Podcasts about indij

Tiesībsargs beidzot iepazīstināja Saeimu ar pērn paveikto. Centrālā vēlēšanu komisija šodien skatīs pirmās sūdzības par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem. Indijā nogāzusies lidmašīna ar 242 cilvēkiem. Ugunsdzēsējiem piepildīts ilgi lolots sapnis; atklāts jauns VUGD mācību poligons.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aizvien biežāk kā risinājums mūsdienu pasaules problēmām parādās termins “Labestības ekonomika”, un šajās dienās Rīgā viesojas viens no aktīvākajiem šī koncepta sludinātājiem zinātniskajās aprindās – Kalifornijas Bērklijas universitātes doktors Solomons Darvins. „Cilvēki kā būtnes pēdējo simt gadu laikā ir radījuši vairāk lietu nekā visa Dieva radītā pārējā pasaules biomasa kopā. Salīdzinot ar kokiem, salīdzinot ar dzīvniekiem, mēs kā cilvēki esam radījuši vairāk. Tā ir problēma. Kāpēc, kas to visu veicina, baro? Alkatība! Mēs gribam vairāk un vairāk, un vairāk. Kāpēc?” Šādi Kalifornijas Bērklijas universitātes doktors Solomons Darvins sāk savu uzstāšanos Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajā 7. starptautiskajā ekonomikas forumā. Viņš rāda, kā visus pasaules cilvēkus viena pie otra varētu satilpināt vienas Losandželosas teritorijā. Pasniegti šādā kontekstā, šī nelielā saujiņa cilvēku burtiski aizvien lielākos un lielākos tempos iznīcina visu planētu un ne tikai to. Mēs strauji piesārņojam arī Kosmosu ar satelītu, raķešu atliekām un plānojam agri vai vēlu sabojāt arī Marsu. Doktors Solomons Darvins piedāvā apstāties un no alkatības, varas vadīta kapitālisma, kas neizbēgami ved iznīcībā, mainīties – atgriezties pie pamatvērtībām, pie tā, kādu šo pasauli ir radījis Dievs, nevis krist cilvēku radītās pasaules slazdā. Runājot par risinājumiem, zinātnieks vairāk atgādina reliģiozu sludinātāju, piesaucot Ēdenes dārzu kā piemēru. Profesors aicina starptautiskās korporācijas tā vietā, lai mērītu savu veiksmi tikai naudas bilancē, pievērst uzmanību planētas Zeme bilancei, kura prestatā korporāciju bilancēm iet tikai lejup. Vai tas nav pārāk optimistiski, pat utopiski domāt, ka labestība un kopējais labums spēj izkonkurēt pasauli uz priekšu virzošo alkatību, kapitālismu? Jā, tas prasa ļoti lielas izmaiņas, un tām jāsākas no izglītības sistēmas, uzskata Darvins. „Mēs, Indijā, saviem bērniem sakām – ej uz medicīnas skolu, ej uz inženieru skolu, tu nopelnīsi daudz naudas!. Tas ir iekodēts mūsu kultūrā dēļ izdzīvošanas instinkta. No tā, ka izdzīvo stiprākais. Mums ir jāpanāk, ka izdzīvo draudzīgākais. Kas padarīja Ameriku lielisku? Tās pamati. Visas Ivy līgas skolas, bez izņēmumiem, netika radītas kā inženieru vai mediķu skolas, ar mērķi nopelnīt naudu, bet gan garīgās skolas, lai radītu izglītotus cilvēkus, kuri var kalpot cilvēcei. Tagad Amerikā vairs nav nevienas garīgās skolas, ir tikai medicīnas, informācijas tehnoloģiju, inženieru skolas ar mērķi pašām nopelnīt naudu un radīt cilvēkus, kuri kalpos kādam citam cilvēkam nevis cilvēcei.” Jārada instrumenti, sistēmas, inovācijas, kārtība, kurā cilvēks tiek atalgots par to, ka dara labu pasaulei, sistēma kurā katra cilvēka individuāla darbība ir kontekstā ar planētas zeme bilanci, saka profesors. Un to, ka tas strādā, uzskatāmi parādījusi pandēmija. Vaicājam viņam, vai, piemēram, Eiropas zaļais kurss, atjaunojamā enerģija, vēja un saules ģeneratori, elektroauto, CO2 kvotas jau nav soļi pareizajā virzienā? Darvins purina galvu un saka: „Nē, to dzinulis ir tas pats vecais – alkatība”. 

Guallini-Indij v. Banco Popular de Puerto Rico

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Gruodžio 7 dieną Vatikane vyks konsistorija, kurios metu popiežius Pranciškus suteiks kardinolo titulą 21-am būsimam Kardinolų kolegijos nariui, tarp kurių šį kartą nuskambės ir lietuviška pavardė. Tai – arkivyskupas Rolandas Makrickas, daugelį metų tarnavęs Šv. Sosto diplomatinėse atstovybėse įvairiose pasaulio valstybėse, nuo 2019 m. paskirtas į Vatikano valstybės sekretoriatą, o dar po dvejų metų – ypatinguoju popiežiaus Pranciškaus komisaru Romos Švč. Mergelės Marijos Didžiojoje bazilikoje. Pernai balandį Rolandui Makrickui Vatikano valstybės sekretorius kardinolas Pietro Parolinas suteikė vyskupo šventimus. Lapkričio 21-osios rytą, prieš pat kelionę į Indiją, būsimasis kardinolas maloniai sutiko duoti interviu Mažajai studijai.Prieš trejus metus popiežiaus Pranciškaus pradėta Vyskupų Sinodo generalinė asamblėja buvo pirmoji, kurioje tarp 370-ies Romos delegatų dalyvavo ir pasauliečiai. Prieš mėnesį pasibaigęs sinodas paskelbė galutinį dokumentą, kuriame, be kitų rekomendacijų, raginama įtraukti moteris į vadovaujančius postus, o pasauliečiams sudaryti galimybę dalyvauti tose tarnystės ir sielovados formose, kurios nereikalauja kunigystės šventimų, taip pat ir „renkant vyskupus“. Apie tai, kaip trejus metus truko Sinodas, apie sinodiškumą ir jo paskelbtas baigiamasis dokumentas priimti atskirose Europos bažnyčiose, sužinosite vedamojo skiltyje.Spaudos apžvalga - apie popiežiaus Pranciškaus sprendimą įvesti naują „kasdienybės šventųjų“ liturginę šventę (parengė Giedrius Tamaševičius).Paskutinį eilinio liturginių metų laiko sekmadienį Bažnyčia skiria Jėzaus Kristaus, visatos valdovo iškilmei. Eiliniai tikintieji šią šventę įprastai vadina Kristaus Karaliaus sekmadieniu. „Mano karalystė ne iš šio pasaulio“, - sako Jėzus šio sekmadienio Evangelijos ištraukoje ir čia pat priduria, kad jis yra „karalius, tam gimęs ir atėjęs į pasaulį, kad liudytų tiesą. Kas tik brangina tiesą, klauso mano balso“. Tūkstantmečių eigoje Kristaus sekėjai – jo Bažnyčia – nevengė tapatintis su šio pasaulio valdžia. Kaip tokį persipynimą vertina šių dienų teologija, klausysimės „Krikščioniškos minties“ skiltyje. „Tėvo Antano pasakojimuose“ kunigas jėzuitas Antanas Saulaitis irgi kalbės apie Bažnyčią, kadaise galingą ir įtakingą, kurios galią ir autoritetą pakirto dvasininkų skandalai. Tačiau Kristus juk sakė, kad jo karalystė ne iš šio pasaulio, kažkaip pakoreguodamas mūsų silpnybes ir nesėkmes. „Naujasis valdžios pyragas raikomas taip negražiai, kad byrančių trupinių nuo to stalo pakaks ne tik esamos tarakonų kartoms, bet ir gausybei jų palikuonių“, - sako poetas ir eseistas Antanas Šimkus, kurio apybraižą Rūšių atsiradimas išgirsite laidos pabaigoje, o pradžioje, kaip jau įprasta, Šv. Rašto skaitinys – XXXIV-ojo eilinio laiko sekmadienii ištrauka iš Evangelijos pagal Joną.Redaktorė Rūta Tumėnaitė.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Saulgriežu laikā atvērās ne tikai laika lūkas, bet arī tautu folkloras naratīvu pētniecības dzīles. Jūnija vidū norisinājās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts organizēts Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības 19. kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos. Kāda folklorai saistība ar ekoloģiju un kāpēc tā mums palīdz vairāk saudzēt vidi? Par secinājumiem pēc vērienīgā Tautas naratīvu kongresa Rīgā Kultūras rondo izjautājam folkloras pētniekus: filoloģijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi un filozofijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošo pētnieku Tomu Ķenci. Ierakstā uzklausām Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības prezidenti profesori Sādnu Naitāni (Sadhana Naithani) no Džavāharlāla Nehru universitātes Ņūdeli Indijā. Īsi pirms savas prezidentūras beigām viņa uzstājās ar referātu kongresā Rīgā. Starp citu, viņas pētniecisko interešu lokā ir arī Baltijas folklora, un pirms četriem gadiem klajā nāca viņas grāmata „Folklora Baltijas vēsturē: pretestība un atdzimšana”. Pēdējās desmitgades laikā pasaule piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas: COVID-19 pandēmija, Krievijas izraisītais karš Ukrainā, mākslīgā intelekta uzvaras gājiens un arvien jūtamākā klimata pārmaiņu ietekme ir vien daži no faktoriem, kas mainījuši cilvēku dzīvesveidu, ikdienas uzvedību, domāšanu un komunikāciju. Tas ir realizējies pieaugošā migrācijā, urbanizācijā, digitalizācijā, gan arī sekmējis sabiedrības polarizāciju un radikalizāciju. Dažādo faktoru un procesu ietekme atbalsojas arī tautas naratīvos, mainot to formu, saturu, funkcijas, izpildījumu, apriti un citus aspektus.

La Ninja un El Ninjo - mazais zēns un mazā meitene. Grūti iztēloties, ka ar šiem vārdiem spāņu valodāapzīmē globāli visaptverošanas klimatiskās izmaiņas uz mūsu planētas, kas cikliski nomaina viena otru. Šīs izmaiņas nosaka okeāna ūdens temperatūru un tādējādi ietekmē atmosfēras procesos visā Klusā okeāna reģionā, skarot arī Atlantijas okeānu. Kas ir šie sarežģītie procesi? Kā tie var radīt plūdus Austrālijā, masonus Indijā un bagātību nozveju Amerikas krastos? Un vai šie procesi ietekmē arī Latviju? Atšķetināt šo visai sarežģīto tīklu mēģinām kopā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu. Ja izmantojam vārdu salikumu “klimata izmaiņas”, tad daudziem cilvēkiem no tā jau varētu būt nogurums. Varbūt tieši tāpēc, ka klimata pārmaiņas jau ir mūsu dzīves realitāte, un lielā mērā mums nāksies aizvien risināt jautājumus par to, kā šīm izmaiņām pielāgoties un kā sevi pasargāt lielās krīzēs. Bet līdzās cilvēka izsauktajām klimata izmaiņām jau daudzu gadsimtu garumā ir vēl citas globālas klimatiskas izmaiņas, kas ietekmē procesus okeānos un arī uz zemes. Raidījumā stāsts par parādībām ar nosaukumiem spāņu valodā El Ninjo un La Ninja - klimatiskām izmaiņām, kas būtiski skar Klusā okeāna reģionu, taču gluži kā tauriņa efekts atsaucas arī uz citām pasaules vietām. Ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi Vispirms ieskats, kā konkrēti gan klimatiskie procesi, gan okeānu ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi. Lai arī šķiet, ka zivis gana vienkārši varētu pielāgoties ūdens temperatūrai, tad, kad ir par siltu, tās var nolaisties dziļāk dzelmē, vai papeldēt tālāk, kur ir vēsākas ūdens masas. Taču šie dzīvnieki labi jūtas, ja ūdens nav ne par siltu, ne par aukstu.  Un vispār jebkurā zivju attīstības stadijā tām ir dažādas prasības pret apkārtējo vidi. Šis process ir sarežģīts, atzīst ihtiologs un zinātniskā institūta „BIOR” pētnieks, Zivju resursu pētniecības departamenta jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.        

Kiek Rytų kraštai ir Indija buvo aktualūs bei įdomūs XX a. I pusės Lietuvos visuomenei ir valstybei? Kas iš Pirmosios Respublikos politikos, akademijos, kultūrinio elito atstovų labiausiai domėjosi Orientu ir Indija, kalbėjo ir rašė apie juos?Kas yra Orientas mums šiandien? Ar daug skirtumų galima įžvelgti tarp XX a. I pusėje ir XXI a. pradžioje susiklosčiusių Rytų ir Indijos vaizdinių Lietuvoje?Kas buvo kunigas jėzuitas Donatas Slapšys SJ (1921-2010)? Kada jis išvyko į Indiją? Kodėl mes apie jį iki šiol beveik nieko nežinome, nors jis dirbo Indijoje misionieriaus darbą iki 2010-ųjų?Kokioje Indijos valstijoje kunigas D.Slapšys gyveno ir misionieriavo? Kuo ši valstija yra ypatinga socialine, ekonomine, kultūrine prasme?Ar D.Slapšio apsisprendimas vykti į Indiją buvo vienetinis atvejis? O gal šiuo atveju galima kalbėti ir apie kitus Indijoje XX a. I pusėje dirbusius lietuvių misionierius?Kokie yra svarbiausi šaltiniai, su kurių pagalba galima rekonstruoti kunigo D. Slapšio gyvenimo ir misionieriavimo Indijoje istoriją? Ar kunigas paliko dienoraščių, laiškų, kitokio pobūdžio rašytinio palikimo?Kaip D. Slapšį prisimena broliai jėzuitai ir kaip – su kunigu bendravę indai?Koks yra materialus ir nematerialus D. Slapšio paveldas Indijoje? Kokius pėdsakus paliko šis žmogus?Pokalbis su Lietuvos istorijos instituto doktorantu, Vilniaus universiteto Indijos tyrimų centro jaunesniuoju darbuotoju Laurynu Kudijanovu, keliavusiu į Indiją tyrinėti kunigo D. Slapšio biografijos ir palikimo.Ved. Aurimas Švedas

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baiba Braže pārliecinoši iztur uzticības balsojumu Saeimā un kļūst par Latvijas ārlietu ministri. Starptautiskais Valūtas Fonds ir satraukts par lēnu ekonomikas izaugsmi pasaulē un nepietiekami strauju inflācijas samazināšanos. Indijā šodien sākušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Balsojums kopumā ilgs septiņās kārtās līdz jūnija sākumam. 2024.gada marts kļuvis par Latvijā līdz šim ražīgāko mēnesi saules ģenerācijas apjoma ziņā. Latvijas Jātnieku federācijas biedru sapulcē šodien lems par organizācijas prezidenta Agra Blaua atsaukšanu no amata un, iespējams, jaunām prezidenta vēlēšanām.

Kaspars Misiņš gadiem ilgi aktīvi ceļo pa pasauli, vienlaicīgi pelnot naudu. Viņam patīk izbraukāt visas malas, nogaršot velnsviņzin ko, apskatīt visu, ko var apskatīt. Vēlams - siltumā. Var diezgan ekstrēmi.Aicināju viņu uz sarunu, lai pastāsta, kā viņš un partnere Una abi ir uzdizainējuši savu neatkarīgo dzīvesstilu, kur galvenās sastāvdaļas ir dators, interneta pieslēgums, pase un maksājumu karte.Prasīju arī, lai pastāsta, kā var ceļot izdevīgāk. Un kā atrast darbu ceļojumos tiem, kuriem tas būtu izdevīgi.Kaspars savā darbā daudz izmanto mākslīgā intelekta (AI) rīkus, tāpēc runājām arī, kā tos izmantot veidā, kas ietaupa laiku un dod labus rezultātus.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:37 Ko nozīmē modernais jēdziens - digitālais nomads5:07 Facebook grupas “LATVIEŠI CEĻO – Diskusijas par ceļošanu” autora Kaspara Misiņa pēdējā gada piedzīvojumi Taizemē, Laosā, Malaizijā, Bangladešā, Indijā, Vjetnamā, Korejā, Uzbekistānā, Tadžikistānā un Tuvajos Austrumos18:48 Kā ir iespējams izturēt 40 un 50 grādu karstumu pēc Celsija skalas20:37 Kādas ir atšķirības infrastruktūrā un attieksmē pret kājām gājējiem dažādās valstīs24:27 Nepieķerties lietām un vietām. Kad visu savu iedzīvi var ietilpināt 20 litru maisiņā26:20 Spontānais lēmums, kas 2012.gadā izmainīja Kaspara un Unas dzīvi29:40 Kā ceļot “pa lēto”36:44 Ar ko atšķīrās brīvprātīgā darba pieredze Malaizijā, Itālijā, Kanāriju salās un Francijas laukos42:26 Kā radās ideja pelnīt naudu ceļojot52:35 Kas ir afiliate marketings un SEO (Search Engine Optimization)54:00 “Blogi ir dzīvāki kā jebkad”1:02:16 Kā satura radīšanā un pārdošanā prasmīgi pielietot AI (mākslīgo intelektu). Dažādu rīku plusi un mīnusi1:14:25 “Tips&tricks” afiliate un SEO marketingā1:19:00 TikTok eksperiments Taizemē1:23:11 Pārvarēt bailes un sākt darīt1:26:23 Kaspara nākotnes plāni saistībā ar pelnīšanu Youtube platformā1:31:42 “Sakārto savu SEO un cilvēki tevi pamanīs”1:40:31 Kaspara pieredze ar AI lietošanu latviešu valodā1:46:01 Aplikāciju un mobilo sakaru risinājumu ieteikumi ceļotājiem1:51:14 Idejas, kā iegādāties avio biļetes par visizdevīgāko cenu1:56:11 Vai ceļojumos ir nepieciešama apdrošināšana

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Van Goga “Saulespuķes” ir viens no mākslas vēstures meistardarbiem. Par tām dzirdējis teju jebkurš. Taču, iespējams, ne visi zina, ka “Saulespuķes” radās arī kā pateicības simbols. Van Gogs bija iecerējis apvienot triptihā divas “Saulespuķu” versijas un gleznu “Sieviete, kas šūpo šūpuli”. Šo darbu mākslinieks bija radījis, lai godinātu siltās un mīļās emocijas raisošo mātes tēlu. Saulespuķu košo dzeltenumu viņš izmantoja, lai vēl vairāk stiprinātu pateicības sajūtu. Van Gogs zināja, ka viņa saulespuķes ir īpašas, un vēlējās, lai viņu atcerētos tieši ar tām. Ar sajūtu, kas ir krasā kontrastā viņa traģiskajam dzīvesstāstam. Van Gogs radīja vairākus “Saulespuķu” darbus, un vienu no tiem uzdāvināja arī savam draugam Polam Gogēnam. Kad Van Gogs nomira, draugi viņa bērēs nesa saulespuķes. Marsels Prusts ir teicis: “Būsim pateicīgi cilvēkiem, kuri dara mūs laimīgus; viņi ir tie burvīgie dārznieki, kas liek mūsu dvēselēm uzplaukt.” Kas pateicības emociju padara tik īpašu un atšķirīgu no parasta “paldies”? Evolūcijas gaitā cilvēka mērķis ir bijis izdzīvot, un tas lielā mērā saistās ar cīņu un negatīvām emocijām. Vienlaikus mūsu genomā ir dziņa sadarboties un būt sirsnīgiem. Pirmtautas vienmēr praktizējušas pateicības rituālus un turpina to darīt joprojām. Ikvienu nozīmīgu darbību vispirms iesākot ar paldies - četriem elementiem, dzīvniekiem, augiem, putniem, kukaiņiem... Pirmtautas zinājušas arī, ka pateikšanās nozīmē, ka starp abām pusēm veidojas noteikta saikne, un tā uzliek savus pienākumus. Piemēram, sāmi uzskata, ka ja upe dod zivis, tai ir jādod pretim. Un vietējie zvejnieki tai dod zivs asakas, kas ir barība jaunajām zivīm. Pateicības nozīmīgums labi redzams arī latviešu dainās, kur paldies teikšana parādās teju visās dzīves jomās. Piemēram: Paēduši, padzēruši, Pateicam (i) Dieviņam; I Dievam pa prātam Mūsu jauka valodiņa.     vai Paldies saku Jumītim Par labo birumiņu: Pilnas klētis rudzu, miežu, Pilnas ķešas sudrabiņa. Ķīniešu valodā ir īpaša frāze “xiè tiān”, kas tulkojumā nozīmē “paldies debesīm” jeb visam, kas ir zem tām. Savukārt, Indijā netiek lietots vienkārši “paldies”, bet pateicība iemiesota arī žestos un ķermeņa valodā. To, ko pirmtautas zinājušas jau sen, apliecina arī mūsdienu zinātne. Pētījumi liecina, ka pateicība ir viena no mūsu veselīgākajām emocijām. Tai ir ļoti nozīmīga loma mūsu psiholoģiskajā un fiziskajā labsajūtā. Tā spēj padarīt mūs laimīgākus, mierīgākus un uzlabot mūsu savstarpējās attiecības. Tā var darboties arī kā “aizsargzona” dzīves izaicinājumu mirkļos, ļaujot tos vieglāk pārvarēt. Kad mēs pasakāmies kādam vai kāds ir pateicīgs mums, mūsu smadzenēs izdalās dopamīns un serotonīns. Hormoni, kas ļauj justies labi. Uzlabojas miega kvalitāte, mazinās stress, depresīvas sajūtas, paaugstinās imunitāte, kā arī organisma atveseļošanās spēja. Mūsdienu sabiedrībā “paldies” bieži ir formāls, un tas neizskan no sirds. Taču pateicības emocija iegūst spēku tikai tad, kad patiešām nonākam pateicības stāvoklī. Pateicību pārvēršot ikdienas praksē, tā smadzeņu neironu ceļos nostiprinās kā ieradums. Kā to izdarīt? Ieviešot mazus rituālus. Piemēram, pasakot paldies pirms katras ēdienreizes, no rīta pieceļoties un vakarā gulēt ejot. Izvēloties dzīvot no pateicības skatu punkta – arī par dzīvi pašu.  

Laiki mainās, mainās arī paradumi, kā uzvesties publiskajā telpā. Sociālās normas, kas reiz vadīja mūsu dzīvi, dažkārt vairs nav aktuālas. Skatītāji nejūt kaunu koncertā māksliniekiem metot ar priekšmetiem, bet dziesmu svētkos prieku aizēno strīdi par to, kas ir un kas nav pienācīga uzvedība šādā pasākumā. Vai sabiedriskās normas piedzīvo norietu, vai to vietā nāks haoss un kā sociālie mediji ir mainījuši ierastās uzvedības normas? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, Latvijas Universitātes profesori, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori Aiju Zobenu. Sociālās normas mēdz būt gan formālas, gan neformālas, tās mūsu dzīvi regulē un palīdz arī tad, ja pašiem šķiet, ka normas mūs ierobežo. Pēdējo gadu laikā - gan Covid-19 pandēmijā, gan lielu publisku pasākumu laikā novērotas spilgtas izpausmes, piemēram, pretestība kopīgam aicinājumam vakcinēties vai vēlme savu neapmierinātību risināt ar sociālo mediju starpniecību. Vai pašlaik varam novērot, ka vienas vai otras sociālās normas sagrūst, ka izzūd sociālās vienošanās par to, kā mums visiem kā sabiedrībai sadzīvot? "Ne vienmēr normas, kas vairs nav īsti aktuālas, uzreiz pazūd. Viņas saglabājas. Normas visu laiku mainās, bet vai varam ar vienu rāvienu atsviest nost, tas ir cits jautājums. Jo mēs esam veidojušies šajā sociālajā sistēmā. Tas, ko mēs uztveram kā "mana gaume", "mana griba", "manas intereses", patiesībā ir kombinācija, kas ir veidojusies mijiedarbojoties sociālai videi ar visu sabiedrību kopumā," analizē Aija Zobena. "Beigās es kā indivīds varu kaut ko gribēt vai negribēt, stādīt sev kaut kādus mērķus. Pašlaik mēs atkal esam vienā attīstības ciklā, ka šķiet, ka individuālās vērtības ir prioritāras un mēs visu varam darīt, kā gribam. Tiešām arī sociālos medijos, ja palasām "tviteri", es un tā, un man, un man šķiet, ka tas vispār nav vajadzīgs, nemaz neaizdomājoties, kā tas varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, tātad arī mani kā atsevišķu indivīdu." Pētniece atsaucas uz britu sociologu Zigmundu Baumanu, kurš lieto jēdzienu "plūstošā sabiedrība". "Pretstatā tradicionālai sabiedrībai, kur normas ir ļoti stingras, indivīda dzīves laikā praktiski nemainās, vairāku paaudžu laikā normas tiek strikti pārmantotas, uz plūstošo sabiedrību [pāriet], kurā indivīdam, liekas, ka ir lielāka brīvība, jo viņam ir milzīgas iespējas, bet tajā pašā laikā šīs izvēles iespējas uzliek ļoti lielu atbildību par savu individuālo dzīvesceļu, par savu individuālo likteni, izvēlēm, ko izdarām. Pietam iespēju mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi daudz un te ir jautājums par brīvību un atbildību, kas ir filozofisks un ētisks jautājums." "No vienas puses, indivīds mūsdienu sabiedrībā ir izglītotāks un atbildīgāks, viņam vismaz būtu tādam jābūt, bet ne ne visi tādi ir. Mēs esam tagad tik daudzveidīgi, tik dažādi, ka mēs daudz kur netiekam galā. Mēs dzīvojam tik straujas attīstības laikmetā," analize Aija Zobena. "Tradicionālā sabiedrībā un pat vēl ne tik sen, vēl pirms gadiem simts, kā vecāki mācīja, tā bērns sekoja vairāk vai mazāk. Pēc tam sacēlās, protams, bet tas kaut kur kaut kādā veidā palika. Mūsdienās kaut vai tehnoloģiju attīstība parādījusi, ka vecāku zināšanas vairs galīgi neder. Vecmāmiņa nemāk lietot viedtelefonu, viņa ir galīgi glupa." Tajā pašā laikā katrs arvien vairāk ir atbildīgs par izvēlēm, ko izdara. "Ja mēs paskatāmies globālā mērogā pasaulē, tad lielākā daļa pasaules vēl joprojām dzīvo tradicionālā sabiedrībā. Vēl arī Indijā ļoti daudz ir cilvēku, kas apprecas nevis tāpēc, ka vecāki viņiem tos partnerus izvēlas, bet tur ir speciāla precinātāja institūti, ja, kas saliek cilvēkus kopā, un viņi laimīgi nodzīvo visu mūžu. Vairāk vai mazāk saderīgi. Tāpēc, ka tas uzstādījums viņiem ir pavisam cits. Nu, kā pie mums - nepatīk šis partneris, tad ņemšu nākamo," turpina Aija Zobena. "(..) Tehnoloģijas mums ir radījušas kaut kādu mānīgu drošību, ka mēs varam izdzīvot katrs par sevi. Bet mēs nevaram izdzīvot katrs par sevi." Jauniem cilvēkiem šobrīd nav tik izteikta vēlme respektēt autoritāti, vai tas būtu darba devējs vai pedagogs, vai vecāki. "Visā visumā viņi ļoti dārgi par to maksā, jo tieši jauno paaudzi skar daudz dažādi psihiski traucējumi, depresijas un tā tālāk," norāda Aija Zobena. "Jo patiesībā dzīve bez izvēlēm ir baigi viegla. Tas, ka mums nav šīs izvēles un ka visa sabiedrība tevi mudina iekļauties tajās normās, padara tavu dzīvi ļoti vienkāršu. Tu neesi ne par ko atbildīgs. Bet, ja tev pašam visu laiku jāizvēlas, tu pats esi atbildīgs, un vienmēr ir šī - es nepareizi izvēlējos, arī kaut kāda savas vainas apziņa. Ja es būtu saticies ar citu partneri, varbūt man būtu saskanīga ģimenes dzīve; ja es būtu izvēlējies citu profesiju, es būtu sasniedzis šajā profesijā nezin kādus kalngalus. Tas visu laiku ir klāt, un tā ir ļoti liela spriedze - šī izvēle.  Tradicionālā sabiedrībā - neuzlekt tālāk par vistu kūts laktu, tev ir nolikti griesti un visa sabiedrība tevi vedina uz to - neizlec, esi tāds, kā visi citi, esi laimīgs, tev ir tas mazumiņš, kaut kur vairāk un labāk. Bet kāpēc man nav sarkans mersedess..." Pirms sarunas aktuālo zinātnes ziņu apskats. Šoreiz vairāk iepazīstam cilvēka uzvedības pētījumus kriminoloģijā - tematu, kas lielā mērā sasaucas ar šīs dienas sarunu raidījumā; tāpat uzzināsim vēl nedzirdētus faktus par čūskām, bet iesākam ar ziņu par aktuālo - kā radusies tradīcija katru ceturto gadu padarīt par vienu dienu garāku.   

Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī? Kā mēs "lasām" citu sejas un vai pirmais priekšstats maz ir uzticams kompass saskarē, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesors Ģirts Dimdiņš. Kas nosaka mūsu pirmo priekšstatu par kādu cilvēku - vai tas ir cilvēka acu skatiens, smaids vai varbūt gaita? Cik noturīgs ir šis pirmais priekšstats un vai tas dzīvē palīdz vai traucē? Jā, patiesi pirmo priekšstatu var arī pētīt pēc noteiktiem kritērijiem, taču jāatceras, ka cilvēks ir kompleksa būtne un atraut vienu parametru, piemēram, acu skatienu no visa pārējā ķermeņa nebūtu prātīgi. Pirmais iespaids, sarunājot laulības Austrumu kultūrā Bet cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, ja runa ir par sarunātām laulībām? Kā  vēsturē un mūsdienās šādi pāri tiek veidoti Izraēlā, Indijā un Irānā, kur laulības sarunā radinieki vai īpaši iecelti savedēji? Stāsta humanitāro un mākslas zinātņu doktors, Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols. Tuvo Austrumu tautām spēkā ir tradīcijas, kad kāds cits nolūko  puisim  nākamo sievu, vai otrādi – meitenei – vīru. Šo tradīciju pamatā ir gan reliģiski, gan pragmatiski, gan ētiski apsvērumi. Stāstu sākam ar vietu, kur šobrīd uzturas Imants Frederiks Ozols. Tā ir Izraēla, kur ir grūti runāt par vienotu ebreju sabiedrību, jo jāņem vērā, ka šajā zemē mīt gan ļoti ortodoksāli, gan mēreni ortodoksāli,  gan konservatīvi ortodoksāli, gan tradicionāli, gan laicīgi ebreji, teic Imants Frederiks Ozols. Tātad skatām sarunātās laulības ļoti reliģiozās ģimenēs, kur kāds ģimenes loceklis – tante vai onkulis,  vai kāds izraudzīts paziņa – ir iecelts savedēja lomā. Runājot par ultraortodoksālajiem ebrejiem, tā ir vide, kur runā jidišā nevis mūsdienu ebreju valodā – ivritā, ģērbjas 19. gs. piegriezuma drānās un ļoti ierobežoti lieto mobilos telefonus. Tad, kā lai ģimene uzzina, kur mīt dēlam vai meitai piemērots dzīvesbiedrs? Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kuram ir, tā teikt, katalogs ar jauniešiem precību gados, un parasti te ir runa par 16 -18 gadus veciem jauniešiem, skaidro Imants Frederiks Ozols un turpina stāstu par tikšanās vietu, kur jaunie var novērtēt savedēja izvēlēto potenciālo laulības partneri. Savstarpējas nepatikas gadījumā atteikt drīkst gan puisis, gan meitene, un te Frederiks Ozols min piemēru no Vecās Derības, kur Ābrahama kalps dodas meklēt viņa dēlam Īzakam sievu. Turpinājumā skatām kā šādas sarunātas laulības noris islāmticīgo zemēs- Afganistānā un Irākā. Tur, diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējo stāstu, tradīcijas ir daudz striktākas un topošajai līgavai nav nekādas izvēles. Te par pamatu tiek ņemts Islāma svētajos rakstos teiktais par pravieti Muhamedu, kuram viena no sievām bija deviņgadīgā Aiša un tāpēc nereti vien meitenes  jau šādā vecumā tiek izprecinātas. Vēl Imants Frederiks Ozols stāsta par Indiju, kur atkal ir raiba ticīgo kopa – hinduisti, musulmaņi, kristieši un vēl citas reliģiskās kopienas. Savedēji Indijā  seko arī mūsdienu tendencēm, proti, iepazīšanās portāliem. Arī interneta  vidē tiek piemeklēta līgava ģimeņu dēliem.        

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

“Uz Indiju vajag braukt ar kādu konkrētu mērķi, piemēram, iziet garīgās attīstības kursu, jo tad ir vērts, bet ne priekš Instagram,” tā Evija Malkeviča-Grundele. Šajā cikla “Sapnis par …” raidījumā uz sarunu esam aicinājuši Eviju Malkeviču-Grundeli, lai iepazītu kontrastu zemi Indiju. Evija ar savu vīru Indijā bija četras nedēļas, abi izbaudīja divas uzņemšanas pieredzes. Daļu no sava laika tur viņi pavadīja starptaustiskā konferencē, kurā indieši parādīja Indijas reprezentatīvo pusi. Atlikušo laiku viņi ceļoja pa valsti, lai iepazītu parasto cilvēku ikdienu, kur saskārās ar dažādiem kultūršokiem, par kuriem Evija stāsta šajā raidierakstā. Raidījumu vada Amanda Anusāne un Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

Tradicinėje 15min tinklalaidėje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ – pokalbiai apie skandalus, lietuvių judesius rinkoje, L.Messi triumfą rinkimuose, „Real“ pergalę Supertaurėje, KDB sugrįžimą į „Premier“ lygą, neįkvepiančią „Bayern“ pergalę ir legendos Mourinho atleidimą. Komanda – 15min sporto žurnalistai Marius Bagdonas, Mantas Krasnickas, Aurimas Tamulionis bei tinklaraščio „Vienuolika“ bendraautorius ir „Go3” komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Intro. Vilniaus derbis, Zanzibaras ir čiuožimas 10:05 Skandalas 19:11 Černychas į Indiją, Lasickas lieka, Kazlauskas į Saulės miestą, Modesto šūvis, A lygos neatsiradęs bosas 52:12 Karštos diskusijos dėl Messi triumfo 1:05:13 Ispanijos Supertaurėje „Real“ sudaužė „Barcą“. Xavi out? Ir dar apie Messi... 1:22:07 Anglija. Kevino neįtikėtinas sugrįžimas ir lygiosios „Old Trafforde“ 1:40:56 „Bayern“ pergalė ir Franzo pagerbimas, „Bayer“ charakteris ir Sancho sugrįžimas 1:48:57 Italija. Favoritai „Inter“, „Juventus“ talentas ir Mourinho atleidimas 2:06:19 Liūdna žinia Berlyne 2:07:28 „Girona“ kris duobelėn?

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa pieder pie pasaulē vissenāk pazīstamajiem mūzikas instrumentiem. Tā tika plaši izmantota jau senajās civilizācijās, par tās izcelsmi stāsta leģendas un mīti. Daži mūzikas vēstures pētnieki apgalvo, ka arfa cēlusies no mednieka loka un radusies tad, kad pirmatnējais cilvēks izjuta nepieciešamību pēc mūzikas un sadzirdēja skaņas no cieši uzvilktas loka stiegras. Nav iespējams noteikt vienu vienīgo arfas izcelšanās valsti, bet jāpiemin Tuvie Austrumi un Tālie Austrumi, kā arī Āfrika un Dienvidamerika. Zīmējumi, freskas, skulptūras, mūzikas instrumenti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos – tās ir galvenās liecības par instrumenta izcelšanās vēsturi un spēles tradīcijām. Arfas izcelšanās laiku var datēt jau ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Gan Ēģiptē, gan Divupē darināja nepārspēti meistarīgas rotaslietas un mūzikas instrumentus, kuru izgatavošanai izmantoti dārgmetāli, dārgakmeņi, perlamutrs, emalja. Arfas forma bija lokveida, kas pakāpeniski pieņēma trīsstūra formu, parasti to darināja no kļavas koka, deku rotāja perlamutrs, ziloņkauls, augstvērtīgu koku šķirņu kokgriezumi. Arfas kronis tika greznots ar sfinksas vai faraona galvu, vai arī lotosa ziedu. Interesanti, ka Tālo Austrumu valstīs, Āfrikā un Amerikā arfveidīgie instrumenti ir izcēlušies neatkarīgi no Tuvo Austrumu Senajām civilizācijām. Izraēlā, piemēram, pazīst arfveidīgos "kinor" un "nebel". Tieši "kinor" spēlējis ķēniņš Dāvids. Indijā pazina "vina", Birmā – "saung". Ķīnā tieši arfa veidoja galveno muzikālo centru, šeit zināmie instrumenti – "khin", "fou-hi". Visbiežāk šos instrumentus izmantoja līdzīgi kā Tuvo Austrumu civilizācijas – kā ansambļa instrumentu dažādos rituālos, svētkos un ceremonijās. Arī Dienvidamerikas indiāņi zināja arfveidīgus instrumentus. Āfrikā, Sahāras tuksneša apkaimē pazina arfas tipa instrumentu koru. Instrumentam attīstoties, palielinājās gan arfas izmērs, gan stīgu skaits. Ja sākotnēji arfu varēja spēlēt, turot uz pleca, tad laika gaitā arfa tika atbalstīta uz ceļiem un uz zemes. Grieķu vāzes ir viens no tiem vēsturiskajiem avotiem, kas liecina par arfas izmantošanu. Tā kā grieķu kultūrai ir raksturīga teksta un mūzikas nedalāmība, Homera eposi netika lasīti, bet gan dziedāti. Un ir liecības, ka nereti tos dziedāja arfas pavadījumā. Eiropā arfa ienāca viduslaikos. Arfas izplatību un popularizēšanu Eiropā sekmēja klejojošie muzikanti: bardi – Īrijā, Skotijā un Velsā; trubadūri un menestreļi – Francijā; meistardziedoņi un vaganti – Vācijā. Arfisti izjuta lielu nepieciešamību instrumenta uzlabošanā un pilnveidošanā. Viduslaiku ķeltu arfai mainījās izmēri, arfas kolonna ieguva tikai ķeltu arfai raksturīgo lokveida formu, palielinājās stīgu skaits. Arfas būve pārējā Eiropā evolucionēja pakāpeniski, turpinājās dažādi arfas uzlabojumi: tika uzlabots arfas skanējums, attīstījās izteikta taisna kolonna, 16. gadsimtā izveidoja dubultstīgu un trīskāršu stīgu arfas, kā arī izveidoja hromatisku arfu ar 12 stīgām katrā oktāvā, kuru izmantoja Klaudio Monteverdi savā operā "Orfejs". 17. gadsimtā nezināms tiroliešu meistars konstruēja pirmo āķu mehānisma arfu. Tomēr tas viss bija tālu līdz pilnībai. Sākās dažādi eksperimenti, parādījās dažādu tipu pedāļu arfas, līdz 1801. gadā tika patentēta 46 stīgu dubutdarbības pedāļu koncertarfa, kādu pazīstam šodien. Bet tagad vairāk par to, no kādiem materiāliem vēsturiski bija pagatavotas arfu stīgas un kādus materiālus koncertarfām izmantojam šodien. Vēstures dati liecina, ka arfas stīgas ir bijušas radītas gan no zirgu astriem, gan kokvilnas, gan lina, gan vara, gan dzīvnieku zarnām. Velsas karaliskās ģimenes piederīgie spēlēja arfas, kas bija ar zelta un sudraba stīgām. 1930. gadā tik radīts jauns sintētisks materiāls – neilons, to ātri sāka izmantot mūzikas instrumentu stīgām. Neilona stīgas piedāvāja stabilitāti, izturību un mazāku ietekmi no laika apstākļiem. Šobrīd ir pieejamas dažādu veidu arfas stīgas, ietverot gan tradicionālos dabīgos materiālus, gan sintētiskos. Nesen tika izgudrotas sintētiskās zarnu stīgas. Un vēl. Arfas stīgas ir iekrāsotas – tas tāpēc, lai arfistam būtu orientieris – Do stīgas ir iekrāsotas sarkanā krāsā, savukārt Fa stīgas iekrāsotas tumši zilā, gandrīz melnā krāsā. Šodien arfisti spēlē uz triju dažādu materiālu stīgām: zemākās 12 basa stīgas ir metāla pinuma stīgas, arfas vidusreģistrā vispopulārākās ir zarnu stīgas, savukārt pašas tievākās, augšējā reģistra stīgas, ir no neilona.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debesskrāpjiem, bagātību un teju futūristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Ką veikė Jėzus iš Nazareto iki tol, kol nepradėjo Evangelijose aprašomos viešos veiklos? Kuo jis užsiėmė nuo paauglystės iki maždaug 30-ojo gimtadienio?Biblija konkretaus atsakymo neduoda, tačiau kitų mokymų atstovai turi savo versiją: Jėzus iškeliavo į Indiją, kur sužinojo apie reinkarnaciją, nušvitimą ir kitus panašius dalykus. Tuomet jis, kaip dvasinis guru, grįžo į Palestiną skelbti budistinio mokymo, o kai pats pasiekė nušvitimą, tapo Kristumi. Bažnyčia esą apie tai žinojo, bet nuslėpė „tikrąją tiesą“ nuo eilinių žmonių.Toks požiūris vieniems gali atrodyti juokingas, tačiau kiti – net ir dalis katalikų – tuo rimtai tiki. O kaip buvo iš tiesų? Ko verta versija apie guru Jėzų?Pašnekovas – VDU katalikų teologijos fakulteto dėstytojas dr. Gabrielius E. Klimenka, neseniai apgynęs daktaro disertaciją „Kristologinių tiesų iškraipymai indiškojo Jėzaus mite Katalikų Bažnyčios mokymo požiūriu“.Ved. Simonas Bendžius

Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni. Ja Agates rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem saņemam izsmeļošas atbildes. Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma… *** Agate Apkalne (1977) profesionālo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  (1998-2006) un Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas un glezniecības nodaļās, 2008. gadā iegūstot mākslas maģistra grādu. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes. Mākslinieces hiperreālistiski virtuozais, psiholoģiski un semantiski ietilpīgais glezniecības stils ir novērtēts Latvijā un plašāku cienītāju loku guvis Rietumeiropā. Pēdējos gados viņas gleznojumi ir atvasināti no dabas faktūrām. Skrupulozi attēlotie kalni, zvaigžņoto debesu jums, sena ozola zaru raksts meditatīvi atslābina skatītāju, ļaujot iegrimt pašam savās Dvēseles dzīlēs vai ļauties vilinājumam doties dziļāk mākslinieces idejās par Dvēseles un cilvēka vietu pasaulē. Anita Arbidāne (1983) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1995-2022) un Latvijas Mākslas akadēmijā (2006. gadā ieguvusi bakalaura grādu, 2008. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā). No 2004. gada regulāri piedalās izstādēs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Indijā, ASV. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils apvienojumā ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik meistarīgi, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. "Vīzija, ideja, forma un krāsa – tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā," saka Anita Arbidāne.

Sankcijas pret Krieviju: vai cīņa ar to apiešanu ir veiksmīga? Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns devies uz Krieviju un tiksies ar Putinu. Analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Igaunijas sabiedriskā radio (ERR ) Ziņu un sporta nodaļas vadītāju Anvaru Samostu. Sazināmmies ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli. Sankcijas – ap likumu ar līkumu 23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies. Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru. Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos. Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā „Project Sindycate” secina: „Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu.” Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā. Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā. Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, decembrī sasniegts 2021. gada novembra līmenis, tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies. 71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas Savienotajās Valstīs, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā. Globālo izraidīto randiņš Vakar, 12. septembrī, no Ziemeļkorejas Krievijā ieripoja Phenjanas režīma līdera Kima Čenuna bruņotais vilciens, ar kuru vadonis dodas uz tikšanos ar savu Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Kas attiecas uz divpusējām attiecībām, Ziemeļkoreja un Krievija šodien ir kā radītas viena otrai. Pirmā jau gadu desmitiem dzīvo radikāla totalitārisma režīmā, ir starptautiskās sabiedrības izraidītās statusā un tiek uztverta kā drauds vairākām sava reģiona valstīm. Otrā arvien noteiktāk iet līdzīgu ceļu, nežēlīgi represējot režīma pretiniekus, jūsmojot par padomju pagātni un uzsākot plaša mēroga agresijas karu pret Ukrainu, tādējādi izpelnoties sankcijas, izolāciju un boikotu. Tā kā delegācijas sastāvā ir visai daudz militāristu, tiek lēsts, ka tiks runāts par iespējamu Ziemeļkorejas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu Krievijai, kurai manāmi trūkst tehniskās jaudas agresijai. Ziemeļkorejā pagājušajās desmitgadēs uzkrāti pamatīgi artilērijas šāviņu un kaujas raķešu krājumi, kurus varētu kārot Krievija. Pretī Phenjanai varētu piesolīt pārtiku, rūpniecības izejvielas un, iespējams, arī tehnoloģijas. Kā zināms, izolācijā esošā valsts attīsta pati savu raķešu būvniecības un kodolprogrammu, un Krievija, kuras rīcībā ir izbijušās superlielvalsts Padomju Savienības militāri tehniskais mantojums, varētu ar to padalīties. Šāds scenārijs rada lielas bažas Rietumvalstu līderu vidū. Savienotās Valstis jau brīdinājušas Ziemeļkoreju neuzsākt militāras piegādes Krievijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Laidoje skambės tradicinės indų muzikos elementais praturtintos 7-8 dešimtmečių Britanijos, JAV, Vokietijos roko grupių dainos, o taip pat nusikelsime į pačią Indiją, kur tuo pat metu, jaunosios kartos muzikantams kaip tik neprireikė sitarų ar tablų, o pasitelkę elektrines gitaras, būgnus jie ėmė kurti indišką roko muziką.Ved. Lukas Devita

Kanadietišką cukrinių runkelių sėjos technologiją Lietuvoje naudoja Radviliškio rajone dirbantis Rimantas Garuckas. Pernai jis dar eksperimentavo, o šiemet jau visus 160 ha runkelių sėjo specialią įranga. Ji leidžia preciziškai įterpti trąšas, taupyti sėklas, saugoti dirvožemį, nes reikia 2 kartus mažiau važiavimų.Draudikai jau suskaičiavo praėjusios žiemos padarytus nuostolius pasėliams. Didžiausios šalyje žemės ūkio sektoriuje veikiančios draudimo bendrovės VH Lietuva duomenimis pasėliai nukentėjo 25 000 ha plote, dėl žalos atlyginimo kreipėsi beveik 500 ūkininkų. Kokios naujos žalų formavimosi tecndencijos, ką apie draudimo paslaugas mano ūkininkai? Algimantas Zubavičius – vienas garsiausių šalies gamtininkų tyrinėjęs Afriką, Indiją, Tolimuosius rytus ir Centrinę Aziją. Apie ekspedicijas parašęs keletą knygų, už gamtos tyrinėjimus pelnęs Lietuvos, Italijos ir Austrijos apdovanojimais. Ką jis mano apie gamtą ir ūkininkavimą, ES paskelbtą žaliąjį kursą.Ved. Arvydas Urba

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Starp vairākiem desmitiem tūkstošu muzeja arheoloģiskās kolekcijas eksponātu atrodami priekšmeti, kas raksturo spēles un rotaļas, kam senatnē nodevās rīdzinieki.  Cilvēce kopš seniem laikiem bijusi pazīstama ar dažādām spēlēm. Galvenos pierādījumus, ka senie Rīgas iedzīvotāji viduslaiku un agro jauno laiku Eiropā nebija izņēmums, kā arī precīzākas ziņas par viņu iecienītajām spēlēm, sniedz arheoloģiskie atradumi. Senākie Rīgā uzietie spēļu piederumi attiecas uz viduslaiku pilsētas pirmsākumiem 13. gs., bet tie turpināja būt aktuāli arī turpmākajos gadsimtos. Tiek uzskatīts, ka liela daļa viduslaiku Eiropā pazīstamās spēles radušās senajās kultūrās – Ēģiptē, Divupē, Indijā un citur, viduslaikos vien pārmantojot un nododot tālāk šo tradīciju. Daudzas senās spēles vai to varianti saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šoreiz stāsts par galdiņspēlēm un to piederumiem. Stratēģiskās galdiņspēles bija vienas no populārākajām spēlēm, ko pazina pilsētnieki viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Par galdiņspēlēm sauc spēles, kuru piederumi ir kauliņi un galdiņš ar iezīmētu attiecīgajai spēlei paredzētu laukumu. Spēles gaitā pretinieku uzdevums ir atbilstoši noteikumiem pārvietot savus kauliņus pa laukumu, izveidot ar tiem dažādas kombinācijas, no kā atkarīga uzvara spēlē. Pazīstamākās ir šahs un dambrete, kas ir populāras arī mūsdienās. Šahs, ko mēdz dēvēt arī par karalisko spēli, radies Indijā un nogājis garu attīstības ceļu laikā un telpā līdz pat mūsdienām, piedzīvojot dažādas izmaiņas, kas skāra figūru atveidu un atribūtiku. Uz Eiropu spēle atvesta agro viduslaiku pēdējos gadsimtos caur arābu zemēm, Persiju un Bizantiju pa dažādiem ceļiem. Tā kā līdz Eiropai spēle nonāca caur musulmaņu zemēm, kur aizliegts attēlot dzīvas būtnes, šaha figūrām tika piešķirts abstrakti stilizēts izskats. Abstraktās figūras bija arī daudz vieglāk pagatavojamas un lētākas, līdz ar populārākas Eiropas pilsētu iedzīvotāju vidū nekā reālistiskās figūras. Ap 13. gs. Eiropas amatnieki radīja paši savu abstrakto – t. s. konvenciālo šaha figūru stilu, kad šaha kauliņi izgatavoti ar virpas palīdzību, kas lielā mērā saglabājies līdz mūsdienām. Rīgas arheoloģiskajos pētījumos atrastas vairāk nekā desmit dažādu periodu koka un kaula šaha figūras, no kurām senākās izgatavotas 13. gs. Kaut gan šahu kā izteikti cildenu un intelektuālu spēli saista galvenokārt ar sabiedrības virsslāni, Rīgas atradumi seno ciemu vietās liecina, ka jau 13. gs. tā bija iecienīta arī vienkāršo pilsētnieku vidū.  Dažas senākās Rīgas koka šaha figūras ir ar roku gatavotas senā abstraktā stila, bet vairums izgatavotas uz virpas. Tikai viena 14.-15. gs. kaula figūra – bandinieks – ir reālistiska stila. Dambrete radās Eiropā ap 12. gs. saplūstot šaha un citas senas galdiņspēles, ko dēvē par alkerki, tradīcijām. Dambreti spēlēja uz šaha galdiņa ar apaļām ripiņām. Rīgā uziets diezgan liels skaits ripveida kauliņu, kas līdzīgi dambretes kauliņiem, taču šodien nav vairs iespējams noskaidrot, kādai spēlei katrs no tiem tika izmantots.

Pernai, kalbėdamas Bratislavoje, Indijos užsienio reikalų ministras diskusijoje, kodėl jo šalis perka rusišką naftą ir taip prisideda prie karo Ukrainoje finansavimo, buvo tvirtas ir net kategoriškas. Žurnalisto klausimą, kaip Indija gali tikėtis Europos paramos konflikte su Kinija, jei elgiasi kaip nepatikimas partneris, jis atrėmė tvirtai: „Kaip Azijoje išvis kas nors gali pasitikėti Europa?“ Kiek vėliau jis pridėjo dar daugiau: „Europa turi pagaliau išaugti iš nuostatos, kad Europos problemos yra pasaulio problemos, bet pasaulio problemos nėra Europos problemos.“Taigi šiandien kalbamės apie Indiją. Šalis, kurios paskutinių kelerių metų populiacijos augimas yra maždaug po procentą per metus (kai tuo tarpu Kinijos – 0,1 procento per metus) ir kuri šiemet turi pralenkti Kiniją ir tapti didžiausia pagal gyventojų skaičių šalimi pasaulyje. Kaip kolonijinis paveldas gali padėti suvokti Indijos šiandieną? Kokie šios šalies santykiai su Rusija, Kinija, Pakistanu ir Vakarais? Su kokiomis problemomis susiduria didžiausia pasaulio demokratija?Be to, Bolivudas kaip minkštosios galios simbolis jau nebėra tik vietinei rinkai skirtas produktas. „Netflix“ pasirodęs filmas RRR muša žiūrimumo rekordus net ir valstybėse be didelės indų emigrantų bendruomenės. O „The Disciple“ apskritai vakarų žiūrovą veda į nykstančios muzikos pasaulio klodus. Tad kokia ta Indija – galybė, kurią mes atsisakome matyti?Ved. Donatas Puslys ir Vladas Liepuonius

"Oza zemes burvis" – leģendāra filma, ar kuru sākas kinolektorijs "Tas, ko tu nedrīksti nezinātXVIII: vienā taktī" kinoteātrī Splendid Palace. Par kinolektorija saturu raidījuma izskaņā kinokritiķes Dārtas Ceriņas un kultūras publicista Žulijena Kulibali komentārs.      LKA Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace" aicina skatītājus uz jau 18. kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" sezonu, kas šīgada pavasarī uz lielā ekrāna skatītājiem piedāvā iepazīties ar ikoniskiem, hrestomātiskiem un nozīmīgiem kino klasikas darbiem no visas pasaules. Šogad, svinot Rīgas vecākā kinoteātra "Splendid Palace" simtgadi, kinolektorijs zem saukļa "Vienā taktī" uzmanību pievērsīs mūzikla žanram, sezonu sākot ar vienu no pretrunīgākajiem un skatītākajiem mūzikliem kino vēsturē – 29. martā programmu sāks režisora Viktora Fleminga "Oza zemes burvis" (1939) ar Džūdiju Gārlendu galvenajā lomā. Pirms seansa skatītājus filmas pasaulē ievadīs mūziklu aktrise Annija Putniņa. Lektorija laikā skatītājiem tiek piedāvāta sešu filmu izlase – pēc "Oza zemes burvja", 19. aprīlī, kinolektorijā tiks izrādīts Aditjas Čopras mūzikls "Līgava tiek drosminiekam" (1995) – viens no visu laiku veiksmīgākajiem Bolivudas muzikālajiem mīlas stāstiem, kura skaņu celiņš pat kļuvis par vienu no pagājušā gadsimta 90. gadu klausītākajiem albumiem Indijā. 3. maijā programmu turpinās Latvijas "zelta fonda" klasika – tūrismu popularizējošā Aloiza Brenča filma "Lielais dzintars" (1972), kas seko jaunatnes estrādes ansambļa likstām pilnajam ceļam uz dziesmu konkursu, paralēli izceļot dažādas Rīgas un Pierīgas apskates vietas. 17. maijā uz kinoteātra "Splendid Palace" ekrāna gaidāms filmas "Zelta astoņdesmitie" (1986) seanss – filmas režisore Šantala Akermane ir viena no nozīmīgākajām pagājušā Eiropas kino veidotājām, kas šo uz lielveikala fona plaukstošo pieaugšanas stāstu veidojusi mūsdienām raksturīgā toņkārtā, izdarot stilistiskas atkāpes no žanra iezīmēm. Pavasara izskaņā, 31. maijā, skatītāji tiek aicināti noskatīties Viljama Vailera romantiski komisko mūziklu "Smieklīgais skuķis" (1968), kurā redzama aktrises un mūziķes Barbaras Streisandes pirmā kino loma. Šī gada kinolektorija noslēgumā atkal gaidāms pārsteigums – kulta filma "Rokija Horora šausmu šovs" (1975), kas tiek uzskatīta par darbu, kas visilgāk noturējies pasaules kinoteātru repertuāros, bez pārtraukuma priecējot skatītājus jau 47 gadus.

Spektaklis tai liūdna istorija apie sovietinį absurdą. 1949-ieji metai Lietuvoje, jos kaime gyvena valstietis Fabijonas, kuris pas kaimyną rado knygą apie Tadž Mahalą ir pradėjo svajoti apie kelionę į Indiją. Sužinojusi epie tai jo žmona nusprendžia, kad tai yra jų meilės pabaiga. Tad praneša apie tai NKVD tardytojams, kurie sutiko jį traukinyje ir uždarė jį į beprotnamį. Sovietinė tikrovė pavertė žmogų bepročiu, tik už tai, kad jis norėjo pamatyti pasaulį. Šitas spektaklis kiekvienam žiūrovui užduoda klausimus: iš kur tu? Kur tu eini? Kas atsitiko su mumis? Kas yra skausmas žmogaus gyvenime, o kas yra džiaugsmas? FM99 kalbėjome su aktoriumi Aurimu Pintuliu.

We learn why Ascension Columbia St. Mary's hospital is facing controversy. Then, we learn about a tool created to help train physicians on how to better break difficult news to patients. We speak with the president and CEO of IndiJ Public Media. Plus, learn about local bowling legend Earlene Fuller.

Indiešu literatūras un kultūras pētnieces Sigmas Ankravas adaptēts latviski izdots viens no senās Indijas epiem "Rāmajāna" jeb Rāmas ceļš. Mākslas muzejā "Rīgas birža" durvis ver izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Kas rietumniekam jāpārslēdz savā racionālajā pasaules uztverē, lai ļautu Indijas kultūrai sevi pārsteigt? Raidījumā divas sarunas par Indijas kultūru, un šobrīd Latvijā pieejamajiem tās izziņas avotiem. Nesen grāmatā iznācis viens no senās Indijas epiem “Rāmajāna” jeb Rāmas ceļš, kuru latviešu valodā adaptējusi indiešu literatūras un kultūras pētniece autore Sigma Ankrava. Šīs nedēļas nogalē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiālē "Rīgas birža" durvis ver izstāde “Indija – tradīciju zeme”, kurā aplūkojami būs indiešu amatnieku darinājumi un mākslas darbi no muzeja Baltijā lielākās Indijas mākslas kolekcijas. Taču sāksim ar “Rāmajānu”, epa autors ir leģendārs dzejnieks Valmīkī, un tas ir stāsts ir par Rāmu, Ajodhas princi, viņa tēvu valnieku Dašarathu, Rāmas sirdsmīļoto Sītu, un neskaitāmiem, brīnumainiem notikumiem, kas norisinājās – kādā Rāmajānas pārstāstā pārsteigta izlasu, ka tiek lēsts – kādus divdesmit tūkstošus gadu senā pagātnē. Profesore Sigma Ankrava mani nomierina, ka tas saistīts ar indiešu mitoloģisko laika skaitīšanu.  Stāstu par Ajodhas prinča Rāmas klejojumiem var lasīt arī kā liecību par mūsu kopējo senču indoeiropiešu jeb āriju ienākšanu Indijā, izspiežot un pazeminot tur jau dzīvojošās tautas. Rāmajānu var lasīt arī kā mīlas stāstu. Rāmas un Sītas mīlestība satur epa notikumus kopā, un arī šai dievības izpausmē ir kas apskaidrojoši cilvēcisks. Mākslas muzejā Rīgas birža šajās dienās durvis ver jauna izstāde “Indija – tradīciju zeme”, un arī šai izstādē mēs satiksim Indijā iemīļotos tēlus – Rāmu un Sītu. Brīdī, kad viesojos Rīgas biržā, izstāde vēl tikai top, kādreizējā biržas zālē skanīgi atbalsojas izstādes iekārtošanas trokšņi. Un es lūdzu izstādei veidotājām – kuratorei Kristīnei Millerei un muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātājai un izstādes līdzkuratorei Baibai Uburģei – pastāstīt ko izstādē “Indija – tradīciju zeme” varēsim redzēt. Mākslas muzeja Rīgas birža Indijas mākslas kolekcija esot lielākā Baltijā. Izceļot dienasgaismā mākslas muzeja "Rīgas birža" Indijas kolekciju, pirmkārt, notikusi tās izpēte un kontekstualizācija, sadarbojoties ar Indijas pētniecības institūciju no Ņūdelī "Eka Archiving Services". Otrs izpētes virziens bija priekšmetu restaurācija, jo īpaši vācbaltu diplomāta Karla Kēlera dāvinātajiem priekšmetiem, kuri ir senāki, iegādāti Indijas antikvariātos un senlietu tirdziņos, bija nepieciešama atjaunošana, lai sagatavotu tos izstādīšanai. Savā ziņā te ir atbilde, kāpēc mums būtu nepieciešams epa “Rāmajāna” pārstāsts arī latviešu valodā, nu kaut vai – lai dziļāk izprastu izstādē “Indija – tradīciju zeme” attēlotos sižetus un dievības. Izstādes izglītības programmā 19. janvārī plānota profesores Sigmas Ankravas lekcija, kurā viņa iepazīstinās ar eposa "Rāmajāna" notikumiem. Savukārt 9. februārī plānota lekcija “Indiešu dievi un dievietes – ieskats hindu mitoloģijā”, pirms gada iznāca arī līdzīga nosaukuma Sigmas Ankrava grāmata. Izstāde “Indija – tradīciju zeme” mākslas muzejā Rīgas birža apskatāma līdz 8. aprīlim.

Igora Narovska darbu es iepazinu caur viņa daktera Klauna stāstiem sociālajos medijos. Tie aizkustināja un lika aizdomāties. Lielākā daļa bija par bērniem slimnīcās. Sākot ar pagājušo pavasari, Igora nesenākie stāsti manā sirdī ieguva nākamā līmeņa dziļumu. Tie bija par darbu ar kara bēgļiem. Maziem un lieliem. Nav vārdu, ar kuriem es prastu aprakstīt Igora darbu un viņa stāstus par to. Viņš strādā uz robežas, kur satiekas neziņa, drosme un prieks.Aicināju Igoru uz sarunu, lai mācītos to, ko viņš zina kā klauns un kā klaunu treneris un kas var noderēt mums pārējiem. Es un mūsu komanda viņa teikto klausījāmies ar sirdi, jo dot to tikai ausīm būtu noziegums pret sevi. Igors gan pats ir dakteris klauns, gan ir šīs organizācijas mākslinieciskais direktors Latvijā, gan trenē klaunus, gan arī - ir dzejnieks.Saruna ir krieviski, jo Igoram tā ir vieglāk izteikties ar to plašumu, kāds dzīvo viņā. Un es ne par ko negribētu kaut ko no tā zaudēt. Tiem, kas prasīs, lai sarunai uzliekam subtitrus latviski, atbildu - mēs ar prieku, ja pieteiksies vismaz 12 brīvprātīgo pārtulkot 1/12 daļu no sarunas. Pieteikties var sūtot ziņu uz info@ugunsskola.lv. Ja tiešām saņemsim vajadzīgo skaitu pieteikumu, tad šo risinājumu noorganizēsim.Ja saruna tev noder, tad, lūdzu, pievienojies ar savu atbalstu dakteru klaunu lieliskajam darbam.Igoram šajā gadā ir iespēja publicēt viņa stāstus grāmatā, kas būs angliski. Tikai, tā kā pasaules līmenī viņš vēl ir nepazīstams, tad daļa no grāmatas izdošanas izdevumiem ir jāsedz viņam pašam un tāpēc viņš organizē kick-starter kampaņu, kur vēl pietrūkst neliela daļa no vajadzīgās summas.Ar Igoru sarunājām vasarā tikties uz nākamo sarunu. Es tagad vēl vairāk gaidu vasaru.Sarunas lapa ar papildu informāciju ir šeit.Sarunas pieturpunkti:5:13 Daktera Klauna profesijas galvenais uzdevums6:59 Etapi, kurus izmantojot, ir iespējams būvēt sapratnes tiltus starp cilvēkiem, kas ir atšķirīgi13:43 Kāpēc cilvēki baidās mainīties, un ko viņi tāpēc zaudē29:33 Kā saprasties ar cilvēku, kuram tu nepatīc jau no paša sākuma32:02 Kāpēc ir tik grūti pieņemt savas negatīvās emocijas un kāds te ir risinājums49:34 Skumju, skaudības un baiļu emociju patiesie iemesli, un ko tās vēlas mums pateikt1:03:40 “Klauns – tas ir pats cilvēcīgākais, kas mūsos ir” – kā pārnest klauna “vieglo pieeju” uz savas dzīves situācijām1:10:30 Ko mēs zaudējam attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja slēpjam un neparādām savu ievainojamību1:16:19 Daktera Klauna darba instrumenti darbā ar cilvēkiem, kurus skārusi kara darbība1:24:50 “Klauns strādā ar to, kas ir” – kā šo principu pārnest uz savu dzīvi1:31:47 Kāda ir klauna superspēja saistībā ar iekšējo bērnu1:38:13 Patiesais laimes noslēpums1:47:38 Kā spēles elementa ieviešana var palīdzēt ļoti grūtās dzīves situācijās1:51:50 Klaunu īpašā pieeja darbā ar pusaudžiem2:01:09 Igora Narovska ceļš, kā pieņemt nāves faktu, un dzīves pagrieziena punkts Varanasi vilcienā, Indijā2:18.33 Kāpēc Igors ir izvēlējies daktera Klauna profesiju2:24:15 Ko mēs katrs varam darīt, lai palīdzētu misijai dakteri Klauni turpināt palīdzēt slimajiem bērniem

Jauns gads nāk ar jaunām sarunām, un mākslinieks Kaspars Zariņš iepazīstina ar divām jaunām gleznotājām Sandru Strēli un Kristīni Kutepovu, kurām svarīga ir ainava. Par ikdienu sērijās jeb stāstu starp gleznojumiem, ar ko var spēlēties, runā Sandra Strēle, bet par dārza tēmu, kas tiek miksēta ar abstraktu vidi, stāsta Kristīne Kutepova. Kāpēc eļļas krāsas ir par lēnu, bet ūdens bāzes krāsas pašā laikā? Kā var sajust gleznas gatavību un ko viņas domā par provinciālismu un provokāciju mākslā? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem ļauj ielūkoties mākslinieka radošajā procesā. Gleznotāja Sandra Strēle (1991) ieguvusi  bakalaura (2014) un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2016), apmaiņas programmā studējusi glezniecību arī Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā, SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā, Baltijas Jaunā gleznotāja balvu 2019. gadā, Barselonas Starptautiskās laikmetīgās mākslas meses balvu katergorijā "Labākais mākslinieks" 2022. gadā un šobrīd jau otro reizi ir prestižā Kanādas mākslas fonda The Elizabeth Greenshields Foundation  stipendiāte. Personālajās, grupu izstādēs un rezidencēs Latvijā, Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā un vēl citviet piedalās kopš 2012. gada. Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura (2017) un maģistra (2019) studiju programmu. Saņēmusi LMA balvu konkursā "SEB stipendija glezniecībā" 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, tostarp starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā.  2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.  

Par Gada putnu 2023. gadā izraudzīta lakstīgala. Tam ir trīs iemesli: pirmais - Ukraina, otrais - dziedātājputns, kas nav biežs gada putns, trešais - dabas aizsardzība. "Lakstīgala izvelēta kā mūsu atbalsta izrādīšana notikumiem Ukrainā. Lai arī Ukrainai īsti nav nacionālo simbolu, augu un putnu, bet interneta resursi lakstīgalu sauc par neoficiāli oficiālo Ukrainas putnu. Viņi arī identificējas ar šo putnu," skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs putnu eksperts Andris Dekants. "Ir leģenda, ka agrāk lakstīgalas dzīvojušas tikai Indijā, bet tad viņa apciemoja Ukrainu un, dzirdot vietējo iedzīvotāju skumjās dziesmas, lakstīgala sāka dziedāt savu dziesmu ar mērķi iepriecināt cilvēkus. Ukraiņi lakstīgalai atbildēja ar prieka pilnām dziesmām. Kopš tā laika lakstīgala pavasaros apciemo Ukrainu, lai klausītos ukraiņu dziesmas. Zinām, ka šobrīd tās nav prieka dziesmas, tās ir skumju pilnas, gribam arī aicināt Latvijas iedzīvotājus, dzirdot lakstīgalu, domāt par Ukrainu un veidiem, kā izrādīt atbalstu." Otrs iemesls - lakstīgala ir dziedātājputns. iepriekš gada putni bijuši fotogēniski, krāsaini. "Lakstīgala tik daudz nedižojas ar savu izskatu, bet ir skaistā dziesma. Gribam arī vairāk aicināt Latvijas iedzīvotājus ieklausīties putnu dziesmās," norāda Andris Dekants. Trešais iemesls - dabas aizsardzība, jo lakstīgalas populācija Latvijā samazinās. "To rāda ligzdojošo putnu uzskaita. Kopš 2005. gada mēs esam zaudējuši apmēram ceturto daļu lakstīgalu populācijas," skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas zinātņu doktors Ainārs Auniņš. Divi iespējamie iemesli, kāpēc populācija sarūk, ir klimata pārmaiņas. Klimats pamazām Latvijā kļūst lakstīgalai nepiemērotāks.  "Klimatam kļūstot siltākam, simts gadu laikā izplatības areāls tā atkāpsies, ka Latvijā viņa vairs neligzdos un būs tikai sastopama caurceļošanas laikos pavasaros un rudeņos. Vieta tukša nepaliks - pie mums ienāks rietumu lakstīgala," atzīst Ainārs Auniņš. Vai populācijas samazinās iemesls ir klimata pārmaiņas, vēl nevar spriest. Iespējams, tie ir citi iemesli, kas saistīt ar to, kā sugai klājas ziemošanās vietās Āfrikā. Ekotoksikoloģijas pētījums par Patagonijas putniem Pašlaik, kad Latvijā valda ziema un kad nominācija “Gada putns” tradicionāli tiek piešķirta kādai vietējai putnu sugai, šajā stāstā aizceļosim uz tālu un siltu vietu ar putnu sugām, kas Latvijā nav sastopamas. Vēl vairāk – noskaidrosim, kā konkrētas putnu sugas palīdz iegūt informāciju par vides piesārņojumu. Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio) ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošais speciālists. Pirms ierašanās Latvijā viņš studējis Itālijā, pēc tam Spānijā, bet vēlāk viņa ceļš aizvedis līdz Argentīnai. Tur Alesandro veicis ekotoksikoloģijas pētījumu par Patagonijas putniem, tostarp maitas putniem Andu kondoru, Amerikas melno grifu, tītaru grifu, kā arī karakaru un čimango. Ekotoksikoloģija pēta toksisko vielu un fizikālo faktoru iedarbību uz dzīvajiem organismiem, un Alesandro un viņa kolēģu uzdevums bijis noteikt smagā metāla – dzīvsudraba – piesārņojumu, mērot to putnu spalvās. Kā tas bijis iespējams, par to stāsta Alesandro di Marčio.

LRT Plius laidų ciklas „Perspektyva“ Meno kūrėjų apdovanojimuose įvertintas už fotografijos meno pristatymą plačiai ir įvairialypei auditorijai. Apie ciklą ir įvertinimą kalbamės su kūrybinės komandos nariais Raminta Jonykaite ir Tomu Pabedinsku.Vaikų knygų autorė Kotryna Zylė ir iliutruotoja Greta Alice išskrido į Indiją, kur dalyvaus Bangalore literatūros festivalyje. Pokalbis su Indijoje jau viešinčiomis Kotryna ir Greta.Vilniuje jau 7 kartą vyksta Paviljono knygų savaitgalis. Kaip sekasi festivaliui, kokie renginiai laukia ir kaip skaitmenizacijos laikais sekasi knygų leidybai?Klasikinės muzikos naujienose: BBC filharmonijos orkestro naujas vyr. dirigentas, pratęstos muzikos vadovų sutartys Toronto ir Strasbūro orkestruose, naujas įrašas su archyviniais Marios Callas pasirodymais, po ketverių metų pertraukos veiklą atnaujinęs Europos Sąjungos baroko orkestras, sudėties pokyčiai Niujorko filharmonijos orkestre ir ypač sėkmingas Asmik Grigorian debiutas Japonijoje.Kembridže gyvenanti virusologė Ingrida Olendraitė šiandien derina motinystę ir profesinę veiklą. Pandemijos metu ypač didelio dėmesio sulaukusios profesijos atstovei ypatingai rūpi ir platesnė mokslo komunikacija, apsauganti visuomenę nuo dezinformacijos. Atitinkamą vietą Ingridos gyvenime užima ir muzika – mokslininkė užaugo muzikų šeimoje, pati grojo smuiku Vilniaus universiteto orkestre. Pokalbis rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Rasa Murauskaitė-Juškienė

Indijā viņu ir 9% no kopējās populācijas. Un tas ir augstākais rādītājs pasaulē. Eiropā gandrīz 2% cilvēku sevi sauc par vegāniem. Kas īsti ir vegānisms - domāšanas veids, modes lieta vai nākotnes nepieciešamība, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciāliste Guna Bīlande un vegāns, zvērināts dzīvnieku advokāts Sandris Ādminis. Guna Bīlande skaidro, ka vegānisms ir radies 20. gadsimta vidū un saistīts jautājumiem par dzīvnieku brīvību un dažādiem vides aspektiem. Pirmkārt, tā ir pārliecība, kurai sekojot, arī mainās diētas vai uztura paradumi, atsakoties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas mūsdienās kļūst arvien populārāk, jo apzināmies, cik daudz mēs ar to, ko uzliekam uz šķīvja, varam ietekmēt gan savu, gan vides veselību. Vegāns nelieto uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus, nebūs ne tikai gaļa, zivs, olas un piena produktu, nebūs arī medus. Īstenam vegāna nebūs arī ādas maciņa un ādas jostas. Tas ir viss ar skaidru definīciju sev un izpratni par planētas kopējo ilgtspēju. Sandris Ādminis piekrīt, ka vegānisma uzmanības centrā ir uzturs, jo "lielākā daļa dzīvnieku, ar kuriem mēs mijiedarbojamies un kuriem arī nodarām pāri un ko audzējam nogalināšanai, ir tieši pārtikai audzētie dzīvnieki". Viņš min, ka katru gadu pasaulē pārtikai audzē un nogalina 75 miljardus sauszemes dzīvnieku vien.  "Salīdzinot ar tiem, visi pārējie eksperimentos izmantotie, kažokādām un izklaidei cirkā un tā tālāk, ko arī cilvēki saista ar vegānismu, tas ir salīdzinoši mazs, niecīgs procents. Ir saprotams, ka mūsu priekšstatā un ikdienā lielākā uzmanība ir tieši uz pārtikas daļu, jo mēs pieņemam vismaz trīs reizes dienā izvēles par to, ko ēdīsim. Līdz ar to biežāk vegānisma sakarā par to runā," atzīst Sandris Ādminis. Tāpat Sandris Ādminis norāda, ka arvien vairāk cilvēki apzinās, ka dzīvnieki cieš un vēlams viņus nogalināt mazāk, ka tas var arī palīdzēt videi un pašu veselībai. Viņi varbūt sevi par vegāniem nesauc, bet rezultātā kopējais izmantoto un nogalināto dzīvnieku skaits samazinās, pateicoties "pusvegāniem". Sandris Ādminis atzīst, ka mūsdienas ir daudz vieglāk kļūt par vegānu, jo pieejamais pārtikas klāsts ir daudz plašāks. "Ir nesalīdzināmi vieglāk veikt šīs pārmaiņas, nekā bija pirms 10, 20, kur nu vēl vairāk gadiem. Es domāju, ar katru gadu šis vieglums un pieejamība pieaug, gan produkti ir aizvien vairāk plašāk pieejami, gan sapratne," vērtē Sandris Ādminis. "Uztura speciālisti aizvien labāk to saprot, ģimenes ārstiem arī tā nav ķīniešu ābece, viņi orientējas tēmā. Līdz ar to sabiedrība kopumā mazāk vadās pēc kādiem aizspriedumiem, pārmetumiem un cilvēkiem ir vieglāk domāt par šo tēmu, saprast, ka viņiem tiešām ir izvēle." Guna Bīlande arī atzīst, ka izvēlēties būt vegānam vai iekļaut augu valsts uzturu savā ikdienā ir krietni vieglāk mūsdienās. "Vienīgi jāmin par veikala produktiem, neaizmirstam to, ka vegāna desiņa vai vegāns cīsiņš, ja mēs no veselības viedokļa skatāmies, nebūs stipri veselīgāka par to, kas būs sarkanās gaļas pārstrādes produkts. Tāpēc, ka tur joprojām būs piesātinātās taukskābes, tieši tāpēc, ka tur būs palielināts sāls daudzums," norāda Guna Bīlande. "Industrija jau arī nav muļķi, viņi skaidri redz tendences attiecībā uz pieprasījumu un to liek pretī tirgū." Sandris Ādmins ieskicē savu ēdienkarti: Brokastīs man patīk iepriekšējā vakarā aplietās auzu pārslas ar rozīnēm un kādām sēkliņām samaltām - linsēklas un saulespuķu sēklas, magoņu sēkliņas. Klāt kāds auglis,, svaigs vai varbūt no mammas ievārījuma burciņām, kas nav varbūt labākais augļu avots. Man patīk putras, mušļi, var kakao vēl pielikt klāt citādākai garšai.  Man ļoti patīk visādas uzkodu maizītes ar kabača šķēlīti, kad ir sezona, apceptu vai svaigu tomātu un zaļumiem pa virsu. Un, protams, jā, neaizmirst visdažādākos pākšaugu avotus. Man liekas, ka to vajag biežāk arī pieminēt tā saukto šķīvja principu, kas  ir tāda elementāra pamatdoma, kā uzturu sabalansēt.  (..) Man ļoti patīk zupas, visvisādas, it īpaši aukstajā gadalaikā un visādi griķu, rīsu ēdieni ar ar dārzeņu mērcītēm. Esmu minimālā, vienkāršota dzīvesveida dzīvotājs, līdz ar to es labprātāk pats gatavoju un paralēli domāju par saviem nākamajiem darbiem, nevis eju ārpus mājas un ceru, ka tur kaut kas būs.

Latvijai nav savu lielo raķešu, astronautu un lielo kosmosa izpētes centru, taču arī Latvijā astronomijai ir spēcīgas tradīcijas. To apliecina arī Latvijas Universitātes Astronomijas observatorija, kurai šogad ir simtā jubileja. Pulksteņu istaba, Frīdriha Candera instrumenti, zvaigžņu globuss un vesels lērums citu, senu astronomijas instrumentu - tie visi glabājas Latvijas Universitātes telpās un stāsta par astronomijas zinātnes dzimšanu Latvijā. Kas LU Astronomijas observatorijā dažādos laikos novērots un kas tajā skatāms mūsdienās, stāsta LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze Gunta Vilka. Simtgadē atklāts Astronomijas vēstures muzejs bijušajās Astronomijas observatorijas telpās, LU ēkā Raiņa bulvārī 19.  "Tajā pašā dienā mēs saņēmām Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vēstuli par to, ka ekspozīcijas sastāvā esošā pulksteņu istaba ir novērtēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis," skaidro Gunta Vilka.  Kā būtiskākos muzeja apskates objektus Gunta Vilka min tieši pulksteņu istabu, kas ir pirmais un galvenais objekts. Tāpat tie ir priekšmeti, kas palīdzēja astronomiem darbā - lielāki, mazāki teleskopi, mērinstrumenti, kā arī meteorītu kolekcija un liels zvaigžņu globuss, kurš observatorijā atradies kopš tās pirmajiem gadiem. Šobrīd gan globusu restaurē, Gunta Vilka cer, ka tas drīz atgriezīsies ekspozīcijā un būs kā otrs lielākais objekts. Meteorologa darbs senatnē Laikapstākļi mums visriņķī ir bijuši vienmēr, un arī senatnē cilvēki novērojuši, ka saulainām dienām seko lietainas, ka pēc siltuma un karstuma nāk vēsums un sals. Liecības par meteoroloģiskiem novērojumiem mēs varētu atrast jau senajās civilizācijās - Senajā Ēģiptē, Divupē, Ķīnā un Indijā. Tiesa, tolaik daudzi procesi skaidroti caur mitoloģisko un reliģisko prizmu, zinātnes tur bijis mazāk. Kad tad vairāk parādās zinātnisks redzējums par laikapstākļiem, par to stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa.

Jungtinių Tautų Generalinė Asamblėja trečiadienį didele balsų persvara pasmerkė Rusijos įvykdytą okupuotų Ukrainos sričių aneksiją, o JAV prezidentas Joe Bidenas pareiškė, kad tai yra „aiški žinia“ Maskvai. JT balsavime dėl Ukrainos Rusiją palaikė vos keturios pasaulio šalys: Sirija, Nikaragva, Šiaurės Korėja ir Baltarusija. 35 šalys, įskaitant Kiniją, Indiją, Pietų Afriką ir Pakistaną, susilaikė.Briuselyje susitinka NATO gynybos ministrai. Daugiausiai dėmesio skiriama Rusijos keliamai branduolinei grėsmei, aptariamas rytinio flango stiprinimas ir karinė parama Ukrainai.Ukrainiečiams lėtai stumiantis į priekį, Rusija siekia įtvirtinti naują gynybos liniją Chersono srityje.Dviejų pareigūnų mirtys per vieną savaitę sukrėtė policijos bendruomenę ir atvėrė sistemos problemas. Abu Šiaulių policininkai nebuvo sulaukę penkiasdešimties, vienas jų mirė iškart po fizinio pasirengimo normatyvų laikymo. Kaip tikrinama policijos pareigūnų sveikata ir fizinis pasirengimas, kokias galimybes gauti valstybės garantuojamas sveikatinimo paslaugas turi eiliniai policininkai?Vilniuje, prie Seimo, gyventojai rinkosi atkreipti dėmesį į sunkia lėtine plaučių liga(cistine fibroze)sergančiųjų vaikų gydymo situaciją Lietuvoje - vaistai ir gydymas brangūs, o už visa tai moka patys tėvais, nes vaikų gydymo valstybė nekompensuoja.Per devynis šių metų mėnesius krova Klaipėdos uoste krito beveik penktadaliu. Nors rezultatas nedžiugina, tačiau prognozės, anot uosto atstovų, buvo niūresnės. Nerimą kelia ir planuojamas įvesti aštuntasis sankcijų Rusijai paketas, nes tai esą taip pat gali atsiliepti Klaipėdos uostui.Telšių rajone šiandien atidarytas didžiausias vėjo elektrinių parkas Baltijos šalyse. Tikimasi, kad naujosios jėgainės beveik penktadaliu padidins šalies elektros generaciją iš vėjo.Ved. Andrius Kavaliauskas

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļus, no otras – pret viņu noteiktas Krievijas Federācijas sankcijas. Tāpat Ukrainas drošības jautājumi kļuvuši par „karstu kartupeli” Eiropas Savienības politikā un, zināmā mērā, arī Vācijas iekšpolitikā. Vācija ir vienīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kura konsekventi atsakās piegādāt bruņojumu Ukrainai, neskatoties uz krasi pieaugušo Krievijas draudu situāciju. Vācijas pozīcija ir, ka šādas piegādes veicinātu situācijas destabilizāciju un būtu pretrunā ar pašreizējās valdības deklarācijā pausto apņemšanos nepiegādāt vācu ieročus krīžu reģioniem. Berlīne šai ziņā ir konsekventa tiktāl, ka liegusi Igaunijai nodot Ukrainai Padomju Savienībā ražotas haubices, kas savulaik bijušas Vācijas Demokrātiskās republikas bruņoto spēku arsenālā. Tomēr daudzi saskata šai pozīcijā Vācijas politisko aprindu, un jo sevišķi sociāldemokrātu, īpaši iejūtīgo attieksmi pret Kremli. Starp citu, nule no sava amata nācies šķirties Vācijas jūras spēku komandierim, viceadmirālim Kejāhimam Šēnbaham, kurš kādā kara jūrnieku konferencē Indijā izteicies, ka Krimas aneksija ir neatgriezeniska, un Vācija gan neatbalstot Krievijas politiku, taču esot skaidrs, ka Krievija ir pārāk svarīga, pārāk sena valsts, lai nerēķinātos ar tās vēlmēm. Jājautā, vai viceadmirālim karavīra tiešumā uz mēles negadījās tas, kas daudziem Vācijas politiķiem prātā? Jāpiebilst gan, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs un ārlietu ministre Annalēna Bērboka daudzkārt uzsvēruši, ka viņu valsts liks maksāt Krievijai augstu cenu, ja tā izvērsīs jaunu agresiju pret Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.