POPULARITY
Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.
Gaidot pašvaldību vēlēšanas, diskutējam par jautājumiem, kas ir svarīgi reģionos un kuru risināšanā roku var pielikt vietējā vara. Kāpēc lauki paliek tukšāki un jauni cilvēki maz tos izvēlas kā savu dzīvesvietu – par to diskusija Krustpunktā. Diskutē "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas daļas vadītājs Normunds Dūcis, "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un biedrība "Latvijas Bērnu labklājības tīkls" pārstāve Evisa Stankus. Iedzīvotāju skaits samazinās, tā ir neizbēgama visas Latvijas realitāte, un pašvaldībām kaut kā uz to ir jāreaģē. Ko tās dara, lai apturētu savu ciemu un apdzīvoto vietu iztukšošanos, kas darbojas, kas nē, kā tās jaunajai realitātei pielāgojas? Šo jautājumu aplūkojam arī raidījumā Reģioni Krustpunktā.
Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties. "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais. Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.
Gaidot pašvaldību vēlēšanas, diskutējam par jautājumiem, kas ir svarīgi reģionos un kuru risināšanā roku var pielikt vietējā vara. Kāpēc lauki paliek tukšāki un jauni cilvēki maz tos izvēlas kā savu dzīvesvietu – par to diskusija Krustpunktā. Diskutē "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas daļas vadītājs Normunds Dūcis, "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un biedrība "Latvijas Bērnu labklājības tīkls" pārstāve Evisa Stankus. Iedzīvotāju skaits samazinās, tā ir neizbēgama visas Latvijas realitāte, un pašvaldībām kaut kā uz to ir jāreaģē. Ko tās dara, lai apturētu savu ciemu un apdzīvoto vietu iztukšošanos, kas darbojas, kas nē, kā tās jaunajai realitātei pielāgojas? Šo jautājumu aplūkojam arī raidījumā Reģioni Krustpunktā.
Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma". "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina. "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam. Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.
Kā var uzzīmēt balsi? Kā izskatās, ja Gundega Šmite saka: "Koncerts stāstos"? Tas ir iespējams, autorei sadarbojoties ar mākslinieci Gitu Treici. Komponistes un tagad jau arī mūzikas terapeites Gundegas Šmites dzīve rit Grieķijā un Latvijā. Viņa mūziku, literatūru un terapiju uzskata par dabisku lietu kārtību. Viņas kontā jau ir grāmatas "Brīnišķā operas pasaule" un "Grieķu svīta", bet jaunākā stāstu grāmata "Koncerts stāstos" organiski iedzīvojas klasiskās mūzikas formās. Ja vēlaties - ievadam gan koncerta programma, gan programmas anotācija ar skaidrojumu, kas ir sonāte, variācijas, elēģija, rondo, imprompts un invencija, bet varat lasīt arī bez mūzikas formu pārzināšanas. Gundegas Šmites "Koncertu stāstos" izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Grāmata nominēta Latvijas Literatūras gada balvas garajam sarakstam. Raidījumu atbalsta:
"Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam mācīties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem," uzsver Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Ar viņu tiekamies, lai plašāk runātu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktualitātēm tuvākā un tālākā nākotnē. Anete Ašmane-Vilsone: Bibliotēka ir tik liela institūcija, ka tur nemitīgi ir kaut kas jauns, kaut kas aktuāls un kaut kas svarīgs. Tomēr šonedēļ šeit atklāta izstāde ar ļoti intriģējošu nosaukumu – "Tiesības uz bibliotēku". Vēl liela aktualitāte, kas skar gana daudzus un par ko daudzi priecājas, ir bibliotēkas darba laika pagarināšana. Taču sāksim ar izstādi, kas iekļaujas projekta "Latviešu grāmatai – 500" notikumu ciklā. Dagnija Baltiņa: Sākšu ar projektu "Latviešu grāmatai – 500", jo man šķiet, ka tas ir viens no patiešām monumentāliem šīgada notikumiem – pagājuši pieci simti gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā! Un mēs nenoliedzami runājam par grāmatu latviešu valodā kā to stūrakmeni, kas veidojis gan Latvijas valstiskumu, gan stiprinājis mūsu pašapziņu, gan vispār savu valodas novērtējumu un valodas garu. Tas, ka mums bijušas grāmatas latviešu valodā, ir bijis mūsu pretstāves elements un balsts gan pret daudzām rusifikācijas politikām, kam esam gājuši cauri, gan palīdzējušas noturēt savu identitāti vēlāk – trimdā vai arī Latvijā. Līdz ar to grāmatas piecsimtgade ir ļoti spēcīgs vēstījums par mūsu pašu saknēm, par grāmatu kā fenomenu mūsu sakņu uzturēšanā un par to, kādas izvēles veiksim nākamajos piecsimt gados. Un tāpēc arī pirmā izstāde – mums gan ir ļoti daudz izstāžu, šogad ir arī Gunāra Birkerta simtgades izstāde, kas arī ir daļa no šīs programmas –, bet kulminācijas gadu atklājošā izstāde "Tiesības uz bibliotēku" ir vienlaikus gan modinātājzvans, gan atgādinājums par to klinti, uz kuras mēs stāvam, lai ietu tālāk. Un tās ir mūsu tiesības – ieraudzīt šo klinti, lauzt kādus priekšstatus pašiem par sevi, atgādināt, veidot labus paradumus, kas balstās lasīšanā un kritiskā domāšanā, kas ceļ mūsu pašapziņu, un, protams, palīdz cīnīties pret mītiem, aizspriedumiem. Tas arī iet kopā ar jautājumu par darba laika pagarināšanu; par to, kāda ir mūsdienu bibliotēka. Mēs arvien vairāk un vairāk pasaulē redzam, ka mūsdienu bibliotēka ir dzīva, atvērta, silta, mutuļojoša vieta. Bet kas ir mūsu galvenā valūta un kas ir tiesības uz bibliotēku? Mūs interesē, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam izdodas. Un bibliotēka iedod to sajūtu, ka mums tas rūp. Tāpēc arī darbalaika pagarināšana, kas nav tikai nosacīts sabiedrības spiediens, kas noteikti ir bijis, bet drīzāk filozofiskā un ļoti stingrā pārliecība, ka mums ir svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji ir kritiski domājoši, lai viņiem veidojas paradums pašiem veidot savu viedokli un kritiski domāt. Un bibliotēka ir šī atvērtā, visiem pieejamā vieta, kur to darīt. Un tad jau arī es domāju, ka mūsu pašapziņa aug un ceļas. Kā nonācāt pie šādas koncepcijas? Un vēl: mani kolēģi, uzzinot, ka jūs intervēšu, lūdza, lai noteikti jums pajautāju, kālab tomēr svētdienās bibliotēka ir slēgta? Vai arī to nevajadzētu mainīt? Domāju, ka ļoti gudri ir iet pakāpeniski ar lietām uz priekšu. Ja redzēsim, ka sabiedrībā būs pieprasījums, mēs par to domāsim. Šobrīd redzam, un arī izvērtējot tos laikus, kad visvairāk iedzīvotāji nāk uz bibliotēku, nolēmām sākt agrāk un turpināt strādāt ilgāk. Mainījām arī darbalaiku sestdienās – tagad bibliotēka būs atvērta no 11 līdz 18, jo redzējām, ka tieši pēcpusdienā ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc pielāgojām savas iespējas un piedāvājumu tieši apmeklētāju plūsmai. Ja redzēsim, ka arī svētdienas ir ļoti, ļoti, pieprasītas, varēsim par to domāt. Bet uzskatu, ka ir gudri iet soli pa solim un sākt šos labos paradumus sabiedrībā veidot, audzināt un mudināt – kādu darbdienas vakaru nākt uz bibliotēku ar savām domām, ar savām idejām, tās rakstīt, pierakstīt, lasīt, lai saprastu labāk lietas pasaulē. Kādu redzat Nacionālās bibliotēkas lomu ne tikai bibliotēku un grāmatniecības nozarē, bet varbūt plašāk? Pirms pāris nedēļām, 15. februārī, "Klasikā" bija raidījums par bibliotēku dizainu, vēsturi un nākotni. Kāds ir jūsu skatījums? Vai Latvijas Nacionālā bibliotēka kaut kādā ziņā rāda piemēru pārējām bibliotēkām? Jo, saprotams, ka tā nav gluži parasta pilsētas bibliotēka, kāda mēdz būt jebkurā Latvijas pilsētā – tā ir Nacionālā bibliotēka ar savu statusu, saviem plusiem un mīnusiem. Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam aizņemties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem. Šobrīd Nacionālā bibliotēka sevi ļoti spēcīgi pieteikusi arī digitālajos jautājumos, un domāju, ka esam viens no nozīmīgākajiem sabiedrības balstiem, pieņemot lēmumus, kas ir sabiedrības interesēs. Un tas ir būtiskais atslēgas vārds, ka nacionālās bibliotēkas loma ir ieraudzīt lietas ļoti kompleksi, bet – izejot no tā, kāds ir sabiedrības labums un ieguve no cilvēka skatupunkta, un nepārtraukti būt tam atgādinošajam elementam, kas aizstāv šo vajadzību, cilvēcisko skatu un valstisko domāšanu. Un šī loma mums kā nacionālajai kultūras institūcijai ir neaizvietojama. Tas nenoliedzami gan ir par digitālajiem jautājumiem – gan kultūra, gan īpaši bibliotēku darbs īpaši šobrīd digitalizējas –, gan par visu bibliotēku lomu sabiedrībā kopumā. Tā ir mūsu ļoti spēcīgā loma – būt par aizstāvi un kompetenču centru attīstības virzītāju visām bibliotēkām Latvijā. Vairāk – ierakstā.
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.
Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.
8. februāra rītā Baltijas valstu operatori atslēgs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas energosistēmas no BRELL tīkla. Ja viss noritēs pēc plāna, lielās izmaiņas mēs pat nepamanīsim. Tomēr, kādam BET arī vieta jāatstāj. Kam Latvijas iedzīvotājiem būtu jābūt gataviem sestdienas rītā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis. Sazināmies "Rimi" sabiedrisko attiecību vadītāju Ingu Biti un "Maxima Latvija" pārstāvi Lieni Dupati-Uguli, lai skaidrotu, kā lielveikalu tīkli gatavojas iespējamajiem elektrības padeves traucējumiem. Ierakstā par to, cik esam gatavi pārslēgties uz Eiropas energotīklu, stāsta Ekonomikas ministrijas administrācijas vadītāja Dace Gaile. Pārejai uz Eiropas energotīklu gatavojas arī finanšu nozare. Plašāk skaidro un Finanšu nozares asociācijas Stratēģiskās komunikācijas vadītājs Kaspars Zālītis.
Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem- smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību. Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.
Iedzīvotāju skaits Latvijā pēc nepilniem 50 gadiem varētu būt vien 1,3 miljoni. Tādas ir "Eurostat" aplēses, vadoties pēc pašreizējās demogrāfiskās situācijas valstī. Ko Latvija var darīt lietas labā, kādas jomas visvairāk ietekmē demogrāfiju un kur ir vērts mainīt politiku? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Nevienlidzības mazināšanas apakškomisijas vadītāja Zanda Skujiņa- Rubene, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, Latvijas Daudzbērnu ģimenes asociācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Treija un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.
Iedzīvotāju skaits Latvijā pēc nepilniem 50 gadiem varētu būt vien 1,3 miljoni. Tādas ir "Eurostat" aplēses, vadoties pēc pašreizējās demogrāfiskās situācijas valstī. Ko Latvija var darīt lietas labā, kādas jomas visvairāk ietekmē demogrāfiju un kur ir vērts mainīt politiku? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Nevienlidzības mazināšanas apakškomisijas vadītāja Zanda Skujiņa- Rubene, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, Latvijas Daudzbērnu ģimenes asociācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Treija un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.
Aizvien nav skaidrības par nākamo Latvijas Bankas prezidentu; opozīcija nogaida. Iedzīvotāji atgriezušies sprādzienā cietušajā namā Mangaļsalā. Šobrīd nav iespējams dzīvot tikai divos dzīvokļos. Gada inflācija Latvijā novembrī pakāpusies līdz 2,2%. Sociālās saziņas vietnēs parādījies satraukums, ka krāpnieki var no bankas konta noņemt naudu pat tad, ja lietotājs ir pietiekami vērīgs un neapstiprina maksājumu ar Smart ID vai citiem autentifikācijas veidiem.
Veicot mazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju aptauju, atklājies, ka apmēram trešdaļa labprāt izmantotu valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Realitātē to izmantojuši vien 3% aptaujāto. Kāpēc tā? Par mazāk aizsargāto personu piekļuvi tiesu juridiskajam atbalstam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbele, Sertificētu mediatoru padomes locekle Laima Ārija Zelmene un Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta Sociālā darba ar pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Daina Kalvāne. Jeļena Bārbele skaidro, ka ir definētas personu grupas, kuras var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un uz šo pakalpojumu var pretendēt salīdzinoši neliels skaits iedzīvotāju. Personas, kuras saņēmušas pašvaldības sociālā dienesta maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusu, personas, kuras atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā, proti, atrodas sociālās aprūpes institūcijās vai ieslodzījuma vietās, personas, kuras nonākušas krīzes situācijā pēkšņi no šo personu neatkarīgu apstākļu dēļ; piemēram, tā varētu būt dabas stihija, straujš veselības stāvokļa pasliktinājums, arī pret personu vērsta vardarbību, kā dēļ persona patstāvīgi nevar aizstāvēt savas tiesības. Jeļena Bārbele norāda, ka attiecībā uz personām, kas nonākušas krīzes situācijā, katru gadījumu vērtē individuāli. "Mēs vērtējam apstākļus, kas ir šie apstākļi, kas ir radušies, un nauda ir viens no kritērijiem, cik tad ir īsti iekrājumi, piemēram, vai kādi ir šīs personas ienākumi. Tas, kas viennozīmīgi būs par labu personai, ka pirms šiem apstākļiem persona bijusi maksātspējīga, bet šie apstākļi ir noveduši pie tā, ka persona nevar aizstāvēt savas tiesības tādēļ, ka ir šie līdzekļi jānovirza, piemēram, steidzamai ārstēšanai," bilst Jeļena Bārbele. "Ja personas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, mēs nodrošinām juridisko palīdzību, norīkojot personai juridiskās palīdzības sniedzēju. Tomēr ir arī arī ierobežojumi attiecībā uz lietām, kurās tiek piešķirta juridiskā palīdzība. Primāri palīdzību nodrošina: civillietās, bet arī ir grupa lietu, kur nepienākas atbalsts tikai noteikta veida administratīvās lietas, konkrēti, kas saistītas ar bāriņtiesas lēmumiem par bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu, tad šādu palīdzību mēs nodrošinām vecākiem pārsūdzības procedūrās, Satversmes tiesas procesā. "Civillietās ir vesela grupa lietu, kur valsts tomēr neuzņemas sniegt atbalstu, un viena no lietu kategorijām ir goda un cieņas lietas, lietas, kas saistītas ar prasījumiem par zemām summām, proti, ka valsts ieguldījums un valsts summa, ko mēs samaksātu sniedzējam, pārsniedz krietni nekā tas strīda summas priekšmets," skaidro Jeļena Bārbele. "Mēs nepiešķiram juridisko palīdzību arī tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies pie mums novēloti, tātad vairs neko nevar juridiski iesākt un tādi gadījumi ir bieži. Mēs, protams, cenšamies neatteikt, bet vismaz piešķirt konsultāciju, lai personīgi izskaidrotu, kādas sekas tagad būs, uz ko gatavoties un kādas tomēr iespējas vēl pastāv šajās lietās" atzīst Jeļena Bārbele. "Un ir arī tādas lietas, kuras mēs novērtējam tīri no perspektīvas viedokļa. Ja prasījums ir acīmredzami nepamatots, arī tad mēs atsakām. Teiksim, persona prasa strīda risinājumu, kas juridiski nav iespējams. Piemēram, mums ir nereti gadījumi, kad attiecīgā prasījuma celšanai ir iestājies noilgums un nekādi attaisnojoši apstākļi šim noilgumam nav. Līdz ar to lieta vienkārši nav perspektīva."
No 2024. gada septembra stājies spēkā Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas dod iespēju iedzīvotājiem lemt par atsevišķiem ar pašvaldībām saistītiem jautājumiem. Cik lielas iespējas ir pašvaldības iedzīvotājiem ietekmēt vietvaru lēmumus un iesaistīties pašvaldībai būtiskos procesos? Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis (Progresīvie), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Sazināmies ar Garkalnes iedzīvotāju kosnultatīvās padomes priekšsēdētāju Guntaru Braunu un Preiļu iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Aldi Adamoviču. Kāda jēga ir aicināt cilvēkus balsot un paust savu viedokli, ja to negrasās ņemt vērā? Saruna par to izvērtās pagājušā nedēļa autobusā, braucot mājās no darba. Baltezera iedzīvotāji bija sašutuši, ka pēc vairākām publiskām ļoti emocionālām sabiedriskajām apspriešanām, arī balsošanas par Baltezera pievienošanu Ādažu novadam, kur bija piedalījušies vairums iedzīvotāju, pāri par 90% bija nobalsojuši par, piekrita tam beigās arī kaut kādā mērā abu novadu domes. Bet tuvojas vēlēšanas un nekas nenotiek, jo valdība nekādu lēmumi nav pieņēmusi. Baltezera iedzīvotājiem esot neoficiāli teikts, ka varbūt kaut kas mainīsies vēlāk, vēl pēc dažiem gadiem, varbūt arī nē, jo tas viedoklis esot jāuzklausa, nevis jāņem vērā, kaut arī tika solīts, ka to respektēs. Protams, Baltezers ir tikai viens no ciematiem tepat Pierīgā. Bet šī saruna autobusā atgādināja par to pieņemto likumu, par ko mēs, iespējams, pārāk maz šeit, Krustpunktā, esam runājuši. Runa ir par pašvaldību referendumiem, kurus pēc diezgan ilgas vilcināšanās Saeima ir atļāvusi vietvarām veikt. Likums no septembra ir jau spēkā. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja autobusā, teica, ka vispār nekam vairs netic un neredz jēgu, jo balsot varot, bet, lūk, reāli neko izmainīt nevar. Cik tad liela teikšana ir iedzīvotājiem, ja runājam par to, kas notiek vietvarās, ko cilvēki spēj, ko nespēj ietekmēt?
No 2024. gada septembra stājies spēkā Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas dod iespēju iedzīvotājiem lemt par atsevišķiem ar pašvaldībām saistītiem jautājumiem. Cik lielas iespējas ir pašvaldības iedzīvotājiem ietekmēt vietvaru lēmumus un iesaistīties pašvaldībai būtiskos procesos? Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis (Progresīvie), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Sazināmies ar Garkalnes iedzīvotāju kosnultatīvās padomes priekšsēdētāju Guntaru Braunu un Preiļu iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Aldi Adamoviču. Kāda jēga ir aicināt cilvēkus balsot un paust savu viedokli, ja to negrasās ņemt vērā? Saruna par to izvērtās pagājušā nedēļa autobusā, braucot mājās no darba. Baltezera iedzīvotāji bija sašutuši, ka pēc vairākām publiskām ļoti emocionālām sabiedriskajām apspriešanām, arī balsošanas par Baltezera pievienošanu Ādažu novadam, kur bija piedalījušies vairums iedzīvotāju, pāri par 90% bija nobalsojuši par, piekrita tam beigās arī kaut kādā mērā abu novadu domes. Bet tuvojas vēlēšanas un nekas nenotiek, jo valdība nekādu lēmumi nav pieņēmusi. Baltezera iedzīvotājiem esot neoficiāli teikts, ka varbūt kaut kas mainīsies vēlāk, vēl pēc dažiem gadiem, varbūt arī nē, jo tas viedoklis esot jāuzklausa, nevis jāņem vērā, kaut arī tika solīts, ka to respektēs. Protams, Baltezers ir tikai viens no ciematiem tepat Pierīgā. Bet šī saruna autobusā atgādināja par to pieņemto likumu, par ko mēs, iespējams, pārāk maz šeit, Krustpunktā, esam runājuši. Runa ir par pašvaldību referendumiem, kurus pēc diezgan ilgas vilcināšanās Saeima ir atļāvusi vietvarām veikt. Likums no septembra ir jau spēkā. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja autobusā, teica, ka vispār nekam vairs netic un neredz jēgu, jo balsot varot, bet, lūk, reāli neko izmainīt nevar. Cik tad liela teikšana ir iedzīvotājiem, ja runājam par to, kas notiek vietvarās, ko cilvēki spēj, ko nespēj ietekmēt?
Ikviens Eiropas Savienības pilsonis un iedzīvotājs varēs izmantot personīgo digitālo maku. Latvijas iedzīvotāji maku vērs vaļā ar e-paraksta palīdzību. Arī par citiem e-paraksta jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Jaunumus skaidro Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un centra kiberdrošības eksperts Artūrs Filatovs. Kopš eParaksta ieviešanas Latvijā jau apritējuši 18 gadi un LVRTC to nosvinēja ar jauna rīka ieviešanu, lai palīdzētu cilvēkiem kļūt vēl digitāli drošākiem un lietot nacionālos identifikācijas rīkus. Tā ir jauna lietotne "eID Scan", kuras lietotāji ir eID karšu turētāji, kas vēlas pieslēgt e-paraksts mobile lietotni tālrunī. Vineta Sprugaine norāda, ka jaunā lietotne izveidota, lai būtu ērtāk cilvēkiem izmantot eID karti un eParakstu, jo līdz šim gan bija nepieciešams instalēt programmatūru datorā, gan iegādāties karšu lasītāju. Šo lietotni LVRTC izstrādājis, ņemot vērā iedzīvotāju iebildes par nepieciešamību iegādāties karšu lasītāju. Lai izmantotu jaunās iespējas, ir jāinstalē abas lietotnes "eParaksts mobile" un "eID Scan," kā arī jāatrod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izsniegtā aploksne ar pin kodiem, lai varētu aktivizēt karti. Tiesa, lai darbotos ar lietotni "eID Scan", tālrunī nepieciešams NFC lasītājs. Vineta Sprugaine uzskata, ka jaunais risinājums mudinās cilvēkus, kuri līdz šim iebilda, ka tas nav ērti, vairāk izmantot eID karti un eParakstu. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. "Digitālais maks būs lietotne, kur ērti varēs apkopot sev nepieciešamo informāciju un padot tālāk, kam tā ir jāuzrāda," norāda Vineta Spurgaine. "Turklāt informāciju es varēšu padot tieši tik daudz, cik nepieciešams konkrētā pakalpojuma saņemšanai." Praktiski "digitālais maks" būs mobilā lietotne, kurā būs dažādas izvēlnes, piemēram, apliecināt identitāti, parakstīt dokumentu vai uzrādīt autovadītāja apliecību un citas. Šobrīd tiek īstenots pilotprojekts, jo lai šis digitālais maks darbotos, nepieciešams pievienoties pakalpojumu sniedzējiem. "Maks pats par sevi būs tukšs brīdi, kad piedzīvos ienākšanu "Google Play" vai "App Store", mums ir vajadzīgi pakalpojumu sniedzēji, kas ieliks iekšā savus pakalpojumus šajā makā iedzīvotājiem," norāda Vineta Spurgaine un mudina pakalpojumu sniedzējus sazināties ar LVRTC. Nākamgad varēs "paspēlēties" ar pilotprojektu. No 2026. – 2027. gada ieviesīs īsto lietotni.
“Šodienas jautājums”: Kādi ir VID secinājumi pēc vēstuļu izsūtīšanas 70 000 iedzīvotāju? by LTV Ziņu dienests
Pasauli var padarīt labāku dažādos veidos. Atkritumu šķirošana ir viens no tiem. Kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju paradumi attiecībā uz atkritumu šķirošanu un kā veicināt aktīvāku iesaistīšanos, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē uzņēmuma "AJ Power Recycling" valdes locekle Solveiga Grīsle, "ZERO Waste Latvia" pārstāve Anna Doškina un uzņēmuma "Balticovo" komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps. Runājot par izvēlēm par labu atkārtoti lietojamam iepakojumam, Anna Doškina atzīst, ka cilvēkiem veikalā nav laika stāvēt un lasīt, vai konkrētais iepakojums ir pārstrādājam. Turklāt, kurš zina, kurš iepakojums ir pārstrādājams, kurš - nē. "Tur ir kaut kādi cipariņi virsū. Vai mums ir jābūt izglītotiem par to, kurš iepakojums ir un kurš nav pārstrādājams. Es gribētu pirkt, pārliecināties un būt droša, ka šis iepakojums, ko nopirkšu, noteikti būs pārstrādājams. Tas jau ir ne tikai mūsu personīgās izvēles, bet vairāk sistēmas jautājums. Vai likumdošana nodrošina, vai tas, ko es pirkšu veikalā, un iepakojums, ko saņemšu, būs pārstrādājams," vērtē Anna Doškina. "Protams, alternatīvi, vai man ir iespēja nākt ar savu trauciņu, pirkt sveramas, beramas preces, preces bez iepakojuma. Tas jau vairs nav jaunums, visi, kas dodas uz tirgu, zina, ka tur var dabūt preces uz svaru. Manuprāt, tas jāatgriež mūsu sabiedrībā kā norma." "Likumdošanā ir iestrādāts, ka katrā veikalā, kur vari saņemt preces uz svaru un līdzi ņemšanai, būtu jābūt obligāti informācijai, ka es drīkstu nākt ar savu trauciņu, ir jābūt informācijai, ka eksistē līdzi ņemamie trauciņi, kuri ir atkārtoti lietojami, tiem ir jābūt nopērkamiem. Cik veikalos jūs esat redzējuši šādas norādes? Šo normu neievēro, jo neviens to neregulē," uzskata Anna Doškina.
Studijā Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un Latvijas universitātes rektors, ekonomists Gundars Bērziņš.
Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies. Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās?
Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies. Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās?
Par pļavām pilsētā pēdējos gados esam runājuši visai daudz, acīgākie rīdzinieki būs pamanījuši, ka pļavu teritorijas pamazām apaug ar sev raksturīgo augāju. Kā pa šiem pāris gadiem iedzīvojušās pļavas Rīgā un vai arī nākotnē pilsētā būs vairāk šādu dabisko zālāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis. Vispirms iepazīstam pasaulē neparastākās sēklas un to ceļu līdz dīgstam „Tāpat kā man savulaik profesors teica, ka sēkla ir augu evolūcijā šedevrs, es to stāstu tālāk studentiem, jo tas tiešām ir brīnišķīgs, neparasts notikums augu evolūcijā. Sēkla var izplatīties tālu, jo katram augam ir tendence kolonizēt, apgūt pēc iespējas plašākas un tālākās teritorijas un ir ļoti svarīgi, lai sēklas ir tālu prom no mātes auga, lai nav konkurences," stāstu par sēklām sākusi Iluta Dauškane - bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītāja, un vienlaikus Iluta ir arī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Sabiedrisko attiecību speciāliste. Ar sēklu palīdzību tiek panākta lielāka augu ģenētiskā daudzveidība, kas dabā ir svarīgi, jo tas nodrošina pēcnācēju dzīvotspēju un veselību. Sarunas laikā pakavēsimies pie atšķirīgiem sēklu izplatīšanās veidiem, vēl Ilutai sākumā jautāju, vai dažādu augu sēklas mēs varētu salikt rindā pēc to izmēriem, sākot ar pavisam mazām sēklām un beidzot ar iespaidīgi lielām? Saruna ar Ilutu Dauškani aizritēja Latvijas Universitātes Dabas mājā, bet noslēgumā viņa visus laipni aicina uz savām otrajām mājām - Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. To šobrīd rotā rudens ziedi, bet pavasarī būs skatāma ekspozīcija “Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas” ar augu kolekciju, kas veltīta dažādiem sēklu izplatīšanās veidiem.
Francijā pirms olimpisko spēļu atklāšanas sarīkota dzelzceļa līniju sabotāža, traucēta vilcienu satiksme. Taivānas banka sāks darbu Lietuvā. Latvijas finanšu sektoru ietekmēs ilgetrmiņā. Sekojam līdzi mūsu sportistu gaitām Parīzē: šodien atklāšana, jau rīt pirmie starti. Latvijā novērsta amatpersonas slepkavība. Iedzīvotājiem vēl aizvien daudz neskaidrību par Sēlijas poligonu.
Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir zem katras kritikas. Ne velti ik gadu ūdens paņem teju 130 cilvēku dzīvības. Par to, kā skaudro statistiku varam uzlabot mēs katrs pats, sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs, biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Rafaels Ciekurs. 71% Latvijas iedzīvotāju nespēj nopeldēt vismaz 200 metru, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) un biedrības "Peldēt droši" veiktā aptauja. Katrs trešais aptaujātais atzinis, ka dzīves laikā ir nonācis dzīvībai potenciāli bīstamā situācijā ūdenī. Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, no kuriem septiņi ir bērni. Pētījumā respondentiem tika uzdoti divi jautājumi - kā jūs vērtējat savas prasmes un bija iespēja izvēlēties no ļoti labi līdz neprotu peldēt. Otrs jautājums bija - ko tieši jūs varat izdarīt? Piedāvātie atbilžu varianti bija: var peldēt ilgi un bez apstājas; var nopeldēt 200 metrus, mazāk "Svarīgi ņemt vērā arī šo savstarpējo sasaisti. Tas, ko mēs redzam, diezgan liela problēma ir augstais pašvērtējums. Bieži vien cilvēki uzskata, ka viņi ir labi peldētāji, un tad, kad mēs prasām, vai jūs spētu nopeldēt 200 metrus, tad atbilde ir - nē, nē, kādus 200 metrus, labi ja simts. Ir arī cilvēki, kas uzskata sevi par labiem peldētājiem, bet tai pašā laikā atzīst, ka spēj nopeldēt ne vairāk kā 50 metrus. Tā kā šīs pašvērtējums un izpratne par to, ko nozīmē prast peldēt, jau ir ļoti atšķirīga," atzīst Aivars Platonovs. Viņš norāda, ka fundamentāla problēma ir vienota definīcija tam, ko nozīmē - prast peldēt. "Mēs balstāmies uz skandināvu definīciju, kuras īsā versija ir - spēt nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Šis ir tāds minimums, ar ko mēs varam teikt - jā, mēs spējam justies daudzmaz droši dažādās situācijās uz ūdens. Paplašinātā definīcija ietver arī pārējos ūdens kompetences elementus, tajā skaitā spēju nirt, ielikt galvu ūdenī, aizturēt elpu zem ūdens, spēju ienirst dziļumā un spēju gulēt ūdenī. Spēju arī pēc šīm visa uzdevumu kopuma neaizelšoties izkāpt ārā no ūdenstilpnes, īpaši, ja tas ir baseins vai varbūt kāds kāds ezers ar augstākām malām, vai kur ir laipas. Ja mēs to visu spējam izdarīt, tad mēs varam justies daudzmaz droši," norāda Aivars Platonovs. "Cilvēks, kurš ir apmācīts, kurš ir iemācījies peldēt, viņš ir izgājis cauri arī šīm potenciālajām riska situācijām, un tad, kad dzīvē viņš nokļūst šādā situācijā, viņam tā vairs nav pirmā reize. Viņš nekrīti panikā, viņš zina, ko vajadzētu darīt vai vismaz ko nevajadzētu darīt, un tas jau bieži vien uzlabo šo situāciju. Mēs nesākam panikot, mēs nesākam rīstīties ar ūdeni, pat ja mēs aizrijāmies, zinām, ka tas nav nekas traģisks, mēs spējam nomierināties, nedaudz atelpoties un tad turpināt savu ceļu līdz krastam. Šī iepriekšējā pieredze, kas ir apgūta organizētās nodarbībās, ir vitāli svarīga tieši dzīves kritiskajās situācijās." Runājot par pašvērtējumu un savu prasmju pārvērtēšanu, Rafaels Ciekurs atzīst, liela problēma ir alkohola lietošana. "Mūžīgi mūžīgā Latvijas sērga un lielākā problēma ir alkohola lietošana gandrīz jau vai visur, gan pie auto stūres, gan pie ūdenstilpnēm, nu tā pārgalvība. Latvijas cilvēki ļoti augstu vērtē savas spējas, tostarp savas spējas, piemēram, peldēties savienojumā ar alkohola lietošanu," bilst Rafaels Ciekurs. Pētījums rāda, ka cilvēki, kas atbildējuši, ka peldēt iemācījušies pašmācības ceļā, ne organizētās nodarbībās, ir mazāk kritiski. "Viņi biežāk iet peldēties alkohola reibumā, viņi diezgan labi novērtē savas spējas, pat nereti labāk nekā tie, kas mācījušies organizētās nodarbībās. Viņi arī biežāk piedalās kaut kādās no pārgalvīgākās situācijās," komentā Aivars Platonovs. "Mēs, protams, varam novelt tādu tūlītēju vainu uz karstajiem laikapstākļiem un alkoholu, kas, protams, ir taisnība, bet tā fundamentālā problēma jau veidojas mūsu izpratnē un mūsu izglītībā. Tur nelaime ir tāda, ka mums neviens bērniem nav iemācījis pamatzināšanas, šo respektu pret ūdeni, šo bijību pret ūdeni un saprast, ko tad nozīmē peldēties, ko nozīmē atpūsties pie ūdens un kā uzvesties. Un ja šī visa nav un mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka es pats savam bērnam iemācīšu peldēt, tad rezultātā bērns pieaugot dzīvo tieši ar tādu atieksmi."
Atkritumu šķirošana ir kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Un tomēr - vai zinām visu, ko darīt ar dzērienu pakām, tekstilizstrādājumiem vai cigarešu galiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis, "Eco Baltija vide" valdes loceklis Andris Karlsons un "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse. Tekstila atkritumi ir apģērbs, ko cilvēks velk mugurā, rokās, galvā un kājās. Vēl tas ir arī mājas tekstils. Šajā atkritumu kategorijā nav iekļauti matrači un paklāji. N0 2025. gada 1. janvāra visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir jāizveido šķiroto tekstila atkritumu savākšanas sistēma. Iedzīvotājiem jābūt iespējai šos atkritumus šķiroti nodot. Jau no šī gada 1. jūlija Latvijā pieaug iespēja nodot tekstila atkritumus. "Principā katram, kas ir apģērbu nopircis, jābūt iespējai šo apģērbu pēc kalpošanas beigām ievietot šajā konteinerā," norāda Kaspars Zakulis. Savukārt, runājot par tukšajām dzērienu pakām, kuras satur kartonu, raidījuma viesi norāda, ka tās šobrīd vajadzētu būt iespēja nodot iepakojuma atkritumu konteinerā. Tiesa, vispirms būtu jāpainteresējas, vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums attiecīgajā pašvaldībā pieņem šo iepakojumu.
Pirmdien amatu pameta kultūras ministre Agnese Logina, nu jau mums ir cita ministre – Agnese Lāce. Rīgā uzmanības starmešos nonācis Grīziņkalns. Iedzīvotāju biedrība pat vērsusies tiesā pret Rīgas domi. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, Latvijas TV žurnāliste Odeta Kronberga un portāla "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.
Pirmdien amatu pameta kultūras ministre Agnese Logina, nu jau mums ir cita ministre – Agnese Lāce. Rīgā uzmanības starmešos nonācis Grīziņkalns. Iedzīvotāju biedrība pat vērsusies tiesā pret Rīgas domi. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, Latvijas TV žurnāliste Odeta Kronberga un portāla "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.
Eiropas Parlamenta vēlēšanas noslēgušās ar centriski labējp spēku panākumiem. Ko tas varētu nozīmet Eiropas un Latvijas ekonomikai? Iedzīvotāji jaunievēlētos deputātus aicina strādāt Latvijas labā. Lai arī kopējā aktivitāte šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās bijusi ar augošu tendenci, Latvijā balsošanas skaitļi mainījušies minimāli. Dundagas pusē fotografēties gribētāji izbradājuši ap 35 ha inkarnāta āboliņa laukus. Dunalkā bradātājus salīdzina ar briežu baru.
Dažiem nolaižas rokas, dažiem izdodas gūt panākumus. Runa par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir vēlme piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet kaimiņu attieksmes dēļ var kaut kas izdoties un arī nesanākt. Cik daudz var izdarīt viens daudzdzīvokļa nama iedzīvotājs un kā vienoties ar kaimiņiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus? Sarunājamies ar aktīvie daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem Kasparu Lauri un Gitu Lukašēvicu. Ierakstā stāsts par daudzdzīvokļu mājas renovāciju Inčukalnā. 24 dzīvokļu māja Inčukalnā, Atmodas ielā, celta 1967. gadā. Kopš tā laika mājai nomainīts jumts un ārdurvis, bet, lai māju sakārtotu, darāmā vēl ļoti daudz. Dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši biedrību un uzrakstījuši ēkas renovācijas projektu.
Krievija apšauda Černihivu. Ukrainas varas apsver iespēju evakuēt cilvēkus, arī piespiedu kārtā. Iedzīvotāji iebilst pret futbola stadiona būvniecību Lucavsalā. Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada. Reaģējot uz sašutumu, ka Rīgā paredzēta Krievijai lojālā mākslinieka Mišas Marvina uzstāšanās, Ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu viņu iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Koncerts būs jāatceļ. Eiropas Savienības valstu līderi šovakar pulcēsies Briselē, lai spriestu par Eiropas ekonomiku un konkurētspēju, kā arī par situāciju Ukrainā, Tuvajos Austrumos un attiecībām ar Turciju.
Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla. Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam. Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu. Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”. Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi. Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva. Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju. Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans. Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks. Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts. Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties. Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.
Latvijas iedzīvotāju juridiskā pratība un arī izpratne par darījumu juridiskajiem riskiem ir kritiski zema. Daudzi cilvēki paraksta tik būtiskus dokumentus, kā dažāda veida līgumi, tajos neiedziļinoties un tos pat neizlasot. Vai problēmai ir ātri risinājumi? Šo un ar darījumu drošību digitālajā vidē saistītus jautājumus raidījumā Kā labāk dzīvot uzdodam Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārstāvjiem - padomes priekšsēdētājam Aigaram Kaupem un priekšsēdētaja vietniecei Ilzei Metuzālei.
Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso. Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku. Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē. Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai. 19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru. Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru. Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks. Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm. Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija. Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības. Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ. Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem. Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.
Par 2023. gada jaunvārdu aptaujā iecelta "sāļvira" līdzšinējās soļankas vietā. Vai vārds iedzīvosies? Arī par to spriedīsim latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Aptaujā par 2023. gada vārdiem izraudzīti "atdēvēt, atdēvēšana", ar nozīmi pārdēvēt, atjaunojot pienācīgu nosaukumu. Par gada nevārdu izvēlēts "tolerēt" – vietā latviešu valodā lietojami "izturēt", "paciest" un "pieļaut". Savukārt par 2023. gada jaunvārdu aptaujā iecelta "sāļvira" līdzšinējās soļankas vietā. "Nē, domāju, ka neiedzīvosies," pārliecināts ir Andrejs Veisbergs, vaicāts par gada jaunvārda "sāļvira" dzīvotspēju. "Pirmām kārtām mums nebūtu jāaizstāj visi ēdienu nosaukumi ar latviskojumiem. Ir bezgala daudzās itāļu kafijas un daudz kas cits. Nu, mēs nedomāsim katram vārdam kaut ko citu." Veisbergs arī norāda, ka gada vārda un nevārda pasākums nav valodas institūciju organizēts, lai arī reizēm tiek pasniegts, ka valodnieki ir nolēmuši, ka tā būs, ka soļanka, tagad būs sāļvira. "Cilvēkiem varbūt tiešām liekas, ka tagad visās ēdienkartēs tūlīt mēs likvidējam soļanku un rakstām tur sāļvira. Nē! Šajā konkursā - es to sauktu drīzāk par konkursu - tiek savākti dažādi tautas izdomājumi, arī kļūdas, savārstījumi, dažādas ērmības, nu tad šī žūrija izvēlās, un mums ir diezgan lielas diskusijas par to, kas liekas interesantāks, un tad tas tiek parādīts tautai atpakaļ. Un tad sākās "vārīšanās", "cepšanās", un "sāļviras"," skaidro Andrejs Veisbergs. Tajā pašā laikā Veisbergs neslēpj, ka šajos piedāvājumos ir arī daudz interesanta, piemēram, lieksēdes. "Bet neviens no šiem vārdiem, tāpat kā šie savārstījumi netiek likti priekšā kā piemēri, kuriem vajadzētu sekot," vēlreiz norāda valodnieks. Arī Dite Liepa norāda, ka šo akciju bieži tieši plašsaziņas līdzekļi parada par valodnieku gada pienesumu. "Tas, kas man arī liek vienmēr pēc tam taisnoties, un tad prasa gan studenti, gan arī attālāki kolēģi, kas nav ar to saistīti, kas jautā: ko tad jūs tur darāt? Un parasti tas tiešām tiek pasniegts kā tāds: visu gadu valodnieki sūri, grūti strādājuši un tagad nu domājuši tādus, piedodiet, smieklīgus vārdus, un tagad tie visai sabiedrībai tiek pasniegti - nu, ko jūs, kā jūs tagad tā'?" komentē Dite Liepa.
Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības?
No 2024. gada 1. janvāra bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas sistēma būs obligāta un tiks nodrošināta visā Latvijā. Bet vai iedzīvotāji izmaiņām ir gatavi, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš, "Civinity" Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas vadītājs Gatis Roze, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Ervīns Straupe un Rīgas domes deputāte, Mājokļu un vides komitejas atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja, ZERO Waste Latvia pārstāve Mairita Lūse. Sazināmies arī Latvijas pašvaldību savienības padomnieci lauku attīstības jautājumos Sniedzi Sproģi.
Latvijā gandrīz puse (42 %) aptaujāto iedzīvotāju apgalvo, ka vislielākais šķērslis bioloģisko atkritumu šķirošanā ir specializētu konteineru trūkums dzīvesvietas tuvumā, liecina uzņēmuma "Getliņi EKO" un kompānijas "Norstat" veiktais pētījums informatīvās kampaņas "Viss, ko neapēd, ir noderīgs ietvaros". Vai esam gatavi bioloģisko atkritumu šķirošanai? Kā problēmu risināt, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē "Getliņi EKO" Vides un attīstības pārvaldes vadītāja Līga Šmite, "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa, "Eco Baltia" vide direktors Andris Ziemelis un "Clean R" Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane. Sazināmies ar Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Ģirtu Beikmani. Liene Rumpane norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju motivāciju vai vēlmi šķirot argumentē ar to, ka viņiem nav infrastruktūras. "Var piekrist, var arī nepiekrist, ņemot vērā, ka ir namu apsaimniekotāji, kuriem to var prasīt. Namu apsaimniekotāji saprotamu iemeslu dēļ izvēlas konteineru uzstādīt, vai nē: vai pagalmā trūkst vietas, vai redz iedzīvotāju kopējo noskaņojumu pret šķirošanu," atzīst Liene Rumpane. "Otra lieta, tā bija lielāka daļa no nešķirotājiem, kas atbildēja, ka viņi neredz motivāciju, neredz iemeslu un vajadzību šķirot atkritumus, kamēr viens konteiners aizņems vienu auto stāvvietu." Tāpat viņa vērtē, ka cilvēkiem ir daudz neskaidrību par to, kas tad ir bioloģiskie atkritumi. "Ja runājam par "bioloģiju", tad tur pilnīgi pareizi nonāk sadzīves atkritumi, iedzīvotāji nesaprot starpību starp maisiņu tipiem. Ne viss, kur ir uzrakstīts "bio" ir bio. Tas, ko iedzīvotāji šķiro un labticīgi tic tam, kas uz maisiņa ir uzrakstīts, ja tas ir bio pamperis, tie ir kompostējami. Ja tās ir bio kaķu smiltis, ka tās drīkst nonākt konteinerā. Ja veikala tirgotāji saka, ka viņam ir maisiņi ar bio piedevu, ka tas ir maisiņš, kuru drīkst izmest. Iedzīvotāju daļa labticīgi tic tam, kas rakstīts uz iepakojuma. Tad ir daļa, kuri nepadomā, piemēram, pilnu piena paku izmet bio konteinerā," vērtē Liene Rumpane. Atkritumu apsaimniekotāji norāda, ka vismaz Rīgā sarežģīta ir komunikācija ar namu apsaimniekotājiem jeb starpniekiem starp iedzīvotājiem un atkritumu apsaimniekotājiem. Daudzi pirms pāris gadiem noraidījuši piedāvājumu uzstādīt bioloģisko atkritumu konteinerus. Tam, ka sarunas mēdz būt smagas, piekrīt arī Ģirts Beikmanis, norādot, ka namu apsaimniekotāji rīkojas ar svešu mantu, jeb iedzīvotāju iēpašumu, bet ir arī labie piemēri. Ierakstā stāsts par Valkas novada pieredzi. Valkas novadā nākamgad brūnos bioloģisko atkritumu konteinerus uzstādīs sešās vietās Valkas pilsētā pie daudzdzīvokļu mājām, kur jau šobrīd atrodas atkritumu šķirošanas konteineri. Ēdināšanas iestādēm bioloģiskie atkritumi būs jāšķiro obligāti, bet privātmāju īpašnieki varēs slēgt individuālus līgumus. Interesējamies, ko gatavojas darīt Valkas novada pašvaldība un ko par bioloģisko atkritumu šķirošanu domā iedzīvotāji. Bioloģisko atkritumu šķirošana no 2024. gada 1. janvāra Latvijā būs obligāta. Papildu jau esošajiem atkritumu konteineriem būs pieejams vēl viens – brūnais.
Basketbola iznākums un kas būs tālāk. Par basketbolistu agaidīšanu pirmdien un bankas monētu. Tiekas Baltijas valstu ārlietu ministri. Piešķirtā slimnīcu nauda neglābs tās no bankrota. Bet varbūt jauns ministrs un jauns piegājiens? Eksperti un deputāti par iespējamību un riskiem. Saeimā dzen imigrācijas likumu. Iezīmēsim debates. Mobilizācija Ukrainā. Meksikas abortu lieta. Ogrē ar kredīta palīdzību būvēs milzu spēļu laukumu pils formā. Policija veic izmeklēšanu par Rīgas Domes teritorijā nozāģētu milzīgu koku. Iedzīvotāji ir šokā.
Iedzīvotāju iespējas iegādāties mājokli un ieteikumi, kas jāņem vērā tagad un kas gaidāms nākotnē. Padomus raidījumā Kā labāk dzīvot sniedz mājokļu attīstītāja "Bonava Latvija" valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš un "Latio" mājokļu nodaļas vadītāja, nekustamo īpašumu eksperte Evija Dzenīte.
Marta sākumā startēja Finanšu izlūkošanas dienesta informatīvā kampaņa "Nozieguma pēdas nevar atmazgāt", lai brīdinātu sabiedrību par riskiem, kas saistīti ar apzinātu un neapzinātu iesaistīšanos dažāda veida finanšu krāpniecības darījumos. Par to, kā noziedznieki mēģina iesaistīt un apkrāpt Latvijas iedzīvotājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) Stratēģiskās analīzes nodaļas vadītājs Paulis Iļjenkovs un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Oļegs Filatovs. "Pirms naudas atmazgāšanas vienmēr ir kāds cits noziegums. Loks var būt ļoti plašs. Tas ir jebkurš noziegums, kas var radīt noziedzīgi iegūtu naudu - narkotiku tirdzniecība, kukuļdošana, tā ir krāpšana, izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Nodoklis, ko esmu ietaupījis, nesamaksājot valstij, arī ir noziedzīgi iegūta nauda. Visi noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir saistīti ar naudas atmazgāšanu, jo naudas atmazgāšana seko pēc tam, lai noziedzīgi iegūto naudu varētu izmantot saviem mērķiem - nopirkt jaunu mašīnu, jaunu dzīvokli, tērēt, kā iegribas," norāda Paulis Iļjenkovs. Tāpēc naudas atmazgāšu FID liek kontekstā ar citiem noziegumiem, tāpēc arī kampaņas vadmotīvs ir "Nozieguma pēdas atmazgāt nevar", norādot, ka naudas atmazgāšana ir sekundārais noziegums, kas seko. Katru gadu kampaņas ietvaros veic aptauju par sabiedrības toleranci pret šiem noziegumiem. "Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju apzinās, ka finanšu un ekonomiskie noziegumi rada kaitējumu gan viņiem, gan visai sabiedrībai kopumā. Tomēr redzam, ka 22 - 32% atkarībā no konkrētā nozieguma veida savās interesēs finanšu un ekonomisko noziegumu varētu veikt, aizbildinoties ar to, ka tas manos konkrētajos apstākļos ir ok. Būtu gatavi nesamaksāt kādu nodokli, būtu gatavi savās interesēs nopirkt kādu nelegālu preci, kontrabandas rezultātā ievestu. Kamēr skar konkrēto indivīdu, redzam, ka tas ir attaisnojami. Cilvēks arvien saprot, ka visai sabiedrībai, ja to dara visi, tas rada negatīvas sekas. Arī šo cilvēku proporcija sabiedrībā mazinās. Tādēļ kampaņa notiek," atzīst Paulis Iļjenkovs. "Pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojumi naudas atmazgāšanas novēršanas un apkarošanas sistēmā. Bet ir konkrēti noziegumi, kuri rada draudus. Latvijā primārais ēnu ekonomika – izvairīšanas no nodokļu nomaksas, aplokšņu algas, tam līdzi nāk arī korupcija, kas Latvijā ir būtiska, ņemot vērā ģeogrāfisko novietojumu un dažas kaimiņvalstis. Arī akcīzes preču nelikumīga aprite," atzīst Paulis Iļjenkovs.
Iedzīvotājiem ar derīgu pasi nebūs obligāti jāsaņem ID karte. Eiropas Komisija cer vienoties ar ražotājiem par pretkovida vakcīnu optimizāciju. Jaunievēlētais RTU rektors Juhna: Viens no izaicinājumiem – skolēnu piesaiste inženieru saimei. Vai ir gaidāma varas maiņa Rēzeknē? Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" būvniecība no prognozētā termiņa atpaliek par četriem gadiem. Kustība "Gribu palīdzēt bēgļiem" un kurp.es sadarbībā ar Kultūras ministriju, Rīgas domi un nevalstiskajām organizācijām ir izveidojusi Ukrainas atbalsta pasākumu kalendāru.
Latvijas Banka ir palielinājusi inflācijas prognozi gan šim, gan turpmākajiem diviem gadiem. Lai arī ekonomikas lejupslīde tiek prognozēta sekla, tomēr iedzīvotāju labklājībā ir gaidāms kritums. Šogad piedzīvojām sen neredzētu inflāciju – pēdējos mēnešos tā ir bija vairāk nekā 20 procenti. Gada griezumā šis skaitlis nebūs tik liels, jo straujais cenu kāpums bija vērojams kopš februāra beigām, sākoties karam Ukrainā, un "pīķi" sasniedza septembrī. Vienaikus iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pieaudzis daudz mazāk. Krustpunktā diskusija: Kā iedzīvotāju labklājību ietekmējusi inflācija un cik drīz var cerēt uz situācijas uzlabošanos? Kādi instrumenti ir valdības rīcībā? Diskutē AS "Citadele banka" ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas Tautsaimniecības agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs Kaspars Briškens (Progresīvie).
Katra trešā sieviete Latvijā vismaz reizi dzīvē ir cietusi no partnera vardarbības. Savukārt gandrīz katrs otrais Latvijas iedzīvotājs (jeb 46%) personīgi ir dzirdējis un pazīst kādu, kurš ir saskāries ar vardarbību ģimenē. Vardarbībai ir daudzas izpausmes un tās ir jāspēj pamanīt. Cik ļoti sabiedrība ir spējīga reaģēt uz vardarbību un kas ir jādara, lai vardarbību izskaustu, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. 2021.gada decembrī uzņēmuma IKEA sadarbībā ar pētījumu aģentūru "Norstat" veiktā tiešsaistes aptaujā gandrīz puse jeb 45% Latvijas dalībnieku atzīst, ka Covid-19 laikā vardarbība ģimenē viņu personīgajā dzīvē un starp apkārtējiem ir pastiprinājusies. Lielākoties jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem (59%) ir pamanījuši pieaugošo vardarbību, un arī 48% cilvēku vecumā no 30 līdz 39 gadiem atzīst, ka situācija ir saasinājusies. Iedzīvotāji atzīst, ka viņu apkārtnē ir cilvēki, kas ir pieredzējuši vardarbību ģimenē. Pazīstamo lokā, kas piedzīvojuši vardarbību ģimenē, visbiežāk ir draugi (39%), kāds no tuvākajiem ģimenes locekļiem (23%) un kāds no tuvākās apkaimes, ko viņi personīgi nepazīst (22%). Pētījuma laikā tika aptaujāti 500 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem. Tāpēc uzņēmums īsteno sociālās atbildības iniciatīvu "Pamani vardarbību", kuras ietvaros, aicinot iegādāties Kristiana Brektes veidotas īpaša dizaina somas. Visi līdzekļi tiks novirzīti Latvijas ģimenes krīzes centru labiekārtošanā. Šādu labiekārtošanu jau pieredzējis krīzes centra "Mīlgrāvis". Tā vadītāja Inese Tentere raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka centrā vēršas sievietes, kuras cietušas no vardarbības. "Tas ir drosmīgs solis, tādu sieviešu, kas nolemj pārtraukt [vardarbīgas attiecības] un sper šo soli, nav daudz. Gada laikā ir vidēji 20 sievietes pie mums vērsušās. IR stereotips, ka attiecības ir viegli pārtraukt. Diemžēl tā nav. Tas ir ļoti sarežģīti, saņemties un atzīt, ka cieš no vardarbības, ir sarežģīti. Nav iespējams ar pirmo reizi pārtraukt un kaut ko risināt," norāda Inese Tentere. 57% gadījumu vardarbība ģimenē atkārtojas atkal un atkal. Kāpēc ir grūti aiziet no šādām attiecībām? Centra "Milgrāvis" klīniskā psiholoģe Inese Bordāne norāda, ka iemesli ir kompleksi. "Cilvēkam gribas ticēt labajam, skaistajam, gribas ticēt mīlestībai, gribas ģimeni, ir cerības un gaidas. Esot attiecības, cilvēks cer, ka varbūt būs labi. Ir grūti aiziet, jo bieži ir kauns atzīt, ka man nav kā visiem. Bieži ir sajūta, ka pati esmu vainīga, upura loma. Ir bailes, daudzas sievietes ir iebiedētas," skaidro Inese Bordāne. "Ir daudz salauztu sieviešu, kas ir nobijušās. Gaida no vīrieša, kas ienācis viņu dzīvē, stipro atbalstu, „tēti”. Sievietes, kas ir izteikti upuri, atrod varmāku. Tas notiek neapzināti."
No nākamā gada daudzi e-pakalpojumi būs pieejami tikai ar elektroniskās identifikācijas līdzekļiem. Šādi rīki kalpos kā identifikācijas līdzeklis daudzu e-pakalpojumu saņemšanai arī privātajā sektorā, kur uzņēmēji paši var lemt par vairāku e-identifikācijas risinājumu paralēlu lietošanu. Kāda ir kaimiņvalstu pieredze šajā jomā, kādi ir galvenie izaicinājumi un riski, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijas viesi: “SK ID Solutions” Latvijas filiāles vadītāja Sanita Meijere, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts pārvaldes pakalpojumu attīstības departamenta direktors Uģis Bisenieks un Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) direktora vietnieka elektroniskās pārvaldes jautājumos pienākumu izpildītājs Oļegs Fiļipovičs. (VRAA veido un uztur portālu “Latvija.lv”.) Tā kā no 2023. gada 1. janvāra arī Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, sasniedzot 15 gadu vecumu, eID karte būs obligāts personu apliecinošs dokuments, sazināmies arī ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvi Madaru Puķi.
Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Augu aizsardzības līdzekļu ietekmi uz vidi zinātnieki pēta jau vairākas desmitgades, taču, ko zinām par šo līdzekļu nonākšanu cilvēka organismā? Vai ir pamats domāt, ka mūsu uzturā ir pesticīdu atliekvielas un kādus riskus tās rada? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājamies ar Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāju Inesi Mārtiņsoni un Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru Ivaru Vanadziņu.