Podcasts about izn

En un nuevo podcast de la Radio de Diario de Transporte hablamos de la Aventura Solidaria 2025 de Camioner@s Contra el Cáncer: "A Gijón en Vespa".Una nueva iniciativa de Juan Pérez Luque y su proyecto solidario para contribuir a la investigación en la lucha contra el cáncer. Como cada proyecto solidario de Juan será a favor de la Asociación Española Contra el Cáncer (AECC), a quien irán destinadas todas las donaciones económicas de este recorrido en moto, que se ingresarán directamente por las personas que aporten su dinero en la asociación provincial que deseen.La particularidad de este proyecto "A Gijón en Vespa" es el recorrido por etapas desde la localidad cordobesa de Iznájar hasta Gijón con una moto Vespa muy particular, de la que nos habla Juan en la entrevista. Así como del regreso otra vez a su pueblo desde la ciudad asturiana.Por eso os recomendamos que no dejéis de escuchar este interesantísimo podcast, al que acompañamos también con el vídeo de la entrevista. 

Iznācis Dainas Sirmās jaunākais dzejas krājums "Austra", kurā dzejoļi kārtoti četrās nodaļās: “Trupe”, “Ziemupe”, “Uldis” un “Aiz trešā sēkļa”. Krājumu veram vaļā kopā ar dzejnieci un klausīsimies dzeju viņas lasījumā.  

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu. 

Iznācis trešais rakstu krājums par Kārsavas vēsturi “Kārsavas stāsti III”, kas papildina pirmajās grāmatās jau pētīto industrialā mantojuma tēmu, šoreiz piedāvājot Latvijas teritorijā pirmā dzelzceļa vēsturiski daudzpusīgu un aktuālu dokumentāciju, tostarp fotogrāfijās un vietejo cilveku stāstos. Domnīca “Creative Museum” sadarbībā ar domubiedriem un profesionālu vesturnieku komandu izdevusi grāmatu – rakstu krājumu “Kārsavas stāsti III”. Grāmatas autori ir Ineta Zelča-Sīmansone, Raivis Sīmansons, Andris Uškāns, Agnese Neija un Toms Altbergs, interviju veidošanā piedalījusies arī Valentīna Zelča. Krājumā lasītāji var iepazīties ar Latvijā pirmo dzelceļa līniju posmā no Kārsavas (Bozovas) līdz Maltai, tostarp aplūkojot dažādos laikos uzņemtas fotogrāfijas un izlasot vietējo cilvēku stāstus. Kopumā grāmatā atmiņās dalījušies 35 cilvēki, kas bijuši saistīti ar dzīvi vai darbu kādā no dzelzceļa stacijām attiecīgajā maršrutā.

Jaunie Samsung telefoni, iPhone 17 Air un TikTok drāma. Tehnoloģiju jaunumi Digitālajās brokastīs. 1. Iznākusi jaunā Samsung S25 sērija; 2. Ieslēgts, izslēgts, ieslēgts: TikTok drāma ASV; 3. ChatGPT palīdzēs plānot darbus; 4. iPhone 17 Air - ko sagaida internets? 5. Apvienotā Karaliste ievieš digitālo maciņu ar autovadītāja apliecībām. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

Jauna latviešu videospēle un svaigas "WhatsApp" un "Teams" funkcijas. Digitālo brokastu tehnoloģiju ziņu tops. Pēdējais 2024. gada ziņu tops ir klāt! 1. Iznākusi latviešu videospēle "The Rise of the Golden Idol"; 2. "WhatsApp" jaunumi - melnraksti un balss ziņu transkripcijas; 3. "Microsoft Teams" nākotnē palīdzēs videozvanos runāt svešvalodās; 4. Mākslinieki protestā pret "OpenAI" nopludina "Sora" modeli; 5. "X" norietā aug "Threads" un "Bluesky". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Iznācis akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pēdējais – 13. sējums. Cik dažādas un pārsteidzošas lietas parādās tautasdziesmās un kā tās dzīvo mūsdienu pasaulē? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli un ši institūta zinātnisko asistenti Artu Krūzi. Latviešu folkloras krātuves arhīvā atrodama lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – ap miljonu tautasdziesmu tekstu. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1979. gadā uzsākta akadēmiskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas” izdošana. Strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, tikko izdots pēdējais – 13. „Latviešu tautasdziesmu” sējums. 13. sējums “Dzīve tautās. Mūža vakars. Bēres” tematiski veidojas divās daļās. Pirmā daļa atspoguļo dzīvi laulībā, apcerot dažādus, arī mūsdienās aktuālus aspektus no saticīgām un mīlestības pilnām attiecībām līdz vardarbībai un alkohola postam, attiecības pēc kāzām ar vīra un sievas radiem, kā arī dzīvi vecumā. Sējuma otrajā daļā dziesmas izseko ļaužu priekšstatiem par slimībām, nāvi, atspoguļo bēru rituālu – pēdējos lielos godus cilvēka mūžā. 13. sējuma izdošana noslēdz vairāk nekā 60 gadu ilgu, vairāku LFK darbinieku paaudžu, laikmetu un režīmu robežas pārsniedzošu darbu. Tā iznākšana sakrīt ar Latviešu folkloras krātuves simtgadi, simboliski godinot tautasdziesmu kā vienu no nācijas veidošanās stūrakmeņiem.  Raidījumā skan arī ieraksts no Latvijas Radio arhīva, kurā 2015.gada sakumā Baiba Krogzeme-Mosgorda (1966.–2021.), kura bija Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece, akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" zinātniskā vadītāja, raksturo darbu pie izdevuma.

Iznākusi grāmata "Neparastās kartes", kas ir grāmatas "Brilliant Maps" tulkojums latviešu valodā. Tā ir viena no populārākajām karšu vietnēm pasaulē, kas ļauj karti izmantot ne tikai kā navigācijas līdzekli, bet arī atklāj daudz neparastu faktu par pasauli mums apkārt. Kāda ir karšu loma mūsdienās un kādas neparastas kartes varam atrast, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta grāmatu tulkotājs, ģeogrāfijas skolotājs, prāta mežģu veidotājs Morics Roberts Mūrnieks un uzņēmuma "Jāņa sēta" ģeotelpisko risinājumu biznesa virziena attīstības vadītājs, galvenais karšu lietotnes "BalticMaps" virzītājspēks Dāvis Valters Immurs. Ūdensceļu kartēs attēlotais Šodien reti kad ūdens transporta vadītāji izmanto drukātas papīra kartes, jo viss ir redzams viedierīcēs elektroniskajās kartēs, tomēr jauno jūrnieku apmācībā izmanto drukātas kartes, lai iemācītu kuģošanas pamatus. Kas ir attēlots jūras navigācijas kartēs un kā tās atšķiras armijas flotei, tirdzniecības kuģiem un burātājiem, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs Jurijs Šendriks.  Jurijs Šendriks datora ekrānā rāda Rīgas jūras līci, kur netālu no Rīgas ostas ūdens teritorija ir izraibināta ar melniem krustiem, tādejādi uzrādot nogrimušo kuģu vrakus. Vēl kartē redzams dziļums, straumes virziens, bojas, kas signalizē, kur ūdens transportam ir jāieiet  vai jāiziet ārā no ostas. Šodien ikviens var sameklēt internetā bezmaksas kartes un sekot līdz kuģu kustībai visā pasaulē, līdzīgi kā tas ir ar lidmašīnu kartēm, bet jau profesionālākus ceļvežus ūdeņos par maksu piedāvā dažādas kompānijas, kas specializējušās karšu izstrādē. Kas attēlots ūdensceļu kartēs un kā jūrnieki tajās orientējas, par to turpina Jurijs Šendriks.

Iznākusi senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs”, kurā ietvertie dzejoļi aptver laikaposmu no 3. līdz 13. gadsimtam. Tās sastādītājai Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam kaligrāfijas paraugus, ievadā pastāstot Ķīnas dzejas vēsturi, apkopojot  dzejnieku biogrāfijas, izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu.   Stāsta sinoloģe, atdzejotāja Ieva Lapiņa, sinologs, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” zinātniskais redaktors Franks Kraushārs un dzejnieks, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” redaktors Ivars Šteinbergs. Grāmatas atvēršanas svētki tika svinēti Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā, Van Beija spēlē milzu koklei līdzīgo Ķīnas tradicionālo mūzikas instrumentu gudžen, Rīgā dzīvojošais ķīnietis Hans Vang šo dzeju skandē savā valodā, bet krājuma sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa lasa latviski. “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģija” ir ļoti skaista grāmata, un kā gan citādi, tās dizaina autors ir Aleksejs Muraško. Izdevums ir biliguāls, skaistas ir ķīnzīmes, kas ir sarežģītākas un atšķiras no mūsdienu Ķīnas rakstības. Skaista ir Senās Ķīnas klasiskā dzeja, kas vēsta par mūžīgām lietām – apdzied dabas skaistumu, kavējas cilvēciskās skumjās. Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam Senās Ķīnas kaligrāfijas paraugus, izstāstot Ķīnas dzejas vēsturi un apkopojot dzejnieku biogrāfijas ir izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu. Ieva Lapiņa ilgāku laiku dzīvojusi ārpus Latvijas. Ieva Lapiņa atzīst, ka Ķīnas klasiskās dzejas tradīcija ļauj spēlēties ar iepriekšējo gadsimtu tekstiem, radīt jaunas, netiešas nozīmes. Taču nav tik optimistiski, ka Senās Ķīnas dzeja mūsdienu Ķīnā būtu ārkārtīgi populāra. Jā, tā tiek mācīta skolās ar atbilstošu, ideoloģizētu komentāru. Taču ne katrs Ķīnas iedzīvotājs spēs Senās Ķīnas dzeju lasīt un saprast. Senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs” ir bilinguāls izdevums, vizuāli es varu novērtēt ķīnzīmes, kurās šī klasiskā dzeja pierakstīta, un tās atšķiras no mūsdienu rakstības. Senās Ķīnas dzeja ir bijis kas elitārs jau tās rašanās laikā. Un Arī mūsdienu pasaulē tā uzrunās ne katru. Taču tas, kas mums būtu jāapbrīno, ir nemitīgā atgriešanās pie šiem tekstiem, saka Senās Ķīnas lirikas antoloģijas “Upes sniegs' sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa. Ar apjomīgo antoloģiju Ieva Lapiņa ir iedibinājusi šādu tekstu latviskojuma tradīciju. Un tagad gaida kolēģu un lasītāju atsauksmes.

Latvijā šobrīd valda tādi laika apstākļi, ka viss aug griezdamies. Un strauji izplatās arī dažādi augu kaitēkļi. Ko vēl preventīvi var paspēt dārzā izdarīt, lai vēlāk nebūtu jācīnās ar sekām, vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "trauksmes cēlājs" - Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, stādaudzētavas „Dimzas” vadītājs Andrejs Vītoliņš, Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Dažādu dārza kaitēkļu šajā sezonā tiešām ir daudz, un Andrejs Vītoliņš norāda, ka nopietni ir jāinformē dārzu īpašnieki, kā ar tiem cīnīties. Viņu uztrauc dažādi sadzīviski padomi, kas pieejami sociālajos medijos. Izmantojot ieteiktās metodes un līdzekļus, varbūt arī augus no kaitēkļiem pasargās, bet pastāv iespēja pašiem saindēties. Vadoties pēc dažādiem tautas padomiem var nonākt pie tā, kas visus satrauc, - mēs indējam pasauli. "Vienā rokā mums ir komentāri un sabiedrības viedoklis par to, ka vajadzētu ekoloģiskāk, zaļāk un saudzēt vidi, pretējā pusē ir sabiedrības daļa, kas šausminās, netiek galā ar kaitēkļiem un slimībām un cīnās ar visiem pieejamiem līdzekļiem," komentē Andris Vītoliņš. Anitra Lestlande norāda, ka daudzi amatierdārzkopji vēlas izķert jebkuru kukaini dārzā, nepadomājot, vai tas ir kaitēklis vai labs kukainis. Visu gribas ātri un efektīvi. "Mums ir tāda vīzija izveidojusies, ka ar vienu kaut ko izdarot, uzpūšot kādu brīnumlīdzekli, es tikšu vaļā no problēmām uz visu vasaru. Dabā tā nemēdz būt," skaidro Anitra Lestlande. "Labi zinām, ka atkarībā no laika apstākļiem kaitēkļi mēdz savairoties vai sabremzēties. Ir dažādas nianses, kas tiem, kuri interesējas par augiem, par dārzu, uzliek ne gluži pienākumu, bet vajadzētu tā būt, ka viņi interesējas par kaitēkļu bioloģiju, par augu bioloģiju, kā to ietekmē laika apstākļi." "Bīstams mīts, ka ar ķīmiju var iznīcināt kādu sugu," norāda Mārīte Gailīte. "Sugu var iznīcināt tikai tad, ja tās sugas dzīvotnes vairs nav. Kamēr apstākļi ir labvēlīgi sugas dzīvei, tā būs. Mēs varam tikai aizsargāt savus augus. Iznīcināt sugu - neceriet." Vītoliņš piekrīt, ka nemaz nav arī jāiznīcina, tikai jāsamazina apjoms, vispirms saprotot, cik lielā mērā jācīnās. Viņš mudina vērsties pie padoma pie speciālistiem dārzkopībā, lai gan viņi tiek izslēgti no dažādām sociālo mediju dārzkopju grupām. "Ja par kādu jautājumu atbilde skan: "es domāju, ka vajadzētu tam strādāt tā", ignorējiet," norāda Andrejs Vītoliņš. "Tāpat kā par politiku un viltus ziņām, ir jāmācās filtrēt arī šādas dārzkopības ziņas, kuras korektas, kompetentas. Sliktākajā gadījumā zvaniet, ja nevarat saprast no interneta, audzētavas blakus ir, augu aizsardzības inspektori arī ir pieejams. Publiski lasām mājaslapās kontaktu sadaļas un zvaniet visiem pēc kārtas." 

„Ideālists merkantilā pasaulē” – monogrāfija, kurā pirmoreiz iespējams izsekot grāmatu apgāda „Zelta Ābele” dibinātāja un vadītāja Miķeļa Goppera dzīves nozīmīgākajām epizodēm visa mūža garumā. Kultūras rondo studijā par Miķeli Gopperu un viņa apgādu izvaicājam monogrāfijas autoru Laimoni Osi un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Iznācis divu sējumu izdevums – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Katalogu sastādījis, komentējis un monogrāfiju sarakstījis Laimonis Osis. Bibliofila un grāmatu kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi ir īstenojusies apjomīgā monogrāfijā un izsmeļošā apgāda izdoto grāmatu katalogā. Rezultātā ir tapis divu sējumu izdevums: monogrāfija par Miķeļa Goppera dzīvi un darbību "Ideālists merkantilā pasaulē", kā arī izdevniecības "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs". "Zelta ābeles" ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā, uzsver izdevēji. Divu sējumu izdevumu izdevis apgāds "Neputns".

Iznāk teātra zinātnieka Gunāra Bībera “Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu”. Kultūras rondo studijā lekciju saturu aktualizējam kopā ar redaktors Raimondu Briedi un režisoru Elmāru Seņkovu. Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas" ir daļa no viņa lasītā kursa "Drāmas teorija" aktieru specialitātes studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā 2000. gada rudens semestrī, kad tās tika ierakstītas magnetofona kasetē nenoskārstai vajadzībai. 2020.–2021. gadā lekcijas tika atšifrētas un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramatiķiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību. Lekcijas ir studiju kursa daļa un vienlaikus – ieskats būtiskos jautājumos drāmas teorijā un vēsturē. Lekciju teksts ir rediģēts, atsakoties no vārdu atkārtojumiem, liekvārdiņiem, pauzēm, tomēr nav mēģināts to pārvērst literāri gludā tekstā. Iespējams, ka tie, kas dzirdējuši Gunāra Bībera lekcijas, lasot dzirdēs arī viņa balsi, tie, kas to nav dzirdējuši, lasīs skaidri izklāstītus drāmas pamatprincipus. Krājumu izdevis apgāds "Neptuns".

Seriāls „Padomju džinsi” – stāsts par nelegālu džinsu ražotni 70. gadu Latvijas psihiatriskajā slimnīcā saņēmis trīs „Lielos Kristapus”, pabijis Berlīnes seriālu tirgus atlases programmā, bet tā režisori – Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis – ir Kultūras rondo studijā. „Pirmais solis tautas likvidēšanā ir tās atmiņas izdzēšana. Iznīcināt tās grāmatas, kultūru, vēsturi. Tad lai raksta jaunas grāmatas, ražo jaunu kultūru, izgudro jaunu vēsturi. Drīz tā tauta sāks aizmirst, kas tas ir un kas tas bija. Cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmiršanu,” tā rakstījis čehu rakstnieks Milans Kundera. Bet šodien mēs no jauna mācāmies atcerēties. Kā vara padomju psihiatriskās klīnikas izmantoja brīvdomātāju savaldīšanai, lai arī brīvdomība izpaudās tikai rietumu mūzikas, radiostaciju un džinsu formā. Un kā varu mēģināja apiet, un reizēm tas arī izdevās. Jaunais seriāls „Padomju džinsi” Latvijā pirmizrādi piedzīvos pirmdien, 26. februārī, bet Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā seriāls piedalījās filmu tirgus sadaļā. Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā "Padomju džinsi" jau saņēmuši trīs balvas – labākā daudzsēriju filma, labākais scenārists – Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, un labākais aktieris – Kārlis Arnolds Avots.  Bet sāksim ar režisoriem Staņislavu Tokolovu un Juri Kursieti, kuri atgriezušies no Berlināles un gatavi pirmdienas „Padomju džinsu” pirmizrādei Rīgā. Seriālā „Padomju džinsi” nozīmīga vieta ir Dailes teātrim, tur arī kolēģe Baiba Kušķe tikās ar seriāla aktieriem – Kārli Arnoldu avotu, Baibu Broku, Juriju Djakonovu un Matīsu Ozolu. 

Iznākusi literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentina Lukaševiča grāmata latgaliešu valodā "Dienvidlatgales stāsti". Tajā 39 stāstos autors ceļo telpā un laikā, iepazīstinot lasītājus ar bezlielpilsētu Latgali, ko viņš iepazinis savos kājāmgājēja piedzīvojumos. Autora Latgale ir pauguriem un ezeriem klāts zemes pleķītis ar skaistu dabu, interesantu vēsturi un kolorītiem cilvēkiem.  „Sauleskalna iela un Sauleskalna ielas krastā ir Šokolādes kalns. Te ir taka, un pa šo taku vasarā varēja uzkāpt.” Ar rakstnieku, novadpētnieku un literatūrzinātnieku Valentinu Lukaševiču tiekamies Šokolādes kalna pakājē. Gareniskais paugurs Krāslavas nomalē ir viens no 39 pieturpunktiem Valentina Lukaševiča nupat iznākušajā grāmatā „Dienvidlatgales stāsti.” Šokolādes kalnu – iespējams, garšīgāko vietvārdu Latgales kartē – apvij vairākas leģendas. „Šajā vietā pirms simts gadiem tikušies, no pilsētas gājuši, varbūt ne ziemā, bet siltākā laikā, jauni puikas un meitenes, tā teikt, baudīja dabu un puikas deva meitenēm šokolādi. Tāpēc arī šī vieta, kur meitenes varēja apēst no puikām dāvinātu šokolādi. Bet cits stāsts ir, ka šeit ir mālaina vieta un viens cilvēks pateica, ka te māls ir šokolādes krāsā. Mums māls pie Daugavas podniekiem ir iecienīts, agrāk krāslaviešiem arī bija suvenīrs sataisīts tieši no Šokolādes kalna māla.” No krājumā iekļautajiem 39 stāstiem 16 ir par Krāslavas pilsētu un novadu, tāpēc likumsakarīgi tieši Krāslavā norisinājās grāmatas atvēršanas svētki. Stāsti sarakstīti laikā kopš 2016. gada, un sākotnēji publicēti laikrakstā „Latgales Laiks” un žurnālā „A12”.   Autore Madara Bērtiņa.

Atmiņās dalās vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis. „Viens no dižgariem, ar kuru man ir bijis tas gods un laime sadarboties, ir Leonīds Vīgners. Viņš pēcgara gados bija neapšaubāma autoritāte – gan kā operas diriģents, gan simfoniskās mūzikas diriģents. Viņš bija cilvēks, kurš patiešām drīkstēja nest vārdu "maestro". Necerēju, ka iepazīšu viņu tuvāk, bet pienāca 1956. gads, kad es biju Dārziņskolas pēdējās klases audzēknis, un sākās gatavošanās Vispasaules jauniešu un studentu festivālam Maskavā. Es nezinu, kam bija šī iecere, ka vajadzētu braukt un nodibināt simfonisko orķestri, bet tas beigās ļoti veiksmīgi realizējās. Un sākums tam bija 1956. gada nogalē, kad tika salasīti visi spējīgākie audzēkņi no mūzikas skolām, no Dārziņskolas, no Jāzepa Mediņa skolas, un Vīgnera vadībā notika pirmais mēģinājums. Iznāca tā, ka mani nosēdināja pie pirmās pults. Mēs spēlējām ļoti sarežģītu skaņdarbu – Sergeja Prokofjeva „Klasisko simfoniju”. Man bija diezgan labas iemaņas lasīšanā no lapas, un es to visu nospēlēju, nolasīju no lapas, un laikam Vīgners saprata, ka, kā saka, ar mani var rēķināties. Ar jauno simfonisko orķestri Vīgners strādāja ar milzīgu patiku. Viņam patika ar jauniešiem. Viņš arī paļāvās, un mēs visi jaunie mūziķi izgājām viņa vadībā ļoti stingru skolu. Pat varētu teikt, ka esmu svētīts ar Vīgnera sviedriem, jo, sēžot pie pirmās pults, viņš strādāja un diriģēja ar diezgan lielu spēku, svīda, un bieži viņa sviedru piles man pilēja gan uz instrumenta, gan sejas. Atceros vienu gadījumu, kad mēs jau bijām savus skaņdarbus apguvuši tik labi, šķiet, ka tā bija Ādolfa Skultes Horeogrāfiskā poēma, kad Vīgners tikai iedeva tempu, lepni izgāja ārā un mēs visu Horeogrāfisko poēmu orķestrī nospēlējām bez diriģenta – ļoti labi bijām to visu apguvuši. Bet ne vienmēr viss gāja tik gludi. Bija arī viens tāds incidents – man ar Vīgneru bija gatavošanās koncertam universitātes aulā, kad divas dienas pirms koncerta viņš kļuva diezgan nervozs, nerēķinājās ar laikiem – mēģina un mēģina, sen jau pauzes laiks, kad es kā koncermeistars tomēr uzskatīju, ka man ir tiesības piecelties un pateikt, ka nu ir laiks pauzei. Viņu tas sadusmoja. Tādās reizēs viņš piesita kāju: "Tu, piena puika, man te aizrādīsi! Ārā!" Kas man atlika! Paņēmu savu vijolīti, sakrāmēju, eju ārā no zāles, bet man sekoja viņa dzīvesbiedre, kas arī atradās zālē. Viņa sāka mani mierināt: "Nu, Juri, neņemiet ļaunā, viņš kādreiz ir tāds dusmīgs, bet viss būs kārtībā!" No tā es sapratu, ka man ir bijusi taisnība. Sāpināts gan aizgāju mājās, bet tagad – ko darīt nākošā dienā? Viens no tādiem veciem mūziķiem deva padomu – izliecies, ka nekas nav bijis! Atnāc otrā dienā, sēdi savā vietā un miers! Tā es arī izdarīju – otrā dienā aizgāju uz mēģinājumu, atradu savu vietu, no Vīgnera neviens vārds, it kā nekas nebūtu noticis. Vienkārši šis incidents parādīja, ka dabrīd viņš bija tāds drusku valdonīgs. Es vienmēr pēc tam esmu pārdomājis, ka neviens no vecākiem mūziķiem, kas tolaik tur sēdēja, kas vairāk nebija "piena puikas", neiestājās par mani. Arī tas, kurš sēdēja man aiz muguras, Vīgners tikai pateica: „Sēdies viņa vietā!” un viņš – nevienu vārdu – apsēdās manā vietā, it kā viss būtu pareizi. Jutu, ka man nebija atbalsta. Ar Vīgneru kā diriģentu man sanāca sadarboties jau studiju laikā, bet pēc otrā kursa beigšanas Maskavā 1959. gadā vasarā, kad biju sagatavojis Arama Hačaturjana koncertu, man piedāvāja nospēlēt ar radio simfonisko orķestri, tagadējo Nacionālo simfonisko orķestri, šo koncertu dzīvajā raidījumā. Toreiz vēl bija dzīvie raidījumi – nospēlēju raidījumu, bet pilnīgi pašās beigās, kādas divas taktis pirms kodas, man drusku kaut kas samisējās. Bet es pēc tām divām taktīm biju atpakaļ uz ceļa un spēlēju, un nobeidzām, viss bija labi. Piegāju pie Vīgnera un teicu, ka atvainojos par to, ka man tāda kļūme gadījās. Vīgners teica: "Zini, ko, nospēlēt bez kļūdām nav liela māksla, bet kļūdīties un tikt atpakaļ uz ceļa, tas jau kaut kas ir!" Es vienmēr atceros šo teicienu un saku to arī saviem studentiem, ka jāprot vienmēr tikt uz ceļa. Vīgners tādā ziņā kā diriģents prata tikt ārā no šādām sarežģītām situācijām.  Maskavā Vīgnera vārds bija ļoti lielā cieņā. Viņam katru gadu tur bija kāds koncerts, un es kā students centos uz visiem šiem koncertiem būt. 1959. gadā Maskavā aspirantūrā mācījās arī Valdis Jancis un Māris Villerušs, un šos koncertus mēs apmeklējām trijatā. Viņi dzīvoja un īrēja istabu ārpus Maskavas, bet es Maskavā biju lietas kursā, kādas ir afišas. Tad es vienmēr viņiem zvanīju un teicu, kad Vīgners būs Maskavā, kad jānāk uz koncertu. Tā mēs visus šos koncertus vienmēr apmeklējām.  Mums bija arī cita interese, jo Vīgners mūs vienmēr pēc koncertiem aicināja uz viņa iemīļotu gruzīnu restorānu pašā Maskavas centrā. Pēc koncerta mēs tikām uzaicināti uz vakariņām ar gruzīnu ēdieniem un gruzīnu vīnu – tas mums arī bija savs iepriecinājums! Interesanti, ka šajās vakariņās viņš nekad neaicināja nevienu no Maskavas funkcionāriem, kas varēja viņam nodrošināt kādus koncertus vai kaut ko tamlīdzīgu. Nē, tie bija trīs latviešu studenti, kas sastādīja viņam kompāniju. Viņš, protams, sen bija pazīstams gan ar Janci, gan ar Villerušu, gan mani – mēs visi bijām viņa vadībā spēlējuši, viņš mūs ļoti labi zināja. Tā ka esmu ļoti pateicīgs Leonīdam Vīgneram: vispirms, viņš ir tas, kas mani pēc skolas gadiem faktiski izcēla no vides un ielika atbildīgā postenī, koncertmeistara vietā, iedeva kopā ar orķestri spēlēt Pētera Čaikovska koncertu, un tas man iedeva stimulu gan strādāt, gan censties – ceļa maizi visai manai nākamajai dzīvei un darbībai. Es viņam par to esmu ļoti pateicīgs."

Iznācis jauns seriāls "Pansija pilī". Raidījumā tiekamies ar seriāla radošo komandu.  Filmas režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis; dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe. Radošajā komandā ir arī filmas operators Andrejs Rudzāts, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne, mākslinieks Jānis Kalniņš, grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

Kultūras rondo tautu brīnumpasakas pārlasām kopā ar grāmatas “Ceļā ar pasaku” autorēm Ramonu Gredzenu, Inesi Ruku un Gunu Bergu, kuras pasakas ir caurlūkojušas Gustava Junga psihoanalīzes skatījumā. Iznākusi grāmata “Ceļā ar pasaku. Tautu brīnumpasakas Junga analītiskās psiholoģijas skatījumā”, kura vēsta par pasaku analīzi un palīdz cilvēkiem iepazīt pasaku dziļumu un dziedināšanas spēku. Grāmatu veidojuši 10 autori – Junga analītiķi un Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti. Savukārt galerijā „Māksla XO” Rīgā nupat ir atklāta igauņu melnā humora meistara Marko Mētama izstāde „Reiz sensenos laikos…”, kurā viņš savā manierē interpretējis un ilustrējis labi zināmus bērnu stāstus un pasakas, liekot uz tām paraudzīties pavisam citām acīm. Piemēram, vai esat domājuši, ka uz Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem varētu paraudzīties arī kā uz spēcīgu sievieti, kura valda pār septiņiem vīriešiem un liek viņiem strādāt savā labā? Māra Rozenberga tikās ar mākslinieku un lūdza viņam mazliet pastāstīt par savām attiecībām ar pasaku žanru. Bet izrādē "Grimmi" Liepājas teātrī groteskā veidā izspēlēti brāļu Grimmu pasaku motīvi. Iespēja paklausīties fragmentu no TV Kurzeme žurnālista Argota Pakalna veidotā sižeta, kurā viņš uzklausījis iestudējuma "Grimmi" režisoru Elmāru Seņkovu un skatītājus. Karla Gustava Junga „ēnu” klātbūtne ir arī jaunākajā Artūra Virtmaņa izstādē "Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē", kas aplūkojama Latvijas Nacionālā muzeja galvenajā ēkā.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Iznākusi bilingvāla fotogrāmata "Juris Poišs. 1957–1983". Tā veltīta latviešu preses fotogrāfam Jurim Poišam (1933–1984). Juris Poišs ir viens no 20. gadsimta 60. un 70. gados aktīvajiem fotožurnālistiem, kurš strādāja gan ziņu aģentūrā LTA (tagad LETA), gan kā vairāku laikrakstu fotokorespondents. Grāmatu pārlapojam kopā ar tās sastādītāju, vēsturnieku Tomu Zariņu un mākslinieku Alekseju Muraško. "Fotogrāfijas ziņā vai stila ziņā Juris Poišs ir ēnu un gaisa burvis," raksturo Aleksejs Muraško. "Viņam raksturīga mākslinieciska pieeja, kas nebija raksturīga preses fotogrāfiem. Tas nenozīmē, ka citi necenšas kaut ko izdarīt vairāk pār uzdevumiem un ideoloģijas ierobežojumiem. Izskatās, ka viņš ir gājis daudz tālāk." Viņu var pielīdzināt nopietniem, pazīstamiem ārvalstu fotogrāfiem. "Tematiskais un žanriskais diapazons, ko apkalpoja, milzīgs. Ir kadri, kas atbilst padomju preses štampiem. Kad jūtas brīvāks, viņš pārveidoja telpu tik neatgriezeniski, ka ļoti pazīstama Rīgas vieta kļuva par citu pilsētu, Parīzi vai Londonu. Viņš izvēlējās tik precīzu leņķi, gaismas situāciju, laika apstākļus, kas trāpa trāpa dvēseles īstajā punktā," atzīst Aleksejs Muraško. Izdevumā publicētas 80 melnbaltas vidējā formāta fotogrāfijas, kas izseko viņa soļiem fotogrāfijā no 1957. gada līdz pēdējiem mēnešiem pirms nāves. Izdevumam ir dubultais apvāks — vienā pusē redzama skats uz saulainu Rīgas krustojumu, otrā pusē — attēls ar kundzi, kura mazgā Ekes konventa ēkas logus Vecrīgā. Šo grāmatu izdevusi biedrība "Kultkom" un tā turpina izdevumu sēriju "Republika attēlos", kurā tiek publicēti vairāku Latvijas padomju perioda preses fotogrāfu arhīvi ar mērķi veicināt jaunu vizuālu vēstures liecību parādīšanos publiskajā telpā, kā arī aizpildīt zināšanu robus Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Sērijā jau iznākusi grāmata ar Dominika Gedzjuna fotogrāfijām, bet turpinājumā tiks izdota grāmata par fotogrāfi Alisi Iļjinu.

Iznākusi kino pētnieces Ingas Pērkones jaunā grāmata "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino". Kultūras rondo tiekamies ar Ingu Pērkoni. "Pieredzot arvien bagātīgāku pašmāju kino devumu, kad aug gan filmu kvalitāte un kvantitāte, gan skatītāju skaits, ir likumsakarīgi šajā procesā iesaistīt arī zinātnisku refleksiju par latviešu kino. Tāpēc izdevniecība "Neputns" izdod kino zinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino"," norādīja izdevēji. "Lai arī grāmata pretendē uz zinātniskas monogrāfijas statusu un tās idejiskais materiāls sakņojas pēdējo desmitgažu Rietumeiropas un ASV kino zinātnes un filozofijas pētījumos afektu teorijas laukā, šī grāmata stilistiski spēj uzrunāt arī plašāku interešu loku, aicinot iedziļināties veidos, kā kino skatītājā rada afektus jeb dažāda spektra emocijas un pārdzīvojumus." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". Grāmatas literārā redaktore ir Cilda Redliha, dizaina autore Estere Betija Grāvere.

Digitālo brokastu tehnoloģiju ziņu tops šoreiz vairāk par Latvijas videospēlēm un transporta attīstību. Kura ziņa uzrunāja Tevi visvairāk? Atstāj pārdomas komentāros! #1 Iekšdedzes dzinējiem Eiropā būt arī turpmāk, taču ar e-degvielu. #2 Latvijas gada videospēle — “The Case of the Golden Idol”. #3 3D drukātā raķete “Terran 1” tomēr paceļas no Zemes! Bet orbītu tomēr nesasniedz. #4 Iznākusi jauna latviešu zombiju spēle “Stories from the Outbreak”. #5 Čikāgā no 2025. gada lidošot elektriskie gaisa taksometri.   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

hoy nos desplazamos a Salamanca con Cesar Rosado , para hablar de esta Técnica que cada vez tiene más adeptos , con la llegada del Covid, los secretos mejor guardados por este pescador , que nos detalla cómo y dónde pescar grandes carpas en las ciudades , y las Asociación Medioambiental del Pantano de Iznájar , nuevas leyes de pesca en Andalucía --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/rio-de-la-vida/message

Latvijā ir ļoti viegli pašam pat nenojaušot pieskarties telefona ekrānam un negribot noslēgt līgumu par pakalpojumiem, kurus negrasāties izmantot un pēc tam maksāt. Kāpēc tas ir iespējams, Krustpunktā analizē Patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas Otrās patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības daļas vadītājs Dainis Platacs, Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, tehnoloģiju apskatnieks Lauris Āboliņš, TELE2 sabiedrisko attiecību vadītājs Oskars Fīrmanis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pirms mēneša tviterī ierakstīju, ka mūsu telefona rēķinā ir parādījušās lielākas naudas summas. Tad atklāju, ka ik nedēļu tiek skaitīts par spēlītēm trīs eiro, kuras jaunākais puika spēlējot telefonā. Runāju ar puiku, tam uzreiz asaras, sakot, ka viņš neko neesot serveros spēlējis, nedz abonējis. Atradām krietni vēlāk, ka viņam jau divus mēnešus bija pienākušas īsziņas, kurās bija rakstīts: "ja gribat spēlēt, tad spiediet uz šo linku, bet, ja negribat spēlēt, tad sūtiet atteikuma īsziņu uz kaut kādu numuru". Viņš nebija to sapratis, neko nebija sūtījis, un tāpēc arī katru nedēļu tā rēķina summa pieauga par trim eiro. Sāga izvērtās garāka un saspringtāka, bet negaidīju, ka mans ieraksts tviterī izraisīs tādu ķēdes reakciju. Šķiet, kopš vadu Krustpunktā, reti esmu saņēmis tik daudz vēstuļu un līdzīgu stāstu par vienu to pašu. Ar niansēm, protams, bet ar līdzīgu vēsturi.  Iznāk, ka Latvijai ir ļoti daudz cilvēku, kas nezinot it kā ir noslēguši attālinātus līgumus un maksā par pakalpojumiem, kurus neizmanto. Plašā rezonanse arī mūs ir mudinājusi šim tematam pievērsties nopietnāk.     

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

“Vecākiem ir divas izvēles - pieņemt vai zaudēt.“ Tā izsakās PROPAGANDAS 9. epizodes viešņa Liesma Ose, kas, būdama lepna mamma savai kvīru meitai, nu ar saviļņojumu atskatās uz savām izjūtām teju 15 gadus atpakaļ, kad viņas meita iznāca no skapja. Šoks, pārsteigums, grūtības atrast pareizos vārdus un cilvēcīgas kļūdas - tas viss ir normāli, bet kamēr bērns neizvēlas savu seksuālo orientāciju vai dzimtes identitāti, vecāks var izvēlēties starp bezierunu mīlestību vai bērna atstumšanu. Protams, būtiski, ka arī vecākiem šis ir izaicinājums, jo, kā atklāja Liesma: “Iznākt no skapja kā LGBT+ vecākam ir liels darbs” un abpusējs atbalsts, sapratne un cieņa ir labs rīks jebkādu raižu pārvarēšanai. Kā nekā - arī vecākiem ir svarīgi nākt ārā no skapjiem (darba kolektīvos vai citur) uz pieaugoši negatīvās retorikas publiskajā telpā un politikas kuluāros. Sarunas gaitā aplūkojām jautājumus, kas cilvēkiem var pasprukt nozīmīgās sarunās, tādējādi radot aizvainojuma sajūtu. Lai nodrošinātu iekļaujošu komunikāciju, dažus no tiem ir vērts pārdomāt. Jautājumus meklē šeit: safespace.lv/propaganda/epizodes/9. Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Segons i Tercera hora de l'emissió especial per celebrar la 10a temporada desde la Plaça del Mercat del Clot el dissabte 2 de Juliol del 2022. Començem amb l'entrevista al Màgic Andreu que ens va fer uns jocs de màgia en directe. També ens va visitar el President de la Generalitat de Catalunya Jose Montilla amb qui vem parlar de la seva activitat actual i l'actualitat política. Durant la tertulia vem tenir la participació en directe de la periodista Mari Pau Huguet i l'humorista Barragan (Josep Maria Rubio). Al President li vem fer una sorpresa per telèfon on va participar l'alcalde del seu poble de naixement Iznájar a Córdoba, el Lope Ruiz. Durant aquest programa especial ens acompanya la música en directe de la mà de cantautors/es i en aquesta estona l'Eva Fort, el Borja Palacios i el Kot Lape que ens toquen uns temes en directe. L'exalcadessa de Madrid, la Manuel Carmena, ens va enviar una felicitació pels 10 anys de ràdio. El Damià a la secció "La natura ens la posa dura" va sortir amb el micròfon a parlar amb la gent de la Plaça per parlar de la fauna a la ciutat de Barcelona. No ho va fer sol. Ens va acompanyar un expert en la fauna urbana, el Josep. Amb ell vem fer un experiment social 50 persones probant el "Petazeta". I per acabar el programa la nena més petita de la Plaça del Mercat del Clot va dir adéu i el Joan Camps va recitar el seu "Punt i Final". Tot amb l'equipàs de sempre: el Guillem Serrano, el Joan Camps, el Damià Gibernet, el Sergio Sánchez i en aquesta ocasió el Victor a la part tècnica.

Dentro de la tertulia de AutoFM acercamos una iniciativa muy bonita, una iniciativa solidaria. Juán Pérez Luque y Begoña Urmeneta han realizado un proyecto llamado “Kilometros de Esperanza por Europa” Con la única finalidad de recaudar fondos para la lucha contra el cáncer y dar visibilidad a esta enfermedad Juan Pérez y su equipo han recorrido 6.000 kilómetros con un camión histórico, un Pegaso de los años 70 que en su anterior vida transportó mucha paja. Juan Pérez Luque es responsable de “Camioneros contra el Cáncer”, una asociación que realiza proyectos solidarios para recaudar fondos para la investigación del cáncer, en colaboración con la Asociación Española Contra el Cáncer. El Pegaso ha pasado por Iznájar, Zaragoza, Roma, París, Madrid y Córdoba, 6.000 km viajando por tres países. Director: Antonio Rodrguez Presenta: Fernando Rivas @rivasportauto Coordina: Jose Lagunar @JoseLagunar Puedes seguirnos en nuestra web: https://autofm.es/ y https://www.podcastmotor.es Twiter: @AutoFmRadio Instagram: https://www.instagram.com/autofmradio/ Youtube: https://www.youtube.com/channel/UC57czZy-ctfV02t_PeNXCAQ Contacto: info@autofm.es

Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos. Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju. “Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”. Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un noslēdzās jau šajā tūkstošgadē, viņš ir spējis būt laikabiedrs neskaitāmām paaudzēm, laika griežiem, vēstures notikumiem. Ingmāra Balode atsūta youtube ņemto video, kurā Česlavs Milošs lasa dzejoli “Dāvana”, un piebilst, ka viņai patīk klausīties Miloša poļu valodā, kas pat pēc ASV, Bērklijas universitātē pavadītajiem vairāk nekā divdesmit gadiem, saglabājusi īpatnu, lietuvisku akcentu. Arī šādā veidā viņš ir drusku mūsējais. Dzimis 1911. gadā, Lietuvas Šeteņā, beidzis Viļņas universitāti, un tieši šajā laikā veidojies kā dzejnieks, arī darbojoties dzejnieku grupā “Žagari”. Studiju gados Viļņā Česlavs Milošs bija sabiedriski aktīvs, jau krietni vēlāk – 1953. gadā tapušā darba “Sagūstītais prāts” ievadā, viņš skaidros, ka spēju rakstīt esejas viņš trenējis tieši šajā dzīves periodā, iesaistoties polemikā un strīdos. Viņa atpazīstamības un nostājas dēļ, likumsakarīgi jaunā pēckara komunistiskā Polija steidzās Milošu iesaistīt diplomātiskajā dienestā, Milošs paguva pabūt gan Vašingtonā, gan Parīzē, līdz 1951.gadā lūdz politisko patvērumu. “Sagūstītais prāts”, grāmata, kas Ulža Bērziņa tulkojumā 1998. gadā iznākusi arī latviski, padarīja Milošu plaši pazīstamu Rietumos, bet nodrošināja viņa darbu nonākšanu aizliegto sarakstā dzimtenē. Česlava Miloša atgriešanās mūža nogalē Polijā, Krakovā, ir arī simbolisks solis, apliecinoša daļa no viņa dzīves un rakstītā dramaturģijas. Česlava Miloša runa, saņemot Nobela prēmiju, ir tulkota latviski, publicēta žurnālā “Grāmata”, pārpublicēta un joprojām atrodama interneta žurnālā „Satori”. “Mūsu gadsimts – 20. – tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam apzināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās – pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni.” Un vēl “Jo visi, kas esam šeit, – gan runātājs, gan klausītāji – neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.” ‘Dzimtā Eiropa”, Česlava Miloša prozas grāmata Māra Salēja tulkojumā iznāca 2011. gadā. Un kaut kādā veidā šo grāmatu gribas salīdzināt ar kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu stāstu grāmatā „Ardievu, Atlantīda!”. Salīdzināt tāpēc, ka tā ir liecība par zudušo pasauli, zudušu dzīves veidu – Eiropu pirms Pirmā pasaules kara.  Pirms Pirmā pasaules kara, būtiska izglītības daļa bija valodu apgūšana. Česlavs Milošs pārvaldīja, poļu, lietuviešu, krievu, angļu, franču. Česlava Miloša bilinguālais dzejas krājums “Dāvana”. Dāvana sarunāties ar personību, kuras teiktais pamanījies cauraust arī šo laiku.

Vijolniekam Daniilam Bulajevam novembris ir koncertiem bagāts mēnesis, godinot Latviju dzimšanas dienā, spēlējot Pjacollu un aicinot uz koncertu Dzintaru koncertzālē... Liene Jakovļeva: Šī atkal mums ir ļoti īpaša nedēļa, kad vaļā vērušās koncertzāļu durvis: arī māksliniekiem līdz ar to ir pilnīgi citāds darba un sajūtu režīms. Novembra otrā puse jums ir koncertiem pilna. Nebija viegli atrast mums satikšanās brīdi, jo priekšā ir koncerti, un pirmais - jau 18. novembrī, kurā jums atkal būs iespēja sveikt Latviju dzimšanas dienā. Kur šoreiz jūs to darīsit? Daniils Bulajevs: Mēs to darīsim ar Sinfonietta Rīga un diriģentu Aināru Rubiķi, un darīsim to Saulkrastos, kultūras namā "Zvejniekciems". Liels prieks, ka viss varēs notikt, turklāt ar publiku, nevis tikai kamerām. Tas ir ļoti, ļoti pozitīvi! Cik ilgi neesat uzstājies publikas priekšā? Pēdējais koncerts bija septembra beigās vai oktobra sākumā. Kāds brītiņš tas ir – īpaši jau koncertējošam māksliniekam. Gribējās? Gribējās gan... Gaidījām, kad atkal būs koncerti, bet tad vienu, par kuru tūlīt pastāstīšu, pārcēla, bet cerējām, ka atļaus muzicēt. Tāpēc tagad ar vēl lielāku prieku un "draivu" kāpsim uz skatuves un spēlēsim, kamēr vēl var. Un ko jūs 18. novembrī spēlēsiet kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga? Spēlēšu Pētera Butāna "Brīvdienu mūzikas" otro un trešo daļu un Pelēča "Plaukstošo jasmīnu". Tas jums kā autogrāfs jeb zīmogs, vai ne? Pagaidām tā sanāk. Bet tas ir patīkami? Un katru reizi to jasmīnu droši vien iznāk savādāk izplaucēt... Nujā, ar katru reizi esmu vecāks un vecāks. (smaida) Jā, ļoti interesanti plus mīnus vienu reizi gadā atgriezties pie šī skaņdarba un domāt, kā spēlēju pirms, kā tagad spēlēšu un kā to darīšu pēc pieciem gadiem... Bet jau 20. novembrī Dzintaru Mazajā zālē kopā ar saviem domubiedriem piedāvāsit plašu, vērienīgu, daudzveidīgu programmu: kopā ar jums būs čellists Antons Trocjuks un pianists Maksims Taņičevs. Ar Maksimu jau gadu darbojamies kopā. Bet pirmais koncerts mums bija 20. oktobrī VEF Kultūras pils Kamerzālē. Lai gan draudzējamies jau ļoti sen, kaut kā vēl nebijām spēlējuši kopā. Par Antonu gan ir pilnīgi cits stāsts – iepazināmies “Dagambas” koncertos, kur tiku uzaicināts. Vasarā Antons rakstīja savu soloalbumu un gribēja ar kādu viesmākslinieku ierakstīt kādu ātru, efektīgu skaņdarbu. Tā kā mums jau vairākus gadus ir ļoti, ļoti labas attiecības, viņš pasauca mani ierakstīt trešo daļu no Vivaldi "Gadalaiku" "Vasaras". Tad arī sapratām, ka jāpopularizē vijoles un čella duets, jo abi ir vieni no vispopulārākajiem instrumentiem, taču abu kopsadarbībai repertuāra ir ļoti maz. Jā, ir klavieru trio, ir lielāki sastāvi, bet tieši vijolei un čellam darbu ir maz. Izdomājām, ka gribam rakstīt kopīgu albumu, kurā aranžēsim vairākus skaņdarbus tieši vijolei un čellam, un 20. novembrī tad arī skanēs mūsu pirmais aranžējums, kura pirms tam nav bijis – esam pārbaudījuši: tas būs Šūberta "Meža ķēniņš". Iznācis diezgan virtuozi, ceru, ka publikai patiks. (..) Spēlēsim arī Hendeļa un Halvorsena Pasakalju. Būs arī divi klavieru trio, kur spēlēsim visi kopā – tas būs Rahmaņinova Pirmais elēģiskais trio un Šostakoviča Pirmais trio. Būs ļoti plaša programma. Iznākusi programma, kurā var izbaudīt gan tautiskās mūzikas līnijas, gan kamermūziku, gan virtuozus darbus, gan skaņdarbus dvēselei. Cerams, ka publika atdzīvosies pēc šī koncerta. Ar Maksimu Taņičevu jūs arī kopīgi kaldinājāt panākumus jūsu pēdējā konkursā. Ieraksts tapa tieši ar viņu un tad arī sekoja panākumi Vindzoras festivālā. Jā, kopā ar Maksimu piedalījāmies šajā konkursā un negaidīti tas ļoti pozitīvi beidzās. (..) Panākumi neizpalika – pirmā vieta, skatītāju balva un liels prieks par to. Šis ieraksts tapa VEF Kultūras pils kamerzālē. Taču 27. novembrī jūs šeit pieskandēsiet lielo zāli. Šis gads pagājis Astora Pjacollas simtgades svinēšanas noskaņās, un nekas mums neliedz šo dzimšanas dienu svinēt arī novembrī. Ar ko un kā jūs to darīsit? Ļoti gribēju nospēlēt koncertu, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Esmu redzējis daudz koncertu, kas veltīti Pjacollas simtgadei, taču nav bijis tādas programmas, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Ir ļoti, ļoti grūti atrast skaņdarbus un izmeklēt tādu programmas līniju, lai tas būtu interesanti, jo Pjacolla mums asociējās ar tango. Grūti izdarīt tā, lai visi skaņdarbi nebūtu vienā stilā. Tāpēc ilgi sēdēju un domāju, ko ņemt un kādā secībā to visu spēlēt... Cerams, ka mums sanāks to kaut kā interesanti izdarīt. Viens jau neko nevarētu paveikt, tāpēc pasaucu savus draugus un kolēģus - koncertā piedalīsies vijolnieks Andrejs Jegorovs, kurš spēlēs arī klavieres, būs vijolniece Arina Bardova, altu spēlēs Klinta Kluce, čellu – Antons Trocjuks un Maksims Kibickis, Gustavs Voldemārs Vilsons mums būs kontrabasists, un būs arī divi pianisti – Ērika Jēkabsone un Anna Harlapa.  

Peste 200 de evenimente cinematografice, proiecții de filme, concerte, discuții cu regizorii, workshopuri și evenimente dedicate industriei de film vor avea loc la Sibiu, în perioada 5-12 septembrie... citiţi mai departe

¿Se puede vivir del podcast? Esta y otras cuestiones son abordadas en el presente programa con Ivan Patxi , locutor profesional y productor de podcast. Por otro lado, hablamos sobre su trayectoria profesional, el podcast dentro de la estructura de medios y el futuro más inminente del un formato en auge. En el segundo tramo del programa viajamos al pueblo cordobés de Izájar para hablar con su concejala de cultura, Toñi Gómez, acerca de la ruta poética que viste el pueblo. En todos los rincones del municipio árabe nos podemos encontrar fragmentos de poemas de figuras como Federico García Loca, Rafael Alberti, Blanca Varela y Gloria Fuertes, entre los casi 50 que llenan las calles de Iznájar. Además, contamos con la actualidad cultural y científica de la mano de Aroa Velasco. Tramo del audio de las intervenciones: Editorial: 4'25 Actualidad: 6'43 Entrevista a Ivan Patxi: 18:45 Iznájar y su ruta poética: 54:28 ---- ¡Te necesitamos! Hazte socio/a de El Café de la Lluvia para permitir que nuestro medio de comunicación sea sostenible en el tiempo. Descubre todos los beneficios que tiene hacerse miembro de nuestra comunidad en: https://elcafedelalluvia.com/hazte-socio-a-de-el-cafe-de-la-lluvia/ -- Todo esto y mucho más en mucho más en nuestra web: https://elcafedelalluvia.com/ Síguenos en twitter: @cafelluvia | Facebook: Cafedelalluvia |Instagram: elcafedelalluvia - Enlace de telegram: https://t.me/cafelluvia - Newsletter: https://elcafedelalluvia.com/suscripcion-newsletter/ - Canal de YouTube: https://www.youtube.com/c/ElCafédelaLluvia - Twitch: https://www.twitch.tv/elcafedelalluvia

Susana Burgos entrevista a Jorge Delgado, empresario y director del hotel Caserío de Iznájar.

Vismaz vienu vakcīnu pret Covid-19 ir saņēmuši 390000 Latvijas iedzīvotāju, bet pilnībā vakcinētu cilvēku mums ir 79000. Tas nav pārāk daudz. Otrdienas rītā raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām iztaujāt par vakcinācijas procesu un vakcīnām pret Covid-19. Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča, komentējot jautājumu, kāpēc vakcinētajiem būs priekšrocībās, ja arī viņi var pārnēsāt infekciju, norāda, ka vakcinētie 84% gadījumu ir droši. "Nekas nav simtprocentīgs, bet atlikušie procenti, ka viņi varētu būt bīstami, šobrīd ir 16%. Tā rāda statistika, vēl pirms dažiem mēnešiem cerēja ražotāji, ja statistika būs 50:50, puse apdraudēs, puse vakcinēto - nē. Dzīve rāda, ka skaitļi ir daudzkārt labāki. 84% gadījumu vakcinētie cilvēki neizplata infekciju, nepārnes apkārtējiem. Tas ir milzīgi augsts procents,"  atzīst Juta Kroiča. "Iznāk, ka jautājums bija par nieka 16%. Varbūt pēc mēneša, kad vēl vēl vairāk būs dati un statistika, 84% vēl augs. Tas ir milzīgs vakcīnas sasniegums, ne tikai pasargā no smagas slimības gaitas, no nāves, bet arī no pārnešanas." Diemžēl ar Covid-19 slimo arī atkārtoti un nav garantija, ka otrā reize nebūs smagāka. Tāpēc arī cilvēkiem, kas pārslimojuši iesaka vakcinēties. Vakcinēties var 2-3 mēnešus pēc izslimošanas. "Arī vakcinētajiem ir jāievēro disciplīna, jo vakcinētie nav pasargātie no inficēšanās, bet vakcinētie ir nesalīdzinoši drošākā stāvoklī, viņi nemirst un neslimo smagā formā, " atgādina Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna. "Apmēram pusotrs, divi gadi paies, kamēr iemācīsimies sadzīvot gan vakcinētie, gan pārslimojušie ar šo slimību, man liekas, ka mēs dzīvosim ar šo slimību viosu atlikušo mūžu," vērtē Ludmila Vīksna. Vakcinācijas projekta biroja pārstāve Ieva Stūre atgādina, ka jaunākai informācijai par brīvajām vietām vakcinācijai var seko tviterī, arī zvanīt 8989 vai ielūkoties manavakcina.lv  

Andrew Streeter and Yeti Blanc welcome Israel Gutierrez from ESPN to talk about attending live events! The guys talk about some of their favorite events of the past and their hopes for live sports and music in the near future. They even accidentally play a quick game of Iz he or Izn't he. Does Izzy have a secret past in Hollywood? Yes! Maybe? No. --- This episode is sponsored by · Anchor: The easiest way to make a podcast. https://anchor.fm/app

Iznācis gandrīz literāra žurnāla “Žoklis” otrais numurs, nupat sevi pieteicis jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Abu žurnālu tirāžas ir nelielas, atstarpe laikā starp numuriem nav prognozējama, tie drīzāk kalpo kā jaunu cilvēku kopības manifests un jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kas aizrauj jaunos filozofus un literātus, stāsta žurnāla “Tvērums” redaktori Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis un žurnāla “Žoklis” redaktori Raimonds Ķirķis un Lauris Veips. Ar disko ballīti internetvidē pirms pāris dienām atklāšanas svētkus nosvinējis un lasītāju vērtējumam nodots jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Gandrīz literārajam žurnālam “Žokļi” pagājušā gada nogalē iznāca jau otrais numurs, tā atvēršanas ballīte bija intorvertāka, taču ļoti silta un personīga. Interesentiem tika lūgts pieteikties, un “Žokļu” redaktori piedāvājās piezvanīt un pandēmijas apstākļos pa telefonu kaut ko no tikko iznākušā numura palasīt priekšā. Stāsts raidījumā Augstāk par zemi nebūs gluži par jauniem preses izdevumiem, vismaz ne tādā ierastā izpratnē. Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstīto žurnālu tirāžas ir nelielas – “Žokļu” otrais numurs iznācis 150 eksemplāru tirāžā, “Tvērums” šobrīd atvēzējies uz pieciem simtiem. Atstarpe laikā starp žurnālu numuriem nav prognozējama, piemēram, kopš “Žokļu” pirmā numura iznākšanas ir pagājuši jau četri gadi. “Žokļi” un tikko dzimušais “Tvērums” drīzāk kalpo kā jaunu, izglītību guvušu cilvēku paaudzes kopības manifests un - jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kādas tēmas tad aizrauj jaunos filozofus un literātus? Sāksim ar žurnālu “Tvērums”. Redakcijā viņi ir deviņi. Žurnāla beigās ir arī vizītkartes, kurās katrs no satura veidotājiem mēģinājis pateikt par sevi ko būtisku. Patrīcija Kuzmina: “mans interešu loks lielākoties aptver narotoloģiju, franču filosofiju – strukturālistus un poststrukturālistus.” Elīna Vendija Rībena: “mani filozofijā intersē intersubjektivitātes, komunikācija, interpretācijas problemātika; iesprostotība telpā, laikā un valodā.” Sofijas Annas Kozlovas raksts ir par ironiju postironijas laikmetā. Mani sarunbiedri ir trīs no žurnāla redaktoriem, Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis. Katram no "Tvēruma" numuriem izvēlēta kāda noteikta tēma.Vaicāts, kāpēc pirmā numurā tā ir tieši estētika, Toms Babincevs norāda, ka žurnāla tapšana lielā mērā ir mākslinieces Adelīnas Kalniņas ideja. Viņa vienīgā šai kompānijā nav studējusi filosofiju, un uzskata, ka Tvērums ir ne tikai filosofijas, bet arī mākslas projekts – teksts žurnāla lappusēs izmētāts grafiskās figūrās. Tas vienlaikus piedāvā spēles momentu – šī rindkopa varētu sekot tai, bet viss varētu būt arī citādāk. Bet arī – apgrūtina jau tā sarežģīta tekstu lasīšanu. Grafiskā, tikai ne proza, bet dzeja ir arī gandrīz literārā žurnāla “Žoklis” otrajā numurā. Bet laikam jau stāsts jāsāk ar krietni senu vēsturi. 2017. gadā pamanīti un skaļi tikai pieteikti veseli divi jauni literatūras un mākslas žurnāli: elektroniski iznāca Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēnu veidots, atdzejai veltīts žurnāls "Ķīlis". Un papīra formātā, lai arī tikai 100 eksemplāru tirāžā žurnāls “Žoklis”. No pirmā numura redakcijas otrā “Žoklis” numura komandā viņi ir palikuši divi – Raimonds Ķirķis un Marija Luīze Meļķe. Taču nupat redakcijai pievienojies kādreizējā “Ķīļa” redaktors Kirils Vilhelms Ēcis. Mans sarunbiedrs ir dzejnieks, literatūrkritiķis Raimonds Ķirķis. Kad pirms četriem gadiem iznāca "Žokļa" pirmais numurs, viņa vārdu zināja varbūt ne tik daudzi. “Žokļā” otrā numura redakcijai pievienojušies Roberts Vilsons un Lauris Veips, Lauris pievienojas arī mūsu sarunai. Filozofijas žurnālam “Tvērums” ir sava mājas lapa, tajā var pasūtīt žurnāla numuru, to atsūtīs pa pastu, Rīgā būs arī divas žurnāla izsniegšanas vietas. Žurnāla “Žoklis” kontu var sameklēt Facebookā, viņi atbild arī uz redakcijai adresētām epasta vēstulēm. Šobrīd, kad daudzviet durvis ir slēgtas, drukāts žurnāls kalpo kā droša un paliekoša satikšanās vieta.

Iznākus grāmata "Dailei 100" –  pamatīga un blīva gan informatīvi, gan vizuāli. Tā veltīta izciliem māksliniekiem, spilgtām izrādēm un idejām, kas veidojušas teātra simtgadi. Kultūras Rondo pārlapojam simtgadei veltīto grāmatu kopā ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri un grāmatas sastādītāju Evitu Mamaju. "Šī ir grāmata par izciliem māksliniekiem un spilgtām izrādēm, par idejām, kas spēj izsist caurumu garīgajā apvārsnī. Tas ir liecinājums par sasniegumiem, kas dzīvo īsu brīdi, taču pēc tam saglabājas kā leģenda, kā ideja, kā Tota dziesma Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju” – kas pati bijusi atbalss “tai, kas aiz laiku”, un kurai skanēs “atbalss cita, kas aiz laiku”," tā izdevumu raksturo Edīte Tišheizere. "Bija skaidrs, ka šāda grāmata simtgadē vajadzīga, bet sarežģīti saprast, kā un par ko," atklāj Evita Mamaja. "Nonācām pie tā, ka Daile vienmēr bijusi personības, ka par personībām ir jāraksta un jāraksta par šīm virsotnēm, kas ir visus šos simts gadus noteikušas Dailes teātra seju, sākot ar režisoriem, aktieriem, scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem, komponistiem. Šīs virsotnes, kas ir iezīmējušas Dailes teātri." Grāmatu "Dailei 100" veido četras lielas daļas –  teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere raksta par teātra režijas grandiem, teātra zinātniece un kritiķe Līvija Dūmiņa par Dailes aktieru karalisti, mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis par mūziku izrādēs un arhitekts Jānis Lejnieks par abām Dailes teātra ēkām. "Tā mēs arī nonācām līdz šīm četrām sadaļām, kur Edīte Tišheizere uzstāja uz to, ka viņa vēlas savilkt kopā režiju, scenogrāfiju, un, protams, tas ietilpina arī kostīmus, jo sākuma gados scenogrāfiju un kostīmus veidoja vien tie paši cilvēki. Un tāpēc tā dabiski izveidojās, ka režija ir kopā ar vizuālo, kas Dailes teātrī vienmēr ir bijis, ka režisors ar scenogrāfu ir bijuši domubiedri un kopā radīja savu ideju. Viens Visums," stāsta Evita Mamaja. Viņa ir gandarīta, ka visi četri uzrunātie autori piekrituši, tāpat kā grāmatas zinātniskā redaktore Līga Ulberte. "Bija ļoti sarežģīti izvēlēties cilvēkus, kas raksta. Mēs zinājām, ka tie nevaram būt paši no Dailes teātra, jo tas, protams, būtu subjektīvāks skatījums. Mēs ļoti gribējām, lai šie cilvēki ir, varētu teikt, lojāli teātrim, bet es to domāju tādā nozīmē, lai šie rakstītāji būtu ļoti jūtīgi pret tām tēmām, ko viņi raksta, un ne tikai darbotos šajā profesijā, bet arī mīlētu šo jomu, par ko viņi raksta, mīlētu un ļoti labi saprastu to," vērtē Evita Mamaja. Līvija Dūmiņa, Edīte Tišheizere, Orests Silabriedis un Jānis Lejnieks bijis ideālais četrnieks. "Šie cilvēki vienmēr ar tādiem smalkiem baltiem cimdiem ir pieskārušies teātrim un aktieriem un režijai," atzīst Evita Mamaja. "Es, godīgi sakot, nezinu, ko es būtu darījusi, ja šie cilvēki nebūtu piekrituši, jo man nekāda otrā varianta nebija." Bet apjomīgo un vizuāli bagāto izdevumu, kas aptver teātra gadsimtu viņa iesaka šķirstīt "Es ieteiktu šo grāmatu šķirstīt, šķirstīt kā gurmāniem Visinteresantākais ir tie pēdējie gadi, izrādes, ko esam redzējuši. Pēdējos 20 gados ir ļoti daudz augstu virsotņu un ir ārkārtīgi krāšņs vizuālais materiāls, gribējām parādīt, kads teātris aktualitātē," tā Evita Mamaja. Grāmatu "Dailei 100" izdevis apgāds "Neputns".

Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatāma līdz šim plašākā Jelgavā dzimušā mākslinieka Ernesta Veilanda (1885–1963) darbu ekspozīcija. Iznākusi arī grāmata par mākslinieku. Kāda ir bijusi Veilanda ietekme uz 20. gadsimta sākuma un vidus daļas notikumiem kultūrtelpā un kā vērtēt viņa darbību Neatkarīgo mākslinieku vienībā, raidījumā Kultūras Rondo sarunājamies ar Ernesta Veilanda mazdēlu Arni Veilandu un viņa daiļrades pētnieku, mākslas zinātnieku Jāni Kalnaču. Veilandu ģimeni, kurā ir vairāki  mākslinieki, izstādē pārstāv tēlniece Marina Veilande. Izstādes īpašais viesis ir mākslinieks Kārlis Padegs (1911–1940), kura dažus pamatskolas laika zīmējumus saglabājis viņa pirmais zīmēšanas skolotājs Veilands. Izstāde rīkota sadarbībā ar vairākiem Latvijas muzejiem, kas kopā ar privātās kolekcijās esošiem darbiem ļāvis izveidot līdz šim plašāko Veilanda darbu vienkopus skatāmu ekspozīciju. Eksponētie mākslinieka darbi tapuši laika posmā no 20. gs. sākuma līdz piecdesmitajiem gadiem – gan gleznas, pasteļi, zīmējumi un lietišķās mākslas darbu skices. Mākslas darbu kolekciju papildina arī fotogrāfijas un dokumenti. Savā biogrāfijā Ernests Veilands raksta, ka ir 160 viņa darbu. Šobrīd apzinātas 40 Veilanda gleznas, varbūt 12 vēl ir ārpus Latvijas. "Ir dokumentēts, kam gleznas bijušas, to var mēģināt meklēt. Nez vai tās personās vairs var atrast. Iestādes varbūt. Atceros, kad sāku mācīties Rīgas 3.vidusskolā, kas toreiz bija pretī 2.vidusskolai, tad vectēvs teica: Nu, kur tur ir mana glezna, redzēji! Es jau toreiz septiņu gadu vecumā teicu - neredzēju un droši vien arī neredzēju. Nezināju, kur meklēt," stāsta Arnis Veilans. Darbi ir dāvināti skolām, daudzi ir pie privātpersonām, arī citās iestādēs bijuši. Ernests Veilands zīmēja, gleznoja, fotografēja, bija aktīvs arī sabiedriskajā darbā. Tāpat viņš jāpiemin kā aktīvs ceļotājs. Runājot par ceļošanu, Jānis Kalnačs min, ka Ernests Veilands bijis otrs lielākais ceļotājs aiz Jāzepa Grosvalda. Mazdēlam Arnim par ceļošanu viņš nav stāstījis, bet mamma teikusi, ka vectēva iemīļotais teiciens bijis: "Kas neceļo, tas nedzīvo." Grāmatas par Ernestu Veilandu pamatā ir ģimenes saglabātie materiāli un fotogrāfiju kolekcija. Jānis Kalnačs norada, ka viņš pievienojis skatu no malas, izvērtējot un plašākā ainā uzlūkojot. Ernesta Veilanda (1885–1963) 135 gadu jubilejas izstāde būs aplūkojama līdz 16.augustam.  

A la Nouvelle Orléans une nouvelle drogue fait son apparition: la cendre. Lorsque vous en prenez, vous pouvez revivre les souvenirs de défunts et même parler avec les morts. C'est le principe du comics dont on vous parle cette semaine : Bone Parish de Cullen Bunn et Jonas Scharf publié en français chez Delcourt. On vous l'annonce dans cette épisode c'est la fin de la saison 04 de ComicsDiscovery. A cause des vacances on galère un peu à réunir assez de monde pour enregistrer donc on préfère prendre une petit pause puis revenir en force pour le début de la saison 05 mi ou fin août. Bon allé comme d'habitude on commence avec les news :- Le palmarès des Eisner Award Une série Paper Girls chez Netflix La parution de Dawn of X en vf Un crownfunding pour une integrale de Darkness On passe au titre de la semaine : Bone Parish de Cullen Bunn et Jonas ScharfComme je vous le disais dans l'intro, le titre tourne autour de cette nouvelle drogue "la cendre", c'est une seule famille les Winters qui produit cette drogue et sa matière première est assez peu ragoutante puisqu'il s'agit de cadavres.Cette drogue commence à faire parler d'elle et deux cartels différents sont intéressés pour récupérer le business des Winters. Cauchemars VaudouCe titre nous plonge en plein cauchemar tout en explorant encore une fois la culture vaudou. Bone Parish est il une réussite ? vous le saurez en nous écoutant.Merci à Iznéo de nous avoir permis de découvrir ce titre , vous pouvez aussi le retrouver sur leur site en cliquant sur ce lien : https://www.izneo.com/fr/comics/horreur/bone-parish-28643 Comme toujours nous, vous invitons à partager avec nous votre avis sur le titre ou bien encore sur les news. Vous pouvez également nous encourager en nous laissant des commentaires sur Itunes ou en nous mettant 5 étoiles.Si vous habitez sur Montpellier, que vous êtes disponible le lundi de 18H à 19h , n'hésitez pas à nous contacter à: contact@comicsdiscovery.fr peut être rejoindrez-vous notre équipe. Vous pouvez nous retrouver sur nos réseaux sociaux :Facebook : https://www.facebook.com/ComicsDiscovery/Twitter : https://twitter.com/comicsdiscoveryInstagram : https://www.instagram.com/comicsdiscovery/ Vous pouvez nous écouter sur :Spotify : https://spoti.fi/2Qb8ffDAusha : https://podcast.ausha.co/comicsdiscoveryItunes : https://apple.co/2zw9H1QDeezer : https://www.deezer.com/fr/show/55279 Sans oublier le replay en vidéo sur :Youtube : https://www.youtube.com/c/ComicsDiscovery Si vous voulez nous soutenir vous pouvez le faire sur :Tipeee:https://fr.tipeee.com/james-et-faye Et pour retrouver tout notre contenu vous avez notre site web :Le site de James & Faye : https://jamesetfaye.fr/

Iznākusi Latvijas Mākslas akadēmijas docentes Ineses Siricas monogrāfija "Otētie motīvi uz Latvijas pūralādēm un pūra skapjiem: 18. gadsimta beigas – 20. gadsimta sākums". Izdevums ir VI sējums sērijā "Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta disertācijas.” Kāds kopsakars ir otētiem motīviem un pūralādēm un ko slēpj pūra skapji, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar mākslas zinātnieci Inesi Siricu, pievēršoties liecībām no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Otētie motīvi uz pūra mēbelēm ir mazzināma, bet būtiska Latvijas tautas mākslas sastāvdaļa, kas mudina mūsdienu cilvēkus ieskatīties 18. un 19. gadsimta latviešu zemnieku tēlainajā domāšanā un izpratnē par skaisto. Dekoratīvi gleznotajos motīvos atklājas ziedi, vāzes ar ziedu pušķiem, gada skaitļi un personvārdi, putni, dzīvnieki, sievietes un vīrieša pāris, nāras un reliģiskie simboli, mazāk – par ģeometriskiem dēvēti ornamenti. Mūsdienās ne visus attēlotos motīvus var saskatīt un izskaidrot, bet to atrašanās uz mēbelēm, kas saistītas ar cilvēka mūžā būtiskākajiem svētkiem – precībām, norāda uz šo motīvu īpašo nozīmi. Grāmatā klasificēti un skaidroti otētie motīvi, meklēti to darinātāji, raksturotas Latvijas pūralādes un pūra skapji. Izmantoti iepriekšējo paaudžu savāktie ekspedīciju materiāli un muzejos esošās pūra mēbeles. Izdevuma pamatā ir Latvijas Mākslas akadēmijā 2015. gadā aizstāvētā disertācija.  

Ventorros de Balerma comparte dos provincias, Granada y Córdoba, y por eso esta localidad tiene la fase 0 y la fase 1 de la desescalada. Hablamos con el alcalde de Iznájar, que es el núcleo al que pertenece esa aldea, en Córdoba.El Gobierno prohíbe las rebajas en las tiendas físicas para evitar aglomeraciones. Nos explica cómo lo ve la propietaria de una tienda de ropa de mujer en Sevilla.

Iznācis jaunās paaudzes dzejnieces Ingas Pizānes jau otrais dzejoļu krājums „Siena, ko nosiltināt.” Ingas Pizānes tapšanas par dzejnieci ceļš ir arī stāsts par Latvijā šobrīd izveidojušos veiksmīgu literatūru atbalstošu institūciju darbu. Inga Pizāne izmantojusi iespēju mācīties Rakstnieku savienības organizētajā Literārajā akadēmijā, viens no dzejas meistardarbnīcas pasniedzējiem - Ronalds Briedis - arī viņas grāmatas redaktors. Piedalījusies Amerikas Dzejas festivālā Ņujorkā, vairākos Eiropas dzejas festivālos, pagājušā gadā Inga Pizāne Latviju pārstāvēja Londonas grāmatu tirgū. Šāda varētu būt Ingas Pizānes panākumu un iespēju biogrāfija, bet tai iekšpusē, dzīvs cilvēks, vārdu burvis, ar savu valodas, tēlu, pieredzes pasauli. Viņa raksta arī prozu, izmēģinājusi roku dramaturģijā un atdzejā. No kā dzimst viņas dzeja, saruna raidījumā Augstāk par zemi. Ingas Pizānes dzejā apbrīnojami savijas divas puses - daba, vērojums viņas dzejā ir joprojām, taču iezogas arī datortermini, sociālo tīklu spēles noteikumi. „Atjauno mani - / tev ir pieejama /novecojusi/manis versija./ Pameklē iestatījumus/ atjauno manuāli." Mūsdienās dzejnieka tēls vairs īsti neasociējas ar vientulību un rakstāmgaldu. Dzejnieks ir mazliet aktieris, festivālu zvaigzne, atvērts atdzejai, iespējai sabalsot vārdus un to jēgas dažādās valodās. Vai tas skaidrojams ar labajām angļu valodas zināšanai, vai dzejniecei piemītošo ieinteresētību iesaistīties, sarunāties, bet Ingas Pizānes dzeja jau šobrīd ir diezgan daudz atdzejota – krieviski, velsiešu valodā, angliski. Pirms gada ASV, apgādā “A Midsummer Night’s Press” iznāca Džeida Vila atdzejots Ingas Pizānes dzejas krājums „Having Never Met.” Anotācijā teikts: “Inga Pizāne prot satvert vibrējošās iekšējās un ārējās dzīves ainas, kas neredzamas risinās mājas iekšienē un ielās. Trāpīgos dzejoļos Pizāne modina visdažādākās emocijas, pētot cilvēku vēlmi atrast jēgpilnus un arī fiziskus veidus rast kopību, kā arī iedziļinoties kā intimitāte izdzīvo modernajā, tehnoloģiju pārvaldītajā pasaulē”. Ingas Pizānes dzejoļos var ceļot. Var atpazīt Klusuma kapelu Helsinkos, netālu no autoostas, viesnīcu apraksti, Ventspils jūrmala. Inga Pizāne to visu dokumentē precīzi, tāpēc neizbrīna ieraksts viņas biogrāfijā, ka dzejniece raksta arī prozu. Šobrīd top garāks prozas darbs, ir pabeigti arī vairāki stāsti.

Hoy es 2 de diciembre y estas son algunas de las informaciones más destacadas en nuestra agencia: Moreno ve a Andalucía en el "camino correcto" un año después del 2D. Fiscalía pide que Chaves y Zarrías declaren como investigados por un préstamo de 3,7 millones a una empresa. La consejera Rocío Ruiz pide "seguir investigando" el asesinato de la mujer de 86 años en Iznájar por haber "signos de violencia". Recuerda que puedes encontrar estas y otras muchas noticias en la sección Andalucía en nuestra web europapress.es

No 30. novembra līdz 2020. gada 26. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...”. Jānis Jējers un Jānis Murovskis. Laika plūdums un sietspiedes plūdums. Kultūras Rondo studijā ar savas izstādes ideju iepazīstina mākslinieks, kas savus darbus paraksta īsi – Muris, arī izstādē “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...”. “Stāvam vietā, kur tieši pirms simts gadiem Bermonta uzbrukuma laikā tika sašauts muzejs. Šeit bija caurums, tur lejā karājās Purvīša un Rozentāla glezna. Varbūt attēls no tā notikuma bija pirmais impulss. Aukstums pirs simts gadiem drapērijas, gleznas, kas tur mētājās,” stāstu par savu izstādi sāk mākslinieks Jānis Murovskis. Izstādes izejas punkts ir maza fotogrāfija, kurā fiksēta Latvijas–Krievijas miera sarunu delegācijas sagaidīšana Zilupes stacijā 1920. gadā. Toreiz no Maskavas Latvijas delegācijas sastāvā atgriezās Jānis Jējers, Jāņa vectēvs, kas tika piekomandēts kā sevišķo uzdevumu virsnieks. “Tālāk attīstot domu, nonācām pie vecātēva, kurš bija atgriezies Latvijā no visiem pasaules kara notikumiem un iestājies Latvijas armijā. Iznāca, ka 1920. gadā viņš tika piekomandēts Miera sarunām delegācijai, kas devās uz Maskavu,” turpina Murovskis. Mākslinieks min, ka, izejot no fotogrāfijas, kurā redzams viņa vectēvs un kuru savulaik viņa mamma nodevusi Latvijas Nacionālam vēstures muzejam, būvē izstādi līdzīgi, kā savulaik valsti būvēja no nekā. Jāņa Murovska izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā būs aplūkojama līdz 2020. gada 26. janvārim.

Iznākusi kino pētnieka Viktora Freiberga grāmata „Kinomāna slimības vēsture”, kas ir dziļš, dzīvi apliecinošs darbs par cilvēka gara spēku cīņā ar pārbaudījumiem, bet pāri visam nebeidzama mīlestība uz kino mākslu. Šogad Viktors Freibergs ir arī vieskurators Rīga IFF programmā, viņš izvēlējies filmas programmai „In Techno Veritas”. Grāmatas autors, kinozinātnieks Viktors Freibergs viesojas Kultūras Rondo. Viktors Freibergs atzīst, ka nekad mūžā nav rakstījis īstu dienasgrāmatu. "Šis sākās ļoti dabiski. Ko tur slēpt, viss ir uzrakstīts. Kad diagnosticēja otro vēzi, nolēmu, ka man vajag to pārvērst par stāstu, kas ir stāsts nevis par mani. Stāsti pirmajā personā, bet tas ir cits es," atklāj Viktors Freibergs. „Tas ir personiski, es neslēpos ne no kā. It sevišķi tajā brīdī, kad dzīvo uz tāds neziņas robežas. Tajā brīdī nav nekādas vajadzības tēlot baiso optimismu reizēm. Es gan nedomāju, ka tā grāmata ir ļoti depresīva, ceru, ka nav. Gluži pretēji, tā ir domāta, kā dzīvi apliecinošana, kas varbūt skan banāli," vērtē Viktors Freibergs. "Tā ir ļoti personiska. Vienkārši aprakstīju, kas nāca prātā. Reizēm arī sapņus aprakstīju, tie arī bija dīvaini un dažkārt visai šaušalīgi. Visus nē, to kurā nosapņoju, ka esmu nomiris un kāds man saka, ka "pamorāmā arī par to teica... piecēlos pilnīgi slapju muguru un pamēģināju, vai varu parunāt." Tomēr šis personiskais stāsts, šī grāmata ir lielā mērā grāmata par kino.

Jura Podnieka studija laidusi klajā spēlfilmu "Jelgava '94", kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem. Kultūras Rondo studijā par filmas tapšanu saruna ar producenti Antru Cilinsku un režisoru Jāni Ābeli. "Man bija vēlme, pabeidzot akadēmiju [Kultūras], veidot stāstu par pieaugšanu. Iznāca izlasīt "Jelgava '94" pirms tas nebija sasniedzis milzīgo popularitāti, kas nāca drīz pēc romāna iznākšanas. Šajā darbā ieraudzīju to, ka tur ir viss, ko gribētu stāstīt un tas uzrunāja personiski. Tur ir vēl vairāk elementu, nekā pats spētu pie rakstāmgalda radīt," atzīst filmas režisors Jānis Ābele. Filmas stāsta centrā ir četrpadsmitgadīgais Jānis, Jelgavas puika ar “zubra” līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriežami aizsāk jaunu lapaspusi Jelgavas pusaudža dzīvē – ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un galu galā līdz asarām jānoved skolotāji un vecāki. Filmas producente Antra Cilinska atzīst, ka bijis viegli pieņemt lēmumu veidot šo darbu "Jau labu laiku pirms Jānis Joņevs un Jānis Ābele atnāca un sākām runāt par filmu, biju "uzlikusi aci uz šo darbu", bija sajūta, ka tā būtu laba viela filmai. Par jauniešiem nemaz nav tik daudz filmu un darbu. Tas bija ļoti interesants stāsts un viela filmai," atklāj Cilinska. Filmas veidotāji vērtē, ka tikpat labi filma varēja saukties “Latvija '94”. Jā, tā ir filmēta arī Jelgavā, tāpat arī Cēsīs, Jāņmuižā, Bauskā un Rīgā. Vēl kāds interesants fakts: "Jelgava '94" ir pirmā "zaļa filma" Latvijā. Tas nozīmē, ka filmēšanas grupa ievēroja ideju filmēt zaļi.Ievēroja vienkāršas lietas, ko vari darīt, lai saudzētu planētu. Nelietoja plastmasas traukus, ziemā katram bija termokrūze ar vārdu, vasarā - ūdens pudele, ko  uzpildīt. Tāpat lādēja baterijas, izmantoja riteņus, kur iespējams, ne automašīnas, šķiroja atkritumus filmēšanas laukumā un arī plānoja braucienus ar auto, lai mazāk jātērē degviela. Spēlfilmas "Jelgava 94" pirmizrāde būs 17. septembrī Jelgavā un 18. septembrī Rīgā, savukārt no 20. septembra tā būs skatāma kinoteātros visā Latvijā. 

Trīs dienas Latvijā bija sabraukuši diasporas latviešu skolu skolotāji, lai izglītotos un savā starpā diskutētu par to, kā veiksmīgāk apgūt latviešu valodu ārlatviešu skoliņās, kā radoši valodas apguvi saistīt ar tradīciju iepazīšanu, teātra spēli un citām skoliņu aktivitātēm un ko īsti nozīmē integrēta latviešu valodas apguve diasporas skoliņās, pārrunājam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Pieredzē un gūtajās atziņas pēc Latvijas valsts aģentūras diasporas skolotāju kursiem dalās Latviešu valodas aģentūras diasporas projektu koordinatore Aija Otomere, Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes Ņudžersijas latviešu skolas pārzine Jana Anča-Tetere, Maskavas Latviešu skolas vadītāja Antra Levova, Berlīnes latviešu skolas radošā skolotāja Ieva Kunga un Sidnejas Latviešu skolas bijusī pārzine, skolotāja Māra Mora (Moore). Berlīne latviešu skoliņā aizvadītajā mācību gadā mācījās 60 bērnu. Maskavā šobrīd mācās 42 bērni, ir bērni, kas saprot latviešu valodu, ir kas atnāk bez valodas zināšanām. Iznāk teju katram veidot atsevišķu programmu. Ņūdžersijā latviešu skoliņā šobrīd ir 50 skolēnu. Sidnejas latviešu skoliņā mācās 20 skolēnu, vēl 5-6 bērni piedalās spēļu grupā. Visās skoliņās māca ne tikai latviešu valodu, bet arī latviešu tradīcijas. Eiropas skoliņās mācības notiek integrēti un caur radošu darbošanos, skoliņās ASV un Austrālijā arvien ir saglabāts mācību priekšmetu princips.

Nesen medijos izskanēja satraucoša ziņa par deviņdesmit ziloņu nomedīšanu Botsvānā. Lai arī šī valsts var lepoties ar lielāko ziloņu populācija Āfrikas kontinentā un tiek uzskatīta par drošāko vietu šiem dzīvniekiem Āfrikā, 90 indivīdu nāve ir šokējošs fakts visām dabas organizācijām pasaulē, tostarp pašai Botsvānai. Malumedniekiem ir izdevies nomedīt šos dzīvniekus tūristiem pieejamā teritorijā līdzās rezervātam un paveikt vienu no lielākajiem malumedniecības noziegumiem ziloņu populācijai Āfrikā mūsdienās. Tāpēc aktualizējies jautājums, kā tiek pasargāti apdraudētie dzīvnieki pasaulē un cik efektīvi ir šie centieni. Vides aizsardzības organizācijas radījušas dažādus veidus, kā nosargāt dzīvniekus, kurus apdraud malumednieki. Iznīcinot to dzīvotnes un apdraudot jau tā trauslās populācijas ar nelegālām medībām, ziloņu, lielo kaķu, degunradžu un citu dzīvnieku populācijas strauji sarūk. GPS sistēmas, reindžeru darbs nacionālajos parkos, centieni apkarot malumedniecību un arī vietējo agresiju pret dzīvniekiem – kā pasargāt sugas, kuru populācijas ir teju iznīcinātas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes CITES nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis.

Raidījumā 21. gadsimta latvietis interesējamies par nodokļu jautājumiem, kas ir aktuāli ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem – vai ir godīgi aplikt ar dubulto nodokli tās pensijas, kuras iegūtas darbā ārpus Latvijas? Jānis no Northamptonas mums raksts: "Man līdz Lielbritānijas pensijai vēl ir deviņi gadi, bet pensiju jautājums mani ļoti satrauc. Mēs maksājam visus nodokļus ārzemēs, sūtam un tērējam gandrīz pusmiljardu eiro katru gadu Latvijā, nomaksājam par to apgrozījuma nodokli, un par to tagad tāda necieņa pret mums! Mēs tērējam Latvijā miljonus eiro un iemaksājam 21% apgrozījuma nodokli. Mēs maksājam mūsu mītnes zemēs nodokļus, ko Latvija saņem atpakaļ no ES. Kāpēc mums par to, ka mēs godīgi maksājam nodokļus, tiek uzlikts vēl viens nodoklis? Iznāk nodoklis par to, ka maksājam nodokļus!" Šoreiz raidījumā diskutēsim par nodokļu jautājumiem, kas ir aktuāli, gan Latvijā, gan ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem – vai ir godīgi aplikt ar dubulto nodokli tās pensijas, kuras iegūtas darbā ārpus Latvijas? Eiropas Latviešu apvienības pārstāvji šonedēļ tikušies ar deputātiem Saeimas komisijas sēdē, lai liktu priekšā savus argumentus, kālab minēto pensiju aplikšana ar dubulto nodokli, esot negodīga un neveicināšot reemigrācijas procesu. Finanšu ministrijas pārstāvju pretarguments, ka valsts nedrīkst noteikt nevienlīdzīgu nodokļu politiku pret Latvijas un ārvalstu pensionāriem Latvijā. Viens likums viena taisnība visiem.  

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Francijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai. Cīņa rit pilnā sparā un solījumu netrūkst. Viens no nopietnākajiem kandidātiem - Republikāņu partijas izvirzītais Fransuā Fijons - sankcijas pret Krieviju sauc par bezjēdzīgām, kā arī saka, ka nepieciešams veidot ES drošības spēkus, kas darbotos paralēli NATO. Studijā saruna par korupciju. Iznācis ikgadējais korupcijas uztveramības indekss, kur Latvija ierindojas 44. vietā starp 176 valstīm. Latvijai tas ir gan kāpums, gan kritums, jo punktu vairāk, bet vieta šogad zemāka. Atpaliekam arī no mūsu tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas. Interesants ir arī "Transparency International" pētījums, kur velk paralēles starp korupcijas uztveramību un populisma pieaugumu Eiropā un citur. Jo vairāk uztver, ka pastāvošā iekārta ir korumpēta, jo vieglāk iestāstīt, ka lietas drastiski jāmaina. Par spīti tam, pašas populistu partijas nav nemaz tik tīras, pret vairākām uzsāktas izmeklēšanas par naudas atmazgāšanu un nelikumīgiem ziedojumiem. Raidījuma viesis sabiedrība par atklātību :Delna" direktors Jānis Volberts. Vēl raidījumā skaidrojam, kādas ir bijušā Eiropas Parlamenta prezidenta, sociāldemokrāta Martina Šulca izredzes cīņā ar Merkeli par kanclera krēslu Vācijā.

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.   Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.

Vous connaissez le proverbe sur les cordonniers ? Et bien c’est pareil pour le mixage, géré par One Eye Pied, qui pour le coup a un son tout pourri… Que ça ne vous empêche pas d’écouter cet épisode plein de bonnes choses ! Chroniques [2:30] Le SauvageScénario : David Almond / Dessin – Couleur : Dave McKeanGenre : Introspection jeunesseLa phrase de Tio : Vengeance au deux visagesLa phrase de Pié! : Horreur bruteLa phrase d’Isaak : Lâcher la bride au Ça du Surmoi [12:29] Porno GraphiqueScénario – Dessin : Nacho CasanovaGenre : Brêve de sexeLa phrase de Tio : Augmentation des BPMLa phrase de Pié! : Va et viens rythméeLa phrase d’Isaak : Trait sensuel [22:32] EllesScénario – Dessin – Couleur : Frédéric BoiletGenre : Carnet de sexeLa phrase de Tio : Une main sur le bouquin… et l’autre aussiLa phrase de Pié! : Rencontre sensuelleLa phrase d’Isaak : Fred Boilet de la femme fontaine… ou pas (sic) [31:27] James Joyce, l’Homme de DublinScénario – Dessin : Alfonso ZapicoGenre : Biographie littéraireLa phrase de Tio : Délire sous alcoolLa phrase de Pié! : Du texte imagé [41:04] Anachonique n°16Auteurs : Anne-Lise Nalin, Ibi, Ginzo, Eate, Layla, Sway, Capitaine Line, Pastan, Silver,…Genre : Fanzine patchworkLa phrase de Tio : Il est splendide ton chihuahua !La phrase de Pié! : Bordel créatifLa phrase d’Isaak : Le retour du chihuahua anti-allergique [46:40] La Ligue des Gentlemen Extraordinaires – Century 2009Scénario : Alan Moore / Dessin : Kevin O’Neill / Couleur : Benedict DimagmaliwGenre : HermaphroditeLa phrase de Tio : Mauvaise descente de LSDLa phrase de Pié! : Hermétisme hermétiqueLa phrase d’Isaak : Comment sauver le monde sous acide SPLASH PAGE [57:04] Le Club du SuicideScénario : Clément Baloup, d’après Robert Louis Stevenson / Dessin – Couleur : Eddy VaccaroGenre : Thriller noirLa phrase de Tio : *La phrase de Pié! : Trois étoiles pour le prix d’uneLa phrase d’Isaak : Le tour du monde en 80 manigances [Bonus :] Comme on peut toujours faire pire, on chante encore ! Et aussi : Le blog de Clément Baloup Celui d’Eddy Vaccaro Notre chronique de Championzé Carte BLANCHE à MERTON [70:45] Comixology débarque en force !Le distributeur américain s’installe en Europe, et particulièrement sur le sol français.Quels sont ces atouts face à son principal concurrent Iznéo ? ONLINE [83:58] BorbDu Daily strip sur un clodo rigolo… au début. A lire de bas en haut ! L’auteur c’est Jason Little, et nous l’avons interviewé l’an dernier ! Hors Sujet [85:38] ArrowUne série pas trop mauvaise basée sur Green Arrow, le super héros que personne ne connait. Générique et jingles : Spanish Samba (Oursvince) / Traditional Eastern instrument Kaval (Tomlija) / file0256_edit (Pooleside) / SPLASH (Petenice) / Hok (JohnLaVine333) / Bamboo (Gmni) / Bangkok Frog (WIM) / End Game – Fail (David Bain) / Dialup (Jlew) / backstraight (Heigh-hoo)