Podcasts about pamaz

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Klimata pārmaiņas sev līdzi nesīs jūras līmeņa celšanos un tas nozīmē, ka gribam vai nē, bet daļa no Latvijas kontūras pēc simts gadiem būs nedaudz jāpārzīmē. Jūra pamazām nograuž Latvijas krastus. Dažkārt to uzskatāmi redzam pēc lielām vētrām. Kā šis process notiek? Kuri ir problemātiskie punkti piekrastē? Kā tas ietekmē dažādus piekrastes biotopus un cilvēkus, kas dzīvo piekrastē? Vai krasta erozija dod arī kādus labumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Eksakto zinatnu un tehnologiju fakultātes docents Jānis Lapinskis, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.

7. decembrī pulksten 18 Dzintaru koncertzālē muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar čellistu Kristapu Bergu un diriģentu Jāni Stafecki turpinās orķestra koncertsēriju Dzintaru koncertzālē. Kultūras rondo saruna ar Kristapu Bergu un komponistu Arturu Maskatu par sadarbību, veidojot Otrā čellkoncerta atskaņojumu. Kristaps Bergs uz koncertu Rīgā ir ieradies no Briseles, kur šobrīd ir viņa mājas, bet radošā darbība saistīta ar visu Eiropu. Un jau bijis mēģinājumā kopā ar LNSO. Arturs Maskats atklāj, ka Otrā čellkoncerta iniciators bijis tieši Kristaps Bergs. "Man vienmēr paticis, kā Kristaps spēlē, kā viņš izveidojies par solistu, kas viesojas Latvijā un atbrauc pie mums un daudz strādā arī Eiropā. Pamazām, arī pateicoties Inesei Zagorskai, kas vada Čella festivālu Cēsīs, tas tā arī bija. 2022. gada vasaru veltīju šim opusam. Ar Kristapu daudz strādājām laukos pie tā kopā, jo čells ir ļoti grūts un ārkārtīgi skaists instruments. Man ļoti patīk," atzīst Arturs Maskats. Kristaps Bergs ir gandarīts, ja ir iespēja lūgt komponistiem kaut ko uzrakstīt tieši viņam, jo aizraujoša ir iespēja piedalīties tapšanas procesā. "Sakarā ar šo koncertu, tā tāda neizdzīvota kaislība. Otra lieta, ja es nebūtu mūziķis, es droši vien gribētu tāpat kāpt uz skatuves un būt aktieris. Kad ar Arturu runājām, es teicu, ka Tev tiks daudz teātra mūzika, man teātris patīk, Latvijā teātris ir vienkārši fantastisks. Man ļoti pietrūkst. Tagad kopsaucējs caur Šekspīru, kaut kās teatrālisms ir, bet tur ir arī dziļas kaislības un mīlestība visās formās. Mīlestība nav vienkārša," atzīst Kristaps Bergs. Koncertā caur mūzikas skaņām izdzīvosim Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" maģisko noskaņu, ko partitūrā savulaik ietērpis Fēlikss Mendelszons. Bet rezidējošā komponista Artura Maskata Čellkoncertā, kura atskaņojumā orķestrim uz skatuves pievienosies Kristaps Bergs, kas solista lomā iejuties arī opusa pirmatskaņojumā 2022. gadā, par iedvesmu kalpojušas izcilā angļu dzejnieka sonetu rindas. Koncerta noslēgumā – atgriešanās pie Mendelszona daiļrades, kura Trešā simfonija radusies Skotijas ceļojuma iespaidos.

Raidījumā Pievienotā vērtība par pasaules finanšu tirgiem, kā tie ietekmē mūs un kāda varētu būt esošo un potenciālo uzņēmumu sākotnējo publisko akciju piedāvājumu ietekme uz Baltijas biržu. Un ar aprunāsimies vienu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu - kafijas grauzdētāju “Kalve”. Ieskatīsimies arī savos ieguldījumu portfeļos, aizvadītās nedēļas norisēs Baltijas biržā un kā ierasts – sākam ar īsu apskatu par to, kas aktuāls ekonomikā.  -- Pasaules nozīmīgākās ekonomikas cita pēc citas sāk mazināt naudas procentlikmes, Eiropa, ASV, Ķīna, un finanšu tirgos vērojams optimisms. Cik tas pamatoti un ilgtspējīgi? Vērtē „Luminor” Finanšu tirgus departamenta vadītājs Gints Belēvičs. Viņš saka, Eiropas galvenā problēma šai laikā ir konkurētspēja. -- Vēl par kādu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu un līdz šim ir bijis veiksmes stāsts. Tas ir kafijas grauzdēšanas uzņēmums “Kalve”. Pirmais uzņēmums Latvijā, kurš ir ieguvis  starptautisku ilgtspējas zelta standartu komūnas “B Corp” sertifikātu, kas apliecina, ka uzņēmums ir ilgtspējīgs un rada labumu visām iesaistītajām pusēm – darbiniekiem, piegādātājiem, klientiem, videi. Tiekšanās un ceļš pēc konkrētā sertifikāta bija grūts, taču ne pašmērķis, jo jau uzņēmumu veidojot, kā galvenā vērtība tika izvirzīta – radīt labumu un pozitīvu ietekmi visiem, skaidro uzņēmuma līdzdibinātājs un vadītājs Gatis Zēmanis, un tie nav tikai CO2 izmeši kā daudzos oficiālos dokumentos.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par attālināto darbu, kurš mums lielākoties negaidīti uzkrita uz galvas pandēmijas laikā, bet šķiet, ir uz palikšanu. Runājam arī par  elektroauto – bet kravas elektroauto. Kas kavē to attīstību un vai drīz varam gaidīt, ka preces mums piegādās elektrisks transports? Politiķi runā, bet cilvēki dara un izdzīvo politiķu sarunāto. Arī elektroauto jomā. Un ja pasažieru elektroauto uz ielas vairs nav nekāds retums, tad ar dažādiem kravas auto situācija ir bēdīgāka. To skaits ir mērāms vien dažos simtos. Bet ja runājam par jaudīgiem un lieliem kravu pārvadātājiem, tad nopērkot pāris auto, var dubultot visu Latvijas lielo elektrisko kravas vilcēju autoparku. Kāpēc tā, ko darīt un vai vajag darīt? Par to diskutēja šā gada industrijas un tehnikas izstādē „BILTIM tehnika”. Viens no reālo darītāju secinājumiem – elektroauto loģistikā ir vieta, tikai jārēķinās ar dažādām sīkākām vai lielākām neērtībām, norāda Edgars Kohs no uzņēmuma „Transport Partners”. Būtisks faktors, kravas pārvadājot ar elektroauto, ir arī uzlādes tīkls, lai mašīna ar precēm nepaliktu stāvam ceļa malā, jo baterija ir tukša, kas ir risks īpaši ziemā. Un kravas auto vajag jaudīgas un ātras uzlādes stacijas. Šobrīd Latvijā tās ir ne pārāk daudz un, ja uz tām paskatās kartē, tad tā ir čupiņa Rīgā un tās ciešā tuvumā. Pamazām kravas auto piemērotas uzlādes stacijas top, bet, vismaz Anrijs Tukulis, „Virši A” Ilgtspējas projektu vadītājs teic, process būtu ātrāks, ja būtu droša pārliecība par to, ka ir klienti, kam tas nepieciešams.   Pēc „Europund” datiem, ap 20 % Eiropas darbinieku vismaz daļu no darba veic no mājām, Latvijā gan mazāk – ap 10 %. Un to palīdz izdarīt tehnoloģijas. Šobrīd darba ņēmēju aptaujās Eiropas līmenī visvairāk darbinieku gribētu hibrīda modeli – daļa darba attālināti, daļa – klātienē. Otrā populārākā izvēle - attālināts darbs, bet pēdējā vietā – klasisks darbs no biroja. Labāk salāgot darbu ar privāto dzīvi, autonomija, nav jātērē laiks ceļam uz un no darba – ieguvumi darba ņēmējiem ir skaidri. Arī darba devējiem – apmierinātāki darbinieki, mazākas biroja izmaksas. Un – arī iespēja piesaistīt talantus no citām situācijā nepieejamām vietām.

Par bērniem un jauniešiem adresētajam izrādēm un viņa jaunāko iestudējumu „Valmieras puikas” Valmieras teātrī Kultūras rondo studijā saruna ar režisoru un aktieri Jāni Znotiņu. Ierakstos pēc pirmizrādes uzklausām dramatizējuma autori Anci Muižnieci, skolotājas Ritas Gravas lomas atveidotāju Klintu Reinholdi un Sandi Rungi, kurš atveido Pēteri Lauci. 20. martā ASSITEJ nacionālais centrs Latvijā aicina teātra jomas profesionāļus, vecākus, pedagogus, ikvienu interesentu piedalīties domnīcā “Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” par bērnu un jauniešu teātri Latvijā, tā nozīmi atvērtas un kritiski domājošas sabiedrības veidošanā un atspoguļošanos teātra kritikā. „Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” Šis jautājums nodarbinās ne tikai diskusijas dalībniekus 20. martā, kad Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātra dienā notiks domnīca ar šādu nosauku, tas ir jautājums, kurš jau ilgstoši nav uzdots Latvijas kultūras telpā. Fragmentāri notikumi ir spoži un mazāk spoži. Šajā jomā daudz dara režisors Jānis Znotiņš. Viņa jaunākais veikums ir Valmieras teātri – pēc Pāvila Rozīša romāna veidots iestudējums „Valmieras puikas. Jaunu cilvēku revolūcija divās daļās”. Ar piezīmi 15+. Jānis Znotiņš ir arī ASSITEJ nacionālā centra valdes loceklis, režisors, aktieris, kā arī Valmieras vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktors. -- Skolās, universitātēs un cietumos – vietās, kur vienkopus pulcējas jauni, gudri un karsti prāti, pamazām briest 1905. gada revolūcija. Valmierā Oša privātā zēnu proģimnāzija ir viens no šādiem perēkļiem, un tajā mācās pusaudži, kas ne vien cīnās par meiteņu uzmanību, risina attiecības ar labajiem un sliktajiem skolotājiem un cits ar citu, bet slēpj arī aizliegtu literatūru, apmeklē slepenas meža sapulces un sapņo gāzt valdošo varu. Valmierā ierodas jauna skolotāja Rita Grava, viņai jāspēj sevi pierādīt gan nevaldāmajiem skolēniem, gan pārējiem skolotājiem. Pamazām viņas acīm paveras jauna, slepena pasaule, par kuras esamību Rita iepriekš pat nenojauta. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves mainīja kāds milzīgs notikums, kas ietekmēja ne vien Valmieras un Latvijas, bet visas pasaules vēsturi. Iestudējums veidots pēc Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas". Romāna norises laiks ir 20. gadsimta sākums, kad Latvija ir Krievijas impērijas pakļautībā, bet pamazām pieaug arī protesti un drīz seko 1905. gada revolūcija. Tuvākās izrādes 4. un 5. aprīlī.

Stāsta kinokritiķe, "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa Vai zini, ka kinoteātrim "Splendid Palace" savulaik bija savs neliels orķestris un pat kordebalets, un kino vakarus mēdza papildināt varietē priekšnesumi? Daudzas pirmās filmas bija tikai dažu minūšu garas, bet filmas kino mehāniķim vajadzēja paspēt uzlikt jaunu filmas rullīti: lai publika nesvilptu pauzēs starp filmām, vajadzēja veidot intermēdijas, kas izklaidētu uz kinoteātri atnākušo publiku. Tāpēc starp filmām notika nelieli muzikāli priekšnesumi, ko nodrošināja klātesošais orķestris un dejotāji. Orķestris tika uzskatīts par ļoti labu: tā vadītājs un diriģents bija baltvācu komponists un mūziķis Oto Karls (Otto Wilhelm Carl, 1886–1944), kurš bija beidzis Pēterburgas konservatoriju, kur, iespējams, iepazinies ar kino industrijā iesaistīto "Splendid Palace" īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu. Viņš bija iesaistīts Omskas latviešu bēgļu organizācijā un trīs gadus bijis Odesas pilsētas operetes teātra diriģents. No 1921. gada Oto Karls pārcēlās uz Latviju un piedzīvoja arī jaunuzceltā kinoteātra "Splendid Palace" atklāšanu 1923. gada 30. decembrī, uzņemoties vadīt jaunās kultūrceltes orķestri.  Orķestra mūziķi pildīja arī tapera uzdevumu, proti, apskaņoja mēmās filmas. Mūziķiem tas nozīmēja katru vakaru būt improvizatoriem, un nereti publika, skatoties vienu un to pašu filmu, noskatījās dažādus stāstus, kuriem komismu vai dramatismu piešķīra muzikālais pavadījums. Kāds muzikantam garastāvoklis, tādu filmas skanisko interpretāciju viņš vai viņi piedāvāja. No 1928. gada Oto Karls kļuva par Latvijas Nacionālās operas diriģentu. Bet no 1934. līdz 1944. gadam, tātad veselus desmit gadus, viņš bija Liepājas Operas, kas kļuvusi par muzikālu leģendu, orķestra diriģents. "Splendid Palace" bija vieta, kur 1929. gadā tika demontrēta pirmā skaņas filma Baltijā – tā bija Toda Beikona kinolente "Dziedošais nerrs". Pamazām izskaužot no repertuāra mēmās filmas, arī muzikālais pavadījums vairs nebija vajadzīgs. Sākoties jaunajai kino ērai, filmas bija atļauts demonstrēt tikai valsts valodā. Bizness bija ienesīgs. Kā liecina statistika, no 1923. līdz 1940. gadam kinoteātri apmeklējuši seši miljoni skatītāju.

Stāsta vēsturnieks, Latvijas Brāļu draudzes vadītājs Gundars Ceipe Vai zini, kas bija Magdalēna Elizabete fon Hallarte, un kāda bija viņas loma Latvijas vēsturē? Fon Hallarte bija vidzemniece, dzimusi Beļavas muižā 1683. gadā, auga kopā ar latviešu bērniem un labi runāja arī latviešu valodā. Sākoties Ziemeļu karam, viņa zaudēja vīru un bērnus, un otrajās laulībās par viņas vīru kļuva ģenerēlis Ludvigs Nikolauss fon Hallarts. Hallarts bija augsta līmeņa ģenerālis un liels eksperts fortifikācijas jautājumos. 1716. gadā ģimene devās uz Drēzdeni, kur viņi iepazinās ar piētisma idejām un izveidoja salonu - Bībeles grupu, kurā iesaistījās arī vēlākais Brāļu draudzes atjaunotājs grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs. Atgriežoties Latvijā, 1725. gadā viņa kļuva par Valmiermuižas, Mūrmuižas, Burtnieku un Zvārtas muižu galveno rentnieci. Tad mūžībā devās viņas vīrs, un visa lielā vīra pensija tika atraitnei. Hallarte nolēma aicināt hernhūtes brāļus, lai latviešus tuvinātu personiskām attiecībām ar Dievu. Pamazām mainījās cilvēku sirdis, un 1739. gadā Vasarsvētkos notika liela atmoda, kas ir viena no lielākajām pasaules vēsturē, kas skāra veselas piecas paaudzes. Tas izmainīja latviešu tautas likteni, jo parādījās citi ideāli un citi mērķi. Pilnīgi mainījās cilvēku mērķi un ideāli: krogi kļuva tukši, nozagtās lietas tika atnestas uz muižu atpakaļ, atmoda skāra plašu sabiedrību, tai skaitā arī bērnus un jauniešus. Šī atmoda iesākās Valmierā, Hallarte deva naudu, lai uzbūvētu  garīgo centru – Jēra kalnu ar 1000 vietām. 1738. gadā tika atklāts arī pirmais garīgais seminārs, un no šī semināra nāca arī pirmie skolotāji. Hallarte no sirds mīlēja mūsu tautu. Viņa sponsorēja grāmatu izdošanu, tai skaitā Brāļu draudzes dziesmu grāmatas izdošanu. 1742. gadā tika dibinātas pirmās Brāļu draudzes. Diemžēl jau 1743. gada aprīlī Brāļu draudze Krievijas impērijā tika aizliegta. Jēra kalns tika slēgts, Dziesmu grāmatas atņemtas. Tādejādi šī Brāļu draudzes kustība aizgāja pagrīdē, bet garīgās atmodas ceļš tik un tā bija aizsācies. Hallarte aizgāja mūžībā 66 gadu vecumā. Savu sirdi viņa bija veltījusi latviešu garīgajai atmodai.

Mežā sēnes dažādas - vāveres un piepes! Vāveres un piepes liksim mierā, bet kas būtu jāzina sēņotājiem par Latvijas mežos augošajām sēnēm, to uzzināsim sarunājoties ar Dabas muzeja mikoloģēm Diānu Meieri un Initu Dānielu, kā arī sazināmies ar "Mēness aptiekas" farmaceiti Jutu Namsoni. Šobrīd dažos Latvijas reģionos ir laba sēņu raža, bet nav liela sugu dažādība. Inita Dāniela norāda, ka šobrīd pati populārāka ēdamā sēne, kas ir visu grozos un par kuru visi jautā, ir dzīslkāta beka, ko uzskata par invazīvu sugu, kas var izspiest arī vietējās sugas. Cilvēki arvien grib pārbaudīt, ko tad ir salasījuši. Tagad saziņa biežāk notiek sociālajos tīklos, uz muzeju vairs tik bieži nenes. Var izmantot arī lietotnes, tā var palīdzēt, bet nevajadzētu ar lietotnes palīdzību izvēlēties, ko ēst, ko neēst. Mikologi ir uzticamāki par lietotnēm.  "Ja jums ir jautājums, vai šī sēne ir ēdama, tad šī sēne nav ēdama jums konkrēti," "tviterī" noskatītu teicienu min Inita Dāniela. "Ja nezini, viņa tev nav ēdama. Viņa tev būs ēdama, kad pazīsi visās situācijas, gan pārmirkušu, gan izžuvušu, gan mazu, gan lielu. Tad vairāk nebūs jautājumu, pazīsi un zināsi. Jautājums vai ir ēdama... Pamazām jāpieradina cilvēki vispār tā nejautāt. Kamēr nezini sugu, jautā, kas tā ir par sēni. (..) Salīdzini, iemācies un tad var jautā, bet tad vairs nebūs jājautā – ēdama vai neēdama." Farmaceite Juta Namsone atzīst, ka ikdienu aptiekā iegriežas kāds, kurš sūdzas, ka pēc sēņu ēšanas ir slikta dūša vai caureja. Reizēm gan sliktu dūšu var izraisīt arī pārēšanas, kā arī tas, ka sēnes ir ceptas sviestā, tām pievienots saldais krējums. Kuņģis brīnās par smago barību, varbūt nemaz pati sēne nav vainīga. Arī abas mikoloģes aicina izgaršot pašas sēnes, kuras nebūt nav treknas, bet vairāk diētisks produkts.  "Sēnēm ir dažāda garša un vislabāk var izbaudīt neko daudz nepievienot. Viegli apcept uz pannas un tad var kārtīgi izgaršot pašu sēni," papildina Diāna Meiere.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Vai zini, ka mūzikas lielajām klasiskajām formām visbiežāk sākumā ir kāda priekšspēle? Uvertīra operai, kurā var parādīties jau tālākās varoņu tēmas, ievads simfonijai vai koncertam un tā tālāk… 2022. gadā orķestrim Kremerata Baltica svinējām 25 gadu jubileju. Un arī šiem vētrainajiem gadiem bija ne mazāk vētraina uvertīra! Ir 1993. gads. Latvija ir atkal neatkarīga valsts un grasās svinēt savu 75. gadskārtu. Esmu pieņēmusi Latvijas Republikas vēstnieka Jāņa Petera aicinājumu kļūt par kultūras atašeju vēstniecībā Maskavā, un nu mēs abi sēžam un gudrojam. "Lūdzu, kaut ko lielu!" saka dzejnieks. Jā, mums ir jāpārsteidz Maskava. Viegli pateikt. Nolemjam, ka mēģināsim. Labi, ka man toreiz nebija vēl ne jausmas par starptautisko mūzikas menedžmentu un Peteram jau nu ne tik. Bet tik daudz es sapratu, ka oficiālā ceļā mēs neko nepanāksim – laika palicis vien pāris mēnešu. Nolemju izmantot veco labo draugu būšanu – jā, jā, tik nosodāmu un necaurspīdīgu – un dodos satikt kādreizējo baletskolas skolotāju Juri Kaprāli, lai nodibinātu kontaktus ar Mihailu Barišņikovu un komponistu Georgu Pelēci: lai uzrunātu Gidonu Krēmeru, kurš bijis Georga klasesbiedrs un draugs. Gidons Krēmers Rīgā nebija koncertējis gadus divdesmit. Noskaidrojas, ka pašlaik viņš ir koncerttūrē Japānā. Nebija ne kārtīga interneta, ne mobilo sakaru, bet – ak, laime! – Ārlietu ministrijas preses centrā bija jaudīgs fakss. Tā nu mēs ar Pelēcīti [Georgu Pelēci] ap vieniem naktī ierodamies Ministrijā un es lūdzu savai vēstulītei Gidonam Krēmeram pierakstīt klāt draudzīgas rindiņas no klasesbiedra. Vēstulītē aicinām viņu pārstāvēt savu valsti neatkarības 75. gadadienas svinībās Maskavā. Izrēķinājām, ka fakss viesnīcā sasniegs viņu tieši pirms brokastīm. Neticami, bet saņēmām atsaucīgu atbildi. Tālāk man bija jāsazinās ar viņa tā laika menedžeri Paulsena kungu Vīnē. Aizlidoju uz Vīni un atradu dzirdīgas ausis. Norunājām visu un, kad devos prom, Paulsena kungs palūdza nerakstīt līgumā vārdu "honorārs". Lai tā būtu kabatas nauda, sarunāts? Lidoju atpakaļ un nezināju, kā es to pateikšu Peteram. Viņš bija atvēlējis šīs prezentācijas aktam milzu līdzekļus – kādus 3000 dolāru, un tagad gribu to nosaukt par "kabatas naudu"! Jo tālāk, jo trakāk. Ko iesākšu ar vijolnieku, kaut arī vislabāko pasaulē, bez orķestra? Nolemju likt uz jaunību. Piedāvāju uzaicināt Normunda Šnē vadītos "Rīgas kamermūziķus". Brīnišķīgus jaunus cilvēkus, pilnus entuziasma un enerģijas. Pa pastu nosūtīju Gidonam Krēmeram mazu kasetīti (CD tolaik vēl nebija!) ar ierakstu, un viņš piekrita. Tikai pateica, ka nepieciešams vēl viens koncerts pirms tam. "Prekoncerts", kā to saucam vēl arvien. To izdevās uztaisīt Pēterburgā. Vistrakāk bija ar Maskavas konservatorijas Lielo zāli, kas bija aizņemta gadu uz priekšu. Sapucējos un gāju pie zāles priekšnieka. Izstāstīju savu bēdu – ka 18. novembris parasti ir 18. novembrī un mums to zāli vajag. Laikam tas izklausījās tik komiski, ka viņš atrullēja uz rakstāmgalda lielu vatmaņpapīra loksni, kas bija sagrafēta mēnesim vai ceturksnim, paņēma lielu dzēšgumiju un manā acu priekš sparīgi izdzēsa no grafika kādu austriešu orķestri. Es gandrīz zaudēju valodu, jo respekts pret ārzemniekiem vēl arvien bija ļoti augsts. Tikai ne Maskavā… Koncerti notika, Jānis Peters runāja, Gidons Krēmers ar "Rīgas kamermūziķiem" spēlēja, un beigās visiem par brīnumu viņš uz "Bis!" saucieniem nostājās publikas priekšā un skaidrā latviešu valodā nosauca skaņdarbu, ko spēlēs solo: "Pēteris Plakidis. "Sienāža dejas"." Tajās "Sienāža dejās" bija tik daudz mīlestības: uz savu bērnību, uz savu valodu, par ko viņš raksta savā autobiogrāfijā "Bērnības lauskas", ka kļuva skaidrs: būs turpinājums. Pamazām sākās sagatavošanās darbi, un 1998. gadā pēc konkursiem un mēģinājumiem 9. februārī notika pirmais Kremerata Baltica koncerts. Likme uz jaunatni atmaksājas!

Šodien, 1. novembrī, mūsu mīļajam Latvijas Radio aprit 97. gadskārta. Bet vai zini, kāda īsti bija tā dzimšana? Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds (1973-2019). Lasa aktrise Guna Zariņa Radio uzvaras gājiens pasaulē bija straujš. Vēl gadsimtu mijā zinātnieki eksperimentēja ar Morzes signāliem, bet jau 1922. gadā sāka dzimt pirmie radiofoni: Londonā, Berlīnē, Leipcigā, Romā... 1925. gadā šīm metropolēm pievienojās arī Rīga. Vēl pirms radiofona atklāšanas pirmās eksperimentālās pārraides te kūrēja inženieris Jānis Linters, pasta un telegrāfa departamenta darbinieks, Latvijas radiofonijas pionieris. Lintera pirmie mēģinājumi aizraut Latviju ar radio nebija viegli. Ne tik daudz tehnoloģiski, cik finansiāli. 1924. gadā Saeima viņa priekšlikumu piešķirt naudu radiofona izveidei noraidīja. Radio? Kas tas tāds? Linters ķērās pie izglītošanas. Ar pašdarinātu uztvērēju ieradās Budžeta komisijā un piedāvāja deputātiem ļauties radio maģijai. Telegrāfists no raidītāja Klīversalā, otrpus Daugavai, lasīja “Valdības Vēstnesi” – deputāti uzmanīgi klausījās. Un vēl pārjautāja, vai labākai dzirdamībai nevajag atvērt logus. Linters pārliecināja, ka uztvērējus varēs ražot tepat Latvijā, ieguldījums ātri atmaksāšoties. Tad gan deputāti teju vienbalsīgi bija par. 1925. gada pavasarī uz Rīgu no Francijas atkuģoja raidstacijas antena, to uzstādīja kanālmalā blakus toreizējai Centrālā pasta ēkai. Lintera darbnīcas ar joni ražoja pirmos radioaparātus un avīzēs sludināja tos iegādāties. Cena iespaidīga: 140 latu un vēl 24 lati – gada abonements. Tas arī veidoja radiofona ieņēmumus – aparātu ražošana, uzstādīšana un abonēšanas maksa. Radiostudiju ierīkoja turpat, Rīgas pasta ēkas pēdējā stāvā. Un pašu ieliņu nosauca par Radio ielu – tik liels brīnums toreiz bija radio! Nav dzirdēts, ka vēlāk kāda būtu nosaukta par Televīzijas vai Interneta ielu... 1925. gada 1. novembrī, svētdienas vakarā, pār Rīgu atskanēja pirmā radiofona pārraide. “Hallo, šeit Rīga – radiofons!” svinīgi teica diktors. Tad deva vārdu satiksmes ministram. Pēc viņa – valsts himna. Vēl pēc brīža – pieslēgšanās Nacionālajai operai. Pilnā garumā translēja Pučīni Madame Butterfly. Pēc izrādes – pārraides beigas. Todien radiofonam bija 331 abonements. Krietni mazāk nekā sēdvietu operas zālē. Pirmsākumos mūzika bija teju vienīgais radio saturs. Turklāt – tikai dzīvā, ko spēlēja uz vietas studijā vai translēja no citurienes. Gramofonu plates sāka atskaņot trīs gadus vēlāk. Mūziķi radio koncertēja nelabprāt – studijas šaurībā un bez klātienes klausītājiem – tā šķita kā māžošanās. Pirmajos gados radio drīzāk bija nevis medijs, bet ierīce. Radio neveidoja savu saturu, bet nodeva tālāk jau radītu. Tā bija jauna tehnoloģija attāluma pārvarēšanai. Pamazām mūziku ēterā sāka atšķaidīt ar citu saturu. Parādījās literārie lasījumi, valodu lekcijas, rīta rosme. Tā sākās ar gaiļa dziedāšanu. Dzīvajā, protams. Radio turēja trīs gaiļus un katru rītu lika tos pie mikrofona. Avīzes bieži knābāja radio, jo arī tām jaunais medijs bija konkurents. Sākotnēji radio ziņas drīkstēja būt tikai avīžrakstu pārstāsti – tieši tāpēc, lai nekonkurētu ar avīzēm. Pirmās patstāvīgās ziņas radiofonam ļāva veidot, sākot no 1929. gada. Togad pirmā ziņu reportāža bija no Zviedrijas karaļa vizītes Rīgā. Divu gadu laikā radio informācijas dienests izauga līdz 14 korespondentiem jeb, kā toreiz teica, informatoriem. Savā izaugsmes posmā radio tapa par pilnvērtīgu mediju ar jaunradītu saturu, augošu auditoriju un cienījamām sabiedriskā medija ētikas iezīmēm. Korespondentiem, stājoties darbā, bija jāapsola “nevadīties no partejiskām un personīgām ambīcijām”. Kaut tiešu politisku ietekmi radio neizjuta, sociāldemokrātu valdības laikā kreisi noskaņoti vieslektori radiolekcijās mēdza iepīt sociālisma idejas. Taču, kad par radiofona šefu kļuva rakstnieks Jānis Akuraters no mērenās Demokrātiskā centra partijas, viņš šādu slēpto reklāmu izskauda – lieka polemika radiofonam kā neitrālai iestādei neesot vajadzīga…

Aktrise Ieva Florence-Vīksne šā gada pavasarī tika atzīta par Latvijas ietekmīgāko influenceri! Ievas galvenā darbības platforma ir “Instagram”, jo viņai ļoti patīk strādāt ar foto. Savulaik viņa to saskatījusi kā iespēju parādīt sevi kā aktrisi – Latvijā aktieriem nav aģentu un katram pašam jādomā, kā sevi piedāvāt tirgū. Pamazām šī aizraušanās pārvērtusies par darbu, un tagad Ievas kontam IG seko jau teju 58 tūkstoši cilvēku un ir virkne sadarbības līgumu. “Tik daudz cilvēku katru dienu redz, ar ko tu nodarbojies – tas pat ir nedaudz baisi,” saka Ieva. Viņa savu sadarbību ar reklāmdevējiem neslēpj – norāda ar attiecīgajiem tēmturiem pie ierakstiem un nekad neveido saturu par lietām, kurās nav kompetenta.

Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Radio muzeja vadītājs Jānis Jansons Vai zini, kā ceļu uz atzīšanu lauza skaņu plašu vecvectētiņš, Tomasa Alvas Edisona izgudrotais skaņas pierakstīšanas un atskaņošanas aparāts - fonogrāfs? Un vai zini, ar ko patafons atšķiras no gramofona un kādi skaņu plašu atskaņotāji tika ražoti Latvijā? Pirmajā gramofona priekšteča fonogrāfa demonstrācijā kāds Zinātņu akadēmijas loceklis uzbruka Edisonam ar vārdiem: "Vienkāršs metāls nedrīkst aizstāt augstās būtnes - cilvēka - balsi!" Par fonogrāfu tai laikā tika stāstīti feļetoni, to rādīja kā burvju mākslu cirkā. Pirmo fonogrāfa īpašnieku Krievijā "par mehāniska zvēra demonstrāciju" ielika pat cietumā uz 3 mēnešiem! Fonogrāfs mūzikai nederēja, jo to bija grūti tiražēt. Toties tas noderēja folkloras vākšanai un dažādu tekstu ierakstam, kas bija vajadzīgi vienā eksemplārā. Bet folkloras dziedātāji bieži izbijās un bēga projām, par nelabo domādami, savu balsi izdzirdot. Nelīdzēja par ieraksta fizikas izskaidrojums. Gruzijas kalnu ciemata vecākais steigšus padzina kādu komponistu, kurš gribēja ieskaņot kalniešu dziesmas. Bet 1916. gadā kāds Krievijas reliģiskas sektas vadītājs lika savākt gramofonus un 8 pat sadedzināja! Tā kā elektriskās skaņas pastiprināšanas vēl nebija, tad skaņu pastiprināja mehāniski, ar liela rupora palīdzību. Gramofons pieņēma diezgan amizantus izmērus, lai varētu no mazas rieviņas dabūt pietiekami skaļu skaņu. Palielināt kvalitāti un uzlabot skaņu centās veselus 30 gadus. Ieraksta telpā bija liels rupora atvērums, kurā dziedātājs bāza galvu un centās pēc iespējas skaļi dziedāt. Rupora tievais gals gāja uz ieraksta iekārtu blakus telpā. Orķestra ierakstiem telpu izveidoja apgāztas piramīdas formā, kuras pamatne bija lielāka par metru. Tievākais gals gāja uz ieraksta membrānu un griezni. Un tad nu skaņas celiņš kļuva cik necik jūtams. Arī atskaņojošajā pusē izveidoja anekdotiski lielas taures. Bet tad iedomājās telpā starp membrānu un ruporu spridzināt gāzes maisījumu. Troksni varēja dzirdēt pat dažu kilometru attālumā, bet melodija kaut kur pazuda. Nedaudz veiksmīgāks bija mēģinājums telpā starp membrānu un plati sūknēt saspiestu gaisu. Bet šī iekārta bija dārga, ātri saēda plates un arī pašu mehānismu. Interesants bija mēģinājums atskaņot 3 vienādas plates ar 3 gramofoniem. Sinhroni tas neizdevās, bet muzikālais juceklis sajūsmināja klausītājus, īpaši jaunatni (gandrīz tāpat kā tagad). Ap Pirmā pasaules kara sākumu taures gramofonus nomainīja joprojām mehāniskie, plates palaišanas ierīci ar roku griežamie skapīšveida gramofoni, kurus varēja novietot gan uz kājām, gan galda. Pamazām sadzīvē ienāca un popularitāti guva jaunāki – koferveida pārnēsājamie modeļi, kuros skaņas pastiprinājuma taure bija iestrādāta ierīces korpusā. Šos skaņu plašu atskaņotājus sauca par patafoniem – no franču ražotājfirmas Pathe. Pēc pārejas uz elektrisko ierakstu un tā atskaņošanu gramofona plates kļuva populārākas, populārāki kļuva arī gramofoni un elektriskie atskaņotāji, kuros skaņu pastiprināja caur radio. Latvijā 1932. gadā par pieclampu radio bez atskaņotāja Leibovics prasīja 780 latus, bet ar atskaņotāju – 980. Pēc 1954. gada sāka ražot radioaparātus, kam bija gramofona paneļi. Tos sauca par radiolām. Tajā laikā ražoja viena nosaukuma vai tehniskās shēmas radiolas un radioaparātus. Radiola "Daugava" tika ražota no 1955. līdz 1959. gadam, bet radio "Daugava" – no 1955. līdz 1958. gadam. Maksimālais ražojuma daudzums gada laikā radiolām bija 83 000, bet radiouztvērējiem – 65 000. Cena rubļos – radiolai "Daugava" bija 1100 rubļu, bet radioaparātam "Daugava" – 765 rubļu (cenas līdz 1961. gada naudas reformai). Nākamais radiouztvērējs un radiola "Sakta" tika ražoti no 1959. līdz 1964. gadam. Radiola ar tādu pašu shēmu "Dzintars" – no 1960. līdz 1964. gadam. Maksimālais ražošanas daudzums gada laikā radiolai "Sakta" bija 236 000, bet radiouztvērējam – 25 000 gab. 1964. gada beigās Rīga sāka ražot pirmās un augstākās klases stereofoniskās radiolas "Rigonda" un "Simfonija", kaut plašu veikalā stereofoniski bija gandrīz tikai Sarkankarogotās armijas ansambļa ieraksti. Sākot ar 1974. gadu Latvijā sāka ražot pilna komplekta stereo atskaņotājus. Bija "Akords", "Melodija", "Allegro" un "Ārija". Tieši "Ārija" tad arī kļuva par pēdējo populāro plašu stereo atskaņotāju, 1990. gadā dodot vietu digitālajām ārzemju iekārtām.

Pamažu aiškėja, kas iškris, o kas kils aukštyn, bei Europoje žaisiančios komandos. Taurės finalas, Lewandowskio ir kitų puolėjų rekordai. Pirkiniai ir traumos.

Pētījums par Latvijas profesionālās klavierspēles vēsturisko attīstību simts gadu laikā – Kultūras Rondo sazināmies ar pianisti Diānu Zandbergu, kura ir monogrāfijas “Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedra (1919–2019)” autore, un katedras vadītāju Juri Kalnciemu. Juris Kalnciems atzīst, ka paveikts fundamentāls darbs. Tieši viņš arī rosinājis savu audzēkni Diānu Zandbergu veikt šo pētījumu. "Tas nav kaut kādos datu nesējos vai intervijās, kas viss ir ļoti gaistošs, bet tagad vienuviet grāmatā apkopots šāds vēsturisks nogrieznis ar personībām, ar notikumiem, absolventiem, par to esmu ļoti gandarīts," bilst Juris Kalnciems. "Viens no iemesliem, kāpēc es uzņēmos šo pētījumu, bija mans skolotājs Juris Kalnciems, pie kura es mācījos gan vidusskolā, gan augstskolā, gan maģistrantūrā un joprojām vēl konsultējos. Pirmkārt tā ir personīga pateicība savam skolotājam" neslēpj Diāna Zandberga. "Tad jau tālāk gribējās zināt, no kurienes viss nāk, kas ir viņa skolotāji. Pamazām tapa viss pētījums." Par darba tapšanu Zandberga bilst, ka šāda veida darbi rakstās paši. Sākumā viņa apkopojusi faktus, tad tos liekot kopā radušies akcenti.  Pētījumu veido trīs daļas, apkopojot Klavieru katedras vēsturi "līdz brīdim, kad mūsu dzīves izmainīja globālā pandēmija". "Vēsturiskās kolīzijas neapšaubāmi ietekmēja mūzikas augstskolas darbu un cilvēki dzīves, tādēļ bija ļoti loģiski sakārtot: pirmā nodaļa - Latvijas pirmās brīvvalsts laiks līdz Otrā pasaules kara beigām, līdz 1944. gadam, otrā nodaļa - veltīta padomju periodam, kas ir visapjomīgākā, un trešā ir mūsdienas," iepazīstina Diāna Zandberga. Grāmatas tapšanā ir iesaistītas vairākas latviešu pianistu paaudzes Latvijā un ārvalstīs, sniedzot vērtīgas dokumentāras liecības izsmeļošās intervijās. Darbā ir izmantoti Latvijas Valsts arhīva, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas arhīva u. c. materiāli. Diānas Zandbergas pētījumu “Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedra (1919–2019)” izdevusi izdevniecība "Musica Baltica".

Pirms 80 gadiem vasarā Latvijā ir ieviesta padomju vara un uz vispārēja haosa un traģikas fona valstī dzimst jauna muzikāla apvienība ar augstas kvalitātes zīmi no paša sākuma līdz šai dienai - tas ir Latvijas Radio koris, ko 1940. gada augustā dibina diriģents Teodors Kalniņš. Par  šī kora attīstību un tā skanējumu laiku stāsta kora diriģenti Edgars Račevskis un Sigvards Kļava un viena pirmajām Teodora Kalniņa dibinātā Radiofona kora dalībniecēm - Elza Margarita Tone. „Korim bija jābūt tādā kvalitātē, lai varētu ik nedēļu dziedāt tiešajā ēterā," savu darbību Latvijas Radio korī atceras tā bijušais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Edgars Račevskis. Viens no agrīnākajiem  Radio kora ierakstiem, kas saglabājies mūsu fonotēkā ir veikts 1948. gadā. Tās ir latviešu tautasdziesmas ar Marģera Zariņa komponētu mūziku. Kā stāsta  muzikologs Arnolds Klotiņš, kora dibināšanas iemesls bija padomju mūzikas propagandēšana jaunveidotajā Latvijas PSR, taču pateicoties Teodora Kalniņa muzikālajai pieredzei un viņa interesei par latviešu tautasdziesmām koris neizveidojas par jaunās varas ruporu. Pārlapojot 1940. gada novembra mēneša laikrakstus, var lasīt cildinošas atsauksmes par jaundibināto  muzikālo  apvienību: „Tik izlasītu dziedātāju kori nākas reti dzirdēt: skaistas un spēkpilnas balsis, vienprātīgi veidots priekšnesums! Īpatnīgās, talantīgās dziesmas izskanēja visā krāšņumā un spēkā.” „Brīvais Zemnieks” 9.nov. 1940   Elza Margarita Tone bija viena  pirmajām Teodora Kalniņa kora dalībniecēm.  94 gadu vecumā 2012. gadā viņa aizgāja mūžībā, taču 2009. gadā  raidījumā „Mana mūzika” LR3 „Klasika” viņa raidījuma autorei Dina Dūdiņai-Kurmiņai stāstīja atmiņas par iestāšanos šajā korī. Koris turpina darboties arī Otrā pasaules kara laikā, bet karam beidzoties  liela daļa koristu ir izklīduši, bailēs no komunistu varas pametuši dzimteni, savukārt toreizējā Radiokomiteja izveido darbvietas  48 dziedātājiem, un atkal  Teodoram Kalniņam jākomplektē jauns  radio kora sastāvs. Kā  raksta mūzikas žurnālists,  Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs  Orests Silabriedis: 1953. gadā no Maskavas pienāk aicinājums likvidēt Baltijas republiku Radio korus. Latvijas amatpersonas tūlīt piekritušas, jo Radio koris taču dziedot tikai tautasdziesmas un rekviēmus, tad jau labāk aktivizēt masu dziesmas izplatību. Toreizējais Radio komitejas vadītājs  Indriķis Lēmanis pieņem lēmumu likvidēt kori. Tā beidzas Radio kora darbības otrais posms. Paiet četri gadi, ir iestājies Hruščova atkusnis un atkal uzvirmo runas par Radio kora atdzimšanu. Atkal Teodors Kalniņš sāk vētīt  topošo koristu balsis, uzņemas kora veidošanu ar noteikumu, ka pirmajā darbības gadā koris dziedās tikai latviešu tautasdziesmas un Latvijas komponistu mūziku. 1962. gadā Teodors Kalniņš aiziet  mūžībā,  aptuveni gadu korim ir vairāki  īslaicīgi vadītāji, līdz 1963. gada augustā par tā galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju kļūst Edgars Račevskis. „Šim kolektīvam jau bija ielikta iekšā milzīga jaunrades kapacitāte un tādā rituma mēs sākām meklēt jaunus ceļus,” saka tagadējais Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, kurš kopā ar  diriģentu Kasparu Putniņu kori vada kopš 1992. gada. Pamazām nostiprinās viedoklis, ka koris ir nevis četras vairāk vai mazāk saskanīgas balsu grupas, bet gan personību kopums. Pārdomās un pārrunās aizrit četri gadi. Pienāk 1995. gads, un Finanšu ministrija atsūta ziņu, ka nespēj visiem Radio darbiniekiem samaksāt algu. Dzimst eksistenciāls jau-  jums – vai un kāpēc vajadzīgs Radio koris? Risinājumu atrada – kora sastāvu samazināja uz divdesmit četriem dziedātājiem un iezīmēja darbības modeli, kas darbojas līdz pat mūsdienām, tā atkal Orests Silabriedis grāmata par Radio kori. Latvijas Radio koris Sarežģītā laikā  dzimis  un  veidojies, rūdīts, postīts, vairakkārt augšām cēlies un turpina  mirdzēt  gan pie pašmāju  gan pasaules mūzikas debesīm.  

Lai uzlabotu veselību, ne vienmēr nepieciešams lietot zāles. Iespējams, pietiks ar ikdienas ēšanas paradumu un diētas maiņu. Protams, ka šādā gadījumā nepieciešama speciālistu konsultācija, bet to vislabāk var sniegt ģimenes ārsts, sadarbībā ar uztura speciālistu. Vai un kā šāda sadarbība notiek? Uztura speciāliste klīnikās “EGV” un “Vivendi” Eva Kataja raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka paradums meklēt uztura speciālista palīdzību cilvēkiem pamazām veidojas. Tas vairāk raksturīgi jaunākiem cilvēkiem. Apmēram 50 – 60 gadu vecumā cilvēki ierodas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, jaunāki cilvēki mēdz paši ierasties, lai pārrunātu uztura paradumus un to maiņas nepieciešamību. Ģimenes ārsts veselības centru apvienībā “Elite” Ingars Burlaks atzīst, ka nepieciešamība pēc dietologa veselības uzlabošanā ir milzīga, tajā pašā laikā viņš min, ka jautājums par ģimenes ārsta un uztura speciālista sadarbību arvien pieklibo. Diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane atzīst, ka ģimenes ārsta un uztura speciālista sadarbība ir nozīmīga. Turklāt jārēķinās, ka pirmā vizīte pie dietologa vai uztura speciālista aizņems vismaz stundu, lai izprastu un izzinātu cilvēka ēšanas paradumus. Saistībā ar sadarbību ar ārstiem, Neimane grib uzslavēt traumatologus-ortopēdus. Tāpat laba sadarbība ir ar ginekologiem. Neimane arī atklāj, ka Veselības ministrija strādā, lai būtu uztura speciālisti, kas sniegs valsts apmaksātus pakalpojumus. Kataja ir gandarīta, ka procesā ir ieviest arī kā valsts apmaksātu pakalpojumu, jo tas varētu būt viens iemesls, kas attur apmeklēt. Šobrīd vizīte pie uztura speciālista ir maksas pakalpojums. Un vizītes būs regulāras, ar vienu reizi nepietiks.

Šajā gadā jauno spēlfilmu ražošanu var sākt pieci režisori – Linda Olte uzņems pusaudžu drāmu "Māsas"; Juris Kursietis veido savu trešo pilnmetrāžas spēlfilmu "Barbari", režisors un mūziķis Aigars Grauba uzņems spēlfilmu par leģendāro mūzikas grupu – "Jumprava: Lielais notikums", režisore Ināra Kolmane ekranizēs Noras Ikstenas romānu "Mātes piens", bet režisors Māris Martinsons iecerējis filmu "Zeme, kas dzied" par dziesmu svētku tradīcijas dzimšanu. "Šis ir īpašs gads, jo ir ļoti liels pieprasījums, ir daudz projektu, sīva konkurence, kas kļūst ar katru gadu arvien lielāka. Es to skaidroju savā ziņā ar kino nozares prestiža palielināšanos, ar simtgades filmu programmas rezultātiem," raidījumā Kultūras Rondo atzīst Nacionālā Kino centra (NKC) direktore Dita Rietuma. Daudzi talantīgi režisori, jauni režisori, vidējās paaudzes, atzīti klasiķi vēlās strādāt un veidot filmas. Projektu bija daudz, atbalstītie pieci ir trešā daļa no spēlfilmu projektiem," turpina Rietuma. "Arī dokumentālās filmas un animācijas filmas ir būtiska nacionālās kino nozares daļa." Rietuma norāda, ka atbalstu guvušas divas pilnmetrāžas animācijas filmas, kas izmaksu ziņā ir tikpat vai pat vēl ietilpīgākas nekā spēlfilmas. Zināmi NKC izsludinātā 2020. gada jaunu filmu ražošanas konkursa rezultāti, atbalstot 8 dokumentālo, 6 animācijas filmu un 5 spēlfilmu, kopā 19 jaunu filmu veidošanu. Konkursā kopumā tika izvērtēti 30 filmu projekti – 11 dokumentālās filmas, 7 animācijas filmas un 12 spēlfilmas, pretendējot uz konkursa finansējumu 1 768 327 eiro apmērā, kas paredzēts jaunu filmu ražošanai 2020. gadā. Raksturojot finansiālo situāciju nozarē, Rietuma atzīst, ka pēc simtgades Latvijas kino pamatbudžets palielinājās, bet tā nav simtgades situācija. Viņa arī norāda, ka ir būtiski šobrīd atbalstīt kino nozares procesu kā tādu, atbalstot filmas gan ražošanas procesā, kā arī attīstīšanas procesā. Viņa cer, ka drīzumā varēs atsākt filmēšanu. Tāpat tūlīt arī noslēgsies attīstīšanas projektu konkurss, ka iesniegts rekordliels pieteikumu skaits Savukārt par iespējām atsākt filmu rādīšanu kinoteātros Rietuma izsakās piesardzīgi. "Šobrīd Rīgā tikai "Splendid Palace" ir vienīgais kinoteātris, kas plāno veidot ierobežotus pasākumus. Arī lielie kino izrādītāji min jūliju kā agrāko laiku, kad varētu domāt par filmu izrādīšanas atsākšanu," bilst Rietuma. Viņa norāda, ka noteiktie ierobežojumi kino izrādīšanu padara bezjēdzīgu, jo nav finansiālas loģikas darbināt lielu mašinēriju, ja paredzami vēl lielāki zaudējumi. "Ceram, ka situācija uzlabosies un pamazām kinoteātrī atvērsies, vai tas būtu vasaras vidus vai rudens," vērtē Rietuma. Pamazām un piesardzīgi kinoteātrus atver arī citviet pasaulē.

Mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Vai mājās sēdēšana ir Dieva sods vai svētība? Citu pieredze un pārbaudīti padomi kā saglabāt līksmu garu un možu prātu sērgas laikā. Šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija. Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme. Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt bailes un draudus, ko sēj pandēmijas tuvošanās. Trešajā nedēļā, kad ar Covid-19 saslimušo līkne, lai arī turpina augt – ik dienas 20 – 30 saslimušie klāt statistikai, skaitlis nu jau tuvojas četriem simtiem – bet gaidītā sprādziena, paldies Dievam, nav. Šai cilvēku pasaules radītās kārtības un pavasara atmodas konkurencē, pamazām virsroku ņem daba. Aizvien biežāk sociālo tīklu komunikācijā izskan “nepareizais” viedoklis, kuros cilvēki atzīstas, ka viņiem šis mājās sēdēšanas un gavēņa laiks tīri labi patīk. Jau iepriekšējā dienasgrāmatas laidienā aprakstītajās, Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam iesūtītajās dienasgrāmatās, kas ik dienas tiek publicētas interneta žurnālā “Punctum”, žurnāliste Una Meistere raksta: “Neraugoties uz jaunās realitātes skarbumu, manī ir priecīga sajūta. Šim laikam piemīt kaut kāda sirreāla iedvesma un spēks. Atšķirt jēgpilno no butaforijas. Sevī un savās attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nav nepieciešamības pēc maskas (jo ar to tāpat nav, kur iziet), un tās nomet arī apkārtējie. Turklāt tas notiek eksaltēti ātri. “ Oficiāli dotā atļauja par ārpasauli domāt kā par ļaunuma avotu arī var izrādīties patvērums. Mājas, arī tādā nozīmē, kā ģimeniska tuvība vai paša prāts un ķermenis, drīkst būt miera un prieka avots. Un tomēr viss nav tik saulaini. Ziņās vēstī, ka akcijas #paliec mājās laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs. Daudziem šai laikā, kad runājam par vientulību, cilvēku pilnajā mājā vientulība kā reizi visvairāk pietrūkst. Tikmēr ārēji – cilvēka spēja pielāgoties ir apbrīnojama! Neticami ātri, mazliet vairāk nekā pusmēneša laikā “spēles” noteikumi sabiedrībā pieņemti kā pašsaprotami. Divi metri, pulcējas pa divi. Tiem, kas visu uztver lēnāk, premjers videozvanā no pašizolācijas mājās, jaunizdoto rīkojumu pat nodemonstrēja uz pirkstiem, paceļot vienas un otras rokas pirkstus – divi un divi – atsaucot atmiņā slaveno Čērčila miera nesēju žestu, tik ar dubultu jaudu. Vīruss nu jau atkal liekas kaut kur pietiekami tālu. Mana laba paziņa, kura ar ģimeni katru vasaru dodas svētceļojumā uz Muminlandi Somijā, un kuras mājās ar meklēšanu jāmeklē sadzīves priekšmeti, uz kuriem nebūtu mumintroļļi portreti, pandēmijas krīzes laikā kārtējo reizi pārlasa savu alternatīvo ‘bībeli”, šoreiz no Tūves Jansones darbiem izvēlējusies krājumu “Neredzamais bērns”, kurā stāsts par “Svilpasti, kas ticēja katastrofai”. Līga padalās Whatsapp čatā ar citātu: “Māmiņa iesmējās. Pēc tam ļoti domīga teica: - Vai zināt – kad mēs šitā dzīvojam, es visu laiku jūtos gluži kā izbraukumā. Es domāju, ka viss ir citādi, it kā notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un es prātoju: vai tā justies ir slikti? “

Pamazām tuvojoties NBA sezonai, basketbola apskatnieks Valdis Valters nolēma parunāt vēl par trīs spēlētājiem, kuri varētu pārsteigt. Sarakstā ticis arī mūsu Kristaps Porziņģis. Lai arī pēc krustenisko saišu traumas izārstēšanas KP fiziskā sagatavotība ir uz jautājuma zīmes, tomēr ir vairāki būtiski labvēlīgi faktori, lai latvietis atgrieztos slavas zenītā. Nobeigumā arī prognozes uz Rīgas “Dinamo” – “Lokomotiv” spēli.

Vai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram izdosies īstenot teritoriālo reformu? Pamazām, bet tai briest ļoti nopietna pretestība. Tas ir viens no tematiem sarunai šodien „Krustpunktā”. Sarunā arī par NEPLP cīkstēšanos ar Saeimu - par neveiksmīgi īstenoto LTV valdes konkursu, par Latvijas Radio uzsākto cīņu par paliatīvās aprūpes pieejamību Latvijā. Savukārt pasaules mediju uzmanību šonedēļ pievērsa negaidītā ugunsnelaime Parīzes Dievmātes katedrālē. Studijā notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem  komentē žurnālisti Madara Fridrihsone (LR Ziņu dienests), Sallija Benfelde un Māris Zanders.

Šodien “Krustpunktā” ir iknedēļas amatpersonu stunda, kad žurnālisti un klausītāji var izvaicāt kādu no uzaicinātajiem viesiem. Pamazām nedēļu pēc nedēļas Latvijas Radio klausītāji tiek iepazīstināti ar jaunās valdības ministriem. Šodien kārta pienākusi ekonomikas ministram Ralfam Nemiro. Kā parasti, pirmajā pusstundā ministru izvaicā žurnālisti, bet otrajā daļā jautā klausītāji. Studijā arī portāla LSM.lv žurnāliste Ilze Zālīte un no Latvijas Radio 4 Viktorija Terentjeva.

Šodien “Krustpunktā” ir iknedēļas amatpersonu stunda, kad žurnālisti un klausītāji var izvaicāt kādu no uzaicinātajiem viesiem. Pamazām nedēļu pēc nedēļas Latvijas Radio klausītāji tiek iepazīstināti ar jaunās valdības ministriem. Šodien kārta pienākusi cilvēkam, kurš gan ir jau bijis savā amatā iepriekš, taču tas bija pirms vairākiem gadiem, turklāt tad viņu bija deleģējusi cita partija. Studijā - tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Kā parasti, pirmajā pusstundā ministru izvaicā žurnālisti, bet otrajā daļā jautā klausītāji. Studijā arī portāla "Delfi" žurnāliste Gunita Gailāne  un sabiedrisko mediju portāla LSM.lv ziņu redaktors Jānis Rancāns.

Šodien “Krustpunktā” ir iknedēļas amatpersonu stunda, kad žurnālisti un klausītāji var izvaicāt kādu no uzaicinātajiem viesiem. Pamazām nedēļu pēc nedēļas Latvijas Radio klausītāji tiek iepazīstināti ar jaunās valdības ministriem. Šodien kārta pienākusi cilvēkam, kurš bieži ir bijis "Krustpunktā" viesis kā savas jomas eksperts. Nu viņš pats ir iesēdies ministra krēslā un var ne tikai dot padomus, bet arī pieņemt lēmumus. Studijā - jaunais satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Kā parasti, pirmajā pusstundā ministru izvaicā žurnālisti, bet otrajā daļā jautā klausītāji. Studijā arī žurnālistes Inese Helmane no „Latvijas Vēstneša” un no lsm.lv portāla Ilze Zālīte.

Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Psalms 37:4 Sludina mācītājs Vilnis Gleške.

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”   

Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu. Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu. Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="153126" layoutid="0" layout="" static=""} “Rīga ir viņa pilsētā, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu. “Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons Grašu muižā Vidzemē dārznieks. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda, Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu. “Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji. Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja. (..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte. “Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni. Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.” Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā. “Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.” “Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons. Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu. “Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, izņemot šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs. Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.” “Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga, Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.” Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo, kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš. Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja. Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens, salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.” Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena. “Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīt Ieva Kalniņa. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="152793" layoutid="0" layout="" static=""} “Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena. “Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.” Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus. “Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne. Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi. Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam. “Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata. Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="151396" layoutid="0" layout="" static=""} Pāvils Johansons ir strādājis un augstu vērtēts arī kā pedagogs, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.