Podcasts about jaun r

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Francijas prezidenta Fransuā Miterāna pirmsnāves mielasta ēdienkartes smalkumi un Jaunā Rīgas teātra groteskais iestudējums “Pēdējā maltīte”. Par dažādajām baudām dzīvē un teātrī Kultūras rondo saruna ar  dramaturģi Justīni Kļavu un režisoru Aiku Karapetjanu. Šis mielasts reiz kļuva par skandālu plašajā Francijas prezidenta skandālu sarakstā – šoreiz gan par pēdējo viņa dzīvē un skandāla iemesls – mielošanās ar maziem, Sarkanajā grāmatā ierakstītiem dziedātājputniem. Kas ir tas, kas konkrētiem cilvēkiem ļauj pārkāpt visas robežas? Vai ir iespējams sasniegt gana baudas un gana varas? Šī ir Justīnes Kļavas un Aika Karapetjana otrā sadarbība Jaunajā Rīgas teātrī. Abu pirmais kopdarbs – izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" – ir JRT repertuārā kopš 2023. gada oktobra. Izrādes "Pēdējā maltīte" komandā kopā ar režisoru un dramaturģi darbojas scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, pavārmākslas konsultants Ritvars Logins. Lomās – Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Toms Harjo, Ritvars Logins, Agate Krista. Bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna lomā iejūtas Vilis Daudziņš, aktiera lomu sarakstā šis ir otrais vecais politiķis (pirms vairākiem gadiem atveidots Vladimirs Iļjičs Ļeņins izrādē „Pēdējā Ļeņina eglīte”). Savukārt bijušās Francijas pirmās lēdijas Danielas Miterānas loma uzticēta aktrisei Baibai Brokai. Aktierim Ritvaram Loginam izrādē ir dubults uzdevums gan iejusties pavāra lomā, gan gatavot maltīti. Ierakstos uzklausām aktierus.  

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

No 19. gadsimta pasaules kārtības Dārbišīras grāfistē līdz mūsdienu lietu kartībai. No cilvēciskām kaislībām līdz Visuma uzbūvei. Sera Toma Stoparda lugā „Arkādija” un Jaunā Rīgas teātra iestudējumā. Kultūras rondo studijā aktieri Toms Harjo un Vilis Daudziņš.      

Suminot visus Spēlmaņus, kuri šovakar pulcēsies Valmieras teātrī, uz sarunu esam aicinājuši Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu, kurš ir novembra jubilārs.

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

Par ironiju, smiekliem un melnā humora esamību, kā arī skatītāju uztveri Kultūras rondo saruna ar komiķi Jāni Skuteli, kurš radījis inspektora Fraija tēlu Jaunā Rīgas teātra izrādē "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!". Tēlot policistu, kas nemitīgi ir iereibis, vai spēj empatizēt ar šo tēlu? Jānis Skutelis: Jā, noteikti, viņš, man liekas, ārkārtīgi sirsnīgs personāžs būtu varējis būt, bet ir arī savā ziņā tāds sistēmā iekūlies. Jo par sistēmu arī ir stāsts. Kaut kādā brīdi es mēģinājumu procesā atcerējos "Maskava - Gailīši", kaut kas līdzīgs, līdzīga tā sajūta. Ja tu apzinies situāciju, kurā tu atrodies, vienīgais, ko tu varu izdarīt, ir dzert. Un maksimāli daudz. Ir dzirdēts par šo izrādi, ka Skutelim nekas nav jātēlo un viņš ir "nozadzis izrādi", lai arī ir otrā plāna loma. Jānis Skutelis: Tas, ka man nekas nav jātēlo. Es sākumā to uztvēru ar vieglām aizdomā, tagad sāku to uztver arvien pozitīvāk. Tas, ka man nekas nav jātēlo, man teica "Lindā vistā", man pēc tam tā teica "Pelikānos", ka vienkārši esmu tāds, kāds esmu, un arī tagad. Arī "Sprīdītī". Kāda ziņā? Ļoti dažādas lomas, bet es visu laiku esmu tāds, kāds esmu, tā kā es to sāku pieņemt kā komplimentu. Par ko drīkst un nedrīkst smieties un angļu melnais humors un latviešu auditorija? Jānis Skutelis: Angļi to nav vienmēr darījuši publiski. Krogā mēs arī viskautko darām un virtuvē viens otram stāstām. Tā kā mēs esam attīstības stadijā un sevi nevajadzētu bargi vērtēt.    

Klajā nākusi kultūrvēsturiska arhitektes Zaigas Gailes veidota grāmata „Māja ar sešiem gulbjiem”. Tā veltīta Lāčplēša ielas 25. namam, kurā darbojušies pieci teātri. Ar Zaigu Gaili runājam par grāmatā atspoguļoto vēsturi laikmeta kontekstā, par bagātīgo foto klāstu, par vēsturisko apskatu, kas tapis sadarbībā mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, par Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, par sajūtām un Zaigas Gailes atmiņām, kas saistītas ar teātri. Zaiga Gaile par grāmatas nosaukumu: "Stāsts ir ļoti romantisks. Mājas fasāde bija ļoti nolupusi, 120 gadu laikā vairākas reizes krāsota un mēs, projektētāji, gulbjus logu frontonos virs trim 3. stāva skatuves logiem nebijām pamanījuši. Divi gulbji savos knābjos tur saules formas vapeni. Man tos parādīja aktieris Vilis Daudziņš, kurš beidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, ir profesionāls metālkalējs ar māksliniecisku ievirzi, man teica: “Jā, es jau vairākus gadus atpakaļ pāri ielai ar binokli skatījos uz tiem gulbjiem, kuri tagad ir atdzīvināti.” Mēs mēģinājām izprast gulbju nozīmi un veidu, kā tie šeit gadījušies, jo arhitekta fon Trompovska projektā gulbju nebija. Es taujāju vairākiem cilvēkiem, līdz mēs nonācām pie mākslas vēsturnieces Silvijas Grosas, kura  izveidojusi apjomīgu grāmatu par Rīgas jūgendstila fasādes dekoru un simboliem. Rīgā ir tikai trīs celtnes, kuru fasādē ir attēlots gulbis. Gulbis ir putnu karalis, dailes un mūzikas simbols. Arī Nacionālās operas frontonā ir gulbis, un Janis Rozentāls gulbi uzlika arī uz Latviešu biedrības nama - tur ir viņa freska, kurā ir gulbis.  Mēs strādājām kopā ar mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, kura rakstījusi gan par Ilmāru Blumbergu, gan par Nacionālo operu un scenogrāfiju, arī ļoti labus apskatus “Kultūras Dienā”. Mēs jau diezgan ilgi esam pazīstamas, un vienojāmies, ka darīsim to kopā. Kad Alvim Hermanim uzdāvināju pirmo grāmatu, viņš atšķīra un teica: “Es esmu pārsteigts, ka ir arī vēsture”. Es nevaru iedomāties, kā var kaut ko darīt bez mājas vēstures. Vairumam zināms, ka te darbojies Dailes teātris un tagad Jaunais Rīgas teātris, bet mājā bijuši pieci teātri, un tas faktiski ir Latvijas vēstures spogulis. Māju 1901. gadā uzbūvēja Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, nevis valsts vai pašvaldība. Uzņēmēji paši ziedoja un savāca naudu. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā 19. gadsimta beigās modās latviskā pašapziņa, kā latviešu uzņēmēji varēja vienoties un kaut ko dot kultūrai."

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu. Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu.  Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo. lielais mazo nebaida lielais mazam draugs lielais mazo pagaida mazo sev līdz sauc mazais lielam pasmaida mazais lielam draugs mazais lielā nebaidās jo viņš pats liels augs Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu. Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.   Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas. Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība. Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.   Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.    Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju. Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās. Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās. Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas. Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!

Gaidot "Spēlmaņu nakts" nominantu paziņošanu, ieskatīsimies, kā mainās mūsdienu teātris Vācijā un arī Latvijā. Kultūras rondo studijā - teātra zinātniece un Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Interesanti, ka pašlaik Berlīnē kulta statusā ir nevis kāda no teātra skatuvēm, bet gan Berlīnes koncertzāle, kuras galvenā diriģente Joana Mallvica veido "Ekspedīcijas koncertus", gan jokojot, gan skaidrojot, gan muzicējot, gan arī šarmanti pārsakoties. Par šiem ekspedīcijas koncertiem Berlīnes Konzerthaus stāsta arī Margarita Zieda sarunas beigās. Maijā Berlīnē notika gan tradicionālais "Berliner Thetaretreffen", kurā kritiķi izvirza 10 izrādes no visas vācvalodīgās telpas, tātad no Vācijas, Austrijas un Šveices, un starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls, kurā šoreiz uzmanība tika pievērsta Eiropas teātrim. Un droši vien teātra interesentiem ir vērts pievērst uzmanību gan britu dramaturgam un režisoram Aleksandram Zeldenam, kurš savulaik pieteicās par asistentu Pīteram Brukam, gan mākslīgā intelekta klātbūtnei, kas nojauc robežas starp dokumentālo un ģenerēto. Margarita Zieda uzsvēra, ka šobrīd ir izveidojusies plaisa starp teātra praktiķiem un kritiķiem. Ka krīzē ir režisoru teātris, bet uzmanība atkal tiek pievērsta aktierim – pie tam vienam uz lielas skatuves. Un, kā nekad agrāk Vācijas lielie laikraksti publicē plašus rakstus par teātra tektoniskajām svārstībām, par ieinteresēto teātra skatītāju, kurš iet no zāles un zāli un kļūst arvien niknāks, jo teātris ir infantilizējies, bet skatītājam ir svarīgi teātrī satikties ar būtiskajiem jautājumiem. Saruna ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu, kurai ir liela Vācijas teātra skatīšanās pieredze daudzu gadu garumā, bet šī gada maijs radījis pārdomas par mūsdienu teātra virzību.

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

Krustpunktā brīvais mikrofons ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu.  

Gerds ir visa darītājs. Bijušais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška vēlas pierādīt, ka var radīt neatkarīgu darbu, protams, kopā ar draugu komandu. 8.aprīlī Rīgā, Hanzas ielā notiks aktiera personālizrāde – komēdija „Goodbye, February!” jeb „Uz redzi, februāri!”.

Es apbrīnoju to, kā strādā aktieris un komiķis Jānis Skutelis. Esmu noskatījusies daudzus viņa "Pusnakts šovs septiņos" video. Spriežot pēc to skatījuma skaita, tādu, kā es, ir daudz. Man viņa humors ir veids, kā uzlabot sev garastāvokli. Rudenī beidzot noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Linda Vista" (visiem iesaku) un kļuvu par vēl lielāku Skuteļa darba fanu. Uzjautrinājos arī par viņa uzstāšanos "Labāk nestrādāt" konferencē "Cilvēkfaktors".  Aicināju viņu uz sarunu, jo gibēju uzzināt vairāk par to, kā viņš strādā, kā rada, kā veido savu komandu. Kopš ierakstījām šo sarunu, es, kad man grūti pieķerties radošā darba mokošajai daļai, atgādinu sev Jāņa teikto. It īpaši - par drazu, lai sāktu.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:23 Izrādes LINDA VISTA veiksmes fenomens ar nospēlētām vairāk nekā 150 izrādēm10:26 Skatītāji zālē kā ceturtā siena16:19 Kā sākās Jāņa Skuteļa improvizatora ceļš20:58 Kādi ir rakstītie un nerakstītie likumi, kad spēlē improvizācijas izrādi ar skatuves partneri25:12 Kaķēns ūdenī jeb stand up aktiera karjeras sākums29:09 Iekšējais stulbums kā pamats drosmei32:10 Ļauties situācijai – vai un kā to var iemācīties. Situācija ar šahu, dzīvu zirgu un papīra kostīmu39:14 Kāds ir Jāņa Skuteļa personīgais priekšnoteikums, lai performance izdotos40:41 Kā sačakarēt izrādi pirms tā ir sākusies44:43 Pieskatīt pašsajūtu pārāk nepieskatot46:51 Noņemt pārmērīgo nozīmīguma smagumu51:18 “Ja mums ceļi nesakrīt, tad labāk ir to maksimāli ātri uzzināt”56:03 Ceļavārdi cilvēkam, kam nepieciešama deva drosmes1:01:32 Vai ir vēlme spēlēt neliešus1:02:56 Cik viegli ir pārslēgties starp dažādiem skatuves mākslas žanriem1:05:24 Caur drazu uz augļiem jeb cik mēslu jāizšķūrē, lai tiktu pie zelta

Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursā uzvarējis mets ar devīzi "Baltic Shine". Tā autori –  SIA "Mark arhitekti", SIA "Mailītis A.A.I.M." un SIA "Labie koki" – veidos Rīgas filharmonijas projektu. Kāda būs jaunā filharmonija, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar starptautiskās žūrijas komisijas priekšsēdētāju Gati Didrihsonu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu, kura arī darbojās žūrijā. Atvērt un atdzīvināt pilsētas telpu pie Kongresu namu, pārbūvēt namu, lai tur būtu laba akustika, lai tur labi justos gan mūziķi, gan apmeklētāji – tieši tādu, cerams, pēc dažiem gadiem ieraudzīt jauno Rīgas Filharmoniju. Kopumā Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursam bija iesniegti 38 meti, un seši no tiem bija virzīti konkursa 2. kārtai. Līdz konkursa 2. kārtas rezultātu paziņošanai bija saglabāta konkursa dalībnieku anonimitāte. Kopējais atlīdzības apmērs par dalību konkursa 2. kārtā ir 60 000 eiro, kas tika sadalīts atbilstoši žūrijas komisijas lēmumam par godalgu fonda sadalījumu. Nākamie soļi paredz, ka Īpašuma departaments pārbauda 2. kārtas metu konkursa dalībnieku atbilstību konkursa nolikumā noteiktajām profesionālās klasifikācijas prasībām. Sekmīgas pārbaudes rezultātā nākamā gada janvārī plānots parakstīt līgumu, lai uzsāktu un 2025. gadā noslēgtu Filharmonijas projektēšanas posmu. Pēc būvprojekta pabeigšanas Kultūras ministrija un Rīgas dome vērsīsies valdībā, lai rastu un gada laikā apstiprinātu finansējumu Filharmonijas būvniecībai. Plānots, ka pati būvniecība varētu ilgt aptuveni 2,5 gadus. Līdz 15. janvārim sešus metus, kas bija iekļuvuši otrajā kārtā, var apskatīt Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē.

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar nominantiem par gada labāko aktierdarbu. Šodien mūsu uzmanības centrā – viens no spilgtākajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem Vilis Daudziņš. Kādēļ darbs pie izrādes „Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis” viņam licis domāt par laimi un sava darba jēgu un ko par viņa veikumu šajā lomā saka teātra kritiķe Zane Radzobe?

Šogad kā Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens” vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz šaubu un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Saruna ar topošo režisoru Ralfu Liepu, kurš festivālā iestudē Pētera Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais”, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem Matīsu Ozolu un Gerdu Lapošku, kuri izstāsta jauna cilvēka stāstu izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens”, kas šogad notiks no 30. septembra līdz 8. oktobrim. Mērķis ir nedēļas izrāžu maratonā parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas radošo studentu darbus: gan laikmetīgās dejas horegrāfu, kino studentu īsfilmas. Topošo aktieru, režisoru, dramaturgu veidotās teātra izrādes. Šogad, festivālam kā vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz sevis apšaubīšanas un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Raidījumā iepazīstam trīs jaunu teātra profesionāļu veikumu un dzīves izjūtu. Nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Pelēka vasara, saulaina ziema”, raidījuma otrajā daļā saruna ar izrādes veidotājiem Gerdu Lapošku un Matīsu Ozolu. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas students, topošais režisors Ralfs Liepa festivālā “Patriarha rudens” piedalās jau otro gadu. Festivāla nedēļā Latvijas Kultūras akadēmijā lekcijās un sarunās tiks godināti Latvijas teātra leģendāri režisori –  Mihails Gruzdovs, Māra Ķimele, Pēteris Pētersons. Pētera Pētersona vārds šai plejādē īpašs arī tāpēc, ka viņš šogad ir jubilārs un vismaz sākotnēji Ralfa Liepas iestudēšanai izvēlētais darbs bija iecerēts kā veltījums. Izrāde “Mirdzošais un tumši  zilais” tiks spēlēta festivāla pirmajā dienā, 30. septembrī, Smiļģa mājā – Teātra muzejā. Jautāju Ralfam Liepam, vai viņam atliek laiks redzēt arī citu kolēģu veikumu, vai viņš ir redzējis Jaunā Rīgas teātra aktiera Gerda Lapoškas debiju režijā, izrādi “Pelēka vasara, saulaina ziema”? Kopā ar galvenās lomas iemiesotāju, aktieri Matīsu Ozolu, abi ir arī dramaturģiskā materiāla autori. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmiju jau pabeigušajiem Gerdam Lapoškam un Matīsam Ozolam vaicāju, vai viņiem ir interese redzēt patreizējo studentu veikumu “Patriarha rudenī”. Jauna mākslinieka šaubas vai apjukums var būt arī ir interesantākas par kāda cita mākslinieka šaubīšanos. Jo tā ir daļa no dinamiska procesa, par kura daļu, šai gadījumā ar teātra starpniecību, mums kā skatītājiem ir iespēja būt.

„Leopoldštates” iestudējums Dailes teātrī un „Arkādija” kā viena Jaunā Rīgās teātra plānotajām atgriešanās izrādēm Lāčplēša ielas namā bija nopietns iemesls, lai sarunātos par un ar seru Tomu Stopardu, slavenāko britu dramaturgu aiz Šekspīra, godalgotu gan teātra, gan kino jomā. Sarunā piedalās aktrises Guna Zariņa un Vita Vārpiņa, teātra zinātniece Guna Zeltiņa un literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs. Attālināti sarunā tikāmies arī ar Tomu Stopardu. Laikā, kad vienā Latvijas Radio studijā notiek saruna par britu dramaturgu seru Tomu Stopardu, tikmēr citā studijā norit saruna ar pašu Tomu Stopardu. Protams, visjaukāk būtu būtu, ka sers Toms Stopards sēdētu pie studijas galda kopā ar citiem sarunas dalībniekiem. Bet Dailes teātra izrāde "Leopoldštate", par kuras lielāko trumpi teātris izspēlēja režisoru Džonu Malkoviču, mums lika domāt par dramaturgu Tomu Stopardu, kurš saņēmis neskaitāmas balvas par saviem darbiem gan dramaturģijā, gan kino. Saruna Kultūras rondo ir īsais kurss un arī emocijas par Tomu Stopardu.  

Kas ir zemes smiekli? Šo Jaunā Rīgas teātra aktrises Agates Kristas un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Bensonu ģimene Kuldīgas novada Snēpelē: mamma Anda, tētis Māris ar bērniem Lindu (8 gadi), Gundegu (13 gadi) un Māri Matīsu (19 gadi).

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē piektdien, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvos ļoti personisks stāsts par sevis meklējumiem caur iekšēji pārveidojošu militārā dienesta pieredzi. To veido režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kuri paši no teātra brīvajā laikā dien Zemessardzē. Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē ir 49 vietas. Tas ir mazāk nekā vienā Zemessardzes rotā. Un sajūta skatītāja krēslā ir ļoti personiska. Nāsīs sitas kūdras smarža. Kūdra ir centrālais elements izrādes scenogrāfijā. Aktieri tajā veido ierakumus, slēpjas, cīnās ar odiem, pārgurumā aizmieg, stāv sardzē, dodas uzbrukumā. Tās ir Zemessardzes pamatapmācības, ko iziet visi, kas iestājas dienestā. “Kas man ļoti patīk manos aktieros – ka es skatos uz viņiem un neredzu, ka aktieris spēlē. Es tiešām redzu to, kas ir pa īstam. Var teikt, ka šī luga ir mūsu pieredze, mana pieredze, bet, protams, ir arī brīži, kas ir hiperbolizēti mākslas vārdā, kas ir mazliet piedomāti. Bet man ir prieks skatīties uz aktieriem un redzēt, ka viņi ir tik ļoti tajā visā iekšā. Un tas noteikti ir tāpēc, ka viņi ir dienestā,” atklāj Marija Linarte. Marija Linarte iesniegumu Zemessardzei uzrakstīja divas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un no trim izrādes dalībniekiem dienestā ir visilgāk. Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis piedāvāja par to veidot izrādi, Linarte ilgi domāja, jo dienesta pieredze viņai ir ļoti personiska, un tādu to arī gribas paturēt. Izrāde stāsta par galveno varoni Annu un pasauli viņai apkārt. Abas piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un šis ir Annas stāsts par savu būšanu Zemessardzē, par cīņu ar depresiju un mēģinājumiem saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Tie ir arī režisores Marijas Linartes šā brīža lielie jautājumi, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksnim un pētot savas attiecības ar valsti, patriotismu un apkārtējo vidi. Zemessardzē no Jaunā Rīgas teātra aktieriem dien arī Inga Tropa, kas dienestam pievienojās pērn, un Jānis Grūtups, kas nupat pabeidzis pamatapmācību. Tāpēc saruna vispirms ievirzās par šo pieredzi. Katram no māksliniekiem ir sava motivācija, kādēļ, par spīti grūtībām, turpināt dienestu Zemessardzē, bet visi ir vienisprātis, ka tā ir lieliska ego savaldīšanas skola. Bet ko māksliniekam nozīmē šādu dziļi personisku pieredzi pārcelt publiskā mākslas darbā? Aktieri saka – visa pamatā ir godīgums. Izrāde “Milžu cīņas” Jaunā Rīgas teātra repertuārā pievienosies diviem pagājušās sezonas darbiem, kas tapa kā mākslinieku reakcija uz karu Ukrainā, stāsta režisore Marija Linarte.

Kas ir trepes, kuras neved debesīs? Šo Magones Sirvides un pārējās šī gada ģimeņu izvirzītās mīļmīkliņas Greizajos ratos min Zīmējumu teātra vadītājs Varis Klausītājs un Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. Mīļmīkliņas uzdod: Kārlis Narkēvičs, Ziedīte Začeste, Kornēlija Šlāpina, Aija Čepule, Elīna Bernava, Alberts Birznieks, Estere Makrecka, Iveta Sēruma, Daina Kudiņa, Ieva Vaivode, Antra Martinsone, Haralds Pauniņš, Gunārs Armans, Magone un Gundega Sirvides.  

Šņukurs gūstā. Šo Līgas Narkevičas un pārējās šī gada īsākās mīklas Greizajos ratos min Jaunā Rīgas teātra aktrises Marta Lovisa Jančevska, Agate Krista un Lolita Stūrmane. Īsākās mīklas uzdod Lāsma Ozola, Dace Terzena, Mōna Rozdenbauma, Sanita Toča, Evelīna Āboliņa, Elīna Bernava, Mudīte Reinsone, Inta Aizkalniete, Paula Karlīna Piekusa, Dārta Moroza, Iveta Sēruma, Kārlis Narkēvičs, Jānis Eduards Medenis, Ieva Vaivode, Sandris Grasis, Nora un Antra Uzticas.

Turpinās Anšlavs Eglītis – Losandželosā, Padurē un Siguldā. Turpinās Raimonds Staprāns. Kultūras rondo sarunas ar monogrāfijas par Anšlavu Eglīti autori Ievu Struku un aktieri Kasparu Znotiņu, kurš atveido Anšlavu Eglīti Sanfrancisko Jaunā teātra iestudējumā "Anšlavs un Veronika". Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti atvērta arī Losandželosā. Latvijas un Amerikā top filma "Sarkanais šķūnis" par gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu; Padures muižā savukārt top filma pēc Anšalava Eglīša darba "Pansija pilī", bet aktieris Kaspars Znotiņš šovasar uz vienu dienu atkal pārtaps par Anšalvu izrādē "Anšlavs un Veronika". 30. jūnijā kultūras centrā "Siguldas devons" viesosies Sanfrancisko Jaunais teātris ar izrādi "Anšlavs un Veronika". Izrāde stāsta par dzīvesbiedriem – rakstnieku Anšlavu Eglīti un mākslinieci Veroniku Janelsiņu, kas lielāko mūža daļu pavadīja trimdā, ASV. Anšlava lomā – Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Kaspars Znotiņš; Veronikas lomā – Taira Zoldnere. Izrāde veidota pēc gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna lugas motīviem. Tā iesākas ar precētā pāra pārcelšanos no Ņujorkas uz Oregonu, turpinās Kalifornijā un noslēdzas ar Anšlava aiziešanu mūžībā. Staprāns, kas pazinis Anšlavu un Veroniku, pievēršas laulāto draugu personīgajām attiecībām, saskarsmei, intelektuālajiem strīdiem un domu apmaiņai, iepinot stāstus no viņu dzīves.  

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

Sākam svinēt Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu. Vienu garu dienu mēs kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu braucām meklēt Ziedoni viņa dzimtajā Ragaciemā un Tukumā. Visu kopā varēs klausīties 3. maijā, 1. maijā būs Ragaciem epizode, 2. maijā –Tukums, bet šodien – epizode, kura hronoloģiski bija pēdējā – proti tādas pēcsarunas Latvijas Radio studijā. Post Scriptum.

Par savu zīmējumu grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" stāsta Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. "Šis ir kaut kādā mērā ironisks skatījums uz šo izcilo notikumu. Man gribas paraudzīties uz šīm lielajām cildenajām lietām viegli. Tikt vaļā no tā nopietnības smaguma, svarīguma smaguma, kurš visu laiku guļ mums uz pleciem un liek mums uz to raudzīties kā uz kaut ko cildenu, bet nastu, kas ir smagi nesama katrus piecus gadus. Nē, tā nav, tas priecīgi," atzīst Vilis Daudziņš. "Visi tie autobusi, tā braukšana, sporta zāles... Tas ir ļoti smieklīgi. Katrs, kas ir braucis tajos autobusos, gulējis tajās sporta zālēs, nodzīvojis tās trīs četras dienas Rīgā, nebūdams rīdzinieks, skaidri zina, par ko es runāju, gan dejotāji, gan koristi dažādu paaudžu. Es gribēju tieši šo garšu, šo īsto garšu." "Tas ir lielā mērā manas fantāzijas auglis, tā vaicāts, cik precīzi grāmatā atspoguļoti pirmie dziedāšanas svētki, atzīst Vilis Daudziņš. "To drosmi es saņēmos filmēdamies filmā "Zeme, kas dzied". Pie visa vainīgs ir Māris Martinsons, kurš mani uzaicināja. Mana loma ir Bernhards Dīriķis, pirmais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs. Man ir ārkārtīgi sarežģīts grims, parūka un uzlikšana. Tas prasa gandrīz pusotru stundu un tas bija tas iemesls, ka pēkšņi gribējās piefiksēt to, kā tas notiek." Varēja jau filmēt ar telefonu, bet viņam sagribējies uzzīmēt, kā grimētāja Beāte Rjabovska, kuras mākslas darbs ir viņa tēls, liek parūku. Tā tas sācies. "Paskatos pa labi, un tur tāds pusaizmidzis Andris Bulis vai Ainārs Ančevskis ar tādu pašu silikona plesi uz galvas, uz kura uzvietosies parūka un vaigu bārda. Abus bēdubrāļus arī uzzīmēju," atklāj Vilis Daudziņš. Bet viņš nevēlējies kļūt par filmas notikumu apskatnieki vai fiksētāju, filma dzīvo savu dzīvi. "Es radīšu savu stāstu, tas pat nebūs stāsts, drīzāk situācijas. Tajā visā ir kaut kas kinematogrāfisks. Man vienmēr licies interesanti kaut ko uzzīmēt vai radīt, kas nav līdz galam pateikts. Līdzīgi teātrī vai kino tu kaut ko dari pusvārdos. Tu nerunā tieši to tekstu, kas tev ir jāsaka, vai arī runādams tekstu, kas ir jāsaka, domā kaut ko citu. Es gribēju šos slāņus iegūt. Tāpēc zīmējumu grāmatā ir gan bilde, gan arī komentārs, kas kopā veido to paradoksālo iespaidu, kādu biju iecerējis," stāsta Vilis Daudziņš. "Šajā grāmatā ir gan īsti varoņi, kādus tos zinām  no mūzikas vēstures, Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, arī daudzu redzamu pagastu un novadu koru vadītāji, bet tur arī ir dažādi izdomāti tēli. Es ļāvu brīvu vaļu savai fantāzijai, izdomādams viņiem vārdus un uzvārdus," bilst Vilis Daudziņš. "Ja beigtos jebkurš no mūsdienu dziesmu svētku koncertiem, un mums vēl vajadzētu palikt un noskatīties slīdošu lenti uz ekrāna, kur būtu katra dalībnieka vārds un uzvārds. Cik ilgu laiku tas prasītu! Bet no otras puses, tā vajadzētu būt, jo tieši viņi ir tie, kas dzied, kas dziedāja un kas to dziedāšanas prieku atnesa līdz mūsdienām. Tāpēc es viņiem devu vārdu katram. Viņi ir individualizēti, personalizēti. Viņi nav anonīmi dziedātāji." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns", un tās autors sola svētku laikā "saposties kā pāvs" un palīdzēt izdevējiem tirgot.

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Jaunā Rīgas teātra izrādes "Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis" pārsteidzošā popularitāte liecina, ka intelektuāli dueļi ir nepieciešami mūsdienu cilvēkiem. Un viens šāds mūsdienu intelektuālis ir britu publicists politisko un sociālo jautājumu jomā Daglass Marijs. Pēc grāmatas "Eiropas dīvainā nāve" viņš piedāvā "Pūļa neprātu", kas kļuvis par dižpārdokli un tulkots daudzās valodās, tagad arī latviešu. Kreisais liberālis kādā brīdī kļūst par labējo konservatīvo, izrādās, tā noticis ar šo britu socioloģijas un politoloģijas pētnieku un rakstnieku Daglasu Mariju, kura pirmā grāmata sarakstīta agri - 17 gadu vecumā. Runāsim ne tikai par dzimti, rasi, identitāti, kas norādīts jau grāmatas apakšvirsrakstā, bet arī par tehnoloģijām un to, kas notiek tad, kad skrejceliņš skrien ātrāk, nekā kājas spēj tikt līdzi... "Pūļa neprāta" autors mēģina noskaidrot, kas notiek šajā stihiskajā skrējienā, kad pat nemēģinām noskaidrot, uz kurieni mēs skrienam un kāpēc. Par Mariju Daglasu un grāmatu "Pūļa neprāts" sarunājamies ar literāro redaktori un portāla "Telos" galveno redaktori Agnesi Irbi. "Pūļa neprātu" no angļu valodas tulkojusi Karina Tillberga, izdevusi "Kodoka". Un atgriežoties pie psihologa un publicista Džordana B. Pītersona, viņa citāts: Šajā grāmatā Daglass Marijs izcīna drosmīgu cīņu par vārda brīvību. Patiess skatījums uz mūsdienu strīdīgākajiem jautājumiem."   Raidījumu atbalsta:

Krustpunktā brīvais mikrofons ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Gerdu Lapošku.  

9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Ar ko beidzas rīts un nakts? Šo Arinas Galavičas mīklu un citas latviešu valodas burtu mežģu un joku mīklas Greizajos ratos min aktrise, runas pedagoģe Zane Daudziņa un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška. Valodniecisko mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Smaida Leimane, Petra Glušenkova, Kornēlija Šlāpina, Gunars Gūža, Biruta Pāvilsone, Arina Galavičs, Ieva Vaivode, Daina Kudiņa un Andris Rutkovskis.

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz tikšanos aicinājis tīmekļa vietnes fotokvartals.lv galveno redaktoru Arni Balčus un Jaunā Rīgas teātra aktieri Tomu Harjo, kurš turklāt ir ne tikai fotogrāfs, bet arī kinorežisors. Saruna risinās gan par jaunāko fotogrāfijas gadagrāmatu "Re, vēl viens garlaicīgs izdevums par Latvijas fotogrāfiju", gan par Toma jauno filmu "Sēklis", kas nominēta "Lielajam Kristapam" kā labākā debijas filma. *** 17. novembrī plkst. 19.00 kultūrvietā Bolderāja (Avotu 29) norisināsies "Foto kvartāla" veidotās gadagrāmatas  "Latvijas fotogrāfija 2022" atklāšanas svētki. Grāmatā būs lasāmas Alises Tīfentāles, Santas Hiršas, Santas Remeres un Sergeja Kruka esejas, kā arī īsas intervijas ar teju 50 Latvijas fotogrāfiem, kuru darbi publicēti iepriekšējās 11 gadagrāmatās. "Ne tikai pēc daudziem gadiem, bet jau tagad "Foto kvartāla"izdotās gadagrāmatas lielā mērā atspoguļo to, kāda ir Latvijas fotogrāfija 21. gadsimta sākumā. Šis izdevums tik ļoti pašreflektīvs sanāca pavisam nejauši. Sākotnējā ideja bija uzaicināt tos, kas raksta un domā par fotogrāfiju, bet tad, kad ieraudzījām rezultātu, bija skaidrs, ka teju visi teksti ir par mums pašiem — ne tikai Latvijas fotogrāfiju, bet arī "Foto kvartālu" un tā gadagrāmatām," izdevuma ievadā raksta redaktors Arnis Balčus, kas kopā ar dizaineru Alekseju Muraško radījuši unikālu izdevumu, kas vienlaicīgi ir gan ceļvedis visās iepriekšējās gadagrāmatās, gan tiecas atspoguļot šodienas Latvijas fotogrāfijas kopainu.  *** Režisora un Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktiera Toma Harjo pilnmetrāžas spēlfilmā "Sēklis" spēlē JRT jaunie aktieri, kuri paši ir arī scenārija autori. Lente pirmizrādi uz lielajiem ekrāniem kinoteātrī Splendid Palace piedzīvoja Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā 18. oktobrī, un nu tā nonākusi pie skatītājiem izklaides platformā "Tet TV+". "Atmosfēriski nospriegots mīlas serpentīns, kur trīs savstarpēji nepazīstamus pārus saista atšķirīgās stadijās esošas romantiskas attiecības," tā jauno kino darbu apraksta tā veidotāji. "Laulāta pāra trīs pēdējās kopdzīves dienas, jauna pāra pirmie kopīgie soļi jutekliskumā, un kolēģi, kuri dara visu iespējamo, lai neiemīlētos. Katrs pāris atrodas attiecību lūzuma punktā, un viennozīmīga risinājuma nav." Filmas režisors Toms Harjo uzsver: "Filmā mēs izteikti strādājām ar atmosfēras uzburšanu. Aktieri it kā funkcionē mūsu pasaulē, bet tajā ir jūtama kaut kāda nobīde no realitātes, piemēram, fonā nekad nav redzami cilvēki. Ir sajūta, ka katrs no viņiem ir viens pats uz šīs zemeslodes. Turpinot JRT tradīciju, kad aktieri bieži ir arī dramaturģijas līdzautori, scenāriju radījām paši, kopīgi tiekoties, improvizējot un fiksējot." Nozīmīga loma filmā ir Krista Auznieka mūzikai, ar kuru darbs pie filmas skaņu celiņa sākās jau pirms filmēšanas. "Krists Auznieks ir mans mīļākais Latvijas jaunais komponists. Viņa darbi ir piesātināti ar emocionālu neviennozīmību – prieks nekad neskan kā pliks prieks un skumjas nekad nav tikai skumjas. Tas ir patiess gods, ka viņš piekrita strādāt kopā pie filmas "Sēklis". Viņa radītā skaņa brīnišķīgi papildina aktieru izveidoto tēlu emocionālo pasauli," komentē Toms Harjo. Filmas vizualitāti izstrādājis operators Jānis Šēnbergs.  

Kādam vajadzētu būt ideālam teātrim, kas spētu piesaistīt, apvienot un likt domāt dažādus viedokļus pārstāvošajiem? Vai skatītājs šobrīd tās pašas izrādes redz citādi un arī reaģē atšķirīgi, salīdzinot ar laiku pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā? Kāpēc aktierim nākas piedāvājumus noraidīt, kādus savukārt pieņemt? Un vai esam tiesīgi nosodīt tos māksliniekus, kuru izvēles mums nepatīk? Saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Ritvaru Loginu.

Intelektuālais duelis starp slovēņu filozofu, neoliberālisma un politkorektuma kritiķi Slavoju Žižeku un kanādiešu klīniskās psiholoģijas doktoru Džordanu Pītersonu – Jaunā Rīgas teātra izrāde „Žižeks un Pītersons”. Režisors Alvis Hermanis. Saruna ar aktieriem Vili Daudziņu (Žižeks) un Kasparu Znotiņu (Pītersons) par kreisumu, labējumu, politkorektumu un laimi.

Šovakar, 18. oktobrī, gan multipleksā „Citadele”, gan kinoteātrī „Splendid Palace” divi debijas darbi pilnmetrāžā. Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmas veidotāji iepazīstinās ar Latvijas un Somijas kopražojumu, režisores Hannas Bergholmas mistisko šausmu filmu „Izšķilšanās” un fotogrāfa, aktiera un nu jau arī režisora Toma Harjo jauniešu attiecību risinājumu filmā „Sēklis”. „Izšķilšanās” 12 gadus vecā Tinja katru dienu izdabā mātei, kas viņu terorizē vingrošanas treniņos. Māte savulaik bijusi veiksmīga daiļslidotāja, bet šobrīd populāra influencere, kura diendienā publicē ideālas ģimenes mirkļus savā blogā “Jaukā ikdienas dzīve”. Vienu nakti pusaudze atrod pavisam savādu olu – to viņa ir gatava aprūpēt līdz šķilšanās mirklim. Tomēr zem čaumalas augošā Radība pārsteigs visus. Somu režisores – debitantes Hannas Bergholmas filma tapusi sadarbībā ar studiju “Mistrus Media” – tā uzņemta Latvijā, iesaistot vairākus Latvijas kino profesionāļus, un, kā šī sadarbība iesākusies, stāsta studijas producenti Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena. „Sēklis” Otrs stāsts par vēl vienu debiju, kura šovakar pirmoreiz satiks savus skatītājus. Ilggadēja fotogrāfa un nesenāk – Jaunā Rīgas teātra aktiera Toma Harjo režisētā spēlfilma „Sēklis”. Šovasar Pāvilostā uzņemtā filma iepazīstina ar trim mūslaiku attiecību dekonstrukcijām, kuras operatora Jāņa Šēnberga kamerai izspēlē divdesmitgadnieku paaudzei piederīgie: aktieri Jānis Grūtups, Agate Krista, Marta Lovisa, Matīss Ozols, Sabīne Tīkmane un arī pats režisors. Katram no pāriem piešķirta viņus raksturojoša krāsa:  Sarkanais pāris izvēlas pēdējās trīs kopdzīves dienās spēlēt saticības teātri. Tikmēr Zaļā pāra trīs dienas ir pilnas neziņas un trīsu, gaidot, kad tie viens otram atklāsies. Dzeltenais pāris – divi kolēģi – maldīsies dienesta romāna žanrā un tajā, kā neiemīlēties. Par darbu pie filmas stāsta Toms Harjo, iesākot ar atšķirības iezīmēšanu starp foto un kino mākslām.

Īsi pirms Pasaules diktāta latviešu valodā tiekamies arī ar rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš šogad ir teksta autors, un Jaunā Rīgas teātra aktieri Gerdu Lapošku, kurš lasīs tekstu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Valsts valodas dienā, sestdien, 15. oktobrī, pulksten 12.20 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē astoto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu, kuram devis nosaukumu "Krāsaina saule virs pelēkiem jumiem",  īpaši šim nolūkam ir radījis latviešu rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris. Rīgā, Gaismas pilī, to lasīs Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška.   

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Stāsta sagatavošanā piedalījusies arī Latviešu folkloras krātuves ilggadīgā pētniece Māra Vīksna Latvijas folkloras kustība ir daļa no Baltijas Dziesmotās revolūcijas, kas 20. gadsimta 80. gados veicināja lielas politiskās pārmaiņas un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Folkloras kustība ietvēra pieaugošu sabiedrības interesi par latviešu kultūras mantojumu un tajā iesaistījās daudz aktīvu cilvēku. 80. gadu beigās tie bija vairāk nekā 100 folkloras ansambļi, taču interesentu loks bija daudz plašāks un savijās ar citām Latvijas kultūras jomām – gan amatniecību, gan mākslām, izglītību, novadpētniecību, žurnālistiku un vides aktīvismu. Folkloras kustība kļuva par spēcīgu pilsoniskas iesaistes, alternatīva dzīvesveida un radošuma izpausmi Padomju Savienības pēdējā dekādē. Bet kā tas sākās? Par pagrieziena punktu bieži tiek uzskatīts liels latviešu tradicionālās mūzikas koncerts, ko 1978. gadā rīkoja Latviešu folkloras krātuve jeb toreizējais Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors. Protams, folkloras kustības tapšanai ir arī sava priekšvēsture Latvijā, kā arī plašāks starptautisks konteksts, proti, atdzimstošā interese par tautas mūziku Amerikā un daudzās Eiropas valstīs jau 50. un 60. gados. Arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā folkloras kustība sākās agrāk nekā Latvijā un tas bija pamudinājums arī latviešiem. Latvijas folkloras kustības uzplaukums 80. gados galvenokārt saistās ar folkloras izzinātājiem amatieriem, kas dibināja folkloras kopas un padziļināti interesējās par folkloru. Tomēr pirms tam 70. gados izšķiroša nozīme bija tieši folkloristiem zinātniekiem. Jau kopš 1947. gada ik vasaru kādā Latvijas vietā notika liela folkloristu ekspedīcija. Ekspedīciju noslēgumā folkloristi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem organizēja koncertu, kurā uzstājās labākie ekspedīcijas laikā sastaptie teicēji. Gatavojoties koncertiem, folkloristi reizēm izveidoja vietējo dziedātāju un muzikantu etnogrāfiskos ansambļus, kas turpināja darboties arī pēc koncerta. 1978. gadā notika 30. ekspedīcija un pirmo reizi tā aptvēra visus Latvijas kultūrvēsturiskos reģionus. Visa ekspedīcija bija veltīta gandrīz tikai noslēguma koncerta dalībnieku meklēšanai. Lielais noslēguma koncerts notika 1978. gada 14. oktobrī Rīgā vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā 25, kur šobrīd norit Jaunā Rīgas teātra remonta darbi. Šis bija pirmais ekspedīciju noslēguma koncerts galvaspilsētā, kur tradicionālo mūziku tolaik vēl nebija pierasts dzirdēt. Koncerts bija pārpildīts un ilga vairākas stundas, un to filmēja operators Andris Slapiņš. Lielu ietekmi uz latviešu kultūras interesentiem atstāja arī muzikologa Arnolda Klotiņa un dzejnieka un tulkotāja Knuta Skujenieka izvērstie raksti presē. Koncertā piedalījās visu Latvijas novadu tradicionālie dziedātāji un lauku kapelas. Par koncerta kulmināciju kļuva 1977. gadā folkloristu iepazītās Dignājas dziedātājas. Krāšņajā koncertā piedalījās arī Otaņķu, Bārtas, Alsungas, Aulejas, Salnavas, Briežuciema, Saunas un Vecpiebalgas dziedātāji, kā arī Rencēnu, Smiltenes, Jersikas un Augstrozes muzikanti. Pēc koncerta sāka veidoties arvien vairāk folkloras kopu un arī folkloristu ekspedīciju darbs neapstājās un nav apstājies vēl šobaltdien. *** Aicinām iesaistīties pētījuma tapšanā, uzrakstot atmiņas par folkloras kustības laiku no 1978. līdz 1991. gadam: http://jauta.garamantas.lv/ un/vai pievienojoties Facebook grupai "Folkloras kustības vēsture Latvijā". 1978. gada koncerts Vairas Strautnieces fotogrāfijās Stāsts tapis pētījuma “Folkloras kustība Latvijā: resursi, ideoloģijas un prakses” (Nr. lzp-2021/1-0243) ietvaros.

Valmieras Drāmas teātra ēka šobrīd ir drupu kaudze, kuras Apaļajā zālē četru stundu ilgā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” jaunie teātra aktieri kaismīgi sarunājas par idejām un to izliktajām lamatām. Romānu “Velni” Fjodors Dostojevskis sarakstīja kā revolucionārisma kritiku, vīlies 1860. gadu studentu nemieros, atceroties savu dalības Petraševska nelegālajā grupējumā pieredzi. Kurā brīdī jaunu cilvēku runas par labāku nākotnes sabiedrību pāraug asiņainā terorā? To, cik pirms simts piecdesmit gadiem tapušā Fjodora Dostojevska romāna “Velni” tēmas sasaucas ar mūsdienām, pirmais pamanīja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, romāna nodaļu izmantojot  izrādē “Post Scriptum”. Režisors Elmārs Seņkovs, viņš arī šī raidījuma sarunbiedrs, spēra soli tālāk, burtiki pamanot romāna salāgojamību ar mūsdienām. Kas gan tāds notiek romānā “Velni”? Bariņš situētu jaunu cilvēku dzer šampanieti un runā par labākas nākotnes sabiedrības modeļiem. Viņi ir studenti, šo to  palasījuši no sava laika progresīvo autoru darbiem. Paralēli, kā jau jauni cilvēki,  risina savstarpējās attiecības, iemīlas un šķiras, līdz kādā brīdī tas viss pāraug noziegumā – reālā teroraktā un nebūt ne idejas vārdā veiktā slepkavībā. Kāpēc?   Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta četru stundu ilgā, jutekliski iedarbīgā teātra pieredzē – Valmieras teātrī tapušajā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska”. Spēlē Valmieras jaunie aktieri, un izrādē fascinē tieši atskārta, ka romāna darbība patiesi tikpat labi varētu notikt arī mūsdienās. Deviņi aktieri, ap simts skatītāji, kuri, tikai brīžiem aptumšotajā zālē, redz arī viens otra reakciju. Pēc otrā starpbrīža mēs jau viens otru pazīstam, un rodas sajūta, ka te, līdzīgi kā lugas sižetā, notiek kādas puslegālas organizācijas tikšanās. Arī tāpēc, ka tieši šobrīd Valmieras teātra ēka ir drupās, tas ir skats, kas mazliet atgādina fotogrāfijas no Ukrainas karadarbības skartajām vietām, un šai izjauktajā ēkā, mazliet līkumojot pāri ielai, jādodas uz telpu, kas palikusi neskarta, tā ir Valmieras teātra Apaļā zāle. Elmāra Seņkova uzstādījums izrādē ir nerunāt par Krieviju. Taču notikumu konteksts neizbēgami spiežas virsū:  Eiropa, Latvija vairs nav droša vieta, un, domāju, kopš Krievijas – Ukrainas kara sākuma katram ir nācies kaut kādā veidā tur notiekošo samērīt ar savu dzīvi, kaut vai – piespraužot Ukrainas karodziņu, izlemjot stāties Zemessardzē.

Smiļģa dārzā ir roze Šoša, tā iestādīta tad, kad aktrise Regīna Razuma saņēma balvu, jo Regīna bijusi Šoša Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kabalas noslēpumi", kas veidota pēc Zingera darbu motīviem. Savu lekciju par godu Nobela prēmijas saņemšanai jidiša rakstnieks Jichoks Baševis Zingers (angliskajā pasaule – Aizeks Baševis Singers) veltīja jidišam - "trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība".  Šajā pašā – 1978. gadā angļu valodā klajā nāca Zingera romāns ''Šoša", kas veltīts gan cilvēciskām jūtām, gan ir simbolisks mīlas stāsts savai tautai un valodai. Romāna centrā ir tikko pilngadību sasniegušais rabīna dēls Ārons Greidingers, kurš 20. gadsimta 30. gados atgriezies savā bērnības pilsētās Varšavā un apņēmies kļūt par rakstnieku. Nejauši ieklīdis dzimtajā Krohmalas ielā, ebreju geto, viņš sastop savu bērnības draudzeni – vientiesīti Šošu. Latviešu "Šošas"  izdevumam ir divas tulkotājas – Irēna Birzvalka un Māra Poļakova. Savā pēcvārdā Māra Poļakova raksta: "Tulkotājs, kad viņš vai viņa izlemj tulkot pasaulslaveno autoru, Nobela prēmijas laureātu Jichoku Baševis Zingeru, vispirms dara ko tādu, ko savā profesionālajā praksē,  visticamāk, vēl nekad nav darījis: Viņš izvēlas oriģinālu." Apjomīgajās un izsmeļošajās piezīmēs savukārt iespējams uzzināt, ko nozīmē "šamess", "hupe", "cuciks", "Toire", "dibeks" un daudzi citi jēdzieni jidiša pasaulē. Jichoka Baševis Zingera ''Sošu" izdevusi "Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Neparedzama. Izaicinoša. Būvdarbi nerit pēc plāna. Tādas prognozes izsaka jaunajai Valmieras Drāmas teātra sezonai. Kā būvlaukumā motivēt aktierus un saglabāt savus skatītājus, Kultūras rondo parrunājam ar teātra direktori Evitu Ašeradenu un režisoru Tomu Treini. Tā vietā, lai runātu par teātra radošajām iecerēm, mums nākas runāt par būvnieku un Valsts nekustamo īpašumu strīdiem. Ar cerību, ka Valsts nekustamo īpašumu vadība beidzot aizbrauks un apskatīsies, kāda izskatās Valmieras teātra būvbedre un kādos apstākļos strādā teātra darbinieki, šo tematu nākamnedēļ turpinās mūsu ziņu kolēģi. Ir zināma jau pieredzētā sajūta, kad mūsu studijā bija cita Nekustamo īpašumu vadība un bija problēmas ar Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju. Šoreiz saruna par Valmieras drāmas teātri. Bet neskatoties uz to, ka nākas strādāt "būvbedrē", teātrim netrūkst arī radoši ieceru. Valmieras Drāmas teātris divus iestudējumus šīs sezonas repertuāram sagatavoja jau Valmieras Vasaras teātra festivāla laikā – Toma Treiņa asprātīgo izrādi “Rinda” un dejas izrādi “Plaušas”. Taču sezonas sākuma galvenais akcents būs Elmāra Seņkova iestudējums “Nelabie. Pēc Dostojevska”, kam dramaturģisko materiālu veidojusi Justīne Kļava. “Dostojevska “Velni” latviešu teātrī nav redzēti kopš Pētera Krilova leģendām apvītā iestudējuma Daugavpilī.” Novembra sākumā pirmizrāde būs režisora Toma Treiņa un dramaturģes Lindas Rudenes izrādei pēc vācu režisora Vernera Hercoga filmas “Ģimenes romāns” motīviem. Ilzes Blokas diplomdarbu “Dzīvais ūdens” teātris parādīja ne pārāk daudz reižu, taču sadarbība ar jauno režisori tiks turpināta, un gaidāms iestudējums bērniem – somu rakstnieka Petra Tamminena stāsts “Kā sagaidīt citplanētieti”. Norvēģu dramaturga Jūna Fosē (tā šo uzvārdu raksta Valmieras teātris, ir lasīts arī Fose un pat Fosse) ģimenes drāmu “Vārds” iestudēs režisors Reinis Suhanovs. 2001. gadā šo lugu teātrī “Skatuve” iestudēja Anna Eižvertiņa. Vēl Valmieras teātris plāno Ineses Mičules iestudējumu – režisore atkal pievēršas sev tuvajai amerikāņu dramaturģijai, šoreiz Jūdžina O'Nīla lugai “Sēras piestāv Elektrai”, radot intrigu, cik daudz no ļoti apjomīgā dramaturģiskā materiāla izvēlēsies (Oļģerts Kroders savulaik to iestudēja saīsinātu). Sezonas otro pusi teātris iezīmē aptuvenāk, norādot, ka Regnāram Vaivaram taps izrāde “Stāsti par dakteriem”, iestudēs arī Indra Roga un Toms Treinis.

Ir tādas sarunas, kuras nobriest un norūgst palēnām, un tad tās kļūst runājamas. Un tāda ir arī šī saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Vili Daudziņu. Ar viņu tikāmies arī pirms gadumijas, kad Vilis Daudziņš radio bija kopā ar četriem topošajiem aktieriem, un saruna bija par jaunajiem un vecajiem "Latviešu stāstiem", kuriem Vilis Daudziņš šoreiz bija režisors. "Tas bija 2004. gadā, kad Alvim [Hermanim] radās ideja, ka vajadzētu uztaisīt izrādi par cilvēkiem, kas ir mums līdzās. Pirms tam jau bijām izveidojuši izrādi "Garā dzīve", kas kaut kādā ziņā ir līdzīga, tikai bez teksta. Tas arī ir cilvēku vērojumos, vecu cilvēku vērojumos pamatots darbs, un tad jau tālāk tas pāriet etīdēs, kā mēs šo izrādi veidojam, kāda ir šo piecu veco cilvēku dzīve vienu dienu komunālajā dzīvoklī," stāsta aktieris. Daudziņš atzīst, ka Jaunajam Rīgas teātrim priekšā varētu būt gaidāma ļoti interesanta sezona: "Mēs ceram, ka beidzot notiks pārvākšanās, mūsu pārcelšanās atpakaļ uz mūsu vecajām mājām, laiku pa laikam es tur aizeju, arhitekte Zaiga Gaile mani uzaicina, un mēs skatāmies, kā tas viss virzās uz priekšu, kā tā māja iegūst aizvien skaidrākas aprises un katra telpa, telpas funkcija, izmērs, gaisma, logi, sākot jau no trim zālēm un pagrabā esošajām samērā lielajām tehniskajām telpām - tur apakšā ir izrakta vesela pilsēta. Bet tik un tā liekas, ka dzīvot vajadzēs diezgan pašauri. Protams, arī tāpēc, ka mūsu trupa ir kļuvusi divreiz lielāka, bet nekad nav tā, ka vietas pietiktu." Jaunajā sezonā gaidāmas vairākas pirmizrādes, taču Jaunā Rīgas teātra repertuārā joprojām būs Viļa Daudziņa izrāde "Vectēvs". Un arī intervijā nākas pieskarties šobrīd skaudriem un nebūt ne vienkāršiem jautājumiem - par karu Ukrainā, par gaidāmo Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. "Tas nebija mūsu karš [Otrais Pasaules karš]. Tā bija grandioza traģēdija, kas padarīja mūsu tautu šobrīd tik ļurkanu, tik nespējīgu konkrēti un skaidri pateikt un izdarīt lietas. Tostarp arī mani. Es jau par sevi runāju. Es ļoti daudzos gadījumos esmu pilns šaubu. Tāpat kā tu... Kad es redzu, kā grūst piemineklis, es tiešām neesmu no grāvējiem.. (iesmejas) Es jau vēl neesmu redzējis, kā viņš grūst, vai ne? Bet ir ārdītāji un ir tie, kam gribas kaut ko saglabāt vai būvēt. Drīzāk es esmu pie tiem otriem. Bet bez tiem pirmajiem nevar. Tas ir skarbi, tas ir grūti, tas ir smagi, bet reizēm ir jāpieņem lēmums par to, ka mēs novelkam strīpu un viss," saka Vilis Daudziņš. Nākamā gada vasarā gaidāma pirmizrāde vēsturiskajai Māra Martinsona spēlfilmai “Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētku tradīcijas tapšanu, filmā Bernhardu Dīriķi spēlēs Vilis Daudziņš. Ap to pašu laiku plānots, ka tiks izdota arī grāmata ar Daudziņa telefonā veidotajiem zīmējumiem.

“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs apmeklētāju uzmanībai piedāvā divas jaunas pastāvīgās ekspozīcijas. Muzeja otrajā stāvā būs aplūkojamas „Klasiskās vērtības”, kuru vidū ir iepriekš vēl neizstādīti mākslas darbi, savukārt trešajā stāvā sadarbībā ar dizaina biroju H2E iekārtota atvērtās koncepcijas ekspozīcija „Dizaina process”, kas rosinās izsekot Latvijas dizaina evolūcijas gaitai no Pirmā no divām jaunajām un pastāvīgajām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ekspozīcijām „Klasiskās vērtības” vēstī par laiku no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Tajā turpmāk varēs doties kopā ar audiogidu, iepazīstot Latvijas ievērojamāko dizaina meistaru daiļradi, piemēram, Jūliju Madernieku, Ansi Cīruli un citus. Tekstus latviešu valodā ierunājis Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš, krievu valodā – Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris Anatolijs Fečins, angļu valodā – žurnālists un rakstnieks Miks Koljērs. Ceļvedis ļauj izzināt dizaina vēsturi arī vieglajā valodā. Audio pastaigā muzejā ir nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču tikpat labi šos stāstus var klausīties no mājām vai jebkuras citas vietas, kur pieejams interneta pieslēgums. Audiogids bez maksas pieejams muzeja profilā lietotnē SoundCloud. Ne tikai par sevis vadītā, bet muzeja sūtību šodien kopumā stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska. Otra jaunā ekspozīcija „Dizaina process” ir stāsts par dizainu no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Tā ir izveidota 3. stāva ekspozīcijā kā eksperimentāla studija, kurā ikviens varēs pētīt un līdzdarboties. Latvijas dizaina vēsturi šeit palīdz izgaismot epizodes piecās tematiskās “stacijās” – “Daba. Vide. Cilvēks”, “Modernā pilsēta”, “Publiskā telpa”, “Forma un materiāls”, “Atvērtās robežas”. Katru informatīvo bloku papildina izcilākie mākslas darbi. Īpaša uzmanība tiek veltīta trim leģendāriem Latvijas dizaineriem un māksliniekiem – Valdim Celmam, Jānim Borgam un Arturam Riņķim. Ekspozīcijā pieejami spilgtākie interviju fragmenti, un tā veidota sadarbībā ar dizaina biroja H2E darba grupu. Stāsta tās vadītāji, dizaineri Inguna un Holgers Eleri. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs saņēma dāvinājumu – vairākus apjomīgus brūna auduma vākos iesietus albumus, kuru lappusēm pielīmēti nelieli audumu fragmenti. Tie ir tekstilfabrikā “Rīgas audums” ražoto zīda audumu paraugi, kurus atdzīvina virtuālās realitātes ekspozīcija “Rīgas audums. Laikmeta raksti”. Interaktīvais lielizmēra ekrāns reaģē uz apmeklētāja klātbūtni un roku kustībām, tādējādi dodot iespēju no attāluma pāršķirt audumus, viļņot tos, aplūkot katru tuvāk, kā arī ieskatīties tekstilmākslas aizkulišu vēsturē foroarhīvā. Projekts tapis sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu “Vividly”, un plašāk pastāsta tā vadītāja Gunita Kuļikovska. Lai palīdzētu jaunākajiem muzeja apmeklētājiem interaktīvi iepazīt ekspozīciju „Dizaina process”, muzejpedagogi izstrādājuši radošus uzdevumus, kuri apkopoti grāmatā. Par tiem stāsta muzejpedagoģe Kristīne Šica. Intereses remdināšanai, pirms doties uz muzeja jaunajām ekspozīcijām, var ielūkoties gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā, gan Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Facebook lapā.  

Jaunā Rīgas teātra paziņojums, ka aktieru trupai pievienosies krievu aktrise Čulpana Hamatova, kas vēl salīdzinoši nesen publiski atbalstījusi Putinu, bet nu iestājusies pret karu un pārcēlusies uz Latviju, raisījis dalītas reakcijas – tai skaitā asu kritiku. Hamatovai pārmet ne tikai agrāko sadarbību ar Krievijas varu, kuru, viņasprāt, pamato vajadzība pēc atbalsta viņas bērnu onkoloģiskajam fondam, bet arī rīcības trūkumu pašlaik, piemēram, sociālajos tīklos nepietiekami runājot par Krievijas īstenoto karu Ukrainā. LTV raidījumā "Kultūrdeva" aktrise atzina, ka nav pietiekami izmantojusi savu platformu, lai informētu savus sekotājus, bet arī taisnojās, ka ikdienā sociālos tīklos nemaz nelietojot. Uz norādi, ka viņai ir ļoti daudz sekotāju, kuriem varētu stāstīt patiesību par notiekošo Ukrainā, aktrise minēja, ka, viņasprāt, ir to jau izdarījusi: "Vai tas jādara katru dienu?" Aktrise arī vairījās definēt savu misiju šobrīd, sakot, ka "nemāk domāt šādās kategorijās" un "mana misija pašlaik ir nepakļauties provokācijām".

No tehnoloģiju jēgpilnas izmantošanas Dailes teātra vērienīgākajā iestudējumā „Rotkho” līdz mazas formas spēcīgām izrādēm Valmieras drāmas teātrī – tā iekrāsojas šī pavasara jauniestudējumi. Apspriest marta izrāžu jaunumus Laima Slava šoreiz aicinājusi teātra kritiķi Tomu Čeveru. Kopumā, viņaprāt, sezona ir visai vienmuļa, taču ir arī atsevišķas veiksmes un pat mākslas notikumi. Marta mēnesis bijis ļoti aizņemts, ik nedēļu divus vai pat trīs vakarus esmu vadījusi teātrī, skatoties jaunākos iestudējumus.  Visbiežāk esmu vērusi Dailes un Jaunā Rīgas teātra durvis.  Savukārt jaunumi ārpus galvaspilsētas teātriem man vēl jāredz. Tādēļ uz sarunu aicinu teātra kritiķi Tomu Čeveru, kurš redzējis ļoti daudz izrāžu arī ārpus Rīgas un var sniegt pilnīgāku ainu par marta pirmizrādēm, un ne tikai. Sākam ar kādu februāra jaunumu, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja izrāde „Sievietes daļas” Ināras Sluckas režijā. Zinu, ka Tomam šis iestudējums sagādājis gandarījumu, un viņa recenziju par izrādi var lasīt jaunākajā „Teātra Vēstneša” numurā. Vienojamies, ka izrādes 1.cēliens,  kas veidots konceptuālā nosacītībā, iedarbojas spēcīgi. Pirms ielūkojamies marta pirmizrādēs, sākam ar ne tik konkrētu, tomēr interesantu vērtēšanas aspektu.  

LTV raidījuma “Kultūrdeva” vadītājas Henrietas Verhoustinskas raidieraksta “Kultūrdeva” 21. laidiena viešņa ir Jaunā Rīgas teātra aktrise Elita Kļaviņa, kurai pavisam svaiga pirmizrāde teātrī – “10 iemeslu apciemot Kauci”, un kura pēdējos gados darbojas arī kā dokumentālā kino režisore. Viņas jaunākā, otrā filma “Iļģuciema māsas” pirmizrādi nesen piedzīvoja festivālā “Artdocfest Riga”

"Ekspedīcija "Jāzeps"" Jaunajā Rīgas teātrī sākusi ceļu pie skatītājiem. Vai Jāzepam izdodas bedres dibenā ieraudzīt zvaigznes un piedzīvot kritienu augšup, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar iestudējuma režisori Ingu Tropu-Fišeri. Ierakstos Dinas lomas atveidotājās Agates Kristas un Jāzepa lomas atveidotāja Toma Harjo teiktais pēc pirmizrādes un īpašo skatītāju – Roalda Dobrovenska, Veltas Kaltiņas un Jāņa Paukštello* – vērtējums. Raiņa traģēdijas "Jazeps un viņa brāļi" iestudējums skatuvi sasniedza 1920. gada novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, un pirmizrādē bija klāt arī autors, kurš aprīlī bija atgriezies dzimtenē. “Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no vērienīgākajām, kultūrvēsturiski un filozofiski piesātinātākajām un vienlaikus personiskākajām Raiņa lugām. Simts gadus pēc tam režisore Inga Tropa-Fišere Jaunajā Rīgas teātrī iestudē "Ekspedīciju Jāzeps"", Jāzepa lomu uzticot topošajam aktieris Toma Harjo. Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" – ļoti sarežģīts darbs un Jaunā Rīgas teātra jaunie vēl topošie aktieri daudzās svarīgās lomās. Ideja iestudēt darbu pieder režisorei Ingai Tropai-Fišerei un viņa šo ieceri piedāvājusi teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim. "Tikai tagad, kad piedāvāja iestudēt, arī man personīgi bija sajūta, ka tas ir nobriedis līdz kaut kādai pakāpei un man tas ir pašai sirdij tuvs un šobrīd ļoti aktuāls, tādēļ arī uzdrīkstējos tādu pārgalvīgu soli spert, ka piedāvāt teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim kā vienu no variantiem šo darbu," atklāj režisore. "Viss šis process man gan profesionālā, gan cilvēcīgā ziņā ir bijs kā pamatīga ekspedīcija, kāpiens kalnā, mēģinot arvien vairāk sasniegt virsotni. Esmu daudz iemācījusies un ieguvusi. Parasti izvēloties tos grūtākos uzdevumus, kur atbildes tik viegli rokā nedodas, ja nenobīstas no šādas ekspedīcijas, skaidrs, ka pats vari sevi vairāk iegūt. Es domāju, ka tas ir noticis," uzskata Inga Fišere-Tropa. "Lielākais kompliments bija dzirdēt pēc pirmizrādes līdz šim viena no spožākajiem Jāzepiem - Jāņa Paukštello atsauksmi, ka mums ir izdevies, jo ir mums ir piedzimis sava Jāzeps un savi brāļi. (..) Tas arī būt ārkārtīgi garlaicīgi, ja vadītos pēc iepriekšējiem priekšstatiem, kādiem jābūt brāļiem, vai kādam jābūt Jāzepam," vērtē Inga Tropa-Fišere. Slepenas ekspedīcijas laikā pētnieku grupa negaidīti uziet apslēptu eju, kas noved viņus pazemē. Pētot atrastos artefaktus, ekspedīcijas dalībnieki neviļus atbrīvo un iemieso Jāzepa dzimtas stāstu. Sarežģītās dzimtas attiecības noved pie Jāzepa kritiena bedrē, kas Jāzepam sniedz iespēju kļūt par savas bedres arheologu un iepazīt zemapziņas dzīles, kur caur arhetipisko tēlu sistēmu viņš tiek izaicināts veikt dvēseles transformāciju. *Aktieris Jānis Paukštello spēlēja Jāzepu Arnolda Liniņa iestudējumā Dailes teātri; rakstnieks Roalds Dobrovenskis ir grāmatas ‘'Rainis un viņa brāļi” autors un dzejniece Velta Kaltiņa.

Rīgas cirks kā reģionālais cirka mākslas centrs, Rīgas cirks - atjaunotajā vēsturiskajā ēkā ar savu vīziju un mērķiem par cirka mākslu Latvijā. Kultūras rondo saruna ar jauno Rīgas cirka direktori Māru Pāvulu. Kultūras ministrija (KM) atklātā konkursā uz valsts SIA “Rīgas cirks” valdes locekļa amatu trīs pretendentu konkurencē par atbilstošāko izraudzījusi līdzšinējo Rīgas cirka stratēģiskās attīstības vadītāju Māru Pāvulu. Māra Pāvula vairākus gadus strādājusi arī kā Rīgas cirka skolas vadītāja, bijusi biedrības “Sansusī” valdes locekle un producente – mākslas rezidenču programmas vadītāja, kā arī projektu vadītāja un producente vairākās citās nevalstiskajās organizācijās, tostarp Beļģijā un Francijā. Konkursa komisijas priekšsēdētāja, KM valsts sekretāre Dace Vilsone: „Rīgas cirks ir pārmaiņu ceļā. Intensīvi norit vēsturiskās ēkas restaurācijas darbi, tiek veidots jauns – laikmetīgs – cirka repertuārs, savas iemaņas attīsta cirka skolas dalībnieki. Kultūras ministrija ir gandarīta par to, ka jaunā Rīgas cirka vadītāja turpinās iesākto pārmaiņu ceļu, stiprinot cirka mākslas lomu Latvijas un Baltijas reģiona kultūrtelpā. ” M.Pāvula Parīzes VIII Universitātē ieguvusi profesionālo maģistra grādu skatuves mākslā starptautiskās mākslinieciskās sadarbības jomā un bakalaura grādu mākslā, Latvijas – Francijas starptautisko sakaru programmā Latvijas Kultūras akadēmijā.

Atklāta un sirsnīga saruna ar Jaunā Rīgas teātra ilggadīgo aktieri Ģirtu Krūmiņu par teātra lomu izaicinājumiem. Tāpat informēsim par septembra pirmizrādēm un izbraukuma izrādēm profesionālajos teātros. Atbildēsim uz klausītāju jautājumiem. Producē:Neatkarīgā teātra aģentūra.

Jaunā Rīgas teātra aktieri Baiba Broka un Vilis Daudziņš kopā spēlējuši daudzās izrādēs, bet nesen nosvinējuši pirmizrādi izrādei “Dublinieši Miera ielā”. Izrādes režisors Pēteris Krilovs devis neparastus aktieriskus uzdevumus – būt uz skatuves gan pašiem savā “ādā”, gan iejusties Džeimsa Džoisa stāstu varoņu tēlos. Kā abi spriež LTV raidījumā “Kultūrdeva”, režisoram Krilovam gadu laikā izveidojies “precīzs rentgena skatiens”, kas uzreiz ierauga aktieri un spēj nošķirt "falšo un ne-falšo".

“Bezjēdzīgais karš” mūzikā un tekstos – koncerts “Amao Omi” Lutera baznīcā Rīgā 3. septembrī plkst. 20.00. Gija Kančeli opusa "Bezjēdzīgais karš" un baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas dokumentālās literatūras "Cinka zēni" sazobe koncertprogrammā "Amao Omi". Par šī koncerta tapšanu saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu un Rīgas Doma kora skolas jauktā kora diriģentu Jurģi Cābuli. Programma iecerēta, lai caur mūzikas un literāro lasījumu sintēzi sniegtu iespēju kaut uz brīdi apstāties, aizmirst ikdienas rūpes un apdomāt to, kas bijis aktuāls kā pirms simts gadiem, tā joprojām – mīlestība, miers, gaisma un savstarpējs atbalsts. Šī Rīgas Doma kora skolas jauktajam korim būs pirmā tikšanās ar skatītājiem pēc nepilnu divu gadu pauzes. Koncerta programmā iekļauti trīs komponistu - Pētera Vaska, Gijas Kančeli un Jēkaba Jančevska - skaņdarbi. Kančeli skaņdarbs "Amao Omi" jeb "Bezjēdzīgais karš" būs koncerta centrālais opuss, caur kura vēstījumu veidoti programmas saturiskie atzari – bezjēdzība un nozīme, karš un miers, mīlestība un gaisma. Koncertprogrammu papildinās saturiskajiem atzariem atbilstoši literārie darbi, ko savā interpretācijā un vēstījumā atklās Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Koncertā kopā ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori, diriģentu Jurģi Cābuli un aktieri Kasparu Znotiņu stāsies piedalīsies Rīgas Saksofonu kvartets, perkusionisti Ernests Mediņš un Marta Kauliņa, ērģelniece Kristīne Adamaite un pianiste Ilze Kalniņa.

Smiļģa mājas dārzā 2. jūnijā balvas saņēma aktieri Vita Vārpiņa un Ģirts Krūmiņš, režisors Elmārs Seņķovs, baleta māksliniece Regīna Kapuža un profesora Gunāra Bībera pārstāve. Tās ir Latvijas Teārta darbinieku savienības balvas, kuras parasti pasniedz Straptautiskajā Teātra dienā – 27. martā, bet šogad – epidemioloģiskās situācijas dēļ – tas notika tagad un dārzā. Teātris ir āksts, kurš vienīgais pasaka patiesību – tā saka šī gada Smiļģa balvas laureāts režisors Elmārs Seņkovs, aicinot nepārvērst teātri par ko elitāru un saglabāt cilvēcību un brīvību. Sarunās ar teātra izcilniekiem – izskan gan šaubas un jautājumi par laiku, cilvēcību, drošību un radošumu. Baseinā ūdeni ielaida Kultūras akadēmijas studenti, Jaunā Rīgas teātra aktieri dziedāja, absolūti pārsteidzot ne tikai Harija Liepiņa balvas laureātu Ģirtu Krūmiņu. Un izrādās – mums katram ir stāsts par profesoru Gunāru Bīberu, kuram piešķirta Jēkaba Dubura balva. Lilitas Bērziņas balvu par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā pasniegs Dailes teātra aktrisei Vitai Vārpiņai. Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā saņems Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš. Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē pasniegs režisoram Elmāram Seņkovam. Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā saņems Regīna Kaupuža.  Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm pasniegs literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram Gunāram Bīberam.  

20. un 21. maijā tiešsaistē norisināsies ikgadējā Latvijas Kultūras akadēmijas studējošo konference “ZinātMāksla”, aicinot uz diskusijām, sarunām un referātiem par aktuālākajām studentu uzmanības centrā nonākušajām pētnieciskajām tēmām. Tās rīkotāji uzsver pētniecības “dzīvesgribas” nozīmīgumu, kas pieprasa elastību un sīkstumu, sevišķi pandēmijas laikā. Par to, kā radošais process – kurš vienlaikus ir arī izglītības iegūšana – ir iespējams un tiek īstenots aktiermākslas, laikmetīgās dejas un filmu režijas specialitātēs diskusijā, kuru varēsit klausīties šo pēcpusdien tiešsaistē, sarunājās virkne Latvijas Kultūras akadēmijas studentu. Latvijas Kultūras akadēmijas radošo programmu studējošie vakar, protams, attālināti, tikās diskusijā “Radošais process uz pauzes vai pie ekrāniem?”, lai sarunātos par radošā procesa norisi pandēmijas apstākļos. Diskusiju moderēja Kultūras akadēmijas asociētā profesore un teātra kritiķe Līga Ulberte. Konferences “ZinātMāksla” rīkotāji iezīmē, ka tā ir atvērta dažādībai, pretrunīgiem, negaidītiem secinājumiem, paradoksālām atziņām, pie kurām nonākam savas zinātniskās un mākslinieciskās darbības rezultātā. Pēc šīs diskusijas noklausīšanās gan pie paradoksālām atziņām nenonāca nedz klausītājs, nedz, manuprāt, runātāji. Drīzāk, jāsecina, ka radošā studentija atstāj iespaidu par teicamu aprobēšanos apstākļos, kuru galvenā iezīme ir ierobežītba un pastarpinājums. Lūk, viņu pašu stāstījums, vispirms iepazīstinot ar sevi. Endīne Bērziņa, Dramatiskā teātra režijas māksla, 4. kurss šobrīd strādā kopā ar topošo režisoru Klāvu Kuršinu pie izrādes, kas būs paredzēta jauniešu auditorijai, ar nosaukumu “Ko man tagad darīt?”. Endīne šajā projektā ir pieaicināta kā aktrise. Kārlis Arnolds Avots, Dramatiskā teātra aktiera māksla, 4. kurss. Šobrīd aktīvi raksta savu bakalaura darbu. Kārlim sagadījies Latvijas Kultūras akadēmijā studēt veselus sešus gadus. Reinis Ūbelis, Audiovizuālās mākslas 1. kurss, Filmu režijas specialitāte. Emanuēla Zvaigznīte, kura studē Laikmetīgās dejas mākslas programmas, 3. kursā, savā diplomdarbā iesaistīs savu mammu un māsu. Darba tēma: sievišķība, mātes un meitas saikne, lai no mūsdienu racionalitātes, Emanuēlasasprāt, pārceltos arī uz sajūtu līmeni. Tā kā Emanuēlas interneta savienojums sarunas laikā nebija pats stabilākais, vēl varu piebilst, ka viņa aktīvi piedalās arī savu kursabiedru dejas diplomdarbu izstrādēs. Matīss Kaža “Kultūras rondo” klausītājiem jau varētu būt pazīstams ar savu viena kinouzņēmuma inscenējumu “Kino un mēs”, kurā piedalījās Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis. Tā bija lielformāta parafrāze par mūsu kinoklasikas filmām “Ezera sonāte”, “Mērnieku laiki” un “Dubultslazds”. Ritvars Logins, Dramatiskā teātra aktiera māksla, 3. kurss Jaunā Rīgas teātra aktieru studijā.  

Nams Lāčplēša ielā 25. Stāsts gan par pagātnes liecībām - ēkas fizisko un arī radošo vēsturi, gan par tālākredzējumu, atjaunojot ēku Jaunajam Rīgas teātrim. Kultūras Rondo saruna ar arhitekti Zaigu Gaili un Jāni Lejnieku. Ielūkojamies arī Latvijas Radio arhīva ierakstus. Kā kristāla lodē gribētos ieskatīties un zināt, kad atkal varēsim ieiet Lāčplēša ielas 25 namā un būt liecinieki kādai jaunai un jaudīgai Jaunā Rīgas teātra izrādei. Pat trim izrādēm, jo būs trīs zāles. Un kā tur izskatīsies - kas būs no jauna, kas palicis no vecā? Kāds unikāls atradums – laika kapsula no laika, kad šis nams 1901. gadā būvēts kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības nams, mūs iedvesmoja no jauna ieskatīties nama vēsturē. Kas bija, kas ir, kas būs… Šis raidījums tapis, gan rokoties Latvijas Radio arhīvos, gan kopā ar arhitekti Zaigu Gaili pētot senas kartes un jauno maketu. Bez kapsulas teātra ēkā izdevies atrast vēl ko unikālu. Unikāls atradums – tā par kapsulu, ko martā atrada Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā, dzirdēsim sakām daudzkārt.Veicot JRT ēkas pagrabstāva izbūvi, būvlaukumā Lāčplēša ielā 25 tika atrasta kapsula. Ko pirms vairāk nekā 100 gadiem nama cēlāji vēlējušies vēstījumā nodot nākamajām paaudzēm, uzzinājām 12.martā, kad kapsula tiek atvērta. Laima Slava bija starp tiem, kas pirmie ieraudzīja kapsulas saturu. Arhitekte Zaiga Gaile („Zaigas Gailes Birojs un Partneri” ir autori Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas projekta autori) raksturo laiku 19.-20. gadsimta mijā, kad Rīgā zvaigžņu stāvoklis bijis īpaši labvēlīgs – te pilsētas galva ir Džordžs Armidsteds, pilsētas arhitekts – Reinholds Šmēlings, Rīgas galvenais inženieris ir Gustavs Ādolfs Akte, bet Rīgas dārzu un parku arhitekts Georgs Kūfalts. Tas ir laiks, kad apmēram 12 gadu laikā uzbūvēja visu mūsdienu Rīgu, arī namu tagadējā Lāčplēša ielā 25. Tas šķiet neaptverami. Savukārt lai pasekotu šī nama revolucionārajiem likteņiem, var palasīt gan Augusta Deglava „Rīgu”, gan Linarda Laicena „Kliedzošos korpusus”, kur atsauces uz mītiņiem un sapulces Romanova ielā 25, bet ēkas radošajos likteņos palīdzēs orientēties teātra pētniece Rita Rotkale kādā sarunā ar manu kolēģi Rutu Rikši. Atrastā „laika kapsula”, protams, ne tikai ir interesanta ar vēstījumu par laiku, kad nams celts, bet arī uzdod jautājumu, kāds varētu būt mūsdienu vēstījums, mūsu „laika kapsula”. Stāsta Zaiga Gaile. Ir jau izgatavota jauna kapsula, bet ko vēstīt nākamajām paaudzēm? Režisoram Alvim Hermanim bijusi doma, ka aktieri raksta vēstuli par šo laiku, kad ir Covid, kad teātri nevar spēlēt. Ko tad svarīgu varam pateikt par savu laiku, kā tajā dzīvojam un par ko domājam. Taču svarīgi, lai tinte neizplūstu, jāraksta ar zīmuli. 'Sī piebilde tiem, kuri rakstīs… Bet pirms rekonstrukcijas aktieris Gundars Āboliņš bija ar mieru arī Kultūras Rondo izvadāt pa teātra ēkas pagrabiem un stāviem, tas notika 2017. gada maijā. Aktieru stāstus varētu klausīties vēl un vēl, bet šoreiz vairāk domājam par arhitektūru, pārbūvēm un dizainu. Dailes teātra simtgades grāmatā ir īpaša nodaļa „Teātra ēkas”, kuras autors ir Jānis Lejnieks. Tāpēc uzrunāju arī viņu Lāčplēša ielas 25 ēkas jeb „Vecās Dailītes” sakarā. Bet, protams, teātra sirds ir skatuve un, kad ēkā vēl varēja ieiet un paskatīties uz skatuvi, tad to lūdzām novērtēt scenogrāfam Andrim Freibergam. Līdz brīdim, kad scenogrāfiem atkal būs ļauts uzburt savas izrādes telpu vēl jāpagaida, bet darbi turpinās, rūpīgi saudzējot seno un liekot klāt jauno. Zaiga Gaile stāsta par seno nama plānojumu. Un arī par vēl kādu unikālu atradumu – parketu, kas bijis kādreizējā 3.stāva sarīkojumu zālē. Atgriežoties pirmsrekonstrukcijas ekskursijā – Gundara Āboliņa stāsts Smiļģa kabinetā – ar ļoti svarīgu frāzi – kad pazūd leģenda- lieta kļūst par krāmu. Viss būs – saka arhitekte Zaiga Gaile un gribas ticēt, ka būs ne tikai māja, bet būs teātris ar jaunu radošu sākumu. Un skatītāji, kuri nāks un jutīs, domās, maldīsies, strīdēsies… Būs viss, kā teātrī.

Jaunā Rīgas teātra būvdarbu gaitā Lāčplēša ielā 25, Rīgā, veicot pagrabstāva izbūvi, atrasta kapsula, kas satur vairākas 19. gadsimta vēstures liecības – rakstiskus vēstījumus un laikrakstu. Kapsulas saturs nodots Latvijas Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei izvērtēšanai. Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kurš Lāčplēša ielas ēkas un teātra vēstures aizrautīgs izzinātājs, bilst, ka līdz sirds dziļumiem par atradumu būtu aizkustināts aktieris Kārlis Anušēvics. "Viņš šīs mājas vēsturi bija izpētījis un zināja par to tik daudz, kā reti kurš. Mūsu kolektīvā neviens tik daudz nezināja. Viņam šī kapsula būtu mūža notikums. Var jau būt, ka viņš no augšas kaut kur sūtīja to ziņu, lai pusķieģeļa kārtiņu vēl nokaļ. Gan jau viņš tur, augšā, bija dabūjis zināt, ka tāda kapsula ir," bilst Gundars Āboliņš. Restauratore Dace Dubrovska atklāj, ka kapsulā ir daudz interesantu materiālu, tie Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības dokumenti, visticamāk, sakarā ar mājas būvniecību. Daudzi ir no 1901.gada, gada pārskati, avīzes, rokrakstā biedrības protokols, datēts ar 1875. gadu, iespējams, par mājas būvniecību. Tas vēl jāizpēta. Ir dažādi ielūgumi uz Ziemassvētku eglīti, balli, ir arī ēdienkarte. Tāpat Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības likumi un biedru saraksts. Valsts nekustamo īpašumu valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevics atzīst, ka par atradumu bijis pozitīvi saviļņots. Turklāt atradums noticis laimīgas sagadīšanās rezultātā. Nākotnē vērtēs, kur nākotnē kapsulas saturu eksponēt. Viens variants - jaunajās JRT telpās. Griškevics atklāj, ka pavisam drīz būvnieki kopā ar teātra pārstāvjiem iemūrēs jaunās JRT ēkas pamatos vēstījumu nākamajām paaudzēm. Par atradumu stāsts arī raidījumā Pēcpusdiena.  

Šoreiz „Dīvāna kinozālē” vairāki aicinājumi pievērsties franču kino – galvenokārt aizvadītā gadsimta 70. un 80. gadu griezumā. Šīs kino lielvalsts autoru darbi uzrunājuši gan režisoru Aiku Karapetjanu, gan aktrisi Elitu Kļaviņu. Taču tie nebūt nav vienīgie ieteikumi. Režisors Aiks Karapetjans šobrīd strādā pie savas jaunākās filmas “Sema ceļojumi” pēcapstrādes - apskaņošanas un datorgrafikas. Cerams, ka pie skatītājiem tā varētu nonākt nākamā gada ziemā vai pavasarī, bet grafikā iespējamas pārmaiņas atkarībā no tā, kādi būs valstī esošie epidemoloģiskie apstākļi. Scenāriju filmai Aiks raksta pats, sadarbojoties ar krievu autoru Aleksandru Radionovu. Aika Karapetjana “Dīvāna kinozālē” pēdējā laikā skan franču valoda – viņu saista 70.-80. gadu franču kino drāmas, melodrāmas un komēdijas. Tās galvenokārt pasūta DVD diskos, izmantojot tīmekļa veikalus, taču arī platformā “Mubi” ir atrodami gana daudz Francijas izcilo režisoru darbi. Pirmais ieteikums no Aika puses - Žana Žaka Anno 1979. gadā uzņemtā asas satīras pieblīvētā komēdija “Coupe de tete” jeb “Sitiens ar galvu”, angliskajā tulkojumā “Hothead”. Vēl Aiks izceļ franču režisoru Pjēru Granjēru-Defēru, īpaši uzsverot viņa 1971. gadā režisēto drāmu “Kaķis” ar Žanu Gabēnu un Simonu Siņjorē galvenajās lomās. Runājot par neseniem kinopasaules jaunumiem, Aiks Karapetjans piemin režisores Hlojas Žao ainavisko drāmu “Nomadland”, kas ir režisores trešā spēlfilma un jau saņēmusi Venēcijas kinofestivāla "Zelta lauvu", kā arī nupat titulēta ar diviem “Zelta globusiem”. Tā stāsta par kādu sievieti, kura ASV finanšu kraha radīto satricinājumu iespaidā zaudē pilnīgi visu, kas viņai pieder un dodas ceļojumā pa Amerikas Rietumu līdzenumiem. Tomēr Aiks sevi nepieskaita “Nomadu zemes” fanu pulkam. Jaunā Rīgas teātra aktrise un dokumentālo filmu režisore Elita Kļaviņa pamazām noslēdz darbu pie jaunākā dokumentālā kino vēstījuma, kura pagaidu nosaukums ir “Māsas no ilgošanās ciema”. Kopā ar Iļguciema cietuma sievietēm Elita iestudējusi Anotna Čehova lugu “Trīs māsas”, un mēģinājuma procesa laikā atklājās viņu dzīvesstāsti un iemesli, kuri noveduši katru no sievietēm līdz ieslodzījuma vietai. Līdzīgi, kā Aiku Karapetjanu, arī Elitu Kļaviņu pēdējā laikā uzrunājis franču kino, kurš atrodams platformas “Mubi” piedāvājumā. Tas pārsvarā ir dažādu zemju autorkino. Bet aktrisei patīk arī politiskie trilleri. VIņas favorīts ir seriāls "Homeland" (latviski "Svešais starp savējiem"). Šo seriālu var skatīties platformā "Netflix". Trešais Elitas Kļaviņas ieteikums: kriminālseriāls “Vilks”, kuru iespējams skatīties Krievijas tīmekļa platformā Premier.one.  

#34 – šonedēļ esam atpakaļ ar ierasto iknedēļas raidījumu, kurā gan viena centrālā temata vietā šoreiz mums sanāca divi ziņu megatemati. Vispirms ķeramies klāt kinoindustrijā gaisā uzgājušajam spridzeklim, par ko parūpējās "Warner Bros.", kas savas nākamā gada filmas ASV izlaidīs vienlaikus kinoteātros un "HBO Max" straumēšnaas platformā – iztirzājām, kāpēc tāds lēmums pieņemts, vai tas šķiet prātīgs un ko tas nozīmē mums (jo ietekme tam būs uz visu pasauli). Otrs megatemats – "Disney" plāni nākamajem gadiem, kas, protams, ir grandiozi. Kā arī parunājām par Alekseja Učiteļa filmu "Cojs" un Jaunā Rīgas teātra seriālu "Aģentūra". Šajā raidījumā: Kā "Warner Bros." sašūpoja visu kinoindustriju (00:01:19); "Disney" plāni tuvākajiem gadiem (00:48:56); Vai "Cojs" ir par Coju? (01:30:12); Kas notiek "Aģentūrā"? (01:48:52). Montāža – Toms Cielēns.

Jau nedēļu var noskatīties Jaunā Rīgas teātra seriālu "Aģentūra", Alvis Hermanis atklāj, ka skatītāju attieksmi jūt pat vairāk nekā pēc teātra pirmizrādēm, jo to redz daži simti cilvēku, bet šoreiz vai ir redzējuši, vai skatās ļoti daudzi.  "Tie viedokļi arī līdz mums atnāk vairāk nekā parasti," atzīst Alvis Hermanis. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors Alvis Hermanis Kultūras Rondo stāsta par teātra veidoto daudzsēriju mākslas filmu “Aģentūra” un teātra pastāvēšanu jaunajā realitātē. "Mēs rēķinājāmies, ka mūsu skatītāji netiks pie mums, tāpēc izdomājām uztaisīt kaut ko tādu, kas sasniedz pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu," par izvēli veidot seriālu stāsta Alvis Hermanis. Daudzsēriju mākslas filma ir viens no veidiem, kā cīnīties ar dotajiem apstākļiem. "Ko tur velti uz likteņmāti apvainoties, kaut kas ir jāizdomā cits. Šis gadījums ar kino arī bija tāds aizstājējs," atzīst Alvis Hermanis. Bet Hermanis arī min, ka filma kā finansiāls aizstājējs neder. Labākā gadījumā ieņēmumi segs daļu no ieguldītās naudas.  Hermanis vērtē, ka "Aģentūru" skatīties ir daudz vieglāk skatītājiem, kuri ir pazīstami ar kino vēsturi, ar 60.gadu agrīno melnbalto kino. "Kāds bija Antonioni, Hucijevs, franču, itāļu melnbaltais kino. Kuriem pazīstams šāds kino valodas konteksts," bilst Alvis Hermanis. "Viena no tēmām, kas tajā kino ir, ir vecums un jaunība. Melnbaltais kadrs ir ļoti nežēlīgs, daudz nežēlīgāks par krāsu kadru. Melnbaltais kadrs grafiski cilvēka seju, īpaši tuvplānā, parāda daudz nežēlīgāk. Vecums un jaunība man mīļā tēma," turpina Alvis Hermanis. Hermanis arī norāda, ka šī tēma caurvij vispār darbu pie filmas. Līdz šim izskanējis Mārtiņa Grauda kā operatora vārds, bet vēl divi jaunie operatori Dāvids Smiltiņš un Andris Kudors bija iesaistīti seriāla filmēšanā. "Tā arī bija interesanta sadarbība. Ne tikai filmas sižetā vecie ar jaunajiem satiekas, visa komanda – vecie un jaunie profesionāļi," uzskata Alvis Hermanis. Seriāls savā ziņā ir kā desmit stundu garš kustīgs JRT trupas foto. "Man arī liekas, ka tas paliks kā tāds dokumentāls nospiedums par 2020.gada Rīgu. Nezinu, kurā latviešu filmā tik daudz Rīga ir parādīta. Rīgas urbānie latvieši, kā viņi peras pa dzīvi. Vismaz kaut kas paliks mazbērniem. No teātra jau nekas nepaliek," atzīst Alvis Hermanis. Hermanis arī atklāj, ka regulāri sazinās ar teātru pārstāvjiem citās valstīs, kopējais noskaņojums liecina, ka tikai nākamā gada maijā teātri cer atkal klātienē tikties ar skatītājiem.

Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties jaunajam Rīgas domes sasaukumam? Raidījumā "Šodienas jautājums" diskutē vicemērs Vilnis Ķirsis (JV) un opozīcijas deputāts Konstantīns Čekušins (S).

Nacionālā kino centra rīkotajā konkursā finansiālu atbalstu guvuši divas seriālu ieceres: Viens ir stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni Emīliju Benjamiņu, bet otrs – Latvijas detektīvklasiķa Andra Kolberga romāna ''Meklējiet sievieti'' ekranizācija. Konkursam bija iesniegti 16 projekti, no kuriem vismaz pusi ekspertu komisija vērtē kā sižetiski un mākslinieciski ļoti augsvērtīgus. "Konkurence bija ļoti liela, tas bija ļoti labs konkurss. Es noskatījos visas prezentācijas un pati turēja īkšķus par četriem projektiem, un es nebūtu bijusi arī ļoti bēdīga, ja būtu uzvarējis kāds no tiem, un mēs pagaidītu citu izdevību. Tiešām bija ļoti labi projekti," konkursu sarunā Kultūras Rondo vērtē topošā seriāla “Meklējiet sievieti” producente Arta Ģiga. Viņa arī atzīst, ka pārējiem projektiem gatavības stadija bija dažāda un sapratne par to, kā tas būs, bet idejas visas bija labas.  "Tas nozīmē, ka to vajadzētu turpināt, industrija ir gatava. Ja agrāk bija tāds tā kā nedaudz skats pret seriāliem, ka, pirmkārt, ir mazie ekrāni, tas nav īsti lielais kino. Tagad attieksme ir, ka būtībā tas nav seriāls, bet daudzsēriju filmu. Mēs taisām to pašu filmu lielajam ekrānam tikai daudzās sērijās," atzīst Arta Ģiga. Ģiga arī norāda, ka nevienam no atbalstītajiem projektiem nav pilns finansējums, tāpēc vēl liels darbs priekšā. "Visos šajos projektos bija lielas mākslinieciskas ambīcijas, ļoti interesanti risinājumi. Lieliskas idejas," piebilst Arta Ģiga. "Priecē projekti, kas guvuši atbalstu Nacionālā kinocentra konkursā, jo tie jau sākotnēji sevi pieteikuši kā mākslinieciski augstvērtīgu saturu," atzīst kino kritiķe Ieva Augstkalna. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir galēji kritiska par to, kas līdz šim ražots Latvijas apstākļos attiecībā uz seriāliem. "Man nešķiet, ka tie ir  pietiekami augstas kvalitātes. Iespējams, viena lieta, kas šiem seriāliem, pietrūkst, ir ticamība. Bet tehniska ticamība, pietrūkst, kaut kāda noskaņa, kurai skatītājs vēlas sekot no epizodes uz epizodi," analizē Ieva Augstkalna. Viņa arī atzīst, ka šie produkti ir vērsti, lai izklaidētu, un nav tendēti, lai atzītu kā mākslinieciski augstvērtīgus. Seriāla “Meklējiet sievieti”, kura kopējais budžets ir 802 041 eiro un darba uzsākšanai konkursā tiek piešķirti 470 058 eiro. Tam būs divi režisori, abi arī scenārija līdzautori – televīzijas specifikā pieredzējušais Armands Zvirbulis (arī seriāla “Sarkanais mežs” līdzrežisors) un Dzintars Dreibergs (spēlfilmas “Dvēseļu putenis” režisors). Seriāla pamatā likts Latvijas kriminālžanra klasiķa Andra Kolberga romāns “Meklējiet sievieti” (1996), kas aptver plašu sabiedrības spektru un plašu laikmetu ainu, jo darbība notiek dinamiskajā un dramatiskajā “lielo iespēju laikā” – 90. gadu Latvijā –, bet notikumu saknes iesniedzas padomju laikos un Atmodas procesos. Savukārt filmu studijas "Mistrus Media" seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene" galveno lomu atveidos Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, citās lomās būs redzami atpazīstami latviešu aktieri. Pie seriāla strādās trīs režisori Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Kristīne Želve. Daudzsēriju filmas scenāristu komandu veidos Ivo Briedis, Māra Zālīte, Baņuta Rubess un Aiva Birbele. Šis pieteikums saņēmis vislielāko punktu skaitu konkursā. Arta Ģiga sola, ka abi seriāli būs redzami jau 2021.gada vēlā rudenī.  

Klāt piektdiena, kad apspriežam aizvadītās nedēļas interesantākos notikumus. Jaunā Rīgas domes koalīcija dala amatus, ir vienošanās par trim vicemēru posteņiem, lai vieta vadībā tiek katrai koalīcijas partijai. Tikmēr spēcīgu sabiedrības reakciju izraisīja ziņa par uzņēmuma „Pasažieru vilciens” iespējamo nosaukuma maiņu uz „Vivi Latvija” – sociālo tīklu lietotāji plaši dalījās ar asociācijām un pārdomām par šo ideju. Runāsim arī par citām norisēm. Par aktualitātēm diskutē žurnāla „Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla TVNET žurnālists Iļja Kozuns un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.

Klāt piektdiena, kad apspriežam aizvadītās nedēļas interesantākos notikumus. Jaunā Rīgas domes koalīcija dala amatus, ir vienošanās par trim vicemēru posteņiem, lai vieta vadībā tiek katrai koalīcijas partijai. Tikmēr spēcīgu sabiedrības reakciju izraisīja ziņa par uzņēmuma „Pasažieru vilciens” iespējamo nosaukuma maiņu uz „Vivi Latvija” – sociālo tīklu lietotāji plaši dalījās ar asociācijām un pārdomām par šo ideju. Runāsim arī par citām norisēm. Par aktualitātēm diskutē žurnāla „Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla TVNET žurnālists Iļja Kozuns un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.

12. septembrī Latgales vēstniecībā "Gors" izskanēs koncertuzvedums “Latgolys freska”, kas ir veltījums dzejniecei Annai Rancānei jubilejā. Uzvedumā uz skatuves būs arī pati dzejniece. Pasākums līdz ar Covid-19 pandēmijas dēļ tika pārcelts no 25.aprīļa un tagad rudenī piedzīvos pirmizrādi. Jaunā Rīgas teātra aktrises Baiba Broka koncertuzvedumā iejutīsies dzejnieces Annas Rancānes tēlā, būs uz skatuves, ja tā var teikt, viņas dubultniece. “Jā, es esmu iekļuvusi tādā lielā straumē, tādā sev ļoti, ļoti sen gatavotā, es sevi sen esmu nobriedinājusi, ka esmu gatava šai straumei, dot vārdu savai otrai identitātei – latgaliskajai identitātei, kas ir puse no manis kā cilvēka,” par savām sajūtām un latgaliskās identitātes sajušanu stāsta aktrise Baiba Broka. “Man māte ir vidzemniece un tēvs ir latgalietis, un es līdzšinējo dzīvi esmu vairāk Vidzemē jutusi sevi, un tagad Viesturs [Kairišs] ir uzaicinājis, un es esmu neprātīgi laimīga, ka es jūtu ļoti daudz ko sevī rodam vai atmostamies caur tikšanos ar Annu un Latgali. Un tieši šajā uzvedumā es jutu, ka tas ir dziļi, dziļi manī, un neesmu nejauši šeit Viestura izvēlēta. Jo tas, kādas stīgas viss kopā – gan mūzika, gan Annas dzeja, gan Annas teksti – ko tas manī skar, es to pat nenojautu.” Koncertuzveduma “Latgolys freska” radošajā komandā ir diriģents, uzveduma mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, horeogrāfe Jana Jacuka un vēl citi. Koncertuzvedumā skanēs Andreja Selicka, Riharda Zaļupes, Jāņa Ivanova, Ingara Gusāna, Oskara Stroka darbi, latgaliešu tautasdziesmas un arī garīgās dziesmas. Muzikālo vēstījumu nodos Latvijas Radio koris, etno dziedātāja Biruta Ozoliņa, Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks, pianists Rihards Plešanovs, tautas muzikants un mūzikas instrumentu meistars Aleksandrs Maijers un vēl citi.

30.jūlija vakarā festivāla „RojaL” atklāšanā uz lielā ekrāna pirmizrāde režisora Matīsa Kažas filmai un vienlaikus – teātra izrādei „Kino un mēs”, kuras dramaturģiju veido triju aktieru kopdarbs: Andris Keišs, Egons Dombrovskis un Jānis Skutelis pētījuši Rīgas Kinostudijas oficiālo un kuluāru vēsturi, kā arī padziļināti pētījuši trīs leģendāras latviešu kinofilmas. Izrādes centrālā tēma ir Latvijas padomju laiku aktierkino. Tās līdzautori un arī visu lomu atveidotāji ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, Liepājas teātra aktieris Egons Dombrovskis un improvizācijas teātra aktieris, stand-up komiķis Jānis Skutelis. Kopā ar režisoru Matīsu Kažu trijotne pēta leģendāras Rīgas Kinostudijā uzņemtas kinolentes, cenšoties rast atbildes uz dažādiem jautājumiem, piemēram, vai Voldemāra Pūces brāļu Kaudzīšu klasiskā romāna “Mērnieku laiki” ekranizācijā aktierspēles ekspresīvā groteska ir laikmeta zīme vai vienkārši pārspīlēta stilizācija; kāpēc Vara Braslas “Ezera sonātē” Gunārs Cilinskis savu kaislīgo mīlestību spēlē tik introverti; un kādus noslēpumus slēpj Aloiza Brenča kriminālfilma “Dubultslazds” – kuras varoņi šķiet neticami naivi. Jānis Skutelis vērtē, ka var tikai aptuveno nojaust, kāds bijis klimats filmēšanas laukumā.  "Salīdzinot ar mūsdienu pasauli, tie ir cita kalibra cilvēki. Tajā laikā Brenčs [Aloizs] un Streičs [Jānis] ir grandi, kas var darīt brīnumu lietas. Arī aktieru mijiedarbība ar režisoru, mūsdienās ko tādu ir grūti novērot. Sajūta ir. Ir ceļojums laikā, vismaz man," atzīst Skutelis. Andris Keišs uzskata, ka šis darbs ir radīšana, atsperoties no citu radīšanas.  "Citu radīšana ir notikusi 70.-80.gados, tā ir nostaļģijas un salda piegarša tam visam ir. Tas ir ļoti patīkami," uzskata Keišs. Egons Dombrovskis min, ka viņi arī devušies uz Kino muzeju, kur pētījuši dokumentālos ierakstus, sēžu protokolus, kas sagādājuši daudz pārsteigumu. Iepazinuši arī filmu oriģinālos scenārijus. Reizē “Kino un mēs” ir arī izrāde par Rīgas Kinostudiju. Tāda apjoma un nozīmes centralizēta kino ražošanas uzņēmuma, kāda mūsdienu Latvijā vairs nav, tāpēc izrādes veidotāji pievēršas laikam, kad tajā vēl kūsāja dzīvība. Režisors Matīss Kaža atklāj, ka iecere, ko varēs redzēt Rojā un, iespējams, vēl kaut kur, ir viens variants. Bet ir doma šo darbu pārcelt citā formātā uz skatuves, bet tā būs cita izrāde.  Režisors arī min, ka viņam ir personiska saikne ar Rīgas kinostudiju, jo viņa vectēvs bijis otrais režisors, tas, kurš organizē dzīvi filmēšanas laukumā. "No viņa arī palikuši visādi stāsti par dzērājiem operatoriem, dziesmām, kas viņam tika dziedātas un citām kinostudijas aizkulisēm. Viņš starp citu tieši ar Brenču strādāja pie vairākām filmām," atklāj Matīss Kaža. Izrādes “Kino un mēs” operators, kurš to uzņems vienā dublī, būs Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece Līga Krāsone, skaņu režisors Jevgenijs Načiss. Izrādes dramaturģiju veidojuši paši aktieri, pētot Rīgas Kino muzeja materiālus, filmu scenārijus, kino vēstures un teorijas grāmatās, intervējot Rīgas Kinostudijas aktierus un darbiniekus, kā arī smeļoties pašu fantāzijā. Filmu-teātra izrādi „Kino un mēs” 30. jūlijā pulksten septiņos iespējams skatīties arī tiešsaistē, biļetes meklējamas tīmeklī.  

Šī gada Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus telefoniski sveicām 27.martā, jo ārkārtējās situācijas dēļ balvu pasniegšana klātienē tika atlikta. Pēc diviem mēnešiem balvas ir svinīgi pasniegtas Jaunā Rīgas teātra aktrisei Regīnai Razumai, Nacionālā teātra aktierim Gundaram Grasbergam, baleta māksliniecei Intai Karulei – Teikmanei un jauno aktieru audzinātājai Annai Eižvertiņai. 1.jūnija pēcpusdienā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un vēlāk arī dārzā bija svētki. Atgādinām, ka fonds RAMPA jau septiņus gadus rīko koncertu (parasti pirmajā jūnija pirmdienā), kas veltīts Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Tā kā pašlaik tas nevar notikt, Fonda pārstāvji aicina noskatīties kādu no iepriekšējo gadu uzvedumu ierakstiem un atbalstīt teātra vecmeistarus ziedojot.  

“Kā uz asfalta zaļš stādiņš atrod iespēju izlauzties, arī teātri atrod veidu kā pielāgoties,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo šī brīža situāciju teātros vērtē Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers. Viņš atklāj, ka šobrīd jau Valmierā paralēli notiek trīs mēģinājumi, teātris ir gandrīz sadalīts trīs daļās, katrs ansamblis iet pa savām durvīm. “Izrādes top, process notiek, bet savādāk,” bilst Meiers. Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš min, ka šobrīd ir grūti runāt par nākotni. “Bet domāju un ceru teātris dzīvā formā, dzīvas saskarsme formā, piedzīvojuma formā tajā brīdī, kad 300, 400 vai 1000 skatītāju skatās vienu notikumu un pēc divām trim stundām beidzas un izgaist un ir notikums tikai tiem cilvēkiem, nepieciešamība pēc šādas pieredzes saglabāsies. Cilvēki gribēs redzēt tādu teātri. Teātris ir ekskluzīva mākslas un tāda tā arī saglabāsies. Cilvēkiem vajag redzēt emocijas, idejas, dzīvus cilvēkus uz skatuves. Šajā ziņā nekas nemainīsies,” vērtē Daudziņš. Aktieris atzīst, ka izrāžu veidošana, sazinoties ar tehnoloģiju starpniecību teātrī nav nekas jauns, jo jau pirms vairākiem gadiem, kad režisors Alvis Hermanis daudz strādāja Eiropā, ar sava teātra aktieriem jauniestudējumus viņš veidoja ar tehnoloģiju palīdzību, beigās tikai satiekoties klātienē. Daudziņš atklāj, ka Jaunajā Rīgas teātrī 1. jūnijā sāks filmēt seriālu "Aģentūra". Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis gatavojas vasaras sezonas atklāšanai Dailes teātrī. Viņš atzīst, ka uz aizvadīto ārkārtas situācijas laiku raugās nedaudz atšķirīgi. “Teātris bez dzīvās komunikācijas nav teātris, var atrast visādas blakusformas, bet šis bija brīnišķīgs laiks izdarīt lietas, par kurām iepriekš tikai sapņoji,” vērtē Lauris Dzelzītis. “Darbs visu šo periodu bija tikpat intensīvs kā vidējā noslodze sezonas laikā. Strādāju pie monolugas, tagad top koncerts vasaras sezonas atklāšanai.” Raksturojot teātra darbību šajā brīdī, kur daudz tiek izmantotas tehnoloģijas, Mārtiņš Meiers norāda, ka “teātris ir šobrīd ieskrējis stabā, apdullis un meklē veidu, kā virzīties uz priekšu un atrast ceļu pie skatītāja. Pagaidām šāds posms. Nedomāju, ka tas paliks kā atsevišķa un obligāta disciplīna, kā agrāk nebūs, ietekme būs”. Arī Vilis Daudziņš min, ka pašiem aktieriem pietrūkst dzīvās reakcijas no visiem klātesošajiem mēģinājumā. “Tie četri, pieci, vai desmit lodziņi tomēr ir tāds neliels ārprāts. Īpaši, kad visus pārņem emocijas, sāk kliegt, un zoom programma veidota tā, ka mēs redzam to, kurš visaktīvāk žestikulē. Zināmas šausmas tās ir,” atzīst Daudziņš. Lauris Dzelzītis par pārmaiņām Dailes teātrī kopumā atzīst, ka šis ir pārmaiņām parocīgs laiks. “Teātris tukšs, vari daudz brīvāk rīkoties, uztaisīt digitalizētu kostīmu noliktavu, uztaisīt milzu revīziju," pārmaiņas Dailes teātrī vērtē Dzelzītis. Viņš uzskata, ka vienmēr, kad notiek kaut kas nesankcionēts, to var izmantot to kā iespēju. Šajā gadījumā Dailes teātris un jaunā vadība to dara veiksmīgi.

Teātra dienas izcilības balvas šogad piešķirtas aktrisei Regīnai Razumai, aktieriem Gundaram Grasberga un teātra pedagoģei Annai Eižvertiņai. Savukārt Latvijas Profesionālā baleta asociācija Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu par mūža ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģijā pasniegs Intai Karulei-Teikmanei. Parasti tās pasniedz Starptautiskajā teātra dienā. Jaunā Rīgas teātra aktrise Regīna Razuma saņems Lilitas Bērziņas balvu par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā. "Tas man bija neiedomājami liels pārsteigums. Man piezvanīja no Teātra savienības, kad biju uz ielas. Es biju ļoti apstulbusi. Man pirmā mirklī likās, ka tas varbūt ir joks. Protams, Lilitas Bērziņas balva, es esmu neiedomājami priecīga," raidījumā Kultūras Rondo atzīst aktrise Regīna Razuma. "Es nekad nebiju pat iedomājusies, ka es to varētu  saņemt, jo manas lomas un mana teātra pieredze ir tāda visai dīvaina. Man vienmēr pārsvarā bijušas otrā plāna lomas, kuras es arī ļoti esmu mīlējusi un man šķiet, ka man viņas piestāv, jo es neesmu līdere arī teātrī. Esmu neiedomājami pateicīga par tādu manu novērtējumu." Latvijas Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs saņems Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā. "Man vienmēr šis vārds Harijs Liepiņš bijusi augstāko standartu firmas zīme. Tas ļoti daudz nozīmē. Savu vārdu kaut kur tuvumā dzirdēt Harijam Liepiņam, tas vien ir neticami. Ārkārtīgi liels novērtējums. Es jūtos ļoti pagodināts," gandarīts Gundars Grasbergs. Režisore un teātra pedagoģe Anna Eižvertiņa Jēkaba Dubura balvu saņems par jauno aktieru audzināšanu un ieguldījumu teātra pedagoģijā 45 gadu garumā. "Man sajūta ir brīnišķīga, es jūtos novērtēta. Šī balva... Negaidīju viņu, vai gaidīju ļoti ilgi, var arī tā teikt. Es pateicos Teātra darbinieku savienībai un visiem teatrāļiem, kas man to ir novēlējuši, jo viņa man ir nozīmīga. Tas rāda mana darba vajadzību," atzīst Anna Eižvertiņa. Pašreiz paredzēts, ka balvas pasniegšana notiks Latviešu teātra dibināšanas dienā - 2. jūnijā - E. Smiļģa Teātra muzejā.

Jaunais Rīgas teātris (JRT) un teātra trupa "Kvadrifrons" ārkārtas stāvokļa laikā piedāvās literatūras lasījumus tiešsaistē. Abi teātra kolektīvi turpmākos vakarus piedāvās noveles no Džovanni Bokačo darba "Dekamerons". Kā zināms, "Dekamerona" darbība norisinās mēra laikā, kad desmit jauniešiem kādā villā pie Florences stāsta 100 stāstus, tādējādi cenšoties aizmirst par epidēmiju. Jaunā Rīgas teātra tiešsaistes lasījumu ciklu "JRT lasa grāmatas mājās" iesāka aktieris Gundars Āboliņš, kurš turpmākās dienas skatītājiem no mājām lasīs fragmentus no "Dekamerona", savukārt ciklu turpinās citi JRT aktieri ar pašu izvēlētu grāmatu lasījumiem. Dž. Bokačo "DEKAMERONS" Lasa: Gundars Āboliņš / Ievads from Jaunais Rīgas teātris on Vimeo. Teātra trupa "Kvadrifrons" jau 15. martā uzsākusi videolasījumu projektu "Kvadrifrona Dekamerons", saukts arī Princis Galeoto, kurā simt noveles ārkārtas stāvokļa dienās izstāstīs trupas komanda, viņu draugi, radi un paziņas. Dalību projektā jau apstiprinājušas dažādas sabiedrībā un kultūras aprindās zināmas personas. Katrs noveles lasījums tiks publicēts katru dienu - sākot no 15. marta pulksten 19.00 līdz ārkārtas stāvokļa beigām – "Kvadrifrona" sociālo tīklu kontos.  

No 20. gadsimta pirmās desmitgades līdz septiņdesmitajiem gadiem – tik plaša amplitūda aptverta Jaunā Rīgas teātra iestudējumā „Meklējot Spēlmani”, līkumojot caur lielvaru nomaiņām, kuras sevišķi jūtami ietekmēja radošās aprindas. Izrādes centrā trīs mūsu kultūras vēstures izcilības - Eduards Smiļģis, Aleksandrs Čaks un Pēteris Pētersons. Saruna ar režisoru Gati Šmitu un aktieriem Vili Daudziņu, Ģirtu Krūmiņu un Andri Keišu.  Ierakstā skan dialogs starp Eduardu Smiļģi un Felicitu Ertneri Jaunā Rīgas teātra iestudējumā „Meklējot Spēlmani”. Lai arī tas stāsta par reālām mūsu kultūras vēstures figūrām, tostarp arī par Aleksandru Čaku, Mildu Grīnfeldi, Liliju Štengeli, Emīliju Viesturi, Jūliju un Pēteri Pētersoniem – galvenajā lomā ir pats teātris. Ne tikai kā mākslas forma, bet kā dzīves redzējums un augstāko vērtību kopums.

Kāda solās būt jaunā „Kultūrdeva” Latvijas Televīzijā? Pirmais raidījums šovakar, bet Kultūras Rondo studijā šodien Mārtiņš Ķibilds, Kristīne Kamorovska un mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis. Latvijas Televīzijas jaunās sezonas pirmajā kultūras raidījumā "Kultūrdeva" pie raidījuma vadītāja Mārtiņa Ķibilda viesosies Latvijas etnomūzikas grupas "Auļi" dalībnieki. Pirmajā raidījumā tikšanā arī ar skatuves leģendām – Gundaru Āboliņu un Regīnu Razumu, lai ielūkotos Jaunā Rīgas teātra izrādes "Vēlā mīla" iestudējuma tapšanā. Izzinot neparastus kultūras procesus un Latvijas talantus, Kristīne Komarovska devusies uz Naujienu, lai pētītu, kā top lielākais musturdeķis pasaulē, ar kuru 2020. gadā plānots pārsegt Daugavu. Raidījumu Latvijas TV skatieties otrdienās plkst. 19.30.

Sarežģījumi Jaunā Rīgas teātra pārbūvē, Rīgas pils atjaunošanas projekta virzība, Mārstaļu ielas 6 ēkas pārtapšana par Rakstniecības un mūzikas muzeju, topošā krātuve Pulka ielā, Vāgnera nama iespējamā izmantošana un izstāžu zāles „Arsenāls” atjaunošana. Kultūras Rondo studijā par Valsts nekustamo īpašumu pārziņā esošo kultūrbūvju stāvokli un iesākto projektu virzību izvaicājam Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) valdes locekli Kitiju Gruškevicu, juridiskās pārvaldes direktoru Ojāru Valkeru un attīstības pārvaldes projektu direktoru Jāni Ivanovski-Pigitu. Kopā ar Ingvildu Strautmani VNĪ pārstāvjus izvaicā Anita Bormane no „Latvijas Avīzes” un Māra Rozenberga no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcija Būvuzņēmums “RERE Būve 1” piedāvā valstij noslēgt mierizlīgumu attiecībā uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcijas projektu, solot segt daļu no papildu izdevumiem. VNĪ pārstāvji šobrīd vērtē būvnieku iesniegto piedāvājumu. "Esam pamanījuši, ka ir iesniegts darbu izpildes grafiks uz vienas lapas,. Ir piedāvāts pagarināt darbu izpildes termiņus no divien gadiem līdz četriem. NO iesniegtā grafika nevar izdarīt secinājumus, cik pamatota ir atspoguļoti darbu secība un termiņi. Būvnieks arī piedāvājis papildus izmaksas, vēlas, lai VNĪ papildus segtu 1,6 miljonus eiro un pats gatavs segt 900 000," skaidro Ojārs Valkers. "Šobrīd mūsu skatījums ir tāds, ka šādi būtiski grozījumi būtu pretrunā ar Publisko iepirkumu likumu," turpina Valkers. "Jāskatās, vai nekropļojam konkurenci," norāda Kitija Gruškevica. "Kad bija iepirkus, piedalījās vairāki būvnieki, bet varbūt piedalītos vēl vairāk, ja viņi zinātu, ka termiņš ir nevis divi, bet četri gadi un summa ir par 1,6 miljoniem lielāka." Sākotnēji piedalījās 15 būvnieki, atlasīja 8, piedāvājumus iesniedza divi. "Skatāmies, vai novērsīsim visus drošības noteikumu pārkāpumus. Jāpārliecinās, vai ēka tiek būvēta droši," bilst Gruškevica. Ja netiks panākts mierizlīgums, VNĪ vēlas izsludināt jaunu iepirkumu un var arī iekļauties saprātīgā termiņā, lai nezaudētu Eiropas Savienības finansējumu. Šobrīd spēkā esošo tiesas aizliegumu izsludināt jaunu iepirkumu, VNĪ pārsūdzēs. Okupācijas muzejs un Nākotnes nams Bija paredzēts, ka Okupācijas muzeja būvdarbus pabeigs 2019.gada 30.septembrī. Kā iepriekš publiski paudām demontējot apdari vecajā ēkā, konstatēja, ka konstrukcijas neatbilst plānotajam un aprēķinātajam. Nācās vienā daļā ēkas apturēt būvdarbus un veikt papildus izpēti," skaidro Jānis Ivanovskis-Pigits.  Papildus veiktā izpēte apstiprinājusi, ka konstrukcijas nav nestspējīgas. Nācās pārstrādāt konstrukciju sadaļu. Tagad ir saņemts jaunais risinājums, tas iesniegts būvniekam izmaksu pārskatīšanai "Ceram, ka līdz 5.septembrim mēs ar būvnieku vienojamies par jauno termiņu un iespējamo sadārdzinājumu," turpina Jānis Ivanovskis-Pigits. Būvdarbu sadārdzinājums varētu 200 – 300 tūkstoši eiro. Paralēli  tika veikti darbi Nākotnes namā. Kopumā būvdarbu termiņš varētu pagarināties pa 8-9 mēnešiem. Pulka ielas krātuves "Vairāk nekā 90 % darbu ir paveikti. Veicam arī būvuzraudzību, kā jebkurā būvniecības procesā arī šeit ir kādi defektācijas akti, kur lielākā daļa jau novērsti," skaidro Gruškeviča. Ēkai jābūt nodotai ekspluatācijā 30. septembrī. Arī būvējot šo ēku, bija termiņa pagarinājums un finansējuma pieaugums. Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvieta "Mārstaļu ielā notiek projektēšanas darbi, ceram, ka nākamā gadā varēs veikt būvdarbu iepirkumu un uzsākt pārbūves darbus. (..) Telpas Pils ielā bija lielākas. Muzejam ir neērtības, jo ir jāpārprojektē ekspozīcija," norāda Gruškeviča. Savukārt ēkai Pils ielā, kur iepriekš mājoja muzejs, VNĪ meklē, kas tur varētu atrasties, vēlētos saglabāt tai kultūras funkciju.  

Jaunais Rīgas teātris jaunajā sezonā sola deviņus jauniestudējumus un izrādēs iesaista arī topošos aktierus. Joprojām visvairāk jautājumu raisa Lāčplēša ielas ēkas rekonstrukcijas gaita.

Šodien runāsim par būvniecību un projektiem, kuriem ir liela sabiedriskā nozīmē. Vērtēsim, kā sokas ar darbiem objektos, kurus pārauga VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Vasara ierasti ir aktīvākais būvniecības periods, taču kādā būvlaukumā šobrīd valda pilnīgs klusums. Stāsts ir par leģendāro Smiļģa māju Lāčplēša ielā, vēsturisko Dailes un Jaunatnes teātra ēku, nu jau desmitiem gadu Jaunā Rīgas teātra skatuvi. Kādēļ šajā objektā jau krietnu laiku ir dīkstāve un kā sokas darbi citos svarīgos projektos, par to šodien saruna raidījumā Krustpunktā. Sarunā piedalās arhitekte Zaiga Gaile,  VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes locekle Sigita Janvāre,  Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš un Būvkompānijas RERE GRUPA valdes priekšēdātājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš. Telefonintervijās dzirdēsit: Jaunā Rīgas teātra valdes locekli Gundegu Palmu un Latvijas Okupācijas muzeja direktoru Gunāru Nāgelu.

Tuvojoties gada nogalei, ierakstu sērijā „Cilvēks ziņu virsrakstos” mēs meklējam stāstus aiz gada lielajiem ziņu virsrakstiem un uzrunājam cilvēkus, kuri ļauj ielūkoties šo notikumu aizkulisēs. Un šodien pievērsīsimies kādam notikumam kultūras laukā, kas formāli noslēdzās šā gada vasarā, bet ar kura sekām iesaistītie cīnās joprojām. Un tā ir Jaunā Rīgas teātra ilgi gaidītā pārcelšanās uz pagaidu telpām Tabakas fabrikā. Šodienas stāsta varonis, JRT tehniskais direktors Ainis Grīnbergs, kolēģei Mārai Rozenbergai šo notikumu raksturo vienā vārdā: murgs.