Podcasts about atzin

The agave spirits multiverse is as exciting as ever. The conversation has been expanding year after year, bringing to light new regions, agaves and production techniques. But, at least personally, certain places have been more prolific than others. As I've stated in previous episodes, I have an ongoing romance with Salmiana, and I've been exploring the Bajío region with passion for the last few years. The Casa Agave project checks all of these boxes and more. They plant and harvest their agaves using regenerative techniques to supercharge the Cañada de la Virgen bioreserve; bottle a one-punch-knock-out spirit called Atzin made in conjunction by two of my favorite Mexican distillers (Germán Gonzalez and Daniel Navarro); and released Mata de Monte, a 29 ABV "vino de mezcal", that has become my favorite party trick. I could go on and on, but I rather let this conversation with Sophia Trapp, Casa Agave's CEO, be the one to tell you the full story. Hope you enjoy it! #casagave #agavespirits #tequila #mezcal #guanajuato

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi' iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Guntis Karelis ir neirologs, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, kurā ir 150 darbinieku. Pirms tam viņš desmit gadu vadījis Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu. Profesors izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, ir "GK Neiroklīnikas" vadītājs un galvenais speciālists. Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri. Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam. Raidījumā skan: Dailes teātra aktieru grupa "DO RE MI". "Mans bišu koks" (U. Stabulnieks/ J. Peters) Daumants Kalniņš. "Nepiesauc mani vēl" (R. Pauls/ A. Rancāne) Henrick Claim Goldschmidt. "Gabriel Oboe" (mūz. Enio Maricone) Andris Bērziņš. "Svētvakars" (R. Pauls/ Im. Ziedonis)

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēsturnieki ir vienisprātis, ka ordenim kā valsts atzinības zīmei ir sena izcelsme un tā pirmsākumi meklējami garīgo un garīgi militāro ordeņu darbībā. Jēdzienu "ordenis" var lietot divās nozīmēs: tā var būt gan organizācija, gan apbalvojums. Vēsturiski ar vārdu "ordenis" apzīmēja organizāciju. Pēc Romas pāvesta iniciatīvas Eiropā tika dibināti spēcīgi garīgi militārie ordeņi un to sākotnējais mērķis no 11. līdz 13. gadsimtam bija atkarot musulmaņiem "Svēto Zemi" – Palestīnu. Ordeņos uzņēma dižciltīgu ģimeņu pārstāvjus ar bruņinieka titulu. Bruņinieki deva mūka svinīgo solījumu un apņēmās ar zobenu rokās aizstāvēt kristīgo baznīcu no "neticīgajiem". Katram ordenim bija sava simbolika. Bruņinieka tērpam uzšuva atbilstošas formas un krāsas krustu, kas apliecināja piederību konkrētajai brālībai. Krustiem bija atšķirīgas formas un krāsas: balta, melna vai sarkana, kam bija simboliska nozīme. Katram krusta veidam bija arī savs apzīmējums, piem., Maltas krusts, grieķu krusts, trijlapu krusts u.tml. Jaunākajos laikos šie krusti kļuva par valsts apbalvojuma kodolu jeb ordeņa zīmi. Arī Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa un Atzinības krusta pamatā ir balts Maltas krusts. Taču atgriezīsimies pie vēstures... 15. gadsimtā pāvesti sāka atbrīvot garīgo ordeņu bruņiniekus no mūka zvēresta un atgriezt laicīgajā dzīvē. Garīgie bruņinieku ordeņi pamazām kļuva par laicīgajiem jeb galma ordeņiem. Galma ordeņu galvenie uzdevumi bija aizsargāt savu valdnieku un tā īpašumus no laupītājiem, kuģus – no jūras pirātiem, pievērst pagānus kristīgai ticībai un apspiest nemierus. Ordeņa kavalieriem bija sava amatu hierarhija, un agri vai vēlu tam vajadzēja atspoguļoties arī ordeņa simbolikā. Ordeņa zīmes nēsāšanas tradīcijas, domājams, meklējamas armijā. 16., 17. gadsimtā karavīriem vēl nebija vienotu uniformu, un pretinieki par atšķirības zīmēm izmantoja vai nu atšķirīgas krāsas ap kaklu sienamus lakatiņus, vai siksnas, kurās pie sāna iekāra zobenu. Tādējādi ordeņa vadītāja (lielmestra) lente tika atvasināta tieši no zobena siksnas, bet ordeņa zīme pie kreisā gurna simbolizēja zobenu. Vajadzēja nošķirt vien ordeņa augstākos kavalierus no ierindas bruņiniekiem. Minētā dēļ komandieri sāka nēsāt ordeņa zīmi ap kaklu (līdzīgi kā karavīri lakatiņu), bet ierindas bruņinieki izmēros daudz mazāku ordeņa zīmi nēsāja uz krūtīm, piestiprinātu pie šauras lentes. 18. gadsimtā gandrīz visi mūku bruņinieku ordeņi Eiropā bija kļuvuši par galma ordeņiem un uzņemšana tajos bija īpaša karaļa žēlastības zīme. Ordenī vairs nevarēja iestāties pēc savas gribas – personu ordenī uzņēma. No šī principa līdz mūsdienām ir nonākusi paraža, ka nevienam nav tiesību pašam lūgt sevi apbalvot. Vēsturiski ordenī bija tikai trīs amata pakāpes: ordeņa lielmestrs, komandieris un kavalieris. Lai iegūtu augstāko – lielmestra – pakāpi, ordeņa brālim vajadzēja iziet visas amatu pakāpes, sākot no zemākās, izņemot karaliskās ģimenes locekļus. Sākumā personai tika piešķirta ordeņa kavaliera pakāpe un tās zīme bija jānēsā piestiprināta īpašā cilpiņā uz krūtīm. Par sevišķiem nopelniem valsts vai ordeņa vadītāja labā ordeņa kavalieris varēja saņemt paaugstinājumu – kļūt par ordeņa komandieri. Tādā gadījumā kavaliera krūšu zīme bija jānodod ordeņa domei un pretī tika izsniegta ordeņa komandiera zīme, ko nēsāja lentē ap kaklu. Visbeidzot, izpelnoties augstāko – ordeņa lielmestra – pakāpi, persona ordeņa zīmi stiprināja pie platas, pār plecu pārliktas lentes uz kreisā gurna, kur vēsturiski atradās zobens. Pirms tam ordeņa domei bija jāatdod otrās pakāpes ordeņa zīme. Pēc šāda vēsturiskā principa bija veidota arī Lāčplēša ordeņa struktūra – ordenim bija tikai 3 šķiras. Viduslaikos ordeņu lentes bija vienkrāsainas un paredzētas vien ērtākai ordeņa zīmes nēsāšanai, taču no 18. gadsimta augstākās ordeņa zīmes tika stiprinātas pie vienkrāsainām, bet zemākās – pie svītrainām lentēm. Papildus ordeņa zīmei un ordeņa lentei parādījās jauns elements – ordeņa zvaigzne. Tās izcelsme meklējama galma ordeņos, kuru bruņinieki, atšķirībā no garīgo ordeņu brāļiem, nebija devuši nabadzības zvērestu. Tieši pretēji – laicīgie ordeņi demonstrēja savu dižciltību un bagātību, savstarpēji sacenšoties par greznāk izšūto ordeņa mantiju. 16., 17. gadsimtā mantijas tika izšūtas īpaši grezni, un uz tām attēloja ordeņa devīzes un simboliku, un arvien arvien biežāk tika izšūtas arī zvaigznes – sākumā kā dekoratīvu elements, bet vēlāk jau ar heraldisku nozīmi. Pieaugot ordeņa locekļu skaitam, radās nepieciešamība ordenī ieviest jaunas amata pakāpes. Sākotnējo trīs pakāpju vietā ordeņos tika ieviestas četras vai piecas pakāpes, vēlāk, piem., bulgāru, ķīniešu un japāņu ordeņiem bija pat astoņas līdz desmit pakāpes. Šim nolūkam lieliski noderēja ordeņa zvaigzne. Piem., ordeņa komandiera pakāpei papildus piešķīra metālā kaltu ordeņa zvaigzni, un jauno ordeņa pakāpi nodēvēja par lielkomandieri. Metālā kaltās ordeņa zvaigznes tika šūtas pie tērpa, jo nebija izgudrots cits stiprinājuma veids. Ir vērts pieminēt, ka dažas ordeņa zvaigznes bija milzīgas (diametrā līdz pat 16 cm) un to asie stari ne vien varēja ievainot apkārtējos, bet arī apdraudēja pašu ordeņa nēsātāju. 18. gadsimtā ordeņa zīmei, lentei un zvaigznei pievienojās vēl viens elements – ordeņa ķēde. Ja 16. un 17. gadsimtā greznā ķēde kalpoja tikai ordeņa zīmes praktiskai nēsāšanai ap kaklu, tad 18. gadsimtā ordeņa ķēde, līdzīgi kā zvaigzne, vairāk norādīja uz apbalvojuma augstāko šķiru, nevis kalpoja kā palīglīdzeklis ordeņa nēsāšanai. No šī principa līdz mūsdienām nonākusi paraža, ka ordeņa visaugstāko – ķēdes šķiru – piešķir vienīgi valstu vadītājiem. 18. gadsimtā ordeņus kā dāvinājumu un cieņas apliecinājumu cits citam sāka piešķirt arī valstu vadītāji un šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ordeņi, līdzīgi kā skaistas, dārgas un izsmalcinātas dāvanas, jau vairākus gadsimtus ir viens no diplomātisko attiecību veidošanas instrumentiem.

Baltinavas vidusskolas skolotāja, vēstures pētniece, audēja, audžumamma. Atzinības krusta kavaliere.

Pēc tam, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) šonedēļ atņēma apraides atļauju Krievijas neatkarīgajam televīzijas kanālam TV "Rain", kas plašāk pazīstams ar nosaukumu "Doždj", Latvijas Radio ierakstu sērijā "Cilvēks ziņu virsrakstos" sarunājās un centās izzināt "Doždj" galveno redaktoru Tihonu Dzjadko. Dienu pirms NEPLP lēmuma pasludināšanas par apraides atļaujas anulēšanu "Doždj" Latvijas Radio satika Dzjadko pie Ziemassvētku tirdziņa Vecrīgā. Aiz izgreznotajiem namiņiem, kur pārdod karstvīnu, mirdzēja lielā egle un skaisti sniga sniegs, bet viņš stāvēja vientuļš, skumjš un nomākts. Atzinās, ka nevar sakopot domas. Sarunas laikā Dzjadko labi nostādītā balss atkal skanēja pārliecinoši, nervozu atmosfēru radīja tikai īsziņas, kas nepārtraukti pienāca uz galda noliktajā telefonā. Cerība, ka NEPLP, novērtējot šī telekanāla lomu Krievijas noziedzīgās politikas izgaismošanā, pēc trim noteikumu pārkāpumiem tomēr vēl dos iespēju labot ēterā pieļautās kļūdas, izdzisa otrdienas rītā.  Valstiskā līmenī sagaidītai Latvijā ar sirsnīgu atbalstu, "Doždj" komandai nākas sākt apsvērt jaunus nākotnes scenārijus. Dzjadko Latvijas Radio atzinās: no sirds negrib braukt prom. Viņa dzīve šogad bijusi izkaisīta starp trim valstīm. Kopā ar sievu Jekaterinu Kortikadzi, kas arī ir raidījumu vadītāja "Doždj", un tolaik vēl nepilnus divus gadus veco dēlu Mihailu marta sākumā viņi aizbēga no Krievijas uz Gruziju. Tur joprojām strādā daļa "Doždj" komandas. Dzjadko un Kotrikadze Latvijā ieradās 11. jūlijā. Viņai ir pusaugu dēls no iepriekšējām attiecībām, bet Dzjadko – divi bērni. Tāpat kā ukraiņu atvasēm, arī Krievijas opozīcijas žurnālistu bērniem dzimtās mājas atņēma karš.

Brīvprātīgais darbs latviešu sabiedrībā, aktīvi iesaistoties kopienas dzīvē un kopjot piederības sajūtu Latvijai. Tā varētu raksturot šīs reizes raidījuma Gloabālais latvietis. 21. gadsimts viesu pamatdarbību diasporā. Ko nozīmē, darboties sabiedrības labā bez atlīdzības, kas priecē un iedvesmo to darīt? Cik būtiski katram iesaistīties darbībās, kas sekmē kopējo labumu? Kādu jēgu piešķiram vārdu salikumam - kalpot Latvijai? Latvijas dzimšanas dienas nedēļā tiekamies ar diasporas cilvēkiem, kuru darbs novērtēts ar valsts apbalvojumu. Raidījuma viesi: Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Liene Dindone, veterinārārste ar otru profesiju – latvietība, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Imants Gross, bijis Latvijas vēstnieks Zviedrijā un akreditētais vēstnieks Norvēģijā, Atzinības krusta virsniece Ilze Šakare no Gēteborgas Zviedrijā un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Aivars Edvards Osvalds Vašingtonā.    

Brīvprātīgais darbs latviešu sabiedrībā, aktīvi iesaistoties kopienas dzīvē un kopjot piederības sajūtu Latvijai. Tā varētu raksturot šīs reizes raidījuma Gloabālais latvietis. 21. gadsimts viesu pamatdarbību diasporā. Ko nozīmē, darboties sabiedrības labā bez atlīdzības, kas priecē un iedvesmo to darīt? Cik būtiski katram iesaistīties darbībās, kas sekmē kopējo labumu? Kādu jēgu piešķiram vārdu salikumam - kalpot Latvijai? Latvijas dzimšanas dienas nedēļā tiekamies ar diasporas cilvēkiem, kuru darbs novērtēts ar valsts apbalvojumu. Raidījuma viesi: Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Liene Dindone, veterinārārste ar otru profesiju – latvietība, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Imants Gross, bijis Latvijas vēstnieks Zviedrijā un akreditētais vēstnieks Norvēģijā, Atzinības krusta virsniece Ilze Šakare no Gēteborgas Zviedrijā un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Aivars Edvards Osvalds Vašingtonā.    

Acompaña a Ricardo Cartas en una emisión más de la revista cultural De eso se trata, espacio de ciencia, de cultura, de gastronomía, de libros y más, de lunes a viernes de 08:30 a 10:00 horas. En Los buenos vinos en la historia, el Lic. Pedro Escobar, editor y escritor especializado en temas de la historia del vino, conversa acerca del talento mexicano del Dr. Atzin González Andrade en la industria del vino: Crown Valley Winery, viñedo en el que se cultivan uvas híbridas, en Missouri, Estados Unidos.

Turpinās Aleksandra Čaka 120. jubilejas gads. Čaks mūs uzrunā izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” gan ekspozīcijā “No Aleksandra līdz Čakam”, gan literārajos vakaros ”Tikšanās Aleksandra Čaka viesistabā”. 2. decembra vakarā Mārtiņš Vilsons lasīs “Mūžības skartie”. Bet 3. decembrī svētku gaisotnē beidzot pasniegs Aleksandra Čaka balvas.  Balvas pasniegs jau 11 reizi. Šogad balvas laureāti ir muzikoloģe Olga Pētersone par Čaka poēmas „Mūžības skartie” tulkojumu krievu valodā, somu dzejniece Heli Laksonena par Čaka dzejas tulkojumiem somu valodā, aktieris Martiņš Vilsons par Čaka daiļrades popularizēšanu. Atzinības rakstus saņems mākslas zinātniece Silvija Grosa un mūziķis Māris Briežkalna. Plašāk stāsta Čaka muzeja vadītāj Antra Medne.  

Kas tad īsti ir atzinība? Kaut kas labs? Kaut kas, kas dod baudas, gandarījuma sajūtu? Šķietami jāatzīst, ka šī ir tematika, kura sapulcinās ļoti dažādu viedokļu piekritējus. Vai varbūt tomēr…nē! Skaidrs ir tas, ka atzinība var būt kaut kas patīkams, bet tik pat labi var būt inde, no kuras cilvēks pastāv. Cer, ka kārtējo dienu uzņems ikdienišķo devu, lai iegūtu lielāku jēgu. Sev, apkārtējiem un dzīvei kopumā. Kopā domāsim un spriedīsim par atzinību un tās paveidiem. Whip whip! Aiziet…

Blīvais pirmizrāžu kalendārs mūs rosina veidot jaunāko izrāžu apskatu. Septembra pēdējā dienā notika divas pirmizrādes: Nacionālajā teātrī „Sapnis vasaras naktī”, bet Latvijas Nacionālajā operā un baletā „Divi metri”. Vēl šonedēļ festivāls „Patriarha rudens” uz Rīgu bija aicinājis Liepājas jaunos aktierus ar diplomdarba izrādi „Cietsirdīgās spēles”. Pieskarsimies arī jaunumiem Daugavpils teātrī – Dmitrija Petrenko režijā tapis iestudējums „Tumšie brieži”. Ar skatītāju smiekliem un skaļiem aplausiem 30.septembra vakarā tika svinēta Šekspīra lugas „Sapnis vasaras naktī” pirmizrāde Elmāra Seņkova režijā. Bet ne visi skatītāji bija apmierināti ar redzēto, daži, taujāti par iespaidiem, novērsās un runāt atteicās. Atzinīgi izrādi vērtē teātra kritiķe Henrieta Verhaustinska. Pirmizrādē režisors nebija klāt, vien atsūtījis vēstuli, tad sākam ar horeogrāfi Elīnu Gediņu, kas atklāj darba tapšanas gaitu. Izrādē viens no centrālajiem tēliem ir Paks, ko atveido Arturs Krūzkops. Mūziku izrādei komponējusi Anna Ķirse, ierakstā piedalās Valsts Akadēmiskais koris „Latvija”, diriģents Māris Sirmais. Izrādās komponiste ar Elmāru Seņkovu sadarbojas pirmo reizi. Izrādes „Sapnis vasaras naktī” scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Vladislavs Ogajs no Krievijas, kostīmu māksliniece arī Anna Heinrihsone. Pirmizrāde 30.septembrī notika arī baleta izrādei „Divi metri”, kurā trīs horeogrāfu Elzas Leimanes, Antona Freimana un Aivara Leimaņa reakcija uz baleta mākslinieka pieredzi pandēmijas laikā. Šonedēļ festivālā „Patriarha rudens” viesojās Liepājas teātra jaunie aktieri ar vienu no diplomdarba izrādēm „Cietsirdīgās spēles”, režisors Dmitrijs Petrenko. Tās pirmizrāde notika 19.augustā un to rāda Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”. Uzklausu aktrises Kintiju Stūri un Madaru Viļčuku: 2.oktobrī Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē notika pirmizrāde ģimenes drāmai „Tumšie brieži” Dmitrija Petrenko režijā. Ingas Ābeles luga tiek uzskatīta par vienu no autores nozīmīgākajiem veikumiem dramaturģijā un ne vienu vien reizi iestudēta uz teātru skatuvēm, bet kas uzrunāja šoreiz, vērtējumā dalās teātra kritiķe Dita Jonīte. Ieteikt vai neieteikt – tā ir smalka lieta, jo itin bieži pat tuvāko draugu lokā, pārspriežot izrādes, domas dalās. Tomēr ceru, ka izrāžu kalendārs palīdzēs izdarīt izvēli, kurp doties. Un arī šī nedēļas nogale bagāta ar jauniem iestudējumiem, par tiem tad nākamajā izrāžu kalendārā.

Noslēdzam regulārās sezonas maratonu, apspriežam iespaidus un sadalām visiem pēc nopelniem. Pirms izslēgšanas spēlēm būs arī lielais pirmās kārtas prognožu podkāsts.

Kā pārvarēt grūtības, nezaudējot vērtību izjūtu – raugoties uz uzņēmuma nākotni? Kā panākt, lai inovācijas, viedums, spēja attīstīties un individualitāte nepazustu vajadzībā pēc atbalsta un kopības izjūtas? Par šo visu iztaujam ekspertus raidījumā Kā labāk dzīvot. Klīniskā psiholoģe un supervīzore un kognitīvi biheiviorālā psihoterapijas speciāliste Marija Ābeltiņa norāda, ka ir vairāki faktori, kā pasargāt no izdegšanas sevi, ir vai nav pandēmija.  "Darba slodze ir tikai viens no faktoriem, ja tā ir absolūti neadekvāta, varam sagaidīt, ka cilvēks izdegs," norāda Marija Ābeltiņa. Kā vēl būtisku faktoru speciāliste min, ka cilvēkam ir svarīga kontroles izjūta par to, ko dara. "Ja vadītājs liek nākt uz darbu un uzrauga katru mazāko solīti, tad kontroles izjūtas pazaudēšana ļoti var ietekmēt to, kā jūtamies darbā," atzīst Marija Ābeltiņa.  Tāpat svarīga ir vērtību sakritība, godīgums, kā arī pozitīvās attiecības un pozitīvā atgriezeniskā saite pret kolēģiem un arī no vadītāja puses.  "Šo dažreiz nenovērtē. Par vērtībām, par kontroli cilvēks dažreiz piekrīt, pozitīvā attieksme liekas tāds štruntiņš. Es jau vienreiz, kad bija novērtēšana, pateicu, ka viss ir ok. Nē, te ir domātas ikdienas mazās lietas, arī pateikšanās par lietām, kas it kā obligāti ir jāizdara. Ja cilvēks to ir izdarījis, ir pacenties, ir svarīgi to verbalizēt un pateikt. Tas daudz nemaksā, bet pasargā no izdegšanas," komentē Marija Ābeltiņa. Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības daļas vecākā referente Aivija Čamane atklāj, ka ministrijā bijis vērtību projekts, kurā bijuši iesaistīti visi darbinieki un kopīgi izveidojuši Veselības ministrijas svarīgāko vērtību sarakstu, kas ir tiesiskums, mērķtiecīgums, efektivitāte, atklātums, sadarbība un pēctecība. Viņa arī piekrīt, ka svarīgi ir mazie paldies kolēģiem, lai justos novērtēti un izmantojot digitālos rīkus arī to īsteno. Marija Ābeltiņa atzīst, ka no izdegšanas var pasargāt centieni saprast savas mainīgas vajadzības, svarīgi dalīties ar līdzcilvēkiem un meklēt atbalstu un palīdzību. "Un rūpēties par savām pamata vajadzībām, nepamest sevi novārtā un būt sev labam vadītājam - parūpēties par to, ka paēdam pusdienas, ka neliekam sev strādāt nakts vidu un normāli izguļamies. It kā vienkāršas lietas, kam šobrīd bieži vien izplūdušas robežas. Šo ir jāuzrauga pašiem, lai atlicinātu laiku atpūtai, parunāšanai, pabūšanai ar citiem cilvēkiem, pat, ja tas ir virtuāli, bet ne darba kontekstā. Zinu, daudzos uzņēmumos ir "kafijas sazvanīšanās" vai "pļāpu zomm". Es ļoti atbalstu šādas iniciatīvas, tas iedod cilvēcisko dzirkstelīti, kas palīdz deg, bet neizdegt," bilst Marija Ābeltiņa. "CV-Online Latvia" vadītājs Aivis Brodiņš norāda, ka darbinieki vēlētos potenciālajā darba devējā redzēt maksimāli daudz informācijas par uzņēmuma kultūru, kas būs kolēģi, kāds būs vadītājs, kas ir tās lietas, kas uzņēmumam svarīgas, ko vērtē visaugstāk. "Uzņēmumi var piestrādāt un attīstīt mājaslapas karjeras sadaļu, veidot sludinājumus interaktīvākus, kur cilvēks var iepazīties vēl plašāk ar to, kas uzņēmumā gaidāms. Vēl Aivis Brodiņš iesaka maksimāli daudz stāstīt par sevi sociālajos tīklos, kā tas ir strādāt pie mums. "Cilvēki šobrīd piesakoties, skatās, kāda būs potencioālā saderība ar uzņēmumu," atzīst Aivis Brodiņš. Atzinības un vērtību tehnoloģijas “Peero App” vēstnese Liesma Rijniece piekrīt, ka noteikti ir vērts pievērst uzmanību, vai uzņēmums runā par vērtībām, kas katram pašam ir svarīgas. "Ja ir sajūta, ka šī kultūra nebūs man atbilstoša, bet pieteikšos, jo ir laba alga, visticamāk darbinieks pats būs neapmierināts un nespēs pietiekami izpausties. Zaudētājs būs gan pats darbinieks, gan darba devējs, ja darba attiecības tiks uzsākta. Kultūras jomā vajadzētu būt ideālai saderībai," uzskata Liesma Rijniece.  

✨Iniciamos nuestra programación en OMRadio ahora con Quinta estrella🌠 y el tema: El tarot del colibrí con Atzin Añorve😊 además de tener a un gran invitado con nosotros: Atzin Añorve👌 Conduce: Silvia Briones🤩 ☺️¡No te lo pierdas!

✨Iniciamos nuestra programación en OMRadio ahora con Quinta estrella🌠 y el tema: El tarot del colibrí con Atzin Añorve😊 además de tener a un gran invitado con nosotros: Atzin Añorve👌 Conduce: Silvia Briones🤩 ☺️¡No te lo pierdas!

Podkāsta "Dzirdi kultūru" septītā saruna iesākas ar provokatīvu jautājumu: "Vai Latvija ir animācijas lielvalsts?" Latvijā nav lielu animācijas filmu studiju un mēs nevaram sacensties ar tādiem gigantiem kā “Pixar”, bet tieši mūsu animācijas darbi arvien gūst atzinību dažādos festivālos. “Mans mīļākais karš”, “Projām”, “Akmeņi manās kabatās” un citas animācijas filmas guvušas atzinību pasaulē. Tendence vai tomēr izņēmumi? Kāda ir patiesā situācija Latvijas animācijas pasaulē? Sarunā piedalās Anna Zača, īsformāta un animācijas filmu kuratore un animācijas analīzes pasniedzēja, Latvijas animācijas asociācijas vadītāja, īsfilmu kuratore Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, Eiropas Animācijas balvas valdes biedre, un Ieva Viese-Vigula – animācijas pētniece, kritiķe un rakstniece, darbojas Latvijas Animācijas asociācijā, ir kino kritiķu federācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas biedre, pēdējo divu gadu laikā darbojusies Lielā Kristapa un Nacionālā Kino centra ekspertu komisijās. Abām dalībniecēm ir arī praktiska pieredze animācijas veidošanā.

El buen Atzin nos cuenta sus mejores experiencias en conciertos en Alemania.

Raidījuma Augstāk par zemi ciklā “Tandēms” viesojamies rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa „Brakos”. Cikla mērķis ir atklāt tos „neredzamos” cilvēkus, kas bijuši klāt, ietekmējuši un palīdzējuši mūsu kultūrvēsturē labi zināmu personību tapšanā. Šis stāsts būs par Rūdolfa Blaumaņa māti Karlīni, tēvu - muižas pavāru Matīsu. Un „Braku” sētu, kurā mākslīgi tika apstādināts laiks Rūdolfa Blaumaņa piemiņas saglabāšanas vārdā. Ceļvede "Brakos" šajā reizē ir muzeja vadītāja Zinta Saulīte. Pirms turpināt stāstu, jāatzīstas, ka pandēmijas posts sajaucis ne tikai šī gada tūrisma sezonu muzejniekiem, bet arī žurnālista darbu – šī radio raidījuma tapšanas un izskanēšanas laikus. Saruna notika agrā pavasarī, un nodoms, ierodoties Brakos, bija dzimšanas dienā godināt Rūdolfa Blaumaņa māti, Karlīni Paulīni Blaumani. Skulptūra pie ieejas Braku muzejā, kurp ar Zintu Saulīti dodamies, stāsta par kādām citām Rūdolfa Blaumaņa mātes dzimšanas dienas svinībām pirms 112 gadiem. Muzejā sagaida "Braku" memoriālā muzeja vadītāja kopš 1978. gada, šobrīd – muzeja galvenā speciāliste Anna Kuzina. Raidījuma cikla “Tandēms” mērķis ir stāstīt par Latvijas kultūrvēstures dižām personībām, vēršot uzmanību arī uz viņu laikabiedriem, apstākļiem, notikumiem, cilvēkiem, tandēmā ar kuriem tās veidojušās. Viesojoties rakstnieka dzimtajās mājās uzzinām vairāk par Rūdolfa Blaumaņa vecākiem – Braku saimnieci Karlīni Blaumani, tēvu – Matīsu Blaumani, arī brāli Arvīdu, kura trīs dēli turpina "Braku" Blaumaņu dzimtas atzaru. Anna Kuzina ir vairāku Rūdolfam Blaumanim veltītu grāmatu autore, šopavasar par nopelniem Latvijas valsts labā viņa tika sumināta kā Atzinības krusta komandiere. Par viņas sastādītajām grāmatām vēl šai raidījumā runāsim, bet laikam jau ievērojamākā no tām – “Blaumanis tuvplānā”, kas 2014. gadā saņēma arī Latvijas literatūras gada balvas speciālbalvu, un šai grāmatā autore iet to pašu ceļu, ko mēs šai raidījumu ciklā, viņa raksturo cilvēkus, kas veidoja rakstnieka dzīvi. Šogad Annas Kuzinas sastādīta, iznākusi “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca”, bet Annai Kuzinai padomā jau nākamais pētījums, viņa gribētu kādreiz izrakstīt visas tās dziesmas, kas pieminētas Blaumaņa lugās, arī Rūdolfa Blaumaņa dzeja pārtapusi neskaitāmās dziesmās. "Braku" saimniecība ir sena, pirmoreiz rakstos minēta 1811. gadā, un arī gleznaini skaista. Tā atrodas stāva kalna galā, aiz ēkām paveras plašs skats uz apkaimi, un tajā ir kas teatrāls. Kopš 1968. gada "Braku" pagalmā brīvdabas izrādēs spēlētas Skroderdienas un arī citas Blaumaņa lugas. 2013., Rūdolfa Blaumaņa 150. jubilejas, gadā režisors Viktors Jansons vairākkārtīgi teatralizētā lekciju ciklā “Uzpēlēsim Blaumani” Braku sētas shēmu izmantoja, lai slēgtu perimetru veidojošo māju taisnstūri, ko savieno iemītnieku taciņas – no mājas uz kūti, uz klēti, uz aku – un aizvāko debessjums, paceltu cilvēciskas esamības kosmosa augstumos. Ar Braku muzeja vadītāju Zintu Saulīti turpinām ekskursiju, nu jau īstajā "Braku" pagalmā. Ar Zintu Saulīti izstaigājam arī "Braku" dzīvojamo māju. Priekšistabā klavieres, kas vedina uz domām par saviesīgu dzīvi, kopīgu muzicēšanu, ciemiņu klātbūtni. 1929.gadā Kārlis Skalbe uzraksta „Atmiņas par Blaumani”: "Laimīgā vieta – Ērgļi, kur „starp kupliem, mežainiem pakalniem spīdēja mazi ezeri un Ogres līči un kur mēs toreiz dzīvojām. Rūdolfs Blaumanis, jaunais mūziķis Aleksandrs Būmanis bija pastāvīgi viesi pagasta mājā un skolā, kur mēs bieži satikāmies. Vasarā, kad Blaus svinēja savu vārda dienu („Pēterus”), tur kādreiz ieradās arī Akuraters, kurš toreiz bija skolotājs Jumurdā, un Antons Austriņš no Piebalgas. Atmiņā palikusi kādreiz Ērgļu skolā redzētā Emīļa Dārziņa gaišā, apolloniskā galva. Šie gadi, kurus es še pavadīju (..) pieder pie laimīgākiem manā mūžā. Še es iemantoju neaizmirstamus draugus. Viens no tiem bija Rūdolfs Blaumanis. Un, kad Blaumanis būšot bagāts, viņi celšot Brakos trīs mājas – Blaumanim, Akurateram, Skalbem. Blaumanis nu jau labi pagulējies smilšu kalnā. Trīs mājas laimīgai draudzībai un netraucētai gara dzīvei paceļas un nolaižas spulgojošā ezera malā – mūsu gaisa pilis!” Un šai “ulubelei” pa vidu – taču jau arī Braku saime un vispirmām kārtām Rūdolfa Blaumaņa māte."

Raidījumā: kā Gunta Baško jūtas māmiņas statusā, kā volejbolists Edvarts Buivids Sveices čempionātā, mainot komandu, cer progresēt, spēlējot citā ampluā, Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Ilggadējā Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteine un līdere Gunta Baško rīt  svinēs apaļu dzīves jubileju, tāpēc raidījumā „Piespēle” sarunā ar viņu par nesen sākušos jauno dzīves posmu. Gunta jau gandrīz piecus mēnešus ir mamma meitiņai Matildei, sava daļa uzmanības jāatrod arī sunim Vudijam, kā arī fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā. Uzzinām, kā bijusī basketboliste plāno savu laiku, kurā no pasaules basketbola laukumiem gribētu aizvadīt vismaz vēl vienu spēli, kā arī to, cik nozīmīga komanda Latvijas  basketbola „asinsritei” ir „TTT Rīga”. Guntu Baško uzrunāja Mārtiņš Kļavenieks. Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Līga netika pabeigta , bet tomēr portāls “sportacentrs.com” aicināja 18 par basketbolu rakstošus, runājošus un rādošus mediju pārstāvjus balsot par sezonas labākajiem spēlētājiem. Pie vērtīgākā spēlētāja titula tika BK “Ogre” sirds un dvēsele Rinalds Sirsniņš. 34 gadu vecumā Rinaldam tas ir pirmais šāds apbalvojums. Otrais labākais Latvijas – Igaunijas līgas piespēlētājs, ceturtais rezultatīvākais savā komandā, taču vēl svarīgāk – savas komandas spēles diriģents. Bez viņa nebūtu iedomājamas sezonas sākumā izcīnītās 14 uzvaras pēc kārtas un beigās Ogrei piešķirtās sudraba medaļas. Laureātu uz sarunu  aicināja Māris Bergs. Raidījuma izskaņā saruna ar Latvijas izlases spēlētāju Edvartu Buividu. Viņš Šveices čempionāta pamatturnīru Lucernas volejbola komandas sastāvā pabeidza ar septiņām uzvarām pēc kārtas un kļuva par meistarsacīkšu rezultatīvāko spēlētāju. Latvijas izlasē esot  diagonālā statusa spēlētājam, tagad nāksies mainīt pozīciju.Nule kā noslēgtaos līgums ar valsts spēcīgāko vienību “Lindaren Volley Amriswil I”. Klubs piedāvā viņam arī nākamajā  sezonā spēlēt  otrā tempa uzbrucēja statusā.

Būtiska ir vienotas platformas izveide uzņēmumam, cilvēkiem strādājo attālināti, tāpat svarīga atgriezeniskā saite starp darbiniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst datu tehnoloģiju uzņēmuma “SQUALIO” pārstāve Elīna Girne. “Visa tehnoloģiju apvienošana, savienošana un datu attālināta glabāšana ir būtiska,” skaidro Girne. Uzņēmuma interesēs būtu visu uz vienas platformas glabāt. Tas nodrošināt ātrumu un efektivitāti sadarbībai. Runājot par interneta ātrumu, Girne vērtē, ka Latvija ir pietiekami attīstīta valsts saistībā ar interneta nodrošinājumu. “Nav noslēpums, ka mums ir viens no ātrākajiem internetiem pasaulē. Vienkārši šobrīd tam ir pieslēgušies gandrīz visi. Tā ir problēma. Bet mēs esam gatavi aktīvam interneta lietojumam,” norāda Girne. Taču kā problēmu viņa min to, ka diezgan daudzi mājās tur un lieto vecas tehnoloģijas un diezgan daudzi izmanto nelegālas programmatūras. Tas kibernoziedzniekiem saldais ēdiens. Jebkas, ko darām ar novecojuši programmatūru, ir visvairāk apdraudēts. “Ir novērota vēl viena lieta, kolēģiem, kas strādā attālināti, bet iepriekš visu laiku tikušies birojā, arī ir savi izaicinājumi. Aug spriedze, ja kaut ko nezini vai nesaprotu, trūkst atzinības no kolēģiem un pozitīvais grūdiens, kad esmu izdarījis kaut ko labu,” skaidro Girne. Viņa stāsta, ka saaviem kolēģiem izveidojusi atgriezeniskās saiknes platformu, kur darbinieki var apmainīties ar pateicībām. “Spēļošana un dalīšanās ar atzinību ir ļoti svarīga,” atzīst Girne. “Acīmredzot šie apstākļi rada spriedzi, psiholoģiskais stress aug unir vajadzīgi kaut kādi rīki, kas to noņem. Atzinība un vide cilvēkiem ļoti palīdz tikt galā ar tā jau neviegliem apstākļiem." Tāpat Girne ir pāliecināta, ka darba vidi un domāšanu par to, kas ir darba vide, ir iespējams mainīt. Šobrīd svarīga ir attieksmes maiņa. "Domāšana par to, ka to darbu, ko vienmēr esam darījuši pie galda, kurš ir apkrauts ar manām fotogrāfijām, dokumentiem – mana vide, mana kafijas krūze, to var arī pārnest arī citā vidē, tas ir darbs, viss ir pieejams, ja ir vienota platforma. Tad nav jautājums, kāpēc kaut ko nevarētu izdarīt. Iespējams, vienkārši jāmaina lielā mērā attieksme. Mums ir ļoti liels potenciāls, Cilvēkiem gribas teikt, ka es pagaidīšu rītdienu, bet rītdiena iespējams būs ar šiem izaicinājumiem. Tas, kurš šodien iemācīsies jaunās iemaņas un iespējas, būs daudz konkurētspējīgāks arī darba tirgū pēc tam," tā Girne.    

Ar stāstiem par dažādu mākslinieku ceļu uz atzinību ar vai bez augstākās izglītības diploma Kultūras Rondo studijā dalās Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis un studentes Ineta Done, Ieva Trillo un Elma Eiženija Pētersone, kuras ar saviem pētījumiem iepazīstina izstādē “(ne)MĀKSLINIEKA stāsts”. No 9. līdz 26. janvārim Latvijas Mākslas akadēmijas Aulā būs skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un zinātnes apakšnozares 4. kursa studentu organizēta izstāde “(ne)MĀKSLINIEKA stāsts”. Izstāde tiek rīkota Latvijas mākslas vēstures kursa ietvaros Dr. art. Andra Teikmaņa vadībā un būs veltīta stāstiem par dažādu mākslinieku ceļu uz atzinību ar vai bez augstākās izglītības diploma. "Ideja bija parunāt divnieku karaļiem," ar izstādi Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" iepazīstina LMA studente Ineta Done. "Tuvojās 2020.gads un domājām, kā aritmētiski apspēlēt šo ideju. Tad nāca divnieks - divnieku karalis. Bet padomājām, ka divnieku karalis jaunai paaudzei varētu būt ne tik saprotams jēdziens, varbūt arī nav īpaši toleranti runāt par divnieku karaļiem. Tad radās ideja parunāt par māksliniekiem, kuri kļuvuši par māksliniekiem ar lielo burtu, bet kuriem bijuši sarežģījumi ar akadēmiju." Tiem nebija jābūt tikai akadēmiskiem sarežģījumiem, arī sarežģījumi, kas radušies vēstures kontekstā, ideoloģiski, romantiskā kontekstā, arī personības faktors kādam bijis nozīmīgs. Izstādes ietvaros Agneses Bules, Valda Buša, Birutas Delles, Miķeļa Fišera, Leo Kokles, Andreja Krūmiņa, Arnolda Mazīša, Jāņa Pauļuka, Oto Pladera, Jura Pudāna, Vilņa Raudssepa, Maijas Tabakas, Visvalža Ziediņa un Artura Jūrastetera un Oskara Norīša radošās darbības attīstības ceļš skatīts no mazliet citāda skatupunkta. Stāsts ir par dažādām grūtībām. Cīņu par sevi un savu mākslu. Centrā viņu darbi no studiju gadiem līdz atzītam statusam – Mākslinieks. Izstādi veido 13 LMA Mākslas vēstures un zinātnes apakšnozares 4. kursa studenti, ir 14 stāsti par 15 māksliniekiem. Kāpēc šādi skaitļi varēs uzzināt, apmeklējot izstādi. Bet stāstus, gan neatkājot, mākslinieku vārdus, var jau iepazīst sociālajā vietnē facebook.com. Izstāde “(ne)MĀKSLINIEKA stāsts” LMA Aulā būs aplūkojama līdz 26.janvārim. Izstādes ietvaros paredzētas arī divas ekskursijas 17. un 21.janvārī.

Atraitnis vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo mednieku būdā, viņa vienīgā sarunu biedrene ir vilcene. Leona Brieža romāns „Vilcene un atraitnis” maģiski ievelk un dziedina. Sarunā par romānu tiekamies ar dzejnieci Liānu Langu.   Kā ļoti nozīmīgu notikumu latviešu literatūrā gan nozares profesionāļi, gan citi lasītāji vērtē Leona Brieža jauno romānu „Vilcene un atraitnis”. Tā ir labi pazīstamā dzejnieka debija romāna žanrā. Romāns sarakstīts maģiskā reālisma metodē, īstenību ļoti meistarīgi sakausējot ar fantāziju.  

Prueba de Amor de Atzín García dirigida por Luly Rede. Con Daniel Bertón y Artus Chávez. 

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.