Podcast appearances and mentions of mateo salvini

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Las noticias que debes conocer esta tarde, con Isabel Villar.

Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Le 13 avril dernier, Marine Le Pen s'entretenait avec le quotidien italien La Repubblica. L'entretien n'a pas fait beaucoup de bruit en France mais il en dit long sur celle qui a su tirer son épingle du jeu de la séquence de la réforme des retraites. La députée s'est exprimée pour dire que non, elle n'est pas la sœur jumelle de Giorgia Meloni, et qu'elle est fidèle au populiste Mateo Salvini. Car contrairement à la leader de l'extrême droite française, qui reste droite dans ses bottes eurosceptiques et russophiles, la présidente du Conseil italien est pro-Union européenne et pro-OTAN. De son côté, le président du Rassemblement national Jordan Bardella a effectué une visite de deux jours à Rome, au cours de laquelle il a rencontré les membres de la Ligue du Nord de Salvini mais pas ceux de Fratelli d'Italia, le mouvement de Georgia Meloni. Si elle est influente en France, Marine Le Pen ne l'est pas en Europe. Et elle semble rater les grandes transformations à l'œuvre dans les esprits d'une Union européenne bien décidée à se protéger de la menace russe. Alors, peut-elle porter réellement son projet politique? Le monde devant soi est un podcast hebdomadaire d'actualité internationale présenté par Christophe Carron, avec Jean-Marie Colombani, directeur de la publication de Slate.fr, et Alain Frachon, éditorialiste au Monde spécialisé dans les questions internationales. Direction et production éditoriale: Christophe Carron Prise de son, montage et réalisation:: Aurélie Rodrigues Présentation: Christophe Carron Musique: «True Messiah», DJ Freedem Si vous aimez Le monde devant soi, pensez à l'exprimer en nous donnant la note maximale sur votre plateforme de podcast préférée, en en parlant autour de vous et en laissant vos commentaires sur les réseaux sociaux. Suivez Slate Podcasts sur Facebook et Instagram.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās. Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā. Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai. Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā 25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu. Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu. Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu. Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija. Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini. Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Le Parlement européen est encore sous le choc des résultats inédits des élections en Italie, avec la victoire de la coalition la plus à droite de tous les temps depuis la Seconde Guerre mondiale. C'est en effet un attelage entre Forza Italia de Silvio Berlusconi et les droites beaucoup plus extrêmes de la Ligue de Mateo Salvini et des Frères d'Italie de Giorgia Meloni qui rafle la majorité dans les deux chambres. Giorgia Meloni va prendre la tête d'un gouvernement dont le programme inquiète beaucoup Bruxelles. La future présidente du Conseil italien affiche une ultra-orthodoxie sur les questions sociétales : avec un discours anti-LGBT, "pro-vie", anti-migrants et de préférence nationale. L'Italie, troisième économie de la zone euro, doit encore toucher 140 milliards de fonds de relance européen, mais Giorgia Meloni renégocie les conditions. Enfin, ses alliés de coalition mettent en doute l'opportunité des sanctions contre Vladimir Poutine, questionnant la solidarité géopolitique et l'unité des 27 sur l'Ukraine.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Am 25. September sind vorgezogene Neuwahlen zum Parlament in Rom. Als eine zentrale Figur der römischen Politik entwickelt sich Giorgio Meloni. Würden die Italiener bereits an diesem Sonntag wählen, wäre die Sache klar: Giorgia Meloni, die Chefin der nationalkonservativen Fratelli d'Italia würde als Minister Präsident das Land in einer Koalition mit der Lega von Mateo Salvini und der Forza Italia von Silvio Berlusconi führen. Ein Gespräch mit Marco Gallina, der für Tichys Einblick die italienische Politik vor allem jetzt in den heißen Zeiten vor der kurzfristig anberaumten Neuwahl zum Parlament beobachtet. https://www.tichyseinblick.de

Direction l’Italie cette semaine. En pleine crise sanitaire, économique et politique, celui qui apparaît comme le Sauveur, Mario Draghi, a formé un gouvernement d’union nationale il y a tout juste un mois, réussissant à fédérer presque tous les partis et convertissant même l'eurosceptique Mateo Salvini en europhile. La troisième économie de la zone euro, qui a enregistré en 2020 l'une des pires chutes du PIB avec un plongeon de 9 %, compte beaucoup sur la manne de plus de 200 milliards d'euros du fonds de relance européen, conditionnée à un plan national détaillé des dépenses.

Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju.  Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību. Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas? Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi. Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos. Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju. Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro. Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī. Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā. Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā. Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas. Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies. Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.

Lega-leider Mateo Salvini wil een einde maken aan de linkse heerschappij in de Italiaanse regio Emilia-Romagna. En dat zou nog kunnen lukken ook. Een overwinning die de Italiaanse politiek en daarmee ook de Europese Unie op zijn grondvesten zal doen schudden.

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

   Episode 5. Mateo Salvini caracole. Le vice-président du conseil italien et leader de la Ligue (ex ligue du nord) est l’homme fort du gouvernement Conte en place depuis un an. Sa popularité est énorme comme l’atteste le score que vient de réaliser son parti aux élections européennes (35%). Proche du RN de Marine Le Pen, du Hongrois Victor Orban, Salvini est classé sous l’étiquette « valise » « populiste ». Lui-même aime brouiller les pistes, même si son style rappelle parfois celui du Duce, il est sans doute trop simple de le considérer comme un héritier des fascistes. Dans ce cinquième épisode j’ai demandé à l’historien Marc Lazar, co-auteur avec le chercheur italien Ivo Diamanti de « peuplecratie » de nous parler la situation italienne et au-delà de ces populistes qui se présentent en champion de la démocratie. Une démocratie directe, immédiate, appuyée sur internet et les réseaux sociaux. C'est le 5ème épisode de ce podcast Auteur : Sylvain Attal Réalisation : Damien Someville Un podcast 2tal Productions Références : Peuplecratie par Marc Lazar et Ivo Diamanti, éditions Gallimard Extraits d’Envoyé Spécial (France 2), France 24, le journal, le débat de France 24, Gabriel Attal (LREM) aux les 4 vérités (France 2), l’invité de Jean-Jacques Bourdin (RMC) Jean Christophe Lagarde (secretaire général de l’UDI). Musique : Toto Cutigno, l’Italiano (1983) (T. Cutugno, C. Minellono) Générique : Les Temps Modernes (Charles Chaplin, United Artist) JS Bach par le trio Jacques Loussier. Soutenez Les Temps Modernes en lui donnant 5 étoiles et en laissant vos commentaires.

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti. Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma. 2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.   Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.   Valdības krīze Spānijā Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.  

Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.

It's the Midday International Newswrap: the President returned to Washington this week after histrionics at the G7 meeting in Canada, and history-making in Singapore.Mr. Trump had great things to say about Kim, and stunningly negative things to say about Justin Trudeau, the Prime Minister of Canada, one of our greatest allies. Is a denuclearized Korean Peninsula more possible this week than it had been in many months? Italy and the United States both toughened their stance on migrants. Attorney General Jeff Sessions ended asylum protections for those fleeing domestic and gang violence, whilst Italian Interior Minister, Mateo Salvini, doubled down on his commitment to stem the flow of immigrants arriving in Italy by turning away a rescue boat of more than 600 migrants from Libya. Spain has granted them safe harbor. Tom speaks with Christine Hong, Associate Professor at UC Santa Cruz and executive board member of the Korea Policy Institute. Dr. Hong joins us on the phone from Santa Cruz, California. And, Julian Borger, World Affairs Editor at The Guardian, joins Tom on the line from DC.

con ENZO MOAVERO, MATEO SALVINI, TONIO BORG e CARLOTTA SAMI