Podcasts about elzas

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Kāpēc viduslaiku bibliotēkās grāmatām bija stipras dzelzs ķēdes? Kāpēc tika veidotas katenātu (libri catenati, latīņu) jeb ķēžu grāmatu bibliotēkas? Pirmā atbilde vienmēr bijusi – lai nodrošinātos pret zagšanu. Bet varbūt grāmata (proti, tās saturs) ir bīstama, agresīva, tā būtu jāieslēdz, jāpieķēdē, lai nenonāktu nepiederošas personas rokās? (Lai atceramies stāstu par Hariju Poteru un epizodi Cūkkārpas bibliotēkas Slēgtajā nodaļā (Restricted section, angļu). Bet vai patiesi? Vai tam nav cita, racionāla skaidrojuma? Ķēde, kas fiksē grāmatu pie plaukta vai lasāmpults paredzēta drīzāk tam, lai saglabātu kārtību grāmatu skapjos un daudzu lasītāju  apmeklētās lasāmzālēs. Un vēl – grāmatas pieķēdēšana nevis ierobežo lasīt- un studētkāri, bet nodrošina to, lai svarīga grāmata ir visiem (kādam noteiktam lasītāju lokam) un vienmēr pieejama. To norāda pirmās, senākās ziņas par pieķēdētajām grāmatām. Proti, 11. gadsimtā Elzasā, Veisenburgas benediktīniešu klostera baznīcā bijušas četras pieķēdētas psalmu grāmatas; psaltērijs (Psalterium) ir svarīga viduslaiku liturģiskā grāmata, kas garīdzniekiem kalpoja ikdienas aizlūgumiem, tās saturā baznīcas gada ritējumam paredzētie psalmi, litānijas svētajiem. “Klosteris bez grāmatu skapjiem ir kā pilsēta bez ieroču arsenāla” (Claustrum sine armario, quasi castrum sine armamentario, latīņu), teica 12. gs. augustīnietis Žofruā de Breteijs (Geoffroy de  Breteuil, +1149). Viduslaiku bibliotēku daudzus gadu simtus  veidoja lielāki vai mazāki rokrakstu sējumi – pergamenta vai papīra kodeksi ar ādu pārvilktos koka vākos. Klosteriem bija savas bibliotēkas, dažiem izcilas, lielas un bagātas, citiem – pieticīgākas. Lasīšana (lectio monastica, latīņu) bija klauzūrai pakļauto klostera iemītnieku ikdienas dzīves norise. Slēgtajā klostera kopienas dzīvē bija paredzēti gan skaļi liturģiski lasījumi dievkalpojumos, bet visbiežāk brāļi vai māsas kopīgu pusdienu laikā refektorijā (remterī) noklausījās skaļu priekšā lasījumu (collatio ad mensam, latīņu): kādu atbilstošu teoloģisku tekstu, Bībeles vietu, citkārt stāstu par konventa vai ordeņa vēsturi. Monastiskā dzīvesveida sastāvdaļa bija individuāla jeb kontemplatīva lasīšana, lai lasot iedvesmotos lūgšanām un pārdomām. Tad grāmatu klosterbrālis (klostermāsa) lasīja pats vai nu savā guļamtelpā (dormitorijā) vai citā tam paredzētajā vietā. Viduslaiku intelektuālo eliti veidoja dominikāņu un franciskāņu ordeņi, kuru radītajās un uzturētajās mācību iestādēs vismaz kopš 13.gs. nodevās vairākus gadu ilgstošām teoloģijas, filosofijas, dabaszinātņu un mākslu studijām. Sprediķotāju (dominikāņu) un ubagotājmūku (minorītu) ordeņi veidoja vairāku līmeņu skolu tīklojumu, darbojās universitātēs. Visnopietnāko darbu ar grāmatām prasīja studijas, kas prasīja dziļi nodoties sholastiskajai lasīšanai. Ja klosterim bija sava mācību iestāde, tad lasīšana bija neatņemama mācību daļa, grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas, tiesību, hagioloģijas, homilētikas studijām. Sholastiskā lasīšana prasīja rūpīgi studēt dažāda satura tekstus, meklēt citātus, salīdzinātu un pārbaudīt formulējumus. Turklāt ordenis gādāja tā deleģētajam augstskolas studentam vajadzīgās grāmatas. Garīgie ordeņi uzturēja plašas klosteru bibliotēkas, tomēr grāmatu krājums bija klostera vai ordeņa īpašums, nevis studenta vai ordeņa garīdznieka personīgā manta. Arī viduslaiku laicīgo universitāšu vidē sholastiskā lasīšana bija obligāta. Tātad grāmatas bija ļoti pieprasītas, nepieciešamas visai plašam lasītāju lokam, kā klosteros, tā augstskolās. Pirmajās jaundibināto universitāšu bibliotēkās noteikti bijuši visai ievērojami ķēžu grāmatu krājumi. Lielākajā vēlo viduslaiku universitātē, Parīzes Sorbonnā (izveidota 1150), 14. gs. vidū bija 1722 rokrakstu kodeksi; Heidelbergas universitātei 15.gs. vidū piederēja 800 manuskripti. Sena gravīra rāda Leidenes universitātes  profesoriem un studentiem pieejamo bibliotēku ar pultīm un pieķēdētām grāmatam, kas ierīkota 1610. gadā un veidota pēc Sorbonnas parauga. Piekļuvi universitāšu bibliotēku krājumiem visai stingri regulēja noteikumi, katrā augstskolā atšķirīgi. Daudzu Vācijas universitāšu bibliotēkās varēja strādāt tikai profesori, kam tika izsniegta bibliotēkas atslēgas. Oksfordas universitātes bibliotēkā 1412. gada drīkstēja lasīt tikai tie absolventi, kas jau 8 gadus bija studējuši filosofiju. Turklāt Sorbonnas un Oksfordas universitāšu bibliotēkas jau 13. gs. bija sadalītas divās daļās: “lielo bibliotēku” (magna libraria, latīņu) jeb  publikas (kopīgo) bibliotēku (bibliotheca publica, latīņu) veidoja uz vietas lasāmie pieķēdētie sējumi, bet grāmatas no plauktos un lādēs glabātās “mazās bibliotēkas”(parva libraria, latīņu) varēja arī aizlienēt un ņemt uz māju. “Mazo bibliotēku” dažviet sauca arī par slēgto (savrupo)  bibliotēku (bibliotheca secreta), to veidoja lielākoties tekstu dublikāti. Gluži tāpat arī klosteru bibliotēkās – viena daļa izcilāko grāmatu glabājās atsevišķi un bija domātas noslēgtam lokam, bet otra daļa bija izkārtota  visiem – garīdzniekiem, klosterbrāļiem un audzēkņiem pieejamos plauktos. Klostera grāmatu krājumam bieži ierādīja kādu atsevišķu telpu, grāmatas tika glabātas lādēs vai skapjos, un lielākoties guļus, kārtotas tematiskās grupās. Tikai vēlajos viduslaikos grāmatas sāka likt plauktos. Smagās un lielās grāmatas visbiežāk turēja uz slīpām pultīm  vai lasāmsoliem, lai lielos un smagos sējumus varētu lasīt stāvus – tā vieglāk strādāt, ērtāk lasīt sīkiem burtiem blīvi rakstīto tekstu, tā tiek optimāli izmantots pieticīgais lasītavas apgaismojums. Tikai lēnam izveidojās ieraša lasīt sēdus.  Smago sējumu pie slīpās pults fiksēja kalta dzelzs ķēde, kuras gredzens tika uzvērts uz metāla stieņa pults augšpusē, bet otrs gals piestiprināts grāmatas vākam. Jāzina, ka viduslaiku kodekss ārēji ir visai ‘mazrunīgs': sējumam ādas vākos nav nav ātri  atpazīstamu  ārējo pazīšanas zīmju (titula uzlīmju, etiķešu, uzrakstu uz muguriņām, šifru, inventāra Nr.). Grāmatai nav izteiksmīga vāka, titullapas, apdrukātas muguriņas. Tikai kāda neliela pergamenta uzlīme ar pāris vārdiem vai numuru uz vāka... vai ar melnu tinti lieliem trekniem burtiem uzrakstīts zīmīgs vārds uz grāmatas griezuma; jo grāmatas plauktos bieži novietoja ar ādas muguriņu uz iekšu... Tāpēc kārtības uzturēšana senā klostera vai universitātes bibliotēkā ar daudziem gandrīz vienādiem brūnas ādas sējumiem ir būtiski svarīga; grāmatai ir tik viegli nomaldīties un pazaudēties starp līdzīgajām. Grāmatniecības vēsturnieks Henrijs Petroski asprātīgi teicis: “Mēs parasti domājam par grāmatām, nevis par to plauktiem. Ielikt grāmatu atpakaļ plauktā ir apmēram tas pats, kas ielikt atpakaļ sardīni konservu kārbā” (Henry Petroski, 1999). Ne velti latīņu valodā viduslaiku  bibliotēkas glabātāja – ‘armarius' apzīmējums atvasināts no vārda ‘armarium' – skapis. Labs bibliotēkas pārzinis jeb ‘skapinieks' darīs visu, lai grāmatas zinātu savu vietu arī tad, ja bibliotēku vēlas lietot daudzi apmeklētāji. Efektīvs viduslaiku risinājums bija ķēde, kas piesaista grāmatu vietai: lasāmpultij vai plauktam. Ķēde var nosargāt bibliotēkas krājumus; tā līdz pret zagšanu – grāmatu nav daudz, un tās ir ievērojama vērtība; pret sajukumu krājumā un pavaļīgi izņemšanu un atvietošanu. Turklāt ķēde pasargā masīvo un vērtīgo kodeksu no kritiena. Grāmatu pieķēdēšanas prakse apsīka līdz ar grāmatiespiešanas straujo progresu: grāmatu skaits strauji pieauga, arī sējumi vairs nebija tik masīvi un smagi. Grāmatu pieķēdēšanas vēsturē slēpjas arī kādi paradoksi. Proti, dažkārt grāmatu pieķēdēja, lai to publiskajā telpā varētu brīvi lasīt visi. Anglijas karlis Henrijs VIII 1537. gadā pavēlējis pieķēdēt Bībeli katrā draudzes baznīcā, lai draudzes locekļi var tai paši piekļūt un lasīt. Citviet līdzīgu iemeslu dēļ ticis pieķēdēts katķisms. Tāpat arī Anglijas karalis Eduards VI 1547. gadā lika turēt baznīcā pieejamā vietā Bībeli angliski un Roterdamas Erasma  Evaņģēliju pārstāstus latīniski (Paraprhrases, 1517). Tā garīdzniekiem un  draudzei ik brīdi bija pieejama stacionāri vienā vietā fiksēta grāmata.  Reformācijas laika prakse bija balstīta protestantisma pamatprincipā sola scriptura (tikai raksti), kas jau agrāk bija tikusi aprobēts viduslaiku klostera baznīcā Veisenburgā. Viduslaiku  atmiņas (memoria) un piemiņas kultūrā iekļaujas senajos testamentos un dāvinājumu dokumentos  izteiktā griba dāvināt kādam klosterim (baznīcai, bibliotēkai) ķēžu grāmatas. Tā līdz ar pieķēdētajām grāmatām ilgstošā piemiņā  tiktu saglabāts arī dāvinātāja vārds. Ir iespējams joprojām apmeklēt vairākas senas bibliotēkas, kas saglabājušas sākotnēji izveidotās ķēžu grāmatu lasītavas: vecākā ir Itālijā, Čezēnas (Cesena) pilsētā netālu no Boloņas. Tur joprojām aplūkojama 15. gs. vidū (1447–1452) izveidotā Malatestu ģimenes  bibliotēka Libraria Malatestiana, kuras sākotne ir  vietējā franciskāņu klostera grāmatu krātuve. Malatestu bibliotēkas lasītavā pie pultīm pieslēgti 343 viduslaiku manuskripti. Anglijā, Oksfordas universitātes Bodleana bibliotēkas ievērojamākā un senākā daļa ir Hamfrija Lankastera, Glosteras hercoga (Humphrey, Duke of Gloucester, 1390–1447) ķēžu grāmatu bibliotēka (281 sējums), ko hercogs bija novēlējis universitātei. Herfordas katedrāles (Hereford Cathedral) ķēžu grāmatu bibliotēka ierīkota 17.gs. vidū un tajā atrodas 229 viduslaiku manuskripti. Holandē,  Zitfenā (Zutphen), Sv. Valbergas baznīcas bibliotēka tikusi pieķēdēta tikai 1546.gadā, jo tad sākuši zust sējumi, un tika pieņemts, ka Sātans zog vērtīgākās grāmatas. Pēc apspriešanās tika pieķēdētas 286 grāmatas. Katra ķēde tika apslacīta ar svētītu ūdeni. Iesējumam piestiprinātā ķēde visdrošāk liecina par grāmatas piederību kāda klostera bibliotēkai. Ķēžu grāmatu bibliotēkas noteikti bija arī Livonijā, Rīgā. Daudzas grāmatas ar 15. gs. pēdējā trešdaļā / 16. gs. sākumā kaltām dzelzs ķēdēm (un ķēžu stiprinājumu paliekām) lielākoties nākušas no diviem nozīmīgākajiem Rīgas klosteriem – no Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja dominikāņu klostera un Rīgas Sv. Katrīnas franciskāņu observantu klostera. Tomēr nav zināms, kur Rīgas franciskāņu un dominikāņu klosteros bija ierādīta vieta viņu grāmatu plauktiem un lasāmpultīm. Tāpat nevar ar pārliecību apgalvot, ka klosteru grāmatas iesietas un ķēdes piestiprinātas tieši Rīgā. Pēc reformācijas laika nemieriem daudzas abu klosteru grāmatas nonāca Rīgas pilsētas pārziņā un nogulās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā ir visai ievērojams, unikāls  katenātu krājums: 76 kodeksiem ķēde ir saglabājusies (tie ir 15.gs. 70.–90. gadu iespieddarbi, un pāris 16. gs. sākuma (1505–1519) izdevumi); vēl 40 grāmatas savu ķēdi laika gaitā ir zaudējušas, kaut ķēdes stiprinājuma paliekas tās esamību pārliecinoši  apstiprina. Te jāpiebilst, ka racionālisma laikmets pret ķēžu grāmatām bija visai nežēlīgs, daudzas lielās, modernās bibliotēkas lika smagās un neveiklās ķēdes noņemt, lai tās netraucētu. Rīgas katenāti ir lieliska, patiesi autentiska viduslaiku materiālās kultūras liecība, kas stāsta par ļoti senu grāmatniecības tradīciju.

Neste episódio, conhecemos o Projeto Elzas pela voz de sua idealizadora, Sandra Campos. Uma iniciativa que nasceu da força de duas mulheres de sua própria história e hoje ajuda outras tantas a recomeçarem com dignidade. A conversa passa por capacitação, acolhimento e a importância de redes de cuidado para romper ciclos de violência e construir novos caminhos com liberdade e autoestima.“InovaSocial: Vozes” é a nova série do podcast do InovaSocial, que em temporadas especiais dá voz a quem está transformando o ecossistema de impacto social no Brasil. A primeira temporada foi gravada em Brasília, durante o Summit Aliança Empreendedora 20 anos.Links relacionados:Conheça o projeto Elzas

No Decor e Arte de hoje, Janina Ester aproveita o Dia Internacional da Mulher para prestar uma homenagem e conta uma curiosidade sobre a obra urinol. Confira! See omnystudio.com/listener for privacy information.

Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā 9. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz koncertzāles ”Lielais dzintars” skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, kurš vairāk nekā trīs gadu desmitus veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē. Un jau otro gadu pastāv tradīcija, ka uz skatuves kāpj arī Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti: Lueta Žagare (vijole), Reinis Rudzītis (čells), Dāvis Matīss Leišavnieks (bastrombons), Sonja Misiņa (marimba) un Elza Siliņa (vijole), ar kuru tiekamies Klasikas studijā. Patiesībā nav brīnums, ka mūzika jaunajai vijolniecei ir kļuvusi par sirdslietu un aicinājumu, jo Elzas Siliņas mamma ir dziedātāja Ance Krauze. "Mamma man bijusi viens no lielākajiem atbalstītājiem. Kad uzsāku savas gaitas vijolspēlē, viņa līdz pat piektajai klasei katru dienu ar mani trenējās vijoli. Katrā manā stundā viņa sēdēja, pierakstīja visu to, ko skolotāja man bija teikusi, un pēc tam mājās to atkārtoja. Jā, viņa man ir tāda bezmaz otrā skolotāja. Teorētiski viņa zina, kā spēlēt vijoli (smejas). Milzīgs atbalsts no mammas, viņa man ir zelts. Es tiešām novērtēju visu, ko viņa man ir devusi," viņa stāsta. Kā savulaik notika izvēle par labu tieši vijoles spēlei? "Patiesībā mamma gribēja, lai es dziedu, bet man bija problēmas ar balss saitēm – visu laiku aizsmaku, tāpēc dziedāt nevarēju. Un tad izdzirdējām, ka mūzikas skolā ir ļoti laba vijoles skolotāja Elizabete Beāte Goļikova. Pie viņas bērni jau spēlēja nopietnu repertuāru, un tā izlēmām, ka es varētu spēlēt vijoli. Tā tas aizsākās, pavisam vienkārši." Jautāta, vai vienmēr viss gājis gludi ar vijolspēles mācīšanos, vai nav bijis pretesības vai materiāla pārvarēšanas, jo sākumā vijoles skaņas reizēm nav diezko patīkamas, Elza Siliņa atbild noliedzoši. "Jāpiemin, ka skolotāja Goļikova nemaz nepieļāva, ka no vijoles izskan kādas nepatīkamas skaņas. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad ir skaists tonis, un tikai tad laida tālāk par konkrēto takti, kura neskan tik labi. Tur bija ļoti, ļoti strikta sistēma." Kādas ir Elzas attiecības ar Žana Sibēliusa Vijolkoncertu, tā pirmo daļu, kas skanēs 9. marta koncertā? "Tā patiesībā bija mana izvēle. Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, kas ir uzrakstīts vijolei. Īpašs tas ir ar to, ka, pirmkārt, Sibēliuss visas savas kompozīcijas ir komponējis dabā, un arī man daba ir ārkārtīgi saistoša. Visa iedvesma mūzikas pasaulē nāk no dabas. Kā arī tur ir gan šie dabas aspekti, gan arī viņa dzīves psiholoģiskie piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tas viss ir šajā koncertā. Arī tad, kad pieteicos šim konkursam, es domāju, ja man būs iespēja spēlēt to kopā ar simfonisko orķestri, es to tā novērtēšu! Tomēr, manuprāt, tā sajūta ir fantastiska, ka ir iespēja spēlēt vienu no mīļākajām kompozīcijām, pie tam vēl ar oriģinālo sastāvu, kas ir solistam ar simfonisko orķestri."

Šī man ir ļoti personiska filma – tā par savu jaunāko kino darbu „Pastkarte no Romas” saka jaunā režisore Elza Gauja. Bet filmas centrā ir nevis viņas vienaudži, bet uz kino ekrāniem daudz retāk redzami galvenie varoņi – divi seniori, kuru kopdzīvē ielaužas Alcheimera slimība. Laulāto pāri, kas sapņo par ceļojumu uz Romu, jūtīgā un smeldzīgi gaišā saspēlē atveido aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Filma uz kino ekrāniem nonāks 12.janvārī. Viņi viens otram ir divi vien – Alvīne un Ernests. Pastnieku pāris pensijas vecumā, kuru pieticīgā ikdiena Rīgas mikrorajonā rit rāmi un paredzami. Darbs, mājas un tā arī neīstenots sapnis aizbraukt ceļojumā uz Romu, kam, iespējams, drosmes trūkst vairāk nekā naudas. Par Romu Alvīne turpina sapņot arī tad, kad jau strauji sāk progresēt viņas Alcheimera slimība.   Galvenās lomas filmā atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņu varoņi ir precējušies jau 25 gadus, un nezinot nepateiksi, ka abiem aktieriem šī ir pirmā saspēlēšanās. Lomām viņi izraudzīti pēc garām kino provēm, atklāj režisore Elza Gauja.  „Mums bija garas proves, mēģinājām visvisādus aktierus. Sākumā – pa vienam, un tad bija ļoti svarīgi, kā veidojas pāris. Tur arī pieņēmām gala lēmumu, jo šiem aktieriem bija visstiprākā ķīmija.” Ar aktieri Jāni Jarānu tiekamies radio studijā; Indra Burkovska, tobrīd mazliet apslimusi, pievienojas telefoniski. Aktieri tobrīd filmu vēl nav redzējuši, bet filmēšanas procesu atceras kā ļoti interesantu. Kino kamera seko abu varoņu ikdienai un jūtīgā pietuvinājumā rāda, kā tā mainās, kad Burkovskas varoni Alvīni skar Alcheimera slimība, ko viņa pati atsakās pieņemt. Sāk ciest gan viņas pastnieces darbs, gan vīra Ernesta veselība, mēģinot pasargāt Alvīni. Stāsts ir smeldzīgs, tomēr gaišs. Abiem aktieriem šī filma ir arī personiska, jo – tāpat kā daudzi no mums – arī viņi saskārušies ar līdzīgām situācijām tuvu cilvēku lokā. „Pastkarte no Romas” ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas filma un maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijās. Ja pirmajai filmai „Mamma vēl smaida” viņa scenāriju ieraudzīja kāda kursabiedra stāstā, tad „Pastkarte no Romas” ir dziļi personiska. Interesanti, ka arī pasts kā abu galveno varoņu darba vieta filmā nav nejaušība. Pati Elza Gauja studiju laikā īsu brīdi strādājusi pasta nodaļā un ieraudzījusi to kā ļoti pateicīgu vidi kino stāstiem. Filmā ļoti būtisks ir operatora darbs, kamerai izspēlējot arī varoņu emocijas. Ainas apzināti veidotas garas, ļaujot aktieriem pēc iespējas dzīvāk un organiskāk izspēlēt stāstu. Tās filmējis operators Aleksandrs Grebņevs, kura kontā ir arī vairākas pavisam vienā kadrā uzņemtas filmas. Radošās komandas pieminētais „mikrobudžets” nozīmē, ka filma uzņemta pat par Latvijas kino industrijai ļoti pieticīgiem līdzekļiem, skaidro režisore Elza Gauja un producenti Uģis Riekstiņš un Andris Gauja. Par spīti tam, daļa no filmas uzņemta arī Romā, kur – mazliet atklājot notikumus – galvenie varoņi beigās tomēr nokļūst. Amizantā kārtā Jānis Jarāns, kura Ernests filmā cīnās ar bailēm no augstuma un lidošanas, dzīvē pats ir aizrautīgs ceļotājs un Romā bijis tik daudz reižu, ka varot vadīt ekskursijas. Bet Indra Burkovska teic, ka tieši Romā redzētais atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, domājot par šīs filmas galvenajiem varoņiem – senioriem. Indrai Burkovskai šī neilgā laikā ir jau otrā spilgtā kino loma – aizpērn viņu nominēja „Lielajam Kristapam” par Daces Pūces filmu „Bedre”.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons 20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.   Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912). No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. 1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos. 1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936). Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992). 2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone). Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.  

In de tweede aflevering van Wijnzaken praat Antoin Peeters met een absolute ‘legend' uit de Nederlandse wijnwereld: wijnjournalist Hubrecht Duijker (81). Hubrecht was de eerste fulltime wijnschrijver van Nederland en zit al bijna 50 jaar in het vak. Hij schreef honderden, zo niet duizenden columns en recensies in diverse tijdschriften en kranten en werd wereldwijd bekend met de meer dan 120 boeken die hij schreef, een wereldrecord! Boeken zoals bijvoorbeeld  ‘Kleintje wijn' en ‘De Wijnalmanak' gingen in gigantische oplages de toonbank over. Het boek ‘De grote wijnen van Bordeaux' werd in allerlei landen vertaald en kreeg in Frankrijk zelfs de prijs voor beste wijnboek. Voor zijn boeken en recensies maakte Duijker tientallen reizen, zo was hij de eerste wijnjournalist die een grote reis door Australië maakte. Hubrecht (bekend van het chokertje onder zijn overhemd) werd een BN'er door allerlei TV-programma's waar hij aan meewerkte, zoals ‘Koken met Sterren met Cas Spijkers'. En nog altijd is hij zeer actief op zijn eigen website www.hubrechtduijker.nl Genoeg onderwerpen dus om te bespreken in deze podcast. Het gaat over zijn eerste fles Bordeaux, over zijn ontmoeting met madame Bollinger, over de term ‘vinoloog' die hij bedacht en over schroefdoppen. En wat vindt Hubrecht eigenlijk van alcoholvrije wijn? Dit en nog vele andere thema's komen aan bod in het gesprek. Inmiddels is Hubrecht een tweede carrière gestart en schildert hij het ene werk na het andere. Hij noemt zich tegenwoordig dan ook vinpressionist. Luister daarom nu naar Wijnzaken in je favoriete podcast-app. Tijdens de podcast werden 3 wijnen geproefd.De wijn waar het allemaal mee begon:Dopff Cremant de Elzas: https://www.mitra.nl/product/dopff-au-moulin-cremant-d-alsace-75cl Die wijn die Hubrecht op dit moment het gelukkigst maakt:Aix de provence rosé: https://www.heerenvandewijn.nl/aix-rose/ En de wijntip voor de luisteraar:Grüner Veltliner: https://www.ah.nl/producten/product/wi473517/veltliner?gclid=CjwKCAjwu4WoBhBkEiwAojNdXmMgoZvd2hJCaTAWEY4Q8yS6u4cF5eg-x3CxQdaMrXyrX02hZB0WJhoCz_4QAvD_BwE

Twee weken geleden zat ik om deze tijd in de trein naar Straatsburg in de Elzas in Frankrijk. Zoals ik jullie al eens verteld heb, volg ik een cursus Frans online. We zijn dan met cursisten uit de hele wereld en het is een leuke groep. Een paar van mijn medecursisten hadden bedacht dat het leuk zou zijn om elkaar eens in het echt te ontmoeten in Frankrijk. En zo gezegd, zo gedaan. Er werd een datum geprikt en op 19 mei zijn we met een groep van bijna 40 cursisten bijeengekomen in Straatsburg.Welkom  bij de podcast 5-minuten Nederlands, aflevering 136. Als je de tekst van de podcast wilt lezen, kijk dan op de website https://petjeaf.com/5-minutennederlands. Als je de teksten van eerdere podcasts wilt ontvangen of vragen hebt, stuur dan een email naar 5minutennl@gmail.com.Mijn naam is Caroline, ik ben taaldocent op de universiteit en woon in Leiden. In deze podcasts vertel ik iets over mijn leven, over wat ik de afgelopen dagen heb beleefd of iets over de Nederlandse taal en cultuur.  Support the show

I den hetlevrade debatten om skärmtid, sociala medier, datorspelande och porrfilter återfinns ofta Elza Dunkels i den ena vågskålen. Hon har ägnat de senaste decennierna åt att helhjärtat forska, utbilda och informera om pedagogik och unga människors skärmanvändande, och enligt Elzas analys finns det mycket lite som tyder på att själva skärmtiden är skadlig i sig – det beror enbart på vad man faktiskt gör på nätet. Och där kommer de vuxnas ansvar in i bilden, med lyhördhet och nyfikenhet. Vi återkommer under samtalet till begrepp som mediepanik och juvenism – vi har med andra ord alltid varit skeptiska och rädda inför nya saker, särskilt om det involverar teknik, barn och unga. Men hur kan vi hjälpa våra barn att bli mer skärmstarka istället för att vifta med moralfingret? Som tur är har Elza Dunkels skrivit en bok om just detta. // Avsnittet är inspelat i köket hemma hos Christian von Essen. // Läs mer på hejaframtiden.se och prenumerera på nyhetsbrevet.

Informācijas pārbagātības laikmets ietekmē cilvēka spēju uztvert un novērtēt, kura informācija būs noderīga turpmākajā dzīvē un kura tikai vēl vairāk piegružos prātu ar nevajadzīgas informācijas slāni. Mākslinieces Elzas Ozolas izstādē „Trauksmes vārti” ir veidota digitālā vidē. Hibrīdrealitāte, kurā jau dzīvojam un cilvēka mentālā telpa, kas ir pārsātināta ar visdažādāko informāciju no ikdienas dzīves. Virdžīnijas Vulfas 1929. gadā izdotais darbs „A Room of One's Own” / „Sava istaba” ir viens no pirmajiem modernā feminisma teorijas darbiem, kurā autore risina tēmu par sievietes nepieciešamību pēc savas telpas. Ne tikai materiālā līmenī, bet arī prāta griezumā – tālaika sabiedrības lomu iedalījumi vēl arvien bija stingri tradincionāli, un sievietes kā patstāvīgas, domājošas personības iespēja nebūt nebija pašsaprotama. Savā ziņā par prāta telpas tīrību savā bakalaura darbā Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmā, kurš nu paplašinātā un uzlabotā versijā ar devīzi „Trauksmes vārti” ir skatāms jauno mediju galerijā „RIXC”, spriež māksliniece Elza Ozola. Mākslas darbā izmantotas ar LIDAR ieskenētas privātās telpas, kuras sadalītas pa detaļām un pārkompozētas jaunā struktūrā, attēlojot hibrīdrealitāti, kurā jau dzīvojam un cilvēka mentālo telpu, kas pārsātināta ar visdažādāko informāciju no ikdienas dzīves. LIDAR ir tālizpētes tehnoloģija informācijas iegūšanai un apstrādei par attālinātiem objektiem, izmantojot aktīvās optiskās sistēmas, kas izmanto gaismas absorbcijas un izkliedes parādības optiski caurspīdīgā telpā. Skan sarežģīti, un tā arī ir, taču rezultāts ir alegoriski precīzs – uzvelkot virtuālās realitātes viedbrilles, izstādes apmeklētājs var nokļūt vidē, kura veidota no vairākām telpām vienlaicīgi. Piebāzta ar visdažādākajiem objektiem un ne-objektiem, telpa ir kā komentārs par mūsu prātiem un tajos nogulsnētajām informācijas paliekām. Stāsta jauno mediju centra "RIXC" līdzvadītāja, Elzas Ozolas pasniedzēja Rasa Šmite un savā skatījumā dalās arī pati māksliniece. Ar Elzas Ozolas virtuālās realitātes darbu „Trauksmes vārti” iespējams iepazīties galerijā "RIXC" Lenču ielā, Rīgā, līdz 10. decembrim.

Trīs māsas un mirusi māte. Traģiskais un komiskais – režisores Elzas Gaujas debijas spēlfilma „Mamma vēl smaida”. Par ceļa jeb „road movie” kino, par to, kā stāsts par nāvi var pārtapt komēdijā, un pandēmijas laika pārbaudījumiem gan aktieriem, gan filmēšanas grupai saruna Kultūras rondo studijā.

WSET level 3 – Elzas, Duitsland, Oostenrijk. Klimaat, historie, cultuur, wijnregio's, wijnstijlen, enz. Door Jeroen Bronkhorst.

Enligt Världshälsoorganisationen (WHO) ska barn under två år inte använda digitala medier alls, en rekommendation som Norge nyligen anslöt sig till. I en debattartikel i Dagens Nyheter kräver nu tio forskare att Sverige ska följa Norges exempel. Elza Dunkels, internetforskare och docent i pedagogiskt arbete, håller absolut inte med och i detta avsnitt berättar hon varför. Det blir även snack om skärmtid, skärmpanik och andra mediepaniker som samhället haft för nya fenomen samt ungas internetvanor och digitalisering. Och så till den eviga frågan som media- och kommunikationsbranschen brottas med: Hur når man den yngre målgruppen egentligen? Och går det ens? Läs debattartikeln i DN: https://www.dn.se/debatt/sma-barn-borde-inte-sattas-framfor-skarmar/ Elzas hemsida: https://kulturer.net/ ---------------------------- Vi är tacksamma för synpunkter och feedback. Vi tar även gärna emot tips på ämnen och gäster i vår podcast. Eller så kanske du vill att vi ska komma till din arbetsplats och snacka media och kommunikation?  Följ oss på Facebook: http://facebook.com/svenssonmattisson Kontakta oss på: svenssonmattisson@hotmail.com

Enciklopēdija kā daudzveidīgu zināšanu ieguves resurss varētu būt nodēvējama par miniatūru Gaismas pili, bet diez vai tā nodēvēsim Latvijas padomju enciklopēdiju. To liedz darīt ideoloģiskie uzslāņojumi, kuri netrūkst arī mūsdienu attēlu kultūrā, kuru ieraugām soctīklu vietnēs. Māksliniece Elza Sīle savā jaunajā darbu apkopojumā risina padomju laika informācijas neviennozīmīgumu, savukārt fotogrāfs Iļja Lipkins – mūsdienu jauniešu ciešo sasaisti ar viedajiem ekrāniem un sevis pozicionēšanu tajos. Tas viss – laikmetīgās mākslas centrā "kim?". Cīrihes Mākslu augstskolas maģistrante, māksliniece Elza Sīle skatītājus aicina pārdomāt viņu iespaidus, kurus, iespējams, atstājusi saskare ar Latvijas padomju enciklopēdiju, teju neizbēgamu grāmatplauktu artefaktu vidusmēra sabiedrības mazajos dzīvoklīšos šajā periodā. Tādējādi ekspozīcija „Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” sastāv no trīs sējumiem. Pirmais (“Bi-Dža”) ir veidots no lielformāta paneļiem ar ādas pārklājumu. Tajos redzami vizuāli stāstījumi nelielu attēlu un teksta aplikāciju formā, Otrais (“Ge-Ilk”) ir “speciālā operācija”, kas norisinās uz vidēja formāta alumīnija plāksnēm ar krāsainu, pusšķidru materiālu sajaukumu, kas izgreznots arī ar želatīnu un grafīta zīmuli, galvenais vēstījums te atgādina par maldināšanas stratēģiju kara laikā un kamuflāžas tehnikām. Trešajā vizuālajā sējumā (“Mir-Nul”), pielietots spēks, un gleznas standartizēto rāmi un to saturošo krāsu kārtu reducējot uz vienu, šauru dimensiju.   Savukārt mākslinieks un fotogrāfs Iļja Lipkins ir dzimis Rīgā un šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē, kur veic pasūtījuma darbus un strādā arī pie individuāliem projektiem un grāmatu dizaina. Viņam patīk darboties plašā mediju un formātu ielokā, kas paskaidro tikpat plašo tematisko daudzveidību, kurā Iļja veic savus radošos ceļojumus. Savā jauno darbu sērijā “YOU are the model! YOU are the majority!” / „Tu esi modelis, Tu esi vairākums”, kas tapusi divu fotosesiju ietvaros šopavasar Rīgā un Berlīnē viņš iepazīstina ar vēlīniem padsmitgadniekiem, kuri atlasīti vietnē Instagram ir iemūžināti kādreiz apdzīvotā, šobrīd pamestā dzīvoklī Rīgas centrā. Šie savstarpēji nesaistītie, fotogēniskie svešinieki atklājas kā draugu kopa, kuri, sēžot, atslienoties vai guļot uz gadu gaitā nolietota dīvāna, kas izvietots uz raibi rakstainas tapetes fona, vai nu nepārtraukti fokusē skatienus tuvumā esošajos ekrānos vai, šķietami skatās nekurienē.  Ar Elzas Sīles un Iļjas Lipkina pagātnes un šodienas redzējumiem iespējams salāgoties laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 14. augustam.

Stāsta dārznieks Aivars Lukevics, kuru interesē neparasti un unikāli dārzi pasaulē un kurš centies izzināt to rašanās iemeslus un vēstures līkločus. Vai zini, kas ir Alberts Kāns (1860-1940), viņa "Pasaules arhīvs" un dārzs, kas tēlaini izstāsta dzīvi un laikmetu? Alberts Kāns piedzima 1860. gadā Francijas pilsētā Elzasā. Bērnībā puika skarbā franču-prūšu kara laikā piedzīvoja dzimtā ciema un plašu novadu okupāciju un tūkstošiem francūžu došanos bēgļu gaitās. Zaudējis vecākus, Kāns devās uz Parīzi, kur viņam paveicās labi izskoloties tirgzinībās. Talantīgais jauneklis drīz nodibināja savu banku, ieguldīja līdzekļus Āfrikas dārgakmeņu raktuvēs un viņa turība pieauga. Atšķirībā no citiem baņķieriem, Kānam bija ideālistiskas un utopiskas vīzijas par to, kā viņš izmantos savu naudu. Pateicoties skaudrajai bērnības pieredzei un labajai izglītībai, Kāns apzinājās, ka modernā pasaule līdz ar industriālo revolūciju strauji mainās. Viņš vēlējās saglabāt atmiņu par pasauli, kāda tā tobrīd bija, tāpēc 1912. gadā uzsāka vērienīgu projektu, ko nosauca par "Planētas arhīvu". 20 gadus tika sūtīti profesionāli fotogrāfi uz vairāk nekā piecdesmit zemēm, lai fiksētu ikdienišķu sadzīvi. Attēli veidoja izsmeļošu vizuālu apskatu par mazajām pamatiedzīvotāju kultūrām, kuras pastāv uz Zemes pirms to neizbēgamās izzušanas. Kāns ticēja, ka mieru starp tautām var panākt tikai ar labāku izpratni par cilvēkiem no dažādām kultūrām. Diskusijām tika izveidota starptautiska biedrība "Apkārt pasaulei", kas regulāri tikās Alberta Kāna dārzā neformālās pusdienās - Einšteins, Tagore, Kiplings, Rodēns, Kirī un vēl citi. 1931. gadā biedrību veidoja jau 186 pasaules intelektuāļi, un tā rīkoja arī filmu un autohromu publiskos seansus. Kāns sirsnīgi veidoja savu dārzu, savienojot ainas no dažādām pasaules daļām: franču klasicisma rožu dārzu un angļu lauku ainavas, bet koši zilais miera cerību mežs vieno zilos Āfrikas ciedrus ar zilajām Amerikas eglēm. Mākslinieka krāsu paletes formā plešas saulstaros gleznieciski virmojošs impresionistu dīķis ar ūdensrožu ziediem starp tumšzaļajām lapām. Alberts Kāns bija viens no nedaudziem to laiku baņķieriem, kas ticēja Japānas izaugsmei. Pateicībā imperators sūtīja divus dārzniekus, un Kāna dārzā radās Eiropā pirmais japāņu veidotais dārzs. Ar tādu pašu rūpību Kāns dārzā uzbūra savu bērnības vietu atmiņu ainavu - Vogēzu mežu. Šī ir senākā vesela meža biotopa pārcelšana. No 400 kilometrus tālajiem kalniem tika vesti klinšu bluķi, milzīgas baltegles un dižskābarži, kuru uzmanīgā ieslidināšana apjomīgajās bedrēs skatāma senākajā lielo koku pārstādīšanas kinohronikā. Ieceres pārtrauca 1929. gada finanšu krīze un Kāna bankrots. Īpašumus izpārdeva. Arhīvu iegādājās pašvaldība, ļaujot dzīvot Kānam savā mājā līdz mūža galam. "Pasaules arhīvs" glabājas Parīzē un ir brīvi pieejams Alberta Kāna muzeja vietnē. To veido 72 000 fotoattēlu un 183 kilometru filmas ar seno sadzīvi. 20. gadsimta nogalē Japānas dārzu meistars Takano radīja laikmetīgu dārzu, atainojot Alberta Kāna dzīvi. No oļu piramīdas izplūst ūdens, parādot Kāna piedzimšanu. Strauta ūdeņi laužas pa akmeņainu ūdenszāļu gultni, attēlojot grūto bērnību. Tālāk strauts ietek plašos, mierīgos ūdeņos, ko ietver ziedoši rododendri, simbolizējot Kāna labklājības laikus. Taču tad ūdeņi sasniedz skarbus klintsbluķus, kuriem nu jālaužas cauri: tā ir finanšu krīze un bankrots. Vien sarkans arkveida tiltiņš ved krācēm pāri uz cerību netveramās pasaules ziedošo ķiršu nogāzi. Šaurā strautiņā ūdeņi turpina ceļu līdz dziļam konusam, kur, nemanāmi beidz savus ceļus. Japāņi teic, ka Alberta Kāna dārzs ir vislabāk koptais japāņu dārzs ārpus Japānas. Kāna muzeju un vērtīgo dārza piemēru es jums sirsnīgi novēlu apmeklēt gan estētiskas ieniršanas, gan intelektuālas pacelšanās nolūkā!

Click HERE for the video of the Vaad.

O que aprendemos com o legado de Elza Soares? Como abrir espaço para a vulnerabilidade na vida. E o momento em que você faz o que der na telha sem medo de julgamento.

Elza Soares en gång en fattig flicka från favelan i Rio har utsetts till årtusendets sångerska av BBC Radio. Sedan 50-talet har hon uppnått makalösa framgångar. Men hon har även stött på bottenlös sorg och stora motgångar. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. År 1930 föds Elza Gomes da Conceição i slumområdet Favela Moça Bonita i västra Rio de Janeiro. Familjen har inte mycket pengar och Elza har nio syskon. Alla måste hjälpa till i hushållet och Elzas uppgift är att hämta vatten i en närliggande brunn. Att bära vattenhinkar på huvudet är inte lätt och Elza brukar ge ifrån sig ett stön när hon bär de tunga hinkarna. Elzas pappa säger att hon kommer att förstöra sina stämband om hon jämrar sig. Själv tycker hon att det har ett gungigt sväng. Det är också jämrandet och den raspiga rösten som kommer att göra Elza Soares världsberömd. Som 11-åring blir hon bortgift och som 21-åring är hon änka med fem barn att ta hand om. Allt kunde ha blivit ingenting om det inte vore för en talangjakt hon söker sig till när hon står på botten. Programledaren häpnar över Elzas utmärglade utseende och frågar henne från vilken planet hon är. ”Samma planet som ni, planeten hunger”, svarar Elza. En dokumentär från 2021 av Rafaela Stålbalk Klose. Producent: Antonio de la Cruz

Elza Soares en gång en fattig flicka från favelan i Rio har utsetts till årtusendets sångerska av BBC Radio. Sedan 50-talet har hon uppnått makalösa framgångar. Men hon har även stött på bottenlös sorg och stora motgångar. År 1930 föds Elza Gomes da Conceição i slumområdet Favela Moça Bonita i västra Rio de Janeiro. Familjen har inte mycket pengar och Elza har nio syskon. Alla måste hjälpa till i hushållet och Elzas uppgift är att hämta vatten i en närliggande brunn. Att bära vattenhinkar på huvudet är inte lätt och Elza brukar ge ifrån sig ett stön när hon bär de tunga hinkarna. Elzas pappa säger att hon kommer att förstöra sina stämband om hon jämrar sig. Själv tycker hon att det har ett gungigt sväng. Det är också jämrandet och den raspiga rösten som kommer att göra Elza Soares världsberömd. Som 11-åring blir hon bortgift och som 21-åring är hon änka med fem barn att ta hand om. Allt kunde ha blivit ingenting om det inte vore för en talangjakt hon söker sig till när hon står på botten. Programledaren häpnar över Elzas utmärglade utseende och frågar henne från vilken planet hon är. Samma planet som ni, planeten hunger, svarar Elza. En dokumentär från 2021 av Rafaela Stålbalk Klose. Producent: Antonio de la Cruz

Vermeende verzetslieden, oproerkraaiers en onruststokers werden in de oorlog door de Duitsers in het geheim afgevoerd, om daarna in Nacht und Nebel te verdwijnen. Familie en vrienden vernamen niets over het lot van deze gedeporteerden. De zogenaamde NN-gevangenen kwamen onder andere terecht in Natzweiler; een concentratiekamp op een hoge berg in de Elzas. Overlevenden Pim Reijntjes en Ernst Sillem vertellen.

Ook de vroege werken van Charles Loeffler sluiten direct aan bij de Duitse traditie waarin hij als geboren Berlijner werd opgeleid. Door zijn grote liefde voor de Franse muziek, die hij wat later tijdens zijn studie in Parijs ontwikkelde, deed hij eenieder graag geloven uit de Elzas afkomstig te zijn. Hij was al in 1881 […]

Rēzeknes teātrī “Joriks” skatītāju vērtējumam nodots jauns iestudējums “Pērs Gints. Dzīves fikcija”. Režisors Mārtiņš Eihe caur dēkaini un laimes meklētāju Pēru Gintu un pacietīgi viņu mīlošo un uzticami gaidošo Solveigu runā par feminismu, sieviešu tiesībām un vienlīdzīgumu. Izrādi teātrī raksturo kā poētisku ceļojumu laikā un telpā ar Henrika Ibsena lugu un Jāņa Grota, Ārijas Elksnes un Elzas Ķezberes dzeju, vēstot par Pēru Gintu, dažādām Solveigām un sieviešu tiesībām. Uz skatuves trīs aktieri, kas stāv pie mikrofoniem. Pērs Gints – Kārlis Tols, Solveigas – Karīna Lučiņina un Jekaterina Garfunkele. Starp dzeju Pēru Gintu un divām Solveigas pusēm iestudējumā dažādi fakti par feminisma kustību, par nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm darbā, vardarbību ģimenē to visu gan stāstot, gan vizuāli tekstus rādot uz ekrāna, kas atrodas aiz aktieriem. “Viens ir tas pats lugas motīvs, kurš iedot to, ka Pērs visu dzīvi blandās apkārt, redz, dara, piedzīvo, un Solveiga visu mūžu gaida. Tas ir tā laika, vai kaut kādā ziņā sievietes mājās sēdēšanas apzīmējums, man liekas, ļoti precīzs, otrs tāpēc, ka tas ir norvēģu darbs, un kā mēs zinām, tad Skandināvija līdztiesībā, līdzpastāvēšanā, manuprāt, ir tikusi vistālāk. Islande kaut kādā ziņā vistālāk, jo viņa ir maziņa un ātri spēj vienoties par kaut kādām lietām. Un, man likās, jā, ka to visu kopā sapludinot ar dzeju, tas veido to fonu tam, kur mēs varam runāt par līdztiesību,” stāsta izrādes režisoru Mārtiņš Eihe, skaidrojot, kā no Henrika Ibsena “Pēra Ginta” nonāca līdz feminismam. Režisors atzīst, ka viņam mūsdienu feminisms ir nevien par sievieti, bet par cilvēkiem un par viņu līdzāspastāvēšanu vienlīdzīgos apstākļos.  

In aflevering 15 van De Gegenpressing Podcast gaat het uiteraard over de afgelaste topper tussen De Graafschap en NAC. De eerste kraker van het seizoen ging niet door vanwege coronabesmettingen bij de Bredase ploeg. Clubwatchers Yadran Blanco, Dennis Kas en Joost Blaauwhof hebben een NAC-loos weekend achter de rug. Toch is er genoeg te bespreken. Neem de opvallende uitlatingen van De Graafschap-trainer Mike Snoei, die de vele besmettingen bij NAC 'bijzonder' vond en meende dat 'je je niet zo moet laten verrassen'.  Ook wordt een tijdlijn geschetst van de corona-ontwikkelingen bij NAC de laatste weken en buigen de heren zich over de vraag: hoe nu verder? Ook het treffen met Cambuur, de tweede topper van dit seizoen, staat op losse schroeven, aangezien er dinsdag n iet getraind is.  Op tafel ditmaal geen Spaanse delicatesse, maar flammkuchen, een specialiteit uit de Elzas, waar Yadran een weekendje verbleef. De mannen komen nog terug op het gespreksonderwerp genderneutraliteit, van vorige week, hebben het over de verjaardag van Joost en een ergernis van Dennis. Het trio sluit af met een rondje 'tips voor thuis' om de luisteraars door deze moeilijke dagen heen te helpen.  Support the show: https://krant.nl See omnystudio.com/listener for privacy information.

Frankrijk is boos omdat corona een einde dreigt te maken aan het Europese reiscircus van Brussel naar Straatsburg. Volgende week zouden alle Europarlementariërs en hun medewerkers weer naar de Elzas afreizen, maar door dat plan is een dikke vette streep gezet door de voorzitter van het Parlement. Daarover Europaverslaggever Jesse Pinster.

Chef Edwin Vinke en zanger Paskal Jakobsen over hun kookboek Ruige Kost; kookboekenschrijver en voormalig restaurantcriticus Karin van Munster bespreekt Elzas van Gérard Goetz en jongste bediende Jannekee Kuijper maakt een gerecht uit dit boek. Presentatie: Petra Possel

Sveiki, gaudykit :) Kaip visada –– kvapą gniaužiančiai, įdomiai, struktūriškai teisingai ir nuosekliai. Remkit mus Patreon, tai pigiau grybo. Užtat matysite pilnus epizodus, didelis archyvas. Ačiū. Tai yra ištrauka. Pilnas (audio)podkastas yra TIK Patreone. Maloniai kviečiame mus remti. Ten jau didelis archyvas. Ačiū. Patreon: https://www.patreon.com/baciulisirramanauskas Mūsų Facebook: https://www.facebook.com/Ba%C4%8Diulis-ir-Ramanauskas-261379194566105/ Radioshow ir SSG platinami čia: https://www.youtube.com/user/whatlooksrightisrigh/videos Algis & Justas platinami čia: https://www.youtube.com/channel/UCj2SYwpifggjRONErb8Ws_g/videos?view_as=subscriber

In deze barre tijden gaan we de frequentie van de podcast opvoeren. Vanaf nu verschijnt er óók op zondag een podcast. In de zondagaflevering lichten we een gebied uit. Dit doen we ter voorbereiding op het grote examen van 13 en 14 mei waar we all the wines of the world moeten kennen. Onderstaande linkjes zijn niet in elke podcast-app clickable. Alle info vind je ook op: leclubdesvins.nl/podcast In de podcast noemen we weer een aantal producenten, namelijk: Domaine Loew (via Vindict en Platenburg) De zwoele pinot gris en de florale muscat Domaine Trimbach (via Peeters) Droge stijl en natuurlijk bekend van Clos St Hune. Zind-Humbrecht Biodynamisch en bekend van de Rangen Grand Cru. Domaine Barmès-Buecher (via Peeters) Strakke rieslings, zie ook dit artikel. Daarnaast noemen we het boek Volcanic Wines van John Szabo. Een aanrader, lekker niche ook. OPROEP Help de ZZP'er de zomer door! Voor de duidelijkheid: Nadien is een ZZP'er, JJ niet. We zijn deze podcast gestart uit liefde voor wijn. Inmiddels luisteren er bijna 1000 mensen per podcast en daar zijn we super trots op. We verdienen er niets mee, maar we steken er tijd (hebben we nu op zich genoeg) en ook een beetje geld in (mics, maar eigenlijk niet echt de beste gekocht, zo blijkt). De mic die we op het oog hebben kost 229 euro en is een tiptop exemplaar! Daarom een oproepje: vind je onze podcasts leuk en wil je ons steunen? Dat kan (en al vanaf 1 euro!). Dan kunnen we betere mics kopen. Check: petje.af/leclubsommeljjdepodcast/ We zijn je enorm dankbaar!!

Vi pratar med Elza Dunkels om ungdomar och internet, ett ämne hon har forskat på, föreläst om, och debatterat sedan sent 90-tal.Elzas forskningsblogg om ungdomar och internet:http://www.kulturer.net/Elzas böcker, på Bokus:https://www.bokus.com/cgi-bin/product_search.cgi?authors=Elza%20DunkelsElza i sociala medier:https://twitter.com/dunkelshttps://www.instagram.com/dunkelsInfo om oss och diverse länkar: http://myrannosaurus.se/haveristerna/Intro/outro av Dubmood: https://dubmood.bandcamp.com/ See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Omstreeks 1185 schrijft Chrétien de Troyes voor de Vlaamse graaf Filips van de Elzas zijn Conte du Graal. Jozef Janssens beschrijft in deze lezing hoe de graal tot de dag van vandaag associaties oproept aan complotten, ondergrondse bewegingen en alternatieve spiritualiteit. Jozef Janssens is doctor in de Germaanse filologie en specialiseerde zich in de middeleeuwse cultuur. Hij is emeritus hoogleraar Cultuurgeschiedenis en Geschiedenis van de middeleeuwse, Nederlandse en Europese literatuur aan de K.U.Brussel. Lezing op zondag 23 maart 2014 in de Erfgoedbibliotheek Hendrik Conscience. Meer over de Erfgoedbibliotheek Hendrik Conscience? Website – www.consciencebibliotheek.be Facebook – www.facebook.com/consciencebibliotheek Twitter – www.twitter.com/ehcantwerp

Vrouwen in leidinggevende functies, in theorie zou het anno 2018 doodnormaal moeten zijn, maar in praktijk stoot vrouwelijk leiderschap nog al te vaak op een glazen plafond. In de middeleeuwen konden adellijke dames de troon bestijgen, maar bij het uitoefenen van hun ambt moesten ze steeds weer optornen tegen hardnekkige vooroordelen. Prof. Els De Paermentier schetst het bewogen levensverhaal van Johanna van Constantinopel, een gravin die ondanks beknottende en noodlottige omstandigheden haar stempel op de geschiedenis wist te drukken. Noot: Middeleeuwse genealogieën, ze zijn zowaar ingewikkelder dan de verwantschapsrelaties in 'Thuis' en 'Familie' samen! In deze aflevering wordt Mathilde van Portugal verkeerdelijk voorgesteld als de vrouw van Filips August, koning van Frankrijk, maar ze was eigenlijk de tweede echtgenote van Filips van de Elzas, graaf van Vlaanderen.

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Agnese Linka lasa lietuviešu autores Jurgas Sakalauskaites pasaku "Pelītes Spicītes aizraujošais ceļojums kosmosā". "Nu jau abi mani bērni ir tajā vecumā, kad labprāt klausās pasakas, taču izvēli joprojām biežāk ir lielās māsas, sešgadniece Karlīnas Elzas ziņā," stāsta raidījuma Ģimenes studija vadītājas Agnese Linka. "Domāju, ka "Pelīte Spicīte" Karlīnai iet pie sirds tāpēc, ka šie stāsti ir ļoti reāli un mūsdienīgi - pelīte ceļo uz Austrāliju, dibina savu uzņēmumu, remontē mobilo sakaru torni, u.t.t. Tajā pašā laikā sižetos neiztrūkst fantāzijas un pat fantastikas elementu... Es, savukārt, labprāt lasu viņiem abiem priekšā par Spicīti, jo šī naskā būtne patīkami "atsvaidzina" spēcīgi dominējošo princešu pasaku nebeidzamo saldmi."