POPULARITY
2 episodes with barik
2 episodes with barik
3 episodes with barik
21 episodes with barik
6 episodes with barik
2 episodes with barik
2 episodes with barik
„Němci vlastně cítili nějaké nebezpečí spontánního výbuchu Pražanů a 1. května rozestavěli po pražských ulicích a veřejných prostranstvích obrněná vozidla, aby snížili to napětí. Nicméně ten efekt byl spíš opačný,“ uvádí historik Tomáš Jakl z Vojenského historického ústavu Praha. K jakým dalším událostem na začátku května došlo, na to se ho v pořadu K věci ptala Štěpánka Duchková.Všechny díly podcastu K věci Štěpánky Duchkové můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.
„Němci vlastně cítili nějaké nebezpečí spontánního výbuchu Pražanů a 1. května rozestavěli po pražských ulicích a veřejných prostranstvích obrněná vozidla, aby snížili to napětí. Nicméně ten efekt byl spíš opačný,“ uvádí historik Tomáš Jakl z Vojenského historického ústavu Praha. K jakým dalším událostem na začátku května došlo, na to se ho v pořadu K věci ptala Štěpánka Duchková.
Je tu čas poľovačky, tentoraz na liberálov. Aspoň tak to vyzerá z aktuálnych statusov pánov dnešnej moci - Trumpa, Orbána či Fica. Komu - a čo vlastne, liberáli urobili a prečo sa stali korisťou nových držiteľov moci? No a kto sú to tí liberáli a o čo im ide? Barikády nie sú dnes tou jedinou možnosťou, ale možno k ním musíme siahnuť, tvrdí Matej Cíbik.Čas liberálov skončil. S liberálnou demokraciou je koniec a globalizácia presadzovaná liberálnymi elitami už nemá žiadnu budúcnosť. Takéto - a im podobné veštby, v ostatných dňoch, týždňoch či dokonca mesiacoch, dookola počúvame od nových nositeľov moci. Hovorí to Donald Trump, opakuje to Viktor Orbán a zaklína sa tým aj náš premiér Robert Fico.Ten svoju - ešte pred pár rokmi budovanú hrádzu proti hnedému extrémizmu Mariána Kotlebu, odrazu vymenil za snahu o postavenie akejsi ním svojvoľne definovanej hradby voči údajným hrozbám liberálneho progresivizmu. Áno, žijeme ozaj prelomové časy, ale odkedy sa z pojmu "liberál" stala tak desivá hrozba, že to začína pripomínať poľovačku na tzv. "Večného Žida"? Čo komu liberál vlastna urobili?Kto sú teda títo dnešní liberáli a o čo im - okrem presadzovania univerzality ľudských práv, vlastne ide? Prečo sa s nimi chce nová politická moc tak strašne porátať no a aké následky bude mať tento ideologický boj na naše ľudské práva? Kto vlastne budú naši noví nepriatelia a z akých dôvodov čerpajú svoj hnev priaznivci tejto novej vzbury voči doterajším poriadkom?No a napokon, ozaj skončila na Slovensku éra započatá Nežnou revolúciou a ide tu o prevrat voči hodnotám Novembra 89?Toto je Ráno Nahlas. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
Je tu čas poľovačky, tentoraz na liberálov. Aspoň tak to vyzerá z aktuálnych statusov pánov dnešnej moci - Trumpa, Orbána či Fica. Komu - a čo vlastne, liberáli urobili a prečo sa stali korisťou nových držiteľov moci? No a kto sú to tí liberáli a o čo im ide? Barikády nie sú dnes tou jedinou možnosťou, ale možno k ním musíme siahnuť, tvrdí Matej Cíbik.Čas liberálov skončil. S liberálnou demokraciou je koniec a globalizácia presadzovaná liberálnymi elitami už nemá žiadnu budúcnosť. Takéto - a im podobné veštby, v ostatných dňoch, týždňoch či dokonca mesiacoch, dookola počúvame od nových nositeľov moci. Hovorí to Donald Trump, opakuje to Viktor Orbán a zaklína sa tým aj náš premiér Robert Fico.Ten svoju - ešte pred pár rokmi budovanú hrádzu proti hnedému extrémizmu Mariána Kotlebu, odrazu vymenil za snahu o postavenie akejsi ním svojvoľne definovanej hradby voči údajným hrozbám liberálneho progresivizmu. Áno, žijeme ozaj prelomové časy, ale odkedy sa z pojmu "liberál" stala tak desivá hrozba, že to začína pripomínať poľovačku na tzv. "Večného Žida"? Čo komu liberáli urobili?Kto sú teda títo dnešní liberáli a o čo im - okrem presadzovania univerzality ľudských práv, vlastne ide? Prečo sa s nimi chce nová politická moc tak strašne porátať no a aké následky bude mať tento ideologický boj na naše ľudské práva? Kto vlastne budú naši noví nepriatelia a z akých dôvodov čerpajú svoj hnev priaznivci tejto novej vzbury voči doterajším poriadkom?No a napokon, ozaj skončila na Slovensku éra započatá Nežnou revolúciou a ide tu o prevrat voči hodnotám Novembra 89?Toto je Ráno Nahlas. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
SESLİ DERGİ
ASV 20. janvārī norisinās 47. ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija. Pie ugunskura un plakātiem Doma laukumā atceras Barikāžu laiku. Šorīt avarējis mikroautobuss ar skolēniem. Negadījums noticis Olainē un mikroautobusā bijuši 18 skolēni. Dailes teātrī svin Jaunās un mēģinājumu zāles spāru svētkus.
Salli ve Barik duları ;İbrahim Arpacı'nın kaleminden Diyanet yayınlarından çıkan eserinin bir bölümüne ses verdik. Salli ve barik dualrı ezberi için . Masalal dığayı korumayı öğreniyorum - kanguru hopidik masalımızn sonunda salli ve barik dularını çocuklarla birlikte ezberliyoruz . Linki burada
Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu. -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".
Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu. -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".
Šogad atzīmējam jau 34. gadadienu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Tas bija izšķirošs posms Latvijas un Baltijas nāciju virzībā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, kulminācija sabiedrības nevardarbīgajā cīņā par atbrīvošanos no totalitārās padomju sistēmas žņaugiem. Raidījumā Šīs dienas acīm redzējums uz tā laika norisēm, kādu dažādos gados snieguši šī raidījuma viesi.
Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
In this enlightening episode, we dive into the beautiful phrases MashaAllah ("What Allah has willed") and Allahumma Barik ("O Allah, bless it"), exploring their meanings, contexts, and significance in Islam. Many of us use these expressions daily, but do we truly understand their purpose? We'll discuss: The key differences between MashaAllah and Allahumma Barik and when to use each. How these phrases play a role in protecting ourselves and others from the evil eye (ayn). Practical tips to safeguard yourself and your loved ones from envy and harmful gazes. The spiritual wisdom behind recognizing Allah's blessings and wishing well for others. Whether you're looking to deepen your knowledge or simply seeking a way to enhance your daily interactions with mindfulness and gratitude, this episode is for you. Tune in and learn how small yet powerful words can make a big difference in your life and relationships.
Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes." "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas. Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.
Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes." "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas. Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.
Když se slovenský premiér Robert Fico léčil po květnovém atentátu v banskobystrické nemocnici, vládní představitelé o tomto zařízení mluvili v superlativech. Zachránit život premiéra je pochopitelně výkon, za který by se nemuseli stydět ani nikde jinde. Pár měsíců přešlo a banskobystrická nemocnice je znovu předmětem velkého zájmu. V žádném jiném zdravotnickém zařízení na Slovensku totiž nepodalo v posledních týdnech výpověď tolik lékařů jako právě zde.
CELÝ ROZHOVOR NAJDETE NA HEROHERO.CO/STUDION, DOSTUPNÝ JE TAKÉ KLUBOVÝM PŘEDPLATITELŮM A PŘEDPLATITELKÁM DENÍKU N Gruzií zmítají bouřlivé nepokoje proti vládní straně. Odklon od Evropské unie rozpoutal hněv, který může stát u zrodu revoluce podobné ukrajinskému majdanu. O co všechno se hraje v této kavkazské zemi? Proč se kabinet rozhodl pozastavit nastoupenou cestu do Evropy? A jakou roli v tom hraje Putinovo Rusko? Filip Titlbach mluví ve Studiu N s válečnou reportérkou Petrou Procházkovou.
Muzeju sabiedrību satricinājis jautājums par jaunu finansēšanas modeli akreditētajiem privātajiem muzejiem, kas savukārt aktualizē arī citus ar nozari saistītus būtiskus jautājums. Kas ir profesionāls muzejs un kas to nosaka? Ko nozīmē taisnīgi vai netaisnīgi piešķirta nauda muzejiem un kādi ir kritēriji, kas noteiks finansējuma piešķiršanu muzejiem no Kultūrkapitāla fonda? Kultūras rondo studijā analizē nozares pārstāvji. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, Muzeju padomē pārstāv privātos, akreditētos muzejus, izdevējs un Drukas muzeja idejas autors Valters Dakša, VKKF Kultūras mantojuma komisijas priekšsēdētāja Una Sedleniece, viņa ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja, Latvijas Muzeju padomes dalībniece, šķirkļa “Muzeji” autore Nacionālajā enciklopēdijā. Mēneša sākumā vairāki privāti muzeji cēla trauksmi par Kultūras ministrijas (KM) plāniem ieviest jaunu finansēšanas modeli, kas paredz ministrijas izvēlētu privāto valsts akreditēto muzeju finansēšanu nodot Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) rokās. Par finansējuma izmaiņām īpaši satraukti ir Imanta Ziedoņa muzeja pārstāvji, kas vērsušies ministrijā ar atklātu vēstuli, kurā izteiktas bažas par apdraudējumu muzeja pastāvēšanai. Vēl trīs muzeji, kurus skartu jaunais finansējuma modelis, ir Žaņa Lipkes muzejs, Barikāžu muzejs un Mākslinieku savienības muzejs. Ir jau zināms, ka no 4. novembra Latvijas privātie akreditētie muzeji varēs konkursā cīnīties par finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fondā. Konkursa rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem, iespējams ir pretendēt uz finansējumu trim gadiem.
This Saturday's Select comes courtesy of Uruguay-born vinyl spinner Maximiliano Perez, aka Mape. Mape began his musical career in hip-hop before moving to electronic music, and since then he has been mixing vinyl and doing the rounds in prestigious venues and clubs across Uruguay such as Emile, Living, El Ciclo, Montevideo Micro and Formato Montevideo. He also launched his own record label, AroAro.uy, which puts the spotlight on diverse sounds from various emerging local and international artists. His unwavering passion for vinyls propelled him to open his own record shop 22:22, which is currently located in Montevideo, where he's based. His sets are colourful and evocative, born from his own feelings and interpretations of various subgenres, crafting stories and generating conversations on every stage he takes over. He is all about chasing new sounds, recognized for delving deep into a little bit of everything from Goa and Bleep to techno and progressive house. “I never focus on one genre in my sets, I really like the sub-genres within electronic music,” Mape tells SceneNoise. “And, I particularly like to tell a story in various stages, trying to communicate what runs inside me with tracks. There are sets that I make with a more linear approach, generating harmony and groove. Other times, I like to link different pieces from different producers that I find have an interesting sound, interweaving their works into something that's very entertaining.” His select set opens with a brooding ominous melody and a male voice speaking in Dutch as if caught in a vortex, before transitioning into a mixture of swerving synths, drone-like basslines and rhythmic acid, featuring famous talents like Paolo Macri, Lara Martinez, and Barik.
Nedávné závěry Nejvyššího kontrolního úřadu rozčeřily opět hladinu kolem EET, tedy elektronické evidence tržeb, která se zdála být už v propadlišti politických dějin. Citována byla zejména závažná věta, že stát se zbavil účinného nástroje ke kontrole daňových úniků. Vládní i oposiční strana zopakovaly své argumenty a zněly tradičně spíše volební fráze než podněty k věcné diskusi.
Nedávné závěry Nejvyššího kontrolního úřadu rozčeřily opět hladinu kolem EET, tedy elektronické evidence tržeb, která se zdála být už v propadlišti politických dějin. Citována byla zejména závažná věta, že stát se zbavil účinného nástroje ke kontrole daňových úniků. Vládní i oposiční strana zopakovaly své argumenty a zněly tradičně spíše volební fráze než podněty k věcné diskusi.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.
Our Leaders in Action series talks to leaders from some of the world's biggest businesses and brands to understand how they drive trust through action, examining how organisations need to be additive to the world around them and help engage on some of society's biggest issues. In the latest episode of #LeadersInAction, Rachel Healeyharris, Senior Director, Edelman, sits down with Tusar Barik, Senior Director of Marketing for LinkedIn Marketing Solutions, and Edelman's Andrew Mildren, Managing Director of Edelman Business Marketing EMEA to explore insights from the Edelman and LinkedIn 2024 B2B Thought Leadership Impact Report and how it can drive commercial value.
Být „rozhlasákem“ v šedesátých letech znamenalo něco jako být popovou hvězdou. Jména jako Milan Weiner nebo Věra Šťovíčková nerezonovala jenom z rozhlasových přijímačů. Jejich kritické komentáře ke komunistickému režimu tehdy hýbaly i veřejným míněním. Jak takový život odvážných „rozhlasáků“ v té době mohl vypadat, uvidíte i v dobovém filmu Vlny.
Být „rozhlasákem“ v šedesátých letech znamenalo něco jako být popovou hvězdou. Jména jako Milan Weiner nebo Věra Šťovíčková nerezonovala jenom z rozhlasových přijímačů. Jejich kritické komentáře ke komunistickému režimu tehdy hýbaly i veřejným míněním. Jak takový život odvážných „rozhlasáků“ v té době mohl vypadat, uvidíte i v dobovém filmu Vlny.Všechny díly podcastu Seriál Radiožurnálu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.
Annie Dunleavy, Senior VP & U.S. Head of Content Strategy for Edelman Business Marketing, and Tusar Barik, Senior Director of Marketing for LinkedIn, discuss the essentials of thought leadership. Tusar emphasizes leveraging LinkedIn for posting and sharing insightful content. Annie shares how to elevate a thought leadership strategy to make the most impact. They also explain the role of thought leadership in adapting to shrinking newsrooms. Download the 2024 Edelman-LinkedIn B2B Thought Leadership Impact Report: https://www.edelman.com/expertise/Business-Marketing/2024-b2b-thought-leadership-report
Atvadāmies no rakstnieka Alberta Bela (6.10.1938.–11.06.2024.), kurš šonedēļ aizgāja mūžībā. Alberts Bels reti sniedza intervijas, bet Latvijas Radio arhīvā saglabāts kāds ļoti svarīgs ieraksts. Tā ir Alberta Bela runa Radošo savienību plēnumā 1988.gadā, kas izraisīja ovācijas par tiešumu un drosmīgu nostāju latviešu valodas jautājumā. Alberta Bela zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967.gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Bels kritizēja padomju iekārtu un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987.gadā, bet necenzētā - tikai 2003.gadā. Pēc Bela romāniem uzņemtas filmas - 1974.gada kinolente "Uzbrukums slepenpolicijai", 1983.gada filma "Šāviens mežā" (1983), 1993.gada kinofilma "Būris". 1988.gada 11.novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Šo karogu mastā uzvilka Alberts Bels un aktieris Ēvalds Valters. 1990.gadā Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē un 4.maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību - pērn viņš saņēma Valsts prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012.gadā saņēma Latvijas literatūras gada balvu, 2000.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1999.gadā Bels uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991.gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu 1982.gadā, Valsts prēmiju literatūrā 1989.gadā par romānu "Cilvēki laivās". 2010.gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels". Atvadīšanās no rakstnieka notiks Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē otrdien, 18.jūnijā, no plkst. 13 līdz 15. Paredzēts, ka ap plkst.14. 30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.
In honor of Asian American, Native Hawaiian, and Pacific Islander Heritage Month, we delve into the unique experiences of first-generation attorneys at BigLaw firms. Featuring a distinguished panel from Reed Smith's PAALS (Pacific and Asian American Lawyers and Staff) business inclusion group, Bareeq Barqawi is joined by Thuy Nguyen, Rizwan 'Rizzy' Qureshi, and Julia Peng. These exceptional attorneys share their inspiring journeys, the challenges they faced, the importance of mentorship, and how they balance their cultural identities within the legal profession. The group shares their invaluable insights and advice for aspiring first-generation law students and young attorneys. ----more---- Transcript: Intro: Welcome to the Reed Smith podcast, Inclusivity Included, Powerful Personal Stories. In each episode of this podcast, our guests will share their personal stories, passions, and challenges, past and present, all with the goal of bringing people together and learning more about others. You might be surprised by what we all have in common, inclusivity included. Bareeq: Welcome to Inclusivity Included, Reed Smith's podcast dedicated to exploring diversity, equity and inclusion within the legal profession and across sectors. I'm your host, Bareeq Barqawi, and in honor of May being Asian American, Native Hawaiian, and Pacific Islander Heritage Month, we have a special episode today highlighting first-generation attorneys at Big Law. I'm thrilled to be joined by three exceptional attorneys from our firm and part of today's panel, Thuy Nguyen, a partner in our real estate group, Rizwan ‘Rizzy' Qureshi, a partner in global Global Regulatory Enforcement Litigation, and Julia Peng, an associate attorney in Global Commercial Disputes. Each of them brings unique perspectives and experiences as first-generation attorneys of Asian and South Asian descent. Thank you all for joining us today. Rizwan: Thanks for having us. Bareeq: So to start, can each of you just share a little bit about your background and what inspired you to pursue a career in law? Let's begin with you, Thuy. Thuy: Thanks, Bareeq. We have to go down memory lane a little bit, but I'll try to keep it concise. As a Vietnamese woman, my family and I immigrated to the United States in 1991. My dad served in the Vietnam War in opposition to the Communist Party. After he served in the war, he was put in what they refer to as re-education camps, which are essentially concentration camps. They put you to work, they tortured you. The idea was to kind of, re-educate you to think the way they thought. He spent a few years there and fortunately for us afterwards, we were able to gain refugee status and come to the U.S. and be protected by the United States government. So my two parents and six kids came to the United States in San Francisco with nothing but the clothes on our back. And we just, my parents set to do a variety of odd and end jobs to support our family. My dad did landscaping. My mom worked at the bakery. She worked at the flea market. She did everything she could get her hands on to feed the six of us. And we were on public assistance. I guess there's no way to really sugarcoat it. And we were, we received food stamps, we received housing assistance. And I remember as a young child, I was fortunate to be able to go to school and pick up English relatively quickly because I was still really young. And so kind of the responsibility I had in my household was taking my parents to the county of public assistance whenever they needed help getting getting food stamps or filling in paperwork for them when it came time for an inspection on our household. And I just remember being really, really terrified every time I had to go to any place of authority and just thinking like, we don't belong here. And I don't want to say anything wrong because I don't want them to reject us. And I just was looking for a profession where I could learn to advocate for myself and for my family, just so we can kind of take away a little bit of that fear and anxiety that I experience every time I go to a court or again, any place of public authority. So I thought a a career in law would be something that could help us overcome some of that anxiety and that fear. And, you know, eight years later, here I am. Bareeq: Wow. I am actually blown away. What a powerful story, Thuy. Thank you so much for sharing. And I actually came to this country in ‘92, so I can totally relate to coming and having, it's pretty like intimidating experience to come and learn a whole new culture and language, especially what your parents face. So thank you for sharing that. Rizzy, how about you? Rizwan: Sure. Thank you for having me. And it's funny because Thuy and I have very different backgrounds. My parents are immigrants from Pakistan. I'm a first-generation American, but our backgrounds are also very similar. My parents are immigrants my father grew up very poor he worked his way up and became a veterinarian his his true dream was to be a physician and you know i know that our efforts here on this podcast and there are affinity groups that are BIGs as we call them is always to, steer clear of and and push it against any stereotypes but I'm gonna I'm gonna. Doubled down on a stereotype. I was destined to be a physician, and I was a failure because I did not become a physician. And I mean failure in air quotes. Like my colleague, I was the one, because my parents' English was not their first language, who looked at their very first mortgage document, communicated with their lender to help them understand what kind of risk they were taking by borrowing money to purchase their first home, executing leases on behalf of my father and his family members. And that was my first exposure to, quote unquote, the law. But at the time, all I was was a 12-year-old kid who was trying to help his dad navigate what was otherwise a complex world and complex sort of legal obligations that he had for his various affairs for his family. Not only us, but our extended family. So how did I pursue a career in the law? When I decided to drop AP bio anatomy and physiology when I was in high school, and it literally requested, my father requested a sit down, not with the principal, but also with the superintendent, because it was going to impact the trajectory of my career. I knew that the social sciences, sort of the legal profession, advocacy, helping people was something that was really what made me tick. And sort of the rest is history. You know, I went on to get an undergraduate degree in political science and international relations, did some work at the United Nations on legal advocacy issues. And then felt that the next natural step for me was to go to law school. And I had the privilege to go to Howard University School of Law. And that's really what inspired me to pursue a career in the law. And I don't think it's any different than my colleague. It was my life experience and what I was called upon to do as a child of immigrants and realize that that's where I'm most effective. And, you know, breaking news, my parents are very proud of me and so is my father, but it was a life-changing sort of historic moment when I decided I wasn't going to pursue medical school. Bareeq: Thank you so much for sharing, Rizzy. I always think it's interesting because as children of immigrants, all of us like end up being these these kid advocates and kid interpreters. And I can relate to you overcoming the obstacles of your culture because actually I always think it's a funny story. We laugh about it now, my dad and I, but my dad used to say, you know, why do you have to go to get your bachelor's degree? You're going to end up being like someone's wife and mother. And I'm like, okay. And that just made me want to prove him wrong. And then he cried at my college graduation. When I graduate top of my class, I always, I always like to remind him of that. Julia, what about you? Julia: I have a similar story as my colleagues here. I immigrated to America with my parents in 1997. Both my parents were doctors in China, but my dad didn't really speak English at all when we came to America. And so it was an interesting family dynamic to have someone who was a doctor in China now taking on, you know, like dishwashing jobs or waitering jobs at Chinese restaurants, because that's all he could do with his limited English. And so I too was someone who was helping translate for the family and taking on that role. And I thought, I didn't understand the advocacy I was helping to do for my family at the time. And because my parents were doctors, they were very, very insistent that, you know, I would be a doctor and that that's the only career path that made sense for the paying family. And so I actually did make my transition transition to law until my senior year of college. I was pre-med all the way through. In fact, I have a biology degree because my parents are like, you're so close, just get the degree and then you can decide really if you want to be a lawyer or a doctor. So it wasn't until my junior year in college that summer where I went to Peru to intern for two months for my med school applications that I completely realized I'm not cut out to be a doctor. I love the advocacy aspect and I've always enjoyed that even as a child. And my roommate was planning on law school and she She invited me to check out, I guess, back then I went to UCSC and they had a couple of mock one hour classes that undergrads could attend and kind of get the experience of what it would be like to be a law student. And I totally fell in love and I was double majoring in poli sci anyways. And I was like, oh, this is this is a perfect fit for me. And this is exactly what I want to do. But I think like Rizzy, I had to really prove to my parents that this is the route for me and that it was a cause of strife within the family that I was now deviating from the master plan. Bareeq: Thank you so much for sharing, Julia. And not to even knock the medical profession, because I think it's wonderful if you can do that. But I'm really happy you all ended up attorneys because you're so good at it. So let's talk a little bit about what I kind of referred to as almost like the immigrant identity crisis as you work to adapt and assimilate to culture in America. So balancing cultural identity with fitting into the workplace, it can be challenging. How do you manage this type of balance? And actually, Julia, I'm going to go ahead and start with you? Julia: Sure. It's something that's still different. So within my family, it's much more like you study, you work hard, and you'll get noticed because of all the work that you have put in. And even now, my parents think the best way forward is always get your straight A's, check all the boxes, but keep your head down and eventually your hard work will pay off. And that's just not how the legal career works. I think that part is definitely a big aspect of it. But I think professionally, I have been encouraged at Reed Smith to get on podcasts like these or to share my opinions, to have these strong opinions that I can exchange and interact with so that it helps me improve as a person, but it also, I feel safe to have, you know, a different personality than what my, I think parents or my family would want to be, which is, oh, you know, you're easygoing and you're, you do your duties to your family and you're a good daughter. But at the end of the day, you're here for your family versus I think I have grown now to become more career-focused. And that's something that I'm also working through. Bareeq: Thank you for sharing. And I love that aspect of feeling safe enough to bring that identity to the workplace too. Thuy, have you ever felt the need to conform to certain expectations in the workplace? How do you manage your cultural identity? Thuy: That's definitely a challenge for me. When I was a summer associate going into first year associate, my class was fairly large for San Francisco at the time. There was six of us and I was the only immigrant, came from a diverse background. One thing that I quickly realized was it was very hard for me to network and connect with people, especially at the beginning. With my parents not speaking English, I didn't grow up watching TV or talking about politics at the dinner table, listening to music, having recreational activities like golf or going on vacation with my family. We didn't do or do any of that. And I didn't have those experiences so that I can talk to someone when we see them at the cooler or when we're going around the table and everyone's like, tell us something interesting about yourself. I was always very intimidated and afraid to take up air in the room because I felt like I didn't have anything valuable or interesting to add to the conversation. And I didn't want to talk about my experience or my background, because sometimes it can be very heavy and not really appropriate for like, tell us a fun fact about yourself. And over time, I just had to really push myself outside of my comfort zone and learn new things and just, you know, not be afraid to tell people what I did over the weekend, even if I thought it wasn't interesting, and just not be afraid to share. I feel like that's really kind of shaped my identity at work, just not being afraid to share and then sometimes having to talk about my background and not being afraid that it is who I am. And it's shaped me into the person, the individual, and the attorney that I am today. Bareeq: I love that. Thank you for sharing. And Rizzy, what about you? How do you navigate your cultural identity in the workplace place? Rizwan: You know, it's a hard question to answer because in a weird way, I would argue that it ebbs and flows. You know, I'm Rizzy. I am who I am. And I'm very outwardly, I mean, I know that I have a face for radio, which is why I'm on this podcast, but I have a, I look like a child of immigrants. I look like I'm of Pakistani descent. So it's outwardly evident to this homogenous law firm or big law or corporate culture that I'm sort of different. But like my colleagues, I think there's some truth to. You want to find a place in a professional environment where many are not like you. So how do you do that? I'm much farther along in my career. So I have a little bit more, I'll call it courage, admittedly, of being my authentic self. And I don't think I had that courage when I was a young person because I felt like I needed to assimilate to something that wasn't me. But then the other thing that plays an important role here, to give an example, I'm the partner chair of the Muslim Inclusion Committee at Reed Smith. And over the last year, like many people in our community of various religious backgrounds and cultural backgrounds, Muslims are hurting, particularly in light of the Middle East conflict. And what's interesting there is, as a result of that conflict, and this ebbs and flows again, it happened on 9/11 when I was a college student, when otherwise I was just a member of a fraternity who probably was partying too much and just happened to be a brown guy. But then when 9/11 happened, I felt a duty to be more authentically a child of Pakistani immigrants, Muslim American, who represents a group of people here who are not all like the horrible people who hijacked not only planes, but hijacked our peaceful faith and attacked America on 9/11. And I feel the same way in light of this crisis that's occurring in Gaza, which is, I'm a Muslim, and I believe in human rights, and I do believe fundamentally that there's a lot of well-intentioned Muslims who believe in peace and want peace in the region, and our voice needs to be heard. So that's a long way of saying, Barik, it depends on the day, it depends on the moment. Sometimes I feel like, am I not being truly myself all the time? But I'm just speaking for myself. And that's sort of how I've navigated it. And I'm in a different place in my career now where I have, like I said, more courage to be who I am. Bareeq: I think you bring up such excellent points, which is I don't want to say the word strategic, but sometimes there's an appropriate time to kind of bring up your identity and to add your voice to that conversation. And then there's other times where you kind of just like go with the fold. And that speaks to, I think, being comfortable in the workplace environment, being more confident. And that takes time sometimes, like as you know yourself more than you bring yourself to the table in a really authentic way, given what that environment is or that situation is. So like situational analysis, so to speak. So thank you for sharing that really excellent, excellent examples. I'm going to actually go into a little bit more about, I'm going to go about mentorship. It's often crucial for career development. I would love to hear a little bit about how important mentorship has been in your careers and your journeys. And Rizzy, since we had you end, I'm going to have you start. Rizwan: Sure. Interestingly, I just was part of a Law360 article on this issue, and it randomly came about, you know, mentorship has been critical to my success, whether as a young person from my father all the way up through aunts and uncles and older cousins and throughout my professional career, from law school through becoming an AUSA at the Department of Justice and back in private practice. is. I rely upon my mentors to this day, and mentors are what I owe a lot of my career to. I did put in a lot of hard work, but, Working with people and understanding from people how the, I won't say sausage, how the kebab is made in the law firm setting is so important to your success. And in that Law360 article, I talked about a seminal moment when I was a young summer associate coming into first year associate and a black partner, or actually he was a senior associate at the time, who recruited me from Howard University School of Law. Late on a Friday, right before a summer event, as you usually have with the Summer Associate Program, which we're in right now, had me do an assignment. And he randomly called me down to his office and asked me to close his door. And my heart dropped because I was like, something's up. And he basically sat me down and said, your work product is absolutely unacceptable. It will never fly in this law firm or any law firm. And if you continue to submit work like this, lazy work like this, you're never going to succeed here. So you might get an offer at the end of the summer, but you won't succeed. To me, I talked to my wife about it to this day. That was such a pivotal moment for me because he was a person I trusted. He's the person I probably got too comfortable with and sort of melded in thinking we needed to get on with our Friday evening activity of which he was going to join me. And I went back to the drawing board. I worked hard, Got him the assignment I needed. And that's been sort of a moment that I continue to cite back to whenever I'm digging deep to do something for clients or for my internal clients or my colleagues is that always, always, always try to work towards the utmost excellence and perfection that you can in your work. You're going to make mistakes. But I'm so thankful for that moment because that individual is now a client of mine, still a dear friend, a big client of the firm. And I think it's a testament to that moment where that mentor, who was of a minority background like me and knew that we had to go the extra mile in this environment because there's so few of us, really kept it real with me. And the fact that he kept it real is one moment to which I owe a lot of my success today. And far too often, in my opinion, whether it's on my white partners or my minority partners, I feel like we often walk on eggshells and don't give appropriate constructive criticism to our mentees. And in the end, the mentees pay for it because folks stop giving them work, they eventually get less busy, and before you know it, they've moved on to somewhere else and we haven't done enough to give them constructive feedback so that they can succeed. Bareeq: I love that story. Thank you so much for sharing, Rizzy. And I love that it also, I think, probably modeled for you how a mentor should be, which is not just rainbows and, you know, pie in the sky. It's also, you know, keeping it real and making sure you're pushing that person to their success because you see it, right? Thuy, have you found your experience as a first-generation attorney, what have you found in terms of mentorship opportunities and mentorship in terms of your career development? Thuy: I'm going to take it kind of at a slightly different angle, Bareeq. Going back to my first year as an associate here at Reed Smith, I realized about a month in that I wanted to do transactional work and I was slotted in the litigation group. I came from a law school that was heavily, heavily litigation focused. I did moot court for two or three years until I realized at Reed Smith, I wanted to do transactional work and looking around the office, we didn't have a ton of it. And one day I realized I can't keep doing this. I can't, I need to be billing eight to nine hours a day. And I can't just keep sitting around waiting for work to, to come onto my plate. So I started reaching out to other offices and I reached out to this one partner in Southern California who I won't name. And I said, Hey, I'm very very interested in your practice and transactional work. Is there anything I can help with? And he was hesitant. And looking back, I understand why he might have been hesitant. Someone you don't know who is a very junior associate who is just realizing that she wants to practice transactional law. It is hard to take on someone new under your wing and have to show them the ropes, have to show them how to run a bread line, have to teach them some very basic things. So it took him a while to eventually give me work. So finally, when it came, when the opportunity presented itself for me to help this partner with this assignment, it was my very first assignment with him. So I really wanted to make sure it was polished and it was my best foot forward because I knew that if it wasn't, I was never going to get more work from him and he was probably never going to take another chance on a junior associate again. So thankfully, I did a pretty good job and he still talks about that assignment. To this day, but he was impressed. And one assignment led to another, led to another. And next thing you knew it, I was working for him full time. And I remember during this time, I did many things to get his attention, including flying down to Southern California to see him and see other people that he worked with and called him and emailed him. And I guess all of this is It's just to say sometimes mentorship doesn't fall into your lap. Mentors don't show up on your doorstep. You have to seek them out. And sometimes you have to keep banging on the door to seek them out. But at the end of the day, it's totally worth it. He is now a mentor and a sponsor for me. And I credit all the success I've had at this firm with him taking me under his wing. Bareeq: I think that's a great example for those that look at mentorship to say, you know, sometimes you have to be really proactive about it and pursue, you know, somebody saying like you have the experience I want to one day, you know, follow in your footsteps. And I love that story. That's fantastic. And Julia, what about you? What about your experience with mentorship in your career? Julia: To that I think I have to quickly summarize my career, which did not start in big law. So I have been working or I've worked at three law firms. I started an IP boutique litigation firm. And then I realized that wasn't really for me. And then I did plaintiff side law for a little bit. And I love that. But I realized in the long run, that would also probably not be the perfect fit for me. before I made my way to read myth. And I think for every step of my career, I have had mentors and guidance from people within the firm, which I think is really important to rely upon. But I've also luckily had the support of the Asian American Bar Association up in the Bay Area. And for me, that is a really great source of mentorship because you meet people from, you know, all backgrounds, big laws, law, government, and they are such a great resource if you're thinking about, you know, what trajectory is your career going in. If you have some, anything you want to discuss us about your career that you might not necessarily feel as comfortable talking about within the firm. There's a resource for you outside the firm. And so I actually, I guess, want to talk about my experience seeking mentorship and getting help with the Bar Association. And that has been a really good experience for me. Bareeq: Thank you so much for sharing, Julia. And I also love that you mentioned the Asian Bar Association, because I think that's a great resource. And even thinking outside the box, like what other organizations can I kind of look to to make those connections and relationships? I could definitely talk to you all all day because you have such eye opening experiences that I think so many of us can learn from. But as we wrap up, I guess my last question will be to all aspiring first-generation law students and other first-generation attorneys listening, especially those of diverse background, what advice would you give them? How can they navigate the pressures of feeling the need to go, quote-unquote, that extra mile? Rizzy, I'll start with you. Rizwan: Yeah, thank you. I'll say going the extra mile, similar to what Thuy was saying, I completely agree, which is you not only go the extra mile in your day-to-day substantive legal work, but you have to think about the bigger picture, building your brand and building your practice. Because before you know it, you may be a summer associate or even a law student and a baby lawyer. And then you have to start building your brand and building your practice and going out there and getting work for your colleagues as well as yourself. self. So to me, it's really about tapping into the network. And I'm not saying your network, because our individual networks are limited. They are who we know, who we went to law school with. But it's so important what some of my colleagues have said. It's like, don't wait for that mentor to come knocking on your door to say, hey, I want to help you. You need to go out there and adopt your own mentors. And I did that and I continue to do that. I mean, young people today and young lawyers today in our world that we live in now have so many resources at their disposal where you can go up and look up a client or you can look up a law firm and you can pretty quickly determine how many degrees of separation you have with that one individual with whom you not only have a interest in their practice, but maybe you have a cultural affinity or connection to them. Leverage that. I never would have gotten my federal clerkship if I did not find out the judge that I wanted to clerk for had a former clerk who knew a buddy I went to law school with. So what did I do? I reached out to that buddy and I said, hey, I'm trying to clerk for Judge Johnson in the Eastern District of New York. Do you know this guy, Jason? He's like, oh yeah, he's my boy. My immediate response to my buddy was, well, he's my boy now. Can we do lunch with him? And the rest is history. And the same goes for my trajectory to the US Attorney's Office. So really take ownership of every facet of your life. We get so tied up as lawyers to be type A, and I have to get the best grades, which you do, and I have to do the best work, which you do. But you can't just be doing your best work and getting your best grades inside of a cave. You need to sort of take that out there and learn from others, leverage relationships so that you can continue to excel in whatever it is you want to do. Bareeq: Fantastic. Thank you, Rizzy. Julia, what about you? What advice would you be giving to other first-generation attorneys or aspiring law students that are first-generation? Julia: I think it's really important to keep an open mind and stay curious. So not only do you, I think, have to actively pursue what you want, but I think you still need to keep an open mind to figure out what you do want. Coming from a background where I think my parents just expected me to go excel in whatever career I wanted to do, they were not very understanding when at first I wasn't that excited about immediately going into middle. I wanted to have different experiences before I made my way into big law. And I think there's a lot of opportunities out there for lawyers who want to explore and learn a little bit more about the legal career, about themselves before they transition into big law. And I think that is perfectly acceptable. I know that a lot of Asian Americans just, they want to be the best and that's very commendable, but you can be the best in all sorts of different legal areas. Bareeq: Yeah. And there's something to be said about being the best for yourself, like best version of you, because it's not good. The best is not going to be for the best for everybody. And really knowing yourself and what what you want to do. And last but not least, Thuy, what are your thoughts? Thuy: Thanks, Bareeq. I'm going to echo what Rizzy said and just, again, hone in on the importance of going to events. And I don't want to call it networking. I hate that word of just connecting with people and getting to know people because you want to. I think as immigrants, the way we're taught by our parents is you just need to keep your head down, do your best work. And so it's very easy to be in a big law firm where there's a billable hours requirement to say, I'm not going to go to that happy hour. I'm not going to go to that alumni event because I should get this memo out or I should bill another two hours. But you know like Rizzy said one of the more important things is to get to know people it's for your career and this is your career you get what you put into it you know Casey Ryan our Global Managing Partner knows me by name but she doesn't know me because i do i draft a awesome real estate contract she knows me because i go to events when she's in town i go to see her When I'm seeing her, I'm seeing maybe other members of senior management, my own colleagues I grow up with, connecting with them, commiserating with them sometimes. Talking about our families and our dogs, what have you. Just having this community to lean onto to succeed together so that one day, if you need help or if they need help, they're there for you. It just makes this very big firm feel like a much smaller, comfortable home. Bareeq: I love that. Thank you so much for all this wonderful advice. I know our listeners will really appreciate it. Thank you so much, Thuy, Rizzy, Julia, for sharing your incredible journeys and insights with us today. Your experiences and advice are invaluable to our listeners and to all those aspiring to make their mark in the legal field. Thank you to our listeners for tuning in to Inclusivity Included. Stay tuned for more episodes where we will continue to explore and celebrate diversity, equity, and inclusion. Until next time, have a great rest of the day. Outro: Inclusivity Included is a Reed Smith production. Our producers are Ali McCardell and Shannon Ryan. You can find our podcasts on Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts, reedsmith.com, and our social media accounts. Disclaimer:This podcast is provided for educational purposes. It does not constitute legal advice and is not intended to establish an attorney-client relationship, nor is it intended to suggest or establish standards of care applicable to particular lawyers in any given situation. Prior results do not guarantee a similar outcome. Any views, opinions, or comments made by any external guest speaker are not to be attributed to Reed Smith LLP or its individual lawyers. All rights reserved. Transcript is auto-generated.
Americkými univerzitami od východního po západní pobřeží v posledních týdnech otřásají protesty proti bezprecedentní odvetné akci Izraele v Pásmu Gazy. Při té zemřely už desítky tisíc civilistů. Účastníci protestů požadují, aby školy přerušily jakékoli vazby na Izrael i na firmy, které podle nich profitují z izraelské ofenzivy. Napětí na mnoha univerzitách se v posledních dnech stupňuje, policie už totiž tvrdě zasáhla proti demonstrujícím na několika školách. Jak mohou studující ve stanech ovlivnit prezidentské volby? A kdo je tu ten násilný? Filip Titlbach se ptá amerikanisty Jana Beneše z Ostravské univerzity.
Māris Silkāns un Einārs Graufelds – tolaik jau pāris gadus strādāja Latvijas Televīzijā un lieliski atceras brīdi, kad viens no kolēģiem – Guntars Šteinbergs, atnācis ar visai vilinošu ideju – iemūžināt šo nakti ar VHS kameru. Tajos gados šāda kamera Latvijā bija retums, jo pārsvarā tika strādāts ar betacam tehniku.
Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas sesto epizodi, kurā viesojas viens no sava laika titulētākajiem Latvijas bobslejistiem, šobrīd Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis. 0:00:00 – 0:04:09 – šodien raidījumā; 0:04:10 – 0:37:40 – par Latvijas bobsleju, naudu, jauno sezonu, izredzēm un mērķiem; 0:39:29 – 1:27:31 – “Domina Shopping ” tēmu rats.
Každé voľby so sebou nesú vyhrotenú rétoriku. Tou sa jednotlivé strany a ich predstavitelia snažia mobilizovať voličov a vytvoriť v nich pocit urgencie, aby skutočne prišli voliť. Keďže strach, neistota a hnev sú jedny z najsilnejších emócií, tak práve na ne sa snažia niektorí politici a rovnako tak aj dezinformátori apelovať. Mnohí skĺzavajú k manipulatívnym naratívom, útokom na rôzne skupiny alebo konkrétnych politikov.Akú úlohu hrajú politici pri formovaní predvolebnej agendy, vrátane nefaktického obsahu? Prečo predvolebnú kampaň sprevádzajú útoky na rôzne skupiny a z čoho pramení konštantné hľadanie nepriateľa? Ktoré vykonštruované hrozby sú pravidelne zneužívané ako nástroje na získavanie voličskej podpory? Z čoho vyplývajú ataky na prezidentku Čaputovú a aké motívy zahŕňajú? Akú úlohu hrá v predvolebnej kampani dehumanizácia LGBTI komunity či téma migrácie?Ako dané naratívy zapadajú do rétoriky zameranej proti EÚ či proti štátnym inštitúciám? Aké hlavné trendy a naratívy dnes téma sexuálnych menšín obsahuje? Líši sa komunikácia témy LGBTI komunity naprieč rôznymi sociálnymi sieťami s ohľadom na sentiment a úroveň toxicity? Ktorí aktéri dlhodobo šíria naratívy o údajných útokoch LGBTI na tradičné zažité hodnoty a čomu môže táto predstava napomáhať? Ako na tému reagujú politici, predstavitelia cirkvi či mediálne známe osobnosti?Aj o tom v novej epizóde podcastu Disinfo Report organizácie Infosecurity.sk hovorí Tonka Zsigmondová s analytičkou Asociace pro mezinárodní otázky v Prahe Nikoletou Nemečkayovou.Mentioned in this episode:23-28.10.2023 - Volby spot 1 v323-28.10.2023 - Volby spot 1 v323-28.10.2023 - Volby spot 1 v323-28.10.2023 - Volby spot 1 v3
The collision between three trains in the state of Odisha claimed more than 280 lives and left more than 1000 people injured. We bring together a volunteer, Govind Dalai, who was one of the first on the scene and doctors Manoj Kumar Barik and Amrit Pattojoshi. Dr Barik was working in the local hospital on the night the crash happened, and Dr Pattojoshi, a psychiatrist, has been involved in identifying those who lost their lives. They discuss the support they are trying to provide to the families of victims. Also, Shweta in New Delhi and Riddhi in Ambala City, talk about their experiences of Indian railways and their concerns about safety.
Hudební historik, publicista a autor řady skvělých publikací Radek Diestler je známý svou exaktností. Působí v Popmuseu, které má sídlo v pražském klubu Kaštan, a pořádá pozoruhodné výstavy zaměřené na hudební historii. O té byla řeč i v rozhovoru Honzy Vedrala pro podcast Headliner CZ. Konal se totiž u příležitosti vydání knihy Praha beatová, v níž Radek Diestler zmapoval klubové dění v metropoli od padesátých let. To podstatné o její povaze je řečeno už v anotaci: „Praha beatová nabízí „Magical Mystery Tour“ po pražských lokalitách spojených ve druhé polovině 20. století (s mírným přesahem za rok 2000) s rockovou hudbou. Navštívíme kluby, sály, kulturáky, máničkovské hospody, otevřené byty i zkušebny. Vypravíme se za Bosou hlavou i Plechovým dědečkem, na rock‘n‘roll půjdeme do Merkuru i na Rokosku, na metal do Barikádovny. Odkryjeme tajemství popelářské bedny před New Clubem a uvnitř okusíme proslulou leteckou limonádu. A pak skončíme na hřbitově, jako ostatně všichni.“
Today's episode of the GaryVee Audio Experience is the newest installment of TeamGaryVee Throwback Thursdays and today we have Barik's pick! This is Episode 271 of the #AskGaryVee show and I was with the phenomenal Tim Ferriss answering people's questions that had called into the show. We discussed how to scale a business while maintaining the level of quality established, what we had learned from hip-hop that was applicable to running businesses, how to embark on an entrepreneurial journey when coming to the US from another country, and much more! Enjoy! Let me know what you thought! Check out my new NFT project: veefriends.com Join the VeeFriends Discord: https://discord.gg/veefriends Tweet Me! @garyvee Text Me! 212-931-5731 My Newsletter: garyvee.com/newsletter
Link to bioRxiv paper: http://biorxiv.org/cgi/content/short/2023.02.06.527324v1?rss=1 Authors: Reddy, P., Vasudeva, J., Shah, D. P., Prajapati, J. N., Harikumar, N., Barik, A. Abstract: Objectively measuring animal behavior is key to understanding the neural circuits underlying pain. Recent progress in machine vision has presented us with unprecedented scope in behavioral analysis. Here, we apply DeeplabCut (DLC) to dissect mouse behavior on the thermal-plate test - a commonly used paradigm to ascertain supraspinal contributions to noxious thermal sensation and pain hypersensitivity. We determine the signature characteristics of the pattern of mouse movement and posture in 3D in response to a range of temperatures from innocuous to noxious on the thermal-plate test. Next, we test how acute chemical and chronic inflammatory injuries sensitize mouse behaviors. Repeated exposure to noxious temperatures on the thermal-plate can induce learning, and in this study, we design a novel assay and formulate an analytical pipeline that will facilitate the dissection of plasticity mechanisms in pain circuits in the brain. Last, we record and test how activating Tacr1 expressing PBN neurons - a population responsive to sustained noxious stimuli- affects mouse behavior on the thermal plate test. Taken together, we demonstrate that by tracking a single body part of a mouse, we can reveal the behavioral signatures of mice exposed to noxious surface temperatures, report the alterations of the same when injured, and determine if a molecularly and anatomically defined pain responsive circuit plays a role in the reflexive hypersensitivity to thermal pain. Copy rights belong to original authors. Visit the link for more info Podcast created by Paper Player, LLC
Barikādes: Latvija – 1991. gads, Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju. Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.
Barikādes: Latvija – 1991. gads, Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju. Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.
Marisa Jansona nedēļa. Raimonda Paula nedēļa. Lielās mūzikas balvas un Zelta mikrofona nedēļa, kā arī Zelta globusu nedēļa. Nedēļa kultūrā iesākās ar Normunda Naumaņa balvas pasniegšanu mākslu kritikā – to saņēma teātra kritiķe Valda Čakare un jaunā kritiķe Sofija Kozlova. Tā pagāja un vēl turpinās diriģenta Marisa Jansona zīmē Latvijas Radio 3 Klasika, bet noslēdzas ar Barikāžu dienu atceres notikumiem. Kultūras rondo studijā kolēģi no "Klasikas" Gunda Vaivode un Orests Silabriedis, lai plašāk stāstītu par Marisa Jansona nedēļas notikumiem "Klasikas" programmā, atkal un atkal runātu par viņa personību. Gunda Vaivode arī atklāj, ka šobrīd krāj materiālus grāmatai par Marisu Jansonu.
Rajesh Barik did find it tough and sometimes, used to struggle in few things but his grit and determination to work and improve his skills led to successfully complete the course. He is one of our students who in spite of going through so much on personal front, still chose to work hard on his vision and was able to see a growth in his skills day by day. Listen to full podcast to know the entire journey of Rajesh Kumar Barik at IDALS.Thank you for listening to IDALS Podcast!Follow IDALS on all the social media platforms
A makói Continental kihívta a rendőröket egy filmvetítés miatt. A fővárosi kukások vadsztrájkba kezdtek - és nyertek. A debreceni TEVA dolgozói több százan tüntettek. A volánosok figyelmeztető sztrájkot tartottak. A tanárok pedig hónapok óta harcolnak. Felkészülnek a postások és a BKK sofőrök?Elszabadult az infláció. A korábban kiharcolt (amúgy is alacsony) bérekből mára nem lehet megélni. Idén ősszel országszerte megszaporodtak a sztrájkok, vadsztrájkok és munkahelyi tüntetések.Mi áll a sztrájkok hátterében? Hogyan kezeli a nyilvánosság a megmozdulásokat? És van-e lehetőség a szakszervezetek összefogására?A beszélgetés résztvevői:Radics Gábor - a makói Continental dolgozói képviseletébenSzékely Tamás - a debreceni TEVA munkásainak képviseletébenDobi István - a volános sofőrök képviseletébenKirály András - a hulladékszállítók képviseletébenKovács Anna - pedagógus (infók később)Támogasd te is a Partizán munkáját!https://csapat.partizanmedia.hu/fundraising/partizan/Iratkozz fel a Partizán hírlevelére:https://csapat.partizanmedia.hu/forms/partizan-feliratkozasHol találsz meg minket?Youtube-on: https://www.youtube.com/c/Partiz%C3%A1nm%C3%A9diaFacebookon: https://facebook.com/partizanpolitika/Facebook-csoportunkban: https://www.facebook.com/groups/partizantarsalgoInstagramon: https://www.instagram.com/partizanpolitika/Vágatlan videók, extra tartalmak:Legyél a patronálónk, hogy hozzáférj a vágatlan adásokhoz és extra tartalmainkhoz: https://www.patreon.com/partizanpolitikaPayPal-on keresztül is várjuk az adományodat, e-mail címünk: partizanalapitvany@gmail.comEgyszeri vagy rendszeres banki átutalással is segíthetsz! Ehhez a legfontosabb adatok:Név: Partizán AlapítványSzámlaszám: 16200106-11669030-00000000Közlemény: TámogatásHa külföldről utalnál, nemzetközi számlaszámunk/IBAN (International Bank Account Number): HU68 1620 0106 1166 9030 0000 0000BIC/SWIFT-kód: HBWEHUHB
Namaz kılmak, İslam'ın farz ibadetleri arasında yer almaktadır. Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası, beş vakit namazda okunmaktadır. Salli Barik duaları olarak da bilinen Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası okunuşu, namazın sonunda selam...
Namaz kılmak, İslam'ın farz ibadetleri arasında yer almaktadır. Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası, beş vakit namazda okunmaktadır. Salli Barik duaları olarak da bilinen Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası okunuşu, namazın sonunda selam...
Namaz kılmak, İslam'ın farz ibadetleri arasında yer almaktadır. Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası, beş vakit namazda okunmaktadır. Salli Barik duaları olarak da bilinen Allahümme Salli ve Allahümme Barik duası okunuşu, namazın sonunda selam...
35. díl podcastu Dobrovský &Šídlo jsme natáčeli živě na festivalu Krásný ztráty ve Všeticích u Benešova s exkluzivním „domácím hostem“, hudebníkem a bývalým politikem Michalem Prokopem.
Barikády na kosovsko-srbské hranici byly rozebrány. Protesty tamějších Srbů policií potlačeny. Vyhráno ale není. Napětí, vyvolané údajně recipročním rozhodnutím Prištiny neuznávat dokumenty pocházející z Bělehradu, trvá dál.
V pražských ulicích se nestřílelo příliš často. Barikády tu ale nevyrostly poprvé až v květnu 1945, ale i v roce 1848. Jaké bylo české „jaro národů“ a nezbyla nám z toho jenom Nohavicova odrhovačka?
Kybernetická válka je v současné době nedílnou součástí jakéhokoliv válečného konfliktu, připomíná prezident Českého institutu manažerů informační bezpečnosti z CEVRO Insitutu Aleš Špidla. Kybernetická válka podle něj probíhá z ruské strany směrem k Ukrajině už dlouho. Za napadenou Ukrajinu se v tomto ohledu nyní postavilo hacktivistické hnutí Anonymous.Všechny díly podcastu Speciál můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.
Šodien visā Latvijā atzīmē 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienu. Rīgas Domā notiek barikāžu laika piemiņas koncerts "1991". Valmierā norisinās muzikāls skaņu un gaismu tēlojums "Barikāžu stāsti". Liepājas muzeja dārzā notiks 1991.gada janvāra barikāžu atceres pasākums, kurā zvērestu dod jaunie zemessargi. 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienā Dobeles vēsturiskajā Tirgus laukumā iededz ugunskuru "Atmiņu liesmas". Atceres un piemiņas pasākumi notiek arī citās pilsētās. Uzklausām tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku. Viņš stāsta par grāmatu "Latvijas Tautas fronte barikādēs". Par koncertu "1991" stāsta tā režisore Dace Pūce. Atmiņās par barikāžu laiku dalās Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Ineta Amoliņa. Par pasākumu Liepājā stāstaLiepājas muzeja filiāles "Liepāja okupāciju režīmos" vadītāja Sandra Šēniņa.
Jauni cilvēki, kuri Barikāžu laikā bija bērni, bet tagad pietuvojušies Janvārim 1991. gadā. Mūziķis Valters Pūce un grāmatas “X stunda. Barikādēm 30” redaktors Augusts Zilberts Kultūras rondo sarunu biedri. Un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kura veidoto pieminekli Gunāram Astram šonedēļ atklās Rīgā. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi konferences "X stunda. Barikādēm 30" grāmatu. Tajā apkopots bagātīgs satura izklāsts par barikāžu 30. gadadienai veltītajā konferencē (2021. gada 13. janvārī) pausto, atskatoties uz 1991. gada janvāra notikumiem un caurskatot iepriekš vēl plaši neapspriestas tematiskās līnijas – gatavošanos barikādēm un mediju kā ziņneša lomu. Grāmatu papildina plašs vēsturisko fotomateriālu klāsts no 1991. gada barikāžu muzeja, Saeimas un privātiem foto krājumiem, savukārt barikāžu notikumu hronoloģijā palīdz orientēties detalizēta laika līnija – no 1990. gada 18. marta, kad Latvijas Tautas fronte guva uzvaru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās, līdz pat 1991. gada 24. augustam, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Gunāra Astras pieminekļa "Nebaidies" atklāšana paredzēta 20. janvārī pulksten 11.00. Piemineklis latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram tiks uzstādīts pie ēkas Brīvības ielā 34, kur 1983. gadā viņu notiesāja LPSR Augstākā tiesa. Latviešu patriots Gunārs Astra 1983. gada 15. decembra tiesas prāvā teica savu Pēdējo vārdu, noslēdzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Savukārt koncerts "1991" notiks 20. janvārī pulksten 19 Rīgas Domā. Koncertā uzstāsies čellists Valters Pūce un pianists Dainis Tenis, un kā viesi piedalīsies dziedātāja Patrisha, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, čellisti Ēriks Kiršfelds, Antons Trocjuks, Rihards Štrauss un ērģelnieks Aigars Reinis. Koncerta režisore ir Dace Pūce, videomākslinieks – Viktors Keino. Koncerta programmas ideja tapusi čellistam Valteram Pūcem sadarbībā ar pianistu Daini Teni, kuri paši nav bijuši barikāžu aculiecinieki ar savu pieredzi, bet kuriem ir stāsts par savām izjūtām, apzinoties šos Latvijai tik nozīmīgos notikumus. Koncertā skanēs pašmāju komponistu skaņdarbi.
Ik dienas stikls ir ap mums – logi, detaļas interjerā, starpsienas, arī griesti un grīdas, ūdens glāze vai skaists dekoratīvs interjera priekšmets. Dzidrs, ar faktūru, krāsains un dažādu formu. Lielu izmēru mākslas darbi vidē un ēkām un nelielas formas darbi. Pie tā ik dienu strādā Anda Munkevica pašas dibinātā uzņēmumā "AM studio", bet stikls viņas un viņas komandas rokās pārtop arī mākslas darbos. Lai gan jaunu mērķu noteikšanai dzīvē nav nepieciešama tieši gadu mija, izstāde "Pārmijas" Dekoratīvās mākslas un muzejā ir atklāta gada sākumā, un tajā var saklausīt dažādas noskaņas. Izstādes scenogrāfijā nozīmīga loma ir gaismai, attēlam, un, lai gan stiklam, kā minēja Anda, ir jāklusē, arī skaņai. Pie tās un projekcijām strādājis režisors un producents Artūrs Hnikins. Māksliniece un dizainere savas domas stiklā iekausējusi arī Zolitūdes traģēdijas piemineklī un Barikāžu laikam veltītā vitrāžā Doma baznīcas Marijas kapelas logos. Projektā mans doms arī man bija iespēja vērot kā Andas veiktie Latvijas dižkoku atspiedumi pārtapa vitrāžas faktūrās, gan kā krāsnīs dzima vitrāžas daļas ar trīs zvaigznēm. Veidot pašai savu studiju bija Andas izvēle pēc Latvijas mākslas akadēmijas beigšanas. Andas Munkevicas darbi ir astoņu muzeju publiskās kolekcijās visā pasaulē, vairāki no kuriem ir stikla muzeji, kā Japānā, ASV, Beļģijā un Vācijā. Šajā reizē līdz 3.aprīlim mums ir iespēja skatīt viņas pausto vēlmi atklāt stikla iekšējo struktūru kā attiecības starp cilvēkiem. Raidījumā, izstādei Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpās vēl topot, saruna ar Andu Munkevicu un Dekoratīvās mākslas un muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.
Jauni cilvēki, kuri Barikāžu laikā bija bērni, bet tagad pietuvojušies Janvārim 1991. gadā. Mūziķis Valters Pūce un grāmatas “X stunda. Barikādēm 30” redaktors Augusts Zilberts Kultūras rondo sarunu biedri. Un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kura veidoto pieminekli Gunāram Astram šonedēļ atklās Rīgā. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi konferences "X stunda. Barikādēm 30" grāmatu. Tajā apkopots bagātīgs satura izklāsts par barikāžu 30. gadadienai veltītajā konferencē (2021. gada 13. janvārī) pausto, atskatoties uz 1991. gada janvāra notikumiem un caurskatot iepriekš vēl plaši neapspriestas tematiskās līnijas – gatavošanos barikādēm un mediju kā ziņneša lomu. Grāmatu papildina plašs vēsturisko fotomateriālu klāsts no 1991. gada barikāžu muzeja, Saeimas un privātiem foto krājumiem, savukārt barikāžu notikumu hronoloģijā palīdz orientēties detalizēta laika līnija – no 1990. gada 18. marta, kad Latvijas Tautas fronte guva uzvaru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās, līdz pat 1991. gada 24. augustam, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Gunāra Astras pieminekļa "Nebaidies" atklāšana paredzēta 20. janvārī pulksten 11.00. Piemineklis latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram tiks uzstādīts pie ēkas Brīvības ielā 34, kur 1983. gadā viņu notiesāja LPSR Augstākā tiesa. Latviešu patriots Gunārs Astra 1983. gada 15. decembra tiesas prāvā teica savu Pēdējo vārdu, noslēdzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Savukārt koncerts "1991" notiks 20. janvārī pulksten 19 Rīgas Domā. Koncertā uzstāsies čellists Valters Pūce un pianists Dainis Tenis, un kā viesi piedalīsies dziedātāja Patrisha, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, čellisti Ēriks Kiršfelds, Antons Trocjuks, Rihards Štrauss un ērģelnieks Aigars Reinis. Koncerta režisore ir Dace Pūce, videomākslinieks – Viktors Keino. Koncerta programmas ideja tapusi čellistam Valteram Pūcem sadarbībā ar pianistu Daini Teni, kuri paši nav bijuši barikāžu aculiecinieki ar savu pieredzi, bet kuriem ir stāsts par savām izjūtām, apzinoties šos Latvijai tik nozīmīgos notikumus. Koncertā skanēs pašmāju komponistu skaņdarbi.
Čaks, kas aģitē par padomju varu. Čaks, kurš drīzāk ir ciniķis, nevis lirisks mīlētājs, Čaks, kuru atklājusi Silvija Radzobe, bet līdz galam iesākto pabeigusi Zane Radzobe. Kultūras rondo par monogrāfiju “Čaks un laiks” pārrunājam ar tās redaktori Zani Radzobi. Aleksandra Čaka jubilejas gada pašā izskaņā iznāca Silvijas Radzobes grāmata „Čaks un laiks”. Tas nav jubilejai pieskaņots izdevums, tas ir teātra zinātnieces Silvijas Radzobes mūža pētījums, kuru viņai neizdevās pabeigt. Grāmata iznāca viņas meitas, teātra zinātnieces Zanes Radzobes redakcijā. Un grāmatā paliek pētniecībā svarīgi jautājumi, kuriem visticamāk neiespējami rast dokumentos balstītas atbildes. Zane Radzobe priekšvārdā raksta:„Mamma mūžībā tika aizsaukta 2020. gadā, ļoti strauji un negaidīti. Neilgajā slimības laikā viņa nespēja strādāt, taču paspēja parūpēties par to, kas viņai dzīvē bija svarīgākais – mani, Kuivižiem un Čaku. Šī grāmata ir tapusi tāpēc, ka es viņai apsolīju – manuskripts tiks pabeigts un izdots.” Tagad grāmata ir izdota apgādā „Zinātnē”, bet Zane Radzobe ir piekritusi sarunai nedēļā, kad paziņotas Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā. Zane ir bija no četriem nominantiem. Tāpēc būs arī sarunas daļa par kritiku. Bet svarīgākais tomēr par Čaks, tāpēc atgādināsim arī sarunu 2017. gada Kultūras rondo, kad studijā bija Silvija Radzobe un tikko bija iznācis „mazais Čaks”- „"Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks”. 2022. gada sākumā mēs turpinām sarunu ar Zani Radzobi, kuras redakcijā tagad iznācis „lielais Čaks” – Silvijas Radzobes „Čaks un laiks”. Silvijas Radzobes grāmata noslēdzas ar nodaļu „Cilts grāmatas nolaupīšana. Iespējamie cēloņi” par Čaka ģeniālo dzejas darbu „Mūžības skartie”. Iespējams, Barikāžu atminēšanās un pasaules nemierīgo svārstību laikā „Mūžības skartie'' lasāmi atkal un atkal no jauna.
Çîroka Çîroka Çepo û Rasto, ji pirtûka Selîm Temo ya bi navê 'Serê şevê çîrokek', Berhevkar: Mahmûd Barik, ji Weşanxaneya Darayê, deng: Hêvî Yeşîl, Çîroka şeva 1ê çileyê.
In this episode, we speak to Dr Jagdish Barik of the Aditya Birla Group on his Quality journey and the future of Quality.
This episode marks our three-year anniversary - and it didn't come easy! We fought through technical difficulties just as hard as Aaron and Dylan fought to get back home. In the meantime, we dis Barik and his secret weapon, comb through the newly released FAQ, talk about winning rosters at Winter's Mayhem, and generally look forward to more Blood Bowl!
Deserosoa izan daiteke bidaia txiki bat egiteko hiru garraio txartel behar izatea, baina Euskal Herrian gertatzen da. Txartel bakoitzak bere eremu eta prezioak ditu, eta Jaurlaritzak baztertu egin du txartel bakarraren proiektua. Barik, Mugi eta Bat txartelekin zer ordain daitekeen azaldu dugu...
As thought-leadership marketers, Jay and Tom look forward every year to the release of the Thought Leadership Impact Study. In this episode, they have the chance to do a deep-dive into what the study says and why it matters with two of its architects, Joe Kingsbury of Edelman and Tusar Barik of LinkedIn.
Šajās divās barikāžu trīsdesmitgades nedēļām esam jums stāstījuši dažus no daudziem tūkstošiem atmiņu stāstu, ko glabā tā laika barikāžu dalībnieki. Katrs no tiem ir citādāks, un kopā tie veido plašu un daudzveidīgu atmiņu mozaīku par šo notikumu, ko uzskata par Atmodas kulmināciju. Šodien kārta pēdējam stāstam, kura autors 20.janvārī pirms 30 gadiem piedzīvoja apšaudi Bastejkalnā un uzņēma dažus no leģendārākajiem Barikāžu kadriem. Tolaik 48 gadus vecais kino profesionālis Zigurds Vidiņš bija laboratorijas vadītājs, un viņa rīcībā bija divas kameras – amatieru VHS un jau labāka SuperVHS. “Tā SuperVHS kamera, ar ko es pamatā filmēju, pašlaik atrodas Barikāžu muzejā, un ar to arī tika uzfilmēts faktiski viss mans materiāls, tai skaitā tā epizode, kad es no Bastejkalna velku ārā sašauto Gvido Zvaigzni,” stāsta Zigurds Vidiņš. Ar Vidiņa kameru uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā. Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Jau pirmajā barikāžu dienā Vidiņš ar kameru bija Doma laukumā un intervēja cilvēkus.
Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien aplūkosim vēl vienu mozaīkas gabaliņu – kā barikāžu laikā ritēja darbs vienā no stratēģiskajiem un tāpēc īpaši apsargātajiem atjaunotās Latvijas objektiem, proti, mūsu pašu Latvijas Radio? Radiomājas ieeju tolaik iejoza augsta betona bloku barjera, caur kuru pa šauru spraudziņu ik dienu nāca un gāja radio darbinieki, lai nodrošinātu operatīvākās ziņas klausītājiem laikā, kad informācija mainījās teju pa minūtēm un radio bija galvenais cilvēku apziņošanas veids. Priekšmets, caur kuru šo stāstu stāstīsim, pirmajā brīdī nešķitīs raksturīgs radio – tas ir zīmulis ar dzēšgumiju. Māra Eglīte 1991.gadā, barikāžu laikā, bija Latvijas Radio diktore. Tagadējā Radioteātra vadītāja Māra Eglīte Latvijas Radio strādā jau kopš 1980. gada, un zīmulis ar dzēšgumiju, ko reizi mēnesī vai divos izdalīja katram diktoram, bija obligāts darbarīks jau kopš pirmās dienas. “Jo visus tekstus lasīja diktori – nevarēja tā iet, kurš grib, un runāt, kā grib. Bet šie teksti, protams, jau bija cenzēti. Un, kad nesa ziņas, mēs cītīgi gājām cauri, likām loģiskos uzsvarus, kur teikumam jāiet uz leju, kur – uz augšu. Līdz ar to tas zīmulis faktiski ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa,” skaidro Māra Eglīte. Bet barikāžu laikā zīmuļa nozīme krasi mainījās: agrāk cenzēto tekstu vietā visu laiku nāca klāt jaunas ziņas, ko redaktori ne vienmēr paspēja līdz galam noformēt, un tekstu rediģēšanā bija jāiesaistās arī pašiem diktoriem. “Bija aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā,” atminas Māra Eglīte. Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte.
"Kad OMON kaujinieki sāka uzbrukt Iekšlietu ministrijai, praktiski jau biju atvadījies no dzīves. Bija sajūta, ka tā ir pēdējā diena. Bija doma - ja pēdējā diena, tad jācīnās līdz beigām, cik vien tas ir iespējams," barikāžu briesmas atceras Renārs Zaļais, kuru OMON uzbrukumā Iekšlietu ministrijai sašāva. Lodi viņš paturējis.
Šajās dienās mēs atskatāmies uz 1991. gada barikādēm, kurās 50 tūkstoši cilvēku vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Un šī diena – 20.janvāris – pirms 30 gadiem kļuva par barikāžu traģiskāko brīdi. Iekšlietu ministrijas apšaudē dzīvību zaudēja pieci cilvēki, bet citi guva ievainojumus. Viņu vidū – arī vairāki no astoņiem Bauskas miličiem, kas tovakar sargāja Iekšlietu ministriju. Šorīt stāsts par kādu īpašu priekšmetu – saplacinātu automāta lodi, kura trīsdesmit gadu glabājusies tā cilvēka mājās, kura virzienā tā tovakar tika raidīta. Šo lodi brāļa, Bauskas miliča un šodien Barikāžu muzeja vadītāja Renāra Zaļā apģērbā atrada viņa jaunākais brālis Ervīns. “Es esmu Ervīns Zaļais, pirms 30 gadiem man bija 31 gads. Es tajā laikā strādāju Rīgas rajona milicijas nodaļā, tad vēl bija milicija,” iepazīstina Ervīns Zaļais. Ervīns barikādēs piedalījās kā kārtības nodrošinātājs. Svētdienas, 20.janvāra vakarā saņēma izsaukumu, ka jāierodas darbā. “Milicijas darbiniekus – mobilo telefonu tolaik nebija – ar Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas palīdzību izsauca uz darbu. Pirms gulētiešanas ieslēdzu televizoru – lūdzu, visus milicijas darbiniekus ierasties savās darbavietās! Protams, devos uz savu darbavietu Skolas ielā. Apbruņojāmies, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus. Klausījāmies radio, televīziju, skatījāmies, kas notiek pie ministrijas ēkas,” atminas Ervīns Zaļais. Ervīna brālis Renārs Zaļais strādāja Bauskas milicijā, bet, skatoties kadrus no Iekšlietu ministrijas, Ervīnam nebija ne jausmas, ka apšaudītajā ēkā atrodas arī Renārs. To viņš uzzināja vien nakts vidū, kad šaušana bija beigusies un pa radio sāka ziņot, ka Renārs Zaļais pazudis bez vēsts. '“Tas bija ap trijiem, četriem naktī, kad pa radio sāka ziņot, ka tur šaušanās ir beigusies. Un sāka meklēt manu brāli Renāru. Priekšnieks izsauc un jautā: tas ir tavs brālis? Jā, tas ir mans brālis... Kad kļuva gaišāks, bet vēl arvien ziņoja, ka viņš ir pazudis, tad priekšnieks ieteica, atļāva doties uz ministriju noskaidrot, kas ir ar manu brāli,” turpina Ervīns Zaļais. Renāru atrada ēkas pagrabā. Viņš uz laiku bija zaudējis samaņu. Radio joprojām ziņoja, ka viņš pazudis bez vēsts, vienreiz pat esot izskanējis, ka miris. “Bet es redzu – viņš stāv manā priekšā! Zvanīju vecākiem, tantēm, visiem, teicu: viss ir kārtībā, viņš ir atradies!” Ervīns atminas, ka brālis bijis pamatīgā šoka stāvoklī. To, ka ir ievainots, viņš atklāja tikai vēlāk. “Aizbraucām mājās, atslēdzu viņam durvis, viņš gāja mazgāties. Novilka svīteri, formas kreklu, un pēkšņi skatāmies: opā, viņam uz punča asiņaina strīpa! Skatos, kas vēl: opā, maikā caurums, kreklā caurums, paņemu džemperi un – hlabis! - kaut kas izkrīt ārā. Skatos: ojojoj, tur ir lode. Tā nu es to lodi atradu,” stāsta Ervīns Zaļais. Ervīna brālis Renārs lodes atrašanās stāstu ilgus gadus nemaz neesot atcerējies. Bet pati lode tagad glabājas viņa mājās. Barikāžu 30.gadadienā viņš pieļauj to atdot muzejam.
1991. gada barikādes un Latvijas neatkarības atjaunošana teju katram iedzīvotājam nozīmē kaut ko personisku brīvības sniegto iespēju kontekstā. 90. gados palēnam ceļošana kļuva brīvāka, kāds varēja doties studēt ārzemēs, kāds īstenot biznesu, smeļoties pieredzi arī citās valstīs, savukārt trimdas latvieši varēji brīvi apciemot tuviniekus Latvijā vai pārcelties šeit uz dzīvi. Dažu šo cilvēku dzīvesstāsti 80. un 90. gadu mijā. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis ar savu uzņēmējdarību sāka nodarboties 90. gadu sākumā, īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču tolaik būdams vēl jaunietis atminas arī Barikāžu notikumus. Rostovskis barikādēs piedalījies, jo izaugot padomju sistēmā līdz pilngadībai sajutis, ka dzīvei nav perspektīvas un nav iespēju augt. Tagad Rostovskis ir augstskolas "Turība" vienīgais īpašnieks, bet augstskolu ar citiem partneriem viņš dibināja 1993.gadā. Līdzīgi, kā daudziem viņām pārmaiņu laiks nesa brīvas uzņēmējdarbības iespējas, kuras attīstīt palīdzēja arī ceļošanas un pieredzes apmaiņas iespējas atveroties robežām. Savukārt Amerikas latvietis Nils Students pēc PSRS sabrukuma nevilcinoties izmantoja ceļošanas iespējas virzienā uz Latviju. Tolaik šeit izveidojis arī ģimeni un joprojām dzīvo Latvijā. Patlaban strādā ASV vēstniecībā un pirms pieciem gadiem iestājies arī Zemessardzē. Taču pirmo iespaidu par Latviju viņš guvis Rīgā viesojoties vēl kā zēns 1980.gadā, kad trimdas latviešu ceļojumi uz padomju Latviju bija ierobežoti un tos lielākoties pavadīja čekas uzraugi. Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors Tālis Juhna secina, ka tādiem skolas vecuma jauniešiem, kā viņš 80. gados, vēl nebija īsti izpratnes par ierobežojumiem dzīvojot Padomju sistēmā un pasaule ārpus tās bija sveša. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas laiku Juhna sāka studēt Būvniecības fakultātē. Arī viņam dalība barikādēs neizpalika. Tālim Juhnam pārmaiņu laiks atvēris iespēju doties studēt arī uz ārzemēm. 1995. gadā viņš pieteicās un ieguva stipendiju no Zviedrijas valdības, lai studētu maģistrantūrā Stokholmas karaliskajā universitātē, kas iepriekš nebija iespejams.
Leģendārā Latvijas Radio žurnāliste un producente Ingrīda Ābola bija viena no žurnālistiem, kas kļuva par liecinieci tās nakts šausmām. Šis būs stāsts par vienu nakti un vienu ierakstu, kas radio viļņos pavēstīja par ievainotajiem un mirušajiem 20.janvāra apšaudēs. 1991.gada 20. janvārī plkst. deviņos vakarā Ingrīdas Ābolas maiņa bija beigusies un viņa devās mājup. Taču, izejot pa radiomājas durvīm, sākās šaušana un viņa skrēja pāri Doma laukumam uz Doma baznīcu. Lai arī maiņa viņai beigusies, ieraksta magnetafons, par laimi, viņai bija līdzi. Doma baznīcā tolaik bija ierīkots medpunkts un pēc brīža baznīcā sāka ieplūst ievainotie. "Pienāca pie manis ārsts, kurš visu to vadīja, un teica: “Redzu, ka esat žurnāliste. Vai jūs esat gatava palikt?”. Es teicu, lai man iedod telefonu un dažas minūtes laika. Toreiz mobilie nebija, es no tā [parastā] telefona piezvanīju uz mājām vīram, bērniem, kuri tolaik vēl bija maziņi, un es teicu - zini, es varu nepārnākt, bet man šeit ir jāpaliek. Tavs uzdevums tad ir bērnus izaudzināt labus. Tā bija visa īsā saruna un tad sākās darbs..."
Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien vārds 1991.gada barikāžu biedrības un barikāžu muzeja vadītājam Renāram Zaļajam. Viņš bija to astoņu Bauskas miliču vidū, kuri 20. janvāra vakarā sargāja Iekšlietu ministriju. Šoreiz viņa stāsts būs nevis par pašu liktenīgo apšaudi, bet par kādu priekšmetu, kas barikāžu dienās viņam bija ap roku – tā bija aproce ar iegravētu asinsgrupu. Informāciju par savu asinsgrupu kabatā ieteica nēsāt līdzi visiem barikāžu dalībniekiem. “Es esmu Renārs Zaļais, 1991.gada barikāžu muzeja direktors. Pašlaik direktors, bet pirms 30 gadiem biju Bauskas milicijas darbinieks,” stāsta Renārs Zaļais Zaļajam rokās ir rokassprādze, ko veido ķēdīte ar nelielu metāla plāksni. Tajā iegravēts viņa uzvārds ar vārda pirmo burtu, dzimšanas gads un asinsgrupa. 20. janvārī viņam tā bija ap roku. “Barikāžu laikā skanēja aicinājumi cilvēkiem nēsāt līdzi zīmītes ar savu asinsgrupu, jo barikādes – tā bija nopietna lieta, un neviens nezināja, kā tās var beigties,” atklāj Renārs Zaļais. 13. janvāra naktī bija notikusi asinsizliešana Viļņā, kur padomju armijas uzbrukumā televīzijas tornim gāja bojā 14 civiliedzīvotāji un vairāk nekā 200 tika ievainoti. Bija bažas, ka līdzīgi notikumi varētu atkārtoties Rīgā. “Tāpēc veidojās gan medicīnas punkti – Doma baznīcā bija iekārtota lazarete, lai varētu neatliekamo palīdzību sniegt ātrāk, uz vietas, ja kas atgadās. Medicīnas punkti bija vēl daudzās vietās – Jaunielā, Zaķusalā, Ministru kabinetā... Un daudziem cilvēkiem kabatās bija zīmītes, kurās uzrakstīta gan asinsgrupa, gan cilvēka vārds, uzvārds,” turpina Renārs Zaļais. Zaļajam pašam gan aproce ar asinsgrupu nenoderēja – lai gan viņš tika ievainots, bija pie samaņas un spējīgs komunicēt ar ārstiem. Renāra Zaļā mājās glabājas arī kāds cits – visai baiss – barikāžu suvenīrs. Tā ir lode, kas viņu ievainoja 20.janvāra apšaudē.
Turpinām barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu ciklu. Šodienas stāsts par amerikāņu siltajiem cimdiem, kas piedalījās barikāžu celšanā un sildīja pie Vecrīgas ugunskuriem. “Mani sauc Pauls Rozenbergs, barikāžu laikā dzīvoju Rīgā, tagadējā Čaka ielā, toreiz – Suvorova ielā. Man bija gandrīz 50 gadu un mans barikāžu postenis bija Kaļķu un Šķūņu ielas krustojumā," stāsta Pauls Rozenbergs. Šis stāsts būs personiskāks par citiem, jo Pauls Rozenbergs ir mans tētis. Man barikāžu laikā bija pieci gadi, un es labi atceros tos tumši zilos ādas cimdus, kas tētim allaž bija rokās. Arī 13. janvārī, kad pēc manifestācijas Daugavmalā viņš dzirdēja aicinājumu doties uz barikādēm. “Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba,” turpina Pauls Rozenbergs. Tētis atceras, ka vīri bija spontāni sākuši demontēt sastatnes kādai ēkai iepretim Saeimas namam un naski tās nesa uz Doma laukumu. “Pareizāk sakot, nevis nesa, bet dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi, tiešām patīkami. Bet uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti,” stāsta Pauls Rozenbergs. Par to gan tobrīd neesot daudz bēdājis. Un galu galā cimdi izdzīvojuši līdz šodienai.
Barikāžu atcerei veltītajā konferencē dažādu tā laika notikumu dalībnieku vidū šonedēļ uzstājās arī vēsturnieks Edgars Engīzers. Viņš vairāk pētījis Latvijas sabiedrību 1991. gada janvāra priekšvakarā. Par dažādiem starptautiskiem notikumiem, kas mazināja sabiedrības uzticību padomju varai, kā arī par mītiem, kas apvij barikādes, un šī laika pētniecības trūkumu, plašāk sarunā ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru.
Barikāžu trīsdesmitgadē programmā Labrīt stāstām barikāžu atmiņu stāstus – pavisam nelielu daļu no tiem daudzajiem tūkstošiem stāstu, kurus glabā tā laika barikāžu sargi. Lieta, par ko stāstīsim šodien, ir izņēmums – tās oriģināls tieši pirms 30 gadiem 16.janvārī sadega uz Vecmīlgrāvja tilta. Muzejā ir tā replika. “Mani sauc Edvīns Ežmalis, Atmodas laikā biju Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts,” iepazīstina Edvīns Ežmalis. Un stāsts ir par Mangaļsalas kolhoza “Auda” pelēko mikroautobusu “Latvija”, kas 16.janvāra pēcpusdienā trāpījās OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta. Tautfrontietis Ežmalis kopā ar kolēģiem 16.janvāra pēcpusdienā brauca no Jaunciema un bija tam liecinieks. “Piebraucām klāt, jau krēsloja, bija pēc četriem. “Latvija” vēl dega. Interesantākais, ka ar vadītāju runājām, visi bija satraukušies. Autobusā bija vairāki līdzbraucēji – Tētiņu ģimene ar bērniem, visi bija izkāpuši ārā, mašīna dega. Cik atceros, vēl “Panorāmā” rādīja, ka vienai no līdzbraucējām caur matiem bija lodes izskrējušas. Autovadītājam blakus bija jaka, un arī tā bija sašauta caurumos ar automāta kārtu. Pats bija vesels,” atminas Edvīns Ežmalis. Mikroautobuss sadega tajā pašā apšaudē, kurā dzīvību zaudēja pirmais barikāžu upuris – citā mašīnā braucošais Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Šaujot omonieši gribēja iebiedēt tos, kuri pie ugunskura sargāja Vecmīlgrāvja tiltu, jo tā bija stratēģiski svarīga vieta, skaidro Ežmalis.
Cilvēki gāzmaskās Vecrīgā, inerta tautas masa trolejbusos un veikalos, kā arī Interfrontes organizēts mītiņš ASK stadionā 15. janvārī. Tādas ir vēsturnieka Valda Klišāna atmiņas par barikāžu laiku Rīgā, ko viņš galvenokārt aizvadīja, dežūrējot Vēstures un filozofijas fakultātē. Valdis Klišāns ir vēsturnieks, pedagogs un mācību grāmatu autors. 1991. gadā viņš strādāja divās darba vietās - Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Rīgas 36. vidusskolā, tagadējā Teikas vidusskolā. Barikāžu laiks Valdim Klišānam vairāk saistīts tieši ar Vēstures un filozofijas fakultāti. Tolaik tā atradās Brīvības bulvārī, veikala “Sakta” ēkā un vienlaikus blakus Ministru kabineta ēkai.
Gluži tāpat kā šobrīd arī barikāžu laikā pirms 30 gadiem mediķi bija gatavi nesavtīgam darbam, lai palīdzētu iespējamiem cietušajiem. Tika atbrīvotas Rīgas slimnīcas, Doma baznīcā ierīkots hospitālis, kā arī nodrošinātas nepārtrauktas mediķu dežūras svarīgākajos barikāžu punktos. 1991.gada notikumos Rīgā klāt bija arī jaunā mediķe no Varakļāniem, šobrīd ārste anestezioloģe-reanimatoloģe Ligita Zepa, kurai barikāžu laikā bija 26 gadi. Pirms 30 gadiem kā mediķis Ligita Zepa dežūrēja Stradiņa slimnīcā un uz barikādēm Dzirnavu ielā pie Centrālā telegrāfa. “Pirmās atmiņā tās priecīgās dienas, kad mēs visi esam laimīgi, mēs ceram uz labu iznākumu, mēs neticam, ka tas var notikt. Vai tiešām tanki nāks uz mums, mierīgajiem?” Tāpat barikāžu laiks Ligitai asociējas ar radio un ziemas ainām galvaspilsētā. “Kur stāv buldozeri, traktori ar baļķiem, smagās mašīnas, un tie vienkāršie lauku vīrieši un sievietes, kas tur ir, un pienāk pilsētnieki… Ka tie ugunskuri deg. Viens ar otru sarunājas - atturīgie latvieši. Viens otru pabalsta, kaut ko palīdz…” Ligita Zepa atmiņās daloties ar savu dēlu Ēriku Zepu, mūziķi un raidījuma „Kolnasāta” vadītāju atzīst, ka nožēlo to, ka tolaik, dodoties uz specializācijas kursiem Rīgā, no mājām līdzi nebija paņēmusi savu “Zenit” fotoaparātu. Tāpēc bilžu no tiem laikiem praktiski nav. Viņas vārdiem, Latgales pusē pat dažas dienas pirms šiem notikumiem nekas neradīja aizdomas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kādu brīdi pat licies, ka pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viss esot sācis virzīties un kārtoties, bet tad pēkšņi - šoks - “Atmodas” pirmo vāku rotā attēli no Lietuvas. “Man acīs joprojām ir tā bilde, kur ir tanks un zem tanka var redzēt sievietes kāju. Varēja redzēt, ka tur [zem tanka] ir cilvēks. Un viņi brauca mierīgajiem iedzīvotājiem virsū. Lietuviešus vienmēr mēs esam uztvēruši kā savu brāļu tautu, un es nevarēju saprast, kā tā - mūsu “mierīgā” armija brauc uz cilvēkiem… Tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Precīzu datumu neatceros, bet droši vien pirmdienā, kad es aizgāju uz saviem kursiem, docents Daugulis teica: “Kursus pārtraucam. Jums ir iespēja doties mājup vai arī palikt šeit un stāvēt posteņos. Jūsu izvēle.” Ligitai neesot bijis divu domu - ir jāpaliek. Grūti teikt, vai pirmām kārtām ieslēdzās mediķa apzinīgums, vai arī nacionālais spīts, kas bija radies, klausoties kā latviešu profesori latviešu studentiem lekcijas lasa krievu valodā vai kā kolēģi nicīgi aizrāda jaunajiem mediķiem par “nepareizajā” - proti, latviešu valodā aizpildītām slimības vēsturēm. Un tā viņa palika dežūrēt - gan Stradiņa slimnīcā, gan Centrālā telegrāfa ēkā. “Mēs gaidījām cietušos, jo pēc Lietuvas mēs sapratām, ka būs cietušie. Mēs bijām gatavi atsāpināt, apturēt asiņošanu… Mēs [objektos] bijām kā mediķi, lai būtu klāt, jo vienu gan sapratām - aizvest uz slimnīcām droši vien nevarēs. Stradiņi visi bija tukši, jo gaidīja tomēr daudz cietušo. Tad jau [vēlāk] operāciju māsas un tie, kas bija bijuši TV tornī, teica: “No Zaķusalas neatvedīs nevienu, piespiedīs pie Daugavas...” Tika teikts, ka tur uz vietas ir jābūt gataviem. Mums atkārtoja kā elpināt un atsāpināt. [Objektos] vienmēr bija ķirurgs, kurš bija gatavībā.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="913" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} Pavisam atšķirīgas Ligitas Zepas atmiņās ir pirmās barikāžu dienas un vēlākais laiks. Pirmajās dienās pie ugunskuriem bija dejas un dziesmas - “Bēdu manu, lielu bēdu”, “Liepas satumst”, „Miglā asaro logs”, „Zilais lakatiņš”… , valdīja zināma līksmība, sparīgi dziedāta “Dievs, svētī Latviju”. Viss mainījās pie pirmā kritušā. 16.janvārī tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Vēlāk, 20.janvārī sekoja Bastejkalns…. Tajā vakarā viņa Esplanādē sēdās 14.trolejbusā. Bija dīvainas skaņas, trolejbusa pasažieri neticīgi un bažīgi saskatījās: “Rīgā šauj!” “Nākošajā dienā mēs aizgājām pastaigāt pa Bastejkalnu. Tur bija asinis, atradām tās 5 vietas, kur bija bijuši mirušie, sākumā ievainotie. Protams, Stradiņos arī runājām. Slimnīcas speciālisti arī brauca uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija aizvests [Gvido] Zvaigzne. Docents Daugulis atbraucis teica: “Tur slikti būs. Jūs varat iedomāties - viņi uz mierīgajiem iedzīvotājiem šauj ar kaujas lodēm - ar trasējošajām lodēm.” Mēs nezinājām, kas tas ir, un man teica: “Tā ir lode, kas vienā punktā ieiet iekšā, izvirpuļo pa visiem iekšējiem orgāniem un iziet ārā.” Protams, mediķi par [Gvido] Zvaigzni cīnījās, kā varēja, bet mums kā mediķiem bija skumji, ka mēs zinājām - nekā tur nebūs. Cerības kā vienmēr cilvēkiem tiek dotas, bet mums likās, - kā tā var, uz parastu cilvēku... Tie, kas tur bija, nejauši, kam trāpīja, piemēram, tam skolēnam, kurš tur bija ziņkāres pēc… Principā sanāk, ja es tur būtu līdusi - Bastejkalns un Esplanāde - cik tad tālu tas ir...” atceras Ligita Zepa. Protams, ka bija bailes. Tajā laikā jaunā mediķe sāka līdzi nēsāt lapiņu ar savu vārdu un kontaktpersonu, kam piezvanīt traģēdijas gadījumā. Bet tomēr - nebija panikas, nebija haosa, tam visam pāri spēja noturēties cilvēku vienotība, degošie ugunskuri, savstarpējais atbalsts - vietējo piegādātās maizītes, tēja un kafija… Ligita Zepa atminas, ka tā bijusi pieklājīga ziema, bet auksti nav bijis nevienā brīdī. “Pirmkārt, [barikādes] parādīja, ka mēs varam mobilizēties. Ja ir švaki, tad vairums mūsu spēj sadot elkoņus, kā zāģa zobi saķerties ar rokām, mutēm, ķermeņiem un valodu. Ja ļoti vajag, mēs varam mobilizēties un nostāties. Nu gribam mēs to savu Latviju saglabāt, to valstiņu, valodu… Noturēties šeit.” Pēc divām nedēļām mediķu dežūras barikāžu objektos beidzās. “Tā nedēļa bija tik piesātināta, ka likās - ir vesels mēnesis pagājis. Tik daudz viskaut kā bija...” Rīgu pamazām sakārtoja, viena cīņa bija izcīnīta, bet tomēr palika piesardzība un neskaidrība par nākotni, jo arī kolēģu vidū domas par atmodu dalījās. Viss pamazām mainījās, Bet Ligitas Zepas pārliecība mainījusies nav - arī šodien viņa būtu gatava stāvēt barikādēs par savu valsti un savu valodu.
Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Ceturtais stāsts ir par mediķa aptieciņu. “Mani sauc Astra Zdanovska. Barikāžu laikā 1991.gada janvārī man bija 35 gadi, es strādāju Gaiļezera slimnīcā par medmāsu Fizioterapijas nodaļā," iepazīstina Astra Zdanovska. Astra bija viena no daudziem mediķiem, kas atsaucās aicinājumam dežūrēt barikādēs. Darbs slimnīcā bija pa dienu, vakari un naktis taču brīvi! “Protams, man bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām,” atminas Astra Zdanovska. Mediķa aptieciņa bija Astras Zdanovskas sabiedrotais visas barikāžu nedēļas garumā. Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī “ātrie”. Par laimi, todien mediķu palīdzību nevienam nevajadzēja. “Sēdējām divatā ar dakteri, un tur bija kolosāli! Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca,” Astra Zdanovska. Mierīga izrādījās arī otrā dežūra, kur Astra kā medmāsa kopā ar ārstu dežūrēja uz kuģīša Zaķusalā. “Dakterim bija liela soma ar medikamentiem un sistēmām, es biju asistente, un tā nu mēs tur abi sēdējām. Tā bija ziema, un tā bija kārtīga ziema. Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību. Bet nekas nenotika, un uz nakts pusi sāka gribēties gulēt,” turpina Astra Zdanovska. Bet visdramatiskāk izvērtās Astras Zdanovskas trešā dežūra, kurai viņa pieteicās pati uz savu galvu. “Nolēmu: ko es te mājās sēdēšu, gāja karsti, iekrita 20.janvāris. Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem,” atklāj Astra Zdanovska Doma baznīcā bija ierīkots medpunkts un vieta, kur barikāžu sargiem apsildīties un iedzert tēju. Tur bija arī Astra brīdī, kad sākās Iekšlietu ministrijas apšaude.
Pirms 30 gadiem 13.janvāris bija svētdiena, un uz manifestāciju Daugavmalā todien sanāca apmēram pusmiljons cilvēku. Šī manifestācija ievadīja barikāžu laiku, kad cilvēki vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Tas bija laiks, kad pilnīgas pārliecības par izraušanos no PSRS ķetnām vēl nebija. Katram no barikāžu sargiem ir savs subjektīvs atmiņu stāsts, kas kopā veido plašo barikāžu mozaīku. Trešais stāsts – par Augstākās padomes caurlaidi. Airai Andriksonei no barikāžu laikiem vienīgā liecība, kas ir saglabājusies, ir caurlaide ieejai Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā, jo dažas dienas barikāžu laikā viņa tur pavadīja. Airai tolaik bija 40 gadu, viņa strādāja zinātniskās ražošanas apvienībā “Aerosols” un augstā līmenī nodarbojās ar kalnu tūrismu. 13.janvāris ir viņas vārdadiena, un pēc manifestācijas Daugavmalā viņa draugus kalnos kāpējus bija uzaicinājusi uz svētku vakariņām. Bet daļa neieradās. “Tas bija laiks, kad man mājās nebija telefona. Tāpēc neviens nevarēja piezvanīt un pateikt, ka neieradīsies. Vienā brīdī mums ienāca prātā ieslēgt radio, un tad izdzirdējām, kas notiek – ka tautu aicina pulcēties. Vārda tiešā nozīmē ķērām visas rasola bļodas, karbonādes, vēja kūkas un visu citu cienastu, kas bija uz galda un ledusskapī, un devāmies uz Zolitūdes staciju. Paspējām uz priekšpēdējo vilcienu. Visi bijām aktīvie tūristi un devāmies uz republikānisko tūristu klubu Skārņu ielā 22,” atminas Aira Andriksone. Tūristu klubā jau bija izveidojies neliels štābs, un kluba direktors bija saņēmis uzdevumu izveidot tādu kā alternatīvo sakaru sistēmu pie visiem Rīgas stratēģiskajiem objektiem – Ministru padomes, radio un televīzijas, telefoncentrāles un citur. “Tā kā es arī mācēju darboties ar šo rāciju, es pieteicos. Mans postenis iekrita Tautas frontes bēniņos. Tā nu dažas dienas es pavadīju tur pie rācijas,” turpina Aira Andriksone. Kad nāca rīkojums, ka rāciju sistēma vairs nav vajadzīga, Aira Andriksone uzzināja, ka tiek meklēti papildspēki Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā. Tā par viņas mājām uz vairākām dienām kļuva viena no tagadējām Saeimas komisiju ēkām. Saspringtā režīmā Aira Andriksone Augstākās padomes Operatīvajā štābā nostrādāja līdz 20.janvārim – bez gulēšanas, neizejot ārpus telpām. Izturēt palīdzējis lielais kalnu rūdījums. Atļauju uz brīdi doties mājās atpūsties viņa saņēma liktenīgajā 20.janvārī, kad vakarā sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Cauri Bastejkalnam atpakaļ uz Augstāko padomi Aira devās burtiski desmit minūtes pirms apšaudes.
Tieši pirms 30 gadiem nacionālās atmodas kulminācijā 1991.gada janvāra barikādes pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, kuri vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Otrais stāsts par tolaik ekskluzīvu mobilā telefona priekšteci “Romualds Ražuks, barikāžu laikā – Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs. Šeit, manās rokās, ir priekšmets, kas stāvēja Tautas frontes automašīnā,” iesāk Romualds Ražuks. Šādas rācijas tolaik parasti bija policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnās. Un viena – arī Tautas frontes kā ietekmīgākās tā laika tautas kustības līdera un Nacionālās pašaizsardzības komisijas locekļa Ražuka dienesta auto. “Tas ir mūsu mobilo telefonu priekštecis. Saruna tika raidīta radio viļņos, tad sasniedza centru Rīgā un no tā centra jau pa fiksētām vadu telefona līnijām varēja sasniegt jebkuru abonentu,” skaidro Romualds Ražuks. Lai gan aparāts bieži lūza, sakari bija slikti un reizēm pat varēja nejauši dzirdēt citas sarunas, šis radio telefons bija operatīvākais saziņas līdzeklis, braucot automašīnā laikā, kad nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. “Izmantojām, piemēram, pēc 13.janvāra trauksmainās nakts, no rīta, braucot uz manifestāciju, kas Rīgā bija paredzēta plkst.14. Es dzīvoju Jūrmalā, un sarunas pa ceļam notika, pateicoties šim radio telefonam. Jo īsti nevarēja saprast, kas būs – vai armija atļaus pusmiljonam cilvēku sanākt, vai mūsu plāns neīstenosies. Pateicoties šai ierīcei, biju drošs, ka viss notiek,” atklāj Romualds Ražuks Pārsvarā gan Ražuks ar kolēģiem kā barikāžu organizatori atradās Tautas frontes ēkā Vecpilsētas ielā, un saziņa bija balstīta uz parasto telefonu un Latvijas Radio, kam bija izšķiroša nozīme Daugavmalas manifestācijas un tālāk barikāžu koordinēšanā.
Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja valsts brīvību pret militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Tā bija nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem, kad, Latvijas Tautas frontes aicināti, cilvēki izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Pateicoties tūkstošiem iesaistīto, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu neizdevās. Līdz pat 20.janvārim šajā laikā raidījumā „Pēcpusdiena” mēs turpinām sižetu sēriju, kuros ar barikāžu dalībniekiem un organizatoriem sarunājas Latvijas Radio jaunie žurnālisti. Šodien ar vienu no barikāžu organizatoriem, Latvijas Tautas frontes domnieku no Jēkabpils – Jāni Lāci – sarunājās Karina Važnaja. „Mēs apzinājāmies, ka ļoti riskējam ar savu dzīvību, veselību, bet tajā pašā laikā mēs nevaram atkāpties, jo mums bija jānosargā brīvība,” atmiņās dalās Jānis Lācis. Šodien fotohronists Jēkabpils pašvaldībā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Bet pirms 30 gadiem Jēkabpils rajona padomes deputāts, Tautas frontes Jēkabpils domnieks, viens no barikāžu organizatoriem. „Nē, mēs nebijām negatavi. Ziniet, saka – latviešu dziesmotā revolūcija, kaut kas gatavu ielika rokās, tā sagadījās… Nē, tas bija konsekvents, nopietns organizatoriskais darbs līdz šai X stundai. Un šī X stunda tika atklāta konkrēti 13.janvārī manifestācijā.” 13.janvāris – diena, kad Rīgā Daugavmalā pucējās pusmiljons cilvēku - iegūlusies Jāņa Lāča atmiņā kā ļoti spēcīgs un vienojošs brīdis. „Tur valdīja īpaša atmosfēra. Neviens nelikās svešs. Visi sveicinājās un smaidīja. Visi bija priecīgi, neviens jau par tām briesmām, kas bija notikušas Lietuvā, tobrīd nedomāja. Un visi bija gatavi tam, ka tai pašā vakarā jāsāk aizsargāt Rīgu un valstiski svarīgus objektus. Un tās cilvēku čalas, tās dziesmas, tas kopums, plakāti, uzsaukumi un Latvijas karogi. Nevarēja ābolu nomest, viņš nenokristu uz asfalta, bet kādam rokās vai uz galvas.” Turpmākās dienas pavadītas saspringtā organizatoriskā darbā. „Gulēts jau gandrīz netika nemaz. Kad es biju Jēkabpils rajona padomē, komplicējām nakts dežūras, organizējām cilvēkus uz Rīgu, pats pa Rīgu un Jēkabpili. Mums bija lielais televīzijas tornis, Zaķusala. Jēkabpilieši bija aktīvi, cilvēku mums bija daudz. Pat nevarējām nodrošināt visu cilvēku aizkļūšanu uz Rīgu. Mēs pat devām cilvēkus uz citiem svarīgajiem objektiem. Vācām pārtiku. Caur Jēkabpils cukurfabriku meklējām cukuru. Meklējām produktus, drēbes, gāzmaskas. Netika aizsūtīts neviens nepilngadīgais, neviens netika aizsūtīts pliks vai ar varu. Visi bija reģistrēti žurnālā – vārds, uzvārds, kontakti. Nespieda dežūrēt ilgu laiku, bija maiņas. Autobusi gāja un mainīja cilvēkus ik pa diennaktij.” Jānis Lācis piedalījās arī dežūrās, tās nav bijušas vieglas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām un skarbajiem laika apstākļiem, cilvēku izturība bijusi apbrīnojama. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="910" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} „Nogurums bija drausmīgs. Vienu nakti mums paziņoja, ka jābūt uzmanīgiem, Daugava vēl nebija aizsalusi, un ļoti iespējams, ka Krievijas desanti izsēdināti uz Daugavas, un ieņems Zaķusalu, nāks uzbrukumā. Mēs arī intensīvi izvietojām dzeloņstieples un ar ko vien var barikādējām krastmalu, un pašiem jāstāv. Ugunskurus nevar īsti kurināt, jo redzēs, kur mēs atrodamies. Tonakt bija kādi mīnus desmit grādi, Daugava vaļā, un no Daugavas pūš mums virsū miglu. Un tā migla ir slapja, tā nāk mums pāri, un mēs visi esam tādi kā šokolādes glazūru aplietas figūriņas. Kad beidzās mūsu maiņa, aizgājām līdz tornim, man mugurā bija tā saucamā krievu pufaika, latviski – vatenis, tad es viņu noņēmu nost kā skafandru. Noņēmu, uzliku, un viņa nesabruka, bet stāvēja pārledota visa. Bet neslimojām. Viss gāja ar ugunskuriem, ar tējām. Un visam pāri patriotisma dzinulis, kas mūs dzina uz priekšu, saglabāja veselību, kaujas sparu, ko mēs parādījām. Un nav veltīgi, jo šodien valsts karogs plīvo!” Jānis Lācis, kurš ar fotogrāfiju bija aizrāvies jau kopš bērnības, fotogrāfijās dokumentēja arī tā laika notikumus. „No pašām barikādēm, gan no Jēkabpils kā organizējamies, gan no Rīgas. Bet nebija tik liels mērķis, kā šodien es to saprotu, ka fotoaparātam bija jābūt katru minūti pie rokas. Bet bija vairāk domas un darbi organizēšanā.” Pēc barikāžu beigām, bijis gandarījums par paveikto, tomēr iekšējā miera sajūta nemaz tik ātri neiestājās. „Liels etaps bija līdz augusta pučam. Var teikt tā, ka kad karavīram beidzas karš, tad vēl īsti nevar mieru rast. Un es apzinājos visas briesmas, kas varēja draudēt man, manai ģimenei, manai tautai un manai valstij. Pēc barikādēm mēs tāpat nejutāmies īsti droši, jo mēs gaidījām arī šo puču. Mēs zinājām - būs! Tik viegli šī vara nepadosies! Tas ir tas emocionālais pārdzīvojums, prieks par sasniegto, bet aizvien, kā mēs sakām, pulverim jābūt ir sausam.” No 1994. līdz 98.gadam Jānis Lācis bija Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs. Kopā ar domubiedriem piedalījies Zemessardzes dibināšanā, un vēl šodien ir Zemessardzes 56. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieks. Un nu jau teju 20 gadus Jānis aktīvi iemūžina fotogrāfijās Jēkabpilī, un kā saka vietējie, bez viņa nav iedomājams neviens notikums un pasākums Jēkabpilī. Jānis Lācis katru gadu dodas uz barikāžu atceres pasākumiem Rīgā, kā arī organizē kopīgus braucienus no Jēkabpils. „Tas ir tā iegājies, kā ir 4.maijs, 18.novembris, mums ir 13.janvāris – barikāžu sākums. Un mēs braucam uz Zaķusalu katru gadu.” Šogad ierobežojumu dēļ publiski pasākumi nenotiek, tomēr Jēkabpilī tiek organizēta jēkabpilieša Daiņa Ormaņa barikāžu laika fotogrāfiju izstāde, kas būs apskatāma tiešsaistē un brīvdabā Jēkabpils Vecpilsētas laukumā.
Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Turpmākās divas nedēļas programmā “Labrīt” izstāstīsim desmit no tiem. Un uz šiem stāstiem paraudzīsimies no neierasta leņķa – caur desmit barikāžu laika priekšmetiem, kas joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā. Pirmais stāsts – par gāzmasku kamazā Jāņmuižnieks Māris Lībietis barikāžu laikā strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru. Lai tiktu līdz stāstam par gāzmasku, vispirms neliela priekšvēsture. Par to, ka Rīgā cels barikādes, Māris uzzināja pēc 13. janvāra manifestācijas Daugavmalā, kas pulcēja teju pusmiljonu cilvēku. No tās atbrauca Jāņmuižas skolas saimnieks Indriķis Liepiņš. “Viņš teica: puikas, nu ir ziepes, Lietuvā ir jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!” stāsta Māris Lībietis. Cēsu puses ļaudīm bija uzticēts sargāt Ministru padomi (tagadējo Ministru Kabinetu). Pirmdienas rītā savas smagās mašīnas darbināja arī Māris Lībietis ar kolēģiem. “Krāmējām iekšā pamatblokus – tie bija skolas pamatbloki, vecākais meistars ar krānu iekrāmēja un palaida mūs Rīgas virzienā. Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar kamaziem,” turpina Māris Lībietis. Pamatblokus izmantoja barikādēm, bet Māra jauno “kamazu” iesprostoja starp citiem “smagajiem” tieši pie Augstākās tiesas durvīm. Pirmā diena pagāja mierīgi. “Vakarā atnāca Godmanis, uzaicināja uz vakariņām. Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām,” atklāj Māris Lībietis. No barikāžu laika Mārim Lībietim joprojām saglabājusies viena dakšiņa, kā arī jau pieminētā gāzmaska. “Vienā brīdī manā mašīnā parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Tās mums vēl ir palikušas,” atminas Māris Lībietis. Kurš tās ielika mašīnā, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē. Lietot gan to, par laimi, nenācās.
Valsts svētku nedēļā turpinām stāstus par augstākā Latvijas valsts apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa – saņēmējiem. Šodien dodamies uz Zemgali, uz Iecavu, kur dzīvo bijušais policists Agris Kociņš. Viņš Triju Zvaigžņu ordeni saņēma kā viens no astoņiem Bauskas miličiem, kas 1991.gada 20.janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju OMON uzbrukuma laikā. “Tā būtu tā Māra! Nu, nāciet iekšā!” Agris Kociņš priecīgi saka, atverot sava Iecavas dzīvokļa durvis. Gaitenī mani laipni sveicina Agra sieva Aija un aicina nenobīties no ģimenes mīluļa Lakija – varena izmēra kaķa, kurš pēc brīža gurdi iznāk atrādīties ciemiņam. “Viņš tāds, zini, ar raksturu...” brīdina Agris. “Re, patīk, patīk, citiem tā nenāk klāt...” viņš nosmejas. Esmu apstiprināta. Ar Agri piesēžam virtuvē un sākam sarunu ar to, kāpēc viņš vispār tajā 1991.gada janvāra naktī bija Iekšlietu ministrijā. Agris Kociņš ir zemgalietis – skolā savulaik mācījies vēl Rundāles pils telpās, pēc armijas 1989.gadā sāka strādāt Bauskas milicijā. Barikāžu laikā viņam bija 21 gads. “Divdesmit viens, martā palika divdesmit divi,” viņš precizē. Sargāt Iekšlietu ministriju 1991.gada janvārī Bauskas miliči pieteicās brīvprātīgi. “Varu pateikt par sevi personīgi – mēs visi bijām ar pagoniem, un mums bija jāpieņem lēmums. Nu, ir tā ministrija jāaizstāv! Tā ir mūsu ministrija, pareizi? Tātad jāaizstāv. Un to arī darījām. Braucām brīvprātīgi uz Rīgu un aizstāvējām,” viņš noteiktā balsī saka. Liktenīgajā maiņā viņi bija astoņi. Trijiem biedriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra jau deviņdesmitajos gados, Agrim Kociņam un pārējiem četriem – tikai 2008.gadā. “Pirmie ordeni saņēma tie, kas bija smagi ievainoti – nu jau nelaiķis Jānis Jasevičs, Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais,” atminas Kociņš. Par sev piešķirto ordeni viņš uzzināja darbā. “Tas bija kaut kur ap pusdienlaiku. Man nebija ne jausmas, ka man ordenis piešķirts, vienkārši kolēģis piezvanīja un apsveica,” viņš atceras. Kolēģis Agra vārdu bija ieraudzījis oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Sākumā šķitis, ka tas ir joks – kopš 1991.gada barikādēm taču bija pagājuši jau 17 gadi. Bet jau 90.gados visi Iekšlietu ministrijas aizstāvji bija saņēmuši Iekšlietu ministrijas atzinības, tāpēc rūgtuma par tik ilgi nākušu ordeni neesot bijis. “Tāds mazs pārsteigums jau bija, ka pēc tik daudziem gadiem valsts ir novērtējusi tos visus notikumus... Gandarījums bija, ka no valsts saņemts tāds augstākais apbalvojums,” atzīst Kociņš. Saņemt ordeni viņš devās kopā ar sievu Aiju. Viņi bija apprecējušies tikai pusgadu pirms barikādēm. “Kā es vienmēr ar humoru saku... nē, bez humora, nopietni – viņas nopelns arī tajā visā ir. Viņas pārdzīvojumi un viss pārējais... Tā nu braucām kopā saņemt,” viņš uzsver.
Poézia môže aj do témy mužnosti priniesť inšpirujúce momenty. *** Ak sa vám páči obsah, ktorý tvoríme, a chcete našu snahu oceniť a pomôcť tomuto projektu napredovať, vášmu daru budeme vďační na: SK0283605207004206569938
«Barikāžu laikā skatījos televīzijā šaušanu Bastejkalnā, redzēju, kā žurnālisti riskē ar dzīvību, filmē - man šķita, ka tā ir heroiska profesija un gribu tajā strādāt. Pēc pirmā gada žurnālistos bezkaunīgi paziņoju, ka gribu būt tas, kuru intervē, nevis tas, kurš intervē. Mans sapnis ir piepildījies» - tā intervijā saka mūsu viesis, populārs un starptautiski pazīstams dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Šīs nedēļas raidījumā Kārlis ir mūsu viesis.
Link to bioRxiv paper: http://biorxiv.org/cgi/content/short/2020.08.24.265827v1?rss=1 Authors: Prasad, P., Prakash, S., Sahu, K., Singh, B., Shukla, S., Mishra, H., Khan, D. N., Prakash, O., Bhatt, M., Barik, S., Asif, M. H., Sawant, S. V., Jain, A., Bag, S. K. Abstract: COVID-19 leads to a global emergency that causes more than 7 million causalities until mid-August throughout the world. In India alone, 2 million confirmed cases were reported that increased abruptly day by day with the lowest fatality rate. The availability of a large number of Severe Acute Respiratory Syndrome Coronavirus-2 (SARS-CoV2) genome in the public domain provides a great opportunity to study mutational changes in COVID-19 genomes in Indian populations. In this study, we sequenced the genomes of SARS-CoV2 viruses isolated from 47 individuals from 13 districts of Uttar Pradesh (UP), the largest state of India using Third Generation Sequencing Technology. We further did the phylogenetic clustering of UP state of Indian SARS-CoV2 genomes revealed a perceivable point that no UP samples were aligned on the USA defined clade where the fatality rate is high. We also identified 56 distinctive Single Nucleotide Polymorphism variations in UP state that majorly clustered into two groups which shows the deleterious effects on the genome. Additionally, we conducted the mutation analysis of the 2323 SARS-CoV2 genome of different states of India from the Global Initiative on Sharing All Influenza Data (GISAID) where we find ~80% unique mutations rate in each sample of the Indian population. Thus, this is the first extensive mutational study of the largest state of Indian populations in which we report the novel deleterious SNPs in virus genome along with the other states which access the less infectious form of SARS-CoV2 genome through synonymous to nonsynonymous mutation variation. Copy rights belong to original authors. Visit the link for more info
Bovaryné ezúttal Delacroix A Szabadság vezeti a népet című festményére volt kíváncsi. Tudjátok, amelyiken a félmeztelen nő töri az utat a barikádon, kezében a francia trikolorral, oldalán egy kisfiúval. Nos, ez a kép épp 190 éves, az akkori úgynevezett júliusi forradalom után festette a mester. A mai napig a Louvre egyik legnézettebb műalkotásának számít. Miért? Topor Tünde művészettörténész avatja be a Madame-ot a festmény titkaiba. Bovaryné ezután arra volt kíváncsi, hogy milyen manapság nőnek lenni a barikádon? Hiszen a koronavírus okozta életmódváltás megsokszorozta a női teendőket. Milyen a nyarunk, és hogyan készülünk az őszre? Munk Verával még akkor elemeztük a helyzetet, amikor az Index főszerkesztő-helyettese volt. Azóta, egy hete, beadta a felmondását 80 kollégájával együtt, erről biztosan sokan, sokat hallottatok. Ő is a barikádra került. És így a Madame-ot is megcsapta a történelem szele… Szóval milyen is egy nő élete a barikádon? Szederkényi Olga kulturális hangjátéksorozatában sok kérdésre kapunk választ. Hallgasd meg a Bovaryné másik élete legújabb epizódját.
İmâm Kastalânî Hazretleri'nden rivâyet olundu ki: Kim, Cuma geceleri Fîl Sûresi'ni bin kere okur ve bin kere de Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ne salavat okursa; o kişi Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ni rü'yâda görür. (Saâdetü'd-Dareyn, 526.s.) Ayrıca kim, Fîl Sûresi'ni yazar ve üzerinde taşırsa; düşmanlara karşı büyük bir koruma altına girmiş olur. Düşmanları aslâ ona kötülük yapamazlar. Düşmanlarına karşı Allâhü Te'âlâ Hazretleri ona yardım eder. Hasan Basrî Hazretleri'nden rivâyet olundu. Buyurdular ki: “Kim, Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ni rü'yâda görmek istiyorsa; dört rek'at namaz kılsın. Namazın her rek'atinde Fâtiha-i şerîfeden sonra zammi sûre olarak şu dört sûreyi okusun: Duha, İnşirah, Kadir, Zilzâl. Namazda ka'de-i âhire (son oturuşa) oturduğu zaman; Ettehıyyatü'den sonra Salli ve Barik dualarını yetmiş kere okusun. Sonra selâm versin. Uyku basıncaya kadar hiç konuşmasın. Hep Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ne salât-ü selâm okusun. Bu kişi Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ni rü'yâda görür. Her kim iki rek'at namaz kılar. Her bir rek'atte Fâtiha-i şerîfe ve İhlâs sûresini iki yüz kere okur. Namazı bitirdikten sonra üç kere; “Ya Allâh ya Rahman ya Muhsin ya Mucmil ya Mun'imu ya Mutefaddılü…” der. Sonra bu isimleri beyaz bir kâğıda yazar. Ve uyurken başının altına koyarsa muhakkak Peygamber (s.a.v.) Efendimiz Hazretleri'ni rü'yâda görür. İmam Senûsî Hazretleri “Mücerrabât”ında ve İmam Hâruşî Hazretleri de “Künûzü'l-Esrâr” kitabında zikretmiştir. Veya iki rek'at namaz kılar. Her re'katte İhlâs Sûresi'ni yüz kere okur. Yukarıdaki duaya şunu ekler: “Erinî veche Muhammedin Sallallâhü aleyhi ve sellem” “Allâh(c.c.)'ım Muhammed Mustafa (s.a.v.) Hazretleri'nin mübârek yüzünü bana göster!” diye dua eder ise Peygamber (s.a.v.)'i rü'yada görür. (Yusuf Nebhâni, Saâdetü'd-Dareyn, 526-527.s.)
Link to bioRxiv paper: http://biorxiv.org/cgi/content/short/2020.05.18.101147v1?rss=1 Authors: Bermudez-Martin, P., Becker, J. J., Fernandez, S. P., Costa-Campos, R., Barbosa, S., Martinez Gili, L., Myridakis, A., Dumas, M. E., Bruneau, A., Cherbuy, C., Langella, P., Chabry, J., Barik, J., Le Merrer, J., Glaichenhaus, N., Davidovic, L. Abstract: Background: Perturbations of the microbiota-gut-brain axis have been identified in autism spectrum disorders (ASD), suggesting that the microbiota could be involved in the development or maintenance of abnormal social and stereotyped behaviors in ASD patients. Yet, the underlying mediators and mechanisms remain unclear. We hypothesized that microbial metabolites produced by the gut microbiota contribute to behavioral deficits in ASD. We focused on p-Cresol, a microbial metabolite previously described as abnormally elevated in ASD patients. Methods: Wild-type mice were chronically treated with p-Cresol in drinking water to mimic intestinal exposure. We combined behavioral phenotyping, electrophysiology, microbiota 16S sequencing and fecal microbiota transplantations to decipher the consequences of p-Cresol exposure. Results: We showed that p-Cresol selectively induced behavioral alterations reminiscent of ASD core symptoms: social behavior deficits, stereotypies and perseverative behaviors, but no changes in anxiety, locomotion or cognition. We further showed that p-Cresol decreases the activity of dopamine neurons in the ventral tegmental area (VTA), a key brain region for social reward processing. In addition, we reveal that p-Cresol remodels the intestinal microbiome, impacting specific bacterial taxa associated with social behavior deficits and stereotypies. We further demonstrated that social behavior deficits are transferred to control mice after transplantation of microbiota from p-Cresol-treated mice. Finally, both social interactions and VTA dopamine neurons activity were normalized in p-Cresol treated mice after transplant of microbiota from control mice. Conclusions: Our study suggests that the microbial metabolite p-Cresol could be involved in the development of autistic behaviors through remodeling of the gut microbiota. Copy rights belong to original authors. Visit the link for more info
Noticia sistema Barik: https://www.deia.eus/2019/10/08/bizkaia/los-usuarios-de-barik-podran-pagar-sus-viajes-en-transporte-publico-con-el-movil#Loleido Formulario del INE para evitar la propaganda electoral: https://sede.ine.gob.es/oposicionPartidos/presentacion Enlace para presentar quejas y sugerencias porque lo anterior no va a funcionar como debería: https://serviciostelematicosext.minhap.gob.es/IG/ingenet2/menu.aspx Manual DNIe Remote: https://www.dnielectronico.es/PDFs/DNIeRemote_user_manual_v1_2_25.pdf Web requisitos Sede Electrónica Ayuntamiento Bilbao: https://www.bilbao.eus/unetsigner/index.jsp# Firefox monitor: https://monitor.firefox.com/ Título de Patrón de Embarcaciones de Recreo: https://www.boe.es/buscar/doc.php?id=BOE-A-2014-10344
Dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim, Vācijā tapušie tenora Jāņa Vītiņa ieraksti, Smiļģa ierunātā dzeja, 1954. gada ieraksts, kurā skan slavenā diriģenta un komponista Emiļa Melngaiļa runa saistībā ar viņa 80 gadu jubileju, dokumentēts Barikāžu laiks Rīgas ielās… un vēl neskaitāmi ieraksti, kas nu ir aptuveni viens miljons - tāds ir Latvijas Radio fonotēka arhīva materiāls. Kā un kādi ieraksti nonāk mūsu Radio arhīvā un kā tie te tiek glabāti par to saruna ar fonotēkas vadītāju Gunu Rāgu. Nobružātos brūnos vākos tērpta darba burtnīca ar ierakstiem par dziesmām, kas veltītas gan Staļinam, gan mežu stādīšanai, ir pieraksti par to, kas skanējis un krājies fonotēkā. Tā ir tikai viena liecība par radio skanošo vēsturi. Fonotēkas vadītāja Guna Rāga aicina mazā ekskursijā pa telpām, kur glabājas sendienu ieraksti, taču, tā kā tagad viss Radio rīcībā esošais skanošais materiāls tiek glabāts virtuālajā vidē, iesākumā par tām pērlēm, kas jau ir datorizētas un mūsu arhīvā ir tās senākās, unikālākās un vērtīgākās. Piemēram, Enriko Karuzo 1912. gada ieraksti. Pie vēsturiskām vērtībām ir jāmin ieraksti, kas nākuši no privātkolekcijām un dāvināti radioarhīvam: tāda ir Prezidenta Kārļa Ulmaņa runa, ierakstīta 1934. gada 18. maijā tūlīt pēc viņa nākšanas pie varas; tāds pats unikāls materiāls ir jau reiz šajā raidījumu ciklā atskaņotā dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim un Zemgalei. Padomju laikos slepenībā bija turēts arī ieraksts, kura kopija tagad ir, škiet, viena no izcilākajām Radio arhīva vērtībām, proti, Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg!”, kuras pirmatskaņojums un reizē arī radioieraksts notika 1944. gada 15. martā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Stāstu par šo ierakstu ir dokumentējusi mūzikas vēsturniece un bijusī mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina 1995. gadā raidījumā „Latvijas radio fonotēka - unikāls arhīvs” sarunā ar reto radio ierakstu saglabātāju – valodnieku Jāni Kušķi. Ierakstu, kurā dzied Reitera koris, Milda Brehmane - Štengele, Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, un pie ērģelēm ir pati komponiste Lūcija Garūta pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā atjaunoja Vācijā dzīvojošais latviešu komponists Longins Apkalns, un Atmodas laikā kantāte beidzot arī varēja skanēt Latvijā. Tagad visi ieraksti no platēm, magnetofona lentām un kompaktdiskiem tiek pārveidoti digitālā formātā un senajām skaņām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē – datorā. Šobrīd šādu digitālo ierakstu skaits ir ap vienu miljonu. Tagad lentas ir savietotas divās telpās piektajā stāvā. Turpat vīd arī nelielas koka saliekamās trepītes, pa kurām agrāk diendienā gar plauktiem vingroja fonotēkas darbinieces. Guna Rāga saka: „Vēsture te atpūšas.”
„Radionamā var iekļūt pa kādām 15 vietām. Pa tikpat daudzām var arī izkļūt. Varam izlīst pa lūkām. Izlēkt pa logiem. Varam tikt nolaisti no 5. stāva ar alpīnistu virvēm. Aiziet pa jumtiem,” tā atmiņās par Barikāžu laiku 1991. gadā raksta toreizējais radiožurnālists Aivars Berķis, kurš tolaik bija Latvijas Radio vecākais redaktors un Lauksaimniecības redakcijas vadītājs. Raidījumā atcerēsimies tā laika notikumus un sajūtas gan ēterā, gan pašā radiomājā. Atmiņās dalās bijušais Latvijas Radio vecākais redaktors Aivars Berķis, bijusī programmu direktora vietniece Dārija Juškēviča, radio tehniskie darbinieki Voldemārs Grāvis, Astrīda Vintere un Guntars Plūcis. Ieraksts raidījuma sākumā, kurā skan saruna ar talsiniekiem, kas uz Rīgu atveduši piena produktus, tapa 1991. gada 19. janvārī, kad barikāžu laikā toreizējā ziņu korespondente Māra Platace izgāja Doma laukumā aptaujāt tur sapulcējušos cilvēkus. Ugunskuri, visur esošā dūmu smarža, dziesmas, smagā tehnika, aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, spindzošas lodes, kritušie - tā barikāžu dienās bija dzīve ārpus radiomājas. Te iekšpusē – darbs cauri diennakti, bailes, pleca sajūta arī joki – īpašās sajūtas un notikumi, kurus atsaucam atmiņā. Gatavojoties ārkārtas situācijai, ja, piemēram, tiktu ieņemta radio ēka, vairākus ziņu redakcijas cilvēkus nosūtīja uz radio torņiem, no kurienes vajadzības gadījumā translētu ziņas. Radioļaudīm ir īpašas atmiņas un draudzība ir ar Aizputes vīriem, kuri tajās dienās sargāja ēku Doma laukumā 8. Toreizējā programmu direktora vietniece Dārija Juškeviča tajās dienās bija atbildīga par to, kas izskan ēterā. Kaut ko plānot nebija iespējams, visi sekoja līdz notikumu gaitai un attiecīgi ziņoja par tiem. Tāpat kā žurnālisti un diktori, tāpat darbojās, kā Dārija Juškeviča teica, „ābola otra puse”, jeb tehniskie darbinieki, kas strādāja pie skaņu ierakstu ruļļiem un uzmanīja, kas un kā skanēja ēterā. Līdz galam nenospēlēta opera un brīvi pieejamas sviestmaizes ielās, tādas ir Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītāja Guntara Plūča atmiņas. Viņš toreiz bija programmu dispečers. „Gluži bailes tās nebija, bet tā bija līdz šim nekad neizjusta sajūta,” tā saka radio centrāles maiņas priekšniece Astrīda Vintere. ”Man tas laiks šeit darbā asociējas ar milzīgu brīvības sajūtu,” tā stāsta mūsu vecākais inženieris Voldemārs Grāvis. Izrādās, tajās dienās varēja ēterā spēlēt gan ārzemju estrādi, gan nacionālpatriotiskās dziesmas, kas padomju laikā dzīvojošiem cilvēkiem bija aizliegtais auglis.
© 2020-2025 Ivy Podcast Discovery LLC
