Podcasts about uzzin

Kādēļ vērtīgi darbinieki aiziet no uzņēmumiem un kā to novērst? Kādas prasmes un attieksme veicina sekmīgu profesionālo izaugsmi? Šajā epizodē tiekamies ar karjeras kouču Santu Līci-Krūzi, lai runātu par cilvēkprasmēm, kas būtiskas gan darba devējiem, gan darbiniekiem.Uzzināsi, kā nepieļaut darba devēju biežākās kļūdas, zaudējot savus labākos darbiniekus. Izpratīsi būtiskākos faktorus, kas ietekmē darba attiecības, profesionālo izaugsmi un ilgtermiņa apmierinātību ar karjeru. Tā ir ilūzija, ka "ja čakli strādāšu, gan jau mani pamanīs". Uzzināsi par prasmēm, kas nepieciešamas darbiniekiem, lai veiksmīgi veidotu savu karjeru mūsdienu mainīgajā darba tirgū. Santa dalās ar vērtīgiem novērojumiem un praktiskiem padomiem, kā atpazīt tuvojošos profesionālo izdegšanu, kā rīkoties, saskaroties ar pretestību darbā, un kādas cilvēkprasmes kļūs arvien nozīmīgākas nākotnē.Iegūsti BEZMAKSAS mājaslapas analīzi 300 EUR vērtībā no Cilvēkjaudas atbalstītāja Premium Solutions. Viņu speciālisti izpētīs tavas mājas lapas ātrdarbību, lietojamību, vizuālās un funkcionālas nepilnības. Saņemsi ieteikumus vismaz 10 risinājumiem bez tehniska žargona, kā tava mājas lapa var strādāt labāk, lai sasniedz savus biznesa mērķus. Piesakies ps.lv/jauda!Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminētās saites atradīsi 220. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:43 Tendence neredzēt iespējas sev apkārt, savā esošajā darba vietā6:49 Kāda šobrīd ir situācija darba tirgū Latvijā, faktori, kas to ietekmēs arī nākotnē8:27 Riski un iespējas, savā darbā pielietojot Mākslīgo Intelektu (AI)12:51 Signāli, kas norāda, ka drīz sekos neapmierinātība un izdegšana. Iespējamie risinājumi, kā to apturēt18:33 Ko darīt, ja cilvēks dara savu sirdsdarbu, bet atduras pret kolēģu un sistēmas pretestību22:14 Profesionālis, kurš cenšas palīdzēt visiem – idejas, kā sevi nepārslogot25:49 Bezmaksas mājas lapas efektivitātes analīze, lai tavs bizness aug - Premium Solutions piedāvājums Cilvēkjaudas klausītājiem: ps.lv/jauda26:49 Kas ir supervīzija un kā tā var palīdzēt savas jomas speciālistiem29:56 Kādi ir iespējamie risinājumi, lai tiktu pie supervizora konsultācijas32:48 Cilvēki, darbinieki ir resurss. Tuvredzīgs ir tas uzņēmējs, kurš nerūpējas par šo savu resursu36:09 Ilūzija: "ja čakli strādāšu, gan jau mani pamanīs"39:37 Kādas soft skills jeb cilvēkprasmes būtu vērtīgi uzlabot katram profesionālim43:42 Risinājumi speciālistiem, kuriem vienīgais karjeras kāpums šķiet kļūt par vadītājiem, kas, savukārt, viņus neinteresē47:36 Ko darīt ar sajūtu, ka darbā vairs nav interesanti51:02 Viena no galvenajām kvalitātēm, ko nākotnē novērtēs darba devēji55:49 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu56:49 Kādas profesijas varētu būt īpaši pieprasītas nākotnē58:36 Kā apturēt “profesionālo vīšanu”1:03:15 Kad gribi rezultātu, bet nevēli

Gunita Lanka ir iedvesmojošs piemērs tam, ka dzīvē vienmēr var sākt ko jaunu, nevis atrunāties ar saviem gadiem vai ka īstais laiks ielēkt tehnoloģiju vilcienā būtu nokavēts. Kopā ar vīru Andri Lanku viņa ir ne tikai uzaudzinājusi 4 bērnus, bet arī vada biznesu, kur māca angļu valodu veidā, kādā cilvēkiem to ir vieglāk apgūt.46 gadu vecumā Gunita sāka veidot saturu TikTok platformā, aktīvi darbojas Instagram un kopā ar vīru trīs gadu laikā ir izveidojuši valodu mācīšanas sociālo tīklu kopienu ar 3 miljoniem sekotāju.Šajā sarunā Gunita atklāti dalās pieredzē par to, kā apvienot četru bērnu mammas lomu ar veiksmīga biznesa vadīšanu, kā izcelt sevi no "pelēkās peles", kā pārvarēt iekšējās barjeras un sākt runāt svešvalodā, un kāpēc ir svarīgi nebaidīties no kritikas, dodoties nezināmā teritorijā.Uzzināsi praktiskus padomus valodu apguvē, ieskatu sociālo mediju izmantošanā biznesam, kā arī Gunitas pieredzi, vadot "Valodu Vēstniecību" un attīstot zīmolus "Mācies valodas" un "Language Teacher family".Par šīs epizodes atbalstu īpašs paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:47 Gunita Lanka. Četru bērnu mamma, angļu valodas skolotāja un uzņēmēja8:09 Startēt TikTokā no nulles 46 gadu vecumā. Ko var sasniegt trīs gadu laikā14:54 Sava vīra ēnā – pelēkās peles sindroms20:46 “Liekulis ir arī cilvēks, kuram ir ko teikt, bet viņš nesaka”25:09 Mērķis – līdzināties bildei pasē; pieredze ar sarežģītu grūtniecību31:37 Kā dzīvot pa stundām35:35 Kur noved dzīvošana kā “visām pudelēm par korķi”42:55 Kā iemācīties parūpēties par sevi53:15 “Man labāk domājas tad, kad man kājas un rokas kustas”54:12 Būt iešā visos sava uzņēmuma procesos1:02:50 Kā angļu valodas skolotāja panāk, ka cilvēki nebaidās sākt runāt angliski1:12:27 Ko darīt, ja runājot svešvalodā ir akcents, un vai ir iespējams no tā tikt vaļā1:21:46 Kad negatīvi komentāri nospiež pie zemes un atņem motivāciju kaut ko darīt1:26:02 Gunitas pieredze un ieteikumi startējot sociālajos medijos1:32:52 “Telefons ir darbarīks. Tāpat kā Sprīdītim lāpsta” – kā gudri lietot sociālos medijus1:40:08 Māksla uzdot pareizos jautājumus1:46:26 “Daudzi no mums pārāk ātri padodas” – sociālo tīklu algoritmi1:50:46 Kā Gunita organizē savu darbu, lai nodrošinātu pietiekamu un kvalitatīvu saturu sociālajās platformās1:55:04 “Nav dzīvē spēcīgākas sajūtas par to, ka vari būt noderīgs un vajadzīgs”

Šajā raidījuma epizodē mēs atklājam Rožukroņa pirmo noslēpumu – pārdomājam brīdi, kad eņģelis Gabriēls pasludināja Marijai, ka Dievs ienāks Viņas dzīvē un Viņas miesā. Dievs vēlas ienākt arī pie mums! Lūdzoties “Ave Maria” – “Esi sveicināta...” mēs atkārtojam eņģeļa vārdus. Uzzināsim, kā šī senā lūgšana attīstījās Baznīcas tradīcijā.

29. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā gaidāms Mūzikas akadēmijas emeritētā profesora, flautista Viļņa Strautiņa (1939–2018) atcerei veltīts koncerts "Turpinājums", kuru vadīs muzikoloģe Ilze Medne. Mūžībā aizgājušo Meistaru aizvien atceras gan kā izcilu flautistu, gan kā talantīgu pedagogu. Kopš 1971. gada Latvijas Mūzikas akadēmijā Vilnis Strautiņš vadīja flautas klasi, kuru absolvējuši vairāk nekā 60 studentu, daudzi no viņiem šobrīd ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi.  "Klasikas" studijā par notikumu runājam ar trim Viļņa Strautiņa studentēm Lieni Denisjuku-Straupi, Aneti Toču un Daci Bičkovsku par profesora mantojumu: viņa personības atspulgiem mūzikā un pedagoģijā, par viņa cilvēciskajām īpašībām, attieksmi pret mūziku un studentiem, kas liek atkal un atkal viņiem satikties atceres koncertos; par viņa darba turpinājumu nu jau vairākās paaudzēs. Uzzinām par koncerta dalībniekiem, viesiem, dažādo mūziku, kuras izvēle atspoguļo cienījamā meistara interešu daudzveidību. 

Šajā epizodē es sarunājos ar Žaneti Droni – INSEAD līderības treneri un Valsts līderu attīstības programmas veidotāju. Sarunājāmies par līderības nozīmi mūsdienās, kā līderi var risināt ētiskus izaicinājumus un kā attīstīt prasmes, kas būs nepieciešamas nākotnē. Uzzināju kā klājies valsts līderības programmas dalībniekiem.Žanete dalījās ar dziļām atziņām par to, kā līderība ir ne tikai prasmes un stratēģijas, bet arī attiecības un spēja rūpēties par citiem. Kā viņa teica: “Līderība ir par to, kā mēs palīdzam viens otram sasniegt lielākas iespējas.”Mēs arī runājām par transformāciju, ko dalībnieki piedzīvoja Valsts līderu attīstības programmā. Kā Žanete norādīja: “Tu nevari būt drosmīgs, nebaidoties. Līderībā būtiski ir būt atvērtam ievainojamībai.”Galvenās tēmas epizodē:Kā mainīt domāšanu, lai veidotu efektīvāku līderību?Kādas ir nākotnē svarīgākās prasmes, un kā tās attīstīt?Līderības transformācija – personiskā izaugsme kā pamats plašākām pārmaiņām.Šī epizode iedvesmo domāt dziļāk par savu lomu kā līderim un atgādina, ka lielas pārmaiņas sākas ar vienkāršiem soļiem. Kā Žanete sacīja: “Nav jāgaida ideāli apstākļi – ir jārīkojas kopā.”  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Klajā nācis žurnāla "Mūzikas Saule" jaunais laidiens un tā centrālā tēma - arfas un arfisti. Sarunā ar žurnāla galveno redaktoru Orestu Silabriedi uzzinām par arfu daudzveidību un šī instrumenta spēlētājiem Latvijā un ārpus tās, kā arī noskaidrojam, kādas tēmas vēl aplūkotas žurnāla laidienā un ar kādām pārdomām drukātā izdevuma veidotājs lūkojas rītdienā. Žurnāls "Mūzikas Saule" piedāvā sarunas ar Ievu Šablovsku, Elizabetu Lāci, Dārtu Tisenkopfu-Muselli, Oskaru Krašauski-Krauzi un Dagniju Eihenu, kuri pārstāv dažādu paaudžu arfistus Latvijā. Uzzinām, ko latviešu komponisti radījuši arfai, sastopam arī arfistus ar pasaules vārdu -  vēstures zinātāju un praktiķi Endrū Lourensu-Kingu un ķeltu arfas speciālistu Tomu Daunu. Vēl laidienā arī atmiņas par komponistu Romualdu Kalsonu, tikšanās ar cilvēka dziedamās balss veidošanas meistariem Džoannu un Kenetu Bozmaniem, raksti par populārās mūzikas meistariem Jāni Zvaigzni un Ēvaldu Stērstiņu, dziedātāju Viktoriju de los Anhelesu, trimdas komponistēm sievietēm u. c.  

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

14. decembrī Rundāles pils Baltajā zālē viesosies ievērojamā Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči vārdā nosauktais stīgu kvartets, kurā muzicē četri Liepājas Simfonskā orķestra mūziķi - Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane (vijole), Elīna Čipāne (alts) un Klāvs Jankevics (čells). Četrotne šoreiz apvienosies ar klarnetistu Egīlu Šēferu, kopā atskaņoto Volfganga Amadeja Mocarta Kvartetu klarnetei un stīgu trio KV378 un Maijas Einfeldes “Skumjajām serenādēm”. Kvarteta priekšnesumā izskanēs arī Jozefa Haidna stīgu kvartetiem op. 76 nr. 4 “Saullēkts” un Pētera Vaska Trešais stīgu kvartets, kam dots nosaukums “Ziemassvētku kvartets”. Sarunā ar Klāvu Jankevicu - stāsti par stīgu kvarteta rašanos un Rundālē atskaņoto mūziku, tās vēstījumu un izpratni, kā arī par sadarbību ar klarnetistu Egīlu Šēferu. Uzzinām par čellista attiecībām ar kamermūziku, par muzicēšanu Rundālas pils Baltajā zālē un Ziemassvētku sajūtām.

LOITS Lembetu interview METĀLKĀSTS LV #170 [ENG] ENG (LAT BELOW) - In this episode, we have a chat with Ahto-Lembit "Lembetu" Lehtmets of the legendary Estonian black metal band LOITS! We get to know what LOITS is, how they sound, their creative process, how they started and evolved, and what the future holds for LOITS. We explore the Estonian metal scene, try to understand how it works, and how LOITS has been involved in it and at the top of it for almost 30 years! Since METĀLKĀSTS LV podcast is based in Latvia and Latvia is close neighbors with Estonia, we dive into LOITS' history with Latvia and why they have not played here since 2005 — almost 20 years ago at the time of this recording! Crazy gig stories, music collecting from late Soviet times to today, and many other subjects are touched upon in this conversation. LAT - Šajā sērijā, runājot angļu mēlē, mums ir saruna ar leģendārās igauņu black metāla grupas LOITS radītāju Ahto-Lembit "Lembetu" Lehtmets! Uzzinām, kas ir LOITS, kā viņi skan, kāds ir viņu radošais process, kā viņi aizsākās, attīstījās un ko nākotnē varam sagaidīt no LOITS! Mēs iepazīstam Igaunijas metāla scēnu, cenšamies saprast, kā tā strādā, kā LOITS tajā ir iesaistījušies un kā viņi noturējušies Igaunijas scēnas augšgalā gandrīz 30 gadus! Tā kā METĀLKĀSTS LV ir bāzēts Latvijā un esam tuvi kaimiņi ar Igauniju, sarunā noskaidrojam LOITS vēsturi Latvijā un uzzinām, kāpēc viņi nav spēlējuši šeit kopš 2005. gada, kas ir gandrīz 20 gadus atpakaļ šīs epizodes ierakstīšanas laikā! Traki Latvijas koncertu stāsti, mūzikas kolekcionēšana no vēliem padomju laikiem līdz šodienai un citas tēmas tiek skartas šajā sarunā. Un, dārgie tautieši! LOITS jūs aicina iesaistīties zemāk pieminētajā FB grupā, lai radītu interesi un labākas iespējas viņiem uzspēlēt pie mums Latvijā. Klausāmies un dalāmies! LOITS: https://www.facebook.com/@LoitsOfficial https://open.spotify.com/artist/4m0m2vPzL0fazizMUSE4ZS?si=9avLtIFsTru7XlKEzMpz_w https://loits.ee/ LOITS Community page: ENG - Loits is inviting you to follow, join and get involved! LAT - Loits tevi aicina piesekot, pievienoties un iesaistīties atbalstītāju grupā! https://www.facebook.com/groups/5775850955 0:00 - Intro / Ievads 2:02 - Ievads latviešu valodā / Latvian introduction 2:52 - English introduction / Ievads angļu valodā 3:20 - Song: Emaraud (from Must Album) 8:23 - Start of conversation 9:00 - What is Loits? 12:36 - Loits lyrical themes - WW2 from different angles 17:44 - Vocal style discovery, inspirations & evolution 20:54 - About the new Loits Split EP songs, new physical releases 31:04 - Reason behind Trench Art - A Tribute to Loits 33:46 - LP, CD, MC collecting through the times 44:35 - Estonian metal scene - Region, genre or age based 48:24 - Tarbariitus Festival 2024, the underground competition 54:22 - How has Loits stayed on top of Estonian metal scene? 58:03 - Essential Estonian metal bands pt.1 1:01:00 - Latvian metal bands Lembetu has been involved with 1:03:40 - Essential Estonian metal bands pt.2 1:06:19 - About documenting our metal scenes 1:10:48 - Bands of Lembetu, How Loits became a band, lineup changes 1:17:33 - How Loits decides where & when they play? 1:19:50 - The upcoming album and writing process 1:24:18 - Why Loits don't play in Latvia anymore? 1:27:23 - What does it mean to return as a band? 1:30:59 - The importance of community for our scenes 1:33:07 - When will Loits play in Latvia? 1:36:50 - Crazy stories from gigs in Latvia 1:42:41 - Loits tattoo story 1:46:36 - Callout to Latvian organizers! Loits future plans 1:52:47 - Outro 1:53:41 - Song: Tõelised Kuningad (Kutse Sügavikust) (from new Split EP)

23. novembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Mārtiņa Klišāna un Jurģa Cābuļa Rīgas jaukto koru grupas lielkoncerts "Dziesmu koks". Sarunā ar Mārtiņu Klišānu - par koncerta ieceri, kas realizējusies negaidīti vērienīgi ar 17 Rīgas jaukto koru piedalīšanos: "Dziesmu koka tēma jau mums ir ļoti tuva, un tas ir labs simbols visai mūsu dzīvajai tradīcijai, kur mums ir saknes, ir zari, ir lapas un pumpuri, tur mums ir nākotne." Notikuma programma solās būt raiba, jo katrs koris uzstāsies arī individuāli sava diriģenta vadībā, bet koncerts noslēgsies ar Jāņa Ķirša, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska dziesmām visu koru kopīgā priekšnesumā. Uzzinām arī par Rīgas Doma skolas zēnu kora saspringto Ziemassvētku gaidīšanas laiku: "Domāju, ka mūziķiem šis ir tāds starpsvētku laiks, kas sākas ar Lāčplēša dienu, bet pirmo atelpu varbūt var atvilkt Vecgada vakarā. Šis ir ļoti darbīgs laiks, un tā sanāk, ka šajā laikā īpaši zēnu koris vienmēr ir pieprasīts. Acīmredzot tās ir skaidras vērtības, vienkāršs, tīrs, mazliet kosmisks skanējums apvienojumā ar to repertuāru, ko parasti Ziemassvētkiem iestudējam. Tas ir darbīgs laiks, bet tā ir mūziķa ikdiena. Cilvēki Ziemassvētku laikā tomēr nāk baudīt ko tādu, ko viņi zina un atpazīst, ko var dungot līdzi - nezūdošās Ziemassvētku dziesmas. Bet vienmēr arī jāuzstāda latiņa, lai paši kaut ko mākslinieciski un profesionāli no šī procesa gūtu, tāpēc vienmēr mēģinām apvienot un rast kompromisu starp vienkāršāku un demokrātiskāku repertuāru un kaut ko no profesionāli paģērošām lietām arī šajās programmās.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Šīs nedēļas lielais notikums ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Tas norisināsies no 17. līdz27. oktobrim. Uzzināsim, kādus maršrutus festivālā piedāvā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, ko par grāmatas „Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas” veidotāji stāsta par Sergeja Paradžanova filmu ietekmi un filmu „Granāta krāsā”, kuru uz lielā ekrāna demonstrēs Rundālē. Studijā Riga IFF mākslinieciskā direktore Sonora Broka un kinozinātniece, kuratore Dārta Ceriņa. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" kultūras nodaļas redaktori Lailu Burāni.

13. oktobrī koncertzālē "Cēsis", 20. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā, 12. novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī un 14. novembrī Mazajā ģildē ar koncertprogrammu "Auznieks. Bēthovens. Vēberns" viesosies stīgu kvartets Sponte, kurā apvienojušies vijolnieces Marta Spārniņa un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds. Pēc kvarteta ierosinājuma komponists Krists Auznieks radījis jaundarbu “Rose of Vision I”, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja vasarā. Līdzās Krista Auznieka darbam - arī Ludviga van Bēthovena 11. stīgu kvartets op.95 Fa mažorā "Serioso" un Antona Vēberna Stīgu kvartets (1905). Kvarteta aizsākumi meklējami 2020. gadā, tā repertuārā ir mūzika no baroka līdz mūsdienām. Jaundarbus tam radījuši arī Platons Buravickis, Matīss Čudars un Linda Leimane. Rūta Paula tikās ar kvarteta mūziķiem atklāj, ka visus trīs darbus vieno spilgti, emocionāli uzplaiksnījumi, kas ir kā atsauce uz visu šo darbu tapšanu spilgtu mirkļu iespaidā. Uzzinām arī par kvarteta Sponte tapšanas iemesliem un darbības vēsturi, programmām, jaunu opusu pasūtījumiem, par priekšnesumu spontanitāti (no tā arī kvarteta nosaukums Sponte), par darbiem ārpus šī kvarteta dzīves, par to, cik šo mūziķu pedagoģiskā darbība ietekmē vai neietekmē kopīgo priekšnesumu.

Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu. Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās. Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas uzrunas. Tad Siguldas Stacijas laukumā sākas zibakcija – pēc megafonā dotas komandas dzejnieki vienlaicīgi sāk skandēt savus dzejoļus. Un nu jau mēs dodamies ceļā! Lai satiktu Viesturu Vecgrāvi pie  Siguldas Valsts ģimnāzijas, kur literatūrzinātnieks stāstīs par dzejnieka, atdzejotāja, rakstnieka Leona Brieža skolas gaitām Siguldā. Nākamais pieturas punkts ir Svētku laukums Siguldā. Tas, ka šeit vientuļš zem ābeles sēd Edvīns Raups un gaida savus klausītājus, man nav nekāds pārsteigums, tas jau bija ierakstīts programmā. Taču pārsteigums ir satriecošs saulriets pār Gaujas senleju, un vienlaikus atveras debesis un sāk līt. Siguldas daudzie skatu laukumiņi ir ļoti piemērota skatuve dzejniekam. Taču kāds to visu ir iecerējis, saplānojis,  un izstaigājis vēl pirms pārējiem. Kāds ir gādājis, lai ar prožektora staru tumsu šķeltu gaisma, un dzejnieki redzētu lapu no kuras dzejoļi tiek lasīti, un uzstādījis mikrofonu, lai pārējie to sadzirdētu.  Dzejas nakts pārgājiena organizatore ir kultūras centra “​Siguldas devons” projektu vadītāja Sandra Marta Grudule. Dzejas nakts pārgājiens prasa sabalansēt garīgo tiecību un savu fizisko izturību, un norūdīt arī kādas cilvēciskas īpašības. Ceļinieku vidū ir dzejniece Laima Helēna Mūrniece. Viņa ir neredzīga, taču atrodas kāda automašīna, kas var palīdzēt, atrodas, kas piesakās par pavadoni. Cits auto mēģina pierunāt visu mīlēto dzejnieku Jāni Rokpelni nekāpt augšup uz Siguldas pili pa stāvo serpentīnu. Dzejnieks apskaišas par neticību viņa spēkiem. Man taču tūlīt būs 79, viņš rājas, lai gan apkārtējiem netop īsti skaidrs, kāda atziņa no tā būtu jāizloba. Arī literārās apvienības ir šāda iespēja atbalstīt vienam otru. Esmu priecīga klātienē iepazīt literatūrzinātnieci, literatūrkritiķi un dzejnieci Sandru Ratnieci, dzejnieku un prozaiķu grupas “Tekstūra” kopā saucēju. Grupa “Tekstūra” tika nodibināta 2019. gadā, 13 grupas autoru kopdarbs “Dzejas detektīvi” iznāca pagājušā gada rudenī, šajās Dzejas dienās “Tekstūra”  rīkotais pasākums “Radošuma anatomija” Dzejas dienu progammā. Kristaps Vecgrāvis dzeju lasīs tuvāk Nakts pārgājiena noslēgumam, Siguldas kapos. Šobrīd vēl esam ceļā uz Siguldas peldvietu, lai pie Gaujas satiktu Guntaru Godiņu, programmā teikts, ka viņš pirms dažiem gadiem kļuvis par siguldieti un kaislīgu makšķernieku. Guntars Godiņš šogad ir viens no Dzejas dienu balvas pretendentiem, par atdzejas krājumu “Sirreālisms igauņu dzejā”, intriga tiks atklāta festivāla Dzejas dienas noslēgumā, 15. septembrī. Lai piedod Guntars Godiņš, viņa balss tagad paliks fonā. Viņam savas zivis, man savējās. Man jāķer pie rokas dzejnieki. Laima Ābele. Un nu ir īstais brīdis atzīties. Ar Laimu Ābeli esam klasesbiedres, skolā vienā solā sēdējām. Tad varat iedomāties manu pārsteigumu, satiekot savu vienaudzi dzejnieku rindās. Elīnas Līces stabule vakara un nakts raibos notikumus sasaista vienotā veselumā. Stabule ieskandina arī Arta Ostupa dzejas lasījumu Siguldas pilsdrupās. Dzejas nakts pārgājiens īsi pirms pusnakts sasniedzis zemo punktu. Par daudz emocionālu iespaidu, par daudz noieto soļu, sākam atpalikt no plānotā grafika. Taču radošu cilvēku pulks nepieviļ. Joki kļūst skaļāki, pēc Arta Ostupa lasījuma kāds skaļi un līksmi aicina uz kapiem.

27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no ­Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa".  Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu.  Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.

Šoreiz raidījuma Piespēle lielais temats ir basketbols, viesos būs Nacionālās basketbola asociācijas un Latvijas izlases spēlētājs Dāvis Bertāns. Uzzinām daudz interesanta par aizvadīto sezonu NBA, kā arī jūlijā gaidāmo olimpisko kvalifikāciju. Nedēļas tops: Sācies Eiropas čempionāts futbolā, atklāšanas mačā Vācija ar 5:1 uzvar Skotiju; Rodrigo Ābols paraksta viena gada divvirzienu līgumu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Filadelfijas “Flyers”; Uvis Balinskis vēl nekļūst par Stenlija kausa ieguvēju NHL; Kristaps Porziņģis gūst traumu Nacionālās basketbola asociācijas otrajā finālmačā, nepiedalās trešajā un ceturtajā cīņā, Bostonas “Celtics” ir iespēja otrdienas rītā savās mājās kļūt par čempioniem; Rolands Šmits oficiāli pievienojas Turcijas basketbola grandam Stambulas “Anadolu Efes”.

5., 6. un 7. jūnijā Rīgas cirkā būs skatāma visu paaudžu skatītājiem veltīta izrāde “Pasaki man pasaku!”, kuru, noslēdzot darbības septīto sezonu, veidojuši Rīgas cirka skolas audzēkņi. Iestudējumā savijas teātra un cirka elementi, kā arī disciplīnu dažādība – akrobātika, gaisa akrobātika, žonglēšana, dažādas līdzsvara disciplīnas un klaunāde. Iestudējumā piedalās audzēkņi vecumā no 7 līdz 17 gadiem. Izrāde tapusi, Rīgas cirka skolas treneriem un audzēkņiem sadarbojoties ar režisori Antru Leiti-Straumi, un iestudējuma atspēriena punkts bija grupas Cosmos dziesma “Pasaki man un tev” un tajā pieminētais pasaku vilciens un varoņi. Rīgas cirka skolas vadītāja Līva Tauriņa: “Šī ir lieliska iespēja ne tikai skatītājiem baudīt cirka mākslu, bet arī audzēkņiem demonstrēt savas prasmes un iegūt uzstāšanās pieredzi. Šogad iespēja piedalīties izrādē ir katram cirka skolas audzēknim – neatkarīgi no apgūstamās disciplīnas vai sasniegtajiem rezultātiem.”  Līvu Tauriņu uz sarunu aicināja Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par Rīgas Cirka skolas neatkārtojamo gaisotni un audzēkņu radošumu, par mācību procesa organizēšanu un iespēju izpausties visdažādākajās disciplīnās. Par to, ka šķietami vienkāršās lietas dažkārt rada vislielākos izaicinājumus un, ka dalība izrādē ir brīvprātīga un daži piedalās pat četros numuros. Uzzinām, ka muzikālais noformējums bijis pašu ziņā, bet katra tērpa sīkākā detaļa pārbaudīta, lai priekšnesuma laikā netraucē. Uzstāšanās Rīgas Cirkā ir viņu lielākā balva, tāpēc par  izrādēm trīs vakarus pēc kārtas neviens nečīkst.

Pasaules hokeja čempionāts sasniedzis savu kulmināciju, jo šodien, 26. maija, noskaidros medaļniekus. Par bronzu plkst.16.20 cīnīsies Kanāda un Zviedrija, bet par zeltu un pasaules čempionu titulu - mājinieki čehi pret Šveici. Pusfinālos vakardien Čehija pārlieicnoši ar 7:3 uzvarēja līdz šim ne reizi šajā turnīrā nezaudējušo Zviedriju, bet Šveice pēcspēles metienos ar 3:2 uzveica Kanādu, kam arī tā bija pirmā neveiksme turnīrā. Zviedri pret kanādiešiem šajā pasaules čempionātā nav spēlējuši, bet Čehija ar Šveici tikās apakšgrupas mačā. 13.maijā Pŗagā ar 2:1 pēcspēles metienos uzvarēja šveicieši. Gan šodienas, gan aizvadītās spēles šoreiz “Hokeja studijā” analizējam kopā ar pieredzējušo žurnālistu Jāni Matuli.

8. maijā pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē festivāla "Latvijas Jaunās Mūzikas dienas" otrajā vakarā, kas veltīts kolorītā meistara Viļņa Šmīdberga 80. jubilejai, uz vienas skatuves satiksies trīs enerģiskas un dziļdomīgas mākslinieces ar starptautiski plašu koncertpieredzi. Viena no viņām ir Lielās mūzikas balvas laureāte un JVLMA Pūšaminstrumentu katedras saimes vadītāja – daudzveidīgā reperturā rūdītā flautiste Ilona Meija, bet pārējās divas – jau daudzus gadus Francijā mītošā vijolniece Magdalēna Geka, stīgu kvarteta "Akilone" pirmā vijole, kura šogad kļuvusi arīdzan par kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncertmeistari, un viņas uzticamā skatuves partnere, patlaban Luksemburgā dzīvojošā pianiste Iveta Cālīte, kura meistarību savulaik kaldinājusi ne vien Parīzē, bet arī Stokholmā. Ar visām trim māksliniecēm jau šobrīd tiekamies "Klasikā". Uzzinām, ka Magdalēna Geka koncertā spēlēs ne tikai vijoli, bet arī altu, un rodam atbildi uz jautājumu, kāpēc Šmīdberga kamermūziku atskaņo tik maz: "Jo tā ir ļoti sarežģīta!" Vēl arī stāsts par to, kā komponista šerpais raksturs jūtams viņa mūzikā un kā tapusi "Raudu deju" versija flautai, vijolei un klavierēm. Vairāk par koncertu šeit!

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

“Pīci breinumi” viesojas “Funky Town studio”, lai noskaidrotu vairāk par šo projektu. Uzzinātu, kādas iespējas piedāvā studija un aprunātos par dīdžejošanu kopā ar studijas izveidotājiem Funky DJ Elegant jeb īstajā vārdā Ņikita Turubanovs un DJ Cimmis jeb īstajā vārdā Roberts Cimermanis. Ņikita ir latgalietis, apvienības Latgalīšu reps dalībnieks, skolotājs Rīgas Dj skolā un jau vairāk kā 10 gadus dīdžejs kā klubos, tā festivālos. Roberts ir vidusskolnieks no Dobeles, Ņikitas skolnieks, kurš dīdžejošanu kā savu hobiju uzsācis 13 gados un nu ar to aktīvi nodarbojas. Raidījumu vada Amanda Anusāne un Līna Lontone. Breinojamīs kūpā!

Cikla „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā” epizodi veltām mākslinieka interesei par Austrumu zemēm un kā tas atspoguļojies viņa darbos.  Uzzināsim par vēl citām interesēm un talantiem, ar ko bijis apveltīts Jāzeps Grosvalds. Tiekamies ar mākslas vēsturnieku Eduardu Kļaviņu, monogrāfijas „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” autoru.   Izzinot vēl dažas Jāzepa Grosvalda daiļrades šķautnes, sāksim ar Austrumu tēmu, kurai Jāzepa Grosvalda daiļradē ir būtiska vieta. Kā zināms, 1918.gada sākumā, iestājoties angļu ekspedīcijas korpusā, Grosvalds devās karagājienā uz Persiju un Mezopotāmiju. Šajā laikā mākslinieks radīja akvareļus, kas veido „Persijas ainu” sēriju. Eduardam Kļaviņam vispirms vaicāju, kā skaidrojama Jāzepa interese par Austrumu zemēm, vai tā bija nejauša? Eduarda Kļaviņa monogrāfija par Jāzepu Grosvaldu  (Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla) klajā nāca 2006.gadā izdevniecībā „Neputns”, un ir apjomīgs pētījums par vienu no Latvijas 20.gadsimta sākuma spilgtākajām personībām mākslā. Interese par Grosvaldu  Eduardam Kļaviņam radusies pētot latviešu portreta glezniecību 19.gs. beigās - 20.gs. sākumā. Jāzeps Grosvalds bija spējīgs, izglītots, talantīgs jauneklis, kurš sevi uzskatīja par estētu, kura galvenais uzdevums ir meklēt skaisto dzīvē un arī baudīt to. Lai kādi pārbaudījumi sekoja, viņš arī centās to darīt.

6. februārī Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu katedras mācībspēku koncerts, kurā Rietumeiropas un latviešu komponistu skaņdarbus atskaņos vijolnieki Gunārs Larsens, Marta Spārniņa, Sanita Zariņa, Ilze Kirsanova un Terēze Zīberte-Ijaba, altists Pēteris Trasuns, čellisti Ēriks Kiršfelds, Diana Ozoliņa un Guna Šnē, kā arī Jekaterina Suvorova /arfa/ un Kaspars Zemītis /ģitāra/. Pie klavierēm - Lelde Tīrele, Natālija Zandmane un Toms Ostrovskis. Sarunā ar altistu Pēteri Trasunu un ģitāristu Kasparu Zemīti uzzinām, vai dalība šajos koncertos notiek pēc brīvprātības principa un kā šis princips realizējas attiecībā uz repertuāru. Runāts tiek par koncertcikla labo tradīciju un ideju, labskanīgo RLB Zelta zāli un koncertu, kurā varēs iepazīties ar pasniedzējiem, uz kuru pleciem turas JVLMA stīgu katedra. Uzzinām par personīgo pieredzi kamermūzikas jomā, audzēkņiem kā personībām un kopīgu muzicēšanu ar viņiem. Pēteris stāsta arī par savu pirmo savu alta klases studentu koncertu JVLMA LMT kamerzālē 5. februārī, kurā uzstāsies seši viņa audzēkņi. Kaspars Zemītis: Katedras mācībspēku koncerti ir lieliska ideja un kolosāla tradīcija, kas notiek jau vismaz 13 vai 14 gadus. Varbūt nākamgad jārīkot, teiksim, "Arēnā Rīga", lielais jubilejas pasākums. Tā ir iespēja satikties, jo nav tā, ka akadēmijas skolotāju istabā visi satiktos un ar kafiju sēdētu. Tā ir iespēja satikties, mucizēt, parunāt. Pēteris Trasuns: Man šķiet, ka tā ir lieliska iespēja arī tamdēļ, ka katrs pats var izvēlēties, ko nospēlēt - kas tajā brīdī ienāk prātā, to spēlējam. Studentiem šī ir brīnišķīga iespēja paklausīties, kā mācībspēki spēlē. Pats vēl nemaz tik sen biju students un gāju šos koncertus klausīties. Man bija ļoti interesanti dzirdēt, kā mācībspēki spēlē. Jūs, protams, tiekaties pedagoģiskajās sēdēs - tur vairāk runājat par saviem audzēkņiem, mācību procesu, gan jau arī Excel tabulas jāpilda un dažas administratīvās lietas jādara. Bet cik daudz ikdienā sanāk būt lietas kursā par to, ko jūs kā kolēģi uz skatuves darāt? Vai aktualitātes nonāk arī pie jums? Pēteris Trasuns: Mūsdienu laikmetā nav problēma pamanīt visu un visus, internets pilns, afišas malu malās, sociālie tīkli - 21. gadsimts. Kaspars Zemītis: Jā, piekrītu. Es gan domāju, ka mums katram tur veidojas savi "burbuļi", kuri šad tad pat var nepārklāties. Esmu ļoti priecīgs ieraudzīt savus kolēģus un mazliet vairāk ieiet arī citu instrumentu akadēmiskajā vidē, jo mūsu, ģitāristu, akadēmiskā vide ir viena no jaunākajām. Skatos un priecājos, ka šo tradīciju kopj. Un, kad nodaļas vadītāja Terēze Zīberte-Ijaba piezvana - esmu tīri priecīgs, jo jau zinu, ko viņa teiks, un būs jāspēlē koncertā. Varbūt abi spēlēsiet kopā? Ģitāra un alts… Pēteris Trasuns: Tā ir laba doma nākotnei. Kaspars Zemītis: Man vienmēr ir licies, ka ģitāra ar altu ļoti labi sapas. Vijole ir spoža, bet alts… Šis noteikti varētu būt sākums kādam labam duetam.    

Raidījumā šoreiz par tenisu un riteņbraukšanu. Lielā saruna ar tenisisti Anastasiju Sevastovu, kura pērnā gada nogalē veiksmīgi atgriezās profesionālajā līmenī pēc pirmdzimtās laišanas pasaulē. Uzzināsim par Sevastovas profesionālajiem plāniem šim gadam, kuros turnīros viņa piedalīsies, vai plāno vēl spēlēt Latvijas izlasē. Šonedēļ atgriežas ikmēneša rubrika “Ciemos pie Gunāra Jākobsona”, kurā viens no viesiem būs “Trīs zvaigžņu balvas” saņēmējs nominācijā “Par mūža ieguldījumu” - Igo Japiņš. Nedēļas tops: Aļona Ostapenko Austrālijas atklātā čempionāta dubultspēļu finālā tomēr zaudē; Latvijas jaunajiem sportistiem ļoti labs starts Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs: zelts skeletonā puišiem Emīlam Indriksonam, kā arī 16 gadīgo puišu 3 pret 3 hokeja izlasei; medaļas arī citos sporta veidos; pasaules čempionātu hokejā turpmākos piecus gadus rādīs Latvijas Televīzijā; oficiāli apstiprināts, ka pirmoreiz vēsturē Rīgā notiks Eirolīgas spēle basketbolā - Stambulas “Anadolu Efes” pret Telavivas “Maccabi”; Jāņa Blūma 18 gadus vecais dēls Roberts gūst 41 punktu Latvijas-Igaunijas līgas spēlē.

Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas Kristaps Kaktiņš  - vairāku garīga satura grāmatu autors, arī grāmatu izplatītājs un izdevējs. Uzzināsit, kā 19.gadsimta pirmajā pusē sekmējis atturības kustību un kāpēc  uzskatāms par tās idejisko vectēvu. Zīmīgi, ka 19.gadsimta lielākā daļa latviešu literātu cēlušies no mazāk vai vairāk situētām saimnieku ģimenēm. Tāds ir arī Kristaps Kaktiņš – grāmatniecības vēsturē pirmais latvietis, kuram iespiests sprediķu krājums. Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas ir arī vairāku garīga satura grāmatu autors un iespieddarbus izdevis par saviem līdzekļiem. Kristaps Kaktiņš –  pašapzinīgais vīrs, kurš rosīgi darbojies pagasta un draudzes dzīvē, ilgus gadus bijis pagasta tiesas priekšsēdētājs, aktīvs pretalkohola jeb sātības biedrības veicinātājs. Kristapa Kaktiņa nozīmi palīdzēs apzināt literatūrzinātniece Zigrīda Frīde un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva eksperts Guntis Vāveris. Plašāk par projektu:

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

3. decembrī Mazsalacas kultūras centrā un 7. decembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā Rīgas projektu koris aicina uz jaunu koncertprogrammu “Vajadzētu”, kuras centrā būs reti atskaņots Latvijas kormūzikas šedevrs - Pētera Plakida 1985. gadā komponētā kora simfonija “Nolemtība”. Līdzās tai būs Ērika Ešenvalda, Pētera Vaska un Laumas Kazakas a cappella skaņdarbi. "Kad es ierados Latvijā pirms astoņiem gadiem, mani vairāk par visu uzrunāja tieši Ojāra Vācieša dzeja un Pētera Plakida mūzika. Manā redzējumā Plakida un Vācieša “Nolemtība” ir tāds nācijas meistardarbs, kas būtu jāatskaņo tikpat bieži kā Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!”. Es jūtu lielu godu un atbildību par iespēju kopā ar Rīgas projektu kori izpildīt šo skaņdarbu, kas Latvijā pilnā apjomā nav izskanējis piecus gadus, bet ir ļoti aktuāls arī šodienas ģeopolitiskajā un kultūrpolitiskajā klimatā," saka Rīgas projektu kora mākslinieciskais vadītājs Kristofers Volšs-Sinka, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Uzzinām vairāk par Pētera Plakida kormūziku un tās ģenialitāti, par ciklu "Nolemtība" un Kristofera pirmajām pieredzēm latviešu kormūzikas iepazīšanā, arī par nošu pieejamību un meklējumiem un Projektu kora plāniem ierakstīt albumu.

19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi. Par  skolām un grāmatām, ko mācībām izmantoja, esam stāstījuši jau iepriekšējo gadsimtu sakarā. Galu galā, izglītības telpas veidošanās šodienas Latvijas teritorijā un arī Eiropā bijis ilgs un gana sarežģīts process. Par izglītības sistēmas veidošanos 19. gadsimtā stāsta Vija Daukšte. Līdz šim nebija sakārtota izglītošanas likumiskā un institucionālā puse, taču 19.gadsimts nāca ar būtiskām izmaiņām saimnieciskajā dzīvē, proti, tika atcelta dzimtbūšana, un tas mainīja daudz ko. Lai arī ceļš līdz reālai skolu sistēmai bija vēl garš, likumā tas tika jau stingri noteikts. Literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, turpinot domu, ka cerības uz strauju tautskolu attīstību nepiepildījās, tomēr veicināja mācību līdzekļu sacerēšanu. Plašāk par projektu šeit:

Valsts svētku priekšvakarā LR3 "Klasika" studijā tiekamies ar pianistu Daumantu Liepiņu un aicinām dalīties ar svētku svinēšanas tradīcijām ģimenē, izvaicājam par programmas izvēli ciklā "Brīvdienu mūzika" Dzintaru koncertzālē, par sadarbību ar Baha kamermūzikas festivālu un Aurēliju Šimkus, ar kuru dalīs 22. novembra koncertu Mazajā ģildē.  Uzzinām, cik bieži iznāk spēlēt kopā vēl ar kādu pianistu, ko šāda pieredze dod. Noskaidrojam arī Daumanta gaidāmās uzstāšanās Latvijā decembrī - 9. decembrī Rīgas Domā Adventes koncertā un 17. decembrī Eiroradio Ziemassvētku koncertā Ventspils koncertzālē "Latvija", kā sokas ar studijām Madridē un kā izdevās koncerts Katalāņu Mūzikas pilī Barselonā.

14. novembrī J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notiks koncerts “Profesors Ventis Zilberts. Mans 100. semestris”, kurā, profesora aicināti, piedalīsies dziedātāja Inga Šļubovska-Kancevičaun pianisti, JVLMA docētāji, kādreizējie Venta Zilberta studenti, kopā ar domubiedriem: Vita Vēriņa un Gunta Greisle /mecosoprāns/, Normunds Vīksne un Antra Vīksne, Inguna Puriņa, Mārtiņš Zilberts un Rihards Millers /baritons/, Veronika Rinkule un Jānis Rinkulis /čells/, Jānis Rinkulis juniors /čells/, Edgars Tomševics un Kristīne Gailīte /soprāns/ Sarunā ar pianistu Venti Zilbertu - par pedagoģisko aicinājumu, par repertuāru, kas paplašināja ne tikai viņa kā solo mākslinieka un koncertmeistara, bet arī kā pedagoga redzesloku. Ventis Zilberts lepojas ar saviem 124 audzēkņiem, no kuriem liela daļa turpina gaitas ārzemēs. Uzzinām arī par koncerta koncepciju programmu, kā arī atmiņas par profesora skolotājiem ar lielo burtu. Ventis Zilberts: "Ir mākslinieki, kuri ar pasākumu, izrādi vai koncertu svin kādu savu apaļo jubileju. Man tuvāka liekas tradīcija, kāda pārsvarā bija pirmskara Latvijā – atzīmēt radošā vai pedagoģiskā darba gadskārtas. Mans 100. semestris – tā nav tikai vārdu spēle, ticiet  vai ne, es joprojām mācos – no saviem kolēģiem un no domubiedriem mūzikā, noteikti arī no saviem studentiem."

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ienirsim aizraujošajā piedzīvojumu grāmatu pasaulē, kas latviešu lasītājus sasniedz 19.gadsimta pirmajā pusē. Uzzināsim, kas „Robinsonā Krūziņā” ir šildkrētis, cik emocionāli lasītāji uztvēra daiļās grāfa lielmātes Genovevas skaudro likteni un kā tolaik populārās fabulas vēlāk atrada ceļu arī latviešu autoru darbos. Raidījuma ievadā kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane mūs ieveda latviešu zemnieku lasīšanas pasaulē 19.gadsimta vidū, kad latviski iznāca par laikmeta bestselleru uzskatītā grāmata „Grāfa lielmāte Genoveva”. 2016.gadā par to stāstījām Latvijas Radio ierakstu ciklā „Grāmata Latvijā” par godu Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ekspozīcijai, kurā sava vieta ir arī grāmatai par Genovevu. Lilijas Limanes toreizējais stāsts spilgti ilustrē lielo pārmaiņu latviešu lasītāju attiecībās ar grāmatām 19.gadsimta gaitā, grāmatplauktos nonākot pirmajiem piedzīvojumu stāstiem un izdevumiem, ko vēlāk sāks saukt par lubu literatūru. Pagrieziens piedzīvojumu literatūras virzienā latviešu valodā sākas 18.gadsimta 20 gados ar grāmatu „Robinsons Krūziņš”. Tas gan nav tiešs 18.gadsimta sākumā izdotā Daniela Defo pasaulslavenā romāna tulkojums: Vidzemes luterāņu mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons latvisko grāmatas pārstāstu, kuru vācu valodā ar nosaukumu „Robinsons Jaunākais” sarakstījis Joahims Heinrihs Kampe un kas 18.gadsimta beigās jau iemantojis lielu popularitāti vāciskajā kultūrtelpā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Šajos gados latviski sāka tulkot arī Gētes un Šillera dzeju, tomēr drīz vien publikas pieprasījums paredzami nosvērās lubu literatūras, nevis Veimāras klasikas virzienā. Šis laiks – 19.gadsimta sākums – ir pārmaiņu pilns. 1817. un 1819.gadā tiek atcelta dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē, un, kā vērtē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, lasītāju publika 1825.gadā ir daudz gatavāka tādai grāmatai kā „Robinsons Krūziņš” nekā 20 gadus agrāk, kad Girgensons to iztulko. Interesanti, ka Joahima Heinriha Kampes veidotais „Robinsona Krūzo” pārstāsts ir tikai viens no daudziem, kas top 18.gadsimta gaitā – tolaik tā ir ierasta prakse, un autortiesības nevienu neuztrauc. Arī latviešu lasītāji oriģinālā romāna autoru neuzzina, jo grāmatas pilnais nosaukums latviski ir: „Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jukuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja". Ja lasāt vecajā drukā, „Robinsonu Krūziņu” varat palasīt LNB Digitālajā bibliotēkā, arī neizejot no mājas. Bet tagad pārceļamies 20 gadus uz priekšu, kad latviski klajā nāk vēl viens laikmeta bestsellers, ko jau pieminējām raidījuma sākumā: vācu autora Kristofa Šmīda „Grāfa lielmāte Genoveva” Anša Leitāna tulkojumā. Mazāk racionālisma un daudz vairāk sentimentalitātes. Kristofs Šmīds bija katoļu priesteris, un viņa darbos apgaismības idejas būtu velti meklēt, saka Pauls Daija. Šmīdam galvenais bija reliģiskā pieredze. Kad 1845.gadā Genovevas stāsts, kurā Kristofs Šmīds bija apdarinājis viduslaiku leģendu par bruņinieku Zigfrīdu, nonāca pie latviešu lasītājiem, pārsvarā grāmatas lasīja kolektīvi – vakaros, skalu gaismā, saime sanāca kopā, un priekšā lasītāji lielākoties bija gados jaunie, uz kuru aizrautību ar grāmatām vēl nesen dažs vecāks bija skatījies ar nosodījumu. Tomēr just līdzi Genovevai gribēja daudzi. Gluži tāpat kā mūsdienās, liela nozīme šīs grāmatas popularitātei bija gan iespēja uz brīdi patverties citā pasaulē, gan vienlaikus arī identificēties ar darba varoņiem. Benedikts Kalnačs “Genovevas” ietekmi redz arī vēlākos 19.gadsimta darbos, ko jau sarakstījuši latviešu autori. Pie lugas “Genoveva” vēlākos gados strādājis arī Rūdolfs Blaumanis, par kuru Benedikts Kalnačs sarakstījis monogrāfiju “Pavērsiens”. Savā lugā Blaumanis centies Šmīda ļoti vienkāršos raksturus padarīt psiholoģiski sarežģītākus, tomēr lugu nav pabeidzis. Iesākto darbu šodien var lasīt vietnē letonika.lv. Plašāk par projektu:

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

Uzsākot jauno sezonu, gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģus – prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru ANDRI VĪTOLIŅU un Glezniecības katedras vadītāju, asociēto profesoru KRISTIANU BREKTI. Jaunā mācību gada ieskaņā derīgi zināt, kas nepieciešams Mākslas akadēmijas attīstībai, izaugsmei un stabilitātei. Abi atceras bērnību, pirmos skolas un studiju gadus, kad paticis zīmēt skolotājas, Brežņeva sasisto limuzīnu, šķirstīt biezas mākslas grāmatas un audzēt garus matus. Uzzinām, kur novirzīta enerģija pusaudžu gados, kur rastas idejas darbiem, vai apzināti tiek meklēta skandāla deva un arī to, kā tikt projām no šaubām… Raidījumā arī par atšķirīgo skatījumu uz skaistumu, par pozitīvajiem un negatīvajiem tēliem, pareģa spējām, stulbumu, stūrakmeņiem un valstiskumu... Vizītkartes Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru Andri Vītoliņu (1975) interesē cilvēce un cilvēks. Attēlojot materiālo pasauli, Andris Vītoliņš neglezno pašu cilvēku, bet gan viņa radītos objektus. Viņu aizrauj apkārtējās vides urbanizācijas process, kā rezultātā darbos dominē industralizācijas un tās produktu atspoguļojums – trolejbusi, tilti, pamestas ēkas un rūpnīcas. Sintētiskos toņos klātie laukumi pēdējos gados piedzīvojuši apzinātu pāreju no reālu arhitektonisko struktūru pārnesuma glezniecībā uz abstraktu ornamentālismu. Vītoliņa jaunākie lielformāta audekli parāda, ka arī uz dabas tēmu, piemēram, koku zaru paternu, var raudzīties kā uz nebeidzamu līniju ritmu interpretāciju. Andris Vītoliņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas, Dizaina un Vizuālās komunikācijas nodaļās. Ieguvis maģistra grādu Glezniecības apakšnozarē. Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Sarīkojis personālizstādes un piedalījies grupas izstādēs Zalcburgā, Maiami, Baku, Abu Dabī, Pekinā un citur. Nodarbojas arī ar izstāžu kūrēšanu. Kopš 2017. gada – LMA prorektors, pirms tam – Glezniecības katedras vadītājs (2012–2017). Glezniecības katedras vadītāja, asociētā profesora Kristiana Brektes (1981) vizuālajā valodā rodamas atsauces uz gotikas un blekmetāla subkultūrām, strītārtu, reliģiju, mākslas vēsturi un popkultūru. Brekti aizrauj sabiedrības tumšā puse un savos darbos viņš apspriež nāves, ciešanu, seksualitātes, ticības un amoralitātes jēdzienus. Sižetiskais vandālisms autora instalācijās mijas ar formas tīrību un tehnisku nostrādātību, asi kritiskās vai atkailinošās norādes un citātus vienojot jau atpazīstamību iemantojušā estētikā. To iezīmē arī krāsu, materiālu, gaismas un skaņas izmantojums, kas allaž no jauna norāda uz Brektes interesi dekonstruēt tādas tradicionālas mākslas formas kā glezniecība vai tēlniecība un veidot atkāpi no klasiskās izpratnes par tām. Kristians Brekte beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozari. Par darbu sēriju "Rīgas madonnas" (2010) nominēts Purvīša balvai un ieguvis titulu "Labākais ārzemju mākslinieks vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem" starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Art Vilnius' 12. Autora darbi no izstādes "Gastronoms" (2007) iekļauti britu izdevniecības Phaidon  katalogā Younger Than Jesus (2009), kurā apkopoti spilgtākie jaunie mākslinieki no visas pasaules vecumā līdz 33 gadiem. 2014. gadā izdevniecībā "Neputns" tika izdots mākslinieka radošajai darbībai veltīts katalogs "Brekte" un 2016. gadā LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" norisinājās Brektes līdz šim vērienīgākā izstāde ar nosaukumu "Arsenāls". Brekte ir arī praktizējošs scenogrāfs. Lekcijas LMA pasniedz kopš 2009. gada. (Vizītkaršu tekstam izmanota informācija no Latvijas Mākslas akadēmijas mājaslapas)

Vienu no pirmajiem zināmajiem 18.gadsimta latviešu tautības dzejniekiem Juri Natanaēlu Ramani šogad pieminam 280.gadskārtā. Atceres brīdis pie Krimuldas baznīcas un sarunas mācītājmājā, dziesmas un fragmenti no Ramaņa „Krusta skolas grāmatas” raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šķiet, šis ir pirmais gadījums, kad raidījumā Grāmatai pa pēdām atgriežamies pie autora, par kuru jau esam stāstījuši. Iemesls svarīgs – vienam no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem Jurim Natanaēlam Ramanim – 280. Pavasarī kopā ar vēstures zinātņu doktoru Edgaru Ceski apskatījām Krimuldas baznīcas apkārtni, vietas, kur noteikti staigājis skolotāja palīgs, vēlāk skolotājs Juris Natanaēls Ramanis. Bet deviņus gadus vēlāk par kādu sīkāk neraksturotu pārkāpumu atlaists no darba. Uzzinājām arī, cik nejauši ap 1979.gadu Edgars Ceske atklājis līdz tam nezināmo autoru un viņa rokraksta grāmatu – „Krusta skolas grāmata”, kurā iekļauti dzejoļi, oriģinālas un tulkotas reliģiskas apceres, arī ilustrācijas. Vasaras izskaņā pētnieks aicināja būt klāt Ramaņa 280. gadskārtai veltītajā piemiņas brīdī pie Krimuldas baznīcas un sarunās Krimuldas mācītājmājā. Raidījumā iespēja būt klātesošiem svarīgā kultūras mantojuma notikumā.   Plašāk par projektu:    

Ar Dziesmu svētku virsdiriģentiem Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu, kuri ir ne tikai koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” mākslinieciskie vadītāji, bet arī tēvs un dēls, tiekamies ierakstu sērijā "No paaudzes paaudzē".  Ar Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu tiekamies nedēļu pirms Dziesmu svētkiem, lai pārrunātu virsdiriģenta darba specifiku, gan repertuāra jautājumus, kā arī to, ko viņiem pašiem nozīmē dziesmu svētki. Uzzinām arī, kādas bijušisas grūtībām ceļā uz svētkiem, un skaidrojam viedokļu dažādību svētku repertuāra izvēlē. Savas domas pauž arī trīs dažādu paaudžu un pieredžu koristi.

17. jūnijā kultūras telpā “Hanzas Perons” pianists Reinis Zariņš un nīderlandiešu gleznotāja Marilēna Šiltkampa (Maryleen Schiltkamp) realizēs mākslu sinerģijas projektu – dzīvās mūzikas/glezniecības performanci “Atmošanās”. Tās būtība balstīta glezniecības un mūzikas saplūšanā, kad, Reinim Zariņam spēlējot un Marilēnai Šiltkampai vienlaicīgi uz audekla vizualizējot Igora Stravinska “Svētpavasari”, abu mākslinieku kopīgā enerģētika, skanisko un vizuālo elementu pārklāšanās, rada maģisku lauku, kur mūzika un māksla pārtop vienā veselumā. Divas lielizmēra gleznas sinhroni ar mūziku atspoguļos baleta arhetipisko pamatvēsti ar vizuālu simboliku. Vēl šajā programmā tiks atskaņota arī trīs citu autoru - Džordža Krama, Riharda Vāgnera un Frederika Ževska - mūzika, kas dažādos veidos runā par atmošanos. Iemiesot dzīvās mūzikas/glezniecības performancē Igora Stravinska baletam “Svētpavasaris” rakstīto mūziku, ir Reiņa Zariņa un Marilēnas Šiltkampas sens sapnis, un abu desmit gadu ilgušās sadarbības līdz šim augstākais punkts. “Vārdi mēdz ievainot, kamēr māksla sniedz iespēju nokļūt kādā dziļā pirmstāvoklī, paradīzē, kas nav zudusi. Māksla spēj mums atgādināt, cik jēgpilna ir dzīve. Mēs atceramies, kas esam patiesībā, un, tādējādi, iespējams, topam dziedināti,” saka Reinis Zariņš. Sarunā ar Reini Zariņu - par līdzšinējo sadarbību ar mākslinieci Marilēnu Šiltkampu, performances sagatavošanu un darba aizkulisēm, kuras tiek salīdzinātas ar kamermūzikas procesu, kur katrs dalībnieks piedalās ar līdzīgiem spēles noteikumiem. Uzzinām arī par sinestēziju un kā pats pianists redz mūziku krāsās...

Vieta, kur apmainīties ar produktiem, pakalpojumiem, jaunākajām ziņām un baumām, izklaidēties un varbūt nolūkot sev partneri dzīvei? Kāda bija tirgus plača loma 17.-19. gadsimta vēsturē? Kur gan vienuviet varētu kaut ko iegādāties, noskatīties akrobātiskus trikus, sastapt savu nākamo līgavu, bet, ja nebūsi pietiekami vērīgs, tad arī pazaudēt naudu vai kabatas pulksteni. Mūsdienās to varbūt var izbaudīt lielveikalā, bet senākos laikos šīs funkcijas pildīja tirgus. Jāsaka gan, ka lielveikali zināmā mērā kļuvuši par tirgus pašreizējo variantu. Tirgus ir mainījies, tomēr tas pastāv joprojām, un šoreiz atgriezīsimies pagātnē, lai tuvāk iepazītu, kā un kāpēc tirgus radies. Par tirgus rašanos, nozīmi un atstāto mantojumu mūsdienās stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

“Aizliegts nav atļauts” – Kultūras rondo klausāmies ierakstu no zinātniskajiem lasījumiem, kuri Aspazijas dzimšanas dienā, 16. martā, norisinājās Raiņa un Aspazijas mājā un kuros tika aplūkota literatūras un mākslas cenzūra kā 20. gadsimtā, tā arī mūsdienās. Uzzināsim interesantus faktus par to, kā Padomju Savienībā baumoja par to, ka Aspazija nav cienīga atrasties līdzās Rainim. Kāpēc arī mūsdienās autori tiek vajāti un īpaši iecienīti ir cenzēt laikmetīgo mākslu? Kultūras Rondo Aspazijas dzimšanas dienā bija klāt zinātniskajos lasījumos "Aizliegts nav atļauts".  Par dažādām kultūras un cenzūras attiecībām turpina dzejnieks Arnis Koroševskis, jau par mūsdienām un Andreju Upīti. Vizuālo mākslu gan ārtelpā, gan izstāžu zālēs arī gana bieži ir gribējies cenzēt gan politiskajai, gan reliģiskajai varai, pastarpināti arī ar ekonomiskiem līdzekļiem. Par dažiem procesiem cenzūras un laikmetīgās mākslas attiecībās atgādināja kuratore Maija Rudovska, atkāpjoties tālā pagātnē. Un visbeidzot – filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins atgādināja visdīvainākos veidus, kā grāmatas tiek vajātas, marķētas un pārvietotas mūsdienu pasaule, aizbildinoties ar ļoti dažādiem iemesliem Neaizmirstot nedēļas jubilāri, Raiņa un Aspazijas muzeja pētniece Solvita Lapiņa atgādināja Aspazijas un padomju varas attiecību līkločus, kad varai vajadzēja ikonu- Raini, bet viņa atraitne bija ne pārāk ērta.

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

Ieskats Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvēju projektos, iespēja klātienē iepazīt Daugavpils cietokšņa pulvera noliktavas un inženierarsenāla restaurācijā paveikto. Apmeklēt Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolu "Saules skola". Uzzināt, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" un kādas iespējas tas paver, to visu bija iespējams pieredzēt seminārā "Pietura "Daugavpils"", ko organizēja Latvijas Arhitektu savienības "Jaunā Eiropas Bauhaus" kontaktpunkts. "Pietura "Daugavpils"" – tāds nosaukums semināram, kas arhitektūras nozares profesionāļus pulcē Marka Rotko mākslas centra konferenču zālē. Klātesošos uzrunā Ieva  Zībārte, semināru cikla kuratore, "Jaunā Eiropas Bauhaus" Latvijas kontaktpunkta vadītāja. Semināra atslēgas vārdi: Koprade. Mantojuma transformācija. Izglītība. Mājoklis  – tie ir arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" interešu lokā. Par jauno iniciatīvu, par tās finansējuma avotiem un rašanās apstākļiem informē Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde, neslēpjot arī pārmetumus par "Jaunā Eiropas Bauhaus" uzspiešanu no augšas, jo savulaik "Bauhaus" kā mākslas virziens radās pretēji – nāca no radošajiem cilvēkiem. Tās pamatideja bija apvienot arhitektūru, mākslu un amatnieku radošos spēkus un zināšanas, seminārā Ieva Zībārte uzsvēra. Pēc semināra seko arhitektūras ekskursija atjaunotajās  Daugavpils cietokšņa ēkās ar uzņēmuma REM PRO arhitekti Ilzi Ratnieci un „Konvents” vadītāju Pēteri Blūmu. Pie „Martinsona mājas”, kas izvietota bijušajā Daugavpils cietokšņa šaujampulvera noliktavā, Ilze Ratniece vispirms  par apkārtnes labiekārtošanu. Izejam cauri keramiķa Pētera Martinsona ekspozīcijai,  mākslinieks bija daugavpilietis un pēc izglītības arhitekts. Pa Imperatora ielu dodamies uz Daugavpils cietokšņa inženierarsenālu, netālu no tā bēdīgā stāvoklī jezuītu klosteris, vecākā ēka Daugavpils cietoksnī. Dienas noslēgumā dodamies uz Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu „Saules skola”, direktore Inguna Kokina izrāda gan jauno, gan veco korpusu ar mūsdienīgām klasēm, kur audzēkņi apgūst apģērba, foto, interjera, koka, multimediju  dizainu un daudz ko citu. Arhitektus interesē „Saules skolas” fasādes siena (skolas apbūves kompleksa autors "MARK" arhitekti). Dienu noslēdzam skolā un tas ir zīmīgi, jo savulaik Bauhaus daudz uzmanības veltīja izglītībai, par "Jaunā Eiropas Bauhaus" iecerēm vēlreiz iztaujāju Latvijas kontaktpunkta vadītāju Ievu Zībārti. Noslēdzot arhitektūras ekskursiju, Ieva Zībārte piebilda, ja Daugavpils arhitektūru vēlme izzināt vēl plašāk, to būs iespējams, jo  nākamgad  Pasaules arhitektūras dienas notiks tieši šeit Daugavpilī.

Šajā reizē gleznotājs Kaspars Zariņš sarunājas ar māksliniekiem, kuriem galvenais izteiksmes līdzeklis ir līnija - Ievu Maurīti un Māri Subaču, jo viņu darbos viss sākas un beidzas ar līniju. Raidījumā abi atceras bērnību, savus iedvesmas avotus, runā par darba un prāta pasauli, kurā iederas arī domāšana un skatīšanās. Uzzinām, kā nekonkurēt ar dabu, kā sekot Dieva un gaismas ceļam. *** Ieva Maurīte ( 1971) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Studijas turpinājusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, 2000. gadā ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā. Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1991. gada, strādājusi starptautiskās rezidencēs – Francijā, Vācijā, Japānā, Lihtenšteinā, Islandē, Somijā un ASV. Darbi atrodas privātās un publiskās kolekcijās Latvijā un ārpus tās robežām. 2010. un 2012. gadā saņēmusi konkursa "Zelta ābele" balvu nominācijā "Skaistākā grāmata." Savos darbos māksliniece izmanto galvenos grafikas izteiksmes līdzekļus – līniju un pavisam nedaudzu krāsu attiecības. Līnijas izteiksmes iespējas ir bezgalīgas, gluži kā pati līnija. Māris Subačs (1963) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu.1988. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. No 1989, gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.1986–1994 darbojies mākslinieku grupā LPSR Z  (Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers). No 1997. gada nodarbojas  arī ar grāmatu rakstīšanu un ilustrēšanu ar tikai viņam vien raksturīgu rokrakstu. Lakoniskā formā ar vienkāršu kontūrzīmējumu radītie darbi iegūst garīgu piepildījumu un simbolisku nozīmi. Mākslinieks sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstādes, regulāri piedalās grupu izstādēs.  

16. oktobrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un 20. oktobrī Spīķeru koncertzāle Juris Žvikovs aicina uz koncertu Made in California ar amerikāņu komponistu - Džona Keidža, Džona Adamsa, Henrija Kauela, Džordža Krama, Filipa Glāsa un Lū Harisona - mūziku programmā. Sarunā ar Juri Žvikovu visupirms -  par Kaliforniju, kura ir sena mīlestība no tiem laikiem, kad mūziķis nonāca Kalifornijas Mākslu institūtā. Tā kā augstskolas virziens bija eksprimentāls, te dzima arī interese par māksliniecisko horizontu paplašināšanu. Uzzinām arī par jauno koncertprogrammu, kas izaugusi no Henrija Kauela darbiem, par fiziskajām aktivitātēm pie klavierēm, jo jāspēlē būs ne tikai uz taustiņiem, bet arī stīgām Juris Žvikovs: “Mūzikā šis zemes nostūris ir devis vairākas personības, kuras ir atvērušas durvis uz jauno pasauli. Diemžēl bieži tas, ko šīs personības paveikušas, un tas, ko mēs par to zinām, ir neiedomājami neproporcionāli un kaut kādā ziņā netaisnīgi. Tam, ko pasaules klaviermūzika zina kā klasterus, sagatavotās klavieres un stīgu klavieres, ir bijis pārsteidzošs sākums – radikāls, revolucionārs, nozīmīgs un mūzikas valodā paliekošs. Šis koncerts ir veltīts tieši šiem jaunatklājējiem, kuru radošās darbības pēcgrūdienus izbaudām vēl šodien. Henrijs Kauels, Džons Keidžs, Džons Adamss, Džordžs Krams, Lū Harisons … Viņi ir šīs koncertprogrammas varoņi.” Juris Žvikovs ir asociētais profesors J. Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas klavieru katedrā. Sniedzis meistarklases arī vairākās prestižās universitātēs Eiropā un ASV. Sniedz solokoncertus Latvijā un ārpus tās, uzstājies ar orķestriem Sinfonietta Rīga, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālās operas orķestri, aktīvi spēlē kameransambļos. Piedalījies arī vairākos mūzikas festivālos, tajā skaitā Gidona Krēmera kamermūzikas festivālā Lokenhauzā, Francijas Radio festivālā Monpeljē, Franču mūzikas festivālā Bailu, Ķīnā. Bijis vairāku starptautisku konkursu laureāts, kā arī vairāku mūzikas balvu (tajā skaitā "Lielās mūzikas balvas 1994") un stipendiju (tajā skaitā Fulbright Scholarship /1996, 2009, 2018/) ieguvējs.

Iepazīsimies ar muzikālā kalpojuma dalībniekiem, vadītājiem Siguldas draudzē. Uzzināsim par kora dzīvi, par to, kā katrs ir sadzirdējis Dieva aicinājumu un rosināsim klausītājus ieklausīties sevī un sadzirdēt aicinājumu.

11.oktobrī plkst.17.00 Siguldas Mākslu skolā "Baltais flīģelis" un 26. oktobrī J. Vītolas Latvijas Mūzikas akadēmijas LMT zālē uz kamermūzikas koncertu aicina šogad izveidotasi trio "Toccare"  - Alvils Altmanis (basklarnete), Andris Arnicāns (fagots) un Ventis Zilberts (klavieres). Ansamblis atskaņo dažādu laikmetu mūziku, repertuārā iekļaujot dažādu stilu skaņdarbus, kas sacerēti mazāk populāriem pūšaminstrumentiem - basklarnetei un fagotam. Trio "Toccare" koncertprogrammā iekļauti itāļu, vācu, čehu un latviešu komponistu skaņdarbi un pirmatskaņots tiks Alvila Altmaņa koncertskaņdarbs basklarnetei, fagotam un klavierēm. Altvils Altmanis ir arī veidojis skaņdarbu pārlikus šim izpildītāju sastāvam. Ar Alvilu Altmani tiekas Inta Pīrāga, izvaicājot par jaunā trio rašanās vēsturi, par šāda instrumenta sastāva popularizēšanu un jaunu skaņdarbu pasūtināšanu. Uzzinām arī par citiem Alvila Altmaņa jaundarbiem, kuri nākamnedēļ tiks pirmatskaņoti, toskait arī Jelgavas Mūzikas skolas simtgadei veltītajā koncertā.

Septembra izrāžu kalendāru Laima Slava šoreiz pāršķirsta kopā ar teātra kritiķi Gundegu Saulīti. Uzmanības centrā jauniestudējumi, taču ne tikai.  Uzzināsit, kuras izrādes radījušas vislielāko mākslas pārdzīvojumu un kuras  veidotas skatītāju iepriecināšanai. Septembris  ir jaunās teātra sezonas sākums, starts lieliem skatuves mākslas notikumiem, vismaz gribas tā cerēt. Skatīt pašu jaunāko šajā mēnesī devos uz Jauno Rīgas teātri, Nacionālo  un Dailes teātri. Tā sagadījās, ka visos notikumos satikos ar teātra kritiķi Gundegu Saulīti, tādēļ arī viņu aicinu studijā, lai kopā pārrunātu teātra jaunumus.

Lielais hadronu kolaiders jeb lielais hadronu paātrinātājs ir Eiropas kodolpētījumu centra lieljaudas daļiņu paātrinātājs - hadronu (protonu un smago jonu) paātrināšanai. Viens no LHC projekta pamatmērķiem ir atrast atbildes uz zinātnisko teoriju jautājumiem. Šobrid eksperimentos ir rasta atbilde par  Higsa bozona pastāvēšanu, ko atklāja veicot pētījumus.  Galvenā Lielā hadronu kolaidera tuneļa garums ir 26,7 km un tas izbūvēts apmēram 100 m dziļumā Francijas un Šveices teritorijā. Lādēto daļiņu kūļu noturēšanai un korekcijai izmantoti 1624 supravadoši magnēti ar kopējo garumu vairāk kā 22 km. Saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktoru Kārli Dreimani.

Lielais hadronu kolaiders jeb lielais hadronu paātrinātājs ir Eiropas kodolpētījumu centra lieljaudas daļiņu paātrinātājs - hadronu (protonu un smago jonu) paātrināšanai. Viens no LHC projekta pamatmērķiem ir atrast atbildes uz zinātnisko teoriju jautājumiem. Šobrid eksperimentos ir rasta atbilde par  Higsa bozona pastāvēšanu, ko atklāja veicot pētījumus.  Galvenā Lielā hadronu kolaidera tuneļa garums ir 26,7 km un tas izbūvēts apmēram 100 m dziļumā Francijas un Šveices teritorijā. Lādēto daļiņu kūļu noturēšanai un korekcijai izmantoti 1624 supravadoši magnēti ar kopējo garumu vairāk kā 22 km. Saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktoru Kārli Dreimani.

Jaunākie dati liecina, ka LU dažādos reitingos ir spējusi uzlabot savu pozīciju. Kā tas ir izdevies, kā veidojas augstskolu reitingi un kāpēc Universitātes pārliecinoši ir ilgtspējīgākās institūcijas pasaulē, DIENA PĒC | DROŠĪBA autors Edmunds Visendorfs sarunājas ar LU rektoru Indriķi Muižnieku. Uzzināsim, kas LU kopīgs ar NHL, kas ir zināšanu jūdze, ko vajag Latvijas attīstības motoram, un, pateicoties kam, vairojas mūsu drošumspēja.Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Stāsta kultūrvēsturniece un latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne Luga, kas Latvijā piedzīvojusi vislielāko iestudējumu skaitu, ir Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Iestudējot lugu, rodas jautājums par to, kā ģērbties aktieriem. Ja luga ir par latviešu zemnieku sadzīvi, vai aktieriem vilkt tautastērpus? Tradicionālā apģērba valkāšana Vidzemē apsīka jau 19. gadsimta piecdesmitajos gados. Jādomā, ka Blaumanis, kas ir dzimis 1862. gada nogalē, savā mūžā īstu tradicionālo goda apģērbu valkāšanu nemaz netika redzējis. Lugu "Skroderdienas Silmačos" Blaumanis sarakstīja 1901. gadā, kad viņam bija jau 39 gadi. Kā šajā laikā Vidzemē ļaudis ģērbās? Ikdienā, pie lauku darbiem, īpaši vasarā, vēl arvien varēja valkāt pašdarinātu lina apģērbu, bet visas pārējās drēbes jau izskatījās līdzīgas pilsētnieku apģērbam. Nereti laucinieki savu apģērbu, kaut arī pēc pilsētas modes, šuva no pašausta auduma, taču, tiklīdz kā varēja to atļauties, goda drēbēm audumus pirka veikalos pilsētās, tirgos vai no apkārt ceļojošiem ebreju tirgotājiem. Šāda prakse 1901. gadā, kad tika sarakstītas "Skroderdienas Silmačos", pastāvēja jau vairākas desmitgades. Arī lugas tekstā atrodam ziņas par apģērba darināšanu. Smalkāko goda apģērbu visiem, kuri to varēja atļauties, darināja profesionāli skroderi. 1901. gadā jau labu laiku skrodera amats bija attīstījies tik tālu, ka vīriešu skroderi šuva apģērbus vīriešiem pēc vīriešu apģērba piegrieztnēm un sievietes "šneiderienes" šuva kleitas un kostīmus sievietēm pēc sieviešu apģērba piegrieztnēm. 19. gadsimta sākumā visi skroderi bija vīrieši un virsdrēbes visiem šuva pēc viena piegriezuma, taču Skroderdienu laikā šī prakse bija sen aiz muguras. Lugā skroderi šuj ar mašīnām – tās ir šujmašīnas, kādu citiem nav. Pat bagātajās Silmaču mājās šujmašīnas pašiem nav. Šis ir ļoti svarīgs aspekts. Ja muzeju krātuvēs uzmeklējam līdz 19. gadsimta vidum valkāto latviešu tradicionālo apģērbu, labi redzam, ka zemnieku krekli, bikses, brunči un bieži arī mēteļi ir šūti ar rokām. Lugā Dūdars Aleksim šuj uzvalku, un dialogos par šī uzvalka audumu atklājas, ka Aleksis, nebūdams laimīgs par gaidāmajām laulībām, iespītējas un grib palikt pie kalpu kārtai raksturīgā uzvalka auduma – pašaustas vadmalas. Uzzinām arī to, ka brūtgāna uzvalkam tiek šūta tūka veste, kurai pogcaurumus apšuj ar zīda diegu. Zāra Antonijai šuj jaunu kleitu. Audumu Antonija, kā jau saimniece, protams, ir iegādājusies tādu, kas ražots fabrikā. Šādus audumus latviešu zemnieces savām labākajām goda drānām ir pirkušas jau vairākus gadu desmitus. Lugā atklājas, ka jaunu kleitu uz gaidāmajām kāzām Zāra šuj arī Elīnai. Antonija atvēl no savas kleitas pāri palikušo zīdu izmantot Elīnas kleitas apdarei. Tāpat viņa dāvina Elīnai baltu zīda šalli. Šī nelielā epizode vēsta par to, ka 1901. gadā pat kalponei kā labākais svētku apģērbs ir smalka, šneiderienes šūta kleita, ar zīda “aprotījumiem”. Pie tādas tiešām valkā 19. un 20. gadsimta mijā tik populāro apģērba aksesuāru – šalli. Tāda ir šī laika mode, un zemnieces laukos iet kopsolī ar to. Ikvienam izrādes skatītajam paliek atmiņā ņemšanās ar lakatiņiem. Pindacīša, kura ne pārāk godīgā ceļā tiek pie diviem batista lakatiņiem, lūdz Rūdim apvīlēt to malas. Ābrams apsūdz Pindacīšu lakatiņu nozagšanā. Lai atpirktos, viņa apsola parādīt, kā Joske ar Zāru bučosies. Kāpēc lakatiņi ir tik kārdinoši, ka to dēļ jāparakstās uz šādiem negantiem gājieniem? 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimta pirmajās lakatiņi ir populārākā ikdienas un svētdienas galvassega gan jaunām meitām, gan precētām sievām. Pie paša smalkākā tērpa tiek valkātas modernas frizūras, cepures vai ap galvu sietas tās pašas jau iepriekš pieminētās šalles, taču svētdienā uz baznīcu laucinieces dodas tieši ar lakatiņu galvā. Un tad ir tik svarīgi, lai lakatiņš būtu skaists un smalks… Batista lakatiņi, kādi pieminēti lugā, visbiežāk bija baltā krāsā. Tāpēc arī mūsdienās uz skatuves vislabāk būtu izmantot 1901. gadam atbilstošus baltus lakatiņus. Atsauču uz sava laika apģērbu lugā ir diezgan daudz, tāpēc arī iestudējumos nav vajadzības aktierus saģērbt jau gandrīz 50 gadus no modes izgājušajos tautastērpos, bet gan sava laika modes apģērba lauku versijā, jo tieši tā šajā laikā ģērbās latvieši visā Latvijā.  

"Ienirsim" pusaudžu pasaulē, uzzinot vairāk par kopienas misiju "14-18", ko Latvijā vada Valdis un Aiga Ozoli, kuri paši šobrīd iet kopienas iepazīšanas jeb Nācaretes ceļu. Uzzināsim vairāk par jauno kopienas mājas lapu un citām aktualitātēm.

"Tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk," saka latgaliešu dzīves un kultūras portāla lakuga.lv sociālo tīklu redaktore un tā attīstības vadītāja Edīte Husare. 5. martā Latgales vēstniecībā GORS un LTV1 tiešraidē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" pasniegšanas ceremonija. Kādu laiku Edīte Husare bijusi "Boņuka" rīkotāju komandā, bet nu jau var justies kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo šogad viņu var saistīt vismaz ar četrām nominācijām.  Orests Silabriedis: Kas īsti ir "lakuga.lv"? Pastāsti tiem, kuri līdz šim to vēl nav īsti pamanījuši, nekad nav atšķīruši vai arī kuriem vienkārši bail kaut ko lasīt latgaliski... Edīte Husare: Ja tā vienkārši teiktu, tad – ja gribas atrast ceļu uz to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā, tad noteikti tas ceļš ir jāsāk caur portālu "lakuga.lv" jeb Latgaliešu kultūras ziņu portālu. Mūsu uzdevums un misija ir latgaliski stāstīt un dokumentēt to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā ne tikai Latgalē, bet arī visur citur pasaulē. "Lakuga.lv" ir arī tā vieta, kur katru dienu var lasīt latgaliski un pašiem varbūt arī iemācīties kaut ko latgaliski. Iemācīties, vienkārši lasot? Vismaz mēģināt sākt uztvert. Bet mēs arī cenšamies šeit likt valodas pamācības uzdevumus, pievērst uzmanību tādām lietām. Ja ir kāds izglītojošais raksts par valodu, turpat blakus liekam testu, lai pārbaudītu savas tikko iegūtās zināšanas. Mūsu darbs neaprobežojas tikai ar ziņu gatavošanu un to stāstīšanu tālāk: sadarbībā ar Latvijas Radio reizi gadā izskan Pasaules diktāts latgaliešu valodā. Ir arī akcija "Latgaliešu valodai draudzīga vieta", ko arī cenšamies iedzīvināt, lai arī paši latgalieši ne tikai Latgalē, bet arī citur lepojas, ka te ir vieta, kur var runāt un sazināties latgaliski. Arī Latvijas Radio noteikti ir latgaliešu valodai draudzīga vieta, jo te skan vairāki raidījumi latgaliski, tā ka mūsu darbošanās ikdienā ir tā vārdā, lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā – lai nav tā, ka latgaliski var runāt tikai reizi nedēļā, kaut kur aizejot. Bet "Lakuga.lv" ir vieta, kur katru dienu var kaut ko jaunu uzzināt. Tātad – kur latgaliešu valoda elpo dabiski. Kas ir valodas standarts, ko esat pieņēmuši par savu literāro pamatu? Esam pieņēmuši to, kas šobrīd noteikts valstī – 2007. gadā pieņemti mūsdienu latgaliešu rakstu valodas noteikumi, un pie tiem mēs arī pieturamies. Protams, nav nevienam noslēpums, ka ir arī daļa latgaliskās sabiedrības, kas atbalsta vēl iepriekšējos noteikumus, kas tikuši pieņemti 1929. gadā, bet valoda gājusi uz priekšu, un arī tajos noteikumos, kas bija pieņemti 1929. gadā, bija idejas, ko līdz galam īstenoja valodnieki mūsdienās. Šobrīd ir tāda situācija, ka mūsdienu latgaliešu rakstu valodas jautājumus var iemācīties kursos, semināros, bet skolā to diemžēl iemācīties nevar. Lai gan arī jau iepriekšējo formu nekur tā īsti nevar iemācīties – tikai pašmācības ceļā. Varbūt ir vērts pastāstīt, ka arī tu, kaut augi īsteni latgaliskā vidē, latgaliešu valodu tā īsti tomēr mācījies vēlāk, vai ne? Jā, un tā ir viena no Latgales bēdām, kas manā gadījumā gan beigās pavērsusies par manu pašas prieku, jo bija tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu, un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk. Pie kā tu mācījies? Viss sākās Latvijas Universitātē, kur savulaik bija tāds C daļas kurss – mūsdienu latgaliešu rakstu valoda pie profesores Lidijas Leikumas. Manā gadījumā tas bija "portāls" uz Latgali un latgalisko. Uzzināju, ka ir tāda biedrība "Latgolys Studentu centrs", kas ir arī īpašnieks portālam "Lakuga.lv", un ir tik daudzas citas lietas latgaliski. Man kā no Ziemeļlatgales nākušai, apskatoties savus pirmos darbus, jāsecina – tik skaisti esmu rakstījusi Ziemeļlatgales variantā, kas ļoti atšķiras no literārās valodas, un šobrīd es vairs nevarētu tā pierakstīt. Visa mana dzīve tālāk tā arī ievirzījās – piedaloties latgaliskās kultūras procesā. Ir vērts atgādināt, kas ir Lidija Leikuma, šī iedvesmojošā sieva? Viņa ir viena tiešām spēcīga lokomotīve. Jā, Lidija Leikuma ir profesore Latvijas Universitātē, un tieši šobrīd noslēdzies viens pamatīgs darbs – viņa ar studentiem savulaik daudz brauca uz Sibīriju pie turienes latgaliešiem, un Folkloras krātuves digitālajā arhīvā "garamantas.lv" šobrīd ir pieejams Sibīrijas ekspedīciju materiāls, kur var paklausīties un redzēt, kādi ir tie latgalieši, kuri pirms vairāk nekā simt gadiem devās uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos. Tobrīd zemes Latgalē nebija, toties iespēja pie tādas tikt bija Sibīrijā. Pateicoties Lidijai Leikumai, izauguši jauni valodnieki, arī es, pateicoties viņai, esmu aizrāvusies ar latgalisko, tā ka viņa tiešām ir viens no balstiem un pamatiem, kas tur rūpi par latgaliešu valodu – lai tā būtu mūsdienīga, bet reizē arī neaizmirstu, kas ir latgaliešu valodas pamati, ar ko latgaliešu rakstu valoda atšķiras no latviešu literārās valodas. Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Gleznotājs Kaspars Zariņš šoreiz uz sarunu aicinājis mākslinieču duetu Skuja Braden jeb Ingūnu Skuju un Melisu Breidenu, kuras nākamgad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennālē ar darbu Selling Water by the River ("Tirgot ūdeni upes malā"). Tā nosaukumā izmantots budistu teiciens, kas precīzi ilustrē pasaules sajūtas šodien. Raidījumā abas mākslinieces atklāj, kā darba ideja pārtop mākslas darbos, cik tonnu porcelāna izmantots, ka ekspozīcijas veidošana ir sazarots projekts, kurā svarīgs ir komandas darbs. Uzzinām arī par iekārtojuma detaļām, porcelāna rašanās vēsturi un tehnoloģiskajām niansēm. Konteksts Metu konkursa pieteikumus vērtēja žūrija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces vadībā. Tajā darbojās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) prorektors Andris Vītoliņš, mākslas zinātniece, kuratore Alise Tīfentāle, neatkarīgā kuratore, mākslas zinātniece Maija Rudovska un mākslas kolekcionārs, mākslas centra „Zuzeum” dibinātājs Jānis Zuzāns. Kā norādīja KM, vērtēšanas gaitā Maija Rudovska atteicās no tālākas dalības žūrijas komisijā un atsauca savu iesniegto vērtējumu. Latvijas paviljona veidošanu īstenos Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. Venēcijas biennāles 59. Starptautiskā mākslas izstāde norisināsies no 2022. gada 23. aprīļa līdz 27. novembrim.

#70 – šonedēļ, podkāsta komandai esot atpakaļ pilnā sastāvā, aizrāvāmies ar jaunāko ziņu apspriešanu (un Džefa Beizosa kritizēšanu), kā arī lielisku skatāmvielu rekomendācijām. Uzzināsiet labus ieteikumus dažādām gaumēm (nopietnas drāmas, sirsnīgas komēdijas), kā arī ķērāmies klāt pie pēdējo nedēļu apspriestākās skatāmvielas – "Squid Game" – apspriešanas. Vai jūs jau šīs kalmāru cīņas noskatījāties? Šajā raidījumā: Vai no Leonardo Dikaprio sanāks pārliecinošs kulta līderis un citi jaunumi (00:01:26); Ko Kino Kulta komanda ir noskatījusies ("The Underground Railroad", "Squid Game", "Body Cam", "The Ritual", "The Ghost and the Darkness", "Ted Lasso", "Big Mouth" – 01:08:28). Montāža – Toms Cielēns. P.S. Vai Pols Tomass Andersons tvīto no šī konta? Discuss. https://twitter.com/samharpoon

Varbūt ir mājsēde, bet tas nenozīmē, ka nevaram izmantot tehnnoloģijas, lai sazvanītos, un šoreiz Faceoff vadītāji veic zvanu uz “štatiem”, uz Seattle, lai sazvanītos ar Zemgus Girgensonu. Uzzināsim kā viņam tagad iet, kāda ir situācija saistībā ar spēlēm un kāpēc šogad mēs neredzējām Zemgusu Hallovīna kostīmā!

Ievadraidījumā uzznāsiet, kas ir šī kustība, tās vēsturi, kā kustība šobrīd attīstās pasaulē. Uzzināsiet par tēva Kafarela, kā kustības garīgā aizsācēja lomu un ieguldījumu Kustības veidošanā un garīgā attīstībā. Uzzināsiet, kāpēc tēvu Kafarelu sauc par mūsu laika pravieti. Raidījumā tiks runāts par Laulāto Garīgumu, kad kustības komandas pulcējas Kristus Vārda dēļ uz svētumu.

Kā arī Uldis bija atgriezies, Toms stāstīja par Helsinkos noskrieto maratonu un paziņojām lielas ziņas par gaidāmo izgulēšanos!

Kā arī Uldis bija atgriezies, Toms stāstīja par Helsinkos noskrieto maratonu un paziņojām lielas ziņas par gaidāmo izgulēšanos!

Satiksim divus no četriem Tokijas olimpisko spēļu čempioniem – Kārli Paulu Lasmani un Nauri Miezi. Uzzināsim, kā viņiem pagājusi pirmā nedēļa pēc olimpiskā zelta izcīnīšanas, vai fanu uzmanība ir apgrūtinoša, cik autogrāfu un interviju jau aiz muguras. Kaut gan Tokijas olimpiskās spēles jau noslēgušās, iepazīsim vienu no to dalībniekiem. Viņš gan nepiedalījās Olimpiādē kā sportists, bet bija ļoti svarīga konkūra jātnieka Kristapa Neretnieka komandas daļa. Tas ir zirga Valūra vetārsts Nauris Laizāns. Vēl ieklausīsimies tajā, kā Pekinas ziemas olimpisko spēļu kvalifikācijai gatavojas Latvijas hokeja izlases kandidāti. Sarunāsimies ar diviem perspektīviem jaunajiem hokejistiem, kuri lauž savu ceļu uz Nacionālo hokeja līgu, pagaidām spēlējot vienību fārmklubos – vārtsargu Mareku Mitenu un uzbrucēju Eduardu Tralmaku.  

Biomimikrija - dabas procesu kopēšana dažādās zinātnes nozarēs pēdējās desmitgadēs kļuvusi īpaši izplatīta. Arī inženirzinātnēs iedvesmu dažādu risinājumu radīšanā pētnieki meklē dabā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Rīgas Tehniskās univeristātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta vadošā pētniece, inženierzinātnes doktore Ruta Vanaga. Par tēmu - dzīvās dabas ideju pielietojums tehnoloģijās - saruna ar Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotāju un Izglītības portāla “Fizmix” satura veidotāju Valdi Zuteru. Uzzinām par lidaparātiem, kuru izveidē iedvesma gūta putnu uzbūvē, to spējā pacelties gaisā un faktā, ka putniem ir viegli, ar gaisa dobumiem pildīti kauli. Koferzivs ar kastei līdzīgu ķermeņa formu spēj pārvietoties sešu sava ķermeņa garumu attālumā sekundes laikā un tas iedvesmojis autoražotāju Mercedes Benz, kas izstrādājis konceptauto dizainu, lai samazinātu degvielas patēriņu. Valdis Zuters min, ka ir svarīgi iemācīties putna vai zivs organisma struktūru pārnest uz cilvēku vidi tā, lai iegūtie materiāli būtu izturīgi. Tas prasa laiku un var būt izaicinājums inženieriem. Vēl paralēles dzīvai un nedzīvai pasaulei mēs varētu vilkt starp spilgtajām krāsām taureņu spārnos un vaboļu ķermeņos, kas, iespējams, tāpēc, ka tiek atstaroti noteikti viļņu garumi, kā arī lāzerstariem. Savukārt lāzerstari rada iespēju lāzergravēšanai, lai veidotu kādas struktūras materiālos ar dabai draudzīgākām krāsvielām, bet iedvesmojoties no taureņiem un vabolēm.

Sporta raidījumā "Piespēle" sarunāsimies ar pirms nedēļas savu sportistes karjeru noslēgušo tāllēcēju Laumu Grīvu. Lauma karjeras laikā pārstāvējusi Latviju gan olimpiskajās spēlēs, gan pasaules un Eiropas čempionātā. Tagad viņa vairāk laika veltīs ģimenei, kā arī vēlas likt lietā treneres sertifikātu, apmācot pašmāju jaunos vieglatlētus.  Vēl saruna ar gados jauno rakstnieku Artūru Raudziņu, kurš pagājušā gada nogalē izdeva grāmatu "Starp dzīvi un basketbolu" par basketbolistu Armandu Šķēli. Uzzināsim, kāds bija grāmatas tapšanas process, kāpēc Artūram šķita svarīgi plašākai auditorijai izstāstīt Armanda dzīvesstāstu.

Un Toma vannas istabā parādījās gliemezis!

Un Toma vannas istabā parādījās gliemezis!

Šajā Jautā-Jums sesijā pievēršamies skaistajam dzimumam un IT lauciņam. Jaunuzņēmuma Froont līdzdibinātāja Anna Andersone kopā ar infogr.am līdzdibinātāju Alisi Semjonovu izveidojušas un sekmīgi attīsta biedrību “Riga TechGirls”. Uzzinām vairāk par iespējām pieteikties programmēšanas apmācībām un mentoringa programmai, kā arī iztaujājam Annu par dāmu potenciālu IT industrijā.

Toms stāstīja par netpliķa jaunumiem, Inese ieguva jaunu iesauku - "meža meita" un izziņojām nominantus "Latvijas dizaina gada balvai"!

Toms stāstīja par netpliķa jaunumiem, Inese ieguva jaunu iesauku - "meža meita" un izziņojām nominantus "Latvijas dizaina gada balvai"!

Vai eksistē realitātē pārbaudīti pašaizsardzības paņēmieni, kurus spēj apgūt un izmantot jebkurš, neatkarīgi no savu gadu skaita, auguma/svara parametriem un pieredzes? Tas varētu šķist neticami, tomēr šodienas DIENA PĒC | DROŠĪBA autora Edmunda Visendorfa viesis, pašaizsardzības instruktors Māris Rizga ar pārliecību saka, ka tādi ir, - tos piedāvā Izraēlas pašaizsardzības sistēma Krav Maga. Diskutēsim, kādi ir Krav Maga  pamatprincipi, ar ko tā tik atšķirīga, kur ir tās efektivitātes atslēga. Māris arī atklās, kāpēc un kā tomēr cenšas to pilnveidot, veidojot savu skolu. Uzzināsiet arī, cik patiesi daudz var apgūt dienas laikā, kas ir "droši zaudējumu argumenti", "grūtāk sasniedzams mērķis" un "pūļa zināšanas".Support the show (http://www.dienapec.lv)

Gaidot Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju, "Klasikā" tiekamies ar vienu no nominantiem un iepriekšējo gadu laureātiem – diriģentu Aināru Rubiķi. Lielajai mūzikas balvai Ainārs Rubiķis ir nominēts kategorijā „Par izcilu sniegumu gada garumā”. Uzzinām, kas Aināra profesionālajā higiēnā ir būtisks un kā to kopt ikdienā? Cik nozīmīga ir atgriezeniskā saite un ko nozīmē nesadzirdēt aplausus pēc atskaņojuma? Domājam arī par sociālajiem tīkliem, to ietekmi uz mūsu mentālo pasauli un apkārtējo vidi. 15. martā raidījumā „Meistars Knehts” un Orests Silabriedis aicinās diskutēt par cilvēku attieksmes un izteiksmes temperatūru sociālajos tīklos, sabiedrības toleranci un spriestspēju, izvēli paust publiski savu viedokli vai nepaust, arī par liberāļiem un konservatīvajiem un par portāliem satori un telos. Jau laikus ieklausāmies un reflektējam par tīmekļa žurnāla "Satori" galvenā redaktora Henrika Eliasa Zēgnera sacīto. Sarunas noslēgumā arī par temperatūru kultūrpolitikā trīs dažādās valstīs, kurās šobrīd pamatā rit Ainara Rubiķa darbība – Krievijā, Latvijā un Vācijā.

Uzzinājām, ko nevajag, spēlējām Toma testu un sākām gaidīt pulksteņa griešanu!

Uzzinājām, ko nevajag, spēlējām Toma testu un sākām gaidīt pulksteņa griešanu!

Inese sadusmojās par "ClubHouse" sarunām un Toms stāstīja par "Golden Globes" nominēto seriālu "Stjuarte"!

Inese sadusmojās par "ClubHouse" sarunām un Toms stāstīja par "Golden Globes" nominēto seriālu "Stjuarte"!

Interjera, dizaina un arhitektūras biroja http://www.brook.lv/about/ radošā direktore Ligita Breģe stāsta par to kam jābūt radošas personas portfolio, kā darba devēji vērtē portfolio saturu un vai par portfolio var uzskatīt personas Instagram profilu un izceltos ierakstus Linkedin profilā. Uzzināsiet vai radošā profesijā darbu var atrast bez CV un kāpēc vakanču kandidātiem dod pārbaudes darbus.Podkāsta sociālie tīkliFacebookInstagramYoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns/producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work

Leģendārā Latvijas Radio žurnāliste un producente Ingrīda Ābola bija viena no žurnālistiem, kas kļuva par liecinieci tās nakts šausmām. Šis būs stāsts par vienu nakti un vienu ierakstu, kas radio viļņos pavēstīja par ievainotajiem un mirušajiem 20.janvāra apšaudēs. 1991.gada 20. janvārī plkst. deviņos vakarā Ingrīdas Ābolas maiņa bija beigusies un viņa devās mājup. Taču, izejot pa radiomājas durvīm, sākās šaušana un viņa skrēja pāri Doma laukumam uz Doma baznīcu. Lai arī maiņa viņai beigusies, ieraksta magnetafons, par laimi, viņai bija līdzi. Doma baznīcā tolaik bija ierīkots medpunkts un pēc brīža baznīcā sāka ieplūst ievainotie.  "Pienāca pie manis ārsts, kurš visu to vadīja, un teica: “Redzu, ka esat žurnāliste. Vai jūs esat gatava palikt?”. Es teicu, lai man iedod telefonu un dažas minūtes laika. Toreiz mobilie nebija, es no tā [parastā] telefona piezvanīju uz mājām vīram, bērniem, kuri tolaik vēl bija maziņi, un es teicu - zini, es varu nepārnākt, bet man šeit ir jāpaliek. Tavs uzdevums tad ir bērnus izaudzināt labus. Tā bija visa īsā saruna un tad sākās darbs..."   

Un svinējām LL Cool J un Deiva Grola jubilejas!

Un svinējām LL Cool J un Deiva Grola jubilejas!

Nobeidzam septembri uz augstas nots un ar jaunu "Tavā istadā" epizodi. Uzzināsiet, kā oriģināli sauca Urānu un kurās valstīs nevarēsiet atrast Maķīti. Tāpat, esam apkopojuši dažādus dīvainus vai īpatnējus ziņu virsrakstus, ko pēdējā laikā bijis iespējams izlasīt presē. Un neaizmirstiet sekot arī pašam podkāstam - instagram.com/tava.istaba

https://www.patreon.com/100Tonnas 2012. gadā amerikāņu pick up ''mākslinieks'' Roosh V izdeva grāmatu par to kā devās uz Latviju, lai koļītu latviešu meitenes. Kā viņam gāja? Kādas ir mūsu daiļavas no ārzemnieka un 100 tonnas skata punkta? Uzzināsiet šajā epizodē Esam pieejami Spotify un Apple podcasts

Covid-19 krīze visvairāk skārusi tieši sieviešu nodarbinātību. Tāpēc "Riga TechGirls" piedāvā jaunu bezmaksas tiešsaistes izglītības programmu, kurā vēlas iesaistīt vismaz 500 sieviešu Latvijā, piedāvājot viņam pārkvalificēties, lai turpmāk strādātu tehnoloģiju jomā un varētu vairāk nopelnīt un attīstīties perspektīvā karjerā. Raidījuma viešņas - Riga TechGirls vadītāja un valdes locekle Anna Andersone un Diāna Butina, kura darbojas IT nozarē jau 15 gadus un vada valodu sistēmu biznesu uzņēmumā "Tilde". Uzzinām arī datorzinību un programmēšanas bakalaures Aivas Staņevičas un audiologopēdes Marinas Petrakovas viedokli. Biedrība 'Riga TechGirls' ir sociāla bezpeļņas organizācija, kas dibināta 2016. gadā Rīgā. Tā ir pirmā un vienīgā kopiena Latvijā, kas veltīta meiteņu un sieviešu izglītošanai un iedvesmai tehnoloģiju jomā. 'Riga TechGirls' ir organizējusi vairāk nekā 60 seminārus, 24 iedvesmas vakarus un vadījusi vai organizējusi vairāk kā 30 citus pasākumus (konferences, hakatonus, vebinārus utt.). Kopumā tajos iesaistījušās, izglītojušās un iedvesmojušās vairāk kā 3000 sievietes un meitenes.  

Uzzināju, ka dažos darba kolektīvos viens vai otrs dzimums tiešā vai slēptā veidā strīdas dēļ viena dzimuma "pārākumu" pār otru dzimumu. Tāpēc uz sarunu aicināju neiroloģi un kognitīvo neirozinātņu maģistri Dr. Sandru Vestermani. Gribēju iegūt zinoša speciālista, uz faktiem pamatotu informāciju par to, vai ir (un, ja ir, - tad kādas) atšķirības starp dzimumiem smadzeņu darbības līmenī. Daktere pastāstīja, kas dzimumu kognitīvo spēju sakarā ir mīti, kas ir jaunākie pētījumi, kur ir stereotipi un aizspriedumi un kā stāties tiem pretī.Viena no atziņām, ko paturēju sev, bija, ka esi, kāds esi, galvenais, lai esi mierā ar sevi, jo tad tevi mazāk traucēs citu viedoklis, kāds tu savam dzimumam vai spējām esi riktīgs vai neriktīgs. Šī ir jau ceturtā Cilvēkjaudas saruna ar Dr.Vestermani. Saites uz pārējām sarunām atradīsi šīs sarunas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda42/ SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES:2:50 Kādas ir dzimumu atšķirības hormonu līmenī7:30 Smadzeņu pusložu asimetrijas ietekme uz abu dzimumu kognitīvajām spējām11:07 Cik ļoti vide un audzināšana ietekmē topošos vīriešus un sievietes15:00 Smadzeņu attīstības traucējumi – kā tie dzīves laikā tiek koriģēti un un kompensēti20:55 Stereotipi par vīrišķību/sievišķību – normas, anomālijas un iedomas27:30 Sieviete – programmētāja, kam un kādēļ tā ir problēma31:53 Kādu uzvedību virza testosterons un ko nosaka estrogēns; kāpēc sievietēm biežāk konstatē depresiju36:36 Pieskāriena spēks – kā tas spēj gan celt, gan graut40:40 Ko darīt vadītājam, ja kolektīvā ir dzimumu nesaskaņas46:00 Kā cilvēkam spēt par sevi pastāvēt mūsu aizspriedumainajā sabiedrībā55:39 Cik svarīga ir prasme novilkt individuālās un profesionālās robežas59:00 Dr.Sandras Vestermanes pieejamās lekcijas un konsultācijas

Sporta raidījumā Piespēle šoreiz saruna ar Latvijas labāko biatlonistu Andreju Rastorgujevu. Kā viņš pavada laiku pašizolācijā, kad cer sākt jauno sezonu un kā vērtē aizvadīto. Vēl sarunāsimies arī ar Anriju Brencānu, kura bizness saistīts ar sporta nozari, piedāvājot īpašu lietotni līdzjutējiem, kā arī statistikas fiksēšanas rīku sporta komandām. Vai pandēmija ietekmē arī sporta biznesu? Uzzināsim arī to, kā sevi formā uztur viens no pašmāju labākajiem smaiļotājiem Roberts Akmens.

Šajā reizē mēs sarunāsimies ar uzņēmuma ‘Tilde' valodu tehnoloģiju biznesa attīstības vadītāju Diānu Butinu. Diāna paralēli savam pamatdarbam ir viena no brīvprātīgajām organizācijā ‘Riga Techgirls', kur vada mentoru programmu. Mēs runāsim par Diānas personīgo karjeras ceļu. Uzzināsim, ko dara ‘Riga Techgirls' organizācija un kas ir Diānas vadītā mentoru programma. Ieskatīsimies, kādos gadījumos un ar ko mentors var palīdzēt karjeras attīstības ceļā un kāds mājas darbs ir jāizdara pirms tikšanās ar savu mentoru.

Raidījumā: kā Gunta Baško jūtas māmiņas statusā, kā volejbolists Edvarts Buivids Sveices čempionātā, mainot komandu, cer progresēt, spēlējot citā ampluā, Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Ilggadējā Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteine un līdere Gunta Baško rīt  svinēs apaļu dzīves jubileju, tāpēc raidījumā „Piespēle” sarunā ar viņu par nesen sākušos jauno dzīves posmu. Gunta jau gandrīz piecus mēnešus ir mamma meitiņai Matildei, sava daļa uzmanības jāatrod arī sunim Vudijam, kā arī fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā. Uzzinām, kā bijusī basketboliste plāno savu laiku, kurā no pasaules basketbola laukumiem gribētu aizvadīt vismaz vēl vienu spēli, kā arī to, cik nozīmīga komanda Latvijas  basketbola „asinsritei” ir „TTT Rīga”. Guntu Baško uzrunāja Mārtiņš Kļavenieks. Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Līga netika pabeigta , bet tomēr portāls “sportacentrs.com” aicināja 18 par basketbolu rakstošus, runājošus un rādošus mediju pārstāvjus balsot par sezonas labākajiem spēlētājiem. Pie vērtīgākā spēlētāja titula tika BK “Ogre” sirds un dvēsele Rinalds Sirsniņš. 34 gadu vecumā Rinaldam tas ir pirmais šāds apbalvojums. Otrais labākais Latvijas – Igaunijas līgas piespēlētājs, ceturtais rezultatīvākais savā komandā, taču vēl svarīgāk – savas komandas spēles diriģents. Bez viņa nebūtu iedomājamas sezonas sākumā izcīnītās 14 uzvaras pēc kārtas un beigās Ogrei piešķirtās sudraba medaļas. Laureātu uz sarunu  aicināja Māris Bergs. Raidījuma izskaņā saruna ar Latvijas izlases spēlētāju Edvartu Buividu. Viņš Šveices čempionāta pamatturnīru Lucernas volejbola komandas sastāvā pabeidza ar septiņām uzvarām pēc kārtas un kļuva par meistarsacīkšu rezultatīvāko spēlētāju. Latvijas izlasē esot  diagonālā statusa spēlētājam, tagad nāksies mainīt pozīciju.Nule kā noslēgtaos līgums ar valsts spēcīgāko vienību “Lindaren Volley Amriswil I”. Klubs piedāvā viņam arī nākamajā  sezonā spēlēt  otrā tempa uzbrucēja statusā.

Turpinot ciklu „Latvijas videomāksla. Ieskats Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā”, šodien iedziļināmies Ievas Epneres videodarbā „Piramīdas četras versijas”, kas tapis Špicbergenā, pamestā padomju ogļrūpniecības pilsētā. Uzzinām arī, kā mākslinieces prasmes fotogrāfijā un tekstilmākslā atstāj iespaidu videodarbos, ko pašlaik dara Ieva un kur ar ģimeni atrodas. Ieva Epnere 2018.gadā saņēma priecīgu ziņu, ka ir uzaicināta uz DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) rezidenci, tās oficiālais nosaukums ”DAAD Artists-in-Berlin Programme”, un šī rezidence pastāv jau kopš 60.gadiem. Tajā ik gadu tiek uzaicināti seši mākslinieki, rakstnieki, komponisti un režisori no visas pasaules pavadīt vienu gadu Berlīnē. Šajā rezidencē savā laikā uzturējušies Džons Keidžs, Sūzana Zontāga, Iļja Kabakovs, Kristians Boltanskis, Andrejs Tarkovskis, Džims Džārmušs un daudzi citi  brīnišķīgi mākslinieki. No Latvijas 1977.gadā tika uzaicināta Maija Tabaka, bet 1992.gadā Hārdijs Lediņš. Sanāk, ka Ieva ir trešā no Latvijas. Un tā kopš 2019.gada vasaras kopā ar ģimeni, dzīvesbiedru, arī mākslinieku Kristapu Epneru un meitām, dzīvo Berlīnē. Kristaps mums palīdz radīt ērtu saziņu, lai varētu runāt par videodarbu, kas tagad apskatāms  LNMM mājas lapā, gan par aktuālo Ievas radošajā dzīvē.

Latvijas Nacionālais teātris veido virtuālu raidījumu sēriju “7 kraukļi un Saulcerīte”. Pirmais raidījums Nacionālā teātra un Elektrum sociālo tīklu kontos būs redzams 21. aprīlī pulksten 20. "Mēs, septiņi draugi, bijām noilgojušies viens pēc otra un vienā dienā mēs sazvanījāmies un domājām, ka kaut ko tomēr vajadzētu darīt. Vairākas dienas spriedām, kas tas varētu būt, ko cilvēki ražo un skatās šajā e-vide. Nonācām pie tā, ka sāksim ar izklaidējošu projektu, pēc tam pāriesim arī uz nopietnākām lietām," ar ieceri Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" iepazīstina aktieris Arturs Krūzkops. Raidījuma pamatā ir septiņu "kraukļu" – septiņu Nacionālā teātra aktieru – septiņi jautājumi raidījuma viesim, sauktam par Saulcerīti, – smeļoties iedvesmu no Raiņa “Zelta zirga”. Raidījumu veido un tajā piedalās Igors Šelegovskis, Jānis Vimba, Kārlis Reijers, Kaspars Zvīgulis, Raimonds Celms, Romāns Bargais un Arturs Krūzkops. Video apstrāde – Linda Ģībiete. "Nonācām pie šāda formāta: septiņi kraukļi, tāpēc, ka tiešām esam septiņi. Saulcerīte ir mūsu gaismas stars, pavasaris, ko katrā raidījumā satiksim," turpina Krūzkops. "Esam noilgojušies ne tikai viens pēc otra, bet labprāt uzzinātu, kā klājas cilvēkam, kuru katrā raidījumā satiksim. Uzzinātu, ko viņš dara, kā viņam iet, uzdotu pieklājīgākus un nepieklājīgākus jautājumus par dzīvi. Tā tas formāts radās." Pirmais raidījums, kas būs redzams 21.aprīlī, jau ierakstīts. Tā bijusi tiešraide ar skatītāju piedalīšanos. Savukārt turpmāk skatītāji varēs arī sūtīt jautājumus nākamo raidījumu viesiem. "Primāri mūs interesē cilvēciskais šajā laikā. Gribas šo laiku piepildīt ar cilvēciskumu, ar smiekliem, ar patīkamām domām, nedaudz ar mākslu," atzīst aktieris Kaspars Zvīgulis. Pirmā raidījuma Saulcerīte, ar kuru sarunājās septiņi kraukļi, ir bijušais Nacionālā teātra vadītājs Ojārs Rubenis. Jautājumi, uz kuriem viņam nācies ir atbildēt, ir gan privāti, gan izklaidējoši, reizēm ir jāpadomā.  

Latvijas delegācija nule kā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam nominējusi Grobiņas arheoloģisko ansambli. Tas nozīmē, ka noslēdzies laikietilpīgs process, kura ietvaros tika pētīts un vētīts, vai un ar ko Grobiņa var būt nozīmīga pasaules kontekstā. Par to, visā šajā procesā noskaidrots, ko esam uzzinājuši par vikingiem Latvijās teritorijā un kāpēc ir svarīgi iekļaut Grobiņas arheoloģisko ansambli UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Ilze Švarca, arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Juris Urtāns un Grobiņas tūrisma kluba „Oga” projektu vadītāja un UNESCO pieteikuma izstrādātāja Ilze Kārkliņa. Kultūras priekšmetu digitalizācijas iespējas Daudziem no mums pētniecības vai vienkārši intereses nolūkos būs bijusi vēlme pāršķirt lapas pagājušā gadsimta vai vēl senākiem preses izdevumiem. Tas ir iespējams! Brīdī, kad liekas, ka digitalizācija pārņem pilnībā mūsu ikdienu, tieši jaunākās tehnoloģijas palīdz arī šodien lasīt par to, kas bija modē un kas nebija atļauts agrāk. Par kultūras priekšmetu digitalizācijas iespējām un procesu stāsta Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla, kā arī uzņēmuma "Fitek" Digitalizācijas nodaļas un produktu vadītājs Andis Gulbis. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kultūras digitalizācija uzsākta jau 2000. gadā, bet pēdējo desmit gadu laikā uzņemti vēl lielāki apgriezieni. Tas ļauj kultūras mantojumu gan ilgāk saglabāt, gan padarīt pieejamāku Latvijas reģionos un ārvalstīs.

Raidījumā "Piespēle" - par peldēšanu un peldētājiem. Gatavojoties 30. Novadu kausa izcīņai, tāpat kā allaž, pasākuma iedibinātājs Uldis Zemzars, kausus solījis pasniegt arī šogad. Latvijas novadu kausa izcīņa secīgi katru gadu notiek savā Latvijas novadā. Šogad sacīkstes notiks  6. un 7. decembrī. Ventspils ūdens piedzīvojumu parka 25 m baseinā. Dzirdēsim arī Agnesi Ozoliņu - viņa ir viena no četriem  olimpiešiem, kas savulaik rūdījusies šajās sacīkstēs. Agnese Ozoliņa Latvijas novadu kausa izcīņā augstvērtīgākos rezultātus uzstādīja no 1996. līdz 99. gadam ieskaitot. Tagad viņa ir Agnese Batlere un Floridā darbojas investīciju jomā, bet kvartetam ar Agnesi joprojām pieder Latvijas  rekords 4 reiz 200 m brīvajā stilā 25 m baseinā; Uzzināsim arī, kā Eiropas čempionātam gatavojas jūrmalniece Arina Baikova, par FINA programmu stāsta viņas treneris Aleksejs Ļeonovs. Latvijā ir augstākais mirstības līmenis noslīkstot, bet peldētapmācību īsteno tikai 28 procenti izglītības iestāžu. To pārrunājam ar Latvijas Peldēšanas federācijas prezidentu Aivaru Platonovu.

Par to, kāda ir vide jūrā, mēs varam uzzināt, pētot ūdens paraugus, sekojot līdzi dažādu zivju un citu jūras dzīvnieku populācijas izmaiņām. Nu mēs varam arī no kosmosa nofotografēt, kā izskatās eitrofikācija Baltijas jūrā, lai izdarītu secinājumus par bezskābekļa zonas apmēriem. Taču iespējas, kā pētīt un saprast to, kas notiek jūrā, ir daudz plašākas. Daudz šajā ziņā var pastāstīt no ūdens izceltās laivas un kuteri. Izrādās, ka arī apaugums uz kuģiem, kas tur sakrājies aktīvajā kuģošanas sezonā, var mums daudz ko pavēstīt. Kādu informāciju par dzīvi jūrā un tās vides kvalitāti sniedz jahtas un laivas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas centra pētniece Solvita Strāķe.   Daļā Baltijas jūras piekrastes tiek realizēti dažādi krasta preterozijas pasākumi, citviet tie pat ir nevēlami Baltijas jūra apskalo plašu sauszemes teritoriju, un, ceļojot pa Latviju, atklājas ainavas, kur nepārprotami jūtama jūras ietekme. Piemēram, Kurzemes pusē varam meklēt stāvkrastus, kur turpinās sauszemes un jūras cīņa par lielāku teritoriju. Apzinot jūras iedarbību vairākās vietās, pētnieki pieņem lēmumu, kad krasti no jūras iedarbības būtu jāsargā un kad ne. Tas savukārt dažkārt izraisa diskusiju sabiedrībā - kāpēc vienā vietā krasti nevajadzīgi tiek stiprināti, citā ne. Par to, kas ir krastu erozija un kāpēc atsevišķos gadījumos krasti jānostiprina, stāsta ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis un biedrības “Baltijas krasti” projektu vadītāja Agnese Jeņina. Pēc vētras krasts var tikt izmainīts atšķirīgos veidos. Trīs faktoru kopums – krasta līnijas vērsums pret valdošo vēju, krasta sastāvs un smilšu rezerves – nosaka to, ka vienā vietā krasts atkāpjas, vēl kādā pieaug, bet citā vietā nedara neko. Ja krasts tiek noskalots vētrā, nekāds kaitējums tam patiesībā netiek nodarīts. Jānis Lapinskis teic – nebūtu pareizi apgalvot, ka krasts tiek noārdīts. Lai gan ģeologi lieto terminus „erozija”, ja krasts tiek noskalots, un „akumulācija”, ja krasts pieaug, varētu teikt, ka tie ir divi viena un tā paša procesa izpausmes veidi, kas nepārtraukti savā starpā mijas. Ir erozija, pēc tam notiek akumulācija, un atkarībā no tā, vai kādā konkrētā vietā ilgtermiņā erozijas summa ir lielāka nekā akumulācijas summa, notiek krasta līnijas pārvietošanās. Ja erozija dominē, krasta līnija pārvietojas iekšzemē, un otrādi. Latvijā gan nevaram novērot tādus krasta erozijas ekstrēmus, kad krasts atkāptos desmitiem un pat simtiem metru gadā, tomēr izmaiņas, protams, ir vērojamas arī pie mums. Ir vietas Latvijā, kur krasta mainība rada neērtības, taču to nevarētu uzskatīt par lielu problēmu. Izņēmums būtu Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas darbojas kopš 70. gadiem un atrodas tik tuvu jūras stāvkrastam, ka vētra var radīt lielas problēmas. Liepājā jau ilglaicīgi veidotas vairākas preterozijas būves, taču arī pēdējo – 2006. gadā celto – jūra pamatīgi saplosījusi. Šeit tad krasta stiprināšana patiešām nepieciešama, bet, kopumā ņemot, Jānis Lapinskis pārliecinoši saka, ka jūras un krastu attiecībās iejaukties nevajadzētu.

Šī ir saruna ar Elektrum Energoefektivitātes centra projektu vadītāju Rūtu Liepnieci. Mēs mēģinām savienot divas lietas – kā dzīvot komfortabli – ar to domājot tieši telpas fizisko komfortu – siltumu, mitrumu, svaigu gaisu un – kā dzīvot energoefektīvi un videi draudzīgi. Vai tas ir iespējams un kādas jaunas tehnoloģijas, energoefektivitātes risinājumi var palīdzēt rūpēties par energoresursu saprātīgu izmantošanu, papildu gūstot arī naudas ekonomiju? Kādi pamatprincipi jāievēro, lai savās mājās justos labi? Cik siltā istabā dzīvot, cik siltā gulēt, kā energoefektīvi izvēdināt mājokli, kāds ir vēlamais telpas mitrums (vai sausums) un kā to nodrošināt? Uzzināsiet daudzus vērtīgas ieteikumus un atbildes uz mums visiem būtiskiem jautājumiem, turklāt atceroties, ka šis ir podkāsts par gudru un efektīgu saimniekošanu!

Šajā sērijā kopā ar Mārtiņu un Dāvi pārspriežam naudas dāvināšanu. Katrs esam nonākuši situācijā, kurā domājam par naudas dāvināšanu. Vai tā ir pieņemama dāvana? Šī iespējams ir epizode, kurā atklājam ļoti daudz no personīgās pieredzes. Uzzināsi par  naudas saņemšanu no vecmammas, dāvināšanu bez aploksnes un citiem stāstiem. Atklāsim, ko domājam par naudas apjomu, ko dāvināt […]

Šajā DzinējSpēka Rudens sezonas 3.epizodē es sarunājos ar Helmutu Baņukalnu, entuziastisku dabas mīli un tās izzinātāju, kā arī organizācijas “Domas Dabā” izveidotāju. Ar Helmutu runājām par būšanu dabā, par būšanu šeit un tagad. Runājām par to, kāpēc tas, kas dažiem sākotnēji šķiet izkāpšana no komforta zonas, patiesībā mēdz būt atgriešanās pie sevis, par dabas milzu spēku un enerģiju, kas ir tik pieejama ikvienam no mums. Helmuts pastāstīja par “Domas Dabā” rīkotajiem piedzīvojumiem un to, kāpēc vērts apzināti novirzīties no tūristu iemītajām takām, par to, cik daudz brīnumainā sastopams mūsu pašu Latvijā. Uzzināju, kā Helmuts izrādīja godu Baltijas Ceļa 30, ar velosipēdu apbraucot apkārt Baltijas valstīm, gan arī par Hemuta paša līkločaino ceļu līdz “Domas Dabā” šodien. Par mīlestību un cieņu pret dabu un pašiem pret sevi, kā arī daudz ko citu - šajā epizodē.

Mazāk par mēnesi atlicis līdz Rīgā notiks Eiropas basketbola čempionāta grupas turnīrs sievietēm. Uzzināsim, ar kādām sacīkstēm savu jubileju sagaidīs Rīgas Spīdveja klubs un kā tradicionālajām vieglatlētikas sacīkstēm "Rīgas Kausi" gatavojas pašmāju atlēti. Raidījumā dzirdēsit Spīdveja kluba Rīga valdes locekli Nilu Freivaldu, spīdvejistu Ričardu Ansviesuli, Latvijas izlases basketbolisti  Kristīni Vītolu, Latvijas izlases basketbolisti Elīnu Dikeolaku, Latvijas sieviešu basketbola izlases ģenerālmenedžeri Guntu Baško, šķēpmetēju Gati Čakšu un vieglatlētu Jāni Leiti.

Viens no šīs pārraides viesiem ir 2003.gada pasaules čempions autorallijā norvēģis Peters Solbergs. Viņš pagājušajā nedēļas nogalē konsultēja savu 17 gadus veco dēlu Oliveru, palīdzēt viņam triumfēt rallijā „Sarma”. Kādā brīvbrīdī viņu uz sarunu notvēra Māris Bergs.  Vēl viens motoru pārstāvis, rallijkrosa pilots Jānis Baumanis pastāstīs par saviem plāniem nākamajai sezonai. Viņš jau divus gadus pārstāv austriešu komandu „Stard”, kurai paliks uzticīgs arī jaunajā sezonā. Pasaules rallijkrosa čempionāts nākamsezon atkal mainīsies, jo to atstājušas vairākas rūpnīcu atbalstītās vienības.  Raidījuma izskaņā savukārt sazināsimies ar Teksasas štata Labokas pilsētas iedzīvotāju Taileru Roju. Viņš jau kopš 2001.gada ir kvēls Nacionālās basketbola asociācijas komandas Dalasas „Mavericks” fans. Pavisam nesen viņš gandrīz „nokrita no krēsla”, jo Dalasas klubam pievienojās Latvijas labākais basketbolists Kristaps Porziņģis. Uzzināsim, cik priecīgi ir „Mavericks” fani par šo darījumu un kā Tailers redz kluba nākotni ar Porziņģi sastāvā.

Atbildam uz klausitāju jautājumiem no iepriekšējiem podkāstiem. Kā arī izklāstam ļoti svarīgu pieejamu metodi kā novērtēt savu nogurumu - HRV jeb Heart Rate Variability. Uzzināsi kādā veidā sekot līdzi treniņu un stresa līmenim ikdienā un kā tas var ietekmēt tavu veikumu.Vairāk par Train2Win velonometni Spānijā - www.facebook.com/events/732710137084424/ Seko T2W lapai Facebook - fb.com/Train2Win.lv Seko T2W lapai Instagram - www.instagram.com/train2wincoaching Piebiedrojies Strava klubam - www.strava.com/clubs/Train2WinCoaching

Laiku atpakaļ Una Silkane-Caceres pieteicās par Wice Coolers

Par talantīgo peldētāju, Eiropas vicečempionu junioriem Didzi Rudavu, kas no  Eiropas Junioru čempionāta atgriezās ar sudraba medaļu 50m brasā. Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas  audzēknis  atkārtoti izpildījis arī Pasaules jaunatnes olimpisko spēļu A normatīvu, lai startētu  jaunatnes olimpiādē  oktobrī Buenosairesā. Stāstīsim arī par skeletonistu jeb par nākamo "Martinu" dēvēto Elvi Veinbergu. Uzzināsim, kā un kāpēc Murjāņos treneris Gints Dzērve pats uzbūvējis starta estekādi skeletonistiem. Dzirdēsim, kā pirms pāris gadiem izcīnīto kontinenta čempionu titulu mēģinās atgūt pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka. Majoru smiltīs – šajā nedēļas nogalē notiek U22 Eiropas čempionāts.

Pateicoties psiholoģes-psihoterapeites Andrijas Likovas drosmei pavasarī sabiedrība uzzināja par notiekošo Jelgavas bērnu namā - bērnu raušanu aiz matiem, barošanu ar varu un citiem fiziskās un emocionālās vardarbības gadījumiem. Andrija pusgadu valsts pasūtījumā vērtēja bērnu individuālās vajadzības bērnu namā un savus novērojumus fiksēja, vēlāk nodeva atbildīgajām iestādēm. Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izmeklēšanu rezultātiem mainījies gandrīz viss bērnunama darbinieku kolektīvs, ieskaitot vadību. Un ar ierakstiem par to, kas notiek Jelgavas bērnunamā, pavasarī sākās sabiedrisko mediju pētniecības cikls „Sistēmas bērni”. Tā laikā panāktas vērienīgas pārmaiņas un šai tēmai veltīts arī šī gada labdarības maratons „Dod Pieci”. Andrija Jelgavas bērnu namā atgriezusies kā psihoterapeite. Intervijas dienā tikšanās notiek viņas pamata darba vietā Babītē.  

Šis ir pirmais podkasts un mēs plānojam tādus veidot regulāri. Šoreiz Kārlis Berlands dalās ar savu pieredzi par piedalīšanos daudzdienu kalnu riteņbraukšanas sacensībās "Beskidy MTB Trophy". Uzzināsi par: - kas ir Beskidy MTB Trophy - ko darīt un nedarīt daudzdienu sacensībās - treniņprocess pirms sacensībām - kāpēc pulsametrs ne vienmēr rāda reālo slodzi - cik izmaksā dalība šādās sacensībās - un cita noderīga informācija. Uzdod sev interesējošu jautājumu šeit vai raksti uz t2wpodcast@gmail.com un saņemsi atbildi no Train2Win.lv trenēra Jāņa Mūsiņa. Sazinies ar Kārli - https://www.facebook.com/karlisberlands Seko T2W lapai Facebook - https://www.facebook.com/Train2Win.lv/