POPULARITY
Krievijas vadonis Vladimirs Putins ir "ārkārtīgi bīstams, traks maniaks", kurš var uzbrukt jebkurai kaimiņos esošai Eiropas valstij. Šādu brīdinājumu intervijā LTV raidījumam "Pasaules panorāma" izsaka bijušais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš aicina Rietumus aktīvāk palīdzēt Ukrainai, lai apturētu Krievijas agresiju. LTV žurnālists Gints Amoliņš tikās ar Ukrainas eksprezidentu Kijivā, kur šonedēļ tika pieminēta pirms 10 gadiem notikusī Pašcieņas revolūcija. Toreiz gandrīz vienlaikus sākās arī Krievijas agresija pret Ukrainu, kas tagad jau divus gadus izpaužas kā pilna mēroga karš pret Ukrainas tautu.
Värske Ekspress, värsked teemad. Stuudios on Andrei Hvostov, kes käis koos Hans H. Luigega intervjueerimas Eestit külastavat Ukraina eelmist riigipead Petro Porošenkot. Pikemalt veel Ukrainast. Indrek Lepik ütleb, et käib võidujooks ajaga. Kes murdub sõja pärast enne, kas Ukraina, Venemaa või Euroopa? Saadet juhib Joosep Tiks, kes ütleb paar sõna ka uue koalitsiooni kohta.
Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļus, no otras – pret viņu noteiktas Krievijas Federācijas sankcijas. Tāpat Ukrainas drošības jautājumi kļuvuši par „karstu kartupeli” Eiropas Savienības politikā un, zināmā mērā, arī Vācijas iekšpolitikā. Vācija ir vienīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kura konsekventi atsakās piegādāt bruņojumu Ukrainai, neskatoties uz krasi pieaugušo Krievijas draudu situāciju. Vācijas pozīcija ir, ka šādas piegādes veicinātu situācijas destabilizāciju un būtu pretrunā ar pašreizējās valdības deklarācijā pausto apņemšanos nepiegādāt vācu ieročus krīžu reģioniem. Berlīne šai ziņā ir konsekventa tiktāl, ka liegusi Igaunijai nodot Ukrainai Padomju Savienībā ražotas haubices, kas savulaik bijušas Vācijas Demokrātiskās republikas bruņoto spēku arsenālā. Tomēr daudzi saskata šai pozīcijā Vācijas politisko aprindu, un jo sevišķi sociāldemokrātu, īpaši iejūtīgo attieksmi pret Kremli. Starp citu, nule no sava amata nācies šķirties Vācijas jūras spēku komandierim, viceadmirālim Kejāhimam Šēnbaham, kurš kādā kara jūrnieku konferencē Indijā izteicies, ka Krimas aneksija ir neatgriezeniska, un Vācija gan neatbalstot Krievijas politiku, taču esot skaidrs, ka Krievija ir pārāk svarīga, pārāk sena valsts, lai nerēķinātos ar tās vēlmēm. Jājautā, vai viceadmirālim karavīra tiešumā uz mēles negadījās tas, kas daudziem Vācijas politiķiem prātā? Jāpiebilst gan, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs un ārlietu ministre Annalēna Bērboka daudzkārt uzsvēruši, ka viņu valsts liks maksāt Krievijai augstu cenu, ja tā izvērsīs jaunu agresiju pret Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Saugumo forume Vilniuje šiandien buvo aptarta saugumo situacija Ukrainoje ir regione. Pasak Seimo Nacionalinio saugumo ir gynybos komiteto vadovo, situacija Ukrainoje kelia grėsmę ir Lietuvos saugumui, ir visai Vakarų santvarkai.Jungtinių valstijų valstybės sekretorius vieši Ukrainoje, kur šiandien susitiko su šalies prezidentu ir užsienio reikalų ministru.Migrantų vaikai Lietuvoje patiria daug neteisybės ir suvaržymų, sako vaiko teisių apsaugos kontrolierė Edi-ta Žiobienė.Prezidentūroje verslininkai su politikais ieškojo būdų, kaip padėti šalies verslui, nukentėjusiam nuo Kinijos reakcijos į taivaniečių atstovybės atidarymą Lietuvoje.Ukrainos teismas paskelbė nuosprendį buvusiam šalies prezidentui - Petro Porošenka lieka laisvėje.Prancūzija pristato pirmininkavimo Europos Sąjungai planą.Lietuvos paštas įgyvendino unikalią laiškų grąžinimo iniciatyvą – adresatams sugrąžino rekonstruojamo pastato šachtoje atrastus apie 50-ies metų senumo laiškus.Ved. Liuda Kudinova
Darbuotojų trūkumas tampa rimta problema. Pernai net kas antra įmonė vargo ieškodama naujų darbuotojų, rodo Užimtumo tarnybos atlikta apklausa. Ekonomikos ir inovacijų ministrė Aušrinė Armonaitė teigė, Lietuva turi tapti atvira talentams iš viso pasaulio, o dėl to reikia keisti migracijos procedūras.Pradėjo galioti naujos koronaviruso valdymo priemonės. Renginiuose nuo šiol privaloma dėvėti respiratorius, o po kontakto su sergančiuoju nedarbingumo pažymėjimą išduos Nacionalinis visuomenės sveikatos centras. Ar naujovės suprantamos gyventojams?Tvyrant karo su Rusija pavojui, į Ukrainą grįžo buvęs šalies prezidentas Petro Porošenka.Naujos redakcijos Apsaugos nuo smurto artimoje aplinkoje įstatymas kelia aistras. Oponentai jį vadina naująja Stambulo konvencija ir priešinasi tam, kad teisės akte būtų išskirtas smurtas lyties pagrindu. Ar Seime pavyks rasti kompromisą?Lietuvoje ir toliau siaučia vėjas. Kokių nuostolių jis pridarė?Sąskaitas už elektrą gavę gyventojai stebisi: elektros kaina kai kuriems vartotojams skiriasi du kartus. Mažiausiai moka nepasirinkę nepriklausomo tiekėjo, daugiausiai - turintys planus su nefiksuota rinkos kaina. Kodėl vieniems už kilovatvalandę tenka mokėti po penkiolika, kitiems po 33-is centus?Ved. Liepa Želnienė
Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai. Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda. Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Prezidentas savo pirmajame metiniame pranešime daug dėmesio skyrė „gerovės valstybės“ įgyvendinimui, koronaviruso krizei bei politikų ydoms. Kokias švietimo sistemos spragas atskleidė nuotolinis mokymasis per karantiną? Buvęs Ukrainos prezidentas Petro Porošenka stos prieš teismą dėl kaltinimų piktnaudžiavimu tarnyba. Ved. Živilė Kropaitė.
Studijā notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Ziemeļmaķedonija – valsts profils Šodienas Ziemeļmaķedonijas Republika pirmo reizi kā suverēns starptautisko tiesību subjekts radās pēc neatkarības referenduma 1991. gada 8. septembrī, tādējādi atdaloties no brūkošās Dienvidslāvijas federācijas. Maķedoniešu neatkarības kustības vēsture gan iesniedzas vēl 19. gs., kad pagrīdes organizācijas uzsāka cīņu pret toreizējo Osmaņu impērijas varu. Etniski maķedonieši ir tuvi bulgāriem, taču Balkānu karu rezultātā, kaimiņvalstīm nevēloties pieļaut pārāk lielas un spēcīgas Bulgārijas izveidi, Maķedonija 1913. gadā nonāca Serbijas sastāvā. Līdz pat Otrajam pasaules karam Belgrada īstenoja visai brutālu Maķedonijas serbiskošanas politiku, sastopot aktīvu maķedoniešu pretestību. Cita starpā, 1934. gadā maķedoniešu pretestības kustības kaujinieks Vlado Černozemskis atentātā nogalināja toreizējo Dienvidslāvijas karali Aleksandru I. Piespiedu serbiskošanas politika beidzās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Maķedonija ieguva savienotās republikas statusu Dienvidslāvijas Sociālistiskajā federatīvajā republikā. Savukārt 1991. gadā Maķedonijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas notika mierīgi, ciktāl serbu iedzīvotāju īpatsvars Maķedonijā ir samērā niecīgs. Toties nopietnas problēmas tagadējai Ziemeļmaķedonijai pagātnē sagādājusi albāņu minoritāte, kas Kosovas kara izraisītās bēgļu kustības rezultātā pieauga līdz 25%. 2001. gadā uzliesmoja bruņots konflikts starp albāņu kaujiniekiem un Maķedonijas drošības spēkiem, kuru pārtrauca NATO miera uzturētāju iejaukšanās. Maķedonijas valdība bija spiesta nozīmīgi paplašināt albāņu minoritātes politiskās un kultūras autonomijas tiesības. Tāpat kopš neatkarības iegūšanas ilga diplomātiskā pretstāve ar Grieķiju Maķedonijas nosaukuma dēļ. Problēma tika atrisināta tikai pagājušā gada nogalē, abu valstu parlamentiem ratificējot panākto vienošanos par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma ieviešanu. Līdz ar to Grieķija pārstāja bloķēt Ziemeļmaķedonijas centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un iestāšanās process NATO oficiāli tika uzsākts šī gada februārī. Ukraina vēlēšanu priekšvakarā Jau tad, kad Ukrainas jaunievēlētais prezidents Volodimirs Zeļenskis 20. maijā, stādamies augstajā amatā, pasludināja Augstākās Radas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas 21. jūlijā, bija skaidrs, ka šīs rīcības galvenais motīvs ir – uz prezidenta vēlēšanu kampaņā paceltā popularitātes viļņa iegūt noteicošās pozīcijas arī parlamentā. Pagaidām šis plāns šķiet sekmīgi īstenojamies, un Zeļenska vadītā partija „Tautas kalps” reitingos ir pārliecinoša līdere, vairāk nekā divkārt apsteidzot tuvākos konkurentus. Pēc jaunākajiem aptauju datiem spriežot, piecu procentu barjeru iekļūšanai Augstākajā Radā varētu pārvarēt vēl trīs vai četri politiskie spēki. Starp tiem ir – reitingu rādītāju secībā – nepārprotami prokremliskā partija „Opozīcijas platforma – par dzīvi”, bijušā prezidenta Petro Porošenko partija „Eiropas solidaritāte” un kādreizējās premjerministres Jūlijas Timošanko vadītā partija „Tēvzeme”. Tuvu kritiskajai procentu robežai ir arī partija „Balss”, kuru maijā nodibināja politiķis un rokmūziķis Svjatoslavs Vakarčuks. Tās pašas socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlētāju gaidas Volodimira Zeļenska sakarā pamatā saistītas ar komunālo tarifu pazemināšanu, skaļāko korupcijas lietu izmeklēšanu, kā arī sarunu procesa aktivizēšanu ar Maskavu karadarbības pārtraukšanai Ukrainas austrumos. Pēdējā jautājuma sakarā Zeļenskis nesen vērsās ar publiski videovēstījumu pie Krievijas prezidenta Putina, aicinot uz sarunām Minskā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderu piedalīšanos. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka priekšlikums tiekot apsvērts. Grieķijas vēlēšanu rezultāti Svētdien notikušajās Grieķijas parlamenta vēlēšanās gandrīz 40% balsu ieguva liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija” ar tās līderi Kirjaku Micotaki priekšgalā. Tas, saskaņā ar Grieķijas vēlēšanu sistēmu, nodrošināja šim spēkam 158 no 300 parlamenta deputātu vietām, ļaujot izveidot vienpartijas vairākuma valdību. Galvenais „Jaunās demokrātijas” konkurents un līdz šim valdošā partija „Siriza” ieguvusi 86 vietas; vēl parlamentā iekļuvusi arī centriski kreisā „Kustība pārmaiņām”, izteikti labējā partija „Grieķijas risinājums”, kreisā „Eiropas reālistiskās nepakļaušanās fronte” un Grieķijas Kompartija. Totālu fiasko un palikšanu ārpus parlamenta piedzīvojusi par neofašistisko uzskatītā „Zelta rītausma” – populistisks un antimigrācijas tēmu ekspluatējošs spēks. Starp 8. jūlijā apstiprinātā Micotaka kabineta ministriem un ministru vietniekiem ir ne vien „Jaunās demokrātijas” biedri, bet arī vairāki neatkarīgie locekļi – tehnokrāti un pat kādreizējie sociālistu politiķi. Ar sevišķām cerībām uz šo valdību raugās biznesa aprindas, cerot uz ekonomisko izaugsmi veicinošām reformām un konstruktīvāku dialogu ar Eiropas Savienības institūcijām. Tomēr arī Micotaka valdībai joprojām nāksies manevrēt starp taupības politikas prasībām no Eiropas institūciju puses un sabiedrības gaidām pēc sociālās situācijas uzlabojumiem.
Ukrainassa presidentiksi valittiin tv-tähti, koomikko Volodymyr Zelenskyin, jolla on olematon kokemus politiikasta. Mitä tämä merkitsee Ukrainalle? Miksi viisi vuotta sitten euromaidan-vallankumouksen jälkeen valittu presidentti Petro Porošenko hävisi koomikolle? Entä miten Venäjällä suhtaudutaan Ukrainan vallan vaihtumiseen? Putin kertoi eilen, että aikoo helpottaa Itä-Ukrainassa asuvien Venäjän kansalaisuuden hankkimista. Krimin valtaus jatkuu ja Itä-Ukrainassa soditaan. Tuoko uusi presidentti toivoa paremmasta? Studiossa Aleksanteri-instituutin johtaja Markku Kangaspuro ja Ukraina-asiantuntija, tutkija Arseniy Svynarenko Nuorisotutkimusseurasta. Haastattelijana Linda Pelkonen.
Kokią žinią skelbia Velykų varpai?Sekmadienį švenčiame Velykas – didžiausią ir svarbiausią Romos katalikų bažnyčios šventę, kurios esmė – Kristaus prisikėlimas.Sveikina Vilniaus arkivyskupas metropolitas Gintaras Grušas.Kiekvienas ingridientas, kiekvienas patiekalas ant mūsų stalo turi savo istoriją. Balandžio 21-ąją, Velykų sekmadienį, Profsąjungų rūmuose paskutinį kartą užsienio atlikėjus pasitiks klubinės muzikos mėgėjų būrys. Ukrainoje – antras Ukrainos prezidento rinkimų turas. Jame dalyvauja V. Zelenskis ir dabartinis šalies vadovas Petro Porošenka.Uostamiesčio savivaldybė siekia įteisinti naują vidaus vandens kelią Dangės upe iki miesto ribos.Ištrauka iš „Radijo dokumentikos“: apie visuotines bazines pajamas.Prezidentės Dalios Grybauskaitės šventinis sveikinimas.Etnologo Liberto Klimkos pasakojimas. Žvejams mėgėjams šeštadienį prasidėjo didžioji pavasario žvejybos šventė.Taip pat laidoje – orai, spaudos apžvalga. Laidą veda S. Liauksminas.
Europos Parlamentas pritarė vilkikų vairuotojų darbo sąlygas reglamentuojančiam Mobilumo paketui. Prezidento institucijai šiandien – 100 metų. Vyriausioji rinkimų komisija patvirtino 6 kandidatus į Lietuvos prezidentus, dar trijų pretendentų surinkti parašai tikrinami. NATO užsienio reikalų ministrai Vašingtone mini Aljanso įkūrimo 70-metį. Paskelbti galutiniai Ukrainos prezidento rinkimų pirmojo turo rezultatai – antrajame ture susigrums Volodimyras Zelenskis ir Petro Porošenka. Specialiųjų tyrimų tarnyba gydytojui pareiškė įtarimus kyšininkavimu, jis įtariamas už medicininių dokumentų parengimą Neįgalumo ir darbingumo nustatymo tarnybai iš asmens reikalavęs ir priėmęs 300 eurų kyšį. Prokuroras Viačeslavui Titovui už partizanų vado Adolfo Ramanausko-Vanago vardo paniekinimą siūlo skirti lygtinę bausmę. Ved. Agnė Skamarakaitė.
Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts. Breksits Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem. Ukrainas prezidenta vēlēšanas Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.
Ukrainos prezidento rinkimų pirmajame ture pramogų pasaulio atstovas Volodimiras Zelenskis kone dvigubai aplenkė dabartinį šalies vadovą Petro Porošenką. Medikai teigia, kad tymų protrūkis taps postūmiu visuomenei suvokti, kad nuo infekcijų patikimai apsaugo tik vakcinacija. Specialistai sako, kad autizmo spektro sutrikimų turinčių vaikų vis daugėja. Nuo šiandien užmiestyje vairuotojams vėl leidžiamas didesnis greitis ir vasarinės padangos. Šiandien iš Indijos kartu su kitais mažaisiais palydovais kils ir du lietuviški.
Daugiau kaip 35 mln. žmonių turi teisę balsuoti Ukrainos rinkimuose, o rinktis iš ties yra iš ko – dalyvauja 39 kandidatai. Dabartiniam prezidentui Petro Porošenkai tai pirmasis rinkimų testas nuo 2014 m. per šalį nuvilnijusios Maidano revoliucijos. Tačiau apklausos rodo, kad rinkėjai prezidentu nusivylę, o daugiausia šansų laimėti turi politinės patirties neturintis aktorius ir komikas.Atėjus kovo 29 d. Jungtinės Karalystė vis dar Europos Sąjungos narė. Penktadienį parlamentas trečią kartą atmetė premjerės Teresos May suderėtą išstojimo planą. Tai gali lemti, kiek Brexit‘as bus pratęstas.Dešimt metų – daug ar mažai? Būtent tiek užtruko, kol Lietuva įstojo į bene svarbiausią ir veiksmingiausią aljansą pasaulyje - NATO. Skaičiuodami penkioliktus narystės metus, domėsimės įstojimo procesu, sunkumais, 5 straipsnio panaudojimu ir NATO ateitimi.
Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.
Pyhittääkö kirkko hybridisodankäyntiä? Venäjä miehittää osaa Ukrainasta ja silti Ukrainan kirkoissa rukoillaan Venäjän armeijan puolesta, väittää Ukrainan presidentti Petro Porošenko. Nyt Ukrainan ortodoksinen kirkko haluaa kuitenkin itsenäistyä Moskovan alaisuudesta ja Moskova vastustaa. "Kiistassa on kyse myös siitä, onko Ukraina itsenäinen valtio ja kansa vai ei", sanoo sotilasprofessori, sotilasprofessori Petteri Lalu. Käyttääkö Venäjä kirkkoa politiikan välineenä? Entä millaista rauhan sanomaa sotaa käyvän maan kirkko voisi levittää? Samuli Suonpään haastattelussa kaksi ortodoksia, sotilasprofessori, everstiluutnantti Petteri Lalu sekä Euroopan kirkkojen konferenssin pääsihteeri isä Heikki Huttunen.
Mokslininkai sako, kad vieno iš partizanų vadų Adolfo Ramanausko–Vanago palaikai gali būti užkasti Vilniuje, Našlaičių kapinėse. Prezidentė Dalia Grybauskaitė susitiko su Lietuvoje viešinčiu Ukrainos vadovu Petro Porošenka.Renginys skirtas paremti Lukiškių aikštės memorialo konkursą laimėjusiai „kalvelei“.Atsistatydino Lenkijos premjerė Beata Szydlo.Didžioji Britanija ir Europos Sąjunga pasiekė susitarimą dėl šalies pasitraukimo iš Bendrijos sąlygų.Sporto pranešimai.
Arī šogad Ukraina nav pazudusi no uzmanības centra. Donbasā arvien ir prokrieviskie kaujenieki, Krima ir okupēta, bet Ukrainas prezidents Petro Porošenko, valdības pārstāvji un aktīvisti regulāri brauc uz Briseli atgādināt par sadarbību. Nākamais solis, ko Ukraina patlaban gaida visvairāk, ir vīzu režīma atcelšana. Brisele to ir apsolījusi, visi mājas darbi ir izpildīti, atlicis vairs tikai oficiāli pieņemt Eiropai svarīgu formalitāti, kas ļauj režīmu iesaldēt, ja pēkšņi rodas problēmas. Kijeva cer, ka tas notiks drīz un jau nākamgad Ukrainas pilsoņi uz Eiropu varēs ceļot brīvi. Ceļojot no Kijevas un Briseli, Ina Strazdiņa satika Alekseju Khmeļovu, jaunu ukraiņu puisi, kurš pirmo reizi lidoja uz Eiropu, vēl ar vīzu kabatā, bet ar lielām cerībām, ka drīz tā būs vēsture.
Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā vērosim, kā Ukrainai veiksies ar tālāko reformu procesu pēc tam, kad valsts prezidents Petro Porošenko atbrīvojies no sāncenša Arsenija Jaceņuka. Bet studijā saruna par to, kā šobrīd Balkānu valstīs un Grieķijā sokas ar patvērumu meklētāju cilvēktiesību ievērošanu un kāda ir patiesā situācija patvēruma meklētāju nometnēs. Studijas viešņa: ANO Bēgļu aģentūras publiskās informācijas un ārējo sakaru speciāliste Liene Veide. Vēl raidījumā skaidrosim, kā Panamas dokumentu nopludināšana likusi Eiropas Parlamenta deputātiem pārskatīt nesenas likumdošanas iniciatīvas par uzņēmēju tiesībām slepenot uzņēmumam būtisku informāciju, kā arī žurnālista Anda Sedlenieka komentārs par Sīrijā notikušajām parlamenta vēlēšanām. Valdības maiņa Ukrainā Pēc Eiromaidana revolūcijas un prezidenta Viktora Janukoviča atstādināšanas, Ukrainas premjera krēslu ieņēma Arsēnijs Jaceņuks. Īsi pirms ārkārtas vēlēšanām, kas notika pusgadu pēc Jaceņuka iecelšanas amatā, viņš izveidoja savu partiju “Tautas fronte”, kas vēlēšanās dalīja pirmo vietu ar Ukrainas jaunā prezidenta Petro Porošenko partiju. Katra ieguva 21% vēlētāju balsu un valdības vadītājs palika savā vietā. Pēdējos mēnešos Jaceņuka valdība piedzīvojusi vairākus triecienus- no amata atkāpies ekonomikas ministrs, no koalīcijas izstājušās vairākas partijas un līdz ar tām - zaudēts vairākums. Tam sekoja prezidenta Porošenko aicinājums Jaceņukam atkāpties, neuzticības balsojums, ko pārsteidzošā kārtā premjers izturēja, bet vēlētāju atbalsts visā šajā notikumu virpulī “Tautas frontei” nokrities zem 2% atzīmes, un 10.aprīlī premjers Arsenijs Jaceņuks paziņoja par savas valdības demisiju. „Esmu nolēmis nolikt premjerministra pilnvaras. Otrdien, 12.aprilī mans atlūgums tiks iesniegts parlamentam. Manu lēmumu ir ietekmējušas vairāki apstākļi- politiskā krīze valstī ir izraisīta mākslīgi vēlme mainīt vienu personu ir padarījusi aklus politiķus un paralizējusi viņu vēlmi panākt reālas pārmaiņas valstī, valdības maiņas process ir pārvērties par neprātīgu skrējienu uz vietas, krīzes autori ir kļuvuši par apstākļu ķīlniekiem, padarot par ķīlniekiem mūs visus - valdību, sabiedrību, valsti,” ziņoja Jaceņuks. Jaceņuks amatu ieņēma ļoti sarežģītā laikā, kad valstī bija jāievieš neskaitāmas reformas, jācīnās ar pamatīgu ekonomisko krīzi un tas viss - pie iztukšotas valsts kases un Krievijas karaspēka Austrumukrainā un Krimas pussalā. Ir tikai loģiski, ka pēc diviem gadiem amatā tauta vēlas redzēt rezultātus, bet šobrīd ukraiņiem šķiet, ka ar līdz šim padarīto nav panāktas pietiekamas pārmaiņas. Pārmetumi izskanējuši gan par nepietiekamo darbu korupcijas novēršanā, gan auditu veikšanā lielākajos valsts uzņēmumos. Austrumeiropas politikas pētījuma centra priekšsēdētājs un pētnieks Ainārs Lerhis uzskata, ka Jaceņuka lēmums atkāpties no amata Ukrainai nozīmē nākošo posmu sarežģītā sociālo un sociālpolitisko reformu procesā. Visi Jaceņuka iesāktie darbi tagad būs jāveic 14. aprīli amatā apstiprinātajam premjeram Volodimiram Groismanam. Tiesa, par viņu iepriekš vairāki ārzemju eksperti izteikušies ne visai glaimojoši. Daži uzskata, ka Groismana iecelšana amatā nozīmē Porošenko varas monopolizāciju.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts. "Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš. Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām. Ukrainas jaunā realitāte Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas. “Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents. To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos. “Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins. To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā. “Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra. Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu. “Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti. Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma. Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums. Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstīm, Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām. Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem” aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk, dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts. Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus. „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”. Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās. Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par to, ko palestīniešiem nozīmē pasaules valstu atzinība un spriedīsim, kādi varētu būt priekšnosacījumi mierīgai Palestīnas un Izraēlas līdzāspastāvēšanai. Viesis studijā: Arābu kultūras centra vadītājs, Saeimas deputāts, ārts Hosams Abu Meri. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Berlīne paziņojusi, ka pret Krieviju nepieciešams vērst papildus ekonomiskās sankcijas. Petro Porošenko taisās rīkot referendumu par pievienošanos NATO un Lietuva gatava piegādāt ieročus Ukrainai. Palestības valsts - būs vai nebūs? Vairāk nekā simts valstu Palestīnas valsti jau ir atzinušas – liela daļa Āzijā, Tuvajos Austrumos un Dienvidamerikā. Arī vairākas Eiropas Savienības valstis. 30. oktobrī Zviedrija oficiāli atzina Palestīnas valsti. Ungārija, Slovākija un Polija šo soli katra veica pirms iestāšanās ES. Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vallstrēma noraidīja pārmetumus, ka šis lēmums nācis par ātru, tas drīzāk nācis par vēlu. Tāpat sava paziņojumā Vallstrēma uzsvēra Izraēlas – Zviedrijas sadarbību daudzu gadu garumā: “Šodien Zviedrija pieņēmusi lēmumu par Palestīnas valsts atzīšanu. Lēmums pieņemts, balstoties starptautiskās likumdošanas kritērijos. Ir teritorija, cilvēki un valdība. Neatzīt Palestīnu tādēļ, ka tā ir okupēta, nozīmētu pretrunu principam, ka agresija nedrīkst nest pozitīvus augļus. Ievērojiet, ka jau vairāk nekā 130 valstis atzīst Palestīnu. Zviedrija šajā uzskaitījumā ir 135. [..] Mēs ceram, ka Izraēla šo mūsu soli pieņems līdzsvaroti un konstruktīvi. Un ceram, ka mūsu lieliskā sadarbība turpināsies”. Savukārt Latvijas dienaskārtībā jautājums par Palestīniešu pašpārvaldes kā neatkarīgas valsts atzīšanu joprojām nav, tā ziņu aģentūrai LETA, komentējot Zviedrijas lēmumus, sacīja Ārlietu ministrijas preses sekretārs-vēstnieks Kārlis Eihenbaums un norādīja, ka Latvija pieturās pie Eiropas Savienības nostājas par divu valstu risinājumu. Tikmēr novembra vidū simboliskā balsojumā Palestīnas valsti atzina Spānijas parlaments. Tā mērķis ir veicināt Izraēlas un palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu un Izraēlas atgriešanos pie sarunu galda. Lai gan iniciatīva nenozīmēja būtiski mainīt Spānijas Tuvo Austrumu politiku, Madride cerēja injicēt impulsu, kas palīdzētu rast risinājumu divām valstīm – Izraēlas un palestīniešu. Žurnālistiem Briselē pirms pāris nedēļām pozīciju skaidroja Spānijas ārlietu ministrs Hose Manuels Garsia-Margallo: „Mums ir sajūta, ka nav atlicis daudz laika. Vai nu ir jādara kaut kas ātri, vai divu valstu risinājums būs fiziski neiespējams”. Uz šo Spānijas rīcību Izraēla reaģēja ar vilšanos, tā vēstīja ziņu kanāls euronews.com. Spānijas simboliskais solis, kas bija iecerēts kā miera veicināšanas piemērs starp palestīniešiem un Izraēlu, no Izraēlas puses tika noraidīts. Izraēlas Ārlietu ministrijas pārstāvis Emmanuels Našons pauda, ka šāda nostāja rada greizu situācijas risinājumu. Savukārt Rietumkrastā palestīnieši Spānijas parlamenta pretimnākšanu sveica. Palestīniešu pašpārvaldes amatpersona Hanana Ašravi sacīja, ka tas ir būtisks impulss miera veicināšanā: „Tagad ir impulss konstruktīvi iesaistīties atzīt Palestīnas valsti un ieguldīt tikai miera veicināšanā. Citādi Izraēla turpinās savu politiku, iznīcinot divu valstu risinājumu, iznīcinot izredzes par dzīvotspējīgu Palestīnas valsti”. Novembra sākumā Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni vizītes laikā Gazā paziņoja, ka pasaule „nevar atļauties” vēl vienu karu Gazas joslā un aicināja izveidot Palestīnas valsti: „Mums ir vajadzīga Palestīnas valsts – tāds ir galīgais mērķis un tāda ir Eiropas Savienības nostāja. Ne tikai Gazas iedzīvotāji nevar atļauties ceturto karu, visa pasaule to nevar atļauties. Mēs nevaram vienkārši sēdēt un gaidīt. Ja mēs sēdēsim un gaidīsim, tas ilgs vēl 40 gadus. Mums ir jārīkojas tagad”. Tikmēr Izraēla, kā norāda euronews.com, plāno būvēt 1000 mājokļus ebreju kolonistiem pārsvarā arābu Austrumjeruzalemē. ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos Džefrijs Feltmans, tiekoties ar ANO Drošības padomi septembrī, sacījis „ [..] šie plāni atkal rada nopietnas šaubas par Izraēlas apņemšanos sasniegt ilgstošu mieru ar palestīniešiem, jo jaunās apmetnes apdraud Palestīnas valsts dzīvotspēju nākotnē”. Filosofs Noams Čomskis intervijā Emijai Goldmanei vietnē democracynow.org oktobra otrā pusē runājot par Palestīnas un Izraēlas konflikta iespējamo risinājumu un ASV lomu sacīja, ka svarīgs pasākums, ko ASV varētu veikt, ir dzīvot un rīkoties līdz ar saviem likumiem. „Viens no tiem ir tas, ko sauc par Leihī likumu. kas aizliedz nosūtīt ieročus jebkādām militārajām vienībām, kas iesaistītas konsekventos cilvēktiesību pārkāpumos. Nav ne mazāko šaubu, ka Izraēlas armija ir iesaistīta masveida cilvēktiesību pārkāpumos. Un tas nozīmē, ka ASV ieroču nosūtīšana Izraēlai ir pretrunā ar ASV tiesību aktiem. Amnesty International, piemēram – jau gadiem ir aicinājusi ieviest ieroču embargo pret Izraēlu šā iemesla dēļ,” atzīst Čomskis. Palestīnieši meklē valstiskumu Izraēlas okupētajā Rietumkrastā un Gazā. Jāatgādina, ka 2012. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja ar vairākuma dalībvalstu atbalstu paaugstināja palestīniešu valdības statusu līdz novērotājvalstij, de facto atzīstot Palestīnas valsti. Toreiz lielākā daļa ES dalībvalstu šajā balsojumā atturējās. Tikmēr Izraēla ar tās sabiedrotā ASV atbalstu turpina uzstāt, ka Palestīnas valsts var tikt izveidota vienīgi sarunu ceļā starp izraēliešiem un palestīniešiem. Tāpat tiek norādīts, ka pēdējās miera sarunas, kuras ilga deviņus mēnešus un to vidutājs bija ASV, izjuka aprīlī. Izredzes, kad tās varētu atsākties, ir visai neskaidras. Gaidāmās izmaiņas gāzes tirgū 3. decembrī Klaipēdā oficiāli atklās Baltijā pirmo peldošo sašķidrinātās dabasgāzes termināli. Kas mainīsies enerģētikas jomā Latvijā līdz ar šādu notikumu? Komentē enerģētikas jomas eksperts Juris Ozoliņš: „Lietuvas patērētāji, kas ir izvietojušies Klaipēdā un tās apkārtnē no 15. novembra, saņem gāzi, kas ir Norvēģijas izcelsmes. Līdz ar to enerģijas ainava Lietuvā ir pilnīgi mainījusies – ir nopietna konkurence, ir parādījušās iespējas, ir pieeja globāliem tirgiem. Jautājums par Latviju, protams, ir pilnīgi atklāts tādā nozīmē, ka mūsu likumdevējs nolēma, ka Latvijas patērētājam tiesības pieiet citiem tirgiem ir atliktas līdz 2017. gada aprīlim. Tomēr ir viens nozīmīgs moments šajā lietā, jo faktiski ir izbeigusies Baltijas valstu izolācija no citiem tirgiem, piemēram, Krievijas. Līdz ar to mēs faktiski esam zaudējuši tā sauktās derogāciju tiesības saskaņā ar direktīvu par iekšējo gāzes tirgu neliberalizēt vai neļaut patērētājiem iziet tirgū. Līdz ar to ir gaidāmas nopietnas, juridiskas cīņas starp tiem, kuri ir pretinieki tirgus pārmaiņām un valsts pienākumiem attiecībā pret Eiropas Savienības likumdošanu”.