Podcasts about neskatoties

Neskatoties uz pēdējo nedēļu dabas untumiem, dārzos ir kam augt un ziedēt. Par jūnija sākuma dārza darbiem, kas palīdzēs dārziem kļūt vēl krāšņākiem, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Maruta Kaminska mudina rušināt dārzus, it sevišķi vietās, kur lijis vairāk un augsne ir sablietēta, jo augiem vajag gaisu. Ir jau paradījušās laputis. "Upenei, jāņogai tūlīt būs arī saldajiem ķiršiem, laputis parasti uzmetas dzinumu galos. Necerat, ka ar zaļajām ziepēm, ka pašpricēsi nedaudz pa virsu un tas palīdzēs, jātrāpa laputij virsū. Ja tev ir 10 krūmi, nav sarežģīti, apstaigā un noknieb tos dzinumus, kas sačokurojušies, maisiņā iekšā, aizsien ciet, lai tur nosmok. Tad miglo tās pašas zaļās ziepes, citus bioloģiskos preparātus," skaidro Maruta Kaminska. Bioloģiskie preparāti ir vājāki, tos ir jālieto biežāk un profilaktiski. Kāpēc vīnogulāju stādījumos vīnaudzētavās priekšā stāda rožu rindu? Tāpēc, ka slimības un kaitēkļi pirmie parādās uz rozēm un tikai tad uz vīnogulājiem. Pēc tam uz vīnogulājiem. Tās nozīmēs, ka vari, skatoties uz rozēm, prognozēt, kas notiek dārzā. Roze ir testa kultūra. Kukainis arī ir izvēlīgs feinšmekers," papildina Vija Rožukalne. Jāsāk arī jau griezt pavasarī noziedējušie krūmi – forsītijas, spirejas.

Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.  

“2020. gadā milzīgā alkohola reibumā ar nazi pārgriezu sev roku. Gribēju trāpīt vēnās, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc man nedeva šo iespēju – pabeigt šo dzīvi. Varbūt tāpēc, ka man ir meita,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Laura Cepurniece. Laura ir jauniete, kura bērnībā pārcieta gan emocionālo vardarbību, gan seksuālo vardarbību, kad viņai bija 5 gadi. Noraidījums un necieņa no mātes puses būtiski ietekmēja Lauras dzīvi. Līdz pat tam, ka viņa vairākkārt mēģināja aiziet no šīs dzīves. Neskatoties uz grūtībām, viņa gadiem ilgi nodarbojās ar dejām, sportu un mākslu, taču pusaudžu gados sāka cīnīties ar alkohola lietošanu un depresiju. 17 gadu vecumā Laura kļuva par māti un ļoti agri sāka strādāt, cenšoties nodrošināt meitai labāku nākotni. Pieaugot, viņa pārtrauca alkohola lietošanu, meklēja profesionālu palīdzību un turpina cīnīties ar zaudējumiem un sāpēm, tostarp brāļa nāvi. Neskatoties uz ciešanām, Laura apņēmīgi meklē ceļu uz dziedināšanu un labāku dzīvi. * Psihiskās veselības palīdzības iespējas: Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruņi: 6 7222922 ; 2 7722292 VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (visu diennakti) - 116111 * Aicinām ikvienu, kurš bērnībā vai jaunībā ir cietis seksuālā vardarbībā, nevairīties meklēt palīdzību. Ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir līdzīga pieredze, lūdzam vērsties Valsts policijā. Jūsu drosme dalīties notikušajā var palīdzēt nodrošināt taisnīgumu un pasargāt citus!

“Traumas, lauztas rokas un deguns. Vairākas reizes esmu bijis reanimācijā. Un, kad runāju ar psihologu, viņš pateica, ka esmu dopamīna narkomāns. Vienkārši — tu saņem to sajūtu, tās emocijas, un tas ir pats galvenais,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Daniils Vesnenoks. Pirms aptuveni trim gadiem Daniils sāka arvien mazāk pievērsties cīņām, jo vairs nespēja apvienot vairākas lietas. Pēc aktīvās sporta karjeras viņš pievērsās cīņu sporta popularizēšanai Latvijā. Tagad viņš pats organizē cīņu pasākumus un sniedz platformu jaunajiem cīkstoņiem. Neskatoties uz organizatoriskajiem pienākumiem, pēc vairāku gadu pārtraukuma viņš šogad atgriezīsies ringā. #dzīveinavmelnraksta

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV prezidents Donalds Trams ne reizi vien izteicies par "labiem" un "sliktiem" gēniem, pastiprinot noraidošo attieksmi pret imigrantiem. Arī biznesmenis Īlons Masks savā retorikā izmanto ģenētiku, piemēram, stāstot kā "glābs pasauli" ar saviem gēniem, radot daudz pēcnācēju. Kāpēc valstu vadītājiem ģenētika jau vēsturiski ir bijis trumpis retorikā? Un, vai patiešām ir tādi - labi un slikti - gēni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks, bioētikas speciālists Ivars Neiders un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Sīkbūtņu DNS pētniecība Ģenētiskā informācija atrodas visās dzīvajās šūnās un līdz ar to šo informāciju par jebkuru dzīvo organismu var atrast apkārtējā vidē - zemē, gaisā un ūdenī, kur vien kāds  organisms ir bijis tuvumā. Šoreiz izzinām, kā Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti ūdens paraugos atrod un pēta tur mītošo sīkbūtņu DNS. Stāsta šī institūta pētniece Iveta Jurgensone. DNS jeb ģenētiskais kods ir unikāls katrai dzīvai būtnei, pat daļai no vīrusiem tāds ir sastopams, tāpēc, ja apkārtējā vidē vienalga kāda lieluma dzīva radība ir atstājusi savas pēdas, speciālisti ar dažādām metodēm, paņemot paraugus, piemēram no ūdens, var noteikt kādas konkrētas sugas īpatņi šajā vidē uzturas. Sākums ir vienkāršs: pētnieki tīrā spainī iesūknē ūdeni, caur īpašu smalku filtru to izfiltrē un tālāk darbs ir ģenētiķiem - tā pāris vārdos var raksturot procesu, kad Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti ūdens paraugos meklē planktonā jeb brīvi peldošo ļoti sīku augu un dzīvnieku kopumā  atsevišķu sugu pārstāvjus. Bet detalizētāk par šo pētniecības metodi, kad ūdens sastāvā pēc gēnu analīzes var noteikt, kas tieši tur mitinās, stāsta institūta pētniece Iveta Jurgensone. Raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties profesore Aija Zobena Mūsu raidījumā bieži viesojas zinātnieki, kuri stāsta par savas jomas pētījumiem un jaunākajaiem atklājumiem kādā nozarē. Taču ne mazāk interesantas pērles atrodamas šo cilvēku grāmatu plauktos. Šoreiz piedāvājam iepazīt, ko interesantu ar zinatnisku skatu ir izlasījusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Aija Zobena. Profesore izvēlējusies savu "mūža grāmatu", ko labprāt pārlasa un arī izmanto kā piemēru, stāstot par socioloģiju. Neskatoties uz to, ka šī grāmata ir Latvijas kultūras kanonā, to daudzi nav lasījuši. Tā ir Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”. 

Mārča Lāča jaunākā spēlfilma, eksistenciālā vampīrkomēdija "Mūžības skartie" sāk savu ceļu pie skatītājiem Latvijā. Kultūras rondo iztaujājam režisoru un scenārija autoru Mārci Lāci, aktieri Andri Keišu un komponistu Tomu Auniņu. Mārča Lāča vampīrkomēdija "Mūžības skartie" stāsta par kādu pusmūža kriptovalūtas tirgoni, kuru visi dēvē par Resno (lomā Andris Keišs). Resnais dzīvo vientuļā treilerī, kur savas dienas pavada, spēlējot videospēles un klausoties podkāstus par nemirstību. Neskatoties uz šo visai nožēlojamo stāvokli, viņš šķiet pat apsēsts ar nemirstību. Drīz vien pie Resnā ierodas negaidīti ciemiņi – vampīru pāris Egons (Ivars Krasts) un Karloss (Edgars Samītis), kas viņam piesola mūžīgu dzīvošanu. Ir tikai viens āķis – arī Resnajam ir jāpieņem lēmums kļūt par vampīru. Deviņām Lielā Kristapa balvām nominētā Mārča Lāča filma "Mūžības skartie" uzdod daudz būtisku jautājumu, tostarp daudziem jau zināmo – kam mums mūžība, ja netiekam galā ar pelēku svētdienas pēcpusdienu. Vai spējam izjust empātiju pret vampīriem? Vai paši kādreiz spējam paskatīties un atzīt, cik lielu daļu savas dzīves pašu neizdarības dēļ pakļaujam dažādiem, maigi sakot, apšaubāmiem bet nenoliedzami eksistenciāliem risinājumiem?

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Neskatoties uz aktīvo pretdarbību, telefonkrāpnieki intensīvi turpina medīt jaunus upurus. Par veidiem, kā mūs mēģina apkrāpt saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas "Bite Latvija" iekšējās drošības procesu vadītājs Reinis Pudāns, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas galvenā inspektore Una Meijere, LMT privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte, Tele2 drošības nodaļas vadītājs Mārtiņš Melnis un Finanšu asociācijas pārstāvis Jānis Krops.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirka attiecības ar kultūru ir savadbīgas. Tas vienlaicīgi ir un nav klātesošs. Tā klātbūtne ir tik gaistoša, ka brīdī, kad parādās izrāžu afišas, nojaušam, ka izrādes ir jāredz tieši tagad, citādāk tās pavisam drīz pazudīs no mūsu apkārtnes. Cirka semiotiķis Pols Buisaks 1970. gados to sauca par cirka metakulturālo dabu – tā ir performance, ko neierobežo vienas kultūras konteksts, valoda, vai simbolika. Izrādes sakņojas ķermeniskās sajūtās arī skatītājā, tādēļ to saprot ikviena vecuma auditorija. Bet vai varam attiecināt šo ideju uz mūsdienām? Vai mūsdienās ir iespējams definēt kas ir cirks? Kā minēju iepriekšējā “Vai zini?” sērijā par cirku, tas nereti tiek pieskaitīts pie salīdzinoši vieglas izklaides. Ja domājam par cirka izrādēm no kognitīvā aspekta, tās bieži vien ir ļoti piesātinātas un, varbūt līdzīgi kā sociālie tīkli, spēj pārsātināt mūsu maņas, radot viltus iespaidu par izklaidi. Atgriežoties pie Paula Buisaka idejas par cirku un metakulturālu mākslas formātu – mūsdienās tam var gan piekrist, gan nepiekrist. Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir radušies jauni cirka veidi, žanri un tradīcijas, kamēr paralēli tam skatītājus turpina iepriecināt arī tradicionālā cirka trupas un priekšnesumi. Līdz ar to visaptverošas cirka definīcijas kļūst arvien, arvien problemātiskākas. Šeit izcils piemērs ir Rīgas cirks. Pēc tam, kad 2016. un 2017. gadā vienlaicīgi risinājās gan īpašumtiesību pārņemšana, gan dzīvnieku aizsardzības likuma ieviešana par eksotisko dzīvnieku aizliegumu priekšnesumos, gan jaunas stratēģijas konkurss, gan ēkas slēgšana tehnisku iemeslu dēļ – senā Rīgas cirka būve vairs nesimbolizē to cirku, ko tā simbolizēja teju 130 gadus. Pēc nesenās rekonstrukcijas, cirks ir atgriezies senajā ēkā bet nesot jaunas vērtības, radošos mērķus un estētiku. Ņemot vērā, ka Latvijas kontekstā cirks nav daļa no nacionālās identitātes, tā izdzīvošana ir saistīta ar sadarbību un skatu nākotnē. Neskatoties uz to, cirks Latvijā vēl joprojām ir daudzveidīgs. Paralēli Rīgas cirkā notiekošajam, visā Latvijā uzstājas vietējās ceļojošo cirku trupas, kā cirks “Leo” un cirks “Baltija”, kā arī ārzemju ceļojošie cirki. Bieži varam dzirdēt par telšu jeb šapito cirku viesošanos dažādās vietās, nereti ārpus Rīgas it sevišķi siltajā sezonā. Rīgā arī pastāv iluzionisma teātris un muzejs “Mystero”, kas aicina skatītājus iepazīties specifiski ar iluzionisma mākslu. Savukārt Rīgas cirks kļūst arvien atvērtāks sadarbībai ar citiem mākslu veidiem. Tur esošā skatuve ir unikāla ar savām tehniskajām iespējām un ne tikai ir visatbilstošākā celtne cirka vajadzībām šajā reģionā, bet tās piedāvātās iespējas spēj pavērt jaunus radošos risinājumus arī citu mākslu profesionāļiem. Iespējams, piedāvājot cirkam raksturīgo rotaļīgumu un zinātkāri pārtulkot arī citās mākslas formās.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules lielākajām valstīm iedzīvotāju skaita un ekonomiskā nozīmīguma ziņā, proti, Bangladešas Tautas Republiku. Analizējam tās politisko ekonomiku. Bangladešas iedzīvotāju skaits sasniedz 169 miljonus cilvēku un tās galvaspilsēta Daka ir šobrīd ir pasaulē ceturtā lielākā pilsēta ar tās vairāk nekā 23 miljoniem iedzīvotāju. Par Daku lielākas ir tikai Šanhaja, Deli un Tokija. Tokija ir pasaules rekordiste ar 37 miljoniem iedzīvotāju. Neskatoties uz Bangladešas izmēriem, tā ir viena no vismazāk tūristu iecienītajām valstīm pasaulē. Esam daudz runājuši par valstīm, kuras apmeklē vairāk cilvēku gadā, nekā tajās dzīvo, bet Bangladešas gadījumā ciemiņu skaits esot vien ap 125 tūkstošiem cilvēku. Respektīvi, uz 1300 Bangladešas iedzīvotājiem pienākas vien tikai viens tūrists. Nav jau valstī pārāk daudz apskates objektu. Bet vērtīgākais esot vēsturiskā mošeju pilsēta Bagerhata, kas bija kopš gadsimtiem aizmirsta Bagladešas džungļos un tādēļ saglabājusi unikālus musulmaņu viduslaiku arhitektūras piemērus. Bangladešas karogs ir līdzīgs jau minētās Japānas karogam. Līdzīgs ar to, ka karogā atrodama sarkana bumba un līdzīgi, kā Japānas karogā sarkanā bumba apzīmē sauli - jaunās valsts uzlecošo sauli. Bangladešas karoga bumba gan ir nedaudz nobīdīta pa kreisi, kas apzīmē asinsizliešanu, kuras rezultātā jaunā valsts radās. Visbeidzot, Bangladešas karogam ir zaļš, nevis balts fons. Zaļš, jo musulmaņu tradīcijās zaļā krāsa ir īpaša un apzīmē gan cerību uz jaunatni, gan zaļo dabu. Bengālijas iedzīvotāji vairāk nekā 90 procenti ir musulmaņi un tikai astoņi procenti ir hinduisti, lai arī valsts atrodas blakus Indijai. Bangladešā 99 procenti iedzīvotāju ir bengāļi pēc etniskās piederības. Un vēsturiski musulmaņi ienāca šajā Gangas un Bramaputras upju deltā tikai 10. gadsimtā. Tirgotāji un pravieši, protams, bija pirmie. Eiropiešu tirgotāji sāka ierasties vien 16. gadsimtā. Bengālija, kā Bangladešu pēc agrākā nosaukuma varbūt kāds atpazīst, pakāpeniski kļuva par daļu no Britu Indijas, lai arī hinduisti dzīvoja tikai Bengālijas rietumu daļā, kamēr vairākums austrumu daļā bija musulmaņi. Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību un tika sadalīta, Bangladešas teritorija kļuva par Austrumu Pakistānu, bet savstarpējās nesaskaņas pakāpeniski noveda pie tā, ka izveidojās Bengāļu neatkarības kustība, kas prasīja neatkarību. Neatkarība tika iegūta kara rezultātā tikai 1971. gadā. Jau 1975. gadā jaunā valsts piedzīvoja pirmo militāristu apvērsumu un neatkarību izcīnījusī Avami Līgu pie varas aizvietoja Bangladešas Nacionālistu partija. Valdība gan noturējās vien divus gadus, kad to atkal līdz pat 1991. gadam pārvaldīja jauna militārā hunta. Šajā gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas un vairāku secīgu vēlēšanu rezultātā vara regulāri mainījās starp Avami līgu un Nacionālistu partiju. Kopš 2008. gadā pie varas atradās demokrātiski ievēlētā Avami līga un no 2009. gada līdz pat 2024. gada jūnijam premjerministre Šeiha Hasina. Šeihas Hasinas demokrātiskums gan vairāk bija nežēlīga autokrātija. Tieši šobrīd Bangladešas sabiedrība lūkojas notiesāt bijušo premjeri un tās valdību par virkni noziegumu tās 15 valdīšanas gadu laikā. 700 cilvēki šo gadu laikā esot bez tiesas apcietināti vai nogalināti. Daļa no tiem – redzamākā politiskā opozīcija. 83 esot atrasti miruši, kamēr simtu liktenis vēl esot nezināms. Šī gada jūlijā miljoniem Bangladešas iedzīvotāju, primāri studentu, sacēlās pret Hasinas režīmu un faktiski to padzina. Proti, premjere aizbēga uz kaimiņvalsti Indiju. Šobrīd tiesāti tiek 11 bijušie valdības ministri, viens tiesnesis un valdības bijušais sekretārs. Visiem patlaban ir uzrādītas apsūdzības studentu protestētāju nogalināšanā. Bangladešas ekonomika gan pirms, gan Hasinas režīma laikā pēdējās divās desmitgadēs ir augusi par vairāk nekā sešiem procentiem katru gadu. Arī nabadzību oficiāli valstī ir izdevies samazināt vairāk nekā uz pusi – proti, cilvēku skaits, kam jāiztiek ar mazāk kā diviem dolāriem dienā, ir samazinājies uz pusi. Un te daļa no pozitīvās atbildības ir jāuzņemas arī vienīgajam Bangladešas Nobela prēmijas laureātam Muhamedam Junusam, kurš balvu saņēma 2006. gadā. Viņš bieži ir pazīstams kā “Visnabadzīgāko nabagu baņķieris” un viņa izcilība ir mikrokreditēšanas sistēmas izveide. Par šo shēmu sīkāk un par to, kā darbojas Latvijas iedzīvotājiem varbūt mazāk dzirdētās Islāma bankas, stāsta Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga Cilvēka ķermenis var radīt, uztvert un izteikt mūziku. Parasti profesionālu mūziķu un dejotāju ķermeņi ir apmācīti attiecīgajā jomā kopš bērnības. Neskatoties uz atšķirībām, deja un mūzika ir cieši saistītas viena ar otru, jo tās ir ar kustības un laika mākslas. Esmu trenēta abos virzienos – deju nodarbības sāku apmeklēt četru gadu, bet klavieres spēlēt – piecu gadu vecumā. Tāpēc mani interesē horeomuzikoloģija – nozīmīgs uz praksi balstīts māksliniecisko pētījumu aspekts. Jau 20. gadsimta sākumā šveiciešu pedagogs un pētnieks Emīls Žaks-Dalkrozs (1865–1950) pētīja mūzikas un kustības savstarpējās mijiedarbības fenomenu, pamatojot atšķirīgu izpildītājmākslas virzienu, kurā mūzika un kustība saplūst, lai kļūtu par vienotu mākslu, kas pauž cilvēka garu laikā un telpā. Šo mākslu Dalkrouzs sauca par Plastique Animée. Horeomuzikoloģijas terminu ieviesa kanādiešu izcelsmes amerikāņu pianists un pētnieks Pols Hodginss (Paul Hodgins) 1992. gadā savā darbā "Mūzika, kustība un metafora, pētījums par dejas un mūzikas attiecībām 20. gadsimta horeogrāfijā" (Relationships between score and choreography in twentieth century dance: music, movement and metaphor, 1992). Tas ir savienojums no vārdiem choreo (grieķu: khoreios, no χορός) – deja un musicology, kas ir zinātniska mūzikas pētniecība. Šī termina izpratni padziļināja Kopenhāgenas universitātes profesore Ingera Damšolta, definējot attiecības starp mūziku un deju (Damsholt 1999:2), kas saistītas ar dažādiem dramaturģijas paņēmieniem starp līdzīgo un atšķirīgo un var būt gan imitējošas, gan kontrastējošas, jēgpilni mainoties ar spriedzi un atbrīvotību saistītām epizodēm. Amerikāņu horeogrāfe Džuljeta Makmensa un komponists Bens Tomass pētījumā "No skaņas uz pietupienu: mūzikas teorija dejas zinātniekiem un cieša kustību analīze mūzikas zinātniekiem" (Translating from Pitch to Plié: Music Theory for Dance Scholars and Close Movement Analysis for Music Scholars 2013: 196-217) uzsver divu veidu horeomūzikas attiecības:  pastiprināšana (amplificarion) – viens mākslas veids papildina otru, bet neviens no tiem nav dominējošs un radīšana (emergence) – deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējama tikai ar vienu mākslu. Savās koncertprogrammas mēģinu iedzīvināt un praktiski iemiesot šīs idejas. Piemēram, pastiprināšana igauņu komponista Lepo Sumeras skaņdarbā "Piedod, Friderik!" (Pardon, Fryderyk) izpaužas, mijoties dejas un mūzikas epizodēm, kas pastiprina māksliniecisko efektu, taču  neuzņemas primāro vai sekundāro lomu. Savukārt ar otru – jaunrades (emergence) aspektu, kurā deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējams tikai ar vienu mākslas veidu, esmu saskārusies Mārītes Dombrovskas skaņdarbā "Impresijas klavierēm un elektronikai" (2018) ar Amerikā dzīvojošās horeogrāfes Guntas Liepiņas-Milleres horeogrāfiju, kurā deja attēlo bēgšanu no realitātes, kā arī Anitras Tumševicas jaundarbā "Kalnu kristāls" ar Milanas Komarovas horeogrāfiju, kurā deja elektronikas pavadībā attēlo kristāla tapšanas procesu. Slaveni mākslinieki, kuru daiļrade bagātinājusi horeomuzikālās attiecības, ir, piemēram, Džons Keidžs (1912–1992) un Merss Kaningems (1919–2009), Igors Stravinskis (1882–1971) un Džordžs Balančins (1904–1983), Luiss Horsts (1884–1964) un Marta Grēma (1894–1991). Saistībā ar šo horeomuzikālo rakursu vēlos pastāstīt par vēl vienu skaņdarbu – Morisa Ravela Horeogrāfisko poēmu "Valsis" (1920), kura  ideja sākās vispirms ar nosaukumu "Vīne" jau 1906. gadā, kad Ravels bija iecerējis orķestrēt skaņdarbu kā veltījumu valša formai un Johanam Štrausam II. Pēc dienesta Francijas armijā Ravels atgriezās pie savas sākotnējās idejas, rakstot draugam: "Jūs zināt manu aizrautību šiem brīnišķīgajiem ritmiem un to, ka dejā pausto dzīvesprieku vērtēju daudz dziļāk nekā frankistu puritānismu." Tomēr ideja tika pilnībā pārstrādāta. Sergejs Djagiļevs viņam pasūtīja baletu, kas netika uzvests, jo, noklausoties skaņdarbu divu klavieru transkripcijā, Djagiļevs sacīja, ka tas nav balets, bet baleta portrets. Ravels apvainojās un pārtrauca attiecības. Tomēr pāris gadu laikā Valsis kļuva par populāru koncertdarbu. Kad 1925. gadā abi kungi atkal satikās, Ravels atteicās paspiest Djagiļeva roku. Djagiļevs izaicināja Ravelu uz dueli, bet draugi pārliecināja atteikties no šis idejas. Vīrieši vairs nesatikās. Neraugoties uz Djagiļeva atteikumu, "Valsis" piedzīvoja daudzas horeogrāfiskas interpretācijas. Baleta pirmizrāde notika pēc gada 1926. gada oktobrī Antverpenē Flandrijas Karaliskās operas baletā, kam sekoja Idas Rubinšteinas iestudējumi 1928. un 1931. gadā ar Broņislavas Ņižinskas horeogrāfiju. Savukārt izcilo horeogrāfu Džordža Balančina (1951) un Frederika Eštona (1958) iestudējumi aptver dažādas tradīcijas. Balančina horeogrāfija pilnībā iekļaujas nāves dejas lasījumā – stāsts ir par balerīnu, kuru savaldzina un iznīcina tumša vīrieša figūra. Turpretim Eštona klasiskākā, abstraktākā versija šķiet vairāk saskaņota ar Ravela ieceri, jo kompoonists ievadā rakstīja: "No miglas pamazām iznirst dejotāju pāri. Mākoņi pamazām izklīst un kļūst redzama milzīga zāle ar valsī virpuļojošiem dejotājiem. Lustras iedegas pie pirmā fortissimo un atklāj imperatora galma balles zāli aptuveni 1855. gadā." Skaņdarba saturu vislabāk skaidro komponista teiktais: "Daži skaņdarbā sajūt parodiju vai karikatūru par Vīnes valsi, citi sadzird baisas pasaules kara priekšnojautas... Piekrītu, ka šī deja var šķist traģiska galēji sakāpināto emociju dēļ. Tomēr galvenais ir mūzikas paustā pakāpeniskā skanējuma, kustības un gaismas apoteoze."

Statistika rāda, ka no visām pasaules valstīm Latvijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir vislielākās kulturālās atšķirības. Neskatoties uz to, šī valsts Tuvajos Austrumos pēdējos gados vilina aizvien vairāk tautiešu. Var teikt, ka tur jau izveidojusies sava unikālā un saulainā Latvija. Cik vienkārši vai sarežģīti ir iejusties vietā ar pavisam citu kultūru, reliģiju un uzskatiem un kas mudina latviešus doties uz tik tālu un atšķirīgu zemi, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar latviešiem Emirātos. Raidījumā sarunājas Edīte Mellena, kura pēc 10 gadus ilgas dzīves Dubajā kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja un vadītāja Elīna Skudra un “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja, Ingūna Melberga, kura biedrībā atbild par kultūras pasākumiem un sabiedriskajām attiecībām.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Burundijas Republiku. Tā ir valsts Austrumāfrikas centrā, un tā robežojas ar Ruandu, Tanzāniju un Kongo Demokrātisko Republiku. Neskatoties uz Burundijas bagāto kultūru un vēsturi, par ko arī runāsim, valsts diemžēl cīnās ar lielām problēmām, kas saistītas ar politisko nestabilitāti, ekstrēmu nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šiem jautājumiem ir dziļas saknes valsts vēsturē, kurā attiecīgi ir sastopami gan etniskie konflikti, gan pilsoņu karš, gan arī, protams, autoritārā pārvaldības forma. Burundijai faktiski ir divas galvaspilsētas - ekonomiskā galvaspilsēta ir Bužumbura, un kopš 2018. gada politiskā galvaspilsēta ir Gitega. Valstī sākotnēji bija arī divas oficiālās valodas - kirundi un franču, bet angļu valoda tika pievienota kā trešā oficiālā valsts valoda 2014. gadā. Ne jau tāpēc, ka būtu daudz šajā valodā runājošo cilvēku, bet gan stratēģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir tāds, ka Burundija pievienojās Austrumāfrikas komūnai, kur vadošās valstis ir Kenija, Tanzānija un Uganda, un tajās runā pārsvarā angļu valodā. Ģeogrāfiski valsts atrodas pie slavenā Tangaņikas ezera, kas tiek dēvēts par vienu no Āfrikas lielajiem ezeriem un ir faktiski otrs dziļākais saldūdens ezers pasaulē. Burundijas ekosistēma ir bagāta un daudzveidīga, un, iedzīvotāji, stingri cenšoties sargāt floru un faunu no malumedniecības un masveida mežu izciršanas, to arī cenšas saglabāt.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Ārpus Latvijas mīt gandrīz pusmiljons latviešu, un gaidāms, ka skaits turpinās palielināties. Neskatoties uz pieaugošo rādītāju, pētījumi liecina, ka jaunatne ir tā tautiešu daļa, kas viskūtrāk iesaistās diasporas dzīvē. Kā veicināt jaunās paaudzes iesaisti un vēlmi ne tikai saglabāt latvietību, bet to izkopt un uzturēt?  Kāpēc jauniešiem nepieciešams līdzdarboties, izrādīt iniciatīvu un veidot saliedētas latviešu kopienas ārzemēs?  Sarunā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts piedalās latviešu jaunieši, kuri dzīvo ārzemēs, tur studējuši vai aktīvi iesaistās diasporas organizācijās un rīko dažādus pasākumus tautiešiem ārvalstīs.  Diskutē Gunta Bambāne, biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” pārstāve, kura nesen atgriezusies Latvijā pēc augstākās izglītības iegūšanas ASV, Daina Auziņa, kura uzauga Lielbritānijā un jau no agra vecuma iesaistījās diasporas aktivitātēs; pirms četriem gadiem viņa nolēma pārcelties uz Latviju, un šobrīd darbojas “Eiropas jauniešu kopienā”, Laima Kraule no Zviedrijas; kura iepriekš, dzīvovojot Latvijā, aktīvi ir iesaistījusies diasporas pasākumu rīkošanā, 2020. gadā viņa piedalījās organizācijas “Eiropas  jaunieši” izveidē, un Kārlis Kuškēvics no ASV, viņš ir “Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības” politiskais pārstāvis, studē un strādā Vašingtonā.

Neskatoties uz daudzām mazām kļūdīņā Singapūras ielu sacīkstē, Lando Noriss izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Daniels Rikjardo pēdējos apļos uzrādīja ātrāko apli un, iespējams, atvadījās no F1.        

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Andoru, jeb Andoras Firstisti. Andora ir viena no trim pasaulē vēl pastāvošajām firstistēm. Tādas vēl ir tikai Monako un Lihtenšteina. Firstiste nozīmē, ka to pārvalda prinča jeb firsta līmeņa suverēns, nevis karalis vai karaliene. Un Andoru politiski pavisam unikālu padara tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kuru pārvalda divi pusprinči, nevis viens. Neskatoties uz simtiem gadu seno vēsturi, Andora Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīga valsts tika uzņemta tikai 1993. gadā. Proti, gandrīz divus gadus pēc Latvijas. Un tas lielākoties bija tādēļ, ka Andora ir neitrāla valsts, kuras teritorijā karadarbība neesot notikusi apmēram 1000 gadus. Aukstā kara laikā Andoras vadītāji esot uzskatījuši, ka pievienošanās starptautiskajām organizācijām būtu pretrunā ar neitralitāti bipolārajā ASV un PSRS pretīmstāvēšanā. Andoras neitralitātes pazīmes gan arī ir ar savām īpatnībām. Pirmā – Andorai nav savas armijas. Un pienākums to aizsargāt ir vienīgajām divām kaimiņvalstīm – Francijai un Spānijai. Otra būtiskā lieta – Andoras teritorija faktiski ir izvietota Pireneju kalnu ielejās, kas tradicionāli ir apgrūtinājusi piekļuvi no ārpuses. Mūsdienās gan arī piekļuve valstij un tās septiņiem reģioniem faktiski iespējama caur diviem galvenajiem autoceļiem un ar helikopteru. Proti, lidostu valstī nav. Un Andoras galvaspilsēta Andora La Velja arī skaitās Eiropā pati augstākā galvaspilsēta. Tā izvietota vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Un tajā dzīvo gandrīz trešā daļa no valsts 85 tūkstošiem iedzīvotāju. Kas būtiski, ka andorieši paši ir mazākums savā valstī. Proti, to ir 32 procenti no visiem iedzīvotājiem, kamēr spāņu ir 34 procenti, portugāļu – 10 procenti, francūžu nepilni seši procenti un vēl gandrīz piektā daļa valsts iedzīvotāju pieder citām etniskajām grupām. Vienlaicīgi ir interesanti, ka valsts oficiālā valoda – katalāņu – ir visplašāk lietotā valoda un to pārvalda nepilna puse valsts iedzīvotāju. Andora arī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā katalāņu valoda ir oficiālā valoda, un Andora pat laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam piedalījās Eirovīzijā, katru reizi izpildot dziesmas tikai katalāņu valodā. Bet 40 procenti valsts iedzīvotāju runā kastīliešu valodā. Andoras ekonomika parāda visnotaļ vienkāršu bildi, ko varētu apkopot tā – tūrisms, tabaka un nodokļi. Sāksim ar to, ka valstij, kuras galvas ir divi pusprinči, ilglaicīgi ir bijis nedaudz sarežģīti ar naudas lietojumu. Proti, Andorai nav savas centrālās bankas klasiskā izpratnē, tādēļ ar divām tās svarīgākajām un vienīgajām kaimiņvalstīm Andorai bija jātirgojas, izmantojot viņu nacionālās naudas – Francijas franku un Spānijas pesetu. 2002. gadā, kad abas valstis iestājās eirozonā, eiro sāka lietot arī Andora. Un te sākas pavisam īpatnēja situācija – Andora nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā, bet tā lieto eiro. Un ne tikai lieto eiro, bet tai ir tiesības arī dizainēt savas eiro monētas. Kādēļ Andorai šis ir izdevīgi, kā eirozonai šī situācija ir izdevīga un kā vispār darbojas šis monetārais princips, skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Stāsta emeritētais profesors, savulaik J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģentu mācību kora pedagogs Juris Kļaviņš Gaidot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras 80. gadskārtas svinības oktobrī, turpinām  pārlūkot ar to saistītas vēstures lappuses. 1988. gadā Viļņā notika Baltijas republiku studentu dziesmu svētki "Gaudeamus". Man bija gods tajos vadīt divus studentu korus – biju Latvijas universitātes kora "Juventus" mākslinieciskais vadītājs un Mūzikas akadēmijas mācību kora pedagogs. Šajos svētkos visas Baltijas republikas bija sagatavojušās pacelt savus nacionālos karogus. Gan Lietuvā, gan Latvijā tas vēl bija liegts, jau nedaudz ātrāk to bija izdarījuši igauņi, taču studenti tika pie karogiem. "Juventus" dziedātāji Viļņā atrada šūšanas darbnīcu, kur darbinieces uzšuva karogus. Neskatoties uz dažādiem aizliegumiem, kā jau tajos laikos bija pieņemts, kad neko nedrīkstēja darīt bez augstākās pavēlniecības atļaujas, meitenes zem tautiskajiem brunčiem paslēpa un tos ienesa Viļņas pilsētas parkā "Vingis". Kad sākās noslēguma koncerts, estrādē tika pacelti karogi. Man noslēguma koncertā bija jādiriģē Paula Dambja "Ganu dziesmas". Diriģēju un dzirdu – publikā aiz manis troksnis, sarunāšanās, uztraukšanās. Kas noticis? Viļņas estrādes labajā pusē ir augsts tornis. Kad skanēja Paula Dambja mūzika, jaunieši bija pieskrējuši pie torņa, karogu pārmetuši pāri miliču galvām un uzcēluši torņa galā. Tas bija ārkārtīgi aizkustinoši... Virsdiriģenti stāvēja pirms kora, un es jau zināju, ka visi slepeni vienojušies nodziedāt "Dievs, svētī Latviju!". Netālu no manis bija Imants Kokars, un es viņam saku: "Imant, tūlīt būs "Dievs, svētī Latviju!"". Imants: "Ko, kas?" Uzreiz jau skan pirmais akords. Viņš cēli nostāvēja visu laiku, kamēr skanēja mūsu himna, kas Viļņas estrādē izskanēja pirmoreiz. Visi gaidīja, ka būs nepatikšanas, bet – nebija! Protams, vadītājus, mani tajā skaitā, vēl pirms noslēguma koncerta izsauca uz pārrunām turpat Viļņā, bet diezgan normālā tonī – sak', nevajag, jums taču nav atļauts, dariet tā, lai studenti neko tādu nedarītu. Kori svētku laikā dzīvoja kopmītnēs, man bija atsevišķa istabiņa piektajā stāvā. Kā jau studenti: vakaros dejo, trokšņo, visi kopā draudzējas. Pēkšņi no logiem sāka skanēt Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!". Izrādās, pūtēju puikas bija to iemācījušies, nostājušies pie logiem kaut kur piektajā stāvā un nospēlēja himnu. Iestājās klusums, pēc tam skaļi saucieni: "Atkārtot, atkārtot!"  Nospēlēja vēl otrreiz. Studenti tolaik bija drosmīgi. Bija sagatavojuši arī uzsaukuma rakstu. Kora "Juventus" tālaika prezidents Andris Teikmanis un diriģents Jānis Puriņš visas Latvijas delegācijas priekšā Viļņā kopīgi nolasīja šo uzsaukumu, ka jāreabilitē Latvijas karogs, ka mēs visi par to esam un cīnīsimies par to.

Jūlijā Latvijā sāka strauji pieaugt Covid-19 pozitīvo paraugu skaits. Vai šobrīd briesmas garām, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Jurijs Perevoščikovs, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, Dace Zavadska, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, un Aivars Bērziņš, zinātniskā institūta BIOR Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. "Divu gadu laikā šis ir 10 pacēlums," skaidro Jurijs Perevoščikovs. "Ik pēc četriem, pieciem, sešiem mēnešiem parādās jauns paveids, kurš izturīgāks par citiem, izplatās straujāk un inficē lielāku cilvēku skaitu. Šis ir desmitais pacēlums, bet ir lielāks, nekā bija pagājušajā vasarā un aizpagājušajā vasarā. Iespējams, turpināsies arī rudenī." Viņš arī min, ka slimnīcās pieaug Covid slimnieku skaits, kā arī nāves gadījumu skaits. Jurijs Perevoščikovs un Dace Zavadska mudina riska grupām parūpēties par savu aizsardzību, lai arī ar vakcīnām tomēr skrienam pakaļ vīrusam, nevis ejam vienā solī vai apsteidzam, plānojam, kas nāks. Neskatoties uz to, vakcīnas pasargā no smagas slimības gaitas un nāves. Tās ir būtiskas cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, un tiem, kam ir nopietnas blakus saslimšanas. Vidēji vakcīna mazina saslimšanas risku piecas reizes.  Dace Zavadska vērtē, ka vakcīna varētu būt labāka un efektīvāka, bet nevaram apsteigt vīrusu, jo tas mainās daudz ātrāk. "Tā ir labs spilvens tiem, kam ir būtiski nesasisties tad, kad viņi kritīs. Pārējiem kopā iepriekš saņemtās vakcīnas un saslimšana rada augstāku aizsardzību nekā tikai vakcinācija. Tas ir zinātniski pierādīts," skaidro Dace Zavadska. "Ja būtu iespējams izveidot universālu vakcīnu, tas nav tikai Covid vakcīnai, to mēs arī par citām vakcīnām varam attiecināt, tas būtu brīnišķīgi. Bet tās vakcīnas, kas ir tagad, noteikti ir daudz labāk, nekā ja vispār nebūtu," atzīst Dace Zavadska. Savukārt Aivars Bērziņš vērtē, ka būtiski ir saprast, kā pasaulē kopumā mobilizēt zinātnisko potenciālu, lai tas varētu daudz operatīvāk sniegt atbalstu dažādu krīžu pārvarēšanai saistībā ar slimību uzliesmojumiem un pandēmijām. Tas ir zinātnei svarīgs jautājums.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas par Ķīnas Tautas Republiku jeb ĶTR, jeb Ķīnu, jeb Džunguo, kā to sauc paši ķīnieši. Džunguo nosaukums ir cēlies 3. gadsimtā pirms mūsu ēras Ciņu dinastijas laikā un tulkojumā nozīmē Vidus Karaliste. Vienlaicīgi aicinām nejaukt Ķīnas Tautas Republiku ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, kuru attiecības, kā zināt, jau gandrīz simts gadus ir ļoti saspīlētas. Un par komunistiskās Ķīnas vēlmi pakļaut demokrātisko Taivānu vai kā Ķīnas Komunistiskā partija šo dēvē: “atgriezt Taivānas dabisko piederību Ķīnai”, ļoti bieži mēs dzirdam arī ziņās. Militārais saspīlējums ir izteikts. Un Taivāna, kuru atzinušas šobrīd ir vien 12 pasaules valstis, ir starp divdesmit pasaulē ekonomiski attīstītākajām valstīm, no kuras ražotajiem pusvadītājiem un čipiem ir atkarīga ļoti liela daļa pasaules elektronisko ierīču. Taivāna arī savulaik uzstāja, ka tā ir īstā Ķīnas valstiskuma un vēsturiskā mantiniece. Šim, protams, nekad nav piekritusi Ķīnas Tautas Republikas Komunistiskā partija. Un par to, kādēļ ne tikai Taivānas jautājumā, bet visas pasaules topošās ģeopolitiskās kārtības dēļ ir vērts mūsdienās pievērst uzmanību Ķīnas rīcībai arī šodien parunāsim detalizētāk. Proti, raidījumā par argumentiem, kāpēc ar Ķīnu nevar nerēķināties un nevar to uzskatīt par ko tālu un eksotisku. Visticamāk, ka daudziem vēl ir atmiņā 2017. gada Krievijas militārās mācības, kad Ķīnas karakuģi pirmo reizi vēsturē iepeldēja Baltijas jūrā. Tas bija labs modinātājzvans daudziem. Ķīnas mūsdienu varenības stāsta aizsākumi, protams, meklējami senā vēsturē. Ķīniešu teritorijas tiek uzskatītas par vienu no pasaules civilizāciju šūpuļiem. Tā ir viena no vecākajām civilizācijām, kura aizsākās pirms vismaz 6 tūkstošiem gadu. Rakstiskās liecības ir saglabājušās par vismaz nesenākajiem 4000 gadiem. Lielāko laika posmu Ķīnas valstiņas kā impēriju pārvaldīja dažādas dinastijas. Konkrēti no 221. gada pirms mūsu ēras līdz pat 1912. gadam mūsu ērā. Izņēmums ir 97 gadus ilgusī mongoļu vara pār ķīniešiem 13.-14. gadsimtā. Ķīnas modernā vēsture sākās ar 1911. gada revolūciju. Tobrīd valdošā Cjinu dinastija vairs nespēja saturēt kopā teritoriāli izpletušos valsti, kuru plosīja iekšējie pilsoņu kari un ārvalstu pārstāvju veiktās ostu un citas infrastruktūras atņemšanas ķīniešiem. Gomiņdan varas nodibināšana pēc revolūcijas īsti situāciju neatrisināja, jo ārvalstu iejaukšanās, dažādu karakungu uzkundzēšanās un šķelšanās nebeidzās. 1920. gadu otrajā pusē Čans Kaiši vadītais Gomiņdan politiskais spēks nonāca pilsoņu kara stāvoklī ar Ķīnas Komunistiskās partijas spēkiem. Japāņu nežēlīgā un brutālā Ķīnas okupācija no 1937. līdz 1945. gadam, kuras rezultātā bojā gāja ap 20 miljoniem ķīniešu, neapturēja agrākās domstarpības pēc Otrā Pasaules kara beigām. Proti, Mao Dzeduna vadībā Ķīnas Komunistiskā Partija nostiprinājās kontinentālajā daļā 1949. gadā, kamēr Čans Kaiši un viņa nacionālistiskie atbalstītāji nostiprinājās Taivānā. Mao faktiski pārvaldīja valsti līdz pat 1976. gadam. Valdīšanas laikā viņš tiecās izmantot Staļina mācības totalitāras komunistiskas valsts veidošanā. Lielais Lēciens un Kultūras Revolūcija bija divi lielākie projekti pārejai uz pilnīgu sociālismu. Bada nāvē, masu slepkavībās, darba nometnēs un citās vajāšanās izdzēstas 40 līdz 80 miljoniem dzīvību. Kopš 1978. gada Ķīnas līderi Dens Sjaopins, Dzjans Dzemiņs, Hu Dzjiņtao un tagad arī Sji Dzjiņpins valsti uzlika uz tirgus ekonomikas sliedēm un atvēra valsti ārvalstu tirdzniecībai. Šo nepilnu 50 gadu laikā Ķīnas ekonomika ir bijusi starp straujāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turklāt ar ļoti stabilu izaugsmi. Kopš 1990. gadu vidus Ķīna arī ir bijusi triljonos eiro mērāmu ārvalstu investīciju saņēmēja. Ķīnā pieejamie retie minerāli ir sekmējuši investīciju piesaisti ne tikai zemas kvalitātes plašpatēriņa preču ražošanai, bet arī tehnoloģiski arvien sarežģītāku ierīču ražošanu. Šobrīd no 10 kompānijām, kam ir lielākā tirgus daļa elektrisko mašīnu ražošanā, septiņas kompānijas ir tieši ķīniešu. Lēta darbaspēka izmaksu uzturēšana, valdības subsīdijas un negodīgs atbalsts kompānijām, juaņa vērtības manipulācija, resursu, tostarp energoresursu, pieejamība, kombinācijā ar straujām ārvalstu investīcijām ir sekmējusi straujo izaugsmi, kuru kā Ķīnas modeli tagad tās diplomāti un politiķi cenšas pārdot arī pārējai pasaulei. Šis naratīvs ir visnotaļ pievilcīgs daudziem, jo sevišķi pēdējo divu desmitgažu laikā Ķīnas ekspansīvā ekonomiskā politika ir ļāvusi valstij samazināt nabadzīgo skaitu par vismaz 800 miljoniem cilvēku un būtiski uzlabot arī vispārējo dzīves līmeni valstī. Kā pati Ķīnas valdība oficiāli atzīst, tad ar 400 eiro ienākumiem gadā dzīvojošo skaits vairs ir tikai ap 50 miljoniem cilvēku. Tik straujai izaugsmei gan, protams, ir vairāki iemesli un negatīvās sekas, bet tas sevišķi neinteresē to valstu iedzīvotājus, kas dzīvo tikpat sliktos vai sliktākos apstākļos. Konkrēti runājot - vides situācija Ķīnā ir būtiski pasliktinājusies, cilvēku piespiedu pārvietošana un veselības problēmas ir izplatīta parādība, valsts dabas resursi daudzos gadījumos ir iztērēti, darbaspēka faktiska ekspluatācija saražoto preču zemu cenu uzturēšanai ir izraisījusi vērā ņemamu ienākumu un sociālekonomisko apstākļu nevienlīdzību. Ķīna ir otra lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta apjoma. Tās apmēram 20 triljonus eiro lielā ekonomika ir principā piektā daļa no visas pasaules ekonomikas. Jo pasaules ekonomika ir apmēram 100 triljonus eiro liela. Ja rēķina IKP pēc pirktspējas paritātes, tad Ķīnas ekonomika ir pati lielākā pasaulē, lielāka arī par ASV ekonomiku. Neskatoties uz Ķīnas sasniegumu virkni, kā šobrīd Eiropas Savienības skatās uz attiecībām ar Ķīnu? Skaidro Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis.

Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus.  Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.    

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.  

Neskatoties uz vēso laiku, augu dīgļlapiņas jau tīri braši tiecas saules virzienā. Par aprīļa beigu un maija sākuma dārza darbiem raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla. Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam. Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu. Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”. Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi. Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva. Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju. Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans. Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks. Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts. Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties. Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

Radošā dueta Stīvena Flahertija (Stephen Flaherty) un Linnas Ārenas (Lynn Ahrens) 1998. gada mūzikls “Regtaims” ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā ar dziesmas palīdzību saaust kopā pat visdažādākos stāstus. Mūzikla saturs vēsta par 20. gadsimta Ņujorku no trīs dažādām – afroamerikāņu, imigrantu un t. s. “augstās šķiras” baltādaino – cilvēku perspektīvām. Neskatoties uz galveno varoņu nepārprotamajām atšķirībām kā dzīves dzīvošanā, tā dzīves skatījumā, mūzikla gaitā viņi krusto ceļus atkal un atkal, kļūstot par viens otra dzīves svarīgu sastāvdaļu, tādējādi atainojot jaunās pasaules – Amerikas – mainīgumu. Diemžēl šis opuss ir vēl jo aktuālāks šodien, kad Amerikā (un ne tikai), notiek savveida iekšējs aukstais karš, pie varas nākot tādiem politiskajiem "influenceriem" jeb ietekmeļiem, kuri savus personīgos uzskatus vērtē kā apmierinošu doktrīnu valsts vadīšanai. Mūzikla mūzikas autors Stīvens Flahertijs sacījis: “Strādājot pie mūzikla radīšanas, mēs sapratām, ka galvenā, lielā tēma šajā stāstā ir metamorfoze. Tā ir Amerikas kļūšana par sevi.” Jūs neticēsiet, cik labi komponistam šo metamorfozi ir sanācis iztulkot skaņu valodā! Stundu garajā partitūrā mūzika nepārtraukti virzās uz priekšu, attīstās, mainās… gluži kā kuģi, mašīnas un vilcieni, kas 20. gadsimta sākumā dzen Ameriku arvien aktīvākā, ātrākā kustībā. Mūzikla pirmie vārdi pieder Mātei, kura stāv kuģu piestātnē un atvadās no sava vīra, kurš dodas ekspedīcijā. Orķestrī sākumā dzirdam smalku valsi, taču, dziesmai attīstoties, instrumentācijai un faktūrai pieaugot, kā arī harmonijai lēkājot no vienas uz otru, atklājas dziļākas Mātes emocionālās raizes. Taču interesantākais nāk līdz ar otro ainu. Tajā Tēvs atrodas uz kuģa, kuram garām paslīd cits – imigrantu – kuģis. Par spīti tam, ka pirmā un otrā aina ir ļoti dažādas, Flahertijs nolēma tās abas savienot. Mātes dziedājuma beigās dzirdam jauna materiāla pārklāšanos vecajam – ar šo Flahertijs centies atdarināt viļņojošā ūdens skaņas, atspoguļojot pastāvīgi mainīgās emocionālās straumes galveno varoņu dzīvēs. Otrā numura vidū pavisam negaidīti atgriežas Mātes dziedājums ar savu tēmu, tādējādi duetam starp Tēvu un imigrantu Tatē pārplūstot trio. Un kas tas ir par efektu! Jo ar mūzikas palīdzību galvenie varoņi tiek savienoti jau mūzikla sākumā, taču saturiski tie satiksies tikai 2. cēlienā. Līdz ar to metamorfozes šajā mūziklā nenotiek vien saturiski. Tās notiek arī mūzikā, tās struktūrā un arī visa naratīva kopējā struktūrā, jau no paša sākuma vēstot: ir bezjēdzīgi noliegt vai censties iznīcināt mūsu visu savstarpējo saistību. Ikkatrs no mums ir šīs pasaules daļa.

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijas Dabas fonds par gada dzīvotni šogad izvēlējušies mitrājus - vienīgo biotopu, kam savulaik veltīta īpaša vides konvencija. Neskatoties uz centiemiem mitrājus saudzēt, to skaits krasi sarūk, bet sniegtie labumi kļūst svarīgāki. Iepazīstam tuvāk mitrājus! Stāsta ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un botāniķe, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji. Šogad gada dzīvotnei par godu Latvijas Dabas fonds ir izdevis fotogrāfa Kristapa Kalna veidotu lielformāta mākslas foto kalendāru "MITRĀJI", kas ataino dažādas mitrāju ainavas saistībā ar konkrētā gadalaika sajūtām. 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas. Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot. Bet par gada koku izraudzīts zemais bērzs Atpazīt šo koku nav tas vienkāršākais uzdevums, un varbūt tieši tāpēc ir tik īpaši, ka Latvijas Dendrologu biedrība to izvēlējusies par gada koku 2024. Tas ir zemais bērzs ar latīnisko nosaukumu Betula humilis. Jā, bērzs, taču meklēt līdzības ar skaistajām balto bērzu birzīm nebūs solis pareizajā virzienā. Kaut nosaukumā ietverts “bērzs”, izmēru ziņā šī gada varonis atšķiras un drīzāk līdzinās krūmam. Tāpēc - dodamies dabā un atklājam vēl neiepazīto, bet pirms lai noder mūsu sagatavotais stāstījums. Iepazīstina Latvijas Dendrologu biedrības valdes loceklis, dendrologs Gvido Leiburgs. Viņš skaidro, kas tad ir zināms par zemo bērzu un kur to meklēt, bet vispirms - kā šogad izvēle kritusi par labu tieši zemajam bērzam.

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa vienlaikus ir viens no vissenākajiem un arī visjaunākajiem mūzikas instrumentiem. Kāpēc tā? Neraugoties uz arfas seno izcelsmi, kas meklējama senajās civilizācijās, instruments attīstījies ļoti lēnām un eksperimentēšanas rezultātā mūsdienu klasiskā koncertarfa izveidojusies tikai 1801. gadā. Kā jau stāstījām iepriekš, arfas rašanās datēta vismaz ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tā kā vienīgās liecības par senajiem instrumentiem ir tikai arheologiskajos izrakumos atrastie mākslas darbi – freskas, zīmējumi, trauki, kā arī pašu instrumentu fragmenti, var tikai iztēloties, kā instruments reāli izskatījās, kā skanēja un kā to pielietoja. Visticamāk, ka Āzijā un Eiropā arfa tika ievesta no Tuvajiem Austrumiem, precīzāk – no Ēģiptes. Viduslaikos tagadējās Britu salās klejojošie muzikanti attīstīja ķeltu arfu. Neskatoties uz to, ka arfa bija izplatīta visā Eiropā, tik lielu arfas uzplaukumu kā Britu salās tā neguva nekur. Un ķeltu arfas kā tautas instrumenta nozīme ir liela vēl šodien. Par to stāstīsim nākamajā sērijā. Paralēli Eiropai Dienvidamerikā attīstījās Paragvajas arfa, kas ir ļoti populāra arī mūsdienās. Arfa turp aizceļoja ar spāņu imigrantiem. Parasti tai ir 32-46 stīgas, un to pārsvarā spēlē ar nagiem, atskaņojot tautas mūziku. Ir zināms, ka arī citur pasaulē  arfveidīgos instrumentus lieto kā tradicionālos instrumentus. Piemēram, koru izmanto Rietumāfrikas zemēs dažādos rituālos, pavadot dziedātājus. Savukārt klasiskās koncertarfas attīstība noritēja tieši Eiropā. Viduseiropas valstīs arfa gan izskata, gan pielietojuma un spēles manieres ziņā atšķīrās no ķeltu arfas, to dēvēja par gotu arfu jeb gotisko arfu. Tā atšķīrās ar īpatnējo izskatu un skaņu – tā bija slaida, ar gotisku dekoratīvo elementu klāstu. No viduslaikiem saglabājušies arī pirmie nošu pieraksti, kas ļauj izzināt tā laika spēles tradīcijas. Lai gan šobrīd vēl tiek izmantotas gotiskās arfas, uz šīs arfas bāzes sākās eksperimenti, lai radītu mūsdienās zināmo koncertarfu. 16. gadsimtā tika izveidota hromatiskā arfa, bet tā neiegāja arfistu apritē sava neērtuma dēļ. Arfa bija krasi jāuzlabo, dodot iespēju arfistiem spēlēt ne tikai diatoniski (nemūziķu valodā – tikai pa klavieru baltajiem taustiņiem), bet arī ar hromatismiem (jeb melnajiem taustiņiem). Tā 1660. gadā tapa pirmā āķu mehānismu arfa, kuru izveidoja kāds nezināms tiroliešu meistars. Spēles laikā arfisti ar kreiso roku pārslēdza āķus, lai paaugstinātu vai pazeminātu katru konkrēto skaņu, bet tas radīja neērtības spēlētājam. Lai arī tas bija ļoti liels progress arfas pilnveidē, tomēr instruments vēl bija nepilnīgs. 1720. gadā bavāriešu meistars Jakobs Hohbrukers konstruēja pirmās vienas darbības pedāļu arfas. Pedālis ļāva pa pustoni pārslēgt konkrētās skaņas visās oktāvās uzreiz. Sākumā viņš konstruēja piecu, bet vēlāk - septiņu pedāļu arfas. Pedāļu arfas izgudrojums bija ļoti nozīmīgs uzlabojums, tomēr vēl nebija iespēja spēlēt skaņdarbus visās tonalitātēs. Pēc Hohbrukera veiksmīgāku arfu konstruēja franču meistaru Kuzino ģimene, izgudrojot pat 14 pedāļu arfu. Tā deva iespēju spēlēt visās tonalitātēs, taču tik liels pedāļu skaits apgrūtināja arfistu spēli un instruments netika pielietots. Un tikai 1801. gadā pēc arfista Žana Batista Krumholca idejām un ierosinājumiem franču klaviermeistars Sebastjans Erārs konstruēja pirmo pedāļu arfu ar dubultdarbības pedāļiem. Tāpat kā mammai gammai ir septiņi bērni – do, re, mi, fa, sol, la un si, tāpat arfai nu bija septiņi pedāļi – ar tādiem pašiem nosaukumiem. Tā bija sensācija! Tas ļāva katrai stīgai atskanēt trīs pustoņu pozīcijās – kā diēzā, tā bekarā un bemolā. Kad esat rokas stiepienā no arfas, papētiet, kā tas izskatās un palūdziet arfistam parādīt, kā tas darbojas… Tā nu ir tapusi klasiskā koncertarfa, bet ar to eksperimenti nebeidzas. Jāpiemin arī hromatiskā arfa, kuru Francijā 1895. gadā izgudroja Gustavs Laiens (Lian). Šis ļoti komplicētais instruments tā arī netika iemīļots. Hromatiskā bezpedāļu arfa ieinteresēja vairākus komponistus, taču pedāļu trūkums, kas atviegloja arfistu spēli, liedza iespēju atskaņot uz arfas vienu no galvenajiem efektiem – glissando. 20. gadsimta 70., 80. gados tika radīta arī elektriskā arfa, kas ir aprīkota ar elektromagnētiskiem noņēmējiem, lai pārvērstu skaņu un dotu iespēju pieslēgties pastiprinātājiem.

Šīsnedēļas "Atsperes" viesis ir diriģents Andris Veismanis – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", nākamnedēļ tiks pasniegta Kormūzikas balva, un Andris Veismanis ir viens no žūrijas locekļiem...  Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti?  Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas)  Vai arī iejutušies citās lomās!  Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai. Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī pēc manām domām ir viena no labākajām. Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit? Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde. Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu. Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..) Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te  varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem? Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku.  Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults. Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi. Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā".  Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu. Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās...  Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība. Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs  prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot. Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos. Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas.  To var iemācīt? Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem - , es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries. Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt. Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!, ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja. Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņo], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā. Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt? Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda. Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju. Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs? Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana. Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki. Jā, viņu ir ļoti daudz un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos. Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim tieši pēc nedēļas – 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi  statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents. Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos), man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums.  Tev šeit pagājuši jau desmit gadi.  Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas. Vairāk – audioierakstā.

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.

Dvinskis saka, ka NHL vajag In-Season Tournament tāpat kā NBA, Prāmnieks ir pret. Neskatoties uz to, mums ir lielisks risinājums kā sevi iepriecināt drūmās dienās!

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Gabonas Republiku. Atrodas šī 2,4 miljonus iedzīvotāju nelielā valsts Āfrikas kontinenta Rietumos un tā ir viena no bagātākajām Subsahāras Āfrikas valstīm. Tā ir arī  bijusī franču kolonija, kas neatkarību ieguva 1960. gadā. Pirms francūžiem pirmie zināmie eiropieši, kas spēra kāju šajā valstī, bija portugāļi. 1472. gadā portugāļu pētnieki un tirgotāji nodibināja pastāvīgus priekšposteņus, viņi ierīkoja cukura plantācijas un iegādājās vergus no vietējiem iedzīvotājiem, ievedot Gabonu Atlantijas vergu tirdzniecībā. Starp citu, tieši portugāļi piešķīra Gabonai nosaukumu “ Gabona” , jo Rio de Komo estuāra forma viņiem atgādināja “gabao”, portugāļu apmetni ar kapuci. Tālākie gan Gabonas kontakti ar eiropiešiem turpinājās ar britiem, holandiešiem, un frančiem, kas valsti iekaroja tas ziloņkaula un tropu koksnes dēļ. Gabona neatkarību no Francijas ieguva 1960. gadā, un kopš tā laika tās politiskajā vidē dominēja tikai viena partija – Gabonas Demokrātiskā partija. To dibināja valsts pirmais prezidents Leons M'ba, tomēr svarīgāk par to ir Leona M'ba pēctecis. Viņa dēls Omārs Bongo valsti vadīja vairāk nekā četras desmitgades līdz pat savai nāvei 2009. gadā. Bongo valdīšanas laikā Gabona piedzīvoja relatīvu politisko stabilitāti un ekonomisko izaugsmi, ko lielā mērā veicināja valsts lielās naftas rezerves. Tomēr viņa vadība nenoritēja bez kritikas, jo parādījās apsūdzības par korupciju un politiskā plurālisma trūkumu. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, Bongo spēja saglabāt stabilitātes šķietamību reģionā, kuru bieži raksturo politiskās satricinājumi, veicināja viņa ilgstošo pilnvaru laiku. Pēc Omara Bongo nāves 2009. gadā viņa dēls Ali Bongo Ondimba stājās prezidenta amatā, turpinot Bongo ģimenes politisko dinastiju. Tomēr pāreja nenotika bez pretrunām, un apsūdzības par vēlēšanu krāpšanu radās laikā, kad Ali Bongo nāca pie varas. Arī pašreizējā politiskā situācija Gabonā ir diezgan nemierīga. Militārais apvērsums notika neilgi pēc tam, kad Gabonas vēlēšanu iestāde paziņoja, ka Bongo ir atkārtoti ievēlēts par prezidentu šī gada augusta. Apvērsuma līderi nacionālajā televīzijā paziņoja, ka ir sagrābuši varu, anulējuši vēlēšanu rezultātus, slēguši visas robežas un atlaiduši daudzas valdības struktūras, tostarp abas parlamenta palātas. Gāztā prezidenta dēls Nureddins Bongo Valentīns kopā ar sešiem citiem tika arestēts par "lielo nodevību". Par pagaidu vadītāju nosauca ģenerāli Brisu Oligui Nguemu, kurš savulaik bija Bongo mirušā tēva, iepriekšējā Gabonas valdnieka miesassargs. Divus mēnešus pēc apvērsuma ir bijis oficiāls paziņojums par provizorisku divu gadu valsts valdības pārejas periodu, kura rezultātā 2025. gadā būtu jānotiek vēlēšanām. Lai gan pagaidu valdības locekļi nevar kandidēt gaidāmajās vēlēšanās, varas parejas likums neliedz ģenerālim Oligui Nguema kandidēt, kas rada bažas par valsts turpmāko nākotni. Gabona ir viena no pasaulē visvairāk atkarīgajām ekonomikām no precēm, un nafta, mangāns un citi ieguves produkti veido 98% no preču eksporta. Valsts ir piektā lielākā naftas ieguves valsts Āfrikā, kas ir palīdzējusi veicināt tās spēcīgo izaugsmi 20. gadsimta beigās. Procentuāli, naftas nozare šobrīd veido 50% no IKP un 80% no eksporta. Tomēr lielā atkarība no naftas rūpniecības ir novedusi pie mazāk diversificētas ekonomikas. Neskatoties uz dabas bagātībām, izaugsme ir bijusi lēna, lai samazinātu nabadzību. Trešdaļa valsts pilsoņu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 16 tūkstoši eiro, kas nozīmē, tas ir aptuveni 2,4 reizes mazāks kā Latvijas. Paralēli, publiskais sektors nodarbina vairāk nekā 50% no formālā darbaspēka, savukārt privātā sektora izaugsmi, tirdzniecību un investīcijas ierobežo grūtības piekļūt finansējumam, nepietiekami apmācīts darbaspēks, birokrātiskā neefektivitāte, apgrūtinoši noteikumi, augsti tarifi un neatbilstoša infrastruktūra. Šķistu, ka situācijā, kad naudu pumpē ārā no zemes, valsts varētu būt ekonomiski daudz spēcīgāka un taisnīgāka. Bet kā tas bieži novērots, tā nav taisnība un tādas valstis kā Norvēģija drīzāk ir izņēmums. Skaidrot fenomenu, kāpēc naftas valstīs bieži ir nevienlīdzīga sabiedrība, aicinājām Henriju Kaļķi, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesoru, un Māru Baumani, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajai pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti. Noslēdzot varbūt ekonomikas daļu, var minēt, ka pēdējos gados Gabona ir veikusi virkni pasākumu, lai virzītos arī zaļas ekonomikas virziena — ar stratēģiju, kas vērsta uz lauksaimniecību, kalnrūpniecību, ilgtspējīgu zivsaimniecību un koksnes resursiem, tīru enerģiju un ekotūrismu.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons 20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.   Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912). No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. 1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos. 1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936). Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992). 2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone). Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.  

Raidījums šoreiz par Rietumāfrikas valsti Senegālu, jeb oficiāli – Senegālas Republiku. Atšķirībā no ļoti daudzām pasaules valstīm, sevišķi Āfrikā, kuras sevi sauc par republikām nomināli, Senegāla tiešām ir bijis demokrātijas un Rietumu orientācijas piemērs daudzos jautājumos. Lai arī ar savām nestabilitātēm un izaicinājumiem mūsdienās. Senegāla ir bagāta valsts gan kultūras īpatnību, gan vēstures ziņā. Gan arī interesantu faktu ziņā. Senegāla ir viena no ļoti retajām pasaules vietām, kur cilvēki ir dzīvojuši nepārtraukti kopš agrīnā Akmens laikmeta. Bet eiropiešu ietekme Senegālas teritorijā aktīvāka kļuva tieši kopš 15. gadsimta, kad par vietu cīnījās gan portugāļi, gan briti, gan francūži, gan nīderlandieši. Viens no centrālajiem iemesliem tam bija labvēlīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas ļāva veiksmīgu nodrošināt transatlantisko vergu tirdzniecības biznesu. Gorī sala mūsdienās ir viens no septiņiem Senegālā esošajiem  Pasaules kultūras mantojuma objektiem. Tā ir bēdīgi slavena kā centrālā vieta, no caur kurieni no Āfrikas tika izvesti cilvēki verdzībai citās pasaules vietās. Gorī sala saglabāja savu statusu visu vergu tirdzniecības uzplaukuma laiku no 15. līdz 19. gadsimtam. “Durvis uz neatgriešanos”, kā šī vieta tiek dēvēta, ir bijusi nozīmīga daļa no transatlantiskās verdzības, kuras rezultātā tiek lēsts, ka ap 20 miljoniem cilvēku varētu būt aizvesti verdzībā šajā tumšajā cilvēces posmā. Tajā laikā pat trešā daļa no pašas Senegālas iedzīvotājiem bija verdzībā līdz pat 1815. gadam, kad visā Francijā tā tika atcelta. Senegāla saglabāja Francijas kolonijas statusu no 17. gadsimta līdz 1960. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Senegāla tajā laikā bija mākslīgi apvienota ar Franču Sudānu un valsts nosaukta par Mali Federāciju. Šī savienība eksistēja vien dažus mēnešus. 1982. gadā tika izveidota Senegambija jeb Senegālas un Gambijas apvienotā valsts. Bet arī tā pastāvēja vien septiņus gadus. Mūsdienās vairāk nekā 18 miljonus iedzīvotāju lielā „demokrātiskā musulmaņu valsts” ir politiski viena no stabilākajām valstīm Āfrikā. Neskatoties uz to, ka Senegālā pastāv vardarbīgas separātistu kustības un Senegālas Sociālistiskā Partija valdīja valstī četras desmitgades kopš valsts izveides līdz pat 2000. gadam, kā arī to, ka prezidents Aldulaje Veids mainīja konstitūciju vairāk nekā divpadsmit reizes, lai paplašinātu izpildvaras noteicošo lomu, valsts tāpat pierādīja, ka demokrātijas normas ir sabiedrībai tīkamas. 2012. gadā, kad Veids mēģināja kandidēt uz neatļauto trešo termiņu prezidenta amatā, sabiedrība to nepieņēma un ievēlēja Makiju Sallu kā šā brīža prezidentu. Atkal tika mainīta konstitūcija, paredzot piecu gadu termiņus prezidentiem. Nākamās prezidenta vēlēšanas ir paredzētas 2024. gada februārī, bet jau šobrīd politiskās vardarbības līmenis Senegālā ir pieaudzis. Daudzi pasaulē jau sāk skatīties, vai Senegāla būs nākamā Rietumāfrikas valsts, kurā notiks autoritārs apvērsums. Pēdējo trīs gadu laikā ir notikuši astoņi veiksmīgi valsts apvērsumi reģionā. Runa ir ne tikai par prezidenta Sallas pilnvaru beigšanos un viņa politiskajām ambīcijām, bet arī virkni citu kandidātu, kuri tostarp aicina arī uz attiecību pārraušanu ar valsts iedzīvotājus “ekspluatējošo Franciju”. Nākamā gada vēlēšanas ir notiks laikā, kad valsts iedzīvotāji saskaras ar virkni globālu izaicinājumu vienlaicīgi. Dažādu politisko un ekonomisko šo problēmu rezultātā daļa sabiedrības tiecas migrēt uz Eiropu, sevišķi Franciju. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules bankas datiem ir nepilni 4000 eiro. Latvijas – 37.5 tūkstoši eiro. Latvija ir ceturtā vai piektā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā pēc šī rādītāja. Senegālas rādītājs ir vairāk nekā 9 reizes mazāks par Latvijas. Tādēļ arī nav brīnums, ka cilvēki bezcerībā cenšas bēgt no valsts ekonomisko apsvērumu dēļ. Nav brīnums arī, ka arvien biežāk ir politiķi, kuri aicina pārorientēt valsts ekonomiku, piedāvā vienkāršotus un neiespējamus risinājumus, kā arī lūkojas pēc alternatīviem partneriem pasaulē. Tostarp Ķīnas virzienā. Ķīnas augošās intereses un klātbūtne pasaulē ir neapstrīdams fakts. Viens no Ķīnas interešu objektiem pasaulē ir bijis arī dažādu valstu enerģētikas sektori. Senegālas ir tikai būtisku pārmaiņu priekšā. To, kā Ķīna ekonomiski sāk aizvietot Eiropas valstis un ASV, ja skatās no plašākas perspektīvas Āfrikā, stāsta Dr. Zainaba Usmana (Zainab Usman), Kārnegī Starptautiskā miera fonda Āfrikas programmas direktore.

Ik pa laikam varam uzzināt, ka kosmosā palaists kāds satelīts vai cita veida izpētes rīks, un dažkārt mūs pārsteidz kādi uz Zemes nokrituši kosmosa atkritumi. Līdzās tam, ka kosmosa pētniecības instrumenti veic kādu svarīgu uzdevumu, ne mazāk būtiski ir tas, kā tie vispār spēj sevi apgādāt ar enerģiju, cik ilgi tie var darboties un kā šajā jomā attīstās tehnoloģijas, lai tas, ko palaižam prom no Zemes, izplatījumā savu uzdevumu veiktu pēc iespējas ilgāk un labāk. Kā darbojas jaudīto raķešu dzinēji, kā tos apgādā ar enerģiju un kādi risinājumi varētu būt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis, uzņēmuma "Deep Space Energy" dibinātājs un vadītājs Mihails Ščepanskis un Tartu universitātes doktorants, Parīzes observatorijas pētniecības inženieris un satelīta "ESTCube-2" sistēmu inženieris Jānis Dalbiņš. Vispirms iepazīstam inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai Rīgas Tehniskajā universitātē no plaši pieejamiem vietējiem materiāliem tapušas granulas ūdens attīrīšanai, tās varētu kalpot ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem. Granulu ūdens attīrīšanai nozīmi skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Inga Jurgelāne. Neskatoties uz to, ka granulas noderētu ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem, piemēram, svina, Latvijā problēmu ar svina klātbūtni notekūdeņos nav. Protams, tas var parādīties svina cauruļu izmantošanas gadījumā, jo ir mājas, kuru kanalizācijas sistēmas caurules satur svinu, un tas laika gaitā var iekļūt ūdens sistēmā. Bet jebkurā gadījumā šī problēma Latvijā nav izteikta, un ideja šādam pētījumam par granulām vairāk attiecināma uz globālo situāciju. Pētniece skaidro, ka citviet pasaulē svins notekūdeņos patiešām ir sastopams vietās, kur notiek ķīmiskā rūpniecība, akumulatoru ražošana un pārstrāde, kā arī dabīgo minerālu apstrāde, lai iegūtu konkrētus metālus.

"Neesi SkrejKritenis!", tā sociālā kampaņa pastiprina ziņu, ka strauji audzis ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti elektroskrejriteņi. Cik nozīmīgi ierobežot skrejriteņu braucējus vispārējās satiksmes drošības labad un kā to izdarīt jau šodien, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis, Valsts Policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis un uzņēmuma "Bolt" pārstāvis Valts Marga. Elektroskrejriteņu vadītāji satiksmes negaidījumos šogad cietuši teju divkārt vairāk, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet četru gadu laikā šī statistika augusi pat 10 reizes. Juris Jančevskis norāda, ka 2023. gada pirmajā pusgadā bijuši 186 negadījumi, cietis 141 cilvēks, astoņi no viņiem cietuši smagi. Statistika rāda, ka pārkāpumu veids nemainās. Tie ir: braukšana pie luksofora aizliedzošā signāla; braukšana, pārvadājot pasažieri; braukšana reibumā. Par braukšanu reibumā šogad aizturēti vairāk nekā 120 vadītāji. "Ja skatāmies, kura rīcība noved līdz negadījumam, 95% tā ir paša skrejriteņa vadītāja rīcība. Vai tā bija pārgalvīga vai neatbilstoša, vai klaja pārkāpumu nesoša. Tas ir viņa darbības rezultātā. Tāpēc ir šī kārtējā kampaņa, vēlreiz atgādināt par pozitīvo attieksmi uz ceļa vai trotuāra, par savstarpējo cieņu, par galvenajiem drošības jautājumiem, kas aktuāli elektrisko skrejriteņu vadītājiem. Arī par to, ka ir nerakstītie likumi - savstarpējā cieņa, kur jāpalaiž, jāpiebremzē. Tas ir galvenais vadmotīvs akcijai," norāda Juris Zvirbulis. Valts Marga uzskata, ka sabbiedrībā ir nulles tolerance pret pārkāpumiem, tāpēc svarīgi ir veicināt ātrāk paradumu maiņu. Uzņēmuma "Bolt" skrejriteņos ir iestrādāti sensori, kas fiksē pārgalvīgu braukšanu. "Pateicoties plašam sensoru klāstam, kas iebūvēts skrejriteņos, mēs varam noteikt gan strauju svara pieaugumu brauciena laikā, gadījumos, ja ar skrejriteni brauc divas personas, mēs varam noteikt straujus pagriezienus, strauju bremzēšanu, sadursmes, kā arī vēl citus rādītājus, kas ir kā kopsaucējs, lai varam automātiski sistēmā izlemt, vai piešķirt klientam aizrādījumus līdz pat bloķēšanai, vai nē," atklāj Valts Marga. Gan Juris Zvirbulis, gan Juris Jančevskis atzīst, ka svarīgi ir uzlabot infrastruktūru. Tiesiskais regulējums šobrīd ir sakārtots, ja vēl būtu infrastruktūra atbilstoša, arī konfliktsituāciju skaits būtu mazāks. "Neskatoties uz kampaņām, kas ir katru gadu, joprojām daudzi lietotāji nezina, ka arī uz viņiem [skrejriteņu vadītājiem] attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības," atzīst Juris Jančevskis. "Daudzi šo transporta līdzekli izmanto kā atpūtas vai izklaides rīku, it sevišķi pēc ballītēm, pēc svinēšanām. Viņš lieto alkoholu, viņš domā, ka, braucot ar skrejriteni tādā veidā, nezaudēs vadītāja apliecību. Vai nu viņš tiek aizturēts, pārkāpums tiek pārtraukts un viņš tiek pie nauda soda, vai viņš pats gūst miesas bojājumus, krītot, vai nodara pāri citiem. Diemžēl daudz to uzzina, kad paši ir saskārušies cietēja lomā, ka arī uz šo transporta līdzekļu grupu un vadītājiem attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības."  Juris Zvirbulis atgādina, ka ir veiktas izmaiņas Ceļu satiksmes likumā, ka arī skrejriteņiem būs obligāta reģistrācija, apdrošināšana, numuri un būs jālieto ķivere brauciena laikā.

Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.

Atkarībā no valsts, par kuru ir stāsts, raidījumi Diplomātiskās pusdienas mēdz būt priecīgāki un optimistiskāki un mēdz būt arī dramatiskāki un bēdīgāki. Arī šoreiz aplūkojamā valsts, Āfrikas kontinenta pašā viducī atrodamā Ruandas Republika ir drīzāk traģisks stāsts nekā optimistisks. Tie, kas ir gados senāki, noteikti ir dzirdējuši par Ruandu 1990. gados. Ruandas genocīda stāsts, par ko runāsim arī raidījumā, šokēja visu pasauli. Neskatoties uz to, Ruanda jeb kā to iesaukuši - “Tūkstoš kalnu valsts” vai “Āfrikas Šveice” vispirms daudziem asociējas ar kafiju. Ruandas kafija, kas augusi kalnainajos apvidos esot īpaša. Īpaša gan ar burbonu atgādinošu garšu, gan ar to, ka zaļās kalnos izkaisītās kafijas koku plantācijas, tik ļoti piestāv ezeriem, debesīm un virsotnēm, ka padarot dabas ainavas neaizmirstamas. Citi Ruandu iepazinuši ar nigēriešu izcelsmes zviedru mūziķa Dr. Alban un viņa dziesmas “This Time I am Free” starpniecību, kur Ruanda tiek pieminēta pāris reizes. Tomēr ne zobārstam pēc izglītības Dr. Albanam, ne arī dziesmas saturam ar Ruandas 1994. gada genocīdu būtiska saikne nav. Ruandā šobrīd dzīvo apmēram 13 ar pusi miljoni cilvēku. Tie pieder trim pamata etniskajām grupām – tutsi, hutu un tva. Kalnos dzīvojošā tva ir pigmeju cilts, kas tiek uzskatīti par tiešajiem radiniekiem vairāk nekā pirms 10 tūkstošiem gadus Ruandas teritorijā ienākušajām mednieku-vācēju kopienām. Centrālās etniskās grupas, par kurām ir jārunā, tomēr ir tutsi un hutu. Viņu vēsturiskās savstarpējās politiskās attiecības, kad pie varas ir vienas vai otras grupas pārstāvji, vairākkārtīgi noveda pie masveida vardarbības. 1994. gadā viņu konflikts noveda pie visas cilvēces mēroga katastrofas, kad 100 dienu laikā hutu nogalināja vismaz 600 000 tūkstošus tutsi etniskajai grupai piederošus cilvēkus un mērenos hutu, kas centās glābt tutsi kaimiņus un radiniekus. Lielākā daļa cilvēku tika nogalināti ar lētām, no Ķīnas importētām mačetēm, ko hutu ekstrēmisti bija ieveduši un izplatījuši pa visu valsti, kā ieganstu izmantojot civilās aizsardzības stiprināšanu. Ar radio propagandas palīdzību hutu etniskās grupas piederīgie tika tracināti un uzkūdīti jau labu laiku pirms genocīda sākuma, izmantojot vēsturisko pārestību sentimentu. Vienā brīdī valsts vadībā izveidojoties varas vakuumam, izveidoto noskaņojumu aktīvi izmantoja ekstrēmākie hutu karaspēka pārstāvji ne tikai nogalinot tutsi un mērenos hutu politiķus un militāristus, bet arī mudinot ikvienu hutu nogalināt savus tutsi kaimiņus, atņemt tiem īpašumu un izvarot tutsi sievietes. Rezultātā gandrīz pus miljons sieviešu šo trīs bēdīgi slaveno mēnešu laikā tika plānveidīgi un atkārtoti izvarotas. Tika ziņots, ka hutu ekstrēmisti gāja pat tik tālu, ka slimnīcās savervēja AIDS slimos vīriešus un izveidoja “izvarotāju komandas”, lai aplipinātu tutsi sievietes. Nemaz nerunājot par sieviešu reproduktīvo sistēmu mērķtiecīgu bojāšanu ar visdažādākajiem priekšmetiem. Ruandas genocīda brutalitāte šokēja visu pasauli. Trulā un mērķtiecīgā cilvēku nogalināšana viņu mājās, ciematos un pilsētās, cilvēkiem neesot iespējai paglābties un patverties pat skolās un baznīcās, radīja baisu sajūtu. Par Ruandas genocīdu ir uzņemtas vairākas filmas, labākā no tām, laikam ir ar nosaukumu “Viesnīca Ruanda”, kurā, neparādot uz ekrāna pašu vardarbību, tā rada biedējošu un bezcerīgu atmosfēru, ļaujot saprast nežēlības līmeni. Filmā stāsta par slaveno Polu Rusesabaginu – galvaspilsētā Kigali esošās viesnīcas „Hôtel des Mille Collines” vadītāju, kurš genocīda laikā izglāba 1268 dzīvības, slēpjot cilvēkus viesnīcas telpās. Kopš genocīda Pols Rusesabagina ir bijis cilvēktiesību aizstāvis un politiskais aktīvists, kas plaši ir kritizējis arī Ruandas valdības. Politiskās ietekmes un starptautisko aktivitāšu rezultātā 2021. gadā viņam Ruandā piesprieda 25 gadu cietumsodu par terorismu. Apsūdzības pārējā pasaule, tostarp ANO institūcijas, uzskata par safabricētām un nepatiesām. Starptautiskā spiediena, tostarp arī Rusesabaginu filmā spēlējušā izcilā aktiera Dona Čīdlsa lobija, un ASV valdības diplomātiskā darba rezultātā Ruandas prezidents saīsināja Russebaginas cietumsodu un viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma šī gada marta beigās. Bet par starptautisko sabiedrību un ANO runājot, Ruandas genocīda šausmas saistās ne tikai ar pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, bet arī šokējošo starptautiskās sabiedrības bezdarbību un faktisko ANO ilgstošo noskatīšanos uz slepkavošanu. Kādas mācības ANO guva pēc fiasko Ruandas genocīda laikā, vaicājām pastāstīt Gundai Reirei, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentārajai sekretārei. Kā ierasts, pēc politiskās vēstures apskatīšanas, jāieskatās arī situācijā valstī šobrīd un tās saimniecībā. Un nekas spīdošs Ruandā nav arī šajā jomā. Valsts ir viena no nabadzīgākajām, tehnoloģiski un saimnieciski atpalikušākajām valstīm pasaulē. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 2300 eiro. Ruandas ekonomika kopš genocīda laika šo trīsdesmit gadu laikā ir pieaugusi gandrīz astoņas reizes. Jo tajā laikā IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedza pat 300 eiro. Genocīda radītās sekas ir jūtamas visā Ruandas sabiedrībā un ekonomikā. Valstī būtiski trūkst infrastruktūras, arī kalnu dēļ. Vēl interesantāk, ka 90 procenti iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, lai arī tā veido tikai trešo daļu no valsts IKP. Turklāt straujā iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, ilgu laiku Ruandai vēl pie šīs situācijas ir bijis jāimportē pārtika no ārvalstīm.

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.

Ar Irinu Pētersoni satikos metodes "Darbs" apmācībās pie Keitijas Bairones. Tās bija apmācības, no kurām es biju gatava aizbēgt. Neskatoties uz to, ka biju septītajā grūtniecības mēnesī, biju gatava iet ar kājām no Vācijas vidienes līdz mājām. Esmu pateicīga katru dienu, ka izlēmu uzticēties cilvēkam, kurš man bija ieteicis to kursu iziet un izturēt līdz galam. Tas ir mainījis manas ikdienas dzīves kvalitāti. Cilvēkjaudas sākumposmā ar Irinu par šo metodi ierakstījām 14. epizodi. Tajā Irina dalījās ar savu dzīves pieredzi un pārmaiņām, ko dod šīs metodes izmantošana.Tagad, kad vairākas Cilvēkjaudas epizodes ir bijušas par grūtībām attiecībās - ar vecākiem, ar pusaudžiem, ar kolēģiem, mēs saņemam daudz lūgumu par vēl citiem risinājumiem. Tāpēc izveidojām šo bonusa epizodi Nr 143 ar Irinu par "Darba" metodi. Es saprotu, ka ne tikai man savulaik, bet arī citiem šobrīd varētu gribēties aizlaisties no šīs metodes un meklēt citu variantu. Ja tas sanāk - tik uz priekšu! Tomēr, ja atkal ir iestrēgšanas sajūta, tad no pieredzes saku, ka metode "Darbs" vairāk nekā jebkas cits man, vīram un arī daudziem mūsu draugiem ir rīks, ko lietojam, lai tiktu ārā no kaitinošām vai nomācošām situācijām. It īpaši, ja tās ir saistītas ar citiem cilvēkiem. Un šī metode ir pieejama arī bez maksas. Visi avoti, kur tas iespējams, ir norādīti sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:7:40 Tēmas, ko iespējams atrisināt ar Keitijas Bairones metodi “Darbs”.12:31 Kas notiek, ja nerisinām diskomfortu, kas saistīts ar mūsu ķermeni un tā pieņemšanu.25:27 “Darba” metoes pielietošana profesionālajā dzīvē – praktiski piemēri.28:46 Vai ar Keitijas Bairones metodi var strādāt arī ar nāves tēmu.34:22 Cilvēks un ciešanas – vai no ciešanām vajag izvairīties.42:22 Piemēri, kā metode “Darbs” noder attiecību problēmu risināšanā.49:58 Vai šo metodi var izmantot, lai sasniegtu ļoti konkrētus mērķus.55:58 Kā tieši strādā Keitijas Bairones metode “Darbs”.1:06:15 Gadījumi, kad metode nestrādā.1:11:21 Piemēri, kādu brīvību personīgajā dzīvē ir ieguvusi šīs metodes fasilitatore Irīna Pētersone.1:20:08 Kāda ir šīs metodes priekšrocība salīdzinājumā ar citām metodēm.1:24:48 Vai šo metodi var izmantot arī bērniem un pusaudžiem.

Ne mēs to izdomājām, ne mums, visticamāk, to izdosies iznīcināt. Runa ir par cilvēku diskrimināciju pēc etniskās piederības. Neskatoties uz to, ka Latvijā virkne likumu skar diskriminācijas aizliegumus izglītības, nodarbinātības un sociālās iekļaušanās jomā, sabiedrībā joprojām pastāv diskriminācijas pazīmes pēc dažādiem aspektiem, viens no tiem – diskriminācija etniskās piederības dēļ. Kā mazināt etnisko diskrimināciju mūsu valstī? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Ventspils Augsto tehnoloģiju parka vadošā eksperte dažādības jautājumos Rasma Pīpiķe, meksikānis, kurš Latvijā dzīvo jau vairākus gadu desmitus, pavārs Havjers Garsija, kampaņas "Sajūti. Sadzirdi. Saproti" dalībnieks un sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.