, ja šo pašu stilu tik spoži pārstāv labāk zināmais Karls Filips Emanuels Bahs? Mīteļa mūzika ir sarežģīta un to uzsvēruši arī viņa laikabiedri un 18. gadsimta mūzikas apskatnieki. Ilze Grudule kā ārkārtīgi interesantu liecību piemin komponista priekšvārdu Hamburgā izdotajām 45 “Odām un dziesmām”, kurā viņš stāsta par savu mūziku. Lielam virtuozam vajadzēja un joprojām vajag būt ne vien taustiņinstrumentālistam, bet jebkuram Johana Gotfrīda Mīteļa mūzikas atskaņotājam. Mīteļa nošu raksts izskatās kā smalkas mežģīnes, cik daudz sīku nošu un sarežģītu pavērsienu ir šajā mūzikā. To atzīmē arī diriģents Māris Kupčs, kurš uz tikšanos paņēmis līdzi kopiju no Mīteļa koncerta diviem fagotiem. “Kaligrāfisks rokraksts – citādi jau nevar saprast, ko spēlēt. Kā redzat, tur viss ir tādā “jaunaudzē” aizaudzis ar tik daudz notīm! Viņam ir ļoti daudz izrotājumu. Mītelis ir tik izsmalcināts, ka neļauj izpildītājam daudz no sevis likt klāt. Viņš visu jau ir izornamentējis, jo viņš zina, kā ir pareizi, kāds tas stils ir. Tāpēc viņš ir tik grūts! Lūk, šis koncerts diviem fagotiem: šausmīgi grūts! To pamanīja pavisam nesen, 20.gadsimta 90.gados. Tātad Rīgā šo kāds ir spēlējis un varējis nospēlēt! Jo tas, ko viņš ir sarakstījis, nu tas ir...” apbrīnā nopūšas senās mūzikas pētnieks un diriģents Māris Kupčs. Johana Gotfrīda Mīteļa dzīves laikā izdotu darbu ir maz. Piemēram, Hamburgā izdotās “Odas un dziesmas”, duets divām klavierēm iznācis tolaik ietekmīgajā Hartknoha izdevniecībā, bet, piemēram, ērģeļu darbi, pēc diriģenta Māra Kupča teiktā, cauri gadsimtiem saglabājušies šī virtuozā Pēterbaznīcas ērģelnieka paša roku rakstītajos manuskriptos un izdoti tikai 20.gadsimtā. Bet tieši rokrakstu oriģināli ir īstais atradumu lauks senās mūzikas pētniekiem un izpildītājiem. Tie daudz pastāsta gan par komponista domu gājienu, gan atrisina dažādas mīklas, ko var radīt vēlāki redaktoru apstrādāti izdevumi. Un šeit interesanti stāsti ir abiem mūsu šī raidījuma sarunbiedriem. Māris Kupčs rāda kopiju titullapai no kantātes, ko Mītelis rakstījis Parheimas baznīcas ērģeļu iesvētīšanai, uz kuras viņa rokrakstā rūpīgi uzskaitīti visi atskaņojumam vajadzīgie instrumenti un mūziķu spēki. Tas atbild uz jautājumu, vai katrai partijai vajadzīgs viens vai vairāki izpildītāji. Vairums Johana Gotfrīda Mīteļa nošu partitūru šodien glabājas Berlīnē, nevis Rīgā. Māris Kupčs stāsta, ka tās vēlāk nopircis un Vācijā nogādājis vācbaltiešu mūziķis un kolekcionārs Georgs Pēlhavs. Bet Mītelis ir un paliek spoža parādība tieši Rīgas 18. gadsimta otrās puses mūzikā, un šodien viņa vārds iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Laikā, kad Rīgā dzīvo un strādā Johans Gotfrīds Mītelis, šeit tāpat kā visā Eiropā ienāk un attīstās apgaismības idejas. Savas filozofiskās domas pamatus te briedina Mīteļa vārdabrālis Johans Gotfrīds Herders, iznāk vecā Stendera grāmatas, straujus apgriezienus uzņem Stefenhāgenu izdevniecība – šie ir tikai daži no mūsu vēstures stūrakmeņiem 18.gadsimta otrajā pusē. Plašāk par projektu šeit:
Viņš raksta tikai tad, kad ir atbildējis sev uz jautājumu, vai neviens cits par to nevarētu uzrakstīt, tā sarunā atzīst kinodokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Un tā jau trīsreiz viņš pats sev ir atbildējis, ka cits neviens nevarētu. Tā tapušas grāmatas „Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags” un „Zirgu gaļas pārdevējs”, tagad – „Dzīves melnā montāža”. Kino cilvēki ļoti labi zina, kas ir „melnā montāža”, bet Tālivaldim Margēvičam jautājam, ko melnā montāža nozīmē viņa grāmatas kontekstā. Viņš atzīst, ka nevienam no savu filmu varoņiem nav nodarījis neko sliktu, arī grāmatas epizodes ir ļoti dažādās noskaņās, tāpat kā dzīvē sastaptie cilvēki. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa epizodes par Regīnu Ezeru, Gunāru Cilinski un padomju realitātes divkosību, runājam ar Tālivaldi Margēviču arī par to, kā Vija Artmane izglāba filmas „Sieviete, kuru gaida” likteni. Raidījumu atbalsta:
Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš 2023. gada 6. janvārī apritēja 130. gadskārta, kopš bija nācis pasaulē Oskars Stroks. Pianists un populārās mūzikas komponists, kas mūsdienās sabiedrībā tiek godāts par Rīgas tango karali. Lai arī Stroks 1893. gadā bija dzimis muzikālā ebreju ģimenē Daugavpilī jeb kādreizējā Vitebskas guberņas Dvinskā, vēlāk nepilnus 20 gadus skolojies un dzīvojis Krievijas cariskās impērijas laika Sanktpēterburgā, tieši Rīga mūziķa dzīvē kļuva par mūža pilsētu, kurā bija nodzīvots visvairāk gadu. 20. gadsimta starpkaru laikā, Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā tieši Rīgā Stroks komponēja savus pirmos starptautisku atpazīstamību ieguvušus tango šlāgerus. Tango Stroks turpināja komponēt arī laikā pēc Otrā pasaules kara, līdz pat savai aiziešanai mūžībā Rīgā, 1975. gada 22. jūnijā. Stroka radošās darbības mūžs 21. gadsimta sākumā ir ticis aktualizēts un skaidrots īpaši intensīvi. Tomēr, neraugoties uz to, joprojām ir dzīvi un vispasaules tīmeklī atrodami gan patiesi fakti, gan aizraujoši vai uzjautrinoši izdomājumi par Rīgas tango karaļa dzīvi un atstāto mūzikas mantojumu. Viens no apgalvojumiem, kas ar paša Stroka kādreiz nedaudz neprecīzi pateikto iesakņojās 20. gadsimta otrajā pusē, ir jautājums par to, cik tad tango kompozīciju bija radījis Rīgas tango karalis. Vēl joprojām, uz ātru roku meklējot informāciju interneta dzīlēs, var atrast daudzreiz tiražētu apgalvojumu, ka Stroks ir vairāk nekā 300 tango autors. Vai tiešām varētu būt tik daudz? Ielūkošanās publiskajās bibliotēkās un specializētās informācijas krātuvēs, kuras atrodami gan Stroka kompozīciju nošizdevumi, gan rokraksti, tomēr neizbēgami liek koriģēt šo skaisto leģendu par 300 tango. Spriežot pēc mūsdienās atrodamās informācijas, visa sava garā radošās darbības mūža laikā Oskars Stroks varētu būt radījis aptuveni 355 kompozīcijas. Sākot ar pirmo romanci, ko, saskaņā ar ģimenes leģendu jaunais talants 11 gadu vecumā komponēja Dvinskā, seko 13 izklaides mūzikas žanros radīti darbi dzīves periodā Sanktpēterburgā. Savukārt Rīgā laikā starp diviem pasaules kariem tango karalis bija radījis 59 vokālas un instrumentālas kompozīcijas dažādos izklaides mūzikas žanros, ne tikai tango. Skaitliski vēl daudz vairāk – 282 visdažādāko deju un vokālās mūzikas žanru darbus Stroks bija komponējis laikā pēc Otrā pasaules. Šādu radošu kvantitāti tolaik noteica tas, ka, būdams totalitārā padomju režīma noliegts kā nevēlamas buržuāziskas mūzikas autors un izslēgts no publiskās mūzikas dzīves, Stroks aktīvi komponēja izklaides mūziku klubiem un kultūras namiem un pats savas partitūras aktīvi izplatīja visā kādreizējā padomju impērijā, šādi cenšoties nopelnīt dienišķo iztiku. Bet cik tad šajā provizoriski apzināmajā 355 populārās mūzikas deju un vokālās (dziesmu) žanru darbu kopumā ir Stroka radīto tango? Tās ir 44 kompozīcijas ugunīgās Amerikas dienvidzemju Argentīnas un Urugvajas nacionālā kultūras simbola ritmos. Uztvēris tango negaistošo popularitāti Rīgā arī pēc Latvijas valsts nodibināšanas, Stroks 1927. gadā radīja un tūlīt arī izdeva notīs tango deju klavierēm Nakts Marseļā, šādi simboliski aizsākot žanra pārstāvības jaunradi arī pie mums. Kā jau tas nereti gadās mūziķiem, arī Strokam atsevišķi viņa tango bija cieši saistīti ar kādiem vētrainiem notikumiem dzīvē. Tā, piemēram, "Nakts Marseļā" tapa brīdī, kad komponists bija aizbraucis mīlas dēkas ceļojumā ar sava Rīgas veikala jauniņo un pievilcīgo pārdevēju Leni Libmani uz Franciju, Parīzi. Diemžēl mīlas dēka ātri izbeidzās, pēkšņajai mīlas mūzai pametot populārās mūzikas maestro, kuram nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas ģimenes Rīgā. Tad nu šim stāstam tango karaļa tuvinieku atmiņās sekoja turpinājums – skumjās par zudušo pēkšņi uzliesmojušās mīlestības kaisli, Stroks komponēja savu otro tango, kas uz mūžiem viņu apzīmogoja par starptautiski pazīstamu tangodziesmu komponistu. Tā 1929. gadā radās Stroka opuss "Melnās acis", kas 20. gadsimta 30. gados, pateicoties viņa Rīgā atklātajam talantīgajam tenoram un draugam, no Ukrainas un Rumānijas nākušajam Pjotram Ļeščenko (1898–1954) un viņa iedziedājumam, neskaitāmos skaņuplašu pārizdevumos pāršalca teju vai visus pasaules kontinentus. "Melno acu" oriģinālteksts krievu valodā skanēja arī tulkojumos vācu, somu, angļu, rumāņu, japāņu un vēl arī citu valodu versijās daudzu dziedātāju izpildījumā daudzās valstīs. Latviešu valodā Melno acu melodiju 1930. gadā vienā skaņuplatē pirmoreiz iedziedāja Rīgas aktieris un šlāgerdziedātājs Artūrs Briedis (1901–1990). "Melnās acis" pirmoreiz nodrošināja Strokam īsta tango komponista slavu. 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gados viņš radīja 17 tango kompozīcijas. To vidū kā plašākos panākumus guvušās var izcelt tangodziesmas "Gaišzilās acis", "Mans pēdējais tango", "Jel saki, kādēļ?", "Jel nepamet", "Mēness rapsodija". Interesants akcents Stroka tangomūzikas jaunradē bija tolaik veiktais aranžējums pazīstamajai bandītu joku dziesmai "Murka". Radusies Ukrainas ugunīgajā dienvidu pilsētā Odesā pēc Pirmā pasaules kara, "Murka" bija iekarojusi plašu atpazīstamību bijušās cariskās Krievijas impērijas teritorijās. Stroks pats izdomāja jaunu tekstu "Murkai" par nelaimīgu, nedaudz traģikomisku mīlasstāstu un ietērpa dziesmas melodiju tango ritmos. Arī šis Stroka aranžētais tango kļuva ļoti populārs un kalpoja par pamatu vēlāk uzplaukušai leģendai, ka tieši Rīgas tango karalis ir bijis "Murkas" dziesmas sākotnējais radītājs. Lai gan tā ir tikai izdoma, nevis patiesība. Likās, ka 30. gados iegūtā tangomūzikas meistara slava kļūs par stabilu pamatu Stroka radošajā darbībā un beidzot atnesīs arī pienācīgu materiālo nodrošinājumu dzīvē. Diemžēl Otrais pasaules karš, tā laikā notikusī Latvijas okupācija no Padomju Savienības puses šīs cerības brutāli sagrāva. Karu pārdzīvodams no Latvijas tālajā Kazahstanā, Stroks 1945. gadā atgriezās Rīgā. Pirmo pēckara gadu cerības kaut kā iekārtoties lai izdzīvotu totalitārajā padomju sociālpolitiskajā režīmā izgaisināja bēdīgi slavenais 1948. gadā Maskavā pieņemtais Komunistiskās partijas lēmums par situāciju mūzikas jomā. To izpildot, arī daudzi komponisti okupētajā Latvijā tika kritizēti, šādi izsakot skaidru piedraudējumu turpmāk nekomponēt mūziku totalitārajam režīmam nevēlamā stilā. Un šī lēmuma baisi groteskajā atmosfērā toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģijas sekretārs Arvīds Pelše (1899–1983) kā negatīvi vērtējamās un nevēlamās mūzikas piemērus preses publikācijās īpaši izcēla Stroka tango un fokstrota kompozīcijas. Režīma paustais agresīvais publiskais nosodījums pavadīja tango karali līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Tikai 70. gadu sākumā Strokam izdevās vēl pašam piedzīvojot nelielu morālu reabilitāciju, kad atkal tika izdotas dažas skaņuplates ar viņa tango melodijām. Neraugoties ne uz ko, Strokam izdevās izdzīvot kā populāru deju un dziesmu autoram arī sarežģītajā padomju okupācijas periodā. Viņš komponēja un pats aktīvi dažādu izklaides vietu ansambļiem izplatīja savus jaunradītos darbus. Tā radās vēl 27 tango, gan dziesmas, gan instrumentālas kompozīcijas veidolā (klavierēm vai instrumentālam ansamblim). Ieinteresējoties un iepazīstot tos tango, ko Stroks komponēja pēc Otrā pasaules kara, noteikti var secināt, ka meistars joprojām bija saglabājis talantu radīt spilgtu, melodiski aizraujoši lipīgu mūziku, izceļot tajā populārās dejas ritmiskās formulas dažādos to variantos. Arī sasauksme ar notikumiem privātajā dzīvē sevi neļāva aizmirst. Tā, piemēram, 60. gados komponētā tangodziesma "Mana Natālija" bija komponista lirisks veltījums mūža pēdējai mīlestībai, sievietei vārdā Natālija, kas dzīvoja Krievijā, Piemaskavā. Tomēr mūsdienās Stroka 44 radīto tango kopumā joprojām visvairāk piesaista viņa 20. gadsimta 30. gadu Rīgas kosmopolītiskās kultūrvides atmosfērā radītās kvēlu mīlestību un smeldzīgu šķiršanos muzikāli izstāstošās tangodziesmas. To nošurakstos nevīstoša ir palikusi Rīgas tango karaļa lielā meistarība un radošās dzīves azarta atblāzma, kas valdzina joprojām.
28. aprīļa vakarā Rīgas Cirkā norisinājās Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc notikuma. Iespaidos dalās Rīgas Āgenskalna valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Vanaga, žurnāla „Domuzīme” galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un dzejnieks un rakstnieks, žūrijas pārstāvis Andris Akmentiņš. Ierakstos uzklausām laureātus. Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijas noslēguma balsojumā par LALIGABA ieguvēju nominācijā “Labākais dzejas darbs” atzīts Ivara Šteinberga dzejas krājums “Jaunība”, kas nācis klajā apgādā “Neputns”. Nominācijā “Labākais prozas darbs” balvu saņēma Oskara Zebra romāns “Mežakaija”, kuru izdevusi “Dienas grāmata”. Nominācijā “Labākais atdzejojums latviešu valodā” balvu ieguva Jana Vērdiņa par Paula Cēlana krājuma “Melnās pārslas” atdzejojumu no vācu valodas. Šo darbu izdevis apgāds “Neputns”. Savukārt par labāko prozas tulkojumu atzīts Daces Meieres no lietuviešu valodas tulkotais Donalda Kajoka romāns “Ezers un citas to pavadošās personas”. Šo grāmatu izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība. Nominācijā “Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem” laurus plūca Kristīnes Ulbergas darbs “Kas mammai somā?”, izdevējs “Zvaigzne ABC”. Savukārt nominācijā “Spilgtākā debija” balvu saņēma Toms Deimonds Barvidis par darbu “Zaļā Dzīle”, ko izdevusi “Dienas Grāmata”. Šī balva šogad pirmo reizi pasniegta sadarbībā ar Jelgavas tipogrāfiju. LALIGABA balvu klāsts šogad papildināts ar nomināciju “Spilgtākais darbs literatūrzinātnē”. Par tādu atzīts Benedikta Kalnača “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”, ko izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par apgāda “Neputns” izdotajiem Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem angļu valodā. Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā piešķirta tulkotājai Elgai Saksei.
Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Skatoties no vides ilgtspējas aspekta, ideālā variantā mēs varētu iztikt bez pārtikas un citu preču iepakojuma. Bet tas nav praktiski iespējams, kaut vai pārtikas drošības dēļ. Tāpēc saprātīgs kompromiss varētu būt apritīgs iepakojums. Par apritīgu iepakojumu un tā lietošanas perspektīvu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro pasākuma organizatore, biedrības "CSR Latvia" vadītāja Agnese Alksne-Bensone, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma "Eco Baltia Vide" pārstāvis Kristaps Dreimanis, "Zero Waste Latvija" pārstāve Laura Dzelzkalēja un "Lidl" Ilgtspējas vadītāja Antra Birzule-Ģermane. Klausītājs rosina, lai norādes uz iepakojuma būtu skaidrākas un vienkāršāk saprotamas lietotājiem, līdzīgi kā tas ir ar depozīta zīmi. "Mēs apstājamies pie tā, ka mums ir vairāki apsaimniekošanas reģioni un diemžēl katrā no tiem ir savas prasības. Principā katrā Latvijas reģionā nedaudz atšķiras tas, ko drīkst mest konteineros. Ja Kristaps ["Eco Baltia Vide"] skaisti saka, ka visu metiet dzeltenajā konteinerā, zinu, ka Vidzemē tā gluži nav. Atkritumu apsaimniekotāji nemīlētu tādu pieeju. Tā ir problēma. Piekrītu, ka piktogrammas varētu būt saprotamākas, bet ja redzat uz iepakojuma ciparus 1, 2 un 4, tie ir plastmasas tipi, tos var droši pārstrādāt un likt konteinerā," norāda Laura Dzelzkalēja. "Ņemot vērā likumdošanu, maizi, kas sagriezta šķēlēs, visticamāk, mēs nekad neredzēsim vairs veikalu plauktos neiepakotu, bet kādā iepakojumā tā ir, mēs vēl varam noteikt," norāda Antra Birzule-Ģermane. Tirgotāji prasa ražotājam maksimāli izmantot mono materiālus bez piejaukumiem. Apzinīgi tirgotāji prasa ražotājiem arī drukāt tulkoto tekstu uz iepakojuma, jo pat uzlīme ar skaidrojumu maina materiāla kvalitāti un padara plastmasu grūtāk pārstrādājamu. Antra Birzule-Ģermane atzīst, ka tirgotāji var prasīt pēc iespējas vairāk mono materiālu, plastmasu ar pēc iespējas mazāk krāsām, noteikti ne melnu plastmasu iepakojumā, jo melna nav vairs tālāk pārstrādājama. Melnā ir vissliktākā plastmasa. Ir daudzi ražotāji un tirgotāji, kas atteikušies no melnas plastmasas izmantošanas. Diemžēl ļoti daudz atkritumu radīsies dziesmu un deju svētku laikā, jo vienreiz lietojamās putoplasta ēdiena kastes pagaidām nepārstrādā. Kristaps Dreimanis norāda, ka lēnām notiek virzība uz to, ka tās ir pārstrādājamas, bet uz svētku laiku vēl nebūs konkrēta piedāvājuma, kā to darīt. 14. aprīlī notiks konference "Apritīgs iepakojums - kam tas vajadzīgs?", kurā runās par pātagām un burkāniem, kas mudina pārtikas un dzērienu ražotājus izvēlēties apritīgu iepakojumu, kā arī par šķēršļiem, kas to traucē darīt. Eksperti stāstīs par jaunā iepakojuma regulējuma prasībām, “LIDL Latvija” dalīsies pieredzē par mazumtirdzniecības tīkla globālo pieredzi sadarbībā ar piegādātājiem - ražotājiem, bet pašmāju ražotāji dalīsies pieredzē ceļā uz apritīgu iepakojumu. Konferenci rīko biedrība “CSR Latvia” sadarbībā ar “LIDL Latvija”.
4. aprīlī nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvas ieguvēja. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Elgai Saksei. Aizvadītā gada aktualitātes literatūrā pārrunājam ar LALIGABA ekspertu komisijas pārstāvēm - tās priekšsēdētāju Ingmāru Balodi un kultūras žurnālisti Andu Buševicu. Jau vēstīts, ka šogad Latvijas Literatūras gada balvu klāsts papildināts ar nomināciju "Spilgtākais darbs literatūrzinātnē", savukārt tulkojumu nominācijā balvas tiks piešķirtas dzejas un prozas tulkojumiem atsevišķi. Labākais prozas autordarbs Dace Vīgante "Romantiķis", Zvaigzne ABC Jānis Joņevs "Decembris", Ascendum Kristīne Ilziņa "Es neliecināšu pret jums", Zvaigzne ABC Osvalds Zebris "Mežakaija", Dienas Grāmata Labākais dzejas autordarbs Andra Manfelde "Poēma ar mammu", Dienas Grāmata Artis Ostups "Variācijas par mēness tēmu", Neputns Gaiķu Māris "Traka lapsa pār ceļu", Valters Dakša Ivars Šteinbergs "Jaunība", Neputns Ronalds Briedis "Nulles summa", Neputns Labākais literatūras autordarbs bērniem Elizabete Lukšo-Ražinska, Ieva Melgalve "Emī un Rū. Draudzības kods", Ausma Media Kristīne Ulberga "Kas mammai somā?", Zvaigzne ABC Marts Pujāts "Zenīts" ("Liels un mazs") Viesturs Ķerus "Korras pasaules" ("Liels un mazs") Žebers "Ejas un asakas" ("Liels un mazs") Labākais dzejas tulkojums latviešu valodā Julians Tuvims "Pans Trallalnieks", atdzejojis Māris Salējs ("Liels un mazs") Pauls Cēlans "Melnās pārslas", atdzejojusi Jana Vērdiņa ("Neputns") Tomass Stērnss Eliots "Dzejas izlase", atdzejojuši Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš ("Neputns") Labākais prozas tulkojums latviešu valodā Donalds Kajoks "Ezers un citas to pavadošās personas", tulkojusi Dace Meiere (Latvijas Rakstnieku savienība) Jāns Kaplinskis "Ledus un Titāniks", tulkojusi Rūta Karma (Latvijas Rakstnieku savienība) Jichoks Baševis Zingers "Šoša", tulkojušas Irēna Birzvalka, Māra Poļakova ("Dienas Grāmata") Lēlo Tungala "Biedrs bērns", tulkojis Guntars Godiņš (Latvijas Rakstnieku savienība) Penti Sārikoski "Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata", tulkojusi Maima Grīnberga ("Neputns") Spilgtākā debija Ilmārs Zvirgzds "Reģistratūra" ("Zvaigzne ABC") Marija Luīze Meļķe "Nerealizēto potenciālu klubs" ("Orbīta") Māris Bišofs "Dom-raxti" ("Valters Dakša") Toms Deimonds Barvidis "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata") Spilgtākais darbs literatūrzinātnē Anita Rožkalne "Brīvie vektori" ("Dienas Grāmata") Arnis Koroševskis "Lielais noliedzējs" ("Dienas Grāmata") Benedikts Kalnačs "Pavērsiens" (LU LFMI) Ieva Struka "Par skaisto un aplamo dzīvi" ("Dienas Grāmata") Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par Eduarda Veidenbauma dzejas tulkojumu angļu valodā. Par nozīmīgu ieguldījumu literatūrā Mūža balva piešķirta tulkotājai Elgai Saksei. Kopš 1965. gada viņa iztulkojusi vairāk nekā 60 ungāru autoru darbus. LALIGABA ekspertu komisijā darbojās tulkotāja un dzejniekce Ingmāra Balode, kultūras žurnāliste Anda Buševica, dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš, tulkotājs Dens Dimiņš, rakstniece un publiciste Ilze Jansone, dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa un literatūrzinātnieks Ojārs Lāms.
Nesen sabiedrība par atklātību "Delna" izveidoja aptauju uzņēmējiem, vai viņi ir saskārušies ar apzinātu reputācijas graušanu un apmelošanu gadījumos, kad tam nav bijis pamata. Pasūtīta un dažādu iemeslu dēļ īstenota nomelnošana jau arī nav nekāds jaunums, bet ar interneta attīstību pasaulē tā ir kļuvusi krietni sarežģītāka problēma. Izskatās, ka tā ir arī Latvijā, vien mēs to varbūt īsti neesam aptvēruši un arī neesam daudz par to runājuši. Kā atšķirt, vai runa ir par pamatotiem vai nepamatotiem pārmetumiem, un ko darīt, ja mēs sastopamies ar tādu apzinātu klaju apmelošanu un reputācijas graušanu? Krustpunktā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, digitālās komunikācijas konsultante Ieva Knāķe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un "Cobalt" patentpilnvarniece preču zīmju jomā, zvērināta advokāte Līga Fjodorova.
In recent years, FIFA has earned a reputation for granting the hosting rights of its most prestigious competition, the World Cup, to countries ruled by authoritarian regimes. In December, Qatar hosted the 2022 World Cup, despite global concerns regarding the country's poor human rights record. In this episode, we hear from Håvard Melnæs, editor of the Norwegian soccer magazine Josimar, as the 2022 World Cup entered its final stages. Håvard and his team use critical and investigative journalism to shed light on the corruption, cronyism, and sportswashing running rampant in the sport.
Laiks jaunumiem!Jaunākajā raidieraksta "Piedzīvot lappuses" sērijā klausies sarunu ar divām grāmatu ekspertēm jeb, kā es viņas esmu nosaukusi, grāmatu "koučiem" – jau labi zināmo Zani (IG @mom.who.reads.a.lot) un nu jau zināmo Agnesi (IG @agneseizmekle).Manas sarunbiedrenes atbildēja uz četriem jautājumiem:1) kas ir jaunākais tavā grāmatu plauktā;2)ko tu tikko esi izlasījusi;3)ko tu lasi šobrīd;4)ko noteikti iesaki izlasīt no pēdējā laikā lasītā.Un vēl grāmatu kouči palīdzēja risināt īstas grāmatu problēmas un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Ja arī Tev interesē, kā nejust vainas sajūtu, lasot grāmatas kara laikā, un ko darīt, ja lasīšanas laikā ir grūti noturēt uzmanību, noteikti noklausies šo sarunu.Ja arī Tev ir jautājums grāmatu koučiem, raksti man vēstuli IG vai arī anonīmi savu jautāju uzdod šeit https://ngl.link/piedzivotSērijā pieminētie autori un grāmatas.*Alekss Maiklīdess "Jaunavas", "Klusējošā paciente"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Žoels Dikērs "622. istabas noslēpums"*Jana Tellere "Nekas"*Pumpkin Heads by Rainbow Rowell*Between Shades of Grey by Ruta Sepetys*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Jū Nesbe*Lārss Keplers "Paganīni līgums", "Trušu mednieks", "Lācars"*Kamilla Grebe "Ledus zem viņas kājām", "Nemaņa", "Mājdzīvnieks"*Roberts Galbraits*Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Emilija Nagoski "Mīli, kāda esi"*Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa. Lūgšana"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Virdžīnija Grimaldi "Laiks atkal iedegt zvaigznes"*Rūta Šepetis "Klusējošās strūklakas"*Trīna Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Anna Poļitkovska "Putina Krievija"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs. Jaunā ārsta slepenā dienasgrāmata"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Džeimss Petersons "Kurš mirs pirmais", "Melnā grāmatiņa", "Pēdējā iespēja"*Jana Egle*Kolīna Hūvere*Lelde Kovaļova
Piektdien, 26. augustā plkst. 19:00 Rīgas Domā ērģelnieks Aivars Kalējs sniegs īpašu koncertprogrammu "Dievs radīja cilvēku, bet ko cilvēki", kas veidota jūtīgi reaģējot uz šobrīd pasaulē notiekošo. Par Ukrainu, cilvēka empātiju pret cilvēkiem un mūziku runāsim ar koncertprogrammas autoru un atskaņotāju, ērģelnieku Aivaru Kalēju: "Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla. (1.Mozus 1:27). Tātad arī cilvēks ir radītājs, ir radošs. Tas izpaužas mūsu skaņražu-vecmeistaru daiļradē: Romualds Jermaks sacer 91 gada vecumā, Pauls Dambis - 86. Savukārt Krievijas iebrucējiem Ukrainā viņu nežēlībā un varmācībā, ar domu graut un iznīcināt, nav nekāda līdzība ar Radītāja tēlu. Mums nav jāattēlo necilvēki, bet jāpauž mīlestība un līdzjūtība." AMB: Šī nav pirmā reize, kad veltāt koncertu Ukraina – Rīgas Domā spēlējāt jūlija sākumā. Vai šī pusotra mēneša laikā sajūtās kaut kas ir mainījies? AK: 6.jūlija koncerts pilnībā bija veltīts Ukrainai un tajā skanēja septiņas ļoti skaistas ukraiņu tautasdziesmas, kuras par plaši izvērstām apdarēm jau 1981. gadā izveidojis Romualds Jermaks, kā arī divi mani veltījumi Ukrainai. Šādi darbi netop kampaņveidīgi, es domāju, pārdzīvoju un tad paralēli pēkšņi dzirdu mūziku, saprotu, kam tas ir domāts un tad to pierakstu. Cieņa pret ukraiņiem man ir ļoti liela, pret viņu varonību, apņēmību, gribu un izturību. Katrā koncertā, kur man būs dota iespēja spēlēt, īpaši jau solokoncertā, es ar kādu skaņdarbu atgādināšu klausītājiem, ka nav nekas beidzies, viss turpinās un uz to ārprātu, kas darās, vienkārši nevar neatsaukties. AMB: Šī arī nav pirmā reize, kad ar mūzikas starpniecību runājat par vardarbīgiem notikumiem pasaulē. Vai šādi to darīt ir vienkāršāk, vieglāk nekā ar vārdiem? AK: Jā, neesmu ne politiķis, ne vēsturnieks, ne daiļrunātājs. Es esmu mūziķis un vislabākais, kā varu izteikt, ir mūzika. Mūzikai ir ļoti liela emocionāla iedarbība. Iepriekšējo koncertu apmeklēja apmēram 80 ukraiņu un viņi bijuši aizkustināti par dzirdēto, tādēļ ir vērts to darīt. AMB: Ja jums būtu jāizvēlas trīs vārdi, kas šīs piektdienas koncertu visprecīzāk atmosfēriski aprakstītu, kādi tie būtu? AK: Ticība, cerība, mīlestība, jo mēs ticam, stāvam un krītam par ukraiņiem. Koncerta programmā: J.S. Bahs Sinfonija Remažorā BWV 29 S. Franks Andantino solminorā A.Kalējs Sēru maršs Ukrainas tautai - kara upuru piemiņai R. Jermaks Ukraiņu tautas melodija "Melnās uzacis","Чорнii брови", Divas latviešu kara dainas (pirmatskaņojums) P. Dambis Passion (pirmatskaņojums) E. Elgars "Nakts dziesma" op.15 nr.1 R. Vons-Viljamss Prelūdija par Velsas garīgo himnu "Rhosymedre" H. Perijs Fināls
Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Hier wird gecheckt, was Schmutz überhaupt ist, ob es ihn im Weltraum gibt und ob er gut oder schlecht ist?
Herce Divadla Petra Bezruče Lukáše Melníka a Markétu Harokovou čeká premiéra inscenace Venuše v kožichu. Oba mají taky docela zajímavou filmovou a televizní kariéru.
Putni prot kooperēties veidos, kas mums, cilvēkiem, var šķist pārsteidzoši! Putnu dzīvē ielūkojoties, pētnieki var atklāt pārsteidzošas stratēģijas, kuras tie izmanto, risinot sarežģītas situācijas un pierādot savu spēju sadarboties. Viens šāds pētījums, kuru veikuši arī pētnieki no Daugavpils Universitātes sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem, ir ļāvis iepazīt melnā mušķērāja neparasto daudzsievību. Putni var veidot vairākus pārus vienlaikus, lai iegūtu vairāk "darba roku" perējuma izauklēšanā. Par pāru veidošanos putnu pasaulē un sadarbošanos indivīdu starpā stāsta viens no pētījuma autoriem – Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes asociētais profesors, biologs Indriķis Krams. Čakstes Latvijā jeb "skaistie bandīti" Skaisti bandīti – tā nezinātniski un no cilvēka skatu punkta raugoties var dēvēt šo zvirbuļveidīgos putnus, kuriem ir zināmas 34 sugas. Skaisti, jo kurš putns ir neglīts? Bandīts, jo melnā svītra ap acīm rada līdzību ar sendienu laupītāju masku, un uzvedība šiem nelielajiem plēsīgajiem lidoņiem arī nav nekāda maigā, kad runa ir par barības sagādes un saglabāšanas veidu. Skatot Latvijā mītošās čakstu sugas, vienai no tām – lielajai čakstei – pēdējos gados ir vērojams populācijas pieaugums, bet vispirms attālināti ierakstītā intervijā Latvijas ornitologu biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar visām Latvijas teritorijā sastopamajām čakstu sugām.
Konstantīna Žukova izstāde “Melnā neļķe, 2. daļa”, kura šobrīd apskatāma ISSP galerijā Berga bazārā, piedāvā ieskatu tā dēvētajā LGBT+ subkultūrā. Cikla nosaukums “Melnā neļķe” ir atsauce uz homoseksuālu vīriešu apzīmējumu, kas bija aktuāls Latvijas starpkaru perioda komunikācijā. Mākslinieka Konstantīna Žukova mērķis nav atveidot vēsturiskus notikumus, bet analizēt un interpretēt tos caur mūsdienu skatu punktu. Izstāde „Melnā neļķe. 2. daļa” izmanto starpkaru Latvijā pielietoto apzīmējumu homoseksuāļu kopienai, vienkopus sajaucot smalku estētismu ar pilnīgi nepārprotamu un krasu sociālo nošķiršanu. Fotogrāfiju cikls, kurš ir novērtējams ISSP Galerijā Berga bazārā, šo dualitāti ilustrē atturīgi, taču neizlaižot arī nepiekāpības un ironijas modus. Mūsu sarunu iesākam ar fotogrāfijas kā medija apspēli – vai Konstantīns piekristu, ka fotoattēls mākslas kontekstā piedzīvo sava veida renesansi? Iespējams, jaunas atklātības formas piedāvājumu, kuru varam gūt no patiesas, bezaplinku nodomā balstītas fotogrāfijas, raksturo izstādes kuratore, fotogrāfe Iveta Gabaliņa. Mākslinieks Konstantīns Žukovs dzīvo un strādā starp Rīgu un Londonu. Savā radošajā praksē viņš bieži smeļas iedvesmu vēsturiskos un literāros avotos – sākot no islāma Zelta Laikmeta homoerotiskās dzejas līdz Oskara Vailda mīlas vēstulēm un Mišela Fuko darbiem par seksualitāti. Izmantojot literāros avotus kā sākumpunktu personisku stāstu atšķetināšanai, viņa darbi pēta dažādas mīlestības, pieķeršanās un seksualitātes formas. Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas Konstantīns Žukovs turpināja studijas Senmārtina Mākslas un dizaina koledžā un Londonas Komunikācijas koledžā. Piedalījies izstādēs un mākslas grāmatu mesēs Madridē, “Palais de Tokyo” mākslas centrā Parīzē, Dienvidlondonas galerijā, Queer Frontiers Londonas praida ietvaros, Rīgas Fotogrāfijas Biennālē: NEXT 2021 un Rīgas Fotomēnesī. Konstantīna Žukova izstāde “Melnā neļķe, 2. daļa” galerijā ISSP aplūkojama līdz 24.martam.
Kæmpe Qatar-special i denne udgave af Langsom Gengivelse. Vi skal høre fra norske Håvard Melnæs, der er stifter af et lille medie, der har skabt overskrifter verden over med en spektakulær historie fra ørkenstaten. Og så er to journalister blevet tilbageholdt i Qatar, efter de angiveligt har forsøgt at trænge ind på et privat område. Den udlægning kan de to journalister dog ikke selv kende. Højdepunkterne fra sportens verden er hentet fra programmerne ”4 På Foden”, ”Boraghi og Blædel”, ”Sportsugen” og ”Fremkaldt”. Vært: Benjamin Munk
Kæmpe Qatar-special i denne udgave af Langsom Gengivelse. Vi skal høre fra norske Håvard Melnæs, der er stifter af et lille medie, der har skabt overskrifter verden over med en spektakulær historie fra ørkenstaten. Og så er to journalister blevet tilbageholdt i Qatar, efter de angiveligt har forsøgt at trænge ind på et privat område. Den udlægning kan de to journalister dog ikke selv kende. Højdepunkterne fra sportens verden er hentet fra programmerne ”4 På Foden”, ”Boraghi og Blædel”, ”Sportsugen” og ”Fremkaldt”. Vært: Benjamin Munk See omnystudio.com/listener for privacy information.
Fotballtidsskriftet Josimar ble truet med søksmål av VM-komiteen i Qatar, for å ha skrevet om arrestasjonen av en ansatt i komiteens kommunikasjonsgruppe som utfordret dem, og avslørt deres dialog de på Whats App. Vi snakker med redaktør Håvard Melnæs om å drive sportsjournalistikk og regimekritikk på samme tid. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamie uz valsti, kas bija gana iecienīts galamērķis arī tai paaudzei, kas dzīvoja Padomju Savienībā, jo tā bija viena no reatajām Eiropas valstīm, kuru bija iespējams apmeklēt arī padomju cilvēkam. Dodamies uz Bulgāriju. Lai arī Bulgārija tiešām bija PSRS satelītvalsts, tā var lepoties ar to, ka ir viena no vecākajām valstīm Eiropā. Tā ir dibināta mūsu ēras 681. gadā un kopš tā brīža tā ir vienīgā valsts, kura nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Taču Bulgārijas vēsture noteikti stiepjas vēl daudz senākā pagātnē, jo valsts lepojas arī ar to, ka tās teritorijā ir atrasti senākie cilvēku radītie zelta izstrādājumi. Un to vecums tiek rēķināts ap sešiem tūkstošiem gadu. Starp citu daudzi arheologi uzskata, ka Bulgārija un visa Dienvideiropa savas attīstības augstāko līmeni sasniedza nevis Romas impērijas, Senās Trāķijas vai Pirmās un Otrās Bulgārijas impērijas laikā, bet gan pārejas posmā no akmens uz bronzas laikmetu. To dēvē par vara laikmetu un runa ir par aptuveni 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Lai arī tā laika civilizācijas nav atstājušas tik nozīmīgas vēstures liecības kā, piemēram, piramīdas, tieši Bulgārija var lepoties ar to, ka tās teritorijā ir atrodams trešais lielākais arheoloģisko pieminekļu skaits Eiropā. Šajā rādītājā Bulgārija piekāpusies vien daudz izslavētākajām Itālijai un Grieķijai. Bulgārija atrodas Melnās jūras krastā un daudziem šī valsts saistās ar atpūtu un kūrortiem. Tiek rēķināts, ka pirms pandēmijas laikā Bulgārija ik gadu uzņēma aptuveni 12 miljonus ārvalstu tūristu un šī industrija ienesa aptuveni 15 % no valsts iekšzemes kopprodukta. Taču kopumā, skatoties uz Bulgārijas ekonomiku, jāmin, ka tā ir atvērta tirgus ekonomika ar vidējiem ienākumiem. Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2007. gadā, taču tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemākie starp ES dalībvalstīm. Vairāk nekā piektā daļa darbaspēka Bulgārijā saņem minimālo algu, kas ir 333 eiro mēnesī, tā joprojām ir zemākā ES. Bulgārija līdz 1980. gadam primāri fokusējās uz lauksaimniecības sektoru, vēlāk Bulgārija pārtapa par industriālu ekonomiku, kuras budžeta izdevumu prioritāšu augšgalā bija zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība. Līdz ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes tirgu zaudēšanu 1990. gadā tā sauktā "šoka terapija" izraisīja strauju rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, kam galu galā sekoja ekonomikas sabrukums 1997. gadā, kam vēl aizvien ir sekas. Bulgārija ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kas ir potenciāla neaizsargātība, un tā ir dalībniece ES atbalstītajos centienos dažādot reģionālās dabasgāzes piegādes. Tādi infrastruktūras projekti kā Grieķijas–Bulgārijas un Bulgārijas–Serbijas starpsavienojums, kas ļautu Bulgārijai piekļūt ne-Krievijas gāzei, ir vai nu apstājušies, vai arī ir panākuši ierobežotu progresu. Uz ārvalstīm Bulgārija eksportē galvenokārt rafinētu naftu, medikamentus, varu, kviešus un elektrību. Un importē faktiski to pašu, plus vēl automašīnas. Tāpēc arī imports ir gandrīz tik pat liels cik eksports. Vēl viena aktualitāte, kas jāmin – Bulgārija varētu būt aiznākamā jeb 21. Eiropas Savienības valsts, kura ievieš eiro valūtu. Horvātija būtu nākamā no 2023. gada 1. janvāra un Bulgārija levu nomainīs uz eiro 2024. gada 1. janvārī. Taču pēdējos gados par Bulgāriju mēs vairāk runājam politiskās nestabilitātes dēļ. Un šis gads ir bijis īpaši interesants, jo šīs nedēļas nogalē Bulgārijā notiks jau trešās parlamenta vēlēšanas šī gada laikā. Paralēli tām notiks arī Bulgārijas prezidenta vēlēšanas. Ilgus gadus Bulgārijā pie varas bija premjerministrs Boiko Borisovs un viņa vadītā konservatīvā partija GERB. Viņa valdīšanas laiks gan ir palicis atmiņā kā korupcijas un oligarhu ietekmes pārņemts laiks. Jau 2008. gadā, proti, gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija atzina, ka cīņa ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc tiek apturēta Eiropas fondu naudas izmaksa Bulgārijai. Augsta līmeņa korupcija, un oligarhu kontrolēti mediji ir tikai daļa no tā dēvētās Borisova izveidotās sistēmas, kas skārušas faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas, radot nopietnus izaicinājumus visai demokrātiskajai struktūrai Bulgārijā. Un šo situāciju komentē Bulgārijas Ekonomiskās Politikas institūta izpilddirektors Jesens Georgijevs. Taču līdzīgi kā daudzās citās valstīs arī Bulgārijā iedzīvotāju pacietībai pienāca gals un 2020. gadā valsti pārņēma plašas protesta akcijas. Par spīti tām, aprīlī notikušajās vēlēšanās uzvaru tāpat guva partija GERB, taču Boiko Borisovam valdību izveidot neizdevās. Nākamajās vēlēšanās jūlijā jau uzvaru guva mūziķa un televīzijas programmu vadītāja Slavi Trifonova veidotā un vadītā populistiskā partija „Ir tāda tauta”. Viens no iemesliem, kāpēc šī partija guva panākumus vēlēšanās bija faktiski nepiedalīšanās priekšvēlēšanu kampaņā. Lai arī vēlētājiem netika doti nekādi īpašie politiskie solījumi, šī protesta balsojuma vēstījums tāpat bija skaidrs – tikt vaļā no Boiko Borisova. Un rezultātā partija arī ar nelielu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, taču tā nespēja izveidot valdību. Tāpēc arī valsts prezidents Rumens Radevs, kurš nekad nav slēpis savas simpātijas pret pretkorupcijas cīnītājiem, izsludināja gada laikā jau trešās parlamenta vēlēšanas, kuras notiks 14. novembrī, vienā dienā ar prezidenta vēlēšanām. Ja pašam Radevam tiek prognozēta pārliecinoša uzvara, parlamenta vēlēšanu iznākums joprojām nav skaidrs. Aptaujas gan liecina, ka uzvaras laurus atkal plūks Boiko Borisova partija GERB.
Folge 15 - Alles ist historisch MELN ist back und bereit für historische Themen. Was macht Merkel in ihrer ungewohnten Freizeit? Über was wundert sich ganz Deutschland? Wieso hat Kanye West seinen Namen geändert? UND WIESO IST DIESE WOCHE SO HISTORISCH!? All das ist in dieser BRANDTneuen Ausgabe von eurer Lieblings late night!
MELN - Kannste modisch vergessen Das Sommerloch ist nun endgültig vorbei und wir stehen erneut vor dem allseits beliebten Herbststurm. Dieser erfasst zuerst einmal die Politik und wirbelt unsere Kanzlerkandidat_innen ganz schön durch einander. Nach einem kurzen Zwischenstopp bei der Wahl zum Jugendwort 2021, wirft er schließlich auch Mary um, die jetzt einen Bänderriss hat. Dadurch hat sie -etwas zu- viel Zeit sich mit den Modetrends des Jahres zu befassen. Mit Erschrecken stellt sie fest, dass Blümchenmuster und Boot Cut Hosen da nur der Anfang sind…
Folge 13 - Jugendwort 2021…oder nicht? Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Lang lang ist's her, doch wir sind wieder da! Die Sommerpause hat dem Niveau der klassischen MELN keinen Abbruch getan - es liegt immer noch unter 0! In dieser Ausgabe beschäftigt sich Mary mit den Jugendwörtern 2021 und stellt fest, dass sie die Hälfte gar nicht kennt. Und obwohl sie in Hausschuhen zu Edeka geht um Brot zu holen, macht sie das noch lange nicht alt. Warum Mary absolut nichts von irgendwelchen neuen Corona-Regeln mitbekommen hat und was ihre Impfung damit zu tun hat -NICHT- erfahren wir so ganz neben bei auch noch… • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Folge 12 - Präventiv nostalgisch Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Ein Hauch von Nostalgie wird durch die leichte Sommerbrise in die Tonspur von MELN geweht. Egal ob Prinz Harry, der HSV oder Mary höchstpersönlich- heute bleibt keiner verschont. Nebenbei teilt Mary ihre kleine private Anekdote, warum sie dieses Jahr nicht bei Olympia dabei ist -wie ungefähr 99% aller Menschen die irgendwann mal irgendeinen Sport gemacht haben. Zudem stellt sie fest, dass die 2000er wieder total im Kommen sind und Crocs eigentlich nur was für Leute, die die Kontrolle über ihr Leben verloren haben. • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Folge 11 - Ein Preis für jeden! Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Es ist viel passiert, viele ist anders, aber eins bleibt gleich - Marys gefährliches Halbwissen mischt sich wieder unters Volk. Fußball, Doppelkinne, Bundesjugendspiele und Geburtstage sind nur einige der Themen, die Mary heute anschneidet. Es wird also wie immer spannend. Und wer jetzt genau für was einen Preis bekommt und vielleicht gar nicht verdient, weiß man auch am Ende nicht… feststeht: Mary auf jeden Fall nicht! • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung
In der 10. Ausgabe von MELN gibt Mary auskunft über ihr Impferlebniss. Und das sind wir auch schon wieder am Ende vom Sommerspecial ! Seid ihr geimpft?
Folge 9 - Sommerspecial (2) ----------------------------------------- Heute beantwortet Mary Fragen über sich selbst. Ab nächster Woche geht es wieder normal weiter. ---------- Enjoy !
8 Folge - Sommerspecial (1) Wir haben Sommerpause, weswegen MELN für kurze Zeit von einer Late night zu einem Q&A Programm wechselt! Es wird 2 Ausgaben des Sommerspecials geben.
Folge 7 - Willkommen zum Sommerspecial Willkommen zu dem Sommerspecial ! Viel Spaß !
Folge 6 - MELN but make it EM Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Mary wirft mal wieder mit ganz viel gefährlichem Halbwissen um sich, dieses Mal in der Kategorie Fußball ! Die ehemalige Profi-Spielerin ordnet das Spiel Deutschland-Frankreich ganz sachgemäß ein (oder auch nicht…). Neben diesem ganzen Tohuwabohu reden wir noch über Biden, Putin und die Müllabfuhr. Also eigentlich alles wie immer ! • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Folge 5 - Wer im Glashaus sitzt… Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • …sollte nicht mit Steinen werfen. Jaja, so ist das. Neben diesem Sprichwort hat Mary gleich nochmal ein paar neue erfunden und feiert zu dem den Tag der Kugelschreiber. Warum die gar nicht mal so toll sind und wieso Eichhörnchen TikTok übernehmen, das gibt's alles in der neuen Folge. • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Folge 4 - Chaotisch. Chaotisch Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Chaotisch ist wohl da Wort der Stunde. Würde man ein Trinkspiel daraus machen, wie oft Mary sagt, dass ihr Aufzeichnungen irgendwie Trash sind, würde man wahrscheinlich schon nach der ersten Hälfte komatös unterm Tisch liegen. Nebenbei feiern wir noch den Tag der Wiederholungen und Mary muss erstmals beweisen, dass sie sich die 3 in Mathe verdient hat. Kopfrechnen ist angesagt ! Keine Sorge, ihr müsst nicht rechnen, sondern könnt ganz entspannt weiter Gehirnzellen verbrennen ;) • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Folge 3 - Fragen über Fragen Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Fragen über Fragen... egal ob ESC, Alice Weidel oder Blogger die Saugen. Hier bleibt keiner verschont und muss sich erbarmungsloses Mary's offenbar unermüdlichem Fragenkatalog stellen. Nebenbei erklärt Mary noch warum Obama Vogelhäuschen bauen sollte und warum Pinguine die mit Abstand coolsten Tiere sind. • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung
Folge 2 - Alles dreht sich nur um Jens Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Wenn wir ehrlich sind, ist Jens Spahn der Mann der Stunde. Über was anderes redet Mary eigentlich nicht. Oder ist Mary vielleicht sogar Jens selbst ? Wir werden es wohl nie erfahren... Auf jeden zelebrieren wir zwischen Steuererklärungen und Invert-Filtern auf TikTok den Tag der Fremdwörter in Deutschland. Was ein fulminantes Unterfangen ! • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Willkommen zur frühesten Late-Night im deutschen medialen Raum ! Mary labert ein paar Minütchen über Gott und alles, was die Welt -oder auch nur einzelne Personen- bewegt. • Wer verarscht hier eigentlich wen ? Das ist wohl die Frage der Woche. Egal ob Impfhelfer oder die Bremer Stadtmusi... ähhhh Radfahrer - jeder kriegt sein Fett weg ! Zudem küren wir Dieter Dehm zum Politiker der Woche und raten gemeinsam, wie viel Käse ein Mensch pro Jahr verzehrt. • MELN ist eine Produktion des Surfergang-Podcasts Neue Ausgaben gibt es immer Donnerstag um 00:00 Uhr. • Alle Rechte für Musik und Text liegen bei Janus und Mary. Dieses Format vermittelt keine politisch korrekten Themen, sondern dient lediglich zur Unterhaltung.
Galaktikas M87 atrodas Jaunavas zvaigznājā apmēram 55 miljonu gaismas gadu attālumā un nesen tika publicēts šīs galaktikas supermasīvā melnā cauruma apkārtnes attēls. Pats melnais caurums nebija redzams, jo – kā jau rāda nosaukums - tas ir melns. Stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un LU muzeja eksperts Ilgonis Vilks. Melnā cauruma gravitācijas spēks ir tik liels, ka no tā nevar aizlidot ne materiāls ķermenis, piemēram,raķete, ne arī gaisma. Melnie caurumi veidojas ļoti lielu zvaigžņu dzīves beigās, kad zvaigznes ārējie slāņi tiek nosviesti grandiozā sprādzienā, bet zvaigznes kodols saspiežas un kļūst par melno caurumu. Saule nav pietiekami liela, tādēļ savas evolūcijas beigās par melno caurumu nekļūs. Šis pirmais reālais melnā cauruma tiešā tuvuma attēls, pirmais neapstrīdamais apstiprinājums melno caurumu eksistencei.
Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska. Turīgie vakcinējas pirmie No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs. Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju. Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs. Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu. Gruzija iekšpolitiskā spriedzē Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas. Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām. Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām. Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru” Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Lukašenko varas balstu. Pagājušonedēļ visā valstī notika kratīšanu vilnis, izmeklētājiem ierodoties preses izdevumu un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju birojos, kā arī atsevišķu žurnālistu, cilvēktiesību un neatkarīgo arodbiedrību aktīvistu dzīvesvietās. Plašāki aresti gan vēl nav notikuši. Tikām notiek līdzšinējos protestos aizturēto tiesāšana. Kā izsakās neatkarīgā telekanāla Belsat direktors Aleksejs Dzikavinskis, tas ir īsts krimināllietu konveijers – šobrīd valstī notiek apmēram tūkstotis šādu procesu. Vienā no tiem divām Belsat žurnālistēm piespriesti divi gadi cietumā par tiešsaistes reportāžu no režīma atbalstītāju nogalinātā Romāna Bondarenko piemiņas akcijas. Žurnālistes, kuru darbības visnotaļ atbilst viņu profesionālajam statusam, notiesātas „sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu masu pasākumu organizēšanā”. Šāda apsūdzība šobrīd Baltkrievijā ir standarts piesauktajā „krimināllietu konveijerā”, un vispār vēršanās pret preses pārstāvjiem kļuvusi par spilgtu Lukašenko režīma represiju iezīmi, un organizācijas „Reportieri bez robežām” vērtējumā Baltkrievija ir šobrīd žurnālistu darbam visbīstamākā valsts Eiropā. Tikām pirmdien Krievijas un Baltkrievijas vadoņi Putins un Lukašenko sastapās Melnās jūras kūrortpilsētā Soči, pusotru stundu apspriedās, pēc kam kopīgi slēpoja un braukāja ar sniega motocikliem. Oficiāli abu tikšanās saturs bija saistīts ar sadarbību pandēmijas apkarošanas un ekonomisko sakaru aktivizēšanas jomā, taču tiek spekulēts par to, ka Baltkrievijas autokrāts varētu būt lūdzis vēl kādu aizdevumu no lielās kaimiņvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš
Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums. Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.
Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca" vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ? Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu. Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu. Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei. Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus. Ar sniega piku pret caru Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam. Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas. Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek ziņots, ka kopumā valstī aizturēti nepilni 4000 cilvēku, no tiem apmēram 1500 Maskavā. Pēc protestiem, policija rīkoja kratīšanu Navaļnija dzīvoklī. Navaļnija līdzgaitnieki paziņojuši, ka kratīšana pamatota ar sanitāri- epidemioloģisko normu pārkāpšanu sestdienas protestos. Par minētajiem pārkāpumiem aizturēts Navaļnija brālis un viņa fonda juriste. Opozicionāra līdzgaitnieki aicina cilvēkus uz jaunām protesta akcijām 31.janvārī. Brazīlieši grib impīčmentu prezidentam Bolsunaru Pagājušajā nedēļas nogalē protesta akcijas piedzīvoja arī Brazīlija, kur demonstranti izbrauca ielās savās automašīnās, taurējot un vicinot plakātus „Bolsunaru – lasies!”, „Impīčmentu!” un „Vakcināciju visiem!”. Brazīliešu neapmierinātību izraisījusi prezidenta Žaira Bolsunaru administrācijas darbība pandēmijas situācijā, visai novēloti uzsākot vakcinēšanas programmu un līdz ar decembri pārtraucot finansiālā atbalsta programmu no pandēmijas ekonomiski cietušajiem. Pats prezidents Bolsunaru ilgstoši demonstrēja bravūrīgu attieksmi pret koronavīrusa briesmām, saucot to par „gripiņu”, ironizējot par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos, kritizējot pašpārvaldes ieviestos ierobežojumus. Kā liecina aptauju dati, šobrīd tikai apmēram 31% brazīliešu uzskata prezidenta rīcību par labu esam, kamēr 40% vērtē to kā neadekvātu. Šobrīd Brazīlija ar vairāk nekā 215 000 no koronavīrusa infekcijas mirušo ir pandēmijas otra smagāk skartā valsts pasaulē. Sevišķi smaga situācija kopš gada sākuma izveidojusies Manausas pilsētā valsts ziemeļdaļā, kur slimnīcās akūti trūkst skābekļa un gultasvietu intensīvās terapijas palātās. Brazīlijas ģenerālprokurors Augusto Arass lūdzis Augstāko tiesu uzsākt izmeklēšanu pret veselības ministru ģenerāli Eduardo Pazuelu, vainojot viņu bezdarbībā, kas izraisījusi šausminošo situāciju Manausā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais. Vašingtonas politika maina kursu 20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā. Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu. Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam. Izaicinājums Kremļa saimniekam Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām. Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem. Politiskās pārmaiņas Igaunijā Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, Martam Helmem nācās atstāt iekšlietu ministra amatu. Tomēr liktenīgas Jiri Ratasa valdībai izrādījās ne idejiskās vai politiskās nesaskaņas, bet gan korupcijas skandāls, kurā ierauta viņa partija. Kā atklājies, dāsnu atbalstu no valdības kredītaģentūras pērnajā vasarā saņēmis nekustamo īpašumu attīstības lielprojekts “Porto Franco”, kura īpašnieki savulaik dāsni ziedojuši Centra partijai. Izmeklēšanas gaitā Centra partijas pārstāve, finanšu ministres padomniece Kersti Krahta apsūdzēta ietekmes tirgošanā un līdzdalībā naudas atmazgāšanā; apsūdzības celtas vēl vairākām valsts amatpersonām. Tas izraisīja premjera Jiri Ratasa un viņa valdības demisiju 14. janvārī. Jau tajā pašā dienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uzticēja nākamās valdības sastādīšanu Reformu partijas līderei Kajai Kallasai. Sarunas starp Reformu partiju un Centra partiju sākās teju nekavējoties, un abu šo partiju koalīcijas izveides perspektīvas tiek vērtētas visai cerīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Atentātu pret Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju Tomskā īstenoja slepena Federālā drošības dienesta (FDD) vienība, kas darbojusies FDD Kriminālistikas institūta aizsegā. Tas secināts izmeklēšanā, ko kopīgi veikuši starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas projekts "Bellingcat" un Krievijas tīmekļa medijs "The Insider" sadarbībā ar ASV televīzijas kanālu CNN un vācu žurnālu "Der Spiegel". Elektoru kolēģija apstiprina Baidena uzvaru vēlēšanās. Ukraina centieni uzturēt Krimas okupācijas jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā. notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Uzplečotie indētāji identificēti 14.decembrī tika publiskoti fakti par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu šī gada 20. augustā, kurus kopīgā izmeklēšanā ieguvusi Lielbritānijā bāzētā izmeklējošās žurnālistikas grupa “Bellingcat”, amerikāņu telekanāls CNN, vācu izdevums “Der Spiegel” un Krievijas tīmekļa resurss “The Insider”. Iegūstot un sastatot datus par vairāku Krievijas Federālā drošības dienesta FSB darbinieku pārvietošanās maršrutiem un telefona saziņu pēdējo gadu laikā, žurnālisti secinājuši, ka īpaša drošībnieku indētāju grupa jau vairākus gadus izsekojusi Navaļniju un viņa komandas dalībniekus un, iespējams, mēnesi pirms Navaļnija saindēšanas īstenojusi līdzīgu uzbrukumu viņa sievai Jūlijai, kas gan beidzies ar samērā vieglu saindēšanos. Tā kā krievu drošībnieki agrākajos gados nav pievērsuši īpašu uzmanību konspirācijai, ir izdevies identificēt vairākus indētāju grupas dalībniekus, tai skaitā operācijas vadītāju Oļegu Tajakinu un viņa tiešo priekšnieku, FSB pulkvedi Staņislavu Makšakovu. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņš, būdams organiskās sintēzes speciālists, savulaik strādājis Krievijas militārā resora institūtā, kas izstrādājis bēdīgi slaveno indi “Novičok”, ar kuru tika saindēts kā Navaļnijs, tā bijušais Krievijas izlūkdienesta virsnieks un dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Grupā ietilpst vēl vairāki mediķi un ķīmiķi. Pēc tam, kad Navaļnijs tika nogādāts ārstēšanai Vācijā, kur uzturas joprojām, tika nepārprotami konstatēts, ka viņš saindēts ar kādu no “Novičok” paveidiem. Tā kā tas uzskatāms par ķīmisko ieroču lietošanas faktu, Eiropas Padome noteica sankcijas pret vairākām augsta ranga Krievijas amatpersonām, t.sk. Federālā drošības dienesta šefu Aleksandru Bortņikovu, Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvaldes vadītāju Andreju Jarinu, prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā apgabalā Sergeju Meņailo u.c. „Krimas platforma” – Ukrainas diplomātiskā ofensīva 20. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu par jauna diplomātiskā formāta – „Krimas platformas” iedibināšanu. Mērķis ir koordinēt starptautiskos centienus Krimas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai un Krievijas nelikumīgi anektētās pussalas deokupācijai. Vienkāršāk sakot – neļaut Krimas problēmu nobīdīt starptautiskās politikas dibenplānā. Mēnešos pirms tam Ukrainas ārlietu dienests veica nozīmīgu sagatavošanās darbu, un savu pozitīvo interesi par projektu jau paudušas Eiropas Savienība, Lielbritānija, Kanāda, Turcija un Amerikas Savienotās Valstis. Īpaša interese šai kontekstā ir par Turciju, kura pēdējā laikā arvien pamanāmāk tiecas spēlēt reģionālas lielvalsts lomu Melnās jūras baseinā, un kurai ar Krimu ir ciešas vēsturiskas saites. Formāta galīgais sastāvs noskaidrosies nākamā gada maijā, kad Kijevā plānots tā pirmais samits. Kā izteikusies atbildīgā par formāta realizāciju, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Emine Džaparova, piedalīties noteikti tiks aicināta arī Krievija, kaut uz tās dalību, vismaz tuvākajā laikā, nenākas cerēt. Šobrīd no oficiālā Kremļa, tā kontrolētajiem medijiem un anektētās Krimas vietvalžiem izskan vienīgi sarkastiski un piedraudoši izteikumi. Kijevas iniciatīva tiek saukta par absurdu un murgainu, taču šo izteikumu intensitāte liek spriest, ka Krievijai „Krimas platforma” nākotnē var sagādāt galvassāpes. Ilgo vēlēšanu noslēgums Pirmdien, 14. decembrī, Savienoto Valstu Elektoru kolēģijas locekļi, pulcējušies savu pavalstu likumdošanas institūcijās, nodeva balsis par jaunievēlēto prezidentu. Nekādu pārsteigumu nebija – elektoru balsojums precīzi atspoguļoja vēlēšanu rezultātus attiecīgajos štatos, Džo Baidenam saņemot 306 kolēģijas balsis pret līdzšinējā prezidenta Donalda Trampa 232. Līdz ar to Džo Baidens ir uzskatāms par nu jau oficiāli ievēlētu Amerikas Savienoto Valstu 46. prezidentu. Neīstenojās prezidenta Trampa atbalstītāju daudzskaitlīgie mēģinājumi tiesas ceļā panākt vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu atsevišķos štatos, savukārt vietumis panāktā balsu pārskaitīšana nemainīja iznākumu. Arī pēdējā laikā nereti piesauktā iespēja, ka dažu Republikāņu partijas kontrolēto štatu likumdevēji varētu izvirzīt alternatīvus elektorus, tā iedzenot vēlēšanu procesu politiski tiesiskā strupceļā, izrādījušās vien spekulācijas. Arī Trampa atbalstītāju protesti elektoru balsojuma dienā bija samērā pieticīgi un mierīgi, nekur netraucējot balsojuma gaitu. Nopietnākie ekscesi notika Vašingtonā 12. decembrī, kad sadursmēs starp Trampu atbalstošajiem neofašistiem un viņu pretiniekiem no kustības ANTIFA tika sadurti četri cilvēki. Tomēr kopumā pirmo reizi, domājams, vairāk nekā simt gados pēcvēlēšanu process pasaules ietekmīgākajā demokrātijā izrādījies dramatiskāks nekā priekšvēlēšanu cīņa un licis daudziem paust bažas par amerikāņu demokrātijas situāciju. Savā runā pēc elektoru balsojuma jaunievēlētais prezidents Baidens, aicinot uz pretstāves izbeigšanu, tomēr diezgan skarbi kritizēja prezidenta Trampa un Republikāņu partijas uzvedību, mēģinot ar prasību Savienoto Valstu Augstākajā tiesā atcelt vēlēšanu rezultātus vairākos štatos. Jaunievēlētais prezidents to nodēvēja par necieņu pret tautas gribu, likuma varu un Konstitūciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Maketu jūra - tādu iespaidu rada Latvijas mākslas skolu audzēkņu scenogrāfijas izstāde „Melnā kaste”, kas skatāma Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Izstādē ap 350 darbi, kurus radījuši audzēkņi no simts Latvijas mākslas skolām. Nacionālais kultūras centrs ik gadu rīko mākslas un dizaina skolu audzēkņu izstādes par vienotu tēmu, tā paplašinot mācību saturu. Šogad uzmanība pievērsta scenogrāfijai. Izstādes darbus - mazās melnās kastes, daudzas ar mazu skatīšanās lodziņu, izrāda Latvijas Nacionālā kultūras centra Mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča. Eduarda Smiļģa nams un tā gaisotne, šķiet, īpaši piemērota daudzskaitlīgajai „melno kastu” ekspozīcijai, arī izstādes galvenā telpa ir kā melna kaste ar tumšiem griestiem un sienām. Izstādes kopējo ekspozīciju veido mākslinieks Artūrs Arnis. Izstāde „Melnā kaste” Eduarda Smiļģa teātra muzejāskatītājus gaidīs no 25. jūnija līdz 15.augustam. Kad izstāde tuvosies noslēgumam, labākie maketa autori tiks aicināti satikties ar darbu vērtētājiem - scenogrāfijas profesionāļiem.
Hostia: František Stano (riaditeľ bratislavskej krajskej organizácie cestovného ruchu) a Márie Balážová Melníková (redaktorka RTVS) Moderuje: Chantal Staruchová. Diskusiu K veci pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.
Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā. Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19. Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.
Pagājušajā nedēļā, kad runājām par Dienvidāfrikas Republiku, pieminējām, ka šajā valstī ļoti spilgti atainojas visa kontinenta koloniālā vēsture. Tā radās doma pastāstīt arī par mūsu pašu senču koloniālo pieredzi. Proti, nevienam nav noslēpums, ka Latvijai savulaik ir bijušas veselas divas kolonijas – Tobāgo un Gambija! Nu, vismaz tā apgalvo. Bet kā jau pirmajā raidījumā minējām, viens no mērķiem ir kliedēt dažādus mītus par valstīm. Un šoreiz tas varētu būt mīts tieši par Latviju. Būsim godīgi – Latvijai nekad nevienas kolonijas nav bijis. No otras puses, nevar noliegt, ka nekādas saistības ar Tobāgo mums arī nav. Tāpēc lūdzām vienai no zinošākajām Kurzemes hercogistes pētniecēm, vēstures zinātņu doktorei Mārītei Jakovļevai īsumā ieskicēt, kāds bija Tobāgo kolonizēšanas stāsts. Arī vēsturnieks Valters Ščerbinskis uzskata, ka patiesībā Tobāgo kolonizēšana vairāk būtu uzskatāma par tādu kā vēsturisku kuriozu. Bet šī vēsturiskā fakta cildināšana daudz aktīvāk ir sākusies vien 20. gadsimta 30. gados. Īsais rezumējums – Tobāgo ir mūsu valstiskās un pilsoniskās propagandas stāsts, kas turpinājās arī 70.gados ar filmu “Melnā vēža spīlēs” un arī vēlāk Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča izrādē “Tobāgo”. Vēl arī nedaudz par to, kas ir Trinidāda un Tobāgo mūsdienās. Tā ir nedaudz par Latviju mazāka valsts, kurā dzīvo 1,2 miljoni iedzīvotāju, lielākā daļa, 96% no tiem, gan mīt Trinidādā. Maza, bet ekonomiski attīstīta valsts, kurai ir viens no augstākajiem iekšzemes koproduktiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas lielākoties, pateicoties naftai un dabasgāzei.
Tie, kuri tic astroloģijai un horoskopiem, droši vien jau zina, ka drīz, 24. janvārī, atbilstoši ķīniešu horoskopam, sāksies astroloģiskais žurkas gads. Par astroloģiju šoreiz nerunāsim, taču žurkas gan ir atsevišķas sarunas vērti dzīvnieki. Kā tās ir spējušas piemēroties, izdzīvot dažādos apstākļos un vai šodien no tām joprojām jābaidās? Žurkas raidījumā Zināmais nezināmajā palīdz iepazīt Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Tatjana Zorenko. Daži fakti par žurku Tas, ka žurkas ir kļuvušas par kosmopolītisku sugu, galvenokārt saistīts ar cilvēku. Žurka pēc būtības ir visēdājs un tās gremošanas sistēma ir piemērota dažādai barībai. Žurkas neēd to, ko nepazīst, pakāpeniski iepazīst pārtiku un tad gan ēd daudz ko. Žurkas dzīvē lielā mērā ir saistīta ar to, ko ēd cilvēks. Žurka ir ārkārtīgi tīrīgs dzīvnieks. Dienas laikā desmitiem reižu kažoks tiek iztīrīts, ķepiņas un purns nomazgāts, jo tādā agresīvā vidē, kādā mājo žurka, izdzīvot netīram nav iespējams. Žurkas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki. Dzīvo bariņā un izmanto tā priekšrocības. Vasarā vairāk dzīvo pāros, bet ziemā, kad apmetās ēkās, valda hierarhija un dzīvo sabiedrībā. Nav pareizi teikt, ka žurkas pārnēsā slimības. Žurkas pārnēsā blusas, kas savukārt pārnēsā slimības. Melnā žurka Eiropā ieradās apmēram 10.-12.gadsimtā, pelēkā žurka Latvijā parādījās tikai 18.gadsimtā. Bet pelēkā ir izkonkurējusi melno un tagad dominē. Žurkai ir augsts intelekts un spējas mācīties. Pētījumi rāda, ka cilvēks nevar izdomāt nevienu labirintu, kuru žurka nevarētu iziet. Žurkas ir lieliski un patīkami mājdzīvnieki. Gada kukaiņi – ziedmušas un Gada bezmugurkaulnieks – ornamentētā pļavērce Jau 22. reizi Latvijas Entomoloģijas biedrība izraugās Gada kukaini, bet kopš 2008. gada arī citu gada bezmugurkaulniekus, lai izglītotu sabiedrību par Latvijas dabu un aicinātu dabas vērotājus un fotogrāfus būt īpaši acīgiem. Tas ļauj zinātniekiem iegūt vairāk informācijas kukaiņu izpētei un veikt pasākumus to aizsardzībai. Kas šogad izpelnījies Gada kukaiņa un Gada bezmugurkaulnieka nosaukumu, atklāj entomologs Voldemārs Spuņģis un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes lektors, entomologs un Latvijas Entomoloģijas biedrības Gada kukaiņa koordinators Kristaps Vilks. Abi pētnieki rāda izdevumus, kuros redzami šī gada varoņi. Gada kukaiņi – ziedmušas un Gada bezmugurkaulnieks – ornamentētā pļavērce. Voldemārs Spuņģis min, ka ērces kopumā sabiedrībā ir negatīvais tēls kā dažādu slimību pārnēsātājas, tomēr tās jebkurā gadījumā ir neatņemama dzīvās dabas sastāvdaļa, jo tieši tāpat iekļaujas barības ķēdē – tās ēd pašas, un arī ērces kāds ēd. Par to, kur sastapt ornamentēto pļavērci un kā to atšķirt no citām ērcēm, turpina Voldemārs Spuņģis. Ikviens ir aicināts sniegt informāciju par ornamentēto pļavērci gan rakstiskā veidā, gan sūtot fotogrāfijas uz e-pasta adresi voldemars.spungis@lu.lv, kā arī portālā „Dabasdati.lv”. Starp citu, ērces var ievākt, ievietot plastmasas aizspiežamā maisiņā un sūtīt pa pastu Latvijas Entomoloģijas biedrībai. Tāpat arī par ziedmušām sabiedrība aicināta ziņot un sev interesējošos jautājumus sūtīt uz e-pasta adresi kristaps.vilks@lu.lv. Būdams Gada kukaiņa koordinators, Kristaps rosina sekot līdzi ierakstiem Latvijas Entomoloģijas biedrības „Facebook” lapā un portālā „Dabasdati.lv”, jo tur plānots katru mēnesi izcelt kādu ziedmušu dzīves īpatnību un interesentiem piedāvāt iespēju izmēģināt spēkus dažādos konkursos, lai labāk iepazītu ziedmušas.
Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” iedzīvojusies mākslinieka Tobiasa Kaspara izstādes “Īpašums” otrā daļa “Rudens”. Četru sezonu cikla pirmā daļa bija skatāma šovasar, lauku mājā Salacgrīvas apkārtnē. Savukārt “Rudens” izstāde mākslas centra „Kim?” telpas pārvērtusi par arhitektonisku labirintu bez sienām, kurā apmeklētāji attopas esam uz skatuves, paši kļūstot par aktieriem un aktrisēm. No vienas puses, izstāde “Īpašums” iepazīstina skatītāju ar fiktīvu mākslas kolekcionāru un viņa gaumes piemēriem. Bet patiesībā ekspozīciju veido mākslinieka Tobiasa Kaspara personīgā kolekcija. Viens no veidiem, kā tiek veidotas mākslinieku kolekcijas ir, diviem autoriem, kuri atzīst viens otra darbību, savā starpā apmainīties ar mākslas darbiem. Šādā veidā Tobiass Kaspars ir apkopojis vērā ņemamu kolekciju, kuras daļa tagad līdz 8. decembrim būs skatāma “Kim?”. Tobiass Kaspars dzimis 1984. gadā Šveicē, savulaik pasniedzis Kontekstuālās kompozīcijas kursu Latvijas Mākslas akadēmijā. Ir triju grāmatu autors, kurās turpina sekot kolāžas un fragmentācijas principiem, tekstu apaudzējot ar grafikas darbiem. Mākslas centra telpas iekārtotas striktās robežās, melno grīdas segumu ierobežo atdalītas, raustītas līnijas, un eksponāti reizumis tiek iekārtoti arī uz zemes. Melnās krāsas nozīmi ekspozīcijas dizainā komentē izstādes līdzkuratore Zane Onckule. Viņa skaidro, ka zināmā mērā tā ir anittēze izstādēm baltajā kubā. Uz tā viss izceļas un arī nevar noslēpt. “Latvijas publikai neierasts ir, ka ir viena mākslinieka darbības turpinājums, kurā viņš kā jauno projektu piedāvā kaut ko, kur nav neviena paša viņa darba. Caur to sarunas, iekšējas attiecības starp māksliniekiem, ceļi, kā viņš pie tiem darbiem nonācis,” vērtē Zane Onckule. Izstādes ekspozīcija veidota tā, lai rastos sajūta, ka tā ir ceļā uz pabeigtību, bet vēl nekas nav pabeigts. Tāpēc skatītāji var izstaigāt dažādās zonas, iekāpt virtuvē vai viesistabā, izkāpt no tās un doties tālāk, bet ar lūgumu – neko neaiztikt ar rokām. Iespaidos par Tobiasa Kaspara izstādi „Rudens” dalās mākslas zinātniece, Latvijas Radio 6 „NABA” raidījuma „Lejasmeijere” vadītāja Ieva Lejasmeijere. Viņa plašāk stāsta par pieredzējumiem Lauvās, Salacgrīvas pusē, kur notika cikla pirmā izstāde, kas norisinājās vasarā.
Fer Alvarado invitó a Mariana Orozco para que nos enseñe a elegir frutas.
Līdzīgi kā ceļo cilvēki, tā pārvietojas arī augi un dzīvnieki. Tās augu un dzīvnieku sugas, kas konkrētajos platuma grādos ir ne vien neraksturīgas, bet arī negatīvi ietekmē vietējos iemītniekus, sauc par invazīvajām sugām. Un tās pretēji tam, kā sākotnēji varētu likties, nevis padara konkrētās vietas dabu daudzveidīgāku, bet gan tieši otrādi - apdraud to un rada arī ekonomiskus zaudējumus vai kaitējumu cilvēka veselībai un videi, provocē augsnes eroziju un degradē ainaviski vērtīgas teritorijas. Ko nozīmē sugu kustība un kuros gadījumos tā ir vēlama un kad nes zaudējumus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece, botāniķe Brigita Laime un Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodalās vadītājs Jēkabs Dzenis. "Vizītkarte invazīvām sugām augu valstī Latvijā ir latvānis, kā arī Amerikas ūdele, kas ienākusi, izbēgot no kažokādu audzētavām," norāda Jēkabs Dzenis. "Vārpainā korinte, kas vienlaicīgi ir vērtīgs augs, ko izmanto uzturā, bet tas arī strauji izplatās, kā arī Kanādas zeltslotiņa, kas strauji izplatās. Šie augi ir kļuvuši par savvaļniekiem, kas neuzvedas draudzīgi pret citiem," min Brigita Laime. Lielākā daļa invazīvo augu ir ienācēji no tālām zemēm, kur augšanas apstākļi bijuši skarbāki, Latvijā ir labāki dzīves apstākļi un vēl brīva vieta dabā, augi aug un zeļ, un pārņem mežu, piemēram, korinte. Tāpat Brigita Laime min krokaino jeb rievaino rozi, kas ir jūras piekrastē - skaista, dekoratīva, bet agresīva. Latvijā stādīta mērķtiecīgi, lai nostiprinātu smiltājus. Ir ar pozitīvas iezīmes invazīvajām sugām, bet galvenais, lai tās nepārņemtu masveidā mežus, kāpas, lai saglabātos daba, kāda te radusies un attīstījusies. Savukārt citās pasaules malās no Latvijas ir izplatījusies smiltāju kāpu niedre, augs aizvests uz Ziemeļameriku, Dienvidameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi, lai stiprinātu smiltājus. Tur vairs no šī auga nevar tikt vaļā. Graudzāle, kas ir miermīlīga Eiropā, bet tur invazīva. Apaļais jūras grundulis izspiedis vietējās sugas Prieks zvejniekiem, bet drauds mūsu reņģēm, visēdājs un gana agresīvs – tāds ir apaļais jūras grundulis, kurš Latvijas piekrastē pirmo reizi konstatēts 2004. gadā. Kā šī zivs ir iedzīvojusies Baltijas jūras ūdeņos, kā ietekmē vietējo ekosistēmu, stāsta zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Apaļā jūras grunduļa dzimtie ūdeņi r Melnā un Kaspijas jūra, mūsu pusē ienācis ar kuģu balsta ūdeņiem. Ne pārāk pievilcīga izskata zivs - lielu galvu un izvirzītām acīm, pēc dabas kareivīgs, mazprasīgs attiecībā uz dzīvesvietu un šo zivi var ierindot invazīvo sugu sarakstā, jo ir viens no lielākajiem padraudējumiem piekrastes ekosistēmai.
Smiltis un Melnītis .. Vai vairāk kaut ko vajag teikt? Youtube links - https://youtu.be/4JqACZX8Buo
Josimar har fått ny redaktør, så han må vi bli kjent med! Håvard Melnæs har vært med siden oppstarten for snart ti år siden, og har nå tatt over redaktørstillinga etter Frode Lia. Hvordan har ferden hit vært? Hva bringer fremtiden for Josimar? Hvor lite glad i Josimar er FIFA, CAF, UEFA og andre maktinstanser? (Svar: Ganske lite glad i Josimar. Hvorfor får du vite i ukas episode!) Vi minner i tillegg om at billetter ligger ute på Ticketmaster til vår episode 100 på Edderkoppen - løp og kjøp!
Josimar har fått ny redaktør, så han må vi bli kjent med! Håvard Melnæs har vært med siden oppstarten for snart ti år siden, og har nå tatt over redaktørstillinga etter Frode Lia. Hvordan har ferden hit vært? Hva bringer fremtiden for Josimar? Hvor lite glad i Josimar er FIFA, CAF, UEFA og andre maktinstanser? (Svar: Ganske lite glad i Josimar. Hvorfor får du vite i ukas episode!) Vi minner i tillegg om at billetter ligger ute på Ticketmaster til vår episode 100 på Edderkoppen - løp og kjøp!
CANNIBAL CORPSE Koncerta Apskats 3N PODKĀSTS #34 (Riga,Latvia @Melnā Piektdiena 21/07/18)
SMC215 – Tintenfische krümeln nicht
In this special edition of the RFN podcast, podcast host Thomas Giles, Editor-in-Chief Toke Theilade and Andrew Flint spoke to Håvard Melnæs from Josimar after his hard-hitting piece about the exploitation of migrant workers at the Zenit Arena shocked the football world with its dark revelations. You can read the article here: http://www.josimar.no/artikler/the-slaves-of-st-petersburg/3851/ You can also follow Josimar on Twitter: https://twitter.com/JosimarFotball
Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš. Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par korupcijas apkarošanu Austrumeiropā. Skaidrosim, vai, piemēram, Ukrainas ierēdniecība ir gatava veikt nepieciešamās reformas un apkarot sistēmisko korupciju, lai izpelnītos iespēju iekļauties rietumizpratnes un vērtību kopienā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde. Rubrikā "Viedokļi": Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē iedarbināts Lisabonas līguma 42. pants jeb solidaritātes pants, kas paredz pārējo dalībvalstu palīdzību jebkuriem līdzekļiem, ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā. Taču, kā tas izskatīties un ko Francija lūgs - vēl nav zināms. Terors turpinās. Piektdien, 20. novembrī, Francijas bijušajā Āfrikas kolonijā Mali divdesmit septiņi cilvēki tika nogalināti, kad islāmistu teroristi, bruņojušies ar ieročiem un pašnāvnieku vestēm, iebruka un saņēma gūstekņus kādā starp rietumniekiem populārā viesnīcā. Sestdien, 21. novembrī, Beļģijas galvaspilsētā Briselē terora draudu līmenis tika paaugstināts līdz augstākajam līmenim un pilsēta tika slēgta. Sporta spēles un koncertus atcēla, veikalus slēdza, sabiedriskais transports nekursēja un cilvēkus mudināja palikt mājās, kamēr armijas vienības patrulēja ielās, jo uzskatīja, ka pastāv "nopietni un nenovēršami draudi", ka varētu tikt veikts Parīzes tipa terora uzbrukums. Tālab nav pārsteigums, ka pēc Parīzes „Melnās piektdienas” uzbrukumu virknes, Francija kļuvusi par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti bloka vēsturē, kas ir iedarbinājusi Lisabonas līguma solidaritātes pantu. Tas paredz- ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums palīdzēt ar visiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā. Šī panta iedarbināšana nāca kā pārsteigums. Iepriekšējās diskusijas galvenokārt koncentrējās uz NATO piektā panta iedarbināšanu, kas ir alternatīva šai Eiropas klauzulai. Tiesa, tas ir daudzkārt spēcīgāks un paredz smago resursu iedarbināšanu, taču Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns vairāk kārt uzsvēra, ka vēlas spert tikai politisku soli: “Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Mēs to pieņemam pirmo reizi. Es gribu, lai tas visiem būtu skaidrs. Kā tas strādās? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan arī atbalsts Francijai citās operācijās. Gribu uzsvērt saviem kolēģiem, ka Francija nevar visu paveikt viena." Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā Par korupciju jau senajos laikos paredzēja bargus sodus. Tā pastāv laikam visās sabiedrībās, tāpēc pilnīgi brīva no korupcijas nav neviena valsts. Arī visās bijušajās PSRS republikās, kas tagad ir neatkarīgas valstis, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijis izaicinošs mērķis apkarot korupciju. Īpašus centienus pirms vairāk nekā desmit gadiem demonstrēja Baltijas valstis, tagad ļoti aktīvi ar korupcijas lietām strādā Moldovā un ar valsts nozagšanu aktīvi cīnās arī Ukrainā. Lai arī bieži vien korupcijas apkarotāju politiskie aizstāvji paši ir ar to saistīti. Informatīvā saspringuma laikā krievu valodā vēstošie mediji aktīvi atgādina par to, ka Ukrainā pati valdība ir viens no lielākajiem korupcijas perēkļiem. Skaidrs, ka pilnīgi tīrs nav neviens, šādus secinājumus pauž arī vairāki Latvijas pētnieki, kas bijuši Ukrainā, lai sniegtu savu redzējumu par korupcijas apmēriem. Bijusī „Sabiedrības par atklātību Delna” vadītāja Inese Voika salīdzina Ukrainas korupciju ar mums labāk izprotamo Latvijas līmeni. "Viens veids, kā saprast korupcijas apjomu Ukrainā, ir pēc korupcijas uztveres indeksa. Latvijai no 100 ballēm ir 55, tātad mēs esam tikuši pāri pusei, dažas problēmas atrisinājuši, savukārt Ukrainai šis vērtējums ir 26 balles, kas ir divas reizes mazāks vērtējums. Ukrainā korupcija ir attīstījusies dažādos līmeņos dažādā veidā, bet valsts attīstībai traucējošais noteikti ir tas, ko mēs saucam par valsts nozagšanu. Korupcija varas augstākajā līmenī, varas struktūru savstarpējā sadarbība, atbalsts konkrētam biznesa interesēm. Tās ir ieilgušas tradīcijas, kā ukraiņi pārvalda savu valsti," skaidro Voika. Ukrainā šobrīd tāpat risinās karš ar separātistiem, tomēr liela daļa iedzīvotāju ir vīlušies. Ne jau tāpēc, ka valsts atrodas kara stāvoklī, bet gan tāpēc, ka lielākā prasība – samazināt oligarhu ietekmi uz valsts pārvaldi, nav notikusi. Žurnālisti Ukrainā ir šokējuši ar materiāliem, kas atklāja, ka noteiktu preču grupām ir jau iepriekš noteikti izvešanas muitas tarifi. Šajā gadījumā tie būtu liekami pēdiņās, jo „tarifi” nav oficiālie valsts muitas tarifi. Nelikumīgās nodevas piemēro negodīgu ierēdņu grupējumi. Ukraina, piemēram, ir liels valriekstu eksportētājs, bet, lai izvestu uz ārzemēm kravu šādu riekstu, vietējai pārvaldes amatpersonai jāsamaksā no 8-12 tūkstošiem eiro. Ko tad vēl runāt par darījumiem, kur iesaistīt nafta, gāze vai derīgie izrakteņi. Šobrīd ukraiņi ir gatavi braukt uz ārzemēm, mācīties, kā labāk apkarot korupciju, jautājums tikai, vai Ukrainā cilvēki ir gatavi mainīt paši savus paradumus.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā par "Melnās piektdienas" terora aktiem Parīzē un par Islāma valsts pēdējā laika ofensīvu arī ārpus Tuvajiem Austrumiem - vai tiešām viņu terora staipekļi sniedzas jau tiktāl? Vai aiz teroristu nesenajiem vārdiem un darbiem nolasāma kāda īpaša vēsts, vai tā ir tikai stratēģiskā komunikācija un iebiedēšanas taktika? Vai parīzieši šoreiz ir nobijušies, vai tomēr nepakļaujas teroristu centieniem noteikt dienas kārtību? Studijā NATO Stratcom direktors Jānis Sārts, zvanām uz Parīzi Unai Bergmanei. Lai nedarītu priekšstatu, ka teroristiskais grupējums, kas sevi dēvē par “Islāma valsti”, ir valstisks veidojums, NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas Jānis Sārts mudina šī grupējuma apzīmēšanai izmantot vārdu “Daīš”. Sārts skaidro, ka apzināti teroristisko grupējumu apzīmē ar vārdu “Daīš”, ne “Islāma valsts”. Centrs teju gadu pētījis šīs organizācijas darbību informācijas laukā un tuvākajās nedēļās sola publiskot pētījumu. Centrā izpētījis, ka teroristiskais grupējums. “Un tas ir daļa no tā, kādēļ viņi kļuvuši tik veiksmīgi iepretim citām teroristu organizācijām, ka viņi parādīja ambīciju – mēs nebūsim tikai parasta teroristu organizācija, mēs veidosim valsti,” skaidro Sārts. Šī grupējuma pretinieki reģionā izmanto apzīmējumu “Daīš”, ko pats grupējums nelieto. Parīzes notikumu ietekme uz Eiropas migrācijas politiku Teju uzreiz pēc terora aktiem Parīzē 13. novembrī, kad pat nebija sākts darbs pie pašnāvnieku tautības noskaidrošanas, sabiedrība notikušo saistīja ar bēgļu pieplūdumu. Tādēļ 15. novembrī izskanējušās ziņas, ka diviem no pašnāvniekiem bijušas Sīrijas pases, šai spekulācijai pielēja krietnu daļu eļļas. Sīrijas varas iestādes paziņoja, ka cilvēks, kuram izsniegta viena no šīm pasēm, oktobrī Grieķijā ieradās ar bēgļu laivu. Vēl par vienu Sīrijas pasi ziņoja Francijas mediji, taču ASV izlūkdienesti pieļauj, ka vismaz viena no šīm pasēm, visticamāk, bijusi viltota. Ja apstiprināsies, ka teroristi ir migranti, kuri ieradušies no Sīrijas, tam būs ļoti nopietnas sekas uz Eiropas migrācijas politiku. Jau tagad to var novērot Polijā, kur nākamais Polijas Eiropas lietu ministrs Konrads Šimaņskis sestdien paziņoja, ka pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem Varšava nevar pildīt Eiropas Savienības plānu, kas paredz dalībvalstu starpā sadalīt 160 tūkstošus bēgļu. “Mēs pieņemsim bēgļus tikai, ja mums būs drošības garantijas. Tas ir galvenais noteikums un šobrīd jautājuma zīme tiek likta pie šī jautājuma visā Eiropā,” norādījis Šimaņskis. Saskaņā ar kvotu sadales sistēmu Polijai būtu jāuzņem četri ar pusi tūkstoši bēgļu, taču tagad šis skaits ir zem jautājuma zīmes. Vēl cits Polijas ministrs apšaubīja Vācijas atvērtības politiku, kad sacīja “mums ir jāapzinās, ka mēs kļūdījāmies, bijām pārāk naivi un ideālistiski”. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nedēļas nogalē metās aizstāvēt pretrunīgi vērtēto Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmu, paziņojot, ka saistībā ar teroristu uzbrukumiem Parīzē nav nepieciešams pilnīgi pārskatīt bloka bēgļu politiku. “Kas attiecas uz jauno Polijas valdību, man vēl nav bijusi iespēja šo jautājumu apspriest ar mūsu jaunajiem Polijas kolēģiem. Kad Polijas valdība būs funkcionāla, mēs to pārspriedīsim, bet mans paša viedoklis ir, ka jā – redzam šeit grūtības, taču nav nepieciešams pārmainīt visu pieeju,” vērtē Junkers.
Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Poļi nebaidās būt neērti Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa. Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši. „Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa. Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka. „Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda. Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi. Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?
Elric de Melníbone, Corum, Hawkmoon y la figura del Campeón Eterno protagonizan nuestro podcast de cómics. Repasamos todas las adaptaciones de la obra de Michael Moorcock, a cargo de autores como Mike Mignola, P. Craig Russell, Roy Thomas, Barry Windsow-Smith, Walter Simonson... Además, entrevistamos al autor español Paco Alcázar, creador del simpar Silvio José y colaborador en Orgullo y Satisfacción. De recomendaciones, el genial Mondo Lirondo, superhéroes primigenios con Masks y tebeos para chicas!
Elric de Melníbone, Corum, Hawkmoon y la figura del Campeón Eterno protagonizan nuestro podcast de cómics. Repasamos todas las adaptaciones de la obra de Michael Moorcock, a cargo de autores como Mike Mignola, P. Craig Russell, Roy Thomas, Barry Windsow-Smith, Walter Simonson... Además, entrevistamos al autor español Paco Alcázar, creador del simpar Silvio José y colaborador en Orgullo y Satisfacción. De recomendaciones, el genial Mondo Lirondo, superhéroes primigenios con Masks y tebeos para chicas!
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" pievēršamies aktualitātēm: Ukrainas prokrieviskie kaujinieki sākuši apšaudīt Melnās jūras ostas pilsētu Mariupoli. Vai konfliktā ar Kijevu šim mērķim ir tikai simboliska, vai arī stratēģiska nozīme? Viesi studijā: Vidzemes augstskolas lektors, ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Abi eksperti atzīst, ka notikumu Maruipolē aizvadītās nedēļas nogalē ir nepieteikta Krievijas Federācijas kara darbība Ukrainā. Par to liecina, ka tur vairs nav tikai atsevišķi brīvprātīgie, "tur uzdarbojas organizētās karaspēka vienības", uzskata Jānis Kapustāns. "Pieņemu, ka tās ir īpašu uzdevumu vienības, ko varējām redzēt Doņeckas lidostas ieņemšanā, grūti iedomāties, ka tie bija vienkārši brīvprātīgie, kas gāja uzbrukumā un ļoti precīzi, mērķtiecīgi sabombardēja lidostas jumtu," analizē Kapustāns. Otrs, kas norāda, ka šis ir organizētas vienības - šiem separātistiem jeb teroristiem ir ļoti moderni ieroči, kādu Ukrainas armijai, iespējams, nemaz nav. Kamēr NATO joprojām nav pieņēmusi vienotu lēmumu par palīdzību Ukrainai cīņā ar prokrieviskajiem separātistiem, Latvija palīdz apmācīt ukraiņu virsniekus, kuri uz apmācībām ierodas Latvija, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Raidījumā arī saruna ar Latvijas ukraiņu savienības valdes locekli Olgu Bergu, vērtējot, kāda palīdzība visvairāk nepieciešama Ukrainas cilvēkiem. Mariupoles apšaude bijis tikai terorakts vai tomēr Krievijas gatavota plašāka ofensīva? Galvenais neatbildētais jautājums uz šo brīdi ir, vai Mariopoles apšaudīšana ar mīnmetējiem bija tikai atsevišķs terorakts vai arī Krievija gatavojas jaunai, plaša mēroga ofensīvai. Lai gan liela daļa ārvalstu notikumu vērotāju prognozē, ka ar uzbrukumu Mariopolei Krievija gatavojas izveidot "koridoru" starp Krievijas anektēto Krimu un Doņecku, analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināts, ka vairāki šādam ofensīvam nepieciešamie indikatori pagaidām trūkst. No vienas puses "Statfor" pētnieki atzīst, ka "Grad" reaktīvo mīnmetāju izmantošana norāda, ka uzbrukums bija rūpīgi plānots un tam bija valstiska mēroga atbalsts. Uz to norāda arī NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, kurš skaidro, ka pēdējo dienu laikā Krievijas karaspēks ir devies palīgā prokrieviskajiem kaujieniekiem. Gan NATO, gan arī analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināti, ka tik nopietnas bruņutehnikas ievešana norāda uz gatavošanos plašākam uzbrukumam. Taču par to, ka tas nozīmē ilgi aprunātā starpsavienojuma izveidi, ekspertu domas dalās. Vārdā neatklāti avoti no prokrievisko kaujinieku rindām britu laikrakstam "The Guardian" iepriekš bija vēstījuši, ka viņi nemēģinātu ieņemt tik lielu pilsētu kā Mariopoli, jo tas nozīmētu tik plašas kaujas pilsētas centrā, ka Mariopole tiktu pilnībā iznīcināta un ietu bojā simtiem cilvēku. Arī pašpasludinātās tā dēvētās Doņeckas tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko preses konferencē, kurā viņš uzņēmās vainu par uzbrukumu, piebilda, ka pašā pilsētā iebrukt nav plānots. "Mēs esam pieņēmuši lēmumu negaidīt, līdz Ukrainas armija sāk ofensīvu, mēs vienkārši neļausim viņiem noformēties, Mēs turpināsim uzbrukt līdz sasniegsim Doņeckas robežu. Dārgie mediji – es jau esmu teicis -ja es redzēšu draudus Doņeckas zemei no jebkura apdzīvota punkta, es šos draudus iznicināšu, bet ja draudi nebūs, tad mēs runāsim citu valodu," norāda Zaharčenko. Arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes preses pārstāvis Andrijs Lisenko uzsver, ka uzbrukums Mariopolei vēl nenozīmē jauna ofensīva sākumu. Preses konferencē nedēļas nogalē pulkvedis uzsvēra, ka nemiernieki apšaudīja Ukrainas pozīcijas, lai paplašinātu savu teritoriju un pielāgotu robežlīnijas savām vajadzībām. Nekādas pazīmes par plašāku uzbrukumu Mariopolei pagaidām neesot. Analīzes un prognožu centrs «Statfor" uzsver, ka Krievija loģistikas ziņā vēl nav gatava jaunam, plaša mēroga ofensīvam. Lai izveidotu "koridoru" starp Krimu un Doņecku, Krimas infrastruktūrā būtu nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, taču kopš aneksijas, Krievija pussalu ir atstājusi relatīvi neskartu.
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”