Podcasts about tukuma

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Stāsta Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imantu Ziedoni jau kopš pirmā dzejoļu krājuma "Zemes un sapņu smilts" iznākšanas 1961. gadā mēs pazīstam kā izcilu dzejnieku un rakstnieku, sabiedriskās domas veidotāju, pārmaiņu veicinātāju, iedvesmotāju, pat tādu kā viedo. Viņa unikalitāti pazīst vairāk nekā sešdesmit gadus, tomēr gribas teikt – Imants Ziedonis ir pāri laikam esošs. Par to lai pārliecināsies vēl daudzas paaudzes pēc mums, taču skaidrs ir viens – par tādiem cilvēkiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, nevar kļūt – par tādiem piedzimst. Un tādiem ir bijis savs lielais uzdevums. Tāpēc jo interesantāk ir ieskatīties Imanta Ziedoņa biogrāfijā, lai aplūkotu, kā veidojies šis dzejnieka ceļš, vai drīzāk – kā tas varēja tāds arī nebūt vai būt pavisam citāds. Kā pirmais likteņa nejaušību vai izspēļu temats ir dzejnieka uzvārds. Izrādās, ka tik labskanīgais un dzejniekam kā radītais poēzijas pilnais uzvārds "Ziedonis" nemaz nav bijis viņa uzvārds piedzimstot. Imants piedzimst kā Zakalauskis, un ar šādu uzvārdu dzīvo līdz brīdim, kad 1940. gada 4. aprīlī, teju mēnesi pirms mazā Imanta septītās dzimšanas dienas, viņa tēvs Jānis Aleksandrs Zakalauskis atsaucas Kārļa Ulmaņa režīmā likumiski pieņemtajai un izsludinātājai uzvārdu latviskošanas kampaņai un kļūst par Ziedoni, un līdz ar to Ziedoņa uzvārds tiek dots arī viņa sievai un bērniem. Par kādu iezīmētu likteni, Dieva gribu vai likteņa pirkstu nākas domāt arī, lasot par Imanta ne visai labo veselības stāvokli bērnībā. Vecāmāte, uz vārgo puisēnu raugoties, Imanta mammai vien noteikusi: "Viņš jau, Annul, nav dzīvotājs!" Savukārt vectēvs kādā reizē cirvi nolicis nevietā un tas gandrīz trāpījis mazajam Imantam pa galvu, un tur Dievs klāt esot stāvējis, ka bērns nav bijis nosists.  Tieši veselības stāvoklis ļoti lielā mērā noteicis Imanta Ziedoņa profesionālās karjeras izvēles ceļu. Imants, jau mazs būdams, ļoti daudz lasījis visu, kas vien bijis pieejams, un vidusskolā pat iemēģinājis roku dzejas rakstīšanā, tomēr ģimenes noraidošā attieksme pret lielo lasīšanu un skolotājas pārmetumi par dzejoļa viltošanu skolas laikā veicinājusi Imanta attālināšanos no literatūras ceļa. Kopš bērnības Imantu saista un valdzina nevis dzimtas paaudzēs ierastā jūra, bet gan zeme. Un vidusskolas gados, kas pavadīti Tukumā, Imants saprot, ka vēlas būt dārznieks, agronoms. Pēc vidusskolas beigšanas Ziedonis stājas Bulduru dārzkopības tehnikumā, kurā tomēr netiek uzņemts, jo veselības raksturojumā parādās vārds "tuberkuloze". Ar to viņš saslimst vidusskolas pēdējā gadā pēc tam, kad ar skolas biedriem agrā, vēl sniegotā pavasarī izpeldējies no Tukuma netālu esošajā Melnezerā. Tā kā tuberkuloze 20. gadsimta 50. gados ir lipīga slimība, klātienes studijas Bulduros iet secen.  Taču interese par dārzkopības un agronomijas, pat tautsaimniecības jautājumiem pavada dzejnieku visas dzīves garumā. Par to redzam liecības viņa publicistiskajā prozā. Sešdesmit gadu vecumā kādā intervijā Latvijas Radio viņš atzīstas, ka joprojām zina, kad kurš augs jāstāda, kad jānovāc raža, bet vai viņam tas palīdz? Nē, nepalīdz, tomēr viņš to ļoti labi zina. Un pavasaris ir visgrūtāk ciešamais gada laiks, jo tad visa daba mostas un dzejnieka darbu tad darīt nav iespējams.  Imanta Ziedoņa interesi par dārzkopību apliecina arī uzsāktais, bet nepabeigtais romāns par Dobeles selekcionāru Pēteri Upīti. Gan dzejnieks, gan selekcionārs – abi pēc horoskopa bijuši vērši, un tam Ziedonis piešķīris jo lielu nozīmi. Romāns tika rakstīts astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados. Par nepabeigšanas iemeslu pats autors min nonākšanu strupceļā, kurā viņš vairs nesaprot, kur šajā romānā beidzas stāsts par Pēteri Upīti un kur sākas stāsts par viņu pašu. Tikai šķietamas nejaušības rezultātā Imants Ziedonis tomēr kļūst par dzejnieku. Un te jāsaka paldies viņa laikabiedram un līdzgaitniekam, tikpat izcilam dzejniekam – Ojāram Vācietim. Pēc Ojāra Vācieša dzejas rindu izlasīšanas kādā avīzē, Imants Ziedonis, jau strādādams par latviešu valodas un literatūras skolotāju, saprot, ka viņš arī tā var un uzsāk jeb, pareizāk sakot, atsāk  savu ceļu dzejas pasaulē. Ceļš nav viegls un ātrs, taču, pateicoties neatlaidībai, pirmais dzejoļu krājums "Zemes un sapņu smilts" iznāk, kad dzejnieks ir divdesmit astoņus gadus vecs, un tālāko jau mēs zinām. Bija dzimis Dieva dots talants latviešu tautai. 

Visiem ir, bet katram savādāka. Paulas Moskvinas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Stupeļu ģimene Tukuma Sēmē: mamma Zane un tētis Uldis ar bērniem Keitu (15 gadi), Miku (9 gadi) un Keriju (3 gadi).

Vai astoņzobu mizgrauža dēļ nākamajos Ziemassvētkos varam palikt bez eglītes? Noteikti nē, bet no šīs vaboles stipri cieš veco egļu meži. Lai ierobežotu tās izplatību, no 1. aprīļa meža nozarē izsludināta ārkārtas situācija.  Kā tas ietekmē mežu īpašniekus un citus sabiedrības locekļus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro uzņēmuma "Ziemeļlatvijas meži" valdes loceklis Kristaps Jēkabsons, Latvijas mežu īpašnieku biedrības padomes loceklis un AS "Latvijas finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Agnis Šmits. Ierakstā dodammies uz Tukuma novadu. Kopā ar Tukuma apgaitas mežzini staigājam pa mežu, kur astoņzobu mizgrauzis pamatīgi apskādējis simtgadīgu egļu audzi. No 1. aprīļa ir stājušies spēkā saimnieciskās darbības ierobežojumi egļu mežaudžu A, B un C aizsardzības zonās, lai ierobežotu egļu astoņzobu mizgrauža izplatību mežos. Valsts meža dienests informēja, ka ierobežojumi attiecībā uz egļu mežaudžēm noteikti laikā no 1. aprīļa līdz 31. augustam.

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.

Pērkot labi zināmu zīmolu viltojumus, ir jārēķinās, ka tas var izrādīties finansiāli ļoti neizdevīgs pirkums. Kāpēc? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Patentu valdes Attīstības un starptautiskās sadarbības departaments projekta koordinatore Viktorija Kasara, Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes Riska vadības daļas vadītājs Arturs Kovaļenko un VAS "Latvijas Pasts" valdes loceklis Jānis Kūliņš. Pēdējos gados Latvijas laukos slēgtas daudzas pasta nodaļas. Tukuma novada Vānes pagastā dzīvo 740 iedzīvotāji un pasta nodaļa Vānē tika slēgta šogad. Tad izveidoja pasta pakalpojumu sniegšanas vietu, (Latvijā kopumā tādas ir 403), kas atradās Vānes pagasta pārvaldē un iedzīvotāji pastnieku varēja satikt stundu no rīta. Šobrīd arī pasta pakalpojumu sniegšanas vieta Vānē ir likvidēta un iedzīvotājiem tiek piedāvāts pakalpojums "pasts uz mājām". Kādas ir iedzīvotāju iespējas laukos saņemt pasta sūtījumus un citus pasta pakalpojumus?

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Vai zini, kad pār Latviju vēlās pirmais skaistuma konkursu vilnis? Tas notika 20. un 30. gados, kad dažnedažādus skaistuma konkursus teju ik gadu rīkoja pilsētas, biedrības, dansingi, avīzes, žurnāli. Notika arī vīriešu un pat bērnu skaistuma konkursi, tāpat frizūru skaistuma un veselības konkursi. Kad valsti pārņēma skaistuma konkursu drudzis, vispārpieņemts atzinums skanēja: "Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā!" Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca Holivudas un Berlīnes filmu studijas, rīkojot konkursus dažādās valstīs – arī Latvijā. 1926. gada ziemā Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja sīvā konkurencē ar daudzu citu valstu pārstāvēm  pretendēt uz viena gada filmēšanās līgumu Berlīnē. Trīs gadus vēlāk latviešu daiļavas varēja piedalīties arī franču laikraksta "Journal" rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Par tā dēvētajām sieviešu skaistuma sacīkstēm gan baumoja, ka "tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka". Viņu vidū daudz rēviju dejotāju un bārdāmu. 1927. gadā, pati sarīkojusi skaistuma konkursu, avīze "Pēdējā Brīdī" sūrojās: "Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu." Eļļu ugunī pielēja dzeltenā prese – avīze "Aizkulises", norādot: "Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda piedalīties." 1926. gadā avīzes "Jaunā Nedēļa" rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties jebkura Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu un šīs godalgas jau laikus varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkudze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze. Daži vērotāji nekavējās paust, ka konkurss "zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta". Par to liecinājis tas, ka avīzes redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar "sarkanām, sapampušām rokām (…) un melniem ceļgaliem". Toties pagasti gan atbalstījuši savas skaistules, cītīgi balsojot, un uzvarētājas nu varot pacelt savus sarkanos degunteļus cerībā uz bagātiem preciniekiem. Ar skaudības un pat naida pilnu attieksmi nācās saskarties arī 1927. gada "Latvijas skaistulei" – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kurai nācās ne tikai taisnoties par to, ka gājusi pie frizierstudentēm "par brīvu ondulācijas taisīt", bet arī uzklausīt neskaitāmas sev veltītas "anekdotes". 1928. gadā avīzei "Aizkulises" nelaimīgā skaistule pauda: "Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu." 1929. gadā, kad par "latvju skaistumkaralieni" kļuva Biruta Andersone, viņas tēvu, bagātu Rīgas linu tirgotāju, to uzzinot, ķērusi sirdslēkme. Jo meita, gan par "īstas sievišķības iemiesojumu" atzīta, tomēr izpelnījās arī kritiskus vārdus par "modernā laikmeta garam un prasībām" drusku par mazu un apaļu augumu, un skaistām, bet ne graciozām kājām… Kad 30. gados tā dēvēto "darba Venēru" konkursu rīkoja laikraksts "Segodņa", žūrijā tika aicināti pat mākslinieki, kuru vidū bijis pat Sigismuds Vidbergs, jo vērtēt vajadzējis ne vien dalībnieču sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā greznoties ar vissmalkāko firmu cepurēm un uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus, ar kuriem rīkotājus bagātīgi apgādāja Rīgas smalkākie modes saloni – kopsummā par trijiem miljoniem latu. Tomēr, atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes un pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija ne vismazāko cerību uz tamlīdzīgām balvām. Arī "darba Venērām" no kažokiem un cepurēm nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies. Var teikt, ka skaistuma konkursi pirmās brīvvalsts laikā radīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā, kas tos uzskatīja par amerikānisku paražu, kas "profanē sievietes skaistumu, un norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu".  

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Jūrmalā 1883. gadā  sākas Anša Cīruļa biogrāfija, viņa vecāku celtā māja Konkordijas ielā Majoros un skolas gadi Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā. Jūrmala bijusi iemīļota vasaras atpūtas vieta māksliniekam un viņa ģimenei, Jūrmalā  pirmie atzinības aplausi Cīruļa  keramikai. Viņa tēvs Ādams, aizputietis (Aizupes muiža Tukuma novadā, Vānes pagastā), bija agri atnācis uz Rīgu, iemācījies  namdara amatu (strādāja pie Kristapa Morberga) un apmeties uz dzīvi Rīgas Jūrmalā. Uzcēla sev Majoros māju un vairākas vasarnīcas. Nodibināja ģimeni ar Lību Stricki no Slampes pagasta, izaudzināja deviņus bērnus, no kuriem Ansis bija piektais. Jūrmalā tolaik dzīvi būvējās, un būvuzņēmējam Cīrulim darba nav trūcis. Par vasarnīcu īri dāsni maksājuši Maskavas un Pēterpils viesi. Salīdzinot ar kaimiņiem, Cīruļu ģimene sliktāk nedzīvoja, taču lielās ģimenes uzturēšanai naudas  arvien drusku pietrūcis. Uz radu palīdzību daudz nevarēja paļauties, tāpēc jau no mazotnes bērnus radināja darbam. Ziemās ģimene dzīvoja tēva būvētajā trīsistabu vasarnīcā. Pavasaros  līdz Jurģiem bērni devās ganu gaitās, kur pavadīja laiku līdz pat Mārtiņiem. Ganu gaitas  parasti sākās no 11 gadiem un katram bērnam bija jāiziet savas četras ganu vasaras. Skolai nokavētais laiks bija jāpanāk mācoties uz savu roku. Skola Ansim ļoti patika. Viņš čakli un neatlaidīgi mācījās, īpašu vērību pievēršot valodām, daudz lasīja. Tajā laikā zīmēšanu skolā nemāca, tāpēc neviens vēl nezina, ka dziļi zēna dvēselē slēpjas mākslinieka talants. Bieži vien  Ansis domās izstaigā savus nākotnes ceļus, kaut arī zina – četras ziemas Majoru skolā būs pagājušas un tēvs viņu sūtīs  mācīties amatu, kaut arī būvuzņēmēja profesija viņu nevaldzina, neatlaidība un darbs, nemitīga zināšanu papildināšana ļauj Ansim Cīrulim atteikties no mūrnieka darba un pievērsties mākslai. Mācības turpinās Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā, Venjamiņa Blūma mākslas skolā, kā arī Jūlija Madernieka mākslas studijā un tālāk jau Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā..  Mākslas studiju laikā  Pēterpilī  Cīrulis  sāk interesēties par keramiku, viņā nobriest nodomi sākt strādāt šai nozarē. Cīrulim rodas doma ņemt kredītu un būvēt darbnīcu vecāku īpašumā Majoros, Konkordijas ielā 26/28. « Es nesaprotu kādreiz, ko darīt. Reizēm ir pārliecība, ka darbnīcas iekārtošana uz mūsu zemes gruntes ir pilnīgi neatliekama un ka būs iespējams kaut ko derīgu pagatavot. Bet tad atkal daudz šķēršļi, kuri var izjaukt visus mūsu nodomus » Ansis Cīrulis saprata, ka keramika 20. gadsimta sākumā ir mākslas nozare, kur  vienlīdz nozīmīga ir gan mākslinieciskā vizuālā iecere, gan ķīmisko procesu  sniegtās iespējas - no mālu pārzināšanas līdz  daudzveidīgajai glazūru pasaulei. Darbnīcu tā arī neiekārtoja, jo apzinājās, ka neviens no brāļiem nav gatavs  darbam. Zemes īpašumā nebija vietas, jo tur jau atradās trīs vasarnīcas.Tāpēc grūti būtu sagādāt nepieciešamās atļaujas. Tomēr pāri visam noteicošais iemesls bija nedrošība keramikas tehnoloģijas pārzināšanā. Tādēļ1908. gada vasarā Cīrulis strādā Rīgā pie A. Sirotina un piedalās izstādēs. Viņa darbi tiek pamanīti un augstu novērtēti. Latviešu ekonomiskās sabiedrības vadība piedāvāja māksliniekam savas keramikas darbnīcas Jelgavā, Kalves šosejā 24. Domājams tas notika ap 1910. adu. Darbnīca bija Anša Cīruļa un vecākā brāļa  Mārtiņa Cīruļa kopīgs uzņēmums. Traukus virpoja īpaši šim nolūkam pieņemts podnieks virpotājs. Darbs Jelgavā noritēja veiksmīgi. 1910. gadā vasarā Cīrulis noīrēja nelielas veikala telpas Majoros, Jomas ielā, ar skatlogu uz ielas pusi. Keramikas bija saražots daudz. Nāca pircēji - zaļumnieki un interesenti. Bija gadījumi, kur tika nopirkti lielāki vairumi keramikas, un tie bija jāsūta ar bagāžu uz Krieviju pa dzelzceļu. Pirmie Anša Cīruļa keramikas darinājumi attiecināmi uz 1907. gadu. Mērija Grinberga atceras, ka A. Cirulim pirms kara Jūrmalā, Jomas ielā, piederēja mazs veikaliņš. Tajā varējis  nopirkt brīnišķīgas vāzes un citus keramikas izstrādājumus. “Augstu uz sastatņiem, papirosu zobos, mākslinieks glezno ainu no Jūrmala dzīves,” šāds skats pavērās laikraksta “Rīts” korespondentam 1937. gada jūnija sākumā apmeklējot jauno, pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta uzcelto Dzintaru koncertu namu. Ansis Cīrulis dzimis Majoros, Konkordijas ielā, starp jūru un upi. Mākslinieka iztēle tās abas pārvērš alegoriskās kompozīcijās “Jūra” un “Lielupe”, ko fresco secco tehnikā ar kazeīna/temperas krāsām viņš glezno uz jaunās koncertzāles vestibila sienām. Vēlāk seko trešā freska, kas citur minēta kā “Tautas dziesma”, citur – “Latvija”, vēl citur - “Mūzika”. Bet visi trīs nosaukumi tai labi der. Kopā ar sienu panelējumiem un smagajiem ozolkoka elektrisko spuldžu kroņlukturiem dekoratīvās kompozīcijas rada pirmo priekštatu jaunā koncertnama apmeklētājiem. Gleznojumi spilgti pauž mākslinieka īpatno, latvisko stilu, kuru viņš slīpēja un kopa visu mūžu. Mākslinieks Ansis Cīrulis mūžu nodzīvoja Rīgā, bet vasaras ar pavadīja Majoros. Ansis Cīrulis arī vasarās bieži brauc uz savu Rīgas darbnīcu, un ceļš uz Majoru staciju tas pats.

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”, kur pie galda kopā būs Nora Ikstena, Māra Zālīte, Kaspars Znotiņš – ar dzeju, ar vārdu, ar domu par šodienu, bet Vestards un Aurēlija Šimkus – ar mūziku. Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Noru Ikstenu un sarīkojuma vienu no scenārija autorēm Ivetu Šimkus. "Pavisam netālu no Tukuma, slavenā Rīgas mēra Džordža Armitsteda celtajā Jaunmoku pilī ir notikušas zīmīgas kopānākšanas, ar Imanta Zieoņa, viņa draugu un domubiedru dalību," tā rakstīts grāmatā „Ziedoņa ķiršu dārzs. Tukuma Imants”. Ar Jaunmokām saistīts arī kāds pārpratums, ko Imants savā manierē arī atrisinājis, bet Kultūras rondo par to Ragaciema - Tukuma brauciena laikā pastāstīja publicists Arnis Šablovskis. “Es skaitīju un nonācu pie Viena,” rakstīja Imants Ziedonis. Godinot dzejnieku 90. dzimšanas dienā, 19. maijā pl. 19.00 Jaunmoku pils Kolonnu zālē kafejnīcas atmosfērā notiks Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”. Improvizētā kafejnīcā pie Jāņa Straupes veidota simboliska galda mūžīgās sarunās pulcēsies Imanta Ziedoņa draugi un domubiedri. Kopā esot, svinēta tiks dzīve kā ceļš, ieraugot un apliecinot pasaules brīnumaino skaistumu. Ar sarunām, kurām nav ne sākuma, ne beigu, – gan tām, kuras jau notikušas un 2000. gadā pierakstītas Māras Zālītes grāmatā “To mēs nezinām”, gan ar tām, kuras notiks šeit un tagad. Laiks būs mūžīgā tagadne, nenoteiktā bija. Vieta – mūžīgā kafejnīca, kuru iekārtojusi Ieva Jurjāne kopā ar Jāni Straupi.

Kultūras rondo tiekamies ar Dejas balvas laureātiem horeogrāfi un dejotāju Agnesi Bordjukovu un producentu Edžu Arumu un dejas kritiķi un Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi, lai uzklausītu viņu redzējumu, kā attīstās deju nozare Latvijā. Starptautiskajā Dejas dienā, 29. aprīlī, Rīgas cirkā apbalvoti "Dejas balvas 2021–2022" laureāti. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma pedagoģe, horeogrāfe, Deju svētku virsvadītāja Ieva Adāviča un baletdejotāja, ilggadēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe Valērija Kutena. Dejas balva ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, ko reizi divos gados piešķir par sasniegumiem baletā, laikmetīgajā dejā, skatuviskajā tautas dejā un mūsdienu dejās.   Baleta kategorijā par labāko iestudējumu žūrija atzina baletu "Ņižinskis". Labākās baletdejotājas titulu ieguva Sabīne Strokša par sniegumu iestudējumos "Apburtā princese" un "Drakula". Savukārt laurus kā labākais baletdejotājs plūca Eidens Viljams Konefrijs par titullomu iestudējumā "Ņižinskis". Par labāko laikmetīgās dejas iestudējumu atzīta horeogrāfes Janas Jacukas izrāde "Attālums starp mums" Ģertrūdes ielas teātrī. Laikmetīgās dejas horeogrāfu kategorijā balvu ieguva Vilnis Bīriņš un Ramona Galkina par darbu "Brālis". Par labāko laikmetīgās dejas dejotāju žūrija atzina Agnesi Bordjukovu par sasniegumiem iestudējumos "Mans līgums ar krēslu", "Es eju ārā dārzā" un "Balss no beletāžas". Skatuviskās tautas dejas kategorijā par labāko iestudējumu kļuva tautas deju ansambļa "Teiksma" un grupas "BT 1 Music" deju uzvedums "Trejdeviņas spēles". Balvu kā labākie skatuviskās tautas dejas horeogrāfi saņēma Liene Grava un Reinis Rešetins par deju ansambļa "Daiļrade" folkbaleta izrādi "Cik Saules mūsos". Mūsdienu deju kategorijā par labāko iestudējuma atzīta hiphopa dejas izrāde "Punkts". Žūrija piešķīra divas jauno dejas mākslinieku balvas. Tās saņēma – baletdejotāja Emma Lagūna par lomām izrādēs "Gulbju ezers", "Apburtā princese", "Serenāde" un kompānija "Sixth" par izrādi "Glitch". Par ieguldījumu dejas mākslā šogad apbalvoja Marutu Alpu atzinībā par viņas darbu latviešu skatuviskās dejas attīstības veicināšanā un Dziesmu un Deju svētku tradīciju saglabāšanā un par XXVII Vispārējo Dziesmu un XVII Deju svētku trīs tautas deju programmu sagatavošanu. Par lielāko uzdrīkstēšanos dejas mākslā žūrija atzina koncertuzvedumu "Dziesma dejo. Deja skan". Šogad pirmo reizi tika pasniegta arī Jauniešu žūrijas balva, un to saņēma trupas "Kvadrifrons" izrāde "Es eju ārā dārzā". LSM skatītāju balsojumā vislielāko sabiedrības atbalstu ieguva "Dejas iestudējums" – Tukuma profesionālās ievirzes deju skolas "Demo" uzvedums "Mēs" un "Dejas notikums" – koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan".

Mēs meklējām Imantu Ziedoni viņa grāmatās kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš radījis savu Dzejnieku iestudējumā "Ziedonis un Visums". Mūsu pieturas punkti un sarunu biedri – Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Mums todien prātā bija pieturas punkti un pilna mašīna ar Ziedoņa grāmatām. Visi Rakstu sējumi. Arī "Trioletas", "Epifānijas", "Pasāžas", kas tapušas kopā ar Kurtu Fridrihsonu. Vēl "Nenoteiktā bija" kopā ar Noru Ikstenu un sarunas  ar Māru Zālīti. Un viss, ko Kaspars Znotiņš bija domājis un pieredzējis izrādes "Ziedonis un Visums" tapšanas laikā. Un vēl jau arī tas, kas mums bijis Ziedonis skolā un sarunās. Mēs meklējām Ziedoni pirms Ziedoņa, arī to, kuram galvā bija tādas ietilpīgas vīzijas. Piemēram – "Škūnis". Šodien, 3. maijā, – Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas diena. Mums todien prātā bija pieturas punkti un sarunu biedri - Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Bet tad viss notika ne pēc mūsu plāna, bet pēc kāda cita plāna. Kad atbraucām Rīgā, Kaspars Znotiņš steidzās uz izrādi, bet mums visiem palika kāda pēcsajūta, ka vajadzēja vēl to un to, un to pajautāt, vēl izlasīt un to vēl izrunāt. Tā tapa saruna Radio studijā. Tāds "Post Scriptum". Atgriežamies pie pieturas punktiem – Imanta Ziedoņa dzimtais Ragaciems. Mājas „Birutas”. Ragaciema kapi, kur tādā kalniņā tagad guļ Imants Ziedonis un Ausma Kantāne. Tajos kapos arī Imanta vecāki un otra māsa. Ragaciemā Imants ar saviem dagiem stādījis pūpolus, nu jau sen, bet mums tos vajag redzēt. Māsa Anita Bumbure mūs sagaida un Kasparam Znotiņam saka: Re, brālis arī atbraucis! Atvadāmies no Ragaciema un pamājam sveicienus Imantam un Ausmai Ragaciema kapos, un braucam uz Tukumu. Imantam arī patika  atbraukt uz Tukumu, jo te viņš bija savējais, te bija vēl skolotājas un skolas biedri, te viņš varēja būt Imants vēl pirms Ziedoņa. Imanta 77. dzimšanas dienā Mālkalnā iestādīja 77 ķiršus. Mums jāiet apskatīties, kā tie aug. Izrādās paši [Latvijas Radio] ar esam klāt bijuši un stādījuši. Apsēžamies Tukuma centrā, Katrīnas laukumā, kur uz kāda nama sienas slavenais Imnata Dzejolis par Tukumu, esam kopā ar Arni Šablovski, kurš mums saka: ķirši vēl neziedot, esot gudrāki par mums. Visu izrunāt nevar. Citai reizei vēl paliks jautājumi par dzejnieku un varu, par ticības paradoksiem un trejādībām, par spītīgo Ziedoni, par viņa vecākiem un vecvecākiem, par Ausmu, kas ienāca Imanta dzīvē kā balta gaisma. Paliks stāsti par viņa visādajām jubilejām, kas nu katrā noticis, uzvests, plānots vai radījis jaunu iedvesmu. Paliks stāsti par to, kā viņi gājuši dižkokus glābt, kā viņš spējis aizraut cilvēkus, bet tālāk teicis, nu, viņiem jāiet pašiem. Mēs paspējām tik ieraudzīt pūpolus Ragaciema kāpās. Bet ķirši vēl neziedēja todien. Mēs atgriezāmies Rīgā un satikāmies no jauna Radio studijā. Mums todien bija jautājumi galvā un pilna soma ar grāmatām.

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Jāatzīstas, jautājumu "Vai zini?" šoreiz vispirms nācās uzdot sev pašai. Uz to rosināja neliela piebilde kādā 1932.gadā publicētā Jēkaba Poruka rakstā par Ādolfu Ābeli – "gūstā viņš raksta kontrapunkta piemērus, lai saglabātu tehniku". Ādolfs Ābele un gūsts? Kāds gūsts? Kad? Lūk, tad arī radās vēlme pajautāt sev pašai – vai zini, ko kara laikos darījuši mūsu komponisti, mūziķi? Varbūt jau būsiet ielāgojuši stāstu par 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka orķestra ceļu uz Latviju 1918.gada augustā tā dēvētajā "Latviešu operas" vilcienā – par to arī "Vai zini?" piecminūtē ir stāstījis Arnolds Klotiņš. Atgādināšu vien to, ka, lai orķestranti drīkstētu pamest revolūcijas novārdzināto Petrogradu un Krieviju, Latviešu operas idejas autors advokāts Andrejs Frīdenbergs un pavisam jauniņais orķestra diriģents Teodors Reiters vairākkārt nelegāli šķērsojuši demarkācijas līniju, un, kā memuāros raksta Jāzeps Vītols, Frīdenberga biezais naudas maks izdarījis brīnumus – trīs vagoni ar krīta uzrakstu "Latvju opera" devās ceļā, un 1918.gada vasaras beigās Rīgā tika uzsākts Latviešu operas izveides darbs – ar 6.Tukuma strēlnieku pulka orķestri kā visa fundamentu. Jāzepa Vītola "Manas dzīves atmiņās" šis caurcaurēm riskantais pasākums – dažam ne līdz galam legalizētam mūziķim uz vilcienu dodoties zemnieku ratos zem žagaru kaudzes paslēptam - ieguvis apbrīnojami optimistisku un dzīvi apliecinošu atveidu. Savukārt Jānis Mediņš dienestu sācis piektajā Sibīrijas dzelzceļnieku bataljonā kā orķestra pianists, ar piebildi – spēlēt varēšot arī oboju. Bet mājupceļu uz Latviju viņš mēro kopā ar latviešu strēlnieku Troickas pulku - vispirms tūkstošiem kilometru cauri Sibīrijas taigai, bēgot no Sarkanās armijas ne tikai ar pulka biedriem, bet arī ar sievu Olgu, pa abiem līdzi nesot divus pudus, t.i., vairāk kā 32 kilogramus smago, 2000 lappušu biezo "Uguns un nakts" partitūru. Pēcāk jau no Vladivostokas ar okeāna tvaikoni "Voroņeža" viss strēlnieku pulks dodas jaunās Latvijas valdības apmaksātā peldējumā pa dienvidu jūrām. Šo dažubrīd vesterna cienīgo izglābšanās stāstu varam lasīt Jāņa Mediņa atmiņu grāmatā "Toņi un pustoņi". Bet Ādolfs Ābele? Izrādās, pēc Pēterburgas konservatorijas pabeigšanas, jau sasniedzis 27 gadu vecumu, viņš vairs nekādi nevarējis izvairīties no iesaukšanas kara dienestā. Vispirms nonācis krievu armijas 180. Pēterburgas kājinieku pulkā, 1917.gadā viņš lūdz iespēju pāriet uz latviešu strēlnieku pulkiem, un nonāk 4.Vidzemes strēlnieku pulkā. Kad pēc kara muzikantu apmācībām Tērbatā Ābele nokļūst Rīgas frontē, viņš ne tikai apmāca sava pulka orķestri, bet pat rīko ar to koncertus. Kapelmeistaram Ābelem gan pārāk labi neesot veicies ar tiešākajiem pienākumiem – maršu spēlēšanu ierindas soļošanai. Kad 1918. gada sākumā krīt Cēsis un visa Vidzeme nonāk vācu okupācijas varā, Ādolfs Ābele 9 mēnešus pavada gūstā Vācijā, gan salīdzinoši brīvā režīmā, jo ir iedalīts virsnieku grupā – darbos tā neesot sūtīta, un pēc godavārda, ka nebēgs un neielaidīsies nekādās darīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, gūstekņi varējuši brīvi staigāt pa pilsētiņu. Tomēr dzīvot nācies ik pa brīdim pusbada apstākļos. Vēlāk, trīsdesmitajos gados, Ādolfam Ābelem Konservatorijas jaundibinātajā kara kapelmeistaru katedrā uztic skolot topošos kara orķestru vadītājus. Vēl kāda epizode iz miera laikiem. 1934.gada augustā Mellužu estrādē radiofona orķestris dienvidslāvu diriģenta Lovro fon Matačiča vadībā spēlē Jāņa Ivanova diplomdarbu - 1.simfoniju. Tā diriģentam iepatīkas tik ļoti, ka viņš lūdz apgādāt ar notīm. Ivanovs tobrīd dienē Latvijas armijā, un pie partitūras un orķestra balsu pārrakstīšanas ķeras viņa dienesta biedri, ar iespaidīgo uzdevumu tiekot galā dažu dienu laikā. Tā nu tiek pavērts ceļš jaunās simfonijas skanējumam tālu ārpus Latvijas robežām.

Uz kurieni ved ceļš uz Ziemeļpolu? Jura Poškus jaunā filma “Saule spīd 24 stundas” it kā ved uz Ziemeļpolu, bet kur īsti aizved? Par to runājam ar galvenās lomas atveidotāju Andri Keišu un ceļotāju Hariju Silu. Viņi pirmoreiz satikās Radio studijā. Jura Poškus filmai, kur Andris Keišs atveido galveno varoni, iedvesma ir gūta no ceļotāja Harija Sila. Bet kā aktieris ir atzinis kādā intervijā - tā ir iedvesma, ne prototips. "Pirms filmas, ja nemaldos pirms kādiem 15 gadiem tikos ar Poškus un runāju par  šo filmu, varbūt pat vēl senāk. Pavisam mēs tikāmies kādas trīs reizes. Kopumā es teikšu, ka viņš ir labi sapratis un uztvēris to, ko es teicu, un es to diezgan precīzi redzēju filmā," atzīst Harijs Sils.  Viņš pats Ziemeļpolā bijis divas reizes.  "Mana nokļūšana Ziemeļpolā atšķīrās no tā, kas ir filmā. Bija ekstrēmāki apstākļi, bet ļoti daudzi cilvēki nokļūst tieši šādā veidā. 70% nokļūst kā filmas varonis. No tiem kādi 10% nokļūst kaut kādu depresiju dēļ. Pārējie tur aizbrauc, palēkā ap mietu un lido atpakaļ," vērtē Harijs Sils. Andris Keišs bilst, ka filmas sakarā varētu arī pa īstam aizbraukt uz Ziemeļpolu, bet viņš neslēpj, ka ir svarīgs komforts, lai ir patīkami. "Droši vien tā ir sajūta, ka tu tur esi," atzīst Andris Keišs. "Pabūšana ziemeļos Mārtiņam [galvenajam varonim] palīdz. Tieši pabūšana ziemeļos ir teorētiski pieņemts punkts, ko viņš pieļauj. Tā nav viņa kaislība. Tā jau ir Mārtiņa rakstura traģēdija, ka viņam tādas īstas kaislības nav," savu varoni vērtē Andris Keišs.   Pārdot visu un braukt uz Ziemeļpolu – tādu lēmumu pieņem Andra Keiša atveidotais kinovaronis, uzņēmējs Mārtiņš režisora Jura Poškus spēlfilmā "Saule spīd 24 stundas". Režisors un filmas scenārija autors Juris Poškus atzīst, ka šī eksistenciālā komēdija risina jautājumu, ko iesākt, kad cilvēks ir sasniedzis "latviešu sapni" — ir māja, auto, veiksmīgs bizness, skaista draudzene. Ko tālāk? Spēlfilmas "Saule spīd 24 stundas" galvenais varonis, krāsu biznesa īpašnieks Mārtiņš, veiksmīgi pārdod savu uzņēmumu un 40 gadu dzimšanas dienā nolemj sākt dzīvi no jauna, kopā ar draugiem dodoties uz Ziemeļpolu. Filma uzņemta Rīgā un Tukuma novadā, kā arī viņpus Polārā loka, Krievijas arktiskajā pilsētiņā Tiksi, kuras ironiskais atainojums filmā nu jau ieguvis jaunu, skarbāku kontekstu, norāda filmas veidotāji. Filmā piedalās starptautisks aktieru ansamblis – galvenajā lomā Andris Keišs, kopā ar viņu – latviešu aktieri Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins, Kristīne Krūze-Hermane, bet otrā plāna lomās redzēsim Eiropā pazīstamos norvēģu aktierus Trondu Halbo un Jepi Beku Laursenu.

Zivis ir tik atšķirīgs organisms no mums, cilvēkiem, tomēr tās apdzīvo šo planētu daudzskaitlīgāk un arī senāk. Zivis izsenis ir bijušas cilvēku uzturs un arī apbrīnotas, jo reti kurš organisms spējis tik unikāli pielāgoties dzīvei uz zilās planētas, kā zivis. Zivis mīt uz šīs planētas krietni ilgāk nekā sauszemes iemītnieki, taču cik senas ir Baltijas jūras zivis un kādus seno zivju atradumus mums sniedz Devona laika atsegumi? Iepazīstam zivju evolūciju! Skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Zivis seno cilvēku uzturā Līdakas, plauži, sami, zandarti, sapali – tās bija zivis, kas dominēja ēdienkartē pirms desmit un astoņiem tūkstošiem gadu to cilvēku uzturā, kas dzīvoja pie Burtnieku un Lubānas ezera, un tagadējā Ventspils un Tukuma novadā. Tas ir dabiski un saprotami, ka zivis bija vienas no pamatuztura sastāvdaļām, jo tolaik cilvēki iekārtoja apmetnes upju un ezeru tuvumā, ūdenstilpnes bija bagātas ar zivīm un zivis bija vieglāk noķert nekā nomedīt alni vai mežacūku,  tā, runājot par sendienu uzturu, skaidro Latvijas Universitātes  Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa. Pētot arheoloģiskajos izrakumos uzietos cilvēku kaulus, konstatēts, ka arī bērni tad, kad atšķirti no mātes krūts ir diezgan daudz baroti ar zivīm. Grūti pateikt, kā tieši akmens laikmeta cilvēki gatavojuši zivis, droši vien vienkāršākais veids bijis tās cept ugunskurā, taču izpētot  senās keramikas lauskas, tajās ir atrastas zivju paliekas, kas liecina, ka zivis ir gatavotas arī traukos, atzīst Gunita Zariņa. Savukārt runājot par paņēmieniem zivju ķeršanā, arheoloģiskajos atradumos ir bagātīgs klāsts ar harpūnām, āķiem, murdiem, žebērkļiem. Piemēram, „(..) Sārnate bija pirmā neolīta apmetne Latvijā, kurā atrada lielāku skaitu  koka priekšmetu - vienkoča laivas fragmentu, airus, lokus, šķēpus, tīklu, pludiņus no priežu mizas,  zušu duršanas ierīces un skalu murdus.” Tā  apjomīgajā izdevumā "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" raksta  LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētniece Ilga Zagorska. Viņa arī stāsta par senajiem zvejas rīkiem. Interesants ir fakts, ka gan vidējā gan vēlajā akmens laikmetā ar zivju ķeršanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes. Par to liecina  apbedījumos atrastie makšķerāķi, kas bija ievietoti kapā līdzās sievietei.

Norises vietas mainās. Bet sastapšanās ar mākslu notiek intīmākā vidē, piepildoties ar privātās dzīves telpas un apkārtējas vides enerģiju. Par „Arterritory” galerijas – klejotājas „EnergART” jauno pieredzi un pieturas punktu „Klusums. Skaņa. Horizonts” Kultūras rondo saruna ar idejas autorēm Unu Meisteri un Daigu Rudzāti. „Arterritory” galerija-klejotāja „energART” iemājo Agitas un Andra Putānu dabas telpā “Dūrmuiža” Šis laiks katru no mums savā veidā un savā ātrumā ved tuvāk sev. Viss atrodas mūsos. Pats svarīgākais ir klausīties – klausīties, sadzirdēt un uzmanīgi sekot. Patiesi sadzirdēt iespējams vienīgi nonākot iekšējā klusumā. Telpā, kas ir brīva no trokšņa un mentālajām pļāpām. Daba, māksla un skaņa ir instrumenti, kas palīdz tajā iekļūt. Šī telpa pamodina jūtas, emocijas, domas, un kalpo kā impulss jaunai radīšanas pieredzei, – iespējām un pārliecībai. Iekšējais klusums ir telpa, kurā rada mākslinieks. Telpa, kurā gūt patvērumu un spēku, kad apkārt valda haoss un trauksme. Telpa, kas ļauj apzināties, ka horizontam nav robežu. To ierobežo vien mūsu spēja saredzēt. Līdzko to apzināmies, mainās perspektīva. Izstāde “Klusums. Skaņa. Horizonts”, kas norisinās gleznainā dabas ainavā, caur mākslu un skaņu piedāvā iespēju katram satikties ar savu iekšējo klusumu. Kā spēka zīmi rudenim paņemot līdzi šī sastapšanās mirkļa ar mākslas lauku vibrāciju, kuru rada Hele, Luīze Rukšāne, Pauls Rietums, Estere Betija Grāvere, Dainis Pundurs un MAREUNROL'S. Projekta norises vieta ir Agitas un Andra Putānu īpašums – Dūrmuiža. Savulaik Dūre bija bruņinieku muiža Tukuma apriņķī. 1798. gadā Frīdrihs Hermans fon Grothuss atdalīja Dūri un Mazdūri no Grenču muižas. Tā gāja no rokās rokā līdz 1839. gadā nonāca atvaļinātā gvardes leitnanta Juliusa fon Hārena īpašumā. Pēdējais muižas saimnieks bija barons Kurts fon Hārens. 1900. gadā muižā bija 79 iedzīvotāji – 44 vīrieši un 35 sievietes. Muižā bija pienotava, tur audzēja šķirnes lopus un cūkas. 1912. gadā muižas teritorija pletās 728 hektāros (no kuriem 663 hektāri bija zemnieku zemes), tai piederēja pusmuiža Mazdūre un Liepu krogs. Izstāde “Dūrmuižā” skatāma no 4. līdz 24. septembrim, iepriekš saskaņojot apmeklējuma laiku.

Raidījuma Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 uzmanības centrā latviešu dzejas un latviešu valodniecības pamatlicējs Baltijas vācietis - Kristofs Fīrekers. Jauni atklājumi, skanīgi dzejas piemēri un kāpēc pētnieki viņa mūža nogali saista ar Tukumu. Kristofs Fīrekers ir vārds, ko, iespējams, būsit dzirdējuši, kā nekā viņu dēvē par latviešu dzejas un valodniecības pamatlicēju. Joprojām dievkalpojumos dziedam viņa tulkotās garīgās dziesmas, skolā latviešu valodas stundās esam apguvuši deklinācijas, ko ieviesis tieši Fīrekers. Minu mazu daļu no tā, ko līdz mūsu dienām esam pārmantojuši no Fīrekera. Kopā ar zinošiem pētniekiem atklāsim vēl citus viņa veikumus. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Vai tas ir pārspīlējums? Dodamies atklājumiem bagātā ceļā, jo jaunākie atklājumi par Fīrekeru ir gluži neseni. Brauksim arī uz Tukumu, kur, ļoti ticams, ritējusi valodnieka un dzejnieka mūža nogale. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci  Māru Gruduli un teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas lektoru Uģi Sildegu. Kristofs Fīrekers mācījies vispirms Tērbatas ģimnāzijā, pēc tam studējis teoloģiju tikko dibinātajā Tērbatas Universitāte un tad seko studijas Laidenes Universitātē.  Skaidroju, kā nākusi gaismā ziņa par studijām Holandē? Valda uzskats, ka Fīrekers iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Pirmās zināmās Fīrekera dziesmas publicētas dziesmu grāmatā „Latviešu garīgās dziesmas un psalmi”, izdota 1671.gadā.  „Fīrekera mūžā visredzamākais ieguvums ir viņa dziesmas. Bet blakus dzejošanai viņš latviešu rakstniecības laukā ir veicis arī citus uzdevumus, vecu dievvārdu tekstus cauri lūkodams vai no jauna tulkodams, kā arī gādādams materiālu latviešu gramatikai un vārdnīcai” – tā savulaik rakstījis Ludis Bērziņš apcerē par Fīrekeru. Fīrekeru kā latviešu valodniecības  pamatlicēju palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Laiks doties uz Tukumu, kur pie Sv. Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcas tiekamies ar Tukuma muzeja pētnieci Intu Dišleri. Kā gūt sajūtu par laiku, kas saistās ar Fīrekeru, mūsdienīgi rosīgajā Tukuma pilsētā? Noteikti baznīcā. Dievnams pašlaik tiek uzkopts, un mēs esam sakristejā, kur goda vietā apskatāma kāda sena Bībele un kauss. Tad tiek atnesta Tukuma baznīcas vēstures grāmata „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem.  Tukuma Sv.Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes vēsture 16.-20.gadsimtā”, ko Inta Dišlere veidojusi 20 gadus. Tā ir iespaidīga  un ved cauri interesantiem notikumiem piecu gadsimtu garumā. Apjomīgais izdevums ļauj ieskatīties reformācijas pirmsākumos. Interesējamies par  17.gadsimtu, tas ir arī laiks, kad celta pašreizējā baznīcas ēka, pirms tam šajā vietā atradusies maza katoļu baznīciņa. Sarunā Inta Dišlere, atsaucoties uz Kārļa Draviņa pētījumiem, izgaismo Fīrekera mūža nogali, bet noslēgumā vēl uzved baznīcas tornī, no kurienes labāk saprast, kur atradusies mācītājmuiža, jo mūsdienās nekas no tās nav saglabājies. Tagad tur Tukuma lauktehnika. Bet savulaik pie mācītājmuižas bijis Dzirnavu ezers, mācītājiem bijusi laiva, ar ko pārcelties uz Tukuma pilsētas pusi. Apmetot loku ap baznīcu, pie draudzes nama ieraugu plāksni ar uzrakstu Fīrekera gāte – tas ir gājēju ceļš Tukumā starp luterāņu baznīcu un draudzes namu, plāksne atklāta šopavasar. Tātad vēl viena piemiņas zīme vācu izcelsmes latviešu dzejniekam un valodniekam. Un vēl pēc jauniegūtajiem faktiem Kristofam Fīrekeram šogad 410. jubileja, kas  tiks svinēta 20.augustā Neretā ar lasījumiem, ar viņa dziesmu dziedāšanu un zupas ēšanu.

No klasiska mākslas roka, līdz eksperimentālam avangardam - sevi piesaka pirmais progresīvās mūzikas festivāls “Progausis”. Kultūras rondo tiekamies ar idejas autoru Ģirtu Rozentālu un grupas “Mother” mūziķiem Rihardu Adoviču un Andri Jeziku. 8. un 9. jūlijā Tukuma novada Jaunpils pagasta "Apsītes" pirmo reizi notiks īpaši progresīvajai mūzikai veltītais festivāls "Progausis", kurā piedalīsies vietējie mākslinieki. Papildu mūzikai klausītājiem būs iespēja baudīt gan mākslu, gan dažādas izklaides. Festivāla viesi būs: "Holy Lamb", "Amorālā Psihōze", "Mother", "Rihards Lībietis Orchestra", Reinis Jaunais, Platons Buravickis, "Bezgalībieši", "Advanced Blue", "Dr. Klisicka Laboratorija", "Fonoplane", "Mortons" un citi mūziķi.

Latvijas futbola Virslīgā pirmais 10:0 piecpadsmit gadu laikā, "Riga" deviņus mēnešus bez uzvarām viesos, bet "Auda" 1/6 daļu no spēlēm pret favorītēm aizvadīja patiešām labi. Sportacentrs.com Futbolbumbas Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis apspriež ceturtajā un piektajā kārtā notikušo.

Laika dokumentēšana UNESCO programmā “Pasaules atmiņa”. Raidījuma viesi: UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma izpētes nodaļas mākslas eksperte Ilona Miezīte. Martā UNESCO LNK svinīgi sveic jaunpienācējus – jaunās dokumentārā mantojuma nominācijas – UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā. Šogad UNESCO programma "Pasaules atmiņa" atzīmē 30.gadadienu. Latvijas Okupācijas muzejā 25. martā notika nominācijas "Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss" papildināšana ar septiņām jaunām vēstulēm no Tukuma muzeja, Latvijas Okupācijas muzeja, Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja un muzeja "Ebreji Latvijā", sveicot nominācijas glabātājus. Savukārt 30.martā Rakstniecības un mūzikas muzejā tiks sveikti Latvijas Nacionālā bibliotēka un Rakstniecības un mūzikas muzejs, kas papildinājuši nomināciju "Hernhūtiešu rokraksta kolekcija, 18. līdz 19.gadsimts". Latvijas Nacionālā kolekcija līdz šim varēja lepoties ar 10 vērtībām, šogad tās tika papildinātās ar ar Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekciju un Rīgas rātes protokoliem

Tukuma novads pamatoti var lepoties ar visai spožu literātu zvaigznāju: tajā dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši tādi autori kā Ernests Birznieks-Upītis, Rainis, Anss Lerhis-Puškaitis, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Jaunsudrabiņš, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks un daudzi citi rakstītā vārda meistari. Arī šodien Tukums ir radošu personību mājvieta – par to Latvijas Grāmatu izstādē pagājušajā nedēļā pārliecinājās Toms Treibergs, iepazīstoties ar Tukuma literātu apvienības dalībniekiem. Par apvienības darbību plašāk stāsta tās vadītāja Guna Roze. Dzejnieks, Tukuma Literārās apvienības dalībnieks Gvido Drage apliecina, ka arī poēzijas sekotājiem iespējams sevi apliecināt prozas ierāmējumā – nule apgādā „Latvijas mediji” iznācis viņa stāstu krājums „Karma Sūtra”, kurā autors nebaidās atklāt savu varoņu ievainojamību, sastopoties ar dzīvi un mīlestību, to apspēlējot šarmantā un humānā veidā, izmantojot valodas, izteiksmes un pašizvēlētās eksistenciālās pozīcijas dotos līdzekļus. Taču mūsu sarunu iesākam tieši par Tukumu. Gvido pieminētais izdevums „Kungs Tukums” ir Tukuma novada literatūras un kultūrvēstures almanahs, kurā pētīta literatūras attīstība Latvijā un novadā 400 gadu ilgā laika nogrieznī. Tajā apskatīti teju 100 autori un lasāmi 50 autoru darbi. Bet no kultūrvēstures pievērsīsimies detektīvžanram, kuru pārstāv Tukuma Literātu apvienības dalībnieks Guntis Tālers, kurš sērijā “Vakara romāns” debitējis darbs ar spraigu trilleri, kuram pievienots arī romantisks piesitiens – „Garās nakts mēness”. Juriste un literāte Rolanda Bula ir jau septiņu romānu autore, no kuriem pēdējais – „Noilguma lieta” iznāca pagājušajā gadā. Savas literārās gaitas uzsākusi 48 gadu vecumā, kas apliecina to, ka paaudžu mērogi, lai pieteiktu sevi kā rakstnieku, nekad nav bijuši nozīmīgi. Rolanda stāsta par plānotajām iecerēm detektīvžanra autoru neformālā kluba ielokā. Pēc iepazīšanās ar tikai pāris no Tukuma literātu apvienības dalībniekiem, secinu, ka „viss” ir iespējams ne tikai detektīvžanrā, bet arī visplašākajā izpratnē – ja vien blakus ir atbalstošs un iedvesmojošs domubiedra plecs. Tukuma literātu apvienība dibināta 1963. gada maijā. Tās ierosinātājs un pirmais vadītājs bija dzejnieks Pēteris Jurciņš, bet centrs – laikraksta „Komunisma Rīts” redakcijā. Avīze regulāri publicēja literāro lappusi „Jaunais arums”, kas vēlāk pārtapa par „Literatūras un mākslas lappusi”. Tukuma literātus tolaik konsultēja Jānis Sirmbārdis, Milda Losberga, Arvis Grods, Mirdza Ķempe un Imants Ziedonis. Lietišķās sanāksmes tika apvienotas ar viesošanos pie kolēģiem Rīgā un citos novados, bet literāras apspriedes un gatavošanās Dzejas dienām notika katru mēnesi. Gadu gaitā apvienībā savu gara un literāro devumu atstājuši tādi literāti kā Pēteris Jurciņš, Velta Veiriņa, Andris Zauers, Ieva Roze, Elmārs Augusts Rumba, Dzintra Lastovska un citi. Biežāka sadarbība bijusi ar Talsu apvienību Maijas Laukmanes vadībā un Jelgavas apvienību, publicējoties kopkrājumā „Zemgales vācelīte”. Tukuma literāti kuplinājuši mākslas un literāro pasākumu programmas skolās, bibliotēkās, kultūras namos, uzņēmumos visā Latvijā, sadarbojušies kopīgos projektos ar Tukuma muzeju, bibliotēku, māksliniekiem, mūziķiem, komponistiem. Publikācijas visvairāk atbalstījuši laikraksti „Neatkarīgās Tukuma Ziņas”un „Latvijas Avīze”. 2011. gada 9. aprīlī par Tukuma literātu apvienības vadītāju kļuva žurnāliste un rakstniece Guna Roze. Tā paša gada oktobrī, pateicoties Gunas centieniem, apvienība reģistrēta Uzņēmumu reģistrā un kļuva par biedrību „Tukuma Literātu apvienība”. Apvienība iedibinājusi literāro pasākumu sēriju „Sirds uz perona”, trīs reizes organizējusi „Kurzemes Dzejas dienas,” reiz arī  „Kurzemes Mākslas un dzejas dienas”. Apvienības prozaiķi regulāri piedalās „Prozas lasījumos” un kopš 2014.gada iedibinājuši arī savus – „Tukuma prozas lasījumus”.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā skatāma izstāde “Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. (18. – 21. gadsimts)”. Šī ir pirmā izstāde Latvijā, kura apkopojusi Latvijas muzejos un privātkolekcijās esošos angļu dekolētā fajansa - proti, ar līmpapīru nospiedumiem dekorētu trauku izcilākos paraugus. Saruna ar mākslas zinātniekiem un izstādes veidotājiem - Daini Bruģi un Inu Līni. Latvijas pilīs un kungu mājās angļu dekolētā keramika plaši izmantota jau kopš 19. gadsimta pirmās puses, savukārt gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tā iekarojusi savu vietu arī pilsētnieku ikdienā un turīgāku zemnieku mājās. Lai radītu iespējami plašu priekšstatu par visiem šīs lietišķās mākslas nozares aspektiem izstādē aicināti piedalīties Latvijas muzeji un privātkolekcionāri. Tās kodolu veido izstādes idejas autora un iekārtotāja mākslas zinātnieka Daiņa Bruģa privātkolekcija, kuru papildina Agritas Tipānes kolekcijas priekšmeti. Savukārt dekolētā fajansa izplatību Latvijā uzskatāmi parāda 18 muzeju dalība izstādē no dažādiem Latvijas reģioniem - Rundāles pils muzejs, Tukuma muzejs, Mākslas muzejs "Rīgas Birža", Rīgas Jūgendstila muzejs un citi. Izstādē iekļauti arī cēsnieku Rozenbergu ģimenē glabātie dekolētie fajansi, no kuriem senākie datējami ar 19. gadsimta vidu. Iepazīties ar apjomīgo fajansa kolekciju Cēsu Jaunās pils ekspozīciju zālē iespējams vēl gana ilgi - līdz pat septembrim.

Marsa izpēte, jauna ēra kosmosa tūrismā, citplanētu meklējumi un daudz citu negaidītu notikumu! 2021. gads ir bijis ļoti veiksmīgs kosmosa izpētē, jauni atklājumi bijuši arī fizikā un astronomijā, paplašinot mūsu zināšanas par Visumu. Aizvadīto gadu vērtē astronomijas entuziasts Raitis Misa, Tukuma ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Tehnoloģiju atklājumi astronomijā un fizikā 2021. gads apliecinājis cilvēku vēlmi pētīt planētas, lidot kosmosā ar privātām raķetēm un noskaidrot līdz šim neizskaidroto fundamentālajā fizikā. Tam sekojām līdzi arī raidījuma sižetos, un šajā reizē atminēsimies dažus no mirkļiem gan Latvijas, gan Visuma mērogā. Šī gada marta beigās stāstījām par Eiropas Kosmosa aģentūras uzsāktu projektu, lai mēģinātu konstatēt tumšās matērijas esamību Zemei tuvējā kosmiskajā telpā. Tumšā matērija pašlaik ir viens no aktuālākajiem jautājumiem astronomijā. Šajā starptautiskajā eksperimentā līdzās tādām kosmosa lielvalstīm kā ASV, Austrālija, Krievija, Ķīna un Japāna iesaistījās arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūts, kas veica mērījumus no lāzerstacijas Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Tad nu atsauksim atmiņā šobrīd zināmo par tumšo matēriju. Tā, iespējams, veido apmēram 85 procentus no kopējās Visuma masas. Starp tumšo matēriju un gaismu nenotiek mijiedarbība, tumšā matērija neuzsūc un neizstaro ne gaismu, ne elektromagnētisko starojumu.

“Basketstudijas 2+1” vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels viesos aicinājuši Tukuma jauno basketbolistu treneri Mārtiņu Tīsu, ar kuru saruna iznāca pēc formulas “trīs vienā”. Runājām par Mārtiņa pieredzi vīriešu valstsvienības brīvprātīgā trenera darbā, skatu no Tukuma sporta skolas uz jaunatnes izlašu startu izgaismotajām problēmām jauno basketbolistu audzināšanā un Tukuma basketbola cilvēku aktivitātēm, veidojot savu klubu, kas 17. septembrī rīkos Latvijas basketbola Užavas kausa izcīņas atklāšanas spēli: 00:00 - Kā kļūt par Latvijas izlases brīvprātīgo treneri; 08:30 - Trāpīgie pieraksti Baltkrievijas spēles laikā; 16:15 - Lukas Banki atziņa par nesaņemtajām vēstulēm; 22:25 - Jauno basketbolistu dažādā metienu tehnika; 31:00 - LJBL treneru šķēršļi labam darbam pie spēlētāju tehnikas; 37:00 - Milzu problēmas treniņu apmeklētībā; 42:00 - Sporta skolu sistēmas galvenās problēmas; 59:10 - Vīzija par basketbola klubu "Tukums"

Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā (24. jūlijā) tiek pasniegta Baltvilka balva bērnu literatūrā. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu un mākslas zinātnieci Aigu Dzalbi. Balvas ceremonija notiek jau 17. reizi. Balvas žūrijā šogad darbojās literatūrzinātniece Ilze Stikāne, literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova, mākslas vēsturniece un kritiķe Aiga Dzalbe, mākslas kritiķe Ieva Lejasmeijere, kā arī sabiedrības pārstāvji: režisors Kārlis Krūmiņš un bērnu vokālās grupas “Knīpas un Knauķi” vadītāja Sanita Sējāne. Pavisam apspriešanā bija 63 grāmatas, 32 tulkotās literatūras darbi un 31 oriģinālliteratūras izdevums. “Īsajā sarakstā” iekļuva 13 darbi. Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2021. gadā izraudzīta franču rakstniece Delfīne de Vigāna par romānu “No un es” (Jāņa Rozes apgāds, 2021), kā arī darba tulkotāja Inta Šmite. Katru gadu saistībā ar Jāņa Baltvilka balvu notiek jaunākās bērnu literatūras lasījumi, kuros piedalās gan iepriekšējo gadu Baltvilka balvas laureāti un nominanti, gan debitanti. Arī šogad publiskais pasākums ir aizstāts ar septiņu autoru topošo darbu videolasījumu, kas būs skatāms LNB YouTube kanālā. Dzintars Tilaks, Inese Paklone, Līva Vecvagare, Inguna Cepīte, Ērika Bērziņa, Juris Zvirgzdiņš un Agnese Vanaga, turpinot tradīciju, iepazīstinās ar saviem vēl nepublicētiem dzejoļiem, piedzīvojumu stāstiem un autorpasakām. Kā katru gadu ceremonijā muzikālu pirmatskaņojumu piedzīvos speciāli šim notikumam radītas solodziesmas ar Jāņa Baltvilka dzeju. Šoreiz tie būs dzejoļi “Atradenis”, “Nāk nakts” un “Trīs kukaiņi”. Dziesmu autore ir komponiste Madara Pētersone, tās izpildīs mecosoprāns Zane Rozenfelde un akordeonists Māris Rozenfelds. Apbalvošanas ceremonijas “Planēta Grāmata” dramaturģiju un norisi vadīs Ance Strazda un Klāvs Mellis. Savukārt 25.jūlijā pulksten 13 Tukuma novada Smārdes pagasta "Zīlītēs" notiks dzejniekam Jānim Baltvilkam veltīta svētdienas pastaiga. Tās laikā varēs iepazīties ar dzejnieka dzimto māju apkārtni, aplūkot nupat tapušo informācijas stendu un uzzināt par nākotnes iecerēm, kas saistītas ar dzejnieka piemiņas, radošā un pētnieciskā mantojuma saglabāšanu.

Tukuma novads ir viena no tām pašvaldībām, kura šī sasaukuma laikā piedzīvoja varas maiņu. Novadu reformas laikā vislielākās kaislības bija par Kandavas novada pievienošanu Tukumam. Iedzīvotāji pulcējās pat vairākos piketos. Viena daļa Kandavas novada iedzīvotāji vēlējās saglabāt savu novadu. “Kurzemes Šveices” pievienošanu Zemgalei viņi uzskatīja par pazemojumu. Uz protesta akcijām iedzīvotājus mudināja arī novada vadība, kuras partija nav pārstāvēta valdošajā koalīcijā.

Vairums Limbažu novada iedzīvotāju atceras, ka Limbažu, Alojas un Salacgrīvas novadi reiz jau bijuši apvienoti – kā Limbažu apriņķis. Vieni teic, ka reforma ir atgriešanās pie ierastā, otri – ka labāk tomēr būtu saglabāt pašreizējos novadus. Apvienojot pašreizējo Limbažu, Alojas un Salacgrīvu novadu, taps jaunais Limbažu novads. To par savējo sauks vairāk nekā 25 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Pēc pašvaldību vēlēšanām Tukuma, Alojas, Limbažu un Ogres novadi vairs nebūs Rīgas plānošanas reģionā. Rīgas reģionā palikšot pašvaldības ar līdzīgākām interesēm un vajadzībām, kā arī tikšot līdzsvarots iedzīvotāju daudzums reģionos.

Šonedēļ bijuši vairāki negaidīti, bet grūtas mācības nesoši notikumi. Vispirms jau dramatiskās ziņas no Tukuma, kur joprojām neskaidros apstākļos sadega jauns puisis. Tad degšana nelegālā hostelī Rīgā, kur bojā gāja astoņi cilvēki. Šī nedēļa tādā kā traģiskā uguns zīmē ir pagājusi. Ir bijuši arī citi notikumi: visinteresantākie saistās ar notiekošo politikā - atkal aktualizējas jautājums par valdības stabilitāti. Tāpat nedaudz negaidīta šķiet ziņa par vakcinācijas atvēršanu visiem. Aktualitātes Krustpunktā komentē portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV3 žurnālists Arnis Krauze.

Šonedēļ bijuši vairāki negaidīti, bet grūtas mācības nesoši notikumi. Vispirms jau dramatiskās ziņas no Tukuma, kur joprojām neskaidros apstākļos sadega jauns puisis. Tad degšana nelegālā hostelī Rīgā, kur bojā gāja astoņi cilvēki. Šī nedēļa tādā kā traģiskā uguns zīmē ir pagājusi. Ir bijuši arī citi notikumi: visinteresantākie saistās ar notiekošo politikā - atkal aktualizējas jautājums par valdības stabilitāti. Tāpat nedaudz negaidīta šķiet ziņa par vakcinācijas atvēršanu visiem. Aktualitātes Krustpunktā komentē portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV3 žurnālists Arnis Krauze.

Kopā ar Kristapu Zuti un mūziķi Kasparu Markševicu pārrunāts Usmana un Bērnsa duelis, gaidāmās cīņas boksā un MMA, Tukuma sporta laureāts un citi temati

Šogad atzīmēsim dzejnieka Jāņā Poruka un rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša apaļās jubilejas. Viens, būdams Drēzdenē, smeļas Eiropas kultūru; otrs, strādādams Kaukāzā, gūst citus iespaidus. Par literātu iecerēm savulaik un muzeju iecerēm, atzīmējot viņu jubilejas, saruna Kultūras Rondo. Jāņa Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere vispirms aicina un Jāņa Akuratera 145.dzimšanas dienas svinībām, kas būs jau 13. janvārī. Tā kā pasākumi klātienē nevar notikt, muzeja “Facebook” vietnē varēs noskatīties pasākumu ciklā “Liktenīgā”. Domājot par Jāņa Poruka 150. dzimšanas dienas svinībām, Maira Valtere atklāj, ka muzejā varētu būt kāda teātra izrāde, bet Memoriālo muzeju apvienība iecerējusi priekšlasījumu ciklu, kurā atklās, kā dažādas kultūras personības nonākušas saskarē ar Poruku. Arī Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola aicina uz divām svinībām. Vienas ir jau šodien, jo tieši 5. janvārī 1936. gadā ir atvērta Tukuma mākslas muzeja pirmā izstāde. Šodien var pilsētā aplūkot mākslas brīvdabas ekspozīciju. Agrita Ozola arī stāsta par iecerēm, atzīmējot Ernesta Birznieka-Upīša 150. jubileju. Pagaidām var aplūkot Pastariņa muzeja brīvdabas ekspozīciju. Šogad muzejā taps pētījums par rakstnieku.  

"Futbolbumbas" sāk interviju ciklu ar 2020. gada Latvijas futbola Virslīgas komandu pārstāvjiem. Šoreiz uz sarunu aicinājām FK "Tukums 2000"/TSS galveno treneri Jurģi Kalnu. Sarunas tēmas - komandas veidošanās sezonas gaitā, jaunie Tukuma talanti un kluba nākotne 1. līgā vai Virslīgā.

"Tavs Gājiens" turpinās - otrajā raidījumā viesojas FK "Tukums 2000/TSS" galvenais treneris Jurģis Kalns. Tika apspriestas dažādas tēmas - par Tukuma nākotni un jauniešiem, par 1. līgu un Virslīgu, trenera Kalna ceļu, par Latvijas izlases sniegumu un citiem tematiem. Vairāk info meklē www.betsafesports.com 

Turpinām ceļot pa Latvijas reģioniem, lai iepazītos ar zemniekiem, kas izvēlējušies iet savu īpašo ceļu Šonedēļ ciemojamies Zemgalē, Vecumnieku novada Valles pagasta zemnieku saimniecībā „Dzērves”, kurā audzē kokus, izmantojot tikai bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus. Bet tas vēl nav viss! Piena aitas, ārkārtīgi asi pipari, netradicionāla dārzeņu audzēšana un bioloģiski sertificēta putnkopība, par to visu stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar saimniecību “Dzērves” iepazīstina tiešraides saimnieki Maruta un Māris Kaminski. Ronalds Kreilis, kurš audzē čili piparus, arī vienus no asākajiem čili, atklāj, kāpēc viņa uzņēmumam dots nosaukums “Burka&Ledus”. Zemnieku saimniecības “Vārpas” saimnieks Zigmārs Rankevics stāsta, kādi dārzeņi aug viņa saimniecības laukos un kā tos pārstrādā. Zemnieku saimniecība „Krišjāņi” saimniece Iluta Straģe audzē piena aitas un arī piedāvā produktus gatavotus no aitas piena. Savukārt Liene Kalnciema zemnieku saimniecībā “Karotītes” audzē bioloģisko vistu gaļu. Šai nodarbei viņi pievērsušies pirms pieciem gadiem, kad no Rīgas nolēmuši pārcelties uz dzīvi Tukuma pusē, Irlavas pagastā  

Par apgāda “Neputns” izdoto sēriju “Mākslas pieminekļi Latvijā” esam jau stāstījuši – tagad sērija papildināta ar vēsturnieces Mārītes Putniņas pētījumu par Tukuma, Kandavas, Jaunpils, Engures, Saldus un Brocēnu novada baznīcām. Grāmata tapusi trīs ar pusi gadus, līdzīgi kā iepriekšējais vēsturnieces veikums sērijas ietvaros - “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”. Tiekamies ar Lestenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecāko Ingunu Kokinu, Gaiķu baznīcas draudzes vecāko Skaidrīti Alksni un pētījuma “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Saldus un Tukuma rajonos” autori Mārīti Putniņu. Lestenes baznīca Par Tukuma rajona Lestenes baznīcas pamatakmens ielikšanas gadu tiek uzskatīts 1670. gads, kad Lestenes muižas īpašnieks Georgs fon Frikss dibina vietējo pastorātu. Pēc trīsdesmit gadiem darbu sāk pirmais mācītājs un tiek apvienota draudze. Tādējādi, tās ir divas zīmīgas jubilejas šogad – 350 un 320 gadi, kuru atzīmēšanas plānus, protams, izmainījis pandēmijas periods, tomēr Lestenes baznīcas draudzes vecākā Inguna Kokina cer, ka abu zīmīgo gadadienu atzīmēšana tomēr notiks. Viņa arī pastāsta par draudzes ikdienu un apmeklētāju interesi. Baznīcas iekārtas krāsošana un zeltīšana tika pabeigta 1754. gadā, savukārt neatkarīgās Latvijas laikā – 1930. gadā – Pieminekļu valde to iekļāva aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Baznīca cieta Otrā pasaules kara laikā, līdz 1967. gadā tā tika pārbūvēta par graudu kalti un tornī tika ierīkots ūdenstornis. Lestenes draudzi atjaunoja 1999. gadā, pēc trim gadiem tā atgūst baznīcu un arhitekts Ilmārs Divreiks veic baznīcas arhitektoniski māksliniecisko izpēti. 2004. gadā tika izstrādāts restaurācijas un rekonstrukcijas projekts. Daudz kas jau ir izdarīts, bet daudz kas vēl priekšā – piemēram, baznīcas ērģeļu korpusa fragments glabājas Rundāles pils muzejā, un šobrīd tiek strādāts pie projekta, lai uzstādītu ērģeļu luktas tālāka procesa attīstīšanai, lai baznīcā reiz atkal atgrieztos ērģeļmūzika. Baznīcas a ltāri, kanceli, ērģeļu prospektu, biktssolu un draudzes solus no 1704. - 1709. gadam izgatavoja Ventspils koktēlnieks Nikolauss Sēfrenss jaunākais, kurš amatu bija pārņēmis no sava tēva. Par to stāsta Mārīte Putniņa. Gaiķu baznīca Pirmā Saldus rajona Gaiķu koka baznīca celta pirms 1642. gada. 1658. gadā par Gaiķu muižas īpašnieka Georga fon Hernera līdzekļiem tika uzbūvēta jauna mūra baznīca vēl bez torņa – to meistari Kunkels un Gotlobs Vindelblants uzbūvē 1684. gadā. Lielākais baznīcas dārgums ir sēdvietu barjeru apgleznojumi, kurus, iespējams, veicis krāsotājs Korneliuss Bergholcs, kurš 1684. veica baznīcā krāsošanas un zeltīšanas darbus. Emblemātisko gleznojumu prototipi ņemti no 1590. gadā izdotā vācu zinātnieka, filozofa un tulkotāja Joahima Kamerācija simbolu un emblēmu krājuma “Symbolorum et Emblematum”. Šobrīd sēdvietu barjeras gan ir atdalītas no grīdas un savietotas vienkop, jo baznīcas ēku piemeklējusi dabas mātes uzsūtīta ķibele. Gaiķu baznīcas draudzes vecākā Skaidrīte Alksne atklāj, ka ēku piemeklējusi mājas sēne – brants. Gaiķu baznīcas interjerā pamanāmas melnā toņa nianses, kaut gan pamattonis ir balts. Skaidrīte Alksne pastāsta vairāk par šīm krāsu mijām. Vēl viena interesanta nianse, kura ieraugāma Gaiķu baznīcā, ir Bībeles rakstvietu tekstuālo gleznojumu aizvietojums ar latviešu Bībeles tulkojuma tekstu. Tie uz plāniem saplākšņa profiliem uzgleznoti 1938. gadā, godinot Latvijas Republikas dibināšanas 20. gadadienu.  

Kā šo kino foruma "Arsenāls" prezidenta Augusta Sukuta un citu klausītāju atsūtītās mīklas min Immermaņu ģimene no Irlavas: mamma Raimonda, tētis Artūrs (koku apstrādes meistars), 10 gadīgais dēls Alberts (mācās Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas 3.klasē, apmeklē Tukuma hokeja klubu), 5 gadīgā meita Estere un gadu vecā Ģertrūde, klausieties Greizajos ratos.

Kaspars stāstīja, kā šajā laikā, kad apkārt daudz pārspīlēta perfekcionisma, tomēr spēt uzticēties savai iekšējai balsij. Viņš parādīja, kā iekšējā balss palīdz gan uzturēt sevi labā fiziskā un emocionālā formā, gan ļauj pamanīt un savlaicīgi izmantot iespējas arī tad, kad spēles noteikumi mainās un zibenīgā ātrumā ir jāatrod jauns veids, kā noturēties virs ūdens. Kaspars Ozoliņš ir TV raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" vadītājs septiņu gadu garumā, fitnesa kluba DCH Studija līdzīpašnieks un treneris. Studija tikko nosvinēja astoto dzimšanas dienu un turpina veiksmīgi darboties arī pandēmijas laikā, kad sporta zāles durvis ir slēgtas. Tie, kuri zina, kā Kaspars strādā un dzīvo, augstu vērtē viņa empātijas spējas un darbu Tukuma dzīvnieku patversmes atbalstīšanā. Kaspara ieteiktos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda34/ SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES:0:2:44 Māksla pārslēgties – cik svarīga tā ir un kā to trenēt0:9:48 Cik svarīga ir ķermeņa poza un stāvoklis strādājot, ieteikumi, kā to uzlabot0:12:04 Pirmbalss vīrietim un intuīcija sievietei – kā to atrast un sadzirdēt0:18:57 Kaspara ceļš uz ieradumu maiņu un lietas, kas laika gaitā tikušas atmestas0:23:58 Fitnesa trenera uzturs un ar to saistītie strereotipi0:28:05 Apsēstība ar perfekcionismu fitnesā0:35:22 Aukstumpeldes un citas metodes, kā nomierināt savu satraukto prātu0:42:06 On-line treniņu izaicinājums – no lēmuma pieņemšanas līdz reāliem risinājumiem pēc jaunajiem spēles noteikumiem0:52:59 Kādā veidā Kaspars rūpējas par savu “skaidro galvu” un rīcībspēju šajos mainīgajos apstākļos0:54:13 Daba kā uzlādes avots0:57:45 Komposta kaudzes fenomens un fiziskie darbi ar jēgu pretstatā svaru bumbu cilāšanai1:00:22 Kāpēc un kādā veidā Kaspars atbalsta dzīvnieku patversmes1:02:39 Kā Kaspars kļuva par TV raidījuma vadītāju un atbalstu jauniešiem1:09:58 Mobings jauniešu vidū un Kaspara paša pieredze no skolas laika1:15:38 Būt blakus smagas slimības laikā un beigās zaudēt draugu un kolēģi – kādas mācības Kaspars guva no šīs pieredzes

Trešdienās sazināmies ar reģionālajiem žurnālistiem, lai uzzinātu, kā reģionos uztver norises valstī un kādas šobrīd ir vietējās aktualitātes. Šoreiz pievēršamies aktualitātēm Zemgalē. Komentē izdevuma „Neatkarīgās Tukuma Ziņas" galvenā redaktore Ivonna Plaude.

“Mēs esam drusku izlaisti un izlutināti, mēs vairs nedomājam, ko mums vajag, bet pārsvarā akcentu liekam, ko mums gribas. Šobrīd ir tā šķirtne, kad katram padomāt, ko mums vajag un tad to gribu atlikt uz kādiem citiem laikiem," analizējot situāciju kopumā, atzīst ārste-psihoterapeite Gunta Andžāne raidījumā Kā labāk dzīvot. Atsaucoties uz kādas klausītājas no Tukuma puses teikto, kas mudina nekrist pesimismā un atzinīgus vārdus velta šobrīd cilvēkiem, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijā, lai arī viņai nav izdevies ar pirmo reizi iziet skati, Gunta Andžāne bilst: "Man patika šis vienkāršais teikums, ka rodi sevī mieru, netracini gaisu, ir lietas, ko var atrisināt, pajautāt, dari. Nevajadzēs slīgt nevajadzīgas emocijās, ka esmu pamests, es neko nevaru un neviens neko nedara. Šausmas, kas tagad būs. Varbūt – kuš, kuš, kuš un paskatāmies racionāli, ko tieši es varu darīt vai nedarīt, lai pašam būtu labāk un apkārtējiem būtu labāk." Šodienas sarunā cilvēkus vairāk interesē konkrēti jautājumi, piemēram, vai šī brīža situācijā atprasīt parādu no cilvēka, kā rīkoties, ja mašīnai jāveic tehniskā apskate šajā laikā, kad noteikti ārkārtas situācijas ierobežojumi, braukt vai nebraukt uz Rīgu šajā laikā.    

Podkāsts ''IZRĀVIENS" #6 epizode ar Dāvi Spriņģi! Dāvis Spriņģis ir Latvijas bobsleja izlases stūmējs no Tukuma. Aizvadījis vairāk kā 90 oficiālas sacensības un izcīnījis vairākas godalgas. Uzzini šodienas epizodē kā viņš nonāca līdz šim sportam, kādas sajūtas ir krītot bobā kurš traucās pa trasi ar 130 km/h. Kā arī, kādam treniņu grafikam ir jāiet cauri profesionālam bobslejistam, lai sagatavotos sezonai.

Par literārajiem procesiem Kurzemē un kopīgo literātu apvienību stendu „Latvijas Grāmatu izstādē” Kultūras Rondo studijā saruna ar „Tukumu literātu apvienības” vadītāju rakstnieci Gunu Rozi un literāti Rolandu Bulu, bet liepājniekus raidījumā pārstāv rakstniece Jana Egle. Tukuma literātu apvienība jau vairākus gadus piedalās ar stendu Latvijas Grāmatu izstādē. Tā kā šogad pašvaldība neatbalstīja apvienības līdzdalību, tukumnieki uzrunāja citas Kurzemes literātu apvienības, lai kopīgi piedalītos izstādē. Atsaukušies liepājnieki, Saldus un Brocēnu apvienības.

Kā gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu vērtē muzejnieki un kā reforma varētu ietekmēt muzeju darbību reģionos, Kultūras Rondo studijā situāciju izvērtējam kopā ar Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietnieci Dainu Ratnieci un Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu. Pa tālruni sazināmies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orise” vadītāju Līvu Gruduli un Viesītes muzeja "Sēlija" vadītāju Andu Slogu. "Ir ļoti daudz neskaidrību," sarunā atzīst Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde. Šim viedoklim piekrīt arī citu muzeju pārstāvji. Viesītes muzeja "Sēlija” vadītāja Anda Sloga stāsta, ka nākotne varētu būt atkarīga no tā, kur turpmāk būs Sēlijas novada centrs – Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Viesītes muzejam pozitīvāks risinājumus būtu, ka centrs būs Aizkrauklē. "Svarīgi ir saprast, kas vispār notiek un kur mēs paliekam.Uztrauc, ka nezinām pilnīgi neko, kāds ir plāns. Esam dzirdējuši daudz baumas un dažādas spekulācijas par to, ka varētu mūs pievienot Cēsīm un attiecīgi Cēsu muzejam, vai vēl kaut kam. Realitāte ir tāda, ka dzīvojam neziņā, vai mūs reorganizēs kā apvienību, vai saglabāsies kā apvienība un kas notiks tālāk," situāciju raksturo Piebalgas muzeju apvienības "Orise" vadītāja Līva Grudule. Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas pārziņā ir septiņi muzeji. "Mums ir pieredze, kā darbojas reforma, jo iepriekšējā reforma Tukuma muzeju saimi paplašināja ar Džūkstes pasaku muzeju. Gan no apmeklētāju vērtējuma, gan profesionālā skatījumā tas devis izaugsmes iespējas muzejam," norāda Agrita Ozola. Ozola norāda, ka administratīvais slogs un pārvaldības nasta muzeju darbā pieaug un mazai institūcijai tas prasa daudz un lielākā institūcijā to ir iespējams modernāk un racionālāk risināt. "Skatoties, kā tas varētu būt nākotnē, bažījamies, vai spējam savu saimi paplašināt bez pietiekamiem resursiem," uzskata Ozola. Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietniece Daina Ratniece skaidro, ka visi akreditētie muzeji ir ministrijas pārraudzībā. "Reforma nedrīkstētu ietekmēt muzeju funkcijas, tām jāpaliek tādā pašā līmeni, vai, protams, mēs gaidām, ka darbs uzlabosies," atzīst Daina Ratniece.

Krustpunktā trešdienās sazināmies ar reģionālajiem žurnālistiem, lai uzzinātu, kā reģionos uztver norises valstī un kādas šobrīd ir vietējās aktualitātes. Šodien pievēršamies aktualitātēm Zemgalē un vairāk Tukuma pusē, sazināmies ar ar laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” galveno redaktori Ivonnu Plaudi.

„Radio mazā lasītava ceļo” uz  Džūkstes pasaku muzeju kopā ar tulkotāju Daci Meieri un Žaumes Kabrē grāmatu „Es atzīstos”.  „Es atzīstos” ir gara mīlestības vēstule, ko raksta kāds, kurš gadu gadiem bijis spiests dzīvot vientulībā starp senām grāmatām un neizsūdzētiem noslēpumiem. No katalāņu valodas to tulkojusi Dace Meiere, izdevis „Mansards”. Džūkstes pasaku muzejā satiksit arī muzeja vadītāju Ditu Silavu un Tukuma muzeja vadītāju Agritu Ozolu. Raidījumu atbalsta:

Pēteris Korsaks un Gatis Indrēvics. Viens, kurš apzinājis latviešu fotogrāfus - kara lieciniekus un pētījumu apkopojis grāmatā, otrs – fotogrāfijai pievērsās savā pirmajā misijā Irākā. Abi fotogrāfi tiekas studijā, lai pārrunātu militāro fotogrāfu fotostāstus, kuros klātesošs cilvēks karā. Izdevniecība "Neputns" laidusi klajā fotovēsturnieka Pētera Korsaka grāmatu "Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki". Grāmata sniedz ieskatu Pirmajā un Otrajā pasaules karā iesaukto latviešu fotogrāfu biogrāfijās un atspoguļo to profesionālo veikumu. “Latviešu fotogrāfi karā kā fotoreportieri − līdz šim tāda vārdu salikuma latviešu periodikā nav bijis, jo atšķirībā no rakstniekiem fotogrāfu biogrāfijas nav tikušas sistemātiski vāktas un apkopotas,” tā grāmatas autors fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Pēteris Korsaks norāda, ka, lai gan karā iesaukto fotograāfu skaits nav ļoti liels, viņu apzināšana ir prasījusi meklējumus daudzu gadu garumā. Grāmatā apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Tie ir Ernests Zaļkalns, Gustavs Žakerts, brāļi Mārtiņš, Tenis un Gustavs Lustes, Tālivaldis Lindbergs, Eduards Kraucs, Gothards Grīnvalds, Jūlijs Karlovskis, Leopolds Sīpoliņš, Jānis Tālavs, Nikolajs Uldriķis, Teodors Bidegs, Stepans Burkevics, Jānis/Džons Doreds, Juris Zīverts.  Fotoamatieris Gothards Grīnvalds iemūžinājis gan Tukuma iedzīvotāju demonstrācijas 1940.gadā, gan vācu okupācijas laiku, gan Tukuma brīvprātīgo policijas bataljonu. Grāmatā arī uzņēmumi, kas tapuši Sibīrijā. Gotharda Grīnvalda fotogrāfijas ir sagādājušas pārsteigumu ne tikai fotovēsturniekiem, bet arī ģimenei. Raidījumā Grīnvada meitas Māras stāsts. Ģirts Zēgners atradis viena fotogrāfa ģimenes piederīgo ASV, un tā ir kara fotogrāfa Nikolaja Uldriķa meita, kura dzīvo Amerikas vidienē. Viņa pastāstījusi, ko atceras par savu tēvu, kad viņi 50 gados kopā dzīvoja Dienvidvācijā. Kas redzams Nikolaja Uldriķa dokumentētajos fotoattēlos, atklāj Ģirts Zēgners.  

Olimpiskajā dienā Jūrmalas valsts gimnāzijas 8. klase viesojās Tukuma ledus hallè, lai vispirms improvizètu Olimpisko spèłu ceremonijas, bet pèc tam arī kārtīgi izslidotos. Tur viesojās arī raidījums "Piespēle". Trīskārtējā Olimpisko spēļu dalībnieka Modra Liepiņa virsvadībā skolēni izdzīvoja Olimpisko spēļu improvizētas ceremonijas. Raidījumā diskutēsim arī par nākamnedēļ gaidāmo pasaules čempionātu vieglatlētikā un iespēju ikvienam sportot "Be Aktiv" pasākumos Latvijā.

Vējš ir neizsmeļams resurss un to izmantot savā labā cilvēks jau iemanījis izsenis. Mūsdienās, tehnoloģijām attīstoties, lai apmierinātu aizvien lielāku pieprasījumu pēc enerģijas, vēja parki nu kļuvuši par ierastu ainavu daudzos pasaules reģionos. Šis enerģijas ieguves veids nerada CO2 izmešus, gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu, kā arī neizmanto ierobežotus resursus, piemēram, naftu. Šķiet, kāpēc gan neizmantot šo enerģiju vairāk, tostarp arī Latvijā, taču paralēli finansiāliem, politiskiem un tehnoloģiskiem apsvērumiem, iedzīvotājus satrauc vēja parku ietekme uz vidi un cilvēku veselību. Izskanot ziņām par vēja parku izbūvi Dobeles un Tukuma novados, vietējie iedzīvotāji sākuši parakstu vākšanu pret šādu ieceri, norādot, ka vēja parki bojās ainavu, traucēs lauksaimniecībai, atstās negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kādi ir pētījumi pasaulē par vēja ģeneratoru ietekmi, kā tie darbojas un kā iepriekšminētas problēmas risina valstīs, kur vēja enerģija ir biežāk izmantota nekā Latvijā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes asociētais profesors Edmunds Kamoliņš un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Svetlana Lakiša. Pa tālruni sazināmies ar ornitologu Rolandu Lebusu. Dabasgāze - fosilais kurināmais, ko dēvē par videi draudzīgu enerģijas ieguves veidu Dabasgāze ir no ogļūdeņražiem sastāvoša gāze, kas veidojusies un uzkrājusies Zemes garozā. Tās galvenā sastāvdaļa ir metāns un tā ir viena no galvenajām tautsaimniecībā izmantojamām deggāzēm. Skatot  trīs vaļus, uz kuriem balstās enerģijas  ieguve pasaulē, tad pirmajā vietā ir nafta, ogles – otrajā vietā  un dabasgāze – trešajā. Un šoreiz papētām dabasgāzes dosjē, kā tā veidojas, skaidrojam, kāpēc tās atradņu nav Latvijā un kā no ekoloģijas viedokļa tiek vērtēts šis  kurināmais.  Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītājs, asociētais profesors Ģirts Stinkulis skaidro, kā dabā šo gāzi iegūst, savukārt biedrības „Zaļā brīvība” pārstāve Selīna Vancāne stāsta, kādu šis enerģijas veids, kas ir tiek ierasts  mūsu ikdienā,  atstāj ietekmi uz dabu.

Raidījumā 21. gadsimta latvietis skaidrojam pašvaldību lomu reemigrācijā – veiksmes stāsti, neizdošanās, izaicinājumi un šķēršļi. Latvijā ir 119 pašvaldības, taču tikai pavisam neliela daļa no tām aktīvi iesaistās savu nu jau vairs novadā nedzīvojošo tautiešu atpakaļ saukšanā. Kas motivē vai tieši pretēji nemotivē pašvaldībām būt draudzīgām pret diasporu? Tiekamies sarunā ar reemigrācijas raidījumu cikla eksperti - ekonomisti Ilonu Platonovu, Tukuma mēru Ēriku Lukmanu un Vinetu Rassu, kas pēc septiņiem gadiem Anglijā nolēma atgriezties uz dzīvi Tukumā. 

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Latvijas Radio šogad vairākkārt ir stāstījis par bīstamo suņu slimību barības vada paplašināšanos, ko veterinārārsti saista ar Latvijas uzņēmuma Tukuma Straume ražoto suņu barību Dogo. Aprīlī Latvijas Radio viesojās pie saslimušo suņu saimniekiem Māra un Lailas Lejām. Gada noslēguma rubrikā „Cilvēks ziņu virsrakstos” Latvijas Radio atkal devās uz Tukuma pusi, lai noskaidrotu, kā suņiem šobrīd klājas.