Podcast appearances and mentions of alvis hermanis

28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī.  "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli".  "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt."  Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova.  80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos:  pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā.  Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga -  princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī,  2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris" – grāmata par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs. Jūs, protams, varat sākt ar vienu stāstu no 11 – piemēram, sava mīļākā aktiera Andra Keiša, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Baibas Brokas vai kāda cita, bet tad tomēr esot jālasa visi, ja gribat pilnu bildi par Jaunā Rīgas teātra 30 gadiem. "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – tā sauca pirmo Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī 1993. gadā. Varat saukt to par teātra mitoloģijas vai atgriešanās grāmatu, vai dot tai katrs savu personīgo nosaukumu, jo pieļauju, katram ir arī sava personīgā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Grāmatā atradīsit arī ļoti personīgas aktieru fotogrāfijas no viesizrāžu aizkulisēm, kas līdz šim nav publiskotas, kā saka Vilis Daudziņš – „pārskatījām savas kurpju kastes”. Ja šī grāmata ir skats no iekšpuses, tad top arī skats no ārpuses, ko raksta arhitekte Zaiga Gaile un mākslas zinātniece Anita Vanaga – par namu Lāčplēša ielā 25 un pieciem teātriem, kas šeit radījuši. Ar šo grāmatu JRT atgriežas vēsturiskajā Lāčplēša ielas namā un noslēdz savus „trimdas gadus” Miera ielā. Grāmatas 11 autori ir režisors Alvis Hermanis, aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite.  Skats uz vienu un to pašu notikumu vai izrādi var būt aprakstīts arī no dažādiem skatu punktiem, jo atmiņa ir svarīga, bet reizēm mānīga un, protams, arī subjektīva pavadone. Ar aktieri Vili Daudziņu saruna par grāmatu Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:    

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris. 11 stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi" – šī grāmata jau nodēvēta gan par teātra mitoloģiju, gan atgriešanās grāmatu, jo marta otrajā pusē paredzēta teātra atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā. Un vēl – esot jālasa visi stāsti kopā, jo tikai tā rodas pilna bilde. Kultūras rondo ierakstā uzklausām vairākus no 11 stšatu autoriem, kuri ir ne tikai aktieri. Studijā esam kopā ar JRT aktieri Vili Daudziņu, kuram grāmatā visapjomīgākais stāsts – „Mans cilvēkpētniecības institūts”. Pirms runāt par grāmatu, Vilis Daudziņš atklāj, ka pirmās pirmizrādes, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā, būs „Hazāru vārdnīca” Lielajā zālē, kur piedalīsies visa teātra trupa, „Melnais gulbis” Jaunajā zālē, izrāde, kas veidota pēc Dostojevska „Idiota” motīviem, un izrāde bērniem Mazajā zālē „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Nesen klajā nākusi Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) veltīta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs, kas ir ļoti interesants izpētes materiāls, kurā galvenokārt redzamas ainiņas no teātra aizkulišu dzīves daudzu gadu garumā. Tās autori ir Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, JRT valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. 2022. gada sezonas sākumā Alvis Hermanis mudinājis rakstīt aktierus. Nesalīdzināja rakstīto, tas pat bijis noteikums, ka nedrīkst lasīs cits cita darbus, lai nepielāgotu notikumus. "Kaut kādā ziņā šie stāsti daudz pastāsta par mums pašiem. Tāpat kā mēs esam  atstājuši savu nospiedumu teātrī, tā teātris - mūsos. Tie ir 11 nospiedumi," vērtē Vilis Daudziņš. Nosaukums ir daudznozīmīgs. Tā ir atsauce uz Alvja Hermaņa izrādi, kurai pirms 30 gadiem bija lemts kļūt par JRT sākumu, un tā ir atsauce vai drīzāk noslēdzošais posms teātra "trimdas gadiem" Miera ielā, jo – kā zināms – nu jau patiešām pavisam drīz teātris atgriezīsies savās vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā. Grāmata sākas ar teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stāstu par to, kā radās JRT, jo bez viņa to neviens cits nemaz nezina. Neizbēgami tas ir stāsts arī par viņu pašu, jo abi šie stāsti pārāk stipri ir sapiņķerējušies kopā.

Ierakstu sērijas „Spēlmaņi sauc” noslēgumā stāsts par Kasparu Znotiņu. Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir jau 26 gadus, daudzkārt nominēts, bet 2010.gadā  par Ziedoņa lomu saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada aktieris”. Šogad par Džordana Pītersona lomu izrādē „Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” nominēts balvai „Gada aktieris”. Režisors Alvis Hermanis. Džordans Pītersons ir intelektuāla loma, un teātra kritiķe Ieva Rodiņa  uzteic aktiera spēju absolūti saplūst ar atveidoto varoni, radot suģestējošu skatuves tēlu. 

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē piektdien, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvos ļoti personisks stāsts par sevis meklējumiem caur iekšēji pārveidojošu militārā dienesta pieredzi. To veido režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kuri paši no teātra brīvajā laikā dien Zemessardzē. Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē ir 49 vietas. Tas ir mazāk nekā vienā Zemessardzes rotā. Un sajūta skatītāja krēslā ir ļoti personiska. Nāsīs sitas kūdras smarža. Kūdra ir centrālais elements izrādes scenogrāfijā. Aktieri tajā veido ierakumus, slēpjas, cīnās ar odiem, pārgurumā aizmieg, stāv sardzē, dodas uzbrukumā. Tās ir Zemessardzes pamatapmācības, ko iziet visi, kas iestājas dienestā. “Kas man ļoti patīk manos aktieros – ka es skatos uz viņiem un neredzu, ka aktieris spēlē. Es tiešām redzu to, kas ir pa īstam. Var teikt, ka šī luga ir mūsu pieredze, mana pieredze, bet, protams, ir arī brīži, kas ir hiperbolizēti mākslas vārdā, kas ir mazliet piedomāti. Bet man ir prieks skatīties uz aktieriem un redzēt, ka viņi ir tik ļoti tajā visā iekšā. Un tas noteikti ir tāpēc, ka viņi ir dienestā,” atklāj Marija Linarte. Marija Linarte iesniegumu Zemessardzei uzrakstīja divas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un no trim izrādes dalībniekiem dienestā ir visilgāk. Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis piedāvāja par to veidot izrādi, Linarte ilgi domāja, jo dienesta pieredze viņai ir ļoti personiska, un tādu to arī gribas paturēt. Izrāde stāsta par galveno varoni Annu un pasauli viņai apkārt. Abas piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un šis ir Annas stāsts par savu būšanu Zemessardzē, par cīņu ar depresiju un mēģinājumiem saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Tie ir arī režisores Marijas Linartes šā brīža lielie jautājumi, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksnim un pētot savas attiecības ar valsti, patriotismu un apkārtējo vidi. Zemessardzē no Jaunā Rīgas teātra aktieriem dien arī Inga Tropa, kas dienestam pievienojās pērn, un Jānis Grūtups, kas nupat pabeidzis pamatapmācību. Tāpēc saruna vispirms ievirzās par šo pieredzi. Katram no māksliniekiem ir sava motivācija, kādēļ, par spīti grūtībām, turpināt dienestu Zemessardzē, bet visi ir vienisprātis, ka tā ir lieliska ego savaldīšanas skola. Bet ko māksliniekam nozīmē šādu dziļi personisku pieredzi pārcelt publiskā mākslas darbā? Aktieri saka – visa pamatā ir godīgums. Izrāde “Milžu cīņas” Jaunā Rīgas teātra repertuārā pievienosies diviem pagājušās sezonas darbiem, kas tapa kā mākslinieku reakcija uz karu Ukrainā, stāsta režisore Marija Linarte.

"Viens pret vienu" - režisors Alvis Hermanis by LTV Ziņu dienests

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Operas atjaunojums ir patstāvīgs mākslas darbs, uzsver režisors Alvis Hermanis, kura Eiropas slavu guvušais Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” iestudējums būs skatāms Latvijas Nacionālajā operā – pirmizrāde 23. februārī. Šis iestudējums vispirms tapis 2014.gadā Briseles operā „La Monnaie”, kur guvis skatītāju un kritiķu augstu vērtējumu. Pēc Gabrielas Preisovas drāmas „Viņas pameita” veidotā „Jenūfa” ir čehu komponista Leoša Janāčeka slavenākā opera, pirmizrādīta 1904.gadā Brno teātrī. Ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm”  iespēja tikties ar radošo komandu un iestudējuma dalībniekiem, izglītojošā lekcijā vairāk uzzināt par komponistu un laikmetu, kā arī dzirdēt muzikālus priekšnesumus. Tā notika arī šoreiz dažas dienas pirms Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” pirmizrādes Rīgā. Savukārt tiekoties ar žurnālistiem, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājs Egils Siliņš atklāja, ka jau stājoties operas valdes priekšsēdētāja amatā, pirmais, kuram zvanījis, bijis Alvis Hermanis, lai spriestu par to, ko režisors varētu šeit iestudēt, beidzot tas īstenojies. Egils Siliņš piebilst, ka vajadzētu vairāk spēlēt 20. un arī 21.gadsimta mūziku. Leošs Janāčeks (dēvēts par čehu Pučīnī) čehu komponists, mūzikas teorētiķis, folklorists un mūzikas pedagogs. Ietekmējoties no Morāvijas tautas mūzikas, izveidoja tikai sev raksturīgo mūzikas stilu. Tas izpaužas arī šajā operā. Kas tik sarežģīts Janāčeka mūzikā, skaidro iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Atgriežamies „Sarunās pirms pirmizrādēm”, kur operas dramaturgs Mikus Čeže uzstājās ar audiovizuālu lekciju „Piedošanas māksla”, demonstrējot ne tikai attēlus, bet arī ierakstu fragmentus, piemēram, no Alvja Hermaņa iestudējuma 2014.gadā  Briseles opernamā „La monnaie”. Šī būs debija galveno lomu izpildītājiem Artjomam Safronovam un Innai Kločko. Sarunās pirms pirmizrādēm Artjoms atklāja, ka viņam šī opera ir par cilvēciskajām attiecībām, par piedošanas sajūtu un skatu uz nākotni. Artjoms Safronovs sagatavojis gan Laca, gan Števa lomu. Inna Kločko turpina  par izrādes vizuālo ietērpu un kostīmiem, tie ir krāšņi Morāvijas tautas tērpi. Otrajā sastāvā Jenūfa - Dana Bramane, bet Laca  būs Andris Ludvigs. Ķesterienes lomā Helēna Zubanoviča vai Elička Veisova. Videomāksliniece Ineta Sipunova, kas daudzkārt sadarbojusies ar Alvi Hermani, „Sarunās pirms pirmizrādēm” izcēla ornamenta sarežģīto dabu.Mikus Čeže lekcijā iezīmēja gan Janāčeka aizraušanos ar runas melodiju ideju, gan atklāja skumjo operas tapšanas laiku komponista dzīvē. Vēl tikai jāpiebilst, ka operas „Jenūfa” atjaunojumu veic un ar solistiem strādā režisora asistente no Briseles teātra Mariella Kāna. Viņa esot augstās domās par mūsu solistiem, par viņu profesionalitāti. Alvja Hermaņa iestudētā Janāčeka opera „Jenūfa” atjaunojumu piedzīvojusi arī Itālijā, Polijā un tagad Latvijā.

Ir 18. gadsimts. Pasauli pārņem apgaismības idejas Vētru un dziņu laikmets literatūrā. Filozofa Imanuela Kanta izpratnē cilvēka autonoma spriestspēja ir cilvēka "pilngadības" sasniegšana. Franču un britu filozofiskajā tradīcijā jēdzieni "kultūra" un "civilizācija" 18. gadsimtā tiek lielā mērā lietoti kā sinonīmi. Savukārt Johans Gotfrīds Herders postulē, ka kultūra ir konkrētai tautai raksturīgas iezīmes un kultūra pastāv to unikalitātē un dažādībā kā dārzā esošu augu daudzveidība. J. G. Herdera uzskatos zemnieku kultūra nav traktējama kā zema, bet kā unikāla un tās unikalitātes pamatā ir zemnieku valoda un tautas vēsture. Ir 18. gadsimts, un Vidzemē no Halles ir izrakstīts mācītājs Dāvids Kristians Lencs, kuram vēlāk klajā nāks arī Sprediķu grāmata latviešu valodā. Viņu sauksim par Veco Lencu. Savukārt viņa dēls, Cesvainē dzimušais dzejnieks un rakstnieks Jākobs Mihaels Reinholds Lencs (Jaunais Lencs) kļūst par izcilāko Baltijā dzimušo vācu dzejnieku un ir pazīstams vāciskajās zemēs arī šodien, jo viņa darbus 20. gadsimtā aktualizēja Brehts, mūzikā Cimmermans, kura operu pēc Lenca darba "Zaldāti" iestudē arī mūsdienās. 2012. gadā Zalcburgas festivālā "Zaldātus" iestudēja režisors Alvis Hermanis. Raidījumā "Grāmatai pa pēdām" stāsts tieši par jauno Lencu. Pētām 18. gadsimta rokrakstus – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem; Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts. Šodien mums priekšā ir 18. gadsimta rokraksti – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem, Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts. Tā ir iespēja ieskatīties „Lenciānā” – Lencu ģimenes arhīvā, kas glabājas Rīgā. Turpat blakus apliecinājums arī Vācijas mūsdienu attieksmei pret Lencu – viņa darbu faksimilizdevumi un „Darbi un vēstules” trīs sējumos, savukārt latviešu valodā – Jākoba Mihaela Reinholda Lenca „Piezīmes par teātri” un luga „Aumeistars jeb Mājaudzināšanas priekšrocības” Beatas Paškevicas un Valda Bisenieka tulkojumā. Esam Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas lasītavā kopā ar nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu, pētnieci Beātu Paškevicu un Gētes institūta Rīgā direktora vietnieci Gizelu Vālu. Daži fakti no Lenca dzīves. Cesvainē dzimušais Jakobs Mihaels Reinholds Lencs (1750—1792) jaunībā bija Gētes draugs, apdāvināts dzejnieks, vērā ņemams dramaturgs un reizē pārāk impulsīva, traģiski sašķelta personība. Lenca neprognozējamība viņu ātri atsvešina no Gētes, neļauj ilgstoši palikt Veimārā. LU Akadēmiskajā bibliotēkā saglabājies bagāts Lencu ģimenes arhīvs, tā sauktais „Lenziana”, kas daudzkārt izmantots apcerējumos par J.M.R.Lencu. Stāstu „Reinholds Lencs” viņam 1927.gadā veltījis Līgotņu Jēkabs. Drāmu par Lencu bija jau iecerējis Jānis Poruks, kurš Gētes „Fausta” ietekmē rāda Lencu, šaubu un bēdu sagrauztu, sēžam uz Cesvaines baznīcas kāpnēm, tā savulaik rakstījis Ojārs Zanders. Tā kā mums priekšā ir Gētes vēstule Lencam, tad Beata Paškevica stāsta, kā viņi sastopas. Aija Taimiņa uzskata plašāk stāsta arī par Lenca tēvu, kas savukārt ir pazīstamāks Vidzemē. No stāsta par Veco Lencu, kas bija mācītājs Cesvainē un Vidzemes ģenerārintendants, atgriežamies pie dēla Jākoba Mihaela Reinholda Lenca, kurš par mācītāju gan nekļūst, pasauli uz labu mainīt grib caur dzeju un lugām, vēlāk caur darbošanos brīvmūrniecībā.

Intelektuālais duelis starp slovēņu filozofu, neoliberālisma un politkorektuma kritiķi Slavoju Žižeku un kanādiešu klīniskās psiholoģijas doktoru Džordanu Pītersonu – Jaunā Rīgas teātra izrāde „Žižeks un Pītersons”. Režisors Alvis Hermanis. Saruna ar aktieriem Vili Daudziņu (Žižeks) un Kasparu Znotiņu (Pītersons) par kreisumu, labējumu, politkorektumu un laimi.

Valmieras Drāmas teātra ēka šobrīd ir drupu kaudze, kuras Apaļajā zālē četru stundu ilgā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” jaunie teātra aktieri kaismīgi sarunājas par idejām un to izliktajām lamatām. Romānu “Velni” Fjodors Dostojevskis sarakstīja kā revolucionārisma kritiku, vīlies 1860. gadu studentu nemieros, atceroties savu dalības Petraševska nelegālajā grupējumā pieredzi. Kurā brīdī jaunu cilvēku runas par labāku nākotnes sabiedrību pāraug asiņainā terorā? To, cik pirms simts piecdesmit gadiem tapušā Fjodora Dostojevska romāna “Velni” tēmas sasaucas ar mūsdienām, pirmais pamanīja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, romāna nodaļu izmantojot  izrādē “Post Scriptum”. Režisors Elmārs Seņkovs, viņš arī šī raidījuma sarunbiedrs, spēra soli tālāk, burtiki pamanot romāna salāgojamību ar mūsdienām. Kas gan tāds notiek romānā “Velni”? Bariņš situētu jaunu cilvēku dzer šampanieti un runā par labākas nākotnes sabiedrības modeļiem. Viņi ir studenti, šo to  palasījuši no sava laika progresīvo autoru darbiem. Paralēli, kā jau jauni cilvēki,  risina savstarpējās attiecības, iemīlas un šķiras, līdz kādā brīdī tas viss pāraug noziegumā – reālā teroraktā un nebūt ne idejas vārdā veiktā slepkavībā. Kāpēc?   Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta četru stundu ilgā, jutekliski iedarbīgā teātra pieredzē – Valmieras teātrī tapušajā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska”. Spēlē Valmieras jaunie aktieri, un izrādē fascinē tieši atskārta, ka romāna darbība patiesi tikpat labi varētu notikt arī mūsdienās. Deviņi aktieri, ap simts skatītāji, kuri, tikai brīžiem aptumšotajā zālē, redz arī viens otra reakciju. Pēc otrā starpbrīža mēs jau viens otru pazīstam, un rodas sajūta, ka te, līdzīgi kā lugas sižetā, notiek kādas puslegālas organizācijas tikšanās. Arī tāpēc, ka tieši šobrīd Valmieras teātra ēka ir drupās, tas ir skats, kas mazliet atgādina fotogrāfijas no Ukrainas karadarbības skartajām vietām, un šai izjauktajā ēkā, mazliet līkumojot pāri ielai, jādodas uz telpu, kas palikusi neskarta, tā ir Valmieras teātra Apaļā zāle. Elmāra Seņkova uzstādījums izrādē ir nerunāt par Krieviju. Taču notikumu konteksts neizbēgami spiežas virsū:  Eiropa, Latvija vairs nav droša vieta, un, domāju, kopš Krievijas – Ukrainas kara sākuma katram ir nācies kaut kādā veidā tur notiekošo samērīt ar savu dzīvi, kaut vai – piespraužot Ukrainas karodziņu, izlemjot stāties Zemessardzē.

Alice lives between London, Rome and Los Angeles. She graduated from The Paolo Grassi Drama Academy in Milan in 2007 and toured theatrically in Italy and Europe with established directors Alvis Hermanis, Massimo Castri, Romeo Castellucci and Franca Valeri amongts others. Her tv credits include the American-Canadian tv series Ransom3, and as lead in the Italian period drama The Ladies' Paradise, season 1-2-3. She starred in the movie Lessons of Love, which was in the 76th Venice Film Festival in 2019. Other films include Ten Winters by Valerio Mieli, A Star is Born by Lucio Pellegrini, and Them who? by Francesco Miccichè and Fabio Bonifaci. In 2019 she won the Best Actress Award at the Los Angeles Brisk Festival.Alice is also a novelist and a screenwriter with two novels published by Fandango Libri. Her first novel, L'Altra Sete was chosen to represent Italy at the Festival Européen du Premier Roman in Germany.She wrote a tv series, Cleaning Your Shit, among the finalists at the prestigious Solinas Prize in Italy. With Matilda Kime she co-wrote the short movie “The mistake” , which has been nominated as Best International Short Film and won the Silver award at the Hollywood Art and Movie Awards in 2020.  Alice has just finished working on the concept of a new tv series and on her first play. She has a recurring role in the tv series “Il Patriarca” in Italy.  Alice and Margie discuss what it's like being an international actress and auditioning in different countries.Alice Torrianiwww.alicetorriani.comSpotlight: http://www.spotlight.com/2056-6755-8008E-talenta: e-talenta.me/alice-torriani

Ir sācies teātra festivāls „Zelta Maska Latvijā” un jau rādītas divas izrādes, viena - „Deju grīda” Ventspilī un Liepājā, savukārt „Irānas konference” Rīgā. Kopumā vadošais Krievijas teātra festivāls uz Latviju ir atvedis septiņus iestudējumus, kas kaimiņvalstī ir izpelnījušies skatītāju un kritiķu atzinību. Starp tiem arī Nāciju teātra izrādes “Irānas konference” un “Gorbačovs” Alvja Hermaņa režijā. Šoreiz festivāls atvedis arī kādu īpašu balvu, proti, īpašo „Zelta Maskas” goda balvu latviešu scenogrāfam Andrim Freibergam par izciliem sasniegumiem teātra mākslas jomā. Pirms pasniegt Zelta Maskas balvu”, tika nosaukti daudzie Andra Freiberga apbalvojumi, un tagad tiem piepulcējies vēl viens. Balvu meistaram Andrim Freibergam pasniedza Marija Revjakina, festivāla „Zelta Maska” ģenerāldirektore. Pēc fotografēšanās Andris Freibergs dalījās gan emocijās, ko viņam nozīmē novērtējums Krievijā, gan izskan viņa formulējums ideālai scenogrāfijai. Tiekoties ar Rīgas skatītājiem un atklājot festivāla Rīgas programmu, bija iespēja tikties un uzklausīt gan Maskavas Nāciju teātra iestudējuma „Irānas konference” aktierus un režisoru, gan uzzināt par šī gada festivāla programmu kopumā. Festivāla ģenerāldirektore Marija Rivjakina uzsvēra, ka šogad festivāla programmā ļoti liela daudzveidība. Festivāls ilgs līdz 22.oktobrim. Divus vakarus 21.un 22.oktobrī ar Maskavas Nāciju teātra iestudējumu „Gorbačovs”, ko veidojis mūsu režisors Alvis Hermanis. Uz šo izrādi biļetes jau izpārdotas.

Jau nedēļu var noskatīties Jaunā Rīgas teātra seriālu "Aģentūra", Alvis Hermanis atklāj, ka skatītāju attieksmi jūt pat vairāk nekā pēc teātra pirmizrādēm, jo to redz daži simti cilvēku, bet šoreiz vai ir redzējuši, vai skatās ļoti daudzi.  "Tie viedokļi arī līdz mums atnāk vairāk nekā parasti," atzīst Alvis Hermanis. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors Alvis Hermanis Kultūras Rondo stāsta par teātra veidoto daudzsēriju mākslas filmu “Aģentūra” un teātra pastāvēšanu jaunajā realitātē. "Mēs rēķinājāmies, ka mūsu skatītāji netiks pie mums, tāpēc izdomājām uztaisīt kaut ko tādu, kas sasniedz pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu," par izvēli veidot seriālu stāsta Alvis Hermanis. Daudzsēriju mākslas filma ir viens no veidiem, kā cīnīties ar dotajiem apstākļiem. "Ko tur velti uz likteņmāti apvainoties, kaut kas ir jāizdomā cits. Šis gadījums ar kino arī bija tāds aizstājējs," atzīst Alvis Hermanis. Bet Hermanis arī min, ka filma kā finansiāls aizstājējs neder. Labākā gadījumā ieņēmumi segs daļu no ieguldītās naudas.  Hermanis vērtē, ka "Aģentūru" skatīties ir daudz vieglāk skatītājiem, kuri ir pazīstami ar kino vēsturi, ar 60.gadu agrīno melnbalto kino. "Kāds bija Antonioni, Hucijevs, franču, itāļu melnbaltais kino. Kuriem pazīstams šāds kino valodas konteksts," bilst Alvis Hermanis. "Viena no tēmām, kas tajā kino ir, ir vecums un jaunība. Melnbaltais kadrs ir ļoti nežēlīgs, daudz nežēlīgāks par krāsu kadru. Melnbaltais kadrs grafiski cilvēka seju, īpaši tuvplānā, parāda daudz nežēlīgāk. Vecums un jaunība man mīļā tēma," turpina Alvis Hermanis. Hermanis arī norāda, ka šī tēma caurvij vispār darbu pie filmas. Līdz šim izskanējis Mārtiņa Grauda kā operatora vārds, bet vēl divi jaunie operatori Dāvids Smiltiņš un Andris Kudors bija iesaistīti seriāla filmēšanā. "Tā arī bija interesanta sadarbība. Ne tikai filmas sižetā vecie ar jaunajiem satiekas, visa komanda – vecie un jaunie profesionāļi," uzskata Alvis Hermanis. Seriāls savā ziņā ir kā desmit stundu garš kustīgs JRT trupas foto. "Man arī liekas, ka tas paliks kā tāds dokumentāls nospiedums par 2020.gada Rīgu. Nezinu, kurā latviešu filmā tik daudz Rīga ir parādīta. Rīgas urbānie latvieši, kā viņi peras pa dzīvi. Vismaz kaut kas paliks mazbērniem. No teātra jau nekas nepaliek," atzīst Alvis Hermanis. Hermanis arī atklāj, ka regulāri sazinās ar teātru pārstāvjiem citās valstīs, kopējais noskaņojums liecina, ka tikai nākamā gada maijā teātri cer atkal klātienē tikties ar skatītājiem.

10. oktobrī Maskavas Nāciju teātrī pirmizrādi piedzīvos Alvja Hermaņa iestudējums "Gorbačovs" par kādreizējo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu un viņa sievu Raisu. Izrādē spēlē aktieri Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova. Izrādes iestudēšanas laikā gan Hermanis, gan aktieri personīgi tikās ar pašu Gorbačovu, kā arī pētīja arhīva materiālus, intervijas un citas vēsturiskas liecības. Pats Mihails Gorbačovs izrādi jau ir redzējis un arī zvanījis režisoram. "Izrāde tika uztaisīta Rīgā, tikai pēdējā fāzē mēģinājām savādākā veidā, bija lērums ar video kameru, viņi dzirdēja manu balsi skaļruņos, tas bija kaut kas jauns," par izrādes tapšanu Kultūras Rondo stāsta režisors Alvis Hermanis. Pirms 12 gadiem Maskavas Nāciju teātrī Hermanis iestudēja "Šukšina stāstus", un teātris vēlējies turpināt sadarbību. Dažādu iemeslu dēļ tā atjaunojusies pirms 2,5 gadiem, kad režisors piedāvājis veidot iestudējumu par Mihailu Gorbačovu. "Ne pie vienas izrādes neesmu tik daudz strādājis, tik daudz mēģinājumu nav bijis. Pateicoties vīrusam bija iespēja ilgi un detalizētu gatavoties," atklāj Alvis Hermanis. Augustā abi aktieri - Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova - viesojās Rīgā un kopā ar režisoru strādāja pie iestudējuma. Protams, izrādē neiztikt bez politikas klātbūtnes, bet Hermani vairāk interesējusi Gorbačova personība. "Mani vairāk interesēja, kur uzradās cilvēks, kurš pārzīmēja visu pasaules karti. Jo kā teica pēdējais KGB (VDK) vadītājs Krjučkovs: vislielākā kļūda KGB vēsturē ir tā, ka  mēs nogulējām Gorbačovu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja nebūtu Gorbačova personības, tad šodien visticamāk Latvija nebūt neatkarīga valsts un joprojām būt PSRS sastāvā," norāda Hermanis. "Tā bija liela, gara nejaušību ķēde, kurai pateicoties mēs šobrīd dzīvojam neatkarīgā Latvijā." Pirms veidot izrādi, Hermanis arī ticies ar Gorbačovu, kurš uzticējies režisoram, jo bija redzējis "Šukšina stāstus", kurus novērtējis atzinīgi. Arī ar abiem aktieriem viņa esot labās attiecībās.  "Bija cilvēcīga uzticēšanās, profesionāla," norāda Hermanis. Lai arī oficiālā pirmizrāde iestudējumam vēl tikai būs, Maskavā ir tradīcija jau pirms tās izrādes rādīt skatītājiem. Gorbačovs jauno iestudējumu ir redzējis un jau zvanījis režisoram, lai pateiktos, jo bijis ļoti aizkustināts. Hermanis sola, ka izrādi varēs redzēt arī Rīgā. "Obligāti, ļoti ceru, esmu pārliecināts, ka tas notiks, kad beigsies viss vājprāts ar vīrusiem. Ceru, ka tas varētu būt nākamā gad laikā," tā par iespēju izrādi "Gorbačovs" noskatīties Rīgā saka Hermanis.

“Kā uz asfalta zaļš stādiņš atrod iespēju izlauzties, arī teātri atrod veidu kā pielāgoties,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo šī brīža situāciju teātros vērtē Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers. Viņš atklāj, ka šobrīd jau Valmierā paralēli notiek trīs mēģinājumi, teātris ir gandrīz sadalīts trīs daļās, katrs ansamblis iet pa savām durvīm. “Izrādes top, process notiek, bet savādāk,” bilst Meiers. Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš min, ka šobrīd ir grūti runāt par nākotni. “Bet domāju un ceru teātris dzīvā formā, dzīvas saskarsme formā, piedzīvojuma formā tajā brīdī, kad 300, 400 vai 1000 skatītāju skatās vienu notikumu un pēc divām trim stundām beidzas un izgaist un ir notikums tikai tiem cilvēkiem, nepieciešamība pēc šādas pieredzes saglabāsies. Cilvēki gribēs redzēt tādu teātri. Teātris ir ekskluzīva mākslas un tāda tā arī saglabāsies. Cilvēkiem vajag redzēt emocijas, idejas, dzīvus cilvēkus uz skatuves. Šajā ziņā nekas nemainīsies,” vērtē Daudziņš. Aktieris atzīst, ka izrāžu veidošana, sazinoties ar tehnoloģiju starpniecību teātrī nav nekas jauns, jo jau pirms vairākiem gadiem, kad režisors Alvis Hermanis daudz strādāja Eiropā, ar sava teātra aktieriem jauniestudējumus viņš veidoja ar tehnoloģiju palīdzību, beigās tikai satiekoties klātienē. Daudziņš atklāj, ka Jaunajā Rīgas teātrī 1. jūnijā sāks filmēt seriālu "Aģentūra". Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis gatavojas vasaras sezonas atklāšanai Dailes teātrī. Viņš atzīst, ka uz aizvadīto ārkārtas situācijas laiku raugās nedaudz atšķirīgi. “Teātris bez dzīvās komunikācijas nav teātris, var atrast visādas blakusformas, bet šis bija brīnišķīgs laiks izdarīt lietas, par kurām iepriekš tikai sapņoji,” vērtē Lauris Dzelzītis. “Darbs visu šo periodu bija tikpat intensīvs kā vidējā noslodze sezonas laikā. Strādāju pie monolugas, tagad top koncerts vasaras sezonas atklāšanai.” Raksturojot teātra darbību šajā brīdī, kur daudz tiek izmantotas tehnoloģijas, Mārtiņš Meiers norāda, ka “teātris ir šobrīd ieskrējis stabā, apdullis un meklē veidu, kā virzīties uz priekšu un atrast ceļu pie skatītāja. Pagaidām šāds posms. Nedomāju, ka tas paliks kā atsevišķa un obligāta disciplīna, kā agrāk nebūs, ietekme būs”. Arī Vilis Daudziņš min, ka pašiem aktieriem pietrūkst dzīvās reakcijas no visiem klātesošajiem mēģinājumā. “Tie četri, pieci, vai desmit lodziņi tomēr ir tāds neliels ārprāts. Īpaši, kad visus pārņem emocijas, sāk kliegt, un zoom programma veidota tā, ka mēs redzam to, kurš visaktīvāk žestikulē. Zināmas šausmas tās ir,” atzīst Daudziņš. Lauris Dzelzītis par pārmaiņām Dailes teātrī kopumā atzīst, ka šis ir pārmaiņām parocīgs laiks. “Teātris tukšs, vari daudz brīvāk rīkoties, uztaisīt digitalizētu kostīmu noliktavu, uztaisīt milzu revīziju," pārmaiņas Dailes teātrī vērtē Dzelzītis. Viņš uzskata, ka vienmēr, kad notiek kaut kas nesankcionēts, to var izmantot to kā iespēju. Šajā gadījumā Dailes teātris un jaunā vadība to dara veiksmīgi.

  Šodien pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Izrādes „Baltais Helikopters” sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā Katoļu baznīcas pāvesta - Benedikta XVI - noslēpumaino atkāpšanos no amata. Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Līdz šim bija pašsaprotami, ka šis amats tiek pildīts līdz pat nāves brīdim. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša. Ir arī citas versijas. Astoņi gadi, kuru laikā Racingers pavadīja pāvesta krēslā (no 2005. līdz 2013. gadam), sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne. Lomās: Jozefs Racingers/Benedikts XVI - Mihails Barišņikovs Pāvesta sekretārs - Kaspars Znotiņš, Māsa Tabiana - Guna Zariņa. Stāsta lugas autors un režisors - Alvis Hermanis. Izrādes kontekstā varbūt vērts pārlasīt pirms dažiem gadiem arī latviešu valodā iznākušo grāmatu „Pasaules gaisma”.Pāvests sarunā ar žurnālistu Pēteru Zēvaldu

Teātri publisko savus jaunās sezonas plānus, pirmizrādes gaidāmas jau nākamajā nedēļā. Ieceres ir visdažādākās, no filmu pārlikumiem uz skatuves līdz mūzikliem, no sirsnīgām komēdijām līdz izrādes arheoloģijai. Katrs var izvēlēties, kam sekot, teātrim vai kādam konkrētam režisoram, meklēt jaunus vārdus vai interesēties, kur palicis kāds jau zināms aktieris vai režisors. Kultūras Rondo studijā teātru saturisko izvēli – gan par lugu autoriem, gan pieaicinātajiem režisoriem pārrunājam ar teātra kritiķēm Silviju Radzobi un Līgu Ulberti. “Var secināt, ka ir teātri, kas interesējas par mūsdienu dzīves aktuālām un noslēpumainām pusēm, ir teātri, kas par to neinteresējas. Man tuvāki ir tie teātri, pat ja tie rezultāti iestudējot nav gluži fenomenāli, kuriem ir acis vaļā uz dzīvi, kuru dzīvojam,” atzīst teātra zinātniece Silvija Radzobe. “Nenozīmē, ka jāiestudē reālistiski sižeti. Tas nozīmē, izjust saprast un mēģināt runāt par mūsdienu dzīvi. Radzobe uzskata, ka teātra kritiķim, ja aktīvi strādā, vajadzētu redzēt visus jauniestudējumus sezonā, bet ko prognozēt ir grūti. Jaunais Rīgas teātris (JRT) šajā sezonā zināmā mērā piesaka sensāciju – iestudējumu ar Mihailu Barišņikovu "Baltais helikopters". "Jauda, ar kādu Alvis Hermanis ir atgriezies savā teātrī, tā iedvesmo. Pagājušā sezonā četri iestudējumi, visi ir nepārtraukti pārdoti. Šosezon pieci. Tas ir jaudīgi. Nezinu, vai Barišņokova projekts ir tas, ko gaidu visvairāk," vērtē Līga Ulberte. Nacionālajā teātrī direktora amatā pirmo sezonu pilnvērtīgi strādā Jānis Vimba, līdz ar to var meklēt arī kādas izmaiņas repertuāra akcentos. Ulberte atzīst, ka teātra Lielās zāles repertuārs ar skaistiem nosaukumiem - Dostojevska "Revidents", Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", Aivara Freimaņa "Katls", Lorkas "Jerma" jeb "Tukšais zieds", kāds ir izrādes nosaukums. “Savu personīgo literāro interešu kontekstā gribu teikt, ka ārkārtīgi gaidu Federiko Garsijas Lorkas "Jermas" izrādi, ko iestudēs Ināra Slucka. Ja tā ir patiesa informācija, galvenā loma paredzēta Maija Doveika, domāju labāku kandidātu šai lomai izvēlēties nevar. (..)  Izrāde, pēc kuras ļoti ilgojos,” atklāj Radzobe. Liepājas teātra sezonas lielāka intriga solās būt Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls "Purva bridējs ugunī". "Domāju, ka "Purva bridēju" visi gaida ar ārkārtīgi lielu interesi. Lācis un Vaivars var būt kāda sprādzienbīstama granāta mūsu teātra laukā. Patīk, vai nepatīk, tas būs interesanti," uzskata Radzobe.  

„Šiuolaikinis menas taip sukomercialėjęs, kad nebepalieka teisės į nesėkmę“, – sako vienas garsiausių Latvijos teatro režisierių Alvis Hermanis. Menininkas parašė atvirą, ironišką ir skaudžią knygą apie šiandieninį teatrą „Dienoraštis“. A. Hermanio išsakytuose svarstymuose atpažįstame ir Eimunto Nekrošiaus kūrybos principus. Viešnagės Vilniuje metu Meno forto salėje režisierius susitiko su Lietuvos žiūrovais. Latvijos teatro legenda Alvis Hermanis kalbėjo apie besikeičiantį pasaulį, teatrą ir žiūrovą, apie aktoriaus ir režisieriaus misija postmoderniame teatre. Laidoje skamba šio susitikimo fragmentai, ištraukos iš knygos „Dienoraštis“. Ved. Jolanta Kryževičienė.

Kas Läti lavastaja Alvis Hermanis on sama andekas kui kuulus? Mida arvata demokraatlikku loomemeetodit propageeriva lavastaja pagulasvastasusest? Kas on okei kujutada naisi laval lehmadena?

Kas Läti lavastaja Alvis Hermanis on sama andekas kui kuulus? Mida arvata demokraatlikku loomemeetodit propageeriva lavastaja pagulasvastasusest? Kas on okei kujutada naisi laval lehmadena?

Maurizio Principato e la sua rubrica musicale “Risonanze”.- Tiziana Ricci introduce la pala esposta a Palazzo Marino per le feste di quest'anno: la celebre “Madonna della Misericordia” di Piero della Francesca.- Barbara Sorrentini sul Noir in Festival 2016.- Francesco Bruni interpreta “Racconto di Natale” di Charles Dickens, all'Elfo Puccini di Milano.- La nostra intervista al regista Alvis Hermanis sulla sua lettura di “Madama Butterfly” di Puccini, che oggi apre la stagione lirica del Teatro alla Scala.

Maurizio Principato e la sua rubrica musicale “Risonanze”.- Tiziana Ricci introduce la pala esposta a Palazzo Marino per le feste di quest’anno: la celebre “Madonna della Misericordia” di Piero della Francesca.- Barbara Sorrentini sul Noir in Festival 2016.- Francesco Bruni interpreta “Racconto di Natale” di Charles Dickens, all’Elfo Puccini di Milano.- La nostra intervista al regista Alvis Hermanis sulla sua lettura di “Madama Butterfly” di Puccini, che oggi apre la stagione lirica del Teatro alla Scala.

Maurizio Principato e la sua rubrica musicale “Risonanze”.- Tiziana Ricci introduce la pala esposta a Palazzo Marino per le feste di quest’anno: la celebre “Madonna della Misericordia” di Piero della Francesca.- Barbara Sorrentini sul Noir in Festival 2016.- Francesco Bruni interpreta “Racconto di Natale” di Charles Dickens, all’Elfo Puccini di Milano.- La nostra intervista al regista Alvis Hermanis sulla sua lettura di “Madama Butterfly” di Puccini, che oggi apre la stagione lirica del Teatro alla Scala.

Alvis Hermanis hat für Salzburg "Die Liebe der Danae" von Richard Strauss neu in Szene gesetzt, am Pult steht Franz Welser-Möst. Für unseren Kritiker Bernhard Neuhoff waren das drei Stunden voller komplexer, süffiger, nervöser und in allen Farben schillernder Musik, die auch emotional unter die Haut geht.

Mit Jonas Kaufmann, Bryn Terfel und Sophie Koch stand unter Philippe Jordans Dirigat ein Spitzentrio an der Pariser Bastille Oper auf der Bühne. Alvis Hermanis setzte dort "La Damantion de Faust " von Hector Berlioz in Szene. Franziska Stürz berichtet.

Simon van den Berg bespreekt het werk van Alvis Hermanis, de Letse regisseur van wie deze maand vijf voorstellingen in de schouwburg te zien zijn. Schrijver A.H.J. Dautzenberg deed de afgelopen jaren veel stof opwaaien. Met zijn boeken, maar vooral ook met zijn acties. Zo publiceerde hij verschillende fake-interviews en doneerde [...]