Podcasts about moldovas

Stuudios on finantstehnoloogia ettevõtte Iute Group tegevjuht ja kaasasutaja Tarmo Sild. Saame teada, mis ettevõte Iute on ja millega Moldovas, Albaanias, Põhja-Makedoonias ja Bulgaarias tegeleb. Hetkel on Iutel käimas võlakirjade vahetus- ja tagasiostupakkumine. Räägime võimalustest, mille vahel investoril valida. Vaata lähemalt: https://iute.com/et/volakiri Podcastis esitatud teave on informatiivne, tegemist ei ole investeerimissoovituse ega nõustamisega. Enne investeerimisotsuse tegemist tuleb investoril tutvuda prospekti, kogu ametliku teabe ja riskidega. Vajadusel küsi nõu asjatundjalt. Investeerimisteenuste pakkuja on AS LHV Pank. Emitent on IuteCredit Finance. Esitatud teave ei ole täielikult või osaliselt, otseselt ega kaudselt avaldamiseks ega levitamiseks Ameerika Ühendriikides, Austraalias, Kanadas, Hongkongis, Jaapanis, Uus-Meremaal, Lõuna-Aafrikas ega mõnes muus riigis ega muul viisil sellistes olukordades, kus avaldamine või levitamine oleks ebaseaduslik. Siin sisalduv informatioon ei tähenda müügi ega ostu pakkumist, samuti ei toimu võlakirjade müüki ega pakkumist üheski jurisdiktsioonis, kus selline pakkumine, kutse või müük oleks ilma seaduses sisalduva erandita või kvalifikatsioonita ebaseaduslik. Isikud, kelle valdusesse see teadaanne võib sattuda, on kohustatud endale teadvustama ja järgima kõiki selliseid piiranguid.

Latvija jaunajā "Moneyval" ziņojumā cer nostiprināt panākto cīņā ar nelikumīgas naudas atmazgāšanu. Pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča aicinājuma 4. novemrbī Rīgas pilī notiek diskusija par mākslīgā intelekta centra izveidi Latvijā. Ārvalstīs dzīvojošā diaspora izglāba Moldovu no atgriešanās Krievijas apskāvienos. Šāds ir viens no secinājumiem pēc Moldovas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, kurā uzvarēja līdzšinējā valsts vadītāja eiropeiski noskaņotā Maija Sandu. Floridas latvieši ar dalītām jūtām gaida ASV prezidenta vēlēšanas.

(02:00): Mette Frederiksen med opsang til skolebørns-forældre: Urimeligt, siger forening. Medvirkende: Regitze Spenner Ishøy, næstformand i Skole og Forældre. (16:00): Moldovas pro-europæiske præsident, Maia Sandu, har vundet præsidentvalget og fortsætter dermed på posten. Medvirkende: Søren Jensen, ambassadør i Moldova. (41:00): Iowa-hviskeren sender chokbølger i det amerikanske valg: Kan Harris vinde i Midtvesten? Medvirkende: Mads Dalgaard Madsen, USA-ekspert. Værter: Kasper Harboe & Anne Philipsen. See omnystudio.com/listener for privacy information.

Hingedekuu juhatab “Kahe vahel” saates külalisena sisse Euroopa Parlamendi sotsiaaldemokraadist saadik ning kirjanik Sven Mikser. Juttu tuleb eesseisvast demokraatia pidupäevast USA-s ning selja taha jäänud demokraatia pidupäevadest Moldovas ning Gruusias. Uue Euroopa Parlamendi esimeste kuude poliitikatest ning mõistagi Ukraina sõjast ja Eesti poliitikast. Saadet juhivad Ainar Ruussaar ja Timo Tarve.

Ugens Radio Information handler om Statsrevisorernes kvælstofskritik, valgene i Moldova og Georgien, abortkampen i USA og en ulækker, men virkelig god horrorfilm om (kvinde)kroppen   Iltsvindet i de danske fjorde og langs kysterne er værre end nogensinde. Men kontrollen med landbrugets udledning af kvælstof er »mangelfuld«, og myndighederne ved derfor reelt ikke, hvor meget gødning landmændene spreder på markerne. Sådan lyder Statsrevisorernes opsigtsvækkende hårde kritik af Fødevareministeriet og Miljøministeriets tilsyn. Så kan vi overhovedet stole på, at de tal, der ligger til grund for den grønne trepart, er retvisende? Og kan vi have tillid til de myndigheder, der efterfølgende skal holde øje med, at aftalerne bliver fulgt? Marie Sæhl forklarer. Og så skal vi til valg i to små, fattige europæiske stater, der ikke desto mindre kan få meget stor betydning – også for resten af Europa. I søndags vandt den pro-europæiske fløj uhyggeligt snævert en folkeafstemning om at indskrive i Moldovas forfatning, at landet ønsker optagelse i EU. Og lørdag i denne uge vil parlamentsvalget i Georgien vise, om det vil lykkes den pro-russiske regering at få endnu en valgperiode. Et geopolitisk spil om magtbalancen mellem Vesten og Rusland udspiller sig lige nu ved stemmeboksene i de to lande, siger korrespondent Martin Gøttske. Han er igennem fra Tiblisi. Og så skal vi selvfølgelig også forbi et andet valg, ja, du gættede rigtigt, dét ovre i USA. Fotograf Sigrid Nygaard og Moderne Tiders Mikkel Vuorela rapporterer fra Arizona, der er en af de ti delstater, som afholder afstemninger om abort samme dag som præsidentvalget – og hvor demokraterne håber, at ikke mindst kvinderne møder op ved valgstederne (og så lige stemmer på Harris, når de nu alligevel er der). Du kan i øvrigt høre meget mere om abortens betydning i amerikansk politik i ugens Radio USA. Lone Nikolajsen anmelder 'body horror'-filmen The Substance, der havde premiere i denne uge. Den handler om Elisabeth Sparkle (Demi Moore), en tidligere Hollywood-stjerne, nu vært på et aerobicshow på morgen-tv, der er eksistentielt ude at skide, fordi hun fylder 50. »En satirisk monsterfortælling om den mandsdominerede underholdningsbranches forelskelse i den unge kvindes krop og midaldrende kvinders deraf afledte selvhad,« mener Lone Nikolajsen.

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

40 sievietēm atceltas līdz gada beigām plānotās valsts apmaksātās krūts vēža rekonstruktīvās operācijas Koalīcijas pārstāvji noraida deputātu kvotu iespējamību 2025. gada budžetā; sola atbalstīt atsevišķus opozīcijas priekšlikumus. Neoficiālie rezultāti liecina, ka vairākums Moldovas iedzīvotāji ir atbalstījuši valst virzību uz Eiropas Savienību. Medijs: Izraēla nosūtījusi ASV dokumentu ar savām prasībām konflikta ar 'Hizbullāh" izbeigšanai.

(02:00): Marginaler adskiller Moldovas folkeafstemning om at skrive landets EU-ambitioner ind i forfatningen. Medvirkende: Jens-Kristian Lütken, landsformand for Europabevægelsen. (31:00): Rygterne spreder sig: Nordkoreanske soldater kæmper for Rusland. Medvirkende: Peter Viggo, lektor ved Forsvarsakademiet. (42:00): Den tyrkiske tv-station NTV oplyser at Fethullah Gülen er død. Medvirkende: Hetav Rojan, har forsket i Tyrkiet på Dansk Institut for Internationale Studier og Center of War Studies på Syddansk Universitet. Værter: Kasper Harboe og Mathias Wissing.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gluži kā olimpiskajās spēlēs piedalās valstis, kuras nav ANO atzītas, tāpat arī raidījumā Diplomātiskās pusdienas piedāvājam stāstus par teritorijām, kuras dažādu iemeslu dēļ nav starptautiski atzītas, bet kuras ir nozīmīgas un intelektuāli aizraujošas pašas par sevi. Šoreiz raidījums veltīts vienai no tām, kuru esam pieminējuši 2020. gada novembra raidījumā par Moldovu, bet tieši šobrīd gan ukraiņu neatlaidīgās varonības dēļ, gan Moldovas straujās virzības uz Eiropas Savienību dēļ ir vērts aplūkot atsevišķi. Runa ir par Piedņestras Moldāvu Republiku. Piedņestra jeb Transnistria, kā to angliski dēvē, ir tikai viens no separātiskajiem reģioniem pasaulē. Un tas arī ir tikai viens no tā saucamajiem iesaldētajiem konfliktiem. Un vēl vairāk – šis ir tikai viens no tiem, kurus ir radījusi Krievija, brūkot Padomju Savienībai. Iesaldētie konflikti ir termins, kuru lieto, lai apzīmētu situāciju, ka aktīvā karadarbības fāze ir pabeigta, bet miera līgums nav noslēgts. Tas nozīmē, ka karš jebkurā brīdī var atsākties. Šādi iesaldētie konflikti pasaulē ir virkne: Kašmiras reģionā starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu, Korejas pussalā starp abām Korejām, komunistiskās Ķīnas un Taivānas attiecības, Sektors C Rietumkrastā, Rietumsahāra Marokā, Kosova, Ziemeļkipra, kā arī Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā. Piedņestra, Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī bijusī Kalnu Karabaha ir Krievijas uzturētie iesaldētie konflikti, kas tai ļāvuši nodrošināt militāro un politisko klātbūtni situācijās, kas citādāk tai nebūtu pieejamas. Kalnu Karabahas situācija pavisam nesen atrisinājās, kad Azerbaidžāna atkaroja reģionu no Krievijas atbalstītās Armēnijas. Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir sašūpojis notiekošo arī citās mākslīgi veidotajās republikās. Neaizmirsīsim, ka Krievija iesaldēto konfliktu aktīvu veidošanu bija padarījusi par savu ārpolitisko instrumentu. Vēl 2022. gadā divas dienas pirms uzbrukuma Kijivai, Putins bija pasludinājis neatkarību Doņeckas Tautas Republikai un Luhanskas Tautas Republikai, ko jau 2014. gadā bija sācis ar vardarbību atņemt Ukrainai. Rezultātā lielāko daļu no šādiem separātiskajiem reģioniem pārējā pasaule neatzīst. Šīs republikas tendējas atzīt viena otru, bet, kas interesanti, pati Krievija ANO līmenī nemaz neatzīst šos valstiskos veidojumus. Tostarp arī Piedņestru. Piedņestru vispār atzinušas ir tikai Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī kādreizējā Artsaha jeb Kalnu Karabaha. Viņas pat ir izveidojušas starptautisku organizāciju, kurā trijatā ietilpst, ar nosaukumu Demokrātijas un Tautu Tiesību kopiena.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Postimehe «Sõjastuudios» on külas Lavly Perling, kes nõustab Ukraina ja Moldovat korruptsioonivastases võitluses. Kui muidu räägitakse palju lahingusituatsioonist, siis on oluline rääkida olukorrast ühiskonnas ja võitlustest teistel rinnetel. Endine peaprokurör Lavly Perling on olnud juba aastaid tegev Ukrainas ja Moldovas, et vähendada korruptsiooni nendes riikides ning aidata kaasa justiitssüsteemi reformimisele. Mõlemas riigis kuulub Perling komisjonidesse, mis viib läbi taustakontrolle näiteks kohtunike suhtes. Moldova parlamendi poolt ametisse nimetatud komisjoni moodustamisest sai 15. juunil aasta. Uurime, kuidas nendel riikidel korruptsioonivastase võitlusega läheb ning millised ohud varitsevad. Kui korruptsioon on riigis suur, ei jõua ka suur osa abina antud relvastusest rindele. Saatejuht on Erkki Koort.

I dagens episode av Utenriksmagasinet Mir snakker vi om Moldovas president, Maia Sandu, sitt besøk i Norge. Vi snakker også om hvorfor Kinas Xi Jinping har vært på Europa turné. Vi snakker også om krigen på Gaza nå som en invasjon av byen Rafah truer. Til slutt snakker vi om Saudi Arabias ambisiøse eller tåpelige fremtidsprosjekt: byen Neom. I studio har vi Eirik Eitrheim, Isac Bartvik Jørgensen, og Marie Reitan. Produsent er Magnus Nordal Røtnes. Ansvarlig redaktør er Sofie Larsen Nesdal.

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Terorakts Maskavā. Vjetnamā no amata atkāpies jau otrais prezidents gada laikā. Prezidenta vēlēšanas Slovākijā. Aktualitātes analizē ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Asinskārie pret asinskārajiem Pašreiz pieejamie dati liecina, ka 22. marta teroristu uzbrukumā koncertzālei „Crocus City Hall” Piemaskavas pilsētā Krasnogorskā nogalināti 139 cilvēki, no kuriem lielum lielais vairums ir Krievijas pilsoņi, daži – Baltkrievijas, Kirgizstānas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Moldovas pilsoņi. Upuri miruši vai nu no teroristu lodēm, vai gājuši bojā iebrucēju izraisītajā ugunsgrēkā. Vairāk nekā 180 cilvēki ievainoti. Atbildību par teroraktu jau nākamajā dienā uzņēmās grupējuma Islāma valsts teritoriālais atzars – „Islāma valsts – Horasānas province”. Horasāna ir reģions Irānas ziemeļaustrumos, taču vēsturiski šis apzīmējums attiecināts uz daudz plašāku reģionu, kas aptver mūsdienu Afganistānu, Tadžikistānu, daļu Uzbekistānas un Turkmenistānas. Minētais Islāma valsts atzars bāzējas pamatā Afganistānā, pie tam ir nedraudzīgās attiecībās gan ar tur valdošo talibu režīmu, gan ar Irānas varu. Atbalsta struktūras grupējumam ir arī Tadžikistānā, no kurienes, pēc visa spriežot, nāk četri terorakta īstenotāji. Visai pārsteidzošā kārtā šai četrotnei, pastrādājušai masu slepkavību Piemsakavā, izdevās pamest nozieguma vietu. Viņus aizturēja gandrīz 350 kilometrus uz dienvidrietumiem no Maskavas, Brjanskas apgabalā. Jādomā, ka teroristu mērķis bija Baltkrievijas robeža, taču Kremļa rupori, ieskaitot pašu vadoni Putinu, nekavējās apgalvot, ka notikušajā ir iesaistīta Ukraina. Svētdien četri aizdomās turamie tika nogādāti Maskavas tiesā, un viņu fiziskais stāvoklis liecināja par notikušu fizisku izrēķināšanos, par ko varēja spriest no iepriekš sociālajos tīklos cirkulējušajiem videoierakstiem. Viss notikušais liek uzdot daudz neglaimojošu jautājumu par Krievijas drošības dienestu darba efektivitāti, sevišķi ņemot vērā to, ka rietumu izlūkdienesti jau kādu laiku iepriekš brīdināja par iespējamu teroraktu Krievijā. Taču, kā norāda eksperti, agresorvalsts attiecīgās struktūras savā darbībā šobrīd orientējas uz režīma pretinieku vajāšanu un iebiedēšanu, līdz ar to īstu terora draudu novēršanai kaut kā nepietiek kapacitātes. Sociālisms ar cilvēciskām vājībām Vjetnama ar tās simts miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Indoķīnas pussalā un savulaik Padomju Savienības galvenais sabiedrotais Dienvidaustrumāzijā. Līdz ar padomju totalitārisma sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gados pārmaiņu periods iestājās arī Vjetnamā, tomēr, atšķirībā no vairuma kādreizējo padomju bloka locekļu, šī valsts izvēlējās Ķīnai līdzīgu ceļu, liberalizējot tautsaimniecību, taču saglabājot kompartijas stingru kontroli politikā. Tā nu šobrīd oficiāli Vjetnama joprojām ir sociālistiska republika, kura Vjetnamas Komunistiskās partijas vadībā attīsta sociālistiski orientētu tirgus ekonomiku. Visumā šī pieeja izrādījusies produktīva, un valsts, par spīti negatīvai reputācijai politisko brīvību un cilvēktiesību ziņā, ir veiksmīgi piesaistījusi ārvalstu investīcijas un, salīdzinot ar gadsimta sākumu, vairāk nekā desmitkāršojusi iekšzemes kopproduktu gan absolūtos skaitļos, gan uz vienu iedzīvotāju. Tomēr arī Vjetnamu visnotaļ skārusi šīs attīstības teju neizbēgamā blakne – augsts korupcijas līmenis, ar ko bijusi saistīta jau otrā Vjetnamas prezidenta demisija pēdējo pāris gadu laikā. Prezidents Nguens Suans Fuks 2023. gada janvārī atkāpās no amata un pārtrauca politisko darbību pēc tam, kad bija atklājušās krāpnieciskas shēmas valsts Covid analīžu iepirkumos. Savukārt šī gada 21. martā demisionēja viņa sekotājs Vo Vans Thuongs. Amata pamešana saistīta ar eksprezidenta darbību Kvangngajas provinces kompartijas sekretāra amatā no 2011. līdz 2014. gadam. Pāris nedēļas iepriekš tika arestēts kā esošais provinces administrācijas vadītājs, tā viņa priekšgājējs šai amatā. Kā domā daudzi analītiķi, desmit gadus senā pagātne varētu būt „uzpeldējusi” Vjetnamas varas cīņu kontekstā. Nākamgad gaidāms Vjetnamas Komunistiskās parijas 14. kongress, kurā, visdrīzāk, tiks izraudzīts jauns faktiskais valsts vadītājs – kompartijas ģenerālsekretārs, ciktāl pašreizējam līderim Nguenam Fu Čongam aprīlī apritēs astoņdesmit. Eksprezidents tika uzskatīts par vienu no galvenajiem pretendentiem uz šo amatu, savukārt kā vēl viens nopietns pretendents tiek minēts sabiedriskās drošības ministrs To Lams, kura pakļautībā atrodas visas iekšlietu un iekšējās drošības struktūras. Vēl viena nopietna pretendente esot kompartijas centrālkomitejas Organizatoriskās komisijas vadītāja Čonga Ti Māja. Kā jau ierasts līdzīgās totalitārās sistēmās, arī šī varas cīņa, paredzams, risināsies aizkulisēs, un pārējai pasaulei tiks paziņots tikai oficiāli formulēts rezultāts. Slovākija izvēlas prezidentu Sestdien, 23. martā, notika Slovākijas Republikas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, vēlētājiem balsojot par vienu no deviņiem kandidātiem. Slovākija ir parlamentāra republika, un prezidentam tajā ir lielākoties reprezentatīvas funkcijas, ja neskaita īpašas pilnvaras valdības demisijas gadījumā, kad valsts galvam ir tiesības iecelt valdību bez parlamenta akcepta. Tieši tā rīkojās prezidente Zuzana Čaputova pagājušā gada maijā, kad izjuka iepriekšējā labēji centriskā koalīcijas valdība. Septembrī notikušās vēlēšanas nozīmīgi mainīja spēku samēru parlamentā, kur ietekmi palielināja vairākkārtējā premjerministra Roberta Fico kreisi populistiskais spēks „Virziens – sociāldemokrātija”, parasti dēvēts vienkārši „Virziens”. Viens no pamatelementiem partijas priekšvēlēšanu kampaņā bija atbalsta pārtraukšana Ukrainai, tā spiežot Kijivas valdību piekrist miera sarunām ar Kremļa režīmu. Līdzās „Virzienam” parlamentā nonāca vēl otra kreisa frakcija – ekspremjera un savulaik no Fico partijas aizgājušā Petera Pellegrini dibinātā „Balss – Sociāldemokrātija”. Pēc vēlēšanām šīs kreisās partijas iesaistīja koalīcijā vislabējāko parlamenta spēku – ultranacionālistisko Slovāku tautas partiju, par to samaksājot ar izslēgšanu no Eiropas Sociālistu partijas dalīborganizāciju rindām. Uz šī fona prezidente Čaputova, liberālās partijas „Progresīvā Slovākija” pārstāve, paziņoja, ka nekandidēs uz otro prezidentūras termiņu. Pēc sestdienas balsojuma prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai kvalificējās divi: partijas „Balss” līderis Pellegrini, kurš pašreiz ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu, un neatkarīgais kandidāts, labēji centriskās partijas „Brīvība un Solidaritāte” nominētais Ivans Korčoks. Pretēji aptauju rezultātos balstītājām prognozēm, Korčoka rezultāti pirmajā kārtā izrādījās vislabākie, apsteidzot Pellegrini par vairāk nekā pieciem procentiem. Pellegrini sevi pozicionē kā kandidātu, kurš neļaušot ievilkt Slovākiju karā ar Krieviju, bet gan veicināšot mieru, savukārt Korčoks ir izteikti proeiropeisks un Ukrainu atbalstošs kandidāts. Otrajā kārtā Pelegrini izredzes uzlabotos, ja viņam izdotos pievērst sev Slovāku tautas partijas elektorātu, kuram viņš šķiet pārlieku mērens. Ja 6. aprīlī uzvaru svinēs Ivans Korčoks, tas varētu mazināt Slovākijas pašreizējo tendenci kļūt par „otro Ungāriju” Ukrainas kara kontekstā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

  Labas ziņas vakar, 14. decembrī, vakarā pienāca no Briseles, kur Eiropas Savienības valstu līderi vienojās par sarunu uzsākšanu par Ukrainas un Moldovas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ne tik labas ziņas pienākušas šorīt, kad Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kurš iestāšanās sarunu sākšanas lēmumu neizgāza, pametot sarunu telpu, tomēr lēmumu par finansiālu palīdzību Ukrainai ir bloķējis. Tās ir karstākās ziņas, kuras apspriedīsim. Neizpaliks arī citas, piemēram, par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un arī to, ka šodien beidzot jaunie vilcieni ir izbraukuši, šķiet, ar visiem pasažieriem. Krustpunktā aktualitātes analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente Lelde Metla-Rozentāle, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

  Labas ziņas vakar, 14. decembrī, vakarā pienāca no Briseles, kur Eiropas Savienības valstu līderi vienojās par sarunu uzsākšanu par Ukrainas un Moldovas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ne tik labas ziņas pienākušas šorīt, kad Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kurš iestāšanās sarunu sākšanas lēmumu neizgāza, pametot sarunu telpu, tomēr lēmumu par finansiālu palīdzību Ukrainai ir bloķējis. Tās ir karstākās ziņas, kuras apspriedīsim. Neizpaliks arī citas, piemēram, par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un arī to, ka šodien beidzot jaunie vilcieni ir izbraukuši, šķiet, ar visiem pasažieriem. Krustpunktā aktualitātes analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente Lelde Metla-Rozentāle, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vestlussaates "Vaba sõna" räägib saatejuht Anti Poolamets paljude missioonikogemustega endise reservkolonelleitnandi ning EKRE Saaremaa ringkonna esimehe Kristjan Mooraga Kaitseliidu arendamisest, olukorrast Ukrainas ja Moldovas, samuti Iisraelis toimuvast. Konservatiivide poliitiline vestlussaade “Vaba sõna” on eetris Virumaa TRE raadios igal kolmapäeval kell 19 sagedusel 97,0 MHz. Samuti nüüd ka laupäeviti kell 12. Saade on järelekuulatav ka aadressil https://viru.treraadio.ee/

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Viens no Moldovas drošības apgrūtinājumiem ir fakts, ka Moldovas teritorijā atrodas arī starptautiski neatzītā, par tautas republiku pašpasludinātā separātiskā Piedņestras republika, kurā Krievija jau ilgstoši tur teju divus tūkstošus karavīru lielu armiju. Piedņestrā patlaban dzīvo ap pusmiljona cilvēku. Bet šeit arī dzirdam, ka kopš Krievijas sāktā kara daudzi Piedņestras iedzīvotāji ir lūguši Moldovas pilsonību, jo, baidās no iespējama iesaukuma, vai jebkādas iesaistīšanās karā pret Ukrainu.

Par palīdzības termiņa pagarināšanu Ukrainas bēgļiem plānots lemt vēlāk pavasarī. Moldovas prokrieviskie spēki turpina organizēt demonstrācijas; valdība apņēmīga tikt ar draudiem galā. Bērnu slimnīca vāc ziedojumus Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra aprīkojumam. Autotransporta direkcija veidos jaunu iepirkumu autobusu pārvadājumiem Siguldas, Limbažu un Cēsu maršruta daļās. Navaļnija cīņubiedrs Bespalovs: "Oskars" ir atgādinājums, ka nedrīkst padoties!

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Si Vis Pacem..." nr. 93  (14. veebruar 2023)Saates "Si Vis Pacem..." räägitakse seekord Kagu-Eestis kandideeriva Ants Froschiga Nursipalu polügooniga seonduvast, sõjast ja muust.Frosch leiab, et seda teemat tuleb arutada uue Riigikogu koosseisu poolt olulise tähtsusega riikliku küsimusena. Kas Nursipalu polügooni küsimuses on arukaid lahendusi? – Milline on Eesti Konservatiivse Rahvaerakonna regionaalpoliitika? Millega peaks Eestil olema tõepoolest tuli takus, kas piirivööndi kaitserajatiste või polügoonidega? Saates tuleb juttu ka Ukraina sõjast ja rahvusvahelisest poliitikast kogenud diplomaadi silmade läbi.Ants Frosch on Otepää vallavolikogu liige, hariduselt jurist, Eesti välisluure rajaja ja esimene peadirektor, endine diplomaat, suursaadik Euroopa Nõukogu juures, Poolas, Bulgaarias, Rumeenias ja Moldovas.Saatejuht on Erik Boltowski.

Saates räägime ajajärgust, kui Leonid Brežnev töötas Moldova Kommunistliku Partei Keskkomitee esimese sekretärina, tema edutamisest Moskvasse 1952. aastal ning suhtest rindesõbranna Tamara Laverchenkoga.

Saates räägime ajajärgust, kui Leonid Brežnev töötas Moldova Kommunistliku Partei Keskkomitee esimese sekretärina, tema edutamisest Moskvasse 1952. aastal ning suhtest rindesõbranna Tamara Laverchenkoga.

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Situācija uz ceļiem Latvijā. Komentā Latvijas valsts ceļi pārstāve Anna Kononova. Valdība ar sociālajiem partneriem Nacionālās trīspusējās padomes sēdē apsprieda nākamo trīs gadu valsts budžeta iespējas dažādās nozarēs. Pēdējo dienu noris čeku loterija. Latvijā viesojas Moldovas ārlietu ministrs. Vatikānā aizvadīta pāvesta Benedikta XVI bēru ceremonija. Dalībai Latvijas Televīzijas dziesmu konkursa "Supernova" pusfinālā žūrija izvēlējusies 15 dalībniekus.

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Jurijs un Arkādijs drīz vien pēc Latvijas un Moldovas mača sprieda par latviešu zaudējuma galvenajiem iemesliem, bet nedēļas tēmā runāja par Eiropas TOP5 līgām un notiekošo tajās

Da Caravanemissionen krydsede Ukraines grænse, i begyndelsen af 90erne, var der en sult og en længsel efter Gud. Når de delte bibler ud, blev de revet ud af hænderne på dem.  Hør om flygtningearbejdet ved Moldovas grænse i de første måneder efter krigens udbrud i Ukraine. Og om Charlottes forbyggende indsats, for at forhindre unge sårbare piger fra landsbyerne, i at blive ofre for trafficking. Charlotte Noer Pedersen, 53 år, missionær, gift med Johannes. De har sønnerne Simon, Stephan og Jonathan.

Landet er et af Europas allerfattigste, befolkningen skrumper og en ødelæggende korruption har plaget landet i årtier. Men nu har krigen i Ukraine fået Moldova tættere på et EU-medlemskab. Hvilken forvandling skal Moldova gennemgå for så også at blive et EU-land? Og kan det overhovedet lade sig gøre, når landet ikke har kontrol over sit eget territorium? I denne uges Bagom fortæller journalist Brita Kvist historien om Moldova og landets kurs mod EU. Bagom er en podcast, der hver uge dykker ned i en vigtig historie - fundet og fortalt af Orienterings journalister. Vært: Nickolaj Sander.

Piektdienas vakarā pēc Latvijas un Moldovas mača Jurijs Žigajevs un Arkādijs Birjuks sanāca kopā, lai pārrunātu laukumā redzēto, kā arī padiskutētu par citiem Nāciju līgas rezultātiem un to, kas interesants sagaida nedēļas nogalē.

Aktuālā situācija Ukrainā, apdraudējums Moldovai un gāzes un naftas embargo. Notikumus analizē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātus: Lūkasu Mandlu no Austrijas un Nikolu Bēru no Vācijas. Vēl viena kara nedēļa Pagājusī nedēļa nav nesusi nopietnas izmaiņas Krievijas un Ukrainas kara situācijā. Krievijas spēki turpina spiedienu uz ukraiņu pozīcijām, taču nekādu nopietnu panākumu agresora armijai nav. No otra puses, pagaidām nav pamanāmas arī kādas kvalitatīvas izmaiņas, kuras varētu būt radījušas Rietumu ieroču piegādes Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Krievija turpina Ukrainas teritorijas apšaudes ar raķetēm, pamatā tēmējot uz infrastruktūras objektiem, taču šais apšaudēs teju nemainīgi iet bojā un cieš civiliedzīvotāji. Starp citu, pāris raķetes sasniedza Kijevu laikā, kad tur uzturējās ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs. Krievija to lieliski zināja, jo pirms tam ģenerālsekretārs bija apmeklējis Maskavu, un šis Kremļa „atvadu sveiciens” jau izpelnījies vispārēju neizpratni un nosodījumu. Tomēr Apvienoto Nāciju vadītāja vizītei Kremlī ir noteikti rezultāti, jo 1. maijā konvojam ar ANO simboliku izdevās evakuēt no Mariupoles uz neokupēto Ukrainas daļu apmēram 150 civiliedzīvotāju, kuri līdz tam slēpās rūpnīcas „Azovstaļ” drupās. Šī milzīgā industriālā teritorija ir pēdējais patvērums ukraiņu karavīriem, kuri jau trešo mēnesi cīnās aplenktajā pilsētā. Tiek ziņots, ka arī visus civiliedzīvotājus no turienes vēl nav izdevies evakuēt. Pēdējas nedēļas spilgtākā ir versija, ka Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks, armijas ģenerālis Valērijs Gerasimovs, iespējams, ticis ievainots laikā, kad uzturējies frontes tuvumā pie Izjumas pilsētas Ukrainas ziemeļaustrumos. Uz turieni Gerasimovs varētu būt devies, lai mēģinātu uzlabot Krievijas armijas pagalam pieticīgo sniegumu. Vai gaidāma „otrā fronte” Piedņestrā? Piedņestras iesaldētā konflikta saknes meklējamas laikā starp abiem pasaules kariem, kad mūsdienu Moldovas Republika bija Rumānijas sastāvdaļa, savukārt robežupes Dņestras kreisajā krastā, toreizējās Padomju Savienības teritorijā pastāvēja Moldāvijas Autonomā padomju republika. Pēc Moldāvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara lielāko daļu no bijušās autonomijas pievienoja jaundibinātajai Moldāvijas PSR. Jau tobrīd moldāvu iedzīvotāju šai teritorijā bija labi ja puse, un padomju varas periodā pārkrievošanās procesi turpinājās. Padomju Savienībai brūkot un Moldovai iegūstot neatkarību, pamatā krieviskajā Piedņestrā sākās separātisma kustība. Konfliktā starp jaunās Moldovas valsts spēkiem un separātistiem iejaucās tur izvietotais Krievijas armijas kontingents, un rezultātā Piedņestra tā arī palika starptautiski neatzīta, bet no Kišiņevas valdības „de facto” neatkarīga valstiņa, kuras pastāvēšana balstījās Krievijas armijas klātbūtnē un ekonomiskās saiknēs ar Krieviju. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu Piedņestra nonāca diezgan dziļā izolācijā, un Krievija zaudēja iespēju normāli apgādāt un papildināt savu militāro kontingentu pašpasludinātajā republikā. Šī kontingenta salīdzinošais vājums, kā arī tas, ka samērā daudzi Piedņestras iedzīvotāji ir Ukrainas pilsoņi, licis neatzītās valsts vadībai distancēties no Krievijas agresijas pret Ukrainu. Tomēr pagājušā nedēļa atnesa satraucošas ziņas: 25. aprīlī trīs nenoskaidroti vīrieši apšaudīja ar granātmetēju Piedņestras republikas drošības dienesta ēku galvaspilsētā Tiraspolē. Vēlāk sprādzieni nogranda kādā no militārajām bāzēm pilsētas pievārtē, bet nākamajā dienā tika uzspridzināti divi radiotranslācijas torņi, no kuriem tika pārraidīta vietējā ražojuma un Kremļa propaganda, t.sk. uz tuvumā esošo Ukrainas un Moldovas teritoriju. Šie notikumi vieš bažas, ka Piedņestra varētu kļūt par vēl vienu fronti pret Ukrainu un, iespējams, arī ievilkt Moldovu šai karā. Krievijas gāzes šantāža Jau 2014. gadā, kad Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu, presē parādījās trāpīga karikatūra: Krievijas prezidents Putins stūrē tanku, kuram ir divi stobri: tradicionālais lielgabals un gāzesvada caurule. Var teikt, ka nupat šis otrais stobrs sācis apšaudīt Krievijas nedraugus Eiropā. Pagājušajā nedēļā Krievija paziņoja par gāzes piegādes pārtraukšanu Polijai un Bulgārijai. Oficiālais iemesls ir šo valstu nevēlēšanās maksāt par gāzes piegādēm pēc Krievijas pieprasītās shēmas, proti, ieskaitot līgumos paredzēto samaksu eiro vai ASV dolāros īpašā kontā „Gazprom” bankā, kur tie tiktu konvertēti uz Krievijas rubļiem. Apmaksa tiktu uzskatīta par veiktu tikai pēc konvertācijas. Jau drīz pēc Krievijas prasību deklarēšanas marta nogalē Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā paziņoja, ka maksāšana par piegādēm rubļos nozīmētu sankciju režīma pārkāpumu. Tomēr risks piedzīvot Krievijas dabasgāzes piegāžu pārtraukšanu ir pārāk liels, un gāzes importētājas kompānijas intensīvi meklē ceļus, kā, nepārkāpjot sankcijas, tomēr turpināt pirkt Krievijas gāzi. Procesā iesaistījusies arī Eiropas Komisija, komisārei enerģētikas jautājumos Kadri Simsonei solot tuvākajā laikā nākt klajā precīzāku skaidrojumu, ko gāzes importētājas kompānijas šai sakarā drīkst un ko nē. Līdz šim vienīgā Eiropas valsts, kas paziņojusi, ka tās kompānijas drīkstēs pirkt gāzi par rubļiem, ir Kremļa režīmam tradicionāli draudzīgā Ungārija. Tikām pirmdien Briselē ārkārtas sanāksmē tikās Eiropas Savienības valstu enerģētikas ministri, lai lemtu par kopīgu pretdarbību Krievijai. Galvenais jaunums, ko nesa šī tikšanās, ir Vācijas gatavība atteikties no Krievijas naftas iepirkumiem. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisija jau drīzumā varētu nākt klajā ar 6. sankciju paketi, kas paredz, cita starpā, Krievijas naftas embargo. Taču jautājums par dabasgāzi ir daudz sarežģītāks. Kā zināms, Eiropas lielākā ekonomika Vācija saņem no Krievijas apmēram 65% tās patērētās dabasgāzes, savukārt trešā lielākā Itālija – vairāk nekā 40%. Pēkšņs gāzes piegādes pārtraukums šīm un arī citām savienības dalībvalstīm nozīmētu neizbēgamu ekonomikas lejupslīdi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Det er fredag, og det betyder fredagssang, Finansfredag og 100-sekunders-quiz! Vi gennemgår ugens store finanshistorier med Jakob Ambrosius Garff og Oskar Bernhardtsen, der har podcasten Kapitalisterne. Denne gang er det særligt Elon Musks køb af Twitter, der har fyldt meget. Og så selvfølgelig Netflix, der kæmper en brav kamp med faldende aktier. Så skal vi også forbi et område, du måske ikke har hørt om før, men som er ret interessant lige nu. Det er Transnistrien. Området er nemlig blevet ramt af flere eksplosioner. Moldovas præsident mener, at det er republikken selv, der står bag, eller personer i republikken som ønsker krig i Ukraine og derfor gerne vil opildne situationen. Vi hører, hvad der er op og ned fra Flemming Splidsboel, der er seniorforsker hos Dansk Institut for Internationale Studie. Værter: Andreas Kousholt, Mikkel Rosendal og Liva Manghezi.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Europas fattigste land Moldova er ved at segne af at huse 400.000 flygtninge fra Ukraine. Den aktuelle situation er så alvorlig, at landet ikke vil være i stand til at overleve økonomisk, med mindre Vesten yder direkte økonomisk støtte til landet. Moldova har også brug for basale forsyninger. Det skrev Moldovas honorære konsul Asser Mortensen for nyligt i Politiken. Kan Danmark hjælpe? Vi spørger tidligere udenrigsminister MF Martin Lidegaard, De Radikale. Vi skal vende Ugen i dansk politik, hvor politikerne ville afvikle russisk gas og regeringen udviste 15 russiske efterretningsagenter, Vi skal også finde en modtager af Ugens Fidusbamsemodtager. Måske sidder du med en kandidat? Anna Gabedov er dansk-ukrainer og dybt engageret i at samle ind til støtte til forsvar for faderens hjemland. I den store havneby Odessa gør man sig klar til en mulig invasion fra søsiden. Hvad står ukrainerne og mangler? Anna har også kontakt til flere ukrainske flygtninge og blandt andet talt med flere af dem, der med nød og næppe slap ud af helvedet i Mariupol. See omnystudio.com/listener for privacy information.

"Moldova er Ukraines mest skrøbelige nabo - og vi har brug for hjælp til at blive stående på vores ben" lyder det fra Moldovas udenrigsminister, Nicu Popescu, i et nyligt interview. I Krig i Europa spørger vi, om Moldova skal være bekymret for at blive invaderet af Rusland. Medvirkende: Charlotte Noer Petersen, nødhjælpsarbejder, bosat i Moldova.Asser Mortensen, Moldovas konsul i Danmark.Claus Mathiesen, lektor i russisk sprog, kultur og militære relationer ved Forsvarsakademiet.Værter: Cecilie Lange og Alexander Wils Lorenzen.Redaktør: Christine Randa.

I sidste uge skulle vi tale med Venstres Jens Kristian Lütken om Ukraines nabo, Moldova, som har nogle af de samme problemer med Rusland. Det lykkedes ikke og i mellemtiden er han blevet ny borgmester i København. Nu prøver vi igen. Vi får en vurdering den politiske situation i Moldova af Lütken, der har kontakter i landet og besøgt det flere gange. Næsten alle militære analytikere regnede det for udelukket, at den ukrainske hær kunne holde stand overfor den russiske overmagt. Det har de gjort nu i tre uger. Hvorfor? Måske er forklaringen Den Russiske Hærs inkompetence? Og hvad betyder det for NATO i fremtidens vurderinger? Vi får et bud fra brigadegeneral Michael H. Clemmensen, der som aktiv pensionist har fulgt krigens gang. Søren Pind har sammen med ligesindede stiftet Den Danske Ukraine-Komité, der skal samle penge ind til Den Ukrainske Hær og dets behov for krudt og kugler. Hvorfor har han taget dette initiativ? Både FE-chef Lars Findsen og tidligere forsvarsminister Claus Hjort er sigtet efter straffelovens §109, der omhandler, dem ”som røber eller videregiver meddelelse om statens hemmelige underhandlinger, rådslagninger eller beslutninger i sager, hvorpå statens sikkerhed eller rettigheder i forhold til fremmede stater beror”. Sagerne er mørkelagt, men hvorfor reagerer det omliggende samfund så apatisk, spørger debattør og jurist Anne Sofie Allarp? See omnystudio.com/listener for privacy information.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā. Amatiervēsturnieks Putins Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta. Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas. Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Käesolev saade on valminud vahetult enne Moldova parlamendivalimisi. Tee valimisteni on olnud täis sündmusi, mille kõrval Mehhiko seebikad lausa kahvatud paistavad. Maia Sandu partei PAS on nüüdseks parlamendis enamuse kindlustanud, kuid mis saab Moldovas edasi? Kuidas lahendatakse külmunud konflikt Transnistriaga? Kas Moldovast saab lõpuks Euroopa Liidu liige? Mis saab riigi igapäevaellu sisse põimitud korruptsioonist? Sellest ja paljust muust jutustavad stuudios Kai Ly Kröönström ja Solveig Niitra koos saatejuht Helena Eglitiga. Saate lõikas kokku Saskia Lilli Lehtsalu.

Eelmises finantskriisis nägime, et kinnisvaraturu edukus ning hinnad sõltuvad eelkõige sellest, kuivõrd on krediidiasutused valmis nõudlust laenuraha toel toetama. Millises seisus on tänane krediiditurg, kas baasintressimäärad hakkavad tõusma ning kas pankade laenupoliitika võib muutuda konservatiivsemaks? Seda olukorras, kus ehitushinnad tõusevad ning paljud kinnisvaraprojektid on välja müüdud vaid paberil. Kas arendajad võivad hätta sattuda ning nende hättasattumine muudab omakorda ettevaatlikuks pangad, räägime mõlemas valdkonnas ekspertiisi omava Arco Vara nõukogu esimehe ja finantstehnoloogiaettevõtte IuteCrediti juhi Tarmo Sillaga. Juttu tuleb ka sellest, milliseid oskusi eeldab äri ajamine Balkanimaades, aga ka Moldovas ja Bulgaarias. Saadet juhib Geeniuse investeerimisportaali vastutav toimetaja Indrek Mäe

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

ASV prezidenta vēlēšanas un rezultātu gaidīšana ir aizēnojusis citus notikumus pasaulē. Starpt tiem arī prezidenta vēlēšanas vēl kādā valstī - Moldovas Republikā. Pirmā kārta bija 1. novembrī, bet otrā paredzēta 15. novembrī. No Latvijas un Eiropas Savienības ģeopolitiskā skatījuma raugoties tas ir visai nozīmīgas notikums. Aplūkojot situāciju Austrumu partnerības valstīs kopumā - Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Ukrainā un Gruzijā, ari Moldova par Piedņestras konfliktu ir viens no "iesaldētajiem konfliktiem", ko bieži min, ka tas var arī atjaunoties. Moldovas Republika tās modernajā formā tika faktiski izveidota brūkot Padomju Savienībai 1991. gada augustā. Valsti apdzīvo šobrīd 3,3 miljoni iedzīvotāju, kur absolūtais vairākums no tiem ir moldāvi. Oficiālā valoda valstī gan ir rumāņu. Moldova diemžēl ir viena no pašām nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ar zemu Cilvēka Attīstības indeksa rādītāju. Valsts ir atkarīga no lauksaimniecības sektora un audzē augļus, dārzeņus, vīnogas, ražo vīnu un arī tabaku. Vīns un tā eksports uz lielāko noieta tirgu Krieviju kļuvis arī par politisko instrumentu Krievijas rokās vairākkārtīgi. Proti, tiklīdz Moldova vairāk vēlas politiski tuvināties Eiropas Savienībai (ES), tā Krievija padomju laikos tik populāro moldāvu vīnu aizliedz importēt. Arī šobrīd moldāvu vīns Krievijā ir aizliegts. Moldovai līdzīgi kā Latvijai nav paveicies ar būtiskiem dabas resursiem, ja vien nepieskaitām auglīgu zemi, mežus un dzeramo ūdeni no debesīm - lietu. Nav arī enerģijas resursu un valsts ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, ko gan nesenajos gados valsts ir diversificējusi, palielinot energo neatkarību, būvējot gāzes vadu starp Rumāniju un Moldovu. Rumānijas un Moldovas attiecības gan prasa īpašu sadaļu. Bet viena no pazīmēm ir ne tikai etniskā un valodas līdzība, bet arī panrumānisms jeb pārvalstiska pieeja rumāņu kultūras telpai. Pilsonības un valstu apvienošanas jautājums ir bijis viens no zīmīgākajiem jautājumiem paralēli Moldovas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā un arī kontekstā ar šiem centieniem. Kopš Moldovas izveides 90. gadu sākumā ir bijuši politiskie plāni attiecībā uz Moldovas apvienošanu/ pievienošanu Rumānijai.  Moldovas politiķu vidū pozīcijas ir dalījušās, jo tiek rēķināts, ka apmēram 60 procentu moldāvu ir pret valstu apvienošanu. Vēl vairāk – simtiem tūkstošu moldāvu uz šo brīdi jau ir Rumānijas, kas nozīmē arī ES, pilsonība. Pat ja tas rada tiesiskus ierobežojumus pašu valstī, iespējas strādāt un ceļot ES, acīmredzot, tiek novērtētas daudz augstāk. Bet par politiķu pozicionēšanos šajā jautājumā liecina arī tas, ka esošais un uz otrajā kārtā kandidējošais šī brīža prezidents Igors Dodons ir stingri pret apvienošanu ar Rumāniju, kamēr viņa sāncense, bijusī premjere Maija Sandu, kura uzvarēja pirmajā balsošanas kārtā 1. novembrī, ir par apvienošanos ar Rumāniju. Dodons ir prokrievisks konservatīvais, kurš aicina uz plašāku krievu valodas lietošanu un stratēģisko partnerību ar Krievijas Federāciju. Sandu šajā ģeopolitiskajā spēlē ieņem pretēju, ES labvēlīgu pozīciju. Detalizētāk par Moldovas vēlēšanu vēsturisko nozīmīgumu un šo pozīciju dalīšanos mēs vaicājām arī moldāvu izcelsmes Māstrihtas Universitātes doktorantei Lūcijai Leontievai.  Skaidrs, ka Moldovas attiecības ar kaimiņvalstīm ir ģeopolitisko un iedzīvotāju ekonomisko un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju cīņa. ES integrācijas process tiek uztverts kā stimuls politiskajām un strukturālajām reformām Moldovā.  Arī ES un Moldovas asociācijas nolīgums, kurā ir paredzēta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, kas faktiski spēkā stājās 2014. gadā, ir bijis būtisks stimuls valstij. Lai arī ar saviem izaicinājumiem korupcijas novēršanas un strukturālo reformu jomā valstī ir jādomā un jācīnās. No ekonomiskā viedokļa šis līgums rezultējās tajā, ka ES tagad pērk apmēram 65 % no Moldovā ražotiem produktiem. Bet korupcija, kas kavē daudzveidīgas uzņēmējdarbības attīstību un aiztur ārvalstu investīcijas, ir lielākais izaicinājums paralēli jau minētajai politiskajai nenoteiktībai. Nespējai izvēlēties valsts virzību. Arī Piedņestras situācija, protams, neuzlabo valsts tēlu, ne iespējas pievienoties NATO.

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā. Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē. Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug. Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros. Vēlēšanu rezultāti Dānijā 5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts. Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam. Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka? Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem. Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eiropas Savienībā nav panaceja pret ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem. Optimisms Eiropas tālākās ģeogrāfiskās paplašināšanās sakarā strauji plaka kā pašā savienībā tā ārpus tās. Par visa šī procesa vaiņagojumu kļuva 2016. gada referendums Lielbritānijā, kas noteica valsts izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Breksitu. Pēc tā savienības nākotne daudziem zīmējās jau gluži drūmās krāsās. Uz šī fona teju vai necerēts cerību stars bija centriskā politiķa Emanuela Makrona uzvara pirms gada notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Tramps un Irānas kodolvienošanās Vienošanās par Irānas kodolprogrammu ierobežošanu tika panākta 2015. gadā. Vairākas ietekmīgākās pasaules valstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna, Krievija un Vācija – piekrita atcelt pret Irānu vērstās sankcijas apmaiņā pret pēdējās apņemšanos pārtraukt kodolieročiem piemērota urāna ražošanu un pakāpeniski samazināt jau esošos krājumus. Taču otrdien prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka Savienotās Valstis izstājas no minētās vienošanās un atjaunos pret Irānu vērstās sankcijas. Kā apgalvo prezidents, vienošanās ir aplama un neattur Irānu no kodolieroču radīšanas. Studijā biedrības „Eiropas Kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš un LU asociētais profesors Daunis Auers. Telefonintervijā Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Armēnija un Krievija Kopš pāris dienām Armēnijai ir jauns premjerministrs – bijušais opozicionārs Nikols Pašinjans ieņēma šo amatu pēc tam, kad ilgstoši un arvien pieaugoši masu protesti piespieda piekāpties valsts parlamentu. Tikām protesti pavadījuši arī pirmdien notikušo Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremoniju. Telefonintervijā kinorežisors, dzimis Armēnijā, Aiks Karapetjans.   .

Miks maaeluminister Toris käis,mida panid meie külaelu edendajad tähele Moldovas ja kuidas koostöö edasi läheb,milline on koduleivaküpsetajate panus miljoni juubelileiva küpsetamisel ning kuidas tugevdab tervist keefir? (Madis Ligi.)

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”. Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā. Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības. Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru” Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās. ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā. Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja. Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”. Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda. Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm. Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.

Šonedēļ raidījumā aplūkojam tēmu par ekonomiskām sankcijām un pretsankcijām, par ES un Latvijas enerģētiskas nākotni un par to, kā var mazināt kontinenta atkarību no Krievijas dabas resursiem. Kā un kāpēc notiek šī sankciju „spēle" un ko mums Latvijā varētu nozīmēt ekonomisko sankciju un pretsankciju ieviešana. Raidījuma viesis neatkarīgais enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš Atskatā informējam par Putina centieniem pārzīmēt Eiropas karti, Moldovas lūgumu paātrināt integrāciju Eiropas Savienībā un citiem aizgājušās nedēļas notikumiem.