Podcasts about rakstnieks

Rakstnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Juris Rozītis ieradies Rīgā, lai atklātu savu jaunāko romānu "Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā". Par dzīvi trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un pašreiz saruna Kultūras rondo studijā ar Juri Rozīti un grāmatas redaktoru Guntaru Godiņu. Romāns “Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā” izseko jauna cilvēka dzīvei/pieaugšanai trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Romānā īsiem, precīziem triepieniem tēlota dzīve gan Eiropā, gan Austrālijā laikā, kad Rietumu pasaulē krasi mainās sabiedriskās un kulturālās normas, ko pilnā mērā uz savas ādas izbauda arī romāna galvenais varonis Jūlijs Vēzis un visi viņa alter ego. Romāna centrā — jauna cilvēka neizbēgamā dumpošanās un grūtais lēmums, kas jāpieņem pašam: kustēties pa vai pret straumi.

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

Tas ir mans pirmais "adījums" tulkošanā – tā par savu veikumu, tulkojot Orhana Pamuka romānu "Mans vārds ir Sarkans" teikusi Laima Kota. Ar rakstnieci tiekamies Kultūras rondo. "Mans vārds ir Sarkans" ir slavenākā mūsdienu turku rakstnieka Orhana Pamuka romāns par grāmatu ilustratoriem 16. gadsimta Stambulā. Miniatūra Turcijā tiek uzskatīta par pilnveides mākslu, kur ar acīm uztveramais ir mazsvarīgāks un nereti pat aizliegts – galvenais ir iespēja caur zīmējumu izzināt mūžīgo. Šīs dilemmas analīze caur spriegu un informatīvi piesātinātu vēstījumu lielā mērā piesaistījusi autoram plašāku starptautisku uzmanību. 2006. gadā Orhans Pamuks saņēma Nobela prēmiju literatūrā, bet kopumā viņš ir vairāk nekā trīsdesmit literāru balvu laureāts. Rakstnieks dzimis 1952. gadā Stambulā, viņa darbi tulkoti un izdoti vairāk nekā 60 valodās.

Ko par mums pašiem varam uzzināt, nonākot teju 120 gadus senā ceļojumā no Volgas stepēm līdz prūsiskajai Kēnigsbergai, tad caur Dvinsku uz Rīgu un galu galā nonākot Vidzemē? Rakstnieks Miks Koljers mums dāvā savu ceturto grāmatu. Viņš ir brits, bet jau 17 gadus dzīvo Latvijā, tāpēc saruna par viņa jaunāko grāmatu "Stārks" norit latviešu valodā. "Es teiktu, ka šis ir simbolistu romāns franču vai vācu tradīcijā. Nav aprakstīts cilvēks, bet simboli, daba. Īstais stāsts ir neskaidrs, aiz simboliem," tā par jauno rumānu bilst Miks Koljers. Romānu "Stārks" viņš sācis rakstīt 2021. gadā un iepriekš daudz ceļojis pa Latviju, bijis vairākās muižās. Vēstures pētniecība, lai uzrakstītu romānu, bijusi daļa no procesa. "Man nepatīk vēstures fikcijas romāni, bet tas process to rakstīt ir brīnišķīgs. Es esmu kā "vēstures narkomāns".  Latvija ir ar vēsturi visur, ne tikai ainavā, bet arī cilvēka sirdī. Visur grib runāt un domāt par vēsturi. Super!. Tas nenotiek Anglijā. Mazai daļai sabiedrības ir interese par vēsturi," atzīst Miks Koljers. Kultūras rondo izsaka komplimentu, ka Miks Koljers raksts ļoti vizuāli un apraksti un valodas pasāžas liecina, ka to nevar tikai izdomāt. Rakstnieks arī stāsta, ka strādājot pie šī darba, domājis par to, kā indivīdu sociālās identitātes atšķiras no viņu reālās identitātes. Viņš arī stāsta, ka darbs ir fantāzija par identitātes tīrību, bet tās var būt bīstamas fantāzijas.  "Mūsu personiskais priekšstats par identitāti bieži ignorē neērtus faktus un patiesības," uzskata Miks Koljers. Romānā parādās aristokrātija. "Esmu pret aristokrātiju kā institūciju vai sociālo organizēšanos, bet tas ir arī aizraujoši un būtībā absurdi. Tā ir struktūra, ar ko var spēlēties. Man liekas, arī sabiedrība ir sociāla struktūra. Tā nav īsta lieta, bet konstrukcija. bet mēs... karalis vai barons, viņš ir īpašs! Viņš nav īpašs. Latvieši manā romānā ir simtprocentīgi īpaši," atzīst Miks Koljers. "Es nerakstīju kā brits, kas runā par latviešiem vai kā brits, kas runā par vācbaltiešiem. Tas ir tikai stāsts, literārs darbs," bilst Miks Koljers. Romānu angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi "Dienas Grāmata". "Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā – 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām," ieskicē romāna tulkotājs Valdis Ābols.    

Stāsta Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško Sinestēzijas neparastums un tās saistība ar papildu maņu aktivizēšanos liek domāt, ka tai pamatā var būt arī īpašas radošās spējas. Šo pieņēmumu pastiprina arī stāsti par slaveniem un ģeniāliem mūziķiem, rakstniekiem, zinātniekiem un māksliniekiem, kuri, iespējams, ir bijuši sinestēti, piemēram, komponisti Žans Sibēliuss un Olivjē Mesiāns, fiziķis Ričards Fainmens, mākslinieks Vincents Van Gogs un daudzi citi. Protams, šiem cilvēkiem nav doti testi, lai par to pārliecinātos, un par viņu sinestēzijas pieredzi var spriest pēc viņu pašu vai viņu laikabiedru atstātām liecībām. Piemēram, rakstnieks Vladimirs Nabokovs savu grafēmu-krāsu sinestēzijas pieredzi ļoti detalizēti apraksta savos darbos un arī intervijās. Rakstnieks kādā intervijā stāstījis, ka arī viņa sievai un dēlam ir bijusi grafēmu-krāsu sinestēzija, kas apliecina šī fenomena iedzimtību. Vēl viņš norādīja, ka viņiem visiem bijuši atšķirīgi krāsu fotismi noteiktiem burtiem. Par citu slavenu mākslinieku sinestēziju var tikai netieši spriest, piemēram, pēc laikabiedru liecībām var nojaust, ka mākslinieks Vincents van Gogs, iespējams, ir bijis sinestēts. Tajā pašā laikā ir arī pieņēmumi, ka daļa no slavenībām, kuri tikuši uzskatīti par sinestētiem, tādi nemaz nav bijuši, piemēram, komponists Aleksandrs Skrjabins - ka viņš savos skaņu-krāsu priekšnesumos tikai izmantojis sinestēzijas darbības principus, bet pats to nav piedzīvojis. Mūsdienās pētnieki dažādos pētījumos mēģina noskaidrot, vai tiešām sinestētu vidū ir vairāk radošo profesiju pārstāvju nekā nesinestētu populācijā. Un vai sinestētiem ir izteiktāka interese par mākslu. Tā kādā nesenā pētījumā pētnieki analizēja dažādu sinestēzijas veidu sinestētu radošās un vizuālās spējas, viņu interesi par mākslu un salīdzināja viņu sniegumu ar nesinestētu grupas dalībniekiem. Rezultāti liecina, ka sinestētu grupā tiešām biežāk sastopami mākslinieki, īpaši skaņu-krāsu sinestētu vidū. Skaņu-krāsu sinestēti arī uzrādīja lielāku iesaisti mākslinieciskajās aktivitātēs kopumā, savukārt telpiskā izkārtojuma sinestēti uzrādīja lielāku iesaisti tieši vizuālajā mākslā. Tomēr attiecībā uz radošajām spējām rezultāti nebija tik viennozīmīgi. Tikai grafēmu-krāsu un skaņu-krāsu sinestēti uzrādīja ievērojami augstākas radošuma spējas, salīdzinot ar nesinestētiem, taču tas bija vērojams tikai vienā no radošo spēju uzdevumiem. Kopumā sinestēti uzrāda augstākas vizuāli telpiskās spējās. Rezultāti arī liecina, ka sinestēti vairāk interesējas par mākslu nekā nesinestēti, un tas var nebūt saistīts ar viņu radošajām spējām. Var rasties jautājums, vai sinestēzija kādreiz traucē? Liela daļa no sinestētiem apgalvo, ka sinestēzija viņiem ne traucē, ne rada kādas īpašas priekšrocības. Tomēr ir atsevišķi sinestēti, kuri norāda, ka attiecīgais sinestēzijas veids noteiktās situācijās ir palīdzošs vai apgrūtinošs. Piemēram, vārdu lentas vai subtitru sinestētiem var būt labākas pareizrakstības prasmes, taču tā var būt traucējoša jaunu valodu apguvē, kad sinestētam ir nepieciešamība redzēt vārdus, bet viņi to nespēj, jo vēl nezina attiecīgo vārdu rakstību. Daži grafēmu-krāsu sinestēti norāda, ka viņiem sinestēzija palīdz atcerēties kodus vai tālruņa numurus, tā kā veidojas noteiktu krāsu asociāciju kombinācijas. Taču tajā pašā laikā tā var būt arī traucējoša gadījumos, kad dažādiem cipariem ir vienāda krāsa, un tāpēc tie jūk. Tomēr, ja jūs jautātu sinestētiem, vai viņi vēlas no sinestēzijas atbrīvoties, viņi gandrīz vienmēr atbildētu “nē”, saka Kembridžas Universitātes profesors un sinestēzijas pētnieks Saimons Barons-Koens. Ja sinestētiem atņemtu šo viņu unikālo spēju, viņi justos tā, it kā viņiem būtu atņemta viena maņa."      

Decembra sākumā Rīgas kultūrvietās, bibliotēkās, kafejnīcās un bāros norisināsies starptautiskā literatūras festivāla "Prozas lasījumi 2023" pasākumi, kurus bez maksas aicina apmeklēt ikvienu interesentu. Šogad festivāla virstēma ir "Profesija – rakstnieks", aktualizējot rakstnieku nozīmi un lomu, pievēršoties gan rakstnieka radošajiem procesiem, gan iepazīstot nodarbes praktiskās šķautnes. Tēmu iezīmē Osvalds Zebris esejā "Cilvēks upē". Kultūras rondo tiekamies ar Osvaldu Zebri un Ilmāru Šlāpinu. Jau tradicionāli decembris Latvijas kultūras dzīvē saistās ar "Prozas lasījumiem", kas no neliela Andreja Upīša dzimšanas dienai veltīta lasījumu vakara pārtapis literatūras festivālā, kas nedēļas garumā piedāvā apmeklēt pasākumus, kuros ar savu jaunāko darbu vai to fragmentu lasījumiem uzstājas dažādu paaudžu Latvijas rakstnieki. Šogad festivālā piedalīsies vairāk nekā 60 autori 18 dažādos pasākumos, viesosies arī igauņu rakstniece Kairi Looka.

Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi, parasti saista ar 19.gadsimta septiņdesmito gadu sākumu. Šīs krāsas par savām jau 1870.gadā bija atzinuši latviešu studenti, kas pulcējās ap Ati Kronvaldu Tērbatā. Viņi šīs krāsas izmatoja tā sauktajos "Tērbatas latvju rakstniecības vakaros", lai pasvītrotu savu latvisko identitāti un stiprinātu nacionālo garu. 1873.gadā Rīgas Latviešu biedrība bija uzņēmusies rīkot Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus Rīgā un aktīvu atbalstu šī pasākuma organizēšanā piedāvāja esošie un topošie Tērbatas studenti, no kuriem lielāka daļa bija piedalījušies Tērbatas literārajos vakaros. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ par Dziesmu svētku karoga krāsām tika izvēlētas sarkanā un baltā. Tērbatas "vakarnieki" nodibināja studentu korporāciju "Fraternita Lettonia"”, taču par korporācijas krāsām tika atzītas nevis sākotnēji pieņemtās sarkanā un baltā, bet gan trikolors ar zaļu, zilu un zelta krāsu. Tā bija pirmā latviešu studentu organizācija, tādēļ uz Ameriku emigrējušie latvieši par savām nacionālajām krāsām izvēlējās tieši "Fraternita Lettonia" krāsas un sludināja tās par Latvijas karoga krāsām. Ņemot vērā Bostonas un Filadelfijas latviešu aktīvo līdzdalību dažādās demonstrācijās un mītiņos, zaļi-zili-zeltītais karogs tika ātri pamanīts un viegli atpazīts amerikāņu vidū kā Latvijas karogs. I Pasaules kara priekšvakarā sarkanbaltsarkanais karogs atguva savu nozīmi un kļuva par simbolu, kas stiprināja tautas nacionālo apziņu un kā vienojošu zīmi to sāka izmantot arī latviešu strēlnieku pulki, piem., Ziemassvētku kaujās 1916.gadā. Bez nacionālā karoga vairs nevarēja iztikt, tāpēc aktīvākajiem Latvijas idejas popularizētājiem bija jāpieņem svarīgs lēmums – vai nu pārņemt Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano karogu vai arī radīt pilnīgi jaunu karogu. Rakstnieks un dzejnieks Linadrs Laicens ierosināja, ka Latvijas karogam jābūt oranždzeltenam ar zaļu, jo "tautai karogs savās krāsās izsaka vai nu tautas esošās vai kārotās īpašības, vai arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. (..) Dzeltens – saule, zaļš – zeme; tātad - saule un daba. Un latvietim daba ir vistuvākā. Tātad arī simboliski šīs krāsas izteic latviešu krāsas. Pirmkārt: oranždzeltens ar zaļu dod lirisku krāsu saskaņu, kas adekvāta latviešu tautas dvēselei, kura arī ir liriska. Otrkārt: latviešu nacionālajos audumos šo divu krāsu variācijas ir ļoti bieži sastopamas, ja ne pilnīgi dominējošas. Treškārt: latvietis ļoti mīl sauli un zemi – zelta sauli un zaļu zemi; saule krāsā stilizējas ar oranždzeltenu, bet zemes lauki – ar zaļu". Savukārt tautā populārais atmodas dzejnieks Auseklis, aprakstot latviešu karogu, bija iedomājies vertikālu krāsu dalījumu – baltā krāsa būtu gar karoga kātu un sarkanā – gar ārējo malu. Gleznotājs Jāzeps Grosvalds 1915.gadā par latviešu nacionālo karogu piedāvāja atzīt balti-sarkani-baltu karogu – iespējams, tādēļ, lai latviešu karogu atšķirtu no Austrijas nacionālā karoga, kur sarkanbaltsarkanās krāsas bija vienādā platumā. Diemžēl balti-sarkani-balts karogs jau bija baltkrieviem. Tādēļ 1916.gadā Grosvalds no savas idejas atteicās un diskusijās atbalstīja vairākuma viedokli par sarkanbaltsarkanu Latvijas karogu. Viens no visaktīvākajiem Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem un sarkanbaltsarkanā karoga popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš. Viņš bija pirmais, kas izstrādāja karoga krāsu dalījuma proporcijas un aktīvi aizstāvēja karoga spilgti sarkano toni. Vadoties no 13. gadsimta Atskaņu hronikā dotā karoga apraksta, Lapiņš pieļāva iespēju, ka uz sarkanā karoga varējušas būt nevis viena, bet vairākas baltas svītras: "Sarkans ar baltu svītrots varēja nozīmēt vai nu strīpas vienlīdzīgā atstatumā viscaur, kā matrača drēbei, vai arī 3-5 baltas strīpas pa karoga vidu, vienalga – gareniski vai šķērsu. Tas būtu ļoti oriģināls karogs, bet krievu valdība to kvalificētu kā sarkano karogu un patvaldības laikā viņu vispār nevarētu rādīt. (..) Bez tam, sarkans karogs ar daudzām mazām strīpām likās nepraktisks, jo viņā būtu pārāk daudz vīļu. Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka karogam varētu ņemt pāris šauras baltas strīpas. Tāpēc 1916. gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. Estētikas likumi māca, ka lielumus zelta griezuma attiecībās atzīst par visskaistākajiem samēriem. Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīvāk." Tādējādi mēs Jāni Lapiņu varam uzskatīt par latviešu  nacionālā karoga idejas autoru. Lapiņa vēlēšanās bija šo sarkanbaltsarkano karogu ar sauli vidū popularizēt karavīru vidū un pēc sarunām ar strēlniekiem 1917.gada martā, līdz gada beigām visi strēlnieku pulku nacionālie karogi jau bija rotāti ar saules attēlu, līdzīgi kā to bija skicējis Lapiņš. Atšķirība bija tikai tā, ka strēlnieku pulku karogos saule bija iekombinēta pašā karoga augšā un no tās bija redzama tikai puse. Saule bija latviešu strēlnieku krūšu nozīme, tāpēc viņi labprāt to lietoja arī nacionālajā karogā. Lapiņš skaidroja, ka šos karogus var lietot gan ar saules attēlu, gan bez tā, jo, lai karoga lietošana ātrāk izplatītos visā Latvijas teritorijā, tam vajadzēja būt maksimāli vienkāršam. Tomēr diskusijas par Latvijas nacionālā karoga krāsām un veidolu turpinājās. Pirmais Pagaidu valdības dokuments, kas noteica valsts karoga lietošanu Latvijas teritorijā, bija iekšlietu ministra Miķeļa Valtera 1919.gada 3.martā Liepājā parakstītais "Rīkojums par valsts karoga lietošanu". Šis rīkojums sastāvēja tikai no diviem teikumiem: "Uz Latvijas valsts un pašvaldību ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs. Sods pēc kara stāvokļa noteikumiem." Satversmes Sapulce tikai 1921. gada 15. jūnijā pieņēma "“Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni"”, oficiāli apstiprinot sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas valsts karogu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu. Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā. Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos. Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā. Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Stāsta literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs 19. gadsimta 90. gados strauji uzplauka Rūdolfa Blaumaņa un par viņu divpadsmit gadus jaunākā Emiļa Melngaiļa draudzība. Šīs attiecības piedzīvoja dramatiskus kāpumus un kritumus, un to attīstība liecina par rakstnieka un topošā komponista raksturu nesaderību. Pilnvērtīgi restaurēt šīs attiecības ir pagrūti, jo, lai gan ir saglabājušās simt divas Melngaiļa vēstules Blaumanim, no Blaumaņa sūtītā ir pieejami tikai divi nepilnīgi noraksti, ko savulaik publicējis Andrievs Niedra. Viens no galvenajiem atsvešināšanās cēloņiem acīmredzot bija par Blaumani krietni jaunākā Melngaiļa nedibinātā, toties nekautrīgi paustā pārākuma apziņa. Ar Emili Melngaili Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu sākumā, kad topošais komponists mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, viņu dažādi atbalstīja, sagādāja iespēju skatīties operu iestudējumus Rīgas Pilsētas (vācu) teātrī, kādā brīdī pat piedāvāja pajumti. Daudz vēlāk sarakstītās atmiņās Melngailis par šo laiku uzsvēris: "Pie Blaumaņa dzīvojot, bij jāietur kārtība. Slinkošanai bij beigas." Tomēr diezgan nepārprotami jau tolaik atklājās Melngaiļa ambīcijas. Sekojot kritiķa Jaņa Jansona referātam "Domas par jaunlaiku literatūru", kurā satīriski apcerēta 19. gadsimta 90. gadu latviešu literatūra, Melngailis 1895. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" publicēja rakstu par jaunākajām parādībām mūzikā. Kā norāda muzikologs Arnolds Klotiņš, šajā apcerē "visa sava laika latviešu mūzika pārsteidzīgi nokritizēta par plaģiātismu un diletantismu". Tieši šajā laikā tobrīd vien ģimnāziju beigušais divdesmit četrus gadus vecais Melngailis ir vēlējies sarakstīt operu, un tās libretu vajadzēja sarakstīt Blaumanim, kuram topošais komponists to uzstājīgi atgādināja: "Ja Tu man nesagādāsi operas libretu, tad es Tev [..] uzteikšu draudzību. [..] Un lai teksts būtu skaists, lai tajā būtu kaislība, sāpes, prieks, fanfaras, viss, viss. Mums vajag cilvēkus pārsteigt, apstulbināt." Kad iecere neīstenojās, Melngailis atbildību novēla uz Blaumani, kurš libretu gan uzrakstīja: "Es nekad neesmu dzirdējis, ka no kāda, kurš pat nepazīst pilna orķestra instrumentus [..] tiktu prasīts, lai viņš uzraksta operu." 90. gadu otrajā pusē Melngailis studēja Drēzdenes un Pēterburgas Konservatorijā, kuru beidza kā eksterns 1901. gadā. Studijas ievērojami veicināja komponista pašapziņu un pārākuma sajūtu; skaidri tā izteikta kādā no Blaumanim rakstītajām vēstulēm: "Mēs esam divi latviešu mākslinieki, kas viens otram daudz palīdzējuši. Tu man ar matēriju, es savkārt – ietekmēju Tavu daiļradi un raksturu." Šīs domas konkretizācijas piemērs ir komponista vēstule Drēzdenes studiju periodā: "Tātad vai nu Tu man atsūti šos 50 rubļus, vai es īsi un ātri izbeidzu ar Tevi attiecības. Tu gan būtu varējis pats nonākt pie šīs ģeniālās idejas un aiztaupīt man ubagošanu." Melngaiļa pašapziņa nebija mazinājusies, kad pēc studiju beigām viņš iestājās darbā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" redakcijā, kur atkal satikās ar Blaumani. Rakstnieks centās uzturēt abu attiecības, iesaistījās Melngaiļa vadītajā korī; tomēr ar darbu redakcijā saistītās intrigas viņu starpā radīja neatgriezenisku atsalumu. Atmiņās Emilis Melngailis savu ģimnāzijas laika iespaidu raksturojumā minējis, ka Rūdolfu Blaumani ieraudzījis "sirsnīgi smaidošu, valodīgu, saulainu, bērdamu atjautas, improvizēdamu visādas jocīgas rīmes, tomēr visu laiku vērīgi zīmēdamu sejas un attiecības." Un vēl viena zīmīga liecība, ko komponists sniedzis ar laika distanci, pretstatot Blaumaņa personību daudziem agrākiem iespaidiem: „tādam mierīgam, iekšēji apvaldītam cilvēkam kā Blaumanim [..] manās acīs vajadzēja izcelties par varoni. ” Pie šī atskārtas Emilis Melngailis bija nonācis tikai piecpadsmit gadu pēc Rūdolfa Blaumaņa nāves; par harmoniskām viņu attiecības nosaukt nevar.

Laikā no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 2010. gadam esam zaudējuši 230 valodas. UNESCO gada sākumā ziņoja, ka pusei pasaules valodu draud izzušana. Šādus apgalvojumus dzirdam ik pa laikam. Cik tie ir pamatoti? Vai un kā tehnoloģijas varētu glābt mazās valodas no pilnīgas izzušanas, kā globalizācijā lielo valodu plūsmā nepazaudēt neparastās un krāsainās mazās valodas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. "Katrā laikmetā bijusi šī problēma, bet šobrīd tā ir ļoti izteikta," atzīst Uldis Balodis, runājot par valodu, sevišķi mazo valodu izzušanu. "Situācija noteikti ir ļoti bēdīga. Par precīzu skaitu domas noteikti dalās, jau kopš 2000. gada ir runa, ka līdz 2100. gadam varētu izzust puse vai pat 90% no visām pasaules 6000 valodām. Skaits ir ticams, bet nezinām precīzi, cik valodas ir zudušas," norāda Uldis Balodis. Pētnieks min, ka daudzviet lielās valodas dominē plašsaziņas līdzekļos un mazajām valodām ir grūti konkurēt. Arī jaunieši biežāk sāk lietot dominējošo valodu. Kā piemēru viņš min sevi. Uldis Balodis ir uzaudzis ASV, arī bija grūtības latviešu valodai konkurēt ar angļu valodu. "Mazām valodām un to runātājiem ir daudz vairāk jāpiestrādā, lai savu valodu varētu arī ikdienā lietot," atzīst Uldis Balodis. Komata lietojums rakstītā tekstā Komatu kā pieturzīmi ir ieviesis sengrieķu domātājs un gramatiķis Aristofāns no Bizantijas. Un tas noticis aptuveni 200 gadus p.m.ē.  Vārds komats grieķu valodā nozīmē nogrieztu, atdalītu gabalu vai gramatikā – atdalītu teikumu. Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvība var būt atkarīga no pareizi vai nepareizi saliktiem komatiem rakstītā tekstā teikumā – "apžēlot nedrīkst nogalināt". Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad komata lietošana neietekmē mūsu izdzīvošanu, bet liek krietni palauzīt galvu par šo pieturzīmju lietošanu. Pirms ķeramies klāt komata lietošanai šodien, neliels atskats uz pieturzīmju  izcelšanās vēsturi. Par to stāsta valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadītāja Sanda Rapa. Sanda Rapa arī skaidro, kāpēc komats ir būtisks interpunkcijā jeb  pieturzīmju lietošanā un kā latviešu valodā saprast, kad un kur liekami komati. Rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums nereti vien pieturzīmju lietošanu saucis par bizantisku, norādot, ka reizumis tā biežā komatu likšana ir vecmodīga un komatus var arī likt pēc sajūtām. Es iejūdzu raibu zaķi Rakstītās kamanās. Gaismai austot Rīgā braucu, Saulei lecot Vāczemē. Rakstītā tekstā šajā latvju dainā aiz vārda austot un lecot neredzam komatu, kaut gramatika paģērētu divdabja teicienus atdalīt ar komatiem. Kā teica  Sanda Rapa, Krišjānis Barons tautasdziesmas pierakstot, komatus šādos gadījumos nav licis, jo uzskatījis, ka šāda pieturzīmju lietošana apstādina dainu ritmu. Ja  mums  šķiet, ka latviešu valoda ir pārbagāta ar komatiem, mierinot var teikt, ka arī citās valodās to netrūkst. Arī japāņu un ķīniešu valodās hieroglifus atdala ar komatiem; arī angļu valodā, kur pirmajā mirklī šķiet, ka rakstos nefigurē tik daudz pieturzīmes, kā mums, ir jāzina gramatikas  principi.

Rakstnieks Jānis Ūdris un stāstīs par savu jauno grāmatu , tās varoni , brīvības cīņu dalībnieku un operdziedātāju Jāni Vītiņu

Izvaicājam Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu – igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu par viņa grāmatu „Ir mēness zelta kuģis”. 24. jūlijā bērnu un jauniešu literatūras svētki Jāņa Baltvilka balvas zīmē. Pl. 11:00 Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi “Ar bitēm… un kaķiem”, kam pl. 14:00 seko J.Baltvilka piemiņas brīdis Pirmajos Meža kapos. Bet jau vakarpusē Botāniskajā dārzā notiek balvas pasniegšanas ceremonija. Gatavojoties šim notikumam, noslēdzām sarunu sēriju ar autoriem un ilustratoriem, kuru devums šā gada bērnu un jauniešu literatūras laukā vērtējams īpaši augstu.  

Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" dokumentē Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, aptverot visu mūžu. Romāns iznācis latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā "Es esmu…". Tiekamies ar rakstnieku Arno Jundzi. Kurš tad nezina Veidenbaumu! Dzīvoja ātri, dzejoļus nedrukāja, nomira jauns, bet arvien jauni cilvēki atkal un atkal atrod pa kādam Veidenbauma dzejolim un dzied vai skaita. Un kur tad vēl Viļa Daudziņa un Mārtiņa Meiera stāsts par abiem brāļiem Veidenbaumiem, no kuriem Eduards varēja Tērbatā studēt, bet Kārlim bija jābūt saimniekam un jāsūta brālim nauda, kaut gan viņš klusībā dzejoja. Vai šī viszināšana par Eduardu Veidenbaumu atviegloja vai sarežģīja Arno Jundzes dzīvi, rakstot romānu par Veidenbaumu romānu "Es nemiršu nekad" sērijā "Es esmu..."? "Es izmantoju paša Veidenbauma paņēmienu, es centos par visu pārliecināties pats. Tad es būvēju šo stāstu. Īsi par svarīgāko - tāda bija mana devīze. Negribēju, ka grāmata būtu gara, un man ļoti gribējās paņemt nost, tā maigi, nevis noplēšot, nogāžot, atslāņot tos visus uzaugumus un mūsu fantāzijas, kas ap Veidenbaumu ir izveidojušās. Censties pietuvināties viņam pašam," atklāj Arno Jundze. "Atklājumi nāca viens pēc otra, mans priekšstats par Veidenbaumu, rakstot šo grāmatu, mainījās ārkārtīgi." Veidenbaums atšķirībā, piemēram, no Raiņa, nav atstājis vēstules, pierakstus.  "Tas ir grūts uzdevums un tev ir jāmin un jācenšas notvert pareizo vilni un virzienu. Rakstos nav, bet aiz tiem rakstiem ir kāds zemūdens akmens, un tad ir jāmēģina atminēt, kas ir tas akmens. Tādā ziņā tas ir kā trilleris vai dēka ar Veidenbaumu," uzskata Arno Jundze. Uz grāmatas vāka ir Veidenbaums, kādu varam arī nepazīt.  "Tā fotogrāfija visiem lielais jautājums. Nav tā, ka tā pirmo reizi parādās, bet mūsu dienās legāli un oficiāli pirmo reizi," skaidro Arno Jundze. Viņš atklāj, ka šo bildi atradis Lato Lapsas brālis 90. gados Rūjienā, kur ir vairāki albumi ar līdzīgām fotogrāfijām. Rakstnieks ir gandarīts, ka var šo bildi izmantot grāmatas vākam. Vai varam būt droši, ka tas tiešām ir Veidenbaums? Apmēram tikpat droši, kā saistībā ar bildi, kurā redzams puisis, ko gadu desmitiem atpazīstam kā Veidenbaumu. Gan vienā, gan otrā gadījumā mazais portrets ir izgriezts no lielas kopbildes. "Ar Veidenbaumu vispār viss ir viens liels noslēpums, un tas nekad nebeigsies. Ja esam pieņēmuši pirmo fotoattēlu, turklāt šīm fotogrāfijām ir otrā pusē rakstīts "centrā Eduards Veidenbaums ar vijoli". Apmēram tāds teksts," norāda Arno Jundze.

Smeldzīgi un vienlaikus ļoti asprātīgi ir Etgara Kereta stāsti. Etgars Kerets ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu izraēliešu rakstniekiem, viņš raksta ne tikai stāstus, bet ir arī  komiksu, televīzijas šovu un filmu scenāriju autors. Rakstnieks uzsver, ka viņa stāsti rodas no ikdienas notikuma vai neskaidras izjūtas, kas ir tik satraucoša, nepārejoša un nenosakāma, ka atrisinājums rodams tikai fantāzijā. Latviski jau izdots viņa stāstu krājums „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”, bet tagad klajā nākusi grāmata „Aizķeršanās galaktikas nomalē”, kuru no ivrita tulkojusi Māra Poļakova. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Gundars Āboliņš lasa stāstus „Šķiršanās evolūcija”, „Naktī” un „Priekšpēdējā reize, kad mani izšāva no lielgabalu”.   Raidījumu atbalsta:

Stāsta flautists un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Daudzi no mums ir pazīstami ar izcilā itāļu kinorežisora Lukīno Viskonti filmām. To vidū ir arī šedevrs – filma “Ģimenes portrets ietvarā”, kas radīta 1974. gadā. Galvenais varonis, angļu profesors un mākslas kolekcionārs dzīvo greznā Romas palaco. Palaco termina nozīme jau no renesanses perioda ir grezns dzīvojamais nams vai arī pils. Tad, lūk, profesora nojausma par reālo dzīvi ārpus palaco durvīm ir visnotaļ nosacīta. Vai zinājāt, ka Viskontī filmas “Ģimenes portrets ietvarā” galvenā varoņa prototips ir slavens itāļu kolekcionārs, interjeru dizaina autors, rakstnieks un anglofils, 1896. gadā dzimušais Mario Pracs? Cilvēks, kurš savu pasauli un vidi veidoja kā mākslas darbu ar mākslas priekšmetiem, gleznām un grāmatām, līdzīgi kā Viskonti varonis? Mario Pracs ir uzrakstījis vairākas grāmatas par to, kādam, viņaprāt, ir jābūt mājas interjeram. Par ideālo dzīves telpu vairāku gadu garumā viņš veidoja savu dzīvokli Romā. Praca grāmata “Dzīves māja”, kas izdota 1958. gadā, ir savdabīga oda viņa mājoklim. Šis nams ir celts 17. gadsimtā, un tā vēlākais īpašnieks ir Primoli kungs, kurš 20. gs. sākumā fasādi modernizēja. Palaco atrodas Via Džuzeppe Dzanardelli ielā 1, pavisam netālu no slavenā imperatora Adriāna mauzoleja – vietas, kur risinās arī komponista Džakomo Pučīni operas “Toska” darbība. Rakstnieks un kolekcionārs šeit nodzīvoja 30 gadus, līdz pat savai nāvei 1982. gadā. Kopš 1995. gada dzīvokli var apmeklēt ikviens interesents, un Praca memoriālais muzejs ir Itālijas valsts īpašums. Dzīvoklī – muzejā ir saglabāts tā autentiskais interjers, un tajā atrodas apmēram tūkstošs divi simti dažādi mākslas priekšmeti, kas atspoguļo Praca kunga plašo interešu loku: mēbeles, kuras aptvēra periodu no neoklasicisma līdz bīdermeijeram, dekoratīvi lietišķā māksla, grāmatas, mūzikas instrumenti un gleznas. Dzīvokļa saimnieks uzskatīja, ka svarīgāk ir nevis būt un dzīvot lietu ieskautam, bet gan “dzīvot skaistumā”. Tāpēc katra telpa – vienalga, darba kabinets, guļamistaba vai viesistaba – ir iekārtota kā atsevišķa, rūpīgi pārdomāta kompozīcija. Tomēr, neraugoties uz šo dalījumu, dzīvokļa dizains rada  vienota ansambļa kopiespaidu. Istabas savienotas pēc amfilādes principa, tāpēc šī pāriešana no vienas telpas otrā ir savdabīgs stāsts – ceļojums ar sākumu un beigām. Jau minētās grāmatas pašās beigās autors raksta: “Cilvēks, kas skatās spogulī, esmu es pats un mana grāmata ir kā tāds manas dzīves un mājas atspulgs greizajā spogulī. Iespējams – savdabīgs manas iedomības piemineklis”. Un Pracs piebilst, ka arī viņš pats ir kļuvis par savas dzīves telpas – muzeja priekšmetu, jo īsti vairs nespēj nošķirt ikdienas dzīvi no tās realitātes, kas ir pakārtota tam, lai “dzīvotu skaistumā”. Sajūtas, kas pārņem, redzot šo Mario Praca dzīvokli, tāpat kā mūziku, izstāstīt nevar. Vislabāk to ir iepazīt klātienē, gida pavadībā. Un, lai arī tas nav dokumentāli apstiprināts, taču ir ziņas, ka Mario Pracs tā īsti arī nekad nepiedeva Lukīno Viskonti to, ka viņš filmā ieraudzīja sevi. Laikam jau kino lielais ekrāns spēj parādīt vēl detalizētāk visu šo “greizā spoguļa” atspulgu un tā skaistumu. Kopā ar nelielu smeldzi un lielu vientulības devu.

Šodien runāsim par naudu, par to, kā mēs to pārvaldām. Runas par inflāciju ziņu izlaidumos ir gandrīz vai katru dienu, viss kļuvis dārgāks, kas nozīmē, ka arī mūsu rīcībā esošie līdzekļi zaudē vērtību. Tas rada daudziem raizes par nākotni. Šīs dienas raidījuma viesis daudz laika un uzmanības velta naudai un tam, kā to pārvaldīt, lai mēs nepaliktu zaudētājos. Bet ne tikai. Krustpunktā Lielā intervija ar finanšu nozares speciālistu un rakstnieku Tomu Kreicbergu.

Janvāra vidū latgaliešu literatūras plauktā iegūlis vēl viens zīmīgs izdevums – rakstnieka un literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča pirmais eseju krājums "Casnāgu maizeitis", kas ir nozīmīgs pienesums latgaliešu rakstu valodas lietojuma bagātināšanai. Ar Valentīnu Lukaševiču tikās Guna Igavena, viņa uzklausījusi arī pazīstamu latgaliešu literātu atsauksmes un vērtējumu par šo izdevumu. Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs plašāk pazīstams kā dzejnieks. Viņš ir autors tādām dzejas grāmatām kā "Kuozynda" (2005), "Vot taidi vot i batvini" (2006), "Bolti burti" (2011), "Pādi navā svāti" (2020). Viena no autora dzejoļu grāmatām "Bolti burti" saņēmusi latviešu literatūras gada balvas "LaLiGaBa" speciālo balvu, savukārt grāmata "Pādi navā svāti" šogad atrodama Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” nominantu vidū. Tāpat Valentīns ir līdzautors pirmajam postmodernajam romānam latgaliski "Seppuku iz saulis vādara" un "Valerjana dzeive i redzīni". Bet nu izdots viņa pirmais eseju krājums “Casnāgu maizeitis”. Literāte un publiciste Anna Rancāne to vērtē kā ļoti labu un īsteni dzīvu izdevumu. „Tādas grāmatas kā Valentīna Lukaševiča „Casnāgu maizeitis” literatūrā nav tik bieža parādība. Latgaliešu literatūrā es pat nevarētu pateikt kādu analogu. Varbūt to varam salīdzināt ar Imanta Ziedoņa Epifānijām, bet varbūt nevajag salīdzināt. Šo grāmatu nevar izlasīt uzreiz vienā piesēdienā. Tā jālasa pamazām, pa guldzienam, kā teiktu pats autors,” atzīst Anna Rancāne. Grāmatu atzinīgi vērtē un iesaka tajā noteikti ielūkoties arī literāte Ligija Purinaša, kas atzīst, ka Valentīna Lukaševiča grāmatas vienmēr ir ļoti gaidītas. „Viņš raksta tā, ka tu saproti daudzas lietas, bet ka nesaproti – tad tās var mēģināt uztvert kaut kā savādāk. Viņš ļauj uz dzīvi paskatīties kaut kā citādāk un man liekas ka tas arī ir tas ko mēs cenšamies parasti sagaidīt no mākslas vispār, īpaši literatūras.” Ligijai Purinašai šī grāmata bijusi gaidīta vēl jo vairāk tādēl ka eseja latgaliski tas ir kaut kas visai jauns un svaigs. Eseju krājumā "Casnāgu maizeitis",  gluži kā kanapē uz vien šķīvja apkopotas 39 garšīgas, aptuveni vienāda garuma esejas, kas iepriekš publicētas drukātajā periodikā un elektroniskajos medijos. Tā redaktore ir filoloģijas doktore, dzejniece un publiciste Ilze Sperga. Jāatzīst, ka tikšanās ar Valentīnu vienmēr ir saturiski interesantas. Šoreiz viņš uzreiz piekodina, lai uzrunāju uz tu, jo tā viņš jūtoties ērtāk. Šī grāmata gluži tāpat kā pats autors ik vārdā nes līdzi vienkāršas patiesības, dzīves gudrības un skaistu humoru bez liekvārdības. „Es pats to ilgi gaidīju. Jo vecākā eseja jeb kā teiktu latgalieši „padūmuošona” tajā ir no 2004.gada. Iespējams novecojusi, grūti teikt,” atklāj Valentīns Lukašēvics. „Man patīk gastronomiski salīdzinājumi – varbūt tas ir vīns kas ar gadiem paliek labāks, bet varbūt tas ir biezpiens, kas pēc divām nedēļām jau ir ar tārpiem.” Runājot par savām esejām Valentīns atzīst – autors vienmēr projicē sevi un savu laikmetu. „Es domāju ka viss ir pēc patiesiem motīviem, pat ja cilvēks izdomā baikas vai pasakas vai fantazē, tāpat pēc dziļākās būtības viņš runā par sevi.” Valentīns atzīst ka raksta grāmatu tādu kāda tā patiktu pašam. „Man nepatīk gari un izstiepti teksti. Šillers Gētem vai Gēte Šilleram savulaik rakstīja vēstulei un vēstules sākumā ir tāds teikums – „Dārgais draugs, rakstu tev vēstuli, laika ir maz, tāpēc rakstu gari.” Mums liekas ka gari rakstīt tas ir sarežģīti, patiesībā īsi rakstīt ir sarežģīti.” Citējot autoru, „katram ir ko pateikt, bet ne katram ir ko pajautāt”. Lukaševičs atzīst, ka viņam pašam pēdēja laikā labāk patīk proza un visticamāk arī viņa nākamā grāmata būs eseju jeb latgaliski sakot padūmuošonu apkopojums.

Par Imanta Kalniņa operas “Matīss, kausu bajārs” pirmatskaņojumu, kas tapis pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem Kultūras rondo saruna ar koncertuzveduma muzikālo vadītāju un diriģentu Aināru Rubiķi. Svinot meistaru apaļās jubilejas, 5. decembrī pulksten 19.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" notiks Imanta Kalniņa operas "Matīss, kausu bajārs" pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem pirmatskaņojums koncertizrādes formātā, informēja rīkotāji. Aleksandrs Čaks poēmu sarakstījis 1943. gadā, taču tā publicēta krietnu laiku pēc autora nāves no nepublicētiem manuskriptiem 1972. gadā. Rakstnieks filozofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un ceļu uz harmoniju sarežģītā laikā. Savukārt Imants Kalniņš operu sācis rakstīt Čaka simtgadē. Līdz šim nošu partitūra glabāta komponista bibliotēkā un nu – pēc 20 gadiem – tā piedzīvos pirmizrādi. Kā norādīja organizatori, tapis monumentāls opuss trijos cēlienos un sešās ainās par Rīgu, rīdziniekiem, godu un mīlestību – "par joprojām aktuālām tēmām – ceļu uz harmoniju un garīgu brīvību". Koncertizrādi veido mūzikas un drāmas telpas "OratoriO" izveidotāji – režisore Rēzija Kalniņa, diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis sadarbībā ar dramaturģi Daci Micāni Zālīti, scenogrāfi Sandru Strēli, gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un horeogrāfi Ingu Krasovsku. Operas iestudējumā piedalās gan orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi un Rīgas kamerkoris "Ave Sol", gan arī operas solisti – Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Juris Jope, Edgars Ošleja un Rihards Millers.

Izdevniecībā “Dienas Grāmata” klajā nācis Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas". Kā atklāja autors, stāstu krājums ir veltījumi dažiem viņam tuviem dzejniekiem, rakstniekiem un viņu tekstiem. “Tie nav klasiķu stilistiski atdarinājumi vai viņu darbos skarto tēmu turpinājumi, bet šo tekstu atbalsošanās manējos. Desmit stāstu — veltījumu — kopsaucējs ir šaubas, jo man tas ir bijis un ir izšķiroši nozīmīgs stāvoklis rakstīšanā,” skaidroja Zebris. Osvalds Zebris ir piecu grāmatu autors. Par stāstu krājumu “Brīvība tīklos” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2010) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Krājums ir tulkots itāļu un angļu valodā, izdots Itālijā. Romāni “Koka nama ļaudis” (“Dienas Grāmata”, 2013) un “Gaiļu kalna ēnā” (“Dienas Grāmata”, 2014) ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns “Gaiļu kalna ēnā”, kas izdots vēsturisko romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, vēsta par 1905. gada norisēm Rīgā un topošajā Latvijā. 2017. gadā tas saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu, romāns izdots astoņās Eiropas valstīs. Romāns “Māra” (“Dienas Grāmata”, 2019) vēsta par drosmes izšķirošo nozīmi jauna cilvēka pieaugšanā un vispār — cilvēka tapšanā.

Rakstnieks, gleznotājs un tulkotājs Jānis Jaunsudrabiņš piedzimst 1877. gadā Neretā. Trīs gadu vecumā mirst Jaunsudrabiņa tēvs, un puika nonāk pie mātes vecākiem ''Riekstiņos''. Vēlāk šīs mājas kļūst par prototipu autobiogrāfiskajā romānā “Baltā grāmata” aprakstītajai videi, kurā uzaug mazais Jancis. Šajās mājās 1967. gadā arī izveidots Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs.

Rakstnieks un dzejnieks Rihards Bargais atgriežas pie saviem esošajiem un, cerams, topošajiem lasītājiem ar romānu "Nemodernās Slampes meitenes". Grāmata aprīlī iznāks kultūrapvienības "Aminori" paspārnē, un tās tīmekļa vietnē varam lasīt vēl iepriekšējo romāna nosaukuma versiju: "Plikie rukši kvadrātā". Taču, acīmredzot, dzimtās puses – Džūkstes un Slampes iespaids autora atmiņu pārskatā izrādījies spēcīgāks par Volta Disneja "Trīs sivēntiņu" alegoriju. “Bet beigās būs balle lielā, gaišzilā pilī ar plašām zālēm, un mēs lēksim galopā cauri tām zālēm viens otram pretī, visi kopā, un nenogursim, un mainīsimies pāriem, laimīga seja aiz laimīgas sejas, un nebeigsies sejas, un nebeigsies zāles, un ne beigsies mūsu priecīgais kankāns, un mēs paši nebeigsimies. Un tur būs gan draugi, gan ienaidnieki, pēkšņi ieģērbti jaunās drēbēs un piepildīti ar jaunu saturu, sākuši visu atkal no sākuma, šoreiz kaut kā pa īstam, attapušies viens otram pretī negaidītos svētkos, it kā būtu atbrīvoti, izglābti un beidzot satikušies, visi, dzīvie un mirušie, un noslēpumainie svešinieki no miegā redzētajiem sapņiem arī.” Ar šādu tēlojumu iesākas romāns “Nemodernās Slampes meitenes”. Dzejnieks un prozaiķis Rihards Bargais dzimis 1969. gadā Džūkstes pagastā. Pēc vidusskolas absolvēšanas studējis Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, vēlāk izglītojies arī Rīgas Pareizticīgo garīgajā seminārā. Strādājis apgādā "Atēna", sākumā par kurjeru, pēc tam – grāmatu maketētāju. Neilgu laiku vadījis Latvijas Televīzijas raidījumu "100g kultūras". Literatūrā Rihards Bargais debitē 2003. gadā ar dzejoļu krājumu "Mīļvārdiņi" , kam seko par provokatīvu uzskatītais krājums "Labi" 2005. gadā. Jaunais izdevums “Nemodernās Slampes meitenes”, kura redaktors ir Ilmārs Zvirgzds, ietver pārstrādātu stāstu daļu no iepriekšējā autobiogrāfiskā romāna “Plikie rukši”, kurš iznāca pirms četriem gadiem un piedzīvoja zināmu līdzību ar Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” panākumiem. Kaut, jāatzīst, mazākā mērogā. Pārstrādātajam materiālam nācis klāt jauns, un rezultāts apkopots 444 lappusēs. Par jaunās grāmatas, kura aprīlī iznāks apgāda “Aminori” gatavotajā elektroniskajā un arī drukas versijā, tapšanas principiem stāsta pats autors.  

„Rakstniekam ir milzīga vara, un viņš spēj lasītāju novests kādā noteiktā stāvoklī,” pārliecināts Pauls Bankovskis. Savā jaunākajā romānā „Pasaules vēsture” autors aicina lasītāju ienirt citā realitātē, tā ir ekskursija ļoti tālā nākotnē. Grāmatas lasītājs noteikti atradīs atsauces arī uz citu autoru darbiem, ko Pauls Bankovskis ievijis apzināti, sākot ar Rūdolfa Blaumaņa „Nāves ēnā” un Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazo princi”. Rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis savā jaunākajā romānā „Pasaules vēsture” uzbūris nākotni, kura ir ļoti līdzīga pagātnei, teiksim 19. gadsimtam, ar viensētām, dabai pietuvinātu dzīvi un tradicionālām vērtībām. Grāmatas noslēgumā minēts datējums, tā uzzinām, ka Pauls Bankovskis šo darbu rakstījis piecus gadus no 2015. līdz 2019.gadam. Paula Bankovska romānu „Pasaules vēsture” klajā laidusi izdevniecība „Dienas Grāmata”. Tieši raidījuma skanēšanas dienā, 12.jūlijā, saņēmām skumju ziņu, ka Pauls Bankovskis devies mūžībā. Raidījumu atbalsta:

Romāna "Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata" autoram, filmu "Ceplis" un "Pie bagātās kundzes" mūzikas autoram Marģerim Zariņam svētdien, 24. maijā, 110.dzimšanas diena. Ar Marģeri Zariņu attiecības veidojās ļoti personiskas, kaut personiski pazīstams ar viņu nebiju,” stāstu par sastapšanos ar viņa literāro devumu sāk rakstnieks Guntis Berelis raidījumā Kultūras Rondo. „Tas sākās, kad biju 13-14 gadus vecs. Es kvēli nīdu latviešu literatūru, par to bija parūpējusies skolas izglītība. Es biju pārliecināts, ka latviešu literatūrā nekā nav, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur nekā nevar būt,” atminas Berelis. „Es diez gan daudz lasīju, no latviešiem gandrīz nekā. Tad gluži nejauši vecāku grāmatplauktā uzdūros grāmatai "Viltotais Fausts". Autora vārds man pilnīgi neko neizteica, bet pēc tam es sapratu, ka mani fascinējis "Viltotā Fausta" tiem laikiem ļoti ekstravagantais vāks un ilustrācijas. Mākslinieks bija Jānis Anmanis. Ilustrācijas bija viduslaicīgā stilizācijā, tur bija sievietes ar dunčiem rokās, sapratu - asinis līdz, ir vērts lasīt. Sāku lasīt, atceros vecāki  nosmīkņāja, ka nekas nebūs, bet kaut kā aizrāvos un sapratu, ka vismaz viens latviešu rakstnieks pastāv – Marģeris Zariņš,” stāsta Berelis. „Viltotam Faustam” sekojušas citas Maģera Zariņa grāmatas un arī mēģinājums lasīt Gētes „Faustu”. Berelis atzīst, ka viņu uzrunājuši ārkārtīgi daudzie slāņi Zariņa prozā. Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kuratore Inese Žune atzīst, ka Marģera Zariņa mūzika ir stilu sintēze, spēle mūzikā, apspēle, saspēle, kuras pamatā ir erudīcija un pētījumi. Bet par kalpošanu divām mūzām mākslinieks pats teicis, ka mūzika viņam esot sieva, literatūra – mīļākā, turklāt sieva zinot par mīļāko un piemiedzot ar aci. „Tā viņš pats interesanti formulējis, jo daudzi viņam jautājuši, kādēļ 59 gadu vecumā pēkšņi pievērsies literatūrai, atzīst Žune. Rakstniecības un mūzikas muzeja Marģera Zariņa arhīvā glabājas 1733 priekšmeti, ļoti dažādi - dokumenti, fotogrāfijas, daudz piemiņas lietu.  Un viņa humora izjūtu apliecina arī muzejam nodotā baltā papīra lapa no 1885.gada. Vienkārši kā vēsturiska liecība. Svētdien, 24.maijā, Marģera Zariņa dzimšanas dienā Inese Žune iesaka noklausīties viņa „Partitu baroka stilā” vai arī Pirmo ērģeļkoncertu, bet Guntis Berelis par ieteikumiem literatūrā atbild īsti „zariņiski”: nepazīstot konkrēto cilvēku, es viņam nekā neiesaku.

Latvijas literatūras gada balvas (LALIGABA) mūža balvas ieguvējs Latvijas rakstniecībā ir prozas meistars, daudzu bērnu grāmatu autors - Juris Zvirgzdiņš.  "Es teiktu, ka Juris Zvirgzdiņš ir ļoti labsirdīgs prātvēders, kas nozīmē to, ka viņam ir būtiski, ka viņš ne tikai stāsta, bet arī spēlējas stāstot, tas, ka viņš grib, lai lasītāji no vismazākajiem līdz vissirmākajiem ir arī gudrinieki," tā Juri Zvirgzdiņu raidījumā Kultūras Rondo raksturo Latvijas literatūras gada balvas žūrijas pārstāve, literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova. "Jāinteresējas par ļoti daudz ko Tā skaistā spēlēšanās un uzticēšanās savam lasītājam ar to prātvēdera statusu varētu labi iet kopā," turpina Silova. Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš ir daudzu bērnu grāmatu autors, ne velti viņu dēvē par latviešu bērnu literatūras nenogurdināmo klasiķi, taču viņš raksta arī pieaugušajiem un, kā uzsver Lita Silova – viņš ir dažādu paaudžu lasītājus vienojošs autors. Ar savu rakstības stilu atšķirīgs un oriģināls. Tie, kuri Juri Zvirgzdiņu labi pazīst, viņu raksturo kā labsirdīgu prātvēderu. Man pašai pāris reižu bijusi izdevība klātienē sastapt rakstnieku un aprunāties – negaidītas atbildes garantētas. Pats rakstnieks atklāj, ka nesen saskaitījis, ka uzrakstījis 33 bērnu grāmatas, divas kopā ar Ingunu Cepīti. Jaunākai grāmatai, kurai vajadzēja iznākt jau aprīlī, viņš ierosmi radis pagājušajā gadā, viesojoties Luksemburgā, kur kopā ar ģimenes, kurā dzīvoja, meitiņu izdomājuši, ka jāraksta grāmata par kaķīti un sunīti, kas palikuši vieni mājās. Ilustrācijas veidojusi 12 gadus veca meitene no Jūrmalas. Cieša draudzība Juri Zvirgzdiņu saista ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centru. "Mums viņš ir tāds cilvēks, ko uzskatām par latviešu bērnu literatūras, tās inteliģentās, ar Eiropas kultūru saistītās, autoru. Mums arī Tobiass patīk, precīzāk tas aler ego, kurš vienmēr runā kā rakstnieks un pats ir rakstnieks. Tobiasa stāsti ir ļoti kulturāli, viņi iet pāri robežām," vērtē Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova. Rakstnieks dzimis 1941.gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāca 1982.gadā ar stāstu „Loms” , ko publicēja žurnālā „Liesma”, rakstījis lugas (turklāt daudz Radioteātrim), arī miniatūras, stāstus un esejas. Kopš 80.gadiem raksta bērniem, ir romāna „Fon Mērkatces kunga memuāri” (2003) un vēsturiskā romāna „Dancis uz virves” (2015) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Saņēmis daudzus apbalvojumus, tai skaitā Jāņa Baltvilka balvu 2013.gadā.

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Lūk, vēl: “Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. ”Zoom” mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē “Google.Meet” zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus. Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.” Kopumā esot jau 33 Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji. Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā. “Aizpagājušonedēļ, dienās pirms izbraukšanas no Latvijas, es satiku daudzus no saviem paziņām. Mēs ilgāku vai īsāku brīdī sēdējām kafejnīcās un bāros un pļāpājām par to un šo – lielākoties, protams, par jauno vīrusu, bet tā galīgi nebija vienīgā tēma. Mēs runājam par grāmatām, par Visumu, viens par otru – par to dzīvi, kuru tolaik dzīvojām. Tas bija līdzīgi kā lielas vētra priekšvakarā, kad laika prognoze gan ir zināma, bet pagalmā vēl spīd saule un gaidāmās pārmaiņas rosina pat tādu kā attāli tīkamu trauksmi. Tagad, nedēļu pēc izbraukšanas un dienu pēc negaidītās atgriešanās, stāvoklis, protams, ir pavisam cits. Aiz loga brauc pustukši tramvaji, ielās tikai retu reizi manāms kāds cilvēks un starp viņiem, draugus un pārīšus atskaitot, ir krietni vairāk par valdības ieteiktajiem diviem metriem. [..] Vēl joprojām ir grūti noticēt, ka viss ir pa īstam. Kad draugs Andris šodien atveda produktus (internetā tos pasūtīt nebija iespējams ne šodien, ne vakar, ne aizvakar), mēs uz brīdi pat sasmējāmies no šī pārnopietnā absurda.” Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas “garamantas.lv” krājumā, tātad - blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām IR šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš? “Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs. Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni. Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana. Facebook populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss Facebook kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties Pandēmijas dienasgrāmatām, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.

Decembra sākumā Raiņa un Aspazijas mājā tika atvērts igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna "Rekonstrukcija" tulkojums. Darbs sarakstīts 2012. gadā, kad tajā aplūkotās tēmas – migrācija un reliģiskais fanātisms – vēl nešķita tik aktuālas kā pašlaik. Grāmatai piešķirts Igaunijas prestižākais literārais apbalvojums – Kultūrkapitāla Literatūras gada balva prozas kategorijā, savukārt somu tulkojums bijis nominēts Jarla Hellemana tulkojumu balvai. Tiekamies gan ar Reinu Raudu, gan romāna tulkotāju Maimu Grīnbergu. Romāna “Rekonsrukcija” ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, vienā no idilliskām Igaunijas pilsētām – tur reiz notikusi kolektīva pašnāvība, kuru veikuši mākslinieku kopienas jaunieši, pēcnāves ziņās to pamatojot ar reliģiska rakstura izvēli. Grāmatas galvenais varonis Enns Padriks ir tēvs vienai no šīs mākslinieku grupas meitenēm. Tā kā viņš ir uzzinājis, ka ir slims ar vēzi un viņa dzīve strauji tuvojas pāragram noslēgumam, viņš nolemj noskaidrot notikušā apstākļus un iesaistās izmeklēšanā, kas viņu aizved līdz Francijai un kādai savādai ticīgo kopienai. Taču Reins Rauds vēstī arī par vispārīgākām tēmām, nekā tikai viena cilvēka personiskās traģēdijas risināšana. Protams, vārds “tikai” šeit liekams pēdiņās. Igauņu rakstnieks Reins Rauds ir daudzpusīgs sabiedriskās domas ietekmētājs – intelektuālis, japanologs, poliglots, universitātes profesors, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko.

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Bērnu grāmatu ieteicējs. 30.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs Bobijas un Deivida Veisu burvestību pilno grāmatiņu Nāriņa no sērijas "Sabrina - pusaugu burve", Mērijas Poupas Osbornas maģisko grāmatu Nindzjas nakts no sērijas "Burvju namiņš kokā", kā arī igauņu autora Andrusa Kivirehka neparasto stāstu Kaka un pavasaris. Burtu Burvis ieteiks bērniem īsto grāmatu un pieburs lasītprieku! Nāriņa PRINCESE:    “Sabrina bija pusaugu burve, un tam vajadzēja padarīt  viņas dzīvi vieglāku, nemaz nerunājot par jautrību. Taču, kopš Sabrina savas 16. dzimšanas dienas rītā bija atklājusi, ka ir burve, burvestības bija vienīgi darījušas viņas dzīvi grūtāku… Meitene gan zināja, ka ar burvestībām jāapietas ļoti piesardzīgi, bet… reiz, gribēdama ar burvju vārdiem salabot skolas gaisa kondicionēšanas sistēmu, viņa bija pamanījusies radīt sniegputeni, kas skolas telpās plosījās trīs dienas… Vēl kāda pavirša burvestība bija likusi Sabrinas draugiem runāt tikai patiesību un izraisījusi katastrofālas sekas… vārdu sakot, viņai vajadzēja slēpt savas burvju spējas, lai tās nenovestu pie negaidītām nepatikšanām!”   Nindzjas nakts ZIRNEKLIS:                 Džeks un Enija iegāja alā. Tumsā viņi sekoja nindzjam. Dziļumā alu apgaismoja desmitiem sveču. Uz sienām dejoja ēnas… Mirgojošā gaismā Džeks ieraudzīja tumšu stāvu, kas sēdēja uz austa paklāja.                                     Tas bija NINDZJU PAVĒLNIEKS!!! Viņš skatījās tieši uz Džeku un Eniju. VOLDIS:                      Apsēdieties! ZIRNEKLIS:                 Tu būsi Pavēlnieks, Voldi? VOLDIS:                      Kurš tad cits? Varbūt Burtu Princese? „Apsēdieties!” ZIRNEKLIS:                 Džeks un Enija apsēdās uz cietās, aukstās grīdas. VOLDIS:                      Kas jūs esat? ZIRNEKLIS:                 Es esmu Džeks, bet viņa ir mana māsa Enija! VOLDIS:                      No kurienes jūs esat ieradušies?   PRINCESE:                No Varžupītes ciema Pensilvānijā…   VOLDIS:                      Kāpēc esat šeit ieradušies?   ZIRNEKLIS:                 Mēs gribam palīdzēt mūsu draudzenei fejai Morganai! Viņa mums atstāja zīmīti…   VOLDIS:                      Varbūt spēšu jums palīdzēt. Tikai vispirms pierādiet, ka esat cienīgi saņemt palīdzību!   PRINCESE:                Šajā brīdī parādījās nindzja un padeva pavēlniekam zīmi. Pavēlnieks piecēlās un atdeva Morganas zīmīti Enijai.   VOLDIS:                      Mums tūlīt jāiet…Samuraji nav tālu…   ZIRNEKLIS:                 Samuraji??? – Džeks zināja, ka samuraji ir neganti japāņu karotāji. Vai tie ir tie, ko mēs redzējām ielejā? Tie ar lāpām?   Kaka un pavasaris ZIRNEKLIS:                 Palīgā! Es iekāpu kakā! PRINCESE:                Bet Zirneklīt! VOLDIS:                      Ar kuru kāju? ZIRENKLIS:                 Ar visām! PRINCESE:                Tad noslaukies un ej tālāk, par to taču nav jākliedz tik skaļi visai pasaulei… ZIRNEKLIS:                 Palīdzēsi? PRINCESE:                Bet Zirneklīt! ZIRNEKLIS:                 Zirneklīt, Zirneklīt… Tu labāk paskaties, cik tā liela! PRINCESE:                Bet tā tak nav… tā ir grāmata! ZIRNEKLIS:                 Kā nav? Vai tad es vairs lasīt neprotu? Skaties! Andruss Kivirehks „Kaka un pavasaris.” VOLDIS:                      Tā ir mana grāmata. Tur it 30 īsi stāstiņi pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Es to atvedu no Igaunijas. Man ļoti patika doma, ka rakstnieks grāmatā ļauj darboties mazliet neparastiem varoņiem…. tādiem, kas agrāk bērnu grāmatās nav manīti…. piemēram, sirsnīgais suņa kakas struņķītis, sarkanmatainā desiņa, naktspoda spoks, lāča galvaskauss, trakā jaka… PRINCESE:                Grāmatas redaktore Inese Zandere saka, ka - „Rakstnieks ir asprātīgs, vērīgs un drosmīgs – viņš labi izprot bērnus, nebaidās pieminēt maziem bērniem tik svarīgās „poda tēmas” vai ar bērna prātu ironizēt par sabiedrības paradumiem. Bet galvenais, ka viņš netaisa jokus joka pēc. Viņš zina, ko dara, un viņam var uzticēties – bērni šo grāmatu sapratīs un pazīs tajā sevi!”