Podcasts about jaunaj r

28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī.  "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli".  "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt."  Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova.  80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.

Francijas prezidenta Fransuā Miterāna pirmsnāves mielasta ēdienkartes smalkumi un Jaunā Rīgas teātra groteskais iestudējums “Pēdējā maltīte”. Par dažādajām baudām dzīvē un teātrī Kultūras rondo saruna ar  dramaturģi Justīni Kļavu un režisoru Aiku Karapetjanu. Šis mielasts reiz kļuva par skandālu plašajā Francijas prezidenta skandālu sarakstā – šoreiz gan par pēdējo viņa dzīvē un skandāla iemesls – mielošanās ar maziem, Sarkanajā grāmatā ierakstītiem dziedātājputniem. Kas ir tas, kas konkrētiem cilvēkiem ļauj pārkāpt visas robežas? Vai ir iespējams sasniegt gana baudas un gana varas? Šī ir Justīnes Kļavas un Aika Karapetjana otrā sadarbība Jaunajā Rīgas teātrī. Abu pirmais kopdarbs – izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" – ir JRT repertuārā kopš 2023. gada oktobra. Izrādes "Pēdējā maltīte" komandā kopā ar režisoru un dramaturģi darbojas scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, pavārmākslas konsultants Ritvars Logins. Lomās – Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Toms Harjo, Ritvars Logins, Agate Krista. Bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna lomā iejūtas Vilis Daudziņš, aktiera lomu sarakstā šis ir otrais vecais politiķis (pirms vairākiem gadiem atveidots Vladimirs Iļjičs Ļeņins izrādē „Pēdējā Ļeņina eglīte”). Savukārt bijušās Francijas pirmās lēdijas Danielas Miterānas loma uzticēta aktrisei Baibai Brokai. Aktierim Ritvaram Loginam izrādē ir dubults uzdevums gan iejusties pavāra lomā, gan gatavot maltīti. Ierakstos uzklausām aktierus.  

"Spēlmaņu nakts”' ir noslēgusies, balvas sadalītas, runas izrunātas, asaras izraudātas… Tā kā teātris ir nepārtraukts process, tad viss turpinās, jaunā sezona gandrīz jau pusē, un Kultūras rondo sastopas jaunās žūrijas pārstāves – teātra zinātnieces Guna Zeltiņa un Ilze Kļaviņa, iepriekšējās žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. Un teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, kura vairāk zina stāstīt par starptautisko ekspertu skatījumu un Latvijas teātru izrādēm. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā, Valmieras teātrī aizvadīts ikgadējais skatuves mākslas centrālais notikums – 31. gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonija. Četras žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas", kā arī skatītāju balvu saņēma Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls", savukārt par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Liepājas teātra "Latviešu raķetes". Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls" saņēma balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Reinis Suhanovs atzīts par gada režisoru, Māra Mennika par Roplainietes lomu plūca laurus kā gada aktrise, savukārt komponists Jēkabs Nīmanis saņēma balvu "Gada jaundarbs mūzikā". Izrāde ieguva arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar "Spēlmaņu nakts" balvu sadalījumu var iepazīties portālā LSM.lv. Raidījumā arī pēcceremonijas sarunas ar Gada aktrises balvas ieguvēju  Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku, kura balvu ieguva par Roplainietes lomu izrādē „Pazudušais dēls”. Un Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu, kurš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada aktieris" par Dostojevska/ Miškina lomu izrādē „Melnais gulbis”, Jaunajā Rīgas teātrī. "Spēlmaņu nakts" balvu „Gada lielās formas izrāde” saņēma iestudējums „Latviešu raķetes” Liepājas teātrī. Tūlīt pēc ceremonijas uzklausījām režisoru Regnāru Vaivaru, režisora asistentu Mārtiņu Kalitu, kā arī aktierus Kasparu Kārkliņu, Kārli Ērgli un Hugo Puriņu. "Spēlmaņu nakts" ceremonija notika atjaunotajā Valmieras teātrī, to vadīja trīs Valmieras teātra aktieri – Ieva Estere Barkāne, Sandris Runge un Krišjānis Strods, scenārija autors – bijušais Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, režisors Toms Treinis.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Par Valentīnas Freimanes septiņām dzīvēm, no kurām pirmajām divām veltīta atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!”, bet piecām, kas sekoja, – jauniznākusī grāmata „Antigones likums”, saruna Kultūras rondo ar Jolantu Treili, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktori Kristīni Matīsu, foto redaktori un producenti Agnesi Zeltiņu. Dziesmu „Sweet Valentin”, kas skan raidījuma ievadā, teātra un kinozinātnieces Valentīnas Freimanes jubilejā Jaunajā Rīgas teātrī kā apsveikumu dziedāja aktieris Uldis Siliņš. Protams, Valentīnai Freimanei bija ne tikai fantastiska erudīcija, bet arī ļoti laba humora izjūta, arī attiecībā uz šo dziesmu. Valentīnas Freimanes mūža gadi ir 1922.- 2018. Viņas bērnība pagāja Rīgā, Berlīnē un Parīzē, tā bija viņas Atlantīda. Viņas tuviniekus iznīcināja, viņu slēpa visdažādākie cilvēki, līdz sākās padomju okupācijas laiks, kad viņai vajadzēja atjaunot dokumentus, un, kad viņai jautāja apmēram tā – kāpēc jūs izdzīvojāt? Tie, kas baudīja kino un viņas lekcijas leģendārajos kinolektorijos, diezin vai domāja, ka viņa ir ebrejiete, kas izdzīvojusi holokaustā. Viņas atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!” iznāca vispirms latviski, pēc tam tika tulkota krieviski un vāciski, piedzīvoja grāmatas atvēršanu Leipcigas grāmatu mesē. Un es neatceros nevienu citu grāmatu, par kuru cilvēki būtu jautājuši, kad beidzot būs Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas otrā daļa? Tagad jau to var droši teikt, vismaz tie cilvēki, kas ir studijā – Jolanta Treile, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktore Kristīne Matīsa un foto redaktore un šīs grāmatas producente Agnese Zeltiņa –, ka grāmata ir! Studijā Ingvilda Strautmane. Mani ar Valentīnu iepazīstināja kolēģe Ruta Rikše, un tad jau mēs tikāmies gan Rīgā, gan Berlīnē, kur pēdējos gadus dzīvoja Valentīna Freimane.

Par jauniem cilvēkiem, viņu sapņiem un drāmām jaunā, cerību pilnā un varbūt mazliet naivā Latvijas sabiedrībā divtūkstošo gadu sākumā tapusi jauna izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Paulas Pļavnieces režijā un Klāva Meļļa tekstos uz skatuves satiekas tie teātra ļaudis, kas parasti paliek aizkadrā – garderobisti. … kad Krievija karo Čečenijā, Latvijā notiek spraigas diskusijas par iestāšanos Eiropas Savienībā, Eirovīzijā uzvar Marija Naumova un Nacionālais teātris gatavojas rekonstrukcijai. Šo laiku kā simbolisku un ļoti būtisku fonu izvēlējušies izrādes veidotāji, prožektoru gaismā nostādot ierasti ēnā esošos teātra garderobistus. Ideja par šādu izrādi režisorei Paulai Pļavniecei radusies jau pirms laba laika, domājot par pārmaiņu tēmu teātra sezonas pieteiktajā kontekstā un secinot, ka teātra garderobē karjeru sākuši daudzi šodien zināmi teātra profesionāļi. Tā izrādē sakusušas pašu jaunības atmiņas ar sajūtām par atjaunotās Latvijas jaunību. Nesenajai vēsturei Paula Pļavniece savos darbos pievērsusies vairakkārt, tai skaitā apbalvotajā izrādē „Jubileja ‘98” Daugavpils teātrī pirms septiņiem gadiem. Kāda ir viņas pieeja šim laikam, kas daudziem skatītājiem varbūt šķiet pavisam nesens, bet pašai režisorei ir bērnība un pusaudža gadi? Kaut šķiet, ka teātrī lielākās kaislības notiek uz skatuves, tikpat lielas drāmas paralēli mēdz risināties arī aiz zāles sienas, garderobē. To no savas pieredzes labi zina arī izrādes dramaturgs Klāvs Mellis, kurš pats savulaik strādājis par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī.  Izrādē „Garderobisti” uz skatuves satiekas vairāku paaudžu aktieri. Elizabete Milta, kura pašlaik vēl studē aktieros, 2002.gadā bija nesen piedzimusi; Sandijai Dovgānei un Matīsam Budovskim tā ir bērnība, bet Aināram Ančevskim – pirmās sezonas Nacionālā teātra štatā. Teātri par aizskatuves rāmajām kaislībām Nacionālā teātra Aktieru zālē sāks rādīt šovakar. Pirmās desmit izrādes līdz marta beigām gan jau ir izpārdotas.

Kritiskās domas klātesamība Latvijas kultūrtelpā. Kultūras rondo uzklausām Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā kandidātus. Studijā sarunājas Guna Zeltiņa, Jana Kukaine un Gundega Evilone, Ivaru Šteinbergu uzklausām ieraktā, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai virza Kristīni Briedi, Gundegu Eveloni, Janu Kukaini, Ivaru Šteinbergu un Gunu Zeltiņu. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvēji tiks paziņoti un balvas pasniegtas 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN Nakts". 8. janvāra sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas laureātu vārdi. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Iepazīsimies laicīgi!", to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda, piedalās kritiķi, kā arī Matīss Budovskis un Igors Šelegovskis, topošie skatuves mākslinieki no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Dailes teātra muzikālo aktieru kursa un Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, kuru atbalsta tehnoloģiju uzņēmums "Tilde". Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējs saņems 500 eiro, to atbalsta SIA "Kurekss". Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Šovakar pasniegs Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā – šodien tikšanās ar četriem nominantiem – Gunu Zeltiņu, Janu Kukaini, Gundegu Eviloni un Ivaru Šteinbergu, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju,

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Dikļu nozīmi Latvijas grāmatniecības vēsturē un tuvāk iepazīstam divus ar to saistītus 19.gadsimta latviešus – Juri Neikenu, kurš ne vien lika pamatus dziesmu svētkiem, bet bija arī skolotājs, mācītājs un rakstnieks, un Jāni Peitānu, kurš pirmais iztulkoja un latviski uzveda Šillera „Laupītājus”. Raidījuma centrā – Dikļu nozīme latviešu grāmatniecības vēsturē. 19.gadsimta vidū tieši mazie Dikļi bija viens no centriem, kur dzima un veidojās vairākas latviešu grāmatniecībai un kultūrai kopumā svarīgas personības. Šajā raidījumā tuvāk iepazīsim divas no tām – Juri Neikenu un Jāni Peitānu. Plašāk stāsta literatūrzinātnieces Zigrīda Frīde un Beata Paškevica un Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne. Mācītājs Juris Neikens Diāna Nipāne sarunas ievadā min vācu valodas mācību grāmatu, kas ir arī uz galda studijā, kur tiekamies ar literatūrzinātnieci un 19.gadsimta latviešu literatūras pētnieci Zigrīdu Frīdi. Šī grāmata ir tiešām būtisks starta punkts mūsu sarunai par Neikenu, jo to izdod nevis kāds baltvācu apgaismotājs, bet latvietis citiem latviešiem. Juris Neikens piedzima Ārciemā pie Limbažiem 1826.gadā hernhūtiešu dzimtā. Un tieši tur veidojās viņa reliģiskie un ētiskie pamati. 1857.gadā viņš kļuva par mācītāju mazajā Dikļu draudzē, un viņa sprediķus nāca klausīties no malu malām, zina teikt Diāna Nipāne no Limbažu muzeja. Tikai 42 gadus ilgajā mūžā Neikens paguva sevi pierādīt ne vien kā spējīgs mācītājs, bet arī kā rakstnieks. Tiesa gan, rakstīja viņš vairāk, savas audzinātāja misijas apziņas vadīts, kad viņa pārziņā nonāca iknedēļas izdevums „Ceļa biedris” ar kristīgi nacionālu ievirzi, kas iznāca divus gadus. Savukārt sadzīves vērojumi ierosinājuši vairākus Neikena stāstus, caur kuriem viņš saredzēja iespējas audzināt lasītāju. Kā Jurim Neikenam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, „latviešu rakstniecības attīstībā Neikens iezīmējas kā viens no pirmajiem autoriem, kura darbos līdzās didaktiskiem nolūkiem spilgti atklājas radoša mākslinieka talants”. Viņa ietekme jūtama arī vēlāku autoru darbos – Neikena prozā aizsāktie sižeti, piemēram, pazudušā dēla motīvs, mantisku interešu noteiktas laulības un ar to saistītās problēmas vai bagāto un nabago kaimiņu attiecības vēlāk radoši izvēršas gan Rūdolfa Blaumaņa, gan citu rakstnieku darbos. Atzīmējot 180 gadus kopš Jura Neikena dzimšanas, Limbažu muzejs 2006.gadā rīkoja zinātnisku konferenci un pēc tās izdeva arī rakstu krājumu „Savas tautas skolotājs Juris Neikens”, kurā var padziļinātāk iepazīt šī neparastā latvieša dzīvi un devumu. Grāmatas sastādītāja Diāna Nipāne stāsta, ka muzejā apskatāmi vairāki ar Neikenu saistīti priekšmeti, taču ir kāda lieta, kuru muzejam vēl nav izdevies atrast – un tie ir Jura Neikena zīmējumi. "Laupītāju" tulkotājs Jānis Peitāns Tagad pakāpsimies mazliet senākā pagātnē, kad sākas vēl kāda neparasta ar Dikļiem saistīta latvieša stāsts. Un tas ir 1801.gadā Dikļu muižā dzimušais Jānis Peitāns, kurš pusaudža gados latviski iztulko un turpat muižā uzved Frīdriha Šillera lugu „Laupītāji”. Latviešu kultūras vēsturē tas iegājis kā pirmais oriģināldramaturģijas darbs, ko paši latvieši iztulko un iestudē. Peitānu pētījusi un pārrakstījusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdzīgi kā Neikena gadījumā, arī šeit varam runāt par hernhūtiešu ietekmi. Visticamāk, Šillera „Laupītājus” Jānis Peitāns varētu būt redzējis Rīgas Vācu teātrī, pavadot uz pilsētu savu muižkungu Georgu Fabianu Tīzenhauzenu. Īsi pirms tam vāciski ir iznākuši arī Šillera kopotie raksti. „Laupītāju” tulkojums rokrakstā ir saglabājies līdz mūsu dienām, bet te – kāds pavisam interesants pavērsiens: izrādās, ka līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem nebija zināms, kas ir tulkojuma autors, jo Peitāns pats jaunībā no muižas bija aizbēdzis un vēlāk, nonākdams cienījamā amatā kā muižas pārvaldnieks Bolderājā, savu jaunības aušību slēpa, stāsta Beata Paškevica. To, ka „Laupītāju” tulkotājs ir Jānis Peitāns, kā īstā detektīvstāstā atšķetināja izcilais literatūrvēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Aleksejs Apīnis ar kolēģiem, pētot tulkojumā lietotās izloksnes un iedzīvotāju uzvārdus. Atklājās, ka Dikļos ir vesela rinda ar jauniem puišiem, kuri uzvārdu došanā tikuši akurāt pie tādiem pašiem uzvārdiem kā Šillera lugā. „Tā nu nevarēja būt sakritība,” raksta Apīnis. Salīdzinot dzimšanas gadus un rokrakstus, beigu beigās izkristalizējās Jāņa Peitāna vārds. Jaunības „Laupītāju” uzvedumā bija spēlējis arī viņš pats. Kā raksta pētnieks Aleksejs Apīnis, „Laupītāju” tulkotājam vajadzēja šo darbu atveidot ar nabadzīgāku vārdu krājumu, un jēdzieniem, kādu tobrīd latviešu valodā trūka, tika meklēti aptuveni aizstājēji. Piemēram, „den Patrioten” kļuva par „uzticamiem vīriem”, „Neuigkeiten” jeb jaunumi – par „jaunībām” – „Held” jeb varonis – par „tas varens” un daudzskaitlī – „vareni godavīri”. Tomēr Šillera teksta jēga uztverta un atveidota precīzi. Peitāna tulkojumā „Laupītājus” pirms gadiem 15 Rīgā iestudēja teātra trupa „United Intimacy” kopā ar vācu kolēģiem, bet 2018.gadā Jaunajā Rīgas teātrī kā parafrāze par Šillera „Laupītājiem” un Peitāna tulkojumu tapa izrāde „Latviešu laupītāji”. Bet pašam Peitānam, cik zināms, tulkošana tā arī palika jaunības aizraušanās. Plašāk par projektu šeit:  

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” sarunājamies ar kolēģiem par zīmīgākajiem notikumiem un kopsakarībām kultūras dzīvē novembrī. Analizē Latvijas TV Kultūras raidījumu redakcijas žurnālists un LSM.lv autors Jānis Lācis, portāla TVNET kultūras redaktors Toms Treibergs un "Latvijas Mediju" tiešsaistes medija "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde. Ojāra Vācieša jubileja un Spēlmaņu nakts, kurā triumfēja Valmieras teātris, bet lielas formas izvēle pārsteidz, ir tikai divas pieturas zīmes novembrī. Tikmēr arvien bez savām mājām ir trīs Latvijas teātri – Leļļu teātra atgriešanās mājās pārcelta uz decembri, Jaunais Rīgas teātris, cerams, savās mājās varēs atgriezties nākamā gada sākumā, Valmierā notiek vērienīgi būvdarbi. Un vēl arī novembra pirmizrādes – „Spīdolas nakts” un „Eiridīke” Dailes teātrī, „Kurlmēmo zeme” Jaunajā Rīgas teātrī ar Čulpanu Hamatovu, kura runā latviski, galvenajā lomā. Dziesmu svētku izvērtējuma konference, kas aktualizēja sasāpējušu jautājumu – atalgojums kolektīvu vadītājiem. Bet nākamais gads sola jaunu kultūras izdevumu – "Mākslas Žurnālu" un deviņas jaunas kino pirmizrādes.

Ierakstu sērijas „Spēlmaņi sauc” noslēgumā stāsts par Kasparu Znotiņu. Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir jau 26 gadus, daudzkārt nominēts, bet 2010.gadā  par Ziedoņa lomu saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada aktieris”. Šogad par Džordana Pītersona lomu izrādē „Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” nominēts balvai „Gada aktieris”. Režisors Alvis Hermanis. Džordans Pītersons ir intelektuāla loma, un teātra kritiķe Ieva Rodiņa  uzteic aktiera spēju absolūti saplūst ar atveidoto varoni, radot suģestējošu skatuves tēlu. 

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā gaidāms žanra kino autora Aika Karapetjana jaunākās filmas "Bezkaunīgie" pasaules pirmizrādes seanss 17. oktobrī. Tiekamies ar filmas „Bezkaunīgie” radošo komandu – režisoru Aiku Karapetjanu un filmas lomu atveidotājiem – Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi. Režisora piektais pilnmetrāžas darbs ir simbolu drāma, kas atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas. Filmas uzņemšanai bija savi noteikumi: mazbudžeta filma ar četriem varoņiem ierobežotā lokācijā un filmēšanas laikā. Režisors filmai izvēlējies debitantus uz lielā ekrāna – Martu Grasi, Didzi Jonavu, Gregoru Laķi un Rūta Liepiņa. Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Justīne Kļava. Viņu abu sadarbība turpinās arī teātrī, jo 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Filma "Bezkaunīgie" uzņemta pandēmijas laikā Medību pilī Jaunannās Alūksnē. Atteikums: Tā bija saruna pēc filmas „Bezkaunīgie”' ar aktieriem Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi, protams, arī ar režisoru Aiku Karapetjanu, kuram pēc dažām dienām pirmizrāde JRT „Fēlikss, Anatolijs un Ilona””, tas tapusi kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu.  Bet filmas „Bezkaunīgie”' pasaules pirmizrāde šovakar. Filma tiek dēvēta par mistisku psiholoģisku trilleri.

Stāsta rakstniece Inga Gaile Vai zini, ka Māras Ķimeles pirmā izrāde bija Tenesija Viljamsa lugas "Stikla zvērnīca" iestudējums Liepājas teātrī 1969. gadā? Tas bija laikā, kad Māra Ķimele vēl mācījas Vissavienības teātra institūtā trešajā kursā. Izrādes scenogrāfs bija Andris Freibergs, bet komponists - Imants Kalniņš.  Liepājas laikrakstā "Komunists" žurnālists jaunajai režisorei Mārai Ķimelei jautā, kāpēc viņa izvēlējusies tieši šo autoru un viņa darbu. Māra Ķimele atbild: "Te maz darbojošos personu, taču katra replika, katrs vārds psiholoģiski piesātināts." Tas tiek teikts pirms 54 gadiem, Padomju Latvijas laikrakstā "Komunists", tomēr tas ir kaut kas tāds, ko režisore varētu teikt arī tagad. Kā toreiz, tā tagad ir apbrīnojams Māras tiešums un īstums, kuru neietekmē bailes no režīma vai valdošās ideoloģijas.  Māra Ķimele ir iestudējusi daudz izrāžu Liepājas, Valmieras, Nacionālajā, Jaunajā Rīgas teātrī. Viljama Šekspīra, Čehova, Raiņa, Henrika Ibsena, Augusta Strindberga, Leldes Stumbres, Ingas Ābeles un citu dramaturgu lugas.  Man visspilgtākā atmiņā ir viņas iestudētais "Karalis Līrs" un "Rutes grāmata." Izrādi "Karalis Līrs" kopā ar savu draudzeni Irbi Treili noskatījos kopumā vismaz desmit reizes. Māras Ķimeles darbs ar aktieriem, tekstu, kustībām un scenogrāfiju šajā izrādē bija kaut kas vienreizējs. Ar baltajām bumbiņām Māra Ķimele un aktieri uz Mazās zāles tukšās skatuves uzbūra visu "Karalim Līram" nepieciešamo scenogrāfiju un atmosfēru. Bumbiņas bija gan vētra, gan acis, gan sniegs, tās varēja kļūt par ķermeņa daļām vai emociju izpausmi. Un aktieri spēlēja ļoti aizrautīgi un emocionāli. Man tā bija neaizmirstama teātra pieredze. Arī daudzas citas Māras iestudētās izrādes man šķitušas ļoti nozīmīgas un īpašas. Man šķiet, ka Māra Ķimele ir viena no labākajām Latvijas teātra režisoru saimē. Māra audzinājusi un izaudzinājusi daudzus spožus mūsu aktierus un režisorus. Un viņa to turpina darīt. Pēc pāris mēnešiem, 2023. gada 20. decembrī, Māra svinēs astoņdesmit. Un viņa joprojām ir viena no labākajām mūsu teātra māksliniecēm un pasniedzējām.

"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē piektdien, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvos ļoti personisks stāsts par sevis meklējumiem caur iekšēji pārveidojošu militārā dienesta pieredzi. To veido režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kuri paši no teātra brīvajā laikā dien Zemessardzē. Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē ir 49 vietas. Tas ir mazāk nekā vienā Zemessardzes rotā. Un sajūta skatītāja krēslā ir ļoti personiska. Nāsīs sitas kūdras smarža. Kūdra ir centrālais elements izrādes scenogrāfijā. Aktieri tajā veido ierakumus, slēpjas, cīnās ar odiem, pārgurumā aizmieg, stāv sardzē, dodas uzbrukumā. Tās ir Zemessardzes pamatapmācības, ko iziet visi, kas iestājas dienestā. “Kas man ļoti patīk manos aktieros – ka es skatos uz viņiem un neredzu, ka aktieris spēlē. Es tiešām redzu to, kas ir pa īstam. Var teikt, ka šī luga ir mūsu pieredze, mana pieredze, bet, protams, ir arī brīži, kas ir hiperbolizēti mākslas vārdā, kas ir mazliet piedomāti. Bet man ir prieks skatīties uz aktieriem un redzēt, ka viņi ir tik ļoti tajā visā iekšā. Un tas noteikti ir tāpēc, ka viņi ir dienestā,” atklāj Marija Linarte. Marija Linarte iesniegumu Zemessardzei uzrakstīja divas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un no trim izrādes dalībniekiem dienestā ir visilgāk. Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis piedāvāja par to veidot izrādi, Linarte ilgi domāja, jo dienesta pieredze viņai ir ļoti personiska, un tādu to arī gribas paturēt. Izrāde stāsta par galveno varoni Annu un pasauli viņai apkārt. Abas piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un šis ir Annas stāsts par savu būšanu Zemessardzē, par cīņu ar depresiju un mēģinājumiem saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Tie ir arī režisores Marijas Linartes šā brīža lielie jautājumi, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksnim un pētot savas attiecības ar valsti, patriotismu un apkārtējo vidi. Zemessardzē no Jaunā Rīgas teātra aktieriem dien arī Inga Tropa, kas dienestam pievienojās pērn, un Jānis Grūtups, kas nupat pabeidzis pamatapmācību. Tāpēc saruna vispirms ievirzās par šo pieredzi. Katram no māksliniekiem ir sava motivācija, kādēļ, par spīti grūtībām, turpināt dienestu Zemessardzē, bet visi ir vienisprātis, ka tā ir lieliska ego savaldīšanas skola. Bet ko māksliniekam nozīmē šādu dziļi personisku pieredzi pārcelt publiskā mākslas darbā? Aktieri saka – visa pamatā ir godīgums. Izrāde “Milžu cīņas” Jaunā Rīgas teātra repertuārā pievienosies diviem pagājušās sezonas darbiem, kas tapa kā mākslinieku reakcija uz karu Ukrainā, stāsta režisore Marija Linarte.

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

"Uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim," prāto aktieris un režisors Edmunds Freibergs, kurš 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā kopā ar kolēģi Ainu Matīsu tiks sumināts par mūža ieguldījumu.  Gunda Vaivode: Manuprāt, vairāk nekā sešdesmit gadus tu esi darbojies pie radio mikrofona. Kas bija tas, kas tevi pamanīja un atveda uz Latvijas Radio? Edmunds Freibergs: Tā bija toreizējā radio režisore Herta Lapsa, kura pēc tam gan  mainīja uzvārdu un bija Herta Naudiņa. Viņa ieradās mūsu skolā, kur mums bija dramatiskais pulciņš. Tobrīd mēģinājām kādu ludziņu, un tieši tajā dienā liela daļa no bērniem bija saslimuši, tāpēc attēloju visas lomas arī slimo bērnu vietā: skraidīju pa skatuvi no viena gala uz otru, runāju augstākā un zemākā balsī, tādā un šitādā. (smejas) Un Hertai Naudiņai tas patika – viņa teica: "Bērniņ, nāc uz radio, tu varēsi piedalīties radioraidījumos!" Sākumā uzdevumi bija ļoti vienkārši: "Pionieru radio avīzē" bija jālasa visādi tekstiņi, piemēram, "Cīravas pamatskolas pionieri piedalījušies metāllūžņu vākšanā un savākuši divas tonnas metāllūžņu!" Bet mana karjera gāja uz augšu! (smejas) Vienreiz parādījās tāds kā feļetons, ko vajadzēja lasīt, tad arī "Pionieru radio avīzē" parādījās humora lappusīte – ilgus gadus tiešām arī tos lasīju. Uz pirmā feļetona ieskaņošanu gan bija maziņš konkursiņš, kur vairākiem bērniem vajadzēja lasīt, bet rezultātā mani uzskatīja par piemērotāko izpildītāju šim humora sacerējumam, un tā mana karjera attīstījās. Pēc tam jau piedalījos raidlugās – slavenajā Gorkija "Pepē", kur dziedāja Loreti, "Čuks un Geks" un vēl, un vēl. Balss lūzums man bija diezgan nemanāms, ar to nebija lielu problēmu. Tā ka sākumā bija soprānīgā balss, bet arī pēc balss lūzuma turpināju savu karjeru radioteātrī... Un turpini līdz šai dienai! Jā, jā! Un tagad jau pēdējos divus trīs gadus, pateicoties Mārai Eglītei, kura mani uzaicināja, esmu pārkvalificējies par režisoru. Lai gan turpinu arī ierakstīt dažādus raidījumus kā aktieris. Man šis darbs ir ļoti mīļš un tuvs – man ir tāda sajūta, ka mums ar mikrofonu ir labas attiecības.  Tā tas patiešām ir. Bet es pati tevi atceros no 1979. gada, kad biji Emīls izrādē "Emīls un Berlīnes zēni" un skraidīji pa skatuvi.  Tad jau biju liels onkulis. (smejas) Un nebija nemaz tik viegli! Jau sāka mazliet sirmot mati, un ļoti baidījos, vai kāds no bērniem neteiks – kāpēc tas lielais onkulis izliekas par bērnu. Bet ko tādu nedzirdēju. Tā vietā no bērniem saņēmu ļoti daudz skaistu vēstuļu.  Bet līdz tam bija tavs Valmieras periods. Saki, vai tu sevi identificē ar kādu teātri? Un cik vispār ir svarīga kopības apziņa – kad kāds kurss kopā aug, veidojas, un kur pēc tam tas paliek? Vai arī katrs talants ir īpašs un nonāk tur, kur tam jānonāk?  Ir ļoti dažādi. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ienāk vesels kurss un viņi ir teātra nākotne – viņi visi kopā ir spēks. Kad mēs beidzām, mūs sadalīja pa teātriem – bija tā saucamais pieprasījums jeb sadale. Man gan bija piedāvājums gan no Jaunatnes teātra, gan Liepājas teātra, bet izšķīros par Valmieru, jo tur aizgāja mani kursa biedri – Dzintra Klētniece, Līga Rubene un vēl citi; man tas likās drošāk. Bet tur bija ļoti labi! Esmu tik pateicīgs valmieriešiem... Jo tādas iespējas – uzreiz nospēlēt galveno lomu Gogoļa "Precībās", nospēlēt Hamletu. Otrajā sezonā – to var izdarīt tikai dulli cilvēki! – uzticēja man režiju. Līdz ar to dabūju ļoti labu atspērienu. Bet kas attiecas uz piederību – uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim. Domāju, ka Kultūras akadēmija noteikti uzskata tevi par piederīgu viņiem, un arī Mūzikas akadēmija – tu esi apbrīnojami veiksmīgi un labi strādājis par pedagogu. Saki, kas tevi pedagoga darbā aizrauj? Šķiet, ka sāku pagājušā gadsimta 1977. vai 1978. gadā – biju tikai dažus gadus vecāks par saviem studentiem, jo mani pirmie studenti ir Aigars Vilims, Indra Burkovska, Ineses Ramute... Biju jauns un mani interesēja viss, ko dzīve piedāvā, un būtībā šo darbu man piedāvāja Imants Adermanis, toreizējais Teātra katedras vadītājs Konservatorijā. Viņam esmu pateicīgs par to. Viņš teica – klausies, tu negribi pamēģināt padarboties pedagoģijā? Ja nepatiks vai nesanāks, tu jau vari atteikties! Studentiem jau patīk jauni pedagogi! Jā, bet pēc gadiem bija otrādi. Man bija ļoti patīkami būt jaunu cilvēku vidē, jo tā iedod citu enerģiju. Tikai jautājums – cik tu spēj kā pedagogs noturēt kontaktu ar saviem studentiem, cik viņi tevi pieņem un kurā brīdī viņi tevi sāk vērtēt tā: nujā, viņš jau ir labs onkulis, bet nu labi, labi... Man gan tik traki nebija. Uztaisīju pēdējo diplomdarbu, Vampilova "Vecāko dēlu". Man liekas, ka labi sapratāmies ar audzēkņiem, bet tad izlēmu, ka tomēr labāk teikšu "stop!" un tālāk vairs neturpināšu. Bet tie bija ļoti ilgi gadi – gan Konservatorijā, gan arī Kultūras akadēmijā. Profesionālās zināšanas – tas ir viens. Bet kā ir ar kompleksajām zināšanām jaunajiem aktieriem, jo visādi zili brīnumi dzirdēti par kolokvijiem… Tā ir ļoti dīvaina lieta. No vienas puses, šodien jauniešiem pieejama tāda informācija, par kādu mēs, savulaik būdami studenti, varējām tikai sapņot. Internets, informācija nāk un nāk, burtiski gāžas pār tevi. Līdz ar to varbūt tieši tāpēc zināšanas brīžam ir pārāk virspusējas.  Reizēm tiešām nosāp sirds, kad vienam jaunam aktierim vai studentam jautā, kurš latviešu rakstnieks un dramaturgs mira Somijas sanatorijā, un viņš atbildi nezina. [Te domāts Rūdolfs Blaumanis – red.] Liekas – nu, kā to var nezināt, tas ir tik šausmīgi! Un ir vēl kādi gadījumi. Bet tas ir tieši no tā, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz. Ja tās ir mazāk, cilvēks tajās pamatīgāk iekožas. Savos pusaudža gados izlasīju ļoti daudz par latviešu teātra vēsturi, savos piecpadsmit gados ļoti labi zināju, kas ir Biruta Skujeniece, kas ir pirmais Jaunais Rīgas latviešu teātris – toreiz ar Mierlauka iestudēto Raiņa lugu "Uguns un nakts". Bet man šķiet, ka nevajag vispārināt – ka visa jaunatne neko nezina. Ir ļoti dažādi – kas nu kuru interesē. Domāju, ka tā nelaime ir tieši informācijas pārbagātībā. [Daudzas lietas] paslīd garām.  Tu tver visu Latvijas teātru lauku, un man gribas vaicāt – kas tev šobrīd šķiet interesants Latvijas teātrī? Varbūt ir kādas tendences, kuras tu gribētu izcelt, vai ir kāds spožs veikums? Pandēmijas dēļ pēdējās sezonas teātrus tā ļoti pamatīgi neesmu apmeklējis un man ir grūti spriest – teātra raža ir milzīga, pirmizrādes nāk un nāk, līdz ar to nav tik viegli atbildēt ar konkrētiem piemēriem. Bet pārdomu līmenī man vienkārši šķiet tā: kas ir tā pozitīvā lieta – ka nāk jaunas aktieru paaudzes un tās tiek ļoti labi vērtētas.  Trīsreiz jānospļaujas un jāpieklapē pie koka, lai nenotiktu tā, ka ātri sakāpj galvā: ka ļoti ātri, pēc pirmajām lomām, saslavē un saka – ak, kas tie par aktieriem, tik brīnišķīgi, brīnišķīgi! Un tad vienā brīdī interese par viņiem var sākt zust, jo parādās atkal jaunas sejas. Tas ir bīstami. Bet process, cik jaušu, ir ļoti pozitīvs: jaunas asinis ir gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Vai ir kāds, ko tu gribētu tā īpaši izcelt? Jaunajā Rīgas teātrī skatījos "Kalpa zēna vasaru". Es to uzskatītu par tādu kā ieskaiti skatuves runā. (..) Pensionārs būdams, vakarus pavadu pie televizora (smejas). Ļoti cienu režisoru Armandu Zvirbuli, kurš uzņēmis gan "Sarkano mežu", gan "Krimināllietu iesācējam", kur ļoti labi startējis jaunais aktieris Ritvars Toms Logins. Var just, ka cilvēks visu dara ar apjēgu. Par dramaturģiju runājot: vienu laiku bija ļoti populāra tendence, ka izrādes materiālu veidoja paši aktieri. Jaunajā Rīgas teātrī tas bija ļoti aktuāli. Bet ir tāda sajūta, ka šis posms ieilgst un reizēm gribas patiešām lielu, rakstītu lugu. Jā, jā... Te mūsu domas pilnīgi sakrīt... Es arī par to esmu domājis un mani arī tas dara bažīgu, ka parādās tādi sacerējumi, ludziņas, tādas viendienītes par aktuālu tēmu.  Lai gan brīžam tiek reklamēts, ka "šī luga vēl pēc piecdesmit gadiem būs akuāla", man ir aizdomas, ka diezin vai. Teātris un aktieri attīstās tikai uz labas dramaturģijas pamata. Jo laba, bagātīga loma – Šekspīrā, Čehovā, Ibsenā – dod milzīgas izaugsmes iespējas, jo tev ir līdz tai jātiek, tev sevi jāattīsta, lai tu pasniegtos līdz tam Čehovam. Bet brīžam notiek tāds process, ka mēs to Čehovu gribam noraut pie sevis. Redzēju, piemēram, vienu izrādi, kur pēc Čehova galvenais varonis izdara pašnāvību, bet iestudējumā pārrakstīts, ka viņu nošauj. Es domāju – vai tiešām jūs domājat, ka esat gudrāki un lielāki mākslinieki par Čehovu? Viņš kaut ko ar to bija domājis, veidodams šo sižetu par pašnāvību. Būtībā jau nav slikti, jo mēs savulaik izbaudījām to otru pusi – ka bijām iežogoti savā radošajā darbā: mums vajadzēja rēķināties ar daudzām lietām – vai izrādi pieņems vai nepieņems. Radošais lidojums ir laba lieta, bet domāju, ka aktieri ir laimīgi, ja pie dēļa ierauga, ka saņēmuši lomu kārtīgā klasiskā darbā – teiksim "Romeo un Džuljetā". Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

Režisore Kristīne Krūze Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu "Sliktie ceļi", kuras darbība risinās 2014./2015. gadā Donbasā. "Jo karš sākās tur, un nevis šī gada pavasarī, bet pirms astoņiem gadiem," izrādes pieteikumā un sarunā LTV raidījumā "Kultūrdeva" uzsver izrādes veidotāji.

Skandalozais un politnekorektais franču rakstnieks Mišels Velbeks ir labs stāstnieks, tā atzīst tulkotājs Dens Dimiņš. Viņa tulkojumā no franču valodas nesen iznācis Velbeka romāns “Serotonīns”. Iepriekš latviski tulkoti un izdoti pieci Velbeka romāni, tostarp “Elementārdaļiņas” un Gonkūra prēmiju saņēmušais “Karte un teritorija”. Romāns “Pakļaušanās” piedzīvoja skatuves versiju Jaunajā Rīgas teātrī. “Serotonīna” galvenais varonis ir novecojošais hedonists un lauksaimniecības eksperts Florāns Klods Labrusts, kurš secina, ka “mirst no skumjām”. Attiecības ar pašreizējo draudzeni ir strupceļā, karjera tāpat, ikdienu grūti iztēloties bez regulāras medikamentu devas. Smokot no vientulības, patērnieciskuma, hedonisma un pilsētas nomocīts, Labrusts nolemj atgriezties Normandijā, kur reiz reklamējis vietējos sierus, iemīlējies un pat – kā tagad šķiet – bijis laimīgs. Taču turienes zemkopji tāpat kā viņš ilgojas pēc neiespējamā – vienkāršāku un humānāku laiku atgriešanās, un daži gatavi par to cīnīties vārda tiešā nozīmē. Tulkotājs Dens Dimiņš piebilst, ka šis romāns ir Velbekam netipiski romantisks, viņa galvenais varonis ir gandrīz kā “jaunais Verters”. Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:  

Jaunais Rīgas teātris ir dibināts 1992. gadā, aktieru trupu veidojot no bijušā Jaunatnes teātra aktieriem, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļas absolventiem un citu teātru aktieriem. Pirmais teātra vadītājs bija aktieris un režisors Juris Rijnieks, kurš drosmīgi jauno, dažādiem eksperimentiem atvērto teātri atklāja ar tobrīd vēl jaunā aktiera – Alvja Hermaņa – izrādi "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Lai gan Jaunajā Rīgas teātrī izrādes iestudēja arī tādi režijas profesionāļi kā Pēteris Pētersons, Māra Ķimele, Pēteris Krilovs un Oļģerts Kroders, Hermanis ātri kļuva par teātra vadošo režisoru un piecus gadus vēlāk – arī māksliniecisko vadītāju.

"Ekspedīcija "Jāzeps"" Jaunajā Rīgas teātrī sākusi ceļu pie skatītājiem. Vai Jāzepam izdodas bedres dibenā ieraudzīt zvaigznes un piedzīvot kritienu augšup, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar iestudējuma režisori Ingu Tropu-Fišeri. Ierakstos Dinas lomas atveidotājās Agates Kristas un Jāzepa lomas atveidotāja Toma Harjo teiktais pēc pirmizrādes un īpašo skatītāju – Roalda Dobrovenska, Veltas Kaltiņas un Jāņa Paukštello* – vērtējums. Raiņa traģēdijas "Jazeps un viņa brāļi" iestudējums skatuvi sasniedza 1920. gada novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, un pirmizrādē bija klāt arī autors, kurš aprīlī bija atgriezies dzimtenē. “Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no vērienīgākajām, kultūrvēsturiski un filozofiski piesātinātākajām un vienlaikus personiskākajām Raiņa lugām. Simts gadus pēc tam režisore Inga Tropa-Fišere Jaunajā Rīgas teātrī iestudē "Ekspedīciju Jāzeps"", Jāzepa lomu uzticot topošajam aktieris Toma Harjo. Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" – ļoti sarežģīts darbs un Jaunā Rīgas teātra jaunie vēl topošie aktieri daudzās svarīgās lomās. Ideja iestudēt darbu pieder režisorei Ingai Tropai-Fišerei un viņa šo ieceri piedāvājusi teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim. "Tikai tagad, kad piedāvāja iestudēt, arī man personīgi bija sajūta, ka tas ir nobriedis līdz kaut kādai pakāpei un man tas ir pašai sirdij tuvs un šobrīd ļoti aktuāls, tādēļ arī uzdrīkstējos tādu pārgalvīgu soli spert, ka piedāvāt teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim kā vienu no variantiem šo darbu," atklāj režisore. "Viss šis process man gan profesionālā, gan cilvēcīgā ziņā ir bijs kā pamatīga ekspedīcija, kāpiens kalnā, mēģinot arvien vairāk sasniegt virsotni. Esmu daudz iemācījusies un ieguvusi. Parasti izvēloties tos grūtākos uzdevumus, kur atbildes tik viegli rokā nedodas, ja nenobīstas no šādas ekspedīcijas, skaidrs, ka pats vari sevi vairāk iegūt. Es domāju, ka tas ir noticis," uzskata Inga Fišere-Tropa. "Lielākais kompliments bija dzirdēt pēc pirmizrādes līdz šim viena no spožākajiem Jāzepiem - Jāņa Paukštello atsauksmi, ka mums ir izdevies, jo ir mums ir piedzimis sava Jāzeps un savi brāļi. (..) Tas arī būt ārkārtīgi garlaicīgi, ja vadītos pēc iepriekšējiem priekšstatiem, kādiem jābūt brāļiem, vai kādam jābūt Jāzepam," vērtē Inga Tropa-Fišere. Slepenas ekspedīcijas laikā pētnieku grupa negaidīti uziet apslēptu eju, kas noved viņus pazemē. Pētot atrastos artefaktus, ekspedīcijas dalībnieki neviļus atbrīvo un iemieso Jāzepa dzimtas stāstu. Sarežģītās dzimtas attiecības noved pie Jāzepa kritiena bedrē, kas Jāzepam sniedz iespēju kļūt par savas bedres arheologu un iepazīt zemapziņas dzīles, kur caur arhetipisko tēlu sistēmu viņš tiek izaicināts veikt dvēseles transformāciju. *Aktieris Jānis Paukštello spēlēja Jāzepu Arnolda Liniņa iestudējumā Dailes teātri; rakstnieks Roalds Dobrovenskis ir grāmatas ‘'Rainis un viņa brāļi” autors un dzejniece Velta Kaltiņa.

3. marta vakarā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kura pamatā - dramaturģes Justīnes Kļavas sulīgais un intriģējošais stāsts. Divas dienas pēc pirmizrādes "Klasikas" studijā aicinām tā režisoru Gati Šmitu. "Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā," saka režisors.    Liene Jakovļeva: Tavu jauno izrādi Jaunajā Rīgas teātrī daudzi vēl nav redzējuši, bet mums, "Klasikas" pulciņam, bija iespēja būt pirmizrādē. Justīnes Kļavas lugā darbojas gan pavisam jauni aktieri, kuriem šī izrāde ir viens no diplomdarbiem, un arī veterāni, kas ir mūsu labi zināmās zvaigznes. Gati, kādas tev parasti ir sajūtas pēc pirmizrādēm – vai tu ļaujies tām nereti aprakstītajām iztukšojuma un depresijas sajūtām, vai tomēr piederi pie režisoriem, kuri nepalaiž savu bērniņu pasaulē tā – nu, tad dodies! Man šķiet, tu vienmēr seko un kurbulē procesu. Gatis Šmits: Kādu laiku noteikti. Kamēr izrāde nosēžas, tikmēr pirmās trīs četras reizes noteikti skatos. Turpinām mēģināt, uzlabojot un mainot lietas, ja tas ir vajadzīgs – kā nu kurā darbā. Šī izrāde ir pietiekami komplicēta, tajā ir ļoti daudz līniju un notikumu – un gribas vienmēr tā kā viengabalainību saglabāt. Tāpēc šodien un rīt turpināsim rosīties un iesildīties. Ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet teātris vispār šobrīd pazīstams ar to, ka diezgan reti lugas tiek uzvestas bez kādām izmaiņām. Kāds bija šis gadījums ar Justīnes Kļavas lugu? Pieturējāties pie materiāla vai tomēr procesā kaut ko mainījāt? Gan – gan. Šajā gadījumā procesa pamatā ir Justīnes sarakstītais vairāk nekā 200 lappušu materiāls – milzīgs apjoms ar materiālu, ar kuru mēģinājumos strādājam un vajadzības gadījumā koriģējam – bet tas notiek ar Justīnes roku. Un tādā ziņā šajā gadījumā tas ir diezgan klasisks process. Mēs esam arī veidojuši tāds izrādes – piemēram, "Kārklus" vai "Dukšus", kurās mēs burtiskā nozīmē mēģinājumos ģenerējām ainas. Šeit mums bija blakus profesionāla rakstniece, un tas ļoti palīdzēja. Viņa ir dramaturģe un rakstniece, skaidrs, ka labāk uzticēties profesionāļiem. (..) Tie smiekli, kas izskan izrādē – tos var paredzēt? Ja ir kaut kas smieklīgs, mēģinājumos smejamies paši, un var jau saprast – komēdijā taču tu strādā pie katra joka, lai tas izskanētu, un tā vai citādi ceri, ka tur un tur smiesies. Vislabāk, ja skatītājs smejas par situāciju, nevis tekstu. Sevišķi jau Justīne prot sarakstīt smieklīgu tekstu! Bet mūsu uzdevums – izdarīt tā, ka skatītāji smejas par situāciju un apstākļiem, kādos attīstās darbība.  Bet var taču būt arī tāda šausmīga situācija, ka tu gaidi, bet to smieklu kā nav tā nav?  Gaidīt smieklus gan nevajag! Tādā gadījumā vajag vienkārši pašam dancot uz priekšu. Ja smejas – smejas, ja nesmejas – nesmejas. Tādā ziņā mēs nemēģinām izlūgties smieklus – mēs vienkārši esam šeit, un, ja kādam tas liekas smieklīgi un ja mums tas liekas smieklīgi, tad arī skatītājiem būs smieklīgi. Jautājums ir tikai par smieklu kvalitāti – par ko tieši tie ir. Vai tie ir joki zem jostasvietas, vai tā ir kāda situatīva lieta, vai smalka lieta, ko uztver tikai daļa no skatītājiem – tie smiekli ir visvērtīgākie – kad konkrētajā brīdī it kā nekas smieklīgs netiek teikts, bet cilvēki smejas, izejot no apstākļiem, ko viņi zina par varoņiem, un no konflikta, kas viņu acu priekšā notiek uz skatuves. Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā.   Vairāk un plašāk - ierakstā!

Par Rīgas kinostudijas dzimšanas brīdi tiek uzskatīts 1948. gads, kad, apvienojot divas institūcijas, tika izveidota Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija. Leģendāro nosaukumu "Rīgas kinostudija" ieguva desmit gadus vēlāk – 1958. gadā. Sākotnēji studija darbojās Skolas ielā, bet uzņemšanas paviljoni bija izkaisīti pa visu Rīgu – tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā, bijušajā kinoteātrī "Pionieris", Rīgas Filharmonijas kamermūzikas zālē un kultūras pilī "Ziemeļblāzma" Vecmīlgrāvī.

Šovakar sarīkojumā "NN nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Normunda Naumaņa balvai kritikā izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā. Šī gada "NN NAKTS" devīze ir "Aiz kritiskā punkta", to veido Toms Treinis. Viņš atklāj, ka ceremoniju veido kopā ar plašu komandu. Radošajā grupā ir Miķelis Putniņš, Sarmīte Elerte, Monika Pormale un Ilmārs Šlāpins. Bet pasākumā vadīšanā būs Valmieras drāmas teātra jaunie aktieri. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā 2021 gadā žūrija Gada balvai nominējusi Kārli Vērdiņu, Ievu Melgalvi, Rasu Jansoni un Zani Radzobi. Gada jaunā kritiķa balvas ieguvēja ir kino kritiķe Agnese Lipska.

Janvāra sākumā tiek pasniegta Normunda Naumaņa balva kritikā. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā 2021 gadā žūrija Gada balvai nominējusi Kārli Vērdiņu, Ievu Melgalvi, Rasu Jansoni un Zani Radzobi. Kultūras rondo studijā kritiķe Santa Hirša, kura saņēma pagājušā gada balvu kritikā, un Toms Čevers, kurš 2017. gadā saņēma jaunā kritiķa balvu. Saruna par kritiķa dzīves dažādajām pusēm un iespēju vai arī nē – strādāt par pilna laika kritiķi Latvijā. Sazināmies arī ar šī gada jaunā kritiķa balvas ieguvēju - kino kritiķi Agnesi Lipsku. Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Blavas tiks pasniegtas 10. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN NAKTS".

Jaunie un vecie "Latviešu stāsti" – kas noticis ar mums septiņpadsmit gadu garumā, kādi ir mūsdienu cilvēka stāsti? "Jauni latviešu stāsti" turpina dzīvot Jaunajā Rīgas teātrī.  P. S. Parasti to raksta vēstules beigās, šoreiz post scriptum, kas skan raidījuma sākumā, jo nākamajā rītā pēc raidījuma ieraksta piezvanīja Vilis Daudziņš.  Viņa piebilde: "Man liekas, ļoti svarīgi ir pateikt paldies, īpaši, kad ir diez gan grūti satikt  vienam otru. Mūsu darba kontekstā es gribētu teikt lielu paldies visiem cilvēkiem, kas piekrita jauniešiem būt var viņu varoņiem. Tā ir liela varonība, liela drosme, jo reizēm ieraudzīt sevi no malas nav nemaz tik komplimentāri. No otras puses tā ir mācība pašiem jaunajiem aktieriem, ka ir jābūt ļoti atbildīgam ar savu tēlu, ar to, ko darām uz skatuves. Kad spēlējam uz skatuves tēlu, kas kāda rakstnieka izdomāts, tā ir viena lieta, bet šie cilvēki turpina savu dzīvi blakus. Paralēli tam, kas notiek uz skatuves, viņu dzīve turpinās, tāpēc atbildība ir daudz lielāka. Līdz ar to liels paldies visiem, kas piekrita piedalīties šajā projektā. Es esmu jums ļoti pateicīgs." Kultūras rondo nolēma gadu beigt nevis ar notikumu apskatu, kā tas notiek parasti, bet sarunājoties par kaut ko jaunu, par jaunu, kas pārmanto kaut ko jau varbūt bijušu, bet pilnīgi citā kvalitātē. Saruna ar Kultūras akadēmijas JRT studijas 4. kursa studentiem Dāvidu Pētersonu, Martu Lovisu, Tomu Harjo un Agati Kristu, un ar aktieri un režisoru Vili Daudziņu, kurš uzrauga gan studentu mācību procesu, gan "Jaunos latviešu stāstus".

Ar mūziķi Jāni Šipkēvicu tiekamies ne tikai tādēļ, ka viņš šogad saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par darbu laikmetīgajā kameroperā "Tagadne". Viņš šajā gadā bija sastādījis darbu sarakstu, lai pabeigtu tos, kuri iecerēti, bet dažādu apsvērumu dēļ kādu laiku bijuši viņa "ignorances topā", piemēram, lai radītu savu albumu. "Ne ar ko tādu nebiju dzīvē saskāries," par darbu operā "Tagadne" atzīst Jānis Šipkēvics. "Darbs kā tāds, tas lielums, tas blīvums un tukšums, kas tur vienlaikus ir. Arī sarežģītības pakāpe, ar kuru saskāros un kurā sākotnēji iekšā gāju ar lielām pārdomām un bažām, vai es to varu izdarīt." Viņš arī atzīst, ka teātra jomas apbalvojums par darbu ir liels gods. Tāpat viņš cer, ka vēl spēlēs iestudējumu Vērtējot aizvadīto gadu, Jānis Šipkēvics bilst, ka mijušās dažādas  sajūtas, bet fiksejis uz lapas lietas, ko vēlējies izdarīt, un sapratis, ka šis ir labs laiks, lai atdotu parādu sev un daudzām idejām, kas vienmēr paliek otrā plānā. Un tas ir izdarīts. "Es gāju pirtī, nācu ārā un ar apskaidrotu prātu rakstīju uz lapas visu, ko vēlos īstenot. Tas bija apjomīgs saraksts, no kura liela daļa ir īstenota," gandarīts Jānis Šipkēvics. Ir albumā izdota bērnu opera "Zenīts", Blaumaņa poēma "Tālavas taurētājs", uzrakstīts kora dziesmu ciklu ar Aspazijas dzeju, kas bijis sens sapnis kopš iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī. Nākamā gadā to atskaņos koris "Kamēr...". Uzrakstījis mazu kora operu "Babītes baobabs" jauniešu korim "Maska". "Tie ir brīnišķīgi mīlestības darbi, kas varēja tapt, jo bija šī apstāšanās," atzīst Jānis Šipkēvics. Paša solo albums bijis visvairāk atbīdīts "ignorances topā". Tagad beidzot ir arī atdots parāds sev. Albums ir ierakstīts un gaida pirmatskaņojumu pavasarī, Jānis Šipkēvics ir iecerējis, ka lielāki koncerti varētu būt nākamā gada rudenī.

Pamēģināt dzīvīgi, reālistiski un sentimentāli atklāt Džoisu – tā norāda režisors Pēteris Krilovs pēc „Dublinieši Miera ielā” pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Dramatizējumā izmantoti īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbi, un visu kopā ar režisoru vienotā audumā saaudis dramaturgs Matīss Gricamnis. Pētera Krilova personiskās attiecības ar Džoisu ir ļoti senas, kas iegūtas jauna cilvēka tapšanas agrīnajos gados. Un arī izrāde ir par jauna cilvēka pieaugšanu. Iestudējumā kopā ar JRT pieredzējušiem aktieriem arī pieci Kultūras akadēmijas 4.kursa studenti. Iestudējuma radošajā komandā scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, arī horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs. Izrādē „Dublinieši Miera ielā” Džeimsa Džoisa stāstu un romānu varoņi mijas ar aktieru paštēliem, dažbrīd pāreja no lomas lomā un atkal paštēlā ir nemanāma, dažbrīd ievijas Latvijai vai tieši Jaunajam Rīgas teātrim atpazīstamais. Izrādes darbība risinās Miera ielā labi zināmā kafejnīcā, kas kādā brīdī pārtop par Dublinas bāru, Martello torni vai par katoļu koledžu. Pēteris Krilovs ar īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbiem saticies arī iepriekš uz skatuves un atļāvies, kā pats saka „noimprovizēt” Daugavpilī ar kolāžu no Džoisa darbiem, pēc tam sadarbībā ar aktrisi Mariju Bērziņu skatuves valodu ieguva „Ulisa” 18.nodaļa jeb slavenais Mollijas monologs bez pieturzīmēm izrādē „Mollija saka jā” Nacionālajā teātrī. Dramaturgs Matīss Gricmanis atzīt, ka iestudējums tapis sarežģītā procesā. Darba tapšanas laikā gadījušies vairāki notikumi, kad dzīve izspēlējusi savu dramaturģiju, viens no tiem – zādzība. Džeimsa Džoisa darbiem raksturīgi, ka aprakstītie varoņi vijas cauri vairākiem darbiem, tāds ir arī Stefana Dedala tēls, ko atveido JRT studijas 4.kursa students Matīss Ozols. No pieredzējušajiem dažādas lomas atveido Guna Zariņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs un Ivars Krasts, arī Marija Linarte. Uzklausu Vili Daudziņu, kurš režisora skatījumā ir tātad klasiskais jeb „vecais” JRT aktieris. Aktieris savulaik beidzis Daugavpils teātra aktieru kursu pie pedagogiem Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova. Vilis Daudziņš zina, ka Pēterim Krilovam ir trīs autori Dostojesvkis, Folkners un Džoiss, kas liek parādīties uz skatuves vai nu studentu darbos, vai profesionālos teātros. Vērtīga ir izrādes programmiņa, tajā var uzzināt ne tikai par režisora ciešo saikni ar Džoisa darbiem un šīs izrādes impulsu, stāvot 7.tramvaja pieturā, bet arī kādu tēlu no Džoisa darbiem katrs aktieris vai aktrise atveido, vai arī ir viņš pats.

"Salīdzinoši ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi kopa ar Dāvi Sīmani, nu šoreiz es varēju atļauties atvēzēties kā nekad," sarunā Kultūras rondo atklāj kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Jurjāne. Viņa pabeigusi darbu pie daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. "Vienmēr ir kaut kādas iebildes pret puķainiem izšūtiem spilveniem un deķiem, tad šoreiz varēja izšūtos spilvenus un galdautus. To visu drīkstēja un vajadzēja," turpina Kristīne Jurjāne. "Protams, visas kulinārās neprātības, ko varēs redzēt, tas tiešām bija pārbaudījums, bet arī ārkārtīgi aizraujoši. Pilnīgs neprāts, jo Preses balles bija kaut kāds ārprāts, ko apraksta smalko hroniku žurnālisti. Mēs kopā ar Andri Mizišu un Andreju Rudzātu pētījām "Minjonas pavārgrāmatu", kur ir brīnišķīgas gravīras ar vēžu piramīdām. Batālijas kā baroka laikā atļāvāmies." Kristīne Jurjāne atklāj, ka filmēšanas laikā uzņemšanas grupa centās izmantot iespēju robežās autentisku interjeru, dokumentālas dzīves vietas. "Kaut kādā veidā Jaunais Rīgas teātris mani ir izmācījis, ka aktieriem ir vieglāk dzīvot, veidot to tēlu tur, kur viņiem iedod konkrētu dzīvu priekšmetu rokās. Man ir pārliecība, ka vide iespaido cilvēku, audzina un veido," atzīst Kristīne Jurjāne. Daudz arī nācies radīt no jauna. Piemēram, "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" redakcija tika radīta no nulles Vāgnera zālē. Runājot ar Emīlijas Benjamiņas tērpiem, Kristīne Jurjāne atklāj, ka kopā kostīmu māksliniecēm Rūtu Kuplo un Aiju Strazdiņu jau sākotnēji izlēmušas, ka kostīmiem jāpiestāv Gunai Zariņai [Benjamiņas lomas atveidotāja], tikai tad atsauce uz vēsturisko Emīliju. "Fotogrāfiju netrūkst, bet vai ir vajadzīgs visos gadījumos. Šinī brīdī esam ar konkrētu aktrisi un ir svarīgi, lai Guna jūtas komfortabli tajā vairāk nekā tas ir dokumentāli precīzi. Tāpat sasaucē ar interjeriem, lai cilvēks labi izskatītos vidē," stāsta Kristīne Jurjāne. Filmu veido trīs režisori Andis Mizišs, Kristīne Želve un Dāvis Sīmanis. "Manā pieredzē tas arī bija pārbaudījums, trīs dažādi režisori. Savā ziņā ārkārtīgi interesanti, jo viņi savā starpā kaut kādā ziņā sacentās. Kristīne Želve nāk ar psiholoģisko spēles stilu, Andis Mizišs atkal ar tādu "šļācienu" visu bagātīgi un daudz - ēdieni, ziedi un balles, tad nāk Dāvis ar traģisko - viņam ir pēdējā vistraģiskākā sērija - Emīlijas izvešana uz Sibīriju un pirmais padomju gads," stāsta Kristīne Jurjāne. Dažādos režisoru rokrakstus filmā savieno operators Andrejs Rudzāts. Kristīne Jurjāne stāsta arī par darbu pie filmām par aptiekāru Melhioru Igaunijā un topošo iestudējumu "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī sadarbībā ar Uldi Tīronu.

Paaudzes satikušās, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējot izrādi „Dublinieši Miera ielā”. Izrādi pēc īru rakstnieka Džeimsa Džoisa stāstu krājuma „Dublinieši” iestudējis Pēteris Krilovs, ar viņu arī saruna Kultūras rondo, gan vēl bez iespējas redzēt „Dubliniešus Miera ielā”. "Man patīk strādāt ar prozu, vai nu dramatizēt, vai uztaisīt savu versiju. Man tas ir interesanti," atklāj Pēteris Krilovs par saviem iestudējumiem. "Džoiss ļauj dauzīties un spēlēties. Viņš arī pats to dara aizgūtnēm, un līdz ar to saprastu, ka mums ar Matīsu Gricmani, kurš ir dramatizējuma līdzautors, bija tiesības dauzīties un izmantot, kā visādi gribam un ieceram," raksturo Pēteris Krilovs. Iestudējums tapis trīs posmos - 2020. gada aprīlī zoom platformā tiekoties, tad novembrī un decembrī un šī gada martā. "Šo laiku pavadījām ļoti interesanti, mums bija priecīgi un patīkami būt kopā ar Džoisu," atzīst Pēteris Krilovs "Nosaukums pilnībā atbilst saturam, tur ir dublinieši,  Miera iela. Tur ir Džoiss no rīta līdz vakaram, bet tur ir arī Miera iela," bilst Pēteris Krilovs.  

Dzīvi Kultūras Rondo šodien nosaka Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Jaunais Rīgas teātris. Teātrī top izrāde „Dublinieši Miera ielā”, kurai iekšējā pirmizrāde paredzēta 31. martā. Par topošo izrādi, kuru iestudē Pēteris Krilovs, aizrautīgi stāsta Baiba Broka. Viņa atzīst, ka darbs ir pašvērtīgs, bagātinošs šajā brīdī, kad tikai vēl strādā un domā par sevi kā aktieriem, par aktieriem teātrī. Bet Vilis Daudziņš ir viens no pedagogiem topošajiem JRT aktieriem. Nupat pabeigts darbs pie "Jaunajiem latviešu stāstiem", kas varētu izvērsties par viņu diplomdarba izrādi. Aktieris atzīst, ka strādājot ar jaunajiem, pēta arī pats sevi, kā spēj formulēt uzdevumu jaunam cilvēkam un kā viņš to saprot. "Man liekas, ka viss šis laiks ir par to, kā spēt savākties, atrast orientierus, kad visa ikdienas dzīvē, ierastā aktiera klātbūtne teātrī nav iespējama. Kā sevi saglabāt un kā saglabāt saikni ar ārpasauli un skatītājiem tik drastiskos apstākļos, kad ir atņemts faktiski viss, ar ko esmu savu apzināto dzīvi dzīvojusi - ar izrādēm, mēģinājumiem. Labs brīdis kā trenēt sevi, kā vēl pasaulē var pastāvēt," šo laiku raksturo Baiba Broka. Bet Latvijas Teātra darbinieku savienības Teātra dienas Izcilības balvas viens no laureātiem ir JRT aktieris Ģirts Krūmiņš. Baiba Broka atzīst, ka ir neprātīgi priecīga par atzinību kolēģim. "Redzot to rūpību, kā viņš slēdz vaļā lomas, tas ir jānovērtē un nekad nebūs Ģirtam par daudz balvu," uzskata Baiba Broka. Bet Vilis Daudziņš piebilst, ka Ģirts ir teātra aristokrāts, līdzīgi kā savulaik bijis Valentīns Skulme.  

Būs gan atdzimšana, pārdzimšana, pārdabiskais, gan arī cilvēciskais – tā par jaunāko iestudējumu „Smiļģis”, kas top uz  Dailes teātra Lielās zāles skatuves, saka tā režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Māra Zālīte pie lugas „Smiļģis” strādājusi divus gadus, cenšoties atklāt Smiļģa daudzdabību un viņa garīgo enerģētiku. Pirmizrāde bija paredzēta 20.novembrī, cik zināms, tā notika, taču bez skatītājiem. Atliek cerēt, ka izrādes varēs notikt janvārī. Kultūras Rondo Dailes teātrī viesojās un vēroja, kā rit darbs pie Māras Zālītes lugas „Smiļģis” iestudējuma. Režisors Viesturs Kairišs strādā pie izrādes fināla, un šo procesu uzmanīgi vēro arī lugas autore, un atzīst, ka tas ir emocionāli, taču uzticas šim režisoram. "Es jau esmu aizmirsusi, ka tā ir mana luga, es tikai skatos, lai būtu rezultāts, esmu gatava īsināt, svītrot. Šis ir gadījums, kad ļauju režisoram darīt, ko vēlās, jo uzticos Kairišam. Viņš ir veicis vislabāko manas lugas iestudējumu un tā ir "Margarēta" Jaunajā Rīgas teātrī. Man ar Kairišu ir saskaņa lielajās idejās un domās," atkļaj Māra Zālīte. Lugas tapšanas vēsture ir tāda, ka Dailes teātris aicināja Māru Zālīti rakstīt lugu par Smiļģi, un tas dramaturģei prasījis divus gadus. Dramaturģe atzīst, ka nav iespējams aptver tiņa mūžu lugā, tāpēc jācenšas Smiļģa garu atklāt, Smiļģa daudzdabību, viņa garīgo enerģētiku. Tas prasījis laiku. Viesturs Kairišs pēc mēģinājuma atzīst, ka šis ir supersarežģīts iestudējums, bet tieši tas viņam arī patīk. "Vēriens un inscinējums vienmēr bijuši arī mani galvenie balsti. Man vienmēr licies, kas stiprāk jūtos neprātīgā inscinējumā. Tur es radu. No šāda aspekta mani vienmēr facinējis Smiļģis," atzīst Viesturs Kairišs. Režisors vērtē, ka galvenā kļūda būtu būvēt pieminekli ar šo iestudējumu Smiļģim. "Bet mēģināt strādāt ar viņa paša piegājienu, censties saprast, kas ir īstā teātra demiurģija, kā top, kā notvert netveramo. Līdz ar to netaisīt biogrāfku, dokumentālu izrādi, bet izrādi, kas blastās uz viņa dzīvi un ir tikpat vājprātīgi radoša kā pats Smiļģis, kurš vienā sezonā uztaisīja 20 izrādes un pats tajās nospēlēja 20 galvenās lomas," atklāj Viesturs Kairišs Smiļģa tēlu veido seši aktieri -  Dainis Grūbe, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots. Iestudējumā piedalās arī aktrises Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, Vita Vārpiņa vai Kristīne Nevarauska, Olga Dreģe vai Lidija Pupure. Māras Zālītes vērojums, ka arī aktieri ir iedvesmoti gan no Smiļģa, gan no Kairiša, arī no lugas un strādā azartiski. Atliek gaidīt tikšanos ar skatītājiem.

“Kā uz asfalta zaļš stādiņš atrod iespēju izlauzties, arī teātri atrod veidu kā pielāgoties,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo šī brīža situāciju teātros vērtē Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers. Viņš atklāj, ka šobrīd jau Valmierā paralēli notiek trīs mēģinājumi, teātris ir gandrīz sadalīts trīs daļās, katrs ansamblis iet pa savām durvīm. “Izrādes top, process notiek, bet savādāk,” bilst Meiers. Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš min, ka šobrīd ir grūti runāt par nākotni. “Bet domāju un ceru teātris dzīvā formā, dzīvas saskarsme formā, piedzīvojuma formā tajā brīdī, kad 300, 400 vai 1000 skatītāju skatās vienu notikumu un pēc divām trim stundām beidzas un izgaist un ir notikums tikai tiem cilvēkiem, nepieciešamība pēc šādas pieredzes saglabāsies. Cilvēki gribēs redzēt tādu teātri. Teātris ir ekskluzīva mākslas un tāda tā arī saglabāsies. Cilvēkiem vajag redzēt emocijas, idejas, dzīvus cilvēkus uz skatuves. Šajā ziņā nekas nemainīsies,” vērtē Daudziņš. Aktieris atzīst, ka izrāžu veidošana, sazinoties ar tehnoloģiju starpniecību teātrī nav nekas jauns, jo jau pirms vairākiem gadiem, kad režisors Alvis Hermanis daudz strādāja Eiropā, ar sava teātra aktieriem jauniestudējumus viņš veidoja ar tehnoloģiju palīdzību, beigās tikai satiekoties klātienē. Daudziņš atklāj, ka Jaunajā Rīgas teātrī 1. jūnijā sāks filmēt seriālu "Aģentūra". Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis gatavojas vasaras sezonas atklāšanai Dailes teātrī. Viņš atzīst, ka uz aizvadīto ārkārtas situācijas laiku raugās nedaudz atšķirīgi. “Teātris bez dzīvās komunikācijas nav teātris, var atrast visādas blakusformas, bet šis bija brīnišķīgs laiks izdarīt lietas, par kurām iepriekš tikai sapņoji,” vērtē Lauris Dzelzītis. “Darbs visu šo periodu bija tikpat intensīvs kā vidējā noslodze sezonas laikā. Strādāju pie monolugas, tagad top koncerts vasaras sezonas atklāšanai.” Raksturojot teātra darbību šajā brīdī, kur daudz tiek izmantotas tehnoloģijas, Mārtiņš Meiers norāda, ka “teātris ir šobrīd ieskrējis stabā, apdullis un meklē veidu, kā virzīties uz priekšu un atrast ceļu pie skatītāja. Pagaidām šāds posms. Nedomāju, ka tas paliks kā atsevišķa un obligāta disciplīna, kā agrāk nebūs, ietekme būs”. Arī Vilis Daudziņš min, ka pašiem aktieriem pietrūkst dzīvās reakcijas no visiem klātesošajiem mēģinājumā. “Tie četri, pieci, vai desmit lodziņi tomēr ir tāds neliels ārprāts. Īpaši, kad visus pārņem emocijas, sāk kliegt, un zoom programma veidota tā, ka mēs redzam to, kurš visaktīvāk žestikulē. Zināmas šausmas tās ir,” atzīst Daudziņš. Lauris Dzelzītis par pārmaiņām Dailes teātrī kopumā atzīst, ka šis ir pārmaiņām parocīgs laiks. “Teātris tukšs, vari daudz brīvāk rīkoties, uztaisīt digitalizētu kostīmu noliktavu, uztaisīt milzu revīziju," pārmaiņas Dailes teātrī vērtē Dzelzītis. Viņš uzskata, ka vienmēr, kad notiek kaut kas nesankcionēts, to var izmantot to kā iespēju. Šajā gadījumā Dailes teātris un jaunā vadība to dara veiksmīgi.

Dramaturgs, publicists un arhitektūras vērtību aizstāvis Gunārs Priede savās lugās, dienasgrāmatās un vēstulēs ir izcils laikmeta dokumentētājs, taču intervijās dažas viņa atziņas skan kā teiktas par tieši šo laiku. Raidījumā Augstāk par zemi ierakstu fragmenti no Latvijas radio fonotēkas. Raidījuma sākumā skanēja fragments no žurnālista Raita Kalniņa veidota pionieriem domāta raidījuma “Tu tik esi puika”, kurā viens no sarunbiedriem ir aktieris Gundars Āboliņš, 1974. gadā viņam ir 14. Nesenā Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis intervijā teica, ka, viņaprāt, mūsdienās robeža starp pagrīdes un populāro mūziku tikpat kā zudusi, taču atšķirība tomēr pastāv – vienus mūziķus nez kāpēc rāda televīzijā, citus nē. Savdabīgs cenzūras veids, ko, jāatzīstas, pamanu pārskatot arī Latvijas Radio fonotēku. Man varbūt būtu paticis šo raidījumu veidot par Vizmu Belševicu, nupat publiskotas viņas pagājušā gadsimta vidū rakstītās dienasgrāmatas, taču Radio fonotēkā ir tikai jau “Billes” perioda Vizma Belševica. Man būtu paticis šo raidījumu taisīt par dumpīgo laiku dzejā, pagājušā gadsimta 60. – 70.gadiem, taču arhīvā nav ne Ulža Leinerta, ne Aivara Neibarta balss. Toties Gunārs Priede fonotēkas ierakstu skaita ziņā ir absolūts uzvarētājs, lai arī mūsdienu teātra attiecības ar viņa savulaik spridzinošajām lugām ir … sarežģītas. Ciniskajai 20. -21. gadsimta mijai pārāk pareizi skan viņa, pēckara paaudzei piederīgā, pareizā un didaktiskā valodā rakstītie dialogi. Lai gan Priedes lugu iestudējuma vilnis Latvijas teātros ir piedzīvots arī neatkarīgās Latvijas laikā – Laura Gundara “Jaunākā brāļa vasara” Jaunajā Rīgas teātrī, Mārtiņa Eihes “Smaržo sēnes” Valmierā, Toma Treiņa “Zilā” Nacionālajā,– tomēr režisoriem ikreiz jārada kāda koncepcija, lai tiktu galā ar laikmeta kontekstu šajās lugās. Savukārt, pārskatot intervijas, un te nu jāatzīst, ka valodu ne tikai rakstniecībā, bet arī vēstulēs, dienasgrāmatās, publicistikā izkopušais, visu mūžu sabiedriskos amatos – tostarp Latvijas Kinomatogrāfisku savienībā un Raksnieku savienībā – pabijušais Gunārs Priede, ir lielisks runātājs, bez tam viņa paustās domas šajās intervijās itin nemaz neliekas citam gadsimtam piederīgas. Mēģinu par Gunāru Priedi domāt – ko viņš darītu šodien? Iespējams, saulainās arhitektūras laukos viņi abi ar Mārtiņu Ķibildu vada raidījumu “Adreses”, jo abos publicistos ir fantastiska spēja reālās dzīves faktus savienot ar ētiskiem ideāliem, vērienīgāku skatījumu uz arhitektūru. Traģiski, ka ačgārnās dzīvošanas laikmets – padomjlaiki, laika nogrieznī palikuši aiz muguras, bet daudzas no Gunāra Priedes lugās tēlotajām konfliktsituācijām ir tās pašas. Gribas piesaukt Māra Bērziņa romānu “Aizliegtais pianīns”, tas ir par birokrātiju, kas mūsdienās lēni un legāli nogalina ideālistus. Pēdējais fragments raidījumā lai skan Silvijas Radzobes piemiņai. Latvijas Radio fonotēkā atrodu 1978. gada raidījumu, kurā tobrīd 28 gadus vecā teātra zinātniece klausītājiem skaidro tēmu “atbildības koeficients mūsdienu drāmā”. 21. gadsimtā, diktores Laumas Amatnieces nolasītais teksts, mazliet atgādina svētrunu. Bet varbūt arī 1972. gadā sarakstītā Gunāra Priedes “Zilā”, un teātris kopumā, arī kalpoja kā baznīca, kas atjaunoja zināšanu par dzīves vērtību piramīdu. Un šai raidījumā Gunāra Priedes lugas vēstījumu pastiprina un atkārto teātra zinātnieces teiktais.  

Sarunu ciklu ar kinozinātnieci Ingu Pērkoni noslēdzam ar tēmu par aktierdarba metodi, kura balstās, tā dēvētā, “Vienkāršā cilvēka” pasaules redzējumā – nedz runāt, nedz rīkoties aplinkus, bet tikai, sekot esošo apstākļu virzībai un noteikumiem. Pētniece stāsta par grāmatas epizodi “Raksturu nemiers” , kurā aplūkotas dažādas māksliniecisko raksturu veidošanas koncepcijas, un sīkāk pētīta režisora Jura Poškus un aktieru ansambļa lietotā metode filmās “Monotonija” un "Kolka Cool". Kino un teātra tradīciju vēsturē – gan Latvijas, gan daudz plašākā mērogā – par terminu “raksturs” ir bijušas arī savstarpēji pretrunīgas izpratnes un, nomainoties aktuālajam kontekstam un uzstādītajam mērķim, nomainījies arī tā skaidrojums un pielietojums. Filmas “Kolka Cool” centrā ir divi varoņi - Simona un viņas līgavainis Andža, kuru plāni un cerības par gaidāmajām laulībām stipri atšķiras. Neilgi pirms kāzām Simona sāk šaubīties par savām jūtām, situāciju vieglāku nepadara Andžas vecākā brāļa Gvido atgriešanās no jūras. Galvenajās lomās: Iveta Pole, Artuss Kaimiņš, Andris Keišs un Varis Piņķis. Savukārt filma “Monotonija”, kurā arī spēlē Pole, Kaimiņš un Piņķis, stāsta par jaunu meiteni, kurai šķiet, ka dzimtajā ciemā viņai nav nākotnes, tāpēc vilinošs šķiet avīzē izlasītais sludinājums, kas piedāvā piedalīties aktieru konkursā. Inga Pērkone uzsver abu filmu daudzās līdzības ar Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajām izrādēm un tajās izmantotajiem paņēmieniem.

Aspazija – 1928. Inga Tropa – 2020. „Zalša līgava” un „Zalkša līgava”. Par Aspazijas interpretējumu un izcēluma vietām Kultūras Rondo studijā saruna ar iestudējuma radošo komandu. Raidījuma viesi: aktieri Marija Linarte un Vilis Daudziņš un iestudējuma scenogrāfs Miķelis Fišers.

Emocijas, aizkadri, vērtējumi par Latvijas teātru gada balvas "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, laureātiem un pagājušo teātra sezonu kopumā. Tiekamies ar ekspertiem Kultūras Rondo studijā, klausoties arī intervijas ar "Spēlmaņu nakts" laureātiem. Tiekamies ar teātra kritiķiem, gan tiem, kas bija žūrijā – Ievu Rodiņu un Ati Rozentālu, gan ar tiem, kas nebija – ar Edīti Tišheizeri un Līgu Ulberti. „Pirmā emocija, ka šogad uzvarētājs tik daudzās kategorijās – Nacionālā teātra izrāde „Pūt vējiņi!”, manuprāt, ir ārkārtīgi būtisks notikums Latvijas teātrī,” iespaidos par aizvadīto ceremoniju dalās Ieva Rodiņa. „Man prieks, ka izdevās izrādi novērtēt un ka tā izvirzījās līderos žūrijas balsojumā.” Rodiņa atzīst, ka izrāde ir notikums, kurā visu tās veidotāju ieguldījums ir savijies mākslas darbā, kas pārsniedz vienkārši izrādes līmeni. Teātra kritiķe Edīt Tišheizere ir gandarīta par Daugavpils teātra panākumiem un attīstību. „Jau vairākus gadus Daugavpils teātris ieguvis jaunu elpu. Tas ir jautājums, kas visu laiku virmo gaisā, par māksliniecisko vadītāju un viņa vīziju. Nav no svara amats, bet vīzija,” uzskata Tišhezere. „Domāju, ka Oļegam Šapošņikovam tāda vīzija ir. Viens no labajiem darbiem, ko viņš ir paveicis, ka liek abas trupas kopa un veido abpusēji divvalodīgu teātri. Otrs – dod iespēju strādāt tiem režisoriem, kas Rīgā varbūt būtu "otrajā ešelonā". Šeit izdodas lieliski darbi.” Gada balvas teātra mākslā Spēlmaņu nakts noslēguma ceremonija “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņem Valmieras Drāmas teātra aktieris Rihards Rudāks un Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats. “Spēlmaņu nakts” 2018./2019. gada sezonas laureāti Grand Prix “Pūt, vējiņi!” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Elmārs Seņkovs Gada lielās formas izrāde “Pūt, vējiņi!” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Elmārs Seņkovs Gada mazās formas izrāde “Kliedzēji” – Daugavpils teātris, režisors Viesturs Roziņš Gada izrāde bērniem “Polianna” – Liepājas teātris, režisors Dž. Dž. Džilindžers Gada izrāde pusaudžiem "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris" – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Valters Sīlis Gada aktieris Mārtiņš Meiers – Hamlets izrādē “Hamlets” (Valmieras Drāmas teātris) Gada aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Solanža izrādē “Kalpones”, Abigaila Viljamsa izrādē “Salemas raganas”, Lulū izrādē “Lulū” (Dailes teātris) Gada režisors Elmārs Seņkovs – “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Lolita Cauka – Orta izrādē “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Vilis Daudziņš – Boss Finlijs izrādē “Jaunības putns ar saldo balsi”, lomas izrādē “Latviešu laupītāji”, lomas izrādē “Vēstures izpētes komisija” (Jaunais Rīgas teātris) Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (teksts, luga vai scenārijs, izvirzīts kopā ar Laikmetīgo lugu autoru, scenāristu un dramaturgu apvienību) Artūrs Dīcis – “Randiņš ar 50 gramiem balzama” (“Viņi melo labāk”, Pannas teātris) Gada scenogrāfs vai leļļu mākslinieks Monika Pormale – scenogrāfija izrādei “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš – par darbu sezonā Latvijas Nacionālajā teātrī, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā, Jaunajā Rīgas teātrī Gada video mākslinieks Krišs Salmanis, Toms Zeļģis, Linda Ģībiete – “Ceļojums uz Ziemeļiem” (Latvijas Nacionālais teātris) Gada muzikālās partitūras autors Jēkabs Nīmanis – “Ceļojums uz Ziemeļiem”(Latvijas Nacionālais teātris), “Kliedzēji” (Daugavpils teātris) Gada kustību mākslinieks Jānis Purviņš, Agate Bankava – “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris) Gada kostīmu vai grima mākslinieks Kristīne Pasternaka – kostīmi izrādēm “Mana skaistā lēdija” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris), “Pajaci” (Latvijas Nacionālā opera un balets) Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks Jēkabs Reinis – Uldis izrādē “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris); Klāvs Mellis – režija izrādēm "Mārtins Īdens" (Valmieras Drāmas teātris), "Himna" (Kvadrifrons) Bērnu un jauniešu žūrijas balvas “Planēta Nr. 85” (Dailes teātris) Pavasaris – "Kvadrifrons", Valmieras vasaras teātra festivāls, režisore Alisja Goigelina Žūrijas speciālbalva Valmieras vasaras teātra festivālam

  Šodien pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Izrādes „Baltais Helikopters” sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā Katoļu baznīcas pāvesta - Benedikta XVI - noslēpumaino atkāpšanos no amata. Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Līdz šim bija pašsaprotami, ka šis amats tiek pildīts līdz pat nāves brīdim. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša. Ir arī citas versijas. Astoņi gadi, kuru laikā Racingers pavadīja pāvesta krēslā (no 2005. līdz 2013. gadam), sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne. Lomās: Jozefs Racingers/Benedikts XVI - Mihails Barišņikovs Pāvesta sekretārs - Kaspars Znotiņš, Māsa Tabiana - Guna Zariņa. Stāsta lugas autors un režisors - Alvis Hermanis. Izrādes kontekstā varbūt vērts pārlasīt pirms dažiem gadiem arī latviešu valodā iznākušo grāmatu „Pasaules gaisma”.Pāvests sarunā ar žurnālistu Pēteru Zēvaldu

Šonedēļ Valmieras teātris ar viesizrādēm sevi piesaka Rīgas skatītājiem. Ikgadējās Valmieras teātra viesizrādes Rīgā noritēs no 13. līdz 18. augustam. Mēneša sākumā norisinājās Valmieras vasaras teātra festivāls, kurā galvenā uzmanība bija veltīta bērniem un jauniešiem. Savukārt, sākot jauno sezonu, jau septembrī Valmieras drāmas teātrī gaidāmas trīs pirmizrādes. Kultūras  Rondo studijā par teātra jauno sezonu un gaidāmajiem iestudējumiem pārrunājam ar Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi un režisori Inesi Mičuli. Jaunajā Rīgas teātrī (JRT, Miera 58a) un Stūra mājas pagalmā (Brīvības 61) skatītājiem būs iespēja apmeklēt trīs skatītāju iemīļotus iestudējumus – "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta", "Venēra kažokādā" un "Meža meitas". Valmieras drāmas teātris jau septembrī skatītājus aicinās uz trim pirmizrādēm. Divas no tām veido Indra Roga un Mihails Gruzdovs kopā ar Latvijas kultūras akadēmijas Valmieras teātra aktieru 3. kursa studentiem, trešo – režisore Inese Mičule. 7. septembrī pirmizrādi piedzīvos iestudējums "Viktorija", kas veidots pēc norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna jauniešu stāsta ar tādu pašu nosaukumu motīviem, savukārt 20. septembrī skatītāju vērtējumam tiks nodots darbs “731. solis”, kura pamatā ir krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” teksti. Septembra izskaņā pie Valmieras teātra mazākajiem skatītājiem un viņu vecākiem nonāks vērienīgs notikums – muzikāla izrāde ar Ineses Zanderes dzejoļiem un Renāra Kaupera mūziku "Smieklu sasaukšanās", režisore Inese Mičule.  

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai 2018. gads bijis ļoti, ļoti aizņemts, taču arī panākumiem bagāts. Un darāmā bijis tik daudz... Viņas vaļasprieks un enerģijas uzkrāšanas veids ikdienā ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties. "Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, laikam vairs nav nozīmes," uzskata Inga, kura Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku: "Jo man tik ļoti tā pietrūkst, gribas tik daudz ko paspēt. Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik dauz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun, gan skriešana." Atgādināsim, ka Ingas Tropas izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī Dirty Deal Teatro šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī". "Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus. Man šis vārds gan ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Tas ir vairāku gadu darbības rezultāts, un bija sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei – bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms... Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet īsts galamērķis vēl redzams nav, nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties. Tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi, jāmāk ar cieņu tās pieņemt. Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.” Inga prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli. Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt. Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis. Šis gads ar galvu reibinošajiem panākumiem veidojies daudzu citu gadu darbības rezultātā. Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē Palladium, kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts. Pēc tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas. Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies." Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi “Trīs māsas” atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī." Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad – protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa. Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas. Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst. Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā." Vairāk un plašāk lasi šeit!

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.