Podcasts about tuvajiem austrumiem

Aprīlī Kristīne piedzīvojusi ko nebijušu – grāmatnieku konferenci tuksneša vidū! Katru gadu Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā, notiek SHARJAH BOOKSELLERS CONFERENCE, kuru apmeklē simtiem grāmatnieku no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas. Kristīne tajā vadīja diskusiju un darbnīcu par sociālo mediju pielietojumu darbā ar grāmatām un Latvijas grāmatu lasītāju kopienu. Klausies Kristīnes iespaidus, emocijas un pārdomas par tuksnesī piedzīvoto un iedvesmojies kam negaidītam un nebijušam!

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Bašara al-Asada režīma sabrukums Sīrijā var būt iespēja Tuvajiem Austrumiem izveidot jaunu drošības arhitektūru reģionā. To intervijā Latvijas Televīzijai pauda Izraēlas Nacionālās drošības studiju institūta (INSS) vecākais pētnieks un Izraēlas bijušais vēstnieks Krievijā Arkādijs Milmans. Viņaprāt, Bašara al-Asada režīma sabrukums ir katastrofa Krievijai.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Kopā ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali skatāmies poļu režisores Agņeškas Holandas filmu "Zaļā robeža" un pētām robežu jēdzienu kino. Pārrunājam lilmas skaudro stāstu par bēgļiem uz robežas un režisores tiešo pozīciju No piektdienas, 17. maija, kinoteātros demonstrēs Venēcijas kinofestivālā godalgoto un plašas diskusijas izraisījušo Eiropas kino vecmeistares Agņeškas Holandas jaunāko filmu "Zaļā robeža". Agņeškas Holandas (1948) jaunākās filmas "Zaļā robeža" (Zielona granica, 2023) pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā bija iekļauta oficiālā konkursa programmā un kandidēja uz "Zelta lauvu". Polijas, Čehijas, Francijas un Beļģijas producētā filma pasaules vecākajā kinofestivālā saņēma īpašo Žūrijas balvu, un drīz pēc tam to demonstrēja Toronto, Vankūveras un Ņujorkas kinofestivālos, arī Vatikānā, bet, nonākusi Polijas kinoteātros, tā izraisīja asas diskusijas, kurās bija iesaistīta arī valsts politiskā elite, kura kategoriski iebilda pret kritiku, kas redzama uz lielā ekrāna. Anotācija vēsta: "Bīstamajos un purvainajos mežos, kas veido tā saukto "zaļo robežu" starp Baltkrieviju un Poliju, bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas nonāk ģeopolitiskā haosā. Viltus cerību uz drošāku Eiropu nomaina šausmas un mūsdienu traģēdija. Uz šī neredzamā kara fona savijas Jūlijas, kura nesen kļuvusi par aktīvisti un atteikusies no ērtās dzīves, Jana, jaunā robežsarga, un sīriešu ģimenes dzīve. Filma liek uzdot jautājumu: vai pretējās puses var atrast kopīgu valodu, kad robeža kļūst par salauztu sapņu kapsētu?"

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa vienlaikus ir viens no vissenākajiem un arī visjaunākajiem mūzikas instrumentiem. Kāpēc tā? Neraugoties uz arfas seno izcelsmi, kas meklējama senajās civilizācijās, instruments attīstījies ļoti lēnām un eksperimentēšanas rezultātā mūsdienu klasiskā koncertarfa izveidojusies tikai 1801. gadā. Kā jau stāstījām iepriekš, arfas rašanās datēta vismaz ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tā kā vienīgās liecības par senajiem instrumentiem ir tikai arheologiskajos izrakumos atrastie mākslas darbi – freskas, zīmējumi, trauki, kā arī pašu instrumentu fragmenti, var tikai iztēloties, kā instruments reāli izskatījās, kā skanēja un kā to pielietoja. Visticamāk, ka Āzijā un Eiropā arfa tika ievesta no Tuvajiem Austrumiem, precīzāk – no Ēģiptes. Viduslaikos tagadējās Britu salās klejojošie muzikanti attīstīja ķeltu arfu. Neskatoties uz to, ka arfa bija izplatīta visā Eiropā, tik lielu arfas uzplaukumu kā Britu salās tā neguva nekur. Un ķeltu arfas kā tautas instrumenta nozīme ir liela vēl šodien. Par to stāstīsim nākamajā sērijā. Paralēli Eiropai Dienvidamerikā attīstījās Paragvajas arfa, kas ir ļoti populāra arī mūsdienās. Arfa turp aizceļoja ar spāņu imigrantiem. Parasti tai ir 32-46 stīgas, un to pārsvarā spēlē ar nagiem, atskaņojot tautas mūziku. Ir zināms, ka arī citur pasaulē  arfveidīgos instrumentus lieto kā tradicionālos instrumentus. Piemēram, koru izmanto Rietumāfrikas zemēs dažādos rituālos, pavadot dziedātājus. Savukārt klasiskās koncertarfas attīstība noritēja tieši Eiropā. Viduseiropas valstīs arfa gan izskata, gan pielietojuma un spēles manieres ziņā atšķīrās no ķeltu arfas, to dēvēja par gotu arfu jeb gotisko arfu. Tā atšķīrās ar īpatnējo izskatu un skaņu – tā bija slaida, ar gotisku dekoratīvo elementu klāstu. No viduslaikiem saglabājušies arī pirmie nošu pieraksti, kas ļauj izzināt tā laika spēles tradīcijas. Lai gan šobrīd vēl tiek izmantotas gotiskās arfas, uz šīs arfas bāzes sākās eksperimenti, lai radītu mūsdienās zināmo koncertarfu. 16. gadsimtā tika izveidota hromatiskā arfa, bet tā neiegāja arfistu apritē sava neērtuma dēļ. Arfa bija krasi jāuzlabo, dodot iespēju arfistiem spēlēt ne tikai diatoniski (nemūziķu valodā – tikai pa klavieru baltajiem taustiņiem), bet arī ar hromatismiem (jeb melnajiem taustiņiem). Tā 1660. gadā tapa pirmā āķu mehānismu arfa, kuru izveidoja kāds nezināms tiroliešu meistars. Spēles laikā arfisti ar kreiso roku pārslēdza āķus, lai paaugstinātu vai pazeminātu katru konkrēto skaņu, bet tas radīja neērtības spēlētājam. Lai arī tas bija ļoti liels progress arfas pilnveidē, tomēr instruments vēl bija nepilnīgs. 1720. gadā bavāriešu meistars Jakobs Hohbrukers konstruēja pirmās vienas darbības pedāļu arfas. Pedālis ļāva pa pustoni pārslēgt konkrētās skaņas visās oktāvās uzreiz. Sākumā viņš konstruēja piecu, bet vēlāk - septiņu pedāļu arfas. Pedāļu arfas izgudrojums bija ļoti nozīmīgs uzlabojums, tomēr vēl nebija iespēja spēlēt skaņdarbus visās tonalitātēs. Pēc Hohbrukera veiksmīgāku arfu konstruēja franču meistaru Kuzino ģimene, izgudrojot pat 14 pedāļu arfu. Tā deva iespēju spēlēt visās tonalitātēs, taču tik liels pedāļu skaits apgrūtināja arfistu spēli un instruments netika pielietots. Un tikai 1801. gadā pēc arfista Žana Batista Krumholca idejām un ierosinājumiem franču klaviermeistars Sebastjans Erārs konstruēja pirmo pedāļu arfu ar dubultdarbības pedāļiem. Tāpat kā mammai gammai ir septiņi bērni – do, re, mi, fa, sol, la un si, tāpat arfai nu bija septiņi pedāļi – ar tādiem pašiem nosaukumiem. Tā bija sensācija! Tas ļāva katrai stīgai atskanēt trīs pustoņu pozīcijās – kā diēzā, tā bekarā un bemolā. Kad esat rokas stiepienā no arfas, papētiet, kā tas izskatās un palūdziet arfistam parādīt, kā tas darbojas… Tā nu ir tapusi klasiskā koncertarfa, bet ar to eksperimenti nebeidzas. Jāpiemin arī hromatiskā arfa, kuru Francijā 1895. gadā izgudroja Gustavs Laiens (Lian). Šis ļoti komplicētais instruments tā arī netika iemīļots. Hromatiskā bezpedāļu arfa ieinteresēja vairākus komponistus, taču pedāļu trūkums, kas atviegloja arfistu spēli, liedza iespēju atskaņot uz arfas vienu no galvenajiem efektiem – glissando. 20. gadsimta 70., 80. gados tika radīta arī elektriskā arfa, kas ir aprīkota ar elektromagnētiskiem noņēmējiem, lai pārvērstu skaņu un dotu iespēju pieslēgties pastiprinātājiem.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gads nepavisam nesolās būt mierīgs. Ko mēs varam droši prognozēt nākamajos mēnešos, palūkosimies raidījuma beigās, droši vien pieminot arī notiekošo Ukrainā. Bet tādu plašāku analīzi vispirms veltīsim Tuvajiem Austrumiem.  Ir skaidrs, ka Izraēla un tās kaimiņvalstis tuvākajos mēnešos joprojām būs ziņu virsrakstos. Viens ir pašreizējais karš Gazas joslā, bet ne mazāk svarīgi notikumi blakus esošajās teritorijās, īpaši Libānā, kur bāzējas Izraēlas spēcīgākais ienaidnieks - kustība „Hezbollah”. Tikmēr Latvijā, šķiet, vairāk izjutīsim sekas notikumiem Sarkanajā jūrā. Jemenas husītu kaujinieki radījuši pamatīgas problēmas lielajām kuģniecības kompānijām, apdraudot kuģu satiksmi jūrā. Aktualitātes pasaulē analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sarkano jūru iekrāso asinis Pēdējās dienās pasaules mediju virsrakstos arvien biežāk vīd jautājumi un pieņēmumi par Sarkano jūru kā „benzīna mucu”, kurā pašreizējās Gazas joslas karadarbības dzirksteles var izraisīt daudz plašāku – reģionāla mēroga uzliesmojumu. Jau drīz pēc Izraēlas militārās operācijas sākuma Jemenas husītu kaujinieki paziņoja par gatavību iesaistīties šai konfliktā palestīniešu teroristu pusē. Husītu grupējums, kas ar Irānas atbalstu kopš 2014. gada cīnās par varu Jemenā pret starptautiski atzīto valdību un tās sabiedrotajiem, pašreiz kontrolē valsts ziemeļrietumu rajonus, tai skaitā galvaspilsētu Sanu un Sarkanās jūras piekrastes rajonus. Sākotnēji husītu aktivitātes aprobežojās ar raķešu un lidrobotu triecieniem pa Izraēlas teritoriju, ar ko diezgan viegli tika galā pretgaisa aizsardzība. Taču 19. novembrī nemiernieki, izmantojot helikopteru, Sarkanajā jūrā sagrāba kādu Izraēlas pilsonim piederošu kravas kuģi un nolaupīja tā komandu. Tika paziņots, ka husīti turpmāk uzskatīs jebkuru ar Izraēlu saistītu peldlīdzekli par leģitīmu uzbrukuma mērķi. Kopš tā laika reģistrēti 17 uzbrukumi kravas kuģiem, vairumu no kuriem gan izdevies atvairīt pašu kuģu komandu spēkiem. Tomēr septiņi no desmit pasaules lielākajiem kravas kuģu operatoriem pārtraukuši pārvadājumus cauri Sarkanajai jūrai un Suecas kanālam. Līdz šim pa šo maršrutu virzījās apmēram 18% pasaules konteineru pārvadājumu, arī ievērojama daļa naftas piegāžu Eiropai no Persijas līča rajona. Alternatīvais maršruts apkārt Āfrikai pagarina ceļā pavadīto laiku par apmēram divām nedēļām un attiecīgi pamatīgi palielina izmaksas, draudot ar nopietnu Āzijā ražoto preču un degvielas cenu kāpumu Eiropā. Rietumu atbilde husītu akcijām ir 18. decembrī uzsāktā operācija „Pārticības sargs”, Savienoto Valstu un Lielbritānijas karakuģiem ar vairāku citu valstu kara jūrnieku piedalīšanos uzsākot kravas kuģu aizsardzību. Līdz nesenam laikam pretstāve Sarkanajā jūrā iztika bez upuriem, taču pagājušajā svētdienā amerikāņu helikopteri, atsitot kaujinieku uzbrukumu starptautiskās kompānijas „Maersk” konteineru pārvadātājam, aizraidīja uz viņsauli desmit uzbrucējus. Kā paziņoja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šepss, sabiedrotie nevicināšoties arī turpmāk vajadzības gadījumā lietot spēku, kas varētu nozīmēt arī triecienus militārajiem objektiem Jemenas teritorijā. Tikām vakar Sarkanās jūra ūdeņos ieradās Irānas jūras spēku eskadras mīnu kuģis, liekot spekulēt par iespējamu tiešu militāru konfrontāciju starp Irānu un rietumu sabiedrotajiem. Šī notikumu attīstība apdraud nesen iezīmējušos attiecību normalizēšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un ar to saistīto iespējamo Jemenas pilsoņu kara noslēgumu. Izraēlas iespējamā otrā un trešā fronte Jau kopš Izraēlas un „Hamās” kara sākuma tiek piesaukta iespēja, ka Izraēlas Aizsardzības spēkiem var nākties iesaistīties nopietnā karadarbībā arī pie citām savas valsts robežām. Pirmām kārtām šai sakarā min ziemeļu robežas ar Libānu un Sīriju, kur Izraēlas spēcīgākais pretinieks ir musulmaņu šiītu kustība „Hezbollah” jeb „Allāha partija”. Organizācijas spēki jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bāzējas Libānā un Sīrijā un saņem nopietnu atbalstu no Irānas. „Hezbollah” spēku skaitliskā lieluma aplēses svārstās visai plašā amplitūdā. Organizācijas līdera, šeiha Hasana Nasrallā apgalvojumi par 100 000 vīru gan tiek vērtēti skeptiski, tomēr apmēram 50 000 viņa rīcībā varētu būt, pie tam daudzi no tiem ir kaujinieki ar Sīrijas pilsoņkarā gūtu nopietnu pieredzi. Arī „Hezbollah” bruņojums un Libānas dienvidos izveidotās fortifikācijas būves tiek vērtētas kā krietni pārākas pār tām, kāds bija „Hamās” Gazas sektorā. Līdz nesenam laikam Izraēlas un „Hezbollah” spēki apmainījās artilērijas, raķešu un strēlnieku ieroču apšaudēm, Izraēlai arī plaši izmantojot aviāciju. Novērotāji to raksturoja kā teju ikdienišķu rutīnu, lai arī tā prasījusi vairāk nekā 120 dzīvību, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas ir nogalinātie „Hezbollah” kaujinieki. Tomēr, tuvojoties gada beigām, Izraēlas retorika kļuva draudīgāka, un vakar, 2. janvārī, Libānas galvaspilsētā Beirutā nogranda eksplozija, kurā dzīvību zaudēja organizācijas „Hamās” otra ietekmīgākā persona, tās militārā spārna dibinātājs un vadītājs Salehs al-Aururi. Uzbrukums, visdrīzāk, veikts, izmantojot lidrobotu, un kustības „Hezbollah” pārstāvji jau paziņojuši, ka šis Izraēlas solis nepalikšot nesodīts. Vēl viens potenciālais militāro spēku piesaistes virziens Izraēlai varētu būt Jordānas upes rietumkrasts. Pēc palestīniešu pašpārvaldes sniegtajām ziņām, 2023. bijis asiņainākais gads Rietumkrastā pēdējo divu desmitgažu laikā, kas jau pirms „Hamās” teroristiskā uzbrukuma bija prasījis apmēram 200 palestīniešu dzīvības, kurām pēc tam pievienojušies vēl apmēram trīs simti. Pēc kara sākuma Izraēlas aizsardzības spēki īstenojuši intensīvus reidus Rietumkrasta palestīniešu teritorijās, arestējot apmēram 4800 cilvēkus. Apmēram 70% no bojāgājušajiem palestīniešiem nogalināti tieši šo reidu laikā, apmēram pusē gadījumu – palestīniešu kaujiniekiem izrādot bruņotu pretestību. Tiek ziņots, ka vismaz astoņi palestīnieši nogalināti Rietumkrasta izraēliešu kolonistu uzbrukumos. Savukārt palestīniešu uzbrukumos nogalināti četri izraēliešu civiliedzīvotāji un trīs militārpersonas. Sevišķi plašs bijis reids 28. decembrī, kad Izraēlas spēki konfiscējuši apmēram divus ar pusi miljonus ASV dolāru no valūtas maiņas punktiem, apgalvojot, ka šī nauda tiekot izlietota teroristiskās darbības finansēšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā. Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī. Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku.  Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Pakistāna izraida afgāņu bēgļus Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa. Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām. Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai. Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība. Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai. Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes. Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā. Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes. Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums. Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu. Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem. Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu. Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu Eiropas valsti, kuras atrašanās vieta sekmējusi to, ka tādas filmas un seriāli kā "Gladiators", "Pasaules karš Z" un "Troņu spēlēs" tika filmētas tieši tur. Bet šai valstij ir arī slavena vēsture. Tur atrodas megalītiskie tempļi, kas ir vecāki par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām. Dodamies mēs uz Maltu jeb oficiāli Maltas Republiku. Maltai tiešām ir ļoti interesanta vēsture ne tikai megalītisko tempļu dēļ. Mazāk zināms, bet valsts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir pazinusi 11 ārzemju valdniekus, kas valdīja valstī. Starp tiem Maltā valdīja vairākas impērijas, tostarp feniķieši, kartāgieši, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, sicīlieši, spāņi, templiešu bruņinieki, franči un, visbeidzot, briti. Ir viens interesants fakts - uzskatīta, ka Malta ir brīvprātīgi kļuvusi par Lielbritānijas koloniju 19. gadsimta sākumā pēc vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Tomēr pirms britu valdīšanas par Maltu 1798. gadā kontroli pārņēma Napoleons Bonaparts. Maltas iedzīvotāji sākotnēji atzinīgi novērtēja Napoleona ierašanos, jo cerēja, ka viņš izbeigs feodālo sistēmu un uzlabos viņu dzīves apstākļus. Tomēr Napoleona valdīšana bija īslaicīga, un 1800. gadā viņš saskaņā ar Amjēnas līguma noteikumiem nodeva Maltu britiem. Lai gan ir taisnība, ka Malta nebija spiesta kļūt par Lielbritānijas koloniju, ir svarīgi atzīmēt, ka maltiešiem nebija teikšanas šajā jautājumā. Lēmumu padarīt Maltu par Lielbritānijas koloniju pieņēma Lielbritānijas valdība, nekonsultējoties ar Maltas iedzīvotājiem. Vērts gan minēt, ka Lielbritānijas valdīšanas laikā Malta piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo attīstību, jo briti veica lielus ieguldījumus salas infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē. Maltai bija arī stratēģiska loma Lielbritānijas jūras spēku operācijās Vidusjūrā, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tikai 20. gadsimta vidū Malta sāka aģitēt par neatkarību, ko tā panāca 1964. gadā. Malta ir neliela salu valsts, kas atrodas Vidusjūrā un kurā dzīvo aptuveni 518 tūkstoši cilvēku. Un daudziem tā ir zināma tieši ar savu veiksmīgo stāstu par valsts ekonomiku. Viens no interesantākajiem faktiem par Maltas ekonomiku ir tās straujā pārveide no agrārās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku. Sešdesmitajos gados valsts bija ļoti atkarīga no lauksaimniecības un zivsaimniecības, bet šodien pakalpojumu nozare veido aptuveni 80% no IKP. Malta ir veikusi arī ievērojamas investīcijas tehnoloģiju un finanšu sektoros, kas pēdējos gados ir kļuvuši par galvenajiem valsts ekonomikas veicinātājiem. Galvenās Maltas ekonomikas nozares ir pakalpojumi, rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu sektorā ietilpst tūrisms, finanšu pakalpojumi, IKT un profesionālie pakalpojumi, kas veido ievērojamu daļu no valsts IKP. Tūrisms Maltai ir īpaši svarīga nozare, jo tā veido aptuveni 15% no IKP un nodarbina ievērojamu daļu valsts darbaspēka. Maltas kā Eiropas Savienības dalībvalsts statuss un konkurētspējīgais nodokļu režīms ir arī padarījis to par pievilcīgu vietu ārvalstu uzņēmumiem, īpaši finanšu pakalpojumu nozarē. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 46 tūkstoši eiro, kas ir par 14 tūkstošiem lielāks kā Latvijas. Tādējādi, neskatoties uz nelielo izmēru, Malta ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju pasaules ekonomikā, jo īpaši kuģniecības un loģistikas, finanšu pakalpojumu un tūrisma jomās. Bet tieši tādēļ šīs valsts viena no galvenajām problēmām ir migrācija. Salu valsts ir populārs galamērķis migrantiem un bēgļiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Un tas ir radījis ievērojamu spriedzi valstij.  Pirmkārt, lielais migrantu skaits, kas ierodas salā, ir radījis spriedzi Maltas resursiem, jo īpaši attiecībā uz mājokļiem, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka 2022. gadā Maltas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 518  tūkstoši, un migrantu skaits, kas katru gadu ierodas valstī, pēdējos gados ir sasniedzi līdz pat 4 tūkstošiem cilvēku. Tas ir izraisījis mājokļu, slimnīcu un skolu pārapdzīvotību, kā arī pagarinājis gaidīšanas laiku uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Papildus viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Malta saskaras, ir lielais nereģistrētu migrantu skaits, kas ierodas salā. Daudzi no šiem migrantiem ceļo uz Maltu pa jūru, bieži vien ar pārpildītiem un nedrošiem kuģiem, un ceļojuma laikā viņiem draud noslīkšana vai citi apdraudējumi. Pēc ierašanās viņi bieži saskaras ar sarežģītiem dzīves apstākļiem un ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un nodarbinātībai. Cits jautājums ir arī migrantu integrācija Maltas sabiedrībā. Lai gan Malta ir pielikusi pūles, lai nodrošinātu valodu nodarbības un citu atbalstu, lai palīdzētu migrantiem integrēties, joprojām pastāv būtiski šķēršļi sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, tostarp diskriminācija, valodas barjeras un ierobežotas darba iespējas. Tādējādi, migrācijas jautājums ir kļuvis arī politiski šķeļošs, dažiem Maltas pilsoņiem paužot bažas par migrācijas ietekmi uz valsts resursiem un kultūru. Vienlaikus izskan arī balsis, kas aicina ievērot līdzjūtīgāku un humānāku pieeju migrācijai un Maltai pildīt starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības aizsargāt un atbalstīt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tas ir radījis spriedzi starp dažādām valsts kopienām un apgrūtināja vienprātības atrašanu par to, kā risināt migrācijas radītās problēmas. Migrācijas jautājumu Maltā ietekmē arī plašākas globālas tendences, piemēram, klimata pārmaiņas, kuru dēļ pieaug cilvēku pārvietošanās visā pasaulē, kā arī notiekošie konflikti Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā ir pārvietoti miljoniem cilvēku. Turklāt situācija kaimiņos Lībijā, kas ir nozīmīgs tranzīta punkts migrantiem, kas ceļo uz Maltu un Eiropu, arī veicinājusi migrantu pieplūdumu Maltā. Politiskā nestabilitāte, vardarbība un cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā ir apgrūtinājuši migrantiem iespēju palikt valstī vai doties uz citiem galamērķiem. Šo situāciju savas vizītes laikā Latvijā skaidroja arī Maltas prezidents Džordžs Vella.

Stāsta LU profesors Āzijas studiju nodaļā Leons Taivāns  Kad sākas saruna par islāma reliģiju vai par Tuvajiem Austrumiem, parasti kā pirmā replika atskan vārds "poligāmija", "daudzsievība" vai arī "harēms". Runātājs, ja tas ir vīrietis, bieži iztēlojas romantiskas ainas, kas aizgūtas no 18.-19.gs. gleznām. Ja sieviete, tad biežāk atskan nicīgas replikas vai nosodījums. Attiecībā uz pēdējo – tūlīt teikšu, ka ir arī "poliandrija", ko piekopj Tibetā un dažas citās Āzijas vietās. Tas nozīmē, ka viena sieviete vienlaicīgi apņem vairākus vīrus-brāļus un piedzimušajiem bērniem vienlaicīgi ir vesels bars ar tēviem. Poligāmija jeb daudzsievība cēlusies vienlaicīgi vairākās pasaules vietās, to pazinuši un piekopuši senie ēģiptieši, vēdiskās Indijas vīrieši, senie turki un daudzas Āfrikas ciltis. Poligāmijas pirmsākumos nav nekā kopīga ar romantiku. Kā piemēru izmantosim Arābijas beduīnus, jo no viņiem ir cēlusies mūsdienu musulmaņu daudzsievība, kas, starp citu, kopā ar imigrantiem ir jau ienākusi kā juridiska norma un dzīves prakse daudzās Eiropas zemēs. Arābijas beduīni laikā pirms Muhammada un viņa sludinātās reliģijas – tas bija pirms 7. gadsimta – bija tuksneša klejotāji. Beduīnu dzīve bija pastāvīga cīņa – vispirms ar badu, jo tā risinājās tuksnesī, kur nekas neaug. Tuksneša beduīni sevi sauca par "kamieļa cilvēkiem"- ahl bāīr. Tas nozīmē, ka viņi bija un ir kamieļa "parazīti". No kamieļa piena viņa taisa šķidru, aukstu putriņu, sajaucot pienu ar miltiem. Tas viņiem ir pamata ēdiens. Kamieļa izkārnījumus rūpīgi savāc, žāvē un izmanto kā malku, jo tuksnesī taču koki neaug. Kamieļa urīnu izmanto kā antiseptiķi, kā arī skaistuma kopšanas līdzekli – beduīnu skaistules ar to mitrina matus, lai tos ieveidotu. Kad pavisam nav ko dzert, tad kamieļa mutē ieliek sprunguli, lai viņš atvemj ūdeni, kas ir kuņģī. 2-4 dienas tur bijušu ūdeni vēl var dzert. No kamieļa ādas taisa apavus, no vilnas – segas, bet kamieli nokaut var tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Kamielis ir arī nauda. Līgavas pērk nevis par naudu, bet par kamieļiem. Tā ir dzīve ekskluzīvā nabadzībā, parasti – arī pusbadā. Un tādēļ arābu beduīni parasti karoja – viena cilts ar otru, lai atņemtu tai pārtiku. Savstarpējos karos bieži gadījās kritušie un ievainotie, rezultātā – invalīdi. Palika atraitnes ar bērniem. Kur tām iet? Nekādu nespējnieku namu Arābijas tuksnesī nebija, nekādas sociālās aizsardzības – arī. Ko darīt? Tagad iedomāsimies situāciju, kad cilts vecākais – šeihs – pienāk pie jauna, stalta un spēcīga beduīna un viņam saka: "Draugs, tu zini, ka Abū Huseins ir kritis kaujā. Ir palikusi Zainaba ar trim bērneļiem. Būs tev jāņem viņu par otro sievu. "Šito raganu! Nemūžam!" izlaužas pār beduīna lūpām. Nekā, atceries par asabiīja – cilts lojalitāti. Tā ir augstākais mūsu dzīves likums. Tev nav tiesību teikt "nē". Es tev esmu teicis." Apmēram tāda būs bijusi šeiha atbilde. Islāma reliģijas pamatlicējs Muhammads pārņēma senos beduīnu paražu likumus un padarīja tos par reliģijas likumiem. Paņemamo sievu skaitu viņš ierobežoja ar četrām, acīm redzot ieviesdams zināmu kārtību. Pašam viņam bija 11 sievas, no kurām tikai viena, viņa trešā sieva Āiša bija jaunava. Visas pārējās bija atraitnes, kuru vīri jaunos gados bija gājuši bojā kaujās un karos. Harēmi, kuru ietvaros varēja būt arī romantiskas attiecības, parādījās Bagdādes kalifāta laikos – 8. gadsimtā, bet tas jau ir cits stāsts un cits laikmets.

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Mūziķis, komponists, ģitārists, ceļotājs - tā pats sevi dēvē Rihards Lībietis. Un varētu arī teikt - jelgavnieks, kura ceļš vedis līdz Rīgas Franču licejam, bet tālāk tas krāšņi izpaudies mūzikā. Divi jaunākie šogad izdotie mūzikas albumi ir Riharada Lībieša vērojumi par dzīvi, par to, kā mākslinieks pats jūtas šajā laikā. Mūziķis atklāj, ka ir nācies sastapties ar neizpratni par to, ka nav grupa dziedātāja, ka skan tikai instrumentāla mūzika. "Aizspriedums pakāpeniski izzūd. Cilvēki saprot, ka instrumentālā mūzika pati par sevi ir pietiekami spēcīga un koncertpiedzīvojums ir ļoti jaudīgs," gandarīts Rihards Lībietis. "Man patīk šis formāts, jo vari pateikt daudz ko, nepasakot īsti neko. Nav ne viena vārdu frāze, bet katrs cilvēks instrumentālā mūzikā var atrast kaut ko sev. Tā ir emociju un ziņojuma nodošana ne tik tiešā veidā." Savas muzikālās prasmes Rihards izkopis, skolojoties individuāli pie dažādiem pedagogiem un arī pašmācības ceļā. Rihards uzstājas ne vien kā akustiskās mūzikas mākslinieks, bet spēlē arī grupās “Pacific K”, “The Originals”, spēlē Trio sastāvā un kvintetā “Rihards Lībietis Orchestra”, kas savas pastāvēšanas laikā aizvadījis veiksmīgus koncertus Baltijas valstu klubos, koncertvietās un festivālos. Kvintets izpilda plašas dinamikas pasaules mūziku, savā skanējumā iekļaujot elementus no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, latviešu folkmūzikas, blūza un džeza. Savas darbības laikā kvintets izdevis četrus oriģinālmūzikas albumus, un ceturtais - “Willful Blindness” jeb “Apzināts aklums” - ar instrumentālām kompozīcijām klajā nācis 2021. gada pavasarī. Rihards regulāri sadarbojies ar dažādiem latviešu mūziķiem, piemēram, Lindu Leen, Raimondu Tigulu, ir izdevis solo albumu “RL Elektronix” 2015. gadā, savukārt viņa otrais solo albums “Līnijas un miniatūras”, kurā piedalījies arī bundzinieks Toms Kagainis, klajā tiks laists šī gada oktobrī. Rihards arī veidojis mūziku teātra izrādēm, laikmetīgās dejas uzvedumiem, īsfilmām, piemēram, teātra izrādēm “Bannija Manro Nāve” un “Izraidītie” Dailes teātrī (kopā ar grupu “Ryga”) un dejas izrādei “Noķer Mani” Ģertrūdes ielas teātrī.  Bet Riharda hobiju sarakstā vienu no pirmajām vietām noteikti varētu ieņemt klinšu kāpšana un boulderings, darot to bez virves vai jostas. Viņš arī labprāt skrien, Rihardam lielā cieņā ir laba kafija un grāmatas, un citiem viņš ieteiktu izlasīt Mihaila Bulgakova “Meistaru un Margaritu”, kā arī Džona Ronalda Rūela Tolkīna “Gredzenu pavēlnieku” oriģinālvalodā. Un, ja tas būtu iespējams, Rihards vēlētos piedzīvot Parīzi 19. gadsimta beigu periodā, iedzert vīna glāzi kopā ar Gogēnu un Monē un pateikt kādu uzmundrinošu vārdu van Gogam.

Igauņu dūdas un vargāns, lietuviešu niedru stabule, svilpe un māla bungas un latviešu mūzikas instrumenti - kas tiem kopīgs un atšķirīgs? Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels iepazīstinās ar Baltijas tautu mūzikas instrumentu dažādību. "Mūzikas instrumentiem tādu tautisko robežu, etnisko, nacionālo robežu nav.  Viņi gājuši vienmēr pāri, tāpēc ir daudz kas līdzīgs lielākā apgabalā," vērtē Valdis Muktupāvels. "Par Baltiju runājot, pirmajā brīdī varētu teikt, ka ir ļoti daudz kas līdzīgs, bet tas tā pirmajā brīdī liekas. Sāc skatīties un, izrādās, tās vēsturiskās lietas veido diezgan atšķirīgu ainu. Varētu sagaidīt, ka latviešiem un lietuviešiem kopīga valoda, arī instrumentu ziņā būs vairāk līdzību un ar igauņiem mazāk. Tieši otrādi izrādās," atzīst Valdis Muktupāvels. Piemēram, dūdas ir latviešiem un igauņiem pilnīgi tas pats instruments.  "Dūdas ir Rietumlatvijas daļā, tātad Kurzemē, īstenībā tādā diezgan pat šaurā joslā no Ventspils uz dienvidiem līdz suitiem, vēl drusciņ tālāk. Tur viņas visvairāk ir spēlētas. Tieši tādas pašas dūdas arī igauņiem salās," norāda Valdis Muktupāvels. "Visas Eiropas kultūras vēsturē viens no lielākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, kas pilnīgi izmainīja mūzikas dzīvi, bija krusta kari. Krusta karu laikā ienāca Eiropā no Tuvajiem Austrumiem visi tie instrumenti, kas šobrīd ir klasiskās mūzikas instrumenti. Eiropieši, krustneši iemācījās arī militārā ziņā pūst dubultmēlīšu instrumentus. Arābu zurnas, tad vēl metāla instrumenti, timpāni - tas ir baismīgi, pretiniekam bikses pilnas. Un tagad visi pūtēju orķestri un visi dūdu bungu ansambļi ir īstenībā Tuvo Austrumu kultūras pārcēlums un tas, kas iedzīvojās šeit, Rietumos," bilst Valdis Muktupāvels.

Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.

Ir pienācis laiks, ēdot pusdienas, paskatīties uz kādu no pasaules valstīm, kurā ir kāds aktuāls politisks notikums, interesantas situācijas vai vienkārši aizraujošs raksturs. Un šodien mēs skatāmies uz Islandi jeb Īslandi, jeb Aislandi, vai kā nu kurā brīdī latviešu valodā ir bijuši piedāvājumi valsti saukt. 27. jūnijā šajā valstī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Droši vien katram latvietim pirmajam, kam vajadzētu nākt prātā, būtu jābūt faktam, ka Islande bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tas notika jau 1991. gada 22. augustā. Proti, nākamajā dienā pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu jeb de facto atjaunoja valsts neatkarību. Piemērs, kad maza valsts bija drosmīga, kad to neviens negaidīja un tādējādi ne tikai palīdzēja otrai valstij ātrāk atgūt savu vietu suverēno valstu pulkā un kļuva par tās draugu, bet arī iegāja šīs citas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē. Un tagad esam partneri NATO, Eiropas Padomē, Baltijas Jūras valstu padomē, kā arī Eiropas Ekonomiskajā zonā un Šengenas zonā. Islande ar tās 350 tūkstošiem iedzīvotāju (tā ir aptuveni tikai puse Rīgas), kuri lielākā daļa dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā (atkal līdzīgi kā Latvijas situācijā) vai citās pilsētās. Respektīvi, gandrīz visi Islandes iedzīvotāji dzīvo pilsētās. Neskatoties uz to, ka valsts ir plaša un daudzveidīga tās dabas dēļ. Bet tas nav traucējis valstij izmantot tai pieejamos dabas resursus ne tikai enerģētikā, bet arī lauksaimniecībā un ražošanā. Ģeotermālie un hidroelektro resursi, kā arī biotehnoloģijas tiek izmantotas ļoti plaši. Vulkāniskā aktivitāte ir nodrošinājusi lētus enerģijas resursus tālākai ekonomikas izaugsmei, sevišķi IT sektorā. Un, protams, arī tūrisma industrijā. Aprēķināts, ka valsti vispār apmeklē 4 līdz 5 reizes vairāk cilvēku gadā nekā tajā dzīvo. Jā, tūrisms, alumīnija ieguve un zvejniecība ir centrālie Islandes ekonomikas atbalsta punkti, pat ja lasis Islandē maksā dārgāk, nekā Latvijā. Dažādošana, tostarp IT sektora virzienā, protams, ir bijusi starp prioritātēm. Izņemot 2008. gada banku krīzi, kas atkal bija līdzīga Latvijas pieredzei, Islande ilgstoši ir piedzīvojusi augstu izaugsmi. Islandes IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir gandrīz divreiz lielāks par Latvijas un veido apmēram 47 tūkstošu eiro uz vienu iedzīvotāju. Kopējais saimniecības apmērs absolūtajos ciparos Islandei gan ir mazāks. Bet katrā gadījumā, izskatās pēc klasiskas Ziemeļvalsts, kurām arī mēs cenšamies līdzināties. Un mums vēl kāds brīdis ir jāpastrādā, lai kādu no tām noķertu. Bet pirms mēs pievēršamies Islandes prezidenta vēlēšanām, ir kāds ļoti svarīgs politiskais sasniegums, kuri par valsti ir jāmin. Islande ir visvecākā parlamentārā demokrātija pasaulē. Proti, Islandes parlaments Altings ir vecākais vēl jo projām darbojošais parlaments. Kopš 930. gada, kad tas tika pirmo reizi izveidots tas ir pārtraucis darbību tikai 19. gadsimta sākumā uz nepilnu pusgadsimtu. Pirmajā posmā parlaments sanāca pie vienas klints Tingvelīra nacionālajā parkā, otrajā posmā, pēc tā atjaunošanas kopš 1845. Gada, tas sanāk Reikjavīkā. Šis ir patiešām nozīmīgs sasniegums mazai valstij. Bet tas nav vienīgais, sevišķi prezidenta vēlēšanu kontekstā. Taisnība. Islande bija pirmā valsts pasaulē, kura ievēlēja sievieti valsts prezidentes amatā. Tas gan notika pavisam nesen – 1980. gadā. Bet toreiz ievēlētā Vigdis Finbogdotira vēl jo projām ir pasaulē visilgāk kalpojusī sieviete demokrātiski ievēlētā valsts galvas amatā. Bet tagad pievēršamies šī brīža prezidentam un gaidāmajām vēlēšanām, kuras notiks šogad 27. jūnijā. Par pārliecinošu favorītu tiek uzskatīts esošais prezidents Gudni Torlācijs Johannessons, jo vēl ne reizi nav zaudējis balsojumu. Viņam izaicinajumu meta kopumā pieci kandidāti, taču no tiem ir palicis tikai viens – uzņēmējs un ekonomists Gudmundurs Franklins Jonsons. Starp citu, viens no kandidēšanas nosacījumiem uz Islandes prezidenta amatu ir, ka kandidātam ir jāsavāc vismaz 1500, bet ne vairāk kā 3000 vēlētāju rekomendācijas no visiem četriem valsts kvadrantiem. Parakstus savākt gan izdevās tikai abiem minētajiem kandidātiem. Vēl interesantāk ir, ja neviens cits politiķis nebūtu izvirzījis savu kandidatūru, prezidents Johannessons turpinātu pildīt savu amatu vēl uz četrus termiņus. Un tā bez laika ierobežojuma. Islandes prezidenta kandidātu viedokļi un centrālās pozīcijas atšķiras, kā tas ir ierasts politikā. Tostarp, piemēram, par Islandes pievienošanos Eiropas Savienībai vai palikšanu ārpus tās. Bet, kā mums pastāstīja Islandē dzīvojošā Inga Tīrone, faktiski priekšvēlēšanu kampaņas centrā ir tikai viens jautājums. Runājot par jautājumiem, kas pašlaik jārisina esošajiem politiķiem, tostarp prezidentam, pirmkārt, ir jāmin koronavīrusa krīze, kas ir pamatīgi ietekmējusi arī Islandes tūrisma industriju un tātad arī valsts ekonomiku. Taču ir arī kāds izaicinājums, kurš Latvijā, iespējams, mazāk pieminēts, bet ārpolitikā, sevišķi mūsu reģiona valstu ārpolitikā, ļoti bieži aplūkots – Arktikas reģiona nākotne. Notikumu attīstība tuvākajos gados Arktikas reģionā bieži tiek piesaukta kā jaunā potenciālā konfliktu vieta pēc Tuvajiem Austrumiem, kur starp pasaules valstīm notiks cīņa par resursiem. Un, kā mums pastāstīja Dānijas ārpolitikas institūta viespētniece un arī bijusī Islandes Ārpolitikas institūta direktore Pia Hansone, Islandei, kā mazai valstij, izaicinājumi ir patiešām lieli: Rezumējot jāsecina, Islande ir maza, bet ekonomiski patstāvīga valsts. Tā izmanto resursus, kas tai ir pieejami un partnerus, kas ir tai apkārt, lai nodrošinātu savu dzīves līmeni. Vienlaicīgi, tās nacionālā drošība kļūst par tās centrālo izaicinājumu. Lai arī NATO dalībvalsts, tomēr aktualizējoties Arktikas jautājumam, valstij jāsāk arvien aktīvāk atgādināt par savām partnerībām pasaulē. Šis, acīmredzot, ir jāņem vērā arī Latvijai, atceroties par “diplomātisko parādu”, kas mums ir pret Islandi kopš 1991. gada.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi: Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts". Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.     Irānas kodolvienošanās 8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas. Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.   Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”. Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”. Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Eiropas Savienības un Turcijas līguma ieviešanai dzīvei un migrantu un kara bēgļu žonglēšanai pa kontinentiem. Izskanējis, ka līdzīgus līgumus ES varētu noslēgt arī ar Alžīriju un Lībiju. Vai varam to uzskatīt par bēgļu krīzes risinājumu vai problēmas nobēdzināšanas taktiku? Kopš 4. aprīļa Grieķija ir sākusi bēgļu sūtīšanu uz izmitināšanas nometnēm Turcijā, kā to nosaka panāktā vienošanās starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju. Ar dažādām grūtībām, bet vismaz teorētiski, Grieķijas valdība var atbrīvoties no milzīgās problēmas, kas pārņēmusi valsts austrumu un ziemeļu robežu. Darījums starp ES un Turciju gan licis diskutēt par ES iekšējo vērtību krīzi. Demokrātijas aizstāvji, iespējams, padevušies kārdinājumam, atrast risinājumu par katru cenu. Turcija pieņem ekonomiskos bēgļus vai arī tos, kuri sabraukuši Eiropā no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, bet ne Sīrijas. Kara bēgļus Eiropa uzņems pati. Apmaiņas darījums izraisījis cilvēktiesību ekspertu sašutumu, jo pēc nacionālās piederības šķirot cilvēkus, kas meklē patvērumu, nedrīkst. Studijā saruna par izmaiņām uz Eiropas politiskās skatuves kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Vai ir sācies sociāldemokrātisko un kreiso partiju noriets un kas nāk to vietā? Raidījuma viesis: politologs Ivars Ījabs. Vēl raidījumā Latvijas Universitātes profesora Leona Taivāna komentārs par šķietami nebeidzamo konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu.  Konflikta šajā reģionā ilgst jau vairāk nekā 20 gadus un ik pa brīdim uzliesmo, aizsūta pārdesmit cilvēkus uz aizsauli un tad atkal tiek iesaldēts, bet ne atrisināts. Arī šobrīd paziņots par uguns pārtraukšanu. Bet, kurš ir ieguvējs no šī šķietami nebeidzamā kara? Skaidrojam arī, vai nopludinātie „Panamas dokumenti” var kaut ko mainīt bagāto un vareno pasaulē.    

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā par "Melnās piektdienas" terora aktiem Parīzē un par Islāma valsts pēdējā laika ofensīvu arī ārpus Tuvajiem Austrumiem - vai tiešām viņu terora staipekļi sniedzas jau tiktāl? Vai aiz teroristu nesenajiem vārdiem un darbiem nolasāma kāda īpaša vēsts, vai tā ir tikai stratēģiskā komunikācija un iebiedēšanas taktika? Vai parīzieši šoreiz ir nobijušies, vai tomēr nepakļaujas teroristu centieniem noteikt dienas kārtību? Studijā NATO Stratcom direktors Jānis Sārts, zvanām uz Parīzi Unai Bergmanei. Lai nedarītu priekšstatu, ka teroristiskais grupējums, kas sevi dēvē par “Islāma valsti”, ir valstisks veidojums, NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas Jānis Sārts mudina šī grupējuma apzīmēšanai izmantot vārdu “Daīš”. Sārts skaidro, ka apzināti teroristisko grupējumu apzīmē ar vārdu “Daīš”, ne “Islāma valsts”. Centrs teju gadu pētījis šīs organizācijas darbību informācijas laukā un tuvākajās nedēļās sola publiskot pētījumu. Centrā izpētījis, ka teroristiskais grupējums. “Un tas ir daļa no tā, kādēļ viņi kļuvuši tik veiksmīgi iepretim citām teroristu organizācijām, ka viņi parādīja ambīciju – mēs nebūsim tikai parasta teroristu organizācija, mēs veidosim valsti,” skaidro Sārts. Šī grupējuma pretinieki reģionā izmanto apzīmējumu “Daīš”, ko pats grupējums nelieto. Parīzes notikumu ietekme uz Eiropas migrācijas politiku Teju uzreiz pēc terora aktiem Parīzē 13. novembrī, kad pat nebija sākts darbs pie pašnāvnieku tautības noskaidrošanas, sabiedrība notikušo saistīja ar bēgļu pieplūdumu. Tādēļ  15. novembrī izskanējušās ziņas, ka diviem no pašnāvniekiem bijušas Sīrijas pases, šai spekulācijai pielēja krietnu daļu eļļas. Sīrijas varas iestādes paziņoja, ka cilvēks, kuram izsniegta viena no šīm pasēm, oktobrī Grieķijā ieradās ar bēgļu laivu. Vēl par vienu Sīrijas pasi ziņoja Francijas mediji, taču ASV  izlūkdienesti pieļauj, ka vismaz viena no šīm pasēm, visticamāk, bijusi viltota. Ja apstiprināsies, ka teroristi ir migranti, kuri ieradušies no Sīrijas, tam būs ļoti nopietnas sekas uz Eiropas migrācijas politiku. Jau tagad to var novērot Polijā, kur nākamais Polijas Eiropas lietu ministrs Konrads Šimaņskis sestdien paziņoja, ka pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem Varšava nevar pildīt Eiropas Savienības plānu, kas paredz dalībvalstu starpā sadalīt 160 tūkstošus bēgļu. “Mēs pieņemsim bēgļus tikai, ja mums būs drošības garantijas. Tas ir galvenais noteikums un šobrīd jautājuma zīme tiek likta pie šī jautājuma visā Eiropā,” norādījis Šimaņskis. Saskaņā ar kvotu sadales sistēmu Polijai būtu jāuzņem četri ar pusi tūkstoši bēgļu, taču tagad šis skaits ir zem jautājuma zīmes. Vēl cits Polijas ministrs apšaubīja Vācijas atvērtības politiku, kad sacīja “mums ir jāapzinās, ka mēs kļūdījāmies, bijām pārāk naivi un ideālistiski”. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nedēļas nogalē metās aizstāvēt pretrunīgi vērtēto Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmu, paziņojot, ka saistībā ar teroristu uzbrukumiem Parīzē nav nepieciešams pilnīgi pārskatīt bloka bēgļu politiku. “Kas attiecas uz jauno Polijas valdību, man vēl nav bijusi iespēja šo jautājumu apspriest ar mūsu jaunajiem Polijas kolēģiem. Kad Polijas valdība būs funkcionāla, mēs to pārspriedīsim, bet mans paša viedoklis ir, ka jā – redzam šeit grūtības, taču nav nepieciešams pārmainīt visu pieeju,” vērtē Junkers.  

Šīsnedēļas raidījumā Septiņas dienas nedēļā runāsim par Tuvajiem Austrumiem. Pēc Arābu pavasara pacēluma viļņa reģions atkal slīkst konfliktu plūdos - sunnītu radikāļi okupējuši pusi Irākas, Izraēla veic uzlidojumus Gazas joslai, Ēģiptē militārs apvērsums ar varas sagrābšanu un Sīrijā nebeidzami plosās pilsoņkarš. Kādi ir cēloņi Tuvo Austrumu šībrīža konfliktu eskalācijai un kādas ir prognozes situācijas stabilizēšanas virzienā? Raidījuma viesis – Austrumu kultūru un reliģiju speciālists, LU profesors Leons Taivāns. Atskatā – aizgājušās nedēļas karstie notikumi: Ukrainas krīze sasniegusi lūzuma punktu – kaujinieki pameta sagrābtās pilsētas; Junkers tiekas ar lielākajām politiskajām grupām; Izraēlas un palestīniešu apšaudes.