Podcasts about papildus

  • 31PODCASTS
  • 101EPISODES
  • 45mAVG DURATION
  • ?INFREQUENT EPISODES
  • Mar 18, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about papildus

Latest podcast episodes about papildus

Kā labāk dzīvot
Stradiņa slimnīcā norisināsies Veselībpratības diena

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 18, 2025 47:48


Lai veicinātu sabiedrības spēju rīkoties ar veselības informāciju, 27.martā norisināsies Veselībpratības diena. Vairāk par veselībpratību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, endokrinoloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska un digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs. "Veselībpratība nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir ne tikai ķermeniski vesels vai ar labu prātu, bet arī izglītots šajā jomā. Man liekas, ka tā trešā komponente ļoti pietrūkst Latvijas sabiedrībā," vērtē Valdis Pīrāgs. "Nepareizā uztvere, ka automātiski, ja staigāsim tik un tik soļu dienā, tik un tik apēdīsim dārzeņus, skaitīsim kalorijas un gulēsim septiņas vai astoņas stundas, viss būs kārtībā." "Mēs gribam tieši šo trešo komponenti [veicināt], ka nepieciešama īpaša izglītība jeb veselībpratība, kas nav vispārējā izglītība, bet specifiska izglītība par savas veselības uzturēšanu. Lielais mērķis, ko esam sapratuši, ka mēs varbūt dosim izeju no tā, kas šobrīd ir, ka ģimenes ārsti ir pārslogoti, ka viņiem ir uzkrauta visa slimību profilakse, veselības uzturēšana un sabiedrības izglītošana. Skaidrs, ka viņi to nespēj. Digitālie risinājumi dos labu izeju no šī strūpceļa," uzskata Valdis Pīrāgs. 27. martā no plkst. 12.00 līdz 16.00 Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A1 korpusa vestibilā notiks Veselībpratības diena iedzīvotājiem. Tās ietvaros cilvēkiem būs iespēja piedalīties konfrencē, kur veselības aprūpes eksperti dalīsies pieredzē un zināšanās par to, kā dzīvot ilgāk veselīgi un kvalitatīvi. Veselībpratības dienas ietvaros speciālisti informēs sabiedrību par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, kā mums var palīdzēt kustības, uzturs, miegs un tehnoloģijas. Papildus tam, iedzīvotāji tiks informēti arī par pacientu tiesībām un tiks diskutēt,s, kurš mūsdienās ir atbildīgs par cilvēka pašsajūtu? Pasākums ikvienam interesentam ir pieejams bez maksas.

Radio Marija Latvija
Kedās | RML S10E04 | Vai latviskās tradīcijas ir pretrunā ar kristietību? II | Katrīna Andersone, kristīgie jaunieši | 04.12.2024

Radio Marija Latvija

Play Episode Listen Later Dec 4, 2024 45:55


Vai kristieši drīkst nēsāt apģērbu un rotaslietas ar latviskajām rakstu zīmēm? Kur ir robeža starp latviskajām tradīcijām un elkdievību? Kādēļ Latviju sauc par Māras (nevis Marijas) zemi? Šomēnes turpinām novembra raidījumā aizsākto tēmu par latviskajām tradīcijām un kristietību. Ja novembrī uzsvaru likām uz latviskumu un tautas tradīcijām, tad decembrī vairāk pievēršamies tieši kristīgajam un Katoliskās baznīcas skatījumam. Tādēļ uz jautājumiem šoreiz dzirdamas jau novembra raidījumā pieminētā priestera Jēkaba Rodiona Doļas atbildes. Kāda ir tradicionālās kultūras un kristietības mijiedarbība, kāda nozīme ir latviskajām rakstu zīmēm un kā mums kā kristiešiem uztvert saulgriežu svētkus? Papildus atbildēm uz šiem jautājumiem, raidījumā šoreiz izskan trīs (!) dziesmas, kuras katra savā veidā papildina šī mēneša raidījuma tēmu. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Patriotu podkāsts
Varonība: kas to vairo un mazina, vai ticība dod papildus spēku izturēt?

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 10, 2024 50:21


11. novembrī svinām Lāčplēša dienu, atceroties tos varoņus, kuri 1919. gada 11. novembrī padzina no Pārdaugavas Bermonta karaspēku. Pirms 105 gadiem šajā datumā Latvijas armija sakāva Bermontu, un toreiz tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam steigties palīgā savai zemei. Tāpēc raidījumā Pāri mums pašiem saruna par varonību - kas to vairo un kas mazina? Arī par to, vai ticība dod papildus spēku izturēt un nesalūzt? Varētu sacīt, ka varonība ir tāds skaļš vārds, kuram līdzās iederas tādas īpašības kā drosme un pašaizliedzība, godaprāts un taisnīgums, un šo rindu vēl varētu papildināt. Acīmredzot katram gadsimtam ir savi varoņi un katra situācija arī prasa savu risinājumu. Parunāsim arī par motivāciju. Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere pulkvežleitnante Antoņina Bļodone un Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona kapelāns priesteris Renārs Birkovs.

Diplomātiskās pusdienas
Beliza: maza valsts ar bagātīgu ekosistēmu, kur cieņā vietēja virtuve

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 5, 2024 17:06


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Kā labāk dzīvot
Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru jaunie pakalpojumi

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Sep 10, 2024 47:33


Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas tīklu Latvijā sāka veidot 2015.gadā. Šobrīd tīkls izaudzis līdz 216 vietām. Papildus jau esošajiem tiek ieviesti jauni pakalpojumi. Vairāk par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītāja, Valsts pakalpojumu un datu pārvaldības departamenta direktora vietniece Maija Anspoka, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Procesu organizācijas daļas vadītāja vietniece Bella Gumennaja un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores vietniece Ilze Andersone. Par vienoto klientu centru izveidi gādā pašvaldības, līdz ar to ir ņovadi, kur šādu centru ir vairāk, citos ir mazāk. Gada laikā vēl 95 punkti varētu nākt klāt. Arī Rīgā nākotnē varētu būt nākotnē šādi klientu apkalpošanas centri, kur pieejami gan valsts, gan pašvaldības iestāžu sniegtie pakalpojumi. Kur Latvijā pieejami vienotie klientu apkalpošanas centri, var uzzināt VARAM mājaslapā. Vispieprasītākie ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pakalpojumi. 40%, ko pieņem pašvaldībās klientu apkalpošanas centros, ir pieprasījumi slimības pabalstiem, tad ar apbedīšanas pabalstu saistītie pakalpojumi un vecuma pensijas pārrēķins. Ilze Andersone atzinīgi novērtē konsultācijas, kur centra darbinieks cilvēkiem māca un rāda, kā lietot e-pakalpojumus. Centros var pieteikt attālinātu video konsultāciju ar VSAA darbiniekiem, pagaidām cilvēki to maz izmanto. Šis pakalpojums arī pagaidām pieejams 25 centros, bet no nākamā gada būs pieejams katrā centrā.  

Metālkāsts LV
KILKIM ŽAIBU 2024 Festivāla Apskats METĀLKĀSTS LV Podkāsts #165

Metālkāsts LV

Play Episode Listen Later Jul 4, 2024 183:14


KILKIM ŽAIBU 2024 Festivāla Apskats METĀLKĀSTS LV Podkāsts #165 Vai ir pozeriski nebūt ieinteresētam par underground festivāla headliner grupām? Vai inhalātori ir trve? Vai ir normāli sildīt tunča konservus? Šajā epizodē padziļināti atskatāmies uz visām 3 aizvadītajām KILKIM ŽAIBU dienām un mēģinām rast atbildes uz iepriekš minētajiem filozofiskajiem jautājumiem. Papildus jautrībai un viedokļu dažādībai šoreiz palīgā saucam Madaru un Artjomu no Yomi. Podkāsta ziedojumu burciņa: https://ej.uz/mklvdono SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv​​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās muzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c jaunumi m/

Diplomātiskās pusdienas
Džibutija: valsts nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later May 14, 2024 16:54


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra. Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes. Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie. Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus. Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu. Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti. 19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā. Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku. Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu. Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā. Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.

Vai zini?
Vai zini, ka savulaik studijas mikrofonus sauca par “Neimaņa pudeli”?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 22, 2024 4:59


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. Pagājušajā reizē mēs runājām par to, kā no vaska ripas, kurā tika iegriezts topošās skaņuplates skaņu ieraksta rievas, ar galvanizācijas paņēmienu tika veidotas metalizētas kopijas. Un finālā no pēdējās kopijas – “dēla”, kas ir matrica ar negatīvu nospiedumu –, tika iespiesta pati skaņuplate – ar pozitīvu nospiedumu. Tagad pastāstīšu par pašu materiālu, no kā skaņuplates tika izgatavotas. Ja mūsdienās tas ir mums visiem pazīstamais vinils – plastmasas paveids, tad līdz Otrajam pasaules karam un nedaudz pēc tā tas bija šellaks. Kas ir šellaks? Šellaks ir sveķi, ko Indijas un Taizemes mežos uz kokiem izdala laku vabole. Ķīmiski tas galvenokārt sastāv no aleirīnskābes, jalarskābes, šellolskābes un citiem dabīgiem vaskiem. To izmantoja un izmanto koka apdarei, lakošanai, bet arī kā pamatmateriālu skaņuplatēm. Šellaks ir trausls materiāls, un diemžēl arī skaņuplates ir plīstošas. Bet, lai vai kā, tā laika skaņuplates visas bija izgatavotas no šellaka.    Tātad pēdējā fāzē šī mīksti uzkarsētā šellaka masa ar dažām piedevām tika padota uz spiedi, kur tai pievienoja arī etiķeti, un ar 200 atmosfēru spiedienu no pēdējās matricas tika iespiesta gatavā skaņuplate, kura pēc tam tika pulēta no visām pusēm. Viss šis process sīki aprakstīts Ata Brētiņa “Latviešu skaņuplašu vēstures” grāmatā. Savukārt pats Helmārs Rudzītis atzīmē, ka sākumā skaņuplašu kvalitāte nebija apmierinoša, līdz tika atsaukti speciālisti no Berlīnes, kas visu noregulēja. Savukārt etiķetes dizains ir aizgūts no firmas “Brunswick” etiķetes, vienīgi vinjetes abās pusēs ir aizstātas ar art deco leņķiskām līnijām. Tāpat arī saullēkta motīvs ir tā laika populārs jaunā laikmeta ausmas simbols art deco mākslā. Etiķetes bija visdažādākajās nokrāsās. Dizains ir saglabājies arī neilgi pēc Otrā pasaules kara, kamēr fabrika nesa “Bellaccord” vārdu. Ja ar “Vox” fabrikas pārvešanu ražošanas process varēja sākties, tad tikpat lielas pūles tika ieguldītas, lai skaņu ierakstītu. Jau no paša sākuma H. Rudzītis vēlējās iegūt tā laika modernāko skaņu ierakstu aparatūru, kuru ražoja vācieša Georga Neimaņa (Neumann) firma Berlīnē. Neimanis bija slavens ar to, ka bija izgudrojis jauna veida mikrofonu – kondensatora mikrofonu, kas izcēlās ar augstu skaņas kvalitāti un bija pārāks par iepriekšējiem dinamiskajiem  mikrofoniem, un to izmantoja pirmskara radio un ierakstu studijās (pirmo reizi 1923. gadā). Šī mikrofona nosaukums bija CMV 3, un to sāka masveidā ražot. Pēc izskata tas atgādina pudeli ar bumbu galā, tāpēc to iesauca par “Neimaņa pudeli”. Līdz pat Otrajam pasaules karam šis dizains palika nemainīgs. Neimaņa firma ražoja arī visu skaņu ierakstu studijas aprīkojumu, bet tās bija patentētas un piederēja koncerniem. Tomēr Rudzītim izdevās nodibināt kontaktu ar Neimani, un viņš tika pie šīm iekārtām – Neimanis tām neuzlika savu logo, līdz ar to šos aizliegumus izdevās apiet. Papildus tam visam Rudzītim vajadzēja labu ierakstu studiju, ar labu akustiku, kā Radiofonā. Un, tā kā Latvijas Radio tolaik nebija tādas skaņas ierakstīšanas ierīces, tad Rudzītis noslēdza vienošanos, ka varēs izmantot Radio studijas telpu saviem mūzikas ierakstiem, bet Radio saviem ierakstiem varēs izmantot viņa aparatūru. Tā laika ieraksta studijas atšķīrās no mūsdienu studijām, kur ir digitālas pultis, daudz mikrofonu. Toreiz visa aparatūra bija smagnēja un sastāvēja no lieliem radiolampu blokiem, un skaņupults bija robusta. Arī mikrofonu bija maz. Jāatzīst, ka galarezultāts lielā mērā bija atkarīgs no speciālistiem, kas šo aparatūru apkalpoja. Rudzītis stāsta, ka tajā laikā visas skaņuplates ieskaņoja divi talantīgi Radiofona tehniķi – Kārlis Ozols un Helmāra brālēns – Ernests Rudzītis. Viņi uzstādīja gan mikrofonus, gan veica šo ierakstu vaska ripās, kuras pēc tam nogādāja uz fabriku ražošanai. Šādā veidā ierakstīja gan dziedoņus, gan orķestrus. Un bieži vien ne jau ar pirmo piegājienu. Jāņem vērā, ka šie ieraksti notika naktīs, lai netraucētu Radiofona raidījumus.

Vai zini?
Vai zini latviešu skaņuplašu vēstures skaistos akordus?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 8, 2024 5:25


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. „Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā „Bellaccord” ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Būdams piedzīvojumu meklētājs vārda labākajā nozīmē, viņa dzīve bija piepildīta ar svaigām idejām un projektiem, kurus viņš uzsāka 20. gadsimta 30. gados – Latvijas “miera” laikā. Viņš vispirms kļuva Latvijas kultūrvidē slavens ar savu grāmatu izdevniecību “Grāmatu draugs” (Grāmatu draugs). Ļoti īsā laikā viņa lētās grāmatas kļuva ļoti populāras visā Latvijā, ļaujot vienkāršajam lasītājam iepazīties ar vietējo daiļliteratūru šedevriem, kā arī pasaules klasikas tulkojumiem. 28 gadu vecumā viņš sāka jaunu piedzīvojumu un izveidoja pašu pirmo latviešu ierakstu kompāniju. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”. No šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par „Bellaccord” radīšanu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, visas nozares strauji atdzīvojās. Labs piemērs bija Latvijas lielākā elektrorūpnīca, labi zināmā VEF, kur ražoja radioaparātus, fotokameras un pat lidmašīnas. Tomēr līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem nebija iespēju ierakstīt savu mūziku Latvijā. Viņi devās uz Berlīni un ierakstīja „Odeon”, „Parlophon” un citas studijās, kā arī „His Master's Voice” studijā Londonā. Pēc ieraksta tapšanas un ražošanas, tas tika eksportēts uz Latviju. Pie tam katrs ieraksts maksāja 4–5 latus, daži ekskluzīvi simfoniskās mūzikas ieraksti maksāja pat 20 latu un vairāk (piemaksa iekļautas muitas un mazumtirdzniecības maksas). Tomēr dārgie ārzemju skaņuplašu ieraksti neatbilda vietējo cilvēku vajadzībām. Rudzīša draugu vidū bija populāri latviešu mākslinieki, kas mudināja viņu uzsākt jaunu skaņuplašu ražošanas rūpalu. Un drīz vien viņš pats aizrāvās ar šo ideju. Pateicoties viņa neatlaidībai, mērķa izjūtai un ticībai panākumiem, latvieši drīz varēja klausīties savu iemīļoto mūzikas izpildītāju ierakstu šellaka platēs par pieņemamu cenu (~ 2,50 Ls), uz kuriem bija lepna „Ražots Latvijā” zīme. Pārlūkojot “Bellaccord” katalogus, var atklāt interesantus faktus par klausītāju gaumi un 30. gadu Latvijas populārajiem māksliniekiem. Apmēram 70 % ierakstu pārstāv populāro, deju un džeza mūziku. Piemēram, “Bellaccord” 1932. gada katalogā ir šādi virsraksti: Mūsdienu hīti, mūsdienu šlāgeri, Instrumentālās mūzikas hīti, valši, salona mūzika, marši un himnas, tautas mūzika, čigānu mūzika, Ziemassvētku mūzika, Līgo svētku mūzika, ebreju mūzika. Papildus 1937. gada katalogā atrodama: Valsts himna, Kora mūzika, Garīgā mūzika, Svētku mūzika, Labākie latviešu dziedātāji, Deju mūzika, Havajiešu mūzika, Opera un operete, koncertmūzika, simfoniskais orķestris, instrumentālie solisti, senās dejas, humoristiskie skeči, kā arī kā ieraksti svešvalodās – krievu, vācu, angļu, ebreju. Svarīgs jautājums ir šī mantojuma saglabāšana. Par laimi, ir privātie kolekcionāri, kuri ar lielu entuziasmu vākuši visus ar Latviju saistītos šellaka diskus. Lielākas vai mazākas “Bellaccord” disku kolekcijas var atrast arī tādās valsts iestādēs kā Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Pa ceļam ar Klasiku
Lielais laikmetīgās dejas notikums "Baltijas dejas platforma" – pirmo reizi Rīgā!

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Feb 5, 2024 30:51


No 9. līdz 11. februārim ar papildu pasākumiem 8. un 12. februārī dažādās Rīgas lokācijās būs apmeklējams notikums "Baltijas dejas platforma 2024". Lai par deju, tās dzīvi Latvijā un priekšstatos uzzinātu vairāk, "Klasikas" studijā aicinām Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi. Sarunas laikā aktualizējam dejas dzīves grūtības Latvijā, definējam jēdzienu "deja" mūsdienu kontekstā, kā arī apspriežam tradīcijas mijiedarbi ar visu jauno, faktu, ka ķermenis jūt pirms prāta, kā arī to, kā pastāvēt citādā laika izjūtā. *** Baltijas Dejas platforma* ir nozīmīgs, starptautisks, trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstina ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem. Baltijas Dejas platforma pamīšus notiek Igaunijā, Lietuvā un šogad pirmoreiz arī Latvijā. Paredzēts, ka šoreiz no šī gada 9. līdz 11. februārim platforma Rīgā pulcēs vairāk nekā 100 viesus – dejas profesionāļus (kuratorus, producentus, kritiķus) ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet arī 23 citām pasaules valstīm. Platformas norisē kopumā iesaistīti teju 100 Baltijas skatuves mākslinieku. Lai gan lielākā daļa Baltijas Dejas platformas oficiālās programmas pasākumu ir pieejami tikai reģistrētiem viesiem un jau ir pilnībā rezervēti, vairākas izrādes, kas notiks H2O 6 kvartālā, ir iespēja redzēt arī plašākai sabiedrībai – 9. februārī pl. 17.00 lietuviešu mākslinieku Dovida Strimaiša (Dovydas Strimaitis) laikmetīgās dejas izrādi A Duet, 10. februārī pl. 19.00 Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis) izrādi Yet Another Day in Paradise un 11. februārī pl. 18.00 Gretes Šmitaites (Grėtė Šmitaitė) izrādi Cracks un pl. 19.00, kā arī igauņu mākslinieču Hannas Kritenas Tangso (Hanna Kritten Tangsoo) un Sigridas Savi (Sigrid Savi) laikmetīgās dejas izrādi Cowbody. Oh Wow, It's You!. Šīs un citas Baltijas Dejas platformas programmā iekļautās laikmetīgās dejas izrādes un mākslinieku prezentācijas no 77 Baltijas valstīs dzīvojošo mākslinieku iesniegtajiem pieteikumiem atlasīja starptautiska žūrija – Jūlija Asperska (Julia Asperska, Polija), Pedru Barreiru (Pedro Barreiro, Portugāle), Johanna Ikola (Johanna Ikola, Somija), Bušs Hārtshorns (Bush Hartshorn, Lielbritānija) un Gergejs Tallo (Gergely Talló, Ungārija). Kopumā žūrija izcēla Baltijas laikmetīgās dejas ainas daudzveidību, norādot, ka iesniegtie darbi ir gan konceptuāli, gan tehniski spēcīgi un vienlaikus atspoguļo dejas nozīmīgumu, kas, veidojot dialogu par sabiedrībā aktuālām tēmām, pārsniedz skatuves robežas. Papildus oficiālajai Baltijas Dejas platformas programmai 8. un 12.februārī Rīgā būs skatāmas arī citas Latvijas dejotāju un horeogrāfu izrādes. Ar pilnu Baltijas Dejas platformas programmu var iepazīties tīmekļa vietnē https://balticdance.org  * Baltijas Dejas platforma ir laikmetīgās dejas skate trīs dienu garumā, kuru rīko trīs organizācijas: Igaunijas Neatkarīgā dejas skatuve Sõltumatu Tantsu Lava (STL), Latvijas Dejas informācijas centrs un Lietuvas Dejas informācijas centrs. Platformas galvenie mērķi ir Baltijas laikmetīgās dejas popularizēšana, vietējo un starptautisko sakaru veicināšana, kā arī jaunu iespēju radīšana māksliniekiem un dejas profesionāļiem reģionā. Baltijas Dejas platformas rīkošanu atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Baltijas Kultūras fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas "Kultūra" (Nordic Culture Point).

Diplomātiskās pusdienas
Tanzānija: trešdaļu valsts veido nacionālie parki, cilvēki dzīvo lielā trūkumā

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 7, 2023 17:10


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Tanzānijas Savienoto Republiku. Trešo daļu valsts veido nacionālie parki, ieskaitot pasaulē slaveno Serengeti nacionālo parku. Tieši Tanzānijā ir atrodams arī slavenais Kilimandžaro vulkāns. Tas ir pasaulē ceturtais augstākais kalns un tas slejas 5895 metrus virs jūras līmeņa. Tanzānija 19. gadsimtā un līdz Pirmā pasaules kara beigām bija Vācijas kolonija. Un tieši vācietis pirmais sasniedza Kilimandžaro augstāko virsotni un nosauca to par Ķeizara Vilhelma virsotni. Jāsaka, ka pēc tam, kad Tanzānija jau bija ieguvusi neatkarību, virsotni pārsauca par Uhuru virsotni jeb brīvības virsotni. Tanzānijā var atrast arī Tanganjikas ezeru. Tas ir otrs lielākais pasaulē pēc Baikāla un faktiski viens pats šis ezers veido astoņus procentus no pasaules saldūdens krājumiem. Un ezera dibens arī skaitās zemākā vieta Āfrikas kontinentā. Visbeidzot jāmin, ka Olduvai ielejā ir atrastas pasaulē senākās cilvēkveidīgo atliekas. Vecākais atrastais cilvēciskas būtnes galvaskauss, kas tiek lēsts apmēram 1,9 miljonus gadus sens, piederēja Homo Habilis, Homo Erectus priekštecim. Un ir atrasti arī pat vairāk nekā piecus miljonus gadus seni humanoīdu kauli. Par senām lietām runājot – Tanzānijā var atrast baobabus. Kokus, kas ir patiesi ilgdzīvotāji, jo mēdz nodzīvot apmēram 1000 gadus. Senākais atrastais esot apmēram 6000 gadus sens koks. Interesantākais, ka baobabus var atrast Tarandžīras Nacionālajā parkā, kur mīt arī pasaulē vienīgā lauvu suga, kura rāpjas kokos. Iesākumā gribētu ieskicēt īpatnējo Tanzānijas izveidošanās vēsturi. Ne tikai senatnē, bet arī mūsdienu Tanzānijas teritorija ir bijusi aktīva daļa no pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Runa primāri ir par Indijas okeānu un attiecībām ar arābu pasauli, kas šo Austrumāfrikas teritoriju padarīja par nozīmīgu daļu no tirdzniecības ceļiem, tostarp verdzības. Iepriekš esam daudz runājuši par transatlantisko vergu tirdzniecību no Āfrikas, bet nedrīkst aizmirst arī tirdzniecības ceļus pa Indijas okeānu, kad Āfrikas pamatiedzīvotāji tika izvesti uz musulmaņu valstīm verdzībā. Vēsturiski Tanzānija ārvalstu, konkrēti portugāļu kontrolē nonāca 1498. gadā, kad portugāļi sāka arvien vairāk kontrolēt tirdzniecību Indijas okeānā. Kopš 1700. gadiem Omānas sultanāts sāka iegūt plašāku ietekmi reģionā un  izspieda Portugāļus. Un vienlaicīgi padarīja Zanzibāru – arhipelāgu pie Tanzānijas krastiem – par Indijas okeāna tirdzniecības centru. Arābu un Indijas tirgotāji izveidoja un konsolidējot tirdzniecības ceļus ar kopienām kontinentālajā Tanzānijā. Tas arī ir brīdis, kad vergu tirdzniecības prakse kļuva īpaši izteikta. 19. gadsimtā Tanganjikā lielāku ietekmi guva vācieši. Pēc Pirmā Pasaules kara Tanzāniju kopā ar daudzām citām Vācu koloniālās impērijas daļām atdeva citiem uzvarētajiem, tostarp britiem kā kara reparācijas. Tas bija brīdis, kad Britu impērija kļuva par lielāko impēriju pasaules vēsturē. Tas arī brīdis, kad vāciešu Tanganjika un britu Zanzibāra sāka kļūt par pilnvērtīgu politisko veselumu, kāds tas ir mūsdienās. Proti, Tanganjika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1961. gadā, bet Zanzibāra sekoja 1963. gadā kā konstitucionāla monarhija. Iedzīvotāju skaits Tanzānijā gan ir krietni lielāks nekā Latvijā – nepilni 66 miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no apdzīvotākajām Āfrikas un arī pasaules valstīm. Attiecīgi, pilnīgi cita ekonomikas plānošana nepieciešama nekā mazajās valstīs. Un Tanzānijas gadījumā 70 procenti iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Tiem jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo konstantā badā. Un, kā varat iedomāties – lielais vairums no tiem ir bērni. Tanzānijā vecumā līdz 14 gadiem ir vairāk nekā 41 procents iedzīvotāju. Un 60 procenti no visiem iedzīvotājiem ir vecumā līdz 25 gadiem. Iedzīvotāju skaita pieaugums gan mūsdienās ap trīs procentiem. Tanzānija ir spērusi soļus, lai samazinātu bērnu mirstību vecumā līdz pieciem gadiem un zīdaiņu mirstību. Malārija nogalina mazos bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet HIV nogalina pusaudžus un pieaugušos. Tanzānijā pieaug tūrisms. Proti, daudzi grib šo dabas krāšņumu un unikalitāti apskatīt. Bet valsts ekonomikas pamatā ir lauksaimnieciskais sektors. Cassava, kukurūzas, cukurniedru, banānu un citu produktu audzēšana ir plaši izplatīta. Tāpat kā tabakas un alus ražošana. Papildus ir izveidotas arī dārgakmeņu un zelta atradnes, kā arī mēslojuma rūpniecība, cementa ražošana un virkne citu industriju, kuras nodrošina bagātīgās atradnes. Tuvākie tirdzniecības partneri – Indija, Apvienotie Arābu Emirāti un Ķīna. To, cik šādos apstākļos konkurētspējīga var būt ekonomika, tostarp Tanzānijas, vaicājām Konrāda Adenauera fonda vadītājam Baltijas valstīs Oliveram Morvinskim.

Vai zini?
Vai zini, kāda ir valsts apbalvojumu vēsturiskā izcelsme?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Nov 2, 2023 6:53


Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēsturnieki ir vienisprātis, ka ordenim kā valsts atzinības zīmei ir sena izcelsme un tā pirmsākumi meklējami garīgo un garīgi militāro ordeņu darbībā. Jēdzienu "ordenis" var lietot divās nozīmēs: tā var būt gan organizācija, gan apbalvojums. Vēsturiski ar vārdu "ordenis" apzīmēja organizāciju. Pēc Romas pāvesta iniciatīvas Eiropā tika dibināti spēcīgi garīgi militārie ordeņi un to sākotnējais mērķis no 11. līdz 13. gadsimtam bija atkarot musulmaņiem "Svēto Zemi" – Palestīnu. Ordeņos uzņēma dižciltīgu ģimeņu pārstāvjus ar bruņinieka titulu. Bruņinieki deva mūka svinīgo solījumu un apņēmās ar zobenu rokās aizstāvēt kristīgo baznīcu no "neticīgajiem". Katram ordenim bija sava simbolika. Bruņinieka tērpam uzšuva atbilstošas formas un krāsas krustu, kas apliecināja piederību konkrētajai brālībai. Krustiem bija atšķirīgas formas un krāsas: balta, melna vai sarkana, kam bija simboliska nozīme. Katram krusta veidam bija arī savs apzīmējums, piem., Maltas krusts, grieķu krusts, trijlapu krusts u.tml. Jaunākajos laikos šie krusti kļuva par valsts apbalvojuma kodolu jeb ordeņa zīmi. Arī Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa un Atzinības krusta pamatā ir balts Maltas krusts. Taču atgriezīsimies pie vēstures... 15. gadsimtā pāvesti sāka atbrīvot garīgo ordeņu bruņiniekus no mūka zvēresta un atgriezt laicīgajā dzīvē. Garīgie bruņinieku ordeņi pamazām kļuva par laicīgajiem jeb galma ordeņiem. Galma ordeņu galvenie uzdevumi bija aizsargāt savu valdnieku un tā īpašumus no laupītājiem, kuģus – no jūras pirātiem, pievērst pagānus kristīgai ticībai un apspiest nemierus. Ordeņa kavalieriem bija sava amatu hierarhija, un agri vai vēlu tam vajadzēja atspoguļoties arī ordeņa simbolikā. Ordeņa zīmes nēsāšanas tradīcijas, domājams, meklējamas armijā. 16., 17. gadsimtā karavīriem vēl nebija vienotu uniformu, un pretinieki par atšķirības zīmēm izmantoja vai nu atšķirīgas krāsas ap kaklu sienamus lakatiņus, vai siksnas, kurās pie sāna iekāra zobenu. Tādējādi ordeņa vadītāja (lielmestra) lente tika atvasināta tieši no zobena siksnas, bet ordeņa zīme pie kreisā gurna simbolizēja zobenu. Vajadzēja nošķirt vien ordeņa augstākos kavalierus no ierindas bruņiniekiem. Minētā dēļ komandieri sāka nēsāt ordeņa zīmi ap kaklu (līdzīgi kā karavīri lakatiņu), bet ierindas bruņinieki izmēros daudz mazāku ordeņa zīmi nēsāja uz krūtīm, piestiprinātu pie šauras lentes. 18. gadsimtā gandrīz visi mūku bruņinieku ordeņi Eiropā bija kļuvuši par galma ordeņiem un uzņemšana tajos bija īpaša karaļa žēlastības zīme. Ordenī vairs nevarēja iestāties pēc savas gribas – personu ordenī uzņēma. No šī principa līdz mūsdienām ir nonākusi paraža, ka nevienam nav tiesību pašam lūgt sevi apbalvot. Vēsturiski ordenī bija tikai trīs amata pakāpes: ordeņa lielmestrs, komandieris un kavalieris. Lai iegūtu augstāko – lielmestra – pakāpi, ordeņa brālim vajadzēja iziet visas amatu pakāpes, sākot no zemākās, izņemot karaliskās ģimenes locekļus. Sākumā personai tika piešķirta ordeņa kavaliera pakāpe un tās zīme bija jānēsā piestiprināta īpašā cilpiņā uz krūtīm. Par sevišķiem nopelniem valsts vai ordeņa vadītāja labā ordeņa kavalieris varēja saņemt paaugstinājumu – kļūt par ordeņa komandieri. Tādā gadījumā kavaliera krūšu zīme bija jānodod ordeņa domei un pretī tika izsniegta ordeņa komandiera zīme, ko nēsāja lentē ap kaklu. Visbeidzot, izpelnoties augstāko – ordeņa lielmestra – pakāpi, persona ordeņa zīmi stiprināja pie platas, pār plecu pārliktas lentes uz kreisā gurna, kur vēsturiski atradās zobens. Pirms tam ordeņa domei bija jāatdod otrās pakāpes ordeņa zīme. Pēc šāda vēsturiskā principa bija veidota arī Lāčplēša ordeņa struktūra – ordenim bija tikai 3 šķiras. Viduslaikos ordeņu lentes bija vienkrāsainas un paredzētas vien ērtākai ordeņa zīmes nēsāšanai, taču no 18. gadsimta augstākās ordeņa zīmes tika stiprinātas pie vienkrāsainām, bet zemākās – pie svītrainām lentēm. Papildus ordeņa zīmei un ordeņa lentei parādījās jauns elements – ordeņa zvaigzne. Tās izcelsme meklējama galma ordeņos, kuru bruņinieki, atšķirībā no garīgo ordeņu brāļiem, nebija devuši nabadzības zvērestu. Tieši pretēji – laicīgie ordeņi demonstrēja savu dižciltību un bagātību, savstarpēji sacenšoties par greznāk izšūto ordeņa mantiju. 16., 17. gadsimtā mantijas tika izšūtas īpaši grezni, un uz tām attēloja ordeņa devīzes un simboliku, un arvien arvien biežāk tika izšūtas arī zvaigznes – sākumā kā dekoratīvu elements, bet vēlāk jau ar heraldisku nozīmi. Pieaugot ordeņa locekļu skaitam, radās nepieciešamība ordenī ieviest jaunas amata pakāpes. Sākotnējo trīs pakāpju vietā ordeņos tika ieviestas četras vai piecas pakāpes, vēlāk, piem., bulgāru, ķīniešu un japāņu ordeņiem bija pat astoņas līdz desmit pakāpes. Šim nolūkam lieliski noderēja ordeņa zvaigzne. Piem., ordeņa komandiera pakāpei papildus piešķīra metālā kaltu ordeņa zvaigzni, un jauno ordeņa pakāpi nodēvēja par lielkomandieri. Metālā kaltās ordeņa zvaigznes tika šūtas pie tērpa, jo nebija izgudrots cits stiprinājuma veids. Ir vērts pieminēt, ka dažas ordeņa zvaigznes bija milzīgas (diametrā līdz pat 16 cm) un to asie stari ne vien varēja ievainot apkārtējos, bet arī apdraudēja pašu ordeņa nēsātāju. 18. gadsimtā ordeņa zīmei, lentei un zvaigznei pievienojās vēl viens elements – ordeņa ķēde. Ja 16. un 17. gadsimtā greznā ķēde kalpoja tikai ordeņa zīmes praktiskai nēsāšanai ap kaklu, tad 18. gadsimtā ordeņa ķēde, līdzīgi kā zvaigzne, vairāk norādīja uz apbalvojuma augstāko šķiru, nevis kalpoja kā palīglīdzeklis ordeņa nēsāšanai. No šī principa līdz mūsdienām nonākusi paraža, ka ordeņa visaugstāko – ķēdes šķiru – piešķir vienīgi valstu vadītājiem. 18. gadsimtā ordeņus kā dāvinājumu un cieņas apliecinājumu cits citam sāka piešķirt arī valstu vadītāji un šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ordeņi, līdzīgi kā skaistas, dārgas un izsmalcinātas dāvanas, jau vairākus gadsimtus ir viens no diplomātisko attiecību veidošanas instrumentiem.

Diplomātiskās pusdienas
Luksemburga: valsts parlamentā runā luksemburgiešu valodā, likumus raksta franciski

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Oct 24, 2023 17:13


Šoreiz raidījumā par Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsti Luksemburgu. Valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste un tā ir parlamentāra, konstitucionāla monarhija. Un jāņem vērā, ka tā ir vienīgā lielhercogiste pasaulē. To 1815. gadā izveidoja slavenā Vīnes kongresa laikā, kura rezultāti faktiski ir noteikuši pasaules kārtību pēdējos divsimt gadus. Kopš 2000. gada Luksemburgas valsts galva ir Lielhercogs Henrijs no Luksemburgas-Nasau nama. Iedzīvotāju skaits gan valstī ir vien tāds pats kā Rīgā – 660 tūkstoši cilvēku. Un – arī līdzīgi kā Rīgā – vairāki simti tūkstošu arī katru dienu brauc uz Luksemburgu strādāt, jo paši dzīvo ārpus nelielā valstiņas teritorijas. Luksemburgas dzīves un īpašumu dārdzība ir bēdīgi slavena. Viens kvadrātmetrs dzīvojamās platības maksā 8500 eiro. Arī valsts galvaspilsēta – Luksemburgas pilsēta ir burvīga – kalni un tilti, kalni un tilti viscaur. Un vēl arī daudzi jo daudzi gadsimtiem seni cietokšņi. Viens no šiem cietokšņiem Luksemburgai arī 10. gadsimta beigās deva nosaukumu. Un vispār zem pilsētas ir atrodami 17 kilometrus gari tuneļi, kas veido „Bock” un „Pétrusse” kazemātus. Sāka šo UNESCO mantojumu būvēt vēl tālajā 1644. gadā. Luksemburgas politiskie un ekonomiskie stāsti ir pagalam savdabīgi. Luksemburgas kā valsts rašanās un eksistence ir bijusi atkarīga no politiskās veiklības un izveicības. Kopš 19. gadsimta sākuma teritoriju ir mēģinājuši uz visiem laikiem inkorporēt gan Beļģijā, gan Nīderlandē. Skumjākā pieredze, protams, luksemburgiešiem bija Pirmais un Otrais pasaules karš, kad valsts deklarētā neitralitāte netika respektēta un abos gadījumos Vācija, lai uzbruktu Francijai, gāja caur Beniluksa valstu teritorijām, tās pakļaujot. Šī neveiksmīgā pieredze arī noveda pie tā, ka uzreiz pēc Otrā Pasaules kara beigām Luksemburga izvēlējās meklēt citu valstu atbalstu, izveidot Beniluksa Muitas savienību, vēlāk Eiropas Savienību un piedalīties NATO alianses radīšanā. Mazām valstīm neitralitātes politikas īstenošanai ir nepieciešami resursi – finanšu, militārie, ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Luksemburga  arī pieder tā saucamajām Beniluksa valstīm, ko veido Beļģija, Nīderlande un Luksemburga un kas reizēm ir apspriestas arī kā piemērs Baltijas valstu sadarbībai. Luksemburga savu nelielo resursu dēļ bieži ir uzticējusi lielākajām valstīm – Nīderlandei vai Beļģijai, savu interešu aizstāvēšanu starptautiskajās attiecībās. Piemēram, kad Luksemburga ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, tā nevada visas darba grupas, kā tai pienāktos. Luksemburga uztic Nīderlandei daudzu vadīšanu savā vietā. Prakse, ko Baltijai arī resursu efektīvākais lietošanas dēļ būtu jāapspriež ne tikai Eiropas Savienības ietvaros. Kopējās vēstniecības pasaules valstīs un reģionos ir pēc Vīnes konvencijām pieļaujama un absolūti normāla prakse. Tas ļautu nedublēt vēstniecības vai pat vēstniekus. Netērēt naudu, ko var ietaupīt. Luksemburga ir visnotaļ īpaša ar to, ka valsts iedzīvotāji ir trilingvāli. Valsts oficiālā valoda ir luksemburgiešu. Tās izcelsme ir augšvācu valodas sajaukums ar franču dialektu. Vienlaicīgi Luksemburgas iedzīvotāji jau skolā mācās gan vācu, gan franču valodu, kas arī tiek lietota valsts administrācijā. Papildus vēl vidusskolā apgūst arī angļu valodu, kas tos faktiski padara kvadrilingvālus. Luksemburgā parlamenta darba valoda ir luksemburgiešu, bet likumi tiek rakstīti franču valodā. Un vēl interesantāk ir tas, ka valsts etniskajā sastāvā 53 procenti ir luksemburgiešu, nepilni 15 % ir portugāļi, nepilni 8 % - francūži, kam seko itāļi, beļģi un tikai divi procenti ir vācieši. Savdabīgs fakts, ņemot vērā ka vācu valoda ir viena no lielajām valstī lietotajām valodām. Un šeit, protams, dabisks ir jautājums, kā luksemburgiešiem izdodas saglabāt savu unikālo valodu un kultūru apstākļos, ka divas lielas un populāras valodas eksistē ne tikai blakus valstīs, bet arī pašu mājās un arī Eiropas Savienības institūcijās? Valdības plāns ir sekojošs: pirmkārt, luksemburgiešu valodas nozīmīguma izpratnes palielināšana sabiedrībā, luksemburgiešu valodas standartizēšana un aktīvāka lietošana; luksemburgiešu valodas apmācības un Luksemburgas kultūras veicināšana citu etnisko grupu vidū, kā arī Luksemburgas kultūras izplatīšana tieši luksemburgiešu valodā. Jau atkal ir acīmredzamas līdzības ar latviešiem un visām trim Baltijas valstu pamatnācijām, kas cenšas saglabāt savu kultūru un valodu sarežģītos starptautiskajos un pašmāju apstākļos. Eiropas Savienība ir bijusi viens no kodoliem Luksemburgas pēckara attīstībai, ārpolitikai un politiskajām izvēlēm. Luksemburgas pilsēta ir viena no pilsētām, kurā atrodas Eiropas Savienības institūcijas. Tur ir arī trešā Eiropas Parlamenta sēdvieta (pamatā gan tur  un strādā tulki un plenārsēdes nenotiek). Tur atrodama Eiropas Investīciju Banka, kas gan nav Eiropas Savienības institūcija pati par sevi, bet ļoti nozīmīga ES funkcionēšanai.Luksemburgā var atrast arī Eiropas Stabilitātes mehānismu, kuru tieši Luksemburgā izvietoja tādēļ, ka juridiski varēja vienas dienas laikā piereģistrēt. Un tur arī atrodama arī Eiropas Savienības Tiesa. Un visas institūcijas ir blakus viena otrai un atrodas uz Džona Kenedija avēnijas. Luksemburgieši kopumā ir bijuši ļoti Eiropas integrāciju atbalstoši. Viņi ne tikai saprot, ka labākais veids, kā mazām valstīm miermīlīgi nodrošināt savu aizsardzību, ir sasiet lielās valstis ar starptautiskajām tiesībām un institūcijām, bet arī prot izmantot Eiropas Savienības funkcionēšanu savā labā. Divi redzami piemēri – Luksemburga, būdama Eiropas Savienības bagātākā valsts, ir neto saņēmējvalsts no Eiropas Savienības budžeta. Pārsteidzoši, bet tieši ES institūciju uzturēšana ļauj Luksemburgai saņemt no ES budžeta vairāk nekā iemaksāt. Un otra lieta ir lielais skaits luksemburgiešu, kuri bijuši augstos Eiropas Savienības amatos. Un tas, kā varat iedomāties, arī var atstāt iespaidu uz mazas valsts kā nācijas pašlepnumu. Par to stāsta Roberts Šūmaņa Eiropas pētījumu centra direktors Žans Marija Maheruss.

Kultūras Rondo
Festivāls "Porta" aicina uz pasaules mūzikas koncertiem

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jul 26, 2023 17:19


Pasaules mūzikas festivāls “Porta” šogad notiks no 27.-29. jūlijam trīs dažādās norises vietās, un pēdējā festivāla dienā Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā uz skatuves kāps Krimas tatāru dziedātāja no Ukrainas Jamala, kuru vieno muzikāla draudzība ar brīvās Ukrainas vēstnešiem – grupu “DakhaBrakha”, kas vairākkārt uzstājušies festivālā “Porta”.  Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta rīkotāju pārstāve Laura Leontjeva un grupas „Rafu The Fool” mūziķe Lauma Bērza. Festivāls kā vienmēr ir uzticīgs pasaules mūzikas skaņām un turpina klausītājus iepazīstināt ar šī virziena daudzveidību. Papildus mūzikas dažādībai koncertu apmeklētājiem būs iespēja arī iepazīt un baudīt dalībvalstu nacionālo virtuvju tradicionālās garšas. Pirmo reizi festivāls viesosies Kuldīgā, kur 27. jūlija vakarā Pils parkā gaidāms atklāšanas koncerts, kurā ar Āfrikas bungu ritmiem vakaru ieskandinās ritma apvienība "Slatucada" no Marokas, savukārt koncerta turpinājumā ar jaudu dalīsies elektrofolka apvienība “Okra Playground” no Somijas.  Otrajā festivāla dienā 28. jūlijā vakarā Fon Stricka villā varēs ļauties priekšnesumiem, ko sniegs spēcīgas un dziļas balss īpašniece, maģiskas loka liras vārdotāja Päivi Hirvonen no Somijas, pašmāju pasaules mūzikas un visneiedomājamāko mūzikas instrumentu daudzinātāji “Rahu The Fool” un enerģiskie multiinstrumentālisti “Le Diable à Cinq” no Kanādas.  Savukārt 29.jūlijā "Portas" jaunajā mājvietā, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, uz divām skatuvēm piedzīvosim krāšņu kulmināciju. Vakara gaitā uz Ambient skatuves būs iespējams baudīt jaunu skaņu radītājas uz vienas cītaras - “Duo Ruut” no Igaunijas un mūziķi, kurš pārkāpj sava instrumenta – tubas – izpildījuma robežas – Daniel Herskedal no Norvēģijas.  Uz festivāla otrās skatuves, līdzās “Okra Playground” un “Slatucada” aicināsim ukraiņu dziedātāju un dziesmu autori Jamala, kuras mūzikā apvienojas souls, džezs, elektronika un pasaules mūzikas žanri.

Diplomātiskās pusdienas
Sanmarino ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jun 20, 2023 15:35


Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Vai zini?
Vai zini par Hermaņa Brauna korespondenci ar Bendžaminu Britenu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 19, 2023 5:06


Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone 1918. gada 7. janvārī Maskavā piedzima Mavriks Vulfsons. Vasarā tālu pāri okeāniem pasaulē nāca Nelsons Mandela un Leonards Bernsteins, bet 9. augustā Pēterburgā pasauli ieraudzīja Hermanis Brauns – tātad šogad izcilo pianistu, koncertmeistaru un pedagogu pieminēsim viņa 105. dzimšanas dienā. Hermaņa Brauna praktiskā darbošanās sākas agri – 15 gadu vecumā viņu par pianistu–koncertmeistaru darbā uzņēma tolaik pazīstamajā Silvijas Budo horeogrāfiskajā studijā un jau jaunības gados parādījās viņam raksturīgais spožais, dzirkstošais, aizrautīgais piesitiens un temperamentīgais spēles stils. Un līdzās šīm žilbinošajām raksturībām arī vēl kāda pianista zelta īpašība – fenomenālas spējas jebkuru skaņdarbu momentā nolasīt no lapas. Šajā jautājumā vienu atmiņu ainu mums sagādājis Aivars Vaivarājs žurnāla “Zvaigzne” 1959.  gada 2. janvāra izdevumā: “Ja jums konservatorijas kārtējo pavasara eksāmenu laikā pie klases nr. 23., ko sauc par “komponistu klasi” agrā rīta stundā pagadītos sastapt vairākus satrauktus jauniešus, kas, nošu papīru rokā turēdami, cits citam izmisuma pilnā balsī apjautājas, kāpēc vēl Hermanis Brauns nav atnācis, tad nebrīnieties. (..) Pēc taisnības ikviens no šiem autoriem jau arī pats māk spēlēt klavieres, taču ej nu tekoši un veikli izspēlē visus tos sarežģītos muzikālo domu gājienus, kurus pats esi te sapiņķerējis... Nekur jau arī nav rakstīts, ka savi darbi jāizpilda pašam. Un tāpēc katrs autors pacenties individuālā kārtā sameklēt savu izpildītāju, bet eksāmena rītā atklājas, ka lielai daļai jauno komponistu šis “savs” ... ir Hermanis Brauns.” Tomēr ne vienmēr viss izdevās tik spīdoši, kā iecerēts. Daiga Mazvērsīte žurnāla “Ievas Stāsti” 2016. gada 2. septembra laidienā raksta: “Reiz gan gadījies misēklis kādā radio pārraidē. Brauns uzaicināts pie mikrofona atskaņot nevienam nepazīstamus rumāņu un bulgāru komponistu skaņdarbus. Pianists paļāvies, ka nolasīs no lapas, un nebija pat apskatījies notis. Dažus skaņdarbus nospēlējis, Brauns uz klavierēm nolika nākamo krājumu un pēc pirmās lappuses apstājās. Klusums ēterā! Kas noticis? Izrādās, jaunizdoto nošu krājumam nebija atgrieztas lappuses un Brauns nevarēja pāršķirt nākamo lapu…” Papildus pedagoga darbam Brauns bija arī ilggadējs Radiofona un Latvijas Valsts filharmonijas koncertmeistars, tādējādi kopā ar tolaik vadošajiem latviešu mūziķiem atskaņojis latviešu kamermūzikas klasiku, kā arī veidojis vairākus koncertciklus toreizējā Latvijas Valsts filharmonijā, piemēram, “Visas Alfrēda Kalniņa solodziesmas” un “Latviešu vokālā mūzika”. Savukārt priekšstatu par ārzemju komponistu darbu atskaņošanas biežumu var gūt, izpētot Hermaņa Brauna korespondenci. Arhīvos pieejamos materiālos ir vēstules vai kopā ar atsūtītām partitūrām veltījumi–piezīmes no dažādiem Padomju Sociālistisko Republiku komponistiem. Vēstuļu apmaiņa notikusi arī “otrpus žogam”, un te nu mēs esam nonākuši līdz stāsta galvenajai atslēgai. Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā atrodamas divas vēstules no Bendžamina Britena sakretāriem – abas vieno solījums atsūtīt jaunākos sagatavotos darbus un pateicība par līdz šim jau atskaņotajiem. Ar Britenu Brauns visticamāk iepazinās 1964. gadā, kad britu komponists kopā ar Londonas Karaliskās operas mazās trupas māksliniekiem ieradās koncerttūrē Latvijas Nacionālajā operā jeb toreizējā PSR Valsts operas un baleta teātrī. 1971. gada 4. janvārī Bendžamina Britena sekretārs raksta Hermanim Braunam šādu vēstuli: “Dārgais mister Braun! Misters Britens pateicas par Jūsu vēstuli un jauko kartīti un cer vairākos piegājienos nosūtīt gandrīz visus Jūsu prasītos opusus. Viens no numuriem, “Gana dziesma”, nav pieejams, bet pārējie kopā ar mistera Britena komplimentiem drīz nonāks pie Jums.” Savukārt 1973. gada 12. decembrī Britena asistente Rozamunde Strouda raksta: “Dārgais profesor Braun! Misters Britens ļoti pateicas par jūsu kartīti un laba vēlējumiem viņa dzimšanas dienā. Viņš cer, ka neņemsiet ļaunā viņa paša nespēju atbildēt – līdzās tam, ka mistera Britena dzimšanas diena ir kalpojusi par iemeslu veselam lērumam jaunas korespondences, viņš pagājušā gada laikā bijis nopietni saslimis. Misters Britens bija ļoti ieinteresēts dzirdēt par jūsu tulkotajiem viņa darbu atskaņojumiem Rīgā un cer, ka Cantata Misericordium atskaņojums veicās lieliski. [..] Viņš sūta laba vēlējumus un pateicas par jūsu vēstuli.”

Zināmais nezināmajā
Putnu dziesmas: kā mazuļi apgūst šo saziņu un par ko putni sarunājas

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 10, 2023 47:53


Ir pavasaris, un tas ir līksmākais laiks dabā kaut vai tādēļ, ka klusuma vairs nav gandrīz nekur. Dzirdīgas ausis dabā saklausīs fantastisku koncertu, kurā cits citu pārdziedāt un sasaukt sacenšas visdažādākie putni. Daži no tiem ir estrādes zvaigznes, citi tikai svilpj un pīkst. Ķērkšana, griešana, kliegšana, klabināšana – šos un vēl citus apzīmējumus varētu attiecināt uz putnu veidotajām skaņām, un šīm skaņām ir arī dažādas nozīmes putnu dzīvē. Tieši tāpat kā cilvēks var izsaukties no prieka vai iekliegties dusmās, arī putnu emociju gamma var būt daudzveidīga. Kāpēc putni dzied un ko tie savā starpā runā, skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. "Putnus nosacīti var dalīt divās lielās "kastītēs", kas ir dziedātāj putni un pārējie. Latvijas gadījumā ir vienkārši, ka putni, kas mācās dziesmas, visi ir zvirbuļveidīgi. Tie, kas nav zvirbuļveidīgie, tiem arī dziesmas, ne tikai saucieni, ir iedzimtas. Pasaulē kopumā ir arī nezvirbuļveidīgie, kas iemācās. Labs piemērs ir papagaiļi," atklāj Viesturs Ķerus. Mācīšanās process ir interesants un kaut kādā mērā līdzīgs tam, ka cilvēks apgūst valodu. "Kaut kāds iedzimts priekšstats, kādai putna dziesmai ir jābūt, viņam ir. Kaut kādu elementāru dziesmiņu dziedātājputni dziedās arī tad, ja viņiem nav bijusi iespēja klausīties. Iedzimtais priekšstats palīdz vēlāk mācīties un iemācīties pareizās skaņas. Līdzīgi kā cilvēka bērni dzird visādas skaņas apkārt, bet viņi nesāk runāt suņu valodā, durvju valodā vai putnu valodā, viņi iemācās cilvēku valodu. Arī cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats, kuras ir tās skaņas, kuras vajadzētu mācīties. Un tad ir kāds, kas tās skaņas māca," turpina Viesturs Ķerus. "Konstatēts, ka putni var mācīties no ierakstiem, bet labāk iemācās, ja ir dzīvs skolotājs. Reizēm pat viņš nav jāredz. Kad viņam ir iedzimtais priekšstats, pirmais, ko dara, klausās, kā dzied citi. Kas ir tie citi, tas var atšķirties no sugas uz sugu. Tie var būt vecāki, tie var būt kaimiņi nākamajā sezonā, bet ir kaut kāds jutīgais periods, kad viņi klausās un iegaumē. Pēc tam nākamais solis ir, ka viņi mēģina dziedāt paši un ieklausīties, salīdzināt ar piemēru." "Ir tāds putniņš amadīns. Ir izpētīts, ka viņi dziesmas atkārtošanu mācās pat miegā. Pa sapņiem atkārto un mēģina saprast, vai ir pareizi," atklāj Viesturs Ķerus. "Šis atkal ir līdzīgi, kā ar maziem bērniem. Tie, kas ir bijuši klāt maziem bērniem, kad viņi mācās runāt, zina, ka bērnu izmantotais skaņu spektrs ir daudz lielāks, nekā tad, kad viņi iedzīti mūsu "pareizi ir teikt šitā kastītēs". Tad skaņu spektrs sašaurinās. Līdzīgi ir arī ar jauniem putniem, viņi visādas skaņas izmanto, izmēģina, kā izklausās. Nē, šitais neizklausās pareizi, un tā pamazām nonāk līdz pareizajai, smukai dziesmai. Ir putni, kas iemācās vairāk, ir putni, kas iemācās mazāk dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to dziesma var pastāstīt arī putnu mātītei, atvainojos, cik kvalitatīvs ir šis tēviņš." Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ieklausīties putnu dziesmās Vēlies noteikt, kādas putnu sugas šobrīd dzied tev tuvajā apkārtnē? Ieraksti savā telefonā vai kādā citā ierīcē piecu minūšu garu putnu balsu kori, un tā gan noskaidrosi savas apkaimes dziedātājus, gan pie reizes palīdzēsi speciālistiem  krāt informāciju par putnu sugām. Kas jauns, pateicoties šādiem ierakstiem, jau ir atklāts, stāsta ornitologs Andris Dekants.   Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ikvienu līdz jūnijam veikt putnu balsu audioierakstus piecu minūšu garumā, sevišķi attālākās vietās Latvijā. Papildus putnu balsu ierakstiem šosezon ornitologi mudina aktīvi ziņot par īpaši aizsargājamu putnu sugu novērojumiem, ļaujot vairāk uzzināt par šo sugu izplatību un par to pārmaiņām.  Šis ir labākais laiks, kad ierakstīt putnu dziesmas, jo drīz vien jau tie perēs olas, auklēs mazuļus un tad tādā apmērā, kā tagad, putnu balsis nedzirdēsim. “Iespēja ar putnu balsu ierakstu noskaidrot un iepazīt tuvāk savus spārnotos kaimiņus ir ieguvums tiem, kuri iesūta mums pašu veiktos audio ierakstus piecu minūšu garumā. Savukārt mums tas palīdz apzināt  stāvokli ligzdojošo putnu populācijās, lai nepieciešamības gadījumā varam plānot tālākus soļus šo sugu stāvokļa uzlabošanā Latvijā,” skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, ornitologs Andris Dekants. Šāds pasākums jau norisinās ceturto gadu un kā stāsta Andris Dekants, tad pagājušā gads izcēlās ar lielu aktivitāti, bija iesūtīts 381 ieraksts un šogad jau maija sākumā aptuveni 100 interesenti atsūtījuši vairāk nekā 200 ierakstus. Ikviens var arī palūkoties LOB  mājaslapā, kur redzama karte, kurā tumšākie kvadrātiņi iezīmē tās teritorijas, no kurām vismazāk vai nemaz nav saņemti putnu balsu ieraksti. Audioierakstus līdz pat šī gada jūnija beigām jāiesūta uz e-pastu atlants@lob.lv, vēstules tēmas laukā norādot “Audiopiecminūte”. Atbildi, kurā būs uzskaitītas visas ierakstā dzirdamās putnu sugas, ikviens iesūtītājs saņems individuāli e-pastā, noslēdzoties aktīvajai putnu sezonai, kad šie dati būs apkopoti. Turklāt aktīvākie dalībnieki saņems pateicības veltes. Datu apkopošanu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Diplomātiskās pusdienas
Kongo: valsts, kurā mitruma līmenis bieži pārsniedz 90 procentus

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Apr 25, 2023 14:59


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz mazu valsti, kas atrodas Centrālāfrikā. Tā ir Kongo Republika. Tā bieži tiek saukta arī par Kongo-Brazavilu vai vienkārši Kongo. Tas tiek darīts, lai atšķirtu to no kaimiņvalsts esošās Kongo Demokrātiskās Republikas. Brazavila, starp citu, ir valsts galvaspilsēta, un tā savu nosaukumu ieguva no franču pētnieka Pjēra Savorgnana de Braca vārda. De Brazza 19. gadsimtā veicināja franču koloniālās intereses reģionā un cīnījās pret verdzību un piespiedu darbu. Kongo Republika oficiāli bija Francijas kolonija no 1891. gada un bija pazīstama kā Francijas Kongo un vēlāk kā Francijas Ekvatoriālā Āfrika. Neatkarību no Francijas valsts ieguva tikai 1960. gadā, un pagājušā gadsimta 70. un 80. gados valsti lielākoties vadīja marksistiska valdība. Vispār Kongo Republika savu nosaukumu ieguvusi no Kongo upes, kas veido ievērojamu daļu no valsts austrumu robežas. Upes nosaukums cēlies no Kongo, Bantu karaļvalsts, kas ieņēma upes grīvu, kuras nosaukums cēlies no tās iedzīvotājiem Bakongo, kas nozīmē "mednieki". Interesants fakts: Kongo Republikas galvaspilsēta Brazavila atrodas Kongo upes krastā pretī Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētai Kinšasai. Abas pilsētas atrodas mazāk kā 1,6 km attālumā, padarot tās par tuvākajām galvaspilsētām pasaulē. Jāsaka, gan, ka Roma un Vatikāns atrodas tuvāk, taču, tā kā Vatikāns ir pilsētvalsts, tai tehniski nav galvaspilsētas. Turklāt tā nav ANO dalībvalsts. Kongo Republikā ir daļēji prezidentāla valdības sistēma, kurā prezidents pilda valsts vadītāja pienākumus, bet premjerministrs – valdības vadītājs. Prezidentu ievēl uz pieciem gadiem, un tam nav termiņu ierobežojumu. 2015. gadā valdība ierosināja konstitūcijas grozījumus, kas atcēla prezidenta amata termiņu ierobežojumus, ļaujot kandidēt uz nenoteiktu termiņu. Tieši tādēļ pašreizējais Kongo Republikas prezidents ir Deniss Sassou Nguesso ir bijis pie varas vairāk nekā 35 gadus. Pirmo reizi viņš bija prezidents no 1979. līdz 1992. gadam, bet pēc tam atkal no 1997. gada līdz mūsdienām. Viņa ilgo laiku amatā raksturo apsūdzības par korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskās brīvības trūkumu. Kongo Republikas valdība ir kritizēta par tās slikto stāvokli cilvēktiesību jomā, tostarp par vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem. Arī politiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības grupas ir saskārušas ar valdības drošības spēku vajāšanu un iebiedēšanu. Starp citu, Prezidents Deniss Sassou Nguesso ir apsūdzēts valsts resursu izmantošanā personīga labuma gūšanai un politiskās opozīcijas apspiešanā. Korupcija ir būtiska problēma arī Kongo Republikā. Valdība ir apsūdzēta par ienesīgu līgumu slēgšanu ar uzņēmumiem, kuriem ir cieša saikne ar Sassou Nguesso un viņa tuvāko loku, kā arī par ieņēmumu gūšanu no dabas resursu eksporta. Piemēram, Kongo valdība ir ļaunprātīgi izmantojusi līdzekļus, kas paredzēti Covid-19 palīdzības pasākumiem, šos līdzekļus valdība ir novirzījusi, lai samaksātu par luksusa transportlīdzekļiem, savukārt daudzi veselības aprūpes darbinieki palika bez atalgojuma. Nestabilitāti valstī ir veicinājuši arī reģionālie konflikti, tostarp pilsoņu kara ietekme kaimiņos esošajā Kongo Demokrātiskajā Republikā. 2017. gadā valdība saskārās ar sacelšanos Pūlas reģionā, kas izraisīja ievērojamu vardarbību un pārvietošanos. Papildus šiem politiskajiem jautājumiem Kongo Republika saskaras arī ar vairākiem ekonomiskiem un sociāliem izaicinājumiem, jo valstī ir augsta nabadzība, un vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Veselības aprūpes un izglītības sistēmas ir nepietiekami finansētas un neatbilstošas, un piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, tīram ūdenim un sanitārijai ir ierobežota. Tāpat kā daudzas citas pasaules valstis, arī Kongo Republika piedzīvo klimata pārmaiņu sekas, tostarp temperatūras paaugstināšanos, nokrišņu daudzuma izmaiņas un biežāk ekstremālus laikapstākļus. Šīs izmaiņas var būtiski ietekmēt valsts dabisko vidi, lauksaimniecību un ekonomiku. Kongo Republikā ir viena no mitrākajām valstīm pasaulē, relatīvais mitruma līmenis bieži pārsniedz 90%. Šis augstais mitrums var padarīt temperatūru daudz karstāku nekā tā ir patiesībā, un tas var arī veicināt pelējuma un citu veidu sēnīšu augšanu. Ko tas īsti nozīmē, ka mitruma līmenis bieži pārsniedz 90% un kā tas izpaužas un ar ko jārēķinās sabiedrība, skaidro Toms Bricis. Runājot par Kongo Republikas ekonomiku, jāsaka, ka tā ir ļoti atkarīga no naftas un dabas resursiem. Naftas eksports veido vairāk nekā 70% no valsts IKP un aptuveni 90% no tās eksporta ieņēmumiem. Kā viena no lielākajām naftas ražotājām Subsahāras Āfrikā valsts pēdējo desmitgažu laikā ir piedzīvojusi ievērojamu ekonomisko izaugsmi, lai gan šī izaugsme ir bijusi nedaudz nepastāvīga pasaules naftas cenu svārstību dēļ.

Diplomātiskās pusdienas
Antigva un Barbuda - salu valsts Ziemeļamerikā pie Karību jūras

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Apr 18, 2023 14:45


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas atrodas Ziemeļamerikā, Atlantijas okeānā  pie Karību jūras. Tā ir Antigva un Barbuda. Tieši tā arī saucas abas šo valsti veidojošās salas.   Valstij patiesībā ir arī trešā sala - Redonda. Tomēr, tā skaitās neapdzīvota. Kaut gan arī tā nevarētu īsti teikt, jo šo salu apdzīvo invazīvās žurkas. Tās ir būtiski ietekmējušas salas ekosistēmu un savvaļas dzīvnieku populācijas, izcīnot arī lielu daļu veģetācijas uz salas. Reaģējot uz šo problēmu, 2019. gadā tika īstenots veiksmīgs izskaušanas projekts, lai no salas izvestu tūkstošiem žurku. Neskatoties uz to, ka sala vēl aizvien skaitās nepadzīvojama cilvēkiem, salas ekosistēma pakāpeniski sāk atjaunoties. Antigvai un Barbudai tāpat kā daudzām citām salu valstīm ir gara Lielbritānijas kolonijas vēsture, tieši šī iemesla dēļ Antigvas oficiālā valoda ir angļu valoda. Tomēr vietējiem iedzīvotājiem ir savs angļu valodas dialekts, ko sauc par patois, kas ir līdzīgs Jamaikas kreoliešu valodai. Runājot par, to ar ko sala varētu būt zināma, klausītāji varētu atcerēties 2017. gada viesuļvētru Irma, kura gāja pāri Barbudas salai, izpostot 95% no salas ēkām un infrastruktūras, kā rezultātā visi salas iedzīvotāji, aptuveni divi tūkstoši cilvēku, tika evakuēti uz Antigvu. Tā bija pirmā reize mūsdienu vēsturē, kad sala palika pilnībā tukša. Antigvā un Barbudā dzīvo tikai aptuveni 97 tūkstoši cilvēki, kur Antigvā ir lielākā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita. Antigva un Barbuda ir demokrātiska valsts ar parlamentāru pārvaldes sistēmu. Valsts ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes 1981. gadā. Kad valsts kļuva neatkarīga, tā izvēlējās palikt Nāciju Sadraudzības  dalībniece un saglabāt Apvienotās Karalistes karali kā savu konstitucionālo monarhu. Rezultātā Antigvas un Barbudas galva šobrīd ir karalis Čārlzs III, kas pilda ceremoniālos valsts vadītāja pienākumus, savukārt valdības vadītājs ir premjerministrs, kuru ievēl cilvēki. Antigvas un Barbudas politiskā sistēma parasti tiek uzskatīta par stabilu un demokrātisku, tajā ir brīvas un godīgas vēlēšanas un dinamiska pilsoniskā sabiedrība. Tomēr tāpat kā daudzas valstis, Antigva un Barbuda saskaras ar problēmām tādās jomās, kā korupcija un politiskā polarizācija. Viens no ievērojamākajiem korupcijas gadījumiem bija „Stanford Financial Group” skandāls, kurā bija iesaistīts Teksasas miljardieris Alens Stenfords un viņa Antigvā bāzētā banka „Stanford International Bank” (SIB). Stenfords bija izveidojis finanšu impēriju, kas ietvēra banku darbību, nekustamo īpašumu un sportu. Skandāls atklājās 2009.gadā  un tika secināts, ka Stenfords bija izmantojis Ponzi shēmu, kurā viņš izmantoja jauno investoru naudu, lai atmaksātu iepriekšējiem investoriem, vienlaikus nepatiesi apgalvojot, ka viņu ieguldījumi nes lielu peļņu. Protams, ka skandālam bija tālejošas sekas Antigvā un Barbudā, kura bija ļoti atkarīgas no Stenfordas investīcijām. Antigvas un Barbudas valdība bija ieguldījusi Stenfordas projektos, un Stenfords bija nozīmīgs darba devējs valstī. Skandāls būtiski ietekmēja arī valsts reputāciju, jo radīja jautājumus par valsts regulējošā režīma efektivitāti un spēju apkarot finanšu noziegumus. Valsts ekonomiku var raksturot, kā jauktu ekonomika, kas lielā mērā ir atkarīga no tūrisma un finanšu pakalpojumiem. Šajā gadījumā tūrisms ir galvenais valsts ekonomikas virzītājspēks, kas veido vairāk nekā 60% no IKP un nodrošina nodarbinātību aptuveni 60% darbaspēka. Antigvas un Barbudas balto smilšu pludmales, kristāldzidrie ūdeņi un saulains laiks padara to par iecienītu galamērķi tūristiem no visas pasaules. Papildus tūrismam Antigvas un Barbudas ekonomikā svarīga loma ir arī finanšu pakalpojumiem. Valstī ir labi attīstīts ārzonu finanšu sektors, kas sniedz banku, apdrošināšanas un investīciju pakalpojumus klientiem no visas pasaules. Citas svarīgas Antigvanas un Barbudas ekonomikas nozares ir lauksaimniecība, ražošana un būvniecība. Pēdējos gados Antigvas un Barbudas valdība ir centusies dažādot ekonomiku, piesaistot ārvalstu investīcijas tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, atjaunojamā enerģija un tehnoloģijas. Starp citu, tieši valsts pilsonības investīciju programma ir bijusi šīs stratēģijas galvenā sastāvdaļa, kas palīdz piesaistīt investīcijas un veicināt ekonomisko izaugsmi. Šīs programmas pēdējos gados ir kļuvušas arvien populārākas kā līdzeklis, lai valstis piesaistītu ārvalstu investīcijas un veicinātu ekonomisko izaugsmi, piemēram, Kipra, Malta un Portugāle arī tādas pastāv.   Antigvas un Barbudas programma tika uzsākta 2013. gadā. Tās ietvaros ārzemnieki var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību, investējot valstī. Ielūkojoties gan var redzēt, ka programma piedāvā divus investīciju variantus: vienreizēju iemaksu Nacionālajā attīstības fondā vai ieguldījumu apstiprinātos nekustamo īpašumu projektos, kur minimālais ieguldījums ir aptuveni 400 000 eiro. Kad pieteikuma iesniedzējs ir apstiprināts, viņš un viņa ģimenes locekļi var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību. Šī pilsonība piešķir tiesības dzīvot, strādāt un studēt valstī un ceļot bez vīzas vai ar vīzu ierašanās brīdī uz vairāk nekā 150 valstīm, tostarp Apvienoto Karalisti, Kanādu un Šengenas zonu. Programma ir bijusi ļoti veiksmīga Antigvā un Barbudā, piesaistot ievērojamas ārvalstu investīcijas un palīdzot dažādot valsts ekonomiku. Lielākā daļa šīs naudas tiek izmantota dažādu infrastruktūras un attīstības projektu finansēšanai. Tas noved pie vēl vienas interesantas tēmas – prakses ekonomizēt juridiskos jautājumus. Daudzi atceras Eiropas Savienības zelta pasu sistēmu, kas tika plaši kritizēta. Par šo tehniski sarežģīto situāciju lūdzam detalizētāk pastāstīt Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekānei, asociētais profesorei Martai Urbānei.  

Kā labāk dzīvot
Draudzība ar sauli ir svarīga, bet tai nevajadzētu būt pārāk ciešai ādas veselības dēļ

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Apr 13, 2023 48:49


Āda ir kā spogulis, kurā skatoties, jāpievērš uzmanība visām pārmaiņām. Bīstami veidojumi var izskatīties pavisam parasti un dažreiz vizīte pie kosmetologa var tālāk aizvest jau pie cita speciālista. Kāpēc ir tik svarīgi būt vērīgiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro biedrības Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidente un praktizējošā kosmetoloģe Renāte Reinsone un dermatoloģe, veneroloģe Laura Freiberga. Uzklausām Paulas pieredzes stāstu. Viņas stāsts par sauli un tās nelabvēlīgo iedarbību uz seju. Stāsts ir ar laimīgām beigām, bet tas tikai apliecina, cik svarīgi, lai arī apkārtējie cilvēki, Paulas gadījumā - viņas kosmetoloģe, laikus pamanītu un atpazītu brīdi, kad nepieciešams apmeklēt ārstu. Laura Freiberga atzīst, ka nāk pacienti pie dermatologiem no kosmetologiem un kosmētiķiem. "Tas ir patiess prieks, ka arī citi speciālisti pamana veidojumus. Priecājamies un novērtējam, ka ne tikai mēs pievēršam uzmanību ādai," gandarīta Laura Freiberga. "Ne tikai kosmētiķi, arī masieri, kuri masējot pamana kādu veidojumu, viņi nevar tālāk izvērtēt, vai labdabīgs, vai ļaundabīgs, bet viņš redz, ka ir atšķirīgs, ir nesmuks un uzreiz sūta pie mums. Patiess prieks, ka citi speciālisti to zina, ka ir tālāk jāizmeklē, nevis paļauties uz to, ka veidojums nesāp, neasiņo, tad jau viss ir kārtībā. Papildus - muguru pacients pats neredz un masieris var pamanīt un nosūtīt pie mums. Kas arī tiek darīts."  Kā noteikt, ka veidojums uz ādas ir aizdomīgs un jāvēršas pie speciālista? "Pats svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, ir "neglītā pīlēna sindroms". Ja uz ādas ir daudz veidojumu, tomēr viens atšķiras ar kaut ko, ar krāsu, formu, jebkas, kas piesaista uzmanību, tas ir mājiens, ka jādodas pārbaudīt," skaidro Laura Freiberga. "Nav jālasa internetā ABCD pazīmes. Nē, tas bija sen, ka tika tāds algoritms pielietots. Mūsdienās jebkas, kas piesaista uzmanību, uzreiz ir jāpārbauda, tikai mēs, izmantojot speciālas ierīces, varam noteikt – labs vai slikts, vai potenciāli slikts. Varam izvērtēt turpmāko rīcību." Renāte Reinsone vērtē, ka no saules vairīties nevajag, bet jāizvērtē, kad doties saulē. Balts apģērbs pludmalē ļaus saules starus pietiekamā daudzumā saņemt, bet ne apdegt. Vēl ieteikums - neatrasties saules staros, kad tā ir zenītā. "Nostājaties saulē, skatieties, cik gara ir jūsu ēna, ja ēna ir īsāka, nekā jūsu augums, tas nozīmē - saule ir zenītā un šajā laikā atrasties saulē nav ieteicams. Ja ēna ir jūsu auguma garumā vai pat mazliet garāka, tas nozīmē, ka saule mainījusi savu leņķi, līdz ar to aktivitāte vairs nav tik spēcīga un atrasties saulē ir vēlams un apdegšanas varbūtība ir minimāla," skaidro Renāte Reinsone. "Mums visiem ziemeļos dzīvojošiem saule ir nepieciešama psihoemocionālam stāvoklim, jo kad spīd saule, mēs smaidām, kad līst lietus, garastāvoklis ir cits. Ir jāsaprot, cik ilgi drīkstam atrasties saulē," norāda Renāte Reinsone. "Vēl stāsts, ka pavasarī saule ir ļoti aktīva. Nē!. Pēc fizikas likumiem saule rudenī un pavasarī ir vienlīdz aktīva, tikai pavasarī mūsu āda nav sagatavota saules staru uzņemšanai, tāpēc tieši pavasarī esam ļoti uzmanīgi. Īpaši pirmās reizes, rādot savus baltumus saules stariem."

Diplomātiskās pusdienas
Malta: nozīmīgs spēlētājs pasaules ekonomikā, kuras galvenā problēma ir migrācija

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Apr 4, 2023 14:06


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu Eiropas valsti, kuras atrašanās vieta sekmējusi to, ka tādas filmas un seriāli kā "Gladiators", "Pasaules karš Z" un "Troņu spēlēs" tika filmētas tieši tur. Bet šai valstij ir arī slavena vēsture. Tur atrodas megalītiskie tempļi, kas ir vecāki par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām. Dodamies mēs uz Maltu jeb oficiāli Maltas Republiku. Maltai tiešām ir ļoti interesanta vēsture ne tikai megalītisko tempļu dēļ. Mazāk zināms, bet valsts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir pazinusi 11 ārzemju valdniekus, kas valdīja valstī. Starp tiem Maltā valdīja vairākas impērijas, tostarp feniķieši, kartāgieši, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, sicīlieši, spāņi, templiešu bruņinieki, franči un, visbeidzot, briti. Ir viens interesants fakts - uzskatīta, ka Malta ir brīvprātīgi kļuvusi par Lielbritānijas koloniju 19. gadsimta sākumā pēc vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Tomēr pirms britu valdīšanas par Maltu 1798. gadā kontroli pārņēma Napoleons Bonaparts. Maltas iedzīvotāji sākotnēji atzinīgi novērtēja Napoleona ierašanos, jo cerēja, ka viņš izbeigs feodālo sistēmu un uzlabos viņu dzīves apstākļus. Tomēr Napoleona valdīšana bija īslaicīga, un 1800. gadā viņš saskaņā ar Amjēnas līguma noteikumiem nodeva Maltu britiem. Lai gan ir taisnība, ka Malta nebija spiesta kļūt par Lielbritānijas koloniju, ir svarīgi atzīmēt, ka maltiešiem nebija teikšanas šajā jautājumā. Lēmumu padarīt Maltu par Lielbritānijas koloniju pieņēma Lielbritānijas valdība, nekonsultējoties ar Maltas iedzīvotājiem. Vērts gan minēt, ka Lielbritānijas valdīšanas laikā Malta piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo attīstību, jo briti veica lielus ieguldījumus salas infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē. Maltai bija arī stratēģiska loma Lielbritānijas jūras spēku operācijās Vidusjūrā, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tikai 20. gadsimta vidū Malta sāka aģitēt par neatkarību, ko tā panāca 1964. gadā. Malta ir neliela salu valsts, kas atrodas Vidusjūrā un kurā dzīvo aptuveni 518 tūkstoši cilvēku. Un daudziem tā ir zināma tieši ar savu veiksmīgo stāstu par valsts ekonomiku. Viens no interesantākajiem faktiem par Maltas ekonomiku ir tās straujā pārveide no agrārās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku. Sešdesmitajos gados valsts bija ļoti atkarīga no lauksaimniecības un zivsaimniecības, bet šodien pakalpojumu nozare veido aptuveni 80% no IKP. Malta ir veikusi arī ievērojamas investīcijas tehnoloģiju un finanšu sektoros, kas pēdējos gados ir kļuvuši par galvenajiem valsts ekonomikas veicinātājiem. Galvenās Maltas ekonomikas nozares ir pakalpojumi, rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu sektorā ietilpst tūrisms, finanšu pakalpojumi, IKT un profesionālie pakalpojumi, kas veido ievērojamu daļu no valsts IKP. Tūrisms Maltai ir īpaši svarīga nozare, jo tā veido aptuveni 15% no IKP un nodarbina ievērojamu daļu valsts darbaspēka. Maltas kā Eiropas Savienības dalībvalsts statuss un konkurētspējīgais nodokļu režīms ir arī padarījis to par pievilcīgu vietu ārvalstu uzņēmumiem, īpaši finanšu pakalpojumu nozarē. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 46 tūkstoši eiro, kas ir par 14 tūkstošiem lielāks kā Latvijas. Tādējādi, neskatoties uz nelielo izmēru, Malta ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju pasaules ekonomikā, jo īpaši kuģniecības un loģistikas, finanšu pakalpojumu un tūrisma jomās. Bet tieši tādēļ šīs valsts viena no galvenajām problēmām ir migrācija. Salu valsts ir populārs galamērķis migrantiem un bēgļiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Un tas ir radījis ievērojamu spriedzi valstij.  Pirmkārt, lielais migrantu skaits, kas ierodas salā, ir radījis spriedzi Maltas resursiem, jo īpaši attiecībā uz mājokļiem, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka 2022. gadā Maltas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 518  tūkstoši, un migrantu skaits, kas katru gadu ierodas valstī, pēdējos gados ir sasniedzi līdz pat 4 tūkstošiem cilvēku. Tas ir izraisījis mājokļu, slimnīcu un skolu pārapdzīvotību, kā arī pagarinājis gaidīšanas laiku uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Papildus viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Malta saskaras, ir lielais nereģistrētu migrantu skaits, kas ierodas salā. Daudzi no šiem migrantiem ceļo uz Maltu pa jūru, bieži vien ar pārpildītiem un nedrošiem kuģiem, un ceļojuma laikā viņiem draud noslīkšana vai citi apdraudējumi. Pēc ierašanās viņi bieži saskaras ar sarežģītiem dzīves apstākļiem un ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un nodarbinātībai. Cits jautājums ir arī migrantu integrācija Maltas sabiedrībā. Lai gan Malta ir pielikusi pūles, lai nodrošinātu valodu nodarbības un citu atbalstu, lai palīdzētu migrantiem integrēties, joprojām pastāv būtiski šķēršļi sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, tostarp diskriminācija, valodas barjeras un ierobežotas darba iespējas. Tādējādi, migrācijas jautājums ir kļuvis arī politiski šķeļošs, dažiem Maltas pilsoņiem paužot bažas par migrācijas ietekmi uz valsts resursiem un kultūru. Vienlaikus izskan arī balsis, kas aicina ievērot līdzjūtīgāku un humānāku pieeju migrācijai un Maltai pildīt starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības aizsargāt un atbalstīt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tas ir radījis spriedzi starp dažādām valsts kopienām un apgrūtināja vienprātības atrašanu par to, kā risināt migrācijas radītās problēmas. Migrācijas jautājumu Maltā ietekmē arī plašākas globālas tendences, piemēram, klimata pārmaiņas, kuru dēļ pieaug cilvēku pārvietošanās visā pasaulē, kā arī notiekošie konflikti Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā ir pārvietoti miljoniem cilvēku. Turklāt situācija kaimiņos Lībijā, kas ir nozīmīgs tranzīta punkts migrantiem, kas ceļo uz Maltu un Eiropu, arī veicinājusi migrantu pieplūdumu Maltā. Politiskā nestabilitāte, vardarbība un cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā ir apgrūtinājuši migrantiem iespēju palikt valstī vai doties uz citiem galamērķiem. Šo situāciju savas vizītes laikā Latvijā skaidroja arī Maltas prezidents Džordžs Vella.

Kultūras Rondo
Arī 15 minūtēs var izstāstīt stāstu - Kristīnes Brīniņas izrāde "Vai esam tikušies agrāk?"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 14, 2023 14:50


Var arī 15 minūtēs lielu stāstu izstāstīt – tā pēc mazās ceļojošās izrādes „Vai esam tikušies agrāk?” noskatīšanās secina skatītāji. Horeogrāfe Kristīne Brīniņa radījusi laikmetīgās skatuves mākslas darbu, apvienojot kustību, objektu un dramatiskā teātra elementus, un vēsta par nejaušu satikšanos, atmiņām un vēlmju meklēšanu. Izrāde piemērota ikvienam skatītājam jebkurā vietā. Laima Slava izrādi skatījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē kopā ar lieliem un maziem skatītājiem. Ceļinieces uzdotais jautājums iesaista skatītāju no pirmajām sastapšanās minūtēm, un atmiņu ceļojums var sākties. Mazā ceļojošā izrāde vēsta par nejaušu satikšanos, atmiņām un vēlmju meklēšanu. Izrādes gaitā iepazīstam ceļinieces bērnišķo dubultnieci un vērojam krēslā ieslēptos pārsteigumus. Ceļojums nav garš, un jau pēc kādām 20 minūtēm uzklausu skatītājus, Krišjāņa, Hermīnes, Valtera un Annas iespaidus. Izrādes autore ir horeogrāfe Kristīne Brīniņa, kas pirmo reizi mazo ceļojošo izrādi „Vai esam tikušies agrāk?” skatītājiem rādījusi gada sākumā Liepājā. Kad skaidroju, kāds impulss radījis ceļojošo izrādi, uzzinu par pandēmijas sākumā redzēto beļģu mākslinieka Bendžamina Verdonka (Benjamin Verdonk) darbu. Izrāde ir bez vecuma ierobežojuma – tā piemērota ikvienam skatītājam jebkurā vietā, to arī pierāda līdzšinējā sastapšanās ar skatītājiem bērnudārzā, skolā, pansionātā, krīzes centrā vai sabiedriskā vietā. „Vai esam tikušies agrāk?” ir laikmetīgās skatuves mākslas izrāde – tā nav tikai deja vai teātris, nav tikai objektu teātris. Mazie elementi kopā veido vēstījumu, un, kā apliecina Kristīne Brīniņa, skatītāji labprāt pēc izrādes pārrunā, dalās ar to, par ko viņi domā. Papildus izrādes noteiktajām norises vietām, izrāde „Vai esam tikušies agrāk?” ceļos pa pilsētām un laukiem, satiekot savus nejaušos skatītājus.

Diplomātiskās pusdienas
Čada: "Āfrikas mirusī sirds" ar sarežģītu politisko un militāro vēsturi

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Mar 14, 2023 15:37


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz 16 miljonu iedzīvotāju lielu valsti Centrālajā Āfrikā - uz uz Čadas Republiku. Čada tiek arī saukta par "Āfrikas mirušo sirdi", izskaidrojums tam ir valsts skarbais klimats un apstākļi. Pēdējo 60 gadu laikā Čadas ezera lielums ir samazinājies par vairāk nekā 90%. Tas notiek klimata pārmaiņu, iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ. Runājot par Čadu, gribētos uzsvērt šīs valsts varenās impērijas saknes. No 9. gadsimta līdz kolonizācijai valsts ir bijusi mājvieta vairākām Āfrikas impērijām. Piemēram, dažas Čadas daļas veidoja Kanembornu impēriju, Vadai sultanātu un Bagirmi sultanātu. No 9. līdz 16. gadsimtam Kanemborni kļuva par dominējošo spēku reģionā kā Sahāras karavānu maršrutu krustpunkts. Tas arī bija laiks, kad valstī paradījās islāms un pamazām pārņēma reģionu, īpaši 16. un 17. gadsimtā, kad dominēja Vadai un Bagirmi sultanāti. Jāmin gan, ka mūsdienās valstī vēl aizvien dominē islāms, apmēram 52% iedzīvotāju praktizē islāmu, bet aptuveni 44% praktizē kristietību. Čadai ir gara un sarežģīta politiskās šķelšanās un militāro iebrukumu vēsture. Čadā politiskā vara vēsturiski ir koncentrēta nelielas elites rokās, bieži vien no valsts ziemeļiem. Tas ir izraisījis aizvainojumu dienvidu iedzīvotāju vidū, kuri jūtas atstumti no politisko lēmumu pieņemšanas. Reaģējot uz to, gadu gaitā ir izveidojušās vairākas nemiernieku grupas, kas cīnās par lielāku savu kopienu pārstāvību un autonomiju. Viens no nozīmīgākajiem konfliktiem Čadas nesenajā vēsturē bija pilsoņu karš, kas notika no 2005. līdz 2010. gadam. Šajā konfliktā sastapās prezidenta Idrisa Debija vadītā valdība ar vairākām nemiernieku grupām, tostarp Demokrātijas un attīstības spēku savienību un Nacionālā glābšanas fronti. Karu raksturoja intensīvas cīņas un plaši cilvēktiesību pārkāpumi. Papildus pilsoņu karam Čadu ir skaruši arī vairāki militāri iebrukumi. 1978. gadā Lībija iebruka Čadā, mēģinot anektēt Aouzou joslu, ar minerālvielām bagātu reģionu valsts ziemeļos. Konflikts ilga vairākus gadus, un to raksturoja smagas cīņas, abas puses apsūdzot kara noziegumos. Čada galu galā uzvarēja karā, un Aouzou josla tika atgriezta Čadas kontrolē 1994. gadā. Vēl viena nozīmīga militāra iejaukšanās Čadas vēsturē bija Francijas vadītā operācija „Serval” 2013. gadā. Šī operācija tika uzsākta, reaģējot uz nemiernieku virzību galvaspilsētā Ndžamenā, un tās mērķis bija aizsargāt Francijas pilsoņus un intereses reģionā. Operācija bija veiksmīga, nomierinot nemiernieku spēkus, taču daudzi to kritizēja par tās nekoloniālo pieskaņu. Vēsturiski Čada kopš 1920. gada ir bijusi Francijas kolonija un tikai 1960. gadā valsts ieguva neatkarību. Čada ir bijusi iesaistīta arī militārās intervencēs kaimiņvalstīs. Piemēram, Čadas karaspēks ir karojis kopā ar Francijas spēkiem Mali, kur viņi ir bijuši iesaistīti cīņā pret islāma ekstrēmistu grupējumiem. Čadai ir bijusi arī nozīmīga loma reģionālajos miera uzturēšanas centienos, jo Čadas karaspēks ir izvietots vairākās konflikta zonās visā Āfrikā. Kopumā Čadas vēsturi raksturo politiskā šķelšanās un konflikti, nemiernieku grupām cīnoties par lielāku pārstāvniecību un autonomiju, un ārējām varām iejaucoties, lai aizsargātu savas intereses reģionā. Tomēr Čada ir arī izrādījusi gatavību iesaistīties miera uzturēšanas pasākumos un reģionālās drošības iniciatīvās, uzsverot valsts kā stabilizējoša spēka potenciālu Centrālāfrikā. Mūsdienu Čadas politiku raksturo spēcīga prezidentūra un dominējoša valdošās partija vienpersoniska līderība. Pašreizējais Čadas prezidents ir Mahamats Idriss Debijs pārņēma varu 2021. gada aprīlī pēc sava tēva Idrisa Debija nāves, kurš bija pie varas vairāk nekā trīs gadu desmitus. Idriss Debijs savā valdīšanā saglabāja stingru varas satvērienu, opozīcijai draudot ar vajāšanām, iebiedēšanu un ierobežotām politiskajām brīvībām. Pašreizējā valdība ir turpinājusi šo tendenci, ierobežojot opozīcijas pārstāvniecību parlamentā un ierobežojot pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļus. Tomēr valsts iekšienē situāciju nevar saukt par pilnīgi stabilu, ņemot vērā, ka gan Čada, gan apkārt esošais reģions ir pakļauts dažādu radikālo grupējumu cīņām. Pagājušajā gadā valstī tika noslēgta miera vienošanās ar lielāko daļu no nemiernieku grupām, taču aktīvākie grupējumi šajā samierināšanās procesā neiesaistījās. Kā norāda Norvēģijas Starptautisko attiecību institūta Āfrikas Drošības un Āfrikas raga reģiona pētnieks Endrjū Jo Čī (Andrew Yaw Tchie), nepārliecinošā stabilitāte pašā Čadā var atstāt tālejošas sekas arī plašākā reģionā.  

Basketstudija 2+1
Gundars Vētra: “Valstsvienības pašreizējā modelī nevienai spēlētājai papildus motivācija nav vajadzīga”

Basketstudija 2+1

Play Episode Listen Later Mar 10, 2023 57:37


Dienu pēc 2023. gada Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīra grupu izlozes “Basketstudijas 2+1” pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels viesos aicināja Latvijas sieviešu valstsvienības galveno treneri Gundaru Vētru. Runājām par - izlozes raisītajām emocijām; - Latvijas komandas pretinieču Spānijas, Grieķijas un Melnkalnes izlašu potenciālajām iespējām; - iepriekšējo pieredzi attiecībās ar Melnkalnes izlases galveno treneri Jeļenu Škeroviču; - turnīra optimālo scenāriju un iespējamām pretiniecēm blakus grupā; - sagatavošanās plāna veidošanu un galvenajiem izaicinājumiem; - komandas kodolu un potenciālo papildinājumu; - Kitijas Laksas līgumu ar WNBA klubu un iespējām iekļauties valstsvienības darbā; - kolektīvajiem mērķiem un individuālo motivāciju; - Gundara Vētras un citu “VEF'1991” basketbolistu atveidojumu Igaunijas spēlfilmā “Kalev”; - filmas atdzīvinātajām atmiņām un atgādinājumu par sportā gūto panākumu milzīgo ietekmi uz sabiedrības dzīvi 57 minūtes par Latvijas sieviešu valstsvienības vasaras plāniem un PSRS augstākās līgas pēdējās sezonas galvenajiem varoņiem.

Diplomātiskās pusdienas
Dominikāna: valsts vēsturei var izsekot no Kolumba ierašanās laikiem

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Mar 7, 2023 15:00


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salas austrumu pusē un kuru var redzēt arī dažādās filmās, piemēram, „Krusttēvs II”, „Jūras laikmeta parks” un „Karību jūras pirāti”. Dodamies uz Dominikānu jeb Dominikānas Republiku. Dominikānai ir tiešām bagāta vēsture, tai var izsekot līdz Kristofora Kolumba ierašanās brīdim viņa pirmajā ceļojumā 1492. gadā. Kolumbs salu gan tad nosauca par "La Española", kas tikai vēlāk kļuva par Dominikānas Republiku. Starp citu valsts galvaspilsēta Santodomingo tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām pilsētām Amerikā. Te gan jāmin, ka mēs īpaši runājam par reģionu, kas ietver Ziemeļameriku, Centrālameriku un Dienvidameriku. Dominikānas Republika, kas atrodas Karību jūras reģionā, ir daļa no šī lielākā reģiona, tāpēc tās vēsturiskie sasniegumi ir saistīti ar Amerikas vēsturi kopumā. Galvaspilsētā atrodas ne tikai pirmā katoļu katedrāle, kas tika uzcelta no 1514. līdz 1540. gadam un kurā arī atrodas Kristofera Kolumba kapavieta. Bet arī pirmā slimnīca, ko dibināja salas gubernators Nikolass de Ovando 1503. gadā. Slimnīca savulaik sniedza medicīnisko aprūpi slimajiem un ievainotajiem, tostarp pamatiedzīvotājiem, vergiem, un arī spāņu kolonistiem. Galvaspilsēta ir arī mājvieta pirmajai universitātei, kuru 1538. gadā dibināja Spānijas kronis. Universitātei ir bijusi nozīmīga loma valsts vēsturē, nodrošinot izglītību valsts politiskajiem un intelektuālajiem līderiem. Dominikānas Republika ir reprezentatīva demokrātiska republika ar daudzpartiju sistēmu. Valsts politiskā sistēma ir balstīta uz 2015. gada konstitūciju, starp citu, prezidentu, kas ir gan valsts, gan valdības vadītājs, var ievēlēt tikai uz četriem gadiem bez iespējas pārvēlēt. Valsts konstitūcija tika atjaunināta 2015. gadā, lai aizstātu iepriekšējo konstitūciju, kas bija spēkā kopš 2010. gada. Tas tika darīts, pirmkārt, jo Dominikānas Republikā ir salīdzinoši jauna demokrātija, un tās pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1962. gadā. Un kopš tā laika valsts ir piedzīvojusi autoritāras varas, apvērsumu un politiskās nestabilitātes periodus, kas ir izraisījuši biežas tās konstitūcijas izmaiņas. Tā, valsts vēsturē ir bijušas 39 dažādas konstitūcijas, kas atspoguļo valsts vētraino politisko pagātni. Otrkārt, 2015. gada konstitūcija bija atbilde uz aicinājumiem reformēt un modernizēt valsts politisko sistēmu. Iepriekšējā konstitūcija tika kritizēta par nepietiekamu personu tiesību un brīvību aizsardzību, kā arī nespēju nodrošināt stabilu izpildvaras varas kontroles un līdzsvara sistēmu. Dominikānas Republikā ir daudzpartiju sistēma, kas nozīmē, ka vairākas partijas sacenšas par pārstāvniecību valdībā. Galvenās politiskās partijas ir Dominikānas Atbrīvošanas partija (PLD), Modernā revolucionārā partija (PRM), Sociālo kristīgo reformistu partija (PRSC) un Dominikānas Revolucionārā partija (PRD). Viena no ievērojamākajām valsts problēmām – politiskajām partijām ir būtiska ietekme uz valsts mediju īpašumtiesībām. Daudzām valsts politiskajām partijām pieder vai ir ciešas saites ar plašsaziņas līdzekļiem, tostarp televīzijas tīkliem, laikrakstiem un radiostacijām. Papildus politiskajām partijām medijus kontrolē arī biznesa kompānijas, kur kompānijas īpašnieki parasti ir arī politiskās figūras. Tā, saskaņā ar Latīņamerikas un Karību jūras reģiona pētījumu centra ziņojumu tikai četras mediju grupas kontrolē aptuveni 70% valsts televīzijas kanālu un 80% radio staciju. Diemžēl līdzās politiskajām partijām un biznesa interesēm bažas rada arī narkotiku tirgotāju un citu noziedzīgu organizāciju ietekme uz medijiem Dominikānas Republikā. Žurnālisti, kas izmeklē šos jautājumus un ziņo par tiem, ir tikuši apdraudēti, iebiedēti un pat nogalināti. Valsts pieliek arī pūles, lai veicinātu lielāku caurskatāmību un atbildību mediju nozarē. 2018. gadā Dominikānas Republika pieņēma jaunu likumu par piekļuvi publiskai informācijai, kura mērķis ir palielināt valsts un citu valsts iestāžu pārredzamību un atbildību. Taču likuma īstenošana norit lēni, un pastāv bažas par resursu un politiskās gribas trūkumu, lai to efektīvi īstenotu. Par to, kā darbojas politiskās sistēmas, kuras partijām pieder savi mediji, jautājām Kārlim Streipam. Vēl viens būtisks Dominikānas Republikas politiskās sistēmas aspekts ir fakts, ka bruņoto spēku un Valsts policijas darbiniekiem nav atļauts balsot vēlēšanās. Šis aizliegums ir spēkā vairākus gadu desmitus un ir ierakstīts valsts konstitūcijā. Aizlieguma pamatojums ir nodrošināt, lai militāristi un policija paliktu apolitiski un tos neietekmētu politiskās piederības vai intereses.

I'mperfekt piektdiena
”Komunikācijas tendences 2023” | I'mperfekt piektdiena (129. sērija) | 17.02.23

I'mperfekt piektdiena

Play Episode Listen Later Feb 21, 2023 93:09


Šoreiz pie Lauras ciemos komunikācijas nozares speciālists Elviss Zants – pieredzējis gan kā radošais direktors, gan stratēģis, kurš šobrīd fokusējas uz sabiedriskajām attiecībām, un konsultē starptautiskās aģentūras Golin Rīgas biroja komandu. Papildus darbam komunikācijā – arī mūziķis, diskžokejs un kurators. Parunājām par sabiedriskajām attiecībām, sociālajiem medijiem, Gen Z, protestkultūru, vīterošanu, "popkultūras" norietu un “parastajiem cilvēkiem” kā jaunajiem "influenceriem".

Diplomātiskās pusdienas
Sjerraleone: izsalkusi pilsoņu kara nomocīta valsts Rietumāfrikā

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jan 24, 2023 15:46


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfriku un runājam detalizēti par Sjerraleoni. Diemžēl valsts ir slavena ar saviem nedemokrātiskajiem procesiem, pilsoņu karu un asins dimantiem. Starp citu, par  Sjerraleones Republikas pilsoņu kariem un asins dimantiem ir arī uzņemta politiskā trillera filma ar Leonardo Di Kaprio, tās nosaukums ir “Blood Diamond” (Asiņainais dimants). Filmā tiek attēloti Sjerraleones pilsoņu kara notikumi, kā arī vēsturiskais process, kas noveda pie Kimberlijas procesa izveidošanās. Būtu jāsāk ar to, ka 8 miljardus lielā valsts ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm pasaulē saskaņā ar ANO tautas attīstības indeksu. Bet tās nosaukumā minēts spēcīgs un varens dzīvnieks. Uzskata, ka valsts ir ieguvusi savu nosaukumu no portugāļu pētnieka Pedro de Sintras, kurš valsti nosauca par “Serra Leoa” (Lauvas kalniem), pateicoties iespaidīgajiem kalniem, ko viņš redzēja, kuģojot gar Rietumāfrikas krastu 1462. gadā. Vienlaicīgi Sjerraleone ir arī viena no pasaules izsalkušākajām valstīm, uzskata, ka cilvēki šajā valstī nopietni cieš badu. Diezgan ironiski, bet tieši šeit tika uzņemta 1987. gada "Bounty" šokolādes reklāma “Paradīzes garša”, kur attēlotas skaistās pludmales un pārpilnība. Stāstot par Sjerraleoni, gribētos sākt ar valsts vēstures pagrieziena punktu, kurš kļuva par sākumu visām problēmām. Precīzāk, sākumu valsts pilsoņu karam, deportācijām, asins izliešanai, autoritārismam un arī verdzībai. 1961. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga no Apvienotās Karalistes, tika rīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Līdz ar 1967. gadu un Sjerraleones otro premjerministru Siaka Stevenu valsts  atgriezās pie autoritārām tendencēm un viss mainījās. Valstī tika aizliegtas lielākā daļa no politiskajām partijām un autoritārisms valdīja līdz pat 1991. gadam, kad sākas pilsoņu karš. Papildus slogu atstāja arī valsts politika, kuru arvien vairāk raksturoja korupcija, slikta vadība un vēlēšanu vardarbība, kas noveda pie vājas pilsoniskās sabiedrības, izglītības sistēmas sabrukuma. Līdz 1991. gadam izauga vesela neapmierināto jauniešu paaudze, kas tika piesaistīta Revolucionārai apvienotai frontei (RUF). Sjerraleones pilsoņu karš ilga 11 gadus un izraisīja desmitiem tūkstošu nāves gadījumu un vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju) tika pārvietoti. Karš beidzās tikai 2002. gadā un tā laikā Sjerraleones iedzīvotāji piedzīvoja daudzas zvērības – slepkavības, izvarošanu, sakropļošanu un bērnu karavīru vervēšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija RUF darbības attiecībā uz demokrātijas procesa apturēšanu 1999. gadā: lai nepieļautu prezidenta velēšanas un sabiedrības balsošanu, RUF organizēja reidus uz Frītaunas iedzīvotājiem, kur noķertajiem cilvēkiem tika nocirstas rokas, citreiz pirksti vai deguns. Tādā veidā iebiedējot un arī fiziski neļaujot balsot. Tas noveda pie tā, ka 1999. gada janvārī pasaules līderi diplomātiski iejaucās, lai veicinātu sarunas starp RUF un valdību. Rezultātā tika parakstīts Lomes miera līgums. Kas piešķīra RUF komandierim Fodajam Sankoham Sjerraleones dimanta raktuvju viceprezidenta amatu un kontroli apmaiņā pret kauju pārtraukšanu un ANO miera uzturēšanas spēku izvietošanu atbruņošanās procesa uzraudzībai. Lai gan pēc pasaules bankas datiem valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 448 eiro, Sjerraleones zeme ir piepildīta ar dimantiem, minerāliem un eļļu. Saskaņā ar Pasaules dimantu padomes datiem, konfliktu vai “asins” dimanti tiek nelikumīgi tirgoti, lai finansētu konfliktus kara plosītajos apgabalos, īpaši Centrālajā un Rietumāfrikā. Tiek lēsts, ka pilsoņu kara kulminācijā Sjerraleonē konfliktu dimanti veidoja aptuveni četrus procentus no pasaules dimantu produkcijas. Neatkarīgi no nevainīgajiem cilvēkiem, kas ir iekļuvuši konfliktos, kurus veicina tirdzniecība, tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu tādās valstīs kā Sjerraleone tiek izmantoti kā vergi dimantu ieguvei. Situāciju šajā valstī komentē Sandijs Semjonovs, kurš pirms dažiem gadiem uzņēma filmu par latviešiem, kas esot devušies uz dimanta raktuvēm Sjerraleonē.

Diplomātiskās pusdienas
Dienvidsudāna: jaunākā valsts pasaulē ar vētrainu vēsturi

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jan 10, 2023 14:57


Dodamies uz Austrumāfriku. Šoreiz raidījumā stāsts par valsti, kas ir ne tikai jaunākā valsts pasaulē, bet arī atrodas Āfrikas sirdī. Tā ir Dienvidsudānas Republika. Šī aptuveni 12 miljoni cilvēku lielā valsts ir zināma ar to, ka tai ir viens no zemākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem pasaulē – tikai 59,16 gadi. Vienlaikus šajā valstī ir arī viens no jaunākajiem sabiedrības vecuma rādītājiem pasaulē. Saskaņā ar CIA World Factbook datiem Dienvidsudānas iedzīvotāju vidējais vecums ir 19 gadi. Salīdzinājumam, Monako, pasaulē vecākās valsts, iedzīvotāju vidējais vecums ir 55 gadi. Dienvidsudānā vairāk nekā 62 procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem. Šķiet, Dienvidsudāna ir diezgan mazpazīstama valsts: tajā dzīvo vairāk nekā 200 dažādu etnisko grupu ar ļoti bagātīgu kultūras mantojumu. Daudz etnisko grupu nozīmē arī lielu skaitu valodu, to valstī esot vairāki simti. Dienvidsudāna ir viena no valodu ziņā daudzveidīgākajām Āfrikas valstīm. Pirms neatkarības iegūšanas no Sudānas, valsts oficiālās valodas bija angļu un arābu valoda. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas par oficiālo valodu tiek atzīta tikai angļu valoda. Par atzītām ir uzskatāmas arī dinku, nuer, murle, luo un aptuveni vēl 67 citas valodas. Tomēr ne jau dabas skaistuma un kultūras bagātību, bet gan vētrainās vēstures un ieilgušā pilsoņu kara dēļ Dienvidsudāna ir pazīstama arī citur pasaulē. Dienvidsudāna ir jaunākā starptautiski atzītā valsts pasaulē, jo tā atdalījās no Sudānas 2011. gadā. Kopš neatkarības iegūšanas Dienvidsudāna ir saskārusies ar daudzām problēmām, tostarp politisko nestabilitāti, pilsoņu karu un ekonomiskām grūtībām. Dienvidsudāna noteikti ir pazīstama ar ilgāko pilsoņu karu Āfrikas vēsturē – Darfūras konfliktu. Konflikts ir pazīstams arī kā „Land Cruiser” karš, jo nemiernieki pārvietojoties, ļoti aktīvi izmantoja šos „Toyota” bezceļu braucamrīkus. Šis karš ilga no 2003. gada un līdz 2020. gadam. Tajā gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku un vairāki miljoni cilvēku kļuva par bēgļiem. Viens no galvenajiem konflikta cēloņiem, protams, bija konkurence par resursiem, tostarp zemi un ūdeni. Āfrikas kontinentā šis faktors ir ļoti nozīmīgs. Sava loma konfliktā ir bijusi arī etniskajai spriedzei, jo Sudānas valdība, kurā pārsvarā ir arābi, tiek apsūdzēta Āfrikas iedzīvotāju diskriminēšanā un arābu kaujinieku atbalstīšanā to uzbrukumos Āfrikas kopienām. Papildus konfliktu veicinājusi arī politiskā spriedze. Sudānas valdība ir apsūdzēta politiskās opozīcijas apspiešanā un cilvēktiesību pārkāpšanā, kas arī izraisīja plašu iedzīvotāju neapmierinātību. Daudzi cilvēki Dārfūrā jūtas atstumti un diskriminēti un ir ķērušies pie ieročiem, lai cīnītos par savām tiesībām, vēl vairāk pastiprinot konfliktu un izraisot ciešanas iedzīvotājiem. Darfūras karš pirms dažiem gadiem pamatīgi dominēja pasaules mediju telpā. Sistēmiski cilvēktiesību pārkāpumi, faktiskais genocīds, kā arī humānā krīze, ko šis konflikts nesa līdzi, bija satraucoši. Par to runāja arī tādi pazīstami aktieri un ANO labas gribas sūtņi kā Andželina Džolija un Džordžs Klūnijs. Bet tieši Apvienoto Nāciju Organizācija un dažādas starptautiskās organizācijas aktīvi strādāja, lai risinātu krīzi un sniegtu palīdzību kara skartajiem. Tieši ANO ir bijusi nozīmīga loma, atbalstot Dienvidsudānas pāreju uz neatkarību un risinot problēmas, ar kurām valsts ir saskārusies kopš neatkarības atgūšanas. ANO ir izvietojusi miera uzturēšanas misijas Dienvidsudānā, lai palīdzētu uzturēt stabilitāti un aizsargātu civiliedzīvotājus. ANO ir sniegusi arī humāno palīdzību tiem, kurus skārusi notiekošais konflikts, tostarp ar Pasaules pārtikas programmas un citu aģentūru starpniecību. Vēl pirms dažām nedēļām, uzrunājot ANO Drošības padomi, situāciju Dienvidsudānā raksturoja ANO īpašais pārstāvis Dienvidsudānā Nikolass Heisoms. Papildus politiskajām un drošības problēmām Dienvidsudāna ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pasaules bankas datiem ir tikai viens tūkstotis septiņi simti eiro. Kas ir 19 reizes mazāks nekā Latvijas.

Diplomātiskās pusdienas
Singapūra: košļājamās gumijas tirdzniecība valstī uzskatāma par nelikumīgu

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jan 3, 2023 15:38


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Tā ir Singapūra jeb Singapūras Republika. Singapūra ir pilsētvalsts, kurā gandrīz visi iedzīvotāji dzīvo vienā pilsētā. Tā ir arī salu valsts. Neskatoties uz tās mikroskopisko izmēru, par valsti ir dzirdējuši droši vien lielākais vairums, jo tā ir globāls finanšu centrs un nozīmīgs transporta mezgls. Tā ir arī viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Singapūra ir pazīstama ar savu efektīvo valdību, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē. Un interesants fakts par Singapūru ir tas, ka tajā ir viens no lielākajiem ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju procentiem pasaulē, un aptuveni 43% tās iedzīvotāju ir ārvalstīs dzimuši. Tas daļēji ir saistīts ar Singapūras ekonomiskajiem panākumiem, kas piesaista imigrantus no visas pasaules. Singapūrā ir arī ļoti zems noziedzības līmenis, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no drošākajām valstīm pasaulē. Bet tas vairāk saistīts ar visnotaļ stingrajiem likumiem valstī, kā arī efektīvu to ieviešanu no policijas un citu uzraugošo iestāžu puses. Par stingriem likumiem runājot - košļājamās gumijas tirdzniecība Singapūrā ir uzskatāma par nelikumīgu kopš 1992. gada. Tomēr kopš 2004. gada valstī pastāv izņēmums attiecībā uz ārstniecisko, zobārstniecības un nikotīna košļājamo gumiju, ko var iegādāties pie ārsta vai reģistrēta farmaceita. Stāstot par Singapūru, nevar nerunāt par valsts uzbūvi. Valsts ir parlamentāra republika ar Vestminsteras stila parlamentāro sistēmu, kas nozīmē, ka valdību veido partija vai partiju koalīcija, kurai ir lielākā daļa vietu parlamentā. Singapūras prezidentam, kuru ievēl tautas balsojumā, ir galvenokārt ceremoniāla loma, savukārt premjerministram ir izpildvara un viņš vada valdību. Valdošā partija Singapūrā ir Tautas rīcības partija (PAP), kurai ir vara kopš neatkarības atgūšanas 1965. gadā. PAP ir pārliecinošs vairākums parlamentā, un tā ir veiksmīgi īstenojusi ekonomikas un sociālo politiku, kas ir veicinājusi Singapūras straujo attīstību un labklājību. Tomēr neskatoties uz partijas popularitāti, PAP ir saskārusies arī ar kritiku par tās autoritāro pārvaldības stilu un caurskatāmības trūkumu. Singapūrā ir arī vairākas opozīcijas partijas, tostarp Strādnieku partija, Singapūras Demokrātiskā partija un Reformu partija, kuras ir mēģinājušas apstrīdēt PAP dominējošo stāvokli un piedāvāt alternatīvu politiku. Singapūras politiku raksturo līdzsvars starp ekonomisko attīstību un sociālo stabilitāti, kā arī apņemšanās ievērot demokrātiju un tiesiskumu. Vienlaicīgi valsts saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, tostarp konkurētspējas saglabāšanu strauji mainīgajā globālajā ekonomikā un nevienlīdzību sabiedrībā. Singapūra bieži tiek saukta par "Āzijas Šveici", pateicoties tās spēcīgajam finanšu sektoram, kurā ietilpst vairāk nekā 200 bankas un finanšu iestādes. Pakalpojumu sektors ir nozīmīgākais Singapūras IKP radītājs, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopējā IKP. Šajā sektorā ietilpst vairākas nozares, piemēram, finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums un biznesa pakalpojumi. Tomēr arī ražošanas nozare ir svarīga ekonomikas daļa, un Singapūra ir vērā ņemams elektronikas, farmācijas un citu augsto tehnoloģiju produktu ražotājs. Valsts ir arī nozīmīgs tūrisma galamērķis, kurā katru gadu apmeklē miljoniem apmeklētāju, kas palīdz veicināt ekonomiku. Viens no faktoriem, kas veicina Singapūras ekonomiskos panākumus, ir valsts augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks. Tas ir saistīts ar valsts spēcīgai veicināto izglītību un apmācību, kā rezultātā ir izveidots augsti kvalificēts un pielāgoties spējīgs darbaspēks. Starp citu, Singapūrā ir arī zems bezdarba līmenis, kas ir aptuveni 2,2%, kas ir viens no zemākajiem pasaulē. Papildus spēcīgajam pakalpojumu sektoram Singapūras transporta infrastruktūrai ir galvenā loma tās ekonomiskajā izaugsmē. Valstī ir četras lidostas, trīs jūras ostas un visaptverošs ceļu un dzelzceļu tīkls, kas padara to par galveno transporta mezglu Dienvidaustrumāzijā. Singapūra ir arī otrā noslogotākā konteineru osta pasaulē, kas katru gadu pārkrauj vairāk nekā 30 miljonus dzelzs konteineru ar kravām. Pateicoties spēcīgajai ekonomikai, proti, uzkrātajam kapitālam, kā arī izglītības līmenim, Singapūrā ir labi attīstīta veselības aprūpes sistēma un viens no augstākajiem dzīves ilgumiem pasaulē – 84,8 gadi. Kas veicinājis Singapūras ekonomisko veiksmes stāstu, skaidro eksperte Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Lāsma Līdaka, kas vairākus gadus vadīja Latvijas pārstāvniecību Singapūrā.

Diplomātiskās pusdienas
Mauritānija: verdzība, cilvēktiesību pārkāpumi un savāda skaistuma izpratne

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 22, 2022 15:53


Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju. Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos. Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis. Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni. Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva.  Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm. Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju. 2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība. Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem. Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm. 1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma. Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina. Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos. Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu. Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.

Diplomātiskās pusdienas
Slovēnija - valsts ar ļoti strauju izaugsmi, biškopības zeme

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 1, 2022 15:48


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar Slovēniju jeb Slovēnijas Republiku. Tā ir neliela valsts Centrāleiropā, kurā dzīvo nedaudz vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Slovēnija ir slavena ar savām skaistajām ainavām, ezeriem un arī 220 metrus garo Solkana tiltu, kas ir akmens arkas tilta dzelzceļš un tajā ir 4533 akmens bloki. Tas ir arī pasaulē garākais akmens arkas dzelzceļa tilts. Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka Slovēnijas valsts teritorijas forma atgādina vistu. Tā paši slovēņi bieži min. Un apskatoties valsts kontūrkarti, tiešām nevar nepamanīt līdzību. Vēl viens interesants fakts - Slovēnijā ir viena no lielākajām brūno lāču populācijām Eiropā. Ja pasaulē ir slavenas vaļu vērošanas ekskursijas, Slovēnija var doties vērot lāčus valsts mežos. Un ir tikai loģiski, ka tur, kur ir lāči, tur ir arī bites. Ne pa velti Slovēnija Eiropā ir pazīstama kā "biškopības sirds un dvēsele". Un Biškopība tiešām ir svarīga Slovēnijas kultūras un tradīciju sastāvdaļa. Faktiski viens no 200 cilvēkiem Slovēnijā ir biškopis. Slovēnija ir pazīstama kā valsts ar ļoti strauju izaugsmi un savu veiksmes stāstu. Uzsākot pārejas periodu, tā kļuva par visplaukstošāko valsti postsociālistiskajā telpā. Turklāt, tā ir spējusi šo pozīciju noturēt, arī neskatoties uz ekonomiskajām krīzēm. Mazās valsts vēsturē pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi virkne pirmreizēju notikumu: tā bija pirmā Dienvidaustrumeiropas valsts, kas pievienojās Eiropas Savienībai, pirmā no tā dēvētajām „jaunajām Eiropas Savienības valstīm”, kas pievienojās eirozonai, un pirmā no reģiona, kas no aizņēmēja statusa pārgāja uz donora statusu Pasaules Bankā. Tā arī pārspēj pārējo reģionu vai vismaz ir vienā no līderēm lielākajā daļā tautas attīstības indeksā. Slovēnijas spēcīgās starta pozīcijas, uzsākot pārejas procesus, bija primāri pateicoties dažādiem vēsturiskiem faktoriem. Liela daļa no tā, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju, gadsimtiem ilgi atradās Osmaņu impērijas pakļautībā, savukārt Slovēnija simtiem gadu pavadīja Hābsburgu pakļautībā, līdzīgi kā arī mūsdienu Austrija, Čehija un liela daļa Centrāleiropas. Papildus pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijā, tāpat kā pārējā Centrālajā, Dienvidaustrumu un Austrumeiropā, tika izveidota sociālistiskā valdība. Tomēr pēc Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito atdalīšanas no Maskavas, atstājot Dienvidslāviju kā vienu no vadošajām nesaistītajām valstīm aukstā kara laikā, federācija varēja brīvi īstenot savu ekonomikas politiku, nacionalizējot lielos uzņēmumus, vienlaikus atstājot mazākus uzņēmumus darboties neatkarīgi, un tā guva labumu arī no Rietumu aizdevumiem. Piemēram, Slovēnijā bija augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju starp visām reģiona valstīm laikā, kad tās sāka pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Iemesli daļēji bija saistīti ar bijušās Dienvidslāvijas specifiku kopumā un daļēji ar Slovēnijas specifiku Dienvidslāvijā. Lai sīkāk skaidrotu šos Slovēnijas noslēpumus un salīdzinoši veiksmīgu postkomunistisko attīstību, mēs lūdzām komentāru doktora Anže Burgeram, Ļubļanas Universitātes Starptautisko attiecību katedras asociētajam profesoram.   Mūsdienās Slovēnija ir pazīstama, kā valsts ar lielisku infrastruktūru, labi izglītotu darbaspēku un stratēģisku atrašanās vietu starp Balkāniem un Rietumeiropu, vēl aizvien Slovēnijai ir salīdzinoši viens no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Centrāleiropā. Tā ir visattīstītākā pārejas valsts ar senām ieguves rūpniecības tradīcijām, ķīmisko rūpniecību un attīstītām pakalpojumu darbībām. Tomēr, mūsdienās tādas nozares, kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība veido salīdzinoši zemus 2,5 procentus no IKP un nodarbina tikai 6 % iedzīvotāju. Pamatā Slovēnijas tirdzniecība ir orientēta uz citām ES valstīm, galvenokārt Vāciju un Itāliju. Tas ir rezultāts vairumtirdzniecības pārorientācijai uz Rietumiem un augošajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, saskaroties ar Dienvidslāvijas tirgu sabrukumu. Tādēļ Slovēnijas ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības.  Slovēnijā ir augsti izglītots darbaspēks, labi attīstīta infrastruktūra, un tā atrodas galvenajā transporta krustojumā.  Tādēļ, neskatoties uz to, ka ārvalstu tiešo investīciju līmenis ir viens no zemākajiem, pēdējos gados tas nepārtraukti pieaug. ES pievienošanās sarunu laikā Slovēnija uzstāja uz daudzām atkāpēm, atsakoties atvērt atsevišķas galvenās ekonomikas nozares pilnīgai konkurencei. Tā, piemēram, valsts ir vienīgā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas ir saglabājusi kontroli pār savu banku sektoru. Valsts ir saglabājusi arī svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sektoru, kas veidots sociālisma periodā. Slovēnijā joprojām ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē, un izglītība ir bezmaksas līdz pēcdiploma līmenim. Vienlaikus Slovēnija ir arī viena no tām Eiropas valstīm, kurās ir visizteiktākā iedzīvotāju novecošana, kas skaidrojama ar zemo dzimstību un pieaugošo dzīves ilgumu. Gandrīz visi Slovēnijas iedzīvotāji, kas vecāki par 64 gadiem, ir pensionāri, un starp dzimumiem nav būtisku atšķirību. Par spīti imigrācijai, darbspējīgā vecuma grupa samazinās. Par to, kāda ir Slovēnijas panākumu atslēga arī veselības jomā, detalizētāk stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Studiju inovāciju projektu koordinatore un Veselības vadības docētāja Ieva Bikava.

Diplomātiskās pusdienas
Apvienotie Arābu Emirāti: valsts ekonomika ir tās bagātības zīmols

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Oct 4, 2022 17:05


Dodamies uz kādu Arābijas pussalas valsti, kas atrodas pie Persijas līča, uz Apvienotiem Arābu Emirātiem. Tā ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, bet uzreiz jāsaka, ka Arābu Emirāti sastāv no septiņiem emirātiem. Un noteikti klausītāji zinās Dubaiju un  Abū Dabī, tomēr vēl pastāv Šārdža, Ras al-Khaima, Ajman, Ummelkaivaina un Fudžeira. Kā jau pieņemts, katrā no emirātiem ir atšķirīga kultūra un tradīcijas. Pasaulei Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir zināmi ar daudzām lietām, vai tā ir EXPO izstāde, vai arī Dubaijas lielākais iepirkšanās mols, tāpat AAE atroda,s saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, pasaulē augstākā ēka - Burj Khalifa. Debesskrāpis ir 828 metrus augsts un atrodas tā Dubaijā. Dubaijā, starp citu, atrodas arī pasaulē pirmā ar 3D drukātā komerciālā ēka. Birojā, kas izveidots tikai ar vienu 3D printeri, drukāšana prasīja 17 dienas un montāža prasīja vēl papildus trīs mēnešus. Un ne tikai tas, Arābu Emirātos atrodas arī vienīga pasaulē septiņu zvaigžņu viesnīca Burj Al Arab (tā bura, ko bildēs tik daudz esam redzējuši), vidējās izmaksas par nakti šajā viesnīcā ir aptuveni 22 tūkstoši eiro. Viesnīcā ir 60 stāvi un tā ir 321 metrus augsta. Tā bija pasaulē augstākā viesnīca, kad tā tika atvērta 1999. gadā. Vēl viena netradicionālā iezīme ir mākslīgās salas. Slavenākā no tām ir Palm Džumeira, mākslīgs palmas formas arhipelāgs, kurā atrodas luksusa viesnīcas, pludmales un dzīvo aptuveni 80  tūkstoši cilvēku. Citi mākslīgo salu projekti ietver Yas salu Abū Dabī, kur atrodas Pirmās formulas sacīkšu trase. Runājot par Arābu Emirātiem, vajadzētu runāt arī par valsts ekonomiku, kas ir ne tikai tās neatņemama sastāvdaļa, bet arī AAE bagātības zīmols, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi šajā valstī. Starp citu Arābu Emirāti ir otrā bagātākā valsts Tuvajos Austrumos aiz Kataras un astotā bagātākā valsts pasaulē, ja to mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pamatojoties uz pirktspējas paritāti. Arābu Emirātu ekonomikā dominē nafta. Abū Dabī, bagātākajā no emirātiem, ir viena no lielākajām pārbaudīto naftas rezervju koncentrācijām pasaulē. Bet pirms naftas atklāšanas 20. gadsimta vidū AAE ekonomika galvenokārt balstījās uz zvejniecību un pērļu rūpniecību. Kad 60. gados sākās naftas eksports, valsts ekonomika strauji mainījās. Par pērļu rūpniecību var minēt interesantu faktu, ka pasaulē vecākā pērle tika atklāta tieši Arābu Emirātos – Maravas salā. Pērle ir datēta ar 5800 – 5600. gadu pirms kristus, kad cilvēki izmantoja pērles rotāšanai. Eksperti domā, ka pērles tika tirgotas ar seno Mezopotāmiju, lai iegūtu keramiku un citas preces. Kopumā Arābu Emirātiem ir atvērta ekonomika ar augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un ievērojamu gada tirdzniecības pārpalikumu. Jāsaka, ka emigranti veido aptuveni 85% no 5,3 miljoniem AAE darbaspēka. Veiksmīgie ekonomikas diversifikācijas centieni ir samazinājuši naftas un gāzes nozares IKP daļu līdz 30%. Tomēr kopējā Arābu Emirātu atkarība no naftas ir nozīmīgs ilgtermiņa izaicinājums, lai gan AAE ir viena no diversificētākajām ekonomikām Persijas līča sadarbības padomē. Zemās naftas cenas ir mudinājušas AAE samazināt izdevumus, tostarp dažās sociālajās programmās, taču AAE ir pietiekams aktīvu uzkrājums valsts investīciju fondos, lai segtu deficītu. Tūrisms ir viena no augošākajām nozarēm AAE, un tieši Dubaija ir piektais populārākais tūrisma galamērķis pasaulē. Vienlaicīgi, kā bieži dzirdēts, Apvienoto Arābu Emirāti nav tikai tūrisma, bet arī arvien biežāks kapitāla “bēgšanas” mērķis. Konkrēti Krievijas kapitāls, bieži kopā ar pašiem krieviem,  ir bēdzis šogad uz Emirātiem. Bet AAE iekšpolitika ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Kā minējām, Apvienotie Arābu Emirāti ir vēlēta monarhija, kas izveidota no septiņiem emirātiem. Katru no šiem emirātiem pārvalda emīrs, un kopā emīri veido Federālo Augstāko padomi. Federālās Augstākās padomes locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un viceprezidentu. Praksē gan Abū Dabī emīrs pilda prezidenta pienākumus, savukārt Dubaijas valdnieks ir viceprezidents un arī premjerministrs. Vēl AAE ir interesants pilsoņu un nepilsoņu sadalījums. Arābu Emirāti jau daudzus gadus ir uzņēmuši ārvalstu pilsoņus no jebkuras pasaules malas. Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi. 10 miljonu iedzīvotāju lielo valsti četrās piektdaļās veido imigranti, kuru izcelsme ir no vairāk nekā 200 valstīm. Piemēram, Indija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas. Savukārt pašu Arābu Emirātu pilsoņu īpatsvars ir tikai 11 procenti. Tik mazs skaits ir izskaidrojums ar lielajiem plusiem, ko sniedz pilsonība, un ar to, cik grūti to iegūt. Arābu Emirātu pilsonība sniedz vairākas ļoti ienesīgas priekšrocības. Papildus pasei, kas ir viena no spēcīgākajām mobilitātes jomā pasaulē, pašreizējie Arābu Emirātu pilsoņi gūst labumu no 0% nodokļa no personīgajiem un uzņēmumu ienākumiem, subsidētu degvielu un pasaules līmeņa izglītību un veselības aprūpi, nekustamā īpašuma stimulus un vēlamās likmes, pensiju un citus pensijas pabalstus no 49 gadu vecuma. Tāpat papildus 14 tūkstošu eiro lielu grantu kāzu rīkošanai un daudzas citas priekšrocības. Lai gan arī citu valstu pilsoņi bauda daudzas Arābu Emirātu rezidences priekšrocības, piemēram, augstu dzīves kvalitāti, drošu un stabilu vidi un relatīvi nelielus nodokļus, līdz šim pilsonība ar tajā iekļautajiem plusiem daudzu paaudžu garumā tiem nebija pieejama. Nesen gan Arābu Emirāti paziņoja par plašām izmaiņām pilsonības un imigrācijas sistēmā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem talantīgi ārzemnieki dažādās jomās var kļūt par valsts pilsoņiem.

Diplomātiskās pusdienas
Monako: otra mazāka valsts pasaulē, bet arī viena no bagātākajām

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Sep 6, 2022 18:50


Dodamies uz otro mazāko valsti pasaulē aiz Vatikāna, bet tajā pašā laikā uz vienu no bagātākajām valstīm - Monako jeb oficiāli Monako Firstisti. Monako tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, un, neskatoties uz to, ka tā ir visai maza, tā ir spējusi radīt sev reputāciju un kļūt ne tikai par vienu no ikoniskākajām Francijas Rivjēras pilsētām, bet arī par atzītu valsti visā pasaulē. Daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno kazino – Montekarlo, vai arī rīkoto Monako Grand Prix, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko valsts rīko katru gadu. Bet Džeimsa Bonda fani uzreiz šo valsti atpazīs, ka nekā veselas trīs viņa filmas ir uzņemtas Montekarlo kazino. Kas ir interesanti, Monako ir ne tikai otra mazākā valsts pasaulē, tā ir tikai divus kvadrātkilometrus liela, bet tā ir arī viena no visblīvāk apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Valstī ir 39 tūkstoši iedzīvotāju. Piemēram, salīdzinot ar Latviju, Monako iedzīvotāji ir saspiesti teritorijā, kas pielīdzināmi Skanstes vai Vecāķu izmēram. Un šis skaitlis patiesībā ir vēl lielāks, jo valsts iedzīvotāju skaits palielinās vairāk nekā divas reizes, jo katru dienu no Francijas un Itālijas ierodas vairāk nekā 50 tūkstošu strādnieku. Kā valsts nodrošina savu augsto ekonomiku, kāda ir kazino loma un kā Monako risina pārapdzīvotību mazās teritorijas dēļ? Runājot par Monako, vajadzētu sākt ar tās ekonomiku, kas ir ne tikai valsts neatņemama sastāvdaļa, bet arī Monako vizītkarte, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi paradīzes valstī. Tomēr paradīzes valsts tā nebija vienmēr. Vēl 19. gadsimta sākumā Monako valsti veidoja aptuveni viens tūkstotis zemnieku. Tad Monako bija lieli nodokļi, un, saskaroties ar iespējamu sacelšanos vai bankrotu, valstij bija nepieciešams ātrs risinājums.  Par atbildi kļuva kazino. Tā laika valsts vadītāji Čārlzs III un viņa māte princese Karolīna pārliecināja kazino magnātu, franču uzņēmēju Fransuā Blānu pārcelt savu slaveno „Bad Homburg kazino” uz Monako. Tādējādi, Monako ekonomika ievērojami pieauga. Papildus tam, 19. gadsimta beigās tika atvērts dzelzceļa savienojums ar Franciju, kas atviegloja tūristu apmeklējumu. Ilgus gadus Monako ekonomika bija gandrīz tikai atkarīga no viena ienākuma avota – kazino. Un tikai ar Monako Princi Rainieru III valsts ekonomika sāka mainīties. Viņš diversificēja savus ieņēmumus, lai padarītu valsti mazāk atkarīgu no kazino. Tagad kazino veido tikai piecus procentus no Monako kopējiem ieņēmumiem. Vairāk par to, kā Monako kļuva par kazino lielvalsti un kā kazino mūsdienās ietekmē Monako ekonomiku, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes “Starptautiskais bizness un ilgtspējīga ekonomika” studiju programmas direktors un katedras vadītājs Romāns Putāns.

Pa ceļam ar Klasiku
Klāt festivāls "Porta"! Saruna ar radošās komandas pārstāvi Lauru Leontjevu

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Aug 18, 2022 18:54


Sestdien, 20. augustā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā būs jūtama pasaules elpa, jo Juglas ezera krastā pulcēsies Pasaules mūzikas festivāla "Porta" dalībnieki - sešas mūzikas grupas no septiņām dažādām valstīm. Papildus mūzikas dažādībai festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīt un nobaudīt itāļu, franču, izraēļu, somu, ungāru nacionālās virtuves tradicionālās garšas. Par šīgada programmu, viesiem, mūzikas daudzveidību "Klasikā" stāsta festivāla radošās komandas pārstāve, diriģente un dziedātāja Laura Leontjeva. Laura, tavs koris „Anima” arī festivālā "Porta" ir piedalījies, un nu esi ķērusies arī pie organizatoriskajām lietām. Pilnīgi trāpīts. Mēs satikāmies 2018. gadā, kad mūs uzrunāja festivāla direktore Ilze Apsiņa, aicinot piedalīties un sadarboties ar dziedātāju Semu Lī. Mani ļoti aizrāva veids, kā „Porta” jau gadiem ievieš jaunas vēsmas, lai arī Latvijā mēs satiktu visu pasauli. „Portas” galvenais akcents parasti tiek likts nevis uz daudzveidību, bet uz personībām, māksliniekiem ar spēcīgu enerģiju. Vai to var teikt arī par šogad gaidāmo? Visnotaļ, īpaši šogad, jo pirmoreiz būs tik daudz mākslinieku vienā datumā. Tur tiešām katrs varēs atrast kaut ko savu. „Portas” klausītājiem parasti patīk jau pirms tam papētīt, kas šogad gaidāms, bet ir arī fani, kuri uzticas organizatoru gaumei un ir gatavi būt klāt, neatkarīgi no piedāvājuma. [...] Daudziem no mūziķiem pamatā ir akadēmiskā izglītība, un bieži vien vēlme paskatīties savā kultūrā dziļāk arī rada šo interesi par etnomūziku. Protams, pēc tam visas šīs pasaules satiekas un robežas tiek pārkāptas un, paldies Dievam, strauji un stipri nojauktas. Mūzika kļūst daudz interesantāka, kad mēs to nepiesaistām kādam žanram. Mūzikai ir jādzīvo, tas mani pašu ļoti saista. Starp šiem ārzemju ansambļiem, kuros dominē vīrieši, būs arī viena latviešu pārstāve – Ieva Kerēvica. Viņa festivālā piedāvās pilnīgi jaunu koncertprogrammu Centerwise, kuru viņa reklamē kā pavisam jaunu, svaigu produktu, kurā viņa kaut ko darīšot ne tā, kā parasti. Jā, tiešām prieks, ka šo vīriešu spēku papildinās sievišķais spēks un maigums, un tā ir Ieva ar savu unikālo balsi, vokālo virtuozitāti un jauno programmu. Cik saprotu, albums tika ierakstīts tieši pirms ierobežojumiem, un, man liekas, fantastiska vieta programmas pirmatskaņojumam ir tieši Brīvdabas muzejs un Pasaules mūzikas festivāls „Porta”. Arī šeit, protams, Ieva ir smēlusies iedvesmu no latviešu tautas dziesmas, bet tā sabalsosies ar Ievas plašo džeza un pasaules mūzikas pieredzi. Ņemot vērā, ka viss sākas jau pēcpusdienā, vai klausītājiem būs jāsēž savās vietiņās no 16.00 līdz pat vēlam vakaram? Vai viņi brīvā atmosfērā var pievienoties uz ansambli, kurš viņus visvairāk interesē? „Porta” vispirms ir par brīvību, un arī mūziku ļaujam baudīt brīvi. Protams, cilvēks varēs izvēlēties, vai viņš vēlas sēdēt, stāvēt vai dejot, jo, ticiet man, prom iet nemaz negribēsies. Teritorija būs atvērta jau no 15.00, būs sešu valstu virtuves, saskaņā ar mūziku, kuru dzirdēsiet. Varbūt klausoties uznāks iedvesma pašam kaut ko radīt, varbūt gribēsies mainīt lokāciju starp abām skatuvēm, apgulties zem kāda skaista ozola, skatīties debesīs un klausīties fantastisku mūziku tepat, Latvijā. Festivāla programmā lieliem, trekniem burtiem ierakstīta ukraiņu grupa „DakhaBrakha”, kuru ļoti daudzi cienītāji gaida, un laikam šo cienītāju ir tik daudz, ka Brīvdabas muzejs būs par mazu un koncerts notiks Mežaparka estrādē. Jā, 25. augustā Mežaparka estrādē būs īpašs koncerts „DakhaBrakha” un ukraiņu kultūrai un tautai. Mēs, latvieši, šo grupu tiešām esam iemīļojuši, un ne bez iemesla. Ir „grupas”, un ir „DakhaBrakha”. Šis kvartets ļauj piedzīvot ukraiņu tradicionālās mūzikas sintēzi ar mūsdienīgu pienesumu no visas pasaules – tas ir viņu unikālais stils. Šķiet, pat Mežaparka estrāde būs par mazu, lai uzņemtu visus klausītājus, tā kā laipni lūdzam negaidīt, bet pasteigties iegādāties biļetes un atbalstīt, būt kopā šajā laikā, jo mūzika vieno. Zinu, ka tev arī ar saviem kolektīviem patīk mesties jaunos piedzīvojumos, un pēdējā laikā tie ļoti saistīti ar dabu. Kas ir tas, kādēļ tev pašai patīk to darīt? Mani saista jaunais, un īpaši jaunais savienojumā ar kaut ko tik lielu kā Visums un daba, kas dod lielāko spēku esībai, lielāko iedvesmu un lielākās atbildes apmaldīšanās brīžos. Kad tas viss satiekas, tad saproti – jā, tāds es esmu. „Portai” ir tieši tas pats princips – daba iedod vēl jaunu dimensiju. Protams, daba piedāvā kaut ko vienu un koncertzāle kaut ko vēl citu – pasaules ir dažādas, un katrai pasaulei atbilstoši ir sava mūzika, sava vieta un sava atmosfēra.   

Kā labāk dzīvot
Stādām ķirbjus un āra tomātus, mēslojam rozes: dārza dabi jūnijā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 10, 2022 47:40


Ķirbju, gurķu un kabaču stādu stādīšana, siltumnīcas tomātu pazarīšu aplaušana un lauku tomātu stādīšana. Tā ir tikai niecīga dārza darbu daļa, ko būtu jāpaveic tuvākajās nedēļās. Kādi vēl darbi veicami, par to pārrunājam ar mūsu dārzkopības ekspertēm Viju Rožukalni un Marutu Kaminsku. Dārznieču ieteikumi: Noziedējušas spirejas un forsītijas, tās ir jāapgriež. Tāpat jāapgriež kalnu priedes, pie viena jāvēro priežu zāģlapsenes kāpuri, vai nav parādījušies. Tie grauž otrā gada dzinumus, ja nav daudz, vienkārši jānospiež. Parādījušās melnās laputis uz ķiršiem. Apkarot tās var ar šķīdumu no zaļajam ziepēm. Diezgan labi palīdz. Rozēm parādījusies miltrasa, brūnplankumainība. Bojātā lapa jānoplēš un tad miglo. Arī floksim noplēš lapas, uz kurām ir miltrasa, un tad ar sēra preparātu var miglot. Pirmais ir ieraudzīt un tad darīt. Nevar atlikt uz nākamo nedēļu, tad, piemēram, laputis būs aizgājušas pa visu koku. Rozēm kā mēslojums patiks raudzējums no zirgu mēsliem. Rozēm svarīgi mikroelementi – dzelzs, magnijs, kas atbild par ziedēšanu. Profilaktiski arī jāmiglo ar vara preparātu reizi mēnesī pret sēņu slimībām. Ja parādās miltrasa, uzreiz nepieciešams sēra preparāts. Tūlīt būs noziedējuši rododendri, tie jāmēslo. Forsītijai nevajag organisko mēslojumu. Papildus mēslojums nepieciešams daudzām dārza kultūrām. Zemenes gan šobrīd nevajadzētu aiztikt, jāļauj gatavoties un briest ogām.

Divas puslodes
Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds. "Stabilitātes garants" Orbans

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 6, 2022 54:29


Kara noziegumi Ukrainā un pasaules reakcija. Parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Sazināmies ar Maršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, Eiropas Parlamenta deputātu no Latvijas Nilu Ušakovu. Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds Kijivas piepilsētas Bučas vārds kopš šīs nedēļas piepulcējies tam baisajam sarakstam, kurā Babijjara un Katiņa, Sarajeva un Srebreņica, un citas tuvākas un tālākas pagātnes masu slepkavošanas un vardarbības vietas. Agresorvalsts Krievijas bruņotajiem spēkiem pagājušās nedēļas otrajā pusē atkāpjoties no Ukrainas galvaspilsētas pievārtes, atklājās šausminoša kara noziegumu aina, kurā neiztrūkst teju neviens iedomājams nodarījums pret cilvēka dzīvību, veselību, cieņu un īpašumu. Īpaši mērķtiecīgi okupanti slepkavojuši Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku dalībniekus un kopš 2014. gada t.s. pretterorisma operācijā valsts austrumos karojušos, vietām arī vīriešus karošanai atbilstošā vecumā, taču starp upuriem netrūkt arī sieviešu, bērnu, sirmgalvju; reizēm nogalinātas veselas ģimenes. Bieži vien slepkavošana bijusi saistīta ar spīdzināšanu un seksuālu vardarbību. Notikušā sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka šī varmācības orģija nav tikai Krievijas bruņoto spēku nedisciplinētības un vājas komandēšanas sekas, bet konsekventi īstenota taktika, kas, iespējams, sankcionēta visaugstākajā līmenī. Buča ir tikai pirmā vieta, no kuras pasauli sasniedza attiecīgie foto un videokadri, taču, kā jau norādījuši Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, līdzīga aina paveras daudzās citās atbrīvotajās pilsētās un ciemos Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos. Kara noziegumu liecības šokējušas starptautisko sabiedrību un iedarbinājušas jaunus sankciju mehānismus no Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas un citu rietumu partneru puses. Galīgos lēmumus par jaunām Eiropas Savienības sankcijām paredzēts pieņemt dalībvalstu pārstāvju sanāksmē šodien, 6. aprīlī. Paredzams, ka tie ietvers Eiropas ostu slēgšanu Krievijas kuģiem un sauszemes robežu slēgšanu autotransportam, atteikšanos no Krievijas ogļu importa, norēķinu pārtraukšanu ar vēl vairākām agresorvalsts bankām un citus pasākumus. Tomēr joprojām teju neskarts paliek galvenais Kremļa kara mašīnas un noziedzīgā režīma finansēšanas avots – naftas un gāzes eksports uz Eiropu. Līdz šim atbalstu nav guvuši Polijas un Baltijas valstu priekšlikumi piemērot šim eksportam tarifus, kas to padarītu ekonomiski neizdevīgu, vai aizturēt daļu no maksājamajām summām līdz Krievijas spēku izvešanai no Ukrainas. Domājams, pēdējo dienu notikumi kāpinās arī militārās palīdzības apjomu Ukrainai. Krievija uz atklātajiem noziegumu faktiem reaģējusi ar ierastajām atrunām, ka tas viss esot safabricēts, inscenēts un viltots. Šajā kontekstā krievu amatpersonu izteikumi iegūst grotesku nokrāsu, un tos nekavējoties atmaskoja faktu pārbaudītāji daudzviet pasaulē. Pie darba jau ķērušās Ukrainas un starptautiskās izmeklēšanas institūcijas, skan prasījums pēc vainīgo saukšanas pie atbildības, kaut šobrīd grūti spriest, kad un kādos apstākļos viņi varētu stāties tribunāla priekšā. „Stabilitātes garants” Orbans Pirms svētdien, 3.aprīlī, notikušajām Ungārijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanām pastāvēja zināmas cerības, ka tās varētu nest pārmaiņas valsts politiskajā ainavā. Apvienotajam opozīcijas partiju blokam „Vienoti Ungārijai”, spriežot pēc aptauju datiem, gan bija maz izredžu izsist no varas pozīcijām nu jau divpadsmito gadu valdošo premjeru Viktoru Orbanu, taču tas cerēja vismaz atņemt partijai „Fidesz” un tās mazākajam partnerim Kristīgi demokrātiskajai tautas partijai absolūto vairākumu parlamentā. Šīm iecerēm nebija lemts piepildīties. Nacionāli konservatīvā valdošā apvienība pat par pāris vietām palielinājusi savu dominējošo vairākumu, kamēr opozīcijas bloka partijas dažas vietas zaudējušas. Apvienībā „Vienoti Ungārijai” iekļāvies teju viss opozīcijas partiju spektrs, kurā ir sociālistiski, sociālliberāli, zaļie, centriskie, konservatīvie, kā arī pāris kustības, kuras sevi nepozicionē kā partijas, bet pārstāv galvaspilsētas Budapeštas un reģionu pašvaldību intereses. Reģionu vadītāju dibinātās „Kustības Ungārija ikvienam” pārstāvis Pēters Marki-Zajs bija opozīcijas premjera kandidāts. Ar dažām vietām parlamentā ietikusi arī galēji labējā kustība „Mūsu dzimtene”. Saskaņā ar vēlēšanu likumu vietas ar pazeminātu procentuālo barjeru deputātu vietas var iegūt minoritāšu pārstāvji, taču no 12 minoritātēm tikai vāciešiem izdevies tikt pie viena mandāta. Kārtējā premjera Orbana graujošā uzvara kaldināta, ekspluatējot viņa platformas totālo dominanci mediju vidē, priekšrocības, kuras sniedz pēdējā desmitgadē piekoriģētā vēlēšanu sistēma un elektorāta labvēlības iegūšana ar dāsnu sociālo politiku un konservatīvo vērtību apliecinājumu. Papildus instruments elektorāta konsolidācijai „Fidesz” bija vienlaicīgi ar vēlēšanām notikušais referendums par nepilngadīgo norobežošanu no informācijas, kas saistīta ar netradicionālu seksuālo orientāciju, dzimuma maiņu un seksuāli atklātu saturu izglītības sistēmā. Var piebilst, ka referendums nedeva attiecīgajām izmaiņām nepieciešamo balsu skaitu. Ungārijas vēlēšanas noritēja uz kara fona, kas plosa kaimiņos esošo Ukrainu. Kā zināms, premjerministrs Orbans ir agresorvalsts Krievijas un tās līdera Vladimira Putina ciešākais partneris Eiropas Savienībā. Visumā atbalstot sankciju politiku pret Krieviju, Ungārija noraida iespēju atteikties no krievu energoresursu piegādēm un jebkādi militāri atbalstīt Ukrainu. Tomēr tas, izrādās, nemulsina ungāru vēlētāju konservatīvo vairākumu, kas pieņem Orbanu kā stabilitātes garantu šais nedrošajos laikos. Droši garantēta ir arī turpmāka Budapeštas rīvēšanās ar Briseli, ko apliecina Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vakardienas paziņojums, ka pirmo reizi savienības vēsturē pret Ungāriju uzsākta procedūra par Eiropas Savienības finansēju apturēšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātiskās pusdienas
Samoa - valsts Klusā okeāna vidū

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Mar 22, 2022 15:52


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū. Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko. Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli. Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši. Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā. Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība. Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti. Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu. Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV. Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām. Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju. Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā. Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Diplomātiskās pusdienas
Armēnija: maza valsts, kas izvēlējusies Krieviju par savu aizstāvi

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Mar 15, 2022 18:29


Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts. Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu. Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus. Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.   Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā. Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas. Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās. Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības. Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu. Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus. Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai. Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu. Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās. Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi. 2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī. Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā. Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans.  Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā. Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Diplomātiskās pusdienas
Libērija: mūsdienās vecākā Āfrikas republika; nekad nav bijusi pakļauta koloniālajai varai

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Feb 15, 2022 17:56


Šodien raidījumu veltām Libērijai jeb Libērijas Republikai, kas atrodas Āfrikas kontinenta pašos rietumos. Libērija bija pirmā Āfrikas republika, kas pasludināja savu neatkarību, un tā ir bijusi arī Āfrikas pirmā un mūsdienās arī vecākā republika. Starp citu, Libērija ir bijusi arī vienīgā melnādainā valsts Āfrikā, kas nekad nav bijusi pakļauta koloniālajai varai. Un pirmais eiropietis, kas apmeklēja Libēriju, bija portugāļu jūrnieks Pedro de Sintra, kurš sasniedza Libērijas krastu tikai 1461. gadā. Mūsdienās Libērijā dzīvo apmēram pieci miljoni iedzīvotāju. Interesanti, bet 2006. gadā Libērijā bija augstākais iedzīvotāju skaita pieauguma temps pasaulē - 4,5 % gadā. Un valstī pirms 2008. gada tautas skaitīšanas pēdējā tautas skaitīšana tika veikta tikai 1984. gadā, un tajā valsts iedzīvotāju skaits bija gandrīz divreiz mazāks, tikai ap 2 miljoniem. Libērijā ir 16 pamatiedzīvotāju etniskās grupas un minoritātes. Līdz ar to Libērijā runā 20 valodās, kas atspoguļo valsts etnisko un kultūras daudzveidību. Valsts oficiālā valoda gan ir angļu valoda. Libērijas valsts aizsākums ir meklējams 19. gadsimta sākumā Amerikas kolonizācijas biedrības jeb „American Colonization Society” projektā. Amerikas kolonizācijas biedrību 1816. gadā dibināja Roberts Finlijs, lai veicinātu un atbalstītu brīvo afroamerikāņu re-emigrāciju uz Āfrikas kontinentu. Biedrība tika dibināta, reaģējot uz to, kas tobrīd tika uzskatīta par pieaugošu sociālo problēmu – brīvlaisto vergu un brīvo negroīdās rases pārstāvju klātbūtni tikko izveidotajās ASV. Šī projekta ietvaros tika veicināta pārliecība, ka melnādainajiem cilvēkiem Āfrikā būs lielākas iespējas iegūt brīvību un labklājību nekā ASV. 1830. gadā brīvībā esošo melnās ādaskrāsas cilvēku bija jau 300 tūkstoši. Un tas sāka biedēt pat vergturus valsts dienvidos. Amerikas kolonizācijas biedrības projekts sekmēja to, ka no ASV uz Libēriju pārcēlās vairāki desmiti tūkstošu afrikāņu izcelsmes cilvēku, kuri saskārās ar sociālu un tiesisku apspiešanu ASV. No ASV imigrējušie cilvēki nesa sev līdzi "amerikāņu-libēriešu" identitāti, kultūru un tradīcijas. Libērijas valdība ir veidota pēc Amerikas Savienoto Valstu valdības parauga. Libērija pārņēma elementus no ASV konstitūcijas un pat karogu. Galvenā atšķirība ir tā, ka Libērijas karogam ir viena liela balta zvaigzne, nevis 50 mazas zvaigznes, un 13 svītru vietā, kā ir Amerikas karogā, Libērijas karogā ir 11 svītras. Libērija pasludināja neatkarību 1847. gada jūlijā, bet ASV atzina to tikai 1862. gada februārī. Te gan ir jāpiemin, ka amerikāņu Libērijas, nu jau jāsaka – kolonisti, nebija saistīti ar pamatiedzīvotājiem. Respektīvi vienas rases cilvēki vēl nenozīmē vienas kultūras un pat etniskās grupas piederīgie. Rezultātā Amerikas – Libērijas iedzīvotāji kļuva par nelielu eliti, kurai piederēja nesamērīga politiskā vara, kamēr Āfrikas izcelsmes pamatiedzīvotāji bija izslēgti no pilsonības un attiecīgi arī ietekmes savā zemē līdz pat 1904. gadam. No vēsturiskās perspektīvas tomēr aiziesim uz mūsdienām. Var teikt, ka mūsdienu Libērija aizsākās 1980. gadā, kad Viljama R. Tolberta turpinātās sistēmas ietvaros radītā politiskā spriedze izraisīja militāru apvērsumu. Tolberts tika nogalināts, un tas faktiski iesāka šīs Amerikas – Libērijas sistēmas beigas. Libērijas tālākā mūsdienu vēsture arī nebija sevišķi viegla. Piecus gadus ilga Tautas glābšanas padomes militārais režīms, kam sekoja divi Libērijas pilsoņu kari. Pēc to beigām par Libēriju prezidentu kļuva bēdīgi slavenais Čarlzs Teilors. Viņa vadībā Libērija kļuva starptautiski pazīstama valsts, kas izmanto tā saucamos asins dimantus jeb “Blood Diamonds” un nelegālu kokmateriālu eksportu, lai finansētu Sjerraleones pilsoņu karā iesaistītās puses. Abos karos gāja bojā 250 tūkstoši cilvēku, kas ir apmēram 8% no valsts iedzīvotājiem. Bijušais Libērijas līderis Čārlzs Teilors ir pazīstams ar viņa kara noziegumiem un viņam piespriests 50 gadu ilgs cietumsods. Viņa noziegumi ietvēra gan apsūdzības terorismā, gan izvarošanā, gan slepkavībās un bērnu karavīru izmantošanu nemiernieku grupās Sjerraleonē. Papildus  Čārlza Teilora kaujinieku komandieri tiesas prāvā atzinuši, ka bijušais Libērijas prezidents licis saviem atbalstītājiem burtiski ēst savus ienaidniekus. Pēc Teilora par nākošo prezidenti tika ievēlēta Elena Džonsone Sirlīfa, kura amatā bija no 2006. līdz 2018. gadam. Viņa ne tikai kļuva par pirmo sievieti valsts galvas amatā visā Āfrikas kontinentā, bet viņa 2011. gada arī ieguva Nobela Miera prēmiju par darbu, kas bija daļa no “nevardarbīgas cīņas par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām uz pilnīgu līdzdalību miera veidošanas darbā”. Piedāvājam noklausīties Elenas Džonsones Sirlīfas teikto par savas prezidentūras laiku.    

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs
Normunds Bergs - Bērni, mācieties matemātiku... un fiziku! (1. daļa no 2) | Podkāsts Svarīgās detaļas #70

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs

Play Episode Listen Later Dec 19, 2021 50:37


Normunds Bergs: "Nedrīks baidīties pieņemt nepareizus lēmumus, ir jābūt pietiekoši ātram un elastīgam, lai atzītu savas kļūdas." Normunds ir apguvis radio inženieriju un tehnoloģiju tuvumā pavadījis praktiski visu savu profesionālo dzīvi. Viņš ir Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija prezidents, līdzipašnieks vairāk kā 10 uzņēmumiem un uzņēmuma SAF tehnika vadītājs kopš tā dibināšanas brīža 1999. gadā. Papildus tam, viņš bieži ir sastopams medijos komentējot sabiedrībā notiekošo un sniedzot ieteikumus Latvijas konkurētspējas celšanai, kanoniskākais no kuriem ir: "Bērni, mācieties matemātiku!". Šajā sarunā apspriežam: Zinātniskā domāšanas veida noderīgums. Radošums un eksaktā domāšana. Cilvēku intelektuālais potenciāls. Melošana politikā. Neuzticība sabiedrībā. Latvijas konkurētspēja. Nejauks raksturs. Kļūdas biznesā. Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 40:47, kur Normunds pastāsta viņam ir šķietami nejauks raksturs. Baudi un dalies! Šeit vari noskatīties podkāsta bezmaksas versiju, kas sevī ietver vairāk kā pusi no visa ieraksta. Lai dzirdētu pilno sēriju video formātā, ej uz podkāsta Patreon lapu, atbalsti podkāstu ar vismaz 3.63$ vērtu ikmēneša maksājumu un klausies pilno sarunu. Saite uz Patreon: www.patreon.com/SvarigasDetalas Sērijas saturs zemāk: 00:00 - Ievads. 01:38 - Kas ir zinātniskais komunisms. 04:07 - Mīts par iedzimtām spējām matemātikā. 07:55- Kādēļ jāapgūst zinātniskā domāšana. 12:13 - Šķietamā pretruna starp eksakto domāšanu un radošumu. 16:46 - Neuzticēšanās vakcīnām. 21:02 - Cik tālu jāstiepjas politiķu varai. 23:57 - Vai politiķi drīkst melot. 28:00- Vai Latvijas politikā ir vīzija par Latvijas nākotni. 31:35 - Kurās jomās Latvija ir konkurētspējīga globālā mērogā. 34:19 - Ko Latvija pēdējos 10+ gados ir darījusi pareizi. 37:31 - Ienākumu nevienlīdzība Latvijā. 40:47 - Kādēļ Normundam ir šķietami nejauks raksturs. 44:30 - Vai uzsākot biznesu vienmēr jārēķinās ar >60h stundu darba nedēļu. 46:31 - Aizliegtie jautājumi par SAF akcijām un pārdotajiem Aranet Co2 mērītājiem. 47:00 - Normunda sekmes fizikā. 47:55 - Par kļūdām uzņēmuma vadīšanā. Patreon atbalstītājiem pieejamais saturs: 49:31 - Vai centrālajām bankām vajadzētu pārdod zeltu elektronikas ražotājiem. 51:04 - Par ko Normunds nesen mainījis domas. 51:53 - Vai Normunds tic kaut kam ko nevar pierādīt. 52:49 - Ko Normunds ieteiktu savam 40 gadīgajam es. 53:42 - Kas ir labākais padoms, ko Normunds ir saņēmis. Normunds twitterī: @normundsbergs Podkāsta Facebook lapa: facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts iekš Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870 Podkāsta Patreon lapa: https://www.patreon.com/SvarigasDetalas Es twitterī: @JurisBaltacs

Bize Vaļā
Bize Vaļā #81 - Sliktas dāvanas

Bize Vaļā

Play Episode Listen Later Nov 30, 2021 61:47


Gatavojāmies svētkiem un pārunājām kādas dāvans nevajadzētu dāvināt, tā lai jūs zināt Papildus epizodes pieejamas arī šeit - https://www.patreon.com/BizeVala

Atrodi Savu Balsi
#43 IGTV LIVE: Vai tīkla mārketings ir labākais papildus ienākuma avots?

Atrodi Savu Balsi

Play Episode Listen Later Nov 14, 2021 16:32


Šis ir pirmais  solo IGTV live ieraksts, kas arī ir pārveidots podkāsta epizodē. Epizodē izsaku savas domas, pieredzi un viedokli par to, ka tīkla mārketings nebūt vienmēr un visiem ir labākais  veids kā sasniegt savus finansiālos mērķus nākotnē. Ir citi krietni pasīvāki veidi kā to izdarīt. Mans uzdevums šeit ir dalīties ar informāciju un iedvesmot Jūs, dārgos klausītājus, paskatīties uz dzīvi caur citu filtru. Priekā!

DIENA PĒC
Olga Kotova. Iedvesma ir tablete pret bailēm

DIENA PĒC

Play Episode Listen Later Sep 20, 2021 22:56


Papildus iedvesma ir nepieciešama krīzēs, pārmaiņās un jaunās situācijās. Tā apgalvo šīs DIENA PĒC | LĪDERĪBA viešņa, uzņēmēja, alpīniste un koučs Olga Kotova. Sarunā ar autori Agnesi Strazdu Olga atklās recepti, kā un kur viņa rod iedvesmu, lai iedvesmotu citus, apspriedīs situācijas, kad iedvesmas nav, kādai jābūt sabiedrības un uzņēmumu brieduma pakāpei, lai nerastos pārpratumi, kā cīnīties ar izdegšanu, un vai piedzīvojumi palīdz iedvesmoties. Support the show (http://www.dienapec.lv)

Kā labāk dzīvot
Būtiski augušas būvmateriālu cenas: kādas ir lētākas, bet labas alternatīvas

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Aug 20, 2021 45:13


Vairāku faktoru kopums radījis būvmateriālu cenu būtisku pieaugumu gan Latvijā, gan pasaulē. Vai dārgajiem būvmateriāliem ir iespējams atrast labas bet lētākas alternatīvas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. SKDS pētījumu centra direktors Arnis Kaktiņš raksturo situāciju un atzīst, ka vēlme būvēt un remontēt, tā uzlabojot savus dzīves apstākļus, ir cieši saistīta ar cilvēku materiālo līmeni. Viņš norāda, ka Covid-19 krīze Latvijas ekonomiku skārusi niansēti, ir virkne sektoru, kas nav cietuši un kas pat ieguvuši. Dažādi rādītāji liecina, ka šobrīd Latvijā daudziem naudas ir vairāk nekā tas bijis iepriekš un tas noteikti atsauksies uz vēlmi būvēt un remontēt. SIA "Lode" vadītājs Valdis Zariņš un SIA "Sakret" valdes priekšsēdētājs Juris Grīnvalds piekrīt, ka pieprasījums pēc materiāliem pēdējā laikā ir audzis. Juris Grīnvalds norāda, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav būvēts tik daudz, lai amortizētu esošo dzīvojamo fondu. “Tas, kas šobrīd notiek, nav celtniecības bums no ekonomikas viedokļa. Mēs tuvojamies līmenim, kādai vajadzētu būt normālais celtniecībai valstī pastāvīgi. Papildus grūtības rada tas, ka pasaulē kopumā ir celtniecības bums. Valstis ir nolēmušas atgūt Covid laikā zaudēto ekonomiku un iemetušas lielas summas šajā jomā. Un tas ir noticis vienlaicīgi visā pasaulē," atzīst Juris Grīnvalds. Kā ražotājam nākas saskarties ar izejvielu trūkumu. Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grīnbergs atzīst, ka materiālu cenu svārstības rada raizes būvniekiem, jo nav vienkārši īstenot būves, kur līgumi par to celtniecību slēgti pirms pusgada vai pat agrāk, bet par darba trūkumu nozare tiešām šobrīd nevar žēloties. Viņš arī uzskata, ka vienmēr var atrast alternatīvas materiālu izmantojumā, ja pie galda sēžas pasūtītājs, būvnieks un arhitekts.

Basketstudija 2+1
Aija Klakocka: “Ģimene nav šķērslis basketbolam – tā ir papildus motivācija”

Basketstudija 2+1

Play Episode Listen Later Apr 29, 2021 61:05


“TTT Rīga” un valstsvienības kapteine Aija Klakocka “Basketstudijā 2+1” viesojās dažas dienas pēc valsts čempionu titula izcīnīšanas un paziņojuma par profesionālās karjeras beigām. Runājām par aizvadītās sezonas specifiku, emocionālākajiem brīžiem valstsvienības spēlētājas karjerā, U20 izlases pirmo bronzu Eiropas čempionātā, skolas gadiem Francijā, Pētera Višņēviča vadīto basketbola akadēmiju “Turībā”, līdzjušanas kultūras niansēm Francijā un Latvijā, ģimenes dzīves pozitīvo ietekmi uz spēlētāju karjeru. 61 minūte par sieviešu basketbolu un sievieti basketbolā.

FUNKTIERIS
6. FUNKTIERIS AR OSKARU LEPERU

FUNKTIERIS

Play Episode Listen Later Apr 11, 2021 75:23


Mēs ar Oskaru esam nostrādājuši plecu pie pleca (burtiski) teju 10 gadus un man ļoti patīk Oskara salīdzinājums šim laikam ar sava veida skolu, par ko mēs parunājām arī šajā Funktiera epizodē.  Oskars ir filozofs (arī uz papīra) ar traktora vadīšanas apliecību, viņam ķešā vienmēr ir vismaz 10 “fun facts”, nepārtraukta vēlme izzināt, mācīties, izglītot arī citus. Papildus darbam TV un radio, Oskars ir arī pasniedzējs vidusskolēniem, nereti kopā ar brāli Rihardu uzņemas kāda psākuma vadību un lepojas ar to, ka nāk no Talsu deviņiem pakalniem. Un no šī visa pa druskai ir dzirdams mūsu sarunā! 

Zināmais nezināmajā
Krīzes izgaismo nevienlīdzību: ANO pētījuma secinājumi nav iepriecinoši

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 10, 2021 44:49


Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi ietekmē mūs visus. Taču šādas krīzes vienlaikus ir arī labs katalizators, lai parādītu, vai un kā sabiedrība ir aktuāla nevienlīdzība. Nesen klajā nācis ANO pētījums par to, kā pandēmija visā pasaulē ietekmējusi to, kā tad tiekam galā ar dažādiem sadzīviskiem jautājumiem. Secinājumi nav iepriecinoši. Raidījumā Zināmais nezināmajā interesējamies, kā pandēmija ietekmējusi dzimumu nevienlīdzību pasaulē. Vērtē sociālantropoloģe un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa un domnīcas "Providus" vadoša pētniece Agnese Lāce. "Šī krīze skar vairāk sievietes nekā vīriešus," atzīst Agnese Cimdiņa. Krīze ietekmē dzimumu vienlīdzību un ANO pētījums tam pievērš uzmanību. "Ir neskaitāmi pētījumi, kas norāda, ka ikdienas dzīves ierobežojumi, skolu slēgšana, uzņēmējdarbības dīkstāve un vispārējie ierobežojumi nozīmē, ka sievietes piedzīvo ievērojamu neapmaksāta darba pieaugumu. Pētījumi rāda, ka Covid krīze pastiprina tā sauktās tradicionālās sociokulturālās dzimumu normas," skaidro Agnese Cimdiņa. "Krīzes ietekme nav vienāda visās sociālajās grupās, ka korona vīrusa izraisītās sociālekonomiskās sekas ir nesamērīgi noslogojošas sievietes ar milzīga apjoma nekompensētu darbu, aprūpējot ne tikai bērnus un tos skolojot, bet aprūpējot arī vecākus un slimus tuvinieku. Papildus tam, ka vairāk sievietes ne vīrieši ir zaudējuši darbu Covid krīzes rezultātā." Sasniegumi, kas pēdējo dekāžu laikā ir veikti dzimumlīdztiesības jomā, ne tikai apstājušies, bet sāk virzīties pretējā virzienā. Būtiski celt gaisma, ko ANO norāda. Cimdiņa atklāj, ka ārkārtas situācijas laikā viņai pašai bijusi rūgta pieredze ar projektu uzraugiem, kad lūgusi pagarināt termiņu raksta pabeigšanai, pretī saņēmusi atbildi darba laiku neviens nav atcēlis. Viņa uzskata, ka tā tiek demonstrēta nevēlēšanas izprast situāciju, varas demonstrēšana, kur dzimumlīdztiesības perspektīva nav ņemta vērā.  Pētniece norāda, ka Latvijā nav pētījumu šajā jomā, bet pētījumi Ziemeļvalstīs rāda, ka atbalsta mehānismi Covid krīzes laikā bijuši daudz trāpīgāki uzņēmumiem, ko vada vīrieši. "Arī akadēmiskā dzīvē var redzēt, ka pieaudzis vīriešu zinātnisko publikāciju skaits, jo vīriešiem ir vairāk laika rakstīt. Savukārt sievietēm akadēmisko publikāciju skaits ir krietni krities," atzīst Agnese Cimdiņa. "Šīs ir tendences, ar kurām vajadzētu iepazīties politikas veidotājiem un arī darba devējiem." "Pirmais solis uzņēmumu, organizāciju un valsts līmenī ir atzīt, ka ir dzimumu nevienlīdzība krīzes situācijā, ka sievietes veic milzu apjomu neapmaksātu darbu mājās, kas, protams, atņem enerģiju. Tā nav gaušanās par nabaga sievietēm, bet visa sabiedrība un ekonomika kopumā cieš, ja netiek izmantota sabiedrības labā kompetence, ko sievietes pārstāv," vērtē Agnese Cimdiņa. Dzimumu līdztiesība padomju laikā No kādreizējā padomju perioda nostiprinājušies vairāki priekšstati attiecībā uz sievietes tēlu sabiedrībā. Piemēram, māte varone, kura audzina vairākus bērnus, vai uzcītīgā padomju strādniece. Šķiet, ka sievietēm iespējas it kā bija gana plašas, bet ko zinām par sievietēm un varu padomju laikā? Kā sievietes tēls gāja roku rokā ar iespējām strādāt Centrālkomitejā un citās varas struktūrās? Par dzimumu līdztiesību un iespēju sievietēm ieņemt amatus varas orgānos padomju periodā stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Padomju periodā sieviete varēja braukt ar traktoru, strādāt rūpnīcā, studēt, neapšaubāmi audzināt bērnus, tātad visu. Bet, tuvāk aplūkojot sieviešu reālās iespējas strādāt vadošos amatos, īpaši varas struktūrās, aina tomēr veidojas cita. Visur gan sievietes tik viegli nevarēja darboties, līdz ar to uzskats par dzimumu līdztiesību karjeras ziņā būtu mīts.

Kreiča Podkāsts
Ep45 - Nikns Prius - KP

Kreiča Podkāsts

Play Episode Listen Later Dec 15, 2020 42:07


Šajā epizodē atkal jūtams, ka neesmu bijis ārā pāris dienas. Autisms laužas ārā. Neko darīt. Bļaustos par protestiem, Bolt economy, Tinder programmētājiem, ētiskumu un atbildu uz jautājumiem.  Papildus epizode, katru ceturtdienu - Patreon lapā: www.patreon.com/kreicis Mana Stand-up izrāde "Nav godīgi": https://youtu.be/KTbtaDf143s Pieseko man instagramā: @kreicis

Kreiča Podkāsts
Ep41 - Momentloterijas - KP

Kreiča Podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 17, 2020 30:44


Šajā epizodē stāstu par skuvekļiem, basketbolu, sapņiem un ātrajiem kredītiem. Papildus epizode, katru ceturtdienu - Patreon lapā: www.patreon.com/kreicis Pieseko man instagramā: @kreicis

Kreiča Podkāsts
Ep41 - Momentloterijas - KP

Kreiča Podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 17, 2020 30:44


Šajā epizodē stāstu par skuvekļiem, basketbolu, sapņiem un ātrajiem kredītiem. Papildus epizode, katru ceturtdienu - Patreon lapā: www.patreon.com/kreicis Pieseko man instagramā: @kreicis