Podcasts about mazais

#DigitālāsBrokastis noslēdz tehnoloģiju pasaules aktualitāšu atskatu ar Viedtālruņu gada balvu 2024, kurā kopā ar Lauri Āboliņu no "Konsumer" YouTube kanāla un Jurģi Spulenieku no portāla "kursors.lv" izceļam labākos kategorijās “Lielais”, “Mazais” un “Izlēcējs”. Apspriežam kopējās tendences ierīcēs, kuras jau mūsdienās varam dēvēt par mūsu labākajiem digitālajiem draugiem. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Aizvadītajās nedēļās pasaules valstu pārstāvji tikās Kolumbijas pilsētā Kali sarunās par biodaudzveidības jautājumiem un ekoloģisko krīzi, kas piemeklē planētu šobrīd. Sākot ar drošticamiem datiem par ekoloģisko stāvokli, beidzot ar rīcības plānu - diskutējamā bijis daudz. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies dabai un klimatam, un tam, kā mums sokas ar plāniem apturēt sugu izzušanu uz zemes. Nav jaunums, ka šajā gadsimtā piedzīvojam masveidīgu dabas daudzveidības samazināšanos. Lai šajā jautājumā steidzami kaut ko mainītu, reizi divos gados tiekas pētnieki un dažādu valstu pārstāvji. Šogad šī sanāksme norisinājās Kolumbijā, kas starp citu ir viena no dabas daudzveidības ziņā bagātajām valstīm pasaulē. Kas lemts šajā samitā, skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un bioloģijas zinātņu doktore, pētniece, Latvijas Hidroekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Astra Labuce. Jauna rubrika raidījumā Bet raidījuma ievadā jauna rubrika, kurā turpmāk skanēs katru pirmdienu. Tajā aplūkojam, kas interesants zinātnes pasaulē noticis brīvdienās. Aizvadītajā nedēļas nogalē aktuālākais bija rudens vētra un vējš. Tāpēc stāsts par vēju, vējainākajām pilsētām, bet ekspertam, kukaiņu pētniekam Voldemāram Spuņģim vaicājam, kā lapu pūteji, ko izmanto arvien plašāk, ietekmē tos, kas dzīvo uz augsnes. Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai Aizvadītajās nedēļās raidījumā esam stāstījuši par 2024. gada Nobela prēmijas laureātiem dažādās nozarēs. Pasniegta arī Nobela Miera prēmija, un tā atgādina par cīņu pret 20. gadsimtā radītu postošu spēku - kodolieročiem. Ko šādi ieroči spēj īstermiņā un ilgtermiņā izdarīt ar vides un cilvēka veselību? Hirosima un Nagasaki, Bikini atols, Čornobiļa, Fukušima, pēdējā laikā arī Zaporižja Ukrainā - visas šīs vietas pasaulē saistītas ar traģēdijām vai riskiem, kas iespējami, izmantojot noteiktu ķīmisko elementu specifisko dabu. Bet kurš tad to izmanto? Protams, cilvēks. Tieši tāpēc Otrā pasaules kara laikā zinātnes atklājumi noveda pie kodolieročiem, lai viena valsts varētu nolikt pie vietas citu. Savukārt cilvēku paviršība ļāvusi notikt atomelektrostaciju avārijām, un politiskās ambīcijas no šādiem riskiem mūs nepasargā arī mūsdienās. Par kodolieroču tapšanu un to graujošo ietekmi daudzi būs guvuši priekšstatu no vairākas “Oskara” balvas saņēmušās filmas “Openheimers”, kas stāsta par “atombumbas tēvu”, pirmo kodolieroču radītāju, amerikāņu fiziķi Robertu Openheimeru. 1945. gada 6. un 9. augustā kodolieroči “Mazais zēns” un “Resnais vīrs” tika uzspridzināti virs Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki. Bet šogad Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai "Nihon Hidankyo", kas pazīstama arī ar nosaukumu "hibakusha". Prēmija piešķirta par organizācijas centieniem panākt no kodolieročiem brīvu pasauli. Vai tas ir iespējams un kādu ietekmi uz cilvēka un vides veselību atstāj kodolieroči, par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni.

Mazais pasaules diktāts latviešu valodā Liepājā "Putni brīnās par Liepāju". Tekstu diktē Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Pēc diktāta tiešraides salīdzināšanai pieejams tā oriģinālteksts vietnē raksti.org.

Floriste, IT speciālists, aviācijas un kosmosa inženierijas studente - tie ir tikai daži no Birmingemas mazā teātra aktieriem. Ar amatierteātra pārstāvjiem, kuri ar saviem iestudējumiem piedalās arī dažādos festivālos Apvienotajā Karalistē un rūpējas jaunu tradīciju rašanos diasporas amatierteātru kustībā Eiropā, tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. "Birmingemas Mazais teātris ir sabiedriska organizācija, kas dibināta 2018.gadā, un kopš tā brīža teātra mērķi ir augstvērtīgi sasniegumi un katra dalībnieka personiskā izaugsme, izrādes spēlējot gan latviski, gan angliski." Tā par Birmingemas Mazo teātri, lasām viņu mājas lapā. Sarunājas Birmingemas Mazā teātra dvēseles un kurbulētāji: direktore Dace Čaklā, teātra režisors, Latviešu kultūras centra Birmingemā vadītājs Ingmārs Čaklais, aktrise un vairāku projektu koordinatore Elza Umure, aktrise Katrīna Tamisāre, kas teātrim pievienojusies no Zviedrijas un uz mēģinājumiem brauc no Stokholmas, un teātra režisore un aktrise Dināra Klepere.

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Ne vairāk, ne mazāk tā ir Mirdza Ķempe! Atgādināšu, ka viņa bija pirmā Latvijas Radio spīkere, savu karjeru uzsākot nu jau tālajā 1928. gadā. Savas humorspējas Ķempe izkopa jau 1930. gados, tulkojot un pielāgojot ārzemju šlāgeru tekstus skaņuplašu fabrikas "Bellacord" vajadzībām. Pāvils Ieviņš (1926 – 2016), atceroties darba gadus pirmskara Latvijas radiofonā, piemin (gan it kā ar skatu no augšas) Ķempes organisko spēju sacerēt jautrus pantiņus: "Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu  ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju grāvējus jeb šlāgerus, kuriem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūros patafoni skandināja lipīgā meldijā iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: "Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu...", un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore. Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū– ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās." (Ieviņš 2009: 41 – 42). Bez jau minētā "Mazā mērkaķīša" Ķempes darināti vārdi ir arī dziesmām "Dejo, dejo, pagriezies!", "Šņāci, Minna!" un vēl virknei citu. Minēto dziesmu popularitāti tautā nodrošināja gan iecienīti dziedātāji, gan viegli uztveramas melodijas un asprātīgi, ar humora pieskaņu veidoti teksti. Tulkoto tekstu autores – Ķempes – vārds nekur publiski neparādījās. Ķempei padomju laikā ir laba mīlestības lirika, bet pilnīgi nebaudāma sabiedriski tendētā dzeja. Pie tam viņa pati apzinājās, ka raksta muļķības, jo viņai bija izcila humora izjūta. Rakstnieks Jānis Liepiņš atceras kādu negadījumu ar dzejnieci, ko viņa spējusi pārvērst jokā un nedaudz vēlāk iemiesot dzejoļu grāmatas nosaukumā: "Reiz [Ķempe] sacīja, ka esot aizkritusi kreisā auss un pasliktinājusies dzirde. Ko nu lai darot? Es mierināju, teikdams, ka tas droši vien būs auss sēra dēļ. Mudināju vairāk runāt, kustināt žokļus, jo sērs ausīs krājas tikai klusētājiem. Tad dzejniece gandrīz iekliedzās no prieka un pavēstīja, ka savu jauno dzejoļu grāmatu nodēvēšot "Es nevaru klusēt." (Liepiņš 1982: 157). Dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Es nevaru klusēt" Ķempe patiešām 1959. gadā uzrakstīja, kaut dzeja tajā tur pārsvarā tāda, ka labāk būtu turpinājusi klusēt. Ar ilgstošu radio diktores pieredzi viņai nevarēja būt problēmu publiski uzstāties, bet tuvai paziņai Ainai Kļaviņai (1923-2014) viņa atzinusies, ka "šausmīgi baidās kāpt tribīnē, jo visu laiku liekoties, ka tūlīt nokritīs bumbierenes". (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 100). Vizma Belševica (1931-2005) tāpat kā daudzi neatzina Ķempes sabiedrisko darbošanos un dzeju, atzinīgi vērtēja viņas mīlestības liriku, bet pāri par visu dzejnieces personības spilgtumu: "[Mirdza Ķempe] ir grūti izprotams cilvēks. Manā uztverē laba bija viņas pirmā grāmata ("Rīta vējš", 1946, kur sakopoti trīsdesmito gadu un kara laika dzejoļi). Pēc tam tā dzeja, par kuru viņai jau titulu iedeva, un viss, ko viņa tālāk darīja, manā uztverē nav nekāda dzeja. Kā cilvēks viņa bija ļoti tieša, vaļsirdīga, skaļu balsi. Viņa ienesa dzīvību Rakstnieku savienības saietos ar savu diktores balsi, ar savu zināmu bērnišķību, tiešumu. Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone." (Belševica 2002: 203) Pēc Erika Ādamsona Mirdzas Ķempes  nākamais vīrs Linards Naikovskis bija gandrīz uz pusi par viņu jaunāks un homoseksuāls, kas padomju laikiem bija kas neiedomājams. Vēl vairāk – dzejniece veltījusi Naikovskim virkni dzejoļu, kas, lai tiktu publicēti, ietverti nelielā aizplīvurojumā, bet garā gana brīvi ("To nemīli", "Tam, kas smejas", "Savādais draugs", "Tik brīvais"). Skolnieces, kurām Naikovskis kādu laiku Rīgas 6. vidusskolā mācījis angļu valodu, reiz iedrošinājušās pajautāt, kāpēc viņš apprecējis gados par sevi stipri vecāku sievu. Uz to Naikovskis atteicis: "Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?" (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 40) Ķempe šai sakarā ne bez pašironijas, apspēlējot tēmu par 1957.gadā un vēlāk kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, mēgusi teikt, ka "Zeme ir veca, bet sputņiks jauns." (Kļaviņš,2023) Ķempe brīvi pārvaldīja vismaz 5 valodas, no kurām arī tulkoja. Starp viņas tulkojumiem ir Servantesa "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1956), Svifta "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (1959), Defo "Robinsons Krūzo" (1966) un vēl daudzi citi pasaules klasikas darbi. Starp tiem – arī angļu vēlīnā romantisma dzejnieces Kristīnas Džordžinas Roseti (1830-1894) dzeja. Roseti dzejoļa "Vienīgā atziņa" tulkojums: Viss niecība, ko vari ieraudzīt, Teic Mācītājs. Un it nekas nav tavs — Ne tas, ko saredz acs, vai sadzird auss. Tik īsu brīdi rīta rasa spīd. Un cilvēks zūd kā vējš, kā zāle krīt, Ar bailēm jāvada tam mūžs ir savs. Kur cerība, ko nāve neatraus? Drīz paiet prieks, un viņš starp pīšļiem mīt. Viss šodien ir tāpat kā vakardien, Un rītdiena to pašu redzēs vien, Zem saules jauns vairs nevar būt nekas. Ir laika gājums mūžam nemainīgs — No vecām saknēm vecie ērkšķi dīgs, Rīts dzestrais nāks pēc ausmas pelēkas. (Brīvā Zeme, 1939, Nr.246, 9.lpp.)

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.

Entuziasma pilns un pieredzējis makšķernieks - Kristiāns Godiņš šoreiz aicināts uz sarunu. No spiningošanas laivā viņš pievērsies pavisam citam interesantam copes veidam - foreļu ķeršanu dīķos, bet ne tāpat vien, bet arī liela mēroga mačos. Tikko Latvijas komanda atgriezās no pasaules čempionāta foreļu makšķerēšanā dīķos - Area Trout League (https://www.facebook.com/groups/587276864800116). Mazais sapnis bija zelts, īsti līdz tam nesanāca, bet pietrūka pavisam maz. Par šo interesanto un aizraujošo disciplīnu tad arī runājam. Epizode sadarbībā ar GPSPRO: https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Tel.: 20015015  @gpsprovideo  https://www.lielaisloms.eu/

Otrdienas "Neatliekamajā sarunā" rakstniece Nora Ikstena plašāk stāsta par 4. novembrī pulksten 20 Dzintaru koncertzālē gaidāmo muzikālo uzvedumu "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis." Uzvedums tapis par godu izcilā latviešu grafiķa, lietišķās mākslas meistara, gleznotāja un valsts karoga standarta autora Anša Cīruļa 140. jubilejai.  Kora uzvedumam atslēgu sniedz paša mākslinieka uzvārds – Cīrulis. Mazais, latviskais putniņš augstu gaisā, debesīs, ar saviem treļļiem, kas ir tik neaizmirstami pavasarī. Cīrulis – putns savieno zemi ar debesīm, tāpat kā Cīrulis – mākslinieks. Visu mūžu viņš sapņojis par glezniecību, augsto mākslu, apbrīnojis Vermēru, bet dzīves īstenība viņu vilkusi pie zemes – traukiem, mēbelēm, sienu dekoriem. Ansī Cīrulī itin kā savienojas divas personības – sapņotājs un reālists. Tāpēc nedaudz par stundu garākais kora uzvedums iecerēts kā divu stāstnieku – Viļa Daudziņa un Jāņa Šipkēvica (Shipsea) melodeklamācijas, kas stāsta faktus par un ap Anša Cīruļa dzīvi un mākslu, un tad Sigvarda Kļavas izvēlētā mūzika, kas papildina, noapaļo šo stāstījumu.  Stilistiski izteikts laikmetīgā stāstnieku valodā un mākslinieces Annas Heinrihsones vizuālajā ainavā uzvedums liecinās 21. gadsimta latvietim par mākslinieku, kas izturējis laika provi un pelnījis aktualizāciju. Cik katrā no mums palicis savpatā latviskuma juku un pārmaiņu laikos. Cik stiprs ir pamats zem kājām? Cik vietas palicis laikmeta sapņotājam, cik to pārmācis reālists? Varbūt ir brīdis pamanīt, ka zemes josla sakļaujas ar debesu joslu: dievišķā pasaulē viss notiek līdzīgi zemes dzīvei, gluži kā Anša Cīruļa mākslā. Sarunā ar uzveduma libretisti, rakstnieci Noru Ikstenu noskaidrojam, kāpēc uz skatuves vajadzīgi divi Cīruļi, runājam par Anša Cīruļa ievērojamo ieguldījumu latviešu mākslā un dzīvesziņā, kā arī mākslinieka ietveršanu rakstu valodā. Anna Marta Burve: Nora, kāda ir jūsu libreta vēsts? Vai tas ir Anša Cīruļa iemiesojums uzveduma dalībnieku miesās, vai tas ir stāsts par Cīruli, vai arī vienkārši iedvesmojums no Cīruļa dzīves un radošās darbības? Nora Ikstena: Tā atkal ir laimīga, liktenīga sakritība, kas man ir ļāvusi darboties kopā ar Sigvardu Kļavu un Annu Heinrihsoni šī uzveduma sakarā. Ansis Cīrulis, manuprāt, te būs ļoti dzīvs, jo viņš bija ļoti reāls cilvēks - mākslā viņš bija gandrīz amatniecisks, tajā pašā laikā viņš bija arī sapņotājs, kurš brauca uz Parīzi un kuram bija savas cerības un interese par augsto mākslu. Un tad nu libretā ir šie divi Cīruļi: Cīrulis-sapņotājs, kurš būs Jānis Šipkēvics, un Cīrulis-reālists vai reālai Cīrulis, kurš būs Vilis Daudziņš. Arī libreta formā centos izmantot gan prozas tekstu, kas cilvēku ieved reālajā Cīruļa dzīvesstāstā ar visiem viņa kāpumiem un kritumiem, savukārt Jāņa Šipkēvica mutē centos likt dzejiskas vārsmas: iemēģināju Raiņa strofu, protams, nepretendējot uz tik ģeniālām augstēm, bet vienalga – man liekas, ka ļoti labi mijas šis prozas teksts par Ansi Cīruli, kurā mēs uzzinām, kā viņš piedzima Dubultos, kādi bija viņa sapņi, kā viņš brauca uz Parīzi, kā viņš atgriezās Latvijā, pievērsās amatnieciskajai mākslai, bēgļu mākslas tēmai, un tad ir šie Jāņa Šipkēvica jeb Shipsea ierunātie teksti, un, protams, visam pāri kā savienojums ir Latvijas Radio kora solistu un dziedātāju dziedātās komponista Jēkaba Graubiņa apdares: to visu kopā salicis Sigvards Kļava. (..) Gribam izcelt mākslinieku, kura vārds varbūt daudziem Latvijā ir piemirsies, bet viņa sienu gleznojumi ir Dzintaru koncertzālē, ir bijušajā sanatorijā "Ogre", kas tagad ir kultūras objekts, un, ja mēs izejam cauri Cīruļa dzīvesstāstam, viņš mūsu mākslā ir viens no latviskuma pamatakmeņiem. Uzveduma radošā komanda: Jānis Šipkēvics (Shipsea) Vilis Daudziņš Rihards Plešanovs, klavieres Latvijas Radio kora solisti Muzikālais vadītājs Sigvards Kļava Režisors Pēteris Krilovs Libreta autore Nora Ikstena Scenogrāfe Anna Heinrihsone      

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore 20. gadsimta 30. gados mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942), interpretēdams senās tradīcijas, pievērsies madarošanai – ar rokas spiedes palīdzību apgleznotu audumu radīšanai. Audumu rotājumiem tika izmantoti etnogrāfisko motīvu un figūru īpatnēji stilizējumi, sevišķa vērība pievērsta Laimas figūru un Austras koka motīvu variācijām. Madarojumi guvuši ievērību Rietumeiropā rīkotajās izstādes (1934. gadā Stokholmā, 1935. gadā Briselē un 1938. gadā Berlīnē). Sākumā tika izmantotas koka un linoleja tehnikas, bet vēlāk viņš pielieto Latvijas Universitātes profesora Jūlija Auškāpa izstrādāto sietu šablonu metodi. Iniciatīva pievērsties jaunajai madarošanas tehnikai nāca no ķīmiķiem – LU rektora un vēlākā izglītības ministra, profesora Jūlija Auškāpa un LU privātdocenta Arvīda Veidemaņa. Savukārt gleznotājs Rūdolfs Kronbergs atceras, ka Cīrulim tehnoloģiski sietus izstrādāt palīdzējis ķīmiķis Elcers. Madarojumi tika veiksmīgi pielāgoti telpu interjera veidošanā: te jāmin Piena restorāns, Lauksaimniecības kamera, Rīgas Mazā teātra skatuves ietērpa veidošana u.c. Rīgas Amatniecības skolā šo Anša Cīruļa veiksmīgi popularizēto tehniku plaši ieviesa apmācības programmā, īpašu vērību pievēršot grāmatu iesējumiem. Gleznotājs Rūdolfs Kronbergs rakstījis: "Aiziesim pagātnē un atsēdīsimies Rīgas Piena restorāna mājīgajās telpās. Kad būsim tikuši galā ar skāb putru vai rupjmaizes zupu ar putu krējumu, palaidīsim skatu apkārt. Nepakavēsimies ilgāk pie daiļās apkalpotājas tautas tērpā – kas zin, vai viņa nav jau precējusies un vīrs nenoskaišas. Pametīsim acis uz sienām. Tur karājas latviskas sienas segas. No stilā uzreizi pazīstam, ka tie Anša Cīruļa darbi. Pareizi, mēs taču lasījām avīzēs, ka Cīrulis 1928. (?) gadā par šiem madarojumiem, kā viņš tos nosaucis, Briseles starptautiskajā izstādē saņēmis godalgu. Atceros, 1931. gadā, kad mācījos Parīzē, Dekorātīvās mākslas akadēmijas profesors Pols Kolēns rādīja saviem audzēkņiem savu silk-screen'a gleznojumu un stāstīja, ka šo techniku beļģi pārņēmuši no Ziemeļeiropas māksliniekiem. Manā rīcībā nav vairāk ziņu. Vienīgi zinu vēl to, ka Cīrulim šo madarojumu vai, kā to šodien sauc, silk-screen'a techniku atrisināt palīdzējis ķīmiķis Elcers." (1952.05.01., "Latvju Ziņas" / Rūd. Kronbergs) Domājot par Ansi Cīruli, mākslinieks Kārlis Miesnieks saka: "Es nemaz nevaru iedomāties latviešu lietišķās un vispārīgi mākslas bez Cīruļa. Tad saskatītu lielu tukšumu. Ja iespaidojies no frančiem, tur nekāda tukšuma nav, bet, ja nebūtu Cīruļa, tad būtu liels tukšums. Viņš pa glezniecību, lietišķo mākslu bija brīnišķīgs komponētājs. Viņš savu stilu izstrādāja. Viņš ir latviešu lietišķās mākslas dibinātājs, celmlauzis. Viņš ir humānists, cīnītājs, izcils meklētājs, strādnieks. Parīzē redzējis Eiropas kultūru." Ar Ansi Cīruli mākslinieks Kārlis Miesnieks bija pazīstams no 1921. gada. Viņi abi savulaik bija Madernieka studijas audzēkņi. Daudzi, skolotāja mudināti, devās mākslas studijās uz Parīzi. Jau 1921. gada pavasarī Ansis Cīrulis Parīzē apmeklē muzejus, klausās lekcijas Sorbonā, satiek dažus tautiešus un viņa  paziņu loks arvien paplašinās: viņš iepazīstas ar Raimondu Dunkanu (Raymond Dunkan, 1874-1966), slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877-1927) brāli. Kādā vēstulē sievai Sofijai Ansis Cīrulis aizrautīgi stāsta par to, cik ļoti viņu pārsteigušas Parīzes ielas un arī kāds veikals – tāds plašs, lieliem logiem, kur redzamas, kā sievas plucina vilnu, auž audumu, ar pindzelēm rokās to apmālē raibi jo raibi. Kur kāds vīrs drukā ar rokas presi. Un visi sengrieķu apģērbos, "zandeles" kājā…Visa uzņēmuma iniciators un dvēsele esot Dunkans. Dunkans ar sekotājiem dzīvoja komūnā, piekopjot īpatnēju, no Sengrieķu filozofijas iedvesmotu dzīvesstilu, bet, lai sevi apģērbtu un uzturētu, tirgoja pašu vērptus un austus audumus, kā arī ar augu valsts krāsām apgleznoja un koka spiedogiem apdrukāja zīda lakatus, visbiežāk ar sengrieķu motīviem. Ansis Cīrulis, redzētā iedvesmots, apmeklēja Dunkana studiju un teātra izrādes. Varbūt toreiz redzētais rosināja pašam vēlāk  sietspiedes tehnikā darināt skatuvisko ietērpu Rīgas Mazā teātra izrādei 1936. gadā? Toreiz laikraksts "Jaunākās ziņas" (Nr. 224) rakstīja: "Ŗīgas Mazais teātris arvienu centies būt latvisks. Šo slavējamo nodomu teātris vakar, otrās sezonas atklāšanas izrādē, vēl reiz pārliecinoši pasvītroja. Annas Brigaderes monumentālais darbs "Princese Gundega un karalis Brusubārda", latviskākā mākslinieka Anša Cīruļa dekoratīvā ietērpā, J. Zariņa iestudējumā piedeva sezonas ieskaņai iepriecinošu latvisku noskaņu. A. Cīruļa – kā dekoratora – pirmā debija panākumiem bagāta." Savu latvisko fantāziju pakļaudams modernā eiropeiskā skolā gūtajiem principiem, Cīrulis atradis savu īpatno stilu un radījis daudzus vērtīgus un savdabīgus darbus ne vien glezniecībā, bet arī lietišķajā mākslā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:

Uzņēmēja Līga Broduža ir "Dabas zirgu" saimniece. Līgas ģimene ir uzņēmusi savās mājās ukraiņu bēgļu ģimeni Lidu, Artjomu un Sergeju. Līgai un Lidai ir biznesa plāns – pirmais tradicionālais ātrās ēdināšanas restorāns Mazais vagoniņš. Lai uzņēmumu izveidotu ir jālūdz cilvēkiem ziedot vagoniņa uzbūvēšanai . Vai Līgas un Lidas sapnis izpelnījās cilvēku uzticību un saņēma atbalstu?Podkāsta autori Līga Brutāne un Juris GarjānsPodkāsts tapis sadarbībā ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju un projekta "Podcasting-based social impact learning environment" ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Savienības Erasmus+ programma.Projektu īsteno Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija Stories for Impact, Koç University Social Impact Forum – KUSIF, un Gerinorai.ltProducents Juris Garjāns, t. 29600765 Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Uzņēmēja Līga Broduža ir "Dabas zirgu" saimniece. Līgas ģimene ir uzņēmusi savās mājās ukraiņu bēgļu ģimeni Lidu, Artjomu un Sergeju. Līgai un Lidai ir biznesa plāns – pirmais tradicionālais ātrās ēdināšanas restorāns Mazais vagoniņš. Lai uzņēmumu izveidotu ir jālūdz cilvēkiem ziedot vagoniņa uzbūvēšanai . Vai Līgas un Lidas sapnis izpelnījās cilvēku uzticību un saņēma atbalstu?Podkāsta autori Līga Brutāne un Juris GarjānsPodkāsts tapis sadarbībā ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju un projekta "Podcasting-based social impact learning environment" ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Savienības Erasmus+ programma.Projektu īsteno Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija Stories for Impact, Koç University Social Impact Forum – KUSIF, un Gerinorai.ltProducents Juris Garjāns, t. 29600765 Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 dodamies uz Palsmani, kur interesējamies par luterāņu mācītāju Frīdrihu Danielu Vāru un viņa Palsmanes pusē savākto tautasdziesmu krājumu. Mazais miestiņš, ar ko iepazīstina Ginta Pērle-Sīle, ir Palsmane, šī ir pētnieces dzimtā puse, un nav jābrīnās, ka viņas pētījumu lokā ir viens no pirmajiem tautasdziesmu krājumiem, kas saistīts ar šo vietu – „Palcmariešu dziesmu krājums”, izdots 1808.gadā, un vācējs ir vācu izcelsmes luterāņu mācītājs Frīdrihs Daniels Vārs. Šis tautasdziesmu krājums tad arī ir raidījuma galvenā ass. Kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli skaidrojam, ar ko īpašs Vāra tautasdziesmu vākums, ko Vārs vēl paveicis, kādi bijuši viņa uzskati un kādas izcelsmes vīrs viņš bija. Dosimies pa Vāra pēdām. Vispirms – uz Palsmanes evaņģēliski luterisko baznīcu, kur mūs sagaida Palsmanes baznīcas draudzes pārstāve Inita Zaharčuka un izrāda baznīcu. Palsmanes baznīca ir klasicismam raksturīga simetriska astoņstūru būve, un tās būvapjoms nav būtiski mainīts no tā būvniecības sākumiem. Tāpat kā kaltais metāla žogs, kas iežogo teritoriju, kaltie metāla žoga posmi un vārti ir oriģināli un redzami vissenākajā Palsmanes baznīcas litogrāfijā. Baznīcā arī ērģeles, tās izgatavojis Gvido Knaufs. Frīdrihs Daniels Vārs īpaši pievērsis uzmanību latviešu izglītošanas jautājumiem, cenšoties izskaust māņticību un sniedzot zināšanas jautājumos, kas uzlabotu viņu dzīves apstākļus. Inita Zaharčuka jau minēja kartupeļu audzēšanas aicinājumu un pamācību „Kartupeļu dārzs”. Papildina Ginta Pērle-Sīle. Vārs ordinēts 1771.gadā, visu mūžu nostrādājis Palsmanes un Aumeistaru draudzē. Par to, ka sadzīve mācītājam bijusi tuva ar vietējiem cilvēkiem, ar draudzi, liecina saglabājies ziņojums ķeizarienei Katrīnai. Bet par Vāra uzskatiem un attieksmi liecina arī tiesas prāva. Pēc dažiem gadiem arī Palmsanes muižkungs mēģina atteikties no sava biktstēva. Nesaskaņu iemesls – skola, Vāram gribas vairāk naudas – lielāku atbalstu skolai. Situācija, kad pirmajos darba gados abi muižnieki mēģina tikt no Vāra vaļā, nogrieza viņam tālāku karjeras iespēju, norāda Ginta Pērle-Sīle un uzsver – toties ir Palsmanes puses tautasdziesmu krājums: Palsmanes mācītājs Frīdrihs Daniels Vārs ir savācis un sakārtojis nodaļās „Palcmariešu dziesmu krājumu”, nodrukātas 413 tautasdziesmas, kas lielākoties ir klasiskas četrrindes. Pēc sarunas dievnamā Ginta rosina aizbraukt uz tā sauktajiem kungu kapiem, kuros daudz kas gājis zudībā, taču Vāra kapa vieta ir saglabājusies. No vietējā ceļa nogriežamies pa mazāku taku un dodamies uz Vāra kapavietu, kur akmenī iekalti gadskaitļi, kad viņš kalpo šajā pusē, un dzimšanas gads - 1749. Kēnigsberga un miršanas gads - 1827. Palsmane. Vārs mācās Kēnigsbergā laikā, kad tur attīstās apgaismības idejas, piētisms, arī dažāda veida racionālisma izpausmes, un viņš tās atved uz Palsmani. Frīdrihs Daniels Vārs ar savu mūžu atstājis nospiedumu vietējā kultūrvēsturē, taču viņa vāktais tautasdziesmu krājums attiecas uz mums visiem, jo ir pirmais lielākais izdotais vienas personas vākums, kas kalpojis arī par bāzi vēlākajiem tautasdziesmu krājumiem, tai skaitā „Latvju dainām”. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Ko lasīt decembrī?Kopā ar šīs sērijas grāmatu koučiem Ulriku un Eviju izskatījām jaunumus mūsu grāmatu plauktos. Ko lasām šobrīd? Kas ir pēdējā mūsu izlasītā grāmata? Ko noteikti iesakām no pēdējā laikā lasītā? To klausies jaunākajā sarunā.Protams, pēc labākās sirdsapziņas centāmies palīdzēt tiem, kas iekūlušies grāmatu problēmās.Seko mums IG!Ulrika https://www.instagram.com/vairak.par.gramatam/Evija https://www.instagram.com/evija_ar_gramatu/Aija https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Monika Kompaņīkova "Piektā laiva"*Jesika Aro "Putina troļļi"*Sāra Pennere "Zudusī aptieka"*Hanss Kristians Andersens "Sniega karaliene"*Linda Apse "De Profundis. Mārtiņš Rītiņš"*Manas [ie]spējas. Māris Verpakovskis"*Kristīne un Kristaps Liepiņi "Pamirs mana sirds mīlestībā"*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un kikimora"*Deivs Grols "Stāstnieks"*Dž. K. Roulinga "Harijs Poters un Filozofu akmens"*Anastasija Volhovska "Melleņu lācis: sapņotāja kalendārs"*In My Dreams I Hold a Knife by Ashley Winstead*Kolina Hūvere*Thnk You for Listening by Julia Whelan*Jā Džasi "Mājupiešana"*Juvāls Noass Harari "Neapturamie mēs"*Metjū Makonahijs "Zaļās gaismas"*Friends, Lovers and the Big Terrible Thing: A Memoir by Matthew Perry*Jānis Joņevs "Decembris"*Serhijs Žadans "Decembris"*Bernhards Šlinks "Atvadu krāsas"*Inguna Ula Cepīte "Emma un ekrāni"*Mērija Ričardsa "Vārdu vēsture"*Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves"*Ērihs Marija Remarks*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi", "Vīrs, vārdā Ūve"*Haruki Murakami "Norvēģu koks", "Kafka liedagā"*Sergejs Timofejevs "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi"*"Kurbads. Latvju varoņstāsts"*Ingo Zīgners "Mazais pūķis Kokosrieksts un Melnais bruņinieks"

Vai esat kādreiz redzējuši kantainu zivi vai pūkainu vardi? Stāsts nebūs par jaunākajiem sasniegumiem zinātnes eksperimentu jomā, bet gan par igauņu izdevniecībā „Mediju Ceļš” iznākušo bērnu grāmatu „Varžu ciems”. Atšķirībā no citām reizēm, darbs iznācis divās valodās uzreiz – paralēli latviski un igauniski. Tiekamies ar rakstnieci Kersti Kondu, viņas vīru Ragnaru, dēlu Ranno un tulkotāju Guntaru Godiņu. Varžu Ciema vismazākā varde ir sīkais, apaļīgais Mīkstulītis. Pēc izskata viņš atgādina bumbiņu. Līdzīgi pārējai dīķa sabiedrībai, Mīkstulītis valkā gaiši zaļu kostīmu, kas uz vēdera ir iedzeltens. Dzīvespriecīgais Mīkstulītis ir visu mīlulis. Mazais vardulēns vienmēr priecīgi lēkā uz augšu, uz leju un pīkst. Vardes ielēca savās ūdens mašīniņās, iedarbināja stilbu motoru, nokvākšķināja taurītes, un brauciens varēja sākties. Varžu ciems atrodas mazā dīķītī. Uz lielām ūdensrožu lapām iekārtotajās mājiņās dzīvo daudzas brašas vardes. Tās apciemo lielā, pūkainā draudzene Mincīte. Kaķenītei visu laiku nāk miegs, bet, kad viņa ir nomodā, ar prāmi dodas uz Gliemja kundzes veikalu nopirkt zivis. Vismazākā vardīte Mīkstulītis priecīgi lēkā augšā, lejā. "Kvāā!" viņš iesaucas. "Dodieties kopā ar mani piedzīvojumos!" Varžu ciems ir Valgā dzīvojošās igauņu autores Kersti Kondas pirmā bērnu grāmata, un, lai to apspriestu, Latvijas Radio studijā esam sapulcējušies raibs pulks: Kersti, viņas vīrs Ragnārs un dēls Ranno, kura balsi dzirdējām šī stāsta sākumā. Ir ieradušās arī pašas vardes, kuras omulīgi iekārtojušās starp studijas mikrofoniem. Un, protams, klātesošs ir arī grāmatas tulkotājs, dzejnieks Guntars Godiņš. Sarunu sākam ar līdzības izmantošanu: vardes kā ļoti īpatnējas dzīvas būtnes man atsauca atmiņā stāstu par Neglīto Pīlēnu: kaut ko tādu, kas sākotnēji ir savāds un varbūt pat neiederīgs, bet, laikam ejot un iepazīstoties vairāk, arī sākotnēji dīvaina āriene aiz sevis var atklāt skaistumu.

"Beidzot tas notiks!" izsaucas komponists Andris Vecumnieks, runājot par koncertuzveduma "Mazais princis" pirmizrādi, kas 30. jūlijā pulksten 15 risināsies Rundāles pils Zaļajā teātrī, Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotā festivāla "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ietvaros. Uzvedumu, kas adresēts ģimenēm ar bērniem, veido Spēlmaņu nakts un Lielās mūzikas balvas laureāte – režisore Zane Kreicberga tandēmā ar komponistu Andri Vecumnieku, kurš Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazo princi" ietērpis jaunās skaņu drānās, radīdams partitūru pūšaminstrumentu kvintetam un trompetei. Slaveno Antuāna de Sent-Ekziperī stāstu izstāstīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi – flautists Reinis Lapa, obojists Mārtiņš Zālīte, klarnetists Kārlis Catlaks, fagotiste Lindsija Deivisone un mežradznieks Ingus Novicāns kopā ar trompetistu Mārtiņu Zuju un aktieri Ēriku Vilsonu. Uzveduma scenogrāfiju veido Varis Siliņš. "Sākotnēji bija ideja "Mazo princi" īstenot jau 2020. gada vasarā un tad braukt uz skolām, bet sākās pandēmija," stāsta Andris Vecumnieks un smaidot atstāsta, ka vienlaicīgi divi orķestri viņam pasūtījuši divas pasakas: "Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pasūtīja Ineses Zanderes pasaku par mūzikas instrumentiem, kas mazā pandēmijas pauzītē paspēja izskanēt Rēzeknē, "LNSO Vasarnīcā", un pavasarī - arī Jēkabpilī. Rudenī, protams, atkal nekas nenotika. Tagad iecerēts, ka pirmajā "LeNeSoNa" koncertā septembra beigās tā varētu izskanēt Rīgā. Savukārt otras pasakas radīšanu ierosināja Liepājas Simfoniskais orķestris, un šajā gadījumā bija jārada pasaka nevis lielajam orķestrim, bet sešiem pūšaminstrumentiem - pūtēju kvintetam jeb flautai, obojai, klarnetei, fagotam un mežragam, kā arī trompetei. Liepājas orķestris arī ierosināja, ka tas varētu būt "Mazais princis". Tad talkā nāca Orests Silabriedis un režisore, dramaturģe Zane Kreicberga, kuri izveidoja savu versiju. Šeit gan uzreiz jāsaka, ka sākumā bija mūzika un pēc tam sākās stāsts, un šobrīd izrādes oficiālais žanriskais nosaukums ir "muzikālie zīmējumi". Jo neaizmirsīsim, ka Antuāna de sent Ekziperī grāmatā ir viņa paša zīmējumi. Tas nebūs simtprocentīgi un absolūti viens pret vienu visiem zināmais darbs, bet drīzāk manas, Zanes un Oresta vīzijas par to, ko no šīs pasakas varētu uztver, paņemt un piedāvāt citiem," prāto komponists un piebilst: "Domāju, visi piekritīs, ka "Mazā prinča" dziļuma līmenis un filozofiskais skats sniedzas tālu ārpus pasakas parametriem: to izlasot, katram rodas savas dzīves gudrības un savas dzīves pieredzes risinājums un attēlojums." Vairāk - ierakstā.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu, NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku un komponisti, Dārziņskolas projektu vadītāju Agnetu Volkovu, un mūsu sarunas uzmanības lokā ir divi skaisti notikumi: starptautiskais projekts "Vasaras muzikālais tilts Rīga-Rostoka-Grāca", kā arī koncertuzvedums "Mazais princis", kas 30. jūlijā būs skatāms Rundāles pilī. *** Šonedēļ NMV Emīla Dārziņa mūzikas skola uzņem starptautisku jauniešu projektu, kura laikā jaunie mūziķi veido kopīgu orķestri. Projekts noslēgsies 30. jūlijā ar koncertu "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA", kas notiks NMV Emīla Dārziņa koncertzālē. Kopš 2017. gada Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolai (EDMS) izveidojusies lieliska partnerība ar Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas Jauniešu akadēmiju. Šo gadu laikā realizēti vairāki projekti, izveidojot jauno mūziķu simfonisko orķestri. Šajā gadā projektam pievienojas jauns sadarbības partneris no Austrijas – Grācas Johana Jozefa Fuksakonservatorijas/Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātes audzēkņi. Šogad pirmo reizi intensīvais mēģinājumu process un publiskais koncerts notiks Rīgā. Diriģents Andris Vecumnieks, kas ikdienā vada EDMS simfonisko orķestri, bet šajā projektā stājas apvienotā simfoniskā orķestra priekšā, teic: "Tas ir jaunības azarta inspirēts radošs projekts, kura vēsture mērāma jau piecus gadus. Projekts, kuru nespēja apstādināt pat COVID-19 pandēmija; projekts, kurā Latvijas, Vācijas un nu jau arī Austrijas jaunie talanti vienojas kopīgā orķestra kopspēlē; projekts, kura dalībnieku skaits arvien aug un paplašinās, pārvēršoties par starptautisku Eiropas jauniešu orķestra projektu; projekts, kurš ir atvērts inovatīvām un radošām mākslinieciskām atklāsmēm, jo – jaunajiem pieder pasaule bez ierobežojumiem!" Projekta noslēguma koncertā "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA" 30. jūlijā skanēs trīs virtuozi instrumentālie koncerti: Johana Nepomuka Hummeļa Koncerts trompetei Mibemolmažorā (solists - Kristofs Propsts (Austrija)), Kamila Sensānsa Pirmais koncerts čellam miminorā (soliste - Paula Prudlo (Vācija)) un Sergeja Prokofjeva Pirmais koncerts klavierēm Rebemolmažorā (solists - Daniils Mickevičs (Latvija)). Savukārt koncerta otrajā daļā klausītājiem būs iespēja dzirdēt Sezāra Franka Simfoniju reminorā. Franku šogad atceramies un godinām 200. jubilejā, un viņa Simfonija reminorā ir viens no komponista labāk zināmākajiem darbiem, kas tapis 19. gadsimtā. Jauniešu simfoniskā orķestra sniegumu būs iespējams dzirdēt 29. jūlijā plkst. 16.00, kad notiks publisks ģenerālmēģinājums, bet 30. jūlijā plkst. 18.00 ikviens interesents aicināts uz koncertu. Abi pasākumi notiks atjaunotajā NMV Emīla Dārziņa koncertzālē, ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, ko iespējams saņemt 27.–29. jūlijā plkst. 10.00–18.00 EDMS vestibilā (Kalnciema ielā 12). *** 30. jūlijā pulksten 15 Rundāles pils Zaļajā teātrī Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotajā festivālā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ģimenes ar bērniem varēs piedzīvot pirmizrādi koncertuzvedumam "Mazais princis", ko veido Spēlmaņu nakts un Lielās mūzikas balvas laureāte – režisore Zane Kreicberga tandēmā ar komponistu Andri Vecumnieku. Slaveno Antuāna deSent-Ekziperī stāstu izstāstīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi – flautists Reinis Lapa, obojists Mārtiņš Zālīte, klarnetists Kārlis Catlaks, fagotiste Lindsija Deivisone un mežradznieks Ingus Novicāns kopā ar trompetistu Mārtiņu Zuju un aktieri Ēriku Vilsonu. Uzveduma scenogrāfiju veido Varis Siliņš. "Šajā koncertizrādē mēs gribam radīt vienas nelielas bērnības atmiņas vecākiem un vienu lielu fantāzijas piedzīvojumu bērniem," saka komponists Andris Vecumnieks. "Mēs visi esam bērni, neatkarīgi no vecuma, un, kad esam bērni, gribam pēc iespējas ātrāk pieaugt, bet, kad esam pieauguši, mums atkal gribas būt bērniem." “Manuprāt, nekad nav par vēlu atgriezties bērnībā, nu tādā pareizā nozīmē – justies kā bērnam, dzīvot kā bērnam, uztvert visu apkārtējo pasauli kā bērnam – tas ir tāds svaigs skatījums un to mēs gribam nodot mūsu skatītājiem,” papildina aktieris Ēriks Vilsons. Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazais princis" ir poētisks stāsts par to, kā lidmašīnas pilots, kurš, ciešot avārijā, nosēžas tuksnesī un tur satiek mazu zēnu, kas uz Zemi atlaidies no neliela asteroīda. Stāsts ir filozofisks, un tas ietver sabiedrības kritiku, vienlaikus pārdomājot pieaugušo pasaules dīvainības. Lai arī stāsts tiek pasniegts kā bērnu grāmata, "Mazais princis" pieaugušajiem lasītājiem devis vairākas atklāsmes par cilvēka raksturu.

Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija 2022. gada 20. aprīlī plkst. 19.00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē aicina uz vokālās un klaviermūzikas dziesmu koncertu “Dzīvais mantojums”, kas ir veltījums komponista Roberta Liedes 55 gadu jubilejas piemiņai. Par to "Klasikai" plašāk stāsta komponista atraitne, pianiste Inguna Puriņa. Koncertā piedalīsies dziedātāji – Jolanta Strikaite-Lapiņa, Sarma Liede un Jānis Kurševs, pianisti – Inguna Puriņa, Ventis Zilberts un Rīgas 3. Mūzikas skolas audzēkņi Pēteris Džeriņš un Roberts Lisovskis, kamerkoris “Cantus” (diriģente Ieva Apsīte). Mākslinieciskā vadītāja Mārīte Junita Apsīte. Koncerta vadītāja – muzikoloģe dr.art. Lolita Fūrmane. Roberts Liede (1967-2006) bija komponists, pedagogs, Latvijas Televīzijas mūzikas raidījumu režisors, Mocarta biedrības Latvijā dibinātājs un vadītājs. Komponista aiziešana mūžībā pārtrauca gan cikla “Eiropas muzikālās pilsētas” turpinājumu LTV1, gan Mocarta biedrības darbību, bet ir palicis dzīvais mantojums – viņa mūzika. Roberts Liede bija ārkārtīgi ražīgs komponists, atstādams darbus visos klasiskās mūzikas žanros – no klavierminiatūrām un vokālās lirikas līdz simfonijām un pat operai. Komponista dzīves laikā tika pirmatskaņoti visi viņa lielie darbi, piemēram, 1. un 2.  simfonija, un dziesmu cikls balsij un simfoniskajam orķestrim Viestura Gaiļa vadībā, savukārt Mesas atskaņojumu vadīja Māris Sirmais. Arī opera “Mazais princis” pieredzēja pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā. Komponista radīto kamermūziku izpildīja tādi mākslinieki kā Antra Bigača, Viesturs Jansons, Ilze Urbāne, Maija Prēdele, Inguna Puriņa, Ventis Zilberts u. c. Līdz šim izdoti divi Roberta Liedes nošu krājumi – “Bērnu dziesmas” un “Vokālā lirika”. 2021. gada rudenī tapa krājums “Skaņdarbi klavierēm”, savukārt pašlaik top “Kora dziesmu izlase”.

Mums Latvijā ir jauns hokeja čempions, tagad visa uzmanība Latvijas Izlasei, kuri ir tie uzvārdi, kas aizstāvēs Latvijas godu. Kā arī apskatīsim NHL (beidzot) un, protams, Toma Prāmnieka mīļāko tēmu – NBA!

"Dievs patiešām mūs ļoti mīl! Viņš nāk pie mums! Jaunieti, student, labas ziņas Tev! Šajā raidījumā dalīsimies ar lielu prieku- janvārī Rīgas sirdī tiks atvērtas izlūgtās un lolotās kopienas Chemin Neuf studentu kopmītnes. Šajā 4. Adventes svētdienas vakarā tiksimies ar kopienas jauniešu misijas atbildīgajiem Latvijā Blažeju un Katrīnu Redām. Un arī Emanuels būs ar mums.❤️

Beidzot Džons Grišams, kas līdz šim ir rakstījis grāmatas tikai pieaugušajiem, ir radījis romānu sēriju arī pusaudžiem! Šoreiz Burtu Burvja grāmatplauktā būs iespēja noskaidrot, kas Zirnekli spēj ieintriģēt vairāk – jauna mušu recepte vai Džona Grišama Mazais avdokāts Teodors Būns. Taču Teodors Būns šobrīd ir nonācis lielās nepatikšanās. Pilsētā notikusi veikala aplaupīšana, un aizdomās par tās izdarīšanu tiek turēts tieši Teo. Burtu Burvja grāmatplaukta īrnieki nemēdz pieļaut nevainīgo nosodīšanu, jo aizdomās turēts taču vēl nav apsūdzēts! Jāsazinās ar Burtu Burvi, iespējams, ka viņš spēs kā palīdzēt Teodoram!

Ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas, tulkojot un atdzejojot no franču valodas latviešu valodā? Kādas ir spilgtākās Latvijas un Francijas starpkultūru atšķirības? Raidījumā ar literatūrzinātnieci Astru Skrābani runājam par franču valodu, Francijas un Latvijas starpkultūru atšķirībām, tulkošanu un atdzejošanu, dziesmu tekstu sacerēšanu un pielāgošanu, darbu ar studentiem, vērtīgiem pētniecības projektiem, kā arī daudz ko citu. Astra Skrābane ir literatūrzinātniece, atdzejotāja, filoloģijas zinātņu doktore, franču valodas un literatūras, kā arī starpkultūru komunikācijas eksperte, tulkotāja un Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes asociētā profesore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [02:32] Kā sākās Astras aizraušanās ar franču valodu? [08:25] Astras tulkošanas un atdzejošanas pieredze. [16:45] Astras jaunākie tulkojumi. [20:50] Kādi ir izaicinājumi, tulkojot no franču valodas latviešu valodā? [24:55] Cik bieži Astra kaut ko atstāj netulkotu un veido zemsvītras piezīmes? [27:10] Tulkošana un atdzejošana no latviešu valodas franču valodā. [29:51] Astras sacerētie un pielāgotie dziesmu teksti. [31:45] Franču valoda Astras ikdienā. [33:18] Kā Astra nonāca Ventspilī: darbs Ventspils Augstskolā. [40:30] Spilgtākās Latvijas un Francijas starpkultūru atšķirības. [43:35] Darbs ar studentiem. [47:05] Astras dalība pētniecības projektos. [55:10] Projekts “Legal Systems: Translation/Interpreting”. [56:45] Jaunā mācību programma “Tulkošana un tehnoloģijas”. [1:00:40] Ieteikumi tiem, kuri vēlas mācīties franču valodu un tulkot. Grāmatas: Antuāns de Sent-Ekziperī. Mazais princis. Rīga: Liesma, 1966. 90 lpp. Daniela Tompsone. Sieva mīļākajam. Rīga: Vaga, 1995. 251 lpp. Marķīzs de Sads. Justīne jeb Tikumības nedienas. Rīga: Jumava, 2016. 302 lpp. Salmans Rušdi. Zeme zem viņas kājām. Rīga: Atēna, 2007. 745 lpp. Noderīgas saites: https://www.venta.lv/ – Ventspils Augstskolas tīmekļvietne http://www.lstiproject.eu/ – informācija par projektu “Legal Systems: Translation/Interpreting” https://bit.ly/3Dg0M3C – saruna ar tulkošanas, lokalizācijas un valodas kursu uzņēmuma “Skrivanek Baltic” vadītāju Vasiliju Ragačeviču https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Mazais, Lielais, Dižais vai Ekselentais smīdinātājs – par šādiem nosaukumiem ceturtdien, 1.aprīlī, bērni un jaunieši no visas Latvijas sacentīsies XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku satelītnotikumā, konkursā "Anekdošu virpulis". Aizvadīti 14 novadu pusfināli, un finālam, kā citus gadus, bija jānotiek Rīgā. Taču saprotamu iemeslu dēļ, klātienes tikšanās vietā izvēlēta platforma zoom. Stāstniecības konkursa “Anekdošu virpulis” mērķis ir veicināt bērnu un jauniešu kultūras izpratnes un lietpratību pašizpausmēm mākslā, un mutvārdiem jau vairākus gadus ir būtiska nozīme arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un kopšanā. Šīgada konkursā, kurš norisināsies Joku dienā, 1. aprīlī, piedalīsies 68 dalībnieki no visas Latvijas, vecumā no 6 līdz 15 gadiem. Arī šī, tāpat kā citas sabiedriskas norises, tiks īstenota Zoom platformā, taču, ņemot vērā tehnisko resursu noslodzi, to varēs vērot dalībnieku pedagogi no folkloras kopām un viņu tuvākiem līdzjutēji. Lai tomēr sniegtu kaut nelielu skanisku ieskatu, turpinājumā fragmenti no 2019. gada konkursa, jo pērn pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ tas nenotika. Par “Anekdošu virpuļa” sākonti stāsta konkursa rīkotāja, Valsts Izglītības satura centra Folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna. Sazinos ar vienu no konkursa dalībniekiem, Rēzeknes sākumskolas 4. klases skolnieku Matīsu Ušpeli, kurš “Anekdošu virpulī” pārstāvēs folkloras kopu “Vīteri”. Viņu vēl bez anekdošu stāstīšanas aizrauj futbols, peldēšana un 3D modelēšana. Matīss ir piedalījies arī stāstnieku konkursā “Teci, teci valodiņa”. Šīgada "Anekdošu virpuļa" dalībniekus vērtēs Preiļu Galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļas vadītāja, Latgales stāstnieku festivāla rīkotāja Vilhelmīne Jakimova, Jūrmalas teātra aktrise un Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja Inguna Radziņa, aktieris un ķīmiķis Dāvis Suharevskis kā arī šī sižeta autors Toms Treibergs, kurš savulaik arīdzan piedalījies šajā konkursā.

Tiešsaistes izrādes klasē, bērnu dārzā vai mājās – šāds piedāvājums no leļļu teātriem. Tāpat kā citi arī leļļu teātri domā par savu skatītāju, lai tas viņus neaizmirstu. Valsts leļļu teātris izveidojis virtuālā teātra telpu „Dīvānzāle”, kurā iespēja redzēt sešas izrādes, drīz pievienosies vēl citas. Savukārt Liepājas Leļļu teātris piedāvā trešo digitālo izrāžu vilni, martā un aprīlī skatītājus iepriecinot ar diviem jauniestudējumiem. Laima Slava vispirms devās tepat Rīgā uz Latvijas Leļļu teātri, pēc tam virtuāli paviesojās Liepājas Leļļu teātrī. Visiem labi zināmā izrāde „Un atkal Pifs” ir starp tām Latvijas leļļu teātra izrādēm, kas tiek rādītas „Dīvānzālē” - virtuālā teātra telpā, kurā skatāmi izrāžu ieraksti un digitālās adaptācijas jau sešiem iestudējumiem, bet to saraksts drīz tiks papildināts. Ar Leļļu teātra aktieri Miķeli Žideļūnu Kultūras Rondo tiekas teātra Lielajā zālē, kur uzstādītas kameras, un pavisam drīz te tiks ierakstīta izrāde „Īkstīte”. Arī nedarbu stāsts „Makss un Moricss” ir starp Dīvānzāles izrādēm, tajā Miķelim Žideļūnam Morica loma. Leļļu teātrī top jauni iestudējumi, viens no tiem - „Kiosks”, taču Miķelis pastāsta par vēl kādu pandēmijas jaunumu „Balkona balsis”, jau izskanējuši astoņi audio un video raidījumi par teātra vēsturi un šodienu. Tālāk dosimies uz Liepāju. Liepājas Leļļu teātris piedāvā jau trešo digitālo izrāžu vilni. Viens jauniestudējums jau pabeigts un tiešsaistē pieejams krāsu detektīvs „Lote un Lieldienas”, ko veidojusi teātra mākslinieciskā vadītāja, režisore Lelde Kaupuža. Otrs jauniestudējums „Mazais cilvēks” jeb pārsteidzoša cirka mistērija - būs skatāma no 12. aprīļa, un to iestudē režisors Ģirts Šolis pēc Ērika Kestnera darba motīviem. Zvanu abiem režisoriem reizē, Leldi sazvanu Liepājā, bet Ģirtu Ozolniekos. Atvērt savu bērnības rotaļu skapi un izstāstīt stāstu - to arī aktieri Ilze Jura, Madara Enkuzena un Pēteris Lapiņš kopā ar režisoru Ģirtu Šoli darījuši. Savukārt Lelde Kaupuža, veidojot izrādi „Lote un Lieldienas”, vēlējusies sapurināt un iepriecināt mazo skatītāju kopā ar visu ģimeni: „Lote un Lieldienas” skatītājiem tiešsaistē jau pieejama, savukārt izrāde „”Mazais cilvēks” vēl nedaudz jāpagaida Pašreiz Latvijas skolu un bērnudārzu iecienītākā Liepājas Leļļu teātra izrāde esot „Ucipuci meklē mājas”, pasaulē mīlīgāko šausmenīti iestudējis Ģirts Šolis pēc Zanes Zustas grāmatas motīviem. Liepājas Leļļu teātra jaunās izrādes iekļautas „Latvijas skolas soma” piedāvājumā un integrējamas mācību procesā. Ģirta Šoļa izrāde „Mazais cilvēks” tiešsaistē būs pieejama no 12. aprīļa.  

1. saruna pie grāmatu plaukta: Kristīgā mācība jeb Mazais katehisms, M. Luters. šoreiz saruna par septīto atkārtoto Mazā katehisma izdevumu, kurš šoreiz ir ar pilnīgi citu dizainu, krāsains un ar fotogrāfijām.

No Starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo novus” plašās programmas izvēlamies trīs darbus, ko varēs piedzīvot festivālā. Ieskatāmies, kā top procesuāls vides darbs, kurā koks būs galvenais varonis; apmeklējam dzīvo grāmatu bibliotēku un dodamies uz kādu dzīvokli Avotu ielā, kurā atradīsies „Lietisko pierādījumu muzejs”. Māksliniekiem Mārtiņam Dziļumam un Edvartam Loginam Andris Eglītis dod uzdevumu, jo viņi ir daļa no radošās komandas, kas veido darbu „no tā laika koki vairs nerunā”. Tikšanās vieta galvaspilsētas centrā, 13.janvāra ielas posmā starp Aspazijas bulvāri un Radio ielu, ir svarīga tās norisē. Darba ieceri pamato dokumentālā teātra un kino režisore Krista Burāne un, kā tas vizuāli atspoguļosies, iestarpina mākslinieks Andris Eglītis.  “Tā kā koki Rīgā joprojām ir aktuāla tēma un es pēkšņi sapratu, ka patiesībā ļoti maz zinu par kokiem, man bija interesanti veidot darbu, kurā koks ir galvenais varonis," stāsta Krista Burāne. Festivāla "Homo novus" mākslinieciskā vadītāja Gundega Laiviņa, aicinot Kristu Burāni piedalīties festivālā, mudinājusi ņemt vērā pandēmijas stāvokli, to, ka arī maziem soļiem var būt liela nozīme. "Mazais mērogs likās interesanta lieta, bet vienlaicīgi gribējās izdarīt kaut ko kas ir paliekošs. Izrādes nāk un aiziet, idejas nāk un aiziet, bet ir dzīvās lietas, kas paliek. Tāpēc koks. Mums būs divi koki izrādes laikā sāks savu dzīvi un ceram, ka turpinās dzīvot 150 gadus," atklāj Krista Burāne.  Radošajā komandā iesaistīti arī mikrobiologs Tūrs Selga un bioloģe Iluta Dauškane, tā daudz ko uzzināsim par to, kas notiek zem zemes, koku skaņu sistēmā. Savukārt šīs procesuālās vides izrādes nosaukums ir citāts no pasakas, arī tā skanēs izrādē. No pilsētas skaļās ielas pārcelsimies un Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur risināsies viens no festivāla Homo novus starptautiskajiem projektiem „Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē”. Šis ir norvēģu režisores, horeogrāfes un mākslinieces Metes Edvardsenas daudzviet pasaulē īstenots projekts, kurā cilvēki atsaukušies aicinājumam kļūt par dzīvajām grāmatām, iemācoties no galvas paša izvēlētu darbu. Rīgā šim projektam piekrituši septiņi dažādu profesiju pārstāvji, starp viņiem arī māksliniece Rasa Jansone. “Izrāde notiek viens pret vienu, ir viens lasītājs un ir viena dzīvā grāmata. Tas notiek bibliotēkā, tā ir vide, kurā ir visi priekšnosacījumi, lai tu iegremdētos labā, skaistā tekstā. Manuprāt, izrādes nosaukums uz to vedina,” uzskata Rasa Jansone. Dzīvās grāmatas būs arī Valdis Ābols, Agate Bankava, Māra Brašmane, Dmitrijs Gaitjukevičs, Reinis Ivanovs un Pēteris Krilovs, bet bibliotekāre, kas izsniegs grāmatas, producente Santa Remere. Tālāk dodos uz dzīvokli Avotu ielā, kur risināsies vēl viens festivāla notikums – klusa izstāde ar dzīviem elementiem „Lietisko pierādījumu muzejs”. Dzīvoklī tiekos ar tās veidotājām, horeogrāfi Janu Jacuku un projektu vadītāju Lauru Stašāni. Iepriekš esam tikušās laikmetīgās dejas izrādes „Baiļu rutīna” sakarā, tā bija Janas soloizrāde, kurā Laura bija dramatuģijas konsultante. „Lietisko pierādījumu muzejs” būs atvērts no 3. līdz 9.septembrim, savukārt Jana vēlas aicināt uz “Lasījumu maratonu” - tā būs kā simboliska akcija, kas ar balsi konfrontēs klusēšanu. Laura saka lielu paldies visām sievietēm, kuras jau atsūtījušas un dalījušās savā pieredzē, katrs stāsts viņām ir liels notikumus. Arvien vēl ir iespēja nodot anonīmi savu lietu vai stāstu "Lietisko pierādījumu muzejam". Vēl izstaigāju dzīvokli - guļamistabā, bērnu istabā un vannasistabā rodu dažādus priekšmetus, kas ir vardarbības liecinieki, šoreiz tie neklusē.

"Labvakar, mazais draudziņ!" – ar šiem vārdiem pirms vairākiem gadu desmitiem  radio  ik vakaru  sāka raidīt pasaciņu  pirms miega. Nav zināms precīzs pirmās pasakas skanēšanas datums, bet fonotēkā glabājas vakara pasaciņas ieraksti, kas datēti ar 1964. gadu un stāstnieks ar šo silto balss tembru, kas gadiem ilgi priecēja un vēl arvien ierakstos priecē mazos radio klausītājus ir Harijs Misiņš. Šajā „Reiz radio...” izzinām, kāds bija sākums šim pasaku projektam, kas rakstīja  pasakas, kas dziedāja miega dziesmiņas un kāda ir sajūta, kad radio ļaudis tagad uzaicina kādu sabiedrībā zināmu cilvēku ierunāt šos vakara stāstus. Pasaku stāsnieka izvēle Iesākumā  radio rīkoja konkursu par pasaku stāstniekiem, tajā tika uzaicināti vairāki tolaik zināmi aktieri - Velta Līne, Kārlis Trencis, Anta Klints, bet  pēc noklausīšanās izvēle krita uz toreizējo Operetes teātra aktieri Hariju  Misiņu.  Vakara pasaku laiks kopš 1964. gada pārsvarā bija nemainīgs - tās skan aptuveni desmit minūtes pirms pulksten 21. Visu šo gadu laikā tik reizi uz nedēļu pārtrauca raidīt - tas bija 1984.gadā, kad traģiski gāja bojā pasaku tēvocis, kā viņu dēvēja daudzi mazie klausītāji, – Harijs  Misiņš. Bet vēl  aizvien, kaut arī nu jau pasaku lasītāju skaits ir  krietns pulks, vakaros  varam dzirdēt Harija Misiņa balsi un viņa uzrunu „draudziņ.”  Aktierim Misiņam arī mājās bija savs „draudziņš” - sieva Skaidrīte - tā viņi viens otru mēdza uzrunāt - par draudziņu. Skaidrīte bija tā, kura pirmā dzirdēja, kā aktieris mājās vingrinājās pasaku lasīšanā, un viņai arī ir stāsts par to kā, iespējams, aizsākās šīs vakara pasaciņas, jo savulaik Skaidrītes brālis, kuram tolaik auga  dēls, uzrakstīja vēstuli uz Radio. Skaidrīte Misiņa bija tā, kas ik piektdienu gāja uz radio paņemt jauno pasaku eksemplārus, jo viņas darbavieta  bija turpat netālu. "Pasaku vecmāmiņa" Ilga Sirmele Ja savulaik Harijs Misiņš bija pasaku tēvocis, tad Radio redakcijā par pasaku vecmāmiņu dēvēja Bērnu raidījumu redaktori Ilgu Sirmeli. Viņa  pati sacerēja pasakas un to skaits ir pār 300 simtiem. Taktiska, mīļa, iejūtīga, tā Ilgu Sirmeli atceras viņas toreizējie kolēģi un tādas ir arī viņas pasakas, labestības un miera pilnas. „Katram cilvēkam ir vajadzīgas pasaku brilles,  katram savas, katram mazdrusciņ citādas, tad viņš spēs vērīgāk ielūkoties dzīvē, kļūs redzīgāks, dzirdīgāks un arī iejūtīgāks.  Vai mazie draudziņi visā Latvijā  maz zina, kurš tad palīdz Pasaku tēvocim katram vakaram atrast un izstāstīt jaunu, gudru,  pasakainu miega pasaku. Bet ne reizi jums nav šķitis svarīgi, lai diktors, kad aijā dziesmiņa jau galā, tomēr pateiktu, kas ir visu šo brīnumstāstu redaktore un ļoti, ļoti bieži arī autore …”  tā  1975. gadā žurnālā ”Skola un Ģimene”  par Ilgu Sirmeli rakstīja gan viņas toreizējais kolēģis žurnālists Raitis Kalniņš. Pasaku stāstnieki mūsdienās Pirmsmiega stāstus ir lasījuši arī daudzi citi zināmi aktieri – Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, bet pēdējos gados tapuši interesanti projekti ar neprofesionāliem  pasaku ierunātājiem. Kad pirms pieciem gadiem  atzīmējām  Radio 90.gadadienu,  vakara pasakas ierunājām mēs - Radio darbinieki un pirms tam arī pastāstījām, kāpēc esam šo vai citu stāstāmgabalu izvēlējušies. Bet  pagājušajā gadā Radioteātra producente Māra Eglīte uz vakara pasaku ciklu uzaicināja sabiedrībā zināmus ļaudis - skeletonistu Mārtinu Dukuru, dzejnieci Māru Zālīti, pianistu Vestardu Šimkus, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kā teic Radioteātra kolēģi, neviens šādam aicinājumam neatteica un visi ar prieku piekrita. Par savām izjūtām, saņemot aicinājumu ierunāt vakara pasaciņu, stāsta  katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis. Kā nu bez miega dziesmiņas Vakara pasaciņa nebūtu pilnīga, ja pēc tas neskanētu miega dziesmiņa vai nu par miega ziloni vai zaķīti, pelīti vai zābaciņiem, kas rātni dus kaktā. Tās iedziedāja gan operas gan operetes mākslinieki gan vēlāk -  bērnu ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki. Stāsta Radioteātra  redaktore Dzintra Matuzāle.   Savu iedziedāto miega dziesmiņu atceras tagadējais ķīmijas skolotājs un biškopis Ilmārs Jargans, bet pagājuša gadsimta 70. gadu sākumā četrgadīgais Ilmārs pat neapjauta ka pelīte saldo miegu vilks gadiem ilgi  un vēl šobaltdien.

Šodien 90.dzimšanas dienā sveicienus sūtām aktrisei Ilgai Hincenbergai, kura nospēlējusi daudzas lomas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, bet 80.gados ar latviešu tautas pasaku programmu apbraukājusi vai visu Latviju. Nu jau 10 gadus, kopš vīra arhitekta Modra Ģelža aiziešanas mūžībā, viņa dzīvo Alūksnē - Alūksnes pils Palmu mājā, namā, kas 1933.gadā piešķirts brāļiem Hincenbergiem, un kuri tur ierīkoja linsēklu spiestuvi. Pirms diviem gadiem, veidojot raidījumu „Dzimtas saknes” par Ģelžu dzimtu, tuvāk iepazinām Ģelžu ciltsmāti. Alūksnē netrūka smieklu un nopietnības, savstarpēju zobgalību un atmiņu tajās dažās stundās, kad par Ģelžu ģimeni stāstīja Ilga Hincenberga. Šajā nozīmīgās jubilejas reizē atgādinām arī aktrises lomas teātrī un radio uzvedumos -„Mazais princis” (1962), „Lorencačo” (1973), Arvīda Skalbes dzejas kompozīcija).

Latvijas Dendrologu biedrība par 2019. gada Gada koku ievēlēja Krimas liepu (Tilia x euchlora K. Koch). Krimas liepas izvēle bija atbalsta balsojums Ukrainas dendrologiem. Latvijas Dendrologu biedrība nosoda Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju un aicina uz konflikta mierīgu atrisinājumu, atgādinot sabiedrībai par nepieciešamību stiprināt sadarbību, demokrātiju un vispārcilvēciskās vērtības Eiropā. Raidījumā Zināmais nezināmais par dendrologu izvēli un starptautisko sadarbību, kā arī par pašu eksotisko liepu, kas 19. gadsimtā bija muižu statusa izpausme, stāsta Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors, dendrologs Andrejs Svilāns. Krimas liepa Latvijā ir svešzemju koku suga, precīzāk sakot, parastās un Kaukāza liepas starpsugu hibrīds, kas kā kultivārs dendroloģijā tiek izdalīts no 1838. gada. Koka izcelsmes areāls ir Austrumukrainas teritorija, Krima. Koks sasniedz 25 metru augstumu un veido aptuveni 8-10 metrus platu, pārkarenu, cilindriskas formas zaru vainagu. Īpašā koka pazīme ir vidēji lielās un spīdīgās lapas, kas koku izceļ apkārtējo vidū. Gada augs - mazais zvagulis Agrāk pēc šī auga noteica siena pļaušanas laiku un zemniekiem tas lāgā nepatika, jo viņi to uzskatīja par ganību nezāli. Tas ir mazais zvagulis, kurš, kā izrādās, palīdz iedzīvoties dabiskajās pļavās citiem augiem un kā liecina tā nosaukums – tas arī žvadz. Mazais zvagulis ir augs, kura dzeltenais zieds nedaudz atgādina lauvmutīti un kuru, pļavā ienākot, var dzirdēt, kad tā sēklu pogaļas maigi žvadz, un dzejiski izsakoties, tas ir augs kas sataisa ceļu uz dzīvi pļavā citiem vērtīgiem augiem. Par mazo zvaguli stāsta ģeogrāfijas doktore Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore un Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve Solvita Rūsiņa. Mazais zvagulis Latvijas teritorijā ir sastopams viscaur un bieži, tā rakstīja dabas enciklopēdijās pirms 20 gadiem, bet pēdējos gadu desmitos zvaguļa izplatība vairs nav tik plaša un šobrīd citviet Eiropā zvaguļa sēklas ir ieņēmušas stabilu vietu dabisko zālāju augu sugu sēklu tirgū, kā vienas no biežāk pirktajām pļavu augu sēklām. Latvijā zvaguļa sēklas vēl neražo tirgošanai, lai gan pieprasījums pēc tām ir.

Burtu Burvis. 70.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki kopā ar Auniņu Šonu piedalās "Blējamsacīkstēs jeb lauku sētas olimpiādē", bet pēc tam iepazīstas ar rakstnieka Džona Grišama gudro varoni grāmatā "Teodors Būns - mazais advokāts".

Pasaules kauss futbolā vēl tikai uzņem apgriezienus, šonedēļ savus pretiniekus UEFA čempionu līgā uzzināja vadošie Latvijas futbola klubi, bet kā lielajam futbolam līdzi seko mūsu jaunā maiņa, ka futbolisti trenējas privātajos sporta klubos, akadēmijās un sporta skolās un vai visiem ir vienādas iespējas. Cik vecākiem izmaksā bērns futbolists.

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.  

Kā jau katru gadu pierasts - tuvojoties Jāņu naktij un Līgo svētkiem, Bērzes Strazdi orgazinē lielāko Jāņu pasākumu Lielbritānijā un šogad tas notiks Straumēnos 24., 25. un 26. jūnijā. Šoreiz ar mums ir kopā Bērzes Strazdu "Mazais" Ģirts un viņš stāsta par visu, kas ir nepieciešams zināt par Jāņiem 2016: nakšņošanu, pasākumiem bērniem, muzikantiem, apsardzi, autostāvvietām, Latvijas klassikas kino vakaru, sporta izklaidēm un ne tikai.. Bērzes Strazdu mājas lapa: http://www.strazdi.co.uk/ Pasākuma vieta "Straumēni": http://www.catthorpemanor.co.uk/lv/ Google maps saite: https://goo.gl/maps/SvVSrefRmFo Un tieši priekš tevis klausītāj - mums ir mazs konkurss, kur 1 podkāsta Tauta.uk klausītājs iegūs 2 ieejas biļetes uz šo fantastisko pasākumu. Lai piedalītos izlozē (attiecas tikai uz FaceBook lietotājiem): 1) Uzspied Like 2) Share Konkurss beidzas 24. maijā un drīz pēc tam mēs paziņosim laimīgo uzvarētāju. patīkamu klausīšanos, Helmuts un "Mazais" Ģirts

„Labvakar, mazais draudziņ!” ar šiem vārdiem 1964. gadā Latvijas Radio sāka raidīt pasaciņu pirms miega mazajiem radioklausītājiem. Un šķiet, ka ar šo balsi neviens nav jāiepazīstina, tik siltā tembrā pasakas mazajiem draugiem ilgus gadus stāstīja Operetes teātra aktieris Harijs Misiņš. Sākumā vakara pasaciņa skanējusi reizi nedēļa, tad divas reizes, tagad Latvijas Radio fonotēkā ir jau 1200 pasakas. Daļu raidījumu Labu nakti - pasakas varat noklausīties šeit. Savulaik arī rīkots konkurss uz pasaku teicēja amatu, vislielāko atsaucību guvis Harijs Misiņš, kas arī ilgus gadus lasīja pasaciņas. "Vakara pasaciņa" tik vienu reizi uz nedēļu šo gadu laikā nav skanējusi Latvijas Radio ēterā, tas bija 1984. gadā, kad traģiski gāja bojā „pasaku tēvocis”, kā viņu dēvēja daudzi mazie klausītāji, Harijs  Misiņš. Kāds bija sākums šim pasaku projektam, kas rakstīja pasakas un kas dziedāja miega dziesmiņu, par to raidījumā stāstīs Harija Misiņa dzīvesbiedre Skaidrīte Misiņa (attēlā), radio pasaku autores Ilgas Sirmeles dēli Modris un Valdis un dziesmas „Velc, pelīte, saldu miegu” izpildītājs, kādreizējais „dzeguzēns”, tagad  «ABLV Bank» Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Ilmārs Jargans (attēlā stāv aizmugurē vidū, kopā ar citiem "pirmajiem dzeguzēniem") un radioteātra redaktore Dzintra Matuzāle. Aktierim Harijam Misiņam arī mājās bija savs „draudziņš” - sieva Skaidrīte - tā viņi viens otru mēdza uzrunāt - par draudziņu. Skaidrīte bija tā, kura pirmā dzirdēja kā aktieris mājās vingrinājās pasaku lasīšanā un viņai arī ir stāsts par to kā, iespējams, aizsākās šīs vakara pasaciņas, jo savulaik Skaidrītes brālis, kuram tolaik auga dēls, uzrakstīja vēstuli uz radio. Pirmsmiega stāstus ir lasījuši  arī daudzi citi zināmi aktieri: Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Liepiņš un vēl tagad lasa Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, Santa Didžus un  citi.  Ilggadīga šī pasaku raidījuma redaktore Dzintra Matuzāle stāsta, ka bieži vien aktieri paši nāca ar lūgumu ielasīt radio tieši šīs vakara pasaciņas. Bet turpinot atskatīties pagātnē, Dzintra Matuzāle stāsta, kā savulaik noticis konkurss  par  pasaku lasītāju. „Vakara pasaciņa” nebūtu pilnīga, ja pēc tas neskanētu miega dziesmiņa vai nu par miega ziloni vai zaķīti, vai pelīti, vai zābaciņiem, kas rātni dus kaktā. Tās iedziedāja gan operas, gan operetes māksliniek,i gan vēlāk  bērnu ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki. Vēl šodien „ABLV Bank” sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Ilmārs Jargans var nodziedāt miega dziesmiņu, ko radio ieskaņoja  pirms aptuveni 44 gadiem. Pagājušā gadsimta 70 gadu sākumā četrgadīgais Ilmārs pat neapjauta, ka viņa iedziedātā dziesmiņa par pelīti saldo miegu vilks gadiem ilgi, arī šobaltdien.

Donalda Biseta pasaku "Princese Nīna un tīģeris" no cikla "Sarunas ar tīģeri" 1987. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieris Rūdolfs Plēpis un Mārtiņš Strelēvics. Sensenos laikos Nepālā, saulespilnu dārzu nogāzē, dzīvoja princese Nīna. Pavasarī, kad ziedēja ķirši, viņa mēdza sēdēt un ķemmēt savus skaistos, garos matus. Viņai līdzās allaž gulēja viņas draudzene - dzeltenbrūnā tīģeriene Barsa, kurai dzimšanas dienā princese uzdāvā jauku, sarkanu lakatu ar izšūtiem sienāzīšiem. Pēc kāda laika Barsai piedzimst maziņš tīģerēns, un princese to nosauc par Ahā. Mazais aug, rotaļājoties uz daiļā lakata. Kad viņam aprit gadiņš, princese tam uzdāvina dzeltenu saulessargu. Viss jau būtu labi, taču kaimiņos dzīvo Ļaunais Vējš. Kādu rītu tas pūš vēl briesmīgāk, nekā allaž. Vai mazajam tīģerēnam draud briesmas? Jā gan! Vējš to uzpūš augšā ar visu dzelteno saulessargu! Ai, ai, ai... Sīkais tīģerbērns nonāk aukstā jo aukstā zemē. Pat jūra te ir aizsalusi! Ar tīģerīti grib iedraudzēties polārlāči, kuri vēl nekad, nekad, nekad nav redzējuši tīģeri! Viņi to aicina spēlēties, bet - nekā. Tīģerēns skumst pēc mammītes. Līdzjūtīgie polārlāči (vesels simts!) uzrāpjas cits citam uz muguras, lai paskatītos, vai no Dienvidiem mazo strīpaini nenāk meklēt viņa mamma. Tīģerieni viņi gan nsaskata, toties saredz tuvojamies tumšu mākoni. Vai patiesi mākoni? Nē, nē, tie ir zvirbuļu simti, kuri knābīšos nes sarkanu lakatu - to pašu, ko Nīna reiz dāvājusi Barsai. Mazais Ahā atdāvina polārlāčiem savu saulessargu un mudīgi metas uz sarkanā lakata. Vicinot spārniņus, mazie čivinātāji kopā ar Ahā paceļas gaisos, kamēr lāči, turēdami dzelteno saulessargu, māj ardievas ar savām ķepiņām. Beidzot Ahā atgriežas pie savas mammas un princeses Nīnas. Cik silti tur spīd saulīte! Barsa viņu mīļi aplaiza ar savu mēli, princese dod buču uz degungala, un Ahā pārņem tāāāda labsajūta, ka jāsāk lielā murrāšana...