Podcasts about baltu

„K čemu je taková cesta, která nevede ke chrámu?“ Kultovní věta z filmu Pokání mě v uplynulých třech týdnech napadla několikrát. S malým štábem jsme cestovali po ostrovech severního Baltu. Kochali jsme se panenskou přírodou. Užívali jsme si drsné, ale podmanivé krásy. I tak ale naše cesty často končily u místního kostela, kaple nebo u starověkého kultovního místa.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Today we travel to Lithuania to explore Dzūkija National Park and experience nugrybauti which is a lithuanian word that means to get lost in the woods while looking for mushrooms. We sit down with Tomas Baltušis, an avid mushroom hunter to take us on a gastronomic and fungal diversity safari of Lithuania. Tune in and shroom in to todays episode. www.mushroomrevival.comWe are a functional mushroom company and make 100% certified USDA Organic and Vegan mushroom supplements. We are transparent with our lab results, and use actual fruiting bodies aka mushrooms! We provide our supplements in tincture, capsule, powder, and delicious gummy form. Energy (Cordyceps): Need a little pick-me-up before a workout or when you're picking up your kids from school? The Energy Cordyceps is the mushy match for you.Focus (Lion's Mane):  Needing a little more focus in your daily life? Lion's Mane is known to be the mushroom for the brain and may support cognitive function.Calm (Reishi): Looking for some tranquility and zen in your life? Reishi will bring you into the zen state of mind you've been searching for.Daily 10 (Mushroom Mix): It's like having 10 bodyguard mushrooms fighting off all those bad guys. This is a good place to start as it contains all of the daily mushies you need. Not sure where to begin? Take our mushroom quiz here.Use code ‘PODTREAT' for a 30% discount

Roviny i kopečky připomínající Vysočinu, vřelé přátelství k Čechům, poloostrov u Baltu a dál už to po svých nejde a taky rozjímaní o vrstevnatosti či plochosti života ... Jak tyto jednotlivosti ožily během jeho putování z Třebíče k Baltu, vypráví host cestovatelského týdeníku Za obzor Ondřej Vlk Herzán.

Němci tomu říkají Dunkelflaute – epizoda dlouhá obvykle pár dnů, kdy se na Baltu a v Severním moři přestanou točit větrníky a nebe nejen nad Berlínem zakryje nízká oblačnost.V takových časech mají energetici napilno, protože páteř německé energetiky nevyrábí a za větrné parky a soláry musejí zaskakovat všechny dostupné elektrárny, byť sebešpinavější.Toto období se na přelomu roku prodloužilo z pár dnů na několik týdnů. „Moc nefouká, nesvítí, je jakoby napůl zataženo. To moc neprospívá obnovitelným zdrojům, hlavně větrníkům,“ říká v pořadu Inside Talks šéf ČEPS Martin Durčák.Inside Talks. Pořad, ve kterém Zuzana Hodková se stálým týmem expertů rozebírá zákulisí českého byznysu. Jakými tématy žije průmysl, potravinářství, reality, startu-upy, finance, energetika nebo automobilový průmysl?Insidery jsou Tomáš Kolář z Linetu, Petr Palička z realitní divize EP Real Estate, Petr Novák z divize automotive společnosti JTEKT, Tomáš Spurný z Monety Money Bank, Ondřej Fryc z Reflex Capital, Martin Durčák z ČEPS a Jan Romportl z Elin.aiNový díl každý pátek na SZ Byznys a ve všech podcastových aplikacích.Odebírejte na Podcasty.cz, Apple Podcasts nebo Spotify.

O ženách - pirátkách se dozvíte v dnešních Portrétech. Mary Readová v Karibiku, Elis Eskilsdotterová na Baltu a legendární paní Čing ve Žlutém moři. Představí je Martina Sedláková. a David Hertl.Všechny díly podcastu Portréty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Donald Trump válku na Ukrajině nevyřeší za den. Potrvá to měsíce, shodli se v podcastu Zbytečná válka analytik Milan Mikulecký a redaktor Alex Švamberk. Ukrajinský útok v Kurské oblasti označili za průzkum bojem. Oba se věnovali i dění na Baltu, plynové krizi v Podněstří a ruské potřebě mít přístav u Afriky.Celý díl si můžete přehrát i na videu na serveru Novinky.cz 

Češi, kteří letos přijeli k polskému Baltu, tam zjistili věc, kterou si při pohledu tady z české kotliny uvědomí jen málokdo. Polsko, které na jihu sousedí s námi a Slovenskem, sousedí na severu vedle ruského Kaliningradu a Litvy i se Švédskem a Dánskem a vzdáleněji dokonce s Finskem, Estonskem a Lotyšskem.

Češi, kteří letos přijeli k polskému Baltu, tam zjistili věc, kterou si při pohledu tady z české kotliny uvědomí jen málokdo. Polsko, které na jihu sousedí s námi a Slovenskem, sousedí na severu vedle ruského Kaliningradu a Litvy i se Švédskem a Dánskem a vzdáleněji dokonce s Finskem, Estonskem a Lotyšskem.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

České dráhy spustily prodej jízdenek na spoje Baltic express. Nová linka, která spojí přímým vlakem Českou republiku s polským Trojměstím, poprvé vyjede se začátkem nového jízdního řádu 15. prosince. Nabídne 4 páry vlaků denně. Cestou k pobřeží Baltského moře budou vlaky zastavovat i v Kladsku, Vratislavi, Poznani, Bydhošti nebo Gdaňsku. Podrobnosti tady. Zvuková nahrávka k tiskové zprávě - hovoří: Filip Medelský, specialista externí komunikace České dráhy, a.s.Support the show

Gastejam Ludzys nūvoda Ļauderu pogosta bibliotekā. Ite ir ludzuonīša, literaturzynuotnīka, vaira nakai 20 gruomotu autora ci sakuortuotuoja profesora Vitolda Valeiņa dzymtuo puse. Jau rudinī tiks izdūta pīminis i atkluošmu gruomota  “Vitolds Valeiņs: personeiba i dorbi”. Pi tuos struodoj i ari itamā sarunā par tū, kas i kaids tod beja Vitolds Valeiņs,  pīsadola filologejis doktore, Latgalīšu kulturys bīdreibys vadeituoja Ilga Šuplinska, Latvejis Universitatis Humanitarūs zynuotņu fakultatis Latvistikys i baltistikys nūdalis Baltu volūdnīceibys katedrys profesore Lidija Leikuma,  Vitolda Valeiņa mozmeita Teika Lapsa, Vitolda Valeiņa bruoļa mozdāls Andris Valeiņs i cyti interesenti.

Tento rok to i podle zpráv z Polska skutečně vypadá, že Češi objevili polské moře. Mně se to poštěstilo už před čtvrt stoletím, ale i pro mě to byl tenkrát objev. Protože k polskému Baltu se téměř nejezdilo ani v dobách komunismu. Hlavně po roce 1980, kdy jste se do Polska jinak než na pozvání nebo s organizovaným zájezdem nedostali.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Polsko jako plážová destinace? Proč ne! Cestovatel Petr Vavrouška tentokrát vyrazil k Baltu. V rozhovoru s Petrem Horkým přiznal, že tahle destinace pro něj rozhodně nebyla láskou na první pohled. Spíš na třetí nebo dokonce až na čtvrtý. Proč nakonec vzal polské moře na milost? A jaká další místa v Polsku, kde v minulosti sám žil, by doporučil? Uslyšíte v dalším ze série doprovodných rozhovorů k podcastu Cestovatel.

Balíme turisťák, lovečák, lečo v konzervě a řízek mezi chleby… to vozili si Češi domácí kuchyni na dovolenou z nutnosti nebo protože místní jídla u Baltu či Balatonu neradi? Když mluvit o jídle za socialismu a dovolené, tak jedině s docentem Martinem Francem a nejlíp v nějaké té lidové jídelně, která přečkala do dneška. Jednu jsme našli na Smíchově. Takže… dvakrát živáň!

From rocking Warped Tour to rocking the way that we train the next generation of manufacturing talent, Peter Costa, CEO and Founder of Baltu Technologies, has always done things on his own terms. On this week's episode of Workforce 4.0, Peter sits down with Ann Wyatt to share more about how he took inspiration from YouTube and the way that he learned in a classroom setting and developed a unique training platform that is making manufacturing skills accessible for all. We also deep dive into Peter's love for music and physics and how that has shaped his concept of the evolution of the manufacturing workforce. In This Episode:-Peter shares his thoughts on how technology has impacted our daily lives and how the evolution of technology in manufacturing is becoming more embedded into the way that we work (~timestamp 13:05)-Peter shares his own story of how he was inspired by video learning throughout his college career and how he hopes that his shared experience impacts hands on learners of the manufacturing workforce (~timestamp 18:31)-Peter talks more in depth about the shrinking labor pool in manufacturing and how short term training solutions can provide a pathway for a more sustainable manufacturing workforce and local economies (~timestamp 27:59) More About Peter:Peter Costa is the CEO and co-founder of Baltu Technologies. He is a seasoned tech entrepreneur with a passion for employing technology to solve real-world problems. Early on he was exposed to computers, science, and technology, thanks to his father's work in designing and building supercomputers. This early immersion has shaped his professional pursuits and fostered a lifelong passion for innovation. At Baltu Technologies, Peter merges his diverse experiences to accelerate the development of a skilled workforce. As a recognized thought leader, Peter has spoken at conferences across the United States, Abu Dhabi, and China. Throughout his career, Peter's love for building things has evolved into a mission to create technological solutions that better people's lives, making him a driving force in using entrepreneurship and technology to help drive positive social impact. Connect and learn more about Peter here. The Future of Work (and this Episode) Is Brought To You By Secchi:Secchi is a revolutionary workforce engagement tool created for organizations to make data-driven frontline decisions in real-time. By measuring and combining multiple people-related lead indicators, Secchi provides in-the-moment visibility into individual frontline employee performance, team performance, engagement/turnover risks, and positive employee behaviors all while removing the traditional barriers of administrative burden on leaders. To learn more about Secchi, check them out here.

„Od Štětína na Baltu po Terst na Jadranu se nad Evropou snesla železná opona.“ Tuto větu pronesl ve slavném Fultonském projevu na jaře 1946 Winston Churchill.

In this episode of the Manufacturing Culture Podcast, host Jim Mayer interviews Ann Wyatt, the founder of Ann Wyatt Recruiting and the host of the Workforce 4.0 show. Ann shares her journey from working in the government to starting her own recruiting business. She specializes in recruiting for the manufacturing industry, particularly metals, pulp, and paper. Ann discusses the skills gap in manufacturing and how she helps companies bridge that gap by advocating for workforce development and implementing new technologies. Ann Wyatt discusses training challenges in the manufacturing industry and the need to advocate for short-term training and transferable skill sets in this conversation. They also explore the automation culture paradox and the importance of data in measuring workforce performance. Ann shares her insights on the future of talent acquisition and company culture in manufacturing, emphasizing the value of people over capital investments. They conclude by discussing the need to focus on employee experience and the importance of not singling out employees. Takeaways Ann Wyatt is a pioneer in talent acquisition for the manufacturing industry, focusing on metals, pulp, and paper. She is passionate about workforce development and bridging the skills gap in manufacturing. Ann helps companies by advocating for workforce development programs and implementing new technologies. She uses Boolean search strings to find qualified candidates and enjoys the screening process. Advocate for short-term training and identify transferable skill sets to address training challenges in the manufacturing industry. Recognize the automation culture paradox and the need for cultural readiness to embrace automation in manufacturing facilities. Utilize data to measure workforce performance and make informed talent acquisition and retention decisions. Value people as a capital investment in manufacturing and prioritize their well-being and development. To create a positive and engaging work culture, focus on the entire employee experience, from recruitment to exit interviews. Connect with Ann on Linkedin Watch Workforce 4.0 on YouTube Are you ready to elevate your team's skills to the next level? Check out Baltu Technologies! They specialize in advancing workforce development through intuitive micro-learning platforms. Whether in manufacturing or education, Baltu provides tailored upskilling programs and software solutions designed to boost efficiency and expertise. Empower your organization with the tools it needs for tomorrow's challenges. Visit Baltu Technologies today and start your journey towards a smarter workforce. Imagine a workplace where every team member feels recognized and valued. That's the promise of Secchi, the leading Employee Relationship Management solution. Secchi empowers frontline leaders to effectively inspire, recognize, and coach their teams. With Secchi's system, you can enhance performance through strategic decision-making, impactful recognition, and real-time process control. Ready to transform your organizational culture? Visit Secchi now and see how it can affect your team's dynamics.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Splul Labe až do Severního moře. Dunaj do Černého moře. Vislu do Baltu, Rhônu do Středozemního moře… Vyhýbá se kempům a stanuje „na divoko“. Řeky podle něj nepatří žádnému státu a o svůj kajak už se dávno přestal bát, že by mu ho někdo ukradl. Všechny díly podcastu Casablanca můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Splul Labe až do Severního moře. Dunaj do Černého moře. Vislu do Baltu, Rhônu do Středozemního moře… Vyhýbá se kempům a stanuje „na divoko“. Řeky podle něj nepatří žádnému státu a o svůj kajak už se dávno přestal bát, že by mu ho někdo ukradl.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām grāmatas latgaliešu rakstu valodā 19. gadsimta pirmajā pusē - vispirms evaņģēlijs, tad katehisms, pirmā latgaliešu laicīgā grāmata, pirmā publicētā latgaliešu gramatika un vārdnīca – ar to visu iepazīstinās profesore Lidija Leikuma un pētniece, valodniece Anna Stafecka. Izpratne par to, ko latgaliešu literatūra ietver, laika gaitā ir mainījusies. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, ko veidojis Valentīns Lukaševičs, par latgaliešu literatūru varam lasīt, ka 20. gadsimta pirmajā pusē saskaņā ar literatūras kritiķu un vēsturnieku uzskatiem latgaliešu literatūrai piederīgi bijuši tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Latvijai iegūstot neatkarību, par latgaliešu literatūru uzskatīja arī tos tekstus, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura. Tad nāca padomju okupācijas laiks, kad publicēt tekstus latgaliski bijis teju neiespējami, tāpēc ar latgalisko literatūru pamatā saprasti latgaliešu, piemēram, Jāņa Klīdzēja, teksti latviešu valodā. Kā redzams, vienprātības nav, bet plašāku skatu uz latgaliešu literatūru sniedz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesore Lidija Leikuma un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, valodniece Anna Stafecka. Jau pieminētajā Valentīna Lukaševiča veidotajā šķirklī latgaliešu literatūras attīstība iedalīta astoņos posmos, un šajā raidījumā runāsim par diviem - no literatūras aizsākumiem līdz drukas aizliegumam 19. gadsimtā. Latgaliešu literatūras aizsākumā 18. gadsimta pirmajā pusē nozīme bija poļu garīdzniekiem. 1753. gadā Viļņā izdota pati vecākā grāmata latgaliski “Evaņģēliji visam gadam” jeb latīņu valodā "Evangelia toto anno". Evaņģēlijam 18. gadsimta beigās seko arī citas grāmatas latgaliski - katehisms, vēstures stāsti, ābece. Bet nu esam nonākuši 19. gadsimta sākumā, kad 1805. gadā tiek izdota grāmata “Vysa moceiba katōliška”. Anna Stafecka ir gatava iepazīstināt ar vēl kādu dārgumu latgaliešu pūralādē. 1808. gadā Polockā izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Par Baginski tiek uzskatīts, ka viņš beidzis Krāslavas Garīgo semināru, bet pēc semināra beigšanas un sava nokalpotā termiņa atgriezies dzimtenē - Polijā vai Lietuvā. Par Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi ir rakstījusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras veidotāji Latgales latviešiem, citiem katoļiem. Turklāt vairāki viņu sacerējumi ir bijuši unikāli, tostarp pirmā publicētā latgaliešu gramatika un pirmā latgaliešu laicīgā grāmata. Turpinājumā - Lidija Leikuma par Krāslavas Garīgo semināru. Kā vēl divi nozīmīgi Krāslavas Garīgā semināra audzēkņu veikumi ir pirmā “augstas gudrības grāmata” (te samanām līdzības nosaukumā ar Vecā Stendera darbu) un pirmā vārdnīca. Par to plašāk - Lidija Leikuma. 1863.-1864. gadā bijušajās poļu zemēs Krievijas impērijā notika poļu sacelšanās ar mērķi atjaunot Žečpospoļitas valsti. Sacelšanās tika apspiesta, un, lai mazinātu poļu ietekmi, šajās zemēs, tostarp Latgalē 1865. gadā tika aizliegta druka it kā pret poļu burtiem, bet faktiski latīņu burtiem, ļaujot drukāt tikai kirilicā. Taču drukas aizlieguma laikā viss neapsīka. Pārsteidzošā kārtā cilvēki rakstījuši grāmatas ar roku vairākos pagastos, sekmējot apkārtējo lasītprasmi, un kā viens no ievērojamākajiem rokraksta literatūras darbiniekiem izcēlies Andrivs Jūrdžs. Tāpat latgaliskus kalendārus izdevis Gustavs Manteifels, aktīvi darbojušies arī citi nelatviešu kultūras darbinieki, un pat iznācis pirmais latgaliešu tautasdziesmu krājums. Latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē tika atcelts tikai 1904. gadā. Plašāk par projektu šeit:

Peter Costa is the cofounder of Baltu. Their mission is to empower workers in the modern economy by upskilling the worker, and accelerate the development of a skilled workforce. ★ Support this podcast ★

Kokių sunkumų patiria šeimos ir ko dar reikia, kad jos sulauktų emocinės pagalbos? Šiuos klausimus konferencijoje „LRT RADIJAS klausia“ apie emocinę sveikatą nagrinėja diskusijos dalyviai: Valda Bičkutė, Vitalija Maksvytė, Karilė Levickaitė, Dominykas Šumskis, Jūratė Baltuškienė.Diskusiją moderuoja Lavija Šurnaitė.

Máma, co ráda chodí. Tak si říká Eliška Kopicová, která letos došla se dvěma malými dětmi z Česka až k Baltu. Popisuje to jako velkou výzvu a osvobozující, nejen rodičovskou zkušenost.Všechny díly podcastu Casablanca můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Máma, co ráda chodí. Tak si říká Eliška Kopicová, která letos došla se dvěma malými dětmi z Česka až k Baltu. Popisuje to jako velkou výzvu a osvobozující, nejen rodičovskou zkušenost.

Ar filologejis doktori, Baltu volūdnīceibys katedrys profesori Lideju Leikumu runuosim par juos saknem i vītu nu kurīnis jei īt, par latgalīšu rokstu volūdys pyrmsuokumim i byušonu myusu kasdīnā ari šudiņ, par kusteibys „Volūda” (bīdreiba “LgSC”) pārnejā godā sagataveitū ostoņu sereju raidīrokstu „Volūda. LTG”, kur kūpa ar Lideju, sarunys veidā teik dazynuoti vysaidi ineteresanti i aktuali latgalīšu volūdys vaicuojumi. „Latgalīšu volūda ir muna dzymtuo volūda. Leidz školai es cytys volūdys i nazynuoju. Školā suoku vuiceitīs tū, kū mes niu saucom par latvīšu literarū volūdu, čyuliski voi baļtiski, kai nu kod mes jū pasnādzom, kaida mērcē. Maņ nabeja cytys latvīšu volūdys kai tikai latgalīšu. Es breinovūs par vysaidim vuordim, skaitūt tekstu. Tei konvertiešonys sistema jau dreiži īsadorbuoja. Tagad soka, ka puornūvadnīks navar puorskaiteit latgaliski. Nu kai ta navar, es atsavainoju, jis tok nav mozuok apduovynuots par Latgolys bārnu. Jam ari nūteikti tei konvertacejis sistema īsadorboj i jis tuos skanis puorlīk automatiski. Vīna lela daļa vuordu tok mums sakreit. I tod īzīt tai, ka koč kū tu par reizi nūkonvertej, a tod pasaruoda taidi vuordi, kurus tu i saprast navari.”        

Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne. Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas. Endzelin's name needs no introduction ("Ar Endzelīna vārdu nav jāiepazīstina") – tā 1951. gadā Džozefs Daumants (Joseph Peter Daumant) sāk Jāņa Endzelīna darba "Baltu valodas skaņas un formas" (1948) recenziju ASV žurnālā Language.  Tik tiešām, tikai retais valodnieks var līdzināties Jānim Endzelīnam valodniecisko interešu daudzveidībā. Baltu valodu skaņas, formas un vārdi, Latvijas izloksnes, vietvārdi, prūšu valoda, valodas prakses jautājumi – tie ir galvenie, bet ne vienīgie viņa pētījumu virzieni. Jau studiju gados J. Endzelīns saprata, ka vāks izlokšņu materiālu, pētīs latviešu valodu, jo pasaulē  to vēl nepazīst un pienācīgi nenovērtē salīdzināmi vēsturisko pētījumu kontekstā. Viņu lielākoties interesē valodu sakari, valodas vēsturiskā attīstība un ģeogrāfiskās atšķirības – vārdu cilme, to vēsturiskā veidošanās un izloksnes. Endzelīns bija viens no pirmajiem latviešu zinātniekiem, kas uzskatīja, ka datu vākšanā jāiesaista visi latvieši un tautā jārada interese par savu valodu. Tāpēc par viņa centieniem un darbību zināja gandrīz katrs latvietis. Par Jāņa Endzelīna izcilo veikumu liecina 15 grāmatas un vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, kā arī daudzi citi darbi. Daži no pētījumiem ir kļuvuši par stingru pamatu, uz kuru balstās latviešu valodniecība: tā ir "Latviešu valodas gramatika" kopā ar "Latviešu valodas skaņām un formām", Kārļa Mīlenbaha sastādītā un Jāņa Endzelīna un Edītes Hauzenbergas papildinātā un rediģētā "Latviešu valodas vārdnīca", Latvijas vietvārdu vārdnīca, "Senprūšu valoda". Lai izprastu Jāņa Endzelīna valodnieciskā darba manieri, ielūkosimies divos no tiem.   "Latviešu valodas gramatika" (1100 lpp.), kas 1922. gadā tika izdota vāciski, bet 1951. gadā arī latviski, ir darbs, ar kuru latviešu valoda tika pilntiesīgi ievesta pasaules valodu saimē. Par to sajūsminājās un rakstīja pateicības izcilākie tālaika valodnieki, uz to atsaucās un citēja. Piemēram, leišu valodnieks Kazimiers Būga rakstījis: "Patiesi latvieši var priecāties, sagaidījuši Endzelīna gramatiku! Šī gramatika priecēs ne tikai latviešu, bet arī ikviena valodnieka – baltista – sirdi, jo te viņš atradīs gaismu, kas apgaismo ne tikai latviešu, bet arī lietuvju valodas faktus..." Savukārt Edvards Virza to nosauca par nacionālo varoņdarbu, kuru cienīt ir nacionāls pienākums. Lielāko daļu darba Jānis Endzelīns paveica, strādājot Harkivā, tāpēc jāapbrīno apjomīgie latviešu izlokšņu piemēri, kas ir šī pētījuma secinājumu pamatā. Viņš kā rūpīgs juvelieris ir darinājis latviešu valodas attīstības ceļu un bruģējis to ar cītīgi vāktām izlokšņu un vēsturisko faktu, rakstu avotu liecībām. No šī sarežģītā, ietilpīgā pētījuma uzzinām mūsu valodas vēsturi un varam labāk saprast tagadni. Piemēram, dzirdot: "Līdz svētkiem jāgaida divi dieni", lielākā daļa klausītāju tikai pēc ielūkošanās gramatikā uzzinās, ka tur paglābies senais latviešu valodas divskaitlis. Ja izloksnē dzirdam kreims vai darīms "krējuma" vai "darījuma" vietā, tad gramatika vēstīs, ka tā ir unikāla latviešu valodas iezīme, kurā aiz līdzskaņa "j" zudis piedēkļa patskanis. Savukārt forma vēdars "vēdera" vietā ir liecība no baltu pirmvalodas, kur patskanis "e" pārvērties par "a" līdzskaņa "r" priekšā.  "Latviešu valodas vārdnīca" (1923–1932) jeb Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Kārļa Mīlenbaha atmiņās lasām, kā kopā ar jauno Jāni Endzelīnu viņš zirga pajūgā braucis pa Latvijas laukiem, vācot izlokšņu materiālu, un kā abi par dieviem vai muļķiem turēti. Lai gan sākotnēji lemts, ka J. Endzelīns sarakstīs latviešu valodas gramatiku, bet K. Mīlenbahs – vārdnīcu, tomēr Mīlenbaha (1853–1916) pēkšņā aiziešana mūžībā vārdu nozīmes un cilmes skaidrošanas, vārdnīcas pabeigšanas un izdošanas smagumu uzveļ uz Jāņa Endzelīna pleciem. Vārdnīcas četros pamata (3800 lpp.) un divos papildinājumu un labojumu sējumos, kopā 5400 lappuses, vācu valodā skaidroti aptuveni 120 000 latviešu vārdu, iekļaujot tūkstošiem piemēru no izloksnēm, literatūras, senajiem rakstu avotiem. Aiz pietātes pret valodnieku, ar kuru bijusi ilggadēja draudzība un sadarbība, viņš vārdnīcu nosauc tikai Mīlenbaha vārdā, norādot sevi kā papildinātāju un rediģētāju. Vārdnīcā ir gan vispārzināmi, gan tikai vienā vai vairākos pagastos dzirdēti vārdi kā vēju nosaukumi pūmenis, auris, īdenis, zemenis, tārpenis, zaksonis, launadzis, vežģeris, gan vecvārdi un jau zuduši vārdi kā neveglis jeb neveikls cilvēks, mīkne jeb atkusnis, gan pat okazionālismi kā urraciņš jeb jautra ballīte. Tajā apzināti nav iekļauti daudzi sarunvalodā lietoti aizguvumi no vācu valodas, svešvārdi. Vārdnīcu ir jāmāk lasīt – gan tulkojot, gan atšifrējot zinātniskos vārdu cilmju aprakstus. Lai saprastu, kā valodnieks veidoja cilmes aprakstus, ielūkosimies kādā viņa populārzinātniskā vārda tīrums aprakstā: "Kā dažkārt sašaurinās kāda amatvīra funkcijas, tā var sarukt arī dažu vārdu nozīme. [..] Tīruma vārds, ko tagad lietojam ar ‘druvas' nozīmi, sākumā ir apzīmējis katru no kokiem vai krūmiem tīru vietu, sal.[īdziniet] tautas dziesmu savienojumus tīri lauki, klajumiņi un tīrums vien, klajums vien, lei.[šu] -tyrai un krievu чистoе поле…" Šī vārdnīca, kā atzīst Sarma Kļaviņa, "ir piemineklis latviešu valodai, darbs ar mūžīgu vērtību, viens no lielākiem nacionālās kultūras sasniegumiem un arī lielisks materiālu krājums starptautiskajai zinātnei". Kā būtībā viss Endzelīna veikums latviešu valodniecībā, baltistikā un indoeiropeistikā. Droši varam teikt, ka Endzelīna darbi par latviešu un citām baltu valodām ir starptautiskas nozīmes pētījumi par baltu valodu vēsturi un to radniecību ar citām indoeiropiešu valodām, kas vēl arvien ir nepieciešami gan baltistiem, gan indoeiropeistiem.

Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne. Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas. Vai zini, kāpēc UNESCO svinamo dienu kalendārā iekļauts 2023. gada 22. februāris? Tā ir latviešu klasiskās valodniecības pamatlicēja un izcilākā starptautiski atzītā latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena. 2012. gadā Eiropas eksperti par pašiem izcilākajiem zinātniekiem no Latvijas ir atzinuši valodnieku Jāni Endzelīnu, ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu un fiziķi Juri Upatnieku. Šis ir Endzelīna gads. Latviešu valodas institūts viņam par godu ir sarīkojis apvidvārdu talku, notiks vietvārdu diena, izstāde, konference, Jānim Endzelīnam tiks veltīts žurnāla Linguistica Lettica šī gada numurs. Arī citās konferencēs, kas notiek vai notiks Latvijas augstskolās, tiks godināts izcilais valodnieks. Par Jāni Endzelīnu un viņa devumu valodniecībā ir daudz uzrakstīts – gan desmitiem rakstu, gan monogrāfija un atmiņu krājums. Skaidrots arī uzvārda dažādās rakstības iemesls.  Proti, baznīcas grāmatās un citos dokumentos tā pieraksts variējas – Endzelin, Endzeliņ, Endzelīt, Enzeliņ. Tāpēc vecākais brālis ir  Enzeliņš, bet jaunākais – Endzeliņš. Savukārt Jānis, stādamies ģimnāzijā, nepareizo -īt- kristāmzīmē pats izlabojis, uz visiem laikiem paturot kauguriešiem raksturīgo seno piedēkli -īn-. Šodien domās atvērsim karti un paskatīsimies, kurp vedis viņa dzīves ceļš. Tajā redzama līkloču līnija, kuras sākums ir Valmieras apriņķa Kauguru pagasta lauku mājas "Mičkēns". Te 1873. gada 22. februārī pasaulē nāca nākamais zinātnieks – spēcīgas, strādīgas, talantiem apveltītas dzimtas pēctecis. Vecāki ieaudzinājuši dēlā vienkāršību, pieticību, mērķtiecību, dziļu godīgumu, nesavtīgumu, dzimtenes, darba un grāmatu mīlestību, prasmi izmantot savu un cienīt citu laiku, savukārt kalpone Marija Gaile bija tā, no kuras, kā Endzelīns teica 70 gadu jubilejā, pirmās ir mācījies pareizu, skaidru latviešu valodu, un būs viņai mūžam pateicīgs, ka šo valodu iemīlējis un apņēmies tās izpētei veltīt visu savu mūžu. Tālāk ceļš ved uz Valmieras apriņķskolu un Rīgas klasisko ģimnāziju, kam seko mājskolotāja darbs Grobiņas Iļģu muižā, studijas Jurjevas (Tērbatas) Universitātes Klasisko valodu, vēlāk Slāvistikas nodaļā, turpat arī turpinās pedagoģiskais un pētnieciskais darbs. 1909. gadā viņš kļūst par privātdocentu, vēlāk ordināro (ārštata) profesoru Harkivas Universitātē, kur top arī daudzi nozīmīgi zinātniskie darbi. Tikai 1920. gadā ceļš ved atpakaļ uz Latviju. Sākas profesora darbs Latvijas Universitātē, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna pienākumu pildīšana, tiek izveidota pasaulē pirmā Baltu filoloģijas nodaļa, Filologu biedrība un Latviešu valodas krātuve, kā arī veikti daudzi citi pienākumi. Līdztekus akadēmiskajam un administratīvajam darbam notiek intensīvs zinātniskais un latviešu valodas kopšanas darbs. Kara beigās Endzelīns nedodas emigrācijā, jo "mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas". 1950. gada 1. aprīlī viņš iesniedz "atlūgumos" (kā pats lietoja šo vārdu) un aiziet no universitātes. Augsti cienītam universitates rektoram. Tā kā man – esot jau 78. gadā – piemīt viena, otra vecumkaite un grūti nākas veikt visus pienākumus, tad biju nodomājis šā mācības gada beigās pensionēties; bet, kad ne visi ir mierā ar manu darbību, jūtos spiests lūgt uzskatīt mani par aizgājušu no universitates jau sākot ar šo dienu (1. aprīli). Profesors J. Endzelīns Kāpēc? Daži nekrietni studenti un kolēģi panāca, ka Jānis Endzelīns – četru akadēmiju korespondētājloceklis vai ārējais biedrs, divu universitātšu goda doktors, triju zinātņu biedrību goda biedrs, kopš 1943. gada Latvijas Universitātes goda biedrs, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, akadēmiķis – tiek padzīts no augstskolas, kurā nostrādājis 30 gadus, izaudzinot ne vienu vien spēcīgu filologu un latviešu valodas skolotāju paaudzi. Kādā lekcijā "Ievads baltu valodniecībā" viņš sevi raksturojis šādi: "Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā."   Endzelīns strādāja atbilstoši savai cilvēciskajai un zinātniskajai pārliecībai, bija objektīvs un principiāls, tāpēc nedz klasiskās salīdzināmi vēsturiskās valodniecības postulātu noliegums un Marra "Jaunās mācības par valodu", nedz pārmaiņas latviešu ortogrāfijā, kas tika ieviestas 40. gadu beigās, viņam nebija pieņemamas to nezinātniskuma, diletantiskuma dēļ. Savu viedokli viņš pauda arī lekcijās, kā arī iestājās par to, ka jāaicina atgriezties Latvijā universitātes valodnieces Annu Ābeli, Edīti Šturmu, Veltu Rūķi, garantējot viņām darba vietas. Endzelīns uzturēja arī kontaktus ar represētajiem studentiem, kolēģiem. Tas viss jaunās varas līdzskrējējiem nebija pa prātam. Mūža nogalē akadēmiķis vadīja Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļu, vēlāk – Vārdnīcas sektoru, aktīvi iesaistījās Terminoloģijas komisijas darbā. 1961. gada 1. jūlijā zinātnieka dzīves ceļš aprāvās Kokneses "Nākās". Kā atceras meita Līvija Endzelīna, viņš līdz pēdējam brīdim krēslā sēdēja stalti, taisnu muguru. Kā bija dzīvojis visu mūžu.

Byla to sabotáž? Co se stalo na dně Baltského moře - to zatím Evropa jen odhaduje. A vyvstává další otázka - bude chtít plynovody Nord Stream vůbec někdo opravit? Odpovídá Jan Osička, analytik energetické politiky z Masarykovy univerzity.

Byla to sabotáž? Co se stalo na dně Baltského moře - to zatím Evropa jen odhaduje. A vyvstává další otázka - bude chtít plynovody Nord Stream vůbec někdo opravit? Odpovídá Jan Osička, analytik energetické politiky z Masarykovy univerzity.Všechny díly podcastu Vinohradská 12 můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Byla to sabotáž? Co se stalo na dně Baltského moře - to zatím Evropa jen odhaduje. A vyvstává další otázka - bude chtít plynovody Nord Stream vůbec někdo opravit? Odpovídá Jan Osička, analytik energetické politiky z Masarykovy univerzity.

Putování Jantarovou stezkou, 3. část (4:32) – Historické souvislosti: Jak si Panenská královna zakouřila (20:45) – Tzv. alokojení u savců, především u žiraf (25:55)Všechny díly podcastu Planetárium můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Putování Jantarovou stezkou, 3. část (4:32) – Historické souvislosti: Jak si Panenská královna zakouřila (20:45) – Tzv. alokojení u savců, především u žiraf (25:55)

Hitem léta 2022 u našich německých sousedů je celoměsíční jízdenka za 9 eur. Díky ní mohou i cestující z Česka cestovat po Německu téměř neomezeně. Na prázdninovou cestu se vydala redaktorka Ivana Bernáthová.Všechny díly podcastu Vybrali jsme pro vás můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Čtveřice badatelů zve na výpravu po stopách dávných obchodníků mezi italskou Aquileiou a Gdaňskou zátokou na severu Polska, s velkým důrazem na průchod Moravou.Všechny díly podcastu Planetárium můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Středoškolský učitel z obce Kly na Mělnicku Martin Hunčovský vyrazil vloni k Jadranu. Bývalý reprezentant v ultramaratonu, na zádech s batohem, kterému dal jméno Mirek, tehdy uběhl 830 kilometrů. V 56 letech si tak splnil jeden ze svých snů. Na začátek letošních prázdnin připravil další sportovní akci. S koloběžkou Máňou se chystá k Baltu.

Šiandienos FM99 laidoje „Vaikų pasaulis mūsų pasaulyje“ kalbėjome su Paramos vaikams centro psichologe, „Tėvų linijos“ vadove Jūrate Baltuškiene, ką svarbu žinoti priimant į šeimą gyventi kartu ukrainiečius bei koki iššūkiai laukia.

Raidījumā Augstāk par zemi šoreiz kara laika dienasgrāmata. Šīs dienasgrāmatas rakstīšana bija mēģinājums visu laiku nedomāt par karu. Bet sanāca…  Kopš pēdējās - Ziemassvētku laika Radio dienasgrāmatas izskanēšanas, es gandrīz ik dienas esmu nēsājusi “Baltu rotu” izgatavotu aproci ar vilka un kazas veidolu. Zīmējums noskatīts no Liepājas apkaimē atrasta 3. gadsimta kaklariņķa daļas, un mani fascinē un saista šis zīmējums. Un tas vispār ir tik interesanti – kā ik gadu, atkārtojot vienas un tās pašas gadskārtu dziesmas, ikreiz ir kāds motīvs, kas liek aizdomāties un ilgāku laiku nelaiž vaļā. Pagājušajos Ziemassvētkos tā bija gaismas atgriešanās rotaļa – vilks ķer kazu. Man īsti nav skaidrs, kāpēc tik poētiski to visu dziesmā aprakstīt, ja vilks - kaza uzmanās vai ne – viņu vienalga noķers un saplosīs. Bet rotaļnieku balsis skan līksmi, jo ir kāda gadiem pārbaudīta zināšana, ka gaisma vienmēr atgriežas. Tad jau iznāk, ka kaza ir stiprāka par vilku, un visu viņa zobu-nagu bruņojumu? Ir labi šai laikā sev uz rokas nēsāt šo atgādinājumu, ka tā mēdz būt – šai pasaulē nemitīgi ķer vilks kazu. Taču simbolu senums man dod drosmi, ka spriedums šai lietā nekad nav galīgs.   

1970. gadā Latvijas Radio dziesmu konkursa "Mikrofons" trešajā aptaujā triumfēja toreiz jaunās, bet nu jau leģendārās Margaritas Vilcānes izpildītā dziesma "Balta saule".

Padomju laikā čukči bija andektošu objekts, taču čukču kultūra ir daudz nopietnāka, pārsteidzošāka un joku saturam nebūt neatbilstoša. Čukči ir viena no neparastākajām Eirāzijas kontinenta pirmiedzīvotāju tautām, kas gadu tūkstošu garumā ir spējusi izdzīvot pašos skarbākajos apstākļos un adaptēties dzīvei pat divos kontinentos. Viņu izdzīvošanas un adaptācijas stratēģija un plašā migrācija ir arī interesants pētniecības objekts arī mūsdienu zinātniekiem. Pētnieki meklē čukču saiknes ar baltu tautām. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Universitātes asociētais profesors biologs Indriķis Krams. Somu un ungāru valodu kopīgas saknes un saikne mūsdienās Lai arī somu un ungāru valodas pirmajā mirklī šķiet atšķirīgas, tās abas ir kopīgā valodu saimē. Kā divas tik tālas tautas ir apvienotas zem vienas izcelsmes valodām un vai somu un ungāru valodām mūsdienās ir kaut kas vairāk kopīgs par vēsturi? Sveiki! – mēs sakām latviešu valodā, ungāri teiktu – szia un igauniski tas skanētu – tere. Saskaņā ar jaunāku laiku pētījumiem valodnieki uzskata, ka urāliešu valodas sadalījās  pirms 4 tūkstošiem  gadu.  Urāliešu valodas ir virssaime, kurā ietilpst somugru un samodiešu valodu saimes. Kopskaitā tas ir ap 30 valodām, ko prot apmēram 20 miljoni cilvēku, padarot to par vienu no mazākajām valodu saimēm pasaulē. Tātad divas iepriekš minētās – igauņu un ungāru valoda – nāk no vienas, tā teikt,  ligzdas, bet visai maz  tur ir tās līdzības, jo igauņu valoda pieder Baltijas somu valodu grupai, kurā ietilpst lībiešu, igauņu, votu, somu, ižoru, karēļu un vepsu valoda, savukārt ungāru valodai radniecīgas ir hantu un mansu valodas, kas pieder ugru valodu grupai. Vairāk par ungāru un igauņu valodu kopīgo un atšķirīgo attālināti ierakstītā intervijā stāsta Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēja Ērika Krautmane.

Před několika lety, při mé návštěvě Spojených států amerických, mě vzal můj strýc Jim na výlet k jezeru Michigan, které je tak obrovské, že se na něm projevuje i příliv a odliv. Jeho břehy – tedy kromě těch, které jsou přímo ve městě, jako například v Chicagu – jsou lemovány písečnými dunami, podobně, jako třeba břehy Baltu.

No 13. līdz 15. oktobrim norisinājās 13. Starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikā un telpā". Baltistu kongresu tradīcija aizsākās 1965. gadā Viļņā. Rīgā kongresi notikuši 1980., 1995., 2000. un 2010. gadā. Kādas tendences valodas attīstībā eksperti pārrunāja aizvadītajā kongresā, Kultūras rondo atklāj valodnieces - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore Sanda Rapa. Andra Kalnača skaidro, ka kongress notiek reizi piecos gados, un, iespējams, tas savulaik bija latviešu un lietuviešu valodnieku uz āru nepausts solidaritātes pasākums padomju laikā. Sandra Rapa vērtē norāda, ka šogad kongresā bija 140 referātu. Tēmu loks ar katru kongresu kļūst arvien plašāks parasti ir divas lielas  tēmas: baltu valodu etnoģenēzes pētniecība un mūsdienu baltu valodu stāvokļa pētniecība. Šogad pievienojās aktuāla tēma, kā baltu valodas dzīvo digitālajā pasaulē.   "Baltu valodām jāienāk digitālajā pasaulē, lai jebkurš var sarunāties datorā arī mūsu valodās. Pagaidām ir tā, ka pretī bieži ir angļu valoda. Vajag vairāk latviešu vārdus un latviešu stāstus radīt. Šajā aspektā baltistu darbs ir nozīmīgs," atzīst Sanda Rapa.  

Of all the rulers of the Ilkhanate, perhaps none matched the might or the glory of Ghazan. Of a prestigious lineage: son of Arghun Ilkhan, grandson of Abaqa Ilkhan, great-grandson of Hulegu Ilkhan, great-great-grandson of Tolui and great-great-great-grandson of Chinggis Khan, Ghazan ruled with the self-assured confidence of a proud Chinggisid, who at the same time was veiled in an Islamic legitimacy. For Ghazan, while not the first Muslim monarch of the Ilkhanate, was the one who permanently islamicized the khanate. The Ilkhanate after Ghazan was a very different entity from the time before him, and the course of this we will examine in today's episode. I'm your host David, and this is Kings and Generals: Ages of Conquest.    Ghazan did not come to the throne peacefully. As we covered in our last episode on the Ilkhanate, since the reign of his father Arghun Ghazan had been the top commander on the Ilkhanate's eastern border, defending against Chagatais, Neguderis and the rebelling general Nawruz. Though Ghazan was not happy with his uncle Geikhatu's election as Il-Khan in 1291, he accepted it. Geikhatu was murdered in early 1295 and an invitation soon came to Ghazan for the throne, he happily accepted. But when a cousin, Baidu, was hurriedly elected by a group of rambunctious princes led by Taghachar Noyan, Ghazan was furious. The result was skirmishing and near full out civil war only narrowly averted. In the end, on the urging of his former foe Nawruz, Ghazan converted to Islam, rallied his forces and stole away Baidu's supporters. On Ghazan's order, Baidu was executed, and Ghazan was finally elected as Il-Khan in autumn 1295; taking the title of Sultan Mahmad, as well as padishah-i islam, Emperor of Islam.   Twenty-four years old when he stepped onto the throne, Ghazan was already an individual who had made himself known for his military ability and defence of the Ilkhanate's eastern border. Having brought about the submission of the former rebel Nawruz Noyan, Ghazan had made Nawruz his number two man. A staunch and loyal supporter of Ghazan, especially once he had convinced the young prince to convert to Islam, Nawruz became Ghazan's na'ib, viceroy,  and acted a sword and shield for Ghazan… as long as Ghazan did as he wished. It seems that at the start of his reign, Ghazan struggled to control Nawruz, and on Nawruz's urging, Ghazan's first decree had been to order the destruction of Christian, Jewish and Buddhist places of worship in Islamic cities in the Ilkhanate, especially in Tabriz and Baghdad, the empire's chief cities. While Ghazan, as a new convert to Islam, may have sought to establish his credentials as a good Muslim monarch, Nawruz seems to have been the more zealous of the two and behind this pogrom.    Once Ghazan reached Tabriz in October 1295 and was officially enthroned the following November, his first orders of business were to set out allotments, who would govern where, who was rewarded for their loyalty, and other enthronement celebrations. One of his bodyguard commanders, Mulai, was made the governor of Diyarbakir, and in a decidedly un-islamic ceremony, Ghazan married one of his father's widows, Bulughan Khatun. Already it was clear that Ghazan's conversion to Islam and lofty islamic titles had not replaced his Mongolian identity; while such a marriage, called levirate, was not just encouraged but expected among Mongols, particularly their monarchs, this sort of marriage was expressly forbidden in islam. Ghazan's servants sought to justify it based on the fact that Ghazan's father Arghun had not been a Muslim, and hence the marriage never truly legal. Whether this convinced anyone is debatable, but none could tell Ghazan “no.”   But in what was to be a common trend in Ghazan's reign, punishment was also to be violently meted out once celebrations were done. Ghazan had seen the noyans who had proven themselves duplicitous over the previous reigns, jumping from candidate to candidate as fortunes change. Ghazan would have none of it. The noyan Qunchuqbal was put on trial and executed. Qunchuqbal's comrade, Taghachar Noyan, who had betrayed every Il-Khan since Teguder Ahmad, was too powerful with too many friends to be so summarily executed, so he was instead “rewarded” with a cushy appointment in Anatolia, where he was quietly murdered. The murder of Taghachar angered one of his friends, the governor of Anatolia named Baltu Noyan. Baltu rebelled at the start of 1296, and Ghazan responded with a large army led by his loyal commander and brother-in-law, Qutlughshah Noyan. It took until the winter of 1296 for Qutlughshah's forces to defeat and kill Baltu.   This was not the only plot Ghazan faced. In the winter of 1295 forces from the Chagatai Khanate attacked Khurasan and Mazandaran. Ghazan sent Nawruz Noyan and two princes, Sögä and Barula, to repulse them, but the princes soon began to plot against Ghazan. Once learning of their plots, Ghazan ordered Nawruz to turn back and kill them. Another Chinggisid prince, a descendant of Chinggis Khan's brother Qasar named Arslan, also revolted and was quickly put down. By the end of 1296, Ghazan had faced rebellion from five imperial princes, who were all killed on his order. By the end of his reign,  at least seven Chinggisid princes, 31 noyans and 10 high ranking Persian officials perished by the will of Ghazan.  One of the most significant was the former vizier, Jamal al-Din Dastjirdani, who was executed in October 1296 on Ghazan's order, after a trial which would ultimately bring down Nawruz as well.   Dastjirdani's great rival was Sadr' al-Din Zanjani, who has popped up repeatedly over our previous episodes, usually seeking the vizierate and generally causing trouble.  Having been vizier under Geikhatu Il-Khan, he had lost the position under Geikhatu's successor Baidu, who gave it to Zanjani's rival Jamal al-Din Dastjirdani. During Ghazan's final march on Baidu, Zanjani was one of the first to abandon Baidu for Ghazan, and was rewarded with the position of vizier. However, Ghazan found himself displeased with his viziers; Zanjani was removed after a few months, replaced with Sharaf al-Din Simnani, who was in turn replaced in September 1296 by Zanjani's old foe, Dastjirdani. Dastjirdani was a close ally to Nawruz, and to reclaim the position of vizier Zanjani would need to take down both men. First, he whispered in Ghazan's ear of Dastjirdani's corruption, that he had been embezzling a huge quantity of funds from the treasury. Ghazan quickly had Dastjirdani put on trial and executed, after only a month as vizier.    Zanjani was given the position for the third time, and quickly looked to undermine Nawruz. His timing was good, as Nawruz's standing with Ghazan had already fallen. Once Ghazan had sent Nawruz east to push the Chagatais out of Khurasan, Ghazan rescinded the most extreme prosecutions against Christians and Jews, who could reconstruct their churches and synagogues. In fact, Ghazan would punish Muslims who led assaults on Christian and Jewish buildings later in his reign. The same privilege was not extended to Buddhists, who permanently lost their standing in the Ilkhanate and Iran. They were given the choice of conversion, or of leaving the Ilkhanate. Once victory was achieved over the Chagatais, Nawruz returned to Tabriz to visit his very sick wife. As he journeyed west, some of the troops Nawruz left in Khurasan revolted, pillaged territory and joined the Chagatais.   Ghazan was furious, insulted Nawruz and ordered him back to his post. Nawruz cooly replied that he would, once he had visited his ill wife. Ghazan's now poor disposition to Nawruz was taken advantage of by his new vizier, Zanjani. When a clerk in service of a Baghdadi merchant who travelled often to Mamluk Egypt was arrested in March 1297, Zanjani struck. Zanjani and his brother fabricated letters from Nawruz to the Mamluk Sultans, which depicted Nawruz as a man conspiring with them. Planting the letter into the clerk's belongings, they watched and waited. When Ghazan personally interrogated the clerk, he swore his innocence and made no mention of the letters. But when Ghazan searched the man's possessions and found the letter ascribed to Nawruz, he was apoplectic with rage. On the spot, Ghazan ordered the clerk beaten to death, then called for the deaths of Nawruz's family and servants, then ordered Nawruz's arrest. Nawruz fled upon learning of this, but was captured at Herat and turned over to Noyan Qutlughshah in August 1297, who had Nawruz cut in half. The late noyan's severed head spent some years adorning one of Baghdad's gates.   Nawruz's downfall saw the stars of both Zanjani and Qutlughshah rise. In the meantime, Ghazan continued to advance his image as an almighty Muslim monarch, educating himself on Islamic laws and in 1297,  donning a turban. He even experimented with bearing black banners as the ‘Abbasids once did, portraying himself as a sort of replacement ‘Abbasid Caliph, in part to challenge the puppet ‘Abbasid Caliphs the Mamluks kept in Cairo. Zanjani was finally confident in his position as vizier and wielded extreme power. But in the fashion of all Ikhanid viziers, his arrogance bred enemies. In March 1298, news came to Ghazan's ears that Zanjani was stealing funds from the imperial treasury. Fearing for his life, Zanjani decided to shift the blame away from himself. He went before Ghazan and bravely made accusations against one of his deputies and friends, a physician in Ghazan's keshig named Rashid al-Din. Ghazan saw through Zanjani's effort to condemn Rashid, and put a stop to it, though Zanjani maintained his position. The vizier needed a new plot, and to deal with Rashid al-Din. When Qutlughshah Noyan returned from crushing a rebellion in Georgia, the Noyan argued with Zanjani over tribute from the kingdom. Fearing the powerful Qutlughshah's wrath, Zanjani thought of himself a devilish plan to rid himself of both Qutlughshah and Rashid al-Din. He notified Ghazan that Qutlughshah had  ruined the economy of Georgia. Ghazan was then mad at Qutlughshah, who openly wondered who had made the accusation to Ghazan. Zanjani told Qutlughshah that it had been Rashid al-Din, and Qutlughshah stormed off to question Rashid over the matter.   But Zanjani had not counted on one thing: the friendly relations between Qutlughshah and Rashid al-Din from their time in the keshig together. When Qutlughshah questioned Rashid as to why the physician had denounced him, Rashid convinced Qutlughshah of his innocence in the matter. Returning to Ghazan, they quickly deduced that it was the plotting of Zanjani turning them against each other. In April 1298, Zanjani was put on trial and given over to Qutlughshah for execution, who had Zanjani killed in the same manner as Nawruz; cut in half. So ended the third vizierate of Sadr' al-Din Zanjani.   Following Zanjani's bisection, Ghazan lifted two men into the position of vizier in 1298: Sa'd al-Siwaji and Rashid al-Din Hamadani. If the latter name is familiar, it is because Rashid al-Din has been a voice we have commonly consulted in our podcast. Indeed, we could say that Rashid al-Din is one of, if not the, most important single medieval author on the Mongols, for he is the author of the massive Compendium of Chronicles, which he began soon after Zanjani's fall. First we should finally give mr. Rashid al-Din an introduction. He was born in the northwestern Iranian city of Hamadan around 1247 into a Jewish family. Like his father, Rashid was trained as a physician. As Hamadan was an important centre for Iranian Jews, featuring a Rabbinical college, and as evidenced from his knowledge of Jewish customs and Hebrew in the Compendium of Chronicles, we can say that Rashid was educated and raised in Jewish law. Yet for unclear reasons, he converted to Sunni Islam around the age of 30, perhaps in order to benefit his entrance into the majority Muslim bureacracy of the Ilkhanate. Most of his life between these broad strokes before the end of the thirteenth century is unknown. Perhaps as early as the reign of Abaqa Il-Khan did Rashid enter service of the Il-Khans in the role of a physician, and likely served Il-Khan Geikhatu as a steward and prepared his food. According to his own testament, during the failed effort to implement paper money in the midst of economic woes under Geikhatu, Rashid spent his own money to support the vizier's office of Zanjani with food and cooks.   By the time of Zanjani's final vizierate during Ghazan's reign, Rashid al-Din appears as a trusted associated respected by Ghazan and Qutlughshah Noyan, though we know nothing of how this relationship came about beyond Rashid's presence in the keshig, the imperial bodyguard, in which he had served as steward. Surprisingly little is known of Rashid al-Din's activities before he became Sa'd al-Siwaji's associate in the vizierate. Rashid al-Din was a highly educated man, well read in the Qur'an, poetry and the great Iranian national epic, the Shahnama of Firdausi, and was a man proud of Persian culture. A trained physician, he also showed interest in science, history and agriculture, all interests he pursued during his long reign at the top of the Mongol bureaucracy. Soon after reaching this lofty position, he was commissioned by Ghazan to begin a history of the Mongol Empire, from Chinggis Khan to Ghazan himself. This work was to be the beginning of the vast Jami' al-Tawarikh, the Compendium of Chronicles, which under Ghazan's successor Oljeitu was expanded to become a universal history covering Chinese, Turkish, Islamic, Indian and, to a lesser extent, Frankish history. Much of the central part of the Compendium of Chronicles is the Ghazanid Chronicle, his history of the Mongol Empire. Named for his patron, this is a history of the Mongol Empire relying on now lost sources, including a Mongolian source on Chinggis Khan's life, the Authentic Chronicle of Chinggis Khan, also called the Veritable Record of Chinggis Khan. Though this source is no longer extant, it was used by Rashid al-Din and two of the most important surviving Chinese sources on Chinggis Khan, the Shengwu Qinzheng lu and the first chapter of the Yuan Shi. The compilers of the Secret History of the Mongols used the same sources the Authentic Chronicle did, and the authors of the Authentic Chronicle made use of the Secret History of the Mongols, which Rashid himself did not have access to. It was, you know, secret, after all.    Additionally, Rashid made use of earlier Arabic and Persian sources on the Mongols, such as ibn al-Athir, al-Nasawi and ‘Ala al-Din Juvaini's History of the World Conqueror, who of course had been the older brother of Shams al-Din Juvaini, one of Rashid al-Din's predecessors as Ilkhanid vizier. Further information in Rashid al-Din's Compendium of Chronicles was collected from envoys from other Mongol khanates, a high ranking judge from the Yuan Dynasty named Bolod Chingsang, and apparently from Ghazan himself. Fittingly, Rashid al-Din's history is the main source for Ghazan's reign, to whom he devotes a very lengthy chapter, which concludes with forty stories illustrating Ghazan's character and supreme ability. If we take Rashid's account of Ghazan's life at face value, then Ghazan was fluent in Mongolian, Arabic, Persian, Hindi, Kashmiri, Tibetan, Chinese and a “Frankish” language. As well, he was a master goldsmith, blacksmith, carpenter and painter who also loved history, medicine, astronomy and alchemy. A perfect Muslim monarch who loved and cared for his people, and refused to harm even a fly if it landed in his food. In Rashid al-Din's account, the period before Ghazan is one of almost total anarchy, where inept khans more interested in hunting and feasting allowed their viziers and noyans to run the empire; in contrast, Ghazan took true interest in running the government, and under his guidance numerous reforms were launched to rejuvenate the struggling Ilkhanate. How much of this is true is hard to say; we know, for instance, that Ghazan had to rely on interpreters for dealing with Arabic speaking embassies from Damascus, and it seems doubtful the 30 year old Ghazan had found time to master so many industries during his military career.  The fact that most of our Persian sources were written during or after Ghazan's reign makes it hard to check many of Rashid's statements on the earlier period.  The glowing nature of Rashid's descriptions of Ghazan is often humorous when compared to other contemporaries, such as the Armenian Het'um of Corycus, who describes Ghazan as exceptionally short and ugly.   Regardless, Rashid al-Din's work is incredibly valuable, and few histories on the Mongol Empire will fail to make reference to it. While Rashid played up Ghazan's glory, there can be no doubt that under Ghazan serious reforms were undertaken, though whether Ghazan was the inspiration for them, or they came from Rashid himself is unknown. A major effort was directed to reducing abuses of the empire's agricultural base and farming population. From limiting the numbers of officials and clerks who took advantage of their gereg privileges to collect supplies from the yam routes, to stamping out bandity with more highway patrolmen and new laws. They  also tried to prevent the Mongols from harassing the sedentary population. As the Mongols were not provided a salary, many had to support themselves by collecting what they needed through force from the Ilkhan's subjects. Ghazan sought to solve this by granting lands to Mongol minghaans. The income from these allotted farms and villages would be used to support these Mongols, and stop their pillaging.  These were accompanied by monetary reforms and new silver currency, bearing not Mongolian inscriptions but the shahada and Ghazan's title of padishah-i islam. Measurements and weights throughout the Ilkhanate were ordered to be standardized largely based on what was used in Tabriz, in order to facilitate trade between regions. Canals and underground waterways were built to provide water for cities and irrigation. He also forbid the practice of enticing young women into prostitution.   Under Ghazan, the Ilkhanid treasury was reformed and refilled. The poorly managed treasury had before been subjected to theft from its own guards, and no accounts were made regarding what was contained within or spent. Ghazan and his vizers al-Siwaji and Rashid al-Din remedied this, with a more effective system under better protection. Evidently this was not mere rhetoric on Rashid al-Din's part, as evidenced by Ghazan's massive building projects and army mobilizations which indicate a substantial financial backing. At Tabriz, the Ilkhanid capital, Ghazan spent great sums improving the city. A new wall was built around it, along with entire new districts; one of these Ghazan made “New Tabriz,” and encouraged merchants and travellers to frequent it. Rashid al-Din was allotted funds to build himself an entire suburb in Tabriz, the famed Rab-e Rashidi. Here, Rashid al-Din oversaw a community of scholars, scientists and artists from across Iran to as far away as China and Italy. It became a veritable factory that was, in time, tasked by Rashid in copying and reproducing the Compendium of Chronicles, both its text and artwork. Rashid al-Din hoped for his magnum opus to become a medieval bestseller, and dreamed of a copy in every city of the Ilkhanate.   Ghazan was not above a little indulgence in Tabriz, in the form of a massive tomb complex for himself. It was a massive construction that was supposed to be larger than even the mighty mausoleum of the Seljuq Sultan Sanjar. Unfortunately, little of these projects remain. Even Rashid al-Din's suburb is now little more than a dusty mound outside of Tabriz today. The cause of this we will see in our next episode.   While these efforts were ongoing, Ghazan turned his eyes to military matters. Initially, these were defensive, as with the Chagatais, or crushing rebellions. After the end of Baltu's revolt in Anatolia, one of the men left in charge of the peninsula, Sulemish, a grandson of Baiju Noyan, began to have his own designs on the region. In contact with the Mamluks, when thick snowfall in winter 1298 cut Anatolia off from the rest of the Ilkhanate, Sulemish revolted. Ghazan of course, would have none of this. When spring came in 1299, an army under Qutlughshah Noyan was sent to bring Sulemish to heel. When his army was defeated, Sulemish fled to the Mamluks, left his brother as a hostage with them and returned to Anatolia with an army. This too was quickly defeated, and Sulemish brought captive to Tabriz, where late in 1299 he was publicly, and very violently, executed.    The revolt, brief as it was, brought the Mamluks to Ghazan's full attention. Their now shared religion was no cause for peace between them. Like Teguder Ahmad, Ghazan believed it should have made it easier for the Mamluks to submit to him, but their failure to respond to his declaration of his conversion in 1295 infuriated him. Ghazan had no love for them: intensely proud of his Chinggisid ancestry, to Ghazan the Mamluks - lowly slave soldiers who had become kings and were, even worse, Qipchaqs - were nothing but natural servants of the Mongols. Their submission, either through diplomacy or conquest was necessary and inevitable, and the fact they now shared a God did not change that. In March of 1299, defectors came to the Ilkhanate from the Mamluk Sultanate, and brought Ghazan up to speed on what had been happening in Cairo. The news pleased him. From the highs of the might of Baybars, Qalawun and al-Ashraf Khalil, the position of Sultan had become decidedly vulnerable. A young son of Qalawun, al-Nasir Muhammad, had been enthroned following al-Ashraf Khalil's murder, but his regent, a man of Mongolian origin named, somewhat ironically, Kitbuqa, seized power. al-Nasir Muhammad was deposed and Kitbuqa became Sultan, only to be in turn pushed out by another Mamluk named Lajin. Lajin ruled for three years until his murder at the start of 1299, and the 14 year old al-Nasir Muhammad was recalled to resume the Sultanic title, though real power was in the hands of the emirs.    Thus, as Ghazan had stomped down on threats to his throne and strengthened his power by 1299, the Mamluk Sultanate was ruled over by a young boy with no power fought over between squabbling emirs. It was as perfect a time as any to complete the conquest started by Hulegu some 40 years prior. Ghazan, always with an eye to the message, found a perfect pretext for war when during Ramadan in summer 1299, a Mamluk raiding party raped women in a mosque in an Ilkhanid town. With this, Ghazan was able to get a fatwa declared, coming into Syria in the final weeks of 1299 not as a Mongol conqueror, but a jihadi warrior come to preserve the dignity of Muslims. The fact that he brought a significant body of Christian soldiers from Armenia and Georgia was not lost on his Mamluk critics, especially the famous Hanbali jurist ibn Taymiyyah.    In terms of execution, Ghazan's 1299 campaign was brilliantly orchestrated. His timing was perfect, and he kept tight discipline over his troops to limit raiding on the population of Syria. On December 22nd, 1299, Ghazan met the army of al-Nasir Muhammad outside of Homs, where his great-uncle Mongke-Temur had been defeated in 1281. Unlike Mongke-Temur, Ghazan was a very experienced captain. He positioned his army at the nearby water source and forced the Mamluks to cross the desert to attack him.  The young al-Nasir Muhammad could not overawe the infighting between the emirs, and Ghazan soundly outmaneuvered them. Known as the battle of Wadi al-Khaznadar, Ghazan inflicted a devastating defeat on the Mamluk army- the only major victory enjoyed by the Mongols in all their conflict with the Mamluks. The sultan fled all the way back to Egypt, his army routed, his baggage abandoned and looted by the Mongols. The news of the Mamluk defeat spread rapidly across the region, and Mamluk garrisons from Syria and Palestine melted away or ran to join the sultan in Cairo. In the last days of the thirteenth century, Ghazan took the submission of Damascus. Here, if we believe Rashid al-Din, he took the time to further humiliate the Mamluks. He is supposed to have asked the assembled Damascene delegation who his ancestors were. They explained that he was Ghazan, son of Arghun, son of Abaqa, son of Hulegu, son of Tolui, son of Chinggis Khan. And who, Ghazan asked, was al-Nasir Muhammad's father? They answered that it was Sultan Qalawun. And who, Ghazan asked again, was Qalawun's father? Those assembled could not answer, for Qalawun's father was an unknown Qipchaq slave from the great steppe, from where Qalawun had been taken as a boy. Ghazan's point had been to demonstrate his own exalted lineage, from the grandest of all conquerors, the family given command by heaven to conquer the world. In contrast, the Mamluks were slaves, nobodies, and without right to rule.    Whether or not Ghazan really had this interaction, it does play into the skillful propaganda he employed during the campaign. As Damascus he had letters read out in Arabic signalling that he would spare the population and denounced Mamluk rule. These letters are rich with Qor'anic references, and it would have felt they were now the subjects of a Muslim, rather than a Mongol. Not all were drawn in by Ghazan's efforts. A Mamluk scholar in Damascus, ibn Taymiyyah, virulently decried Ghazan as a false Muslim served by a Jew, Rashid al-Din, and accused Ghazan of venerating Chinggis Khan as a prophet. Seeking to encourage resistance against Ghazan, Taymiyyah claimed to have rarely seen the Mongols pray, that they were ignorant of Islam or had Shi'a leanings. The latter is not entirely false; Ghazan had a deep affection for the Caliph ‘Ali and his family, the first legitimate caliph in the eyes of Shi'a Muslims, and like many Mongols was annoyed at infighting between Sunni schools.   Damascus was not put to the torch, and Mongol forces advanced down through Palestine. In some reports, they even entered Jerusalem itself. The path seemed open to Egypt. Yet, in February 1300 Ghazan suddenly turned back to the Ilkhanate, leaving a smaller force under Qutlughshah and the King of Cilicia Armenia, Het'um II, to briefly hold the region until they too retreated. By the start of the summer, the Mamluks had retaken their lost territory. Why Ghazan withdrew is unclear; the most common explanation is that he chose to avoid the summer heat, judging that he lacked the resources to supply an army all the way into Egypt once the summer sun beat down. Certainly, it was not because he lacked desire: in the autumn of 1300 he resumed the campaign, entering Syria again only for sudden extreme rainfall to turn the roads into deep mud that trapped men and horses. Unable to advance, he withdrew the army. Letters were sent to Europe following the first invasion seeking to organize an alliance, but brought, as usual, no actual results. He launched another invasion in spring 1303 under Qutlughshah Noyan, while Ghazan hung back. Qutlughshah suffered a great defeat against the Mamluks at Marj al-Suffar, for which Ghazan had him beaten with a rod upon his return. Yet another invasion was ordered in fall 1303, but was halted when Ghazan's health took a downward turn.   Ghazan seems to have suffered from routine inflammation of the eyes, mentioned by Rashid al-Din for the first time in 1299. In September 1303, the inflammation returned and quickly became serious. Rashid mentions that Ghazan was cauterized in two places, though unclear where or why. The Il-Khan made a show of moving about on a platform built on the backs of two elephants, an effort to hide the fact he could barely walk and could no longer ride his horse due to the pain. In January 1304, his youngest wife  Kärämün Khatun died, which became an emotional blow on top of his physical ailments. The vigorous monarch became depressed, the death of a wife making his own impending mortality seem all the greater. As the weather warmed he recovered some strength, and was able to ride and hunt again. Almost immediately, perhaps as a show of vitality or change of scenery, he set out for Rayy. The decision was foolhardly. On the road his symptoms returned and he lost his appetite. It became clear to all, especially himself, that he was dying. Retaining his mental faculties even as his body failed him, he summoned the noyans to him, and made them swear over and over again to confirm his brother Oljeitu as his successor. Perhaps only once he felt confident their oaths were genuine, did Ghazan allow himself to pass. On the 17th of May, 1304, Ghazan Il-Khan succumbed to his illness. He was 32 years old. His body was returned to Tabriz and entombed in his massive mausoleum, the first Il-Khan to abandon the secret burials of the Mongols. As per his wishes, his brother Oljeitu was enthroned as Khan of the Ilkhanate, setting off the final stage of the Khanate's history. The reign of Oljeitu begins our next episode, so be sure to subscribe to the Kings and Generals podcast to follow. If you enjoyed this and would like to help us continue producing great content, please consider supporting us on patreon at www.patreon.com/kingsandgenerals, or sharing this with your friends. This episode was researched and written by our series historian, Jack Wilson. I'm your host David, and we'll catch you on the next one.   

"Vaikų pasaulis mūsų pasaulyje" šį kartą apie pagalbą tėvams Tėvų linijoje, vasaros iššūkius, apie vaikus, kurie praranda norą išeiti iš namų ir bendrauti, apie bendravimo iššūkius, kylančius po pandeminio laiko. Pokalbis su Jūrate Baltuškiene - paramos vaikams centro psichologe, „Tėvų linijos“ vadove.

Sākam jaunu ierakstu sēriju, kurā iepazīstināsim ar Purvīša balvas 2021. kandidātiem. Šogad Purvīša balva tiks pasniegta jau septīto reizi, un tā ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Balvas kandidātu darbu izstāde pašlaik tiek iekārtota un būs skatāma no 4. jūnija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā. Savukārt laureātu vai laureātus (šoreiz ir vairāki autoru kolektīvi) uzzināsim 11.jūnijā. Līdz tam ieskatīsimies un satiksimies ar visiem balvai izvirzītajiem māksliniekiem un autoru kolektīviem. Sāksim ar Valdi Celmu, mākslinieks Purvīša balvai nominēts par kinētiskajām skulptūrām „Dzīvības ritmi” un „Pozitrons” otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādē „Viss reizē zied” 2020.gada augustā – septembrī. Darbiem ir interesanta vēsture, tāpēc to tapšana datēta ar diviem gadskaitļiem. Ar Valdi Celmu tiekamies izstādes ekspozīcijā pie darbiem, un tās ir divas lielformāta kinētiskās skulptūras, katra izvietota savā telpā – kinētiskā sienas skulptūra „Dzīvības ritmi” un lielformāta kinētiskā skulptūra „Pozitrons”, kuru Valdis Celms veidojis 1976.gadā publiskam elektronikas rūpnīcas “Pozitron” priekšpagalmam. Sākotnējais projekts palika nerealizēts un darbs pirmo reizi izgatavots kā pilna mēroga skulptūra RIBOCA 2 ietvaros. „Pozitrona” metāla konstrukcija ir veidota no divām sfērām, kuru centrā paslēpts motors izraisa lēnu rotāciju, bet mainīga gaismas programma izgaismo darbu dinamiskos krāsu ornamentos. Kinētiskā skulptūra „Dzīvības ritmi” – tās iespaidīgā karkasā atrodas caurspīdīgu lenšu slāņi, kuru svītrojums pārklājas, radot muarē efektu. Savienojot optiskās un kinētiskās mākslas aspektus, viena no lentēm atrodas nemitīgā lēnā rotācijā, darba divdimensiju plaknē radot mainīgu ģeometrisku kustību. Valdis Celms ir pionieris Latvijas kinētiskajā mākslā, virzienā, kas balstīts formā, kustībā un telpas organizācijā. Viņa darbi, no kuriem daudzi eksistē tikai skiču formā, sasaucas ar konstruktīvistu vizuālo valodu un reprezentē centienus radīt totālu mākslu, kas aptver visus dzīves aspektus. 1978.gadā Valdis Celms bija viens no autoriem nozīmīgajai Rīgas izstādei „Forma. Krāsa. Dinamika”, kur tika izstādīti inovatīvi meklējumi un avangardiski risinājumi kinētiskajā tēlniecībā. Par saviem nozīmīgākajiem darbiem mākslinieks uzskata 60.gadu beigās radītās fotokolāžas, radioteleskopa antenas dizainu, kinētiskos objektus „Rotējošie cilindri”, „Daugava”, „Pozitrons” un kinētisko skulptūru „Bāka”, ir autors galvaspilsētas robežzīmes telpiskajiem burtiem ”Rīga”. Valdis Celms pēta baltu rakstus, praktizē seno baltu kultu un sarakstījis grāmatas „Latvju rakstu zīmes” un „Baltu dievestības pamati”. Nobeigumā citāts no kuratores Elīnas Sproģes pausto par Valda Celma kinētiskajām skulptūrām „Dzīvības ritmi” un „Pozitrons”: „Caur šīm ornamentālajām konstrukcijām mākslinieks savieno sīkāko elementārdaļiņu un kosmosa plašumus, ļaujot skatītājam emocionālā un pavisam fiziskā veidā sevi sajust kā daļu no lielāka veseluma”.

Elizabeth Rigbyová, která se později stala lady Eastlakeovou, žila v době viktoriánské, ale byla opravdu renesančním člověkem. Nejenže dosáhla proslulosti jako spisovatelka, ale oblibě se těšily i její kresby a umělecko-kritické články. Uspěla v do té doby ryze mužském prostředí, a to především díky tomu, že se pánům vyrovnala svým vzděláním.

“Baltijas valstīm svarīgākas ir partnerattiecības, nevis sacensības,” – tā šodien vizītē Rīgā sacīja Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs. Baltu vienotības dienā viņš tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.

Galvodama apie jūsų atsiliepimus ir išreikštas mintis, ko pasigedote podkaste, nutariau pakalbinti psichologę, mindfulness praktikę Rūtą Baltušninkaitę-Navickę apie dėmesio treniravimą ir jau minėtas mindfulness praktikas. Kam aktualūs tėvystės klausimai - ji yra ir pirmoji sąmoningos tėvystės (angl. Aware parenting) instruktorė Lietuvoje. Rūtos specializacija: stresas, trauma, mindfulness, tėvystės sunkumai, mediacija, konfliktų sprendimo būdai, pagalbos būdai sergant migrena, taip pat konsultuoja emocinio valgymo ar miego sutrikimų klausimais, todėl pokalbis gavosi gan platus ir įvairialypis. - Kalbėjome apie tai, kas yra mindfulness. - Kokiose srityse taikomos mindfulness praktikos. - Su kokiomis problemomis gali padėti susitvarkyti mindfulness praktikos. - Kaip maždaug atrodytų viena mindfulness praktika. - Apie skirtingas sąmoningumo arba dėmesio treniravimo technikas. - Apie tai, ko tikėtis pradėjus praktikuoti dėmesingumą, kaip greit tikėtis rezultatų ir ką jau galima vadinti siekiamybe. - Kalbėjome apie tai, ar yra praktikos skirstomos į sąmoningumo “lygius”. - Apie streso, nerimo, panikos priepuolius ir kaip dėmesingumo praktikos gali padėti tvarkytis su užklumpančiomis emocijomis ir minėtomis situacijomis, įskaitant priešvaržybinį stresą. - Apie mindfulness praktikos pradžią - kaip ir nuo ko reikėtų pradėti praktikuoti mindfulness. - Ko gali tikėtis pradedantysis ir su kokiais sunkumais jis gali susidurti. - Apie didžiausios pradedančiųjų klaidas ir dar daug kitų dalykų. - Taip pat Rūta pravedė trumpą dėmesingumo praktiką pokalbio metu, tad galėsite pasibandyti vieną iš mindfulness technikų. Tai ką, neriam?

Studené podnebí a vítr od Baltu pro kočky bez domova samozřejmě nejsou to pravé. Dobrovolníci proto po celém městě staví malé domky, kam se zvířata mohou schovat. Reportér Václav Jabůrek chtěl o projektu vědět víc, a tak se po krátkém přemlouvání s některými aktivistkami potkal.

Vjetnama jeb Vjetnamas Sociālistiskā Republika ir valsts, par kuru galvenokārt zinām no Holivudas filmām par Vjetnamas karu. Pašā Vjetnamā šo laiku sauc par Amerikāņu karu, kurā esot gājuši bojā ap trim miljoniem vjetnamiešu, no tiem 2 miljoni civiliedzīvotāju. Šobrīd, 44 gadus pēc kara, Vjetnamā dzīvo vairāk nekā 94 miljoni iedzīvotāju. Latvijā dzīvo 179 vjetnamieši, un viens no viņiem ir Kao Viets Ngujens. Kao tēvs apprecēja latvieti, kad Kao bija 15 gadu, un tā Kao ceļi atveda viņu šurp. Latviešu valodu nav pratis, sācis to apgūt pašmācības ceļā. Paralēli mācībām vidusskolā Kao apmeklējis Ogres mākslas skolas studiju, bet reiz, kad literatūrā vajadzējis lasīt grāmatu, viņš devies uz bibliotēku, kur prasījis visplānāko grāmatiņu un dabūjis Andreja Pumpura eposu ”Lāčplēsis”. Tas uz Kao atstāju tik lielu iespaidu, ka viņš radījis komiksu par Lāčplēša piedzimšanu un pirmajiem bērnības gadiem. Šobrīd grāmatnīcās var atrast ne tikai komiksu par Lāčplēša dzimšanu, bet arī tā turpinājumu ar nosaukumu Lāčplēša hronika. Kao vizualizācijas varēja redzēt arī 2018. gadā iznākušajā simtgades filmā ”Baltu ciltis”. Savukārt šogad Kao kļuva par Latvijas pilsoni!

Juozas Baltušis, galbūt nujausdamas, kad jo asmenybė bus prieštaringai vertinama, leido peržiūrėti asmeninį savo archyvą tik praėjus 25 metams po mirties. Šiandien skaitytojams jau prieinamas vienas iš rašytojo paliktų dokumentų – 1970 – 1975 m. rašyti dienoraščiai, išleisti Rašytojų sąjungos leidyklos. Juose atsiskleidžia ne tik įvairūs Juozo Baltušio charakterio aspektai: gausu ir kasdienio gyvenimo realijų, liudijimų apie rašytojų bendruomenės konfliktus. Su dienoraščių rinktinės sudarytoju, literatūrologu Antanu Šimkumi, kalbamės apie šiuos tekstus kaip galimybę permąstyti dažnai labai vienakryptį požiūrį į tam tikro meto kultūros veikėjus.Ved. Dovilė Kuzminskaitė.

Artėjant tėvo dienai – nauja laida „Še Tau“, skirta rūpestingiems tėčiams ir mamoms! Pirmajame epizode laidos vedėja Kristina Savickytė su dainininku Vidu Bareikiu, judėjimo „Super tėvai“ įkūrėju Simonu Urbonu ir psichologe Jūrate Baltuškiene diskutuoja, kaip tapti geriausiais vaikams tėčiais.

Rašytojas Juozas Baltušis (1909 – 1991) į literatūrines aktualijas grįžo su savo dienoraščiais. Studijos viešnia – LRT radijo bendradarbė Australijoje, rašytojo dukra Rita Baltušytė, kuri pirmą kartą perskaičiusi tėvo dienoraščius sureagavo: „Yra dalykų, kurių vaikams apie tėvus ar tėvams apie vaikus geriau niekada nežinoti“. Interviu apie rašytoją ir tėtį Juozą Baltušį, šeimos ir visuomenės atmintį. Kodėl šokis vadinamas labiausiai jauninančia fizine veikla? Kaip veikia kūno atmintis? Į šiuos ir daugiau klausimų Tarptautinę šokio dieną atsako šiuolaikinio šokio šokėja, sąmoningo judesio terapeutė ir edukatorė Aistė Kriukelytė.Ved. Giedrė Čiužaitė.

Artėja 23-iasis tarptautinis šiuolaikinio šokio festivalis „Naujasis Baltijos šokis“. Kokios krypties jis laikosi, kokios naujovės festivalyje atsiranda? Mėnraščio „Kultūros barai“ balandžio numerio apžvalga su vyriausiąja redaktore Laima Kanopkiene.Kur pakvies, kokias duris šį kartą pravers atviros architektūros savaitgalis „Open House Vilnius“?Minint Juozo Baltušio 110-ąsias gimimo metines, Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla išleido rašytojo dienoraščių knygos pirmąją dalį. Apie J.Baltušio testamentu pareikštą valią, kaip elgtis su jo archyvu, literatūrinį palikimą, šeimos santykių peripetijas, jo nomenklatūrinės veiklos kroniką, rašytojo kasdienybės pastebėjimus, užfiksuotus dienoraščiuose, pokalbis studijoje su rašytojo dukra žurnaliste Rita Baltušyte ir knygos sudarytoju Antanu Šimkumi.„Klasikos enciklopedija“ – apie Kauno radiofono laidą „Radijo paštas“.Ved. Laima Ragėnienė.

Šudiņ, par kinu, grimu i gleznuošonu sasarunojam ar Nacionaluos kinu bolvys „Lielais Kristaps” sajiemieju par dorbu kinai „Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni” Aiju Beatu Rjabovsku. Latgalīti, kuruo dzymuse i auguse Rēzeknis nūvoda Rogovkā. Aija stuosta, ka sovu ceļu muokslys dzeivē jei aizsuokuse kai gleznuotuoja, sovpus niule jau vaira nikai 10 godu juos audaklys ir dzeivs. „Niule muni audakli ir dzeivi i runoj preteimā. Varbyut pat vara nikai pyrma tuo, bet vysaidā ziņā ūtys ir muna kasdīna. Maņ tys vyss aizguoja cīši vīglai, i vīnā breidi as jau atskuortu, ka voi nu itys ir muns cīši duorgais hobejs, voi nu ar tū juosuoc peļneit. Sajutu vajadzeibu, vielmi i beja ari īspieja, i te es tagad asu.” Muokslineica atkluoj, ka grimātuoja dorbs nasabeidz tik ar grima izlikšonu i atgrimieišonu. „Tev vysu laiku juosaver i juoizpasej sagrimātī aktīri. Laikapstuokli vysuodi - zīma i soltums leidz minus 25 voi otkolnvosora i pļus 30 gradu. Korstumā ir troki, jo sveistūt var samaituot vysu grimu, tod cytureiz i ladu nosoju, i soltu dvīleiti padūdu.” Par Nacionaluos kinu bolvys „Lielais Kristaps” sajimšonu pārnejuo goda izskaņā Aija soka tai: „Tys maņ beja lels nūtykums, ni es par jū dūmuoju, ni gaideju, bet tys pi mane atguoja. Prūtams, ir lels gandarejums par nūviertiejumu. Kina „Baltu ciltis” beja myusu cīši gaideits, grybāts i izauklāts biernenš. Dorba beja cīši daudzu, daudzi cylvāku i sova specifika ar šū te 13. godu symta cylvāka paruodeišonu. Raudzejom eistynuot myusu prīškstotus, jo nivīns nu myusu jau jūs nabeja redziejs. Ir ciļvieceigi pateikami sajimt tik nūpītnu i atbiļdeigu bolvu, kurū tai par velļi nadūd.” Aija struoduoja ari pi režisora Viestura Kairiša jaunuokuos kinys „Piļsāta pi upis”. „Maņ itei kina beja īspieja atsaagrīst pi zemis, kurū es tik labi jiutu, jo, kasdīnā dzeivojūt Reigā, niu jau vaira nikai 15 godu maņ nasaīt iz ilguoka laika atbraukt, pasadzeivuot Latgolā. Tei beja taida īspieja itū vosoru pavadeit Latgolā i sajust itū zemi, tuos vibracejis, kas teišom ir sovaižuoka, i ari parunuot latgaliski, kū es kasdīnā parosti nadoru. Maņ tei beja puosoka, cīši skaists laiks.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="428" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   ***** Laura Sondore-Strode beja aisadavuse iz Rēzeknis nūvoda Pocelujevkys cīmu, kab pīsadaleitu vīnā nu kapelys „Dziga” mieginuojumu, kas kai īrosts nūteik keramiķa Andra Ušpeļa sātā. Sižetā vaira par kapelys aizvadeituo goda golā zdūtū, niu jau septeitū tautys muzykys albumu „Gostūs”.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="432" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}     ***** Voi Jius zinit, ka pyrmuo dzeļžaceļa staceja Latvejis teritorejā atsaroda taišni Latgolā – sūpluok Kuorsovys? Nu ietinis sovulaik varēja nūbraukt leidz Sanktpīterburgai i Varšovai. Par Kuorsovys stacejis rasšonūs i tuoluokū rūseibu tymā stuosteis viesturneica i žurnaliste Vineta Vilcāne.  

Vidurnakčio lyrikoje Vlado Baltuškevičiaus eiles skaito Gerardas Žalėnas.

Vidurnakčio lyrikoje Vlado Baltuškevičiaus eiles skaito Gerardas Žalėnas.

Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu. Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu. Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="153126" layoutid="0" layout="" static=""} “Rīga ir viņa pilsētā, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu. “Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons Grašu muižā Vidzemē dārznieks. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda, Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu. “Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji. Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja. (..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte. “Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni. Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.” Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā. “Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.” “Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons. Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu. “Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, izņemot šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs. Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.” “Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga, Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.” Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo, kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš. Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja. Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens, salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.” Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena. “Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīt Ieva Kalniņa. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="152793" layoutid="0" layout="" static=""} “Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena. “Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.” Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus. “Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne. Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi. Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam. “Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata. Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="151396" layoutid="0" layout="" static=""} Pāvils Johansons ir strādājis un augstu vērtēts arī kā pedagogs, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.

Ar vaikus auginantys tėvai gali sulaukti kompetentingos, bet nemokamos pagalbos?Nevyriausybinių organizacijų duomenimis, daugiau nei pusė tėvų vis dar auklėja vaikus smurtu. Vien per praėjusius metus dėl smurto artimoje aplinkoje nukentėjo 578 nepilnamečiai. Ar tėvai išmano jautriuosius vaikų ir paauglių amžiaus tarpsnius, dėl kurių ir kyla įvairių nesusipratimų tiek mokyklose, tiek šeimose? Kiek tėvų geba išklausyti sunkumų dėl patyčių mokykloje patiriantį vaiką? Kokios kitos problemos šiandien dažniausiai kyla tėvams, auginantiems ikimokyklinio bei mokyklinio amžiaus vaikus? Laidoje dalyvauja konsultacinės pagalbos telefonu „Tėvų linija“ koordinatorė, psichologė Jūratė Baltuškienė.

Ar vaikus auginantys tėvai gali sulaukti kompetentingos, bet nemokamos pagalbos?Nevyriausybinių organizacijų duomenimis, daugiau nei pusė tėvų vis dar auklėja vaikus smurtu. Vien per praėjusius metus dėl smurto artimoje aplinkoje nukentėjo 578 nepilnamečiai. Ar tėvai išmano jautriuosius vaikų ir paauglių amžiaus tarpsnius, dėl kurių ir kyla įvairių nesusipratimų tiek mokyklose, tiek šeimose? Kiek tėvų geba išklausyti sunkumų dėl patyčių mokykloje patiriantį vaiką? Kokios kitos problemos šiandien dažniausiai kyla tėvams, auginantiems ikimokyklinio bei mokyklinio amžiaus vaikus? Laidoje dalyvauja konsultacinės pagalbos telefonu „Tėvų linija“ koordinatorė, psichologė Jūratė Baltuškienė.

„Gamta – visų namai“:. Laidoje girdėsite: Baltu ir gurgždančiu žiemos taku. Vėl meistruojame namų televizorių. Kada mūsų globa gali būti ne tokia tikra? Taršą sumažinti padeda mikroorganizmai.

„Gamta – visų namai“:. Laidoje girdėsite: Baltu ir gurgždančiu žiemos taku. Vėl meistruojame namų televizorių. Kada mūsų globa gali būti ne tokia tikra? Taršą sumažinti padeda mikroorganizmai.

Kokius randus vaikui palieka paniekinantys epitetai? Dauguma tėvų norėdami, kad jų atžalos daugiau pasiektų ar tiesiog dėl nesugebėjimo atrasti ryšio su vaikais apipila juos nuolatine kritika, moralizavimu ar net paniekinamais epitetais. Toks bendravimas palieka pėdsakus vaikų galvose. Kaip pasakoja psichologė Jūratė Baltuškienė, geri žodžiai vaiką augina labiau nei barimas. Psichologė tvirtina, kad tėvai, kurie pastebi daugiau teigiamų dalykų savo vaikuose ir už tai juos dažniau pagiria, pasidžiaugia, žavisi, labiau džiaugiasi savo tėvyste ar motinyste ir artimesniais santykiais su vaikais, nei tie, kurie dažniau atkreipia dėmesį į vaiką tik jam elgiantis netinkamai, ir už tai jį bara, baudžia, moralizuoja. Kokia pusryčių nauda? Dietologės Evelinos Cikanavičiūtės komentaras.

Kokius randus vaikui palieka paniekinantys epitetai? Dauguma tėvų norėdami, kad jų atžalos daugiau pasiektų ar tiesiog dėl nesugebėjimo atrasti ryšio su vaikais apipila juos nuolatine kritika, moralizavimu ar net paniekinamais epitetais. Toks bendravimas palieka pėdsakus vaikų galvose. Kaip pasakoja psichologė Jūratė Baltuškienė, geri žodžiai vaiką augina labiau nei barimas. Psichologė tvirtina, kad tėvai, kurie pastebi daugiau teigiamų dalykų savo vaikuose ir už tai juos dažniau pagiria, pasidžiaugia, žavisi, labiau džiaugiasi savo tėvyste ar motinyste ir artimesniais santykiais su vaikais, nei tie, kurie dažniau atkreipia dėmesį į vaiką tik jam elgiantis netinkamai, ir už tai jį bara, baudžia, moralizuoja. Kokia pusryčių nauda? Dietologės Evelinos Cikanavičiūtės komentaras.

Dar kartą apie muziką barakų šaltyje.Laida „Ryto rasa krito“ tęsi pažadą toliau pasakoti apie neribotas, nenuslopinamas žmogaus gyvybines ir kūrybines galias, besiskleidžiančias sovietinių represijų ir tremties žemėje – Sibire, ir padėjusią išlikti muziką.Šį kartą laida kiek plačiau praskleis keleto žymių tremties žiaurumus patyrusių mūsų šviesuolių – nuo Kurtuvėnų kilusių mokytojų Baltučių, luokiškių muzikantų Lileikių šeimų, garsių muzikantų ir muzikos instrumentų meistrų kupiškėno Jurgio Stankevičiaus, baisogališkio Vlado Žeromskio, iš Suvalkijos kilusio muzikanto Pijaus Vaškevičiaus – likimus. Laidos viešnia – viena iš “Lietuviai ir muzika Sibire” autorių etnomuzikologė dr.Gaila Kirdienė.

Dar kartą apie muziką barakų šaltyje.Laida „Ryto rasa krito“ tęsi pažadą toliau pasakoti apie neribotas, nenuslopinamas žmogaus gyvybines ir kūrybines galias, besiskleidžiančias sovietinių represijų ir tremties žemėje – Sibire, ir padėjusią išlikti muziką.Šį kartą laida kiek plačiau praskleis keleto žymių tremties žiaurumus patyrusių mūsų šviesuolių – nuo Kurtuvėnų kilusių mokytojų Baltučių, luokiškių muzikantų Lileikių šeimų, garsių muzikantų ir muzikos instrumentų meistrų kupiškėno Jurgio Stankevičiaus, baisogališkio Vlado Žeromskio, iš Suvalkijos kilusio muzikanto Pijaus Vaškevičiaus – likimus. Laidos viešnia – viena iš “Lietuviai ir muzika Sibire” autorių etnomuzikologė dr.Gaila Kirdienė.