Podcasts about kubas

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

US-Präsident Trump droht Kuba unverblümt mit militärischer Gewalt. Dabei leidet das Land schon seit Jahrzehnten unter US-Sanktionen. Eine Reportage von Jenny Barke. Von Jenny Barke.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Nyheterna Radio 10:00

Barke, Jenny www.deutschlandfunk.de, Hintergrund

In Kuba funktioniert kaum etwas verlässlich. Viele Menschen leben im Rhythmus der Stromausfälle: kein Licht, kein Herd, kein Transport. Die Hoffnung auf Hilfe von außen schwindet, seit Venezuela in der Krise steckt und der Druck aus den USA wächst. Jenny Barke, Katja Bigalke www.deutschlandfunkkultur.de, Weltzeit

Grönland rückt erneut ins Zentrum amerikanischer Machtpolitik. Aus dem Umfeld von Donald Trump werden "Operationen" angekündigt, begründet mit nationaler Sicherheit und strategischer Kontrolle im arktischen Raum. Was lange wie Provokation wirkte, erscheint nach dem US-Zugriff auf Nicolás Maduro plötzlich weniger theoretisch. Denn der Eingriff in Venezuela hat Folgen weit über das Land hinaus: Kuba verliert seinen wichtigsten politischen und wirtschaftlichen Verbündeten und steht unter massivem Energie- und Wirtschaftsdruck. Auch Kolumbien gerät trotz jahrzehntelanger Partnerschaft ins Visier der USA. Die Linie wird sichtbar: Die USA nutzen den geopolitischen Moment, setzen Macht ein, begrenzen chinesischen Einfluss – und verschieben die Grenzen dessen, was amerikanische Außenpolitik sein will und darf. Was heißt es, wenn Donald Trump nun auch an anderer Stelle von möglichen "Operationen" spricht? In dieser Folge geht es um die Szenarien rund um Grönland, Kubas zunehmende Isolation und Kolumbiens heikle Gratwanderung. Darüber spricht Dilan Gropengiesser in "Was jetzt? – Die Woche" mit Auslandsredakteur der ZEIT, Alexander Kauschanski.

Barke, Jenny www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Barke, Jenny www.deutschlandfunk.de, Eine Welt

Barke, Jenny www.deutschlandfunk.de, Eine Welt

Oktober 1962.Die Welt hält den Atem an. Vor der Küste Kubas stehen sich die Supermächte des Kalten Krieges gegenüber.Amerikanische Spionageflugzeuge haben sowjetische Raketen entdeckt - Atomraketen, die in Minuten Washington, New York oder Chicago zerstören könnten.Die USA verhängen eine Seeblockade, die Sowjetunion schickt ihre Flotte in Richtung Karibik.Ein einziger Fehltritt - und der Atomkrieg wäre Realität.Tief unter der Wasseroberfläche, an Bord des sowjetischen U-Boots B-59 glauben die Männer, der Krieg habe bereits begonnen.Der Kommandant befiehlt, den nuklearen Torpedo einsatzbereit zu machen.Nur einer widerspricht: Wassili Alexandrowitsch Archipow.Es ist der Moment, in dem ein einzelner Mann eventuell die Welt vor der nuklearen Katastrophe bewahrt - und doch jahrzehntelang unbekannt bleibt.

Under sommaren 1962 blev Nikita Chrusjtjov alltmer övertygad om att utplacering av sovjetiska kärnvapen på Kuba var en strategiskt sund idé. Det skulle visa sig att han hade fel – istället ledde det till en av kalla krigets farligaste situationer: Kubakrisen. Det var då som världen var som närmast ett fullskaligt kärnvapenkrig.I dagens avsnitt av Militärhistoriepodden diskuterar idéhistorikern Peter Bennesved och historikprofessorn Martin Hårdstedt Kubakrisen 1962.Mot bakgrund av att Sovjet hade känt sig förödmjukat av att USA hade utplacerat Jupiter‑robotar i Turkiet, trodde Chrusjtjov att något liknande i Kuba skulle tolereras av den amerikanska regeringen. Sovjet skulle helt enkelt ge igen. Samtidigt löste det ytterligare ett problem: den senaste ballistiska roboten R‑14 hade visserligen god räckvidd, men använde flytande bränsle, vilket innebar att den krävde flera timmar för att göra stridsklar – och kunde bara stå i vänteläge under begränsad tid.Detta hade kunnat vara acceptabelt – om inte den amerikanska motsvarigheten Minuteman kunde hållas stridsklar under obegränsad tid och skjutas iväg inom loppet av minuter. I vapenteknologins kalla krig var denna skillnad en stor strategisk utmaning för Sovjet. Minuteman I blev operativ i oktober 1962, just när Kubakrisen bröt ut.Som svar på detta sökte Chrusjtjov att ge igen med samma mynt. Fidel Castro hade nyligen genomfört statskupp, och med sovjetiskt stöd säkrades Kubas revolution samtidigt som Sovjet kunde bygga baser bara några mil från södra Florida. Sovjet förstod att detta riskerade en diplomatisk kris, men resonemanget löd att om USA accepterat robotar i Turkiet – varför skulle inte den oerfarne presidenten Kennedy acceptera något liknande, särskilt om han ställdes inför ett fullbordat faktum? Problemet var att det var nära omöjligt att dölja detta för omvärlden – och snart var krisen ett faktum.Bild: President John F. Kennedy i möte med medlemmar ur den nationella säkerhetsrådets exekutivkommitté (EXCOMM) under Kubakrisen. Från vänster: president Kennedy, försvarsminister Robert S. McNamara och biträdande försvarsminister Roswell Gilpatric. Fotot är taget i Cabinet Room, Vita huset, den 29 oktober 1962. Foto: Cecil Stoughton, White House Photographs. John F. Kennedy Presidential Library and Museum, Boston. Licens: Public Domain.Lyssna också på Able Archer – när världen var minuter från kärnvapen-utplåning.Klippare: Emanuel Lehtonen Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Die Sierra Maestra ist nicht nur Kubas höchstes Gebirge – sie ist ein Ort voller Geschichte, unberührter Natur und wilder Abenteuer.

Female Empowerment im Kaffeeanbau – und was deine Tasse Kaffee damit zu tun hat! In dieser besonderen Folge spricht Melly Schütze mit Julia Nordhaus, Head of Portfolio bei Lavazza, über Female Empowerment, Nachhaltigkeit und ganz direkte Einblicke in die Kaffeeproduktion auf Kuba. Julia bringt frische Erfahrungswerte mit, denn sie war vor Kurzem selbst im Rahmen eines Botschafter-Programms in Kuba unterwegs und berichtet eindrucksvoll, wie komplex, kleinteilig und menschennah die Arbeit der Lavazza Stiftung wirklich ist.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu. Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti". Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami! Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko". Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.   Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"' stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu! Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas. Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru… Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru. Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm. Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.  

Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu."  Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.  

I detta avsnitt talar Ana och Martín om Kuba! Ana har talat med historikerna och journalisterna Lohania Aruca Alonso och Hassan Pérez Casabona som båda är baserade i Kuba och diskuterar den historiska, ekonomiska och geopolitiska kontexten för Kuba idag. Vad är vägen framåt för Kuba och vad innebär Kubas framtid för resten av vänstern […]

600 Parlamentarier aus 73 Ländern haben am 20. September einen Offenen Brief veröffentlicht, in welchem die USA aufgefordert werden, Kuba von der „Liste der staatlichen Förderer des Terrorismus“ zu streichen. Die Listung wird allgemein als Willkürakt im Zuge des US-Wirtschaftskrieges gegen Kuba gewertet und hat massive Auswirkungen auf die Versorgung der Zivilbevölkerung, da dortWeiterlesen

Die selbst ernannte „westliche Wertegemeinschaft“ versucht immer gerne vergessen zu machen, auf welcher Seite der Geschichte sie über Jahrzehnte im Kampf gegen Kolonialismus und Apartheid stand und auf welcher Seite die Länder des sozialistischen Blocks. Exemplarisch dafür steht die Festnahme von Nelson Mandela im August 1962, die nur gelang, weil der US-Geheimdienst CIA den SicherheitsorganenWeiterlesen

Eine Anaylse im Gewand des Thrillers von Leonardo Padura über tabuisierte Ereignisse auf der Zuckerinsel mit dem Helden Mario Conde.

No 3. līdz 6. jūlijam norisināsies 24. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas Ritmi”. Galvenā koncertvieta būs Rīgas Doma dārzs, kur 4. un 5. jūlijā notiks lielākie koncerti. Festivāla skatuves būs arī “Riga Jazz Lounge” viesnīcā “Radisson Blu Latvija”, “Fenikss Lounge” viesnīcā “Aston Hotel Riga” un “Jersika Stage” mākslas centrā “Noass”, bet Latvijas Radio 1. studijā notiks festivāla mākslinieku atvērtās meistarklases. Vairāk informācijas gan par meistarklasēm, gan visiem uzstājmāksliniekiem festivāla mājaslapā. 4. jūlijā Rīgas Doma dārzā uzstāsies Londonā dzīvojošais itāļu džeza ģitārists Antonio Forčione (Antonio Forcione) ar savu trio un itāļu komponists, aranžētājs, pianists un bandoneonists Daniele di Bonaventura kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” programmā “Tango svīta”. 5. jūlijā Rīgas Doma dārzā - Kubas džeza pianistiem Horhe Lūiss Pačeko (Jorge Luis Pacheco) ar savu kvartetu un amerikāņu soul, funk un hip-hop mākslinieks Hosē Džeimss (José James) ar savu jauno džeza zvaigžņu un “Grammy” balvas nominantu kvartetu. Latviju festivālā pārstāvēs Matīsa Žilinska trio, Jūlijas Zakirovas kvartets, Elizabetas Lāces trio, Ellas Zīriņas trio, “Third Stream Quartet”, Vadima Dmitrijeva kvintets, Reinis Jaunais ar Ernu Daugavieti, Klāva Ābola kvintets un vēl citi mākslinieki. Plašāk par festivāla viesiem un programmu - festivāla mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns un džeza mūziķis Indriķis Veitners, kurš kopā ar kvartetu third stream festivālā sniegs divus koncertus. Māris Briežkalns: “Šie mums vienmēr ir svētki. Festivālā būs vairāki nozīmīgi Notikumi – tiem mūziķiem, kuri uzstāsies “Noasā”, nāks ārā jaunas plates, Rīgas Doma dārzā uzmirdzēs amerikāņu zvaigzne Hosē Džeimss kopā ar ne mazāk spožu pavadošo grupu, turpat uzstāsies lieliskais bandoneonists Daniele di Bonaventura, kurš pats arī diriģēs mūsu kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, muzicēs ģeniālais Antonio Forčione, kurš ir ne tikai lielisks ģitārists, bet arī tik tiešām prot komunicēt ar publiku, un pirmoreiz Rīgā būs jaunā kubiešu pianisma zvaigzne Horhe Lūiss Pačeko, kurš arīdzan ir lielisks šovmenis plus vēl dziedātājs, tādēļ – nāciet un izbaudiet fantastisku mūziku!” Indriķis Veitners: "Man tiešām ir liels prieks festivāla dalībnieku vidū redzēt diezgan pamatīgu plejādi ar aktīvākajiem jaunās paaudzes džeza mūziķiem. Te var saukt visus vārdus pēc kārtas – Matīss Žilinskis, kas nedēļu atpakaļ veiksmīgi finišēja Mūzikas akadēmijas džeza katedru, Ella Zīriņa, kas mācās Holandē, Vadims Dmitrijevs, kuram tūlīt „Jersika Records” iznāks jauna plate, Toms Rudzinskis, kurš varbūt gluži vairs nav jaunais, tāpat arī Klāvs Ābols un citi. Tā ir skatuve jaunajiem latviešu džeza mūziķiem, un man liekas, ka tas ir ļoti lieliski un festivālam tieši tas jādara. Faktiski tā ir iespēja redzēt mūsdienu Latvijas jauno džeza scēnu."

Bilden till trots handlar inte avsnittet om Kubakrisen 1962. Istället handlar avsnitt 134 från 2016 om Kubas tid fram till och med revolutionen som störtade diktatorn Batista 1959. En person som i allra högsta grad figurerar är förstås diktatorn därefter, Fidel Castro. Lyssna på våra avsnitt fritt från reklam: https://plus.acast.com/s/historiepodden. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

In this episode of the Cuba Buddy podcast, join host Rebekka on a fascinating journey into Cuba's entrepreneurial community. In an interview with founder Adriana Heredia Sanchéz, we learn the story of her business, Beyond Roots. Beyond Roots began as a passion project to promote Afro-Cuban identity and has since grown into a thriving cultural centre that includes different cultural activities, a fashion brand, a wide range of Afro-Cuban hair products, a hair salon and - soon - Cuba's first Afro-Cultural Centre in Havana. From the challenges of entrepreneurship in Cuba to the transformative power of community empowerment, explore Beyond Roots' journey and vision for the future. Whether you are planning a trip to Cuba or simply curious about entrepreneurship in a country like Cuba, this podcast is for you. Deutscher Text: In dieser Folge des Cuba Buddy-Podcasts begleitet Ihr unsere Host Rebekka auf eine faszinierende Reise in die kubanische Startup-Szene. In einem Interview mit der Gründerin Adriana Heredia Sanchéz erfahren wir die Geschichte ihres Unternehmens Beyond Roots. Beyond Roots begann als leidenschaftliches Projekt zur Förderung der afrokubanischen Identität und hat sich seitdem zu einer kulturellen Gemeinschaft entwickelt, die verschiedene Aktivitäten, eine Modemarke, eine breite Palette afrokubanischer Haarprodukte, einen Friseursalon und - bald - Kubas erstes afrokulturelles Zentrum in Havanna umfasst. Erfahrt mehr über die Herausforderungen des Unternehmertums in Kuba und die transformative Kraft des Community Empowerment, über die Reise von Beyond Roots und die Vision für die Zukunft. Egal, ob Ihr eine Reise nach Kuba planet oder einfach nur neugierig auf das Unternehmertum in einem Land wie Kuba seid, dieser Podcast ist für Sie.

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Chris entführt Markus in den Wald voller Spechte und Lexika-Phonoboxen. In eine Zeit in der das Internet noch kaputt war und das Wissen noch im heimischen Bücherregal steckte. Nach einer grossen Portion Regal-Wissen geht es ins Interview zu Antonia Kubas. Auf dich wartet eine Folge mit spannenden Themen und viel guter Musik aus Berlin. Und wenn dir unsere Sendung gefällt, dann freuen wir uns über ein kostenfreies Abo und eine Bewertung in deinem Podcast-Player. Für direktes Feedback, schau doch mal auf unserer Webseite http://vinylopresso.ch oder auf Instagram und Facebook vorbei.

Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso. Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku. Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē. Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai. 19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru. Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru. Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks. Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm. Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija. Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības. Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ. Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem. Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.

Schumann, Peter B.www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Er gilt als einer der Vorläufer des Changüí und des Son Cubano, ist aber außerhalb Kubas kaum bekannt. In dieser Folge schauen wir uns daher einmal genau an, was der Nengón eigentlich ist, wie er klingt, was ihn auf einer instrumentalen und auf einer formalen Ebene auszeichnet und was das alles mit der heutigen Timba noch zu tun hat. Wir reden über “Guías” und “Reginas”, über “Coros” und “Estribillos”, über “Montuno” und Call & Response und vieles, vieles mehr.Musikbeispiele in dieser Folge:1, 2: Luis Torres Montejo, El Grupo Nengón del Cauto, “El Nengón”, 100 Sones Cubanos, Vol. 5, J&N Records 2010.3: La Familia Valera Miranda, Danilo Orozco, “Nengón para tí”, Antología integral del son (1983), Virgin Record 1999.4: Azúcar Negra, “La farándula me llama”, Bailar con tacones, Egrem 2013.5, 6: Poncho Sánchez, “Nengón”, Soul of the Conga, Concord Records 2000.7: Los Muñequitos de Matanzas, “Yo también soñé”, Rumba de corazón. 50 aniversario, Bis Music 2002Video-Empfehlungen:“Los 100 sones de Cuba (documental de Edesio Alejandro)”, Youtube: https://youtu.be/SIGGqhHef-E, insb. ab 15:40.“El Son Cubano en Washington, D.C., 1989: Con Compay Segundo”, Youtube: https://youtu.be/FEHSYoI0IJ0, insb. ab 2:20. Literaturempfehlungen:Gilroy, Paul, The Black Atlantic. Modernity and Double Consciousness, London/New York 1993.Orozco, Danilo, “Nexos globales desde la música cubana con rejuegos de Son y No son”, in: Boletín Música 38 (2014), S. 17-94.Perna, Vincenzo, Timba. The Sound of Cuban Crisis, Aldershot/Burlington 2005.Rodríguez Ruidíaz, Armando, Los géneros de la música popular cubana. Su origen y evolución, 2019.

Jake Kubas has been a steady performer on the NDSU offensive line. He talks about his time with the Bison, his family history with NDSU and what it means to him.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Der ukrainische Journalist und Lateinamerika-Experte Oleg Jassinski wird oft, zumeist rhetorisch, gefragt, warum er so viel auf die Unabhängigkeit Kubas gibt und so wenig auf diejenige seiner Ukraine. In dem vorliegenden Beitrag gibt er eine Antwort. Von Oleg Jassinski  

Von Cienfuegos an der Südküste Kubas, brechen wir zu unserer letzten Kuba-Etappe auf. Sie führt uns entlang winziger Inseln nach Cayo Largo. Wir besuchen die einsamen Hüter eines Leuchtturms, schliessen Freundschaft mit den Mitarbeitern des Schildkrötenschutz-Programms auf Cayo Largo und tauchen mit Haien. Dann, nach eineinhalb Monaten in Kuba, setzen wir Segel. Weiter geht's nach Mexiko!Support the showWenn ihr mehr über Mabul und unser Seglerleben erfahren, Fotos anschauen und unseren Blog lesen wollt, besucht unsere Homepage www.sailingmabul.com. Falls euch unser BoatCast inspiriert und ihr Mabul und uns unterstützen wollt, könnt ihr über unsere Homepage eine Patron-Mitgliedschaft lösen. Support the show

Als Spezialist für Kubareisen möchten wir Euch stets die besten und authentischsten Seiten des Karibikparadieses zeigen. Heute geht es um das wunderschöne Camagüey. Chris spricht mit Dayana in unserem Büro in Havanna über ihre Erfahrungen und Tipps als Lokal. Camagüey ist die drittgrößte und eine der ältesten Städte Kubas. Seit 2008 ist sie zudem das neunte UNESCO Weltkulturerbe des Landes. Verliert Euch in den Straßen der Stadt beim Erkunden von versteckten Plazas, barocken Kirchen, faszinierenden Galerien und gemütlichen Bars und Restaurants. Camagüey ist ein Ort der Künste, die Bastion der Katholischen Kirche auf Kuba und nach Havanna wohl die charmanteste und kultivierteste Stadt Kubas. Der perfekte Zwischenstopp in Eurem Traumurlaub! Bereitet Euch auf Eure individuelle Reise nach Kuba vor! Für mehr Informationen schaut gerne auf unserer Website vorbei: https://cuba-buddy.de/kuba-individualreisen/?utm_source=podcast&utm_medium=spotify&utm_campaign=socialmedia

Die Nordküste von Kuba ist eine beliebte Ferien- und Seglerdestination, die Südküste jedoch ist vergessen und verlassen. Während zweier Wochen fuhren wir von Santiago de Cuba nach Cienfuegos und sahen dabei kaum eine Menschenseele. Es war eine Reise in die Abgeschiedenheit und Wildnis, in reiche Fischgründe und verzaubernde Unterwasserwelten, die gleich mehrere erfreuliche und unerfreuliche Überraschungen für uns bereit hielten. Zu den wenigen Menschen, die wir antrafen, gehörten Langustenfischer. Mit ihnen tauschten wir Languste gegen Medikamente, Kleider und Anglerzeugs und sie nahmen uns mit auf die Langusten Jagd. Support the showWenn ihr mehr über Mabul und unser Seglerleben erfahren, Fotos anschauen und unseren Blog lesen wollt, besucht unsere Homepage www.sailingmabul.com. Falls euch unser BoatCast inspiriert und ihr Mabul und uns unterstützen wollt, könnt ihr über unsere Homepage eine Patron-Mitgliedschaft lösen. Support the show

17. April 1961 – Rund 1500 von der CIA unterstützte Exilkubaner landen in der „Schweinebucht“ („Bahía de Cochinos“) an der Südküste Kubas, um Fìdel Castro zu stürzen. Die kubanischen Streitkräfte bleiben loyal, die Invasion scheitert. Zum Wikipedia-Artikel: https://de.wikipedia.org/wiki/Invasion_in_der_Schweinebucht Produziert von Schønlein Media: https://schonlein.media Cover-Artwork Amadeus E. Fronk: https://amadeusamadeus.de/ Ton & Schnitt: João Carlos Da Cruz Stimme: Moritz Tostmann

Anders är tillbaka för att dra en otrolig story om hur en trist tysk fotbollsstad värvade Kubas hela landslag. Johan blir besatt av en rå bild tagen av Robert Prytz. Dessutom: Ludwig Augustinssons havererade karriäroptimering, misshandlade rivaler, hopplösa fotbollsstäder, ”Granens” olika stolar, det gråtande decenniet, Albert & Herbert går på fotboll, Hamrén under press i Ålborg och känslan av att vara som bäst i helt fel tid.

Derek Hanson caught up with NDSU offensive lineman Jake Kubas In Frisco, TX ahead of the FCS National Championship.See omnystudio.com/listener for privacy information.

- To dość nietypowy skład, natomiast pomysł na płytę wyszedł bardzo naturalnie, dlatego, że jesteśmy z Szymonem małżeństwem muzyków. Każde z nas miało swoje projekty, natomiast w pewnym momencie zaczęliśmy się zastanawiać, czy utwory na taki skład jak sopran i altówka istnieją. Okazało się, że rzeczywiście jest ich dosyć sporo - mówiła śpiewaczka Aleksandra Kubas-Kruk, która wraz z Szymonem Krukiem nagrała płytę "Impresje".

Heute vor 60 Jahren kündigte US-Präsident John F. Kennedy eine Blockade Kubas an als Maßnahme gegen den Aufbau sowjetischer Raktenstützpunkte.

Schon im Sommer 1962 bekamen die USA Nachrichten darüber, dass die Sowjetunion angefangen hat, Militär und Raketen auf Kuba zu stationieren. Mitte Oktober verdichteten sie sich. Aufklärungsflugzeuge bestätigen US-Präsident John F. Kennedy, dass die Sowjetunion dabei ist, Startrampen für atomare Mittelstreckenraketen auf Kuba zu errichten. In den kommenden Tagen berät er sich intern mit seinem Stab. Mehrere Optionen werden diskutiert: Kuba aus der Luft angreifen? Eine Invasion planen? Verteidigungsminister Robert McNamara schlägt eine Seeblockade vor. Wie brisant die Lage ist, bleibt der Öffentlichkeit verborgen, die Beratungen finden vertraulich statt. Selbst beim Treffen mit dem sowjetischen Außenminister Andrei Gromyko am 18. Oktober 1962 lässt Kennedy nicht durchblicken, was er weiß. Die Situation spitzt sich also eine Woche lang unbemerkt zu, bis Kennedy schließlich am 22. Oktober 1962 eine Rundfunkansprache ankündigt. Um 19 Uhr Washingtoner Zeit informiert er die US-Bürger über die Lage und die bevorstehende Seeblockade. Wir hören zunächst die Originalrede Kennedys, dann, etwa ab Minute 20, die Übersetzung, die der Sender RIAS Berlin am 23. Oktober 1962 ausgestrahlt hat. Wortlaut der Kennedy-Rede: https://microsites.jfklibrary.org/cmc/oct22/doc5.html

Viel Spass mit ''Mitten in Kubas Bitcoin Revolution'' von Alex Gladstein. Im Original erschienen unter dem Titel: Inside Cuba's Bitcoin Revolution. Du willst mehr? Dann abonniere unseren Podcast, folge uns auf Twitter & Instagram oder lies dich durch unsere Mediathek auf aprycot.media/thek. Bitcoin-Bücher & mehr: https://aprycot.media/shop/ Der Podcast auf allen Plattformen: https://anchor.fm/aprycotmedia Lass den Sprechern und Übersetzern ein paar Sats da: https://aprycot.media/content-plebs/ Sprecher: Tom Schwan Übersetzer: Kid Lektorat: Juniormind

Auf der Documenta 15 gibt es - jenseits des Skandals - auch Kubas berühmteste Gegenwartskünstlerin, Tania Bruguera zu entdecken. Ihr Kollektiv INSTAR zeigt zensierte Künstler:innen und vermischt die Grenzen zwischen Kunst und Aktivismus. // Von Peter B. Schumann/ WDR 2022/ www. radiofeature.wdr.de Von Peter B. Schumann.

Auf der Documenta 15 gibt es - jenseits des Skandals - auch Kubas berühmteste Gegenwartskünstlerin, Tania Bruguera zu entdecken. Ihr Kollektiv INSTAR zeigt zensierte Künstler:innen und vermischt die Grenzen zwischen Kunst und Aktivismus. // Von Peter B. Schumann/ WDR 2022/ www. radiofeature.wdr.de Von Peter B. Schumann.

Our good friend. Alec Kubas-Meyer is back on in the store with us! This time, we are moving out of Germany (go listen to Alec's last appearance talking about Run Lola Run) and heading into China to talk about Stephen Chow's, Kung Fu Hustle. Join as as we talk about this absolute must see film. --- This episode is sponsored by · Anchor: The easiest way to make a podcast. https://anchor.fm/app Support this podcast: https://anchor.fm/overduerentals/support

Schumann, Peter B.www.deutschlandfunkkultur.de, FazitDirekter Link zur Audiodatei

Schumann, Peter B.www.deutschlandfunkkultur.de, VollbildDirekter Link zur Audiodatei

Schumann, Peter B.www.deutschlandfunk.de, Kultur heuteDirekter Link zur Audiodatei

The latest on the destruction of the Georgia Guidestones

In the latest episode of the Empowerography Podcast, my guest is Kelly Kubas. I am a successful entrepreneur, professional coach and mother of three who is committed to guiding people to their highest potential. As a coach, I help people like you transition to a place of feeling less overwhelmed, more empowered and in control of your new exciting life. I help uncover your strengths, confidence and passion so that you can move into the life you deserve and desire. When I became the “Entrepreneur” of my life, I was able to design what it would look like, how I wanted to live it, and who was to be living in it. I changed my mindset and jumped over any obstacle that came my way - there were many. I became laser focused on my goals so when “saboteurs” came knocking at my door I did not answer.  I was confident and empowered to keep moving forward. I began to feel gratitude for everything I wanted to achieve. I began to give thanks and embrace the feeling of already living my new life even before it happened. What I continue to practice and learn is change doesn't have to be scary. We can approach change with curiosity, excitement and the feeling of already living it! In this episode we discuss coaching, learning, personal struggle, relatability and becoming the entrepreneur of your life. Website - https://www.kellykcoaching.com IG - https://www.instagram.com/kellyklifecoach FB - https://www.facebook.com/kellyklifecoach "Going through that journey of coaching" - 00:03:44 "You know I always feel like our life experiences are like a double edged sword" - 00:09:06 "Any of my biggest failures were not because I didn't know to do something different" - 00:21:10 Empowerography would like to offer you a discount code to one of our exclusive partners, Quartz & Canary Jewelry & Wellness Co. Please use CODE EMPOWER15 to receive 15% off upon check out at www.quartzandcanary.com. Quartz & Canary is truly the place, where spirituality meets style.

This week, we're talking about the late 1900s classic from writer/director Tom Tykwer, Run Lola Run. Our good friend, Alec Kubas-Meyer of The Week I Review is with us to discuss this stylistic German film that took the world by storm upon its release. Enjoy the discussion and let us know about your Run Lola Run memories.