Podcasts about iedz

Valdībai būs jāmeklē jauni veidi budžeta izdevumu mazināšanai. Vai jaunās izglītības un zinātnes ministres Ilzes Indriksones no Nacionālās Apvienības varā ir gādāt, lai nākamajā gadā nesaruktu valsts finansējums mācību līdzekļiem un izdotos iecerētā skolotāju algu celšana? Biržā nonācis valstij piederošs uzņēmums - Iedzīvotāji var sākt pieteikties uz valsts autoceļu un infrastruktūras uzturētāja „LAU Infra grupa" akcijām. Latvijā konstatē aizliegtus ģenētiski modificētu tomātu stādus. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija skatīja Valsts sporta fonda likumprojektu, kas paredz izveidot jaunu nozares finansēšanas instrumentu.

Šķirot, ziedot un dot lietām otro iespēju – tā ir aprites ekonomika. Kur tās principi jau darbojas un kur vēl jāpiestrādā? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Latvijas Universitātes Banku augstskolas asociētā profesore Inga Uvarova, Latvijas Universitātes profesore Natālija Cudečka-Puriņa un "CleanR" operacionālās vadības direktore Liene Rumpane. "Cilvēku uztvere par lietām mainās, aizņemties, izmantot otrreiz kļūst par stila lietu arī jauniešiem. Tas ir ir pozitīvi, ka nav tendence, ka vienmēr grib kaut ko jaunu, bet sākas apmaiņa. Tā aptver lielu tirgu, gan pagarinot produktu dzīves ciklu, gan ilgmūžību, gan dodot pievienoto vērtību," vērtē Natālija Cudečka-Puriņa. Nedēļas nogalē - svētdien, 14. jūnijā, notiks pirmais Viskaļu krāmu tirgus Rīgā, Čiekurkalnā. No pulksten 10.00 līdz 17.00 ikviens, kam pagrabā vai skapī glabājas lietas, kas pašam nav vajadzīgas, var atnest tās uz krāmu tirgu un dot tām otru dzīvi. Ierakstā saruna ar vienu no Viskaļu ielas komūnas pārstāvjiem, šefpavāru Havjeru Garsiju.

Iedzīvotāji bieži jauc zvērinātus tiesu izpildītājus ar parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējiem. Kurš ir tiesīgs piedzīt parādu, vai likums ļauj bloķēt kontus un vai cilvēku var atstāt bez iztikas līdzekļiem, ja viņš ir parādnieks? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes vecākā juriste Evelīna Šteinberga, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes locekle Inta Kešāne, Latvijas Ārpustiesas parādu atguvēju asociācijas vadītājs Jānis Lukaševskis un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta Otrās finanšu pakalpojumu uzraudzības daļas vadītāja Solveiga Kārkliņa.

Iedzīvotāju skaits Rīgā pēdējos gados ir mazinājies. Kā galvaspilsētu padarīt pievilcīgāku dzīvošanai un arī uzņēmējdarbībai? Krustpunktā diskutē Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas deputāte Jūlija Stepaņenko, partijas "Latvija pirmajā vietā" Rīgas domes frakcijas vadītājs Edvards Šlesers, Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētāja Marta Kotello, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks drošības, īpašumu, mājokļu un vides jautājumos Edvards Ratnieks un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks. Pēdējās nedēļās lielu ņemšanos un strīdus ir izraisījuši vairāki projekti galvaspilsētā Rīgā - satiksme ap Ģertrūdes ielu, ierobežojumi Grīziņkalna apkaimē. Un izskatās, ka tā būs arī turpmāk, jo Rīgas dome ir aktīvi pieķērusies auto satiksmes mierināšanai galvaspilsētā. Šāds vārds tiek lietots. Ērtības pārvietojoties ar auto nav un nebūs šīs Rīgas vadības prioritāte. Tāds varētu būt vēstījums rīdziniekiem. Bet ne jau visi priecājas par to, ko domnieki dara. Un jautājums jau, protams nav arī tikai par satiksmi. Kas ir darāms, lai Rīga kļūtu par vienu no pievilcīgākajām dzīvesvietām Latvijā? Daudzi, kā zināms, arī sūdzas par tukšajiem skatlogiem, pat neapdzīvotajām ēkām Rīgas centrā. Tas viss liek jautāt, kā panākt, lai galvaspilsētā dzīvība atkal kūsā? 

Iedzīvotāju skaits Rīgā pēdējos gados ir mazinājies. Kā galvaspilsētu padarīt pievilcīgāku dzīvošanai un arī uzņēmējdarbībai? Krustpunktā diskutē Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas deputāte Jūlija Stepaņenko, partijas "Latvija pirmajā vietā" Rīgas domes frakcijas vadītājs Edvards Šlesers, Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētāja Marta Kotello, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks drošības, īpašumu, mājokļu un vides jautājumos Edvards Ratnieks un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks. Pēdējās nedēļās lielu ņemšanos un strīdus ir izraisījuši vairāki projekti galvaspilsētā Rīgā - satiksme ap Ģertrūdes ielu, ierobežojumi Grīziņkalna apkaimē. Un izskatās, ka tā būs arī turpmāk, jo Rīgas dome ir aktīvi pieķērusies auto satiksmes mierināšanai galvaspilsētā. Šāds vārds tiek lietots. Ērtības pārvietojoties ar auto nav un nebūs šīs Rīgas vadības prioritāte. Tāds varētu būt vēstījums rīdziniekiem. Bet ne jau visi priecājas par to, ko domnieki dara. Un jautājums jau, protams nav arī tikai par satiksmi. Kas ir darāms, lai Rīga kļūtu par vienu no pievilcīgākajām dzīvesvietām Latvijā? Daudzi, kā zināms, arī sūdzas par tukšajiem skatlogiem, pat neapdzīvotajām ēkām Rīgas centrā. Tas viss liek jautāt, kā panākt, lai galvaspilsētā dzīvība atkal kūsā? 

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi. Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu. Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības. "Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols. Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā? Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina. Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām? Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties.  Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka. Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Par aprites ekonomiku Latvijā runā gadiem, bet iedzīvināt tās principus ikdienā ir krietni sarežģītāk. Par 9R stratēģiju un citiem aprites ekonomikas aspektiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "Zero Waste Latvija" pārstāve Evija Ozola-Ozoliņa, Āgenskalna tirgus un kvartāla projektu vadītāja Darja Trizna un biedrības "Zaļā brīvība" vides eksperte Dace Akule.

"Dzīvo ar/Domā par" – mākslinieks Kaspars Groševs šo tēzi iedzīvinājis solo izstādē "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā mākslinieks savu pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu), izdzīvos, būdams klāt esošs izstādē. Izstāde būs apskatāma no 1. maija. Kā norāda kuratore Zane Onckule, "Dzīvo ar/Domā par" darbojas vienlaikus kā māksliniecisks piedāvājums un apstākļu noteikts apziņas stāvoklis: veids, kā noturēt(ies) zināmas uztveres robežās, reizē apšaubot tās izcelsmi un pastāvēšanas kārtību. ""Dzīvot ar" un "domāt par" ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā.  

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Mūsdienās mums karnevāla nosaukums saistās ar Venēciju, Brazīliju un katoliskām zemēm tepat Eiropā. Reti iedomājamies, ka pirms vairāk kā 500 gadiem, karnevāls bija ļoti ierasta tradīcija tepat Rīgā. Gan mūsdienās, gan viduslaikos karnevāls notika tieši pirms lielā gavēņa, kas sākās 40 dienas pirms Lieldienām. Lai gavēni godam izturētu, nedēļu pirms tā pieņemts pieēsties, dzīrot, dejot un ālēties, maskējoties jeb darīt gandrīz visu, kas pretējs gavēņa laika atturībai. Viduslaikos to, ko mūsdienās saucam par karnevālu, Rīgā sauca par vastlāvi, kas viduslejasvācu valodā nozīmēja gavēņa priekšvakaru. Par vastlāvja svinībām viduslaiku Rīgā visvairāk zinām no Rīgas Melngalvju brālības dokumentos pierakstītā – viņu šrāgām, rēķinu grāmatām, kā arī detalizētajiem karnevāla noteikumiem no 16. gadsimta sākuma. Kaut arī visplašāk vastlāvi viduslaiku Rīgā svinēja tieši turīgi tirgotāji no Melngalvju brālības un Lielās Ģildes, kā arī pilsētas rātskungi, domājams, ka mazāka apjoma svinības noturēja arī citi pilsētas iedzīvotāji un brālības. Viduslaiku beigās Melngalvji Rīgā svinēja vastlāvi divu nedēļu garumā, iekļaujot programmā dažādus pasākumus savā lokā, kā arī ielūdzot viesus un radot svētku atmosfēru visā pilsētā. Oficiālā svētku atklāšana notika trešdienā nedēļu pirms pelnu trešdienas, ar mūziku, svinīgām runām un mielošanos ar ēdieniem un dzērieniem zālē, kas bija izdekorēta svētkiem. Ceturtdienā Melngalvji svinības izveda ārpus sava nama, kur tie ar simbolisku parādi caur vārtiem ieveda karnevāla svētkus pilsētā. Atklājot vastlāvja svinības pilsētā, šajā un citās dienās notika dejas gan Melngalvju nama zālē, gan tirgus laukumā, gan deju parāde uz pilsētas Rāti un Lielo Ģildi, lai aizvestu karnevālu pie pārējiem pilsētas tirgotājiem. Turpmākajās dienās norisinājās alus vakari, kā arī mielasti ar dejām, uz kurām tika aicināti viesi, tostarp dāmas. Tā kā Melngalvji bija jauni un neprecēti tirgotāji, kas vēl apguva savu tirgotāja amatu, šādi pasākumi varēja būt laba iespēja iepazīties un padejot ar pilsētas jaunavām, kuras arī bija no labām tirgotāju ģimenēm. Melngalvju šrāgas arī iekļauj noteikumus, kā būtu jāapietas ar dāmām, kas uzaicinātas ciemos, un, galvenais, – cik dejas viņām jāvelta vakara gaitā un kā jāielūdz uz nākamo deju vakaru. Mielasti turpinājās katru vakaru, līdz pelnu trešdienas priekšvakarā galdā jau tika celta siļķe, lai atzīmētu gavēņa sākumu. Ceturtdienā pēc pelnu trešdienas Melngalvji pulcējās agrā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, bet vakarā ar dejojošo parādi cauri pilsētai atkal izveda svētkus pa Smilšu vārtiem. Melngalvji svinēšanu gan turpināja gandrīz vēl nedēļu un tikai nākamajā otrdienā naksnīgajā tirgus laukumā sadedzināja bluķi, kas noslēdza vastlāvi pavisam. Vēlākajos gadsimtos Reformācijas ietekmē daudzas svētku tradīcijas, tostarp vastlāvis, izzuda. Taču paražas pirms gavēņa kārtīgi pieēsties, dejot, pārģērbties un iet pie kaimiņiem, kā arī sadedzināt bluķi, joprojām pastāv Meteņa svētku tradīcijā. Pēdējo gadu Meteņu svinību atgriešanās Rīgas rātslaukumā nav tikai folkloras tradīciju adaptēšana pilsētā – tā ir arī viduslaiku svētku atgriešanās Rīgas vecajā centrā.

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne. Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā. Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls.  "Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne.  Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas. "Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne. Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam.  "Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās. "Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš. Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.   Iepazīstam viduslaiku Rīgu No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūri vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes. Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus. Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem.  Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas. Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Šobrīd ir maz investīciju projektu Latvijā, kas raisītu tik karstas diskusijas, kā vēja enerģijas parki un to būvniecības vietas. Jo lielāks potenciālais vēja parks, jo karstākas diskusijas. Arī iebildumu ir vairāk, saka Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes locekle Inga Āboliņa. Iedzīvotāju pretestības vai citu iemeslu dēļ Latvijā vēja enerģiju saražojam mazāk nekā pie kaimiņiem, atgādina Jānis Ločmelis, „ELWIND” projekta nodaļas vadītājs. Varbūt saprātīgai un ātrākai atjaunīgās enerģijas attīstībai ir jāuzlabo veids, kā uzņēmēji runā ar vietējo sabiedrību vai varbūt jāmaina visa sistēma? Novērots, aktīvisti, kas iestājas pret vēja parku būvniecību, ir tie paši gan Vidzemē, gan Kurzemē. Bet nevar noliegt, ka arī aptauju dati rāda, ja cilvēkiem jautā par Latvijas enerģētisko neatkarību, atbalsts ir liels, neviens īsti negrib būt atkarīgs no draudzīgāka vai pavisam nedraudzīga kaimiņa. Arī atjaunīgo enerģiju atbalstām. Bet, ja vēja parku plāno būvēt tuvumā, tad attieksme kļūst daudz kritiskāka. Vai šo “ne manā pagalmā” attieksmi palīdz pārvarēt maksājumi par vēja parkiem tiem, kas dzīvo to tuvumā, un vietējai pašvaldībai?

Brīvprātīgā gada ienākumu deklarāciju iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestā kā ierasts sāksies 1. martā. Iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, daļai iedzīvotāju šogad nodokļu pārmaksa var neveidoties vai būt mazāka nekā iepriekšējos gados. Kas mainījies, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Fizisko personu Deklarāciju Uzskaites daļas vadītāja Dace Ķirse-Ķirša un VID Nodokļu pārvaldes Fizisko personu nodokļu daļas Pirmās metodikas nodaļas galvenā nodokļu inspektore Jana Uzare. "Pagājušajā gadā tika atcelts diferencētais neapliekamais minimums un ieviests vienots fiksētais visiem iedzīvotājiem. Kas nozīmē, ka jau gada laikā, saņemot atlīdzību, tika piemēroti precīzāki nodokļi un tādējādi, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, pārmaksas var neveidoties," izmaiņas skaidro Dace Ķirse-Ķirša. Tāpat kā līdz šim iedzīvotāji var iesniegt nodokļu deklarāciju, lai saņemtu atmaksu par attaisnotajiem izdevumiem, kas saistīti ar veselības aprūpi, izglītību un arī iemaksām privātajos pensiju fondos un veiktajiem ziedojumiem.  

Janvāra vidū "Getliņi EKO" atklāja informatīvo kampaņu "Jāšķiro ir viss! Un viss", jo statisktika nav iepriecinoša - tikai puse Latvijas iedzīvotāju zina, kā pareizi šķirot atkritumus. Kā mainīt šo bēdīgo statistiku? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par atkritumu šķirošanu atgādina "Getliņi EKO" Vides izglītības un komunikācijas daļas vadītāja Dārta Grudule, "Lidl Latvija" Korporatīvās sociālās atbildības vadītāja Antra Birzule, "RIMI Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. "Latvijas Zaļais punkts" ir ražotāju atbildības sistēma, kas organizē dažādu atkritumu - iepakojuma, elektrisko un elektronisko iekārtu, videi kaitīgo preču, tekstilizstrādājumu un plastmasas saturošu atkritumu apsaimniekošanu, pārstrādi un reģenerāciju. "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis stāsta, kas jāievēro atkritumu šķirošanā. Protams, svarīgi ir šķirot atkritumus, bet Maija Krastiņa mudina tos neradīt. "Ja mēs gribam ikdienā kaut simboliski samazināt iepakojuma un atkritumu apjomu, kas mājās rodas, arī lielveikalos var nopirkt lietas bez iepakojuma. Nav svarīgi, kāds maisiņš vai tūtiņa ir, to var lietot atkārtoti." iesaka Maija Krastiņa. "Ja mēs katrs aizietu uz lielveikalu kaut vai ar pāris plastmasas maisiņiem kabatā! Ideālā gadījumā, ja kāds ir ļoti motivēts, to pašu malto gaļu vai salātus daudzos lielveikalos var ielikt savā kastītē. Ja mēs aizejam uz lielveikalu ar savu plastmasas kastīti vai burciņu, ēdienu var iesvērt tajā. Tad nerodas jauni atkritumi."  

Studijā visu trīs koalīcijas partiju frakciju vadītāji – Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības, Andris Šuvajevs no Progresīvajiem un Harijs Rokpelnis no Zaļo un zemnieku savienības.

Sākotnēji visās Baltijas valstīs bija līdzīgi, bet tagad esam palikuši vienīgie, kuri joprojām uztur obligāto 2. pensiju līmeni. Lietuvieši līdzīgi kā igauņi ir lēmuši ļaut šo naudu iztērēt. Vai Latvijai jāiet līdzīgs ceļš? Ekonomisti jau kritizēja valdību, kad tā samazināja 2. līmeņa daļu par labu pirmajam, lai gan šis lēmums pieņemts uz laiku. Vērtējam kaimiņvalstu pieredzi un to, ko no tās vajag vai nevajag paņemt. Vai esam gudrākie vai muļķākie starp kaimiņiem šajā jautājumā? Krustpunktā analizē Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Edmunds Jurēvics (Jaunā vienotība), Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Arturs Butāns (Nacionālā apvienība), Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis un ekonomists Latvijas Universitātes rektors Gundars Berziņš.       

Studijā ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).

Novembra svētku laikā pirktākā patriotiskā prece - piespraude ar karoga lentīti. Iedzīvotāji vairāk pērk arī preces karmīnsarkanos toņos un ar latvju rakstu zīmēm. Novembris Latvijā ir svētku mēnesis – rīt, 11. novembrī, atzīmēsim Lāčplēša dienu, pēc nedēļas - 18. novembri, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Uzņēmējiem, kas ražo preces ar Latvijas simboliku, gatavošanās šiem svētkiem sākas jau augustā. Piemēram, uzņēmumā “Latvijas tekstils” šogad apdrukāta 100 kilometrus gara lenta valsts karoga krāsās. Lai gan vislielākā interese par precēm ar Latvijas simboliem bija Latvijas simtgadē, katru novembri vairāk pērk gan piespraudes valsts karoga krāsās, gan galdautus un apģērbus ar latviskām spēka zīmēm, šīs preces arī ved kā dāvanas uz ārvalstīm. „Mēs esam viens no tiem uzņēmumiem, kas vairāk strādā tieši ar tautisko, etnogrāfisko mantojumu, cenšamies modernizēt šos rakstus, pielāgot mūsdienu tehnoloģiju prasībām.” Oskars Polmanis ir uzņēmuma „Latvijas tekstils” dibinātājs un vadītājs un ar viņu tiekamies uzņēmuma veikalā Matīsa ielā, kur var apskatīt daļu no 10 000 precēm, ko uzņēmumā ražo. Vaicāju, ko visvairāk pērk novembrī? „Pirktākā lieta pirms 11. un 18. novembra noteikti ir karogu lentas visos iespējamos izmēros, platumos un tā tālāk, bet, protams, ka top prece ir mazās karoga piespraudītes. Karogi, nu, tā jau arī ir jūsu specifika? Jā, tieši šogad lielie karogi tiek ražoti kultūras namiem, lieliem mastiem, dekorācijām uz ielām un tamlīdzīgi. Ja kādreiz bija populāri, ka pirka šos rokās turamos karodziņus uz parādēm lai ietu, tad šobrīd tā līkne ir mazinājusies.” Uzņēmums „Latvijas tekstils” pastāv 15 gadus un tajā strādā 10 darbinieki. Nākotnes plāni saistīti ar darbības paplašināšanu Igaunijā, vēlāk Skandināvijas valstīs. Lai gan uzņēmuma nosaukumā ir vārds „tekstils”, uzņēmumā neražo audumus, bet izmanto digitālo druku un tikko par 15 000 iegādāta DTF tehnoloģija, kas ļaus apdrukāt arī apģērbus.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par sankciju ievērošanu un par kādu biznesu, kurš šķiet pēdējā laikā uzņēmis apgriezienus – pašapkalpošanās veļas mazgātuvēm.  Jau vairāk nekā trīs gadus dzīvojam kara ēnā. Un Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai nozīmē arī visai striktu sankciju režīmu dažādās jomās. Kā mainās sankciju ievērošana, par daudzu stundu garumā tika runāts konferencē “Sargājot robežas”. Ļoti interesanta bija sarunas daļa par to, vai sankcijas tiešām ietekmē Krieviju? Visi esam dzirdējuši Kremļa propagandas vēstījumus, ka sankcijas viņiem bijušas nebijušas. Tā gluži nav. Protams, ne tik ātri un veiksmīgi, kā mums gribētos un kā cerējām sākumā, sankcijas tomēr ietekmē Krieviju. Jau tas, ka Krievija nepublisko lielāko daļu datu, parāda, ka tur ir problēmas, uzskata Matīss Mirošņikovs, Latvijas Bankas ekonomists. Jā, pēc datiem Krievijas iekšzemes IKP pieaug, bet izaugsme ar laiku ir palēninājusies, joprojām tā ir virs nulles. Arī inflācija, ko Krievijā neizdodas apturēt ar augstām procentlikmēm, rāda, ka valdība tikai piemet pagales inflācijas ugunskuram. Bet galvenais aspekts, ja runājam par Krievijas ekonomiku, ir naftas un gāzes eksports. -- Pēdējo gadu laikā Latvijā strauji attīstās pašapkalpošanās veļas mazgāšanas bizness. Iedzīvotāji šo pakalpojumu izmanto aizvien vairāk un interesanti, ka to dara arī seniori.  Pašlaik šajā tirgū ir divi lielākie spēlētāji, kuri šajā biznesā ieguldījuši miljonus. Viens no viņiem – „Laundromat” jau izvērsis šo biznesu ne tikai abās kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, bet jau raugās citu valstu virzienā. Sandra Dieziņa skaidro, ko tas dod iedzīvotājiem un kāda ir šī biznesa perspektīva?

Nezināšana, kļūdīšanās vai vienaldzība? Joprojām liels šķiroto atkritumu konteineru satura apjoms nenonāk otrreizējā pārstrādē, bet tiek noglabāts sadzīves atkritumu poligonā. Kā uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis, SIA "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors, "CleanR" sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane un SIA ZAAO Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja Inga Kovala-Sēne. Rīgas ielās cilvēkiem vaicājam, vai iedzīvotāji šķiro atkritumus un vai saprot, kā to pareizi izdarīt? Kaspars Zakulis norāda, ka ir valsts, kur atkritumu šķirošanas procents ir ļoti augsts un tas ir vairāku faktoru kopums. "Pirmām kārtām droši vien tā ir iedzīvotāju labklājība, izglītības līmenis, un es domāju, ka arī maksa par sadzīves atkritumu izvešanu," atzīst Kaspars Zakulis. "Kad tu maksā ļoti maz, īsti nav motivācijas. Latvijā mēs esam kaut kur pa vidu, līdz Zviedrijas līmenim mums vēl droši vien neaiztiekties maksā par atkritumu izvešanu, Taivānu nepārspējamam, bet Kambodžu noteikti pārspējam." Viņš arī norāda, ka iepakojums, kas nonāk tirgū, tiek precīzi uzskaitīts, tāpat rūpīgi ir uzskaitīts, cik daudz iepakojuma nonāk pārstrādē, konkrēti - stikls, papīrs, kartons, plastmasa.  "Ja paskatāmies iedzīvotājus, tad to cilvēku skaits, kas aptaujās atzīst, ka viņi šķiro [atkritumus], patlaban ir 79%. Tas ir ļoti augsts procents, jo mēs zinām, kad sasniedz 80% jebkurā nozarē, nākošie procenti nāk arvien grūtāk un grūtāk, un smagāk. Tad vienmēr ir atrunas - konteiners ir par tālu, es īsti nesaprotu. Dažādi iemesli," komentā Kaspars Zakulis. Arī Inga Kovala-Sēne atzīst, ka situācija šķirošanas paradumos cilvēkiem uzlabojas. Iedzīvotāji vēlas šķirot, un tas ir pirmais solis.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Testēšana, vai NATO ir gatavs rīkoties? Tā daudzi dēvē šīs nakts notikumus Polijā. Vai tas ir dēvējams par uzbrukumu NATO valstij, vai arī tā it vien Ukrainā notiekošā kara blakne? Arī jautājums, vai tās ir saistītas ar rietumvalstu gatavību garantēt Ukrainai drošību pēc tam, kad tiks apturēta pašreizējā karadarbība? Pagaidām gan nav nekādu pazīmju, ka tas varētu notikt, Krievija īsteno arvien masīvākus gaisa triecienus pret Ukrainu. Pēdējie notikumi ap karu un Ukraina mūsu uzmanības fokusā raidījumā Divas puslodes. Noslēgumā mazliet veltām arī uzmanību Francijai, kur ir kritusi kārtējā valdība. Francijas politiskā nozīme ir grūti pārvērtējama, bet kopš parlamenta vēlēšanām stabili funkcionējošu valdību izveidot tur nav iespējams. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis, portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Sazināmies ar atvaļinātu viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Sankcijas karājas gaisā, lidroboti lido debesīs Pagājušajā naktī Ukraina piedzīvoja kārtējo masveidīgo Krievijas lidrobotu un raķešu uzlidojumu, jau atkal ir postījumi un cilvēku upuri. Tomēr pagājušā nakts iezīmēja jaunu bīstamu precedentu – vairāki Krievijas lidroboti, šķērsojuši Ukrainas rietumu robežu, ielidoja Polijas gaisa telpā, kur to notriekšanā tika iesaistīti Polijas un arī Nīderlandes gaisa spēki. Iedzīvotāji valsts austrumdaļā saņēmuši brīdinājumus, uz laiku apturēta lidostu, tai skaitā Varšavas Šopēna starptautiskās lidostas darbība. Polijas premjerministrs Donalds Tusks apgalvojis, ka fiksēti pavisam 19 gaisa telpas robežu pārkāpšanas gadījumi, trīs vai četri lidroboti notriekti. Polija pieprasījusi iedarbināt NATO līguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas nolūkā konstatēt draudus kādas dalībvalsts suverenitātei, teritoriālajai integritātei vai drošībai. Šis ir pirmais precedents kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, kad kādas NATO valsts militārās vienības veic tiešu pretdarbību Krievijas militāriem objektiem, un būtiskais jautājums ir, vai tā bijusi Krievijas mērķtiecīga provokācija un NATO reakcijas spēju pārbaude. Par to vedina domāt aizvadītās nakts notikumu militārais un politiskais fons. Krievijas vasaras uzbrukuma kampaņa Ukrainā, ja arī vēl nav beigusies, tad tuvojas noslēgumam bez būtiskiem panākumiem. Toties agresorvalsts turpina uzstādīt arvien jaunus un jaunus rekordus, ar raķešu un lidrobotu triecieniem graujot Ukrainas pilsētas. Vēl nepieredzēta mēroga uzlidojums tika piedzīvots svētdien, 7. septembrī, kad Krievijas raķete, cita starpā, trāpīja arī Ukrainas valdības ēkai Kijivā. Pēc tam Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, žurnālistu jautāts, vai esot gatavs uzsākt jaunu sankciju kampaņu pret Krieviju, atbildēja, ka esot. Tas gan liek atcerēties visus iepriekšējos gadījumus, kad Kremlim ticis no Baltā nama saimnieka puses draudēts ar sankcijām, visiem brīdinājumiem un noteiktajiem termiņiem izplēnot bez rezultāta. Saskaņā ar šodien. 10. septembrī, parādījušos informāciju, Vašingtonas administrācija būtu gatava jaunām sankcijām pret Krieviju, ja to šai ziņā atbalstītu Eiropa, proti, tiekot sagaidīt, ka Eiropas Savienība noteiks importam no Ķīnas un Indijas simts procentu ievedmuitas tarifu, sodot šīs valstis par Krievijas fosilo izejvielu pirkšanu. Joprojām miglaina ir arī Savienoto Valstu iespējamā iesaiste drošības garantiju sniegšanā Ukrainai. Divdesmit sešas Ukrainas partnervalstis Eiropā pirms dažām dienām paziņoja, ka ir vienojušās par konkrētu iesaisti garantiju nodrošināšanā, Francijas prezidenta Emanuela Makrona vārdiem runājot, „uz zemes, gaisā un jūrā”. Lai gan ir skaidrs, ka jebkāda ārvalstu spēku izvietošana Ukrainā varētu notikt tikai pēc vienošanās par karadarbība pārtraukšanas, un ka šie spēki noteikti netiktu izvietoti Krievijas ieņemto apgabalu tiešā tuvumā, Kremlis jau reaģējis ar paziņojumu, ka jebkādi ārvalstu spēku Ukrainā tikšot uzlūkoti par leģitīmu mērķi. Parīzes sastrēgums Vakar, 9. septembrī, Francijas premjerministrs Fransuā Bairū iesniedza prezidentam Emanuelam Makronam savu atlūgumu. Sabijis amatā deviņus mēnešus, Bairū pirmdien saņēma pārliecinošu Nacionālās Asamblejas, Francijas parlamenta, neuzticības balsojumu. Iemesli ir līdzīgi tiem, kas samērā īsā laikā maksājuši amatu diviem viņa priekšgājējiem un nu likuši prezidentam jau trešo reizi gada laikā meklēt jaunu valdības vadītāju. Francijas ekonomikai neklājas spoži, valsts parādsaistību apjoms kļuvis par nozīmīgu apgrūtinājumu budžetam; kā biedinošs brīdinājuma zvans ir ziņa, ka Francijas valsts parādzīmju procentu likme pārsniegusi Grieķijas, Spānijas un Portugāles likmes. Premjerministra Bairū centieni panākt taupīgāku nākamā gada budžetu izgāzās, saduroties ar kreiso un labējo populistu pretestību. Budžeta līdzsvarošana prasītu sociālo izdevumu mazināšanu, kas ne kreisajiem, ne populistiem nav pa prātam, savukārt lielāki nodokļi bagātākajiem pilsoņiem un biznesam ir anatēma lielai daļai prezidenta partijas. Pēc pagājušajā gadā notikušajām ārkārtas vēlēšanām spēku sadalījums Nacionālajā Asamblejā ir apmēram līdzīgs starp prezidenta Makrona vadīto centrisko grupu, kreisajiem, kuru vidū ietekmīgākie ir mēreni kreisie sociālisti un radikālākā, populistiskākā „Nepadevīgā Francija”, un Nacionālās apvienības frakciju labējā flangā. Šāds izkārtojums nepavisam neveicina kompromisus, no „Nepadevīgās Francijas” puses pastāvīgi izskan aicinājumi prezidentam demisionēt, savukārt Nacionālā apvienība prasa jaunas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kurās tai varētu būt vēl labāki panākumi nekā līdz šim. Tikām sociālajos tīklos izplatījies aicinājums ļaudīm šodien iziet ielās, kavējot transporta kustību, šādi paužot protestu pret iespējamajiem taupības pasākumiem uz sociālā budžeta rēķina. Kustība ieguvusi apzīmējumu „Bloķēsim visu”, un atbalstu tai izteikusi „Nepadevīgā francija”. Par premjerministra Bairū darba turpinātāju prezidents Makrons izraudzījies līdzšinējo aizsardzības ministru Sebastjēnu Lekornī, kuram devis uzdevumu meklēt kompromisu budžeta jautājumos ar visiem parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Kā raidsabiedrībai CNN paudis Parīzes domnīcas „Institute Montaigne” analītiķis Dominiks Moīzī, Francijas Piektā republika šobrīd piedzīvo smagāko sastrēgumu savā vēsturē. „1968. gada maijā sauklis bija „Francijai ir apnicis”. Taču šodien Francija ir neapmierināta, nikna, pilna nepatikas pret eliti. Izklausās, ka režīma maiņa ir neizbēgama, tomēr es neredzu, kā tā varētu notikt un kas šo darbu varētu paveikt. Mēs atrodamies pārejas fāzē starp sistēmu, kas vairs nedarbojas, un sistēmu, ko neviens vēl nevar iedomāties,” sacījis eksperts.   Sagatavoja Eduards Liniņš.        

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte. Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.  

Raidījumā Pievienotā vērtība galvenais uzsvars uz vienmēr aktuālu tematu – finanšu pratību. Runājam par praktiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem ieguldījumu pasaulē, kā iegūt zināšanas par ieguldījumiem un to, kā pārvarēt un strādāt ar savām bailēm.  Protams, ieskatīsimies arī norisēs Baltijas biržā un savos ieguldījumu portfeļos. Vairāk nekā trešdaļai Latvijas sabiedrības nav vai ir nepietiekamas zināšanas par tādiem ieguldījumu instrumentiem, kā akcijas, obligācijas, fondi, liecina SEB bankas aptauja. Par spīti tam, ka informācijas par to ir gana daudz. Iedzīvotāju finanšu pratību paaugstināt cenšas gan bankas, gan dažādi mediji, gan valsts iestādes, gan skolas. Izaugsme ir, bet savā ziņā jāsaprot, ka šajā jomā kā sabiedrība ieguldījumu kultūru veidojam praktiski no nulles punkta, skaidro SEB bankas uzkrājumu un ieguldījumu eksperts Oļegs Andrejevs. Lai vairotu zināšanas un dotu iespēju tās drošā veidā un vidē savienot ar praksi, SEB banka kopā ar Investoru klubu ir radījusi investīciju spēli, kurā jebkurš var mācīties un pārbaudīt savas investēšanas prasmes, neriskējot ar reālu naudu, turklāt iegūt arī vērtīgas balvas, stāsta uzņēmēja un Investoru kluba mārketinga vadītāja Inta Buša. Gan spēles dalībnieku aktivitāte, gan bankas dati rāda, ka jaunieši un jaunākas paaudzes cilvēki ir aktīvāki investori, iespējams, bailes mazākas un netraucē vēsturiskā pieredze, spriež Oļegs Andrejevs.

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Lietuvas premjers atkāpjas no amata pēc skandāliem ar viņa biznesa darījumiem. Ukrainas parlamentā diskutē par prezidenta Zelenska iesniegtajiem likumprojektiem, kas korupcijas apkarošanas iestādēm atjaunotu neatkarību. Pensionāri ar Krievijas pilsonību jau vairākus mēnešus nesaņem pensiju no Krievijas. Daļa vērsās pēc sociālās palīdzības savās pašvaldībās. Iedzīvotāji pastiprināti pievērš uzmanību cenām - secinājusi Finanšu ministrija, vērtējot Centrālās statistikas pārvaldes datus. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome apstiprina Latvijas Sabiedrikā medija stratēģiskās prioritātes, paredzot LR4 darbības pārtraukšanu. 2024. gadā no ģimenēm katru dienu ar bāriņtiesas lēmumiem tika izņemti un ievietoti ārpusģimenes aprūpē vidēji četri bērni dienā.

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs. Vai esat kādreiz turējuši rokās mazu, zobainu papīra gabaliņu ar valsts nosaukumu un attēlu? Pastmarkas. Tās nav tikai līdzeklis pasta nosūtīšanai – tās ir kā mazi mākslas darbi, kā logi uz dažādu valstu vēsturi, kultūru un notikumiem. Pastmarku kolekcionēšana jeb filatēlija sākās jau 19. gadsimtā, neilgi pēc pirmās markas izdošanas – 1840. gadā Lielbritānijā tika izdota leģendārā pastmarka "Melnais Penijs". Uz tās attēlota karaliene Viktorija un to uzskatām par pirmo oficiālo pastmarku pasaulē. Šodien viens šāds oriģināls, labā stāvoklī, maksā vairākus tūkstošus eiro. Taču viena no dārgākajām markām pasaulē ir “Britu Gvineja” – šobrīd ir zināms tikai viens tās eksemplārs. Tā izdota 1856. gadā Britu Gviānā, un 2014. gadā tā pārdota par vairāk nekā deviņiem miljoniem dolāru. Tā ir maza, purpursarkana marka, ar roku rakstītiem iniciāļiem un nominālvērtību uz tās. Vēl viena dārga leģenda ir Zviedrijas “Dzeltenais šiliņš”, kas tika kļūdaini iespiests dzeltenā krāsā, nevis zaļā. Šī drukas kļūda padarīja marku īpaši retu, un ir pieņēmums, ka tās vērtība ir ap trim miljoniem eiro. Latvijas filatēlijā nozīmīga ir pirmā neatkarīgās Latvijas pastmarka, izdota 1918. gada decembrī – tā bija drukāta uz vācu kara kartēm papīra trūkuma dēļ. Šīs markas ir kļuvušas par īpaši pieprasītu kolekcionāru mērķi. Atkarībā no stāvokļa un kartes fragmenta, kas redzams uz markas aizmugures, to vērtība var sasniegt vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro. Tāpat arī īpaši retas un vērtīgas ir markas, kas izdodas kļūdaini – piemēram, ar nepareizu krāsu, nobīdītu druku vai citu defektu. Filatēlijas pasaule novērtē ne tikai skaistumu, bet arī retumu un stāstu, kas slēpjas aiz katras markas. Šodien pastmarku kolekcionēšana nav tikai hobijs vecākajai paaudzei. Arvien vairāk jaunu cilvēku, arī digitālajā laikmetā, aizraujas ar šo relaksējošo un aizraujošo nodarbi. Daudzi meklē īpašus izdevumus, veido tematiskās kolekcijas – par dzīvniekiem, sportu, kosmosu vai vēsturiskiem notikumiem. Internets ir atvēris jaunas iespējas – kolekcionāri tagad mainās ar markām globāli, piedalās izsolēs un pat digitalizē savas kolekcijas. Arī Latvijas Pasts ir kolekcionārs. Mūsu kolekcijā ir vairāki tūkstoši retu un unikālu pastmarku, kas izdotas gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Mūsu kolekcijas vērtība šobrīd arī tiek vērtēta uz vairākiem miljoniem eiro. Tomēr šis ir demokrātisks hobijs! Pat ar nelielu budžetu iespējams sākt savu kolekciju. Varbūt nākamreiz, saņemot pastkarti vai aploksni ar marku, aplūkojiet to uzmanīgāk. Iespējams, jūsu rokās ir neliela vēstures liecība, kas reiz kļūs par retu dārgumu. Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 20 līdz 30 miljoniem filatēlistu. Ķīna ir viena no aktīvākajām valstīm, kur valdība izdod īpašas markas, un kolekcionēšana tiek uzskatīta par cienījamu hobiju. Daudzas ķīniešu markas (īpaši 1960.–1970. gadi) ir kļuvušas par ļoti vērtīgām. Šajā valstī ar filatēliju aizraujas ap septiņiem miljoniem cilvēku. Arī Indijā un ASV ir lielas filatēlistu kopienas. Eiropā – Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir aktīvi filatēlijas kolekcionāri. It īpaši Vācijā ir spēcīgas filatēlijas tradīcijas, daudz filatēlistu klubu, un viena no lielākajām tirgus vietām Eiropā. Latvijā precīzas statistikas nav, bet filatēlistu kopiena Latvijā joprojām ir aktīva. Piemēram, Latvijas Filatēlistu savienība apvieno vairākus simtus kolekcionāru, taču daudzi Latvijas filatēlisti veido savas kolekcijas diskrēti un reti dalās ar savu kolekciju daudzveidību.

Starpinstitūciju darba grupa vērtēs problēmas ar pašvaldību vēlēšanu rezultātu skaitīšanu. Rīgā sākušās sarunas par nākamās koalīcijas veidošanu. To vadību uzņēmies Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs („Progresīvie”). Gada inflācija maijā Latvijā samazinājusies līdz 3,6%. Iedzīvotājiem ir iespēja pieteikties un saņemt finansējumu digitālo prasmju apguvei. Ukrainas un Krievijas karagūstekņu un to mirstīgo atlieku apmaiņa kavējas nesaskaņu dēļ.

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Gaidot pašvaldību vēlēšanas, diskutējam par jautājumiem, kas ir svarīgi reģionos un kuru risināšanā roku var pielikt vietējā vara. Kāpēc lauki paliek tukšāki un jauni cilvēki maz tos izvēlas kā savu dzīvesvietu – par to diskusija Krustpunktā. Diskutē "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas daļas vadītājs Normunds Dūcis, "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un biedrība "Latvijas Bērnu labklājības tīkls" pārstāve Evisa Stankus. Iedzīvotāju skaits samazinās, tā ir neizbēgama visas Latvijas realitāte, un pašvaldībām kaut kā uz to ir jāreaģē. Ko tās dara, lai apturētu savu ciemu un apdzīvoto vietu iztukšošanos, kas darbojas, kas nē, kā tās jaunajai realitātei pielāgojas? Šo jautājumu aplūkojam arī raidījumā Reģioni Krustpunktā.

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

8. februāra rītā Baltijas valstu operatori atslēgs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas energosistēmas no BRELL tīkla. Ja viss noritēs pēc plāna, lielās izmaiņas mēs pat nepamanīsim. Tomēr, kādam BET arī vieta jāatstāj. Kam Latvijas iedzīvotājiem būtu jābūt gataviem sestdienas rītā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis. Sazināmies "Rimi" sabiedrisko attiecību vadītāju Ingu Biti un "Maxima Latvija" pārstāvi Lieni Dupati-Uguli, lai skaidrotu, kā lielveikalu tīkli gatavojas iespējamajiem elektrības padeves traucējumiem. Ierakstā par to, cik esam gatavi pārslēgties uz Eiropas energotīklu, stāsta Ekonomikas ministrijas administrācijas vadītāja Dace Gaile. Pārejai uz Eiropas energotīklu gatavojas arī finanšu nozare. Plašāk skaidro un Finanšu nozares asociācijas Stratēģiskās komunikācijas vadītājs Kaspars Zālītis.

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

Iedzīvotāju skaits Latvijā pēc nepilniem 50 gadiem varētu būt vien 1,3 miljoni. Tādas ir "Eurostat" aplēses, vadoties pēc pašreizējās demogrāfiskās situācijas valstī. Ko Latvija var darīt lietas labā, kādas jomas visvairāk ietekmē demogrāfiju un kur ir vērts mainīt politiku? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Nevienlidzības mazināšanas apakškomisijas vadītāja Zanda Skujiņa- Rubene, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, Latvijas Daudzbērnu ģimenes asociācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Treija un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.  

Aizvien nav skaidrības par nākamo Latvijas Bankas prezidentu; opozīcija nogaida. Iedzīvotāji atgriezušies sprādzienā cietušajā namā Mangaļsalā. Šobrīd nav iespējams dzīvot tikai divos dzīvokļos. Gada inflācija Latvijā novembrī pakāpusies līdz 2,2%. Sociālās saziņas vietnēs parādījies satraukums, ka krāpnieki var no bankas konta noņemt naudu pat tad, ja lietotājs ir pietiekami vērīgs un neapstiprina maksājumu ar Smart ID vai citiem autentifikācijas veidiem.

Veicot  mazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju aptauju, atklājies, ka apmēram trešdaļa labprāt izmantotu valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Realitātē to izmantojuši vien 3% aptaujāto. Kāpēc tā? Par mazāk aizsargāto personu piekļuvi tiesu juridiskajam atbalstam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbele, Sertificētu mediatoru padomes locekle Laima Ārija Zelmene un Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta Sociālā darba ar pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Daina Kalvāne. Jeļena Bārbele skaidro, ka ir definētas personu grupas, kuras var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un uz šo pakalpojumu var pretendēt salīdzinoši neliels skaits iedzīvotāju. Personas, kuras saņēmušas pašvaldības sociālā dienesta maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusu,  personas, kuras atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā, proti, atrodas sociālās aprūpes institūcijās vai ieslodzījuma vietās, personas, kuras nonākušas krīzes situācijā pēkšņi no šo personu neatkarīgu apstākļu dēļ; piemēram, tā varētu būt dabas stihija, straujš veselības stāvokļa pasliktinājums, arī pret personu vērsta vardarbību, kā dēļ persona patstāvīgi nevar aizstāvēt savas tiesības. Jeļena Bārbele norāda, ka attiecībā uz personām, kas nonākušas krīzes situācijā, katru gadījumu vērtē individuāli. "Mēs vērtējam apstākļus, kas ir šie apstākļi, kas ir radušies, un nauda ir viens no kritērijiem, cik tad ir īsti iekrājumi, piemēram, vai kādi ir šīs personas ienākumi. Tas, kas viennozīmīgi būs par labu personai, ka pirms šiem apstākļiem persona bijusi maksātspējīga, bet šie apstākļi ir noveduši pie tā, ka persona nevar aizstāvēt savas tiesības tādēļ, ka ir šie līdzekļi jānovirza, piemēram, steidzamai ārstēšanai," bilst Jeļena Bārbele. "Ja personas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, mēs nodrošinām juridisko palīdzību, norīkojot personai juridiskās palīdzības sniedzēju. Tomēr ir arī arī ierobežojumi attiecībā uz lietām, kurās tiek piešķirta juridiskā palīdzība. Primāri palīdzību nodrošina: civillietās, bet arī ir grupa lietu, kur nepienākas atbalsts tikai noteikta veida administratīvās lietas, konkrēti, kas saistītas ar bāriņtiesas lēmumiem par bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu, tad šādu palīdzību mēs nodrošinām vecākiem pārsūdzības procedūrās, Satversmes tiesas procesā. "Civillietās ir vesela grupa lietu, kur valsts tomēr neuzņemas sniegt atbalstu, un viena no lietu kategorijām ir goda un cieņas lietas, lietas, kas saistītas ar prasījumiem par zemām summām, proti, ka valsts ieguldījums un valsts summa, ko mēs samaksātu sniedzējam, pārsniedz krietni nekā tas strīda summas priekšmets," skaidro Jeļena Bārbele. "Mēs nepiešķiram juridisko palīdzību arī tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies pie mums novēloti, tātad vairs neko nevar juridiski iesākt un tādi gadījumi ir bieži. Mēs, protams, cenšamies neatteikt, bet vismaz piešķirt konsultāciju, lai personīgi izskaidrotu, kādas sekas tagad būs, uz ko gatavoties un kādas tomēr iespējas vēl pastāv šajās lietās" atzīst Jeļena Bārbele. "Un ir arī tādas lietas, kuras mēs novērtējam tīri no perspektīvas viedokļa. Ja prasījums ir acīmredzami nepamatots, arī tad mēs atsakām. Teiksim, persona prasa strīda risinājumu, kas juridiski nav iespējams. Piemēram, mums ir nereti gadījumi, kad attiecīgā prasījuma celšanai ir iestājies noilgums un nekādi attaisnojoši apstākļi šim noilgumam nav. Līdz ar to lieta vienkārši nav perspektīva."

No 2024. gada septembra stājies spēkā Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas dod iespēju iedzīvotājiem lemt par atsevišķiem ar pašvaldībām saistītiem jautājumiem. Cik lielas iespējas ir pašvaldības iedzīvotājiem ietekmēt vietvaru lēmumus un iesaistīties pašvaldībai būtiskos procesos? Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis (Progresīvie), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Sazināmies ar Garkalnes iedzīvotāju kosnultatīvās padomes priekšsēdētāju Guntaru Braunu un Preiļu iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Aldi Adamoviču. Kāda jēga ir aicināt cilvēkus balsot un paust savu viedokli, ja to negrasās ņemt vērā? Saruna par to izvērtās pagājušā nedēļa autobusā, braucot mājās no darba. Baltezera iedzīvotāji bija sašutuši, ka pēc vairākām publiskām ļoti emocionālām sabiedriskajām apspriešanām, arī balsošanas par Baltezera pievienošanu Ādažu novadam, kur bija piedalījušies vairums iedzīvotāju, pāri par 90% bija nobalsojuši par, piekrita tam beigās arī kaut kādā mērā abu novadu domes. Bet tuvojas vēlēšanas un nekas nenotiek, jo valdība nekādu lēmumi nav pieņēmusi. Baltezera iedzīvotājiem esot neoficiāli teikts, ka varbūt kaut kas mainīsies vēlāk, vēl pēc dažiem gadiem, varbūt arī nē, jo tas viedoklis esot jāuzklausa, nevis jāņem vērā, kaut arī tika solīts, ka to respektēs.  Protams, Baltezers ir tikai viens no ciematiem tepat Pierīgā. Bet šī saruna autobusā atgādināja par to pieņemto likumu, par ko mēs, iespējams, pārāk maz šeit, Krustpunktā, esam runājuši. Runa ir par pašvaldību referendumiem, kurus pēc diezgan ilgas vilcināšanās Saeima ir atļāvusi vietvarām veikt. Likums no septembra ir jau spēkā. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja autobusā, teica, ka vispār nekam vairs netic un neredz jēgu, jo balsot varot, bet, lūk, reāli neko izmainīt nevar. Cik tad liela teikšana ir iedzīvotājiem, ja runājam par to, kas notiek vietvarās, ko cilvēki spēj, ko nespēj ietekmēt?

Ikviens Eiropas Savienības pilsonis un iedzīvotājs varēs izmantot personīgo digitālo maku. Latvijas iedzīvotāji maku vērs vaļā ar e-paraksta palīdzību. Arī par citiem e-paraksta jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Jaunumus skaidro Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un centra kiberdrošības eksperts Artūrs Filatovs. Kopš eParaksta ieviešanas Latvijā jau apritējuši 18 gadi un LVRTC to nosvinēja ar jauna rīka ieviešanu, lai palīdzētu cilvēkiem kļūt vēl digitāli drošākiem un lietot nacionālos identifikācijas rīkus. Tā ir jauna lietotne "eID Scan", kuras lietotāji ir eID karšu turētāji, kas vēlas pieslēgt e-paraksts mobile lietotni tālrunī. Vineta Sprugaine norāda, ka jaunā lietotne izveidota, lai būtu ērtāk cilvēkiem izmantot eID karti un eParakstu, jo līdz šim gan bija nepieciešams instalēt programmatūru datorā, gan iegādāties karšu lasītāju. Šo lietotni LVRTC izstrādājis, ņemot vērā iedzīvotāju iebildes par nepieciešamību iegādāties karšu lasītāju. Lai izmantotu jaunās iespējas, ir jāinstalē abas lietotnes "eParaksts mobile" un "eID Scan," kā arī jāatrod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izsniegtā aploksne ar pin kodiem, lai varētu aktivizēt karti. Tiesa, lai darbotos ar lietotni "eID Scan", tālrunī nepieciešams NFC lasītājs. Vineta Sprugaine uzskata, ka jaunais risinājums mudinās cilvēkus, kuri līdz šim iebilda, ka tas nav ērti, vairāk izmantot eID karti un eParakstu. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. "Digitālais maks būs lietotne, kur ērti varēs apkopot sev nepieciešamo informāciju un padot tālāk, kam tā ir jāuzrāda," norāda Vineta Spurgaine. "Turklāt informāciju es varēšu padot tieši tik daudz, cik nepieciešams konkrētā pakalpojuma saņemšanai." Praktiski "digitālais maks" būs mobilā lietotne, kurā būs dažādas izvēlnes, piemēram, apliecināt identitāti, parakstīt dokumentu vai uzrādīt autovadītāja apliecību un citas. Šobrīd tiek īstenots pilotprojekts, jo lai šis digitālais maks darbotos, nepieciešams pievienoties pakalpojumu sniedzējiem. "Maks pats par sevi būs tukšs brīdi, kad piedzīvos ienākšanu "Google Play" vai "App Store", mums ir vajadzīgi pakalpojumu sniedzēji, kas ieliks iekšā savus pakalpojumus šajā makā iedzīvotājiem," norāda Vineta Spurgaine un mudina pakalpojumu sniedzējus sazināties ar LVRTC. Nākamgad varēs "paspēlēties" ar pilotprojektu. No 2026. – 2027. gada ieviesīs īsto lietotni.

Pasauli var padarīt labāku dažādos veidos. Atkritumu šķirošana ir viens no tiem. Kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju paradumi attiecībā uz atkritumu šķirošanu un kā veicināt aktīvāku iesaistīšanos, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē uzņēmuma "AJ Power Recycling" valdes locekle Solveiga Grīsle, "ZERO Waste Latvia" pārstāve Anna Doškina un uzņēmuma "Balticovo" komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps. Runājot par izvēlēm par labu atkārtoti lietojamam iepakojumam, Anna Doškina atzīst, ka cilvēkiem veikalā nav laika stāvēt un lasīt, vai konkrētais iepakojums ir pārstrādājam. Turklāt, kurš zina, kurš iepakojums ir pārstrādājams, kurš - nē.  "Tur ir kaut kādi cipariņi virsū. Vai mums ir jābūt izglītotiem par to, kurš iepakojums ir un kurš nav pārstrādājams. Es gribētu pirkt, pārliecināties un būt droša, ka šis iepakojums, ko nopirkšu, noteikti būs pārstrādājams. Tas jau ir ne tikai mūsu personīgās izvēles, bet vairāk sistēmas jautājums. Vai likumdošana nodrošina, vai tas, ko es pirkšu veikalā, un iepakojums, ko saņemšu, būs pārstrādājams," vērtē Anna Doškina. "Protams, alternatīvi, vai man ir iespēja nākt ar savu trauciņu, pirkt sveramas, beramas preces, preces bez iepakojuma. Tas jau vairs nav jaunums, visi, kas dodas uz tirgu, zina, ka tur var dabūt preces uz svaru. Manuprāt, tas jāatgriež mūsu sabiedrībā kā norma." "Likumdošanā ir iestrādāts, ka katrā veikalā, kur vari saņemt preces uz svaru un līdzi ņemšanai, būtu jābūt obligāti informācijai, ka es drīkstu nākt ar savu trauciņu, ir jābūt informācijai, ka eksistē līdzi ņemamie trauciņi, kuri ir atkārtoti lietojami, tiem ir jābūt nopērkamiem. Cik veikalos jūs esat redzējuši šādas norādes? Šo normu neievēro, jo neviens to neregulē," uzskata Anna Doškina.  

Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies.  Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās? 

Par pļavām pilsētā pēdējos gados esam runājuši visai daudz, acīgākie rīdzinieki būs pamanījuši, ka pļavu teritorijas pamazām apaug ar sev raksturīgo augāju. Kā pa šiem pāris gadiem iedzīvojušās pļavas Rīgā un vai arī nākotnē pilsētā būs vairāk šādu dabisko zālāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis. Vispirms iepazīstam pasaulē neparastākās sēklas un to ceļu līdz dīgstam „Tāpat kā man savulaik profesors teica, ka sēkla ir augu evolūcijā šedevrs, es to stāstu tālāk studentiem, jo tas tiešām ir brīnišķīgs, neparasts notikums augu evolūcijā. Sēkla var izplatīties tālu, jo katram augam ir tendence kolonizēt, apgūt pēc iespējas plašākas un tālākās teritorijas un ir ļoti svarīgi, lai sēklas ir tālu prom no mātes auga, lai nav konkurences," stāstu par sēklām sākusi Iluta Dauškane - bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītāja, un vienlaikus Iluta ir arī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Sabiedrisko attiecību speciāliste. Ar sēklu palīdzību tiek panākta lielāka augu ģenētiskā daudzveidība, kas dabā ir svarīgi, jo tas nodrošina pēcnācēju dzīvotspēju un veselību. Sarunas laikā pakavēsimies pie atšķirīgiem sēklu izplatīšanās veidiem, vēl Ilutai sākumā jautāju, vai dažādu augu sēklas mēs varētu salikt rindā pēc to izmēriem, sākot ar pavisam mazām sēklām un beidzot ar iespaidīgi lielām? Saruna ar Ilutu Dauškani aizritēja Latvijas Universitātes Dabas mājā, bet noslēgumā viņa visus laipni aicina uz savām otrajām mājām - Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. To šobrīd rotā rudens ziedi, bet pavasarī būs skatāma ekspozīcija “Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas” ar augu kolekciju, kas veltīta dažādiem sēklu izplatīšanās veidiem.

Francijā pirms olimpisko spēļu atklāšanas sarīkota dzelzceļa līniju sabotāža, traucēta vilcienu satiksme. Taivānas banka sāks darbu Lietuvā. Latvijas finanšu sektoru ietekmēs ilgetrmiņā. Sekojam līdzi mūsu sportistu gaitām Parīzē: šodien atklāšana, jau rīt pirmie starti. Latvijā novērsta amatpersonas slepkavība. Iedzīvotājiem vēl aizvien daudz neskaidrību par Sēlijas poligonu.

Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir zem katras kritikas. Ne velti ik gadu ūdens paņem teju 130 cilvēku dzīvības. Par to, kā skaudro statistiku varam uzlabot mēs katrs pats, sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs, biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Rafaels Ciekurs. 71% Latvijas iedzīvotāju nespēj nopeldēt vismaz 200 metru, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) un biedrības "Peldēt droši" veiktā aptauja. Katrs trešais aptaujātais atzinis, ka dzīves laikā ir nonācis dzīvībai potenciāli bīstamā situācijā ūdenī. Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, no kuriem septiņi ir bērni. Pētījumā respondentiem tika uzdoti divi jautājumi - kā jūs vērtējat savas prasmes un bija iespēja izvēlēties no ļoti labi līdz neprotu peldēt. Otrs jautājums bija - ko tieši jūs varat izdarīt? Piedāvātie atbilžu varianti bija: var peldēt ilgi un bez apstājas; var nopeldēt 200 metrus, mazāk  "Svarīgi ņemt vērā arī šo savstarpējo sasaisti. Tas, ko mēs redzam, diezgan liela problēma ir augstais pašvērtējums. Bieži vien cilvēki uzskata, ka viņi ir labi peldētāji, un tad, kad mēs prasām, vai jūs spētu nopeldēt 200 metrus, tad atbilde ir - nē, nē, kādus 200 metrus, labi ja simts. Ir arī cilvēki, kas uzskata sevi par labiem peldētājiem, bet tai pašā laikā atzīst, ka spēj nopeldēt ne vairāk kā 50 metrus. Tā kā šīs pašvērtējums un izpratne par to, ko nozīmē prast peldēt, jau ir ļoti atšķirīga," atzīst Aivars Platonovs. Viņš norāda, ka fundamentāla problēma ir vienota definīcija tam, ko nozīmē - prast peldēt.  "Mēs balstāmies uz skandināvu definīciju, kuras īsā versija ir - spēt nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Šis ir tāds minimums, ar ko mēs varam teikt - jā, mēs spējam justies daudzmaz droši dažādās situācijās uz ūdens. Paplašinātā definīcija ietver arī pārējos ūdens kompetences elementus, tajā skaitā spēju nirt, ielikt galvu ūdenī, aizturēt elpu zem ūdens, spēju ienirst dziļumā un spēju gulēt ūdenī. Spēju arī pēc šīm visa uzdevumu kopuma neaizelšoties izkāpt ārā no ūdenstilpnes, īpaši, ja tas ir baseins vai varbūt kāds kāds ezers ar augstākām malām, vai kur ir laipas. Ja mēs to visu spējam izdarīt, tad mēs varam justies daudzmaz droši," norāda Aivars Platonovs. "Cilvēks, kurš ir apmācīts, kurš ir iemācījies peldēt, viņš ir izgājis cauri arī šīm potenciālajām riska situācijām, un tad, kad dzīvē viņš nokļūst šādā situācijā, viņam tā vairs nav pirmā reize. Viņš nekrīti panikā, viņš zina, ko vajadzētu darīt vai vismaz ko nevajadzētu darīt, un tas jau bieži vien uzlabo šo situāciju. Mēs nesākam panikot, mēs nesākam rīstīties ar ūdeni, pat ja mēs aizrijāmies, zinām, ka tas nav nekas traģisks, mēs spējam nomierināties, nedaudz atelpoties un tad turpināt savu ceļu līdz krastam. Šī iepriekšējā pieredze, kas ir apgūta organizētās nodarbībās, ir vitāli svarīga tieši dzīves kritiskajās situācijās." Runājot par pašvērtējumu un savu prasmju pārvērtēšanu, Rafaels Ciekurs atzīst, liela problēma ir alkohola lietošana. "Mūžīgi mūžīgā Latvijas sērga un lielākā problēma ir alkohola lietošana gandrīz jau vai visur, gan pie auto stūres, gan pie ūdenstilpnēm, nu tā pārgalvība. Latvijas cilvēki ļoti augstu vērtē savas spējas, tostarp savas spējas, piemēram, peldēties savienojumā ar alkohola lietošanu," bilst Rafaels Ciekurs. Pētījums rāda, ka cilvēki, kas atbildējuši, ka peldēt iemācījušies pašmācības ceļā, ne organizētās nodarbībās, ir mazāk kritiski. "Viņi biežāk iet peldēties alkohola reibumā, viņi diezgan labi novērtē savas spējas, pat nereti labāk nekā tie, kas mācījušies organizētās nodarbībās. Viņi arī biežāk piedalās kaut kādās no pārgalvīgākās situācijās," komentā Aivars Platonovs. "Mēs, protams, varam novelt tādu tūlītēju vainu uz karstajiem laikapstākļiem un alkoholu, kas, protams, ir taisnība, bet tā fundamentālā problēma jau veidojas mūsu izpratnē un mūsu izglītībā. Tur nelaime ir tāda, ka mums neviens bērniem nav iemācījis pamatzināšanas, šo respektu pret ūdeni, šo bijību pret ūdeni un saprast, ko tad nozīmē peldēties, ko nozīmē atpūsties pie ūdens un kā uzvesties. Un ja šī visa nav un mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka es pats savam bērnam iemācīšu peldēt, tad rezultātā bērns pieaugot dzīvo tieši ar tādu atieksmi."

Atkritumu šķirošana ir kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Un tomēr - vai zinām visu, ko darīt ar dzērienu pakām, tekstilizstrādājumiem vai cigarešu galiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis, "Eco Baltija vide" valdes loceklis Andris Karlsons un "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse. Tekstila atkritumi ir apģērbs, ko cilvēks velk mugurā, rokās, galvā un kājās. Vēl tas ir arī mājas tekstils. Šajā atkritumu kategorijā nav iekļauti matrači un paklāji. N0 2025. gada 1. janvāra visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir jāizveido šķiroto tekstila atkritumu savākšanas sistēma. Iedzīvotājiem jābūt iespējai šos atkritumus šķiroti nodot. Jau no šī gada 1. jūlija Latvijā pieaug iespēja nodot tekstila atkritumus. "Principā katram, kas ir apģērbu nopircis, jābūt iespējai šo apģērbu pēc kalpošanas beigām ievietot šajā konteinerā," norāda Kaspars Zakulis. Savukārt, runājot par tukšajām dzērienu pakām, kuras satur kartonu, raidījuma viesi norāda, ka tās šobrīd vajadzētu būt iespēja nodot iepakojuma atkritumu konteinerā. Tiesa, vispirms būtu jāpainteresējas, vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums attiecīgajā pašvaldībā pieņem šo iepakojumu.

Pirmdien amatu pameta kultūras ministre Agnese Logina, nu jau mums ir cita ministre – Agnese Lāce. Rīgā uzmanības starmešos nonācis Grīziņkalns. Iedzīvotāju biedrība pat vērsusies tiesā pret Rīgas domi. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, Latvijas TV žurnāliste Odeta Kronberga un portāla "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Dažiem nolaižas rokas, dažiem izdodas gūt panākumus. Runa par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir vēlme piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet kaimiņu attieksmes dēļ var kaut kas izdoties un arī nesanākt. Cik daudz var izdarīt viens daudzdzīvokļa nama iedzīvotājs un kā vienoties ar kaimiņiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus? Sarunājamies ar aktīvie daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem Kasparu Lauri un Gitu Lukašēvicu. Ierakstā stāsts par daudzdzīvokļu mājas renovāciju Inčukalnā. 24 dzīvokļu māja Inčukalnā, Atmodas ielā, celta 1967. gadā. Kopš tā laika mājai nomainīts jumts un ārdurvis, bet, lai māju sakārtotu, darāmā vēl ļoti daudz. Dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši biedrību un uzrakstījuši ēkas renovācijas projektu.

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas iedzīvotāju juridiskā pratība un arī izpratne par darījumu juridiskajiem riskiem ir kritiski zema.  Daudzi cilvēki paraksta tik būtiskus dokumentus, kā dažāda veida līgumi, tajos neiedziļinoties un tos pat neizlasot. Vai problēmai ir ātri risinājumi? Šo un ar darījumu drošību digitālajā vidē saistītus jautājumus raidījumā Kā labāk dzīvot uzdodam Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārstāvjiem - padomes priekšsēdētājam Aigaram Kaupem un priekšsēdētaja vietniecei Ilzei Metuzālei.

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības?