Podcasts about latvijas republikas

Pagājuši 35 gadi, bet tās dienas saviļņojums joprojām ir tik spēcīgs, it kā tas būtu noticis vakar. 138 deputāti nenobijās no padomju varas draudiem, un nobalsoja – neatkarībai būt! 1990. gada 4.maijs. Ir pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu! “Aculiecinieks. Neatkarībai būt!” uz vēsturisko 4.maiju atskatās divi toreizējās Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Atmiņās kavējas Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns un toreizējā tautfrontiete, biedrības biedrības "4. maija deklarācijas klubs" prezidente Velta Čebotarenoka.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Grāmatniecības uzplaukuma laiks – tā raksturojams Latvijas Republikas 20. – 30. gadu periods. Par jaunajām iespējām un tradīciju turpinājumu, par aizrautīgiem profesionāļiem un spēcīgu nozares arodbiedrību, arī par grāmatniecības tiesisko un poligrāfisko bāzi, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Iepriekš aplūkojām, kā latviešu grāmatniecība izdzīvoja Pirmā pasaules kara laikā. Šoreiz raidījumā  interesējamies, kāda bija grāmatniecība Latvijas Republikas sākumposmā, kā attīstījās 30. gados līdz padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja grāmatniecības uzņēmumus.   Raidījuma eksperti – poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders izvadā cauri divām desmitgadēm, iezīmējot grāmatniecību Latvijas Republikā 20. – 30. gados, un nodēvējot šo periodu par grāmatniecības uzplaukuma laiku. Vairāk par projektu šeit:

Jāzepa Grosvalda fenomens nav tikai tīrās mākslas fenomens, arī svarīgs atskaites punkts mūsu kultūrvēsturē, - secina pētnieki pēc zinātniskajiem lasījumiem, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē. Konferencē „Meklējot Džo” pētnieki akcentēja gan Jāzepu Grosvaldu kā mākslinieku, gan pievērsās nozīmīgajai  Austrumu  tēmai Grosvalda daiļradē, gan viņa mantojumam mūsu un Vermlandes muzejā, iezīmēja laikmetu un laikabiedrus, izgaismojot arī sieviešu stāstus. Viena no zinātnisko lasījumu sesijām „Mantojums” notika angļu valodā, to vadīja Ieva Kalnača un tajā piedalījās kuratori no Vermlandes muzeja Kārlstadē Zviedrijā. Kurators Dans Spēgels raksturoja Vermlandes muzejā esošo Jāzepa Grosvalda darbu kolekciju, kā arī atklāja muzeja kuratora Helgi Kjellina saikni ar Latviju un Igauniju (1932.gadā Valters un Rapa izdod viņa rakstītu grāmatu „Latviešu māksla”). Vienā no attēliem Kjellina adrešu grāmata, tajā arī Līnas Grosvaldes adrese. Savukārt kuratore Fiffi Mirstrēma vēstīja par mākslas pieredzes un izpratnes perspektīvām, ko paver šī muzeja krājums. Viņas referāts „Kad vietējā  vēsture šķērso robežas” bija uzrunājošs un arī emocionāls. Nelielā sarunā konferences pārtraukumā Fiffi  Mirstrēma atklāja savu personisko sastapšanos ar Jāzepa Grosvalda mākslu. Ieskatu, kā Jāzepa Grosvalda darbi nonākuši mūsu muzeja kolekcijā, sniedz Aijas Zandersones referāts „Jāzeps Grosvalds Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: no meitenēm tautastērpos  līdz memoriālajai kolekcijai”. Lasījumu ietvarā arī laikmets un laikabiedri. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone pievērsa uzmanību Grosvaldēm, savukārt režisore un rakstniece Kristīne Želve izgaismoja Jāzepa Grosvalda sieviešu stāstus, kas atklājas, lasot Jāzepa dienasgrāmatas. Par Grosvaldu ģimeni un tās diplomātisko darbību ar lasījumu „Grosvaldu ģimene -  simbols diplomātu dinastijai ārlietu dienestā” uzstājās Iveta Šķiņķe no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas. Ginta Gerharde-Upeniece klātesošos aicināja uzdot jautājumus, tā lasījumu noslēgumā izvērtās rosinošas tēmas nākotnes pētījumiem par Grosvaldu dzimtu. Konference Jāzepa Grosvalda tēmu paplašinājusi, secina profesors Eduards Kļaviņš, viņš lasījumos pievērsa uzmanību „Harmonijas un disharmonijas dialektikai Jāzepa Grosvalda darbu stilistikā”. Zinātniskie lasījumi bija labi apmeklēti un ikvienam interesentam ļāva padziļināti iepazīt un no dažādiem skatu punktiem palūkoties uz Jāzepa Grosvalda personību un daiļradi, arī uz laikmeta kultūras un vēsturiskajiem kontekstiem. Jāzepam Grosvaldam veltītā izstāde „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 30.martam.

Daudzi vecāki piekritīs, cik labs mūsdienu pasaules “izgudrojums” ir tāda iestāde kā bērnudārzs. Bet paradums mazus bērnus atstāt bērnudārza audzinātāju uzraudzībā, kamēr vecāki dodas darba gaitās, radies tikai 20. gadsimtā. Taču ne tikai pieskatīšana vecāku prombūtnē bija priekšnoteikums pirmsskolas izglītības iestāžu radīšanai - arī vajadzība celt bērnu izglītības līmeni. Kāda ir bērnudārzu vēsture Latvijā? Par pirmsskolas izglītības vēsturi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, stāsta Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un arī pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā “Latvju bērnu dārzu māti”, un grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. Sodi skolās “Skolēni nedrīkst apmeklēt jaunatnei nepiemērotus izrīkojumus, jaunatnei neatļautas kinoizrādes, masku balles, dejas un izpriecu lokālus.” Šādi Latvijas Republikas skolu kārtības noteikumi tika izdoti 1936. gadā. Kādi bija skolēnu nedarbi un kādus sodus par tiem piemēroja, stāsta pedagoģijas vēsturniece Alīda Zigmunde, kura ir pētījusi skolēnu disciplīnas pārkāpumus un sodus Latvijas skolās starpkaru periodā. „Viļa Plūdoņa darbs bija autoritārs. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods (tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu) bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos  klases kaktos stāvēja pa divi trīs puikām. Nākamais soda mērs bija ieraksts dienasgrāmatā un visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu.” Tādas jurista, žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņas par dzejnieka un Rīgas 1.gimnāzijas pedagoga Plūdoņa darba metodēm savā pētījumā par  pārkāpumiem un sodiem Latvijas skolās 20. gadsimta 20.-30. gados ir fiksējusi RTU profesore, Rīgas Skolu muzeja muzejpedagoģe pedagoģijas vēsturniece Alīde Zigmunde. Runājot par vispārējiem soda mēriem tolaik Latvijas skolās Alīda Zigmunde min, ka tas augstākais sods bija izslēgšana no skolas, un tos pielietoja arī pat par grāmatu un burtnīcu bojāšanu. Bet kādi tolaik bija skolēnu pārkāpumi? Alīdas Zigmundes rakstā ir dramaturga Pētera Pētersona atmiņas par mācībām Franču licejā, kur viņš raksta, ka 20. gs. 30. gados pīpēšana kāda posmā skolā bija sasniegusi nepieļaujamu  pakāpi. Citās skolas bija novērojama tendence bojāt skolas inventāru - izsist logus, salauzt ūdens krānus, skolēni arī zaguši, kāvušies, viltojuši  skolas atestātus. Un vēl kāds citāts no Alīdas Zigmundes pētījuma par nedarbiem un sodiem skolās par skolnieču uzvedību  Rīgas 3. ģimnāzijā. "Tur klusumu klasē nav spējis panākt ticības mācības skolotājs mācītājs Jānis  Tēriņš, kurš reiz trokšņošanu nav varējis izturēt, pielecis kājās un  teicis, ka  klasi atstāt nāksies vai nu visām skolniecēm, vai arī viņam vienam. Uz ko klases vecākā  atbildējusi, ka  viņas ir daudzas, bet skolotājs tik viens. Un tā meitenes palikušas klasē, bet skolotājs  izgājis no telpas."

Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi, parasti saista ar 19.gadsimta septiņdesmito gadu sākumu. Šīs krāsas par savām jau 1870.gadā bija atzinuši latviešu studenti, kas pulcējās ap Ati Kronvaldu Tērbatā. Viņi šīs krāsas izmatoja tā sauktajos "Tērbatas latvju rakstniecības vakaros", lai pasvītrotu savu latvisko identitāti un stiprinātu nacionālo garu. 1873.gadā Rīgas Latviešu biedrība bija uzņēmusies rīkot Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus Rīgā un aktīvu atbalstu šī pasākuma organizēšanā piedāvāja esošie un topošie Tērbatas studenti, no kuriem lielāka daļa bija piedalījušies Tērbatas literārajos vakaros. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ par Dziesmu svētku karoga krāsām tika izvēlētas sarkanā un baltā. Tērbatas "vakarnieki" nodibināja studentu korporāciju "Fraternita Lettonia"”, taču par korporācijas krāsām tika atzītas nevis sākotnēji pieņemtās sarkanā un baltā, bet gan trikolors ar zaļu, zilu un zelta krāsu. Tā bija pirmā latviešu studentu organizācija, tādēļ uz Ameriku emigrējušie latvieši par savām nacionālajām krāsām izvēlējās tieši "Fraternita Lettonia" krāsas un sludināja tās par Latvijas karoga krāsām. Ņemot vērā Bostonas un Filadelfijas latviešu aktīvo līdzdalību dažādās demonstrācijās un mītiņos, zaļi-zili-zeltītais karogs tika ātri pamanīts un viegli atpazīts amerikāņu vidū kā Latvijas karogs. I Pasaules kara priekšvakarā sarkanbaltsarkanais karogs atguva savu nozīmi un kļuva par simbolu, kas stiprināja tautas nacionālo apziņu un kā vienojošu zīmi to sāka izmantot arī latviešu strēlnieku pulki, piem., Ziemassvētku kaujās 1916.gadā. Bez nacionālā karoga vairs nevarēja iztikt, tāpēc aktīvākajiem Latvijas idejas popularizētājiem bija jāpieņem svarīgs lēmums – vai nu pārņemt Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano karogu vai arī radīt pilnīgi jaunu karogu. Rakstnieks un dzejnieks Linadrs Laicens ierosināja, ka Latvijas karogam jābūt oranždzeltenam ar zaļu, jo "tautai karogs savās krāsās izsaka vai nu tautas esošās vai kārotās īpašības, vai arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. (..) Dzeltens – saule, zaļš – zeme; tātad - saule un daba. Un latvietim daba ir vistuvākā. Tātad arī simboliski šīs krāsas izteic latviešu krāsas. Pirmkārt: oranždzeltens ar zaļu dod lirisku krāsu saskaņu, kas adekvāta latviešu tautas dvēselei, kura arī ir liriska. Otrkārt: latviešu nacionālajos audumos šo divu krāsu variācijas ir ļoti bieži sastopamas, ja ne pilnīgi dominējošas. Treškārt: latvietis ļoti mīl sauli un zemi – zelta sauli un zaļu zemi; saule krāsā stilizējas ar oranždzeltenu, bet zemes lauki – ar zaļu". Savukārt tautā populārais atmodas dzejnieks Auseklis, aprakstot latviešu karogu, bija iedomājies vertikālu krāsu dalījumu – baltā krāsa būtu gar karoga kātu un sarkanā – gar ārējo malu. Gleznotājs Jāzeps Grosvalds 1915.gadā par latviešu nacionālo karogu piedāvāja atzīt balti-sarkani-baltu karogu – iespējams, tādēļ, lai latviešu karogu atšķirtu no Austrijas nacionālā karoga, kur sarkanbaltsarkanās krāsas bija vienādā platumā. Diemžēl balti-sarkani-balts karogs jau bija baltkrieviem. Tādēļ 1916.gadā Grosvalds no savas idejas atteicās un diskusijās atbalstīja vairākuma viedokli par sarkanbaltsarkanu Latvijas karogu. Viens no visaktīvākajiem Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem un sarkanbaltsarkanā karoga popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš. Viņš bija pirmais, kas izstrādāja karoga krāsu dalījuma proporcijas un aktīvi aizstāvēja karoga spilgti sarkano toni. Vadoties no 13. gadsimta Atskaņu hronikā dotā karoga apraksta, Lapiņš pieļāva iespēju, ka uz sarkanā karoga varējušas būt nevis viena, bet vairākas baltas svītras: "Sarkans ar baltu svītrots varēja nozīmēt vai nu strīpas vienlīdzīgā atstatumā viscaur, kā matrača drēbei, vai arī 3-5 baltas strīpas pa karoga vidu, vienalga – gareniski vai šķērsu. Tas būtu ļoti oriģināls karogs, bet krievu valdība to kvalificētu kā sarkano karogu un patvaldības laikā viņu vispār nevarētu rādīt. (..) Bez tam, sarkans karogs ar daudzām mazām strīpām likās nepraktisks, jo viņā būtu pārāk daudz vīļu. Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka karogam varētu ņemt pāris šauras baltas strīpas. Tāpēc 1916. gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. Estētikas likumi māca, ka lielumus zelta griezuma attiecībās atzīst par visskaistākajiem samēriem. Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīvāk." Tādējādi mēs Jāni Lapiņu varam uzskatīt par latviešu  nacionālā karoga idejas autoru. Lapiņa vēlēšanās bija šo sarkanbaltsarkano karogu ar sauli vidū popularizēt karavīru vidū un pēc sarunām ar strēlniekiem 1917.gada martā, līdz gada beigām visi strēlnieku pulku nacionālie karogi jau bija rotāti ar saules attēlu, līdzīgi kā to bija skicējis Lapiņš. Atšķirība bija tikai tā, ka strēlnieku pulku karogos saule bija iekombinēta pašā karoga augšā un no tās bija redzama tikai puse. Saule bija latviešu strēlnieku krūšu nozīme, tāpēc viņi labprāt to lietoja arī nacionālajā karogā. Lapiņš skaidroja, ka šos karogus var lietot gan ar saules attēlu, gan bez tā, jo, lai karoga lietošana ātrāk izplatītos visā Latvijas teritorijā, tam vajadzēja būt maksimāli vienkāršam. Tomēr diskusijas par Latvijas nacionālā karoga krāsām un veidolu turpinājās. Pirmais Pagaidu valdības dokuments, kas noteica valsts karoga lietošanu Latvijas teritorijā, bija iekšlietu ministra Miķeļa Valtera 1919.gada 3.martā Liepājā parakstītais "Rīkojums par valsts karoga lietošanu". Šis rīkojums sastāvēja tikai no diviem teikumiem: "Uz Latvijas valsts un pašvaldību ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs. Sods pēc kara stāvokļa noteikumiem." Satversmes Sapulce tikai 1921. gada 15. jūnijā pieņēma "“Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni"”, oficiāli apstiprinot sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas valsts karogu.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Dievturība ir Ernesta Brastiņa ar domubiedriem 1925. gadā izveidota latviešu reliģiska kustība, kuras sekotāji dēvē sevi par dievturiem. Tās pamatā ir latviešu folklorā un mitoloģijā rodamie priekšstati un to rekonstruējumi. Neraugoties uz dievturības adeptu pretenzijām to uzlūkot par senās baltu (arī indoeiropiešu, pirmskristīgās) reliģijas atjaunojumu, tā uzskatāma par jaunradītu tradīciju, kuras tapšanas vēsture, nozīmīgākās personas, mācība, rituālā prakse un apsolījumi ir labi zināmi, tā tiek pilnveidota un apcerēta. Dievturības agrīnā intelektuālā koncepcija radīta un attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, meklējot un izstrādājot kristietībai alternatīvu reliģiju, kas kalpotu par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu. Talsu novada muzeja pamatlicējs un pirmais direktors Teodors Dzintarkalns nerod meklēto latviskumu veicinošo harmoniju pilsētas dzīvē. Turpinot meklēt saskaņu sevī un apkārt, 1929. gadā no sava Talsu namiņa Dārza ielā 2 viņš pārceļas uz netālajiem Nurmuižas pagasta "Dzintariem". 1930. gadā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studenta Kārļa Sūniņa (1907–1979) un krāsotāja Borisa Lēvenšteina palīdzību "Dzintarus" viņš pārvērta par tautiska romantisma apdvestu ideālo latvieša mītni, cerot "uzcelt māju, kura būtu latviska svētnīca un arī mūsu tautas gara mantu atspoguļojums". Latvijas Republikas dienas laikraksts "Jaunākās Ziņas" Dzintarkalnu nosauc par "īpatni, kādu mūsu dienās reti kur citur var sastapt", kas savu namu pārbūvējis par īpatnējāko celtni Latvijā. Dzintarkalna nams kļūst par pirmo Latvijas dievturu svētnīcu. Mājas fasādi rotāja uzraksts: "Debesis gavilē, zemīte skan / Ai, kā šai pasaulē patīkas man!" Atverot "Dzintaru" durvis, labajā pusē ienācēju sagaidīja simboliska mājas atslēga, darināta no metāla un rotāta ornamentiem.  Mājas iekšieni rotā Kārļa Sūniņa sienas gleznojumi ar mitoloģiskiem motīviem, novērtēti kā mākslinieka plašākie un interesantākie gleznojumi, kas radījuši "bagātu un īpatnu ietērpu mūsu senām dievotām teiksmām" un latvju mākslu tuvina "ne vien latviskam veidam, bet arī latviskam saturam". Tēlnieks Arvīds Brastiņš Kārli Sūniņu ierindo latviskāko mākslinieku vidū un nosauc par "īstu latviešu baltās dvēseles tulku".  "Dzintaros" rotātas sienas, griesti, durvju ailas, mēbeles un gaismekļi. Mājas iekšiene dalīta svētnīcā un dzīvojamās telpās. Dzintarkalna mājā pulcējas Latvijas Dievturu sadraudzes Talsu draudze. Te viesojoties, Ernests Brastiņš slavē "Dzintaru" tautisko veidolu: "Tāda senlatviska iekārta kā jums, Dzintarkalna kungs, nav pat pie mums Rīgā, Dievturu draudzē!" Neīstenojas gan Dzintarkalna iecere mājā iekārtot privātu muzeju un Talsu mākslinieku gleznu galeriju. 1930. gadu sākumā valstī izvēršas diskusija par tautiska stila pielietojumu, brīdinājums no pārspīlētiem tautiskiem centieniem: ugunskrusta vai skujiņas uzlipināšana uz istabu sienām, rakstāmgalda piederumiem un citiem priekšmetiem vēl nenozīmējot nacionāla stila veidošanu, bet gan labas gaumes trūkumu. Tautieši tiek aicināti izmantot tautiskā stila elementus vienoti ar pārējo interjeru. Te nu Dzintarkalnam neko nevar pārmest, jo katra lieta darināta latvju stilā, veidojot vienotu ansambli. Māju apbrīnoja ciemiņi no tuvienes un tālienes. Vairāk par Kārļa Sūniņa gleznojumiem un nacionāli dekoratīvā stilu Talsu novadā varēs uzzināt ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Talsu novada muzeja izdotajā katalogā "Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā" (Sastādītāja Guna Millersone), ar ko plašāka publika tiks iepazīstināta šī gada 17. novembrī.

"Apņēmība man ir! Esmu enerģijas pilna un tiešām gatava strādāt. Nedomāju, ka vēlāk tas mainīsies, vienkārši politikai ir tendence tā kā drusku apstādināt kustību… Galvenais brīdis, kad vispār kaut ko var izdarīt, ir tad, kad tikko esi sācis strādāt. Jo tajā brīdī vēl neesi iejaukts visā priekšvēsturē un arī kaut kādās savstarpējās attiecību peripetijās, kas ir neizbēgamas, it sevišķi jau tādā valstī kā Latvija, kur ir mazs iedzīvotāju skaits," Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst jaunā Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"). Šajā intervijā – daudz par mākslu un politiku, un mazliet – arī par dzīvi un politiku...  Vilnis Vējš: Man prieks, ka tiekamies raidījumā, kas veltīts tieši vizuālās mākslas problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka vizuālā māksla dzīvo savu dzīvi diezgan neatkarīgi no tā, kas notiek institūcijās. Nav arī noslēpums, ka uzzinot par jūsu stāšanos amatā, mākslas aprindās bija pozitīva reakcija – varbūt cerības tiek liktas uz jaunu kursu, jaunām iniciatīvām, arī uz jūsu jaunajiem gadiem. Gribētu sākt ar jautājumu, kas izriet no jūsu iepriekšējās intervijas portālam "Delfi". Tai bija ļoti interesants noslēgums – jūs vēlējāties pastāstīt kādu pozitīvu piemēru no mākslas, muzeja vai institūciju dzīves, bet es to tā arī neuzzināju, jo tajā brīdī raidījuma vadītāji teica, ka laiks ir beidzies un paldies. Nu es labprāt gribētu uzzināt, kas bija šī pozitīvā ziņa. Agnese Logina: Būs diezgan izaicinoši tagad restaurēt savu domu gaitu tieši šajā kontekstā, bet, ja pareizi atceros, gribēju pastāstīt par to, ka kultūras nozarei, kurai esmu piederējusi jau ilgāku laiku un tagad man ir pienākums un gods būt šīs nozares ministrei, ir raksturīgi tas, ka tā ļoti kritiski spēj skatīties uz notiekošajiem procesiem kopumā, identificēt problēmas, saprast riskus, kas parādās, kā arī nākt klajā ar konstruktīviem, jēgpilniem risinājumiem. Un to jau šobrīd redzu savā darbā, satiekoties ar dažādām padomēm, kuru Kultūras ministrijas paspārnē ir visnotaļ daudz, tiekoties ar nozares pārstāvjiem. Neatceros konkrēto piemēru, kuru gribēju minēt, runājot par to, ka nozare ir identificējusi riskus un problēmas un pati jau nākusi klajā ar risinājumu, bet šobrīd minēšu vienu ļoti iedvesmojošu piemēru: tā ir kino nozare, kurā notikusi intensīva sadarbība starp Kino producentu asociāciju, Kino centru un citiem nozares pārstāvjiem – tā nākusi klajā ar jaunu ieviešamu nodevu satura izplatītājiem, satura radītājiem. Tas vēl tiek vērtēts darba grupās un potenciāli tiks arī ieviests. Tautā to var vienkāršoti saukt par "Netflix" nodevu, lai gan tai būs garāks nosaukums, kad tā tiks ieviesta, bet tas ir piemērs no dzīves, kas jau norisinās no šī gada februāra, lai izpētītu, kā tas strādā. Šāda nodeva eksistē jau septiņpadsmit Eiropas valstīs, un īsumā tā doma ir tāda, ka lielie satura radītāji maksā nodevu valstī, kurā strādā, vai nu radot saturu, vai papildinot konkrētās valsts budžetu ar konkrētu nodevu. Šis ir mehānisms, kas strādā citur, un tas man liekas ļoti pozitīvi – ka nozare pati nāk ar piedāvājumu – paskatāmies, vai tas mums arī šeit strādātu. Tas liek padomāt par to, vai arī vizuālās mākslas nozare nevarētu ieviest kādu mehānismu, kā savstarpēji sazināties, jo mans jautājums būs plašāks. Mākslinieki strādā pa vienam: parasti viņi strādā savās darbnīcās, ja nav darbnīcas, tad savās virtuvēs, vēl kaut kādās telpās, un faktiski ir lieli vieninieki. Kāds te būtu ieteikums nozarei uzvesties? Tas ir sarežģīts jautājums, jo, protams, kultūrā ir nozares, kuras jau pēc būtības ir kolektīvas – kino, teātris, mūzika. Lai kultūras notikums taptu, ir jāsadarbojas, kas, protams, uzreiz nozīmē to, ka ir jādibina kontakti, jāstiprina iekšējā nozare un tamlīdzīgi. Bet literātiem un vizuālajiem māksliniekiem ar šo ir drusku sarežģītāk, jo te nav nepieciešams strādāt kolektīvā. Eksistējošais mehānisms, kas jau ir – tās ir nozaru padomes Kultūras ministrijā, tāpat ir arī radošās savienības, bet jautājums ir par to, kas ir jāpilnveido. Man šobrīd nav tādas ātras atbildes. Vizuālās  mākslas nozarei priekpilna ziņa varētu būt tā, ka mana biroja vadītāja ir tieši no šīs nozares – tā ir Līna Birzaka-Priekule, un nozarei tās ir labas ziņas. Atradīsim jēgpilnus veidus, kā nodrošināt labāku vizuālās mākslas pārstāvniecību, jo Līnai šīs problēmas ir labi zināmas. Izvēloties biroja vadītāju un vispār savu komandu, man bija ļoti būtiski, lai man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas un kompetences un prasmes, kādu man nav. Lai mēs varam viens otru papildināt un es varētu pieņemt izsvērtus, saprātīgus lēmumus, ņemot vērā dažādas šķautnes. Ar Līnu kopā strādājām Rīgas domē, kad viņa šovasar bija viena no Rīgas Drosmes un prieka vasaras kuratorēm, esam arī iepriekš daudz saskārušās. Kopumā esmu ļoti priecīga par savu komandu, kurā ir dažādu nozaru profesionāļi. Es tieši iedomājos par Rīgas domi, kur jūs strādājāt Kultūras komitejā, un atmiņā nāk nesena diskusija, kas notika bijušajā Bioloģijas fakultātē – tajā tika apspriesti diezgan skandalozi gadījumi, kad par Rīgas pilsētas naudu organizēti kultūras pasākumi nevar notikt, jo citas struktūras kaut ko nesaprot un vienkāršas lietas kļūst nenormāli sarežģītas. Atceros burvīgos deviņdesmitos gadus, kad naudas droši vien mākslai bija vēl mazāk nekā tagad, bet visu varēja sarunāt – ar savu iniciatīvu varēja doties gandrīz jebkurās durvīs, stāstot, ko tu vēlies, un Oļegam Tillbergam, piemēram, izdevās no kaut kurienes izdabūt lidmašīnu, apgāzt to otrādāk un ierīkot tajā bišu spietu. Man liekas, ka šobrīd tas būtu gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka radošā procesa ceļā ir bezgalīga apgrūtinājumu rinda, kas nu nekādi nav saistīta ar mākslinieka tiešajiem pienākumiem. Vai jūsu atmiņā ir kāds gadījums, kad izdevies labi tikt galā ar tādām problēmām? Piekritīšu, ka tas tiešām ir sarežģīti. Tagad, reflektējot par savu laiku Rīgas domē, teikšu, ka tas bija ārkārtīgi piepildīts, intensīvs laiks, jo ienācām Rīgas domē pēc desmit gadiem ar Nilu Ušakovu, kas, protams, atstāja ļoti pilnu mantojuma šķīvi – nezinu, kā to labāk aprakstīt. Rīgas domei darba netrūks vēl simt gadu vismaz, jo tur ir tik daudzas lietas, kas nav sakārtotas un kuras ir jāsakārto un jāatrisina. Protams, saprotu arī šo sajūtu par pagātni, jo pirmais kultūras notikums, kurā es pati iesaistījos kā brīvprātīgā, bija kinofestivāls "Arsenāls": gāju tur kā brīvprātīgā, piedalījos, stundām ilgi skatījos filmas un "Arsenālam" bija ļoti raksturīga šī pieeja – ka sarunājam kaut kādas pilnīgi neprātīgas idejas, sākot ar festivāla vilcieniem, kas ir ballīšu vilcieni. Tās visas leģendārās ballītes! Tajās gan nepiedalījos, jo tajā laikā biju nepilngadīga. (smejas) Sāku iesaistīties "Arsenālā" tad, kad Augusts Sukuts pagāja malā un "Arsenāls" mainījās. Bet no otras puses, man pašai gan kā cilvēkam, gan kā politiķei, struktūra un izprotams, loģisks, caurskatāms process liekas pareizākais variants saistībā ar finansējuma izmantošanas caurspīdīgumu, jo mums ir jābūt skaidrībai, kur aiziet publiskā nauda, kas ir tie notikumi, kuriem tā tiek tērēta. Atbildot uz jautājumu par to, vai ir pozitīvas ziņas. Festivāla "Survival Kit" norise Vidzemes tirgū ir pozitīvas ziņas, jo tie birokrātiskie džungļi, kuriem festivāla rīkotāji izgāja cauri, lai šo vispār ieviestu – tas process bijis gadiem ilgs... "Survival Kit" komanda vienkārši ir pirmā, kas plūc augļus, bet Vidzemes tirgus teritorijas atdošana pilsētniekiem un jaunas elpas iedvešana tur nu jau manu bijušo kolēģu uzmanības fokusā bijusi vismaz no 2019. gada. Mana kolēģe un draudzene Alija Turlaja kā pilsētas aktīviste pie jautājumiem par to, ko darīt ar Vidzemes tirgu, manuprāt, strādā vismaz no 2018. gada. Tagad arī Inese Andersone, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja, ļoti aktīvi šim procesam pieslēdzās, un izdevās atrast veidu, kas nebija nesāpīgs. (..) Droši vien problēmas sakne ir 90. gadu avangardiskās idejas saistībā ar īpašumu pārvaldīšanu. Es tolaik vēl biju bērns, bet lēmumi, kas rezultātā radušies, tas, kā īpašumi ir saskaldīti – tas nav normāli, un tas tiešām rada ļoti daudz šķēršļu pasākumu organizēšanā. Dalītais īpašums sagādā ļoti daudz problēmu. Saruna pilnā apjomā teksta formātā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Ko mēs zinām par pastmarkām? Ka tas ir papīra taisnstūris ar robainu malu un līmes kārtu aizmugurē. Ka pastmarka ir jānolaiza un jāpiespiež pie pasta aploksnes, lai nosūtītu vēstuli. Ka pastmarkas var vākt sērijās un ievietot īpašos albumos-grāmatās, un šo kolekcionēšanu sauc par filatēliju. Daudziem nav noslēpums, ka pastmarka dzimusi Lielbritānijā: 1840. gada 6. maijā te tika izdotas pastmarkas ar nosaukumu "Penny Black". Bet vai pastmarku izgudrotājs Roulends Hills bija iecerējis, ka cilvēki pastmarkām iemācīs arī "runāt"? 20. gadsimta sākumā bija ierasts nodot svarīgu informāciju ne tikai ar vēstuli, bet arī ar pastmarkas palīdzību. Zīmogs, kas atrodas noteiktā leņķī uz vēlamās aploksnes daļas, varētu sniegt adresātam daudzveidīgu informāciju. Izdevēji kultivēja pastmarku valodu un izdeva oriģinālas pastkartes, kas palīdzēja sūtītājiem un saņēmējiem saprast vienam otru. Plaši bija izplatīts mīlnieku vidū. Ja pastmarku pielīmēji, kā ierasts, tas bija kā jautājums: "Vai varu cerēt?" Ja apgriezta kājām gaisā, tad: "Es būšu!" Ja pagriezienā pa kreisi, tad: "Mēs esam pieķerti!" Un tamlīdzīgi. Ikviens varēja izdomāt arī savu neatkarīgu šifru. Kā vēsta 1935. gadā izdotais Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla janvāra numurs, visnozīmīgāk pastmarkas "runā" spiegu rokās. Izrādās, ka pastmarkas tika izdotas kara pretizlūkošanas iestāžu vajadzībām un tika lietotas kā neuzkrītošs līdzeklis kara iestāžu spiegošanas dienestā. Šveice bija sen pazīstama ar pastmarku tirdzniecību. Tāpēc svešzemnieks tirgotājs netika uzskatīts par kaut ko neikdienišķu. Šādai pastmarku tirdzniecībai nevajadzēja ne lielu telpu, ne noliktavu, tāpēc nodarbi varēja ērti izmantot citiem nolūkiem. Pastmarku tirdzniecības vietas bieži kļuva par spiegu informācijas nodošanas punktiem.  Ar šo preci – pastmarku – varēja neuzkrītoši nosūtīt dažāda veida ziņas: līmējot markas uz atsevišķām lapām, dažādi grozot tās uz aploksnes, nolokot kādu tās stūri un tamlīdzīgi. Londonā tika izdotas speciālas pastmarkas, uz kurām varēja rakstīt ar neredzamu tinti. Saņēmējs, noņemot [pastmarku], tekstu varēja izlasīt. Pastmarkas ir spējušas apturēt pat karadarbību! Anglija Pirmajam pasaules karam bija sagatavojusies ātrāk nekā Vācija. Vācijai pirmajās kara nedēļās nebija kaut cik prasmīga spiega Anglijas teritorijā. Šim uzdevumam piekrita jūras leitnants K. Lodijs. Pateicoties savām spējām un angļu valodas zināšanām, viņam izdevās iekļūt Anglijā un no 1914. gada augusta līdz decembrim ievākt svarīgas ziņas. Ziņu pārsūtīšanai uz Vāciju viņš izlietoja pastmarku kolekcijas, par ko angļu pretizlūkošanas iestādēm nebija ne jausmas. Šādā veidā viņš informāciju nosūtīja arī uz Oslo, Holandi, Stokholmu, Šveici... Kara autoritātes ir pārliecinātas, Lodija darbībai liela loma bija daudzu uzbrukumu apturēšanai. Taču 1914. gada 6. decembrī viņš tika pieķerts un ar kara tiesas spiedumu nogalināts. Sūtītājs bija miris, bet pastmarka turpināja "runāt", kamēr nonāca galapunktā. Padomju laikā Latvijā daudzi pastmarkas otru pusi izmantoja, lai nosūtītu informāciju, kuru bija bīstami atklāti rakstīt, jo vēstules mēdza pārbaudīt. Reizēm vēstules saņēmējs, pat nesaņēmis vēstuli, varēja kļūt vainīgs un apdraudēts. Ja vēstule nāca no ārzemēm un, nedod Dievs, pastmarkas otrā pusē bija kaut kas uzķeksēts... Vai arī Latvijas pirmā pastmarka "runā"? Latvijas Republikā pirmā pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī (apritē izlaista 19. decembrī). Pastmarkas otrajā pusē ir fragmenti no vācu kara kartes. Diemžēl tas nav kalpojis informācijas nodošanai, bet gan radies papīra taupības nolūkos. Pirmās Latvijas Republikas pastmarku drukai izmantoja 11 tūkstošus Vācijas impērijas armijas ģenerālštāba karšu lokšņu. Uz vienas puses pastmarka, uz otras – karte... Pastnieki pirms pastmarkas līmēšanas mēdza pasta kantoros iesmiet: "Ar baudu spļaujiet un līmējiet!"

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Vai zini, ka mūzikas lielajām klasiskajām formām visbiežāk sākumā ir kāda priekšspēle? Uvertīra operai, kurā var parādīties jau tālākās varoņu tēmas, ievads simfonijai vai koncertam un tā tālāk… 2022. gadā orķestrim Kremerata Baltica svinējām 25 gadu jubileju. Un arī šiem vētrainajiem gadiem bija ne mazāk vētraina uvertīra! Ir 1993. gads. Latvija ir atkal neatkarīga valsts un grasās svinēt savu 75. gadskārtu. Esmu pieņēmusi Latvijas Republikas vēstnieka Jāņa Petera aicinājumu kļūt par kultūras atašeju vēstniecībā Maskavā, un nu mēs abi sēžam un gudrojam. "Lūdzu, kaut ko lielu!" saka dzejnieks. Jā, mums ir jāpārsteidz Maskava. Viegli pateikt. Nolemjam, ka mēģināsim. Labi, ka man toreiz nebija vēl ne jausmas par starptautisko mūzikas menedžmentu un Peteram jau nu ne tik. Bet tik daudz es sapratu, ka oficiālā ceļā mēs neko nepanāksim – laika palicis vien pāris mēnešu. Nolemju izmantot veco labo draugu būšanu – jā, jā, tik nosodāmu un necaurspīdīgu – un dodos satikt kādreizējo baletskolas skolotāju Juri Kaprāli, lai nodibinātu kontaktus ar Mihailu Barišņikovu un komponistu Georgu Pelēci: lai uzrunātu Gidonu Krēmeru, kurš bijis Georga klasesbiedrs un draugs. Gidons Krēmers Rīgā nebija koncertējis gadus divdesmit. Noskaidrojas, ka pašlaik viņš ir koncerttūrē Japānā. Nebija ne kārtīga interneta, ne mobilo sakaru, bet – ak, laime! – Ārlietu ministrijas preses centrā bija jaudīgs fakss. Tā nu mēs ar Pelēcīti [Georgu Pelēci] ap vieniem naktī ierodamies Ministrijā un es lūdzu savai vēstulītei Gidonam Krēmeram pierakstīt klāt draudzīgas rindiņas no klasesbiedra. Vēstulītē aicinām viņu pārstāvēt savu valsti neatkarības 75. gadadienas svinībās Maskavā. Izrēķinājām, ka fakss viesnīcā sasniegs viņu tieši pirms brokastīm. Neticami, bet saņēmām atsaucīgu atbildi. Tālāk man bija jāsazinās ar viņa tā laika menedžeri Paulsena kungu Vīnē. Aizlidoju uz Vīni un atradu dzirdīgas ausis. Norunājām visu un, kad devos prom, Paulsena kungs palūdza nerakstīt līgumā vārdu "honorārs". Lai tā būtu kabatas nauda, sarunāts? Lidoju atpakaļ un nezināju, kā es to pateikšu Peteram. Viņš bija atvēlējis šīs prezentācijas aktam milzu līdzekļus – kādus 3000 dolāru, un tagad gribu to nosaukt par "kabatas naudu"! Jo tālāk, jo trakāk. Ko iesākšu ar vijolnieku, kaut arī vislabāko pasaulē, bez orķestra? Nolemju likt uz jaunību. Piedāvāju uzaicināt Normunda Šnē vadītos "Rīgas kamermūziķus". Brīnišķīgus jaunus cilvēkus, pilnus entuziasma un enerģijas. Pa pastu nosūtīju Gidonam Krēmeram mazu kasetīti (CD tolaik vēl nebija!) ar ierakstu, un viņš piekrita. Tikai pateica, ka nepieciešams vēl viens koncerts pirms tam. "Prekoncerts", kā to saucam vēl arvien. To izdevās uztaisīt Pēterburgā. Vistrakāk bija ar Maskavas konservatorijas Lielo zāli, kas bija aizņemta gadu uz priekšu. Sapucējos un gāju pie zāles priekšnieka. Izstāstīju savu bēdu – ka 18. novembris parasti ir 18. novembrī un mums to zāli vajag. Laikam tas izklausījās tik komiski, ka viņš atrullēja uz rakstāmgalda lielu vatmaņpapīra loksni, kas bija sagrafēta mēnesim vai ceturksnim, paņēma lielu dzēšgumiju un manā acu priekš sparīgi izdzēsa no grafika kādu austriešu orķestri. Es gandrīz zaudēju valodu, jo respekts pret ārzemniekiem vēl arvien bija ļoti augsts. Tikai ne Maskavā… Koncerti notika, Jānis Peters runāja, Gidons Krēmers ar "Rīgas kamermūziķiem" spēlēja, un beigās visiem par brīnumu viņš uz "Bis!" saucieniem nostājās publikas priekšā un skaidrā latviešu valodā nosauca skaņdarbu, ko spēlēs solo: "Pēteris Plakidis. "Sienāža dejas"." Tajās "Sienāža dejās" bija tik daudz mīlestības: uz savu bērnību, uz savu valodu, par ko viņš raksta savā autobiogrāfijā "Bērnības lauskas", ka kļuva skaidrs: būs turpinājums. Pamazām sākās sagatavošanās darbi, un 1998. gadā pēc konkursiem un mēģinājumiem 9. februārī notika pirmais Kremerata Baltica koncerts. Likme uz jaunatni atmaksājas!

Atkarībā no valsts, par kuru ir stāsts, raidījumi Diplomātiskās pusdienas mēdz būt priecīgāki un optimistiskāki un mēdz būt arī dramatiskāki un bēdīgāki. Arī šoreiz aplūkojamā valsts, Āfrikas kontinenta pašā viducī atrodamā Ruandas Republika ir drīzāk traģisks stāsts nekā optimistisks. Tie, kas ir gados senāki, noteikti ir dzirdējuši par Ruandu 1990. gados. Ruandas genocīda stāsts, par ko runāsim arī raidījumā, šokēja visu pasauli. Neskatoties uz to, Ruanda jeb kā to iesaukuši - “Tūkstoš kalnu valsts” vai “Āfrikas Šveice” vispirms daudziem asociējas ar kafiju. Ruandas kafija, kas augusi kalnainajos apvidos esot īpaša. Īpaša gan ar burbonu atgādinošu garšu, gan ar to, ka zaļās kalnos izkaisītās kafijas koku plantācijas, tik ļoti piestāv ezeriem, debesīm un virsotnēm, ka padarot dabas ainavas neaizmirstamas. Citi Ruandu iepazinuši ar nigēriešu izcelsmes zviedru mūziķa Dr. Alban un viņa dziesmas “This Time I am Free” starpniecību, kur Ruanda tiek pieminēta pāris reizes. Tomēr ne zobārstam pēc izglītības Dr. Albanam, ne arī dziesmas saturam ar Ruandas 1994. gada genocīdu būtiska saikne nav. Ruandā šobrīd dzīvo apmēram 13 ar pusi miljoni cilvēku. Tie pieder trim pamata etniskajām grupām – tutsi, hutu un tva. Kalnos dzīvojošā tva ir pigmeju cilts, kas tiek uzskatīti par tiešajiem radiniekiem vairāk nekā pirms 10 tūkstošiem gadus Ruandas teritorijā ienākušajām mednieku-vācēju kopienām. Centrālās etniskās grupas, par kurām ir jārunā, tomēr ir tutsi un hutu. Viņu vēsturiskās savstarpējās politiskās attiecības, kad pie varas ir vienas vai otras grupas pārstāvji, vairākkārtīgi noveda pie masveida vardarbības. 1994. gadā viņu konflikts noveda pie visas cilvēces mēroga katastrofas, kad 100 dienu laikā hutu nogalināja vismaz 600 000 tūkstošus tutsi etniskajai grupai piederošus cilvēkus un mērenos hutu, kas centās glābt tutsi kaimiņus un radiniekus. Lielākā daļa cilvēku tika nogalināti ar lētām, no Ķīnas importētām mačetēm, ko hutu ekstrēmisti bija ieveduši un izplatījuši pa visu valsti, kā ieganstu izmantojot civilās aizsardzības stiprināšanu. Ar radio propagandas palīdzību hutu etniskās grupas piederīgie tika tracināti un uzkūdīti jau labu laiku pirms genocīda sākuma, izmantojot vēsturisko pārestību sentimentu. Vienā brīdī valsts vadībā izveidojoties varas vakuumam, izveidoto noskaņojumu aktīvi izmantoja ekstrēmākie hutu karaspēka pārstāvji ne tikai nogalinot tutsi un mērenos hutu politiķus un militāristus, bet arī mudinot ikvienu hutu nogalināt savus tutsi kaimiņus, atņemt tiem īpašumu un izvarot tutsi sievietes. Rezultātā gandrīz pus miljons sieviešu šo trīs bēdīgi slaveno mēnešu laikā tika plānveidīgi un atkārtoti izvarotas. Tika ziņots, ka hutu ekstrēmisti gāja pat tik tālu, ka slimnīcās savervēja AIDS slimos vīriešus un izveidoja “izvarotāju komandas”, lai aplipinātu tutsi sievietes. Nemaz nerunājot par sieviešu reproduktīvo sistēmu mērķtiecīgu bojāšanu ar visdažādākajiem priekšmetiem. Ruandas genocīda brutalitāte šokēja visu pasauli. Trulā un mērķtiecīgā cilvēku nogalināšana viņu mājās, ciematos un pilsētās, cilvēkiem neesot iespējai paglābties un patverties pat skolās un baznīcās, radīja baisu sajūtu. Par Ruandas genocīdu ir uzņemtas vairākas filmas, labākā no tām, laikam ir ar nosaukumu “Viesnīca Ruanda”, kurā, neparādot uz ekrāna pašu vardarbību, tā rada biedējošu un bezcerīgu atmosfēru, ļaujot saprast nežēlības līmeni. Filmā stāsta par slaveno Polu Rusesabaginu – galvaspilsētā Kigali esošās viesnīcas „Hôtel des Mille Collines” vadītāju, kurš genocīda laikā izglāba 1268 dzīvības, slēpjot cilvēkus viesnīcas telpās. Kopš genocīda Pols Rusesabagina ir bijis cilvēktiesību aizstāvis un politiskais aktīvists, kas plaši ir kritizējis arī Ruandas valdības. Politiskās ietekmes un starptautisko aktivitāšu rezultātā 2021. gadā viņam Ruandā piesprieda 25 gadu cietumsodu par terorismu. Apsūdzības pārējā pasaule, tostarp ANO institūcijas, uzskata par safabricētām un nepatiesām. Starptautiskā spiediena, tostarp arī Rusesabaginu filmā spēlējušā izcilā aktiera Dona Čīdlsa lobija, un ASV valdības diplomātiskā darba rezultātā Ruandas prezidents saīsināja Russebaginas cietumsodu un viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma šī gada marta beigās. Bet par starptautisko sabiedrību un ANO runājot, Ruandas genocīda šausmas saistās ne tikai ar pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, bet arī šokējošo starptautiskās sabiedrības bezdarbību un faktisko ANO ilgstošo noskatīšanos uz slepkavošanu. Kādas mācības ANO guva pēc fiasko Ruandas genocīda laikā, vaicājām pastāstīt Gundai Reirei, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentārajai sekretārei. Kā ierasts, pēc politiskās vēstures apskatīšanas, jāieskatās arī situācijā valstī šobrīd un tās saimniecībā. Un nekas spīdošs Ruandā nav arī šajā jomā. Valsts ir viena no nabadzīgākajām, tehnoloģiski un saimnieciski atpalikušākajām valstīm pasaulē. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 2300 eiro. Ruandas ekonomika kopš genocīda laika šo trīsdesmit gadu laikā ir pieaugusi gandrīz astoņas reizes. Jo tajā laikā IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedza pat 300 eiro. Genocīda radītās sekas ir jūtamas visā Ruandas sabiedrībā un ekonomikā. Valstī būtiski trūkst infrastruktūras, arī kalnu dēļ. Vēl interesantāk, ka 90 procenti iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, lai arī tā veido tikai trešo daļu no valsts IKP. Turklāt straujā iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, ilgu laiku Ruandai vēl pie šīs situācijas ir bijis jāimportē pārtika no ārvalstīm.

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

33 gadi pagājuši kopš tās vēsturiskās dienas, kad  ārkārtējas spriedzes apstākļos visa Latvija bija pieplakusi pie radio aparātiem, jo toreiz tikai radio spēja nodrošināt tiešraidi. Ar aizrautu elpu visi gaidīja balsošanas rezultātus par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu.  Man tolaik bija 19 gadi, nu ko gan es tur varēju iztēloties, kāda būs šī neatkarīgā Latvija. Biju jaunietis, tāds pats kā mani šīs dienas raidījuma viesi. Viņi nepazīst citu Latviju, vien to, kas mums tagad ir, un nevar atcerēties tādas sajūtas, kādas bija pirms 33 gadiem, jo tad viņi nebija dzimuši. Ko jaunieši domā par mūsu kopējo valsti, kā viņa sajūt Latviju, kādu redz tās nākotni?  Valsts svētkos Krustpunktā saruna ar jauniešiem par valsti, piederību un patriotismu. Sarunājas Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēns, LR5 darbinieks, Skolēnu Saeimas "deputāts" Toms Putniņš, sabiedriski politisks aktīvists Morics Menģelsons, Jauniešu Saeimas Eiropas lietu komisijas līdzpriekšsēdētājs Gustavs Kilbloks un Talsu 2. vidusskolas skolniece, Jauniešu Saeimas deputāte Kate Sūniņa.  

33 gadi pagājuši kopš tās vēsturiskās dienas, kad  ārkārtējas spriedzes apstākļos visa Latvija bija pieplakusi pie radio aparātiem, jo toreiz tikai radio spēja nodrošināt tiešraidi. Ar aizrautu elpu visi gaidīja balsošanas rezultātus par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu.  Man tolaik bija 19 gadi, nu ko gan es tur varēju iztēloties, kāda būs šī neatkarīgā Latvija. Biju jaunietis, tāds pats kā mani šīs dienas raidījuma viesi. Viņi nepazīst citu Latviju, vien to, kas mums tagad ir, un nevar atcerēties tādas sajūtas, kādas bija pirms 33 gadiem, jo tad viņi nebija dzimuši. Ko jaunieši domā par mūsu kopējo valsti, kā viņa sajūt Latviju, kādu redz tās nākotni?  Valsts svētkos Krustpunktā saruna ar jauniešiem par valsti, piederību un patriotismu. Sarunājas Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēns, LR5 darbinieks, Skolēnu Saeimas "deputāts" Toms Putniņš, sabiedriski politisks aktīvists Morics Menģelsons, Jauniešu Saeimas Eiropas lietu komisijas līdzpriekšsēdētājs Gustavs Kilbloks un Talsu 2. vidusskolas skolniece, Jauniešu Saeimas deputāte Kate Sūniņa.  

Stāsta arhitekts Pēteris Venckovičs Apbrīnojami, ka tikai kādus desmit gadus kopš Latvijas valsts dibināšanas un postošā pasaules kara Latvijas valsts uzskata par vajadzīgu un iespējamu atzinīgi novērtēt Latvijas Universitātes un tās profesoru lomu un ieguldījumu Latvijas izaugsmē ar zemes piešķīrumu iecienītā atpūtas vietā Koknesē. Pēc agrārreformas Bilstiņu muižas zeme tika sadalīta nelielos zemes gabalos, kurus piešķīra Universitātes mācībspēkiem vasarnīcu celšanai. Ēkas uzcēla tikai pieci profesori: valodnieki Jānis Endzelīns, Anna Ābele, Ernests Blese un  inženieris elektroķīmiķis Ernests Dišlers, kura brālis jurists Kārlis Dišlers jau bija iegādājies pašu Bilstiņu muižas dzīvojamo ēku. Lai arī jaunie īpašumi sagādāja to īpašniekiem ne mazums rūpju un izdevumu, tomēr bija brīnišķīgi vasarās uzturēties pussalā pie paša Pērses ūdenskrituma - tik lieliskā vietā ar skatu uz lielo Daugavas loku un Kokneses pilsdrupām. Kādi tad izvērtās šo piecu intelektuāļu un viņu izloloto māju likteņi? Trīs no viņiem bija tie, kas 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, un tie bija: Ernests Dišlers, Ernests Blese un Jānis Endzelīns. Ja brauksiet ekskursijā uz Bilstiņiem, tad pirmā vēsturiskā māja būs Ernesta Dišlera "Kalnsētas". Tolaik bija iegādājami tā saucamie paraugprojekti, kurus vēlāk, 1939. gadā, Hipotēku banka apkopoja un izdeva grāmatā "Norādījumi mazēku būvētājiem". Izskatās, ka arī šī ēka ir veidota, pamatojoties uz šādu divstāvu ēkas paraugprojektu. Staļina laikā Ernests Dišlers tika pazemināts no profesora par docentu un 1952. gadā aizsūtīts pensijā. Viņš mira Rīgā 1966. gadā un ir apglabāts Rīgas Meža kapos. Nākamā vēsturiskā māja, ko redzēsiet, būs no radzēm būvētā Bilstiņu muiža, ko 1632. gadā cēlis Kornēlijs Bilšteins – Kokneses pils un kara pārtikas noliktavas grāmatvedis. To 1928. gadā nopirka Ernesta brālis jurists Kārlis Dišlers – profesors, politiķis, rakstnieks un Rīgas pilsētas Domes un Saeimas deputāts, kurš mājai deva vārdu "Sauleskalns". 1941. gada 14. jūnijā kopā ar sievu izsūtīts, viņš pēc septiņiem gadiem atbēga uz Latviju, dzīvoja Siguldā, līdz 1949. gada beigās atkārtoti tika apcietināts un 1950. gadā izsūtīts uz Sibīriju. Miris 1954. gadā Poļevojes ciemā Krasnojarskas novadā. Viņa "Sauleskalns" pa to laiku piedzīvoja grūtas dienas. Tur bija iekārtots kaut kāds kantoris, viss izdemolēts. Tagad senā ēka ir Vijas Beļēvičas ģimenes īpašumā. "Sauleskalna" dārzā ir saglabājušās drupas no lapenes, kurā 1822.gadā ceļodams no Daugavpils atpūties ķeizars  Aleksandrs I. Tuvāk Pērses ragam atrodas valodnieka, tulkotāja un filoloģijas zinātņu doktora Ernesta Bleses celtā māja "Laimoņi". Pēc nepārbaudītām ziņām tā ir vienīgā no kolonijas mājām, kuru varētu būt projektējis arhitekts Pauls Kundziņš. Ernests Blese, kurš ir arī viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, un kopš 1946. gada bija ārkārtas profesors Maincas universitātē un slāvu valodas profesors Germersheimas augstskolā. Miris 1964. gadā Germersheimā. Māju šobrīd apsaimnieko viņa mazdēls Kārlis Blese. Arī tuvākā kaimiņiene – vasarnīcas "Guja" saimniece, valodniece, Endzelīna tuva kolēģe, eksperimentālās fonētikas pamatlicēja Anna Ābele – atstāja Latviju 1944. gadā kopā ar brāli ārstu Pēteri Ābeli, kurš ar vērienīgu ziedojumu ir izveidojis fondu Annas Ābeles piemiņai filoloģijas pētījumu veicināšanai. Šī fonda balvu saņēmusi arī Vaira Vīķe-Freiberga, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Veselības dēļ atteikusies no vilinošā uzaicinājuma strādāt Hārvardas Universitātē, viņa vēl turpināja publicēties zinātniskajos žurnālos. Mirusi 1975. gadā. Viņas urna glabājas trimdas latviešu Katskiļu kapos Ņujorkas štatā. Annas Ābeles piemiņu glabā viņas vasarnīcas neparastais vārds "Guja", ko valodniece veidojusi no vārda "gūt" un viņas stādītā tūja, kura dēstīta kopā ar filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskās organizācijas "Ramave" biedriem. Viņas māja, iespējams, tapusi pēc tā paša tipveida projekta ierosmes, kā "Kalnsētas", tomēr tai piemīt (iespējams, saimnieces inspirēti) daudz "art deco" stila vaibstu gan logu un balkona durvju formās, gan krāsainajos fasādes koka dekoros. Tie piešķir kubveida mājiņai īsta stila šarmu. Mājas liktenis tipisks pašvaldību pārņemtajām trimdā aizbraukušo ēkām: tajā tika iemitinātas trīs no Sibīrijas atgriezušās ģimenes, kurām bija liegts atgriezties savās mājās. Jaunie īpašnieki māju nopirka no Annas radinieces ārstes Auroras Ābeles pēc 90. gadu restitūcijas. Pretstatā Annas Ābeles "Gujai", tuvākā kaimiņa valodnieka Jāņa Endzelīna "Nāka" (no darbības vārda "nākt") veidota tik askētiski, cik vien iespējams. Tas atspoguļojas pat interjerā. Visas mēbeles ir nekrāsoti galdnieka rokas darinājumi. Guļamistabā - tipiska niķelēta metāla gultiņa, nav pat īpaša rakstāmgalda. Viņš bija vienīgais no pieciem, kurš dzīves pēdējos gadus pavadīja Koknesē līdz pat savai nāvei 1961. gadā. Viņa pēdējais lielais darbs "Latvijas vietvārdi" bija radīts pie vienkārša koka galda zem vientuļas neapklātas spuldzītes. Bez ēdamistabas krēslu komplekta vēl tikai grāmatas. Vārdnīcas. Un veranda ar balkonu uz dienvidiem, uz Daugavu, uz pilsdrupām. Meitas Līvijas Endzelīnas gleznotajā portretā viņš redzams tieši tur.

Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Andris Cekuls Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir galvenā jūrniecības materiālu krātuve Latvijā. Gadu gaitā par Latvijas jūrniecību savākts un apzināts bagātīgs lietiskais materiāls un izveidota daudzveidīga un skaista kuģu modeļu kolekcija. Pašlaik kolekcijā glabājas 180 burinieku, tvaikoņu un motorkuģu modeļu oriģināli, no koka izgatavoti pusmodeļi, stikla pudelēs ievietoti burinieki un kuģu modeļi panorāmas kastēs. Nepilns pussimts kolekcijas krājuma priekšmetu izstādīti divās Latvijas kuģniecības vēstures ekspozīcijas zālēs. Daudzi kuģu modeļi ir restaurēti un tādēļ atrodas labā stāvoklī. Sistemātiska kolekcijas komplektēšana sākās 1939. gadā līdz ar Kuģniecības nodaļas dibināšanu Rīgas pilsētas vēsturiskajā muzejā. Kuģu modeļi kolekcijā ir komplektēti un klasificēti pēc kuģu tipa, dzinēja, pēc veicamā darba uzdevuma un pēc pētāmās tēmas. Kolekcija veido kopainu par Baltijas jūras transporta attīstību, sākot no vienmastu airu kuģa un beidzot ar četrmastu barku un dažādu laiku kravas un pasažieru tvaikoņiem, un moderniem motorkuģiem. Vēsturiskās liecības norāda, ka kuģu modeļu un maketu kolekcijas pirmsākumi saistīti ar 1834. gadā dibināto Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrību, kura pārņēma arī Himzeļa muzeja kolekciju, veidojot Doma muzeju. Kuģu modeļus eksponēja jūrniecības sabiedrības organizētajās izstādēs, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, kā arī Latvijas Republikas laikā 20. gs. 20. – 30. gados. Vecākie burinieku modeļi nāca no Rīgas Biržas komitejas kolekcijas un Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības. Starp tiem bija holandiešu kufa, fregate ar pilnkuģu takelāžu Der kühne Mann v. Lübeck, barka Golgatha, 18. gs. beigām raksturīgā korvete Themis un kara kuģis Dat Rigische Wapent (Rīgas ģerbonis) no 1742. gada. Modeļu vidū minama arī Porečjes strūga kā nozīmīgs preču piegādātājs Rīgas tirgotājiem un ostai. Vairākus pasaules kuģniecības vēsturē ievērojamus kuģu modeļus 1940. gadā dāvināja Latvijas Tālbraucēju kapteiņu biedrība. Pēdējo gadu jaunieguvumi kolekcijā ir trīsmastu Hanzas koge, šonerjahta "Milda", Pētera I barkass, tvaikoņi "Hidrografs" un Saratov. Kā jaunā laikmeta iezīme – velkonis "Stella".

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone Līdz 19. gadsimtam sīktirdzniecība kioskos atradās privātpersonu rokās. Tikai 20. gadsimta sākumā Rīgas pilsētas pašpārvalde savā pārziņā pārņēma šo jomu un sāka celt jaunus modernus, arhitektoniski atbilstošus kioskus. Laikā no 1904. līdz 1915. gadam Rīgā kiosku apzīmēšanai lietoja divus vārdus – paviljons un kiosks. Visbiežāk sastopamais vārds bija paviljons (no franču valodas vārda pavillion), kas, domājams, Rīgā ienāca no Krievijas impērijas, kur tos sāka celt 19. gadsimta otrajā pusē. Ar tiem apzīmēja nelielas brīvi stāvošas atklātas celtnes, kas parasti domātas atpūtai pludmalē, dārzos un parkos. Vārds kiosks, kas cēlies no turku vārda kiušk, kiöšk, būtībā nozīmē to pašu, ko paviljons, tikai nedaudz precizē ēkas interjeru un pielietojumu. Šodien ar vārdu "paviljons" apzīmē halles veida celtnes izstādēm, kinofilmu uzņemšanai un tirdzniecībai, bet sīktirdzniecības celtņu apzīmēšanai lieto tikai vārdu "kiosks". Savulaik kioskos iebūvēja maksas tualetes, tualešu uzraugu telpas, tirgotavas, telefonus, tramvaja pieturas, sarga telpas, noliktavas un pulksteņus. Iebūvētajās un iekārtotajās tirgotavās tirgojās ar grāmatām, atklātnēm, laikrakstiem, cigaretēm un tabaku, puķēm, augļiem un atspirdzinošiem dzērieniem. 1902. gadā Rīgas kiosku celtniecībai par pilsētas līdzekļiem tika izveidota speciāla komisija, kas izvērtēja kiosku celtniecībai iesniegtos projektus. Paredzēja uzcelt 19 jaunus kioskus, bet uzcēla 15. Kā pirmo 1904. gadā uzcēla kiosku pie kanāla tiltiņa Brīvības bulvārī ar tramvaju pieturu. Šo kiosku nojauca 1930. gados. No Krievijas impērijas laika Rīgā saglabājušies pieci kioski: kiosks Kalpaka bulvāra un Elizabetes ielu stūrī (celts 1907. gadā pēc arhitekta R. Šmēlinga projekta), kiosks pie Viesturdārza (celts 1909. gadā), kiosks Merkeļa un Tērbatas ielu stūrī (celts 1912. gadā pēc arhitekta V. Reslera projekta, šobrīd tajā atrodas kafejnīca Cherry Fix), kiosks Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī (celts 1912. gadā pēc arhitekta V. Reslera pojekta, šobrīd tajā atrodas Narvessen) un kiosks Hospitāļu un Miera ielas stūrī (celts 1913. gadā pēc R. Šmēlinga projekta). Kiosku celtniecības izmaksas svārstījās no 524 līdz 3842 Krievijas impērijas rubļiem, lētākie bija taisīti no koka, dārgākie – no mūra. Kioskus iznomāja privātpersonām par summām, sākot no 60 rubļiem gadā. Latvijas Republikas laikā Rīgas dome turpināja rūpēties par kiosku saimniecību. 1933. gadā tā pieņēma noteikumus par tirdzniecību un tirdzniecības iestāžu darba laiku, tajos ar jēdzienu "paviljons" vairs apzīmēja tikai arhitektonisku formu raksturojošus augļu kioskus; laikrakstu kioski minētajos noteikumos pēc uzbūves lielākoties bija tikai koka būdas, bet praksē par kioskiem sauca arī tos. Līdz I pasaules karam uzceltie kioski kļuva par augļu kioskiem. Latvijas Republikas laikā uzcēla apmēram 50 pastāvīgus augļu un laikrakstu kioskus, kā arī 100 pagaidu kioskus, kas bija sezonas koka kioski. Līdz mūsdienām saglabājušies trīs no lielajiem bijušiem augļu kioskiem: Aizsaules ielā 1c pie 11. tramvaja sliedēm (celts 1930. gadā), kiosks Basteja bulvārī pie Bastejkalna tiltiņa (celts 1922. gadā pēc arhitekta G. Berči projekta; tajā šodien ir kafejnīca ar nosaukumu "Pie Bastejkalna"), kā arī Kolonādes kiosks (celts 1924. gadā pēc arhitekta A. Medlingera projekta), kurā tagad atrodas vīna restorāns ar tādu pašu nosaukumu. Līdz šodienai saglabājušies pieci paviljona tipa laikrakstu kioski: četri kioski, kas iebūvēti Vērmanes dārzu vārtu stabos – divi vārtos no Krišjāņa Barona un Elizabetes ielu puses un divi no Tērbatas ielas puses (abi pēc G. Berči projekta celti no 1925. līdz 1927. gadam); kiosks Tērbatas ielā 2c – pretī Rīgas apgabaltiesai (celts 1935. gadā pēc arhitekta J. Reingarta projekta). No Latvijas Republikas laikā uzstādītājiem sezonas jeb pagaidu augļu un laikrakstu kioskiem nav saglabājies neviens, jo tos uzstādīja katru gadu no jauna. Augļu kioskos drīkstēja tirgoties gan ar vietējiem, gan ārzemju augļiem, ogām, ar atspirdzinošiem dzērieniem (sulām, minerālūdeni), tabakas precēm un konfektēm, biskvītiem, kēksiem, dažkārt arī ar laikrakstiem. Laikrakstu kioskos galvenokārt pārdeva laikrakstus, žurnālus latviešu un svešvalodās, tabakas preces (sērkociņus, cigaretes, papirosus), kā arī vekseļu blankas un pastmarkas, arī grāmatas. Kioskos drīkstēja tirgoties ilgāk – no pulksten 6.00 līdz 24.00, bet veikalos – tikai no 8.30 līdz 18.30. Tas radīja lielāku preču noietu un tāpēc kioskus īrēt gribētāju bija daudz. Atšķirībā no laikrakstu būdām, kuras sākot no 1931. gada ar Rīgas pilsētas lēmumu tika izdotas tikai kara invalīdiem, lielākie paviljona tipa laikrakstu kioski tika pakļauti izsolēm, un tos nomāt ieguva vairāksolītāji.

Mūsu priekšā apgāda "Neputns" izdotā un plaši ilustrētā grāmata "Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā". Kultūras rondo studijā ir pētījuma autore Inita Saulīte-Zandere un vēsturniece Ineta Lipša. Mēģināsim saprast, kas bija raksturīgs modei Latvijas Republikas pirmajās desmitgadēs un kas šajā laikā ietekmēja dažādu sociālo grupu dzīves stilu un intereses. Starpkaru Rīga droši vien saistās ar to, ko mums stāstījušas vecmāmiņas un ko redzam fotogrāfijās vai tā laika presē. Un, protams, prātā nāk filmas, kurās radīta tā laika atmosfēra – „Ceplis”, „Agrā rūsa”, „Pie bagātās kundzes”, „Homo Novus” un seriāls – „Emīlija – Latvijas preses karaliene”. Stāstos ir arī mazliet idealizēta dzīve, bet tā nav salīdzināma ar padomju laiku dzīvi. Milzīga, bagāta un ilgi pētāma ir Initas Saulītes-Zanderes grāmata „Elegantā Rīga”. Žurnāliste, redaktore ar vēsturnieces izglītību ir radījusi kultūrvēsturisku stāstu par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.-1940. Savukārt vēsturniecei Inetai Lipšai šajā laikā ir iznākusi grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934" par sieviešu lomu starpkaru Latvijas politikā. Sarunas par šo pētījumu var noklausīties raidījumos Brīvības bulvāris un Zināmais nezināmajā. Kultūras rondo tiekas abas pētnieces, sarunā cenšamies saslēgt politisko un eleganto vēsturi. Varbūt tur nemaz nav lielu pretrunu. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, kuras ziņā grāmatas dizains un makets. Ar viņu sazināmies sarunas laikā.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciāliste Zita Pētersone Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Latvijas Republikā tika pieņemts pirmais lēmums par ielu pārdēvēšanu latviešu valodā. Jau 1920. gadā Rīgas galva Artūrs Frīdenbergs nolēma, ka Rīgā jāmaina ielu nosaukumi. Viņš šo pienākumu deleģēja Rīgas pilsētas valdes Būvju nodaļai, taču tā vairākus mēnešus ar to nenodarbojās, un rezultātā šis pienākums tika deleģēts Rīgas pilsētas domes Izglītības nodaļai. Tika sastādīta komisija, kurā darbojās ļoti daudz slavenu cilvēku, toskait pedagogs Fricis Adamovičs, rakstnieks Kārlis Skalbe, etnogrāfs Matīss Siliņš un arī filologs Kārlis Straubergs. Tālaika presē ļoti daudzi slaveni cilvēki, tai skaitā Jānis Endzelīns, kuram tika uzticēts pārbaudīt šo ielu nosaukumu pareizrakstību, vērtēja šo nosaukumu nozīmi; Endzelīns izteicās, ka ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas. Sākotnēji komisija bija nolēmusi pārdēvēt kādas pārdesmit ielas, bet pēc diviem gadiem, 1923. gadā, tapa ļoti garš ielu nosaukumu pārdēvēšanas saraksts – kopumā tajā bija 192 ielas! Kādas ielas rezultātā īsti pārdēvēja? Lielākoties tās, kuras nesa aizgājušo laiku caru un viņu ģimeņu nosaukumus, kā arī tos nosaukumus, kas neatbilda tā laika garam.  1920. gadā Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Tad nu Latvijas Republikas laikā tā bija vienīgā reize, kad cilvēkiem vēl dzīviem esot, ielas tika nodēvētas viņu vārdā: Troņmantnieka bulvāri, kas bija nosaukts Krievijas cara Alekseja II dēlam par godu, pārdevēja par Raiņa bulvāri, bet Teātra bulvāri pārdēvēja par Aspazijas bulvāri.  Arī 1930. gados gan kādu ielu gribēja nosaukt rakstnieka Kārļa Skalbes vārdā, pašam rakstniekam vēl dzīvam esot, bet Rīgas dome izlēma, ka tā nav laba prakse, tālab šo jautājumu atcēla. No 1923. gada Rīga ieguvusi daudz jaunu nosaukumu, kurus pazīstam vēl šobaltdien: Aleksandra iela tika pārdēvēta par Brīvības ielu, jo pa šo ielu ienāca Brīvības cīņu dalībnieki. Ģenerāļa gubernatora Aleksandra Suvorova iela tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu, Romanova iela – par Lāčplēša ielu. Vēl ļoti daudzām ielām nosaukumi tika mainīti tādēļ, ka to nosaukumi latviešu valodā nebija pareizi: piemēram, tagadējā Rozena iela nezin kāpēc bija kļuvusi par Rožu ielu, bet tas neatbilda vēsturiskajam nosaukumam, tādēļ arī iela atguva šo seno nosaukumu – Rozena iela. Tāpat arī Domes laukums atguva savu pareizo latvisko nosaukumu – Doma laukums. Tad vēl vairākas ielas pārdevēja tāpēc, ka nosaukumi atkārtojās – Augļu iela tika pārdēvēta par Dārzaugļu ielu (jo Augļu iela jau bija Pārdaugavā).  Lielais lēmums tika publicēts arī "Valdības Vēstnesī" 1923. gada 2. novembrī, un ar to arī sākās ielu pārdēvēšana. Latvijas Republikas laikā neviens lēmums nebija tik vērienīgs kā šis.  

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam.  Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. 1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.  Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci.  Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts. Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.  

Ģimenes studijā par to, kā ģimenē varam Latvijas valsts svētkus svinēt ar nozīmi un kā rādīt bērniem Latviju kā vērtību, sarunājamies ar četru ģimeņu vecākiem.   Rīt 18. novembris - Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Ir paredzēti dažādi pasākumi - svinību brīži un koncerti visā Latvijā. Kā Latvijas dzimšanas dienu atzīmēs ģimenēs, kurās 18. novembris nav vienkārši brīvdiena, bet no sirds svinēti svētki? Par valsts svētku svinēšanas tradīcijām savā ģimenē stāsta Augstākās tiesas senators, tētis Jānis Pleps, sešu bērnu mamma un pirmsskolas skolotāja Laine Žilko, trīs bērnu mamma Katrīna Feldmane, kura kopā ar vīru darbojas tautas mūzikas grupā „Teikas muzikanti”, viņas profesionālā dzīve saistīta ar zviedru valodas prasmēm un trīs bērnu mamma, Mežzinātnes institūta zinātniskās bibliotēkas vadītāja Ilze Zepa.

Turpinot žurnālista, televīzijas raidījumu autora un vadītāja Mārtiņa Ķibilda ieceri, ko pats bija jau rūpīgi izplānojis, bet piepildīt nepaguva, visu šo gadu norit darbs pie viņa veidotā vērienīgā dokumentālā televīzijas raidījuma "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" satura apkopošanas tāda paša nosaukuma grāmatā. 50 faktoloģiski un sižetiski aizraujošos stāstos, kas ilustrēti ar plašu fotomateriālu klāstu, no neparastiem skatupunktiem populārzinātniskā veidā tiks aplūkoti zīmīgākie Latvijas vēstures atslēgas notikumi no 1918. gada līdz mūsdienām. Tomēr grāmatas tapšanas laikā pasaule ir mainījusies – Krievijas karš Ukrainā mūs piespiedis kļūt par satricinošu atslēgas pagriezienu laikabiedriem, arī 21. gs. liekot pārskatīt jautājumus par valstiskumu, vienotību, brīvību un tās augsto cenu. Tūlītēju atbilžu par to, kā dzīvosim tālāk, nav, bet, iespējams, nākotnes vaduguns jāprot saskatīt pagātnē. M. Ķibilds būtu sacījis: "Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies." Grāmata būs latviešu, angļu un krievu valodā, un tās atvēršana plānota novembra sākumā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). "Klasikā" oktobra trešdienās – četri Mārtiņa Ķibilda veidotie stāsti par Latvijas vēsturi. Lasa aktrise Guna Zariņa *** Vai zini, kā notika okupantu karaspēka izvākšana no Latvijas? Starpvalstu sarunās Latvija padevās. Saeima ar vienas balss pārākumu bija aizliegusi Latvijas valdības delegācijai runāt par okupācijas armijas statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tādējādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt okupantus ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza teju post factum, kad gandrīz visa armija jau bija prom, 1994. gada 30. aprīlī. Līdz izvešanas beigu termiņam, 31. augustam, atlicis tikai pārkāpt okupanta asti. Sarunas 12 raundos bija ilgušas divus gadus, un tāpat gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV – prezidenta Klintona administrācija darbojoties kā neoficiāls starpnieks. Tā kā līgumus noslēdza pirms pilnīgas bāzu pamešanas, daudzi punkti izklausījās smieklīgi. “Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem.” “Jebkādus celtniecības darbus, arī demontāžu, var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu.” “Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta.” “Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.” Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, jūs viņam noticētu? Latvija izlikās, ka tic. Vēl sāpīgāka bija līguma norma par militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi vairāk nekā 22 000 atvaļināto padomju virsnieku un viņu ģimenes, kopā ap 100 000 personu. Vēlāk atklājās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku te palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds “pensionāri” izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no padomju armijas varēja atvaļināties jau 40 gadu vecumā. Krievijas prasība atstāt Latvijā militāros pensionārus bija kategoriska. Labdarība pret tautiešiem? Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, cik vien iespējams, paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, jo tur “viņiem jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”. Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas politikas svira Ukrainai atņēma Krimu. Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam. Joprojām, desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, “Latvijas valsts meži” un privātie tērē miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā – demontē, šķūrē, rekultivē... Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis sakopt pašam. Taču nekāds, pat visskrupulozākais līgums nespētu izdzēst to, kā okupācija izvarojusi mūsu sabiedrību. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes armijnieku mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par gorodok – pilsētiņu. Puse pilsētiņas ir tukši grausti, pašvaldība nejaudā tos nojaukt. Otra puse sāk pārvērsties par sociālo izgāztuvi, uz šejieni pārvieto “nelabvēlīgos”. Vai šāds gorodok mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku? Šķiet, mums visiem galvā ir tāds gorodok – postpadomju cilvēka mentalitātes pretīgais kakts, un pagātnes smaka no tā saindē pārējo.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Lai arī kopumā valdības līmenī mākslas reprezentācijai allaž bijis atvēlēts labvēlības statuss, katrā atsevišķā gadījumā izstādes nozīmība jāpierāda no jauna - tas attiecināms ne tikai uz latviešu mākslas izstādēm Eiropas pilsētās, bet arī uz Latvijas dalību pasaules mēroga pasākumos. Pasaules izstādi Briselē 1935. gadā organizēja Beļģijas valdība. 14 valstu pārstāvniecībā aptuveni 400 mākslinieku 800 darbu ekspozīcijā Latvija piedalījās ar 21 mākslinieka 39 darbiem. Pasākuma sagatavošanai iesākumā nebija atbalsta valdībā. Neraugoties uz pirmajiem valdības noraidījumiem, Finanšu ministrija tomēr atrada iespēju atbalstīt mākslas skati; darbu sarakstus uzdeva sakārtot Burkardam Dzenim. Latviešu ekspozīcijas iekārtošanu paviljonā Briselē uzņēmās Jānis Tīdemanis, viņš veidoja arī paviljona sienas gleznojumus ar burukuģiem pie Daugavas krastiem Rīgā. Presē lasāmi Ugas Skulmes emocionālie komentāri par notikumu: "Tur bija arī modernās mākslas nodaļa, kurā pēc izstādes reglamenta uzņēma "pirmklasīgus radošā gara iezīmētus darbus" (..) Jau izstādes atklāšanas dienā beļģu lietpratēji izteicās, ka Leo Svempa "Puķu" dēļ viņiem esot jāapskauž latviešu nodaļa. (..) Latviešu moderno mākslu atzina par vienu no spožākām pasaulē." Leo Svempa "Puķes" iegādājās Briseles Karaliskais mākslas muzejs, darbs atrodams arī muzeja glezniecības kolekcijas jaunākajā katalogā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot "beļģu modi" vietējā glezniecībā. Beļģu iespaidu izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā Beļģijas mākslas skate, kam 1932. gadā sekoja latviešu diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij. Beļģijas mākslas izstāde Rīgā (1927) Rietumeiropas valstu vidū Latvijai veiksmīgi īstenojās sadarbība ar Beļģiju. 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika beļģu mākslinieku darbu izstāde. Beļģijas puse izstādes organizāciju uzticēja Ģedertam Eliasam, par to liecina sarakste starp Beļģijas starptautisko izstāžu organizētāju Polu Lambotu un Ģedertu Eliasu, precizējot izstādes finanšu jautājumus, t. sk. par darbu transportēšanu un kopējo norises gaitu.   Izstāde guva neviltotu atsaucību gan profesionāļu lokā, gan vietējā publikā. Diplomātisko attiecību rezultātā Valsts mākslas muzejs ieguva dāvinājumu, kas vērtējams plašāk par viena muzeja ieguvumu. 1932. gadā, pateicoties Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā (arī Luksemburgā) Jāņa Lazdiņa sadarbībai ar Polu Lambotu un Beļģijas Augstākā valsts dekoratīvo mākslu institūta Briselē sekretāru, daudzu mākslas sadarbības notikumu ierosinātāju Sanderu Pjeronu, Valsts mākslas muzejs saņēma beļģu mākslinieku darbu kolekciju – kopumā 51 darbu.  Ekspozīciju ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes piedalīšanos atklāja 1932. gada 15. novembrī, savukārt papildinātu beļģu mākslas otro ekspozīciju – Latvijas Valsts mākslas muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā. Par abu pušu – beļģu un latviešu – ieinteresēto attieksmi liecina ne tikai intensīvā sarakste un finansiālo problēmu veiksmīgs risinājums darbu nogādāšanai Latvijā, bet arī fakts, ka kolekciju pakāpeniski līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājums.  Ārzemju partneru labdarība apliecināja arī faktu, ka nozīmīgi notikumi, t. sk. arī starptautiskā līmenī, nav atkarīgi tikai no tieša valsts finansējuma, bet tos ietekmē aktīvas kultūras dzīves personības. Latvijas Ārlietu ministrija pārraudzīja esošo diplomātisko sadarbību. Tās Preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis, ar kura ierosmi savulaik tika veikta plaša kultūras propaganda ārvalstīs, arī šajā starpvalstu kultūras dialogā piedāvāja savu ierosinājumu: "Lai varētu jo labāki izteikt Beļģijas māksliniekiem pateicību par viņu vērtīgo dāvinājumu, pēc manām domām, būtu visai vēlams sastādīt un nosūtīt uz Beļģiju līdzīgu latviešu mākslas kolekciju ievietošanai Briseles mākslas muzejā." Lai arī atbildes žests no Latvijas puses nesekoja, dāvinājuma saņemšana tomēr apliecināja, cik liela nozīme ir savstarpējiem sakariem, kuros īpaša nozīme bija sūtņa Jāņa Lazdiņa  ieinteresētībai, ministriju ierēdņu un izstāžu organizatoru aktīvai rīcībai, kā arī pašu mākslinieku vēlmei piedalīties kultūras apmaiņas procesos. Starp citu, Jānis Lazdiņš (Lazdiņš Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristians, 1875-1953) bija saistīts arī ar mūzikas pasauli. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892-1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra sekretārs. No 1919. gada jūlija —  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Jānis Lazdiņš ir piedalījies arī Latvijas konservatorijas izveidošanā, divus gadus vadījis vijoles klasi un un bija pirmais vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā.  Reprezentēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija.  1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā.  Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību. Stāstu par Beļģijas mākslinieku dāvanu izstādes formātā sagatavoja LNMM un parādīja  muzejā "Rīgas birža" 2013. gadā. Savukārt ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē, 2014. gada 19. novembrī Ljēžā, Beļģijā, tika atklātas izstāde "Iespaidi un paralēles. Beļģu un latviešu glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. 20. gadsimta pirmā puse", kurā, pievēršot uzmanību beļģu un latviešu mākslas sakariem, bija pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Valonijas muzeju krājumi. Izstādē — Izidora Opsomera, Albēra Savērisa, Valēriusa de Sādelēra, Albēra Servāsa, Filibēra Koksa, Luija Biserē un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz bija eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu mākslinieku Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa, Valda Kalnrozes un citu meistaru darbiem. Variējot Rīgā parādīto beļģu un latviešu glezniecības izlasi, Ljēžā tai pievienojās arī Ljēžas Mākslas muzeja kolekcijas darbi, kurus radījuši Luijs Biserē, Izidors Opsomers, Konstānss Permēke, Valēriuss de Sādelērs, Albērs Servāss, Gistavs de Smets, Rodolfs Strēbels, Tafs Valē un citi mākslinieki.

Rīt, 4. maijā, svinēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 32. gadadienu. Saldū tiks svinēti Brīvības svētki ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) militāro parādi, kura tiks translēta LTV1 tiešraidē. Svētki sāksies plkst. 8.45 ar Torņa mūziku un plkst. 9.00 notiks dievkalpojums Saldus Sv.Jāņa Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, ko translēs arī Latvijas Radio 1. Bet Rīgas dome aicina rīdzinieku un pilsētas viesusapmeklēt daudzveidīgus kultūras pasākumus un apskatīt īpašu šim gadam veltītu pilsētvides noformējumu. Par svētku norisēm Rīgā stāsta Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvaldes priekšniece Baiba Šmite, Saldū - Krista Vīndedze, Saldus Tūrisma informācijas kultūras un sporta centra vadītāja. Arī Latvijas Radio 4. maijā piedāvās plašu svētku saturu.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām.  Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.  

Svinīgā Saeimas sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienai.

Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienai veltīts ekumēniskais dievkalpojums Doma baznīcā.

Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienai veltīts Latvijas Nacionālo bruņoto spēku militārās tehnikas maršs. Valsts prezidenta Egila Levita uzruna. Marša laikā par notiekošo saruna ar Bruņoto spēku augstāko virsseržantu Edgaru Jokstu-Bogdanovu. Pirms marša saruna ar NBS vadītāju Leonīdu Kalniņu.

Valstiskas nozīmes koncerti svētku laikā kļuvuši par skaistu un neatņemamu Orķestra “Rīga” tradīciju. Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienai veltītajā koncertā 18. novembrī pulksten 16 VEF Kultūras pilī orķestris kopā ar solistiem diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos daudzveidīgu latviešu skaņražu instrumentālo opusu un vokālo skaņdarbu programmu, kuras ietvaros pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Gundegas Šmites jaundarbs "Plūdmaiņas". Jau šobrīd ar komponisti sazināmies "Klasikas" telefonintervijā no Grieķijas, kuru par savām mājām komponiste sauc jau daudzus gadus. Liene Jakovļeva: Ja būtu mazliet citādāki apstākļi, tad droši vien šobrīd tu būtu Rīgā un atrastos Orķestra "Rīga" mēģinājumu telpās un sekotu līdzi, kā top tavs pirmatskaņojums, kas 18. novembrī piedzīvos savu pirmo satikšanos ar klausītājiem gan klātienē, gan attālināti. Tavs jaundarbs "Plūdmaiņas" koloratūrsoprānam, akordeonam un pūtēju orķestrim piedzims tieši Latvijas dzimšanas dienā. Vai šo darbu tu rakstīji, tieši domājot par 18. novembri, un vai tev jau bija zināms, ka tā atskaņojums notiks Latvijas dzimšanas dienā? Gudega Šmite: Man jāsaka, ka nē. Atskaņojums sākotnēji bija plānots nedaudz agrāk, tā kā būtībā strādājot pie šī skaņdarba koncepcijas un izvēloties tekstus, patriotiska konteksta apziņas man nebija, bet, no otras puses, man arī nebija šaubu, ka es vēlos tieši savu darbu komponēt ar latviešu dzejnieku tekstiem. Tas varbūt liecina par personības vai daiļrades briedumu, bet faktiski man agrā jaunībā bija tā, ka es pat izvairījos no tekstiem latviešu valodā, jo man kaut kā likās, ka tā ir tāda ikdienas valoda un sarunvaloda, un es kaut kā lasīju dzeju un vienmēr sekoju latviešu dzejas jaunumiem, bet tā man nekad tā kā radoši neuzrunāja, bet kaut kā tieši pēdējos gados esmu arvien vairāk domājusi, kā pārcelt arī latviešu dzeju mūzikā. Ilgi strādāju pie tā, lai izmeklētu dzejas tekstus, un tie visi būs dzirdami "Plūdmaiņās". Par dzejniekiem mēs vēl parunāsim, bet par to, ka šo darbu pirmatskaņos Gunta Gelgote un Orķestris "Rīga" gan laikam tev šaubu nebija ne mazāko. Jā, par to man šaubu nebija, un jāteic, ka pirmkārt esmu pateicību parādā šī skaņdarba idejiskajai ierosinātājai Ilonai Breģei - pirms nu jau diviem gadiem, kad viņa vēl joprojām bija orķestra direktore, mums nupat bija noslēgusies ļoti jauka sadarbība saistībā ar maniem "Trīs gleznojumiem mežā" Orķestrim "Rīga", kas tapa pirms diviem gadiem - starp citu, arī saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu -, un Ilona mani uzrunāja, vai nevēlos rakstīt vēl vienu skaņdarbu, un varbūt tas varētu būt ar kādu instrumentu vai balsi. Un es kaut kā Ilonai uzreiz teicu - jā, ka tiešām gribētu rakstīt tādu koncerttipa skaņdarbu. Kaut kā kopā ar orķestri saklausīju augstu balsi, kas varētu būt soprāns vai koloratūrsoprāns. It kā liekas - varbūt šī smalkā balss, kas ir soprāns, varētu pazust orķestra milzīgajā masā un skanējumā, tomēr domāju, ka izdevies šo līdzsvaru saglabāt. Vēl pievienoju akordeonu, kas, man liekas, ir brīnišķīga kombinācija, kas pievieno pūtēju orķestrim nedaudz stīdziniecisku kvalitāti. Akordeons tavā daiļradē nav gluži jaunpienācējs, tu jau esi to iepazinusi gan koncertā akordeonam un orķestrim, gan arī mazākos kameropusos. Bet Guntas Gelgotes balss un arī viņas aizrautība ar šo darbu ļauj cerēt un domāt, ka šis darbs nebūs viendienītis, bet varētu iegulties arī repertuārā. Droši vien, ka tā būtu arī tava vēlme un vēlēšanās? Jā, protams, tas jau komponistam vienmēr ir liels sapnis, ka īpaši šāds darbs simfoniskajam orķestrim, kas prasa tik lielu organizatorisko pusi, jo ar kamermūziku vienmēr ir vieglāk, paliek repertuārā. Tas ir brīnišķīgi. Ar Guntu Gelgoti mums vienmēr bijusi dvēseliska saskaņa tīri cilvēciski. Lai arī neesam sadarbojušās ļoti bieži, kaut kā nešaubījos, ka tieši viņa būs dziedātāja, kurai veltīšu savu opusu. Ar Guntu pie skaņdarba interpretācijas sākām strādāt jau pavasarī. Tagad jau ir novembris. Arī pēdējā mēneša laikā esam tikušās attālināti - Gunta man ir visu izdziedājusi un uzklausījusi manus ieteikumus, es savukārt esmu uzklausījusi Guntas ieteikumus un pat vēl labāk sapratusi, ko tas nozīmē - rakstīt augstai balsij, tā ka mums ir bijusi brīnišķīga radoša sadarbība. Šis pirmatskaņojums būs īsti svētki gan man, gan viņai. Komponistam savs jaundarbs vienmēr ir kā tāds bērns, kuru tu lolo, bet šajā situācijā es jūtu, ka Gunta ir kā otra māte šim bērnam, kura ar visu sirds siltumu un prātu stāvējusi klāt šim skaņdarbam. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske   2021. gada 27. oktobrī aprit 156 gadi, kopš dzimis latviešu izglītības un sabiedriskais darbinieks, ārsts un zinātnieks, siguldietis Kārlis Kasparsons. Viņš pasaulē nāca 1865. gada 14. oktobrī pēc vecā stila  Siguldas pagasta  “Vēja krogā” lauksaimnieka un krodzinieka Mārtiņa Kasparsona un viņa sievas Annas ģimenē. “Kad 1865. gadā ieraudzīju pasaules gaismu”, tā Kasparsons vēlāk rakstīja savās atmiņās, “bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši “Pēterburgas Avīzes” un “Dundurus” [satīrisks almanahs, nomainīja “Pēterburgas Avīžu” satīrisko pielikumu “Zobugals” – aut.]. Ar tādu pašu sajūsmu viņa dēls vēlāk savos ģimnāzista gados lasa Ata Kronvalda “Nationale Bestrebungen” (“Nacionālos centienus”), vāc vietvārdus un kādā “ziedoņa rītā” no Rīgas kopā ar draugu dodas apskatīt “nacionālā likteņa simbolu” – Staburagu.       Pavērsiens K. Kasparsona pasaules uzskatā sākās ar studijām Tērbatas universitātē, kuras viņš uzsāka 1887. gadā – sākumā Teoloģijas fakultātē, no kuras pēc gada pārgāja uz Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu, ko pabeidza 1892. gadā. Pēc tam viņš iestājās Dabas zinību fakultātē, specializēdamies botānikā, bet 1900. gadā pārgāja uz Medicīnas fakultāti.      1888. gadā K. Kasparsons kopā ar domubiedriem nodibināja Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību, kurai vēlāk pievienojas Aleksandrs Dauge, Pēteris  Pīpkalējs, dzejnieks Eduards Veidenbaums un citi. Biedrība, kura ikdienā bija vairāk pazīstama ar Pīpkalonijas vārdu,  sapulcējās reizi nedēļā – sestdienu vakaros. Katrreiz kādam no tās biedriem bija jāsagatavo referāts. Biedrība izdeva savu rakstu krājumu “Pūrs”. Vairākus rakstus, tajā skaitā arī “Siguldas māju vārdi” un “Mūsu senču dvēseles” Kasparsons parakstīja ar pseidonīmu “K. Siguldietis”. Viņš rakstījis arī laikrakstam “Dienas Lapa”, žurnāliem “Austrums”, “Izglītība”, “Psiholoģiski pētījumi” u. c., piedalījies  pirmās latviešu Konversācijas vārdnīcas izveidē, kurā nodēvēts par enciklopēdiski izglītotu cilvēku, “latviešu zinību vīru un zinātnisku rakstnieku”. Bez tam studiju laikā Kasparsons izstrādāja darbu par vienu no Baltijas purvu formācijām, iegūdams zelta medaļu.      1890. gadu sākumā K. Kasparsona uzskatos notiek nozīmīgs lūzums – viņš pieslēdzas Jaunās strāvas, resp. marksisma un ateisma idejām. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns savā laikā pat nosaucis K. Kasparsonu par “latviešu marksisma ideoloģisko tēvu”. Lai arī šādā apzīmējumā varbūt ir zināma pārspīlējuma deva, tomēr nevar noliegt, ka marksisma filosofija, sevišķi tās vēsturiskā materiālisma puse, jaunībā K. Kasparsonu ļoti aizrāvusi. Par “dedzīgu jaunstrāvnieku” un “marksistiskā dialektikas popularizētāju” K. Kasparsonu nosaucis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš.       1897. gadā par saistību ar Jauno strāvu K. Kasparsons kopā ar domubiedriem tika arestēts. Viņam piesprieda divas nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.       1902. gadā K. Kasparsons pārcēlās uz Rīgu un praktizēja kā ārsts, bez tam kā valdes loceklis darbodamies dažādās biedrībās – kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē u. c., bet  Pirmā pasaules kara laikā strādāja latviešu strēlnieku lazaretē.       Pēc Februāra/Marta revolūcijas, Pagaidu valdības laikā (1917. gada augustā) notikušajās  Rīgas domes vēlēšanās viņš tika ievēlēts pilsētas domē (no Radikāldemokrātu partijas). Šķiet, ka tieši šajā laikā notika K. Kasparsona galīga novēršanās no marksisma kosmopolītisma un atgriešanās pie agrās jaunības, tautas atmodas laikmeta ideāliem. Ilūziju sabrukumu vēlāk  pastiprina arī pieredzētā un personiski pārdzīvotā lielinieku darbības prakse 1917. – 1919. gadā. Tāpat kā jaunībā gadījumā ar studentu korporācijām, arī marksismā   viņš jutās  “deziluzionēts”.       No Latvijas Republikas  nodibināšanās un līdz 1920. gadu vidum K. Kasparsonam bija redzama loma valsts  politiskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē un kļuva par pirmo Latvijas izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā. Šajā laikā viņš jau  bija  pieslējies Arveda Berga vadītajai Bezpartejiskajai grupai (vēlākie nosaukumi “Bezpartejiskā nacionālā apvienība” un “Bezpartejiskais nacionālais centrs”).           Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā 1918. gada decembrī un Pētera Stučkas valdības nākšanas pie varas K. Kasparsonu arestēja un nogādāja Valmieras cietumā. Viņam draudēja lielas briesmas. Par šīm traģiskajām dienām stāsta vēlākā Talsu ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas. “[Valmierā] tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi  ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdi nepieciešams un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis sev vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.     Atguvies šis cilvēks man teica: “Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli [tagad  Tallina – aut.] Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.      Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā – no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons, kara komisārs. Viņam esot uzdots aizvest uz Rīgu ārstu Kārli Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pie viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu. Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši. Kaut kur pie Baltezera cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.”      Pēc Latvijas Pagaidu valdības darbības atjaunošanas K. Kasparsons tomēr bezbailīgi turpināja pildīt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējusi Tautas Padome. Viņš bija izglītības ministrs arī divās turpmākajās Latvijas valdībās (līdz 1920. gada jūnijam),  Satversmes sapulces un I saeimas deputāts, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. Kā izglītības ministrs viņš lika pamatus Latvijas Augstskolai (vēlākajai Latvijas Universitātei), Latvijas Konservatorijai (tagadējai Latvijas Mūzikas akadēmija), parakstīja rīkojumu par Valsts Muzeja (tagad Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja), Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) u. c. dibināšanu. Atklājot Latvijas Augstskolu, Dr. K. Kasparsons savā runā teica: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latvijas vārdu un viņas vēsturi. Bija laiks, un vēl nesen tas bija, kad par to domāt, kas tagad ir, bija sapnis; kad teica: “tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdens un spalva grims dibenā. Un tomēr – tas ir nācis, tas ir noticis”.      Vienlaicīgi K. Kasparsons turpināja darboties arī Rīgas pilsētas domē, no 1925. līdz 1929. gadam viņš bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks,  “Latvijas Ārstu Žurnāla” redaktors.      Paralēli ārkārtīgi izvērstajai sabiedriskajai darbībai K. Kasparsons turpināja savu ārsta privātpraksi, kā arī zinātnisko darbību. Viņa zinātniskās intereses bija gandrīz vai universālas. Viņš izstrādāja publikācijas ne tikai bioloģijā un psiholoģijā, bet arī tādās nozarēs, kam ar medicīnu varētu likties, būtu visai attāls sakars – piemēram, valodniecībā, mitoloģijā utt. Viņa darbs par līdz šim maz pētīto, seno ilīriešu tautu un tās valodas paralēlēm ar baltiem ieguvis starptautisku ievērību. Īpaši augsti tiek vērtēts K. Kasparsona ieguldījums latviešu medicīniskās terminoloģijas izveidē. Kasparsons bijis gan Latvijas, gan Upsalas universitātes Goda doktors.      1944. gadā  sirmais zinātnieks devās bēgļu gaitās. Viņš miris 1962. gada 21. janvāri 96 gadu vecumā Tīstades nometnē Kopenhāgenā. Tā paša gada 2. februāra numurā “Londonas Avīze” nekrologā rakstīja: “Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu  zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnām savācis savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.”

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Letonikas" un Baltijas centra vadošā pētniece Jana Dreimane Dažkārt iekarotāju nolaupītās kultūras vērtības rod mājupceļu atpakaļ uz dzimteni. Spilgta epizode pārvietoto vērtību stāstu virknē ir Otrā pasaules kara laikā aizvesto Latvijas bibliotēku grāmatu atgriešanās 1992. gada nogalē, gandrīz pusgadsimtu pēc konfiskācijas. Lielāko grāmatu kopu ‒ ap tūkstoti vienību ‒ atguva Latvijas Republikas Saeimas bibliotēka. Okupētajā Latvijā nacistu sevišķo interešu lokā bija ne tikai mākslas priekšmeti, dārglietas, senas, retas grāmatas un arhīvi, bet arī tā sauktā "ienaidnieku literatūra": ebreju autoru darbi, boļševiku un citu kreiso politisko novirzienu preses izdevumi un grāmatas, pretvācu un pretnacistu literatūra. Kā plašākai sabiedrībai "nevēlamu" lasāmvielu nacisti to izņēma no grāmatnīcām, bibliotēkām, skolām, bez īpašniekiem palikušiem mājokļiem un lēma to tālāko likteni: vai nu uz papīra pārstrādes fabrikām, vai arī nacistu iestādēm Latvijā un Vācijā. No pirmā padomju gada komunistiskajiem laikrakstiem, tādiem kā "Cīņa", "Sarkanais Sports", "Brīvā Venta", kā arī no Krievijas iepludinātās literatūras nacisti veidoja paraugkolekcijas, ko demonstrēt partijas "šūnās" vai pētīt institūtos. "Kaitīgo" darbu skaitā bija Eiropas politiķu sacerējumi, piemēram, ebreju izcelsmes Ungārijas sociālista Vilhelma Bēma (Böhm, 1880-1949) atmiņas "Divu revolūciju krustugunīs" (Im Kreuzfeuer zweier Revolutionen, 1924), kas vēstīja par viņa darbu padomju Ungārijas valdībā 1919. gadā. Kara beigu posmā, kad nacisti steigšus evakuējās no Latvijas, tālo ceļu uz Vāciju mēroja politiskā literatūra no Saeimas bibliotēkas, ko Jēkaba ielas namā bija atradusi un pārņēmusi augstākā "SS" un policijas vadība Austrumzemē. Kara dēļ daļa laupījuma palika koka kastēs neizsaiņota un neapgūta. Pēc kara Amerikas Savienoto Valstu okupācijas zonā atrasto nacistu guvumu, ieskaitot grāmatas, apkopoja speciālos savākšanas punktos, kur ASV nodarbinātie mākslas vēsturnieki reģistrēja un rūpīgi apskatīja katru sīkāko priekšmetu, lai organizētu tā nonākšanu likumīgā īpašnieka rokās. 27 kastes ar Latvijas grāmatām nonāca Zemes muzejā Visbādenē, kur atradās viens no lielākajiem savākšanas punktiem ‒ šeit pētniekiem bija reģistrējams un apgūstams vairāk nekā pusmiljons kultūras priekšmetu no visas Eiropas. Tā kā ASV neatzina Padomju Savienības okupētās Latvijas valdību par neatkarīgās valsts mantinieci, 1951. gadā krātuves vadība nolēma grāmatas uz Latviju pagaidām nesūtīt, bet uzticēt to glabāšanu Zemes muzejam. Četrdesmit gadu Latvijas grāmatu kastes gulēja "Ērkšķrozītes" miegā muzeja krātuvē, līdz 1991. gada augustā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, Vācijas federālās valdības uzdevumā tās tika pārvestas uz Vācu bibliotēku Frankfurtē pie Mainas, kas inventarizēja kastu saturu. Par tām tika pavēstīts Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas ar prieku piekrita saņemt negaidīto, taču apjomīgo grāmatu kopu ‒ gandrīz piecus tūkstošus iespieddarbu ‒ no Vācijas un gādāt par to turpmāko ceļu pie īpašniekiem. Lidmašīna ar pirmo sūtījumu Rīgas lidostā nosēdās valsts neatkarības proklamēšanas svētkos ‒ 1992. gada 18. novembrī. Grāmatu neparastais liktenis un pašas grāmatas, kas tik daudz gadu bija pavadījušas aizmirstībā, bija pelnījušas plašākas sabiedrības uzmanību. Tādēļ 19. decembrī, Latvijas bibliotekāru konferences laikā, Latvijas Nacionālā bibliotēka atklāja saņemto grāmatu izstādi, uz kuru bija aicināti ne tikai Latvijas un Vācijas valdību pārstāvji, bibliotekāri, bet arī grāmatu bijušie īpašnieki. Pēc izstādes grāmatas tikai sadalītas pēc piederības un uzsāka jaunu dzīvi. Latvijas Republikas Saeimas vēsturiskais krājums atrada mājvietu bibliotēkas arhīvā. Šeit meklējamas arī citas Saeimas bibliotēkas grāmatas, kas nonāca Vācijā Otrā pasaules kara laikā un ilgstoši glabājās Berlīnes Brīvajā universitātē, bet pavisam nesen ‒ 2016. gadā ‒ atgriezās Latvijā. Vienīgā liecība par to neparasto likteni ir augstākās "SS" un policijas vadības bibliotēkas (Bücherei beim Höherer SS- und Polizeiführer für das Ostland) vai Berlīnes Brīvās universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Freien Universität Berlin) zīmogs iespieddarbu titullapās. Taču pati šo grāmatu esamība apliecina to, ka līdztekus iekarotāju vēlmei aizvest sev līdzi pēc iespējas vairāk trofeju no pakļautās teritorijas pastāv arī pietāte pret citttautu kultūras īpašumu, centieni to glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

„Zobenu sešinieks”, „Monētu trijnieks”, „Rungu piecinieks” un „Biķeru četrinieks” – šādas taro kārtis iezīmē četras telpas mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas personālizstādē „Kādas kārtis man kritušas”. Šovakar, 14. oktobrī, Laikmetīgās mākslas centrā „kim?„ tā tiks atklāta, bet vēl pēdējos iekārtošanas darbus centās neiztraucēt Toms Treibergs, lai sarunātos gan ar mākslinieci, gan viņas domubiedriem. „Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi,” skaidro izstādes „Kādas kārtis man kritušas” apraksts. Ieva Kraule-Kūna šos procesus interpretē pati, taču ir uzaicinājusi šajā spēlē piedalīties arī deviņdesmito gadu aktīvajiem māksliniekiem, kuru vārdus ik pa brīdim ieraugām arī aktuālajās mākslas norisēs. Tie ir Ojārs Pētersons, Sarmīte Māliņa, Ieva Iltnere, Andris Breže un Ēriks Božis. Viņi pārinterpretē savus mākslas darbus, kurus radījuši tieši 90. gados. Laikmetīgās mākslas centra „kim?” izstāžu zāles telpās ir izvietots arku labirints, vispirms slēpjot, tad – atsedzot atsevišķās telpās izvietotos mākslas darbus. Mākslinieka Ērika Boža instalācija ir veidota no diviem karogiem: balta, bezkrāsaina Latvijas Republikas karoga, kurā ierastās krāsu proporcijas 2:1:2 saprotamas tikai pēc šuvēm iedomāto krāsu laukumu saskares vietās; un balts, bezkrāsains Latvijas PSR karogs, kura elementi – sirpis un āmurs, viļņotās līnijas – ir risināti kā balta auduma uzšuves uz tādas pašas krāsas auduma pamata, līdz ar to ir saprotami tikai kā formas, nevis krāsas. Izstādes kuratores ir Līna Birzaka-Priekule un Zane Onckule. Tagad kopā ar Ievu Krauli-Kūnu veicam ašu pārskrējienu ekspozīcijas izkārtojumam, sākot ar citu telpu, atstājot arku labirintu aiz muguras. Bet, kad atgriežamies arku labirinta telpā, Ieva stāsta, ka daļa no labirinta sienām apzināti tiks atstāta nepabeigta. Nejaušību, likteņa un apstākļu sakritības, kas noteica lietu kārtību deviņdesmitajos un zināmā mērā arī šodien – laikmetīgās mākslas centrā „kim?” līdz 19. decembrim.

1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu „Par Latvijas Republikas statusu”. Tas nozīmēja Latvijas Republikas de facto neatkarības atjaunošanu. Šos notikumus krietni paātrināja augusta puča izgāšanās. Saruna par notikumiem šajās puča dienās, to ietekmi un iemesliem, un par to, kādēļ tik maz vēsturnieku šobrīd pēta šos laikus, ar Tautas frontes muzeja vadītāju, vēsturnieci Annu Zeibārti un muzeja darbinieku, vēstures studentu Andri Gaili.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai - 30. gadadiena KNAB veicis kratīšanu Rimšēviča dzīvesvietā Kabulā ieradušies vairāki "Taliban" līderi, lai uzsāktu sarunas par jaunas valdības veidošanu

Zemessardzei jau kopš tās dibināšanas 1991. gada augustā ir bijusi īpaša loma Latvijas vēsturē. Par zemessargiem kļūst patriotisku jūtu vadīti un tas ir aicinājums, kas izveidojies par dzīvesveidu. 1991. gada 23. augustā kā viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas Republikas likumiem tika pieņemts likums “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”.

Latvijas daba iedvesmo ne tikai māksliniekus un citu radošo profesiju pārstāvjus, bet arī pētniekus, lauksaimniekus un pavārus. Nesen klajā nākusi pavārgrāmata, kurai idejas smeltas no Latvijas dabiskajiem zālājiem. Apkopojot sentēvu receptes un radot pavisam jaunas garšas, Restorāna “Kest” šefpavārs Māris Jansons kopā ar Vides risinājumu institūtu un Latvijas Dabas fondu radījis dabiskajai pļavai veltītu recepšu grāmatu “Pļava”. Kādus pļavu augus var izmantot kulinārijā un vai atgriešanās pie savvaļas augu ievākšanas ļautu sargāt izzūdošos zālājus, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē šefpavārs Māris Jansons, bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece zālāju eksperte Rūta Abaja un dabas tūrisma saimniecības "Drubazas " saimnieks Ģirts Dzērve. Recepšu grāmatā “Pļava” iekļauti 25 augi, kuri sastopami Latvijas dabiskajās pļavās un kuru unikālās garšas un smaržas īpatnības ļāvušas šefpavāram radīt pavisam jaunas, pat izaicinošas receptes. Grāmatas receptēs izmantoti tādi augi kā gaiļbiksīte (Primula veris), stāvais retējs (Potentilla erecta), ārstniecības ancītis (Agrimonia eupatoria), pļavas bitene (Geum rivale) un daudzi citi. Linu audzēšanas vēsture Latvijā 20. gadsimta sākumā linu audzēšana bija ierasta daudziem lauku saimniekiem. Mūsdienu Latvijā linu lauks ar ziliem ziediņiem praktiski vairs nav redzams. Kā linus audzēja senatnē un kā linu šķirnes mūsdienās var pielāgot klimata pārmaiņu nestajām izaicinājumiem. Šobrīd vienīgā Latvijā selekcionētā linu šķirne zied baltiem, ne ziliem ziediem. Pie šķirnes izveides teju pirms 30 gadiem darbu sāka agronome un lauksaimniecības zinātņu doktore Veneranda Stramkale un uz Latvijas Republikas simtgadi viņa uzdāvāja jauno šķirni.  Kā viņa pati raksta: „Šie lini, kuriem dots dzimtās puses vārds - „Viļāni”, ir paredzēti gan šķiedras, gan sēklu ražošanai. Šai šķirnei ir laba veldres izturība un mazāka uzņēmība pret nozīmīgākajām linu slimībām. Tā zied baltiem ziediem un ir piemērota Latvijas augsnes un klimatiskajiem apstākļiem.”  Latgale izsenis bijusi linu audzēšanas vieta, un par to, kā notika šī lakstauga audzēšana, novākšana un apstrāde, stāsta Viļānu novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale. Viļānu muzejā ir ekspozīcija, kas iepazīstina apmeklētājus ar lina garo ceļu no iesēšanas līdz apstrādei, tāpēc lūdzu muzeja vadītāju pastāstīt par procesu.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielas, saburzītas un steigā aizrakstītas papīra lapas deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc vilciena atiešanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas pulkveža Alfrēda Platā atvadām. Latvijas armijas pulkvedim Alfrēdam Platajam bija 44 gadi, kad Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja Litenes vasaras nometnē un izsūtīja. Platais paguva uzrakstīt un no vagona izmest zīmīti sievai Annai, kas sasniedza adresātu. Okupācijas muzejam zīmīti nodeva viņa meita Zigrīda Gintere. Kodolīgais un neziņas pilnais atvadu teksts rakstīts uz, nu, jau sadzeltējušas lapas ar parasto zīmuli. “Mīļā labā Anna! Sūtu Tev vēl sveicienus. Vai vēl kādreiz sūtīšu, nezinu. Dodamies pašlaik nezināmā ceļā. Tik daudz paliek nepateikta. Garā skūpstu Tevi, bērnus. Lai Dievs jums palīdz. No sirds Tevi mīlošais Alfreds.” Alfrēds Platais dzimis 1897. gadā Jēkabpilī lauku amatnieku ģimenē. Turpat pabeidza vietējo Tirdzniecības skolu. Bija grāmatvedis un kalkulators Rīgā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada jūnijā Rīgā. Daugavpilī piedalījās cīņās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām un Latvijas neatkarības pēdējos gados bija Armijas štāba bataljona rotas komandieris. Platajam arī piešķirta jaunsaimniecība Salas pagasta Ābeļu muižā, bet arhīvā atrodamajā izsūtīto personu lietā norādīts, ka pirms represijām viņš dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 27. 1941. gadā karaspēka vasaras nometnē Litenē Alfrēdu apcietināja un ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķās apspriedes lēmumu notiesāja ar ieslodzījumu lēģerī uz astoņiem gadiem. Lēmumā par Alfrēda Platā apcietinājumu, kā visās deportēto lietās, ierakstīts - naidīgi noskaņots pret padomju varu un nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Viņu izveda uz ieslodzījuma vietu Noriļskā. Alfrēda Platā sieva Anna Platais dzimusi 1902. gadā un viņam bija divi bērni – dēls Gunārs tolaik 16 gadus vecs un 9 gadus veca meita Zigrīda. Platā lietas mapē atrodams arī dokuments, kas apliecina, ka arī viņus bija plānots izsūtīt kā "sociāli bīstamus elementus", balstoties uz ģimenes galvas apsūdzību. Alfrēds Platais ieslodzījumu izcieta un 1956. gadā Sibīrijas kara apgabala kara tribunāls nozieguma sastāva neesamības dēļ spriedumu atcēla un izbeidza tiesvedību pret viņu. Kopumā Platais Sibīrijā pavadīja 15 gadus un atgriezās Latvijā, bet ģimene jau bija devusies bēgļu gaitās uz Brazīliju. Nelikumīgi izvestais Alfreds Platais nomira 1979. gadā 6. jūlijā Pļaviņās, vēlāk pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 90. gadu sākumā ar Latvijas Republikas prokuratūras lēmumu pilnībā reabilitēts.

Šoreiz stāsts par valsti, kura nav ziņu virsrakstos, bet kura ir zināma katram latvietim, kurš skolā mācījās par Kurzemes hercogisti un tās kolonijām. Un tā ir Gambija. Starp citu angliski oficiālais nosaukums ir neparasts – Republic of the Gambia. Mums, kas nelieto artikulus valodā, šis ir netulkojams, bet doma ir, lai valsts netiekot jaukta ar Zambiju. Kurzemes un Zemgales hercogistes aizjūras īpašumi Rietumāfrikā Gambijas upes grīvā bija ļoti īss, nenozīmīgs un patiesībā – ar Latviju nesaistīts posms. Ar dažiem latviešiem, jā, bet ne Latviju kā valsti. Hercogistes klātbūtne tur bija no 1651. līdz 1660. gadam. Pamatā piederējasSala Gambijas upes grīvā, saukta Svētā Andreja, Džeimsa un tagad Kunta Kinteh sala, kas kādreiz bija lielākais transatlantiskās vergu tirdzniecības centrs. Kurzemnieki gan bija pirmie eiropieši, kas tur ieradās, bet nopirka viņi arī nelielu teritoriju kontinentālajā Āfrikā no vietējiem cilšu vadoņiem. Vēlāk zaudēja to holandiešiem, proti, ar zviedru algotu pirātu palīdzību tā nonāca holandiešiem piederošās Nīderlandes Austrumindijas kompānijas rokās. Kura, starp citu, tiek uzskatīta par cilvēces vēsturē pašu lielāko megakorporāciju. Kurzemes hercogiste šos nepilnos desmit gadus izmantoja Āfrikas koloniju, lai tirgotos. Ieveda no Kurzemes tur dzelzi, dzintaru, stiklu, sāli un, protams, šņabi. Atpakaļ veda ziloņkaulu, dzīvnieku ādas, garšvielas, zeltu, palmu eļļu un, protams, vergus. Par to, kādēļ šie nepilnie desmit gadi Gambijā ir tik bieži pieminēts fakts Latvijas vēsturē un vai tam patiešām ir adekvāta nozīme, vaicājām doktore Dainai Bleierei, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošajai pētniecei. Tagad laiks par mūsdienu Gambiju parunāt. Par Āfrikas kontinenta pašu mazāko valsti, kura neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1965. gadā. Gambijai, starp citu, ir tikai viena kaimiņvalsts – Senegāla. Tā burtiski ieskauj mazo Gambiju, un no 1982. līdz 1989. gadam pastāvēja kā vienota valsts – Senegambija. No 1994. līdz 2017. gadam Gambijā valdīja bēdīgi slavens un cilvēktiesību pārkāpumiem bagāts režīms. Tik nepatīkams bija šis režīms, ka citas pasaules valstis vispār izvairījās ar šo 2,3 miljonu iedzīvotāju lielo musulmaņu valsti sadarboties. Režīms ne tikai regulāri nolaupīja, ieslodzīja un nogalināja politisko opozīciju, žurnālistus un gejus, bet pat vēl 2009. gadā oficiāli sankcionēja raganu medības, kas iekļāva sieviešu nolaupīšanu no ciematiem, piedzirdīšanu ar halucinogēnam vielām un “centieniem pārmācīt”. Raganu ārstu izdarību rezultātā, protams, daudzas sievietes mira arī no saindēšanās ar vielām, ko viņām spieda dzert. Nerunājot par visu pārējo, kam viņām nācās iet cauri. Kopš 2017. gada valsts prezidents ir Londonā izglītību ieguvušais Adama Barovs (Adama Barrow), starp citu viņš ir strādājis par veikala apsargu, lai apmaksātu savas studijas Londonā. Viņu inaugurēja amatā Gambijas vēstniecībā tās vienīgajā kaimiņvalstī Senegālā. Iemesls – Barovs uzvarēja godīgās un demokrātiskās vēlēšanās, kuras iepriekšējais prezidents sākumā atzina un tad izdomāja, ka neatzīst. Bailēs, ka viņu nogalinās, Barova devās uz Senegālu. Maza piebilde par vēlēšanām – Gambijā vēlēšanās notiek, kad akmentiņus, kur balsis par katru kandidātu tiek nodotas, samet zemē izveidotās bedrītēs un saskaita. Tagad it kā iepriekšējais prezidents dzīvojot kādā villā Ekvatoriālajā Gvinejā. Vēl nesen viņš esot brīdināts Gambijā nemēģināt atgriezties, jo viņa drošību nevarot un negribot garantēt. Pret viņu ierosināta virkne krimināllietu, ieskaitot arī 45 miljonu eiro piesavināšanos savas vairāk nekā 20 gadus ilgušās prezidentūras laikā. Lai arī iedzīvotāju skaits Gambijā ir par kādiem 400 tūkstošiem lielāks nekā Latvijā, visa  Gambijas ekonomika ir apmēram astoņas reizes mazāka tikai par šā brīža Latvijas Republikas valsts budžetu. Viss Gambijas gada aizsardzības budžets ir tikai apmēram 12,5 miljoni eiro. Gambijas lielākais tirdzniecības partneris ir ir Ķīna, kura gan importā, gan eksportā ieņem apmēram trešo daļu. Reeksportam ir milzīga nozīme, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko stāvokli. Bet pati Gambija ražo un eksportē galvenokārt riekstus, gan Indijas, gan zemesriekstus. Sūta prom arī kokmateriālus, zivju eļļu un zvērādas. Zemesriekstu eksports ir otrs lielākais naudas avots. Un riekstu industrijā ir nodarbināti apmēram 80 procenti valsts iedzīvotāju, rieksti veido apmēram vienu trešo daļu no valsts IKP. Bet nozīmīgākā nozare valstī ir tūrisms, tā veido apmērna 20 % no IKP. Valstij ir arī seni un neseni parādi un tā tiecas jaunā prezidenta vadībā iegūt vēl aizņēmumus valsts attīstībai no starptautiskajām organizācijām. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

#5BREINUMI maija pirmajā sestdienā svin Latviju! IEPAZĪSTIES:  #5breinumi viesis – mūziķis un ģitāras spēles skolotājs Kristaps Višs no Rēzeknes, kas ir dzimis 4.maijā – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā! Ar Kristapu runāsim par viņa bērnības atmiņām par Latviju, kā viņa ģimenē svin 4.maija svētkus, kur ir radusies lielā mīlestība un patriotisms par Latviju un Latgali, un, kas jauns mūziķa profesionālajā dzīvē. Ar Kristpu sarunājas raidījuma vadītāji – Jānis Pampe un Baiba Baltace - Saukāne. *** Rubrikā “#5BREINUMI vacoj atbiļdis” Ralfs Bilinskis jautā jauniešus par viņu tradīcijām 4. maijā. *** Rubrikā “Kai tys struodoj” Līna Lontone aicina kopā pagatavot Latvijas svētku kūku no senās A. Masiļūnes pavārgrāmats latgaliešu valodā. *** Savukārt rubrikā “Kas te nūteik” Samanta Kristiāna Augustova sarunā ar grupu “Baritoni” stāstīs par koncerta programmu 4.maijā Gulbenē un Balvos. Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

#5BREINUMI maija pirmajā sestdienā svin Latviju! IEPAZĪSTIES:  #5breinumi viesis – mūziķis un ģitāras spēles skolotājs Kristaps Višs no Rēzeknes, kas ir dzimis 4.maijā – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā! Ar Kristapu runāsim par viņa bērnības atmiņām par Latviju, kā viņa ģimenē svin 4.maija svētkus, kur ir radusies lielā mīlestība un patriotisms par Latviju un Latgali, un, kas jauns mūziķa profesionālajā dzīvē. Ar Kristpu sarunājas raidījuma vadītāji – Jānis Pampe un Baiba Baltace - Saukāne. *** Rubrikā “#5BREINUMI vacoj atbiļdis” Ralfs Bilinskis jautā jauniešus par viņu tradīcijām 4. maijā. *** Rubrikā “Kai tys struodoj” Līna Lontone aicina kopā pagatavot Latvijas svētku kūku no senās A. Masiļūnes pavārgrāmats latgaliešu valodā. *** Savukārt rubrikā “Kas te nūteik” Samanta Kristiāna Augustova sarunā ar grupu “Baritoni” stāstīs par koncerta programmu 4.maijā Gulbenē un Balvos. Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts sazināmies ar latviešu dzimtu no Amerikas, kas pierāda, ka iespējams ir viss. Bez šīs ģimenes Amerikas latviešu sabiedrība nebūtu tāda, kāda tā ir, un šī ir ģimene, kas daudz darījusi, lai atbalstītu un stiprinātu Latviju  gan izglītības jomā, gan drošības jautājumos; latviešiem, kas aktīvi darbojas Amerikas Latviešu apvienībā un kopj savas saknes - tā ir Blumbergu dzimta, kuras pamatus likuši Otra pasaules kara bēgļi Ināra un Gunārs. Viņi Amerikā ieradās 1950. gadā. Raidījumā Blumbergu dzimtu pārstāv četru bērnu mamma Ināra Blumberga, viņas dēli Roberts Blumbergs, kurš ir bijis Latvijas Republikas goda konsuls Ilinoisā no 2011. līdz 2019. gadam, un Pēteris Blumbergs, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, un Pētera vecākais dēls Aleksandrs Blumbergs.  

Dodamies uz Salvadoras Republiku, kura atrodas Centrālamerikā. Valstiņu, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā trīs reizes lielāka. Un kuras oriģinālais, spāņu kolonistu jeb konkistadoru piešķirtais nosaukums ir “Provincia de Nuestro Senor Jesus Cristo, el Salvador del Mundo”  jeb Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pasaules Pestītāja province. To ar laiku saīsināja līdz El Salvador, kas vienkārši nozīmē “Pestītājs”. Salvadora ieguva neatkarību no Spānijas 1821. gadā. Tās vēsturē ir piedzīvoti daudzi nemieri un revolūcijas, bet pats nesenākais, kurš ir atstājis arī mūsdienās paliekošāko iespaidu, ir 1979.-1992. gadam notikušais pilsoņu karš, kurā dzīvības zaudēja ap 75-80 tūkstošiem cilvēku. Šobrīd valstī dzīvo apmēram seši ar pusi miljoni iedzīvotāju. Pilsoņu kara, nabadzības un nevienlīdzības dēļ vēl vairāk nekā 3 miljoni salvadoriešu dzīvo ārvalstīs. Lielākā daļa – Losandželosā. Un viņi ir kļuvuši par būtisku valsts ekonomikas, politikas un arī noziedzīgās pasaules daļu. Salvadoriešu pilsoņu kara iemesli bija pamatā politiski un, protams, ekonomiski. Bet tie nebija etniski, jo valsts ir relatīvi viendabīga etniskā un rasu sastāva ziņā – vairāk nekā 85 % ir metisi un nedaudz vairāk nekā 12 procenti ir eiropiešu izcelsmes.  Interesanti, ka Salvadorā, atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm praktiski nav afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Tam pamatā bija likumi, kas pēc sākotnējiem afrikāņu izcelsmes vergu dumpjiem un vēlākās verdzības atcelšanas, uzturēja klaji rasistisku politiku, kas neļāva šīs rases pārstāvjiem iebraukt Salvadorā. Tādēļ arī pilsoņu kara ietvaros notika cīņa starp militāristu huntu un kreisi, sociālistiski, noskaņotajiem nemierniekiem. Valdību atbalstīja un trenēja arī ASV pārstāvji, kas bija daļa no cīņas pret komunistisko valstu izplatību Latīņamerikā Aukstā kara laikā. Ekonomiskais iemels pilsoņu karam bija gadu desmitiem un pat simtiem ilgusī ienākumu un dzīves līmeņa nevienlīdzība valstī - valdošās elites bagātība un sabiedrības vairākuma nabadzība. Arī šobrīd Salvadoras sabiedrībā ir izteikta ekonomiskā nevienlīdzība. Vēsturiski Salvadoras ekonomikā ir dominējusi kafijas audzēšana un arī indigo krāsas ražošana. Mūsdienās ekonomika ir diversificēta un ražota tiek ne tikai pārtika un dzērieni, bet arī naftas produkti, ķīmiskās vielas, mēslošanas līdzekļi, tekstilmateriāli, mēbeles un cita produkcija. Vienlaicīgi – ļoti nozīmīga daļa valsts ekonomikas, gandrīz 20 procenti no IKP ieplūst tieši kā nauda, ko sūta ārvalstīs strādājošie salvadorieši uz mājām. Pārsvarā tas ir no ASV un Salvadorā ASV dolārs tiek lietots kā valsts valūta, Pozitīvais – tas ļauj iepludināt valstī papildus līdzekļus ekonomikas attīstībai un mazināt nabadzību par apmēram pusi, sevišķi galējās nabadzības gadījumos. Negatīvais – tas turpina nevienlīdzības ceļu, jo trešā daļa mājsaimniecību, kura pārtiek no šādiem līdzekļiem, veicina pieprasījumu, tostarp pēc mājokļiem un būvniecības, kas, savukārt sadārdzina šo tirgus sektoru un nabadzīgākajiem ir vēl mazākas iespējas atļauties dzīves līmeņa uzlabošanu. Vēl vairāk – tas noved pie tā, ka daudzi izvēlas nestrādāt un pārtikt tikai no atsūtītās naudas. Rezultātā valstī iebrauc hondurasieši unnNikaragvieši, kuri strādā par valstī pieejamo atalgojumu. Kurš, starp citu, arī ir pieaudzis neproporcionāli produktivitātei tieši naudas pārvedumu dēļ. Naudas pārvedumi gan nav vienīgais, kas ieplūst no ASV. Lai cik nebūtu paradoksāli, bet tieši bandu dzīve ir importēta no ASV, nevis otrādi, kā bieži politiķi mēģina to pozicionēt. Un te runa, protams, ir par bēdīgi slaveno MS-13 bandu jeb Mara Salvatrucha, kuras biedru skaits pasaulē tiek rēķināts līdz pat 50 tūkstošiem. Kā, starp citu, nesen ziņoja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, rekomendējot uzmanīties ceļojot – Salvadorā ir viens no augstākajiem vardarbīgo noziegumu rādītājiem visā Latīņamerikā. Par bandu nozīmi un valdības cīņu pret tām lūdzām detalizētāk pastāstīt arī savulaik vairākus gadus Salvadorā strādājušajam nevalstiskās organizācijas "Ground Truth Solution" pārstāvim Nikam Arčdīkonam. Bet Salvadora tomēr ir ļoti skaista vieta. Pludmales esot ļoti pieprasītas mūsdienās no sērfošanas viedokļa. Sevišķi El Tunko pludmale ar tās pasaulslavenajiem saulrietu skatiem virs Klusā okeāna.  Valsti ir iecienījuši tūristi, jo tajā ir ne tikai Centrālmerikas Pompeji – pamatiedzīvotāju ciemats, ko aprakuši vulkāna pelni vēl pirms eiropiešu ierašanās. Salvadora ir saukta arī par Vulkānu zemi, jo tajā ir ap 20 vulkāniem, no kuriem divi ir aktīvi. Slavenākais no tiem ir Svētās Annas vulkāns, kurā var arī uzkāpt. Un tas ir kalpojis arī par iedvesmu Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazajam Princim". Precīzāk sakot – viņa salvadoriešu sieva bija iedvesma. Bet desertā ir arī kaut kas jāēd. Šoreiz piedāvājam pupusu. Tas ir tradicionāls salvadoriešu ēdiens, tortiljas paveids, kas ir taisīts kā plācenis no kukurūzas vai rīsu miltu mīklas. Un pilda to ar gandrīz jebko – sieru, cūkgaļu, ceptām pupiņām, kalmāriem, garnelēm un citiem gardumiem. Gatavo tos gan uz ielām, gan arī speciālās kafejnīcās. Tāds kā "fastfūds". Salvadoriešiem ir līdzīga tradīcija kā citās pasaules vietās – ciemiņam uz šķīvja ir jāatstāj nedaudz ēdiena, jo tas signalizē, ka saimnieks ir pagatavojis pietiekami. Proti, izlaizīt šķīvi nevajadzētu!     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Viens no svarīgākajiem dokumentiem Latvijas Republikas vēsturē. Tā sauktā Aristīda Briāna nota. Ar to 1921. gada 26. janvārī Sabiedroto valstu Augstākas padomes prezidents paziņo - Latvijas valsts atzīta de iure! Šo lēmumu gaidīja vairāk nekā divus gadus. Starptautisku atzīšanu Latvijas valdība un diplomāti centās panākt kopš valsts proklamēšanas brīža 1918. gadā 18. novembrī. Jautājums par Latvijas de iure atzīšanu raisījās jau Parīzes miera konferencē 1919. gadā, kad lielvalstis pēc Pirmā pasaules kara beigām sprieda par pēckara Eiropas robežām, teritoriāliem strīdiem un jauno valstu atzīšanu. Taču toreiz Latvijas lūgumu noraidīja. Latviju plosīja Neatkarības karš, līdz 1920. gada augustā izdevās noslēgt Miera līgumu ar Padomju Krieviju.

Gada sākums vienmēr ir bagāts ar dažādām izmaiņām. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas mainījies apdrošināšanas jomā pēc tam, kad Lielbritānija ir pametusi Eiropas kopējo tirgu, un kas mainīsies apdrošināšanas tirgū tepat Latvijā. Latvijas Republikas vēstniecības Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas padomniece-vadītāja Māra Fricberga skaidro, ka Brexit neietekmēs īstermiņa ceļojumus. Īstermiņā varēs ceļot bez vīzas un uzturēties var līdz sešiem. Tie var būt arī vairākkārtēji braucieni. Ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanai ir vajadzīga vīza, ierodoties Lielbritānijā jau no šī gada 1. janvāra. Joprojām ieceļojot spēkā ir Eiropas veselības apdrošināšanas karte, bet aicina noformēt arī ceļojuma apdrošināšanas polisi, jo Evak sedz minimumu. Ieceļotājiem jāņem vērā, ka Lielbritānijā var ieceļot tikai ar pasi, izņēmums ir Eiropas Savienības valstu pilsoni, kuri uztura Lielbritānijā pastāvīgi un ir reģistrējušies pastāvīgā vai pagaidu iedzīvotāja statusam Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins iepazīstina ar izmaiņām OCTA jomā. Viena no tām skar cilvēkus ar invaliditāti, kuri tagad uz sava vārda drīkst reģistrēt ar atlaidi līdz 40% vienu transporta līdzekli līdz 3,5 tonnām. No 1. februāra OCTA vairs nebūs nepieciešams speciālai militārai tehnikai. Savukārt no 1. jūlija OCTA polisi varēs nopirkt uz vienu mēnesi.

Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita uzruna Latvijas tautai par godu Latvijas proklamēšanas 102.gadadienai.

Latvijas Republikas proklamēšanas 102.gadadienai veltīts ekumēniskais dievkalpojums Doma baznīcā.

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā.

Svinīgā Saeimas sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 102.gadadienai.

Šogad aprit 102. gadadiena kopš Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī. Covid-19 pandēmijas dēļ ir izsludināta ārkārtas situācija un noteikti ierobežojumi, tādēļ nenotiks tradicionālie svētku notikumi – parāde, koncerti klātienē, svētku uguņošana. Kultūras ministrija ir sagatavojusi 10 ierosinājumus, kā šogad svinēt valsts dzimšanas dienu. Savas ierosmes pievieno arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, taku skrējiena "Stirnu buks" organizētāji un Latvijas Radio. Saistībā ar valstī noteiktajiem Covid-19 vīrusa izplatības ierobežojumiem, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) šā gada 18. novembrī būs apmeklētājiem slēgts. Tomēr Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā muzejs sabiedrībai piedāvā dažādas valstssvētku atzīmēšanas iespējas digitālā formātā, kas pieejamas no jebkuras vietas pasaulē. Iepazīstina muzeja pārstāvis Imants Cīrulis. Bet Latvijas Radio aicina klausīties jauno “Patriotu podkāstu”. Tajā apkopots pēdējo gadu laikā tapis Latvijas Radio saturs, ko caurvij patriotisma gars. Tie ir stāsti par karavīriem un Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējiem, par Latvijai būtiskiem vēstures pieturpunktiem. Tās ir diskusijas par varonību un patriotismu, sarunas ar mūsu valsts priekšstāvjiem un mūsdienu varoņiem. Ar jaunizveidoto podkāstu iepazīstina Latvijas Radio podkāstu redaktors Andrejs Siliņš. "Stirnu buks" aicina izskriet Latvijas kontūru un piedāvā vairākus maršrutus. Plašāk stāsta taku skrējiena "Stirnu buks" organizētājs Rimants Liepiņš.  

Turpinām iepazīstināt ar šīgada jubilāra, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijām. Arī nauda var kalpot par vēstures liecību – gan monētās, gan vēlāk papīra naudaszīmēs ietverta ne tikai to nominālā vērtība kā apmaiņas priekšmetam, bet arī konkrētās kultūras un politikas ilustrācija, kura vēsturniekiem spēj atklāt arvien jaunus pagrieziena punktus. Līdzīgi ar apbalvojuma un goda zīmēm, kuras vēl bez sava tiešā mērķa – pagodināt – labākajos piemēros uzskatāmas arī par dizaina meistardarbiem. Numismātikas kolekcijas krājumu veido monētu, bonistikas jeb papīra naudas, kura vairs nav apgrozībā medaļu un faleristikas jeb goda zīmju un apbalvojumu kolekcijas – ap 160 000 glabāšanas vienību. Nacionāli nozīmīgu faleristikas kolekcijas daļu veido Latvijas Republikas un ārvalstu apbalvojumi. Muzejā glabājas Latvijā vienīgais zināmais Lāčplēša Kara ordeņa pilns komplekts, Latvijā vienīgā Triju zvaigžņu ordeņa ķēde un zvaigzne, kas 1930. gadā piešķirta Latvijas Valsts Prezidentam A. Kviesim, un Viestura ordeņa I šķira. Medaļu kolekcijā viens no senākajiem eksemplāriem ir ievērojamā medaļu meistara Sebastjana Dadlera 1641. gadā veidotā medaļa, kas veltīta Rīgas ieņemšanas 20. gadadienai. Kultūras Rondo ceļveži faleristikas un numismātikas pasaulē ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un muzeja vēsturnieks Mārtiņš Vāveris. Saistībā ar apbalvojumiem un goda zīmēm muzejam ir padomā kāds jaunums katram vēsturs interesentam, proti, grāmata, veltīta Lāčplēša Kara ordeņa vēsturei.

Pagājušajā nedēļā Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8 savu publisko telpu atklājis Rakstniecības un mūzikas muzejs, kā centrālo notikumu izvirzot izstādi “Himnai 100”, kas veltīta  Latvijas Republikas himnai. Izstādi jau var aplūkot apmeklētāji. Tāpat durvis vaļā vērs muzeja lasītava un jaunizveidotā pasākumu telpa “Tintnīca”. Izstādē “Himnai 100” eksponēti Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma priekšmeti, kuru vidū ir Baumaņa Kārļa flīģelis, pie kura tapa valsts himna, no uguns izglābtais dziesmu krājums “Līgo”, ko 1874. gadā cara valdība pavēlējusi sadedzināt, I Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku nozīmīte, kas piederējusi Matīsam Kaudzītēm, kā arī deponējumi no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas un Latvijas Okupācijas muzeja. Izstādē varēs noklausīties dažādās desmitgadēs un vēsturiskajos apstākļos ierakstītus himnas atskaņojumus. Līdztekus izstādei ar dzejas lasījumiem atklāta arī muzeja pasākumu telpa “Tintnīca”. Plašāk skaidro Rakstniecības un mūzikas muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Brūvere-Kvēpa. Rakstnicības un mūzikas muzeja lasītava muzeja apmeklētājiem ir pieejama, tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, sazinoties e-pastā  lasitava@rmm.lv, vai zvanot pa muzeja tīmekļa vietnē norādīto tālruni. Vietu skaits lasītavā ir ierobežots. Iespaidos par Rakstniecības un mūzikas muzeja jauno darba cēlienu Pulka ielas telpās dalās muzeja vadītāja Iveta Ruskule. Ekspozīcijas “Himnai – 100” videonoformējumu veidojusi māksliniece Ineta Sipunova, par vizuālo kopsaucēju izvēloties Daugavas plūdumu, kura viļņojumā atmirdz saules stari. Izstādes kopējo māksliniecisko vīziju radījusi Sandra Ozoliņa. Viņa stāsta, kādi bijuši izaicinājumi, atveidojot himnu vizuāli. Izstādē vēl bez objektu liecībām iekļauti arī personiski pieredzes stāsti saistībā ar himnas nozīmīgumu – tajos dalījies Valsts prezidents Egīls Levits,  pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane-Doroņina, rakstniece Nora Ikstena, skeletonists Martins Dukurs, diplomāte Anna Žīgure un citi kultūras un sabiedriskie darbinieki. Tos iespējams noklausīties arī muzeja tīmekļa vietnē. Interaktivitātes elements iestrādāts arī divdimensiju svītrukodos, kuri izkārtoti ekspozīcijas telpā un reaģē uz viedtālruņa lietotni, atskaņojot himnas melodijas fragmentus. Tos uz Baumaņu Kārlim savulaik piederošā flīģeļa ieskaņojusi leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule.

Par apgāda “Neputns” izdoto sēriju “Mākslas pieminekļi Latvijā” esam jau stāstījuši – tagad sērija papildināta ar vēsturnieces Mārītes Putniņas pētījumu par Tukuma, Kandavas, Jaunpils, Engures, Saldus un Brocēnu novada baznīcām. Grāmata tapusi trīs ar pusi gadus, līdzīgi kā iepriekšējais vēsturnieces veikums sērijas ietvaros - “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”. Tiekamies ar Lestenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecāko Ingunu Kokinu, Gaiķu baznīcas draudzes vecāko Skaidrīti Alksni un pētījuma “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Saldus un Tukuma rajonos” autori Mārīti Putniņu. Lestenes baznīca Par Tukuma rajona Lestenes baznīcas pamatakmens ielikšanas gadu tiek uzskatīts 1670. gads, kad Lestenes muižas īpašnieks Georgs fon Frikss dibina vietējo pastorātu. Pēc trīsdesmit gadiem darbu sāk pirmais mācītājs un tiek apvienota draudze. Tādējādi, tās ir divas zīmīgas jubilejas šogad – 350 un 320 gadi, kuru atzīmēšanas plānus, protams, izmainījis pandēmijas periods, tomēr Lestenes baznīcas draudzes vecākā Inguna Kokina cer, ka abu zīmīgo gadadienu atzīmēšana tomēr notiks. Viņa arī pastāsta par draudzes ikdienu un apmeklētāju interesi. Baznīcas iekārtas krāsošana un zeltīšana tika pabeigta 1754. gadā, savukārt neatkarīgās Latvijas laikā – 1930. gadā – Pieminekļu valde to iekļāva aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Baznīca cieta Otrā pasaules kara laikā, līdz 1967. gadā tā tika pārbūvēta par graudu kalti un tornī tika ierīkots ūdenstornis. Lestenes draudzi atjaunoja 1999. gadā, pēc trim gadiem tā atgūst baznīcu un arhitekts Ilmārs Divreiks veic baznīcas arhitektoniski māksliniecisko izpēti. 2004. gadā tika izstrādāts restaurācijas un rekonstrukcijas projekts. Daudz kas jau ir izdarīts, bet daudz kas vēl priekšā – piemēram, baznīcas ērģeļu korpusa fragments glabājas Rundāles pils muzejā, un šobrīd tiek strādāts pie projekta, lai uzstādītu ērģeļu luktas tālāka procesa attīstīšanai, lai baznīcā reiz atkal atgrieztos ērģeļmūzika. Baznīcas a ltāri, kanceli, ērģeļu prospektu, biktssolu un draudzes solus no 1704. - 1709. gadam izgatavoja Ventspils koktēlnieks Nikolauss Sēfrenss jaunākais, kurš amatu bija pārņēmis no sava tēva. Par to stāsta Mārīte Putniņa. Gaiķu baznīca Pirmā Saldus rajona Gaiķu koka baznīca celta pirms 1642. gada. 1658. gadā par Gaiķu muižas īpašnieka Georga fon Hernera līdzekļiem tika uzbūvēta jauna mūra baznīca vēl bez torņa – to meistari Kunkels un Gotlobs Vindelblants uzbūvē 1684. gadā. Lielākais baznīcas dārgums ir sēdvietu barjeru apgleznojumi, kurus, iespējams, veicis krāsotājs Korneliuss Bergholcs, kurš 1684. veica baznīcā krāsošanas un zeltīšanas darbus. Emblemātisko gleznojumu prototipi ņemti no 1590. gadā izdotā vācu zinātnieka, filozofa un tulkotāja Joahima Kamerācija simbolu un emblēmu krājuma “Symbolorum et Emblematum”. Šobrīd sēdvietu barjeras gan ir atdalītas no grīdas un savietotas vienkop, jo baznīcas ēku piemeklējusi dabas mātes uzsūtīta ķibele. Gaiķu baznīcas draudzes vecākā Skaidrīte Alksne atklāj, ka ēku piemeklējusi mājas sēne – brants. Gaiķu baznīcas interjerā pamanāmas melnā toņa nianses, kaut gan pamattonis ir balts. Skaidrīte Alksne pastāsta vairāk par šīm krāsu mijām. Vēl viena interesanta nianse, kura ieraugāma Gaiķu baznīcā, ir Bībeles rakstvietu tekstuālo gleznojumu aizvietojums ar latviešu Bībeles tulkojuma tekstu. Tie uz plāniem saplākšņa profiliem uzgleznoti 1938. gadā, godinot Latvijas Republikas dibināšanas 20. gadadienu.  

Nozīmīgs amats - Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Kāda ir viņa loma un ko mēs no viņa sagaidām? Diskusijas dalībnieki: Juris Stukāns ģenerālprokurora amata kandidāts Ēriks Kalnmeiers ģenerālprokurors Ivo Leitāns LTV «De facto» žurnālists Indra Sprance žurnāla «Ir» žurnāliste Saulvedis Vārpiņš zvērināts advokāts

Ir pienācis laiks, ēdot pusdienas, paskatīties uz kādu no pasaules valstīm, kurā ir kāds aktuāls politisks notikums, interesantas situācijas vai vienkārši aizraujošs raksturs. Un šodien mēs skatāmies uz Islandi jeb Īslandi, jeb Aislandi, vai kā nu kurā brīdī latviešu valodā ir bijuši piedāvājumi valsti saukt. 27. jūnijā šajā valstī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Droši vien katram latvietim pirmajam, kam vajadzētu nākt prātā, būtu jābūt faktam, ka Islande bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tas notika jau 1991. gada 22. augustā. Proti, nākamajā dienā pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu jeb de facto atjaunoja valsts neatkarību. Piemērs, kad maza valsts bija drosmīga, kad to neviens negaidīja un tādējādi ne tikai palīdzēja otrai valstij ātrāk atgūt savu vietu suverēno valstu pulkā un kļuva par tās draugu, bet arī iegāja šīs citas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē. Un tagad esam partneri NATO, Eiropas Padomē, Baltijas Jūras valstu padomē, kā arī Eiropas Ekonomiskajā zonā un Šengenas zonā. Islande ar tās 350 tūkstošiem iedzīvotāju (tā ir aptuveni tikai puse Rīgas), kuri lielākā daļa dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā (atkal līdzīgi kā Latvijas situācijā) vai citās pilsētās. Respektīvi, gandrīz visi Islandes iedzīvotāji dzīvo pilsētās. Neskatoties uz to, ka valsts ir plaša un daudzveidīga tās dabas dēļ. Bet tas nav traucējis valstij izmantot tai pieejamos dabas resursus ne tikai enerģētikā, bet arī lauksaimniecībā un ražošanā. Ģeotermālie un hidroelektro resursi, kā arī biotehnoloģijas tiek izmantotas ļoti plaši. Vulkāniskā aktivitāte ir nodrošinājusi lētus enerģijas resursus tālākai ekonomikas izaugsmei, sevišķi IT sektorā. Un, protams, arī tūrisma industrijā. Aprēķināts, ka valsti vispār apmeklē 4 līdz 5 reizes vairāk cilvēku gadā nekā tajā dzīvo. Jā, tūrisms, alumīnija ieguve un zvejniecība ir centrālie Islandes ekonomikas atbalsta punkti, pat ja lasis Islandē maksā dārgāk, nekā Latvijā. Dažādošana, tostarp IT sektora virzienā, protams, ir bijusi starp prioritātēm. Izņemot 2008. gada banku krīzi, kas atkal bija līdzīga Latvijas pieredzei, Islande ilgstoši ir piedzīvojusi augstu izaugsmi. Islandes IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir gandrīz divreiz lielāks par Latvijas un veido apmēram 47 tūkstošu eiro uz vienu iedzīvotāju. Kopējais saimniecības apmērs absolūtajos ciparos Islandei gan ir mazāks. Bet katrā gadījumā, izskatās pēc klasiskas Ziemeļvalsts, kurām arī mēs cenšamies līdzināties. Un mums vēl kāds brīdis ir jāpastrādā, lai kādu no tām noķertu. Bet pirms mēs pievēršamies Islandes prezidenta vēlēšanām, ir kāds ļoti svarīgs politiskais sasniegums, kuri par valsti ir jāmin. Islande ir visvecākā parlamentārā demokrātija pasaulē. Proti, Islandes parlaments Altings ir vecākais vēl jo projām darbojošais parlaments. Kopš 930. gada, kad tas tika pirmo reizi izveidots tas ir pārtraucis darbību tikai 19. gadsimta sākumā uz nepilnu pusgadsimtu. Pirmajā posmā parlaments sanāca pie vienas klints Tingvelīra nacionālajā parkā, otrajā posmā, pēc tā atjaunošanas kopš 1845. Gada, tas sanāk Reikjavīkā. Šis ir patiešām nozīmīgs sasniegums mazai valstij. Bet tas nav vienīgais, sevišķi prezidenta vēlēšanu kontekstā. Taisnība. Islande bija pirmā valsts pasaulē, kura ievēlēja sievieti valsts prezidentes amatā. Tas gan notika pavisam nesen – 1980. gadā. Bet toreiz ievēlētā Vigdis Finbogdotira vēl jo projām ir pasaulē visilgāk kalpojusī sieviete demokrātiski ievēlētā valsts galvas amatā. Bet tagad pievēršamies šī brīža prezidentam un gaidāmajām vēlēšanām, kuras notiks šogad 27. jūnijā. Par pārliecinošu favorītu tiek uzskatīts esošais prezidents Gudni Torlācijs Johannessons, jo vēl ne reizi nav zaudējis balsojumu. Viņam izaicinajumu meta kopumā pieci kandidāti, taču no tiem ir palicis tikai viens – uzņēmējs un ekonomists Gudmundurs Franklins Jonsons. Starp citu, viens no kandidēšanas nosacījumiem uz Islandes prezidenta amatu ir, ka kandidātam ir jāsavāc vismaz 1500, bet ne vairāk kā 3000 vēlētāju rekomendācijas no visiem četriem valsts kvadrantiem. Parakstus savākt gan izdevās tikai abiem minētajiem kandidātiem. Vēl interesantāk ir, ja neviens cits politiķis nebūtu izvirzījis savu kandidatūru, prezidents Johannessons turpinātu pildīt savu amatu vēl uz četrus termiņus. Un tā bez laika ierobežojuma. Islandes prezidenta kandidātu viedokļi un centrālās pozīcijas atšķiras, kā tas ir ierasts politikā. Tostarp, piemēram, par Islandes pievienošanos Eiropas Savienībai vai palikšanu ārpus tās. Bet, kā mums pastāstīja Islandē dzīvojošā Inga Tīrone, faktiski priekšvēlēšanu kampaņas centrā ir tikai viens jautājums. Runājot par jautājumiem, kas pašlaik jārisina esošajiem politiķiem, tostarp prezidentam, pirmkārt, ir jāmin koronavīrusa krīze, kas ir pamatīgi ietekmējusi arī Islandes tūrisma industriju un tātad arī valsts ekonomiku. Taču ir arī kāds izaicinājums, kurš Latvijā, iespējams, mazāk pieminēts, bet ārpolitikā, sevišķi mūsu reģiona valstu ārpolitikā, ļoti bieži aplūkots – Arktikas reģiona nākotne. Notikumu attīstība tuvākajos gados Arktikas reģionā bieži tiek piesaukta kā jaunā potenciālā konfliktu vieta pēc Tuvajiem Austrumiem, kur starp pasaules valstīm notiks cīņa par resursiem. Un, kā mums pastāstīja Dānijas ārpolitikas institūta viespētniece un arī bijusī Islandes Ārpolitikas institūta direktore Pia Hansone, Islandei, kā mazai valstij, izaicinājumi ir patiešām lieli: Rezumējot jāsecina, Islande ir maza, bet ekonomiski patstāvīga valsts. Tā izmanto resursus, kas tai ir pieejami un partnerus, kas ir tai apkārt, lai nodrošinātu savu dzīves līmeni. Vienlaicīgi, tās nacionālā drošība kļūst par tās centrālo izaicinājumu. Lai arī NATO dalībvalsts, tomēr aktualizējoties Arktikas jautājumam, valstij jāsāk arvien aktīvāk atgādināt par savām partnerībām pasaulē. Šis, acīmredzot, ir jāņem vērā arī Latvijai, atceroties par “diplomātisko parādu”, kas mums ir pret Islandi kopš 1991. gada.

Dažādu gadu intervijas ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Kuras no sabiedriski aktīvā vēstures zinātāja ierosinātajām tēmām šobrīd guvušas piepildījumu, kuras vēl prasās pēc jauna atgādinājuma? Zigmuds Skujiņš Jāņa dēls, dzimis 1926.gada 25.decembrī Rīgā. Par savu galveno nodarbošanos uzskatu rakstniecību Tieši tik tīši pieticīgi un ar smaidu, atbildot uz Raita Kalniņa pistoles šāvieniem līdzīgajiem anketas jautājumiem, jaunatnei domātajā Radio raidījumā “Dzirkstele”, 1978. gadā, sevi piesaka rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Vēlāk šiem goda nosaukumiem pievienosies LPSR Tautas rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā piešķirti prestižākie literatūras jomas apbalvojumi – Latvijas Literatūras balva par mūža ieguldījumu, Aleksandra Čaka un Rīgas balva par dziļurbumiem pilsētas vēsturē. Anda Buševica turpina vētīt Radio fonotēku. Kāpēc gan nepajautāt Zigmundam Skujiņam pašam? Viņš joprojām ir mūsu laikabiedrs, vecākais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Taču šis ir apjukuma laiks arī žurnālistiem, tagad lūgums pēc intervijas vairs nav kā senāk – cieņas un ieinteresētības apliecinājums, bet gan otra veselības apdraudējums. Zigmunds Skujiņš pats ir strādājis kā žurnālists, gan laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, gan žurnālā “Dadzis”, kā intervētājs viņš minēts arī dažu cikla “Ciemos pie rakstniekiem un māksliniekiem” radio raidījumu pasītēs, arī pats intervēts šai ciklā. 1959. gads, Zigmundu Skujiņu intervē Ausma Indriksone. Kādu iemeslu dēļ Zigmunds Skujiņš kļuva par žurnālistu, kāpēc pievērsās rakstniecībai? 1959. gadā šī stāsta vaļsirdīgā versija laikam nebija gluži līdz galam iespējama. 2014. gada 22. novembrī Latvijas Radio 3 Klasika ciklā “Mūsu leģendas” klausāma lieliska rakstnieka saruna ar žurnālisti Sandru Ņedzvecku. Arī šai sarunā atmiņu stāsts nesākas uzreiz, un atspēriena punkts, protams, ir Zigmunda Skujiņa grāmatas, rakstnieks ir arī viens no visvairāk tulkotajiem latviešu autoriem. Šai īsajā intervijas fragmentā saklausu divas Zigmundam Skujiņam raksturīgas īpašības. Viņš apgalvo, ka karā būdams, nav tajā dzīvojis nevienu dienu. Neiespējami, ka karš nebūtu atstājis traumatiskas pēdas jauna cilvēka dzīvē, vienlaikus šī jaunekļa iekšējā dzīve ir tik rosīga un radoša, ka spēj atrast no uzspiestajiem apstākļiem izeju. Arī kara jukās Zigmunds Skujiņš meklē zvaigžņotu debesi raksturojošu haosu un kārtību. Kas tālāk notiek ar stāstījumā aprakstīto jaunekli? Zigmunds Skujiņš satiek draugus, no slimnīcas Lejassaksijā nonāk latviešu leģionāru nometnē, kurā valda bads un jukas, kas arī diktē izvēli uz savu roku doties mājup uz Latviju. Stāstu krājums “Ēnu aleja” iznāca 2003. gadā. Sveicot Zigmundu Skujiņu 90 jubilejā, apgāds “Neputns” grāmatu izdeva atkārtoti, un 2017. gada 3. martā raidījumā “Radio mazā lasītava” fragmentus no tās lasa Gundars Āboliņš. “Sapņi” no 1968. gada krājuma “Zebras āda” ir varbūt pirmais, bet noteikti ne vienīgais stāsts, kurā šifrēti vai vārdā nosaukti darbojas vēsturiski personāži. Šobrīd Stāmerienas pils atdzimst, pirms gada klajā nākusi brīnišķīga Vācijas, Latvijas, Itālijas kopražojuma dokumentālā filma “Geparda dzimšana”. Iespējams, ka arī Zigmunds Skujiņš, ar savu dziļo interesi un prasmi cilvēciskot vēsturi, ietekmējis šīs atmiņas saglabāšanu. Mani interesē Zigmunds Skujiņš kā sabiedriski aktīvs cilvēks. Cik daudz no viņa uzjundītā, mudinātā ir guvis turpinājumu?

Noslēdzot raidījumu sēriju par Rihardu Zariņu, izceļam viņa prasmes heraldikas veidošanā un  īpaši pievēršot uzmanību Latvijas valsts lielajam ģerbonim, kā arī skaidrojam, cik aktīvi grafikas meistars piedalījies  Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē. Šajā tematā palīdz iedziļināties heraldikas speciālists Imants Lancmanis. Savukārt Zariņa pētniece Kristīne Ducmane uzbur ainas no dzimtas fotoalbuma un stāsta par Riharda Zariņa pēctečiem. Rihardam Zariņam uzticēja valstiski nozīmīgus pasūtījumus, viņš bija viens no Latvijas Republikas ģerboņa veidotājiem un  aktīvi piedalījies Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē, bija 1923.gadā dibinātās Heraldiskās komitejas loceklis. Heraldikas speciālists un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis vispirms uzsver Riharda Zariņa fenomenālo tehnisko perfekciju. Kopā ar grafiķi Vili Krūmiņu Zariņš 1921.gadā izstrādāja Latvijas valsts ģerboņa heraldisko risinājumu, kurā līdzās lauvas un grifa figūrām iekļāva arī nacionālus motīvus. Laiks, kad notika Zariņa talanta uzplaukums Pēterburgā, viņa stila izslīpēšanās, tas ir arī heraldikas uzplaukuma laiks, sevišķi Vācijā, un kā norāda Imants Lancmanis, Zariņš to visu ir iesūcis sevī un vienlaikus pārveidojis. Pētām tuvāk Latvijas valsts ģerbonī attēloto. Bet Zariņa loma un vārds Latvijas pilsētu ģerboņu izveidē parādās it kā netieši. Imants Lancmanis izstāsta  interesantu epizodi, kurā pats iepazinis Zariņa perfekto līniju. 1967.gadā Bauskas rajons gribējis izveidot pilsētas ģerboni, seko stāsts, kā mēģinājuši iesmērēt Bauskas lauvu ar rudzu kūli un piecstaru zvaigzni ķepās, kā Imants Lancmanis mēģinājis zīmēt savu lauvu, taču pašam nav un nav paticis rezultāts, tad devies uz Valsts arhīvu. Fināls bijis tāds, ka jaunradītais ģerboņa variants ar lauvu netika atbalstīts, tomēr Imants Lancmanis līdz šai dienai atceras Riharda Zariņa pārliecinošo līniju. Noslēdzot ciklu, vēl pētnieces Kristīnes Ducmanes stāstījums par Zariņu dzimtu, viņa iepazinusies ar Zariņa mazdēlu Aivaru Celmiņu un mazmazdēlu Andri Briezi. Cikla piecos raidījumos esam kaut nedaudz esam pietuvojušies  grafikas meistara Riharda Zariņa personībai un atklājuši viņa darbības plašumu un daudzpusību, taču nebūt ne visu. Atliek gaidīt izstādi  „Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc”, to paredzēts atvērt 3.jūlijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Pārlūkojot grafikas meistara Riharda Zariņa mantojumu, pievēršamies naudai. Vairākas mākslinieka radītās naudaszīmes tiek uzskatītas par šedevriem. Ielūkojamies arī viņa darba dienasgrāmatā, kurā mākslinieks fiksējis, cik stundas veltītas katras naudaszīmes izgatavošanai. Kā arī skaidrojam, kāds Rihards Zariņš bijis kā Latvijas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks. Riharda Zariņa talants spoži izpaudies skrupulozi perfektajos naudaszīmju projektos. Sāksim ar laiku, kad mākslinieks pēc mācībām Eiropā atgriezās Krievijā un 1899.gadā uzsāka darbu Valstspapīru spiestuvē Pēterburgā, kur nostrādājis 20 gadus un astoņas dienas, kā pats rakstījis savās atmiņās. Tas bijis spiestuves „sudraba laikmets”, jo tajā bija modernākais tālaika aprīkojums. Riharda Zariņa pētniece Kristīne Ducmane īpaši pievērsusies un iedziļinājusies Zariņa izstrādātajās naudaszīmēs. Vēsturniece Agita Ančupāne īpaši iedziļinājusies Latvijas Valstspapīru spiestuves izveidošanā un darbībā, laikā, kad to vadīja Rihards Zariņš. Atgriežoties Latvijā 1919.gada novembrī un aizturēts Rēzeknē, mākslinieks esot teicis: „ šeit nav laika uzturēties, jādodas uz Rīgu, mani tur gaida, jātaisa nauda”. 1921.gadā Finanšu ministrija iegādājās bijušo Augusta Liras spiestuvi Puškina un Maskavas ielas stūrī un piepirka zemes gabalus ar ēkām, izveidojot lielo kompleksu - Valstspapīru spiestuvi. Rihards Zariņš ļoti īsā laikā izveido Latvijas Valstspapīru spiestuvi un jau 1921.gadā spiestuve piedalījās Rūpniecības un lauksaimniecības izstādē ar saviem ražojumiem. Rihards Zariņš ir zīmējis metus lielākai daļai Latvijas Republikas papīra naudaszīmju, un ir arī metālnaudas autors, pēc viņa zīmētiem metiem tapa gan 5 latu sudraba monēta, gan visi pirmā izlaiduma santīmi, ko kala Šveicē.    

Vēsturnieki Gatis Krūmiņš un Jānis Šiliņš ir sarakstījuši grāmatu "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji" par Latvijas Tautas padomes un Augstākās Padomes deputātiem. Viņi pētījuši biogrāfijas un iemūžinājuši atmiņas. Ko jaunu varam uzzināt par neseno vēsturi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Grāmatai ir pievienoti plaši digitālie pielikumi, tostarp intervijas ar 33 bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem un Neatkarības deklarācijas koncepcijas autoru, pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Latvijas Mediji". Mafijas darbība 90.gadu sākumā Latvijā 90. gadu sākums iezīmējās ne tikai ar jaunas valsts veidošanos pēc PSRS sabrukuma, bet arī paliks atmiņā ar organizētas noziedzības uzplūdiem. Izspiešana vieglas peļņas nolūkos sākās jau pagājuša gadsimta 80. gadu beigās, kad izveidojās sīkais bizness – kooperatīvu darbība. Tālāk jau termini rekets un „jumts” bija ierasti kriminālziņās. Kuri tolaik bija populārākie mafijas grupējumi un kā tie darbojās, stāsta laikraksta „Rīgas Viļņi” žurnālists, toreizējais laikraksta "Rīgas Balss" kriminālnodaļas vadītājs Kārlis Seržants. Ivans Haritonovs, Boriss Raigorodskis, Sergejs Sniedziņš jeb Sņegs, Ralfs Krūmiņš, Jānis Kaļva ar iesauku Klops, Genadijs Dubrovenko un vēl vesela rinda pašmāju kriminālo autoritāšu, kuru vārdi pagājušā gadsimta nogalē tika daudzināti saistībā ar naudas izspiešanu jeb reketu un skaļiem noziegumiem. Bet sākums šādas mafijas darbībai ir meklējams 80. gadu beigas, sākoties kooperatīvu darbībai.  

Šodien, Latvijas Republikas dienā, raidījuma "Viens pret vienu" speciālizlaidumā viesojās Valsts prezidents Egils Levits. Raidījumā viņš mums visiem novēlēja šo laiku veltīt pārdomām.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) aicina gan individuālos tautas tērpu īpašniekus, gan kolektīvus 4. maijā, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā, virtuāli piedalīties gājienā “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, kura tradīciju kopš 2016. gada iedzīvina tautas tērpu centrs “Senā klēts”. "Šogad aicinām piedalīties šajā pasākumā virtuāli. 4.maijā pulksten 12 ir jāuzvelk savs tautas tērps, jānofotografē, jāpublicē savā "Facebook" lapā un japievieno mirkļbirka #tautasterpugajiens. Šim attēlam jābūt publiski pieejamam," par to, kā šogad norisināsies tautas tērpu gājiens, atklāj Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Tad visas bildes plānots savienot vienā video, kur kustība būs nedaudz improvizēta, bet savā veidā gājiens veidosies. Tautas tērpu centra “Senā klēts”projektu vadītāja Ziedīte Muze stāsta, ka pirmais gājiens notika, atzīmējot "Senās klēts" jubileju, lai parādītu, cik dažādi un daudzveidīgi ir mūsu tērpi. "Dalībnieku atsaucība bija liela un bija priecīgi, tad radās ideja, ka varam iet vēl gājienā, bet ar citu mērķi, un 2017.gadā uzstādījām mērķi, lai gājiens kļūtu par Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienas svētku daļu," gandarīta Ziedīte Muze. Cilvēki visus šos gadus vienmēr bijuši atsaucīgi. Gājienu tautas tērpos šogad ciešā sadarbībā rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs, tautas tērpu centrs “Senā klēts” un biedrība “Mans tautastērps”. Ja vēl nepieciešama papildus informācija, to var meklēt LNKC mājaslapā un "Senās klēts" mājaslapā, kā arī "Facebook".  

Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) aicina gan individuālos tautas tērpu īpašniekus, gan kolektīvus 4. maijā, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā, virtuāli piedalīties gājienā “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, kura tradīciju kopš 2016. gada iedzīvina tautas tērpu centrs “Senā klēts”. "Šogad aicinām piedalīties šajā pasākumā virtuāli. 4.maijā pulksten 12 ir jāuzvelk savs tautas tērps, jānofotografē, jāpublicē savā "Facebook" lapā un japievieno mirkļbirka #tautasterpugajiens. Šim attēlam jābūt publiski pieejamam," par to, kā šogad norisināsies tautas tērpu gājiens, atklāj Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Tad visas bildes plānots savienot vienā video, kur kustība būs nedaudz improvizēta, bet savā veidā gājiens veidosies. Tautas tērpu centra “Senā klēts”projektu vadītāja Ziedīte Muze stāsta, ka pirmais gājiens notika, atzīmējot "Senās klēts" jubileju, lai parādītu, cik dažādi un daudzveidīgi ir mūsu tērpi. "Dalībnieku atsaucība bija liela un bija priecīgi, tad radās ideja, ka varam iet vēl gājienā, bet ar citu mērķi, un 2017.gadā uzstādījām mērķi, lai gājiens kļūtu par Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienas svētku daļu," gandarīta Ziedīte Muze. Cilvēki visus šos gadus vienmēr bijuši atsaucīgi. Gājienu tautas tērpos šogad ciešā sadarbībā rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs, tautas tērpu centrs “Senā klēts” un biedrība “Mans tautastērps”. Ja vēl nepieciešama papildus informācija, to var meklēt LNKC mājaslapā un "Senās klēts" mājaslapā, kā arī "Facebook".  

31.janvārī Lielbritānija oficiāli izstājusies no Eiropas Savienības (ES), taču realitātē sāks darboties vismaz 11 mēnešu ilgs pārejas periods, kurā Apvienotajai Karalistei joprojām būs jāievēro visas ES tiesību normas. Saskaņā ar oficiāliem datiem Apvienotajā Karalistē dzīvo 117 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo un viņi kopš 1.februāra dzīvo valsti, kas izstājusies no Eiropas Savienības. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts skaidrojam praktiskos jautājumus, kuri jārisina mūsu valstspiederīgajiem saistībā ar “Brexit”. Skaidrojam arī nianses par Eiropas veselības apdrošināšanas karšu derīgumu, gan par studiju maksu un pieeju studiju kredītam studentiem. Raidījuma viesi: Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākā eksperte, departamenta vadītāja vietniece Dace Jansone un bankas "Citadele" ekonomists​ Mārtiņš Āboliņš. Sazināmies ar Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Apvienotajā Karalistē Baibu Braži. Raidījuma laikā klausītāja uzdeva jautājumu: Dzīvoju pie dēla un nestrādāju,arī rēķinus līdz ar to nestrādāju.Kā tad lai es pierādu, ka dzīvoju UK nevis Latvijā? Tā kā nebija iespējas uz to atbildēt raidījumā, Ārlietu ministrija sniedz rakstisku atbildi: Šajā gadījumā pastāvīgā vai pagaidu iedzīvotāja statusam jāpiesakās kā apgādībā esošai personai un jāiesniedz radniecību apliecinoši dokumenti. (Informācija atrodama kompetentās iestādes "Home Office" mājaslapā). Ja Eiropas Savienības (ES) pilsonis, kura apgādībā esoša persona vēlas reģistrēties Uzturēšanās shēmai, pats ir reģistrējies pastāvīgā vai pagaidu iedzīvotāja statusam, jāiesniedz apgādnieka reģistrācijas numurs. Tāpat par pierādījumu var kalpot jebkāds dokuments, kas pierāda personas uzturēšanos Apvienotajā Karalistē, piemēram, aviobiļetes. Saskaņā ar "Home Office" sniegto informāciju, gadījumos, kad nav pietiekamu dokumentālu pierādījumu uzturēšanas Apvienotā Karalistē pierādīšanai, jāvēršas "Home Office" akreditētajās iestādēs (Resolution Centre), kuros tiek sniegta palīdzība ES pilsoņu reģistrācijai un detalizēta informācija katrā individuālajā gadījumā par uzturēšanās pierādījuma dokumentiem (informācija šeit); "Resolution Centre" kontaktinformācija pieejama šeit.

Svētku brīdis 11.novembra krastmalā, kur notiks Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 101.gadadienai veltīta Nacionālo bruņoto spēku militārā parāde. Saruna ar Latvijas Kara muzeja direktora vietnieku pētniecības darbā, vēstures doktoru Juri Ciganovu un kapteini, Zemessardzes pārstāvi Jāni Slaidiņu.

18. novembris ir Latvijas dzimšanas diena! Par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienai izveidojām aptauju, lai noskaidrotu kurš ir Latvijas mūsdienu sporta varonis. Pēc ilgām diskusijām un pārdomām nonācām pie astoņiem kandidātiem: – Mairis Briedis; – Elvis Merzļikins; – Martins Dukurs; – Oskars Melbārdis; – Kristaps Porziņģis; – Dainis Krištopāns; – Pauls Jonass; – Kaspars Stupelis. Kā domā tu?

Valsts himnu mēs dzirdam un dziedam neskaitāmas reizes mūžā. 11.novembrī svinēsim Lāčplēša dienu un 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienu. Skanēs mūsu himna, kas ir dziedāta lūgšana "Dievs, svētī Latviju!". Ko varam saukt par svētību, kā izpaužas svētība tautas dzīvē un vai esam svētīta tauta, par to saruna raidījumā Pāri mums pašiem. Raidījuma viesi: Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš un Salaspils un Baldones katoļu draudžu prāvests Ilmārs Tolstovs.

1990. gada 4. maijā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. Jau dažus gadus šajā dienā aicina svinēt Baltā galdauta svētkus. Arī šogad Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs aicina rīkot Baltā galdauta svētkus par godu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai – vienai no būtiskākajām pieturzīmēm Latvijas simts gados. Cilvēku domas dalās par to, ko tad īsti vajadzētu svinēt un vai Baltā galdauta svētki neaizēnos ziņu vēsturiski nozīmīgo Neatkarības atjaunošanas dienu. Raidījumā Pēcpusdiena viedokli izsaka vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, Latvijas valsts simtgades biroja pārstāve Linda Pastare, izdevēja un žurnāliste Inga Gorbunova un pulkvedis Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris un arī parādes komandieris Māris Simsons.  

Šobrīd ārlatvieši informāciju iegūst no atsevišķām mājas lapām, portāliem un domubiedru grupām. Bet vai ar to ir gana? Kā vienot diasporas informācijas telpu visā pasaulē, vai nepieciešams veidot diasporas mediju sadarbības platformu un ko tas nozīmē? Saruna raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts.” Studijā diskutē portāla “Latviesi.com” galvenais redaktors Kristaps Grasis, Latvijas Republikas oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” valdes loceklis Dainis Mjartāns, laikrakstu „Laiks” un „Brīvā Latvija” redaktore Ligita Kovtuna un biedrības „Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes locekle Māra Rūse. Sazināmies arī ar Eiropas Komisijas angļu tulkotāju nodaļas vadītāju Valdu Liepiņu, Īrijas latviešu ziņu portāla „Baltic-Ireland” direktori Laimu Ozolu un Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku Lielbritānijā asociācijas vadītāju Sandru Martinsoni.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

"Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt zemessarga pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt komandieru pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem." Šādu zvērestu nodod katrs, kurš iestājas Nacionālo bruņoto spēku struktūrā. Zvērestu ir devuši arī Zemessardzes Studentu bataljona komandieris majors Pēteris Suveizda un vecākais zemessargs Edgars Kupčs no Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona. Viņi sarunā atklāj brīvprātīgā militārā dienesta nozīmi, stāsta, kāpēc pievienojās bruņotajiem spēkiem un skaidro, kas notiek Zemessargu mācībās.

"Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt zemessarga pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt komandieru pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem." Šādu zvērestu nodod katrs, kurš iestājas Nacionālo bruņoto spēku struktūrā. Zvērestu ir devuši arī Zemessardzes Studentu bataljona komandieris majors Pēteris Suveizda un vecākais zemessargs Edgars Kupčs no Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona. Viņi sarunā atklāj brīvprātīgā militārā dienesta nozīmi, stāsta, kāpēc pievienojās bruņotajiem spēkiem un skaidro, kas notiek Zemessargu mācībās.

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna pie Brīvības pieminekļa Latvijas Republikas proklamēšanas 98. gadadienā.

Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 98.gadadienu Rīgā, 11.Novembra krastmalā notiks Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militārā parāde. Parādē notiekošo komentē majors Edmunds Svenčs.

Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkojamies vēsturē - precīzāk, vēršam skatu uz 1918. gadu - ja citās valstīs tas vairāk atmiņā palicis kā laiks, kad beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijas vēsturē, protams, tas bija lielais pagrieziena punkts, kad tiek dibināta Tautas padome un proklamēta Latvijas valsts. Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmie mēneši nebija iedomājami bez divām institūcijām – Tautas padomes un Pagaidu valdības. Tautas Padome pastāvēja pusotru gadu un tās darbība nebija vienkārša - tolaik valdīja gan politiskā nevienprātība, gan arī apkārt notiekošie nemierīgie procesi, protams, ietekmēja Tautas padomes darbību.  Kādi notikumi un diskusijas virmoja tolaik partiju starpā Tautas padomē, un kāda tad bija Latvijas valsts savos pirmajos mēnešos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers. Dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3 uz kopīgu sanāksmi sanāca deviņu nacionālo organizāciju pārstāvji. Šajā apspriedē dibināja Latvijas Tautas padomi – Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja amatpersonas. Pēc Zemnieku savienības rosinājuma par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu no Radikāldemokrātiskās partijas un publicistu Marģeru Skujenieku no sociāldemokrātiem. Šajā pašā reizē arī izraudzījās nākamās valdības Ministru prezidentu.    Ikdiena Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara Lai arī 1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš un 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tomēr jaunajai valstij attīstīties kavēja gan kara sekas, gan pēc Latvijas proklamēšanas sekojošās divus gadus ilgās atbrīvošanas cīņas iesākumā ar vācu okupācijas karaspēku un vēlāk ar Krievijas Sarkano armiju. Aktīvā karadarbība Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies teju uz pusi. Kāda bija dzīve Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, ko tolaik varēja nopirkt veikalos, kā tika apmācīti bērni un kāda bija situācija slimnīcās, stāsta Latvijas Kara muzeja starpkaru  vēstures nodaļas vadītāja  Barba Ekmane.   20. sākumā Eiropā plosās Spāņu gripa 1918. gadā, kamēr mēs tuvojāmies Latvijas dibināšanas brīdim un kopā ar pārējo Eiropu gaidījām Pirmā pasaules kara beigas, visā pasaulē plosījās nežēlīga gripa, kas uzņēma pandēmijas apmērus. Spāņu gripas dēļ dzīvību zaudēja gandrīz pieci procenti pasaules iedzīvotāju un ar to laikā no 1918. līdz 1920. gadam slimoja katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Šo gripu dēvēja par Spāņu gripu un tā bija neparasta daudzējādā ziņā. Vispirms jau, ar gripu ierasti slimo bērni, veci un novārguši cilvēki, taču šī gripa masveidā skāra jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mūsdienu pētījumi, kuros sīkāk analizēti sasaluši gripas paraugi, apliecinājuši, ka jaunu un spēcīgu cilvēku imūnā sistēmā gripas vīrusa ietekmē darbojusies pārāk aktīvi, tādejādi radot tā saucamo citokīnu vētru - tas nozīmē, ka imūnsistēmas reakcija kļūst nekontrolēta un pārlieku daudzas imūnšūnas koncentrējas vienā reģionā. Neviens nav īsti drošs, kā Spāņu gripa izplatījās - daļa pētnieku apgalvo, ka tā sākusies Ķīnā, citi - Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pirmie upuri bija karavīri. Spāņu gripas simptomi parādījās strauji un strauji arī progresēja. Vispirms pacienti sāka just vājumu, drudzi, spēcīgi klepot un ar klepu aplipināja apkārtējos. Vēlāk klepus pārauga smakšanā, līdz nereti iestājās nāve.  Spāņu gripa tiek uzskatīta par lielāku pandēmiju modernajos laikos, pārslogojot slimnīcas, kurās jau tobrīd trūka medicīnas personāla, kas vairāk bija piesaistīts darboties kara zonās. Taču interesants ir arī stāsts par to, kā radies nosaukums - spāņu gripa. Kara laikā valstis, kuras skāra šī gripa, faktu par to ilgstoši noklusēja un vienīgā valsts, kas par to ziņoja, bija neitrālā Spānija. Kļūdaini tika uzskatīts, ka Spānijā sirgstošo ir visvairāk - atšķirībā no citām valstīm, Spānijas laikraksti netika cenzēti, ziņojot par saslimšanas gadījumiem jau agrīnajā epidēmijas stadijā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi šobrīd daudzviet Eiropā aktuālajiem referendumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības jautājumiem. Studijā saruna par gaidāmajām ANO ģenerālsekretāra vēlēšanām, kā arī šī brīža ģenerālsekretāra Bana Kimuna neierasti skarbajiem izteikumiem par Krievijas un Bašara al Asada noziegumiem Sīrijas karā. Raidījuma viešņa: Rīgas Juridiskās augstskolas lektore, starptautisko tiesību eksperte Ieva Miļūna, kā arī uzklausām Latvijas Republikas vēstnieku un pastāvīgo pārstāvi Apvienoto Nāciju Organizācijā Jāni Mažeiku. Vēl raidījumā žurnālista Paula Raudsepa komentārs par ASV prezidenta amata kandidātu debatēm un to, kāpēc uz skatuves atradās tikai divi no neskaitāmiem kandidātiem; kā arī pievērsīsim uzmanību krievu instanču un starptautisko izmeklētāju publiskotajiem atšķirīgajiem pierādījumiem par to, vai tā bija BUK raķete, kas notrieca reisa MH17 lidmašīnu virs Ukrainas 2014.gadā.  

Tie Radio darbinieki, kas todien nestrādāja, tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, bija „pielipuši” pie radio vai televizora, bet daļa nāca uz radio un skaitīja balsis. 1990. gada 4. maija notikumus, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, atcerēsies bijušie un esošie radiocilvēki: Aivars Berķis, Māra Krontāle, Ilze Aldre un Ingrīda Ābola. Pirms 25 gadiem, 1990. gada 4. maijā, ļaužu pūlis ar neatslābstošu interesi sekoja  notiekošajam Saeimas toreiz - Augstākās Padomes ēkā. Tur, iekšpusē, notika balsu skatīšana. Arī tādu pašu aizrautību balsu skaitīšanai līdz sekoja radio darbinieki, pielipuši pie televizora vai radioaparāta. Kamēr Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs vēl informēja kolēģus par pārējo dokumentu izskatīšanu, tauta ielās gavilē. Tā diena vienai no Radio diktorēm Mārai Krontālei  bija brīva, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu. Pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” cilvēku pūļi pulcējas krastmalā uz mītiņu un turp devās ar tagadējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola. Raidījuma otrajā daļā kopā ar toreizējo Radio lauksaimniecības redakcijas vadītāju Aivaru Berķi palūkojamies uz posmu no 1988. līdz 1989. gadam, kad līdz ar Trešo Atmodu: grupas „Helsinki - 86” ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, ar Vides aizsardzības kluba rīkoto lūgšanu pie jūras, ar Tautas frontes dibināšanu un  tautā vispopulārākā televīzijas raidījuma „Labvakar” sākšanos, notika arī pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”. Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, toreiz izdomāja un noorganizēja skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”. Vienīgie konkursa noteikumi bija dalībnieču vecums no 18 līdz 30 gadiem. Gada laikā tika apbraukāti visi  toreizējie 26 Latvijas rajoni un  iztaujātas  slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.