Podcasts about sirsn

Klausies dzīves stāstus no Latgales . Sirsnīga un pavisam atklāta saruna ar Līviju Plavinsku- politiķi,11.Saeimas deputāti,Nautrēnu apvienības pārvaldes vadītāju. Par sevi pašu viņa runā maz! Ar mīlestību viņa daudzina savu mīļo Rogovku,Rogovkas personības notikumus un savus līdzcilvēkus.

Sirsnīgas sarunas par sirdi – kas nāk sirdij par labu, ko sirds dažreiz grib pateikt, kā to saprast un sadzirdēt, un kā rūpēties par mūsu mazo, nenogurstošo motoru, lai tas pukstētu netraucēts? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas fizioterapeite Līna Puga. 29. septembrī atzīme Pasaules sirds dienu. Inese Mauriņa atgādina, ka šīs dienas mērķis ir mudināt cilvēkus pievērst uzmanību tam, lai sirds ilgāk darbotos un lai cilvēkiem būtu laba veselība. Tāpēc akcentē trīs lietas: pirmā ir veselīgs dzīvesveids, kas ietver uzturu, kustības, arī miegu, atmest kaitīgos ieradumus un censties mazināt stresu. Otrs - pārbaudīt sirds veselību pie ģimenes ārsta. Trešais - atgādināt par sirds veselību arī likumdevējiem un lēmumu pieņēmējiem. Ir sākts darbs pie sirds un asinsvadu slimību plāna izstrādes, kur apkopotas labas iniciatīvas, bet ir svarīgi šo darbu turpināt.

19. augustā atzīmējam Pasaules humānās palīdzības dienu. Šī diena ir par sirsnību, palīdzību un nesavtību – kā pateicība ikvienam, kas, pakļaujot savu dzīvību dažādiem riskiem, ir snieguši palīdzību teritorijās, kur notiek plaša mēroga konflikti un dažādas dabas stihijas.  Par humānās palīdzības veidiem un sabiedrības iesaisti palīdzības nodrošināšanā citiem studijā izvaicājam labdarības organizācijas "Ziedot.lv" vadītāju Rūtu Dimantu un biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" prezidenti Līgu Menģelsoni. Humānās palīdzības dienā sākam arī sabiedrisko mediju akciju "Domās un darbos kopā ar Ukrainu", kas ilgs līdz 8. septembrim. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības diena. Krievijas sāktā pilna mēroga kara dēļ daļai ukraiņu šobrīd māju sajūta ir atņemta, bet vēlme un vajadzība pēc neatkarības ir simtkārtīgi augusi. Veids, kā varam palīdzēt ukraiņiem atkal nostāties savā zemē stabili, brīvi un neatkarīgi līdz galam, ir turpināt viņus atbalstīt ne tikai domās, bet arī darbos. Ir svarīgi nepierast pie kara šausmām – svarīgi atgādināt un parādīt pretiniekam, ka neatslābstam. Atbalsts frontei ir nepieciešams nepārtraukti. Godinot Ukrainas neatkarības dienu, aktualizējam akciju ar mērķi ziedot Latvijā ražotu lietu piegādei Ukrainas karavīriem frontē – t. i., nakts redzamības ierīcēm, apģērbiem, ēdienam u. tml. Visa saziedotā nauda tiks novirzīta Ukrainas atbalstam – ziedojumu sadalījumu konkrēto lietu iegādei organizēs Ziedot.lv kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā. Ukrainas vēstniecība ir aicinājusi divas trešdaļas no saziedotajiem līdzekļiem novirzīt tieši Latvijā ražotu dronu iegādei, jo tie šobrīd frontē nepieciešami visakūtāk. Ziedosim Ukrainai, reizē atbalstot arī vietējos – Latvijas – ražotājus. Kopīgiem spēkiem līdz Ukrainas uzvarai! Ziedojuma tālrunis: 90204113 (maksa par zvanu 5,00 eiro ar PVN). Ziedot.lv par ziedojumiem neietur nekādu komisijas vai starpniecības maksu. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk paredzētajam mērķim. Ziedot.lv administratīvās izmaksas netiek segtas no Jūsu ziedojuma.

"Elfa - suns, ne cilvēks" ir stāsts par labradori Elfu, kas jau vairāku gadu garumā ne tikai palīdz savai saimniecei Baibai ikdienas gaitās, bet ir arī tuvākais draugs. Par Latvijā vienīgo suni - asistentu Elfu un stāstu rakstīšanu Kultūras rondo stāsta grāmatas autore Baiba Baikovska un rakstniece Inga Gaile.   Inga Gaile šo Baibas Baikovskas darbu dēvē par mīlestības dziesmu sunim. Viņa atklāj, ka sastapšanās abām notikusi kādā diskusijā par dažādību pirms vairākiem gadiem, kur diskusijas vadītāja mudinājusi Ingu Gaili uzrunāt Baibu Baikovsku piedalīties "Sieviešu stendapā". Viņa piekritusi un iesaistījusies. Pēc kāda laika, strādājot pie grāmatas "Jaukumiņš", Inga Gaile aicinājusi Baibu Baikovsku pievienoties un rakstīt kopā, lai darbs labāk veiktos.  "Tur mēs rakstījām un daudz runājām par rakstīšanu. Tajā brīdī viņa strādāja pie sava romāna, kas ir cits darbs nevis "Elfa – suns, ne cilvēks," atklāj Inga Gaile. Baiba atturīgi piebilst, jā – romāns, varbūt lasītāji par to arī neuzzinās, varbūt kaut kad uzzinās. Rakstīt par Elfu Baibau Baikovsku savā ziņā iedrošinājis "Sieviešu stendaps", tas, ka pamani kuriozās ikdienas situācijas. "Ejot pa dzīvi domā, kā to pastāstīt. Ar Elfu jau arī viskautkas notiek. Viņa gudra, ļoti gudra, ārkārtīgi gudra, bet viņa ir suns. Ir dažādas suņu izdarības, kas ir arī aprakstītas grāmatā, gan našķošanās pie brīvdabas Zviedru galda, kaķi. Ir dabiskas lietas," stāsta Baiba Baikovska. Apēsto lietu sarakstā ir arī Bībele un kristīgie materiāli.  "Ēšana viņai joprojām ir pirmajā vietā. Nezinu, kas viņai ir pirmajā vietā - es vai ēšana. Gribētos domāt, ka es, bet ja būtu banāni, nezinu… Ļoti garšo banāni. Par banānu, man liekas, viņa viskautko pārdotu," atklāj Baiba Baikovska. Elfa joprojām ir vienīgais suns-asistents Latvijā. Pavadoni ir vieglāk atrast, bet asistentam ir jābūt vēl tuvāk cilvēkam, līdz tādam līmenim, ka zina, kurā brīdi kas jāpalīdz cilvēkam. Inga Gaile vērtē, ka visiem, kas lasīs grāmatu, ir laimējies, ka Baiba stāsta savu pieredzi caur tik maigiem jokiem. Pastāsta diezgan traģiskas pieredzes. Traģisko caur komisko pastāstīt mācās arī "stendapā". "Runājot par palīdzību, mēs arī kā sabiedrība ļoti uzsveram neatkarību, arī cilvēku ar invaliditāti organizācijās uzsveram būšanu patstāvīgam un neatkarīgam, kas ir forši, jo viss ir novedis šeit, kur tagad esmu. Bet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, arī mācoties pieņemt palīdzību. Un tad redzēt, cik daudz Elfai tas sagādā prieku un sajūsmu palīdzēt, piemēram, kad es notizlojos un nometu kaut ko. Ar olām vispār nav problēmu, tās viņai garšo, savāc mājās," vērtē Baiba Baikovska. Ja saimniece grib būt neatkarīga, Elfai ir garlaicīgi. Viņai ir prieks palīdzēt. Sarunā Baiba Baikovska arī atklāj, ka turpina rakstīt, bet pagaidām par to nevēlas runāt. Kad raksta, gribas vairāk klusuma, tāpēc mēdz braukt uz Ventspils rakstnieku māju, par ko gan nav īsti sajūsmā tur mītošais kaķis. Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, ieguvusi izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd viņa vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa arī lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baiba ir cilvēks ar kustību traucējumiem, ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, arī Elfa. Zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētki notika tieši Elfas 10. dzimšanas dienā.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Tiem, kas pieredzējuši bērnību ar "Disney" un "Pixar" filmām. šis jautājums var šķist retorisks. Taču atliek vien pavērst skatienu citā virzienā un atbilde atrodas Japānā, studijas “Gibli” (Ghibli) filmās. Tās dibinātājs Hajao Mijadzaki (Hayao Miyazaki) ir viens no dižākajiem pasaules animatoriem. Kopumā laikā no 1985. gadam līdz mūsdienām Mijadzaki studijā Gibli režisējis 11 animācijas pilnmetrāžas filmu. Tās veidotas zīmētās animācijas tehnikā, ir atdzītas par smalkākajām un skaistākajām animācijām pasaulē. Filmu stāsti risinās fantastisku tēlu un tautas mītu caurstrāvotās pasaulēs. Bet to varoņi pārstāv cilvēces gaišākās vērtības: draudzību, ģimeni, mīlestību pret dabu un pacifismu. Mijadzaki filmas iedvesmojusi viņa bērnība un jo īpaši attiecības ar mammu. Dzimis otrā pasaules kara ēnā, Mijadzaki četru gadu vecumā piedzīvojis gaisa uzlidojumus, kas atbalsojas vairākās viņa filmās, tāpat kā pretkara vēstījumi. Viņš audzis četru dēlu ģimenē. Mijadzaki tēvs bijis avioinženieris, kas atteicies piedalīties karā. Iespējams tieši tamdēļ daudzās no Mijadzaki filmām īpaša vērība pievērsta lidaparātiem, tie izstrādāti līdz precīzākajām detaļām ļaujot fantāzijai vaļu, tomēr neaizmirstot bagātīgo detaļu funkcijas. Mijadzaki mamma Jošiko Mijadzaki (tiek saukta arī par Dola Mijadzaki) rūpējusies par četriem bērniem. Mijadzaki bijušas ļoti tuvas attiecības ar mammu, viņa atbalstījusi viņa interesi par dabu, mākslu un stāstniecību. Viņa bijusi stingra, izglītota un raksturā spēcīga sieviete, kas bieži vien iebildusi sabiedrības normām. Viens no Mijadzaki filmu tēliem Dola filmā  "Ceļojošā pils" (Howl's Moving Castle) ir tiešs viņa mātes iedvesmas avots. Dola ir enerģijas pilna un stingra  pirātu vadone, kas apveltīta ar neizsmeļamu gādību pret savu bandu. Augot matriarhālā vidē Miadzaki idejas par sieviešu lomu sabiedrībā stipri atsķīrās no tobrīd populāriem stereotipiem un normām gan Japānā, gan Rietumos. Kā piemērus spēcīgu sieviešu tēlu atveidošanā varētu minēt jebkuru no Mijadzaki filmām, bet populārākās no tām ir "Princese Mononoke" (Princess Mononoke, 1997), "Gariem līdzi" (Spirited Away, 2001), "Mans kaimiņš Totoro" (My Neighbor Totoro, 1988), "Kiki piegādes dienests" (Kiki's Delivery Service, 1989), "Ponio" (Ponyo, 2008) un "Ceļojošā pils" (Howl's Moving Castle, 2004). Tāpat ir vērts pievērst uzmanību arī tādām mazāk populārām filmām kā "Porco Rosso" (1992) un "Nausikā no Vēja ielejas" (Nausicaä of the Valley of the Wind, 1984). Šajās filmās varones nav jāglābj, viņas pašas uzņemas cīnīties un palīdzēt tiem, kam tic. Pretēji rietumu kultūrā iecīnītam vadmotīvam, Mijadzaki filmās reti kurš no stāstiem ir romantiskās milestības vadīts. Visbiežāk galvenās varones dodās personīgā cīņā pretī nezināmiem spēkiem, apbruņojušās ar pārliecību un cerību par labā uzvaru. Arī ļaunie tēli nav gluži ļauni, bet gan dzīves ievainotas būtnes ar cilvēcīgām īpašībām. Viens no šādiem iedvesmojošiem sieviešu tēliem ir Čahiro filmā "Gariem līdzi". Meitene filmas sākumā tiek pieteikta kā niķīgs bērns, taču viss mainās, kad viņa nokļūst fantastiskā pasaulē, kurā viņas vecāki pārvēršas par cūkām. Lai tos glābtu, viņa piesakās strādāt pie burves Jubabas milzīgā pirts kompleksā. Ar savu tīro sirdi un neatlaidīgo ticību Čahiro iegūst draugus un palīgus. Tie mistisko tēlu pasaulē atklāj ceļu, pa kuru nokļūt līdz iespējai glābt meitenes vecākus. Arī burve Jubaba nebūt nav viennozīmīgi ļauns tēls, viņa tikai cenšas aprūpēt savus īpašumus un bērnu. Mijadzaki filmas mūsdienās tiek uzskatītas par hrestomatiskiem darbiem pasaules kino vēsturē, bet viņa studijā "Giblī" veidotājām filmām veltīts muzejs Tokijā. Režisors, būdams 83. gadus vecs, turpina strādāt, arvien vairāk uzmanību pievēršot ekoloģijas tēmām. Viņa debijas filma “Lupins III. Kaliostro pils!” restraurētā formā šobrīd svin 45. gadskārtu uz kino ekrāniem un ir apskatāma arī Latvijā.

Tikko klajā nākusi rakstnieces Ingas Ābeles sastādīta grāmata “Lidijas ziediņi” – Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņu un atziņu krājums, kas tapis caur sirsnīgu draudzību un uzticēšanos. Lidijas atmiņas pierakstītas it kā nevilšus, caur sarunām, un grāmatā iegulst kā īsi uzplaiksnījumi, bet katrs no tiem trāpa līdz kaulam. “Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa,” šajā sižetā teiks Inga Ābele. Šī grāmata ir viņas dāvana Lidijai Lasmanei-Doroņinai pēc nedēļas gaidāmajā 98. dzimšanas dienā. “Labrīt! Nāciet iekšā! Un nedomājiet nemaz vilkt nost kurpes, tas būtu smieklīgi,” aicina Lidija Lasmane-Doroņina. Smieklīgi. Šo vārdu Lidija Lasmane-Doroņina sarunā teiks vairākkārt. Un arī pati daudz smiesies. Arī, kad sākšu jautāt, kā tapa “Lidijas ziediņi”. “Man liekas, ka draugi vienkārši visu to ir savākuši. Es jau ļoti daudz esmu runājusi! Visi žurnāli piekaisīti ar to veco Lidiju! Kas viss nav samuldēts! Un varbūt kāds graudiņš kaut kur ir iebiris arī no tās gudrības, ko Dievs man ir devis. Man pašai taču nekā nav. Ne es pati sevi varu radīt, ne nodzīvot kādu gadu vai vienu elpas vilcienu ievilkt. Es tikai iedomājos, ka man tā gribas. Ja man tas nebūtu dots, tad tā nebūtu,” bilst Lidija Lasmane-Doroņina. Ar Ingu Ābeli Lidija Lasmane-Doroņina domās esot draudzējusies jau sen, caur viņas grāmatām. Klātienē abas iepazinās pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika bieži kopā brauc uz dažādām Latvijas malām vai vienkārši runājas pie vīna un kūciņām. Ingu Ābeli un gleznotāju Ievu Jurjāni viņa sauc par savām mazmeitām, jo viņa dzimušas tai pašā gadā. “Es ļoti priecājos, ka viņas ar mani draudzējas. Es saņemu no viņiem [saviem draugiem] vairāk, nekā viņi no manis. Viņi šos 50 gadus ir nodzīvojuši dzīvā dzīvē, auguši un veidojušies. Man tie gadi ir izsvītroti no dzīves. Uzskatu, ka tos es nosēdēju cietumā, lai gan reāli ieslodzījumā biju tikai kādus 14. Man ir interesanti, ko viņi pa to laiku piedzīvoja,” saka Lidija Lasmane-Doroņina. Kad jautāju, kas Lidijai pašlaik sagādā visvairāk prieka, viņa nekavējoties atbild: brīvā Latvija! Pēdējā laikā Lidijai strauji pasliktinājusies redze, un lasīt grāmatas viņa vairs nevar. Arī Ingas Ābeles nupat apkopotos “Lidijas ziediņus”. Taču sarunāties ar Lidiju ir kā lasīt šo grāmatu: ik pa brīdim viņa atšķir kādu atmiņu lappusi un pati sāk stāstīt. Līdz šim vienīgā grāmata par viņu bija Baibas Šābertes 2008.gadā izdotā “Brīvības cena”. Tagad tai pievienojušies “Lidijas ziediņi” Ingas Ābeles apkopojumā. “Tas it kā sakrita ar to laiku, kad iznāca “Svētā Franciska ziediņi” ļoti tuva cilvēka Valža Bisenieka tulkojumā. Tur šķita esam tādas paralēles – arī Lidija neko nepieraksta, nekā viņai nav. Dzīvo kā putns gaisā, kā puķe laukā! Tajos trīs apcietinājumos viņai taču visu atņēma. Un arī tagad viņai ir īrēts dzīvoklītis un pavisam maz liecību par viņu pašu. Tas, ka pieraksta viņas teikto... Šī forma šķita atbilstoša. Francisks runā ar putniem, Lidija runā ar jasmīnu koku Ievas Jurjānes dārzā...” atklāj Inga Ābele. Pierakstīt Lidijas stāstus Ingai Ābelei gribējies jau ilgāku laiku. Pēdējos gados cieši sadraudzējušās, un reiz kādā braucienā uz Kurzemi Lidija sākusi stāstīt tā, ka kļuvis skaidrs – no atmiņas šo vēlāk nevarēs pierakstīt, pārāk skaisti un precīzi ir viņas formulējumi. Inga Ābele pārvarējusi kautrību un sākusi ieslēgt diktofonu. Ingas Ābeles radošajā darbā “Lidijas ziediņi” ienāca pa vidu grāmatai par Aspaziju, un rakstniece domās salīdzina abas sievietes: viena ugunīga, lepna un stalta, otra – pieklusināta un pazemīga. Bet iekšēji tieši Lidija izrādījusies tā lepnā un garīgi stiprā, kamēr Aspazija dzīves gaitā atklājas trausla un ievainojama. Lidijas atziņas palīdzējušas arī pašai rakstniecei pārdzīvot smagu laiku pašas dzīvē, brālim aizejot mūžībā. “Man šķiet, ka Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa. Kā “Baltajā grāmatā” – it kā tādi stāstiņi par piedzīvoto, bet katrā stāstā ir tāds kā nazis apslēpts, kas savā smeldzē vienā brīdī aiziet līdz kaulam. Šo vieglumu un reizē gaismas pilnos mirkļus es centos notvert,” vērtē Inga Ābele. Lai arī grāmata jau iznākusi, to īsti nekad nevarēs pabeigt: Inga Ābele atceras, kā ar izdevēju Daci Sparāni un grāmatas mākslinieci Ievu Jurjāni aizvedušas Lidijai Lasmanei-Doroņinai tikko izdoto grāmatu, un viņa sarunā pavērusi jau atkal citas atmiņu durvis kādam vēl nedzirdētam stāstam. Tā kā Lidija pati vairs savu grāmatu nevar izlasīt, Inga Ābele cer, ka to izdosies ieskaņot. Lidijai ļoti patīkot labi nostādītās aktieru balsis. Tikmēr Lidija Lasmane-Doroņina par Ingu Ābeli saka: viņas balss grāmatās ir dzirdama vienmēr. “Tas ir nenotverami. Tas tiešām ir līdzīgs tādam serafam, ko viņa spēj. Viņa jau aiziet līdzi Garam, kas viņu nes kaut kur, man nesasniedzamā tālumā. Un tad es viņai vienkārši paskrienu līdzi, jo es zinu, ka tas ir kaut kur tuvu debesīm,” tā Lidija Lasmane-Doroņina.

Sirsnīgi par sirdīm un sievietēm. Sievietes ir unikālas būtnes – dažādu iemeslu dēļ un arī tāpēc, ka sirds darbības izmaiņas vai priekšvēstneši sirds problēmām sievietēm mēdz izpausties citādāk kā vīriešiem. Kā un kāpēc, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro veselīga dzīvesveida eksperte, Sieviešu sirds veselības "GoRedForWomen" vēstnese Latvijā, kardioloģe Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Mintāle, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai, izglītotu par izplatītākajiem riska faktoriem un iedvesmotu veselīgam dzīvesveidam, biedrība "ParSirdi.lv" sadarbībā ar Latvijas Kardiologu biedrību un Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu februārī organizē izglītojošu un informatīvu akciju “Sievietes Sirds veselības dienas”. Andrejs Ērglis raidījumā norāda, ka slodzes testiem, kardiogrammai un eho kardiogrammai ir jābūt regulai mūsu dzīves daļai. Līdzīgi kā fiziskais kultūrai. "Tas nenozīmē, ka katru dienu jānāk, bet tas ir jāizdara pēc 40, 45 gadiem. Īpaši tad, ja ir riska faktori. Tāpat, kā jāskatās holesterīns, cukurs, asinsspiediens un pulsa frekfence. Tās ir lietas, kam varam viegli izsekot," atzīst Andrejs Ērglis. Simptomu, kam jāpievērš uzmanība, atgādina Iveta Mintāle. "Nav konkrēta vecuma, kad jāsāk domāt par sirds veselību, arī sieviete grūtniecības laikā ar savu uzvedību ietekmē sava bērna veselību, īpaši sirds un asinsvadu veselību. Jau no domas par nākamo personu dzīvē, jādara viss, lai šo nākamo dzīvību padarītu veselīgu un stabilu," norāda Iveta Mintāle. "Simptomi, kas varētu likties dīvaini, pirmām kārtām, ja kaut kas ir izmainījies no ikdienas dzīves komfortablās situācijas. Ja cilvēks ir aktīvs un sporto, un pēkšņi ir grūtāk izpildīt savas fiziskās aktivitātes, ja ir sācies bezmiegs, ja ir ārkārtīgi augsts pulss, vai nepamatoti bieži dažādas tahikardijas [sirdsdarbības ātrums, kas pārsniedz normālo sirdsdarbības ātrumu miera stāvoklī]. Protams, arī sievietēm ir klasiskas sāpes krūtīs pie slodzes vai lielās stresa situācijās. Arī ja tādu nav un kaut kas ļoti nepatīk savā veselībā un tās izmaiņas, kas pēkšņi radušās, noteikti vajadzētu konsultēties ar ārstu. Pluss, jāzina klasiskie riska faktori – augsts holesterīns, augsts cukura līmenis, liekais svars, augsts asinsspiediens. Tam ja jābūt kā ķermeņa higiēnai, šiem parametriem jābūt ikdienas kontrolē." Runājot par dažādiem riska faktoriem, sekošanai līdzi savam veselības stāvoklim un pārbaudēm, Andrejs Ērglis atgādina, ka "bērns piedzimst ar holesterīnu zem 1, visu, ko mēs izdarām, mēs piedraņķējam dzīves laikā. Domājam, kā mēs turam tīru psiholoģiski sevi un arī kā turam tīras savas artērijas".  "Ja jums ir viens holesterīns paaugstināts, bet jums ir labs dzīvesveids, jūs nesmēķējat, jums nav paaugstināts asinsspiediens, tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm, tad risks ir mazāks. Otra lieta - tikko sāk lietot zāles, īpaši vecumā, kad gribam pavisam jauni, psiholoģiski sāk likties, ka līdz ar to mēs ieejam citā fāzē un kļūstam veci. Tas ir pilnīgi nepareizi, medikamenti ir izgudroti, lai mēs kļūtu veseli, ne slimi. Ir jāpārvar psiholoģiskā barjera. Īpaši sievietēm, ja viņas lieto kontracepciju kā medikamentus, tur nedomā, ka viņas ir vecas. Tieši tas pats attiecas uz holesterīnu pazeminošiem, uz asinsspiedienu pazeminošiem, pulsu pazeminošiem medikamentiem, nerunājot par endokrinoloģiju," skaidro Andris Ērglis. Atbildot uz klausītāju jautājumu, vai keto diēta paaugstina holesterīna līmeni, Iveta Mintāle atgādina, ka ēšanas paradumi ietekmē holesterīna līmeni. "Keto diēta kā monotonā diēta ir izmantojama īsu laiku, ja ir vēlme straujāk samazināt svaru. Pēc jebkuras monotonās diētas visprātīgāk ir pāriet uz diētu, kur var pieturēties visu mūžu, kuru var viegli lietot, kas ir uz augu valsti bāzēta pārsvarā. Tā ir Vidusjūras diēta. Ne velti arī ASV pagājušā gadā atzina Vidusjūras diētu par visveselīgāko diētu un tādu, pie kuras visvieglāk ir pieturēties," norāda Iveta Mintāle.  

Šī gada rudenī aprit 100 gadi, kopš tika nodibināta Liepājas opera. Godinot šo zīmīgo notikumu, oktobra mēnesī Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” mūzikas un vēstures cienītājus aicinās uz grandiozu jubilejas programmu. Tās ietvaros pirmo reizi gaismā tiks celti četri īpaši projekti – opera ģimenēm "Mūž(-uš)īgais lidojums", opera "Fausta pazudināšana" ar maestro Imanta Rešņa debiju uz koncertzāles skatuves, izstāde par Liepājas operas vēsturi un izglītojoša lekcija par operas tradīcijām Liepājā. "Klasikā" tiekamies ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, lai plašāk runātu par komponista Jēkaba Nīmaņa, režisores Māras Ķimeles, scenogrāfa Reiņa Suhanova un pašas Rasas Bugavičutes-Pēces radīto jaundarbu – operu ģimenēm "Mūž(-uš)īgais lidojums", kas pirmizrādi piedzīvos 8. oktobrī plkst. 12.00. Jaundarbs atklās aizraujošu muzikālu stāstu par mušu, kura, uzzinādama, ka vidējais mušas dzīves ilgums ir vien 28 dienas, izlēma darīt visu, lai kļūtu mūžīga. Stāsts ir par mūžīgām vērtībām un Liepāju – tās skaisto pilsētvidi un laimi dzīvot šajā vēju pilsētā. Mazajiem un lielajiem klausītājiem to kopā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta solistiem Marlēnu Keini, Lauru Grecku, Juri Jopi un dziedātāju Jāni Strazdiņu uz koncertzāles lielās skatuves atskaņos un izspēlēs Liepājas talantīgie un muzikālie jaunieši – Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas (LMMDV) audzēkņi. Plašāk par Liepājas operas simtgades svinību norisi lūkojiet šeit!  

No 7.līdz 12.augustam Ikšķilē norisināsies 4. Starptautiskais Operetes festivāls, piedāvājot programmu ar dažādiem muzikālā teātra žanriem dažādām muzikālajām gaumēm un pieredzēm. Šogad īpašie viesi būs Kijivas Nacionālā Akadēmiskā operetes teātra (Ukraina) vadošie solisti, kuri kopā ar Latvijas dziedoņiem piedalīsies Galā koncertā. Savukārt «Valšu vakarā» Johanna Štrausa valšus un polkas atskaņos Operetes teātra simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā. Festivālu 7.augustā Ikšķiles ev. Lut. baznīcā atklās Latvijas jauno talantu - Rūtas Martinovas (soprāns), Patrīcijas Kozlovskas (soprāns), Dāvida Loka (tenors), Marisa Lakstīgalas (balss), Henrija Kozlovska (klarnete) - koncerts, bet 10. augustā Ikšķiles Tautas namā norisināsies pasākums «Muzikāla saruna pie kafijas tases», kurā piedalīsies Kijivas akadēmiskā Valsts operetes teātra soliste Mariana Bodnar (soprāns), viņas kolēģi un Agija Ozoliņa-Kozlovska. 11. augustā Ikšķiles centra laukumā bērni un viņu vecāki tiek aicināti uz «Supervaroņu 360° 3D ceļojums bērniem» - aizraujoši izzinošu 360° 3D virtuālās realitātes ceļojumu ar aktivitātēm, radošajām darbnīcām un citiem pārsteigumiem. Diriģentu Atvaru Lakstīgalu un Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku izvaicā Liene Jakovļeva. Vasara ir festivālu laiks, un daži festivāli jau var svinēt diezgan kārtīgu un pamatīgu vēsturi. Jums ceturtais stāv priekšā - nav gluži pats sākums, bet tomēr - vai jau jūtaties iegājuši Latvijas un arī starptautiskajā apritē un savu vietu apzināties?   AOK: Gribētos teikt, ka jā. Tāds ir lielais mērķis – Ikšķiles un, nu jau jāsaka, lielā Ogres novada starptautiskā publicitāte ar šo festivālu. Četru festivālu laikā pie mums ir viesojušies mākslinieki no 13 valstīm. Un šis gads būs īpaši zīmīgs ar to, ka tam pāri muzikālā ziņā plīvos Ukrainas karogs. AOK: Situācija ir tāda, kāda tā ir – mēs no tās nevaram aizbēgt, ir jāapzinās realitāte. Šobrīd viss ir citādi nekā agrāk. Ukrainas karogs plīvos arī tamdēļ, ka mums ir jauns partneris – Kijivas Nacionālais akadēmiskais operetes teātris, kurš pēc savas būtības, satura un repertuāra ir stipri līdzīgs tam, kādu mēs ar kolēģiem attīstības virzienā redzam mūsu teātri – tur ir gan operete, gan opera, gan mūzikli, gan ļoti, ļoti daudz kas. Atvar, tavā ziņā ir lielais galā koncerts 12. augustā. Kas šoreiz būs citādāk, atšķirīgāk, īpašāk? AL: No jaunākajiem darbiem, ko atskaņosim, varētu pieminēt Lehāra „Džuditu” – mēs visi zinām vienu Džuditas dziesmu, bet tā ir vesela, ļoti skaista operete, kura Latvijā nekad nav iestudēta, un nu klausītājiem būs iespēja to iepazīt. Koncertā būs gan superpopulāri operešu hiti, gan arī mazāk zināmi, kuri, es domāju, ar laiku iekaros klausītāju simpātijas un tiks atskaņoti vēl un vēl. Līdzās jau neiztrūkstošiem solistiem klāt nāks arī jaunie. Pārskatot visu festivāla programmu, šķiet, ka „jaunais”, „jaunība” un „nākotne” arī ir daži no atslēgas vārdiem. AOK: Šis festivāls no iepriekšējiem trim nedaudz atšķiras ar to, ka šajā vairāk tiek dots vārds jaunajiem. Mēs skatāmies uz priekšu, skatāmies uz attīstību, ceram uz nākotni – protams, ka nākotni iznesīs jaunā paaudze, kas šodien mācās. Tāds būs 7. augusta ieskaņas koncerts Ikšķiles ev. Lut. baznīcā, kur uzstāsies jaunie, vecākajai dziedātājai ir 20 gadu. Tie būs studenti – viņos ir nākotne. Atvar, kā mūzika, operete un vispār kultūra dzīvo Ikšķilē? Ikšķile, Ogre – turpat kaimiņos vien esat. Tas ir tavs lauks, un tie ir tevis jau iepazītie skatītāji, klausītāji, kuri ir savā ziņā jau izaudzināti. AL: Jā, noteikti. Es teiktu, ka mūzika, operete un viss, kas ap to apkārt, Ogrē un Ikšķilē tiešām jūtas ļoti labi. Te ir viena no skaistākajām estrādēm, tā arī šobrīd Ogres novadā ir viena no ietilpīgākajām kultūrtelpām. Nākotnē ir ļoti lieli plāni – diemžēl šovasar nepaspējām, bet arī Ikšķilē pašvaldība ir iecerējusi izveidot jumtu klausītājiem, kas, manuprāt, padarīs šo vietu vēl pievilcīgāku, un nākotnē varēs veidot vēl vērienīgākus pasākumus. Ceram kādreiz arī veidot pilnu izrādes iestudējumu, kas būtu ārā. Tas, manuprāt, varētu būt ļoti skaisti. Pieminēšanas vērts noteikti ir arī valšu vakars. AL: Godīgi sakot, kad vēl pirms pandēmijas bija trešais festivāls, es biju nedaudz skeptisks pret valšu vakaru. Man likās – kā tas būs, mēs tagad stundu spēlēsim valšus, vai tiešām tur kāds dejos? Man par pārsteigumu, kad mēs sākām atskaņot Štrausa valsi "Pie skaistās, zilās Donavas", deju placis bija pilns. Cilvēki labprāt izbauda šo Vīnes balles atmosfēru. Tas ir iedvesmojoši gan man, gan mūziķiem, kam pēc nebūt ne vieglā galā koncerta vēl stundu jāspēlē valšus. Kā apgāzt skeptiskos apgalvojumus un mazliet augstprātīgo skatījumu uz to, ka „operete jau nav nekas nopietns, tā profesionālajā mūzikā neiekļaujas”? Neslēpsim, nenoliegsim, tā mēdz teikt. AL: Kādai daļai tā šķiet, jā, bet es domāju, ka jebkuram profesionālim, saskaroties vai iedziļinoties operetes žanrā, domas uzreiz mainītos. Tas savā būtībā ir ļoti nopietns un ļoti vajadzīgs žanrs, un es domāju, ka skepsei tur nav vietas. Manuprāt, tas ir kauns mūsu kultūras dzīvei, ka mums nav patstāvīga muzikālā operetes teātra. Es uzskatu, ka ir jābūt telpai, kurā klausītāji regulāri var nākt klausīties operetes, mūziklus un dažādas muzikālas izrādes, jo tas žanriski ir tikpat svarīgi kā klausīties simfonisko mūziku, opermūziku vai apmeklēt dramatiskā teātra izrādi. Tā arī esam nonākuši pie allaž neiztrūkstošā jautājuma – festivāls vasarā, brīvā dabā, tas ir skaisti un bez jumta var arī iztikt, bet patiesībā tāda īsta jumta virs galvas jums nemaz nav. Kāda šobrīd ir situācija, kas ir mainījies? AL: Es esmu patriotisks ogrēnietis un visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojis Ogrē, lai gan esmu mācījies un strādājis arī daudzviet citur gan Latvijā, gan pasaulē. Šobrīd mēs raugāmies ļoti pozitīvi – domāju, ka jebkurš, kurš pēdējo gadu laikā ir apmeklējis Ogres novadu, redz, cik tas strauji attīstās. Ir piešķirts finansējums arī metu konkursam, kāds tad izskatīsies Ogres muzikālais teātris, līdz ar to attīstība notiek. Protams, politiskā situācija un karš pasaulē mazliet attīstību bremzē, bet es ļoti optimistiski skatos uz to, ka Ogre varētu būt īstā vieta, kur operetes teātris varētu rast savu mājvietu. Tad arī Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolventiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai dziedātu mūziklos, bet tas būtu regulāri iespējams arī tepat, Latvijā. Rīgas prioritāte, par ko es stāvēšu un kritīšu, cik vien varēšu, noteikti ir nacionālā koncertzāle, un paralēli šim projektam varētu tapt arī Ogres muzikālais teātris. Man liekas, tas būtu skaisti.  

Par sirdi jārūpējas sirsnīgi un nepārtraukti. Kādi ir svarīgākie izmeklējumi ambulatorajā praksē, kāda ir to nozīmē sirds slimību profilaksē un kur tos var veikt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā rūpēties par sirdi un kādām izmaiņām jāpievērš uzmanība, skaidro interniste-kardioloģe, EKG metodes speciāliste Inga Orleāne, farmaceite Ieva Virza un Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatoriskās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Mintāle. Inga Orleāne skaidro, ka problēma, kas norāda uz sirds veselības traucējumiem, bet kuru visbiežāk nepamana, asins spiediena paaugstināšanās. Bieži vien asinsspiediens paaugstinās pakāpeniski, cilvēks adaptējās tam procesam, kad ir blaknes, kas saistītas ar citu orgānu bojājumu, tad pamana, ka ir spiediens augstos ciparos un atstājis sekas," norāda Inga Orleāne. "Asins spiediena problēmas, manuprāt, ambulatori ir vislielākās." "Otrs, ko vēl bieži nepamana, ir ritma problēmas," turpina Inga Orleāne. "Ir ritma traucējumi, kas varbūt izpaužas kā galvas reiboņi, kā nespēka epizodes, smagākos gadījumos tās ir bezsamaņas īsas epizodes. Cilvēki to saista ar nogurumu, ar karstu laiku, ar neēšanu vai pārēšanos vai vēl kaut ko. Parasti noraksta uz lietām, kas varbūt varētu izraisīt šādas parādības, bet nav tik bīstamas, kādi ir sirds ritma traucējumi."  Speciālisti iesaka veikt regulāras profilaktiskas sirds veselības pārbaudes. Regularitātes biežums ir atkarīga no vecuma. Jauniem cilvēkiem elektrokardiogrammu pietiek veikt reizi piecos gados, cilvēkiem pēc 50 gadiem - reizi gadā. Bet šis izmeklējums neparāda visu par sirdi. "Tas ir mīts, ka elektrokardiogrammā var visu uzzināt par sirdi," norāda Inga Orleāne. "Īstenībā elektrokardiogramma ir ideāls izmeklējums ritma noteikšanai." 

Pēdējie divi gadi ir palielinājuši spriedzi daudzu cilvēku komunikācijā ar savējiem. Vienlaicīgi, attiecības ar mums mīļajiem cilvēkiem bieži vien ir svarīgas, lai mēs justos labi. Bet, ko darīt, ja ir sajūta, ka savējie mūs īsti nesaprot vai ka mēs īsti nesaprotam viņus? Komunikācijas kvalitātes uzlabošana ir viens no būtiskiem aspektiem, lai situāciju uzlabotu.Šajā, nu jau sestajā sarunā Cilvēkjaudā, dakteris Artūrs Miksons pievērš uzmanību tam, ko varam darīt, ja vēlamies foršāku komunikāciju ar mums svarīgiem cilvēkiem.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:31 Kas ir tās galvenās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, ka viņiem neizdodas sirsnīga komunikācija ar citiem cilvēkiem10:39 Kā saprast, ka mūsu gaidas un ekspektācijas no otra cilvēka ir mūsu pašu ilūzija12:50 Kāpēc cilvēkam kā fizioloģiskai būtnei ir nepieciešama kopā būšana ar otru cilvēku23:58 Pasīvās agresijas piemēri savstarpējā komunikācijā, un kā to novērst20:56 Ko cilvēki dara nepareizi, vēlēdamies uzlabot kontaktu ar partneri, panākot tieši pretēju efektu43:02 Vai tas, ko katrs cilvēks uzskata par atklātu un sirsnīgu komunikāciju, var atšķirties46:02 Neērtie jautājumi un kāpēc mēs baidāmies tādus uzdot55:32 Kur veidojas pieņēmumi par otru cilvēku, kas savstarpēji izveido plaisu1:11:20 Dr. Miksona grāmatu un avotu ieteikumi, ja vēlies iemācīties sirsnīgāku savstarpējo kopā būšanu

Atcerēties savu skolas laiku -  rosina jaunākais Dailes teātra iestudējums „Pavasaris”.  Naivs, sirsnīgs un mīļš darbs – tā aktieri raksturo igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” iestudējumu, ko veidojis igauņu režisors Prīts Pedajass. Režisors skolas laiku uzskata par īpaši jūtīgu posmu cilvēka dzīvē. Turklāt šī nav pirmā reize, kad  Lutsa romāna dramatizējums parādās uz Latvijas teātra skatuves, pirms 40 gadiem darbs iestudēts Jaunatnes teātrī un bijis skatītāju iemīļots. Izrāde „Pavasaris” adresēta visai ģimenei, vai tā tiešām ir, vaicājam pirmizrādes skatītājiem. Sirsnīgs, humora pilns un aizkustinošs stāsts par draudzību un lauku jauniešu skolas dzīvi, tā īsi var raksturot rakstnieka  Oskara Lutsa romānu „Pavasaris”, kurā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā – 20.gadsimta sākumā. Romāna dramatizējuma autori ir Voldemars Panso un Mari-Liis Kīla. Sīkas palaidnības, draudzība, arī pirmā mīlestība un neizbēgamās jaunības sirds sāpes, tas viss ir izrādē „Pavasaris”. Pēc pirmizrādes  vispirms uzklausu skatītājus - jauniešus, skolas vecuma bērnus un pieaugušos. Katrīnas, Kārļa, Marijas, Arvja un vēl citu pirmizrādes apmeklētāju iespaidus: Starp pirmizrādes skatītājiem arī Radio kolēģa Aida Tomsona ģimene, nelaižu garām izdevību uzzināt, ko par redzēto domā Justs, Artis, Intars, Tatjana un Aidis. Iestudējumu Dailes teātrī veidojis viens no zināmākajiem igauņu režisoriem, poētiskā teātra meistars Prīts Pedajass, vispirms interesējos, kā veidojusies sadarbība ar latviešu aktieriem? Taujāts, kurš no lugas personāžiem tuvāks, režisors atbild, ka tādā aspektā nedomā, viņš šo darbu redz kā veselumu, kā polifoniju, gan piebilstot, ka laikam neesot Totsa tipāžs. Savukārt Lauris Dzelzītis no sirds izdzīvo Totsa aizrautību un fantāziju pasauli, vispirms aktieris min „Pavasara” veiksmīgo  iestudējumu Jaunatnes teātrī 1980.gadā, arī toreiz to veidoja igauņu radošā komanda un režisors bija Miks Mikivers: Galveno, sapņaino zēnu Arno izrādē atveido Lauris Subatnieks, bet viņa pirmo mīlestību Tēli - Kristīne Nevarauska, izrādē piedalās plašs aktieru ansamblis. Citās puiku lomās Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks, Gints Andžans, Kārlis Arnolds Avots, bet pieaugušos atveido Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Juris Strenga, Indra Briķe , Juris Bartkevičs un Lidija Pupure. Skatītāji novērtēja scenogrāfiju un to veidojis Mārtiņš Vilkārsis, savukārt par kostīmiem gādājusi un darbā atspoguļoto laikmetu pētījusi  Ilze Vītoliņa. Kostīmu skices izrādei „Pavasaris” eksponētas teātra otrā stāva foajē un starpbrīdī iespēja tēlos iedziļināties arī  vizuāli. Darbība iesākusies rudenī, turpinās ziemā, internātā pienāk sniegotie Ziemassvētki, bet izrāde beidzas ar pavasari, kad gaiss kļuvis spirgts un dzidrs, domas saistās ar gaidāmo vasaru, un skolas solos sasēdušie kaut ko svarīgu piedzīvojuši. Tuvākās  izrādes „Pavasaris” Dailes teātrī tiks rādītas 3. un 4.februārī.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 212.epizode. Burtu Burvja īrnieki lasa igauņu rakstnieces un ilustratores Piretas Raudas sirsnīgo grāmatu "Kā izglābt mazītiņo mammu".

Sirsnīgas izrādes un patiesums – tā jaunie Liepājas teātra aktieri raksturo sevi un savus pirmos darbus teātrī. Liepājas teātrim jaunajā sezonā pievienojušies deviņi Liepājas Universitātes aktieru kursa beidzēji. Pedagogs Dmitrijs Petrenko, šo kursu raksturojot, uzsver jauniešu vēlmi mācīties. Šoruden festivāla „Patriarha rudens” programmā bija iekļauta Liepājas teātra jauno aktieru diplomdarba izrāde „Cietsirdīgās spēles”. Alekseja Arbuzova luga „Cietsirdīgās spēles” pārtapusi mūsdienīgā stāstā par draudzību, par jauniešu attiecībām ar vecākiem, par spēju vai nespēju piedot. Pēc izrādes satieku daļu no Liepājas kursa, kas jau kļuvuši par pilntiesīgiem Liepājas teātra aktieriem. Jaunieši tūdaļ pēc nospēlētās izrādes gatavi sarunai. Klāt nav tikai Artūrs Irbe un Hugo Puriņš. Sarunu sākam par izrādi „Cietsirdīgās spēles”, kas Dmitrija Petrenko režijā tapusi kā Liepājas kursa pirmais diplomdarbs, mērķis bijis likt aktieriem izstrādāt lomu no sākuma līdz beigām – tā parādot, ko apguvuši studiju laikā. Sarunā jaunie aktieri atklāj, ka pavisam drīz pie skatītājiem ceļu sāks Kintijas Stūres luga bērniem „Sapraši un nesapraši”. Liepājas teātra repertuārā iekļautas arī visas trīs jauno aktieru diplomdarba izrādes – „Cietsirdīgās spēles”, „Diagnoze – jaunība” režisore Māra Ķimele, arī pastaigu izrāde „Upe”, režisore Kristīne Brīniņa. Aktieri steidz stāstīt, ka viņiem jau ir ģērbtuvēs savi galdiņi ar vārdu un uzvārdu un pavisam drīz katru no viņiem redzēsim kādā no jauniestudējumiem, bet visi kopā kā kolektīvs būs Lauras Grozas iestudējumā „Teātris”. Pašlaik visiem esot ko darīt, taču joprojām spēku smeļas viens no otra.

Pirms Takaši Mīkes “Kinoproves” tiešsaistes seansa uz sarunu aicinājām režisoru Robertu Kuļenko. Sirsnīgi izpļāpājāmies par filmas apburošo ietekmi uz skatītāju, atriebības tēmu kā šausmu kino apakšžanru un dullā kinodarba mantojumu. Filma #Mājaskino raugāma vēl līdz 2. maijam! Uz seansu: https://www.kinobize.lv/jaunumi/majas-kino-kinoprove

Šoreiz uz sarunu tikos ar uztura treneri Mārtiņu Bidiņu. Parunājām par to, kas ir mainījies uztura tendencēs kopš mūsu iepriekšējās sarunas. Par to, kā sociālie tīkli ietekmē cilvēku. Paturpinājām sarunu par perfekcionismu gan uzturā, gan citās dzīvēs jomās. Par bērnu uzturu un uztura paradumiem, to veidošanu un ietekmēšanu. Mārtiņš arī pastāstīja, kā gatavojas otrā bērniņa ienākšanai ģimenē. Sirsnīga saruna ar daudz vērtīgām idejām tavas ikdienas uzlabošanai. Par to visu un vēl vairāk - klausies šajā epizodē.

Turpinu sarunas ar lasītājiem no tautas. Šoreiz saruna ar Katrīnu Milbergu, kuras atsauksmes un sajūtas par izlasīto meklējiet Instagram profilā @tvert_mirkli. Katrīna stāsta par savu ceļu pie grāmatām, tēmām, par kurām izvairās lasīt un mīlestību pret Franciju un šīs zemes literatūru.Sirsnīgi un iedvesmojoši. Noklausies!Seko Katrīnai Instagram https://www.instagram.com/tvert_mirkli/Atbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu. Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts.[1:40] Par grāmatu un lasīšanas nozīmi Katrīnas dzīvē.[3:26] Par Katrīnas lasīšanas mērķiem.[4:20] Par lasīšanu jau skolā.[6:50] Par lasīšanu vidusskolā un lasītāja gaumes izkopšanu.[9:30] Par Katrīnas lasīšanas gaumi.[13:45] Katrīnas padoms, kā izvairīties no nepatīkamām tēmām grāmatās.[16:20] Par Gundara Kalves grāmatu "Līnis".[20:30] Par Katrīnas Francijas mīlestību un franču literatūras šarmu.[26:10] Par to, ko Katrīna lasa vēl bez Francijas autoriem.[30:10] Par Katrīnas attiecībām ar kriminālromāniem.[31:50] Par Katrīnas vilšanos grāmatu pasaulē.[39:30] Katrīnas ieteikums Zelta grāmatu sarakstam.

Mīļie, draugi un klausītāji! Sirsnīgs paldies, ka bijāt ar mani 2020.gadā! Šajā epizodē pāris vārdos par to, kas sagaidāms 2021.gadā! Bez Jums nekādīgi!

Jauniešu koris “Kamēr…” 2020. gadā svin 30 gadu jubileju. Tās ietvaros norisināsies vairāki muzikāli notikumi, kuros koris klausītājiem atklās savas darbības dažādās šķautnes. Norišu ciklu 12. septembrī Rīgas Domā atklās vokāli simfoniskās mūzikas koncerts “Lux aeterna”, kurā koris muzicēs kopā ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”.  Tajā skanēs komponistu Pētera Butāna un Riharda Dubras skaņdarbi, kā arī Jēkaba Jančevska jaundarbs “Kā dziesmu teicot” ar Knuta Skujenieka vārdiem, kas ir veltījums korim jubilejā un šai vakarā piedzīvos savu pasaules pirmatskaņojumu diriģenta Aivja Gretera vadībā. "Arvien vairāk patīk iet uz instrumentālo lauciņu un rakstīt kamerorķestriem, bet šeit apvienojas koris un orķestris, tā ir patīkama vide, kur strādāt," par jauno darbu raidījumā Kultūras Rondo stāsta komponists Jēkabs Jančevskis. Komponists atzīst, ka rakstot bijusi liela brīvība. "Darbs tapis tādā nedaudz laika apstāšanās sajūtā. Domāju, ka to darba malējās daļās var labi nolasīt. Šis man saistībā ar apstākļu maiņu un jaunām vēsmām dzīvē nāca viegli, jo vienmēr diezgan mokos kā komponists (..) Jutos ļoti ērti rakstot šo darbu. Tā ir mana fantāzija, skatījums uz visu apkārt esošo, kas izriet no Skujenieka apbrīnojamām dzejas rindām," skaidro Jēkabs Jančevskis. Jančevskis atklāj, ka pirms rakstīt, nav gribējis zināt dzejnieka viedokli, lai saglabātu savu individuālo redzējumu par dzejoli, bet vēl nesen ar viņu sazinājies un jautājis, kāda ir paša Knuta Skujenieka doma, uz ko dzejnieks atbildējis: "Izlasi vēlreiz dzejoli un ar to viss būs pateikts." "Tā arī ir, es neko vairāk par to vienkārši nevaru pastāstīt. Dzejolis tik ļoti uzrunāja ar to, ka ir vispārīgs, bet arī ļoti skaistas konkrētas lietas. Tā arī radās tā mūzika," atzīst Jēkabs Jančevskis. Kora "Kamēr..." diriģents Aivis Greters stāsta, ka viņš savā ziņa turpina "Kamēr..." iepriekšējo vadītāju Māra Sirmā un Jāņa Liepiņa aizsākto, uzrunāt latviešu komponistus jaundarbiem, un Jēkabs Jančevskis ir pirmais, ko viņš uzrunājis, kā šī kora vadītājs. "Ar Jēkabu man ir labas attiecības, esam pazīstami no studiju laikiem, esam labi druagi arī ikdienā. īpaši tagad sastrādājoties ar viņu profesionāli, redzot viņa darba stilu un niansēto un rūpīgo pieeju darbam, apbrīnoju un cienu viņu par šīs kompozīcijas tapšanu un palīdzību darbā kopā ar kori," atklāj Aivis Greters. "Sirsnīgi ir sanācis, ka "Kamēr..." dzied daudzi ģimenes locekļi un šobrīd ansambļus veidos māsu dueti un viņām pievienosies kāds puisis no kora. Ansambļi, kas būs izvietoti Doma baznīcā būs Otaņķu, Liepiņu un Matveju māsu dueti, kas ir viena mājsaimniecība, drīkst būt viena otrai blakus. Bet svarīgākais man ir tas, ka iegūst papildus dziļumu," par darbu turpina Aivis Greters. Savukārt divos koncertos Latvijas Universitātes Lielajā aulā 30. un 31. oktobrī izskanēs a cappella kormūzikas programma “Viļņu atspulgi”. Koncerta pirmajā daļā klausītāji varēs baudīt meditatīvu, dabas tēliem bagātu Baltijas jūras reģiona laikmetīgās kormūzikas programmu, tai skaitā vairākus Latvijas pirmatskaņojumus. Savukārt otrajā daļā skanēs kora pastāvēšanas vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kurus korim savulaik veltījuši tādi Latvijas komponisti kā Pēteris Vasks, Selga Mence, Ēriks Ešenvalds un Raimonds Pauls. Mūzikas vēstījumu iedzīvinās koncerta režisore Laura Groza sadarbībā ar mākslinieku -8.  

foršais latviešu reperis Xantikvariats ieradas pie Mums vasaras nogalē tadai vienai Sirsnīgai sarunai. lmao @ visi kuriem sdn ''pirmais septembris''. Izaudziet. Xantikvariāta jaunais mixtape: https://www.youtube.com/watch?v=0xVSh...Xantikvariāta ig: https://www.instagram.com/irnicewecuk/https://www.patreon.com/100TonnasEsam pieejami Spotify un Apple podcasts

Vasaras saulgriežu sveicienu mums sūta bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi” kopā ar vairākiem desmitiem dziedātāju un mūziķu no dažādu Latvijas novadu folkloras kopām ar dziesmu “Ozoliņi”. Pirmsjāņu saruna par vērienīgo ierakstu ar Kasparu Bārbalu un folkloras kopa “Ilža” vadītāju Daci Tihovsku.  

Ceļā uz sasniegumiem un pat vienkāršā ikdienas dzīvē cilvēki pret sevi reizēm izturas necilvēcīgi. Ja mēs šādi izturētos pret saviem kolēģiem (ar tādiem pārmetumiem, uzbraucieniem, un turpat pastāvīgu neapmierinātību pret otru), tad mūs drīz vien atlaistu. Arī ģimenē, ar tādu negativitāti izturoties pret saviem mājiniekiem, mums drīz vairs nebūtu ģimenes. Mediatore un apzinātas komunikācijas trenere Ilze Dzenovska skaidroja, ko varam darīt, lai izmainītu savu vardarbīgo attieksmi pret sevi un kļūtu pat labāku atbalstu paši sev. Ja iepriekšējā mūsu sarunā Ilze stāstīja par prasmi konfliktēt ar citiem konstruktīvi: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda12/ , tad šoreiz viņa parāda, kā cilvēcīgāk un atbalstošāk izturēties pret sevi, lai mums vieglāk ir sasniegt iecerēto. Ilzes Dzenovskas kontaktus atradīsi intervijas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda39/ SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES:2:00 Kāpēc šobrīd rodas situācijas, kad saplānotās lietas nekustas uz priekšu5:20 Kādēļ ir izveidojusies situācija, ka mēs paši nesaprotam, ko jūtam7:50 Kad iepriekšējās attiecību stratēģijas vairs nedarbojas un jaunajā ir grūti ielekt14:30 Kā mēs stāstus un sev piekarinātās birkas jaucam ar savām sajūtām un realitāti20:00 Ko un kā māca mums nepatīkamās dzīves situācijas27:00 Akcijveida dzīvošana, kas nestrādā29:30 Metode, kā ļaut sev just36:20 Beznosacījumu mīlestība – kā līdz tai nonākt41:00 Kā pārstāt kultivēt nemīlestības un vardarbības  praksi pret sevi57:30 Trīs soļi, kā sev radīt drošu vidi1:04:00 Otrā grāvja bīstamība1:06:40 Sirsnīgas un labestīgas attieksmes vērtība

“Sincerity of Service: the Worship of God from a Faithful Heart”. How Paul’s use of “pairs” can help our daily walk, Jesus as the perfect δούλος, and honestly looking within. Sirsnīga kalpošana: Dieva pielūgsmes no uzticamas sirds. Kā Pāvila "pāri" palīdz mūsu ikdienas ceļam, Jēzus kā pilnīgs δούλος un godīga sevis izvērtēšana. Sludina Christopher Robinson, tulko Tomass Šulcs. 05.04.2020.

Edmunds Apsalons ir starppersonu komunikācijas eksperts ar doktora grādu filozofijā un disertāciju loģikā. Viņš uzņēmumiem, organizācijām un to vadītājiem māca, kā komunicēt tā, lai sasniegtu viņiem vajadzīgos rezultātus. Edmunda stāstīto esmu sev izkonspektējusi uz 8 lapām un regulāri tajās ieskatos, jo: - konstruktīva domāšana un komunikācija, - prasme pieņemt vērtīgākus lēmumus, - neradīt sev nevajadzīgas problēmas pašai savā galvā un sarunā ar otru cilvēku, - metodes, kā izvairīties no domāšanas kļūdām, tās visas ir lietas, kas katru dienu uzlabo manas dzīves kvalitāti. Sirsnīgs ieteikums - kad klausīsies Edmunda stāstīto - turi pa rokai pierakstus, jo tad uzzināto praktiski izmantosi jau tajā pašā dienā un problēmu skaits vai nepatīkamība dzīvē un galvā sāks samazināties. Pārbaudīts uz savas ādas. Edmunda kontaktus un ieteikumus atradīsi intervijas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda22/ INTERVIJAS PIETURPUNKTI JEB NOTES: 3:26 Kas ir un kas nav konstruktīva komunikācija, un kā tā ir saistīta ar mūsu domāšanu.12:15 Ar ko atšķiras dialogs no diskusijas, kādi ir to mērķi un uzstādījumi.16:19 Jēdziena “divoties” nozīme un vērtība.17:27 Kā mūsu domāšana mūs ierobežo.18:46 Kas patiesībā ir kritiskā domāšana un kā dīlot ar savu “iekšējo komandu”.24:12 Kas ir domu kartēšana un kā to pielietot praksē.32:22 Jautājumi, kurus ir izdevīgi sev uzdot, lai tiktu klāt pie tiem vērtīgajiem viedokļiem un domām, kurus pats no sevis esi veiksmīgi noslēpis.33:46 Kāpēc mums tik ierastā vienkāršā bipolārā domāšana bieži vien izrādās nederīga vai pat kaitē.37:41 Kā komanda var palīdzēt pieņemt kvalitatīvu lēmumu.39:15 Kļūdas, ko visbiežāk pieļaujam komunikācijā.48:40 Kā pareizi noformulēt jautājumu, ja nav skaidrs sarunas partnera nodoms.51:00 Praktisks veids, kā ikdienā trenēt konstruktīvas komunikācijas spējas.55:47 Ko būtu vērtīgi iemācīt bērniem par domāšanu un sakarībām.1:05:33 Ieteikums uzņēmumu vadītājiem.

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu valstī koncerti pārcelti uz nezināmu laiku! --- Pēc garā ceļa no Čīles Rīgas lidostā Inga Saksone tiekas ar pianistu Armandu Ābolu. Armandu dzirdēsim un redzēsim divos 28. Starptautiskā Liepājas zvaigžņu festivāla koncertos: 13. martā kamermūzikas vakarā viņš kopā ar savu māsīcu, dziedātāju Maiju Kovaļevsku atskaņos L. Garūtas un J. Mediņa dziesmas, bet festivāla noslēguma koncertā 14. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu spēlēs Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu. Sirsnīgajā sarunā - par Bēthovenu, muzikālajām un ikdienas gaitām Čīlē un prieku muzicēt Latvijā.

Pirms nedēļas viņi no mums atvadījās. Sirsnīgi, emocionāli, ar skumjām, kuras viņi neslēpa. Televīzijas kanāls LNT tāds, kādu mēs viņu pazinām, beidza pastāvēt, un vecākais komerctelevīziju ziņu dienests ir izformēts. Kādi žurnālisti ir atlaisti, kādi pieņemti darbā TV3. Jaunais īpašnieks sola attīstīt TV3 ziņas un ir uzrunājis vadītāja amatam mūsu kolēģi, iepriekš LNT diskusiju un raidījuma TOP 10 vadītāju Haraldu Burkovski. Arī mūsu radioklausītājiem viņš ir pazīstams – kādreiz vadīja raidījumu „Kā labāk dzīvot”. Haralds intervijās skaidroja, ka par šo piedāvājumu domās. Kāpēc tās pārdomas bijušas tik garas? Kas ir tie jautājumi, kas radījuši spriedzi arī citos Haralda kolēģos? Šodien Krustpunktā lielajā intervijā saruna ar žurnālistu Haraldu Burkovski.

Dzeja i latgaliskais cauri laikim i paaudzem, navysod seceigi. Novembra pādejā raidejumā, kas itūgod ir ari Andrejdīna, klausitēs jaunuos literatis Ligijis Purinašys sarunu ar dzejneicu i ilggadejū literaturys i latvīšu volūdys školuotuoju Līviju Liepdruvieti aba eistajā pavuordē Smirnovu. Līvija ir vīnu nu literatu, kura roksta kai latvīšu literarajā voludā, tai ari latgaliski, ari juos itūgod izguojušuo ostoituo gruommota „Pa saulis spaitu&Sirsnības ceļos” ir bilingvala. „Latgalīšu literaturai juoatsateista, pa munam, tei vēļ ir tikai sovūs pyrmsuokumūs. Juoatsateista gon vysaidim vierzīnim, gon latgalīšu literaturai pošai.” Liepdruviete ir Līvijis dzejis pavuorde jau nu pyrmuo dzejis kruojuma „Mirkļu mozaīka”, kas izguoja 1999.godā. Dzejneica stuosta, ka tys pi juos atguojs lykumsakareigi, šaļtī, kod beja juoizdūd kruojums ar jauneibys pavuordis laikūs topušim dorbim, asūt jau veira pavuordē. „Tys beja laiks, kod es vaira nabeju sovā jauneibys pavuordē, kas maņ beja Benislavska, bet beju jau veira pavuordē. Tai sasagadeja, ka, asūt Juoņa Eļkšņa aba Latgolys kulturys centra izdevnīceibā, suocem runuot par jaunuoku literaturu, i jis maņ īsaminieja, ka tikū kai ir izguojuse dzejneicys Paulīnis Zalānis pyrmuo dzejūļu gruomota, koč ari itei sīvīte jau ir krītni godūs. Jei asūt beidzūt uzadrūšynuojuse izdūt sovu dzejūļu kruojumu „Cilvēka ceļš”. Tod ari es īsaminieju, ka rokstu dzejūļus, koč ari raksteju tūs jau cīši seņ, nu kaidys 5., 6. klasis. Varbyut raksteju jau ari agruok, bet itys ir tys vacums, ka es jau suoku pīraksteit jūs kladeitē. Jis maņ soka, nu paruodi. Es ari tuos kladeitys beju atnasuse, tai ari topa muns pyrmais kruojums „Mirkļu mozaīka”. Lai nabyutu abižavuoti ni vacuos pavuordis puorstuovi, muni seņči, i nabyutu ari maluots, ka itī dzejūli ir raksteiti asūt jau Smirnovai, jo dzejūli pamatā topa vydsškolys laikā. Tod es īsadūmuoju, ka varātum jimt dzejis pavuordi – Liepdruviete. Munam vactāvam beja foļvarka „Līpu dryva” i tī vys vēļ tei sāta ir, i ari zeme pīder maņ. Nu ituo vysa vot i asu Liepdruviete.” Līvijis pyurā ir pavysam ostoni kruojumi, leluokuo daļa nu kuru saraksteiti latvīšu literarajā volūdā, vys tik pa reizei jei roksta ari latgaliski. Kai pīzeist poša autore, tod latgaliskais jai vysod ir bejs kluotasūšs i tyvs. „Latgalīšu volūda maņ suoce atsagrīzt jau ar pošu pyrmū dzejūļu kruojumu – es nazynu, vīnkuorši taids kai dvēselis saucīņs. Tys latgaliskais vīnolga kotram latgalīšam ir īškā, koč kur īzeists ar vacvacuoku pīnu. Eistineibā jau Latgolā mes asam dyžani sajaukti i saceit, ka asam teiri latgalīši ci latvīši navarim. Latgaliskais, latvyskais, pūliskais – tys vyss koč kur ir sajaukts iteinis ļaudīs.” Vaicuota par latgalīšu volūdu i tuos lītuošonu kasdīnā Līvija pīzeist, ka poša saimē runoj gon latvīšu literarajā, gon latgalīšu, gon ari krīvu volūdā. „Sevkurai volūdai, ka jei ir dzeiva, ir juosapylnveidoj, juoatsateista i varbyut ari juoatsateirej nu līkuo, navajadzeiguo. Kotrā volūdā ir līkais, nu kuo juoatsabreivoj, jo ari latvīšu volūdā sovulaik mums beja tik daudz rusicismu, kuo tik tī nabeja. Niu mes otkon asam puorguojuši iz tū, ka cīši daudz lītojam angļu vuordus, kai ba namonūt, kai ba tys byutu myusu, bet nav. Nav. I tūs eistūs latgaliskūs i latvyskūs vuordus pabeidam koč kur molā.” Līvija atkluoj, ka stuostu ci romanu raksteišona jū eisti nasaista, jo tī ir regulari juosiež i juoroksta ilgu laiku, ar dzeju tys ir drupeit cytaiži. Līvija pīzeist, ka dzejis ailis pi juos īrosts atīt nagaideitai. „Nagaidūt. Ir breiži, ka es vys tik jim ļaunu aizskrīt atpakaļ, nu kureinis jī guojuši. Varbyut kaids cyts sagiun jūs kaidā breidī, jo ja tuos ryndys nateik pīfikseitys, juos koč kur aizīt. Juos napalīk i, ka juos atīt otkon, ta juos jau ir drupeit sovaižuokys. Varbyut skaistuokys, varbyut nā, bet tuos jau ir cytys ryndys. Braucūt ar mašini, es raugu nanūvierzeit dūmys nu ceļa i braukšonys, i pamatā tod narokstu, bet ir bejs ari tai, ka vys tik juopīstuoj koč kur maleņā i juopīroksta puora rindenis.” *** Sižetā Silvija Smagare pastuosteis par Evijis Vasilevskys izdūtū gruomotu „Evalds Vasilevskis (1953–2018)”. Leidz ar gruomotys prezentacejis nūtikšonu Marka Rotko muokslys centrā Daugovpilī tyka atkluota ar Evalda Vasilevska keramikys izstuode „Māla sajūtas”, kas tī niu byus apsaverama leidz 2020. goda 19. janvaram.   *** Itūreiz gromotplauktā literats Oskars Orlavs aba Raibīs īsavērs Ligijis Purinašys debejis dzejis kruojuma „Sīvīte” puslopuos. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="210310" layoutid="0" layout="" static=""}  

Sirsnīgi un atklāti par protestiem, mīlestību, šķiršanos, ebreju anekdotēm, naidu un plafoniem* Lolitas Tomsones jaunajā virtuvē.  *Tezaurs.lvskaidrojums Nr. 2: http://www.tezaurs.lv/#/sv/plafons   Izmantotā mūzika: Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme Shefita, Karma Police https://youtu.be/t7Xt4ObtKas Foto: Anna Rosalie Uudre Patika podkāsts? Kļūsti par patronu: www.patreon.com/dzemmas_podkasts

Par un ap uzturu var runāt ļoti daudz un dažādi, tāpēc šoreiz uz sarunu aicināju restorāna šefpavāru Edgaru Zaķi. Sirsnīga saruna gan par pavāra profesiju, gan par dzīvi, un, protams, par ēdienu! Foršu klausīšanos! :) Podkāsta web epizode: https://www.kristinepodvinska.lv/podcast/s1e3/uzturs-no-cita-skatu-punkta-dzive-virtuve-un-ka-gatavot-ar-milestibu

Šoreiz skatāmies divas fotoizstādes: vienu no Rīgas Fotomēneša pirmajām izstādēm — "Vilna un zīds. Jaunā erotika" Latvijas Fotogrāfijas muzejā — un vienu no Rīgas Fotogrāfijas biennāles pēdējām izstādēm, proti, apvienības GolfClayderman retrospekciju "Video salons" galerijā "Alma". Rasa Jansone pastāstīja par "Vilnu un zīdu", ko kūrēja kopā ar Janu Kukaini, bet Astrīda Riņķe, Aksels Bruks, Margrieta Griestiņa un Tomass Pārups priecājās par GolfClayderman retrospekciju un nākotnes plāniem. Sirsnīgi pateicos sarunu biedriem par sarunām un Valsts kultūrkapitāla fondam — par atbalstu. Jūsu Ieva Lejasmeijere

Šoreiz atgriežamies pie aizas un iegriežamies vēl citās ainavās. Pārnēsājamās. Skatāmies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādi "Pārnēsājamās ainavas" Nacionālajā mākslas muzejā un Lara Strunkes gleznu izstādi "Aiza" Dzelzceļa vēstures muzejā. "Pārnēsājamajām ainavām" ieplānojiet, lūdzu, daudz laika. Tā vienlaikus ir rūpīgas pētniecības rezultāts - izzinoša izstāde par Baltijas trimdas mākslu Berlīnē, Gotlandē, Ņujorkā, Parīzē un Monreālā -- un vienlaikus tajā mūsdienu mākslinieki uz dažādiem pārvietošanās aspektiem paraugās ar brīnišķīgu svaigu mākslas darbu palīdzību. Ciešāk ieskatāmies divos tekstgrupas "Orbīta" autoru darbos: Sergejs Timofejevs un Ilva Kļaviņa - ""Parādes" parāde"; Aleksandrs Zapoļs un Vladimirs Svetlovs - "Elles ķēķis: Ekskursija pa Paradīzi". Sirsnīgi pateicos par sarunu gleznotājai un raidījuma ārštata ekspertei Baibai Sprancei. Viņa izstāstīja, ko ierauga Lara Strunkes gleznās. Pateicos arī Valsts kultūrkapitāla fondam par atbalstu. Jūsu Ieva Lejasmeijere  

31. augusta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien runājam par: * Sirsnīgi sveicam Marku Zakerbergu ar otrās meitas ierašanos! * Facebook Messenger atkal plosās vīruss. Neveram vaļā aizdomīga paskata saites! * DJI atalgos savu produktu hakerus. * Lielbritānijas valdība ar lietotni veicinās sportisku dzīvesveidu. * Pētījums: Kas netīrāks? Viedtālrunis vai tualetes pods? * Tiesa lemj, ka Apple nav vainīgs par to, ka neierobežo telefona lietošanu pie stūres. Paldies, rubrikas sponsoram interneta lielveikalam 1a.lv! Tiekamies pēc nedēļas!

Ukraiņu tautas pasaku "Āzis un Auns" Andreja Jesena tulkojumā 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš. Sirsnīgs stāsts par to, ka dūša nav jāzaudē, pat vilku barā nonākot. Esi drosmīgs! Pat tad, ja tāds neesi, izliecies! Jo tāpat neviens nespēj to atšķirt. ... Kādam vecītim un vecenītei ir āzis un auns, kurus vieno cieša saprašanās: kurp āzis iet, turp arī auns. Ja āzis sakņu dārzā kāpostos, auns arī uz turieni. Ja āzis izdomā augļu dārzā pacierēt, auns tam pakaļ... Viendien vecītis to neiztur un saka vecītei, ka jādzen šie abi projām, citādi nespēšot ne augļu, ne sakņu dārzu nosargāt. Neko darīt... Āzis un auns pašuj sev tarbiņu un smagām sirdīm dodas ceļā. Te lauka vidū atrod vilka galvu. Kurš to pacels un tarbā ieliks? Auns ir spēcīgs, bet nav drošsirdīgs. Āzim tieši otrādi: drosmes tam netrūkst, bet spēki par švakiem. Pēc īsas ķildas galvu tomēr paceļ abi kopā un iebāž tarbā. Taču nakts nāk virsū, un naktsmājas vajag kā ēst - citādi vilki apēdīs. Ierauga uguntiņu, taču ko abi ceļabiedri ierauga gaidītā patvēruma vietā? Trīs vilki omulīgajā namiņā putru vāra un piedraud abus ceļiniekus gardu muti notiesāt! "Ņem nu laukā, auniņ, brālīt, vilka galvu. Nē, šo ne, velc lielāko," āzis nolemj izpēlēt teātri. Kad no maisa itin kā tiek izvilkta trešā, pēc lieluma piemērotākā galva, vilki pa kārtai ņem kājas pār pleciem. Bet, brītiņu padomājuši (sak', ko gan šiem var nodarīt tādas diegabikses kā āzis un aunelis?), pieņem lēmumu atgriezties. Vai tas kāds šķērslis, ka abi ceļinieki, viņu vārīto biezputru izēduši, nu augstā kokā uzrāpušies? Pasēdēs zem koka un pagaidīs! Kāds ir āzīša un auniņa nākošais attapīgais gājiens, lai padzītu vilkus uz visiem laikiem? Klausies pasaciņu! 

Latviešu tautas pasaku par gailīti un naudas maciņu Latvijas Radio studijā 1965. gada 10. oktobrī ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). … Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecītei piederēja vistiņa, bet vecītim – gailītis. Vistiņa ik dienu izdēja divas oliņas, bet gailītis – nekā… Vecītis lūdz vecenīti, lai tak viņam ar' iedodot kādu oliņu, tikām večiņa, būdama paskopa, vecītim iesaka gailīti iepērt: sak', varbūt tas palīdzēs, lai arī gailītis izdētu oliņu? Protams, pēršana nepalīdz, un gailītis bēdīgs dodas projām no mājas… Uz ceļa viņš atrod naudas maciņu, kuru atņem bagāts kungs. Sākas raibu raibie gailīša piedzīvojumi: lai atgūtu maciņu, viņam nākas pabūt gan akas dibenā un krāsns mutē, gan vēršu ganāmpulkā un naudas pagrabā, lietā liekot drosmi un attapību. Toties mājās viņš atgriežas bagāts vīrs! Sirsnīgs stāsts par to, ka skaudība un mantrausība nudien nav laba lieta!