Podcasts about visvair

Šoreiz raidījumā Piespēle dodamies ārpus Doma laukuma studijas, jo viesosimies pie Latvijas vadošā basketbola tiesneša Oļega Latiševa Baltezerā. Tur Latiševs izveidojis unikālu basketbola treniņu centru, kurā jaunieši un arī profesionāļi īpaši var slīpet sava metiena tehniku un precizitāti. Visvairāk laika jaunajā zālē pavada Oļega dēls Tomass, kurš nākotnē plāno studēt ASV. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz traumatologs, ortopēds Valdis Andersons. Nedēļas notikumu topā: Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas mačā Vemblija stadionā ar 0:3 zaudē Anglijai; Latvijas basketbola izlases pretinieki Eiropas čempionāta apakšgrupā Rīgā būs Serbija, Turcija, Čehija, Portugāle un Igaunija; Par jauno Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentu ievēl Dmitriju Miļkeviču, Latvijas Hokeja federācijas kongress aizrit mierīgi un bez pārsteigumiem; Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas fināls bez pārsteigumiem - tur atkal savā starpā spēkosies “Mogo/RSU un “Zemgale”/LBTU, pusfināli parāda līgas zemo līmeni.

Šis Latvijas kultūras dzīvē ir aktīvs laiks. Visvairāk uzmanības piesaistījusi animācijas filma "Straume" ar savu uzvaras gājienu. Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste Anete Ašmane un "360TV ZIŅneši" kultūras zurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste.  

Šis Latvijas kultūras dzīvē ir aktīvs laiks. Visvairāk uzmanības piesaistījusi animācijas filma "Straume" ar savu uzvaras gājienu. Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste Anete Ašmane un "360TV ZIŅneši" kultūras zurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste.  

Režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" kļuvusi par pirmo Latvijas filmu, kas nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram". Esam tikai ceļa sākumā un būs vajadzīgs laiks, lai izstrādātu stratēģiju attiecībā uz noregulējumu Ukrainā - Tā atzinis prezidents Edgars Rinkēvičs. Teju par piekto daļu pieaudzis sankciju pārkāpumu skaits. Visvairāk liedz izvest automašīnas. Turpmāk pārtikas iepakošanai vairs nevarēs izmantot uzpūstu un presētu putuplasta iepakojumu Latvijas čempioni RFS savās mājās uzņems slaveno Amsterdamas Ajax.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē. Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus. 10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji. Visvairāk nominācijas – 12 – saņēmusi režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma "Marijas klusums" un 11 nominācijas daudzsēriju filma "Pansija pilī". Deviņas nominācijas – daudzsēriju filmai "Dumpis" un spēlfilmai "Mūžības skartie", savukārt spēlfimai "Cildenie" septiņas nominācijas. Animācijas filmu kategorijā ar septiņām nominācijām priekšā pārliecinoši izvirzījusies animācijas filma "Straume", savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar piecām nominācijām ir dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija, un laureāti tiks paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī. Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv no rītdienas, 14. janvāra būs arī skatītāju balsojums par 2024. gada filmām. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2024" nominantu saraksts.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

"Mūsdienās nevar tulkot pagājušā gadsimta vidū cenzētu tekstu,"  - tā saka viens no Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmatas" latviešu tulkojuma redaktoriem Dens Dimiņš, paskaidrojot, kāpēc latviešu tulkojums tapis no necenzētās versijas. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" nerodas tukšā vietā. Jau ir Prusts, ir Selīns un ir Žids ar savu autobiogrāfiju "Ja grauds nemirst". Andrē Židam Ženē raksta vēstuli, uzrunājot par savu skolotāju, bet jebkurā gadījumā 1948. gada Francijas sabiedrībā "Zagļa dienasgrāmata" ir viens traks un amorāls gabals, tāpēc arī izdevējs Galimārs piedāvā, lai autors pats savu romānu izcenzē. Nauda ir vajadzīga, un Ženē to arī izdara, tāpēc pa pasauli ceļo šī cenzētā versija. Necenzētā Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" Francijā izdota 1948. un 2021. gadā, bet Latvijā – necenzētās versijas tulkojums 2024. gadā apgādā "Aminori". No franču valodas tulkojis Nairi Balians, redaktori Dens Dimiņš (viņš arī pēcvārda autors) un Uldis Krastiņš. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" ir gan autobiogrāfiska literatūra, gan fikcija. Izstumtais, bērnunamā un pāraudzināšanas iestādēs augušais, bezpajumtnieks, zaglis, homoseksuālis un cietumnieks, kurš literatūrā ir autodidakts, bet viņa ceļojumi cauri starpkaru Eiropai – ir ceļojumi no cietuma uz cietumu, no vienas nelegālas robežšķēršošanas līdz citai. Viņš zog daudz ko, bet visvairāk grāmatas, kuras acīmredzot arī izlasa, pirms pārdod tālāk…  Un viņa valoda ceļo un mainās līdz ar viņu – no padibenēm līdz virsotnēm un atpakaļ. "Zagļa dienasgrāmatā" var atrast gan apvērstus svētos, gan apvērstas sociālās sistēmas, piļu un cietumu salīdzinājumu, rupjības un poēziju. Žans Pols Sartrs par Ženē "Zagļa dienasgrāmatu" ir rakstījis: "Viņa atmiņas nav tikai atmiņas - tās ir precīzas, bet svētas, viņš stāsta savu dzīvi kā evaņģēlists, kā izbrīnīts aculiecinieks…" Latviešu lasītājiem un skatītājiem līdz šim bija pazīstams Ženē autobiogrāfiskais darbs "Kerels no Brestas" un luga "Kalpones". Franču rakstnieks Žans Ženē dzimis 1910. gadā, miris 1986. gadā Parīzē, apglabāts vecā spāņu kapsētā Larašā, Ziemeļmarokā, netālu no jūras. Raidījumu atbalsta:  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā, sestdien, 8. jūnijā, līdz pulksten 12.00 Latvijā nobalsojuši 130 582 vēlētāji, bet kopā ar iepriekšējo balsošanu vēlēšanās piedalījušies jau 258 032 cilvēki jeb 17,3% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Visvairāk balsstiesīgo līdz šim nobalsojusi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – 22,79%, tam seko Kurzemes vēlēšanu apgabals, kur savu izvēli izdarījuši 19,8%. Zemgalē nobalsojuši 19,37%, Latgalē – 13,56%, bet Rīgas apgabalā – 13,7%. Sazināmies ar korespondentiem Rīgā un Latvijas novados, kā arī Eiropā un Kijivā, interesējoties, kā norit vēlēšanās un kāda ir balstiesīgo aktivitāte. Tas ir pilsoņa pienākums un šobrīd, kā vēl nekad mums ir svarīgi, kas mūs pārstāvēs Eiropas parlamentā – tie ir galvenie viedokļi, kā savu došanos uz vēlēšanām pamato vidzemnieki. Latgalē, kur tradicionāli bijusi zemākā vēlētāju aktivitāte iepriekšējās balsošanas dienās, arī šodien pilsoņi uz vēlēšanu iecirkņiem dodas kūtri. Liepājā šodien vēlētāji kļuva aktīvāki ap pulksten 9:00 no rīta, kad dažbrīd veidojās rindas pie diviem iecirkņiem, kas atrodas Liepājas Latviešu biedrības namā un parasti arī citās vēlēšanās ir visaktīvāk apmeklēti.*** Šorīt pulksten astoņos no rīta durvis vēra arī balsošanas iecirknis Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Rīta pusē tur pat bija izveidojusies neliela vēlētāju rinda. Ārpus Latvijas vislielākais un aktīvākais vēlēšanu iecirknis Eiropas Parlamenta vēlēšanās atrodas Briselē. Arī šogad Latvijas vēstniecībā Beļģijā, kur ir izvietots šis iecirknis, ir gaidāma vērā ņemama balsotāju rosība.

Ir pagājuši jau četri mēneši kopš jaunā, valsts apmaksātā pakalpojuma uzsākšanas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai, tomēr joprojām trūkst informācijas. Kas jāzina pacientam un piederīgajiem, lai pakalpojumu saņemtu, ko tas nodrošina un par ko jārūpējas pašiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Hospiss Māja" projektu vadītāja, vispārējās aprūpes māsa Žanete Jansone, sociālā uzņēmuma "Hospiss Māja" virsmāsa un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, onkologs-ķimijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs un "HospissLV" pārstāve Ilze Zosule. Ilze Zosule vērtē, ka pietrūkst informācijas sabiedrībai par pakalpojuma pieejamību. Nelīdz viens ieraksts, piemēram, Nacionālā veselības dienesta "Facebook" kontā. Visvairāk jautājumu par to, kā ir iespēja iegūt palīdzību, jo cilvēki pārsvarā ir izmisumā. "Ja salīdzina, kā bija pašā gada sākumā, kad pārsvarā kontaktējāmies ar slimnīcām un ārstiem un nāca tikai no slimnīcām paliatīvās aprūpes pacienti, tagad lēnām informācija ir nonākuši līdz pašiem cilvēkiem," atzīst Žanete Jansone. "Viņi ir iemesti situācijā, ar kuru dzīvē nav saskārušies un ir spiesti meklēt informāciju, kas un kā var palīdzēt. Palīdzība ir vajadzīga ātri un uzreiz." Palīdzība ir nepieciešama un to sniedz cilvēkiem, kuriem ārstu konsīlijs noteicis, ka viņiem ir ierobežota  dzīvildze līdz sešiem mēnešiem. "Gribētu aicināt cilvēkus, ja jūsu mājās ir cilvēks, kuru jau kopjat, kurš ir smagi slims, kuram ir, teiksim, onkoloģija ceturtajā stadijā un jūs saprotat, ka situācija nekādā veidā nevar uzlaboties, sākt jau laicīgi interesēties, kur un kādā veidā var saņemt palīdzību. Pēdējā laikā pie mums nonāk pacienti, kur pat īsti nevaram palīdzēt," iesaka Žanete Jansone. Vilnis Sosārs skaidro, kā notiek ārstu konsīlijs un kas būtu jānorāda slēdzienā, lai veiktu paliatīvo aprūpi. Ģimenes ārsti pagaidām reti sūta uz konsīliju. Ārsts skaidro, ka problēma ir vienotas veselības aprūpes datu bāzes trūkums, kur būtu redzami visi izmeklējumi, kas pacienta dažādās ārstniecības iestādēs veikti. Reti ir gadījumi, ka ir nodrošināti visi mediķu sniegtie izraksti papīra formātā.

Par nepieciešamajiem resursiem un to, kā izbeigt karu Ukrainā, saruna ar Ukrainas premjerministru Denisu Šmihaļu.

Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa. Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Ir vēsīgs 1985. gada oktobris, un britu teātra producents Kamerons Makintošs (Mackintosh) savā klēpī tur rīta avīzi. Iepriekšējā vakarā pirmizrādi piedzīvojis kāds viņa producēts mūzikls. Šajā pašā 1985. gadā franču komponista Kloda Mišela Šēnberga radīto koncertuzvedumu "Nožēlojamie" pēc Viktora Igo romāna motīviem Londonas vestendieši pārveidojuši savā mēlē un nu ar krāšņu skatuvi, leģendāriem aktieriem un satriecošu mūziku iepriekšējā vakarā tas piedzīvojis pirmizrādi.  Tomēr nākamajā rītā "Svētdienas telegrāfa" kritiķis Frensiss Kings (King) vakar dzirdēto un redzēto apraksta kā "traku Viktorijas laikmeta melodrāmu". Savukārt kritiķis Maikls Retklifs (Ratcliffe) no "The Observer" avīzes izrādi apraksta kā "nesaprātīgu un mākslīgu izklaidi". Vēlāk literatūrzinātnieki nāk klajā ar savu sodu: klasiskas literatūras pārvēršana "kaut kādā mūziklā" ir vienkārši nepieņemama. Mūzikla producentam Kameronam Makintošam pleci sašļūk. Kā gan viņi varēja tik ļoti kļūdīties? Taču ilgi skumt nebija lemts, jo publikas viedoklis bija aiztecējis tik tālu no kritiķu domām, ka sāka rasties jautājums: vai šie cilvēki maz redzējuši vienu un to pašu mūziklu? Sākotnējais, 1985. gada iestudējums, Londonas Vestendā nodzīvoja līdz 2019. gadam, šo 34 gadu laikā izrādot 13.000 "Nožēlojamo" izrādes, kļūstot par otro visilgāk rādīto mūziklu pasaulē un visilgāk rādīto mūziklu Vestendā. Divus gadus pēc Londonas pirmizrādes mūziklu sāka baudīt arī amerikāņu publika. Viņiem izrāde bija pieejama 16 gadus, un kopš 2022. gada tā ir sestā visilgāk rādītā izrāde monumentālajā Brodvejas vēsturē. Kāpēc tāda sašķeltība? Kā mūzikls par Franču  revolūciju kritiķus varēja sadusmot, bet publiku - aizraut tik ļoti, ka tas kļuva par vienas nakts sensāciju un vienu no populārākajiem mūzikliem pasaules vēsturē?  Izrāde "Nožēlojamie" iemieso sevī tās tēmas un vērtības, kas stāv pāri laikiem: drosme, mīlestība, sirdssāpes, cilvēka gara spēks un vēl, un vēl. Tomēr, iespējams, pāri tām stāv tēmas, kas saistītas ar pašcieņu un cieņu pret citiem, kas, galu galā, paver durvis uz tādiem sarežģītiem konceptiem kā līdzjūtība, empātija, žēlsirdība.  Igo darba mūzikla versija ir iekļāvusi vairākus cilvēka cieņas aizskārumus, kuru dēļ galvenie varoņi jūtas salauzti, atstumti un vientuļi. Žans Valžāns, zogot maizi, lai pabarotu savu izsalkušo ģimeni, tiek paverdzināts, fiziski un emocionāli iekaustīts. Inspektors Žavērs savā būtībā dehumanizē Žanu Valžānu, atsaucoties uz viņu tikai ar notiesātā numuru "24601" un uzstājot, ka, ja jau vienreiz zaga, tad zags arī otru un trešo reizi.  Vai nav kas izteikti pazīstams arī mums, mūsdienās?  Tāpat, lai nopelnītu naudu meitas dzīvības glābšanai, šuvēja Fantīna nododas prostitūcijai. Vīrieši viņu ne tikai izmanto kā lietu, bet līdz ar šo lēmumu viņu atstumj visa sabiedrība.  2012. gadā arī Holivuda iesaistās šajā stāstā, veidojot mūzikla filmas versiju… Ticiet vai nē, arī todien kritiķi un publika bija tikpat sašķelta kā 1985. gadā. 2013. gada 3. janvāra "The New York Times" numurā Deivids Denbijs raksta: "Viscaur filmas simttpiecdesmitseptiņām minūtēm savā krēslā sēdēju mīcīdamies un locīdamies, cenzdamies nenoslīkt kaunā un skumjās. Šī filma nav tikai slikta. Tā ir šausmīga. Pārgalvīga, pretencioza un neprātīgi repetitīva. Samulsums bija divtik liels pēc filmas noskatīšanās – cilvēki bija sajūsmā. Daži bija arī klusi un skumji. Es nevarēju vien nobrīnīties, kas, pie velna, ir noticis ar mūsu tautas gaumi – amerikāņu (amerikāņu!) gaumi, kuri ir radījuši un attīstījuši pasaulē labākos mūziklus." Pirms pāris nedēļām es pati atkārtoti noskatījos šī mūzikla filmas versiju. Viscaur simtpiecdesmitseptiņām minūtēm manā galvā rībēja tikai viens vienīgs teksts: "Слава Україні! Героям Слава!" Secināju, ka šis un citi mūzikli runā cilvēka šībrīža pieredzes valodā tik tieši, ka, ļaujoties stāstam kā mākslas patērētājs, ne kritiķis, mēs katrs kļūstam par konkrētā stāsta daļu.  Tāpat kā latvieši un revolucionāri noskaņotie Francijas studenti vēsturē un mūziklā būvēja savas barikādes, tāpat arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis emocionāli mūs visus ir paņēmis sev līdzi uz Kijivas barikādēm.  "The Washington Post" komentētājs Deivids Ignatijs raksta: "[Zelenskis] atsaucas uz to pašu tautas sacelšanās ideālismu, kas Eiropu pārņēma 19. gadsimtā un iedvesmoja Viktoru Igo uzrakstīt romānu "Nožēlojamie"." Un, galu galā, viens no aizkustinošākajiem numuriem visā mūziklā ir kora numurs "Do you hear the people sing?" Šīs dziesmas četrrinde... Vai dzirdi cilvēkus dziedam Dusmīgo cilvēku dziesmu? Tā ir to cilvēku mūzika, Kuri vergi vairs nebūs nekad! ... tikpat labi pārveidojama par šādu: Vai dzirdi ukraiņus dziedam Dusmīgo ukraiņu dziesmu? Tā ir to ukraiņu mūzika, Kuri vergi vairs nebūs nekad!

Cik veiksmīgi pagājušajā gadā darbojusies Latvijas literatūras eksporta platforma “Latvian Literature”? Kultūras rondo studijā platformas "Latvian Literature" vadītāja Rita Dementjeva, Anete Konste, kura rūpējas par latviešu literatūras tēlu, un Vilis Kasims, tulkotājs un literārais aģents. Ārvalstīs pagājušajā gadā izdotas 54 Latvijas autoru grāmatas. Visvairāk grāmatas iznākušas lietuviešu, igauņu un spāņu valodās, bet pagājušajā gadā tulkotākie autori bijuši Anete Melece, Nora Ikstena un Semjons Haņins.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns Vai zini, kur ir Šopēna sirds? Tas ir garāks stāsts, kurā jo spēcīga arī traģiskā komponente. Un arī tuvosimies šim kodolam palēnām… Friderika Šopēna dzīves nogale nebija gaiša. Visvairāk ļauna, protams, nodarīja slimība (tuberkulozei tolaik nebija efektīvas terapijas). Šajā laikposmā daudz palīdzēja komponista senie draugi no Varšavas liceja laikiem. Jau kopš 1830. gadiem Šopēna praktisko dzīvi ievērojami atviegloja ārsts Jans Matušiņskis (Jan Edward Aleksander Matuszyński, 1808–1842), un vēlāk (1836–1838) – pianists un komponists Julians Fontana (Julian Fontana, 1810–1869). Viņi uzņēmās savdabīgu Figaro lomu – veica daudzus nepieciešamos ikdienas darbus, tostarp tādus, ko citi nevarētu veikt: nošu pārrakstīšanu, aranžēšanu, sadarbību ar izdevējiem un koncertorganizācijām; Julians Fontana izglāba no bojāejas vairākus Friderika Šopēna darbus, ko komponists bija vēlējis iznīcināt – tostarp brīnišķīgo Fantāziju-ekspromtu. Pēdējais nepilnais dzīves gads Parīzē (kādu laiku arī piepilsētā) bija grūts un tumšs, neraugoties uz draugu, tostarp daudzu aristokrātu rūpēm un nesavtīgu palīdzību. Frideriks Šopēns nomira 1849. gada 17. oktobrī. Pēc komponista jau iepriekš izteikta stingra vēlējuma ārsts daļējā autopsijā izņēma viņa sirdi, kuru Šopēna māsa Ludvika slepus (Krievija taču!) nogādāja Varšavā. Mūsdienās urna ar to atrodas Sv. Krusta baznīcas (Kościół Świętego Krzyża) kolonnā (kas īsti nav kolonna, bet masīvs balsts, itin kā pīlārs). Pēc Vācijas iebrukuma Polijā Otrā pasaules kara sākumā poļu patrioti to rūpīgi noslēpa – relikvijai draudētu tāds pats liktenis kā F. Šopēna piemineklim Lazenku parkā: tas tika vienkārši sagrauts, iznīcināts (pēc kara atjaunots). Bet Friderika Šopēna sirds atrodas tur, kur tā vienmēr ir bijusi – dzimtenē. Pats mākslinieks apglabāts Parīzes Perlašēza kapsētā (Cimetière du Père-Lachaise). Iespaidīgs ir komponista kapa piemineklis Parīzē (skumstošā mūza Eiterpe, uz postamenta paliels komponista bareljefs). Tas negaidīti atgādina arī to, cik samezglotas un negludas bija tuvu cilvēku attiecības. Pieminekļa skulptors ir Ogists Klezenžē (Jean-Baptiste Auguste Clésinger). Viņš vienubrīd bija bijis Žoržas Sandas partneris, bet vēlāk – rakstnieces meitas Solanžas vīrs; māte un meita attiecības neuzturēja, un tieši Frideriks Šopēns nejauši satikto Žoržu Sandu informēja, ka viņa – Žorža Sanda – kļuvusi par vecmāmiņu. Īpatnējs arī stāsts par slaveno Ežēna Delakruā veidoto ekspresīvo Friderika Šopēna portretu (1833). Sākotnēji tas veidots kā Šopēna un Žoržas Sandas nepabeigts dubultportrets, taču pēc gleznotāja nāves 1863. gadā sadalīts divās atsevišķās daļās: mūziķis Parīzē, Luvrā (Musée du Louvre), bet rakstniece Kopenhāgenā, Valsts Mākslas muzejā (Statens Museum for Kunst). Savdabīga versija par Šopēna dzīves noslēgumu ir poļu režisora Ježija Antčaka (Jerzy Antczak) 2002. gadā divās paralēlās – poļu un angļu – versijās veidotajā filmā "Ilgas pēc mīlas" (angl. "Desire for Love", poļu "Pragnienie miłości"). Lente guva mērenu starptautisku rezonansi. Taču filmas fināls varēja radīt katarsi. Tajā no komponista bērēm Parīzē atpakaļ uz Krievijas sastāvā esošo Varšavu braucošajai  Friderika Šopēna māsai Ludvikai muitā krievu zaldātiņš, lūkojot dokumentus, it labdabīgi jautā: "Ko vedat mājup?" Viņa atbild: "Sirdi." Jo tā ir patiesība arī tiešā, burtiskā nozīmē: Ludvika sudraba biķerī ved uz dzimteni Friderika Šopēna sirdi.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies tur, kur silts. Uz Indonēzijas Republiku, kura atrodama starp Indijas Okeānu un Kluso Okeānu. Tādēļ tā skaitās vienlaicīgi gan Dienvidaustrumāzijas, gan Okeānijas valsts. Indonēzija var lepoties ir ļoti daudziem rekordiem. Mēģināsim vismaz daļu no šiem pārsteidzošākajiem faktiem arī izstāstīt raidījumā. Laikam, jau jāsāk ar pamata faktiem, kuri ir iespaidīgi paši par sevi. Proti – Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko arhipelāgu, kas iekļauj vairāk nekā 13 tūkstošus salu un saliņu, no kurām 922 ir pastāvīgi apdzīvotas. Zināmākās, protams, ir Sumatras sala, Javas sala, Borneo, Jaungvineja un Sulavesi. Te uzreiz jāpiezīmē, ka Indonēzija ir viena no valstīm, kuras atrodas tā saucamajā “Uguns aplī”. “Uguns aplis” ir josla uz zemeslodes, kurā atrodas visvairāk aktīvo vulkānu un zemestrīču epicentru. Proti, 90 procenti no zemestrīcēm un apmēram 75 procenti no vulkānu izvirdumiem notiek tieši šeit. Un arī apmēram 80 procenti no visiem pasaules cunami, ko izraisa šie seismiskie procesi, notiek tieši šeit. Šajā saistībā arī vēl viens Indonēzijas rekords – valstī atrodas visvairāk pasaulē aktīvo vulkānu – veseli 76. Vēl vairāk – Indonēzijā Sumatras salā ir atrodams Toba ezers, kas ir lielākais vulkāniskais ezers pasaulē. Toba ezers ir ne tikai viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, bet arī atgādinājums par dabas varenību. Krāteris izveidojās apmēram 75 tūkstošus gadus atpakaļ. Tas ir vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometrus plats un vietām sasniedz gandrīz 500 metru dziļumu. Ar vulkānu izvirdumiem daži traģiski rekordi arī saistīti Indonēzijas vēsturē. Viens no tiem ir apzinīgās cilvēces vēsturē (pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā) fiksētais lielākais vulkāna izvirdums, kurš notika 1815. gadā. Sumbavas salā izvirda vulkāns Tambora. Sprādziena troksni esot varējuši dzirdēt pat divus tūkstošus kilometru attālumā. Indonēzijā bojā gājuši esot vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Baisākais, ka šis izvirdums bija tik masīvs, ka vulkāniskie pelni, kas pārklāja zemeslodes ziemeļu daļu, rezultējās tajā, ka 1816. gads ir iesaukts par “gadu bez vasaras”.  Saules trūkums, kā arī vulkānisko pelnu lietus ūdeņi sabojāja labību Eiropā un Ziemeļamerikā. Tas, savukārt, izraisīja 19. gadsimtā šaušalīgāko bada epidēmiju. Par rekordiem un briesmīgām lietām vēl pavisam īsi paturpinot – Indonēzijā ir atrodama „Rafflesia arnoldii” – puķe ar pasaulē lielāko ziedu, kas diametrā var sasniegt pat vienu metru un svērt pat 10 kilogramus. Ar ko tā vēl slavena – ar nosaukumu “līķupuķe”, jo tā nesmaržo, bet smird pēc pūstošas gaļas. Atrodama tā Sumatras salā un pasaules botāniskajos dārzos. Indonēzija ir arī vienīgā vieta pasaulē, kur var sastapt pasaulē lielākās ķirzakas – komodo pūķus. Tie ir slaveni ne tikai ar to, ka var sasniegt pat trīs metru garumu un normālā situācijā sver ap 70 kilogramiem. Tās ir arī vienīgās gaļēdājķirzakas, kam ir indīgs kodiens.

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane "Tiem, kuriem nav tekošu rēķinu un diskonta vekseļu lielās kredītiestādēs. Te nevajag ne obligāciju, ne vekseļu, ne galvinieku, bet tikai kādu mantu un pasi," 1936. gadā vēstīja laikraksts "Rīts". Kaut kas līdzīgs lombardam Rīgā izveidojās jau 1806. gada janvārī, kad rātskungs Georgs Štrezovs ziedoja tūkstoš Alberta dālderu iestādei, kas pret ķīlām izsniegtu aizdevumus ierēdņiem, amatniekiem un strādniekiem. Par īsto Rīgas pilsētas lombarda dzimšanas dienu uzskata 1895. gada 10. februāri. Tolaik lombardā varēja ieķīlāt visdažādākās mantas uz laiku no viena līdz 12 mēnešiem, tomēr aizdevums nedrīkstēja būt mazāks par diviem rubļiem. Par aizdevumu bija jāmaksā apmēram 18% gadā. Aizņemties naudu lombardā nebija lēts prieks, tomēr rīdzinieki izjuta īstu kaislību pret šo maciņa papildināšanas veidu. Drīz atvēra arī lombarda nodaļu Āgenskalnā, kuras noliktavas gandrīz tūlīt izrādījās pārpildītas. 1915. gadā 64 vagoni dārgāko lombarda ķīlu aizceļoja uz Maskavu. Rīgā palikušās ķīlas 1919. gada sākumā atņēma Stučkas valdība. 20. gadu sākuma smagajos saimnieciskajos apstākļos ne viens vien gan Rīgā, gan citviet Latvijā izpārdeva paaudzēs krātās mantas un mākslas vērtības... Rīdziniekiem, kuri 20. gados vēlējās kaut ko ieķīlāt, izvēles iespējas nebija pārāk plašas. Līdzās veterānam – Pilsētas lombardam – 1924. gadā Rīgā darbojās Latvijas Privātais lombards, pirmā Latvijas krājaizdevumu kase un Rīgas Privātlombards. Kā 1924. gadā atzīmēja laikraksts "Segodņa", visos šajos uzņēmumos vismaz sākotnēji kapitālu īpašnieki bija latvieši. Vēl lombardi darbojās arī Liepājā un Jelgavā. Iemesli, kas cilvēkus spieda doties uz lombardiem, varēja būt visdažādākie. Ne jau visiem šajā laikā bija iespēja saņemt fiksētas algas un pensijas, daudziem bija arī citu kredītu nasta. Ļaudis nevarēja iztikt bez lombardiem – šiem puslabdariem, pusaugļotājiem –, tomēr arī kautrējās no šīs apmātības. Laikraksti vēstīja, ka Rīgā "klienti, uz lombardu ejot, vispirms apmet riņķi pa 18. novembra bulvāri un tikai tad iznāk uz Kaļķu ielas un nemanot piepeši vienā brīdī pazūd – lombardā iekšā gan!" Nereti gan nācās vilties, jo nepielūdzamā taksatora aprēķini izrādījās pieticīgāki par cerēto. Tāpēc gadījās kā šajā ainiņā, kas 1935. gada 2. maijā aprakstīta avīzē "Rīts": "Steidzīgs jauneklis, izmeties žaketē, mēteli uz rokas, nervozēdams gaida savu kārtu. Par mēteli sola tikai piecus latus. "Jā, bet iepriekšējo reizi devāt 20!" "Var jau būt," teic vērtētājs, "bet tad vēl mētelim bija visas pogas un audumam nevarēja cauri redzēt oderi..." Kā 1933. gadā vēstīja žurnāls "Ekonomists", lombardi parasti aizdevumos izsniedza vien pusi un vēl mazāku daļu lietas taksētās vērtības, jo baidījās, ka milzīgais zemas vērtības ķīlu īpatsvars un arī tas, ka klienti tās visbiežāk nevis izpirka, bet pāratjaunoja, tos pašus ātri novedīs līdz bankrotam. Procenti lombardos bija augsti – 20. gadu pirmajā pusē, kad vēl nebija nostiprinājies lats, tie sasniedza pat 36%. Visvairāk aizdevumu izsniedza maijā, kad uz lombardu nesa ieķīlāt ziemas apģērbus, jo pilsētniekiem vajadzēja līdzekļus, lai brauktu uz vasarnīcām un iegādātos vasaras tērpus. Ne velti tolaik mēdza teikt: "Kad pavasara saulīte spoži spīd un parkos jau var dzirdēt melnos strazdus svilpojam, gandrīz trešdaļai Rīgas iedzīvotāju pēkšņi iešaujas galvā viena doma: "Būtu jāaiziet uz Kaļķu ielu pēc pavasara mēteļa!" Otra aizdevumu izsniegšanas kulminācija pienāca novembrī, kad ļaudis iepirka ziemas drēbes un gatavojās Ziemassvētkiem. Pēc žurnāla "Ekonomists" aprēķiniem, 1929. gadā 77% aizdevumu bija samērā nelieli un nepārsniedza 25 latus. Pēc vairākiem skaļiem skandāliem privātlombardi Rīgā daudziem asociējās galvenokārt ar liela mēroga finanšu mahinācijām. 1935. gada 25. oktobra rītu Rīgā ieskandināja vēsts par privāto lombardu slēgšanu: īpašnieki tos uzskatot par tīriem peļņas uzņēmumiem, bet tie taču patiesībā esot mazturīgo kredītiestādes. Privāto lombardu klienti ieķīlātās mantas varēja pārķīlāt pilsētas lombardā, kura darba apjoms drīz dubultojās, peļņai 1936. gadā sasniedzot 150 tūkstošus latu. 1938. gadā tika arī nolemts sagādāt lombardam plašākas telpas, pārbūvējot un paplašinot tā namu Kalķu ielā. Vērienīgo nodomu īstenošanu turpmākajos gados iztraucēja kara apstākļos Latvijā ieviestais stingrais taupības režīms. 1940. gada jūnijā ar okupācijas varas dekrētu visus lombarda īpašumus nacionalizēja.

Stāsta stikla māksliniece Laura Šmideberga Vienu no šādiem veidiem sauc par izvilkšanu: tiek sakarsēts liels gabals stikla, tajā tiek iepūsts gaisa burbulis, un tad īpaši meistari izvelk šo burbuli tievā, šaurā stienītī. Kad stikls atdzisis, tas tiek sagriezts mazos gabaliņos, no kā izveidojas pērles. Pēc tam tās tiek smiltīs vai tiek nopulētas ar kādu citu abrazīvu materiālu, lai nebūtu aso malu. Slavenās Bohēmijas stikla pērles Čehijā tiek veidotas ar presēšanu. Stikls tiek izkausēts, ieklāts speciālā formā, kas piedod pērlei vajadzīgo apveidu un īpaša adata pērlē izdur caurumiņu, lai to varētu uzvērt. Vēl sastopamas millefiori pērles, kuras top ļoti sarežģīti. Visvairāk tās var redzēt arvien slavenajā Murano salā. Vispirms, sakausējot dažādu krāsu stikla stienīšus kopā, tiek izveidots īpašs zīmējums, lai izvelkot un sagriežot to gabaliņos, [atkal] izveidotos zīmējums – līdzīgi karamelēm ar zīmējumu vidū. Pēc šāda principa stiklā var veidot dažādus zīmējumu. Tad šādus stikla gabaliņus piekausē pie stikla serdītes un top tā sauktās millefiori jeb tūkstoš ziedu puķes, kas arvien ir sarežģītākās stikla pērles pasaulē. Veids, kādā strādāju es, ir viens no laikietilpīgākajiem un mākslinieciskajiem veidiem – Lampwork tehnika jeb stikla veidošana liesmā. Izkausēts stikls atvērtā liesmā tiek uzkausēts uz ar īpašu pārklājumu pārklātas metāla serdītes; stikls tiek veidots, tam pievienojot rotājumus un pēc vajadzības mainot tā formu: rezultātā top pērle. Strādājot ar Lampwork tehniku, var arī izpūst stikla pērles. Daudzi noteikti atpazīst arī mazās sēkliņpērlītes. Tās izmanto, lai izšūtu uz auduma, adītu maučus vai veidotu rotas. Mūsu senči izšuva krāšņus pērļu vainagus ar stikla zīlītēm. Bet Norvēģijā mazās stikla pērlītes, ar ko rotā krāsainos norvēģu tautas tērpus, top tā, ka karstais stikls tiek uzklāts uz nostieptiem zirga astriem. No karstā stikla zirga astrs sadega un pērlītē palika tikai mazais caurumiņš. Tās noteikti ir vērts apskatīts kādā muzejā, jo šīs pērles burtiski tiek veidotas uz matiem.

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija".  Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā.  Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem. 

Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā 23. jūlijā plkst. 17 notiks franču opermūzikas koncerts "Lui et Elle ENCORE – franču operas zelta periods", kurā piedalīsies Anta Jankovska (soprāns), Irma Pavāre (mecosoprāns), Artjoms Safronovs (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Edgars Ošleja (bass), Ilona Meija (flauta), Pēteris Eduards Kalniņš (klarnete), Liene Neija-Kalniņa un Konstantīns Paturskis (vijole), Ivars Bezprozvanovs (čells), Helēna Laukmane (klavieres). Koncertu vadīs Liene Jakovļeva. Šī koncerta rīkotāji - klasiskās mūzikas ģilde Euterpe - 2021. gada 1. augustā LU Botāniskā dārza flokšu pļavā īstenoja pirmo franču opermūzikas koncertu Lui & Elle. Nu tapis turpinājums ar jaunu programmu, kurai aranžijas veidojusi komponiste Marina Vidmonte. Par franču mūzikas un Botāniskā dārza saderību, Latvijā mazatskaņotiem darbiem, pianista būšanu diriģenta lomā un komponista ego nolikšanu malā, cita skaņraža darbam pieskaroties, - sarunā ar pianisti Helēnu Laukmani, komponisti Marinu Vidmonti un dziedātāju Antu Jankovsku, kura atzīst, ka "franču mūzika ir ļoti intīma un ļoti smalka, un ir jāmāk un jāprot tai pieiet no pareizās puses". Helēna Laukmane: Ļoti interesanti, ka ansamblī spēlē cilvēki, ar kuriem esmu pazīstami ļoti ilgi - kopš saviem tīņa gadiem, un tāpat arī tādi, ar kuriem iepazinos burtiski pirms pāris dienām. Bet sajūta ir, ka esam satikušies tie, kuri saprot viens otru muzikāli. Nav rīvēšanās un domstarpību par kopējo elpu. Izklausās pēc dvēseles projekta. Helēna Laukmane: Protams, tā noteikti ir. Speciāli šim koncertam ir darinājuši itāļu komponists Enriko Dzullino un Marina Vidmonte. Kādas aranžijas veidojāt? Marina Vidmonte: Tās ir franču operas. Visvairāk esmu strādājusi pie Žila Masnē operas „Taīda”, Žorža Bizē „Karmenas” un Šarla Guno „Fausta”. Tās ir pamatvērtības, kuras esmu atklājusi priekš sevis. Varu piekrist, ka šis ir dvēseles projekts. Šajās operās un ārijās, kuras darināju, mani saistīja tieši intimitāte, kodols. Tas liekas šaurs, bet spēj izaugt līdz grandiziotātei – tas ārkārtīgi pārsteidz. Tie milzīgie kontrasti, kas nāk no mazas sēkliņas un ar instrumentācijas palīdzību izaug līdz kaut kam tik varenam un dvēseli saviļņojošam. Priekš manis tas ir milzīgs atklājums. Sākumā likās, ka arī milzīgs izaicinājums, kad man lūdza pārlikt orķestra lielās partitūras uz tik mazu sastāvu. Izaicinājums ir tajā, ka lielajā partitūrā ir vairāk, nekā tu vari atļauties. Mans pirmais uzdevums bija saglabāt to autentiskumu, ko autors ir iecerējis, un tieši tādā veidā, kāds tas ir. Un nodot klausītājam tās emocijas, ko autors pirmsākumā ir ielicis. Preses relīzē teikts, ka tās būs franču operas zelta laikmeta ārijas. Tās būs cilvēkiem jau zināmās vai tomēr pārsteigsiet ar kādu noslēpumu? AJ: Tas ir periods, kurā savus ģeniālos darbus rakstīja Masnē, Guno, Bizē, Sensānss. Ir daži darbi, kuri bieži tiek atskaņoti un visiem ir zināmi, bet mums būs „gan, gan”. Mums vairāk patīk iepazīt jaunas lietas, un klausītājam vienmēr vajadzīgs dot kaut ko no tā, ko viņš jau zina, un kaut ko no jaunā. Būs arī dažas pērles, kuras tiešām jāzina, jāklausās un jāiepazīst, piemēram, „Taīda”, tāpat arī rets un nedzirdēts duets no Tomā „Minjonas” basam un mecosoprānam ļoti interesantā salikumā. Tāpat arī absolūti nedzirdēta ārija no Bizē operas „Džamile”, kuru neviens, manuprāt, nezina, bet tā ir ļoti skaista. Vēl arī Guno „Safo”. Būs no visa mazdrusciņ. HL: Un katrs instrumentālists būs arī kā solists – vijole, flauta, klarnete, čells. Katrs atskaņos arī kādu solo.

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde. Ieva Grīnfelde skaidro, ka šīs ir jaunas tehnoloģijas, kas Latvijā vēl nav pielietotas, bet tās palīdz samazināt risku piedzimt bērniņam ar mitohondriālu slimību. "Mitohondriālas slimības nozīmē, ka cilvēkam ir traucēta mitohondrija funkcijas - tās ir šūnas enerģijas fabrikas, kas nodrošina mums visas dzīvībās funkcijas. Ja nestrādā mitohondriji, šūnā jeb organismā ir izslēgta elektrība. Nekas nenotiek. Visvairāk cieš tie audi, kuri visvairāk patērē enerģiju, - smadzenes, muskuļi, sirds un acis," norāda Ieva Grīnfelde. Mitohondriālos gēnus bērns pārmanto tikai no mātes. Tēvs savus mitohondrijus pēcnācējiem nenodod. Ja sievietei ir problēma mitohondriālajā DNS, viņa visiem saviem bērniem nodod šo patoloģisko DNS.  "Mitohondriālo slimību izpausmju spektrs ir ļoti plašs. Kā teica vienā konferencē - mitohondriālā slimība var izpausties jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā ar jebkādiem simptomiem. Nekad nevar pateikt, ka tā nav mitohondriāla slimība. Biežākās ir epilepsija, muskuļu saslimšanas un dzirdes un redzes traucējumi. Var būt diabēts, neiroloģiskas problēmas," skaidro Ieva Grīnfelde.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Sirdij vajag strādāt un spēt… izturēt. Tomēr gadās, ka sirds vairs nedarbojas, kā nākas. Sirds mazspēja ir sekas laikus nediagnosticētai vai neārstētai sirds asinsvadu sistēmas slimībai. Kā to laikus pamanīt un kā ārstēt, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardioloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja Iveta Mintāle. Iveta Mintāle norāda, ka sirds mazspējas diagnoze ir savā ziņa nokavēta lieta, nolaidība, neizdarīta līdz galam. "Ja saglābtu visu, kas pirms tam, visus riska faktorus, kas ir sirds mazspējai un sirds slimībām vispār, tad līdz šai diagnozei vispār nav jānonāk," atzīst Iveta Mintāle. "Līdz tam ir visi slimību riska faktori, par ko esam runājuši vairākkārt, un ļoti grībētos par to runāt vēl un vēl, bet, no otras puses, jāsaka - cik var par to runāt, jo tas tikai un vienīgi draudzējas ar cilvēka saprātu - saudzēt sevi, mīlēt sevi un līdz ar to pieskatīt sevi visādu riska faktoru jomā," turpina Iveta Mintāle. "Tas ir, pirmkārt, augsts asinsspiediens, kas neārstēts noved pie sirds mazspējas. Otrkārt, palielināts svars un īpaši aptaukošanās, treškārt, cukura diabēts, augsts holesterīns. Mēs to visu laiku arī esam runājuši. Tikai ieklausieties un padomājiet! Visvairāk gribētos teikt, sāciet ar bērniem, sāciet ar savu bērnu audzināšanu, ieaudzinot viņos atbildību pret sevi un izpratni, ka cilvēks ir tas, kurš pats savā labā var vai nu darīt kaut ko, vai nedarīt neko. Brīnumi nenotiek. Ja veselībā neiegulda, rezultāti var būt dažādi." Trīs galvenās lietas, ko akcentā Iveta Mintāle - jāēd veselīgi, jākustas un nesmēķēt. "Visi ļoti labprāt skaļā balsi saka, ka zina, kā tas ir. Varbūt kādreiz ir jāapsēžas un jāpadomā, kā tas ir, jāparevidē savu ledusskapi vai savu lielveikala ratu saturu. Vai tiešām tas ir veselīgi," aicina Iveta Mintāle. "Ja visi šie faktori tiek ievēroti jau no bērnības, kāda sirds mazspēja, par to nevienam tad nav jārunā. Bet tas ir jāievēro visas dzīves garumā. Ja bērns ir atbildīgs jau no paša sākuma un zina, ko tas nozīmē viņam, ko tas nozīmē viņa apkārtējiem, tad kreņķu ir mazāk."

St­āsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Neskaitot šahu un dambreti, kā izplatītākās galdiņspēles viduslaikos jāmin dzirnavas, alkerke un bekgemons. Pirmās divas pēc sava rakstura ir stratēģiskās, kuru rezultāts atkarīgs no spēlētāju prasmes un atjautības, bet pēdējās iznākumu nosaka arī veiksme. Spēļu kauliņu atradumi Rīgā ļauj pieņemt, ka šeit varēja tikt spēlētas visas minētās spēles, taču saglabājušies galdiņi ar gravētiem spēļu laukumiem līdz šim atrasti tikai dzirnavām. Dzirnavu spēle (angļu valodā pazīstama arī ar nosaukumu morris) uzskatāma par vienu no senākajām pasaulē, to pazina jau senajā Ēģiptē un antīkajā pasaulē, bet Ziemeļeiropā tā nonāca vikingu laikos (ap 9.-10. gs.). Viduslaiku Eiropā šī spēle bija ļoti izplatīta. Tās laukumi konstatēti iegriezti pat uz vairāku Anglijas lielo katedrāļu soliem  kā Vetminstera, Kenteberija, Solsberija u. c. Spēles uzdevums ir diviem pretiniekiem pārvietot katram savus kauliņus pa laukuma līniju krustpunktiem, cenšoties izveidot taisnu līniju no trīs kauliņiem – t. s. dzirnavas. Mūsdienās līdzīgs princips ir “desu” spēlei. Vienkāršākā spēles versija ir t. s. mazās dzirnavas ar kvadrāta formas laukumu, kura centrā krustojas četras līnijas, bet katra spēlētāja rīcībā ir trīs kauliņi. Lielo dzirnavu laukumu savukārt veido trīs cits citā ievietoti kvadrāti ar šķērslīnijām, un kauliņu skaits ir deviņi katram spēlētājiem. Spēles noteikumu nianses dažādos reģionos varēja būt nedaudz atšķirīgas, par ko liecina vairāki spēles laukumu varianti uz arheoloģiskajiem atradumiem, piemēram, papildus līnijas divu Rīgas spēļu galdiņu vidējā kvadrātā. Rīgā līdz šim uzieti trīs no viduslaikiem saglabājušies dēlīši ar dzirnavu spēles laukumu. Senākais varētu būt 13. gs., bet jaunākais 15.–16. gs. Viduslaikos spēļu galdiņus bieži darināja, iegriežot spēles laukuma kontūras uz otrreiz izmantojama dēļa, piemēram, mucas vāka, ēkas daļas vai sola. Tādēļ tiem īpaši liela vērtība nebija un vēlāk tie nonāca atkritumos. No mucas vāka izgatavots viens no Rīgā atrastajiem spēļu galdiņiem, kuram uz abām pusēm iegravēti lielo un mazo dzirnavu spēļu laukumi. Savukārt izmēros lielākais atradums, iespējams, agrāk kalpojis kā sols. Dzirnavu spēlē izmantotie kauliņi parasti bija apaļas ripiņas vai pussfēriskas formas, bet spēlēt varēja arī ar dabā atrodamiem priekšmetiem, piemēram, akmentiņiem. Spēļu kauliņu formai un izskatam specifisku prasību nebija. Lielākoties Rīgā atrastie kauliņi izgatavoti no kaula, koka, māla vai dzintara. Visvairāk atrastas apaļās ripiņas. Agrajos jaunajos laikos ripveida spēļu kauliņus bieži izslīpēja no saplēstām keramikas lauskām. Reizēm kauliņi rotāti vai iezīmēti.

Šodien iknedēļas informatīvi izklaidējošajā sporta raidījumā Valdis un Andris priecājas par Latvijas hokeja izlases sniegumu pārbaudes spēlēs un gaida Pasaules čempionāta startu. Raidījuma tēmas: - Latvijas hokeja izlase; - Napoli fenomens; - Atlaistie NBA treneri; - Steph Curry-600; - Visvairāk pelnošie sportisti 2023; - Anička Newell; - Vefiņš 1976; - NBA ceturtdaļfināli; - FS "Jelgava" atlaiž treneri; - Tautas Nagla;

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.

Emocijas un komentāri pēc Lielā Kristapa; redzētais un pārdomātais pēc Berlīnes kinofestivāla. Kultūras rondo studijā producente Inese Boka-Grūbe un kino vērotāji - Dārta Ceriņa un Žulijens Kulibali. Svētdienas, 26. februāra, vakarā aizvadīta nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonija. Visvairāk balvu šogad saņēma Viestura Kairiša filma "Janvāris", savukārt par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja kinodramaturgu Alvi Lapiņu. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniedza kinodramaturgam Alvim Lapiņam. Visvairāk balvu saņēma lente "Janvāris", kas godalgota kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma. "Lielā Kristapa" statuetes saņēma arī filmas montāžas režisors Armands Začs, filmas kostīmu māksliniece Rūta Lečaite, filmas māksliniece Ieva Jurjāne un filmas galvenās lomas attēlotājs – aktieris Kārlis Arnolds Avots. Par labāko animācijas filmu žūrija atzina filmu "Mans laulību projekts", savukārt filmas autore Signe Baumane saņēma balvas arī kā labākā animācijas filmas režisore un labākā animācijas filmas māksliniece. Filma "Māsas" saņēma divas balvas – statuetes ieguva filmas režisore Linda Olte un labākā aktrise otrā plāna lomā – Iveta Pole. Daudzsēriju filmu konkurencē uzvarēja "Krimināllieta iesācējam", kas apbalvota arī par labāko scenāriju. Divas balvas ieguva arī filma "Neona pavasaris". Aleksandrs Vaicahovskis apbalvots kā labākais skaņu režisors. Marijai Luīzei Meļķei piešķīra balvu kā labākajai aktrisei galvenajā lomā, taču viņa paziņoja, ka to nepieņems, kamēr netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums. Divas "Lielā Kristapa" statuetes aizceļoja arī pie filmas "Nemierīgie prāti" veidotājiem – labākā komponista balvu saņēma Platons Buravickis un Huans Ernandezs, bet par labāko aktieri otrā plāna lomā atzīts Toms Auniņš. Dokumentālo filmu kategorijās laurus plūca labākais dokumentālās filmas operators Gints Bērziņš par filmu "Mājas" un labākais dokumentālās filmas režisors Ivars Seleckis par filmu "Zemnieki". Par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu atzīta "81 metrs", bet par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu – "Mana māte valsts". Arī debijas filmu kategorijā šogad uzvarēja dokumentālais kino – balvu saņēma režisores Elzas Gaujas filma "Tikmēr Lucavsalā". Savukārt par labāko īsmetrāžas filmu šogad atzīta režisora Paula Ķestera "Pirmie soļi". Balvas ieguva arī filmas "Sema ceļojumi" grima māksliniece Maija Gundare un filmas "Ūdens garša" operators Aleksandrs Grebņevs. "Lielā Kristapa lukturi" labākajai studentu filmai šogad saņēma režisors Reinis Ūbelis par darbu "Mans kaimiņš nosita manu kaķi". Pasniedza arī vairākas specbalvas, tai skaitā portāla LSM.lv skatītāju balvu, kuru ieguva seriāls "Viss norm".

Dokumentalitāte Latvijas kino ainavā: kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali pārskata "Lielā Kristapa" nominantu listi.   Līdz pat 28. februārim “Lielajam Kristapam” veltīta programma visā pasaulē būs skatāma vietnē filmas.lv. Tajā būs trīs programmas: "Lielā Kristapa" 2021. gada laureātu filmas, "Lielā Kristapa" Mūža balvas laureāta, kinodramaturga Alvja Lapiņa filmu retrospekcija un "InMemoriam"- Rolanda Kalniņa filmu retrospekcija. Bet līdz piektdienai, 24. februāra, plkst. 23:59 sabiedrisko mediju portālā LSM turpinās balsojums par "Lielā Kristapa" filmām. Visvairāk balsu saņēmušais kinodarbs saņems skatītāju balvu.

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere Starpkaru Latvijā galvenais noteicējs apģērbu pasaulē bija drēbnieks, jo apģērbu rūpniecisku ražotņu vēl nebija. Vienkāršākos apģērbus varēja pašūt pie kādas no neskaitāmajām šuvējām vai pati mājsaimniece, jo daudzās mājās bija šujmašīnas. Cita lieta, ja bija nepieciešams kostīms, uzvalks vai mētelis. Tam kvalitāti garantēja tikai laba drēbnieka darbs un augstvērtīgs materiāls. Drēbnieku saimes augstākā līga bija amata meistari, kas ietilpa Rīgas Mazajā ģildē jeb Svētā Jāņa ģildē. Šie apmēram 50 meistari varēja lepoties ar tiešām augstu kvalifikāciju, lielākā daļa no viņiem bija sākuši darba gaitas vēl 19. gadsimta beigās, turklāt papildinājuši zināšanas un pat strādājuši Parīzē, Berlīnē, Londonā u. c. Eiropā, un viņiem bija milzu pieredze un autoritāte. Pieminēšu vien dažus no viņiem: Kārlis Ence, Aleksandrs Placis, Andrejs Bekers, Kārlis Pops, Jēkabs Meibergs. Viens no mūsu vecmeistariem Kārlis Berris jau 1883. gadā bija uzrakstījis savu pirmo grāmatu arodizglītībā “Vadons drēbju sagriešanā”. Viņa slavenākais darbs “Drēbnieku skola” kļuva par īstu bestselleru, piedzīvojot astoņus izdevumus. 20. gados Berris vadīja piegriešanas mākslas skolu Lielajā Jēkaba ielā 30. Kārlis Berris bija arī pirmo Latvijā izdoto modes žurnālu redaktors. Jelgavā 1900.–1901. gadā iznāca žurnāls “Modes Vēstnesis”, bet no 1923. gada Berris bija žurnāla “Jaunās Parīzes Modes” redaktors, žurnāls iznāca ziņu aģentūras LETA paspārnē. Liela daļa drēbnieku pārsvarā strādāja ar individuālajiem klientiem savās darbnīcās, kas nereti atradās dzīvokļos, kā, piemēram, Aleksandra Čaka tēvs Jānis Čadarainis, bet daļai bija arī savi veikali vai saloni. Piemēram, Džona Nelsona veikals atradās Šķūņu ielā pretī Biržai (līdz to kvartālu nojauca 15. maija laukuma vajadzībām), un viņa klientu lokā bijis ministru prezidents Alberts Kviesis, Latvijas Universitātes profesori un ārvalstu sūtņi. Jāņa Lukšēvica un Miķeļa Sprūdes salona klienti jau 20. gadu sākumā bija rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Jānis Sudrabkalns, vēlākais Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš un publicists Arturs Kroders. Lielākais latviešu drēbniecības uzņēmums 30. gados bija “P. Mežgails un B-drs”, kura vadībā bija drēbnieka amata meistars Pēteris Mežgailis. Kopš 1928. gada Mežgaiļa plašais gatavo apģērbu veikals, arī kungu un dāmu apģērbu darbnīcas atradās K. Barona ielā 6 (Merķeļa ielas stūrī). 1934. gadā pie Mežgaiļa strādāja jau ap 80 drēbnieku un kopā uzņēmumā bija vairāk nekā 100 darbinieku. Gan pats Mežgailis, gan uzņēmuma dāmu nodaļas direktores regulāri brauca uz ārzemēm, lai atvestu pēdējos Parīzes lielo modes namu modeļus, visjaunākās un dārgākās piegrieztnes. Lielas problēmas “īstajiem” drēbniekmeistariem sagādāja konkurence ar gatavo apģērbu jeb t. s. konfekcijas veikaliem, kuru īpašnieki izmantoja zemas kvalifikācijas drēbnieku un pat zeļļu darbu, lai nodrošinātu lētu preci. “Pirmklasīgs apģērbu veikals” un “viszemākās cenas” bija šo veikalnieku iecienītākie reklāmu saukļi. Drēbnieka amata meistariem nācās atkal un atkal atgādināt presē, ka jēdzieni “pirmklasīgs” un “lēts” nav savienojami. Lai kļūtu sabiedrībā pamanāmāki, Svētā Jāņa ģildes drēbnieku amata meistari pat publicēja savu biedru sarakstus presē. Turklāt gatavo apģērbu veikalu ‘īpašnieki nereti noveda savus uzņēmumus līdz ļaunprātīgam bankrotam, attiecīgi izvairoties no ienākumu nodokļa samaksas, tādējādi gūstot peļņu un graujot godīgu konkurenci. Drēbnieku sūdzības tika iesniegtas pat Saeimā, to skaitā lūgums neatļaut ar drēbniecības pakalpojumiem nodarboties Armijas ekonomiskajam veikalam, kas būtiski dempingoja cenas. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma valsts arvien vairāk kontrolēja sabiedrību, un viens no tās instrumentiem bija kameru sistēmas izveide. Drēbnieki tika pakļauti Amatniecības kamerai, tika likvidētas agrākās amatnieku organizācijas, nacionalizējot to īpašumus, to skaitā Mazo ģildi. 1938. gadā tika izsludināts Amatniecības aizsardzības likums, kas noteica, ka “aroda veidā ar amatniecību var nodarboties vienīgi amata lietpratēji”, respektīvi personas, kurām Amatniecības kamera izsniegusi amata meistara diplomu vai amatnieka karti. Kā 1938. gadā rakstīja laikraksts “Rīts”, Rīgā bija 3038 drēbnieki ar 2360 zeļļiem un vistrakākais drēbnieku mēnesis bija oktobris, kad rīdzinieki izdeva visvairāk naudas par apģērbiem. Visvairāk drēbnieku un vispār apģērbu izgatavošanas darbnīcu atradās starp Dzirnavu un Matīsa ielu, starp K. Barona un Marijas/Avotu ielu. Daudz apģērbu darbnīcu bija arī centrā un Latgales priekšpilsētā, toties visā Mežaparkā bija tikai četri drēbnieki. 1939. gadā tika izveidota akciju sabiedrība “Drēbnieks”, kuras dibinātāju vidū bija Rīgā labi zināmi drēbnieka amata meistari Jānis Lukšēvics (viņš arī Amatniecības kameras priekšsēdētājs), Augusts Brasliņš, Ernests Gruzdiņš, Voldemārs Ļūmanis un Kārlis Miezis. AS “Drēbnieks” valdes sēdeklis, veikals, noliktava un darbnīcas atradās K. Barona ielā 14 (ko tagad pazīstam kā Bibliotēkas namu), aizņemot trīs stāvus.

Man ik pa laikam vajag aprunāties ar kādu treneri, jo tas palīdz uzturēt un pat pacelt manu un vīra motivāciju sportot. Turklāt - darīt to veselīgāk un jaudīgāk. Aprunāties ar treneri Kārli Vanagu man ieteica citi treneri. Tā ir sava veida kvalitātes zīme cilvēka reputācijai. Visvairāk mani uzrunāja Kārļa attieksme par treniņiem, ka tajos iegūstam lielāku kustību brīvību. Lai nu kas, bet brīvība man ļoti garšo.Kārlis ir vispārējās fiziskās sagatavošanas treneris, lektors un veselīga, sabalansēta dzīvesveida popularizētājs. ‌Viņam ir maģistra grāds sporta zinātnē. Viņš ir pirmais Baltijā sertificētais: FRC (Functional Range Conditioning) un AnimalFlow speciālists, ir sertificēts FMS (Functional Movement Screening) un TRX speciālists. Viņam patīk izmantot netradicionālu treniņu inventāru, piemēram, svarbumbas, veserus (mace), vāles (clubbell), treniņu virves, bulgāru somas.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:34 Trenera ceļš no nesportiska stundu bastotāja līdz pieprasītam un atzītam trenerim11:21 Kas pamudināja izvērtēt savas attiecības ar alkoholu16:06 Ar ko atšķiras mobilitāte no lokanības, un kādēļ Latvijā šos terminus nereti jauc17:13 “Cilvēki ātri padodas, līdzko saskaras ar kādām grūtībām”19:07 Kas palīdz noturēt motivāciju sportot ilgstoši, nevis kampaņveidīgi20:20 Kā apgūt savu ķermeni24:53 Kā saorganizēt treniņus tā, lai ar minimālu laiku sasniegtu sev vēlamo rezultātu32:54 Kādas ir lielākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, kas nodarbojas ar skriešanu37:53 Kāpēc ir jāstrādā tieši ar ķermeņa vājajiem punktiem48:43 Kam cilvēkam ikdienā ir vajadzīga laba mobilitāte un efektīva kustību strereotipu izpilde57:46 Kādēļ sevis saudzēšana pēc traumām nav labākais veids kā atveseļoties1:07:26 Kā darbojas mūsu pēdas un kāpēc pareizo apavu izvēle ir tik svarīga1:13:39 Ar kādām grūtībām saskaras cilvēki līdzsvara un koordinācijas jautājumā, kā šīs spējas uzlabot

478 kilogrami - tik daudz atkritumu gada laikā rada vidēji viens Latvijas iedzīvotājs. Kā samazināt atkritumu daudzumu, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē SIA "Getliņi EKO" projektu vadītāja vides izglītības jomā Inese Avota, "Latvijas Zaļais punkta" Vides pārvaldības un kvalitātes vadītāja Laura Berga un viedokļu līdere Anete Ozoliņa. Vai iedzīvotāji Tukumā šķiro atkritumus un kādas ir iespējas to darīt, stāsta iedzīvotāji.  Savukārt par atkritumu šķirošanu Engurē stāsta ģimenes uzņēmuma - ceptuves un apartamentu „Kukul” pārstāvis Ivo Berkolds. SIA "Getliņi EKO" rīkoja sociālo kampaņu, kur vērsa uzmanību, ka atkritumu apjoms pieaug un katram kaut kas jādara, lai šo atkritumu apjomu samazinātu. Pamatā četras rīcības, kas ir vienkāršas, bet ir grūti ieviest dzīvē.  Pirmais ir mēģināt pēc iespējas mazāk pirkt, jo katrs pirkums vai tā iepakojums kļūst par atkritumu. Svarīgākais ir samazināt pirkumu apjomu. "Mehānisms ir vienkāršs: jo man vairāk nauda, jo es vairāk varu nopirkt un arī vairāk gribu nopirkt, es arī vairāk pērku. Jo es vairāk pērku, es arī vairāk metu laukā, man vajag vietu jaunajām lietām. Ja ir palielinājies atkritumu daudzums mājsaimniecībā, kādam ir parādījusies nauda," skaidro Inese Avota. "Jābūt apzinātībai ikdienā, cik daudz pērkam." Laura Berga skaidro, ka daudz polimēru pārstrādā Latvijā, daudz arī sūta uz citām valstīm. Viņa arī norāda, ka arī uzņēmumi  daudz ilgtspējīgāk pārvērtē savus iepakojumus, cik daudz izmanto, kā iepako. Ideāli būtu, ja būtu regulējums, kas ražotājus disciplinētu pārdomātāk izvēlēties materiālus. "Attiecībā uz pārtikas produktiem, būtiski, lai, mainot iepakojumu, nemainās produkta kvalitāte," atzīst Laura Berga. Anete Ozoliņa atzīst, ka svarīgi, ejot iepirkties, pārdomāt, vai tiešām vajag to, kas iecerēts, un kādas rūpes būs jāuzņemas par lietu, kad tā būs mājās. "Viens ir iepakojuma pārstrāde, bet dažādas preces to ir sarežģītāk pārstrādāt. (..) Tas pats tekstils, šobrīd pasaulē pārstrādā tikai vienu procentu tekstila," analizē Anete Ozoliņa. Inese Avota norāda, ka tekstils salīdzinoši maz nonāk poligona atkritumu kalnā. Tas ir tikai 4-6%, bet tas ilgi sadalās. Visvairāk poligonā tomēr nonāk dažāda veida plastmasa.

Šajā epizodē "Ūdenszeļļi" apbalvoja labākos spēlētājus pēc aizvadītas pussezonas gan NBA, gan Latvijas-Igaunijas līgā, savukārt Rūdolfs turpmāk katru raidījumu iesāks ar kādu jautājumu pārējiem Zeļļiem.

Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane. Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē. "Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs." Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir. "Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs." Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā. Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients. "Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet, manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt. Man tas likās nesaprotami." "Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt." "Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane. Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.  

Latvijas Permakultūras biedrība un biedrība "Ekodizaina kompetences centrs" no 2022. gada maija līdz 2022. gada septembrim veica pētījumu "Pesticīdi tavas mājas putekļos". Pētījuma rezultātus analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par pētījumu plašāk stāsta Latvijas Permakultūras biedrības pārstāve Ilze Mežmale un Ekodizaina kompetences centra pārstāve Anna Lankovska.  Viens no secinājumiem - lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, nepieciešams samazināt sintētisko pesticīdu patēriņu lauksaimniecībā un izveidot aizsargjoslas ap dzīvojamajām mājām. Ekodizaina kompetences centra pārstāve un ķīmijas eksperte Anna Lankovska, prezentējot rezultātus norādīja, ka pētījumā tika ievākti 18 paraugi no 13 Latvijas novadiem. Visvairāk paraugu tika ievākts Kurzemē un Vidzemē. Vislielākā pesticīdu koncentrācija mājas tika konstatēta Zemgalē - vidēji 700 nanogrami uz gramu.  Pētījumā piedalījās 15 Latvijas lauku mājsaimniecības, tā ietvaros tika analizēta 30 Latvijā visbiežāk lietoto pesticīdu klātesamība un koncentrācija Latvijas lauku māju iekštelpu putekļos.  

Šonedēļ sākam piecu ierakstu sēriju par mūsu zemes aizstāvjiem. Pirmajā ierakstā uzklausījām jaunākos mūsu zemes aizstāvjus – jaunsargus. Šogad jaunsardze atzīmē jau 30. jubileju. Bērni un jaunieši interešu izglītībā apgūst dzīvei nepieciešamās iemaņas, militārās prasmes un tiek veicināta pilsoņu atbildība pret valsti. Ko jauniešiem nozīmē jaunsardze? Kas, viņu ieskatā, ir patriotisms un vai obligātais militārais dienests ir nepieciešams? Par savu izvēli darboties jausardzē stāsta Pēteris Pauls Cielavs, Dana Buce un Gints Zilpuris. Jaunsardzē katru gadu iesaistās aptuveni astoņi tūkstoši jauniešu vecumā no 10-21 gadam. Visvairāk ir jaunākās vecuma grupas bērnu. Jaunsardzes centra direktors pulkvedis Aivis Mirbahs teic, ka šogad, saistībā ar notikumiem Ukrainā, interese par jaunsardzi pieauga.

 Patentu valde šogad ziņoja, ka no viltotajām precēm pērn visvairāk konfiscēti ir medikamenti. Savukārt zāļu drošuma pārbaudes sistēmas mērķis ir novērst viltotu zāļu izplatīšanas iespējas un nonākšanu pie patērētājiem. Kā sistēma darbojas Latvijā un vai varam justies droši, dodoties uz aptieku, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zāļu verifikācijas organizācijas (LZVO) izpilddirektore Inese Erdmane un Veselības inspekcijas Farmācijas departamenta Zāļu kontroles nodaļas vadītāja Lilija Jakupāne. Jau 2007. gadā pasaulē un  Eiropā pievērsta īpaša uzmanība zāļu viltojumiem legālajā piegādes ķēdē. Domājot, kā pasargāt pacientu Eiropas ekonomiskajā telpā, izstrādāta regula un viltoto zāļu direktīva, kas stājās spēkā 2019. gadā.   Inese Erdmane skaidro, lai viltojumi nenonāktu pie cilvēkiem ar legālo piegāžu ķēžu starpniecību, katrs zāļu iepakojums ir aprīkots ar unikālu kodu, ko augšuplādē sistēmā un tad iepakojumu var skenēt jebkurā tā atrašanās vietā. Pēdējais punkts ir aptiekas vai slimnīcas. Inese Erdmane arīnorāda, ka viltojumi saistībā ar zālēm mēdz būt dažādi: tā varbūt viltota dokumentācija, viltots iepakojums, viltots pats medikaments. "Ja medikaments tiek viltots sastāvdaļās, ieliekot līdzīgas sastāvdaļas vai nevērtīgas, vai sastāvdaļas, kas var kaitēt pacientam, ja viņš grib ārstēt cukura diabētu, bet tabletē nav šīs zāles, tas var novest pie nāves," skaidro Inese Erdmane. Viņa norāda, ka vienkāršākais instruments, lai izvairītos no viltojumiem, ir zāles iegādāties legālās aptiekās - aptiekās, kas tiek licencētas, kā arī ārstniecības iestādēs, ko stingri uzrauga valsts. "Zāles nedrīkst iegādāties no rokas, tirgos un nelicenzētās interneta aptiekās," skaidro Inese Erdmane. Kā pārliecināties, vai interneta aptieka ir licencēta? Zāļu valsts aģentūras mājaslapā ir reģistrētas visas aptiekas - arī interneta aptiekas. Lilija Jakupāne piekrīt, ka drošākais ir medikamentus iegādāties licencētās aptiekās, tas galvenais, kā pasargāt no krāpniekiem un zāļu viltojumiem. Valsts izrauga licencētos uzņēmumus. "Tie, kas nodarbojas ar zāļu viltojumiem, izmanto to, ka ir pieprasījums. Cilvēks meklē lētākas zāles, vai zāles, kuras nevar nopirkt. Nelegālā vide šo veiksmīgi izmanto,"norāda Lilija Jakupāne. "Visvairāk vilto onkoloģiskās zāles, pretsāpju zāles, antibiotikas - to, ko plaši izmanto. Šajā kategorijā iekļaujas arī medikamenti, kam ir augsta cena, jo viltotāji mēģina savus produktus piedāvāt par zemāku cenu. Tāpēc patērētājam jābūt uzmanīgam. Ja viņš redz, ka zāles, kuras ir nepieciešamas, maksā dārgi un pēkšņi nezināmas izcelsmes tīmekļa vietnē redz, ka zāles maksā vismaz uz pusi lētāk, tas ir ļoti vērā ņemams aspekts, lai domātu, ka kaut kas nav kārtībā."  

Visas slimības ar tiem neizārstēsim, bet kādu patogēnu vīrusu, baktēriju vai sēnīti no organisma ārā dabūt varēs. Runa ir par ārstniecības augiem. Par šo augu nozīmi mūsu dzīvē un to pareizu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par ārstniecības augu vākšanu un lietošanu stāsta Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja un Latvijas Universitātes docētāja farmakognozijā Kristīne Saleniece. Ir uzskats, ka saulgriežu laikā var pļavā var vākt visus augus, kas patīk un vadoties pēc sajūtām lietot tējā. Vai tiešām tādu ziedu pušķi var izmantot tējā? "Ir ļoti atkarīgs, kādā pļavā iebrien. Nav tā, ka visu, kas nāk pretī, vajadzētu automātiski likt krūzē un dzert. Līdzīgi, kā ar sēnēm, vāc to, ko tu zini, ja gribi patērēt iekšķīgi jebkādā veidā," norāda Rūta Abaja. Ārstniecības augus iedala:  kur viņi aug un kur meklēt; pēc vielām, kas augos satopamas, ir augi, kuriem ir ēteriskās eļļas un ārstnieciskā iedarbība, ir augi, kam citi ķīmiskie savienojumi ar savu specifisku iedarbību; uz kādus orgānu sistēmu iedarbojas: ir augi, kas specifiski elpošanas sistēmas problēmām, ir augi, kas iedarbojas uz urīnsistēmu. "Parasti augi iedarbojas kompleksi, tāpēc varbūt ir apjukums, kad skatās aprakstu par vienu augu, viņš var noderēt un palīdzēt daudzkam," norāda Rūta Abaja. Ir ārstniecības augi, kuri pat zināmā mērā ir indīgi, tāpēc jāzina devas. Ar šādiem augiem strādā farmācijas cilvēki. Piemēram, tāda ir parastā maijpuķīte. Vēl viens no augiem, kas arī mazos daudzumos var būt iedarbīgs, ir purva vaivariņš. "Ne viens vien ir pamanījis, ka lasot kādas ogas purvā karstā vasaras dienā, ja saelpojas to smaržu, kas no vaivariņiem saules tveicē ir izgarojusi, pateicoties ēteriskajām eļļām, kas ir ir augos, ka atnākot mājās sāp galva. Tas pateicoties ledolam, kas ir vaivariņos," norāda Kristīne Saleniece. Aptauja par Latvijas iedzīvotāju paradumiem saistībā ar ārstniecības augu lietošanu rāda, ka liela nozīme ir tam, kur katrs cilvēks ir uzaudzis, jo zināšanas par ārstniecības augiem cilvēki galvenokārt pārmanto ģimenē. "Ja cilvēks ir audzis lauku viensētā vai ciemā un apkārt redzējis augus un radinieki ir ierādījuši, tas arī nostiprina zināšanas turpmāk un cilvēks turpina gadu gaitā lietot ārstniecības augus," atklāj Rūta Abaja. Vismazāk ārstniecības augus lieto rīdzinieki, kas pilsētā uzauguši un šeit dzīvo. Visvairāk lietot, tie, kas dzīvo lauku ainavā. Pat, ja dzīves gaitā pārcēlušies uz pilsētu, viņi turpina lietot ārstniecības augus.  Kopumā Latvijā ārstniecības augus lietos apmēram 71% iedzīvotāju, no tiem trešdaļa vāc augus savvaļā, lielākoties pļavās. Tāpēc svarīga dabisko pļavu saglabāšana, kur vislielākā ārstniecības augu dažādība. Populārākās ārstniecības augu sugas ir piparmētras, kumelītes un liepziedi, liecina Vides risinājumu institūta rīkotā aptauja.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Latviešu folkloras krātuves kolekcijā visvairāk pierakstu jeb 672 no Jāņu dziesmām ir tekstam "Jānīts sēd kalniņā, / Zāļu nasta mugurā; / Nāc, Jānīti lejiņā, / Dod manām telītēm.” (Ltdz.15069) ar tā variantiem? Vien nedaudz mazāk pierakstu – 634 –  ir tekstam “Pār gadskārtu Jānīts nāca / Savus bērnus apraudzīt: / Vai tie ēda, vai tie dzēra, / Vai Jānīti daudzināja?” (Ltdz 15417) un tā variantiem? Par simts mazāk – 569 – “Sieru, sieru, Jāņa māte, / Tev ir govis laidarā; / Alu, alu Jāņa tēvs, / Tev ir mieži tīrumā.” (Ltdz 16512). Vērojams, ka katram šim tekstam ir vairāki simti pilnīgi vienādu pierakstu, no visiem Latvijas novadiem.. Šo dziesmu izplatību var skaidrot ar kordziedāšanas popularitāti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Padomāsim – kā būtu, ja korī katrs dziedātu citādu tekstu vai melodiju, kas kaut vai tikai nedaudz atšķiras citiem? Lai veicinātu, ja tā var teikt, vienādu dziedāšanu, jau 19. gs. beigās top izdevumi koriem, pirmā no tām 1872. gadā izdotā Jāņa Cimzes “Dziesmu rota”. Atgriežoties pie mūsu aplūkojamajiem tekstiem, visas trīs dziesmas tieši šādos variantos atrodamas iepriekšminētajā grāmatā “Dziesmu rota”. Savukārt “Pār gadskārtu Jānīts nāca” un “Sieru, sieru Jāņa māte” virknējumu, kas nereti mūsdienās tiek dziedāts kopā, atrodam Vīgneru Ernesta jauktajam korim paredzētajā “Līgo dziesmu” apdarē. Jāņu dziesmu apdares komponisti ir veidojuši ļoti daudz, nereti veidojot savus tekstu un melodiju virknējumus un sapludinājumus. Viens no šādiem spilgtiem piemēriem ir Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Salīdzinājumam, kuri tautasdziesmu teksti bija populāri agrāk, ieskatīsimies 19. gs. otrajā pusē savāktajās un K. Barona sakārtotajās “Latvju dainās”. Daudzskaitlīgi pierakstīto dziesmu vidū no iepriekš minētajām atrodam tikai "Jānīts sēd kalniņā,/ Zāļu nasta mugurā. “Latvju dainās” populārākas bijušas dziesmas, kas saistītas ar svētības, auglības lūgšanu, kādām maģiskām darbībām. Piemēram: “Ņem, Jānīti, melnu zirgu,/ Apjāj manus tīrumiņus:/ Izmin usnes, izmin zāles,/ Lai aug tīra labībiņa.” (LD 32560). Vairāk dziesmu lasiet un skatiet digitalizētajos akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sējumos!

Jau otro reizi Dzintaru koncertzālē no 4. līdz 11. jūnijam norisinās Starptautiskais Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkurss, kurš šogad svin jau 40. gadskārtu. Pēc atlases, kas notika dažādās pasaules valstīs, uz sacensību klātienē ieradušies 86 dziedoņi no visiem kontinentiem. Ar konkursa dalībniekiem pusfinālā kopā muzicēja četri Latvijas pianisti - Agnese Egliņa, Veronika Rinkule, Lelde Tīrele un Mārtiņš Zilberts. Sarunā Agnese un Mārtiņš atklāj ceļu, kā dziedātāji nonāk līdz konkursa finālam, kāds repertuārs jādzied, kā savstarpēji atšķiras dalībnieki no dažādām valstīm, kā arī par korekcijām, ko ievieš politiskā situācija. Agnese Egliņa: "Mūsu uzdevums ir gana sarežģīts, jo divas nedēļas pirms konkursa saņemam 120 dalībnieku anketas ar norādītām piecām ārijām katram. Kaut kas, protams, dublējās, bet vidēji bija ap četrsimt ārijām, kuras jāapgūst. Visvairāk gaidām dienu pirms mūsu pirmās satikšanās ar dziedātājiem, kad tiek izlozēts kārtas numurs. Tad pianisti sadala, ar kuru no 17 dziedātājiem pirmajā dienā uzstāsies. Pirmais mēģinājums ir desmit minūtes garš, nākamajā dienā jau ir jāuzstājas. Un paralēli jau notiek mēģinājumi ar nākamajiem 13 dziedoņiem ar citu repertuāru."  

Raidījumā Pievienotā vērtība saruna par ukraiņu bēgļiem un darbu. Kas jāzina tiem, kuri grib un var šiem cilvēkiem piedāvāt darbu? Uzklausām arī vērtējumu par saņemto palīdzību no bēgļiem, kuri jau ir iekārtojušies darbā pie mums Latvijā.  Un, protams, daļu laika veltām arī norisēm Baltijas biržā un tā kārtīgāk ar investora acīm pētām vienu konkrētu uzņēmumu. Vairāk nekā 12 tūkstoši ukraiņu, bēgot no kara, Latvijā jau ir saņēmuši uzturēšanās atļaujas ar tiesībām uz darbu. Apmēram desmitā daļa no tiem runājuši ar Nodarbinātības valsts aģentūru par darba atrašanas iespējām. Pārsvarā, jeb 87% ir ukraiņu sievietes, vairāk nekā pusei ir augstākā izglītība un no darba meklētājiem visi ir pratuši vismaz vienu svešvalodu – attiecīgi krievu vai angļu. 80% meklē darbu Rīgā – tāda ir oficiālā statistika. Lai palīdzētu, Ukrainas iedzīvotāju atbalstam pieņemts arī speciāls likums, kas, īsi sakot, domāts, lai mazinātu birokrātiju un Ukrainas iedzīvotājiem ļautu saņemt visus tos pakalpojumus un iespējas, kuri pieejami ikvienam Latvijas iedzīvotājam – sākot ar veselības aprūpi, bankas kontu, pabalstiem un tā tālāk. Bet, kā ar visiem labiem nodomiem – svarīgas ir detaļas. Vai labās ieceres patiešām strādā? Pasākumā uzņēmējiem “Kas jāzina, pieņemot darbā Ukrainas iedzīvotājus” jaunos likumus uzslavē zvērināta advokāta palīgs no „BDO Law” Jānis Ciguzis. Viņš piebilst, ka nodarbināt var ne tikai Ukrainas pilsoņus, bet jebkuru, kurš bēg no kara Ukrainā, ja vien tam tur ir bijušas tiesības dzīvot un strādāt. Lai gan dokumentu – vīzas un atļauju saņemšana notiek paātrināti, tomēr, tas aizņem laiku un, ja vēl pirms pāris nedēļām tas bija būtisks šķērslis darba līguma slēgšanai, kļūda ir saprasta un likums izlabots.  Lai padarītu visu raitāku arī uzņēmēju pusē, tiem vairs nav vakances jāreģistrē Nodarbinātības valsts aģentūrā un drīkst pieņemt darbā arī cilvēkus bez valsts valodas zināšanām. Oficiāli šobrīd ir vairāk nekā 7000 vakanču no Latvijas uzņēmumiem, kuri norādījuši, ka gatavi nodarbināt Ukrainas iedzīvotājus. Visvairāk vakanču ir informācijas tehnoloģiju jomā, tam seko ražošana, būvniecība un pakalpojumu nozares. Par Latvijas uzņēmēju piedāvājumu stāsta personāla vadības konsultāciju uzņēmuma "ERDA" partnere Pārsla Baško, kura savu laiku šobrīd velta speciālam vakanču portālam ukraiņiem Latvijā. Ja raugās no to, kādu darbu ukraiņu cilvēki meklē, aina ir cita.  Baško ir arī ieteikumi uzņēmējiem, pie sludinājumiem norādīt ne tikai e-pastu, bet arī kādas citas saziņas iespējas, rēķināties ar to, ka vairums vēlas daļējas slodzes darbu, kā arī lūdz pēc iespējas precīzāk aprakstīt veicamo darbu.    Darbu Latvijā uzņēmumā „BDO Latvia” jau ir atradusi Svetlana Garjugina, viņa Latvijā ieradusies ar diviem maziem bērniem un mammu. Viņa ir juriste un Latvijas iestādēm velta atzinīgus vārdus par to, ka viss noticis ātri, raiti, daudz kur attieksme ļoti cilvēcīga, palīdzot saprast kas un kā pie mums notiek, ja nav varēts jautājumu atrisināt uzreiz, vēlāk atzvanīts paskaidrots, bērnudārzs jau nākamajā dienā bijis gatavs bērnus uzņemt. Sakārtoti izglītības dokumenti, kurus bēgot no valsts nav izdevies paņemt līdzi un šķērslis nav izrādījies arī tas, ka mammas pasei jau pāris gadus beidzies derīguma termiņš. Viņa saprot, ka gan ukraiņi gan latvieši šajā situācijā mācās darot. Visproblemātiskākais bijis atvērt kontu bankā.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele Vēl neredzējis nevienu gleznu vai zīmējumu, Vilhelms gribēja attēlot vērojumus līnijās. "Kāds iekšējs spēks mani atkal un atkal vedināja, cik vien labi es pratu, pārcelt uz papīra koku, šķūni, dzīvnieku vai vēl ko citu. Es to darīju pilnīgā slepenībā. Neviens nedrīkstēja redzēt mani zīmējam un apskatīt manus zīmējumus, jo šī nodarbe man pašam šķita tik neparasta, ka es no tās kaunējos." Sadzīvot ar īpatnējo dziņu mazliet palīdzēja skola. Visvairāk viņš iemīļoja zīmēšanas stundas, taču visi uzdevumi bija saistīti ar parauglapu atkārtošanu: "Kas prata pareizāk kopēt – bija labākais zīmētājs (..)." Turpretī Purvītis gribēja zīmēt no dabas, kas skolā nebija ļauts, un, sācis to darīt, nobijās "no katra koka un celma", jo šķita, ka "ar aci saskatīts gluži labi, bet uz papīra neiznāk nekas". Joprojām slepenībā viņš tomēr turpināja vingrināties un kādā no vēlākajiem skolas gadiem "it brangi" uzzīmēja draudzes baznīcu, kaut gan nenojauta, ka vientulīgajos centienos dīgst viņa nākotne. Zīmēšanas noslēpums mazo Purvīti tolaik šķīra no cilvēkiem, bet tuvināja brīvajai dabai.

Kultūras rondo, atskatoties uz Latvijas kino izvērtējumu ceremonijā „Lielais Kristaps”, runas par kino un cilvēkiem, kuri rada kino, kurš varētu mainīt pasauli. Studijā kinozinātniece, „Kino Rakstu” līdzredaktore Elīna Reitere un kolēģis Toms Treibergs. Svētdienas, 27. februāra, vakarā aizvadīta nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" balvu pasniegšanas ceremonija. Visvairāk balvu – kopā astoņas – saņēma filmas "Gads pirms kara" komanda, tai skaitā balvu labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai, bet Laila Pakalniņa par filmu "Spogulī" plūca laurus kā labākā režisore. Tika pasniegtas arī vairākas specbalvas, tai skaitā portāla LSM.lv skatītāju balva – to saņēma režisores Daces Pūces spēlfilma "Bedre". Par mūža ieguldījumu kino mākslā godināja kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu. Svinīgā ceremonija šogad aizvadīta nopietnā atmosfērā, gan organizatoru, gan balvu pasniedzēju un laureātu runās vienbalsīgi tika pausts atbalsts Ukrainai un nosodīta Krievijas agresija. Uzklausām starptautiskās žūrijas pārstāvjus – Norvēģijas kino producentu Geriju Kraneru, lietuviešu aktrisi Aisti Diržiūti un Dairu Āboliņu no Latvijas. Sazināmies arī ar kino kritiķi Kristīni Simsoni. Uzklausām arī balvu ieguvējus - režisoru Dāvi Sīmani, aktieri Lauri Dzelzīti un aktrisi Gunu Zariņu.

Šoreiz dodamies uz devīto lielāko valsti pasaulē un lielāko valsti Centrālāzijā, valsti, kurai nav tiešas piekļuves jūrai. Vienu no divām līdz šim neaplūkotajām “stānām” reģionā – tā ir Kazahstāna.  Par Kazahstānu mēs bijām ieplānojuši runāt jau pirms kāda laika, kad vēl nekas neliecināja par visai satraucošu gada sākumu šajā visādi citādi diezgan stabilajā valstī. Energoresursu cenu kāpums, nepieredzēti plaši protesti, pēc tam jau vardarbīgas sadursmes, varas iestāžu ēku ieņemšana, dedzināšana un demolēšana, ārkārtas stāvoklis, sabiedroto miera uzturēšanas spēku ievešana un tā dēvētās pretterorisma operācijas noslēgšana 10 dienu laikā, ārvalstu spēku izvešana un tīri teorētiska atgriešanās pie normalitātes. Neskatoties uz to, ka tā ir iekšzemes valsts, Kazahstānai tomēr ir sava jūras flote. Kazahstānas jūras spēki darbojas Kaspijas jūrā un tie pat ir aptuveni trīs tūkstošu cilvēku lieli, tai ir kādi 14 kuģi. Par “stānām” jeb zemēm, turpinot, Kazahstānas nosaukumu var burtiski tulkot kā "klejotāju zeme". Nosaukums "kazahs" cēlies no seno turku vārda qaz, kas nozīmē "klejot". Un kā jau iepriekš stāstījām, persiešu sufikss -stan nozīmē "zeme". Un šajā klejotāju zemē pašlaik dzīvo 19 miljonu iedzīvotāju. Tāpēc visai loģiski, ka tai ir arī viens no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem pasaulē. Tas nozīmē, ka valstī ir aptuveni seši cilvēki uz kvadrātkilometru. Salīdzinājumā – Latvijai tie ir ap 30 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iespējams, ka šī attālā dzīvošana vienam no otra ļauj Kazahstānai būt arī vienai no multikulturālākajām valstīm pasaulē, faktiski Kazahstānā dzīvo 120 etnisko grupu un tautību. Visvairāk – 64 procenti, protams, ir kazahi, kuriem seko citas lielākās etniskās grupas - krievi, ukraiņi un uzbeki. Iepriekšējos divos raidījumos stāstījām par to, cik valsts iedzīvotājiem ir svarīga “nācijās tēvu” klātesamība. Arī Kazahstānas gadījumā šis tēvu elements caurvij valsts vēsturi. Piemēram, vēl hanu laikā Kazahstānu stipri ietekmēja  Ablaihans, kura vārdā arī nosaukta universitāte Kazahstanā. Viņa darbības mērķis bija izveidot spēcīgu un neatkarīgu Kazahstānas valsti, stiprināt kazahus, popularizējot islāmu un džihāda koncepciju visā valstī, kā centienus pretoties svešām varām. Uz kādu laiku viņam arī izdevās kazahus apvienot vienā valstī, turklāt viņš arī atteicās atzīt Krievijas impērijas protektorātu. Tomēr ar daudz stiprāku personības kultu Kazahstānas vēsturē ir iegājis pēc neatkarības atgūšanas pirmais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja valsti 30 gadus. Viens neliels un „maznozīmīgs” apstiprinājums šī cilvēka personības kultam ir fakts, ka Kazahstāna pārdēvēja savu galvaspilsētu Astanu par Nursultanu. Protams, tieši par godu Nursultanam Nazarbajevam. Un tas notika salīdzinoši nesen - 2019. gadā, kad viņš 78 gadu vecumā visai negaidīti atkāpās no amata. Galvaspilsētas pārdēvēšana gan nebija vienīgais. Tika pārdēvēta arī universitāte un lidosta. Tomēr pēc šī gada sākuma notikumiem var redzēt, ka “nācijas tēva” personības kults krasi samazinās. Piemēram, valsts lielākajā pilsētā Almati Nazarbajeva avēnijas ielu zīmes tika nojauktas un Nazarbajeva statujas gāztas. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka arī Nazarbajeva ļoti ietekmīgās ģimenes klātbūtne pašreizējā politiskajā dzīvē strauji mazinās, ģimenes locekļiem un tuviniekiem pametot ietekmīgus amatus. To, kā Nazarbajeva atkāpšanās tika uztverta sabiedrībā, kāda ir attieksme pret jauno valdību un kā “nācijas tēvu elements” caurvij valsti, lūdzām skaidro Aižana Artikbajeva, doktorante no Satbajeva universitātes  Kazahstānā.

Vai esam gatavi maksāt nedaudz vairāk un izvēlēties Latvijā ražotas preces? Kā atbalstīt Latvijas ražotājus pandēmijas laikā un kā mūsu izvēles ietekmē ekonomiskos procesus kopumā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. “Baltic International Bank” Stratēģiskās un biznesa attīstības pārvaldes vadītāja Dace Dūklava-Kokina iepazīstina ar iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, kurā jautāts, vai cilvēki ir gatavi atteikties no importa precēm par labu Latvijas ražotājiem, lai arī par preci vai produktu būtu jāmaksā nedaudz vairāk. Lielākā daļa no aptaujātajiem atzinuši, ka gatavi izvēlēties par labu Latvijas ražojumiem, maksājot nedaudz vairāk, atzīst Dace Dūklava-Kokina. Visvairāk tas attiecas uz pārtikas precēm. Vairāk nekā puse aptaujāto atzina, ka ir gatavi "ar savu naudu balsot" par vietējo pārtiku. Arī par našķiem un dzērieniem. Nepilni 20% norādījuši, ka nav gatavi maksāt vairāk par precēm, nesakot, ka viņi nebūtu gatavi izvēlēties Latvijas preces. Rezultāti ir līdzīgi dažādās vecuma grupās. Par tirgotāju iesaisti vietējo ražotāju atbalstā, izvēloties realizēt Latvijas ražotāju preces stāstsa Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris un Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs.

Teju katrs no mums zina dažādus ārstniecības augus, kas no paaudzes paaudzē pielietots dažādu saslimšanu ārstēšanā. Latvijā tautas ticējumu un paražu to lietojumam ir daudz. 59 no tūkstošiem ārstniecības augu, kas minēti latviešu folklorā, ir atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums. Ko zinātne iegūst no latviešu kultūras mantojuma? Piecos doktorantūras studiju gados izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu jeb ārstniecības pierakstu, no tiem atlasīti vairāk nekā 1900, kuros identificēti un aprakstīti 211 ārstniecības augi, bet 59 no tiem atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums Eiropas valstu monogrāfijās – tie ir tikai daži skaitļi un fakti, kas raksturo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorantes Ingas Sīles promocijas darbu "Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Raidījumā Zināmais nezināmajā ar savu pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskā asistente Inga Sīle. "Neviens līdz šim skatījis ārstniecības augus folkloras materiālos, apkopojis un analizējis, gan no botāniskā viedokļa, gan no farmakoloģiskā viedokļa," atzīst Inga Sīle. "Ticējumos visvairāk aprakstīta ārstēšana, ja ir elpošanas sistēmas traucējumi, piemēram, klepus, vai gremošanas problēmas. Attiecīgi augi, ko izmantoja šo kaišu ārstēšanai, ir arī visvairāk minēti. Visvairāk minēts parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, diezgan bieži minēts sīpols." "Par pelašķi ir interesants stāsts, ka ticējumos ir minēta tā izmantošana klepus ārstēšanai. Bet skatoties citos etnobotānikas pētījumos Eiropā, nevar atrast, ka pelašķi izmanto klepus ārstēšanai. Pētījumos tika aprakstīta tā izmantošana gremošanas traucējumu mazināšanai, piemēram, apetītes zudumam, gremošanas uzlabojumam, vēdersāpēm. Patiesībā tāds pelašķu lietojums klepus ārstēšanai Latvijā ir salīdzinoši unikāls," atklāj Inga Sīle. Ticējumos visbiežāk aprakstīta tējas lietošana, daudz tika lietoti augi svaigā veidā, bieži arī gatavoja novārījumus. Skatoties uz augiem, kas minēti ticējumos un to lietojumu, var redzēt lielas atšķirības ar mūsdienām. "Ja kādreiz cilvēki vairāk koncentrējās uz elpceļu sistēmas traucējumiem, gremošanas traucējumiem, ādas problēmām, skeleta-muskuļu sistēmas traucējumiem, mūsdienās vairāk runā par kardiovaskulārajām slimībām, par vielmaiņas traucējumiem, piemēram, cukura diabētu, neiroloģiskām slimībām, vēzi. Ticējumos šis kategorijas ir reti minētas," turpina Inga Sīle. Pētniece norāda, ka kādreiz vairāk ārstēja simptomus, mazāk pašas slimībās. Ārstēja, nenoskaidrojot patieso cēloni. "Arī kādreizējās diagnostikas iespējas ir ietekmējušas to, kādi ir ticējumi, kādu informāciju tajos varam atrast. Piemēram, vēzis ir minēts vienā ticējumā, bet mūsdienās par to daudz runājam. Arī kardiovaskulārās slimības ir mazāk minētas,"skaidro Inga Sīle. Riņņu kalna unikālā atraduma izpēte Riņņukalnā pie Salacas upes starptautiska arheologu komanda atradusi senāko zināmo mēra upuri. Kā šis 5000 gadus senais cilvēks inficējies ar mēri un kā notika atraduma izpēte, skaidro zinātnieku grupas pārstāvis, Ķīles Universitātes Senās DNS laboratorijas vadītājs profesors Bens Krauze-Kjors. Šī gada vasarā ārvalstu interneta medijos parādījās Latvijas vārds, un ziņas vēstīja, ka Latvijā atrasts senākais mēra upuris, kurš pirms vairāk nekā 5000 gadu bijis apbedīts pie Salacas upes. Apbedījums saistīts ar Riņņukalna vēlā akmens laikmeta jeb neolīta apmetni pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera, un Riņņukalns pazīstams kā viena no vissenākajām zināmajām akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietām visā Ziemeļeiropā. Te gan jāteic, ka ceļš līdz svarīgajam paziņojumam par senāko mēra upuri bijis visai raibs, jo tā akmens laikmeta cilvēka kauli, par kuriem izdarīts konkrētais secinājums, Latvijas teritorijā izrakti jau 1875. gadā. Toreiz šo darbu paveicis grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss. Tā kā fon Zīversam tolaik neviens neesot ticējis, ka izraktie galvaskausi ir tik seni, tad viņš tos nosūtījis vācu antropologam Rūdolfam Virhovam uz Berlīni, un tā nu šie galvaskausi gulējuši muzeja pagrabā Berlīnē vairāk nekā simt gadu, līdz šo stāstu mūsdienās Latvijas pētnieki izstāstīja Vācijas zinātniekiem. Tas atdzima no jauna, Latvijas un Vācijas pusei uzsākot sadarbību 2017. gadā un pakāpeniski nonākot pie vērtīgiem atklājumiem. Profesors Bens Krauze-Kjors vispirms plašāk iepazīstina ar to, kā senais stāsts saistīts ar mūsdienās veiktiem izrakumiem.  

Ekonomisti aizvien biežāk runā par nepieciešamību pārskatīt veidus, kā mēram sabiedrības labklājību. 20. gadsimta sākumā radītais IKP vairs nespēj pilnībā raksturot sabiedrības "labsajūtu" un prognozēt valsts labklājību ilgtermiņā. Kādas ir alternatīvas? Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs. Marta  sākumā RSU Darba drošības un vides veselības institūts publicēja pētījuma datus par strādājošo  labsajūtu Covid-19 apstākļos, mēnesi vēlāk institūta darbinieki veica atkārtotu aptauju  un  dati  parādīja, ka situācija ir vēl saspringtāka. Visvairāk attālinātais darbs  negatīvi ietekmē sievietes. Tā  kā  līdz globālajai pandēmijai attālināti strādāja galvenokārt vīrieši, ārkārtas situācijā to biežāk sāka darīt sievietes. Daudzām tā bija pirmā šāda veida pieredze. Tomēr atbalstu no darba devēja saņēma tikai retā - tā  secināts pētījumā. Plašāk - sarunā ar RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju Ivaru Vanadziņu.

Un Uldis iegrieza "interesanto ziņu" kaleidoskopu!

Un Uldis iegrieza "interesanto ziņu" kaleidoskopu!

Biedrība “Zaļā brīvība” sākusi projektu ar saukli “Atmasko T-kreklu!”. Par modes industrijas ietekmi uz vidi raidījumos esam runājuši ik pa laikam, taču šoreiz lūkojamies uz visiem mums ļoti labi saprotamu piemēru – t-kreklu. Kā tad tas top, cik daudz cilvēku un dabas resursu ir ieguldīti, lai šāda viena vienība taptu, un kas ar to notiek tad, kad mums tas vairs nav vajadzīgs? Ar t-krekla stāstu iepazīstina biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgās modes eksperte Dace Akule. "Ātrās modes zīmoli, kur ātrums paģēr kvalitāti upurēt un dažas reizes izmazgāts t-krekls mainīs krāsu, sagriezīsies vai tamlīdzīgi, kas ir labs ilustratīvs moments, cik "kvalitatīvs" tas ir. Ja mums ir daudz šādi t-krekli skapī, tas nozīmē, ka daudz patērēsim un t-kreklam nebūs lielu cerību iegūt otru saimnieku, kad mēs viņu vairs negribēsim vairāk valkāt. Arī pārstrādes iespējamība ir mazāka, ja tas ir t-krekls, kas sastāv no vairākiem materiāliem, kuru šobrīd ir grūti pārstrādāt, tas ir atdalīt šķiedras, lai iegūtu kokvilnu un elastānu." Svarīgas ir arī katra cilvēka izvēles. Kampaņas sākumā "Zaļā brīvība" veica nelielu aptauju, aicināja sociālos tīklos cilvēkus saskaitīt, cik viņu skapī ir t-krekli. Bija vairāk nekā 300 atbildes un vidējais rādītājs bija - 14 t-krekli.  "Tas nav viens, bet nav arī 50 un 60, kas dažās atbildēs skanēja. Pavisam noteikti Latvija nav top 10 valstu vidū, ja runājam par t-kreklu patēriņu. Visvairāk t-kreklus patērē Amerikā, Ķīnā un Lielbritānijā. Tur noteikti ir vairāk nekā 14 t-krekli vienam cilvēkam. Bet jautājums joprojām paliek, vai tie visi ir mums vajadzīgi, vai tie ir tik kvalitatīvi, ka var būt skapī ilgu laiku, ne tikai dažus gadus vai tikai gadu, ja tas ir patiešām ātrā zīmolā pirkts," analizē Dace Akule. "Ja ejam uz to, ka pārdomājam, kādai funkcijai tas t-krekls ir vajadzīgs, skatāmies, cik kvalitatīvā zīmolā tas ir radīts, varam arī savu vides ietekmi mazināt caur gudrākiem patēriņa paradumiem." Viedie tekstilmateriāli Bikšeles, kuras aug kopā ar bērnu – tādu praktisku risinājumu  piedāvā viedo tekstilmateriālu izstrādātāji. Kā šāda veida drānas var iegūt un kā darbojas fāžu pārejas materiāli, kas spēj uzkrāt un atbrīvot lielu daudzumu siltuma enerģijas, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes un Dizaina tehnoloģiju institūta pasniedzēja un doktorante Ilze Balgale. Tekstilmateriāls, kurš atbild vai pielāgojas apkārtējās vides izmaiņām - tā skan definīcija par to, kas ir viedie tekstilmateriāli. Mūsdienās to ir vesels klāsts un tie dalās pēc savām īpašībām: ir tādi, kas vada siltumu, tādi, kas vada gaismu, tādi, kas izdala vielas. Šoreiz stāsts par auksētiskajiem un fāžu maiņas materiāliem, bet pirms lūkot katru materiālu atsevišķi, attālinātā sarunā jautājam Ilzei Balgalei, cik sena ir vēsture, kad cilvēki drānas veidot šīs gudrās drānas, kuras reaģē uz to valkātāju vai apkārtējo vidi. Vēsture nav pārlieku sena, bet, laikam ejot un attīstoties tehnoloģijām, šos fāžu pārejas materiālus no kosmosa vides pielāgoja tepat uz zemes dažādām specifiskām un ne tik specifiskām vajadzībām. Runa ir par materiālu, kurā ir vai nu iestrādātas mikrokapsulas vai drāna tiek pārklāta ar masu, kas satur mikrokapsulas, kuru funkcijas ir uzsūkt siltumu, to uzglabāt un vajadzīgā brīdī atkal izdalīt. Tālāk skatot viedo tekstiliju klāstu, ar kurām iepazīstina Ilze Balgale parādās jauns nosaukums - auksētiskie tekstilmateriāli. Ilze Balgale ir atsūtījusi šī materiāla aprakstu un attēlu ar šīm drānām. Es skatos uz krokotām zīdaiņa biksēm, kuras der šim bērnam gan četros mēnešos, gan trīs gadu vecumā. Auksētiskā materiāla īpašības nosaka ne tās ķīmiskais sastāvs, bet gan struktūra – proti, drānas krokojums tai ļauj vienmērīgi stiepties uz visām pusēm.

Simtiem kriminālprocesu uz vienu izmeklētāju, no kuriem daudzi nekad netiks atrisināti. Tāda ir Valsts policijas ikdiena. Policijā trūkst teju piektā daļa darbinieku. Visvairāk to trūkums izjūtams Rīgā un tai tuvākās pašvaldībās, savukārt Latgalē, kur ir augstāki bezdarba rādītāji, vakanču nav tik daudz. Kā atrisināt kadru trūkumu policijā un uzlabot tās darba efektivitāti, Krustpunktā diskutē Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Armands Augustāns, Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Bole un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šņore.

Simtiem kriminālprocesu uz vienu izmeklētāju, no kuriem daudzi nekad netiks atrisināti. Tāda ir Valsts policijas ikdiena. Policijā trūkst teju piektā daļa darbinieku. Visvairāk to trūkums izjūtams Rīgā un tai tuvākās pašvaldībās, savukārt Latgalē, kur ir augstāki bezdarba rādītāji, vakanču nav tik daudz. Kā atrisināt kadru trūkumu policijā un uzlabot tās darba efektivitāti, Krustpunktā diskutē Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Armands Augustāns, Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Bole un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šņore.

Var teikt, ka katru dienu Latvijas ceļos izbrauc viens no jauna reģistrēts elektromobīlis. Tas nav daudz, un valsts plānos šo skaitli ir paredzēts krietni palielināt. Pagaidām nekādu īpašu atbalsta programmu šāda auto iegādei nav. Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam, cik reāls ir pamats ir prognozēm, ka jau pēc kādiem desmit gadiem Latvijā būs vismaz 30 tūkstoši ar elektrību dzenamu automobiļu. Elektroauto ir ieņēmuši savu vietu mūsdienu tehnoloģiju klāstā, un, pat ja šodien vēl tas izklausās neticami, nākotnē elektroauto tieši to daudzveidīgās funkcionalitātes dēļ būs plaši pieprasīti un lietoti. Rīgas Tehniskās Universitātes zinātnieki uzskata, ka šī iemesla dēļ būtu vēlams Latvijā laikus saskatīt elektromobiļu potenciālu un aktivizēt elektroauto tirgu, lai nākotnē visā pilnībā varētu izmantot šo videi draudzīgo auto sniegtās priekšrocības. "Citadele līzings un faktorings" valdes priekšsēdētājs Pēteris Plaudis iepazīstina ar Baltijas valstīs veiktas aptaujas rezultātiem. Pētījums rāda, ka liela sabiedrības daļa atbalsta elektroauto ieviešanu. No 1000 aptaujātajiem vairāk nekā 80 % saka, ka ir gatavi nākotnē pārsēsties uz elektroauto. Aptaujas rezultāti liecina, ka tuvāko 10 gadu laikā 40% cilvēku pārvietosies ar elektrauto. Latvijas iedzīvotāji ir diezgan optimistiski, vēl optimistiskāki par elektroauto ienākšanu ir lietuvieši. Pamatbažas cilvēkiem no tā, ka viņi ir par maz informēti, vērtē Plaudis. Visvairāk bažas rada neziņa par uzlādes tīklu, nobraukums un uzlādes ilgums, tikai trešais - lielākas izmaksas. Tehnoloģiju portāla Kursors.lv galvenais redaktors Kristaps Skutelis ir testējis elektroauto, vasarā izbraucis ar 13 dažādiem Latvijā pieejamiem elektroauto. "Potenciālos pircējus var iedalīt divās daļas: “eko jūsmiņi”, kas pirks jebko, kas viņiem radīs sajūtu, ka viņi ir ekoloģiski. Viņš meklēs veidus, meklēs mašīnas, būs gatavs pieciest neērtības, lai tikai ikdienā būtu sajūta, ka ir ekoloģiski draudzīgāks par citiem. Tā ir fanātu kategorija," uzskata Kristaps Skutelis. "Ja runājam par praktiskākām lietām, elektroauto šobrīd ir būtiski dārgāki par parasto auto iegādē. Tālāk var analizēt un domāt par ekspluatācijas izmaksām, tur ir mazāk detaļu, mazāk varbūt apkopē jātērē, varbūt enerģija ir lētāka, bet iegādē šīs mašīnas ir pietiekami dārgas," turpina Kristaps Skutelis. "Tad ir nobraukuma jautājums, šobrīd elektroauto var nobraukt ap 300 km. Vienai daļai varbūt nevajag vairāk arī vienā reizē nobraukt." Bet būtiskākais ir uzlāde. "Te mēs nonākam līdz pašam svarīgākajam aspektam, lai varētu lēti un ērti ekspluatēt auto, vajadzētu būt iespējai mašīnu pa nakti lādēt lēnītēm, lēti, bet mājās. Manuprāt, tā ir lielāka problēma šobrīd, īpaši pilsētās dzīvojot," atzīst Kristaps Skutelis. Tajā pašā laikā viņš norāda, ka braukt ar elektroauto ir forši. To, ka elektroauto tuvākajās desmitgadēs kļūs par ikdienu uz Latvijas ceļiem, atzīst arī Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūta pētnieks Kristaps Vītols un Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Andris Kulbergs vērtē, ka 2040.gadā Latvijā vismaz 80% autoparka būs elektroauto. Savukārt Kristaps Vītols mierina, ka rezerves daļas šādām mašīnām nebūs problēma.  

Noslēgumam tuvojas apjomīgs projekts “No farmaceitiskajām vielām tīri ūdeņi”, kura ietvaros valstīs pie Baltijas jūras tika pētīts un mērīts, kāda ir dažādu farmaceitisko vielu klātbūtne notekūdeņos un pēc tam arī Baltijas jūrām kā arī to, kāda ir Baltijas jūras reģiona valstu prakse nederīgo medikamentu savākšanā. Secinājumi: zāļu un citu medicīnisko līdzekļu atliekvielās būtu jāapsaimnieko citādāk. Ar secinājumiem un arī par to, kāda ir zāļu, kam apkārtējā vidē galīgi nebūtu jānonāk, ietekme uz dabu,raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Iekšzemes ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste Anete Kubliņa un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR pētnieks Ingus Pērkons. Anete Kubliņa farmaceitisko vielu klātbūtni notekūdeoņos redz kā būtisku problēmu. Projektā apsekoja farmaceitisko vielu klātbūtni piecās valstīs virszemes ūdeņos, piekrastes ūdeņos, sedimentos, akvakultūrās, visur farmaceitiskās vielas tika konstatētas.  "Īpaši paaugstinātas koncentrācijas tika konstatētas lejpus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdēm," norāda Anete Kubliņa. Paņemtie ūdens paraugi liecina, ka dažas vielas iekārtas attīra, dažas attīra daļēji, vēl kādas ir pat lielākās koncentrācijās izplūst no attīrīšanas iekārtām. Ingus Pērkons vērtē, ka zāļu atliektvielu klātbūtne notekūdeņos būtu samilzusi problēma Latvijā, bet tā ir problēma visā pasaulē, aspekts, ko nevajadzētu ignorēt. "Tēma joprojām ir samērā nezināma. Mēs runājam par savienojumiem, kas ir ļoti efektīvi pat nelielos daudzumos. Kad mēs runājam par kaut kādu apkārtējās vides piesārņojumu, bieži vien tā labākā informācija rodas no situācijām, kad viņi ir ļoti augstos līmeņos. Bet, runājot par zālēm, tās ir konstantas neliela daudzuma emisijas,  kur pirmās sekas mēs varam redzēt vien pēc daudziem, daudziem gadiem. Tādēļ gribētos teikt, ka problēma pagaidām nav nedz liela, nedz arī maza tīri tādēļ, ka mēs nezinām, kādas varētu būt šīs problēmas sekas, atzīst Ingus Pērkons. Pētnieki skaidro, ka zāļu atliekvielu daudzums notekūdeņos mainās atkarībā no sezonas, piemēram, gripas sezonas laikā būs vienu medikamentu atliekvielas vairāk, pavasarī savukārt vairāk alergēni. Tāpat jārēķinās, ka ņemot vienā stundā var būt viena koncentrācija, pēc laika tā var būt citāda. Jārēķinās, ka katrai notekūdeņu attīrīšanas stacijai ir sava efektivitāte. "Latvijā pagaidām ir gūts samērā neliels ieskats, pārsvarā Lielupes upju baseinu apgabalā tika veikti mērījumi - Mūsā, Mēmelē, Lielupē, tāpat arī Rīgas jūras līcī netālu no Rīgas ūdens izplūdes. Tika apsekotas arī trīs notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdes, kas reprezentē Lielupes un arī Daugavas upju baseinu apgabalu," skaidro Anete Kubliņa. Visvairāk dažādu vielu koncentrācijas tika konstatētas Puplas upē Olainē. Izteikts ir tas, ka lielākas tās koncentrācijas lejpus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdēm.  Ingus Pērkons atzīst, ka Latvijā ir salīdzinoši neliels iedzīvotāju blūvums un daudz ūdens resursu, līdz ar to zāļu atliekvielu koncentrācija nav tik izteiktā. Tāpat jāņem vērā, ka kvalitātes standarti ir izstādāti tikai diklofenakam, bet farmaceitisko savainojumu skaits, kurus mēs ikdienā lietojam, ir vairāki simti.  "Tas ir pavisam neliels daudzums tādā kopējā diapazona, kuras tad ir iespējams objektīvi izvērtēt," norāda Pērkons. Runājot par zāļu atliekvielu ietekmi uz vidi, Ingus Pērkons min kādu interesantu piemēru par antidepresantiem. Šo savienojumu lietojums pieaug, bet par tiem arvien zināms ir maz. "Nav tā, ka viņi ir selektīvi tikai un vienīgi uz cilvēkiem, bet viņi var mijiedarboties arī ar dzīvnieku sugām. Ir pāris savā ziņā pat fascinējoši pētījumi, kas nav viegli ieraugāmi apkārtējā vidē. Zviedrijā, ja nemaldos, tika pētīti asari, kuri atradās vidē, kur bija antidepresants. Sākotnēji, protams, nekādas izmaiņas vai pataloģijas netika ieraudzītas, bet pētnieki skatījās, kā mainās šo asaru uzvedība. Piemēram, viņiem pieaug apetīte, tas nozīmē, ka viņi vienkārši sāka šo konkrēto ūdenstilpni izēst. Un tas rada tādu savā ziņā domino efektu arī pārējām esošajām sugām, kas šajā vietā atrodas, un tādā veidā šis domino efekts ietekmē visu tuvējo ūdenstilpni," atklāj Ingus Pērkons. "Savukārt pretējs efekts tika novērots miermīlīgajām sugām, kas kļuva, teiksim, drosmīgākas. Ja drosme cilvēku pasaulē skaitās tāda diezgan laba īpašība, ja tu esi maza zivs, tad būt drosmīgam nemaz nav tik labi. Mēs varbūt filmās esam redzējuši, ka mazās zivs stājas pretī dusmīgai haizivij, un beigās viss ir labi. Diemžēl dzīvē ir tā, ja mazā zivs stājas pretī plēsīgai līdakai, tad lielākoties tas beidzas ar to, ka mazā zivs nonāk līdakas vēderā. Attiecīgi tas arī ir drauds šai te mazo zivju populācijai. Savukārt tas dod papildus bonusa punktus plēsējiem. Un tādā veidā ir priekšrocība plēsējiem, kas atkal sāk dominēt konkrētajā ūdenstilpnē un atkal jau izraisa problēmas, kas primāri skan tieši bioloģisko daudzveidību. Ir diezgan daudz tādu mazu piemēru, kas varbūt liekas maznozīmīgi, bet tiem var būt ļoti ilgas sekas," turpina Ingus Pērkons. Zāļu "uzvedība" cilvēka organismā “Daudzi cilvēki, izlasot medikamentu anotācijā uzskaitītas blaknes, atsakās šo medikamentu lietot, bet ir jāizvērtē, kāds ir risks un kāds ir ieguvums, lietojot konkrēto medikamentu” saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore Santa  Purviņa. Viņa skaidro, kā  testē  medikamentu radītās blaknes, kā nosaka šo blakus parādību biežumu un kā  zāles iedarbojas cilvēka organismā.

Līdz šim negatīvākajā "Tavā istabā" epizodē runājam par lietām, kas mums besī. Iesākam jau, protams, ar kādu klasiski izglītojošo faktu.

Ārkārtas stāvoklis ir piespiedis uzņēmumus gan Latvijā, gan pasaulē sākt pārkvalificēt savus darbiniekus. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Pakalpojumu departamenta direktore Eva Lossane raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro, ka aģentūra šajā situācijā piedāvā gan darba maiņas iespējas, gan jaunu prasmju apgūšanu. Salīdzinot ar laiku pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, process nav īpaši aktivizējies pagaidām un nav arī mainījies piedāvāto un pieprasīto darba vietu skaits. Visvairāk ir pieprasīti joprojām klientu apkalpošanā iesaistīti speciālisti, darbinieki mazumtirdzniecībā, arī praktiskās nozares – šūšanas, kokapstrādes uzņēmumos, arī datu ievades operatori. "Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanās šajā ziņā nekas nav mainījies," norāda Lossane. NVA atsāk organizēt tālmācībā valodu apguvi un digitālo prasmju apguvi, kopā ar izglītības iestādēm gatavojas to piedāvāt attiecībā uz profesionālās kvalifikācijas iegūšanu. Nav pārtraukta apmācība pie darba devēja uzņēmumā. Tas ir atbalsts darba devējiem sešu mēnešu laikā sagatavot vajadzīgo speciālistu uzņēmumā. Lossane arī vērtē, ka šī brīža situācija ir pierādījusi, ka daudz gan darba procesā, gan mācībās var darīt attālināti, bet tas neizslēgs arī nākotnē klātienes komunikācijas nepieciešamību. "Šī situācija ir devusi iespēju paskatīties, kā var ikdienā ieviest attālināto komunikāciju plašāk un līdzsvarot ar tiešo komunikāciju. Nākotnē tas varētu labāk un efektīvāk kombinēties, nekā līdz šim. Klātienes komunikācija ir svarīga, īpaši sākotnējā procesā. Ja komanda ir labi sastrādājusies, arī darbu uz laiku ir viegli organizēt attālināti, bet sākt jaunus projektus ar cilvēkiem, kas iepriekš nav kopā strādājuši, tur tas varētu būt sarežģīti," atzīst Lossane. "Nākotnē varam domāt, ka daļēji attālināto komunikāciju efektivitātes paaugstināšanai varam ieviest ikdienā. Neatsakoties no klātienes." Kā mainījusies ikdiena uzņēmumā, raksturo Tele2 Personāla vadības departamenta direktore Aija Bite-Ozere.      

Tas, ka mutes dobums ir pamatīga mikroorganismu krātuve nav nekas jauns - bet arvien vairāk pētnieku norāda uz to, cik liela saistība ir mikrobiem mutē ir ar ķermeņa vispārējo veselību. Kādi mikroorganismi dzīvo mūsu mutes dobumā un kā tie ietekmē cilvēka ķermeni, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes docente un pētniece Ilze Maldupa. Kas vēl ietekmē baktēriju dzīvi mūsu organismā, atklāj Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Cilvēka organisms ir kā superorganisms, jo tajā ir tikpat dzīvnieku šūnu, cik mikroorganismu. Pēc ģenētiskā materiāla mums ir desmit reizes vairāk mikrobu ģenētiskās informācijas. Ir diezgan aizdomīgi, vai es runāju kā cilvēks, vai mani vada mikrobs," sarunas sākumā min Ilze Maldupa. Cilvēka mutē ir ap tūkstoti dažādu sugu mikrobu. "Tagad mums ir skaidrs, ka vairāk ir jāskatās nevis uz mikrobu nosaukumiem, bet viņu funkcijām. Kaut arī mutē ir miljoniem baktēriju, katrai grupai ir kaut kāds noteiktas funkcijas. Kopumā visas šīs funkcijas ir vajadzīgas. Varētu salīdzināt ar uzņēmumu, mums ir direktors, ekonomisti, juristi, arī pakopēji IT speciālisti, visi mums ir ļoti vajadzīgi. Mēs nevar iedomāties uzņēmumu, kur ir tikai direktori, tur nekas nenotiek," salīdzina Maldupa. Maldupa skaidro, ka, cilvēkam piedzimstot, ģenētiski ir noteikts, ka siekalu sastāvs būs tāds, kas piesaistīs labās baktērijas. Ja dzīvotu pareizi, būtu jāveidojas labam mikrobiomam, kuram svarīgas funkcijas visam organismam. "Ja izdarām kaut ko savā dzīvē nepareizi, un tagad ir atklāts, ka viena no svarīgām nepareizām lietām ir uzturs ar palielinātu ogļhidrātu un tauku daudzumu. Visvairāk mutē slikto vidi rada cukurs. Ja mēs piegādājam daudz brīvi izmantojamos ogļhidrātus mūsu it kā labajām baktērijām, tās ir spiestas tos izmantot. Tā rezultātā vide kļūst arvien skābāka, tādā vidē labās baktērijas nevar tik labi iedzīvoties un viņu vietu ieņem sliktās. No tām ir grūti ir tikt vaļā un ar tām saistām daudzas saslimšanas ne tikai mutē, bet arī zarnās," norāda Maldupa. Labie vīrusi - bakteriofāgi un nākotnes medicīna Bakteriofāgi jeb vīrusi, kas pārtiek no baktērijām – kā šie vīrusi var aizstāt antibiotikas un cilvēka ķermenī darboties un iznīcināt tur esošos kaitniekus – pie šāda pētījuma jau labu laiku strādā jaunais ārsts nefroloģijas rezidents un mikrobiologs Kārlis Rācenis. Par labajiem vīrusiem un to darbību, kā arī nākotnes medicīnu stāsta jaunais ārsts nefroloģijas rezidents un mikrobiologs Kārlis Rācenis. Bakteriofāgu terapija, jeb vīrusi, kuri inficē tikai baktērijas nav pēdējā laika jaunums, to mediķi jau atklāja pagājušā gadsimta sākumā, bet šādu vīrusu, tā teikt, apmācīšana, konkrēto baktēriju apkarošanā ir visai laikietilpīgs process, tāpēc šobrīd daudzviet pasaulē šāda vīrusu terapija norit eksperimentālā kārtā. Kārlis Rācenis šajā laikā turpina savu iesākto darbu pie disertācijas par bakteriofāgu terapiju. Viņš arī telefoniski skaidro, kādi tad ir šie vīrusi un kā tie darbojas.    

Kur rodas putekļi? Nesen tāds jautājums radās kādai mūsu kolēģes meitai un tas mudināja arī mūs skaidrot, kur tad tie tik tiešām rodas? Neatkarīgi no tā, cik tīrīgi esam, putekļi mums ir visapkārt – gan mājokļos un darba vidē, gan uz ielas un automašīnās. Izrādās, putekļu ceļi ir visdažādākie – tuvi un tāli. Tāpat arī to izcelsme un ietekme uz cilvēku un vidi ir gana plaša. Par putekļiem stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Iveta Šteinberga un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Gaisa un klimata nodaļas vadītāja Aiva Eindorfa. "Tie putekļi, ko mēs redzam, nebūt nav tie kaitīgākie. Tie nosēžas uz ādas un gļotādām, un tad, kad mēs vakarā mazgājāmies, mēs nomazgājam viņus nost. Bet kaitīgākie ir tie, kurus mēs neredzam. To izmēri ir līdz 10 mikroniem, tā ir piektā daļa no cilvēka mata diametra. Dažkārt, ejot mājās no balles vasarā, mēs redzam kaut tā ņirbuļo saules staros, tie ir gigantiskie putekļi," skaidro Iveta Šteinberga "Putekļi pēc to izcelsmes un sastāva ir ļoti mainīgi: katrai vietai raksturīgi, iekštelpām un ārtelpām  raksturīgi, atkarīgi no avota, no klimata, no cilvēku darbības. Tie ir kā mazi bērni, viņiem ir pat savs dzīves cikls," turpina Iveta Šteinberga. "Putekļi dzīvo līdz dažām nedēļām, un viņi aug, viņi aglomerējas, uz viņu virsmas sorbējas, dažādas ķīmiskās vielas. Tādēļ arī es putekļus saucu ar vārdu viņi, jo man šķiet, ka tie ir dzīvi un tās nav abstraktas būtnes, kuras var būt kā matemātikā mēs nevaram raksturot," atzīst pētniece. Runājot par putekļiem apkārtējā vidē, Aiva Eindorfa norāda, ka vislielākās problēmas ir Rīgā. "Izteiktākās un augstākās koncentrācijas ir tieši Rīgas pilsētā un stacijās, kas ir transportu avotu ietekmes stacijas, kuras novērtē tieši transporta piesārņojumu," atzīst Aiva Eindorfa. Lielākais putekļu piesārņojums veidojas no individuālām mājsaimniecībām un no to apkures. Transporta gadījumā tas ir slāpekļa dioksīds vairāk. Šajā maigajā ziemā mājsaimniecību ietekme ir mazāka. Šogad pirmajos divos mēnešos Liepājā un Rēzeknē putekļu koncentrācija ir zemāka, nekā iepriekšējā gadā. Tas varētu būt saistīts ar apkures sezonu.  "Bet Rīgā diennakts pārsniegšanas gadījumu skaits ir pieaudzis. Uz šo brīdi īru apmēram jau fiksēti 17 diennakts pārsniegšanas gadījumā, gada norma ir 35 gadījumi. Tas, visticamāk, ir saistītas ar sāls un smilts kaisīšana uz ielām," atzīst Aiva Eindorfa. To, ka globālie procesi ietekmē arī putekļu koncentrāciju Latvijā, apliecina arī 2019. gada aprīlis, kad Sahāras tuksneša smilšu vētra ienesa izmaiņas arī datos pie mums "Pat Rucavā, kas ir lauku fona stacija, kas arī fiksē šo pārrobežu piesārņojumu, šajā stacijā mums reti kad ir dienas pārsniegšanas gadījumi, bet tieši šajā Sahāras tuksneša smilšu vētras laikā, arī šī stacija fiksējusi [putekļu koncentrācijas] pārsniegšanas gadījumus," bilst Aiva Eindorfa. Vulkāniskie pelni un arī putekļi Vulkānus iedala pēc izmēra  formas un lavas, kas no tā izplūst. No kā sastāv vulkānu putekļi vai pareizāk sakot – vulkāniskie pelni, kā šie pelni nonāk atmosfērā un kā vulkāna izvirdumi ietekmē klimatu, stāsta ierakstā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Ģirts Stinkulis atklāj vulkānu dabu un to, kā šie kalni izverd dažādos veidos sakarsušu lavu, pelnus un gāzes. Vispirms skaidrojums par to, kā iedalās no vulkāna izvirdusī masa un kas ir vulkāniskie pelni, kuri pēc izvirduma nosēžas gan tuvākajā apkārtnē gan arī nonāk atmosfērā. Visvairāk atmosfēru ietekmē eksplozīvie vulkāni, piemēram, minētais Krakatau, kurš 1883. gadā izvirduma laikā eksplodēja un izraisīja milzīgu cunami vilni. Izvirduma laikā tika iznīcināta aptuveni divas trešdaļas salas, kur atrodas Krakatau, un izvirduma izraisītais troksnis bija dzirdams līdz pat 5000 km attālumā no vulkāna. Izvirduma laikā melns dūmu un gāzu mākonis pacēlies aptuveni divdesmit piecu kilometru augstumā.

Šobrīd Centrāleiropas valstīs ir uzliesmojusi putnu gripas epidēmija. Visvairāk putnu gripas uzliesmojumi ir konstatēti Polijā, atsevišķi gadījumi arī Ungārijā, Slovākijā un Čehijā. No Polijas, kur šī putnu slimība ir konstatēta, mūs šķir nieka 300 kilometri. Vai jāuzmanās tikai putnkopjiem, vai arī visiem Latvijas iedzīvotājiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņas: putnu fabrikas „Ķekava” Veterinārā dienesta vadītāja Tatjana Lisakovska, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vadītāja Madara Volka, Latvijas Putnkopības asociācijas valdes priekšsēdētāja Zane Rostokina un ornitoloģe Andra Stīpniece. Zane Rostokina norāda, ka mazajiem ražotājiem vēl daudz jāmācās biodrošības pasākumu ievērošanā. Sociālā vietnē Facebook.com putnkopības grupā veiktā aptauja liecina, ka 60% nesatrauc putnu gripa. Aptaujas dalībnieki norādījuši, ka žēl putnu turēt iekšā. Tāpat nav nodrošināti biodrošības pasākumi putnu turēšanai telpās. Tāpat bioloģiskie audzētāji iebilst pret stingrajiem ierobežojumiem, kas neļauj putniem nodrošināt pastaigas dabā un rūpēties par pārtiku. Savukārt ūdensputnu turētājiem svarīga labturība pavasarī, kas ir vairošanās laiks. Putnkopjiem ir maza izpratne par situāciju kopumā Latvijā, Eiropa un pasaulē kopumā. Kamēr tas neskar paša maku, neinteresē. Šobrīd notiek PVD pastiprinātas kontroles reģistrētās saimniecībās. Lielākais drauds ir nereģistrētās saimniecības. Un runa ir par nereģistrētām saimniecībām, kur ir pat vairāki simti putnu. Lai pasargātu savus mājputnus no saslimšanas ar putnu gripu, iesaka ievērot biodrošības pasākumus.

Ieva Biteniece un Artūrs Fatjkins šoreiz ļoti atklāti - par savām bailēm, nedrošību un pat nāvi. 

Jaunrades deju konkurss - vai tas ir atskaites punkts, lai iezīmētu situāciju latviešu skatuviskās dejas kopainā un pamanītu jaunus autorus un arī trūkumus? Ko mēs saprotam ar vārdu jaunrade un ko neparastu skatuves dejā šajā gadā no jaundarbiem varam izcelt, Kultūras Rondo vērtē horeogrāfe, Valsts izglītības satura centra deju nozares padomes vadītāja Zanda Mūrniece, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa, kura darbojās žūrijā, deju kopas „Zalktis” repetitore Rūta Lauce un horeogrāfs, tautas deju ansambļa "Teiksma" vadītājs Jānis Ērglis. XXII Jaunrades deju konkursa fināls notika 25. janvārī Ogres novada Kultūras centrā. Finālā 19 horeogrāfi skatītāju un žūrijas vērtējumam nodeva 41 deju, kuru izdejoja 26 kolektīvi. Visvairāk apbalvojumu – par 3 dejām saņēma Jānis Ērglis. Konkursa pirmā kārta norisinājās 2019. gada nogalē Mālpilī un Slampē, tajā žūrija izvērtēja 84 jaunas dejas, ko radījuši 37 autori. Finālam tika izvirzītas 42 dejas. Konkursā horeogrāfi piedāvā jaunas dejas divās kategorijās – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares un latviešu skatuviskās dejas, kas veidotas izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tās elementus. Jaunradītās dejas konkursā rāda pašu horeogrāfu izvēlēti kolektīvi. Kategorijā “Latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares” 2. vietu ieguva Ilmāra Dreļa deja “Balabaska”, 1. un 3. vietu žūrija izlēma nepiešķirt. Kategorijā “Latviešu skatuviskā deja” (veidotas izmantojot latviešu folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus) 3. vietu ieguva Dagmāra Bārbale par divām dejām - “Tautiņas aizveda vērpājiņu”, “Uz Kurzemi” un Jānis Ērglis par deju “Visi ceļi guņiem pilni”. 2. vieta piešķirta Ilmāram Dreļam par deju “Aulejas klezmers”, Jānim Purviņam par deju “ Es saviju vainadziņu” un Taigai Ludboržai par deju “Aiz vīriņa laba dzīve”. 1. vietu ieguva Agris Daņiļēvičs par deju “Neviens mīļi tā nebrauca” un Jānis Ērglis par dejām  “Buobu dancis” un “Uz Daugavas es dzīvoju”. Skatītāju simpātiju balvu ieguva Reinis Rešetins ar deju "Zem tupeles nedzīvoš". Pilns konkursa laureātu saraksts atrodams Latvijas Nacionālā kultūras centra mājaslapā.

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA), sadarbībā ar pētījumu kompāniju Kantar TNS ir veikusi pētījumu "Latvijas iedzīvotāju mūzikas patēriņa paradumi 2019". Ar pētījumu, kā mainījušies mūzikas patēriņa paradumi Latvijā, iepazīstinās Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības vadītāja Liena Grīna. "94% no aptaujātajiem atzinuši, ka klausās mūziku ierakstos ikdienā, galvenokārt tā ir kā fons," ar pētījumu iepazīstina Liena Grīna. Visvairāk cilvēki  patērē mūziku, pārvietojoties ar auto (44%).Taču mūzikas ierakstu iegādei cilvēki gadā ir gatavi tērēt maz – līdz 10 eiro, turklāt 73% aptaujāto gada laikā nav iegādājušies mūzikas ierakstus. "Bez maksas – raksturīgs mūsu mentalitātei, ja runājam par kvalitatīvu mūziku, protams, bez maksas ne vienmēr ir labālais," vērtē Grīna. "Tas ir arī paaudžu jautājums. Jaunā paaudze izvēlas mūziku profesionāli savam gaumes līmenim un vairāk klausās fokusējoties uz to, ne tikai fonā." Tāpat pētījuma dati liecina, ka 78% cilvēku mūziku neiegādājas. "Ļoti svarīgs ir radio, cilvēki klausās radio un radio ir viens top avotiem šo gadu laikā, kamēr pētām," norāda Grīna. "Ja cilvēks radio var sasniegt sev vēlamo mūziku, tā ir atbilde, kāpēc neiegādājas, var iegūt bez maksas, klausoties radio." Grīna arī skaidro, ka arvien vairāk mūziku cilvēki paterē digitāli, gan iegādājoties, gan bez maksas pieejamo. Radio arī ir izkonkurējis youtube.

Ik pa laikam izskan aicinājumi neēst pārtikas produktus, kas ir kaut vai tikai nedaudz, bet tomēr bojājušies. Nedaudz iebojāts ābols, tomāts, gurķis – nevienam vien liekas, ka tas ir ēdams, ja vien bojāto vietu izgriež. Nesen zinātniskais institūts “Bior” izplatīja ziņu par to, ka būtu jāizvairās no patulīna – dabiskas izcelsmes toksīna, kas sastopams daudzos pārtikas produktos. Visbiežāk jau ābolos, kas šobrīd mums apkārt nudien netrūkst. Par to, kāpēc patulīns tik bīstams un kādas vielas vēl veidojas jau kādu laiku pastāvējušos augļos un dārzeņos, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior” Ķīmijas laboratorijas vadītāju Vadimu Bartkeviču un Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītāju Māri Eiklonu. Eksperti skaidro: Nav pareizi arī izgriezt ābola bojāto vietu un pārējo apēst, jo patulīns var izplatīties arī tajā ābola daļā, kas vizuāli šķiet nebojāta. Arī pie ābolu pārstrādes ir jāizvairās no nekvalitatīviem āboliem. Galīgi aplami, ka bojāti āboli derēs sulai. Tas jāņem vērā ne tikai rūpnieciskā ābolu pārstrādē, bet arī mājās, spiežot ābolu sulu. Patulīns ir ļoti izturīgs, tas, ka ābolu sulu uzvāra, patulīns tajā nemazināsies Pārbaudei paraugus ņem no ābolu produktiem veikalos, noliktavās, pārstrādes uzņēmumos. Pārbaudes veic Latvijā ražotiem un importētiem produktiem, kuru sastāvā ir āboli. Patulīns iedarbojas uz cilvēku imūnsistēmu, vājina to, tāpat negatīvi iedarbojas uz nervu sistēmu un gremošanas sistēmu. Vai patulīns var izraisīt kancerogēnas saslimšanas, zinātnieku domas dalās. Šis pelējums vislabāk attīstās skābos produktos – riska produkts ir āboli, var minēt arī tomātus un jāņogas, bet tur koncentrācijas līmenis ir zemāks. Sliktā pelējuma dažādie veidi Kas dzīvo iepelējušā maizē, riekstos, ievārījumā un gaļā, kā veidojas šīs pelējuma sēnes, vai tās var atpazīt un ko tās nodara mūsu organismam? Par kaitīgajiem pelējumiem un arī botulīna toksīnu, kas var slēpties marinētās sēnēs stāsta mikrobioloģe, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā  institūta „BIOR” direktora vietniece laboratorijas jautājumos Olga Valciņa. Līdz šim ir zināmi vairāki tūkstoši pelējuma sēņu sugu. Tās mitinās mums apkārt kopš dzīvās dabas pirmsākumiem un lielais vairums no šīm pelējuma sēnēm ir nekaitīgas, derīgas un labas. Taču šoreiz stāsts par tiem “tumšajiem zirdziņiem”, kas mēdz slēpties pārtikas produktos, pat maskēties tajos un nodara sliktu mūsu organismam. Kurš pelējums ir bīstamākas – baltais, melnais vai zaļais un kā tas dzīvo produktos? Lai izvairītos no pētnieces minētajiem bubuļiem, nosauktie pārtikas produkti jāglabā vēsās un sausās vietās, un, piemēram, ja maizi paredzēts lietot ilgāk par pāris dienām, tad ideāla vieta tās glabāšanai ir saldētava. Arī citus produktus šī vieta pasargās no bojāšanās. Tātad te jāatceras teiciens – “sargi sevi pats un tad Dievs tevi sargās”.

Izglītības iestādēs norāda, ka šogad ir īpaši tendence pieaugt reemigrējošo bērnu skaitam Latvijas skolās, īpaši  1 - 6.klašu grupā, un 45% skolu atzinušas, ka viņiem nav pieredzes darbā ar reemigrantu bērniem, kamēr tikai 23% skolu atzīst, ka viņiem nav nekādu problēmu vai vajadzību. Kā Latvijas skolās iekļaujas bērni, kuru vecāki ir atgriezušies Latvijā, un kā šiem bērniem palīdzēt labāk apgūt izglītības programmu? Kāda Izglītības un zinātnes ministrijas, pašvaldību un skolu sadarbība šo jautājumu risināšanā un kāda loma tajā vecākiem, interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadismts. Raidījuma viesi: Marta Žagare, trīs bērnu mamma, skolotāja, kura pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezusies Latvijā un sākusi strādāt Ikšķiles pamatskolā, Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Ija Groza, psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Martinsone, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross un Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle. 12.septembrī Drabešu Jaunajā pamatskolā “Drabešu skola” notika seminārs vispārizglītojošo skolu vadītājiem un izglītības pārvalžu speciālistiem “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”, bet pirms tam tika veikta aptauja par to, kāda šobrīd ir situācija Latvijas skolās saistībā ar reemigrantu bērniem. Aptaujā piedalījās 115 skolas no visas Latvijas. Aptaujas rezultāti liecina, ka lielākie izaicinājumi skolām ir bērnu atšķirīgais zināšanu līmenis, viņu sagatavotība mācībām Latvijā, tāpat latviešu valodas zināšanas un prasmes. Aptaujas dalībnieki norādījuši, ka bieži sekmīgs bērns var kļūt nesekmīgs tieši latviešu valodas prasmju dēļ. Savukārt šie izaicinājumi rada trešo, ka bērnu zināšanas uzreiz ir jāvērtē un nav nekāda pārejas perioda. Tāpat aptaujas dalībnieki norāda, ka nepieciešama palīdzība darbam ar bērniem, kuri atgriezušies Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrija regulāri apkopo informāciju par to, no kurām valstīm bērni atgriežas Latvijā. Visvairāk bērnu Latvijā ir atgriezušies no Lielbritānijas. Pamatā bērni mācās Rīgā pēc atgriešanās Latvijā. Valsts tiem, kuri jau mācījušies Latvijā iepriekš, ir atbalsts latviešu valodas un vēstures apguve vienu gadu. Tiem, kuri nav mācījušies, papildus latviešu valodas apguve ir nodrošināta 1 – 3 gadus atkarībā no nepieciešamības  

Digitālās prasmes lietotājiem ir nepārtraukti jāatsvaidzina, ir tie, kam tas sagādā raizes, ir cilvēki, kurus tas neuztrauc. Banku speciālistu novērojumi rāda, ka senioriem digitālo prasmju apgūšana nebūt nav problēma. Jā, gados vecāku cilvēku apmācības process būs krietni ilgāks nekā jauniešiem, bet lielākas problēmas jaunu digitālo prasmju apgūšanā ir cilvēkiem vecumā 50+. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas aktīvo senioru alianses pārstāve Līvija Marcinkeviča, „Swedbank” projektu vadītāja Līga Krievāne-Kalniņa, Latvija.lv pārstāvis Zigmārs Grūbe un SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars. Visvairāk problēmu jaunu prasmju apgūšana sagādā cilvēkiem pirmspensijas vecumā. Līga Krievāne-Kalniņa norāda, ka pensijas vecuma cilvēki ir ļoti apzinīgi klienti, ja viņi ir aicināti izvēlēties smart ID, viņi to arī apzinīgi dara. „Ja viņiem ir iemācīts, ierādīta viena taciņa, viņi arī apzinīgi to dara,” skaidro Līga Krievāne-Kalniņa. „Pieļauju domu, ka 50+ klientiem, kuri ir kūtrāki, kuriem ir vajadzīgs papildus pamudinājums vai aicinājums kaut ko darīt, varbūt kautrējas lūgt palīdzību, jo liekas, ka es taču visu vēl varu. Šai klientu grupai grūtāk, arī statistika rāda, ka viņi mazāk aktīvi jaunu paradumu apgūšanā.” "Cilvēkiem ir dažāda digitālo risinājumu lietošanas pieredze, visās vecuma grupas parādās konservatīvi klienti, kam vajadzīgi citi motivatori savu prasmju papildināšanai ikdienā,” vērtē Līga Krievāne-Kalniņa. Ne visiem ir rēķini jāmaksā, kādā ģimenē tas ir sadalīts, kādā to veic viens cilvēks, cits iepērkas aktīvāk, izmantojot interneta vidi. Kaut kas palikt ārpus zināšanu loka „Dažāda ir klientu uzvedība dažādās vecuma grupās. Jaunieši ir bailīgāki vēl par senioriem. Viņi ir bravurīgi, kad jārunā, kad jādara, dažkārt nesanāk. Seniori ļoti mainījušies, ir dažādi cilvēki ar dažādam prasmēm,” piekrīt Arnis Škapars. Līvija Marcinkeviča arī piekrīt, ka seniori ir dažādi, atšķiras tie, kas pensionējas tagad, no tiem, kas pensijā aizgājuši pirms 10 gadiem. Cilvēki pēdējos gados ir apguvuši daudzas prasmes darboties digitālā vidē un tās saglabājas arī pēc aktīvās darba dzīves. Aliansē senioriem ir iespēja dažādos līmeņos apgūt datorprasmes, pēdējie gadi pieprasa papildinātie finanšu sistēmas pratībā. Tāpat daudzi nāk uz individuālām konsultācijā ar saviem datoriem, telefoniem. „Digitalizācija ir strauja, bet ir jāinvestē laiks, lai pacietīgi stāstītu cilvēkiem,” norāda Arnis Škapars. Viņš arī min, ka ģimene ir svarīga senioriem digitālo prasmju apguvē, svarīgi, ka bērni pacietīgi izskaidro un parāda, kā rīkoties interneta vidē, kā rīkoties ar viedtālruni.  

Dietologi un uztura speciālisti iesaka zivis un zivju produktus uzturā lietot vismaz divas reizes nedēļā. Bet, vai zivis mēs varam uzskatīt par tīru pārtikas produktu? Ir veiktas analīzes vairākām plaši uzturā lietotām zivīm, rezultātus atklājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi vides zinātņu doktore Jana Simanovska, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks, Jūras monitoringa nodaļas vadītājs Juris Aigars, Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākais eksperts Andris Vaiders un Pasaules Dabas fonda pārstāve Sarmīte Kolāte. „Pētījumā vērtēja vēsturisko piesārņojumu zivīs un izvēlējās analizēt zivis, ko var nopirkt Latvijā. Pētījuma izvēlējās mencu, lasi, reņģes un pangasiju. Reņģes un menca nāca no Baltijas jūras, pangasija audzēta Vjetnamas fermās, lasis, rakstīts no Atlantijas okeāna, tomēr audzēts Norvēģijā fermās. Pangasiju izvēlējās iekļaut pētījumā, jo daudzi stāsta, ka tā ir ļoti slikta un indīga zivs,” skaidro Jana Simanovska. Pētījumā vērtēja, cik daudz dzīvsudraba un hlororganisko atliekvielu ir šajās zivīs. Mūsdienās ir daudz ierobežojumu dzīvsudraba lietošanai, bet agrāk to daudz izmantoja rūpniecībā. Dzīvsudraba koncentrācija jūrā ir neliela, bet tas labi šķīst taukos un uzkrājas jūras dzīvniekos, no vieniem pāriet uz citiem un katrā koncentrācijas pakāpe pieaug. Ja zivi apēdīsim, arī uzņemsim dzīvsudrabu. Visvairāk dzīvsudraba atrasts mencu aknās. Mazāk pašā mencā. Arī reņģēs konstatēja dzīvsudrabu, bet nekur netika pārkāptas pieļaujamās normas. Dzīvsudrabu pilnībā neatrada ne pangasijā, ne Atlantijas lasī, kas nāk no fermas Norvēģijā. Jana Simanovska neiesaka pārāk daudz ēst mencu aknas. Mazu bērnu vecākiem un grūtniecēm vajadzētu iepazīties ar ieteikumiem, kā ēst zivis un kādas izvēlēties. PVD pārstāvis Andris Vaiders vērtē, ka visticamāk mencas, kurām veikta pārbaude, nav Baltijas jūras mencas, jo PVD ir jau vairākus gadus aizliedzis uzturā lietot Baltijas jūrā zvejotu mencu aknas. Minimālais dzīvsudraba daudzums pārbaudītajās aknās rāda, ka tā nav Baltijas jūras mencu akna. „Vēl pārbaudīja hlororganisko piesārņotājumu esamību zivīs, kas visticamāk arī ir vēsturiskais piesārņojums, jo tos daudz izmantoja kā pesticīdus un domāja, ka tie ir maz toksiski,” skaidro Jana Simanovska. Ar laiku konstatēja, ka šie savienojumi, vidē nokļūstot nenoārdās un parādās daudz ilgtermiņa ietekmes, ko sākumā nenovērtēja. Pesticīds DDT nedaudz parādās mencās, noteikti tas ir vēsturiskais piesārņojums. 0,007 mg DDT uz kilogramu ir reņģēs. DDT neatrada ne pangasijā, ne lasī. Juris Aigars norāda, ka attiecībā uz cilvēku pārtiku nav satraukuma par piesārņojumu zivīs, bet vides viedokļa dzīvsudrabs ir viens no diviem problemātiskākajiem piesārņojumiem.     Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Jauniešu un pašu iebraucēju aptaujās iegūti dati par Rietumeiropas un Austrumeiropas jauniešu attieksmi pret imigrāciju. Neskatoties uz mazo imigrāciju Latvijā un pašu latviešu piedzīvotām imigrantu gaitām pasaulē, jaunieši pret iebraucējiem ir noskaņoti negatīvi. Dati liecina, ka jaunieši postsociālisma valstīs mēdz būt negatīvāk noskaņoti pret imigrāciju un vairāk atstumt imigrantus, nekā jaunieši Rietumeiropā. Tomēr skaidras atbildes, kāpēc tas tā nav. Raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Inta Mieriņa. "Bažas par imigrantiem lielā mērā ir saistīta ar ekonomisko spriedzi. Visvairāk negatīvās attieksmes ir cilvēkiem, kas dzīvo grūtākos ekonomiskos apstākļos, kas strādā mazāk kvalificētu darbus, dzīvot ekonomiski grūtākos reģionos," norāda Inta Mieriņa. Negatīvāka ir attieksme cilvēkiem, kas paši nav saskārušies ar migrantiem, bet vairāk paļaujas uz mediju informāciju. Ir negatīvs mediju efekts attieksmē pret imigrantiem. Tāpat valstīs, kur ir vairāk imigrantu, veco imigrantu attiekme pret jaunajiem ir negatīvāka nekā pamatnācijai. Piemēram, turki Vācijā nav apmierināti ar jauno imigrācijas vilni.  

Taukskābēm ir nozīmīga loma daudzu organisma funkciju nodrošināšanā un, kā liecina pēdējo gadu pētījumi, ļoti svarīgas ir to savstarpējās proporcijas. Kādām jābūt šīm proporcijām, kā tās noteikt un kā palīdzēt organismam saglabāt līdzsvaru, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro medicīnas doktore Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedras docente Laila Meija un klīniskā farmakoloģe farmaceite, Latvijas Universitātes docente  Inese Sviestiņa. Omega 3 un Omega 6 ir vienas no būtiskām vielām, kas organismā īsti nesintezējas, tās uzņemam ar uzturu. Mūsdienās ir daudz datu, ka galvenās hroniskās slimības ir lēni ritošs iekaisums, kas veicina nelabvēlīgo situāciju organismā, tāpēc svarīgas ir attiecības taukskābēm. Agrākās diētās attiecības bija citādas, šodien Omega 3 uzņemam par maz, bet Omega 6 ir par daudz organismā. Tāpēc jādomā par ēšanas ieradumiem un produktu izvēli kopumā. Ķīmiski izmainītiem produktiem daudz tiek pievienotas vielas, kam ir nelabvēlīgs efekts organismā. Piemēram, ēdot augļus fruktozi retos gadījumos var uzņemt par daudz, bet ēdot pusfabrikātus, kur jau tā ir pievienota, kombinācija var veidoties nelabvēlīga. Omega 3 taukskābēm ir aizsargfunkcija organismā, saistība ar cukura līmeņa regulāciju, sirds asinsvadu slimībām. Papildus lietojot taukskābes preparātu veidā, efekts ir neliels. Tas jāapspriež ar ārstu. Visvairāk Omega 3 taukskābes ir zivīs, sēklās – linsēklās, kaņepēs, riekstos. Omega 3 taukskābes ir arī svarīgas muskuļiem, nervu sistēmai. Taču, uzņemot Omega 3 taukskābes ar uzturu, jāņem vērā, jo lielāka zivs, jo lielāks risks, ka okeāna piesārņojums būs zivī.

Mūsu straujajā laikmetā strauji noveco mūsu iepriekš iegūtās zināšanas un profesionālās iemaņas. Tāpēc cilvēkiem pat ar daudzu gadu profesionālo pieredzi neizbēgami ir jāatgriežas skolas solā un pie mācībām. Kā šobrīd sokas ar nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveidi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Ingus Zitmanis, Valsts izglītības attīstības aģentūras Profesionālās izglītības projektu departamenta direktora vietnieks, Pieaugušo izglītības pārvaldības nodaļas vadītājs, un Dagnija Vanaga, Rīgas Valsts tehnikuma direktore. Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) uzsāk trešo pieteikšanās kārtu Eiropas Savienības (ES) fondu pieaugušo izglītības projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”. Tajā ikviens strādājošais un pašnodarbinātais no 25 gadu vecuma var pieteikties mācībām 11 tautsaimniecības nozarēs, līdz 17. septembrim iesniedzot pieteikumu kādā no 70 izglītības iestādēm visā Latvijā. Kopumā šajā kārtā iedzīvotāji var izvēlēties apgūt ap 100 dažādas prasmes un kvalifikācijas, ko izglītības iestādes piedāvā mācīties vairāk nekā 400 dažāda garuma un satura izglītības programmās. Visvairāk mācību iespēju šajā kārtā ir elektronisko un optisko iekārtu ražošanas un IKT nozarē, metālapstrādē, mašīnbūvē un mašīnzinībās, kā arī transporta un loģistikas nozarē. Programmas ietvaros pirmo divu kārtu laikā gandrīz 9000 atgriezušies skolas solā, lai pilnveidotu savas kompetences un zināšanas.

Kristīne Matīsa, spilgta kino aprakstniece, vēsturniece. Visvairāk Kristīne raksta par Latvijas filmām. Par mūsdienu un arī par senajām leģendārajām un to veidotājiem. Precīzi un tēlaini. Kad to izlasi, ir tā itin kā ar labvēlīgu cilvēku būtu domās dalījies.

Slovāku tautas pasaku "Kur saulīte noslēpusies?" 1983. gada 13. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Kad saulītei priekšā aizlien milzīgs, draudīgs un tumšs mākonis, lauku sētā sākas panika. Jau veselas trīs dienas no saulītes nav ne vēsts! Kur viņa, nabadzīte, palikusi?! Visvairāk pēc saulītes skumst mazie cālēni, žēlojoties cāļu mammai, ka vajagot taču atkal dabūt saulīti atpakaļ pie debesīm! Glīti saposušies, mazie čiepstētāji dodas ceļā. Sakņu dārzā aiz kāpostgalvas ierauga gliemezi. Prasīs tam, vai nezina, kur saulīte palikusi. Gliemezis - liels, ragains, savu māju uz muguras uzlicis, sakās, ka nezinot vis. Taču - rau, kur uz sētas tupot žagata: varbūt tā būšot ko dzirdējusi? Nē. Arī žagatai nav ne jausmas par saulītes ceļiem, taču viņa iesaka taujāt pēc padoma zaķim. Bet atkal - nekā! Saulītes meklētāju pulciņš ieintriģēts dodas tālāk. Aiziet pie strauta, kur peldas pīlīte: lai gan arī viņai nav ne jausmas, kur saulīte pazudusi, strauta viņā pusē dzīvojot ezis - viņš nu tiešām zināšot! Visi sakāpj vienkocī, pārceļas pāri strautam un dodas pie eža - vienīgās cerības! Ezis, brīdi padomājot, atbild: "Kā nu ne! Aiz dižskābarža ir liels kalns, aiz kalna - liels mākonis, aiz mākoņa - sudrabotais mēnestiņš, bet no mēnestiņa saules mājiņu ar roku var aizsniegt!" Ezis paņem nūjiņu, uzmet galvā cepuri un iet pa priekšu, ceļu rādīdams. Uzrāpušies augstā kalna galā, saulītes meklētāji ierauga: lielais, tumšais, draudīgais mākonis aizķēries aiz kalna smailes! Nu visi sakāpj tam virsū, kārtīgi sašūpo, un mākonis aizpeld tieši pie saulītes.  Taču izrādās, ka saulīte... aizgulējusies! Namiņa logi tumši, viss kluss un tumšs. Ko nu darīt? Ceļotāji saceļ tādu lērumu, ka pamodina saulīti, taču kā lai viņa rādās pie debesīm, ja trīs dienas gulējusi un tumsusi? Spēka nav paspīdēt! Visi ķeras pie darba: spodrina un sapoš saulīti spožu jo spožu. Urrā! Iziet saulīte ārā, un uzmirdz kā visīstākais zelts!