Podcasts about iev

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Aiškinamės, koks seniausias išlikęs Šventraščio rankraštis, kodėl žodžiai „Kristus“, „Dievas“ ir kai kurie kiti buvo trumpinami, kodėl judėjai netaria Jahvės vardo ir kodėl neįmanoma pažodžiui išversti Šventojo Rašto. Sužinosite, kaip save vadino Marija, kas gundė Ievą ir dar ne vieną Biblijos tekste atrandamą įdomybę. Apie visa tai rimtai ir linksmai.

 „Man vajadzīgs laiks, gaisma, telpa, materiāli, neatkarība un sapratne”- tā gleznotāja Frančeska Kirke raidījuma vadītājam Kasparam Zariņam noformulē savu radošo kodu. Bet vispirms tiek runāts par bērnību atraktīvā un talantiem bagātā mākslinieku ģimenē, par savu vizuālo valodu, kura balstās mākslas vēsturē un zināšanās par vecmeistariem, arī par domāšanas tehnoloģiju un rokrakstu, kas mainās no mediju  esamības vai neesamības. Raidījumā - arī par savas attieksmes paušanu, aizraušanos ar tango, par eiforisku stāvokli un to, cik svarīgi laiku pa laikam māksliniekam attīrīt smadzenes. Frančeska Kirke beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1978). Ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Pamatnodarbe – glezniecība, bet darinājusi arī grāmatu ilustrācijas, plakātus, skaņuplašu un disku apvākus, leļļu filmas, sienu gleznojumus, grafisko dizainu vairākām Latvijas Bankas lata un eiro monētām. Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Bijusi dalībniece latviešu un starptautiskās mākslas izstādēs Rīgā, Maskavā, Viļņā, Parīzē, Strasbūrā, Briselē, Zvollē, Nirnbergā, Raumā , Ņujorkā u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes ārzemēs un Latvijā. Ievērojamākās pēdējā laika izstādes - trauslums/fragile (2019/2020) Mākslas muzejā Rīgas birža, Skaistuma dekonstrukcija ( 1922) galerijā „ Māksla XO”, Bastions (2024) Rotko muzejā. Frančeskas Kirkes darbi iekļauti publiskās un privātās  kolekcijās. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada. Saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par izstādes Metropole. Rīga izveidi (kopā ar I. Baranovsku, 1999), ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu un Gada mākslinieka nosaukumu (2001), Autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūras "AKKA/LAA Autora balvu 2020" u. c.

Vasarį žurnalistė Ieva Balsiūnaitė parengė radijo dokumentiką apie du jaunus Ukrainos karius, kurių kova dėl savo šalies prasidėjo, kai jie prisijungė prie Euromaidano protestų. Vienam jų, Kostiai, tuomet buvo tik 13-a.Liepos pabaigoje Ievą pasiekė žinia, kad Kostia žuvo. Jam buvo 23-eji.Kostia paliko atsisveikinimo laišką, kuriame detaliai aprašė, kaip turėtų atrodyti jo laidotuvės ir gedėjimas. Jis norėjo, kad jo laidotuvėse nebūtų juodų drabužių, ašarų ir įprastų tradicijų. Vietoje to – blizgučiai ant draugų skruostų, ukrainietiškos dainos ir juokas, prisimenant Kostios gyvenimą.„Iš manęs nebus jokių citatų ar pamokymų, nes aš esu niekas“ - rašė Kostia. „Bet būtų šaunu, jei įsitrauktumėte į Ukrainos atkūrimą, rengtumėte kultūrinius renginius, susiburtumėte, keliautumėte, išbandytumėte kažką naujo ir priimtumėte iššūkius.“Kostios pelenai, jo mamos pageidavimu, išbarstyti skirtingose pasaulio vietose. Dalelė jų atkeliavo ir į Lietuvą. Ieva organizuoja pelenų kelionę į Lietuvą, renka Kostios artimųjų ir draugų prisiminimus apie jį ir nutaria parengti platesnį pasakojimą.Autorė Ieva BalsiūnaitėRedaktorė Inga Janiulytė-TemporinBeno Gerdžiūno nuotrauka

Kad kabači un gurķi aug griezdamies, bet pēdējie ķirši vairs vēderos nelien, ir īstais brīdis sagatavot krājumus ziemai. Kādas ir šis vasaras marinējumu un konservējumu tendences, kas ar ko šogad sapas kopā vislabāk, bet kādas ir nemainīgās vērtības, pārrunājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzniecības " Neslinko" vadītāja Elga Bražūne. Ar ko sākt konservēšanu, ja gribas pamēģināt? Visvienkāršākais izvārīt kādu mērcīti, tas būtu kā pagatavot sakņu sautējumu. Visi eksperimenti jāveic ar mazām porcijām. Un svarīgākais ir - kā garšos. Ja ģimene negribēs, nav vērts gatavot. Iveta Galēja konservē, jo viņai  patīk to darīt, patīk pats process. Patīk sagatavot vasarā un rudenī burciņas, ko pietiek ziemā un pavasarī atvērt un izmantot kā zupas sagatavi. Lai arī pašai mājinieki ievārījumus neēd, viņai patīk tos gatavot un dāvināt citiem. Elga Bražūne savukārt sākusi konservēt, jo dārzeņu daudz izaug un visus prom neatdosi. Otrs iemesls - kādreiz veikalos nebija tik plašs, dažāds un garšīgs konservējumu piedāvājums. Tāpēc sākusi gatavot kopā ar bērniem. Bērni šo gatavošanas tradīciju ir pārņēmuši un paši labprāt vāra dažādas mērcītes, konservē dārzeņus. Viņa arī atzīst, ka konservēšana aizrauj. Lai arī liekas, ka pagrabā visa vēl gana un varētu arī mazāk konservēt, kad sākas sezona un vēl ir jaunas receptes, ko izmēģināt, tad atkal pārņem vēlme gatavot. Un ja arī ir par daudz sagatavots, salātu vai gurķu burciņa var būt arī brīnišķīga dāvana. Iveta Galēja atklāj, ka ērkšķogām nevajadzētu noplūkt zieda galiņu pirms gatavošanas, jo tajā ir daudz labu vielu, vārot rodas vēl citas vielas. Ērkšķogas labi garšo kopā ar kivi, var mēģināt vārīt arī ar saldu meloni.   Elga Bražūne uz raidījumu līdzi paņēmusi burciņu ar saldskābiem gurķiem, kuru recepte var šķist neparasta - kā var gurķus gatavot ar cukuru? Viņa neslēpj, ka arī pašai pirmajā brīdī bijis pārsteigums par marinādes sastāvdaļām. Saldskābie gurķi Marināde: Uz litru ūdens 15 ēdk. cukura ar kaudzi, 2 ēdk. sāls, pievieno 9% etiķi 2-5 ēdk. Ja grib „ņiprākus”, var vēl karoti etiķa pievienot. Pārējās sastāvdaļas kā parasti, marinējot gurķus. Burciņās sapilda garšvielas un gurķus, pārlej ar vārošu ūdeni, pagaida 5-10 min. Tad ūdeni nolej katliņā un gatavo marinādi. Uzvāra, lej atkal virsū gurķiem, burkas aizvāko un pārklāj ar segām līdz nākamam rītam. Elgas Bražūnes recepte salātiem vai zupas piedevai 1 kg tomātu, 1 kg burkānu, 1. kg sīpolu. Dārzeņus sagriež vai sarīvē. Glāze cukura un glāze eļļa. Visu salej kopā, samaisa un pagaida, lai atsulojas. Vāra apmēram 30 minūtes. Beigās pievieno etiķi vai etiķa esenci (2-3 ēdk.). Jāpagaršo! Salej burkās, aizvāko un aizmirsti.  Var pievienot zupai, var izmantot kā salātus pie griķiem, makaroniem vai kartupeļiem. Abas raidījuma viešņas gatavo piķeļus Burkā saliek dažādus dārzeņus – burkānus (maziņus vai sagrieztus gabaliņos), gurķīšus, mazus tomātiņus, puķkāpostu rozītes, Briseles kāpostus, mazus sīpoliņus, negrieztus. Pieliek garšvielas un pārlej ar parasto marinādi.  Šie konservi gan ir jākarsē, citādi nestāvēs. Iveta Galēja stāsta, ka šādu recepti redzējusi vecās pavārgrāmatās, kas izdotas 19. gadsimta beigās.    Iveta Galēja nesen atgriezusies no Austrijas, kur mācījusies dziedniecisko konservēšanu. Ievārījumam, ko izmanto arī kā zāles, viena no galvenajām sastāvdaļām ir medus.  Ievārījums ar avenēm un zemenēm 200 g zemeņu, 100 g aveņu, 100 g medus, 50 ml ūdens, vēlams pievienot tējkaroti ābolu pektīna. 50 g zemeņu sagriež četrās daļās un noliek malā, pārējos produktus sablenderē. Liek katlā un vāra ap 5 min. Liek mazās burciņās un stāv vismaz gadu. Turklāt šim ievārījumam nav jānosmeļ putas. Ievārījums palīdz pret gremošanas problēmām, depresiju, mazina iekšķīgos iekaisumus. Pēc pamatreceptes var gatavot citus ievārījumus.

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta rotu māksliniece un pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Ginta Grūbe. 20. gadsimta otrajā pusē zelta cena četru gadu laikā vairāk nekā četrkāršojās. Šis cenu kāpums kalpoja par stimulu rotu māksliniekiem strādāt ar tēraudu, alumīniju un plastmasu zelta vietā. Zelta cenas aptuvenais kāpums varēja būt no 19 uz 88 eiro par gramu zelta nepilnā piecgadē. Pieprasījums pēc zelta kā investīciju objekta pieaug grūtos laikos, jo akciju tirgi kļūst mazāk pievilcīgi. Tādējādi zelts tiek uzskatīts par labu ieguldījumu krīzes apstākļos. Ievērojamais kāpums 1980. gadā notika pēc padomju militāristu iesaistīšanās Afganistānā, pēc desmit gadus ilgas inflācijas, naftas [tirgus] satricinājumiem un amerikāņu militārajām neveiksmēm, kas arī izskaidro zelta cenas kāpumu. Cena kļuva arī par vienu no iemesliem rotās neizvēlēties zeltu, aizbildinoties ar tā iziešanu no modes un vēlmi radīt rotas, kas pieejamas visiem – neatkarīgi no sociālā stāvokļa. 20. gs 70. gados Nīderlandē darbojās vairāki rotu mākslinieki, kas savu radošo darbību nostatīja līdzās vizuālajai mākslai – nevis amatniecībai, kā tas tika darīts līdz šim. Pārmaiņu laiks bija pateicīgs brīdis materiāla izvēles maiņai, jo tas palīdzēja izcelt atšķirīgo pieeju rotu mākslā. Dizaineru pāris Gijs Bakers (Gijs Bakker) un Emmija Van Lērsuma (Emmy van Leersum) bija vieni no aktīvākajiem eksperimentētājiem. Viņi organizēja izstādi ar nosaukumu “Objekti, ko valkāt”. Nosaukums mums atklāj, ka autori tiecās mainīt fokusu no rotas kā dekoratīva rotājuma vai statusa simbola uz rotu kā autonomu objektu, kas iemieso autora radošo ideju. Gan Emmija un Gijs, gan citi viņu laikabiedri tiecās mainīt rotaslietu paradigmu, mainot arī vidi, kur rotas tiek demonstrētas. Rotas no veikaliem un darbnīcām tika pārnestas uz galerijām un muzejiem, līdzīgi kā tas jau bija noticis ar keramiku, stikla un tekstila darbiem. Gija Bakera darbi, bieži humoristiski un ironiski, reti dekoratīvi, bet uzdod būtiskus jautājumus: Kāpēc cilvēki valkā rotaslietas? Ko rotaslietas dara ar cilvēkiem? Kāda ir juveliera loma šajā procesā? (Liesbeth den Besten, “Metalsmith Magazine Vol. 7. No. 1”, 1987. gads.) Industriālo materiālu un tehnikas pārnese rotās izpaudās, piemēram, Gija izstrādātajā nerūsējošā tērauda aprocē, fiksējot to, izmantojot punktmetināšanu. Viņš eksperimentēja, arī laminējot fotogrāfijas ar dārgām karaliskās ģimenes kaklarotām. Bakers ironizēja par zelta cenu, veidojot darbu ar nosaukumu “Neredzamās rotas”, kas sastāvēja no zelta stieples, ko bija paredzēts stingri uztīt uz rokas un pēc laika noņemt, – nospiedums uz rokas bija viņa izpratne par rotu. Lai iegūtu apjomīgajām, apkaklei līdzīgajām rotām košas krāsas, viņš izmantoja alumīnija anodēšanu, kas industriālajā ražošanā un arhitektūrā tika izmantota jau kopš starpkaru perioda, tomēr rotaslietās tas bija jaunums. Mēbiusa lente arī kļuva par iedvesmu formas pētniecībai un pārnesei alumīnijā un tēraudā, līdzīgi kā bezgalīgās virsmas ideju savos darbos ilustrēja grafiķis Ešers. Mēbiusa lentes motīvs bija pateicīgs aproces formai. Rotu mākslinieks un grafiķis Roberts Smits, kurš arī darbojās Nīderlandē 20. gs. otrajā pusē, uz laiku pilnībā pārtrauca rotu mākslinieka karjeru un atgriezās pie tās pēc vairāku gadu pauzes. Viņš kritizēja tolaik radikālo holandiešu laikmetīgo rotu attīstības virzienu, kurā zelts bija teju nepieņemams materiāls. Gijs Bakers pārmeta Smitam, ka viņš cenšas saglabāt novecojušo rotas kā statusa simbola pozīciju, turpinot izmantot rotās zeltu, kaut arī ļoti plānās, folijai līdzīgās kārtās. 20. gs. otrās puses holandiešu radikālā pieeja rotu mākslai neapstiprināja viņu sākotnēji uzstādīto hipotēzi, ka, ja rotas tiks izgatavotas no lētākiem pieejamajiem materiāliem un izgatavošanā tiks izmantotas industriālajā ražošanā aizgūtas metodes, tad šādu laikmetīgu rotu popularitāte un pieprasījums strauji augs. Mākslinieku eksperimenti palika galeriju un muzeju sienās. To ražošanas apjomi nepietuvojās sākotnēji cerētajam. Toties šajā laikā tapušās rotas iezīmē jaunas ēras sākumu rotu mākslā, kur atļauti visi materiāli un mākslinieka idejas lidojums netiek ierobežots.

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Dabas fonds par gada dzīvotni šogad izvēlējušies mitrājus - vienīgo biotopu, kam savulaik veltīta īpaša vides konvencija. Neskatoties uz centiemiem mitrājus saudzēt, to skaits krasi sarūk, bet sniegtie labumi kļūst svarīgāki. Iepazīstam tuvāk mitrājus! Stāsta ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un botāniķe, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji. Šogad gada dzīvotnei par godu Latvijas Dabas fonds ir izdevis fotogrāfa Kristapa Kalna veidotu lielformāta mākslas foto kalendāru "MITRĀJI", kas ataino dažādas mitrāju ainavas saistībā ar konkrētā gadalaika sajūtām. 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas. Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot. Bet par gada koku izraudzīts zemais bērzs Atpazīt šo koku nav tas vienkāršākais uzdevums, un varbūt tieši tāpēc ir tik īpaši, ka Latvijas Dendrologu biedrība to izvēlējusies par gada koku 2024. Tas ir zemais bērzs ar latīnisko nosaukumu Betula humilis. Jā, bērzs, taču meklēt līdzības ar skaistajām balto bērzu birzīm nebūs solis pareizajā virzienā. Kaut nosaukumā ietverts “bērzs”, izmēru ziņā šī gada varonis atšķiras un drīzāk līdzinās krūmam. Tāpēc - dodamies dabā un atklājam vēl neiepazīto, bet pirms lai noder mūsu sagatavotais stāstījums. Iepazīstina Latvijas Dendrologu biedrības valdes loceklis, dendrologs Gvido Leiburgs. Viņš skaidro, kas tad ir zināms par zemo bērzu un kur to meklēt, bet vispirms - kā šogad izvēle kritusi par labu tieši zemajam bērzam.

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Ievēlēts jauns Latvijas Valsts prezidents! Edgara Rinkēviča pirmā intervija - Latvijas Radio 1 speciālizlaidumā Krustpunktā.  

Adquira meu livro Lugar de Potência: Lições de carreira e liderança de mais de 10 mil entrevistas, cafés e reuniões

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Pokalbis apie skirtingus Biblijos vertimus ir Šventojo Rašto studijų metodus. Ką sako hebrajiškas tekstas apie Ievą: ar ji atsirado iš Adomo šonkaulio, ar iš jo šono mėsos (

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi. Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam. Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone. Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz. Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta. Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās. “Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves. Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka. Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži' Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē. 

IMERSÃO GROWTH: https://bit.ly/3h9DKFI DIAGNÓSTICO GRATUITO GROWTH MACHINE: https://bit.ly/diagnosticogratuitoanchor BIGIN: https://bit.ly/3S5HBQx Com 19 ano de experiência da área de vendas, Victor Vieira é fundador e CEO da IEV e maior defensor do empreendedorismo brasileiro. Com uma comunidade crescente nas redes sociais, Vieira acredita na transformação digital como um meio para impulsionar negócios. Nesse episódio apresentamos um guia prático para você vender na prática e se tornar um vendedor de sucesso! Host e Co - host: Thiago Reis e Leonardo Alexandre Convidados: Victor Vieira

IMERSÃO GROWTH: https://bit.ly/3h9DKFI DIAGNÓSTICO GRATUITO GROWTH MACHINE: https://bit.ly/diagnosticogratuitoanchor BIGIN: https://bit.ly/3S5HBQx Com 19 ano de experiência da área de vendas, Victor Vieira é fundador e CEO da IEV e maior defensor do empreendedorismo brasileiro. Com uma comunidade crescente nas redes sociais, Vieira acredita na transformação digital como um meio para impulsionar negócios. Nesse episódio apresentamos um guia prático para você vender na prática e se tornar um vendedor de sucesso! Host e Co - host: Thiago Reis e Leonardo Alexandre Convidados: Victor Vieira

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D'Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli. Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO. Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku. 2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Mūsdienās oforts joprojām ir viena no populārākajām dobspiedes grafikas tehnikām. No vienas puses tā ietver diezgan komplicētu ķīmisko procesu, proti klišejas mehāniskas gravēšanas vai šķiedras griešanas vietā, darbietilpīgāko procesu veic kodinātājs. No otras puses - mākslinieks zīmējuma līniju var izteikt ar spontānu ekspresiju, bet ar vairākkārtējas kodināšanu palīdzību - modulēt daudzplānu kompozīciju. Pulētu metāla plāksni, visbiežāk vara vai cinka, noklāj ar aizsarglaku. Pēc lakas nožūšanas tajā ar speciālu instrumentu - spalvaskātā iestrādātu adatu – ieskrāpē zīmējumu. Pēc tam plāksni pakļauj kontrolētai korozijai, uz noteiktu laiku ievietojot to kodinātājā. Tādējādi plāksnē esam ieguvuši zīmējumu ar negatīvu reljefu. Kad kodināšanas process noslēdzies, aizsarglaku no plāksnes ar šķīdinātāju nomazgā, iestrādā plāksnes virsmā krāsu un ar oforta preses palīdzību liela spiediena apstākļos krāsu no līnijām iespiež samitrinātā papīrā. Oforta sākotne saistāma ar Augsburgas amatnieka Daniela Hopfera vārdu 15. un 16. gadsimta mijā, tomēr dažādu materiālu kodināšanas prakses līdz tam bijušas pazīstamas jau gadsimtiem ilgi. Kādi tad ir šie oforta, jeb zīmējuma kodināšanas evolūcijas ceļi? Indas ielejas civilizācijā ornamenti uz akmeņiem tika kodināti ar sārmiem. Šāds kodinājums gan neveidoja reljefu, taču efekts bija virsmas tonālās izmaiņas, līdzīgi kā hennas zīmējumi uz ādas. 5. gs. p.m.ē. Ķīnā tipiska bija ornamentālu rakstu kodināšana bronzas spoguļos, šķēpu uzgaļos un zobens asmeņos. Savukārt Ziemeļamērikā, netālu no Kalifornijas līča mītošā Hohokamas cilts, sākot no 4 gs. p.m.ē. līdz eiropiešu kolonizatoru atnākšanai praktizēja ornamentālu rakstu kodināšanu gliemežvākos. Šie piemēri uzrāda visai sporādisku un savā starpā nesaistītu notikumu virkni. Turklāt šie atsevišķie artefakti mums neko nevēsta par šādas prakses tehnoloģisko procesu. Ja vēlamies izprast metāla kodināšanas pirmsākumus, tad jāiepazīstas ar seno ieroču izgatavošanas tradīcijām. Neišateteles apkārtnē Šveicē atrastie La Tenes kultūras ķeltu ieroči datējami ar 1 gs. p.m.ē. Tie ir ne vien amatnieciski teicami darināti dzelzs ieroči, bet arī izcili lietišķās mākslas paraugi. Izmantojot metāla kodināšanu, tajos iestrādāti ģeometriski raksti, līdzīgi Ķīnas amatnieku darinājumiem. Ievērojamais Antīkās pasaules vēsturnieks Sicīlijas Diodors savā “Vēstures bibliotēkā” (60-30 g.p.m.ē.) savukārt apraksta Ibērijas ķeltu zobenu darināšanas tehnoloģiju. Saskaņā ar viņa vēstījumu, ķelti dzelzs plāksnes uz noteiktu laiku ieraka skābā augsnē, ļaujot virsmai pārklāties ar rūsas slāni, pēc tam to mehāniski noskrāpējot. Šāda apstrāde dzelzi padarījusi daudzkārt izturīgāku. Vandaļu karalis Trazamunds reiz nosūtījis divus lieliskus zobenus Ostgotu karalim Teodorikam, kura sekretārs Kasiodors pateicības vēstulē Trazamundam uzsvēris zobenu neparastās kvalitātes – asmeņos iestrādātās līnijas un spožo mirdzumu. Metāla mirdzumu iespējams panākt ar pulēšanu vājas skābes vidē. Visticamāk ķeltu amatnieki izmantojuši etiķi - šī pārtikas produkta izmantošanu novērojam dažādās amatnieciskajās praksēs arī vēlākajos gadsimtos. Mikrokodināšanas rezultātā iespējams mainīt materiāla virsmas tekstūru un tonālo nokrāsu, taču nav iespējams iekodināt izsmalcinātu reljefu zīmējumu. 12. gs. arābu zinātnieku pētījumu tulkojumi apvienojumā ar Ķeltu kalēju tradīciju pārmantošana kalpo par pamatu viduslaiku Eiropas amatnieku prasmēm. Attīstās divas metālu kodināšanas metodes – ar vara sulfāta šķīdumu un slāpekļskābi. Viena no šīm metodēm - dzelzs noturēšana vara sulfāta šķīdumā – saistāma ar zobenu zeltīšanas metodi. Šīs procedūras gaitā vara joni piesaistās dzelzs virsmai un izveido vara slāni, kas kalpo par pamatni zeltam. Senākais zināmais šādas tehnoloģijas apraksts atrodams 8. gs. Lukas pilsētas manuskriptos. Tiek norādīts, ka vienādās daļās sajaucami sārmi, alauns un varāmais sāls, maisījums izšķīdināms ūdenī, bet kā aizsargslānis trafareta veidošanai izmantojami dabīgie sveķi tragakants. Paralēli kodināšanai ar vara sulfāta šķīdumu, ap 13. gs. Eiropā kļūst pazīstama kodināšana ar slāpekļskābi. Par šīs metodes pieejamību ir jāpateicas militāro tehnoloģiju attīstībai. Proti, viens no slāpekļskābes komponentiem - salpetris, jebšu kālija nitrāts - ir šaujampulvera pamatsastāvdaļa. Tieši ar šaujampulvera nozīmes pieaugšanu kaujas laukā, attīstās salpetra masveida ražošana un līdz ar to arī iespēja destilēt slāpekļskābi tādos apmēros, lai tā kļūtu pieejama dažāda aroda amatniekiem. Slāpekļskābes destilācijas noslēpumi rodami viduslaiku alķīmiķu laboratorijās. Tā viens no citētākajiem avotiem ir Pseido-Gēbers un viņa 13. gs. manuskripti - Summa perfectionis magisterii un De inventione veritatis. Tiek minēts, ka patiesais šo traktātu autors varētu būt Paolo di Taranto no Apūlijas, tomēr sacerējumi ir piedēvēti 8. gs Bagdādē dzīvojošajam alķīmijas ciltstēvam Džābiram ibn Haijānam. Pseido-Gēbera sacerējumā sniegts aqua-forte – “stiprā ūdens” jeb slāpekļskābes, destilācijas apraksts, proti – jāņem viena mārciņa vitriola, pusmārciņa salpetra un ceturdaļmārciņa alauna. 13. gs beigās aqua-forte destilācijas procesu savos traktātos apraksta arī Ķelnes teologs un zinātņu doktors Alberts Lielais (pastāv spekulācijas, ka viņš 1260. gadā viesojies arī Rīgā) un katalāņu mistiķis un filozofs Raimunds Lullijs. 13. un 14. gadsimta mijā Francijā dzīvojošajam franciskāņu bīskapam Vitālam de Furno piedēvētie pētījumi “stiprā ūdens” destilācijā savukārt atklāj sekojošu receptūru: jāņem viena mārciņa salpetra un viena mārciņa vitriola, jāsajauc ar alkoholu un divreiz jādestilē kopā ar labu vīnu. Destilāts iekrāsojot vilnu dzeltenu, kā arī spējot šķīdināt ikvienu metālu. De Furno apraksta arī praktiskus paņēmienus metālu kodināšanā. Lietā liekama sekojoša formula – lazdu zaru kokogli saberž kopā ar vara acetātu un izšķīdina urīnā vai etiķī. Kodināmais objekts iemērcams izkausētā vaskā un šajā slānī iestrādājami burti vai zīmējums. Šādi sagatavotu objektu uz vairākām dienām iegremdē kodinātājā, līdz sasniegts vēlamais rezultāts. 15. gs. manuskripti atklāj vismaz desmit dažādus metālu kodināšanas paņēmienus. Visbiežāk dzelzs plāksne tiek pārklāta ar vasku, eļļas laku vai eļļas krāsu un attēls tajā tiek ieskrāpēts un pēc tam kodināts. Cita metode mums piedāvā kodinātāju sajaukt ar saberztu kokogles pulveri un zīmējumu uz plāksnes uznest ar šo kodīgo maisījumu. Iespējama arī attēla uznešana virsmai ar eļļas krāsu, tad kodināmi zīmējumam apkārtesošie laukumi. Vēl kāda metode instruē kodīgo sāļu pildīšanu ar etiķi mitrinātā drēbes maisiņā, pēc tam novietojot to uz kodināmajām plāksnes daļām. Visas šīs alķīmiķu un amatnieku amata gudrības gadsimtu gaitā aizvien tikušas pilnveidotas un savu triumfu sasniedz metāla bruņu mākslinieciskajā apstrādē. Viens no šādiem amata meistariem ir iepriekš piesauktais Daniels Hopfers (1470-1536). Viņš dzimis nelielā švābu pilsētiņā Kaufbeirenā, bet savu pārticību kā zirgu un kavalēristu bruņojuma meistars guvis vienā no tālaika ieroču ražošanas centriem Augsburgā. Hopfera izgudrojums ir divu tradīcijām bagātu amatu savietošana vienā – proti vara gravīras un dzelzs bruņu rakstu kodināšanas apvienojums jaunā iespiedtehnikā – ofortā. Te jāpiezīmē, ka tehnikas nosaukumam dažādās valodās pastāv dažādas tradīcijas – vienā tiek izteikts metāla apstrādes veids – asēšana (angļu – etching un vācu – radierung), bet citās – kodinātājs, tātad “stiprais ūdens”, kas arī latviešu valodā pārņemts no romāņu valodām (itāļu aqua-forte un franču eau-fort).   Pirmās kodināta zīmējuma iespiedklišejas Hopfers izgatavojis ap 1500. gadu. Labi situētajam Augsburgas kalēju ģildes loceklim nekas netraucēja mūža laikā izgatavot ap 230 oriģināldarbus, vai ievērojamu mākslinieku darbu oforta kopijas. Savu izgudrojumu Hopfers ierādīja arī Albrehtam Dīreram. Slavenā Nirnbergas gleznotāja un grafiķa pirmie oforta darbi datēti ar 1515. gadu, tomēr paliekošu interesi jaunais medijs meistarā neraisīja un Dīrers palika uzticīgs vara gravīrai. Taču viņa darbnīcā 1521. gadā viesojās holandiešu gleznotājs un virtuozais gravieris Lukass van Leidens, kurš oforta tehnoloģiju uzņēma ar entuziasmu un paņēma sev līdzi uz Holandi. Vēl bija nepieciešams vesels gadsimts līdz kāds cits Leidenes pilsētas dēls pilnā apmērā novērtēja oforta sniegto māksliniecisko brīvību. Nereti nesaprastā, bet ekstraordināri domājošā un jūtošā mākslinieka vārds ir Rembrants van Reins. Tieši viņš aizsāk oforta tehnikas uzvaras gājienu. Un arī Eiropas mākslinieciskā izteiksme šajā gadsimtā aizvien pārliecinošāk atbrīvojas no viduslaiku kanonizētā stīvuma, kas tik pretējs Holandiešu mākslas Zelta laikmetam 17. gadsimtā. Oforta ekspresija ir kā antitēze līnijgravīras kanonizētajai tradīcijai. Oforta adata slīd pār metāla plāksni bez vismazākās pretestības un grafiķis, kurš piekopj šo tehniku, var izjust absolūtu māksliniecisko brīvību.  

Jelgavā 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā. Šajā raidījuma epizodē viesojamies šim izdevumam veltītajā izstādē Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Nesen iepazīstinājām ar pirmo regulāro preses izdevumu vēl tolaik Zviedru karalistes Latvijā, proti, „Rigische Novellen”. Vācu valodā. Šī izdevuma liktenis bija pakārtots Ziemeļu kara gaitas dinamikai, un, diemžēl, Rīga kapitulēja Moskovijas pārspēka priekšā. Starp citu, par šo epizodi runāsim vēl vienā raidījuma epizodē! Bet nu gan, dosimies ceļā uz mākslinieka Ģederta Eliasa vārdā nosaukto Jelgavas vēstures muzeju, jo arī tur šobrīd gūstama pilnīgāka izpratne par drukātā vārda vēsturi Latvijā. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde ““Latviešu Avīzes” 200: ceļā uz mediju sabiedrību”, ko kopīgi organizē Latvijas Nacionālā bibliotēka un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Izstāde tapusi notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, atzīmējot rakstītā vārda latviešu valodā nozīmi un ietekmi sabiedrībā un kultūrā cauri gadsimtiem. 2025. gadā sagaidīsim latviešu grāmatas piecsimtgadi un ceļu uz to izgaismos daudzveidīgu notikumu cikls “Latviešu grāmatai 500”, ko īsteno Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar citām kultūras un atmiņas institūcijām. Par izstādes norises vietu zīmīgi izvēlēta Jelgava, kur 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā.  Izstāde stāsta par “Latviešu Avīžu” darbību vairāk nekā 94 gadu garumā, līdz 1915. gadā to pārtrauca Pirmais pasaules karš. Izstāde iepazīstina ar izcilām personībām, kuras piedalījās “Latviešu Avīžu” veidošanā, kā arī ļauj ielūkoties laikraksta ziņu slejās, kur lasāmi gan svarīgi un sensacionāli, gan ikdienišķi Kurzemes, Baltijas un pasaules notikumi. Kāds bija Jelgavas nozīmīgums informatīvās telpas jaunradē, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. "Lai sāktu salīdzināšanu, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norāda Vita Zelče. "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā." Atsaucoties uz Latvijas Universitātes profesori, Latvijas mediju vēstures pētnieci Vitu Zelči, “Latviešu Avīžu” pirmais redaktors Karls Frīdrihs Vatsons, reiz jokojot, savu laikrakstu nodēvēja par “nemirstīgo avīzi”. Viņam bija taisnība – “Latviešu Avīzes” ir nemirstīgas ne vien mediju vēsturē, bet arī – mūžīga vērtība Latvijas vēsturē un kultūrā. Eskpozīcijas, veltītas laikrakstam „ Latviešu Avīzes” turpina pētniece Vita Zelče. Ar Mariju Kauperi pārspriežam avīžu izplatības īpatnības, kuras bija pakārotas noteiktam ritmam un tradīcijām. “Latviešu Avīzes” iznāca no 1822. gada līdz 1915. gadam. Laikraksts tika iespiests Jelgavā: sākotnēji reizi nedēļā, no 1901. gada divas, bet no 1911. gada trīs reizes nedēļā, savukārt no 1913. gada laikraksts tika izdots katru dienu. Ievērojamākie redaktori: Kārlis Frīdrihs Vatsons, Vilhelms Pantēnijs, Rūdolfs Šulcs un Augusts Bīlenšteins. Vita Zelče vairāk pastāstīs par Rūdolfa Šulca figūru. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Cieņpilna un kolosāla satikšanās. Tas varētu pieprasīt plaši atvērtu sirdi un nosvērtību. Arī šajā epizodē iztirzājām sarunāšanos un to, kā liekam justies otram, kad nedomājam par mūsu pasacītā sekām. Kā arī Rojs ir atpakaļ! Noklausies un uzzini, kas ar viņu notika (…) Seko mums sociālajos tīklos un esi drošs/a rakstīt mums personīgi, ja vēlies būt kā viesis uz kādu no mūsu sarunām un izdzīvot Ievārījuma pieredzi.

30. septembra vakarā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē klausītāji pasākumā “Kas tālāk notikās?” varēs iepazīt Jāņa Ķepīša (1908–1989) klaviermūzikas mantojumu. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā esošos Jāņa Ķepīša rokrakstus būs iespēja dzirdēt pianistes Noras Lūses interpretācijā. Pasākumu papildinās Noras Lūses muzikoloģijas jomā veiktā pētījuma Jānis Ķepītis jaunajiem pianistiem (2022) atvēršana. Savukārt ekspresizstādē pie ieejas Zelta zālē varēs aplūkot vairākus komponista rokrakstus fotoattēlos. Programmā Pa ceļam ar klasiku vairāk par radošo vakaru Rīgas Latviešu biedrības namā un atmiņām par Jāni Ķepīti iztaujājam pianisti Noru Lūsi. Ievērojamais latviešu skaņradis Jānis Ķepītis daudzpusīgi attīstījis muzikālo dzīvi Latvijā, darbodamies no 1930. gadiem kā plaši pazīstams atskaņotājmākslinieks, komponists un konservatorijas (tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) mācībspēks.  

  Psihoterapeita Jāņa Zālīša grāmata "Mīlestības vārdā" bija izdevums, kas visticamāk, atrada vietu teju katra Padomju Latvijas pilsoņa grāmatu plauktā. Ievākota ar avīzēm, lai nav uzkrītoša, tā lieliski simbolizēja tā laika attieksmi pret cilvēka seksualitāti. Tā nekur nebija pazudusi, bet par to nerunāja. Grūti pieejama kontracepcija, neplānotas grūtniecības, erotikas kaunināšana - šī ir tikai daļa no padomju seksuālās audzināšanās. Kāda bija seksuālā dzīve savienībā, kurā "seksa nebija", raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturniece Ineta Lipša. "Ideja, ka seksa primārais mērķis ir nevis bauda, bet bērni, tas ir vispārpieņemts priekšstats. Tāpēc jau 60. gadu beigās Rietumos seksuālā revolūcija ir tas, kas sludina tieši pretējo," atzīst Ineta Lipša. Viņa norāda, ka Padomju Latvijā izglītojošu informāciju par seksuālo audzināšanu sniedza žurnāls "Veselība". "Jau 1966. gadā tajā pašā žurnālā "Veselība" Padomju Latvijas galvenais ginekologs, kas ir bijis kaut kādos kongresos ārzemēs, viņš stāsta, ar ko atšķiras sociālistiskās valstīs un kapitālistiskās valstīs attieksme pret dzimumaudzināšanu. Viņš saka, ka kapitālistiskajās valstīs jaunieši izvirst un tā tālāk. Tas viss ir saistīts ar domu, ka seksuālā bauda drīkst būt tikai laulībā," stāsta Ineta Lipša. "Līdz ar to tas, ko māca, izglīto cilvēkus, tas ir domāts, kā panākt, lai jums abiem būtu labi. Tas uzsvars, ka sievietei noteikti jāpanāk orgasms, ka vīrietim jāstrādā. Tas viss ir tajos padomju žurnālos. "Veselībā" . Tas ir pārsteidzošais."  Tajā pašā laikā uz Jāņa Zālīša lekcijām klausītājus aicinājuši šķirti vīriešiem un sievietēm. Ineta Lipša vērtē, ka tas saistīts ar to, lai pēc iespējās vairāk cilvēku atnāk klausīties. Libido jeb cilvēka seksuālā dziņa „Dzimumtieksmes izpausmi uz konkrētu cilvēku nosaka drošības filtrs, konkrētās personas ķermeņa aromāts un mūsu emocionālās brīvības vai  emocionālās atkarības stāvoklis,” skaidro seksologs Artūrs Šulcs, runājot par dzimumtieksmi jeb libido.  Kas cilvēka organismā rada dzimumtieksmi, kas notiek, ja cilvēks to apspiež vai ierobežo, par to saruna ar seksologu. Dzimumdziņa, seksuālā tieksme jeb libido piemīt katram cilvēkam. Vienam šī dzimumtieksme mēdz būt aktīvāka, citam - nē. Un šīs seksuālās vēlmes mūsu organismā  rada vairāki faktori - bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie, bet iedīgļi seksuālai tieksmei jau veidojas auglim esot mātes miesās. Kāpēc šī seksuālā dziņa nevēršas uz katru kaut cik tīkamu pretimnācēju, kāda nozīme ir cilvēka ķermeņa aromātam un kas notiek, seksuālo tieksmi apspiež?  

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā,  izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek. No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās. ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Džonsons aiziet Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības  sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās. Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam. Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita' procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju. Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants. Klans zaudē varu Šrilankā Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša. Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam nozīmīgu elektorāta atbalstu. 2019. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Gotabaja Radžapakša, dažus mēnešus vēlāk ieceļot savu brāli Mahindu Radžapakšu par premjerministru. Klana varu vēl vairāk nostiprināja 2020. gada parlamenta vēlēšanas. Tomēr problēmas, kas uz pēdējo gadu globālo krīžu fona smagi skārušas nestabilo Šrilankas ekonomiku, izraisījušas plašu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar varu. Nu jau vairāk nekā gadu šrilankieši izjūt akūtu pārtikas un degvielas trūkumu, kam pēdējā laikā pievienojušies arī strāvas padeves pārtraukumi. Jau kopš šī gada sākuma valstī vērsušās plašumā neapmierināto iedzīvotāju protesta akcijas, kuras vara mēģinājusi slāpēt ar policijas spēku, laižot darbā asaru gāzi un ūdensmetējus, kā arī organizējot savu atbalstītāju uzbrukumus demonstrantiem. Galu galā pēc asiņainām sadursmēm šī gada mijā no amata atkāpās premjerministrs Mahinda Radžapakša. Tomēr protesti nerimās, un nu kārta pienākusi viņa brālim prezidentam. 9. jūlijā saniknots pūlis ieņēma prezidenta rezidenci galvaspilsētā Kolombo, un drīz pēc tam prezidents paziņoja par savu gatavību atkāpties. Vairākas dienas par viņa atrašanās vietu nebija drošu ziņu, līdz šorīt kļuva zināms, ka bijušais prezidents kara lidmašīnā pametis valsti un devies uz kaimiņvalsti Maldīviju. Saskaņā ar Šrilankas likumdošanu vara valstī jāpārņem parlamenta priekšsēdētājam, kuram 30 dienu laikā jāsarīko jauna prezidenta vēlēšanas. Tomēr sabiedrības vispārējā neapmierinātība ar varu liek izteikt skeptiskas prognozes par iespējām stabilizēt politisko situāciju un bažas par valsts ieslīgšanu politiskā haosā. Abortu un ieroču problemātika ASV Pēdējās nedēļas saasinājušas uzmanību uz ilglaicīgām Savienoto Valstu iekšpolitikas problēmām, kas iezīmē nozīmīgas idejiskas šķirtnes amerikāņu sabiedrībā. Pirmkārt, jāmin Savienoto Valstu Augstākās tiesas 24. jūnija spriedums lietā Dobss pret Džeksonas Sieviešu veselības organizāciju, kas faktiski atļauj štatu likumdevējiem noteikt aizliegumus un ierobežojumus abortu veikšanai. Tas maina apmēram kopš pusgadsimta Savienotajās Valstīs iedibināto likumdošanas praksi, kas atzīst šādus aizliegumus par neatbilstošiem Savienoto Valstu Konstitūcijai. Izšķirošais notikums šai ziņā bija Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Rou pret Veidu, kā arī 1992. gada spriedums lietā Organizācija „Planned parenthood” pret Keisiju. 24. jūnija spriedums argumentēts ar apsvērumu, ka minētie agrākie spriedumi nodrošinot tiesības, kas gan izrietot no Konstitūcijas, taču neesot „dziļi iesakņotas nācijas vēsturē un tradīcijās”. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šāds spriedums atspoguļo pašreizējo tiesas idejisko ievirzi, kas mainījusies, Trampa administrācijas periodā ieceļot amatos vairākus konservatīvi noskaņotus tiesnešus. Spriedums nepārprotami ignorē lielākās daļas amerikāņu sabiedrības noskaņojumu, ciktāl, saskaņā ar aptaujām, pavalstu tiesības liegt izdarīt abortus atbalsta vien apmēram trešdaļa amerikāņu. Savukārt jau gadiem cilāto jautājumu par šaujamieroču brīvo pieejamību saasinājusi kārtējā asiņainā šaudīšanās. Šoreiz traģēdija izvērtās Hailendpārkas pilsētā Ilinoisas pavalstī, kur 21 gadu vecs vīrietis 4. jūlija Neatkarības dienas parādes laikā atklāja uguni uz svinību dalībniekiem no Smita un Vesona pusautomātiskās šautenes. Ieņēmis izdevīgu pozīciju uz stūra ēkas jumta, šāvējs nogalināja septiņus un ievainoja 25 cilvēkus, vēl vienpadsmit cilvēkiem gūstot traumas šaušanas radītajā panikā. Var piebilst, ka šis ir tikai asiņainākais no pēdējā laika publiskas šaudīšanās gadījumiem, kas Savienotajās Valstīs notiek teju ikdienas. Šomēnes vien, neskaitot Ilinoisas šāvēja upurus, publiskās vietās nošauti jau vairāk nekā 20 amerikāņi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Bet tagad, Izraēl, klausies likumus un pavēles, kurus es tev mācu, lai jūs, tos pildīdami, dzīvotu un ieejot iegūtu īpašumā zemi, ko Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir nodomājis jums dot. Lūk, es mācīju jums baušļus un likumus, kā man to bija pavēlējis Kungs, mans Dievs, lai jūs tos pildītu zemē, kura būs jūsu īpašums. Ievērojiet tos un izpildiet darbos! Jo tie ir jūsu gudrība un prātīgums ļaužu priekšā, lai viņi, dzirdot visus šos likumus, sacītu: “Lūk, šī lielā tauta – gudri un saprātīgi ļaudis!” Jo kur gan ir cita tik liela tauta, kurai būtu tik pretimnākoši dievi kā Kungs, mūsu Dievs, kas uzklausa visus mūsu lūgumus? Un kur gan ir vēl cita tik slavena tauta, kam būtu tik taisnīgi likumi un pavēles, kāds ir viss šis Likums, ko šodien es lieku jūsu acu priekšā? Tāpēc rūpīgi sargā sevi un savu dvēseli, lai tu neaizmirstu lietas, ko ir redzējušas tavas acis, un lai tas neizietu no tavas sirds visās tava mūža dienās! Tev būs to mācīt saviem dēliem un mazdēliem!” /At 4, 1.5-9/ Gavēnī varam atskatīties uz savu ikdienu, atteikties no tā, kas ieņem Dieva vietu lai varētu pavadīt apzinātāku laiku ar Dievu. Šīs dienas fragments mums rāda Mozu, kas skaidro jaunajai Izraēla paaudzei likumu un lūgšanu. Mozus skaidro jauniešiem rīcību un ieradumus, kas traucē būt pilnvērtīgās attiecībās ar Dievu, kā arī kā šīs attiecības atjaunot. Ar ko Dieva tauta atšķiras no citām tautām? Šīs dienas fragments mums saka, ka "ar gudrību un saprašanu, kas nāk no Dieva". Neskatoties uz citu rīcību mēs varam varam sekot Dieva padomam un mainīt savu rīcību, ieradumus. Vislabākais paraugs ir pats Jēzus, Tur, kur citi nosoda, atstumj, Jēzus pieņem un piedod, kur cilvēkiem ir jautājumi, Jēzus skaidro, kur ir lepnība, tur Jēzus atver acis uz grēku. Jēzus katru dienu pavada lūgšanā, kaut pats bija Dievs. Ja Jēzum tas bija nozīmīgs ikdienas ieradums, cik gan nozīmīgam tam jābūt mums. Kādus ieradumus Tu gribi nodot nākamajām paaudzēm? Kādus ieradumus Dievs Tevi aicina mainīt šajā gavēnī?

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Šodien Ventspils piesaista viesus ar skaisti sakārtotu pilsētvidi, visdažādākajām atpūtas un sporta iespējām, bet kas vedināja apmeklēt šo pilsētu pirms simts un vairāk gadiem? Izrādās, ka Ventspils jau izsenis bija slavena ar savu veselīgo klimatu. Kad pirmā holēras epidēmija 1831.gadā plosīja Kurzemes guberņu, aiznesot vairākus tūkstošus dzīvību, Ventspils brīnumainā kārtā tika saudzēta. Dažus gadus vēlāk Krievijas Iekšlietu ministrijas žurnālā rakstīja, ka Ventspilī tik maz slimojot, ka tur pat vienam ārstam nepietiekot darba, lai nodrošinātu praksi, esot jābraukā pa apriņķi. Ievērojamais Ventspils ārsts Īzaks Feitelbergs 19.gadsimta beigās savā doktora disertācijā rakstīja, ka klimats šai pusē patiesi ir gaužām veselīgs. Mirstība ir zema un ventspilnieka vidējais mūža ilgums - 32,2 gadi - pārsniedz valsts iedzīvotāju caurmēra mūža ilgumu. Piemēram, Viļņā vidējais mūža ilgums bja 25 gadi. (Šie skaitļi ir tik niecīgi, pateicoties lielajai bērnu mirstībai!). Šeit gan jāsaka, ka arī pārējā Kurzemes guberņā un Somijā bija zemākā mirstība visā Krievijas impērijā. Šādi svarīgi fakti nepagāja secen arī imperatora Nikolaja II ārstam, izcilam ķirurgam un bērnu kaulu tuberkulozes pētniekam Nikolajam Veljaminovam, pēc kura iniciatīvas 1900. gadā Ventspilī tika atklāta kaulu tuberkulozes sanatorija bērniem. Tā bija pirmā Krievijas impērijā, līdz ar to arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā. Ziemas paviljons atradās priežu ieskautā mežā, bet vasaras paviljons jūras krastā. Sanatorija bija aprīkota ar jaunāko medicīnisko aprīkojumu, kurš tika vests no Pēterburgas. Arī sanatorijas pacienti, lielākoties nāca no impērijas galvaspilsētas, un ne jau no tām trūcīgākajam ģimenēm. Maksa par sanatoriju bija 25 rubļi mēnesī. Ārstēšana bija ilgstoša, tādēļ to varēja atļauties retais. Sanatorija bija Krievijas impērijas lepnums. To kvalifikācijas celšanas nolūkā apmeklēja daudzi topošie un jau esošie ārsti. Kā 20.gadsimta beigās savos pētījumos par Ventspils sanatorijas ārstniecības rezultātiem secinājis LU medicīnas vētures profesors Arnis Vīksna –  labvēlīgi ārstniecības rezultāti sanatorijā bija 81,5% gadījumu. Diemžēl, sanatorijas mūžs bija īss, tās darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Apjomīgs pētījums ir atkājis, ka pasauli gaida jauna epidēmija, kas 2019. gadā bija nāves iemesls vairāk gadījumos nekā malārija un AIDS - tā ir rezistence pret antibiotikām. Kādus riskus tā rada, kā to risina mediķi šobrīd un vai vakcīna varētu būt risinājums antibiotiku aizstāšanai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes profesors P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis. "Situācija pasliktinās lēnām, bet pasliktinās. Ievērojami situāciju Latvijā pasliktināja Covid krīze, jo daudzi cilvēki nonāca slimnīcās, tika vairāk lietotas antibiotikas. Cilvēki nonāca intensīvās terapijas nodaļās, kur arī apstākļi ir diezgan dramatiski, jo vajag pacientu gultas, kur ir maz vietas. Tāpēc rezistences situācija Latvijā ir pasliktinājusies. Latvijas slimnīcās, droši vien arī ārpus tīri Covid pandēmijas dēļ," situāciju ar antibiotiku rezistenci raksturo Uga Dumpis. Viņš norāda, ka arī citviet pasaulē situācija ir kļuvusi sliktāka. Vissliktākā situācija ir Āfrikā un Āzijā, tur ir milzu problēmas ar rezistenci gan slimnīcās, gan ārpus. Latvijā pamatā problēmas ir slimnīcās. "Šī ir globāla problēma un risinājumi ir sarežģīti, gan naudietilpīgi, gan darbietilpīgi. Tie nav vienkārši saprotami ne politiķiem, ne sponsoriem, ne tiem, kas īsteno dzīvē," atzīst Uga Dumpis. "Ir divi nopietni virzieni - jāsamazina dramatiski antibiotiku patēriņš. Mazināt spiedienu, kas liek selekcionēt rezistentās baktērijas. Un jāuzlabo infekciju kontrole jeb sociālie un higiēnas apstākļi, kas ir vēl sarežģītāk, piemēram, jaunattīstības valstīs." Šie divi virzieni ir dominējošie, abi svarīgi un dārgi. Viens iespējamais risinājums būtu vakcīnas, bet patogēnu ir daudz, ja tiekam galā ar vienu baktēriju, vietā nāks citas. "Vēl ir zinātniski mēģinājumi attīrīt dabu no antibiotikām, risinājumi, kas vēl nav īsti aptverami. Kaut kādā veidā cīnīties, ka antibiotikas nenonāk apkārtēja vidē, vai zarnu traktā rezistentās baktērijas inaktivēt. Tas nākotnes jautājums," vērtē Uga Dumpis. Vēl risinājums, kas jau tiek īstenots, ir jaunu stiprāku antibiotiku radīšana. Bet tas ir dārgs pasākums un jaunās zāles nedarbosies uz visām baktērijām. Zāles maksās dārgi. "Tas notiek un ir jādara, bet tas nebūs atrisinājums jautājumam. Jaunas stiprākas antibiotikas varētu būt risinājums bagāto valstu reanimācijas nodaļās. Tas jau parādās. Šādas antibiotikas vienas dienas kurss maksā ap 300 eiro," norāda Uga Dumpis.

Stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere Sēnes smarža minēta sēņu aprakstos kā viena no pazīmēm, nereti pat iekļauta tās zinātniskajā nosaukumā. Ja Jums gadīsies ar kādu mikologu vai zinošu sēņu entuziastu staigāt pa mežu, tad redzēsiet, ka nepazīstamas sēnes apskatīšanas procesā šis cilvēks noteikti sēni pasmaržos. Pieredzējis sēņu pazinējs dažās sēņu sugas var nekļūdīgi noteikt pat ar aizvērtām acīm, tikai pēc aromāta. Dažkārt sēnes aromāts ir ļoti spēcīgs, un to var sajust vairāku metru attālumā ap sēni. Ievācot sēni, piemēram, muzeja kolekcijai un to izkaltējot, smarža parasti izzūd, tomēr vairākām sēņu sugām tā ne tikai nepazūd, bet pat pastiprinās. Piemēram, sarkandzeltaine svaigā veidā smaržo nedaudz, bet pēc izkaltēšanas to var izmantot kā garšvielu. Tās smarža atgādina kumarīna, buljona kubiņu vai zaļo sieriņu smaržu. Lietojot vārdu savienojumu sēņu smarža, mēs parasti iedomājamies veikala šampinjonu  vai varbūt beku vieglo aromātu. Tomēr plašajā sēņu pasaule viss ir daudz sarežģītāk. To pašu atmateņu ģinti (veikalā nopērkamie šampinjoni pieder pie šīs ģints) pamatojoties uz augļķermeņu smaržu vai smaku var iedalīt vairākās grupās. Pirmā – ar mandeļu, marcipāna vai anīsa smaržu, tajā ir vairākas Latvijā sastopamas atmateņu sugas. Indīgajai atmatenei ir ļoti nepatīkamā fenola, karbola vai tintes smaka, bet Bernāra atmatene ož pēc urīna vai zivīm. Pēc izteiktas grauzēju urīna smakas var pazīt zaļbrūno sārtlapīti, bet pēc kartupeļu lakstu vai svaigi izraktu kartupeļu smaržas – bālo mušmiri. Līdzīga smarža var būt dažādām sēņu sugām, piemēram, pēc anīsa smaržo gan karotes sīkstenīte, gan tīruma atmatene un anīsa piltuvene, gan smaržīgā sētaspiepe un vairākas citas. Sēņotāju ievērībai! Pēc smaržas vai smakas nevar atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, jo piemēram, viena no indīgākajām sēnēm - zaļā mušmire – smaržo ļoti patīkami - pēc medus.  Ja vārot bērzlapes, virtuvē izplatās zivju smaka, tad katlā visdrīzāk nonākušas siļķu bērzlapes. Tās nav indīgas, tomēr to smaka nav patīkama. No patīkamajām sēņu smaržām jāmin augļu limonādes smarža smaržīgajai zvīņenei, konfekšu smarža baltajai čemurpūkainei vai vijolīšu smarža smaržīgajai aplocenei. Sēnes smarža vai smaka nereti atspoguļojas tās nosaukumā, piemēram, ērkšķogu bērzlape, ķiploku vītene, anīsa piltuvene, sēra pūkaine, gurķu makrocistīdija un daudzas citas. Visbiežāk sēnes aromāts ir komplekss, un to grūti salīdzināt ar kādu konkrētu vielu. Bez tam, arī cilvēku ožas īpašības var atšķirties, tādēļ sēņu smaržas vai smakas aprakstīšana mēdz būt visai sarežģīta. Piemēram, zīdainās plūmenes smarža tiek raksturota kā miltu, svaigi maltu graudu, slapju iepelējušu miltu vai pat gurķu un arbūzu miziņas smaržas. Vai sēnes aromātam ir nozīme tās dzīvē, ne vienmēr ir zināms. Dažām sēnēm tas kalpo sporu izplatīšanai. Nepatīkama pūstošas gaļas smaka mežā var liecināt par pūpēžiem radniecīgas sēnes – zemestauku klātbūtni tajā. Smaka pievilina mušas, vaboles un citus kukaiņu, kuri pēc sēnes apciemojuma iznēsā tiem pielipušās sporas pa tuvāko apkārtni. Starp citu, šādu smaku izplata ne tikai zemestauki, bet arī nedaudz mazākās mutīnes un nesen pirmo reizi Latvijā atrastās tausteklenes. Īpašs gadījums ir pazemes sēnes, ieskaitot trifeles, kuras veido augļķermeņus augsnes virskārtā vai līdz pat 30-40 cm dziļumam. Ja lielākai daļai virszemē augošo sēņu sporas iznēsā vējš, tad trifelēm šādas iespējas nav. Tādēļ to izteiktā smarža ir pielāgojums dzīvnieku pievilināšanai. Peļveidīgie grauzēji, vāveres, mežacūkas – visi šie dzīvnieki mēdz mieloties ar  pazemes sēnēm, un sameklē tās, pateicoties to smaržai, kas piesātina visu apkārt esošo augsni un jūtīgajiem dzīvnieku deguniem sajūtama arī virs zemes, diezgan tālu no sēnes augšanas vietas. Kad sēne apēsta, tās sporas, izejot cauri gremošanas traktam, savu dzīvotspēju saglabā un nonākušas vidē, spēj dīgt un veidot jaunu sēņotni. Šis bija īss ieskats sēņu aromātu pasaulē. Tādēļ nākamajā reizē, ieraugot mežā vai pļavā kādu mazāk pazīstamu sēni, atcerieties, ka viens no tās glabātajiem noslēpumiem varētu būt kāds nekad nesajusts aromāts.  

Ac 10,39-43 ''C'est à Jésus que tous les prophètes rendent ce témoignage :Quiconque croit en Lui reçoit par son nom le pardon de ses péchés.'' Jn 15,13-15: '' Je ne vous appelle plus serviteurs,... ; je vous appelle mes amis'' Ps: Les chants sont sur le site ''IL EST VIVANT'' (http://chants.ilestvivant.com/) ou l'application ''IL EST VIVANT'' disponible pour téléphone intelligents (https://play.google.com/store/apps/details?id=fr.editionsemmanuel.IEV)

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču. Norvēģija būs „sarkanāka” 13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai. Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā. Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības. Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki. Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda. Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās „gudrās balsošanas” iniciatīvu, kas jau agrāk tika izmantota Maskavas un Sanktpēterburgas vietvaru vēlēšanās. Proti, Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki aicina vēlētājus balsot par „Vienotajai Krievijai” alternatīviem kandidātiem, lielākoties neatkarīgi no viņu politiskās piederības. Šī pieeja gan izpelnījusies ne mazums kritikas, ciktāl starp opozicionāru atbalstītajiem vairums ir jau pašreizējā Valsts Domē pārstāvētu, nebūt ne demokrātiski orientētu partiju kandidāti. Stiprināt ES dvēseli Vakar, 15. septembrī, Eiropas Parlamentā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli savienībā uzstājās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Kā centrālos runas tematus jāizceļ drošība, cīņa ar pandēmiju un tās atstātajām sekām, likuma vara un ES neatkarība no citiem. Uzrunā Leiena slavēja ES vakcinācijas kampaņu, kas līdz šim dalībvalstīm piegādājusi vairāk nekā 700 miljonus dozu un aptuveni tikpat eksportētas ārpus bloka. Lai arī Eiropas Komisija pavasarī daudz tika kritizēta par lēnajām vakcīnu piegādēm, šobrīd ES vakcinācijas kampaņa tiek vērtēta kā viena no veiksmīgākajām pasaulē. Ja pagājušajā gadā viņa sacīja, ka ir laiks izveidot Eiropas Veselības Savienību, tad šogad viņa runāja par jaunu aģentūru, kas dažādās sabiedrības veselības krīzēs varētu ātri mobilizēt nepieciešamos resursus. Drošības jautājumos Urzula fon der Leiena deva zināmus mājienus par nepieciešamību stiprināt Eiropas stratēģisko autonomiju un paziņoja, ka nākamgad kopā ar Francijas prezidentu Emanulu Makronu rīkos Eiropas aizsardzības samitu. Runā tika pieminēta arī situācija uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju, nosaucot to par hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt Eiropu un izsakot atbalstu Latvijai, Lietuvai un Polijai. EK prezidente arī vairakkārt pievērsās bloka attiecībām ar Ķīnu, norādot uz nepieciešamību mazināt ES atkarību no Ķīnā ražotājām izejvielām un veidot partnerattiecības ar citiem pasaules reģioniem. Tāpat viņa vēlas izveidot jaunu ārvalstu infrastruktūras investīciju mehānismu „Global Gateway”, kas šķietami vēlas konkurēt ar Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina izloloto „Jostas un ceļa” investīciju projektu. Leiena paziņoja par jaunu Eiropas Mikroshēmu aktu, kas apvienos ES pasaules līmeņa pētniecības, dizaina un testēšanas jaudu, kā arī koordinēs ES un dalībvalstu investīcijas. EK prezidentes runa vērtēta dažādi. Ir pārmests drosmes trūkums, bet arī izrādīta sapratne par piesardzību, ņemot vērā nākamnedēļ gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, uz kurām viņas sacītais varētu atstāt ietekmi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Es nevaru izdzīvot dienu, esot bez mērķa vai jēgas. Kā ar tevi? Tas ir veselīgi un nepieciešami: uzstādīt mērķus un kopt ieradumus, kas palīdzēs iet pareizajā virzienā. Vai pozitīvi ieradumi veido labāku nākotni? To uzzini šajā “Ievārījums izaugsmei” epizodē. Raidījumu vada: Dāvids Krūze Vairāk informācijas par šo un citiem raidījumiem, kā arī aktuālo informāciju www.rml.lv

Sveiks, dārgais izaugsmes darbnīcas sekotāj! Šeit tavā priekšā ir mūsu jaunākais projektiņš- raidieraksts jeb podkasts Ievārījums izaugsmei. Šajā pirmajā atklāšanas sarunā runājām par un ap prieku. Vai hipotēze- Vai patiess prieks ir optimista ilūzija vai katra cilvēka realitāte?- ir patiesa, uzzini šajā epizodē... Seko mums sociālajās platformās: Instagram @izaugsmes_darbnica Facebook @Izaugsmes Darbnīca

Ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju netic valsts iestāžu datiem par Covid-19 saslimstību, Satversmes tiesa ierosināja lietu par normu, kura ierobežoja lielo tirdzniecības centru darbu, bet jaunākais Covid-19 paveids ir par 40% lipīgāks, nekā alfa-variants – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.

Globālizētā pasaulē ikdienas simtiem un tūkstošiem kilometru mēro ne tikai cilvēki, bet arī augi, dzīvnieki un citi organismi. Tie aizceļo tālu prom no savām dabiskajām teritorijām un dažkārt tik labi iedzīvojas jaunajos apstākļos, ka kļūst par ienaidnieku dabiskajām sugām. Viens no lielākajiem draudiem bioloģiskajai daudzveidībai pasaulē ir invazīvās sugas - dzīvie organismi, kas kolonizē svešas teritorijas, apdraudot tos iemītniekus, kas tur jau izsenis mitinājušies. Savā ziņā pasaulē daudzviet ir kara stāvoklis starp vietējām un ienākošām sugām, un lielā mērā šīs situācijas radītāji esam mēs, cilvēki. Kā invazīvās sugas ceļo no kontinenta uz kontinentu un ko ar šīm svešzemju kolonijām iesākt - iznīdēt vai gudri sadzīvot, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Hidrokeloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta LatViaNature eksperts Jēkabs Dzenis. "Lāču pases" veidošana Lāči  mūsu mežos savairojas aizvien vairāk. Lai ķepaiņus uzskaitītu un noteiktu konkrētu indivīdu, pētnieki veido „lāču pases”, nosakot dzīvnieka ģenētisko informāciju pēc tā apmatojuma, ekskrementiem un pēdu nospiedumiem. Kā šis process notiek, ar kādām metodēm tiek noteikta lāču identitāte mūsu mežos, stāsta    Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”Silava” vadošie pētnieki Jānis Ozoliņš un Dainis Edgars Ruņģis. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas teritorijā ir identificēti  vismaz 32 lāči , kuriem ir izstrādātas  pases, vai konkrētāk - šo dzīvnieku  ģenētiskās noteikšanas metodes, un, pieskaitot klāt agrāk apzinātos lāčus, šobrīd Latvijas mežos klimst aptuveni  50 - 60 ķepaiņu.  Kā noteikt, kurš  no viņiem ir atkārtoti apciemojis kāda bitenieka dravu, kurš  mežā mājo pastāvīgi un kurš lācis te ir garāmejot? Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš saka, ka pēc ārējām pazīmēm lāči ir visai neizteiksmīgi  radījumi, var atšķirties to kažoka nokrāsa un zvēru izmēri, bet visdrošākā lāču noteikšanas metode ir molekulāri ģenētiskā metode pēc dzīvnieka pēdu nospiedumiem, apmatojuma, siekalām un ekskrementiem. Ievāktos  lāču matu paraugus laboratorijā analizē Jāņa Ozoliņa  kolēģis - Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks, molekulārģenētiķis Dainis Edgars Ruņgis. Viņam attālinātā sarunā Zane Lāce jautājusi, kādus ģenētiskos parametrus no šāda materiāla var iegūt un kā tas palīdz pētniekiem saprast, kurš ķepainis ir kurš. Vērtējot, kuras, tā teikt, lāču atliekas ir derīgākās šo dzīvnieku identitātes noteikšanai, Dainis Edgars Ruņgis skaidro, ka tie ir lāču ekskrementi. Lāču pētniekiem arī noder  ziņojumi ne tikai par to, ka ogotājs, sēņotājs vai vienkārši mežā gājējs ir manījis lāci, bet, ja cilvēks ir atpazinis šī dzīvnieka ķepas nospiedumu vai ekskrementu, tad par saviem novērojumiem var informēt lāču pētniekus, tiem ziņojot uz e-pastu: lacumonitorings@gmail.com  vai   institūta „Silava”  interneta mājas lapā, atrodot minēto speciālistu tālruņa numurus un piezvanot - informēt  par  lāču eksistences atradumiem.  

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

Novembra sākumā Latvijā startēja informatīvā kampaņa „Brauc vesels!”. Tās mērķis - informēt sabiedrību par higiēnas un veselības drošības pasākumu ievērošanu, izmantojot sabiedrisko, koplietošanas un arī personisko transportu. Par kampaņu „Brauc vesels!” raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis, organizācijas „Latvijas Sarkanais krusts” Pirmās palīdzības un ārkārtējo situāciju koordinators Lauris Mainieks. Daudz tiek runāts par piesardzības pasākumiem sabiedriskās vietās un sabiedriskajā transportā, bet kampaņas rīkotāji norāda, ka šajā pandēmijas laikā arī privātās mašīnas jādezinficē un jātīra daudz rūpīgāk. Mārtiņš, kurš izslimojis Covid-19, dalās pieredzes stāstā, ka ar vīrusu saslimuši visi pieci draugi, kas devušies kopīgā izbraukumā ar privāto auto. Saslimšanas gadījumi ir bijuši dažādas smaguma pakāpes, taču Mārtiņš norāda, ka vairāk psiholoģiski bijis liels stress, nekā tik smaga slimības gaita. Slimību profilakses un kontroles centra vecākā epidemoloģe Rita Korotinska atgādina, ka arī privātajā auto svarīgi turēt dezinfekcijas līdzekli un regulāri arī dezinficēt visas virsmas, kur pieskaras rokas. Var lietot arī 70% spirtu saturošas mitrās salvetes vai izsmidzināmu līdzekli, kas satur 70% spirta. Virsmu dezinfekciju vēlams veikt pēc brauciena, kad atgriezies mājās. Ievērojot piesardzības pasākumus un dezinficējot virsmas, vīrusa saglabāšanās laiku uz virsmām var samazināt. Sabiedriskajā transportā jācenšas ievērot iespēju robežās distance no citiem pasžieriem, tāpat jāatceras neskarties klāt ar rokām sejai, ja ir aiztiktas kādas virsmas. Pēc brauciena, cik ātri vien iespējams, rokas jānomazgā. Tāpat svarīga ir vēdināšana, gan sabiedriskajā transportā, gan privātajā. Šobrīd rudens - ziemas sezonā ādas cimdus iesaka dezinficēt, auduma – izmazgāt.

Cilvēka veselības diagnostiku ārsti veic apskatot cilvēka ķermeni, taču jau šobrīd tehnoloģijas dod milzīgu palīdzību dziļākai un precīzākai simptomu diagnostikai. Arī ikdienā ierastās viedās aproces, pulksteņi un citas ierīces spēj analizēt un dot datus ārstiem, kas savukārt diagnostikā var veikt preventīvas darbības. Milzīgais progress ir noticis līdz ar molekulārās diagnostikas attīstību un mākslīgā intelekta iesaisti. Ievācot lielos datus,  datori veselības nozarē spēj analizēt un sniegt precīzus diagnostikas datus. Saruna ar RTU Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieku un docentu Kristapu Kļaviņu.

Cilvēka veselības diagnostiku ārsti veic apskatot cilvēka ķermeni, taču jau šobrīd tehnoloģijas dod milzīgu palīdzību dziļākai un precīzākai simptomu diagnostikai. Arī ikdienā ierastās viedās aproces, pulksteņi un citas ierīces spēj analizēt un dot datus ārstiem, kas savukārt diagnostikā var veikt preventīvas darbības. Milzīgais progress ir noticis līdz ar molekulārās diagnostikas attīstību un mākslīgā intelekta iesaisti. Ievācot lielos datus,  datori veselības nozarē spēj analizēt un sniegt precīzus diagnostikas datus. Saruna ar RTU Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieku un docentu Kristapu Kļaviņu.

Nuo 1991 m. kasmet lapkričio 14-ąją minima Pasaulinė diabeto diena. Diabeto diena minima per kanadiečio Frederiko Bantingo gimtadienį. Jis kartu su Džonu Makleodu atrado būdą insulinui gaminti. Frederiką Bantingą ieškoti vaistų nuo diabeto paskatino jo vaikystės draugo mirtis nuo šios ligos ir 1922 m. Frederikas Bantingas pirmą kartą išgelbėjo diabetu sergantį 14-metį, suleisdamas jam insulino. 1923 m. jam už tai suteikta Nobelio premija.Šia tema ir kalbamės su viešniomis – Ieva Krivickaite ir Dovile Lebedyte. Ieva yra kilusi iš Plungės ir visoje Lietuvoje išgarsėjo dar paauglystėje, kai pradėjo gerų darbų maratoną rinkdama pinigus vėžiu sergantiems vaikams. Tikriausiai daugelis prisimena Ievą, kai ji, surinkusi užsibrėžtą sumą kartu su Mamų unija, nusirėžė savo igus storus plaukus ir vardan solidarumo su vėžiu sergančiais vaikais, nusiskuto plikai. Vėliau įkūrė gerumo fondą „Ne apie mane“, kuris rūpinasi cukriniu diabetu sergančiais vaikais. Laidoje Ieva pasakoja, kuo užsiima dabar.Žinių apie diabetą stoka rodo, kad įspėjamųjų ženklų pastebėjimas yra ne tik tėvų problema, bet ir problema, turinti įtakos visai visuomenei. Tai kelia didžiulį susirūpinimą, nes 2 tipo cukrinio diabetas, nors jo požymiai yra lengvesni, yra labiausiai paplitusi ligos forma sukelianti apie 90% viso diabeto. Vienas iš dviejų šiuo metu diabetu sergančių žmonių nėra diagnozuotas. Negydomas diabetas gali sukelti gyvenimą keičiančias komplikacijas. Tai apima aklumą, pėdų amputaciją, inkstų nepakankamumą, širdies smūgį ir insultą. Dėl diabeto 2017 m. mirė keturi milijonai žmonių. Svarbu laiku pastebėti įspėjamuosius diabeto ženklus ir pasikonsultuoti su savo šeimos gydytoju dėl ligos kontroliavimo būdų ar reikiamo gydymo.Laidos viešnios Ieva Krivickaitė ir Dovile Lebedytė - dvi jaunos, žavios merginos, kurios gyvena įdomų, aktyvų, socialiai atsakingą gyvenimą, nors kiekvieną dieną bendrauja su insulino pompomis.Ved. Žydrė Gedrimaitė

Ievērojot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, šā gada 5. septembrī Rīgā jau 15. reizi norisināsies mūsdienu kultūras forums "Baltā nakts". Saruna par mūsdienu kultūras forumu „Baltā nakts” ar projekta koordinatori Annu Dārziņu. “"Baltās nakts" programmā ir vairāk nekā 30 projektu, un saturiski laikmetīgās mākslas programma būs tikpat kvalitatīva un bagātīga kā citos gados,” sola organizatori. Anna Dārziņa norāda, ka oficiālais pasākuma norises laiks ir no pulksten 18 līdz 2 naktī. "Uzsvars ir uz objektiem pilsētvidē, lai apmeklētājiem nebūtu jādrūzmējas noteiktos laikos un vietās. Objektus var aplūkot visa vakara garumā, dažus objektus varēs apskatīt arī nākamajā dienā," stāsta Anna Dārziņa. "Vairāk nekā puse ir objekti pilsētvidē, ko piedāvā gan vietējie mākslinieki tēlniecības kvadriennāles ietvaros, gan iecienītie starptautiskie mākslinieki." Ir arī atsevišķi mūzikas notikumi iekštelpās, kuriem jāpiesakās iepriekš. Uz pārējiem notikumiem var doties brīvi, bet, iespējams, būs jāuzgaida rindā, kamēr viena grupa aplūko darbus noteikto ierobežojumu dēļ. "Baltā nakts 2020" piedāvās gan gadu gaitā iecienītus vietējos un starptautiskos projektus, gan jaunu pašmāju mākslinieku programmu. Apmeklētājus pārsteigs jau iepriekšējos gados iepazītā britu mākslinieka Lūka Džerama (Luke Jerram) gaismas instalācijas, kurpretim nacionāla mēroga kultūru pārstāvēs gan tradīcijā nostiprinājušies projekti ("Skaņu mežs", "Urban Poetry", "Videogrāfija"), gan jauni notikumi. Arī šogad lielākā daļa apskates objektu koncentrēsies pilsētas centrālajā daļā un Tallinas ielas kvartālā, tomēr kopumā objekti būs pieejami arī vairāku citu Rīgas apkaimju iedzīvotājiem, tostarp Āgenskalnā, Imantā, Ķīpsalā, Sarkandaugavā, Vecrīgā, VEF apkārtnē un citviet. Programmas apjoma ziņā lielākais šī gada projekts būs "Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020". Mākslas objekti būs viegli pieejami apmeklētājiem, jo tie organiski iekļausies Rīgas pilsētvidē. "Baltās nakts" programma pieejama internetā.

Gente! Si pensaste que el 2020 no trajo oportunidades consigo, pues aqui hay 3 ideas con las que puedes aprovechar los movimientos del mercado. La parte importante es comenzar! Todas usan GMBHomebroker o Kubo Financiero o CETES Directo que son plataformas que ya hemos visto en otros episodios! De nuevo, invierte después de que hayas hecho tu propia investigación! ETFs de tecnología: XLK: https://www.etf.com/XLK VGT: https://www.etf.com/VGT ETFs de salud: XLV: https://www.etf.com/XLV VHT: https://www.etf.com/VHT ETFs de mercado europeo: IEV: https://www.etf.com/IEV Episodios nuevos todos los sábados en apps de podcasts y YouTube! Instagram: https://www.instagram.com/finanzasychelas/?hl=es-la Spotify: https://open.spotify.com/show/1qZmPqhoKggEKnOrOd9LCl?si=xhceStvAQUmJV3PbnmHMuw Ep5: ¿Dónde está lo bueno? - Bloomberg QuickTake Originals Link: https://www.youtube.com/user/Bloomberg Intro: "Hot-shot" de Scott Holmes Outro: “London Calling” de Ryan Andersen Tomado de Free Music Archive CC BY NC

Nesta edição do podcast "PAPO COM O ANJO", João Kepler conversa com Thiago Concer, um dos maiores especialistas em vendas do Brasil, é sócio- fundador do IEV, a maior escola de vendas do Brasil, é líder do movimento #OSV – #OrgulhoDeSerVendedor. See omnystudio.com/policies/listener for privacy information.

"Lielākoties viņš raksta ļoti vienkārši un tieši," tā kulta rakstnieka Čārlza Bukovska dzeju raksturo tās atdzejotājs Jānis Elsbergs. Apgāds "Neputns" izdevis Bukovska dzejas izlasi “Kodiens”. Tā ir pirmā latviski izdotā Bukovska dzejas grāmata, kā arī pirmā grāmata izdevniecības "Neputns" jaunajā atdzejas jeb brezenta sērijā, kuru plānots turpināt ar dažādu valstu modernistu un laikmetīgās dzejas autoru darbiem.  "Vienkārša un bez tur kaut kādām mistiskām, slēptām simbolu vai kultūras kodus spēlēm un intertekstualitātes, kur lasītājam jābūt lasījušam vēl 50 citas ļoti gudras grāmatas, lai viņš saprastu šo. Brīžiem viņš paspēlējies ar kaut kādiem formas elementiem, bet tās ir tādas epizodes," par Bukovska dzeju turpina Elsbergs. Runājot par izlases veidošanu, Elsbergs norāda, ka Bukovskis bijis ļoti ražīgs un īpaši neatlasīja, ko publicēt, tāpēc ir arī daudz vāju dzejoļu, līdz arī izvēlēties spēcīgus un izdevušos dzejoļus nebijis viegls uzdevums. Latviski līdz šim iznākuši divi Bukovska romāni "Holivuda" un "Sievietes". Sarunā raidījumā Kultūras Rondo, Jānis Elsbergs atklāj, ka izlase "Kodiens" ir atdzejota drīz pēc romāna "Sievietes" iznākšanas. "Andris Bloks no izdevniecības AGB man pasūtīja dzejas izlasi, iedeva septiņus biezus Bukovska dzejas sējumus, lai es veidoju izlasi un atdzejoju. To arī izdarīju, bet grāmata neiznāca," atminas Elsbergs. Tagad, 15 gadus vēlāk, grāmata ir iznākusi un tā aizsāk jaunu sēriju - brezenta sēriju, kuru veidos Kārlis Vērdiņš. Elsbergs min, ka šajā sērijā paredzēts izdot Daniila Harmsa dzeju, ko atdzejojis Einārs Pelšs. Iepazīstinot ar Bukovski, Elsbergs bilst, ka "viss viņa mūžs rotē ap četrām lielām kaislībām - rakstīšana, vētraini un nesakarīgi īslaicīgi sakari ar daudzām sievietēm, dzeršana un klasiskā mūzika, kas vienmēr skanēja, kad strādāja vai dzēra. Četri stūri, kur pa vidu viņš ir". 2020.gada 16.augustā būs Čarlza Bukovska simtgade. Viņš ir nācis no trūcīgas ģimenes un līdz 50 gadu vecumam dzīvojis trūcīga cilvēka dzīvi, strādājis gadījuma darbus, paralēli tam no apmēram 20 gadu vecuma nopietni pievērsies literatūrai rakstījis dzeju, īsos stāstus. Pa retam publicējies, bijis maz pazīstams autors, bet jau 50.-60.gados underground aprindās guvis ievērību un kļuvis arvien redzamāka figūra, kaut arī viņa grāmatas bija mazās tirāžās. "Viņu ievēroja neliela, bet solīda izdevniecība, un izdevējs sāka Bukovskim maksāt tādu kā mūža stipendiju, lai viņš var nestrādāt, piemēram, pasta nodaļā, kā tajā brīdī, bet sēdēt mājās un rakstīt," stāsta Elsbergs. "Tad viņš pārslēdzās uz romāniem. Ievērība vēl auga. Romāni guva panākumus." 1986.gadā Holivudā uzņēma filmu pēc viņa scenārija "Žūpa" par viņa dzīvi. Tā kļuva populāra, vecumdienās viņš kļuva par pārtikušu cilvēku, par ko pats savos vēlīnajos darbos ironizēja. Elsbergs atzīst, ka labprāt pievērstos Bukovska romānu un īso stāstu tulkošanai.

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti. Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša. Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.   Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu. Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā. Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Honkongā pieņemts jauns drošības likums, ko asi kritizējuši pilsoniskie aktīvisti un arī vairākas rietumvalstis. Ķīna ārvalstu kritiku noraidījusi un draudējusi ar iespējamiem pretpasākumiem Lielbritānijai un Kanādai, kuras asi kritizējušas Honkongai piemēroto Nacionālās drošības likumu. Pēc incidenta Vidusjūrā pasliktinājušās attiecības starp Franciju un Turciju. Brexit virzība jeb domstarpības Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībās. Notikumus pasaulē komentē un analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un portāla TVNET žurnālists, politologs Toms Rātfelders. Lielbritānija un ES – kā dzīvosim tālāk? 15. jūnijā tika paziņots par Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vienošanos nepagarināt izstāšanās pārejas periodu pēc šī gada 31. decembra. Taču sarunas par turpmākajām līgumattiecībām starp aizejošo dalībvalsti un savienību joprojām rit gausi, un visnotaļ reāla saglabājas iespēja, ka līdz gada beigām to varētu arī nepanākt. Galvenās domstarpības saistās ar trīs attiecību aspektiem. Pirmkārt, tie ir saskaņoti ekonomiskās politikas principi, saukti arī par „izlīdzinātu spēles laukumu”. Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija joprojām pieskaņotos tai darba tiesību, uzņēmējdarbības atbalsta un subsidēšanas ziņā, kam britu puse negrib piekrist. Otrs klupšanas akmens jau kopš Breksita sarunu sākuma ir zvejošanas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos. Eiropas Savienība gatava paturēt savu tirgu atvērtu britu zivsaimniecības produktiem tikai tad, ja savienības dalībvalstu kuģiem arī turpmāk būs atļauts zvejot karalistes teritoriālajos ūdeņos, kam Londona nepiekrīt. Trešais nozīmīgākais domstarpību aspekts ir vienošanās ievērošanas kontrole, kuru Brisele vēlētos nodot Eiropas Savienības Tiesas ziņā, kas, brituprāt, ir pretrunā ar viņu jaunatgūto suverenitāti. Sarunu progresu acīmredzami neveicināja darbošanās videokonferences režīmā pandēmijas apstākļos, un arī pēc pirmās klātienes sesijas, kas risinājās Briselē no 27. jūnija līdz 2. jūlijam, vienīgās izskanējušās pozitīvās notis saistījās ar augušu izpratni par pušu pozīcijām. Premjers Boriss Džonsons intervijā raidstacijai LBC Radio izteicies, ka esot optimistisks par iespēju panākt vienošanos, taču, ja tas neizdotos, Lielbritānija ar prieku tirgošoties ar Eiropas Savienību ar „ierobežotākiem noteikumiem, līdzīgi kā ar Austrāliju”. Tomēr, kā zināms, atšķirībā no Austrālijas, tirdzniecība ar Eiropas Savienību veido 46% no britu ārējās tirdzniecības balansa. Pāreja uz vispārējām Pasaules Tirdzniecības asociācijas normām nozīmētu diezgan augstus tarifus daudzām nozīmīgām preču grupām, t.sk. autotehnikai un lauksaimniecības precēm. Incidents Vidusjūrā – pārpratums vai draudīgs simptoms? „Francijai tas bija pēdējais piliens. Turcijai tas bija pārpratums. NATO tas var kļūt par pagrieziena punktu.” Tā savu 7. jūlija rakstu, kas veltīts incidentam starp Francijas un Turcijas jūras spēkiem 10. jūnijā Vidusjūras austrumdaļā, iesāk aģentūras “Reuters” žurnālisti Džons Airišs un Robins Emmots. Minētajā dienā Francijas kara flotes fregate, kas darbojas NATO kontroles misijas sastāvā, pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu nolūkā inspicēt, vai ar to netiek vesti ieroču uz Lībiju, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju noteikto embargo. Taču franču karakuģim ceļā stājās trīs Turcijas kara flotes kuģi, viens no kuriem pavērsis pret frančiem savu tēmēšanas radaru, pie tam tā jūrnieki atradušies pie vieglajiem ieročiem. Francijas Aizsardzības ministrijai nākot klajā ar šo informāciju, Turcijas puse to nodēvējusi par pārpratumu un viltus ziņu izplatīšanu, apgalvojot, ka tās karakuģi, kas darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros, konvojējuši kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu, un pieprasījusi Francijas atvainošanos. Šie Turcijas izteikumi gan tiek uztverti ar skepsi, ciktāl kopš šī gada Ankara sākusi aktīvi atbalstīt vienu no Lībijas iekšējā konflikta pusēm – t.s. Nacionālā izlīguma valdību. NATO struktūras izmeklējušas incidentu, izmeklēšanas rezultāti ir slepeni, zināms vien, ka Francijas puse paudusi neapmierinātību ar secinājumiem pirms dažām dienām nosūtītā vēstulē NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Paredzams, ka incidents tiks apspriests 13. jūlijā plānotajā alianses ārlietu ministru videokonferencē, Francijai rosinot tālākas sankcijas pret Turciju. Šī spriedze jau atkal izceļ problēmas attiecībās starp Turciju un Ziemeļatlantijas aliansi, prezidentam Radžipam Taijipam Erdoanam pēdējos gados īstenojot ar pārējiem partneriem nekoordinētu militāro politiku, iepērkot Krievijas raķešu sistēmu S-400 un operācijās Sīrijā drīzāk respektējot Krievijas nekā savu NATO partneru intereses. Kā zināms, Turcijai ir otri lielākie bruņotie spēki NATO aliansē, atpaliekot tikai no ASV, tāpēc attiecību plaisa starp Ankaru un citiem līgumorganizācijas dalībniekiem tiek uztverta ar īpašām bažām. Honkongas beigu sākums? Nacionālās drošības likums, kuru Ķīnas valdība pagājušonedēļ ieviesa Honkongas autonomijā, daudzuprāt pārkāpj principu „viena valsts, divas sistēmas”, par ko Ķīnas Tautas Republika un Lielbritānija vienojās pirms ceturtdaļgadsimta, kad Honkonga no britu koloniālā valdījuma kļuva par komunistiskās Ķīnas autonomu teritoriju. Princips paredz, ka Honkongai līdz 2047. gadam jāsaglabā tiesiska autonomija, un tās pilsoņi bauda demokrātiskās brīvības, kādu nav kontinentālajā Ķīnā. Jaunieviešamā likuma tekstu pirms tā pieņemšanas bija lasījuši vien daži Pekinas režīma pārstāvji, ar to netika iepazīstināta pat Honkongas izpildvadītāja Kerija Lama. Līdz ar likuma ieviešanu Honkongā nodibināts jauns Pekinas valdības drošības birojs, kura darbību nekādā veidā nekontrolē vietējās tiesībsargājošās institūcijas. Visbīstamākā demokrātijas aizstāvjiem Honkongā ir likuma sadaļa par darbībām, kas grauj Ķīnas valsts iekārtu un teritoriālo vienotību, respektīvi – sodāmi kļūst jebkādi aicinājumi uz Honkongas neatkarību vai plašāku autonomiju. Sabiedrisko transportlīdzekļu bojāšana tiek pielīdzināta terorismam. Kā zināms, šādas darbības notika Honkongas protestu laikā, kuri risinājās no 2019. gada marta līdz pat pandēmijas uzliesmojumam šī gada sākumā. Tiek ziņots, ka pagājušajās dienās honkongieši masveidā tīrījuši savus sociālo tīklu profilus no iespējami krimināla satura, no skolu un publisko bibliotēku plauktiem pazudušas dažas grāmatas, pilsētā esošais 1989. gada Tjaņaņmiņa laukuma protestu muzejs steidzas digitalizēt savu krājumu, baidoties, ka to konfiscēs. Par darbības pārtraukšanu Honkongā paziņojusi videoklipu publiskošanas vietne “Tik Tok”, kura nedarbojas kontinentālajā Ķīnā, lai gan tās īpašniece ir ķīniešu kompānija “ByteDance”. Savukārt praktiski visi globālie tīmekļa giganti – Facebook, Microsoft, Google, Twitter, Zoom u.c. – paziņojuši, ka aptur informācijas sniegšanu Honkongas varasiestādēm. Ievērojot, cik cieši mūsdienās saistīta brīva informācijas aprite globālajā tīmeklī un biznesa vide, notiekošais jau izraisījis bažas par iespējamu Honkongas kā pasaules mēroga finanšu un pakalpojumu centra beigu sākumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šodien runājam par to, kas Covid laikā notiek ar uzņēmumu dibināšanu, skaidrojam, kāpēc nav audzis uzņēmumu maksātnespēju skaits, runājam par tendencēm ekomercijā un šoreiz - nevis par pāriešanu uz digitālo, bet par pretējo - digitājam pievienot arī iespēju veikalā preci apčamdīt.  Pirms dažām dienām uzzinājām jaunākos datus par IKP Latvijā pirmajā ceturksnī. Mīnus 1.5% pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu. Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija uzsver - galvenais iemesls - mājsaimniecību patēriņa vājums.Respektīvi, es, tu, mēs visi, sēdējām mājās un rūpīgi pārdomājām katru pirkumu, daudziem arī saruka ienākumi.  Bet šis - pirmā ceturkšņa kritums, ir tikai iesildīšanās tam kritumam, ko redzēsim 2. ceturkšņa datos. Zorgenfreija uzsver - aprīlis ir bijis ekonomiski drūmākais mēnesis šogad, un maijā, lai gan atkopjamies, līdz iepriekšējiem rādītājiem vēl tālu.  Bet nu - viens ir statistika, otrs ir mūsu katra sajūtas. Te citējam Daini Gašpuiti no SEB - Otrā ceturkšņa dati uzrādīs dziļāku kritumu, taču, dzīvojot reālajā laikā, smagākais varētu būt jau aiz muguras!  Tas, kas nav aiz muguras, ir plašas diskusijas gan Eiropas Savienībā gan Latvijā - Eiropas atjaunošanas fonds. Eiropā jāpieņem budžets, kurā šie 500 miljardi grantos un 250 miljardi aizdevumos būtu paredzēti.  Bet Latvijā - kam un par ko dot Latvijai šobrīd iezīmētos 2.9 miljardus neatmaksājamos grantos un 1.6 miljardu aizdevumu. Ir jāraugās kā šie līdzekļi tiks iepludināti ekonomikā. Ekonomiku var ļoti labi sildīt publiskie pasūtījumi, publiskie iepirkumi, kas sekmēs drīzāku atveseļošanos.  Ar Daigu Kiopu no Lursoft plašāk runājām par uzņēmējdarbības vides rādītājiem. Ja mēs paskatāmies publiskos iepirkumus, mēs neredzam pieaugumu. Turas tādā pašā līmenī, kā bija gada sākumā. Vēl īpatnēja tendence - biežāk tiek apstrīdēti publisko iepirkumu konkursu rezultāti. Vēl uzzinājām, ka Latvijā varētu būt, ka plosās organizēta noziedznieku banda, kuras rūpals ir apzagt tehnoloģiju tirgotāju noliktavas, ziņo "Panorāma" un kā raidījumā teica Džons Tallijs no uzņēmuma "Mikrotīkls". Jāatgādina, ka pirms trim nedēļām aplaupītais "Elko" izsludināja 200 tūkstošu eiro lielu atlīdzību par informāciju, kas zagļus palīdzētu noķert. Un nu izrādās 2018. gada ugunsgrēks "Mikrotīkla" noliktavā nav bijusi nejauša nelaime. Uzņēmumam apdrošinātājs toreiz izmaksāja gandrīz 37 miljonus eiro.  Sabremzējas jaundibināto uzņēmumu skaits, un tas bija vērojams īpaši aprīlī. Iepriekš vidēji dienā tika reģistrēti 35-40 jauni uzņēmumi, tad šā gada marta beigās, aprīli dienā vairs tika dibināti tikai aptuveni 25 uzņēmumi. Bet labā ziņa ir tā, ka šī tendence nav saglabājusies ilgtermiņā.Pēdējās divās nedēļās mēs redzam, ka līmenis atgriezies iepriekšējais. Neziņas moments ir mazinājies, un jauni uzņēmumi top. Tā ir viena pozitīva tendence.  Arī ārvalstu investoru ieguldītais Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā šā gada pirmajos mēnešos ir lielāks nekā gadu pirms tam. Ja paskatās negatīvākus indikatorus, saimnieciskās darbības apturēšanu, nodrošinājuma reģistrēšanu, darbības izbeigšanu - arī šeit vēl neredzam sliktas pazīmes. Visticamāk, tas tādēļ, ka, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests patlaban resursus velta dažādiem atbalsta pasākumiem, un attiecīgi uzņēmumi, kuriem ir grūtības, šobrīd var turpināt darbu, lai gan citā situācijā tiem jau būtu radušās nopietnas problēmas. Arī maksātnespējas statistika, ja neskatās kontekstā, šobrīd ir iepriecinoša. Kas attiecas uz maksātnespēju - jāņem vērā tas, ka marta beigās jau valdība pieņēma lēmumu, ka ir saudzēšanas periods un juridiskas personas nevar līdz septembrim pieteikt cita komersanta maksātnespēju. Pats uzņēmums to var izdarīt. Arī šeit objektīva aina veidosies septembrī, ja protams, liegums netiks pagarināts. Ja mēs paskatāmies, piemēram aprīlī MN procesu pasludināja 78 uzņēmumiem,  janvārī un februārī MN skaits bija gandrīz divtik lielāks. Nezinot valdības lēmumu, var izdarīt nepareizus secinājumus.  Par to, ka ne viss ir tik rožaini, kā rāda šā brīža uzņēmumu darbības statistika, liecinot arī pieaugošais uzņēmumu un privātpersonu nodokļu parāds. Kā skaidro Daiga Kiopa no Lursoft, parādnieku sarakstos esot ap 40 tūkstoši uzņēmumu. Salīdzinājumam - vidēji gada pārskatus ik gadu iesniedz ap 110 tūkstošiem uzņēmumu.  Bet Covid-19 krīzi Latvijā var pamanīt arī citos datos par uzņēmumiem. Tas ko mēs redzam - daudzi uzņēmumi maina darbības nozares. Pārskata savu nozari, piemēram, ja bijuši ēdināšanas pakalpojumi, pāriet uz tirdzniecību un citām jomām. Vēl viena tendence, ko manījām jau  marta pirmajā pusē - uzņēmumi slēdz filiāles vai klātienes apkalpošanas struktūras. Pozitīvi ir tas, ka atīstās ekomercija, jo darbojoties interneta vidē, tas ir jāreģistrē, un var redzēt, ka pāriet uz šīm e-platformām, tajā skaitā arī pakalpojumi.  Teiciens, ka katra krīze ir iespēja, visticamāk jau visiem ir apnicis vēl no iepriekšējās, 2008. gada finansu krīzes, bet šoreiz tas tiešām iederas. Kamēr klasiskie “ķieģeļu” veikali un uzņēmumi steidz piedāvāt savas preces un pakalpojumus internetā, viens no Latvijas vadošajiem interneta veikaliem 220.lv paziņoja, ka ---- preču saņemšanas punktā "Akropolē" cilvēki varēs iepirkties klātienē, gluži kā parastā veikalā.  Nu neticas, ka visai e komercijas nozarei klājas labi, bet šim interneta veikalam pārdošana tīmeklī nevedas un jāpārorientējas uz klātienes veikaliem… Stāsta Līga Bubko, 220.lv mārketinga vadītāja. Pēdējos mēnešos tirgus pāreja uz iepirkšanos tiešsaistē ir sasniegusi to līmeni, kas tika prognozēts tikai pēc trim gadiem. Prognozes liecināja, ka 2021. gadā ekomercija Baltijas valstīs būs 5 % no mazumtirdzniecības apjoma, bet šogad gaidāms lielāks nozares izrāviens. Un ārkārtējās situācijas laikā strauji palielinājies to cilvēku skaits, kas savus ikdienas pirkumus veic tikai internetā. Bet tirdzniecība klātienē pievienota, pirmkārt, lai pircēji, atnākuši pēc savas preces, varētu krist kārdinājumā un nopirkt vēl kaut ko, un otrkārt, lai iekarotu to pircēju daļu, kuri vēl līdz galam nav gatavi uzticēties pirkšanai internetā. Vēlamies iedrošināt iepirkties internetā, domāju tam kalpos šīs klātienes ekspozīcijas, kur varēs pārliecināties par preču kvalitāti un jau nākamos pirkumus veikt internetā un uz preču saņemšanas punktiem doties tikai saņemt pasūtījumus. Neskatoties uz augošu tendenci iepirkties internetā, daļa izvēlas pirkumus veic klātienē.  Bet ir nozares, kurām pāriešana uz e-vidi nav atbilde. Piemēram, tūrisms un viesmīlība. Latvijā restorāni ik vakaru rībināja katlus, atgādinot par nepildītajiem solījumiem, kaut vai PNV mazināšanā. Tajā pašā laikā - nekāda nodokļu mazināšana nepalīdzēs, ja nebūs klientu un daudziem jo daudziem par tūrismu atbildīgajiem nu jālauza galva, kā cilvēkus vilināt izklaidēties. Latvijā vietējo tūrismu vilina ar saukli: atklāj Latviju droši, bet nesnauž arī kaimiņi. Rīgas tūrisma attīstības biroja webinārā bija iespējams uzzināt arī, kā klājas un kādi plāni ir kaimiņiem. Piemēram, Somijā no šodienas plānots atvērt tūrisma informācijas birojus. Lēna Lassila, Helsinki Marketing Globālās pārdošanas direktore skaidro, ka, ja būs viesi, būs arī ko tiem piedāvāt! Mēs esam gatavi piedāvāt klientiem tās vietas, kurās nav pūļu. Vispirms mēs koncentrēsimies uz vietējo tūrismu, lai darbu atsāktu viesnīcas. Tās atveras jūnijā vai jūlijā. Ja būs iespējams ceļot starp Somiju un Baltiju, mums būs ko piedāvāt viesiem, piemēram, esam tūristiem atvēruši vairākas salas arhipelāgā. Bet Helsinkos restorāni atvērs plašākas āra terases - uzņēmumi varēs apkalpopt tik pat daudz viesu, cik ierasts, tikai plašākā teritorijā.  Bet tuvāki ziemeļu kaimiņi - igauņi - pārliecinājušies, ka atgriezties ierastajās sliedēs nav ne viegli, ne ātri. Turpina Helena Tšistova-Pohlaka, "Visit Tallin" mārketinga biroja vadītāja:  Tas prasa laiku. Kā pierādījām dzī√ē, aizvērt pilsētas un valstis varam ļoti ātri. Bet atsākt darbu prasa laiku. Lai gan Talinas ielās ir cilvēki, un var redzēt daudzus viesus āra kafejnīcās un restorānos, mūsu partneri - muzeji, tūristu izklaides vietas atzīst - viesu skaits ir neliels. Un tās ir sliktas ziņas. Vienīgā pozitīvā puse ir tas, ka tūristu iecienītājas vietās nav nekādu problēmu ar distances ievērošanu  -  vietas pietiek visiem! Ievērot fizisku distanci vienam no otra - tā nav slikta doma. Lai gan jaunu Covid-19 saslimšanas gadījumu skaits ik dienu Latvijā ir neliels, vīruss nekur nav pazudis. Un - kā norāda visi eksperti - pandēmijas otrais vilnis ekonomikai būs ļoti sāpīgs. Mēģināsim iztikt bez šīm sāpēm.

D’una banda, el consistori ha signat un conveni amb l’IEV que regula la subvenció de 70.000 euros. Un ajut que es concedeix pel funcionament de l’entitat i el compliment dels seus objectius. D’altra banda, l’alcaldessa Dolors Farré també ha signat un conveni de col·laboració amb la Fundació Unió Anelles de la Flama que estableix una […]

Kamēr plosās pandēmija, ļoti maz uzmanības ir pievērsts tam, kas šobrīd notiek Rīgas Domē. Jau divus mēnešus Rīgu vada Vides un reģionālās ministrijas iecelta pagaidu administrācija, un tā tas turpināsies vēl 5 mēnešus. Ievēlētie deputāti ir atlaisti, un visu nosaka trīs cilvēki. Ir pieņemts budžets, kādi jau ir zaudējuši savus amatus, kādi tiek vai tiks iecelti amatos. Kas īsti Rīgā notiek, kā to vērtēt? Mēs šodien uz Krustpunktā diskusiju attālināti esam aicinājuši politiķus, kas savu mandātu Rīgā zaudēja, jo nespēja vienoties par kopēju sadarbību.  Bet, protams, vēlēšanas būs, un partijas atkal centīsies iegūt vajadzīgo ietekmi. Sarunā piedalās: Saskaņas iepriekš frakcijas vadītāja Anna Vladova, no "Gods kalpot Rīgai" iepriekšējais mērs Oļegs Burovs, Jaunās vienotības frakcijas vadītājs Vilnis Ķirsis un Attīstībai/Par izvirzītais Rīgas mēra kandidāts Viesturs Zeps.

Jaunais Rīgas teātris 6.janvārī bija nodots kritiķu rīcībā – norisinājās jau piektā Normunda Naumaņa balvas pasniegšanas ceremonija. Ievērojamā kritiķa un publicista piemiņai izveidota, balva sumina labākos sasniegumus kritikas jomā, atgādinot jau zināmus autoru vārdus un iepazīstinot ar jauniem. Balvu šogad saņēma teātra kritiķe Silvija Radzobe. Savukārt Jaunās kritiķes veicināšanas balvu ieguva mūzikas kritiķe Lauma Malnace. "Es visu laiku, man liekas, lavierēju starp abām pusēm, jo ikdienas darbs ir valsts korī "Latvija", kur dziedu. Man reizēm patīk izpildot funktierēt un domāt, tad to visu izlikt uz papīra ir fascinējošs process. Es nevarētu iztikt tikai ar vienu no viņiem. Man vajadzīgs gan izpildīt mūziku, būt  tajā procesā, arī par to domāt un reflektēt," atzīst Lauma Malnace. Viņa uzskata, ka aprakstīt mūziku ir tik abstrakta un netverama māksla, ka nevar pateikt melns vai balts, tā ir tāda urķēšanās tumšajās alejās brīžiem. "Mans mērķis pat ne tik kritizēt vai analizēt, bet radīt to klātesamības sajūtu, kas tajā momentā bija koncertā, kas tur notika. Vēlreiz parādīt to, bet varbūt caur vārdu," uzskata Lauma Malnace. Kritiķei Silvijai Radzobei "Kultūras Rondo" uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: „Kas latviešiem ir ar to teātri?” "Jā, tas tiešām būtisks jautājum: kas latviešiem ir ar teātri, bet viņiem noteikti kaut kas ir ar to teātri," atzīst Silvija Radzobe. Viņa uzskata, ka mūsdienas cilvēki mūsdienās ir lepni, ka ir vienā laiktelpā gan ar slaveniem sportistiem, gan slaveniem aktieriem. "Un viņiem kaut kā liekas, ka tie mākslinieki, tāpat kā sportisti, kaut kādā veidā dzīvot tādu dzīvi, kas viņiem nav pieejama. Tajā pašā laikā viņi, skatoties, teiksim, izrādes, pie tās ir piederīgi. Man arī tā kaut kā liekas, teiksim, teātris ir arī kaut kāds cilvēka dzīves paplašinājums, bet paplašinājās tādā neapzinātā veidā, kaut kur instinktu līmenī," vērtē Silvija Radzobe. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai izvirzījusi Arni Koroševski, Rasu Jansoni, Silviju Radzobi, Zani Radzobi un Santu Remeri.Žūrija vērtēja recenzijas, kas publicētas laika posmā no 2018. gada 1. decembra līdz 2019. gada 1. decembrim. Šī gada “NN nakts” devīze bija “Māksla tulko mākslu”, un saviesīgo vakaru veidoja Mārtiņš Meiers, Monika Pormale, Baiba Broka ar Krišjāņa Elvika un Kirila Ēča dalību, kā arī repa improvizāciju grupu “Brīvrunu projekts”. Lēmumu par šī gada nominantiem pieņēma Normunda Naumaņa biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Undīne Adamaite, Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.  

Ievārījums un cukurs. Kādu cukuru kuram ievārījumam izvēlēties? Kā lietot cukuru, kas samazina cukura patēriņu? Šī ir podkāsta “Salds no dabas” epizode, kas būs īpaši noderīga visiem, kam patīk ievārījums. Nu, vismaz tiem, kam ievārījumu vārīt patīk. Saruna par to, kāpēc ievārījumu var vārīt augu gadu, kas jāievēro, lai ievārījums būtu izdevies un kāpēc ir svarīgi zināt, kādu cukuru kuram ievārījumam vajag. Podkāsts atgādina – pastāv cukuri, kas veidoti tā, lai samazinātu cukura patēriņu! Runājam arī par dažādiem mītiem, kas saistīti ar cukuru ievārījumam. Raidījums veidots sadarbībā ar “Dansukker”. 00:04 Ievads 02:13 Vāri visu gadu. Veidi un principi 06:42 Cukurs, kas samazina cukuru 08:22 Pektīns 13:36 Marmelādes cukurs 14:02 Cukurs “Slaidais” 15:59 Sīrupa cukurs 18:03 Padomi un receptes 20:22 Nobeigums

Studijā notikumus komentē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Trampa „medības” un Blumberga starts Vakar ASV Kongresā notika pirmās publiskās liecinieku noklausīšanās prezidenta Donalda Trampa impīčmenta izmeklēšanas procesā. Liecināja pašreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Bils Teilors un viens no ārlietu dienesta augstākā ranga darbiniekiem Džordžs Kents. Vēstnieks Teilors atstāstīja kāda sava dienesta līdzstrādnieka teikto, kurš bijis liecinieks telefonsarunai, kad Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends sazvanījies ar prezidentu Trampu no kāda Kijevas restorāna. Sondlends esot ziņojis prezidentam, ka „ukraiņi ir gatavi virzīties uz priekšu” izmeklēšanā par tēva un dēla Baidenu darbību Ukrainā. Atgādinot – bijušais viceprezidents Džo Baidens ir viens no spēcīgākajiem Demokrātiskās partijas kandidātiem nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Vēstnieka Teilora liecība nav tiešs pierādījums, taču, ja tā apstiprinātos, izklaušinot vēstnieku Sondlendu vai pagaidām anonīmo vēstniecības darbinieku, vairs nebūtu noliedzama tieša prezidenta Trampa iesaiste mēģinājumos panākt Baidenu darbības izmeklēšanu Ukrainā. Savukārt diplomāts Kents pauda viedokli, ka prezidenta Trampa privātais jurists Rūdijs Džuliani izvērsis nomelnošanas kampaņu pret bijušo Savienoto Valstu vēstnieci Kijevā Mariju Jovanoviču, kura, Trampaprāt, simpatizējusi Baideniem. Tikām cīņā par prezidenta posteni iesaistījies vēl viens spilgts kandidāts – multimiljardieris, finanšu, mediju un informācijas tehnoloģiju koncerna Bloomberg L.P. dibinātājs Maikls Blūmbergs. Šobrīd 77 gadus vecais Blūmbergs no 2002. līdz 2013. gadam bija Ņujorkas mērs, ieņemot šo amatu trīs termiņus pēc kārtas. Ievēlēts kā Republikāņu partijas kandidāts, otrā termiņa vidū Blūmbergs kļuva par bezpartejisku politiķi. Par mediju magnāta ambīcijām kļūt par Baltā nama saimnieku baumoja jau pirms 2012. un 2016. gada prezidenta vēlēšanām. Sevišķi intensīvas šīs runas kļuva pēc tam, kad 2018. gadā Blūmbergs atjaunoja darbību Demokrātiskajā partijā un ieguldīja apmēram 100 miljonus tās Kongresa priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl oktobra sākumā Blūmbergs gan noliedza plānus kandidēt prezidenta vēlēšanās, taču 7. novembrī paziņoja, ka piedalīsies gan, un 11. novembrī iesniedza oficiālu pieteikumu dalībai Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanās Alabamas štatā. Jāpiebilst, ka arī Hilarija Klintone izteikusies, ka viņas kandidatūra gaidāmajās vēlēšanās nav izslēgta.   Dienvidamerika protestu viļņos Pēdējo mēnešu procesus Dienvidamerikā jau salīdzina ar „Arābu pavasara” kustību no 2010. līdz 2012. gadam. Daudzviet konkrētu un samērā otršķirīgu iemeslu izraisīta, sabiedrības neapmierinātība izlauzusies uz āru, atklājot dziļākas un ilglaicīgākas sociālekonomiskās problēmas. Pašreizējā Dienvidamerikas politisko satricinājumu bilance izskatās šādi: Paragvajā masu protestus augustā izraisīja informācija, ka prezidenta Mario Abdo Benitesa valdība slepenās sarunās piekritusi neizdevīgam līgumam ar kaimiņvalsti Brazīliju par abu valstu kopīgās Itaipu hidroelektrostacijas ražotās elektroenerģijas izmantošanas noteikumiem. Opozīcija ir uzsākusi impīčmenta procesu pret prezidentu Abdo, kas šobrīd tuvojas noslēgumam. Peru prezidenta Martina Viskarras lēmums septembra beigās atlaist Kongresu, kuru valsts galva vaino tiesu sistēmas korupcijas piesegšanā, izraisīja parlamenta atbalstītāju demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Bolīvijā pēc 19 dienas ilgušiem masu protestiem un ģenerālstreika daļā valsts no amata atkāpies radikāli kreisais prezidents Evo Moraless, kurš savu kandidēšanu uz ceturto prezidentūras termiņu 20. oktobra vēlēšanās panāca ar konstitucionālām manipulācijām un tika turēts aizdomās par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Atkāpšanās notika pēc policijas un bruņoto spēku vadības aicinājuma. 12.novembrī pametis valsti, Moraless saņēmis politisko patvērumu Meksikā. Vardarbīgus masu protestus Ekvadorā oktobra pirmajā pusē izraisīja valdības lēmums pārtraukt 40 gadus īstenoto degvielas subsidēšanu. Akcijas turpinājās, arī kad lēmums tika atcelts, un izbeidzās tikai pēc tam, kad prezidents Lenins Moreno noslēdza īpašu vienošanos ar iedzimto cilšu vadoņiem. Taču visvardarbīgākie protesti kopš 19. oktobra turpinās Čīlē, kur prezidenta Sebastiana Piņeras valdība, izmantojot kopš Augusto Pinočeta laikiem spēkā esošus likumus, raidījusi pret protestētājiem armijas spēkus. Sadursmju rezultātā 18 cilvēki zaudējuši dzīvību, tūkstoši arestēti, un starptautiskās organizācijas paudušas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem. Arī Čīlē protesti neapsīkst par spīti tam, ka konkrētais iegansts – sabiedriskā transporta biļešu cenu un elektroenerģijas tarifu celšana – ticis novērsts.   Spānijas parlamenta vēlēšanu rezultāti Ceturtās parlamenta vēlēšanas Spānijā četru gadu laikā nav nesušas cerēto politisko stabilitāti. Līdz šim valdošā Spānijas Sociālistiskā strādnieku partijai gan joprojām ir lielākā frakcija kā parlamenta apakšpalātā – Deputātu Kongresā – tā augšpalātā – Senātā; tomēr līdz vairākumam tai pietrūkst apmēram trešdaļas deputātu vietu. Krietni veiksmīgākas nekā iepriekšējās vēlēšanas aprīlī šīs bijušas sociālistu galvenajiem konkurentiem – labēji konservatīvajai Tautas partijai, kas atguvusi agrāk zaudētās pozīcijas. Savukārt galvenie ieguvēji šajās vēlēšanās ir radikāli labējie – partija "Vox", kuras programmā dominē antimigrācijas, Franko diktatūras attaisnošanas un katalāņu secesijas kustības radikālas apspiešanas motīvi. "Vox" tagad ir trešā lielākā frakcija Kongresā. Smagu sagrāvi vēlēšanās cietusi centriskā Pilsoņu partija, kuras vadība pēdējos mēnešos centās īstenot labējāku politiku, sevišķi Katalonijas secesijas jautājumā. Aprēķins neattaisnojās, jo partijas elektorāts vienkārši pārgāja pie citiem līdzīgu programmu sludinošiem spēkiem – Tautas partijas un "Vox". Nav piepildījušies tūlīt pēc vēlēšanām izskanējušie pieņēmumi par iespējamu „lielo koalīciju” – sociālistu un konservatīvo kopīgu valdību. Tomēr koalīcijas valdība – pirmā Spānijas vēsturē kopš demokrātijas atjaunošanas 1978. gadā; visticamāk, būs. 12. novembrī par koalīcijas līguma noslēgšanu paziņoja Sociālistiskā strādnieku partija un radikāli kreisā alianse "Unidas Podemos" – „Vienoti Varam”, parasti dēvēta vienkārši Podemos. Lai arī vēl nesen sociālistu līderis, premjerministrs Pedro Sančess izteicās, ka nevarētu naktīs mierīgi gulēt, ja viņa kabinetā būtu Podemos ministri, tagad abi spēki, neredzot citu iespēju, likuši domstarpības pie malas. Tiesa, arī sociālistu un Podemos blokam līdz nepieciešamajam 176 balsu vairākumam Kongresā pietrūkst 21 balss, kuru varētu nodrošināt mazāko etnisko un reģionālo partiju atbalsts.

Jura Podnieka studija laidusi klajā spēlfilmu "Jelgava '94", kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem. Kultūras Rondo studijā par filmas tapšanu saruna ar producenti Antru Cilinsku un režisoru Jāni Ābeli. "Man bija vēlme, pabeidzot akadēmiju [Kultūras], veidot stāstu par pieaugšanu. Iznāca izlasīt "Jelgava '94" pirms tas nebija sasniedzis milzīgo popularitāti, kas nāca drīz pēc romāna iznākšanas. Šajā darbā ieraudzīju to, ka tur ir viss, ko gribētu stāstīt un tas uzrunāja personiski. Tur ir vēl vairāk elementu, nekā pats spētu pie rakstāmgalda radīt," atzīst filmas režisors Jānis Ābele. Filmas stāsta centrā ir četrpadsmitgadīgais Jānis, Jelgavas puika ar “zubra” līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriežami aizsāk jaunu lapaspusi Jelgavas pusaudža dzīvē – ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un galu galā līdz asarām jānoved skolotāji un vecāki. Filmas producente Antra Cilinska atzīst, ka bijis viegli pieņemt lēmumu veidot šo darbu "Jau labu laiku pirms Jānis Joņevs un Jānis Ābele atnāca un sākām runāt par filmu, biju "uzlikusi aci uz šo darbu", bija sajūta, ka tā būtu laba viela filmai. Par jauniešiem nemaz nav tik daudz filmu un darbu. Tas bija ļoti interesants stāsts un viela filmai," atklāj Cilinska. Filmas veidotāji vērtē, ka tikpat labi filma varēja saukties “Latvija '94”. Jā, tā ir filmēta arī Jelgavā, tāpat arī Cēsīs, Jāņmuižā, Bauskā un Rīgā. Vēl kāds interesants fakts: "Jelgava '94" ir pirmā "zaļa filma" Latvijā. Tas nozīmē, ka filmēšanas grupa ievēroja ideju filmēt zaļi.Ievēroja vienkāršas lietas, ko vari darīt, lai saudzētu planētu. Nelietoja plastmasas traukus, ziemā katram bija termokrūze ar vārdu, vasarā - ūdens pudele, ko  uzpildīt. Tāpat lādēja baterijas, izmantoja riteņus, kur iespējams, ne automašīnas, šķiroja atkritumus filmēšanas laukumā un arī plānoja braucienus ar auto, lai mazāk jātērē degviela. Spēlfilmas "Jelgava 94" pirmizrāde būs 17. septembrī Jelgavā un 18. septembrī Rīgā, savukārt no 20. septembra tā būs skatāma kinoteātros visā Latvijā. 

Teātra zinātniecei Lilijai Dzenei  - 90 , viņu atceramies Rīgā un Inešos. Saruna ar teātra vēsturnieci Ritu Melnaci. Lilija Dzene teātra kritiku uzskatīja par grūtu pienākumu, visvairāk viņai paticis rakstīt par aktieriem, jo vēlējusies saprast mākslinieka personību. Mūža nogalē atzinusi, ka par maz paveikusi teātra zinātnes jomā, jo daudz sevi tērējusi publiskās uzstāšanās. Lilijas Dzenes dzimtā puse ir Vecpiebalga, dzimusi modernieku ģimenē, vidusskolā mācījusies Rīgā un dzīvojusi pie tēvabrāļa Dailes teātra režisora Emīla Mača un viņa dzīvesbiedres Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules. Vispirms uzsākusi studijas žurnālistikā Latvijas Universitātē, bet tad Lilija Dzene dodas uz Maskavu, iestājas A.Lunačarska teātra mākslas institūta Teātra zinātnes fakultātē un ieguvusi izglītību tieši teātra mākslas nozarē. Ievērību guvušas Lilijas Dzenes monogrāfijas par latviešu teātra māksliniekiem, kā pirmā jāmin monogrāfija „Labais mūžs”, kurā atspoguļotas Mirdzas Šmithenes skatuves gaitas, tad seko monogrāfijas par  „Kārli Sebri”, „Lidiju Freimani”, „Elzu Radziņu”, tad seko grāmatas „Dialogs ar Hariju Liepiņu”, „Mana versija par Alfredu Jaunušanu” u.c. Lilija Dzene tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām teātra zinātniecēm Latvijā. 25.jūlijā Inešu tautas namā notika novadnieces, rakstnieces, teātra zinātnieces Lilijas Dzenes 90 gadu jubilejas pasākums. Stāstījums, atmiņas, sarunas par Liliju Dzeni, Piebalgu un teātri. Savās atmiņās dalījās teātra zinātnieks, profesors, Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, dramaturģe un teātra darbiniece Evita Ašeradena, aktieri Uldis Dumpis un Līga Liepiņa u.c.  

Teātra zinātnieci un kritiķi, daudzu grāmatu autori Liliju Dzeni 25.jūlijā pieminēs 90.jubilejai veltītā sarīkojumā Vecpiebalgas novadā. Lilija Dzene teātra kritiku uzskatīja par grūtu pienākumu, visvairāk viņai paticis rakstīt par aktieriem, jo vēlējusies saprast mākslinieka personību. Mūža nogalē atzinusi, ka par maz paveikusi teātra zinātnes jomā, jo daudz sevi tērējusi publiskās uzstāšanās. 90.jubilejas priekšvakarā pārcilājām arhīva ierakstus, izvēloties pašas Lilijas Dzenes pārdomas par profesiju un dzīvi. Lilijas Dzenes dzimtā puse ir Vecpiebalga, dzimusi modernieku ģimenē, vidusskolā mācījusies Rīgā un dzīvojusi pie tēvabrāļa, Dailes teātra režisora Emīla Mača, un viņa dzīvesbiedres Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules. Vispirms uzsākusi studijas žurnālistikā Latvijas Universitātē, bet tad Lilija Dzene dodas uz Maskavu, iestājas A.Lunačarska teātra mākslas institūta Teātra zinātnes fakultātē un ieguvusi izglītību tieši teātra mākslas nozarē. Radio arhīvā glabājas intervijas, kas notikušas galvenokārt apaļo jubileju reizēs, taču 2004.gada novembrī Lilija Dzene viesojās ziņu raidījumā „Labrīt”, īsi pēc tam, kad bija saņēmusi Ministru Kabineta balvu par mūža ieguldījumu teātra vēstures pētniecībā un kritikā. Ievērību guvušas Lilijas Dzenes monogrāfijas par latviešu teātra māksliniekiem, kā pirmā jāmin monogrāfija „Labais mūžs”, kurā atspoguļotas Mirdzas Šmithenes skatuves gaitas, tad seko monogrāfijas par Kārli Sebri, Lidiju Freimani, Elzu Radziņu, un grāmatas „Dialogs ar Hariju Liepiņu”, „Mana versija par Alfredu Jaunušanu" u.c. Lilija Dzene tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām teātra zinātniecēm Latvijā, tomēr intervijā atklāj, ka par maz paveikusi. Rakstot par aktieriem, Liliju Dzeni interesējusi mākslinieka personība, ļoti bieži tās bijušās leģendāras personības. 25.jūlijā Inešu tautas namā notiks novadnieces, rakstnieces, teātra zinātnieces Lilijas Dzenes 90 gadu jubilejas sarīkojums, kurā atmiņās dalīsies teātra zinātnieks Jānis Siliņš, Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, dramaturģe un teātra zinātniece Evita Ašeradena, kā arī aktieri Uldis Dumpis, Līga Liepiņa u.c.    

Perkusijos studijos „Afrikos būgnai” vadovą Gediminą Mačiulskį ir žurnalistę, Vakarų Afrikos šokių mokytoją Ievą Žigaitę į Malį nuviliojo būtent muzika ir šokis. Pirmą kartą į šią šalį vykusi pora turėjo svajonių gidą – vaikystę Malyje praleidusį muzikantą Viktorą Diawarą. Trijulė ne tik papasakojo, koks gi tas Malis, kuo kvepia ir skamba šalis, koks gyvenimas verda Malio sostinėje dieną ir naktį, kokia žmonių kasdienybė, bet ir Malio muzikos paklausyti atnešė. Laidos vedėja: Inga Ramoškaitė.

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru. Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi? DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā. Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību. Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē? DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi. Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku? DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.   Eiropas Savienības un Ķīnas samits Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks: Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums. Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi  Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?  A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.  Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?  A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem. Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai? A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš. Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?  A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.   Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa. Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa? H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus. Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā? H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību. Breksit turpinās Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?        

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.   Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.   Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju. 

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus. Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas. Donalda Trampa ikgadējā uzruna Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī. Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspektu iztirzājumu, zāles reakcija arvien biežāk kļuva dalīta. Pa kreisi no tribīnes – Republikāņu frakcijas rindās – ar entuziastiskām ovācijām tika uzņemta atkal jau paustā apņēmība celt aizsragbūves uz robežas ar Meksiku, apgalvojums, ka bez Trampa ASV šobrīd jau karotu ar Ziemeļkoreju, un jaunumi par ieplānoto nākamo tikšanos ar „priekšsēdētāju Kimu”, plāns uzsākt sarunas ar Taliban kustību Afganistānā un viss pārējais prezidenta teiktais. Tikām pa labi, kur atrodas Demokrātu frakcijas vietas, tie paši izteikumi tika uzņemti ar vīpsnājošām vai nīgrām grimasēm.

Follow-up vem do inglês e significa acompanhar ou fazer acompanhamento. Definindo de forma prática, são diversas ações que podem ser feitas por telefone, Redes Sociais, Skype, e-mail etc. Seu objetivo é acompanhar o cliente e fazer com que ele avance no processo, além de fazer com que seus clientes vejam você como consultor, alguém que está ali para sanar qualquer dúvida. O Bruno Carvalho, do IEV, foi o convidado especial desta semana no Programa MENTALIDADE PROTAGONISTA e falou sobre as 7 dicas para um Follow-up de Vendas PRO. Os primeiros minutos do encontro são livres e disponíveis em formato de podcast e vídeo. O encontro inteiro é exclusivo para os Protagonistas. Faça parte você também desse grupo seleto de empreendedores que estão alavancando seus negócios com foco, meta e muito trabalho.Acesse agora protagonistas.co e entre para o grupo!

Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā. Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos. Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī. Krievijas protesti Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!” Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš: - Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt? S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks. - Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk? S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās. - Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas? S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā. - Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus? S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts. Venecuēla Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu. Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.  

Papo Extraordinário é um bate papo bem informal e descontraído com grandes palestrantes com quem já palestrei nos maiores eventos nacionais. Papo direto e reto com quem é referência nacional e que se dispôs a compartilhar conhecimento para você que me segue aqui no canal. Victor Vieira é palestrante e fundador do IEV, uma das melhores escolas de vendas do Brasil. Acesse http://www.marcossousa.com.br #Seja Extraordinário

Turpinot ieskatu aizgājušo gadsimtu Latvijas izcilu personību dzīves gaitā, raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij esam nokļuvuši jau līdz 18. gadsimta otrajai pusei. Šodienas raidījumā stāsts par Ķikuļu Jēkabu, amatnieku, aktīvu hernhūtieti un pirmo latviešu laicīgo dzejnieku. Pirmais, kura rakstītie teksti ir arī saglabājušies. Stāsta literatūrvēsturniece Māra Grudule un vēsturnieks Gundars Ceipe. Ķikuļu Jēkabs dzīvojis no 1740. līdz apmēram 1777. gadam, jo precīzs viņa nāves datums nav zināms. Viņš aiziet no dzīves spēka gados, lai arī tā laika cilvēka vidējais dzīves ilgums ir nedaudz vairāk nekā 40 gadi. Ievērojot to, ka viņa dzīve rit salīdzinoši labklājīgi, viņa mūžs varēja būt arī krietni ilgāks. Diemžēl laikmeta situācija un viņa paša izvēles ir tādas, ka Ķikuļu Jēkaba mūžs apraujas brieduma vecumā.  

Įprasta galvoti, kad žiemą gamtoje nėra ką veikti. Tačiau gamtininkai sako, kad šaltuoju metų laiku čia irgi įdomu – viskas vyksta kitokiu ritmu, kitaip kvepia miškas, kitoks ir keliavimo ritmas. Lietuvos saugomų teritorijų specialistai siūlo atkreipti dėmesį į atsivėrusį kraštovaizdį ir tik žiemą stebimas paukščių rūšis. Pavyzdžiui, pajūrio gamtininkai paukščių sutiktuves organizuoja žiemą, nes būtent tuomet į Baltijos pakrantes atskrenda žiemoti šiauriniai paukščiai.Taip pat laidoje – viešnagė pas Neries regioninio parko slėnio gyventoją Ievą, kuri ir žiemą renka lauko augalus ir gamina lėtą maistą, kuris į namus sugrąžina vasaros kvapus.

Įprasta galvoti, kad žiemą gamtoje nėra ką veikti. Tačiau gamtininkai sako, kad šaltuoju metų laiku čia irgi įdomu – viskas vyksta kitokiu ritmu, kitaip kvepia miškas, kitoks ir keliavimo ritmas. Lietuvos saugomų teritorijų specialistai siūlo atkreipti dėmesį į atsivėrusį kraštovaizdį ir tik žiemą stebimas paukščių rūšis. Pavyzdžiui, pajūrio gamtininkai paukščių sutiktuves organizuoja žiemą, nes būtent tuomet į Baltijos pakrantes atskrenda žiemoti šiauriniai paukščiai.Taip pat laidoje – viešnagė pas Neries regioninio parko slėnio gyventoją Ievą, kuri ir žiemą renka lauko augalus ir gamina lėtą maistą, kuris į namus sugrąžina vasaros kvapus.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par to, ko palestīniešiem nozīmē pasaules valstu atzinība un spriedīsim, kādi varētu būt priekšnosacījumi mierīgai Palestīnas un Izraēlas līdzāspastāvēšanai. Viesis studijā: Arābu kultūras centra vadītājs, Saeimas deputāts, ārts Hosams Abu Meri. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Berlīne paziņojusi, ka pret Krieviju nepieciešams vērst papildus ekonomiskās sankcijas. Petro Porošenko taisās rīkot referendumu par pievienošanos NATO un Lietuva gatava piegādāt ieročus Ukrainai. Palestības valsts - būs vai nebūs? Vairāk nekā simts valstu Palestīnas valsti jau ir atzinušas – liela daļa Āzijā, Tuvajos Austrumos un Dienvidamerikā. Arī vairākas Eiropas Savienības valstis. 30. oktobrī Zviedrija oficiāli atzina Palestīnas valsti. Ungārija, Slovākija un Polija šo soli katra veica pirms iestāšanās ES. Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vallstrēma noraidīja pārmetumus, ka šis lēmums nācis par ātru, tas drīzāk nācis par vēlu. Tāpat sava paziņojumā Vallstrēma uzsvēra Izraēlas – Zviedrijas sadarbību daudzu gadu garumā: “Šodien Zviedrija pieņēmusi lēmumu par Palestīnas valsts atzīšanu. Lēmums pieņemts, balstoties starptautiskās likumdošanas kritērijos. Ir teritorija, cilvēki un valdība. Neatzīt Palestīnu tādēļ, ka tā ir okupēta, nozīmētu pretrunu principam, ka agresija nedrīkst nest pozitīvus augļus. Ievērojiet, ka jau vairāk nekā 130 valstis atzīst Palestīnu. Zviedrija šajā uzskaitījumā ir 135. [..] Mēs ceram, ka Izraēla šo mūsu soli pieņems līdzsvaroti un konstruktīvi. Un ceram, ka mūsu lieliskā sadarbība turpināsies”. Savukārt Latvijas dienaskārtībā jautājums par Palestīniešu pašpārvaldes kā neatkarīgas valsts atzīšanu joprojām nav, tā ziņu aģentūrai LETA, komentējot Zviedrijas lēmumus, sacīja Ārlietu ministrijas  preses sekretārs-vēstnieks Kārlis Eihenbaums un norādīja, ka Latvija pieturās pie Eiropas Savienības nostājas par divu valstu risinājumu. Tikmēr novembra vidū simboliskā balsojumā Palestīnas valsti atzina Spānijas parlaments. Tā mērķis ir veicināt Izraēlas un palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu un Izraēlas atgriešanos pie sarunu galda. Lai gan iniciatīva nenozīmēja būtiski mainīt Spānijas Tuvo Austrumu politiku, Madride cerēja injicēt impulsu, kas palīdzētu rast risinājumu divām valstīm – Izraēlas un palestīniešu. Žurnālistiem Briselē pirms pāris nedēļām pozīciju skaidroja Spānijas ārlietu ministrs Hose Manuels Garsia-Margallo: „Mums ir sajūta, ka nav atlicis daudz laika. Vai nu ir jādara kaut kas ātri, vai divu valstu risinājums būs fiziski neiespējams”. Uz šo Spānijas rīcību Izraēla reaģēja ar vilšanos, tā vēstīja ziņu kanāls euronews.com. Spānijas simboliskais solis, kas bija iecerēts kā miera veicināšanas piemērs starp palestīniešiem un Izraēlu, no Izraēlas puses tika noraidīts. Izraēlas Ārlietu ministrijas pārstāvis Emmanuels Našons pauda, ka šāda nostāja rada greizu situācijas risinājumu. Savukārt Rietumkrastā palestīnieši Spānijas parlamenta pretimnākšanu sveica. Palestīniešu pašpārvaldes amatpersona Hanana Ašravi sacīja, ka tas ir būtisks impulss miera veicināšanā: „Tagad ir impulss konstruktīvi iesaistīties atzīt Palestīnas valsti un ieguldīt tikai miera veicināšanā. Citādi Izraēla turpinās savu politiku, iznīcinot divu valstu risinājumu, iznīcinot izredzes par dzīvotspējīgu Palestīnas valsti”. Novembra sākumā Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni vizītes laikā Gazā paziņoja, ka pasaule „nevar atļauties” vēl vienu karu Gazas joslā un aicināja izveidot Palestīnas valsti: „Mums ir vajadzīga Palestīnas valsts – tāds ir galīgais mērķis un tāda ir Eiropas Savienības nostāja. Ne tikai Gazas iedzīvotāji nevar atļauties ceturto karu, visa pasaule to nevar atļauties. Mēs nevaram vienkārši sēdēt un gaidīt. Ja mēs sēdēsim un gaidīsim, tas ilgs vēl 40 gadus. Mums ir jārīkojas tagad”. Tikmēr Izraēla, kā norāda euronews.com, plāno būvēt 1000 mājokļus ebreju kolonistiem pārsvarā arābu Austrumjeruzalemē. ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos Džefrijs Feltmans, tiekoties ar ANO Drošības padomi septembrī, sacījis „ [..] šie plāni atkal rada nopietnas šaubas par Izraēlas apņemšanos sasniegt ilgstošu mieru ar palestīniešiem, jo ​​jaunās apmetnes apdraud Palestīnas valsts dzīvotspēju nākotnē”. Filosofs Noams Čomskis intervijā Emijai Goldmanei vietnē democracynow.org oktobra otrā pusē runājot par Palestīnas un Izraēlas konflikta iespējamo risinājumu un ASV lomu sacīja, ka svarīgs pasākums, ko ASV varētu veikt, ir dzīvot un rīkoties līdz ar saviem likumiem. „Viens no tiem ir tas, ko sauc par Leihī likumu. kas aizliedz nosūtīt ieročus jebkādām militārajām vienībām, kas iesaistītas konsekventos cilvēktiesību pārkāpumos. Nav ne mazāko šaubu, ka Izraēlas armija ir iesaistīta masveida cilvēktiesību pārkāpumos. Un tas nozīmē, ka ASV ieroču nosūtīšana Izraēlai ir pretrunā ar ASV tiesību aktiem. Amnesty International, piemēram – jau gadiem ir aicinājusi ieviest ieroču embargo pret Izraēlu šā iemesla dēļ,” atzīst Čomskis. Palestīnieši meklē valstiskumu Izraēlas okupētajā Rietumkrastā un Gazā. Jāatgādina, ka 2012. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja ar vairākuma dalībvalstu atbalstu paaugstināja palestīniešu valdības statusu līdz novērotājvalstij, de facto atzīstot Palestīnas valsti. Toreiz lielākā daļa ES dalībvalstu šajā balsojumā atturējās. Tikmēr Izraēla ar tās sabiedrotā ASV atbalstu turpina uzstāt, ka Palestīnas valsts var tikt izveidota vienīgi sarunu ceļā starp izraēliešiem un palestīniešiem. Tāpat tiek norādīts, ka pēdējās miera sarunas, kuras ilga deviņus mēnešus un to vidutājs bija ASV, izjuka aprīlī. Izredzes, kad tās varētu atsākties, ir visai neskaidras. Gaidāmās izmaiņas gāzes tirgū 3. decembrī Klaipēdā oficiāli atklās Baltijā pirmo peldošo sašķidrinātās dabasgāzes termināli. Kas mainīsies enerģētikas jomā Latvijā līdz ar šādu notikumu? Komentē enerģētikas jomas eksperts Juris Ozoliņš: „Lietuvas patērētāji, kas ir izvietojušies Klaipēdā un tās apkārtnē no 15. novembra, saņem gāzi, kas ir Norvēģijas izcelsmes. Līdz ar to enerģijas ainava Lietuvā ir pilnīgi mainījusies – ir nopietna konkurence, ir parādījušās iespējas, ir pieeja globāliem tirgiem. Jautājums par Latviju, protams, ir pilnīgi atklāts tādā nozīmē, ka mūsu likumdevējs nolēma, ka Latvijas patērētājam tiesības pieiet citiem tirgiem ir atliktas līdz 2017. gada aprīlim. Tomēr ir viens nozīmīgs moments šajā lietā, jo faktiski ir izbeigusies Baltijas valstu izolācija no citiem tirgiem, piemēram, Krievijas. Līdz ar to mēs faktiski esam zaudējuši tā sauktās derogāciju tiesības saskaņā ar direktīvu par iekšējo gāzes tirgu neliberalizēt vai neļaut patērētājiem iziet tirgū. Līdz ar to ir gaidāmas nopietnas, juridiskas cīņas starp tiem, kuri ir pretinieki tirgus pārmaiņām un valsts pienākumiem attiecībā pret Eiropas Savienības likumdošanu”.  

Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos  karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka. Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem. Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību. Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu. Žurnālistu darbs  „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.  „Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča. Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem. Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam,  kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības. „Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs. Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis,  un tas nebeidzas ar draudiem. Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā.  Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām,  lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot  jaunāko video, vērtēja, ka  tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.  Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot  esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”. Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un  apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija. „Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.

Maligne Lymphomerkrankungen stellen lebensgefährliche Krankheitsbilder dar. Auch wenn mit der ersten Therapie nach Diagnosestellung bis zu 50 % der Patienten geheilt werden können. Patienten mit Rezidiverkrankungen haben eine deutlich niedrigere Überlebensrate. Daher kommen bei diesen Patienten, auch in der Ära der monoklonalen Antikörper, intensivere Therapieformen wie die PBSCT zum Einsatz, um die Überlebensraten zu erhöhen. Seit den ersten Transplantationen von PBPC bei Menschen in den Jahren 1985 und 1986, und damit dem Beweis der Durchführbarkeit dieser Therapieform, haben sich die Forschungsziele rasch geändert (Körbling et al., 1985); (Kessinger et al., 1986); (Juttner et al., 1985). Wenn auch keine Verbesserung der Überlebenszeiten im Vergleich zur ABMT nach¬gewiesen werden konnte, waren die klinischen und finanziellen Vorteile der PBSCT für die weitere Verbreitung Ausschlag gebend. Somit rückten die Einflüsse auf die Mobilisation, die Apherese und die Transplantation selbst in den Mittelpunkt des Interesses. In dieser Arbeit wurde vor allem die Auswirkung der zytostatischen Vortherapie auf die Mobilisation der PBPC untersucht. Aber es wurden auch andere, zumeist patientenunabhängige Parameter bezüglich ihres Einflusses auf die PBPC sowie die Beurteilung des Mobilisierungsschemas hinsichtlich Verträglichkeit und Ausschwemmung von BPC, analysiert. Die Untersuchung des Salvageschemas IEV mit Ifosfamid, Etoposid und Epirubicin ergab sehr gute Ergebnisse hinsichtlich der Mobilisierung von PBPC und der Aktivität gegenüber den Tumorzellen. Es wurden 37 Patienten evaluiert. Vier Patienten hatten ein T-Zell-Lymphom, acht ein centroblastisches NHL, vier Patienten hatten ein centroblastisches NHL nach Transformation aus einem centroblastisch/centrocytischem NHL, zwölf Patienten hatten centroblastisch/centrocytische NHL, vier Patienten hatten ein centrocytisches NHL, ein Patient hatte ein lymphocytisches NHL, zwei Patienten ein Plasmozytom und zwei waren am M. Hodgkin erkrankt. 14 Prozent der Patienten, d.h. fünf Patienten erreichten nach dem IEV-Schema eine komplette und 68 Prozent, d.h. 25 von 37 Patienten, eine partielle Remission.. Dies bedeutet eine Ansprechrate von 82 Prozent was 30 Patienten entspricht. Bei 7 Patienten, d.h. 18 Prozent wurde eine Progression festgestellt. Nur ein Patient verfehlte die vorgegebene Mindestanzahl an PBPC nach Mobilisierung mit IEV. Trotzdem konnte dieser Patient erfolgreich transplantiert werden und überlebte mindestens 51 Monate. In 29 % der Fälle mußte die IEV-Dosis reduziert werden, was die hämatologische Toxizität von 77% verdeutlicht. Von den fünf Todesfällen, was 12 Prozent der Patienten entspricht, verstarben vier der Patienten an den Folgen der Tumorprogression und ein Patient an einer Sepsis. Aufgrund der hohen Rate an Todesfällen sollte eine Dosisreduktion des IEV-Schemas vor allem bei Patienten über 60 Jahren erfolgen. Der signifikante Zusammenhang zwischen Überlebenszeit nach der Transplantation und der Anzahl der PBPC belegt die Wichtigkeit der Einflußfaktoren auf die Stammzellmobilisierung . Statistisch signifikante Zusammenhänge konnten wir in Bezug auf den zeitlichen Abstand zur Erstdiagnose sowie zur letzten Chemotherapie vor Salvagetherapie beobachten. Je größer die zeitlichen Abstände waren, umso höher war die Anzahl der PBPC. In Bezug auf die Vortherapie zeigten sich für Vincristin, Cyclophosphamid und Ifosfamid signifikante Korrelationen. Cyclophosphamid und eventuell auch Vincristin als Vortherapie verminderten die Stammzell¬ausbeute. Patienten, mit Ifosfamidgabe in der Anamnese, erzielten, sogar dosisbezogen, signifikant mehr PBPC als Patienten ohne diese Vortherapie. Tendenzielle Zusammenhänge konnten wir bei dem Geschlecht, Knochenmarksbefall, Stadium der Erkrankung, der Diagnose sowie vorheriger Bestrahlung und Gabe von Methotrexat erkennen. Männer erzielten eine doppelt so hohe Mobilisierung von CFU-GM als die Frauen unserer Studie. Auch Patienten mit Knochenmarksbefall wiesen tendenziell niedrigere Ergebnisse an PBPC auf als die ohne Knochenmarksbefall. Bei Erkrankten mit niedrigem Ann Arbor Stadium (A im Rezidiv bis B) konnten wir ebenfalls mehr als doppelt so hohe periphere BPC feststellen als bei Erkrankten mit fortgeschrittenem Tumorleiden (VA und B). Patienten mit niedrigmalignen Non-Hodgkin-Lymphomen erzielten weniger PBPC als jene mit M.Hodgkin, Plasmozytom oder hochmalignen NHL. Auch die Patienten, die eine Bestrahlung in der Vortherapie erhalten hatten, erreichten im Vergleich mit Patienten, die keine Bestrahlung erhalten hatten, weniger als die Hälfte an PBPC. Patienten nach Methotrexatgabe wiesen von der Tendenz her mehr PBPC auf als jene ohne anamnestische Methotrexatgabe. In Bezug auf das Alter, Überleben, Anzahl der Rezidive und Höhe der Laktatdehydrogenase des Patienten konnten wir keine Beziehungen zwischen der Anzahl der PBPC und den untersuchten Parametern erkennen. Auch die, vor der Salvagetherapie verabreichten Anzahl der Chemotherapieschemata oder der Chemotherapiezyklen sowie die Gabe und Dosis an Adriamycin, Procarbazin, Mitoxantron, Melphalan, Chlorambucil, Bleomycin und Etoposid hatten keinen Einfluß.

High-dose chemotherapy with autologous peripheral blood stem cell transplantation is the standard treatment of patients with multiple myeloma today. In this study we used a combination mobilizing chemotherapy containing ifosfamide with G-CSF before stem cell collection. The chemotherapy regimen consisted of ifosfamide (2,500 mg/m(2) days 1-3), epirubicin (100 mg/m(2) day 1) and etoposide (150 mg/m2 days 1-3) followed by G-CSF (5 mug/kg from day 5). In 30 younger patients (median age 51 years; range 41-60 years) who received the IEV regimen in 100% dosage, a median of 11.15 x 10(6) CD34(+) cells/kg (range 0-44.60 x 10(6) CD34(+) cells/kg) was collected. In 22 elder patients (median age 64 years; range 59-72 years) similar collection results were obtained with a median of 10.82 x 10(6) CD34(+) cells/kg (range 0.99-42.22 x 10(6) CD34(+) cells/kg) after the IEV regimen in 75% dosage. The pretreatment chemotherapy cycles before mobilization were fewer in elder patients with a median of 0 cycles (range 0-7 cycles) compared with younger patients with a median of 4 cycles (range 0-7 cycles). These collection results were favorable and allowed to support a tandem transplantation procedure in younger and elder patients in 97 and 95%, respectively. In the majority of patients, the hematological toxicity of IEV was of WHO grade 3/4. The extramedullary toxicity was mild to moderate and there were only few cases (5-10%) of relevant nephrotoxicity or neurotoxicity associated with the application of ifosfamide. Copyright (C) 2003 S. Karger AG, Basel.